Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Otrā daļa. Maratons – baigi traks darbs

Šī laikam būs pati sūrākā daļa, jo baigi jautri aprakstīt treniņu procesu nepratu.

Deram, deram, bet pa cik – šis prasa, kā jau cilvēks – uzņēmējs. Izrādās, šis bija domājis naudas daudzumu nevis skrējiena laiku.

Sāku domāt, varētu jau uz kaut ko niecīgu, bet kaut ko tādu dara tikai vienreiz, tāpēc domāju kādu summu man nebūtu žēl atdot ……

-lai iet uz tūkstoti,

-labi, lai notiek, bet vajadzētu līgt arī uz ko garīgāku, es izlikos to piebildi palaidis garām, izdomās vēl zaudētājam likt  katrā gonkā, kurā satiekamies, mazgāt auto, kas to vairs varēs izdarīt, tāpēc strauji pamainīju tēmu un tā arī palikām tikai pie plika piķa.

Pat vēl ejot ārā no viņa biroja ēkas mani nepameta viņa neticīgo acu izteiksme.

Neceri, Baltiņ, sagaidīt mani ar nodurtu acu skatienu finišā pēc 4 stundām, pie sevis nodomāju, kaut gan mans otrs es, man viņu ir vismaz trīs, drusku tā kā sāka klepot, tu tak neesi vairāk par 15km vispār skrējis un 42km 200m ar 10km/h stundā nepietiek, lai būtu ātrāk par 4h, kā vienmēr es viņu pasūtīju un domāju ar ko tad sākt.

– Tu maz saproti, cik daudz ir jātrenējas,lai noskrietu, nevis noietu to maratonu, šis nedomāja atkāpties ne traks…

Man vēl oktobrī bija palikuši divi endurokrosi Igaunijā ar nelielām cerībām palikt trijniekā Baltijas Čempionāta kopvērtējumā.

Njā, viegli nebūs, to sapratu arī es, jo, ja es gribu maratonu noskriet vēl šogad un tā arī bija jādara, jo ziemā trenēties man nesanāks laika, jo jāuzbrauc taču skijorings un uz kalniem paslēpot arī gribās tikt.

Atradu tādu foršu mājas lapu noskrien.lv, tur arī maratonu kalendārs, atlika tikai izvēlēties, kurš būs mans, pirmais un vienīgais. To maratonu pa visu pasauli, kā biezs, bet vēlāk paliku pie Pizas, jo gribēju uzaicināt arī Aldi līdz, lai jau redz, kā tā nauda aiziet un uz divu nedēļu ātrāku Florencē viņš nevarēja tikt un labi vien bija, jo visticamāk, man tās divas nedēļas būtu pietrūkušas. Itāliju izvēlējos apzināti, jo jau vasarā gribēju ar autiņu to izbraukāt krustu šķērsu, bet par cik gaidījām brālīti tas nebija iespējams.

Nu kaut kā tā, mērķis skaidrs 3h59min, datums 16.decembris, vieta Pizza. Tīrais atlikušais laiks treniņiem divi mēneši un nedēļa. Pat dundukam skaidrs, ka būs jāsarauj. Turpat noskrien.lv atradu treniņu plānu maratonam, izvēlējos grūtāko variantu, jo paskatoties vieglāko, sapratu, ka tas domāts tiem, kas grib tikai finišēt, nevis tapti aizvesti pa Nila Ušakova taku.

Nez kāpēc visi tie plāni domāti 4.mēnešiem, labi, tas noteikti meitenēm, pofig, izsvītroju iepriekšējos divus mēnešus un pārkopēju atlikušos savā kalendārā. Sanāca kapitāls treniņu kalendārs, līdz 20.oktobrim katru dienu vai nu motokrosa treniņš vai skriešana un svētdienās vēl endurokrosa sacensības. Kaut kas tur bija par daudz, jo sanāca, ka pēc divu stundu gonkas Igaunijā sestdienā, svētdienā man pēc grafika bija jānoskrien 18km un nākošajā jau 21km, neteiktu, ka ar baigo iedvesmu man tie skrējieni padevās. Endurokrosi beidzās ar manu kapitulāciju ļoti pieredzējuša igauņa priekšā un paliku kopvērtējumā ceturtais, žēl, ka tā, otreiz es visus posmus diez vai braukšu.

Līdz ar krosu beigām moci iestūmu kurinātavā un ārā izvilku tikai pēc Ziemassvētkiem. Ar to arī skriešanas un atjaunošanās process kļuva jau kaut cik saprotams.

Savai iedomātajai atbalsta grupai 27.oktobrī rakstīju – Šorīt noskrēju 24km 2h15min, izskatās, ka tas ir par lēnu, lai ierakstītos 4h, bet nekas, man vēl ir mēnesis laika.

Tas laikam bija pirmais vēstnesis tam, ka nedaudz biju satraucies par šī pasākuma iznākumu. Vidēji nedēļā man bija jānoskrien nedaudz virs 70km. Darba dienās mazāk brīvdienā vairāk.

Un tā 3.novembrī pienāca kārta pirmajam 30km skrējienam. Maršruts Grobiņa – Tadaiķi – Grobiņa. Palūdzu savu divu bērnu mammai, lai pusceļā man pieved ūdeni un skrēju pretim iznākumam.

Te izvilkums par skrējiena nobeigumu ko rakstīju savai atbalsta grupai:

…… Mēģināju sevi visu laiku kaut kā uzmundrināt, ka nekas jau vairs nav palicis, tikai kādi 4km, bet tas vairs nefigā nelīdzēja – viss, biju beidzies, uzskrienot uz asfalta zināju, ka vairs tikai 2km, uzmetu acis pulkstenim – ātrums tikai 9.85km/h, mēģināju to drusku pacelt, bet nepārbaudīju vai tā ir, jo bija jau arī absolūti po…uj un arī galvā jau raisījās viena, mums večiem tik ierastā doma, nafig man to visu vajag….. Bet, gribu uz Itālijas lielo tusu!!!!

Beigas 2:47:05

Pagaidām vēl nezinu, kur izķert atlikušos 12km ar vismaz 10km/h, lai ierakstītos man tik ērtajos 3:59:59, BET man tak vēl ir vesels mēnesis!!!!!!!!

Ja kāds man piedāvās labu skriešanas treneri, neatteikšos…….

Bija skaidrs ,bez pieredzējuša trenera man bez stresa galā netikt, lai arī biju salasījies baigi daudz literatūras par maratonu, uzturu, svaru, tehniku, vienalga gribēju kādu dzīvu padomu.

Cik man bija grūti pēc tā pirmā 30ka, uzvanckājos pa trepēm, iekritu gultā un trīs stundas no tās necēlos, pēc tam piespiedu sevi piecelties, atpakaļgaitā notinos lejā, uzēdu kaut ko un aizvedu meitu uz Liepājas olimpisko spa, pagulēju  tur krēslā un nodarbojos ar sevis žēlošanu, karoče, visa diena pa galam. Šis laikam arī psiholoģiski bija grūtākais mirklis, jo turpmākās nedēļas tikai solīja ar vien lielākas slodzes.

Kopā treniņu procesā noskrēju 716km. Tas ir vairāk par pusi no tā, kas normāli jānoskrien gatavojoties šādam pasākumam. Lielu daļu šo km noskrēju par savas mazpilsētas ielām un ārēm, līdz sapratu, ka visi šie celiņi man ir jau līdz aknām. Sāku skatīties uz citiem skrienamajiem apgabaliem. Vēl jo vairāk, biju uzrakstījis mailu mazpilsētas šefam, lai par godu šim manam pasākumam saskrūvē izdegušā lampiņas ielu laternu stabos, jo baigi negribējās izlauzt kājas uz slidīgajām un brīžiem tumšajām ietvēm, bet tas laikam viņam bija par grūtu. Toties atklāju, ka Liepājas jūrmalas kāpu taciņas, liedags un gājēju celiņi ir ļoti piemēroti treniņiem un kur nu vēl Papes dabas parks, tas vispār ir Latvijas dabas pērle.

Vēl viens aprakstiņš no jau 30km rīta skrējiena 17.novembrī:

Šodien uzskrēju savu skaistāko skrējienu! Aizbraucu līdz Jūrmalciemam, noliku autiņu un skrējiens varēja sākties.

Pa mežu aiztesu līdz jūrai un tad gar jūras krastu līdz Papei, precīzi 15km. Par cik vējš bija no DA, tad to aizturēja kāpas un bija ļoti komfortabli, drīz vien jau biju nonācis, tādam kā vietējam ragam, otrā pusē, tad gan drusku sāku sajust pretvēju, bet tas bija pofig salīdzinot ar to, ka sajutu, ka pa krastu vairs tādā tempā paskriet nevar, jo kājas smiltīs grimst samērā dziļi un vienā brīdī labā kāja pat iestiga tā, ka saslapinājās. Vēl kādu kilometru baigi lavierējot pa akmeņiem un jūras ūdens robežu nonācu lielās un jau zināmās  pārdomās par dzīves un šitā jēgu tajā, līdz sapratu, man nafig to nevajag, un rāvu pa kāpu uz augšu, lai meklētu kādu citu vietu, kur skriet tālāk. Liels bija mans pārsteigums, uz reiz aiz kāpas ieskriet kempingā, kur visi uzraksti leitiski. Mēģināju atcerēties karti, ko biju vakarā pētījis, jo no Papes uz Jūrmalciemu var nokļūt arī par meža takām, ko kādreiz Pad.armija bija iebraukusi, un kuras skaitījās sevišķi slepenas. Tās vijās starp baigākām kāpām, kuras uzbūra riktīgu sirreālu atmosfēru, nu otras tādas vietas Latvijā točno nav. Es skrēju 15km uz vienu pusi un pēc tam atpakaļ un tā arī nevienu dzīvu dvēseli nesastapu, izņemot izcili lielus kovārņus, kuri mani stingri nopētīja jau kā ēdienu.

Biju drusku sabijies, jo spēki skrienot visu laiku pa smilšainu segumu sāka mani atstāt, bet apkārtne nu nemaz neliecināja, ka segums varētu palikt pat drusku cietāks. Tie celiņi ir fantastiski, tur obligāti vajag aizbraukt ar ģimenēm un pabraukāties ar riteņiem.

26km es biju beidzies un turpināju tikai tādā kruīza režīmā.

…..kā noprotiet, padzerties man līdzi nebija, 18km pie Papes ezera dīvainā kārtā no dūksnāja nāca ārā truba pa kuru ar spiedienu tecēja dzīvības dzira, to izmantoju, pēc tam tikai sapņoju, ko varētu tagad padzerties. Mežstrādnieki uz zariem bija sasprauduši alus pudeles, paši saprotat kādas garšas izjūtas tiek uzburtas pilnīgi izslāpušam, ar labu iztēli apveltītam indivīdam! Vēlāk beidzot šo 30km skrējienu  un ejot pa kaut kādu grantētu ceļu hvz kādā vietā, ceļmalas, ar ūdeni, pilnie grāvji izskatījās tik apetitlīgi, ka vēl bišķi un es būtu ieniris viņos.

Ar visiem šitiem gājieniem 30km 2h56min, atklāti sakot esmu lepns par sevi, ka nevienā brīdī nesāku iet, kaut arī baigi gribējās, jo celiņš diezgan stāvus veda vienā kāpā…

Paralēli skriešanai mēģināju ko darīt arī ar svaru, jo vienā skriešanas portālā izlasīju, ka man obligāti jānomet 5 -6kg un tas manu maratona laiku ietekmēs par 22min, nu johaidī, tas ir baigi daudz.

Te manis rakstītais 8.novembrī:

Vakar pirms pirts nejauši uzkāpu uz svariem un pamatīgi apstulbu, 76.6kg, tāds svars man nekad nav bijis. Pirtī sapratu, ka sastāvu vienīgi no speķa, tā kā, kā jūs noprotat, mana bulciņunplātsmaižēdāja karjera drusku cietīs.

Hmm,74.5kg tik rādija pēc šī rīta skrējiena nomazgājoties, redzēs, cik būs ejot gulēt……

Uz Itāliju aizbraucu ar 70.8kg, kas bija tuvu ideālajam svaram, atšķirība baigi jūtama bija skrējienā.

Tā, baigi parāvu pa tālu, kaut kāda hronoloģija jāievēro. Un tā 19.nov., neizturēju spriedzi un aizbraucu pie sava izvēlētā trenera Aigara Matisona uz Pilteni, viņam ir 41gads un maratonus viņš skrien zem 3h, tā kā man bija ko no viņa paņemt.

Kad pa tālruni pieteicu savu vizīti un pastāstīju par savām vēlmēm, viņš tieši brauca mājās no sacensībām Polijā. Dabīgi, ka pacietīgi iesākumā noklausījos lekciju par to ka pirmajam maratonam ir jāgatavojas 4.mēneši un vēl visādas “noderīgas frāzes”, bet,kad pēc nedēļas tikāmies, tad jau es sapratu, ka viņš ir noticējis tam, ka es esmu tāds pats puika no laukiem…

Turpinājums taps drīz, iespējams.

2 komentāri rakstam Otrā daļa. Maratons – baigi traks darbs

  • Hiēna essnee

    Maldīšanās kāpās patika:D Normāla šausmene tur var sanākt! Ar tiem kraukļiem! :D

  • Reiz sensenos laikos gāju pārgājienā no Palangas uz Liepāju un pusnaktī pie Nidas purva nez no kurienes pēkšņi man virsū uzlēca kaut kāds satrakojies puisis. Otrā rītā pamodos papes kanāla malā starp makšķerniekiem un lietuviešu atpūtnieku baru. Dikti interesants Latvijas nostūris ;)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.