Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Nekad neskrējis pensionārs var kļūt par savas vecuma grupas 5K čempionu. Tiešām?

platais_boston

Cik bieži ārpus sacensībām jūs esiet redzējuši skrejošu pensionāru? Varu derēt, ka reti, varbūt nemaz. Arī man nav izdevies sastapt, tā teikt, kolēģi savas mājas apkārtnē. Tātad vēl viens stāsts, kā tas izskatās no paša pensionāra viedokļa. Tepat portālā ir 2011. gada intervija ar Daini Zepu ‘Skrienošais pensionārs’. Viens no kopīgajiem parametriem mums ir tas ka, izņemot agru jaunību, neesmu nodarbojies ar distanču skriešanu. Nav tā, ka neko nedarīju – atkarībā no sezonas lielāku gabalu soļošana, distanču un kalnu slēpošana, slidošana, riteņbraukšana, peldēšana ir patīkami dažādojusi dzīvi. Tas notika pats no sevis, neko īpaši neplānojot. Bērnībā mūsu četru cilvēku ģimene dzīvoja Cēsīs, ”Rūķa” dārzniecības ēkas vienā istabā. Bez pārspīlējuma, vienīgā izklaide bija iet ārā un ”dauzīties”. Vēl tagad atceros, kā tēvs nereti teica: ”Puika, paēdis esi – ej laukā!” Divreiz atgādināt to nevajadzēja. Mums bija sava kompānija un bezgala daudz svarīgu darīšanu un, protams, palaidnību arī. Līdz pat šai dienai, ja neesmu bijis laukā, jūtos pusslims. Lai nu kādas grūtības bija tajos senajos laikos, domāju, ka tāda brīvība ”dauzīties” (tai skaitā, skraidelēt) šodienas jaunatnei nav iespējama, jo ir miljons citu iespēju un kārdinājumu.

Vasarā pēc pamatskolas beigšanas nopirku mehānisko sporta hronometru ”Agat”. Abi ar brāli sacentāmies apmēram jūdzes garā distancē pie mājas. Tas bija brīdis, kad pirmo reizi sāku pēc savas saprašanas trenēties. Labi atceros, ka sirds vai pa muti leca laukā, kad skrēju augšup pa Vāļu kalnu. Tik baigi gribējās būt ātrākam. Labi, ka manas ambīcijas atvēsināja leģendārais Cēsu vieglatlētikas treneris E. Ozols. Pie viņa vajadzēja skriet prātīgāk un daudzveidīgāk. Diemžēl pēc dažiem mēnešiem nācās pamest trenēšanos, jo nespēju apvienot treniņus ar mācībām. Mans laiks vidusskolas un rajona krosos bija viduvējs, un nācās pārkvalificēties par distanču soļotāju. Tolaik soļošana bija pati pēdējā vieglatlētikas disciplīna, kurā jebkurš sevi cienošs jaunais sportists uzskatīja par vajadzīgu piedalīties. Tā kā soļošana tomēr bija vajadzīga kopējā ieskaitē, tad šo ”caurumu” aizlāpīju es. Nav ļaunuma bez labuma – vēl vairākus gadus pēc vidusskolas beigšanas skaitījos skolas rekordists 5 km soļošanā.

Par nākamajiem 40+ gadiem skriešanas jomā noteikti nav ar ko lepoties. Mācības, ģimene, bērni, darbs, karjera utt. Taču īsi pirms lielās jubilejas kaut kas iezvīla pa smadzenēm – vai tiešām esmu tik vecs, ka fiziski vairs nevarēšu būt tāds kāds reiz biju? Te nu ir laiks atzīties, ka neesmu gluži tipisks latvietis ar savu 172 cm augumu un dižāko svaru ap 66 kg (tagad gan ievērojami mazāku). Ar šādiem dabas dotumiem prātā var nākt ķecerīgas domas. Tā vietā, lai savu jubileju atzīmētu pie bagātīgi klāta galda, ieliku mugursomā sviestmaizes, termosu ar tēju un 7 stundās nosoļoju apmēram maratona distanci. To nekad neaizmirsīšu. Bija grūti, jo pirmoreiz pieveicu tik lielu gabalu vienā paņēmienā. Tāda izvēle bija saistīta ar nākošo avantūru – nedēļu vēlāk nosoļot 50 km Sierra Club OneDayHike ietvaros gar Potomaka upi (takas oficiālais nosaukums: Chesapeake & Ohio Canal towpath), uz kuru pierakstījos pirms mēneša. Izrādījās, ka tie 50 km nav nemaz tik traki. 2012. gada oktobrī sāku gatavoties daudz nopietnākam pārbaudījumam: 100 km OneDayHike, kurš notika 2013. gada aprīļa beigās. Pa darbdienu vakariem soļoju apmēram stundu līdz pusotrai, bet sestdienā pakāpeniski garākus un garākus gabalus līdz pat 12 stundām! Pēc tādiem soļojumiem kājas ir tik nogurušas un sāpīgas, ka vakarā ilgi nevar aizmigt. Pusgada laikā tādā garā nosoļoju ap 1200 jūdzēm un tieši mēnesi pirms OneDayHike dabūju kārtīgu traumu: iliotibial band syndrome (ITBS). Diezgan droši var teikt, ka tas bija pārtrenēšanās rezultāts. Tipiska iesācēja kļūda – darīt pārāk daudz pārāk īsā laika sprīdī. It kā nekas neliecina par draudošo nelaimi, kamēr ir par vēlu… Tomēr, neskatoties uz piespiedu dīkstāvi, 100 km distanci izdevās pieveikt 14 stundās un 36 minūtēs, apsteidzot pat vienu skrējēju. Šeit aprakstītais ir jānovērtē kontekstā. Pateicoties labvēlīgiem gēniem, mans soļošanas ātrums un spēja pieveikt garākas distances pat bez īpašas trenēšanās ir augstāki nekā daudziem citiem. Varbūt tāpēc radās ne visai prātīga vēlēšanās pārbaudīt, uz ko tad īsti ķermenis ir spējīgs.

2013. gada septembrī viens paziņa maratonists apjautājās, kāds būs mans nākošais izaicinājums. Atbildēju, ka nezinu. Noiet 100 jūdzes? Varbūt ka varu, taču atmiņas par sāpošiem ceļgaliem īsākās distancēs nav pārāk motivējošas. Pie sevis nodomāju, kā būtu noskriet četras reizes īsāku gabalu. Domāts, darīts! Internetā atradu, ka uz tās pašas Potomaka takas novembra vidū tiek rīkots maratons. Nekavējoties piereģistrējos un sāku skriet. Nevar tāpat skraidelēt, ir taču jātrenējas. Variet ticēt vai nē, bet man bija tik maz prāta, ka izvēlējos kāda treniņa plāna pēdējo pusotru mēnesi un centos izpildīt tur norādīto. Garie skrējieni: 13, 18, 22 un 16 jūdzes. Kaut kā nomocīju un … blaukš – labās kājas augšstilba vienā muskulī piepeši iemetās pamatīgas sāpes. Nākošās desmit dienas, protams, nekāda skriešana, un tikai piecas dienas pirms maratona atļāvos paskraidīt. Ar tādu treniņu bagāžu rudenīgā rīta stundā nostājos uz starta līnijas. Kā man veicās? Labā ziņa: finišēju. Sliktā – pēdējās 10 jūdzes nepārtraukta agonija. Tagad zinu – ar prātu var piespiest sevi skriet. Ļoti līdzīgi Koda aprakstam ”Man pirmais īstais un ceļš līdz tam” jeb t.s. ”līķu” skrējiens. Varu piemetināt, ka skrienot redzēju tikai dažus metrus uz priekšu. Viss pārējais likās kā miglā tīts. Par tādu pilnīgi nevajadzīgu pārpūli un vēl manā vecumā neko attaisnojošu nevaru teikt. Dumība, un tas vēl ir pārāk maigi sacīts. Iespējams, ka mani glāba iepriekšējās soļošanas jūdzes. Varbūt. Ceru, ka mana ģimene nekad neatradīs šo atzīšanos…

Pēc triju nedēļu pauzes, interneta skrējēju portālu studēšanas un dziļām pārdomām ķēros maratona vērsim pie ragiem no pareizās puses. Tomēr tā ir brīnišķīga lieta, ka negatīvās emocijas mēdz izplēnēt kā dūmi un atkal ir patikšana kalt jaunus plānus. Pieci mēneši ir pietiekoši ilgs laiks, lai nopietni sagatavotos maratonam. Par treniņu plāniem. No tiem es paņēmu tikai principus. Garie lēnie skrējieni, mēreni tempa skrējieni, intervāli. Uz priekšu plānoju tikai sestdienas rītu garos skrējienus. Visu pārējo pēc pašsajūtas. Interneta plāni senioriem iesaka skriet 3-4 dienas nedēļā, jo atjaunošanās esot lēnāka. Varbūt esmu ”frīks”, bet praktiski skrienu katru dienu vismaz 30-45 minūtes, arī pirms un pēc smagāka treniņa. Nosacīta brīvdiena reizi nedēļā gadās dabīgi, jo dzīve jau nav tikai skriešana. Šķiet, galīgi neparedzamas ir traumas, kuras mēdz gadīties taisni visnepiemērotākajā brīdī. Pats interesantākais novērojums manu traumu vēsturē ir, ka tās neatkārtojas tajā pašā ķermeņa vietā. Gandrīz kā bērnu slimības – izslimo un kļūst imūns. Ja vien var, ar visu traumu tomēr cenšos skriet tikai lēnākā tempā un mazākā apjomā. Jeļena Prokopčuka intervijā Sportacentram piemin pasaules rekordisti Polu Redklifu, kura pēc ilgāka pārtraukuma mēģinājusi atsākt treniņus un iedzīvojusies traumās. Domāju, ka profesionāļu ķermenis ir pilns ar vecām traumām, kuras bez kavēšanās atmostas pie paaugstinātas slodzes. No sava garā pirmsskriešanas perioda neatceros neko nopietnāku par apdauzītu ceļgalu. Vismaz viena priekšrocība būt tikai amatierim.

Diemžēl neesmu nevienā ”road runner” klubā vai citā draudzīgā kompānijā. Viens pats savā solī mēroju apkārtējās ielas un takas. Mūziku neklausos. Pazīstu kaimiņu suņus un pa daļai arī viņu saimniekus. Kāds novērojums: jo mazāks sunītis, jo ar lielāku līkumu apskrienams. Lai saudzētu kājas, cik iespējams skrienu pa zāli un takām. Tas tāpēc, ka mani iemīļotākie apavi ir Teva sandales, vasara vai ziema. Ja maratons nav uz ielām vai šosejas, tad arī to skrienu sandalēs. Varu palielīties – noberzumi un tulznas nav bijuši manu minitraumu repertuārā.

Otrajam maratonam 2014. gada maijā turpat uz Potomaka takas biju sagatavojies krietni labāk. Nekāda ”migla” apkārt, redzu kā ātrie aiziet, un tad ilgāku laiku mani neviens neapsteidz. Panāku kādu meiteni, ar kuru kopā noskrienam ap 5 jūdzēm. Taču sākoties maratona otrajai pusei, piepeši iesāpas hamstrings. Vai tiešām nāksies izstāties? Ko darīt? Izvēlējos samazināt ātrumu un, cik iespējams, saudzēt sāpošo kāju. Apmēram pāris jūdzes pirms finiša sapratu, ka būs BQ. Kas tas par zvēru? Nebūs pārspīlēts, ka Amerikā jebkura amatiera maratonista sapnis ir pārvarēt Bostonas maratona kvalifikācijas (BQ) laiku. Lai piedalītos Bostonas maratonā, nepietiek ar knapu palīšanu zem kvalifikācijas normas. Tā kā dalībnieku skaits ir ierobežots, un ir daudz vairāk skrējēju, kuri formāli kvalificējas, tad septembrī notiek pakāpeniska reģistrācija, sākot no ātrā gala, līdz maratons ir pilns. Piemēram, 2016. gada maratonam patiesais kvalifikācijas (cutoff) laiks ir 2 minūtes un 28 sekundes zemāks par oficiālo BQ laiku. Tas sarūgtināja vairāk kā 4.5 tūkstošus potenciālo dalībnieku. Ja esi jaunāks(a) par 35 gadiem un vēlies skriet Bostonu, tad vīriem ir jānoskrien vismaz 3:02 un daiļajam dzimumam 3:32 kādā no AIMS sertificētiem maratoniem. Nezinu kāpēc, bet no Latvijas parasti piedalās ne vairāk kā 1-2 maratonisti. Vēl daži ar Latvijas pasi un dzīvesvietu ārpus Latvijas.

Mans ceļš uz Bostonu 2015 ilga gandrīz pilnu gadu. Uz to gatavojos apmēram tāpat kā uz iepriekšējo maratonu maijā. Sākot ar decembri līdz janvāra beigām skrēju katru dienu, kad sasniedzu lielāko kilometrāžu vienā mēnesī – ap 300 jūdzes.

Tā kā lietoju tikai parastu kaklā karamu hronometru (nevaru ciest GPS pulksteņa siksniņu ap roku), tad krietni precīzāks ir summārais laiks – 2742 minūtes. Par pulsu skriešanas laikā man nav lielas sajēgas. Vados pēc elpas kadences. Ja ir viena ieelpa-izelpa 5-6 soļos, jūtos ļoti labi. Tāpat skaidrs, ka, skrienot pret kalnu, ir jāelpo biežāk, bet skrienot uz leju, elpošanai ir jāpalēninās. Kādreiz novedu sevi līdz pat gārgšanai – tas nu ir drošs signāls, ka paņemts par ātru. 2015. gada februārī treniņu nolūkā mēģināju noskriet ziemas maratonu netālu no Vašingtonas. Tas beidzās bēdīgi. Pirmkārt, apmēram vidū sniega vētras dēļ maratons tika oficiāli pārtraukts. Otrkārt, iedzīvojos vēl nebijušā traumā – cuboid syndrome. Diagnoze ir aptuvena, jo podiatrists nebija pārliecināts. Uz savas ādas to jūt uz katra soļa kā asas sāpes pēdas ārpusē. Skriešana nav iespējama. Pielietoju pat tādu ekstrēmu terapiju, kā staigāšanu pa sniegu ar kailām pēdām. Diemžēl neesmu kā OreMan, vairāk par minūti izturēt nespēju. Nācās norakstīt veselas 3 nedēļas un kā reizi pirms svarīga maratona. Tomēr uz 20. aprīli biju bez sāpēm un pirmo reizi skrēju LIELO maratonu. Pirmās pāris jūdzes Bostonā ir palēnas, jo ceļš ir šaurs, un ir jāuzmanās, lai ar kādu nesadurtos. Tā kā mans BQ laiks ir relatīvi lēns, tad galvenokārt skrēju bariņā ar 40-50 gadu jaunām sievietēm. Lai kaut kā paglābtos no lietus, sev uzmaucu melnu atkritumu maisu, kuru noņēmu tikai Heartbreak kalna augšā. Kopš tā brīža no publikas nepārtraukti nāca saucieni ”Latvija, Latvija!”, jo beidzot bija redzams karmīnsarkanais krekliņš ar uzrakstu. Tā ir kolosāla sajūta, kad daudzina tavas valsts vārdu. Vēlreiz paldies, Andri D., par krekliņu! Maratona laikā nesekoju līdzi savam tempam, vienkārši ļāvos, lai skrējēju straume mani nes. Galu galā finišēju ar jaunu personīgo rekordu un kvalificējos Bostonai 2016. Sirdi, protams, silda e-pasts no organizatoriem: “You have now joined the ranks of those who have participated in the world’s oldest and most prestigious annual marathon”.

Nākošo maratonu biju iecerējis Grieķijā, bet tad nolēmu izmēģināt laimi Ņujorkas maratona loterijā. Neskatoties uz nelielo 18% varbūtību, tiku iekšā ar pirmo piegājienu! To nu nevar laist garām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tur ir vietējā atbalstītāju komanda. Gatavošanās Ņujorkai atšķīrās tajā ziņā, ka vasara Vašingtonas apkārtnē ir karsta (vidēji ap +30°C) un mitra. Sapratu, ka nav vērts sevi mocīt ar garajiem skrējieniem. Reiz pamēģināju vienu noskriet agri no rīta. Sviedri burtiski tek, un šorti pil pie katra soļa. Šo apstākļu dēļ daudz vairāk laika veltīju intervāliem stadionā. Tur vismaz var apstāties, mierīgi iedzert ūdeni un atpūsties. Lēnām nāca pārliecība, ka varu skriet ātrāk nekā līdz šim. Tiesa gan, tikai distancēs līdz pusmaratonam. Laimīgā kārtā traumas gandrīz negadījās. Ņujorkā patīkama atšķirība no Bostonas ir nāciju parāde pāris dienas pirms maratona. Tiešām bija prieks satikt tautiešus necerēti lielā skaitā. Dažiem pat zināju noskrieniešu nikus. Forši puiši un meitenes! Nedaudz par pašu maratonu: mani interesēja, cik ātri es to varētu noskriet. Pirmā puse tīri nekas. Ievēroju vienu sievieti no Islandes ar man līdzīgu tempu. Pārmijām pat dažus vārdus. Pusceļā viņu pazaudēju un vēlāk rezultātu tabulā nespēju sazīmēt. Viena no divām, kurām uzvārds ir vismaz 13 burtus garš un beidzas ar ”dottir”. Apbrīnojami, ka tik mazskaitlīgu tautu pārstāvēja veseli 20 maratonisti. Kādu brīdi skrēju kopā ar Ati V., kurš 14. jūdzē sāka attālināties. Tas bija brīdis, kad mans solis kļuva lēnāks. Nevarēju vien sagaidīt, kad beigsies Kvīnsboro tilta augšupeja, un vēlāk tā arī nepalika vieglāk. Finišēju ar 16 minūšu lēnāku otro daļu. Tas nu ir bišķiņ par daudz. Kaut ko var norakstīt uz diezgan silto laiku un vairākiem kāpumiem otrajā pusē. Pārāk ātra pirmā puse? Pašam gan tā nelikās. Pats graujošākais pārsteigums gadījās pēc finiša – abu kāju ikrus sarāva krampji tā, ka gribot negribot bija jālaižas guļus uz asfalta. Brīvprātīgie tūlīt mēģināja palīdzēt, bet kamēr tiku līdz mediķu teltij, pagāja labs laiciņš. Tad nu kārtīgi sadzēros Gatorade, apriju šķipsnu sāls un beidzot ar ledus paku atvēsināju sāpīgos ikrus. Viss labs, kas labi beidzas. Ir jauns personīgais (salīdzinoši, ”age-graded equivalent time” ir 2:59:34) un droša kvalifikācija Bostonai 2017. Laikam tomēr esmu atkal kļuvis apmēram tāds kāds reiz biju, vai ne?

Kā redziet, tad pat pušplēstu vārdu neesmu minējis par daudz īsākām distancēm, kuras pienāktos skriet senioriem. Tikai vienreiz esmu uzvarējis savā vecuma grupā – ironiski, tai pašā trakajā pirmajā maratonā. Reiz ziemas sacensībās skrēju 5 jūdzes. Kad mani apdzina 9 gadus vecs puišelis, pārgāja vēlme vēlreiz sacensties līdzīgās distancēs. Vispār sacensības man ne visai patīk. Maratonā, sevišķi lielajos, ir mazliet savādāk, jo to nejūt kā sacensību ar konkrētiem cilvēkiem. Lielākais konkurents tu esi pats sev. Ko esmu ieguvis pāris gados kopš sāku skriet? Skriešana ir kļuvusi vieglāka, taču par izpriecu vai baudu (vai zinājāt, ka lietuviski tas ir sāpes?) vis to nesauktu. Endorfīni? Reizēm pēc ātra skrējiena, dušas un labām vakariņām. Lielākie plusi ir izlīdzināts dzīve-ir-skaista garastāvoklis, acīmredzams enerģijas pieplūdums un skaidrāka galva. Ko gan vēl vajag manos gados! Esmu zaudējis svaru, var teikt, zem pieklājības robežas. Labi, ka amerikāņi ir audzināti nekad neizteikties par otra izskatu. Toties sieva epitetus nežēlo. Bet es arī zinu, ka viņa lepojas ar mani, jo cik tad ir tādu mūsu gados, kuri var nosoļot vai noskriet garos gabalus.

18 komentāri rakstam Nekad neskrējis pensionārs var kļūt par savas vecuma grupas 5K čempionu. Tiešām?

  • Andis

    Pilnīgs stulbums! Esmu daudz šādu tipu redzējis un vismaz trīs (3) no viņiem mira skrējiena laikā. Ja nav ko darīt, tad veči skaldiet malku!

  • Hiēna essnee

    Cepuri nost! Malacis, tā turpināt! :)

  • dot dot

    Tīri teorētiski katrs fiziski vesels indivīds var satrenēties priekš Bostonas kvalifikācijas. Tikai ne visi ir gatavi ieguldīt tam nepieciešamo darba apjomu. Grēks neizmantot iespēju, ja tā paveicies ar gēniem. Visu cieņu!

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Kolosāli! Kustībā ir spēks! Ir tik daudz jaunekļu, kuri pat piečuku nevar noskriet. Un par miršanu es teiktu tā- Tad es labāk nomirstu Bostonas maratonā, nevis mājās dīvānā zeķes adot.

  • Andulis

    Andim: komentārs mazliet pārsteidza, kāpēc tik negatīvi? Turklāt, [ja pareizi saprotu] no cilvēka, kas pats sportam tuvs, lai neteiktu vairāk. Varbūt vari uzrakstīt “Īsu pamācību ŠĀDIEM TIPIEM” – ar to domājot skriešanas iesācējus-veterānus? ;) Iespējams, tā noderētu daudziem.
    ….
    “Rupji” sakot – ja jau autors vēl ir uz pekām pēc vairākiem maratoniem, tad tik traki nav ar viņu un nebūs. Prieks par viņa uzņēmību, pieveikto Bostonu un Ņujorku, un arī pamazām caur kļūdām apgūtajām skriešanas mācībām. Laikam jānovēl atrast tomēr kādu klubu vai vismaz kompāniju! Pats gan neesmu sabiedrisks, tomēr atzīstu – kopā ar līdzīgi domājošiem skrienas vieglāk un notiek lietas, kas vienam neienāktu prātā :)

  • Ilze FM Ilze FM

    Paldies par rakstu! Iedvesmojoši! Pēc komentāriem šķita, ka sandalman ir jauns čalis.:)

    Andi, no slodzēm krīt arī 30gadnieki. Un kā jau Inta minēja, sirmā vecumā labāk atstiept kājas maratona distancē (velobraucienā, kāpjot kalnos, lecot ar izpletni…darot jebko, kas uzsit dzirksteli), nekā vaimanājot par nebeidzamajām kaitēm ilgi un sāpīgi dzist pēļos.

  • piile piile

    ļoti, ļoti iedvesmojoši :)
    visa tie labākie vēlējumi un lai laba veselība un spēks kaulos ;)

  • Lasma3 Lasma3

    Labais! Ja man jāatbild uz jautājumu “cik bieži ārpus sacensībām redzu skrienošu pensionāru?”, tad gribas teikt, ka Rīgā var nereti pa kādam ieraudzīt. Tikai diez vai viņi var kvalificēties Bostonai. Par to es Tevi Sandalman apbrīnoju. Prieks, ka esi Noskrienienietis atrodoties tik tālu. Lai Tev arī turpmāk veikli maratoni, un traumas nemoka.

  • Rainers Rainers

    Nu forši! Mēs visi kādreiz būsim pensionāri :) Mēs tikāmies Cēsīs…lai veicas turpmāk. Un varbūt pirmā komenta autors var paskaidrot,kur tas stulbums? Man nepieleca…

  • IlzeP IlzeP

    Bet kas ar raksta nosaukumu?

  • autors

    Originalais nosaukums bija “Signis: ”Nekad neskrejis pensionars … utt. Tas par 5km ir vinja izteiciens vienaa no blogiem. Es gribeju uzsveert, ka var meerkeet arii taalaak par 5km:)

  • Labs raksts. Vecuma grupas ekvivalents 2:59 ir vareni! Atceros, ka reiz esam tikušies – Cēsu Eko Trail laikā. Lai veicas aprīlī Bostonā un turpmāk!

  • Rainers Rainers

    Šitas ekvivalents gan laba štelle…2:50:42 labs cipars ..viņi domā,ka jaunībā es tā būtu noskrējis? :)

  • NETA NETA

    Prieks bija sastapties NYC nāciju parādē!!!
    Veselību un izturību !!!

  • Dainis Mors

    Malacis! Virsraksts kaut kā neatbilst saturam.

  • drafts drafts

    Super, prieks arī bija tevi sastapt NYC un aprunāties!

  • paldies, sandalman, ir Tevī talants, gan skriešanā, gan rakstīšanā!;) Lai piepildās sapņi, dažus jau esi piepildījis – šis ir piemērs, ka var, vajag un drīkst uz tiem tiekties! ;)

  • sandalman sandalman

    P.S. Tagad virsraksts ir pareizs:) Shodien izdevaas uzvareet savaa vecuma grupaa 5 juudzu skrejienaa ar laiku 36:04

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.