Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Par motivāciju rudenī un kāpēc Tartu nebūs PB

Foto: pixinoo/Shutterstock

Foto: pixinoo/Shutterstock

Nule kā ar baltu skaudību noskatījos uz mūsējo varenajiem startiem Berlīnes maratonā un PB birumu, aizdomādamies par to, kāpēc man pašam rudens startos čiks vien sanāk. Skrienu jau ceturto sezonu, gada sākums parasti varens, vasarā gurķojos, tad it kā samotivējos pēdējiem sezonas mačiem, bet – nekā.

Savu pirmo skriešanas gadu – 2015. – gan īsti skaitīt nevar, tad skrēju lēni, bez intervāliem, kaut gan ambīcijas bija jau sākušas augt kā bukam radziņi. Septembrī bija pirmās sacensības 10km distancē (Nike Riga run), distanci pieveicu 52 minūtēs un jutos varen lepns par rezultātu, uzreiz nospraužot mērķi pēc mēneša Siguldā noskriet pirmo pusmaratonu. Tomēr drīz pamanījos nedaudz sastiept potīti, un tā arī visi pusmaratona plāni pačibēja. Pēc nelielas pauzes atsāku čakli skriet un gan rudenī, gan ziemā saskrēju tam laikam diezgan daudz (ap 40-50 km nedēļā). Skrēju ar prieku, pat lietū un sniegā, nekādi mērķi nebija jāsasniedz, un tā pamazām pavasarī aiztipināju jau līdz pirmajam maratonam.

2016.gada maijā pieveicu maratonu 3:24, jūlijā pirmo pusmaratonu ar rezultātu 1:33, augustā pirmo ultru – 78km Cēsu eco trail. Saplānoju varenu sezonas noslēgumu ar palīšanu zem 1:30 Siguldas pusmaratonā, bet septembrī kaut kur motivācija pačibēja, treniņos slinkoju un mačos sanāca vien 1:39. Pēc tam slinkošana turpinājās, līdz decembrī jau biju gatavs kārtīgam darbam, jo nākamajai sezonai bija lieli plāni – pieveikt pirmo Rīga-Valmiera ultru, maratonu noskriet zem 3:00 un pusmaratonā beidzot palīst zem 1:30.

2017.gadā sākumā viss gāja labi – gatavojoties R-V, noskrēju Biksti-Rīga 80 km, treniņplāns pildījās, motivācija turējās galvā kā ielīmēta. R-V pieveicu, bet maratons traumas pēc izpalika, tāpēc nospriedu atmaksāt Siguldai par pērnā gada neveiksmi. Tomēr rudenī treniņos atkal kaut kā nesavācos, kaut gan vasarā biju labi atpūties, un likumsakarīgi tikai 1:36. Ziemā motivācija atnāca un sāku čakli strādāt.

2018.gada sākums atkal bija labs, treniņos neslinkoju, līdz ar to likumsakarīgi beidzot palīdu zem 1:30 Liepājas pusmaratonā. Maratonā gan bija tikai 3:14 plānoto 2:59 vietā, bet latiņu laikam biju uzlicis par augstu. Pēc tam pirmslīgo ultra uz Valmieru, slinkošana vasarā un kārtējais mēģinājums motivēties labu rezultātu sasniegšanai rudenī. Biju tā kā atkal iecerējis beidzot atmaksāt Siguldai, bet tad kā sniegs uz galvas uzkrita Tartu maratons. Laika līdz 6.oktobrim nebija atlicis daudz – 6 nedēļas, tomēr it kā likās, ka varētu noskriet tīri labi, jo pirmajās divās nedēļās forma atjaunojās acīm redzami.

Tomēr pagājušajā nedēļā viss skaistais plāns sagruva. Pēc Gaiziņkalna Stirnubuka skriet negribējās nemaz, tomēr kaut kā piespiedu sevi izlīst ārā un sākt kustēties. Tiesa, ne pārāk kvalitatīvi, jo nedēļas vidū uzbruka neliels iesnu vīruss, gan bez paaugstinātas temperatūras, tomēr jaudas ātruma darbiem nebija it nemaz, un pēc neveiksmīgā ceturtdienas treniņa vairākas dienas vispār neskrēju. Īsti pats nesapratu, vai tik neattaisnoju savu skriet negribēšanu ar vīrusu. Nedēļā noskrieti 17 km ir krietni par maz, lai uz kaut ko labu cerētu maratonā, tāpēc jāsāk domāt, kā savākties un motivēties, lai varētu startēt un finišēt vismaz puslīdz cienījami. Vēl gan nepilnas 3 nedēļas atlikušas, bet neko daudz sasmelt laikam vairs neizdosies.

Ir diezgan interesanti, ka citreiz varu sevi motivēt skriet intervālus mīnus 10 grādos un sniegā, bet nevaru piespiesties izskriet pat piecīti šādā ideālā rudens laiciņā.

Starp citu, kādi slepeni spēki mani nopietni vēlas aizšķūrēt uz Igauniju, kur nekad nav vēl gadījies pabūt. Iespēja skriet Tartu maratonā uzkrita kā no zila gaisa, un tagad izrādās, ka būs arī jābrauc komandējumā uz Tallinu pirms paša maratona.

Nu, ja arī noskriešu slikti, tad vismaz apskatīšu Tartu Alus muzeju.

2

3 komentāri rakstam Par motivāciju rudenī un kāpēc Tartu nebūs PB

  • Andulis

    … aizdomādamies par to, kāpēc man pašam rudens startos čiks vien sanāk

    1. Pārāk bēdāties nevajag. Lai nu katram tāds “čiks” sanāktu… :) Dažam labam (arī man) pusīte zem 1:40 nespīd.

    2. Izskatās gluži loģiski: ja vasarā un vēl septembrī esi labi atpūties (= neesi čakli skrējis), tad uz Siguldu (vai Tartu šogad) superlabā formā būt nevari.

    (Man līdzīgi bija ar to “pirmslīgo ultru”. Ziema un faktiski arī pavasaris noslinkoti dažādu iemeslu dēļ, tāpēc nav brīnums, ka lielāko daļu nācās soļot, beigās pat pārsniedzot kontrollaiku. Prieks, ka tomēr Kliņķis sasniegts saviem spēkiem – bet tas arī viss.)

    Viss tātad reducējas uz jautājumu – kāpēc vasarās negribas trenēties? Par siltu (šogad, vismaz…)? Cita vaina?

  • Rainers Rainers

    Ir diezgan interesanti, ka citreiz varu sevi motivēt skriet intervālus mīnus 10 grādos un sniegā, bet nevaru piespiesties izskriet pat piecīti šādā ideālā rudens laiciņā.

    precīzi!!!

  • guncha guncha

    Varbūt pēdējās nedēļās neko sasmelt neizdosies, bet tas nav attaisnojums, lai jau iepriekš sevi ieprogrammētu uz nesekmīgu startu, turpini skriet un pildīt treniņplāna atlikušo daļu. Domai ir spēks, tāpēc noskaņojies pozitīvi, jo esi daudz darba ieguldījis, lai sasniegtu labu rezultātu, ar šo domu arī turpini kapāt.
    p.s. man pirms Berlīnes viss augusts gandrīz pa pieskari aizgāja, bet pēdējās nedēļās pēc ne visai ātri pieveiktās “pusītes” (sezonas 2.sliktākais rezultāts), tomēr guvu pārliecību, ka no 3h varu izskriet, ko arī izdarīju. Lai Tev veicas Tartu! :-)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.