Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Pirmais tūrisma maratons

Patiesībā man jau negribējās rudenī skriet nekā nopietna, jo gada otrajā pusē slinkošana kļuvusi par nelāgu ieradumu. Tomēr biju tā kā sadomājis lauzt šo tradīciju un sešu nedēļu laikā sagatavoties noskriet Tartu maratonu daudz maz pieņemami. Plāni paliek plāni, bet ir jāstrādā arī pie to izpildījuma. Lai noskrietu maratonu, ir jātrenējas, lai noskrietu labi – ļoti čakli jātrenējas un jāievēro arī sportiskais režīms. Šoreiz plāns čakli pildījās divas nedēļas, tad uzklupa vīrusi un slinkums, un galu galā biju saskrējis krietni par maz kilometru, nemaz nerunājot par ātruma darbiem, pieēdis klāt 3 liekus kilogramus un kārtējo reizi atsācis smēķēt. Njā, dažs labs jau jokoja, ka skriešanas sacensībās vajadzētu ieviest smēķētāju kategoriju, kurā es noteikti varētu cīnīties par augstām vietām, bet tā nu es cīnos ar šo 25 gadus ieilgušo netikumu mainīgām sekmēm un šajā brīdī ir zaudējumu periods.
Pēdējās nedēļās es aizvien vairāk piezemēju maratona rezultāta mērķus, līdz biju nonācis līdz plānam vismaz noskriet, vēlams, ātrāk par četrām stundām. Tātad tūrisma maratons, un tūrisms jau arī bija prātā. Reti kurš neizbrīnījās, kad pateicu, ka ne reizi neesmu bijis Igaunijā, bet tā nu bija sanācis, ka tieši šo kaimiņvalsti bija izdevies ignorēt visus 40 mūža gadus. Un tā kā skrienu ne pārāk ilgi, tad ārzemēs sacensībās vēl nebiju paspējis piedalīties.
Ja jau man beidzot dod igauņus, tad lielām porcijām. Tartu maratona datums bija 6.oktobris, un izrādījās, ka tieku sūtīts komandējumā uz Tallinu 4.-5.oktobrī. Tāpēc dažs labs brīnījās, kāpēc uz Tartu dodos caur Tallinu jeb uz Tērbatu caur Rēveli un numerologiem derētu papētīt, kāpēc man Tallinā viesnīcā istabai bija 503.numurs, bet Tartu – 502.numurs.
Riksis apkārt Tallinas vecpilsētai

Riksis apkārt Tallinas vecpilsētai

Viesojos valdības mājā

Viesojos valdības mājā

Tallinā pēc četrarpus stundu kratīšanās autobusā ierados ceturtdien un pirms sanāksmes izlaidu 5 km riksi apkārt vecpilsētai. Skrējās tīri viegli un likās, ka maratonā problēmām nevajadzētu būt. Pēc tam divas dienas bija oficiālie pasākumi ar kolēģiem no citām Baltijas reģiona valstu galvaspilsētām un viesmīlīga cienāšana no igauņu puses, kas manu pelmeņa formu slaidāku nepadarīja. Piektdienas pēcpusdienā pēc kārtējās barošanas devos uz autoostu, jo busi uz Tartu kursēja ik pēc pusstundas. Še tev nu bija, izrādījās, ka visas biļetes izpārdotas. Vajadzēja jau padomāt, ka piektdienā varētu būt problēmas ar biļešu iegādi, bet iepriekš iegādāties negribēju, jo īsti nezināju, kad tikšu brīvs no oficiālajiem darbiem. Nekas cits neatlika, kā rikšot uz dzelzceļa staciju, brīnumainā veidā paspēju uz vilcienu un pat pamanījos iespraukties pēdējā brīvajā sēdvietā. Vilciens bija jauns un smuks, brīžiem dragāja uz 120km/h (nez kad mūsu bāleliņi beigs kasīties ar to vilcienu iepirkumu?).
Kad pēc divarpus stundām ierados Tartu, bija jau satumsis. Tā kā mīlu iet kājām, droši ievadīju Google maps hoteļa nosaukumu un devos ceļā. Nosoļoju pāris km un apkārtne kļuva aizvien aizdomīgāka – ne smakas no viesnīcas, kaut kāds tumšs graustu un privātmāju rajons. Sapratu, ka pieļauta laža, nolamājos, ievadīju norādēs hoteļa adresi, nevis nosaukumu, un steidzos pamest rajonu, kur no katra krūma vai pavārtes varēja izlīst kāda burlaku banda un atbrīvot mani no liekas bagāžas stiepšanas. Tā nu pēc kādiem pieveiktiem 7 km beidzot tiku līdz hotelim un tad devos uz sacensību centru pēc numura. Trāpījos tur tieši pirms nakts skrējiena sākuma, tīri skaļu ballīti igauņi bija sarīkojuši.
43270237_1806437222737361_2023984148326121472_o
Daudz tusēties tur negribējās, bija jau pavēls. Ja ceļā uz viesnīcu pamatīgi sakarsu, tad vēlāk istabā nāca virsū drebuļi, un jutos kaut kā nelāgi. Tomēr izdevās ātri aizmigt. Kad pamodos, galva bija kā spainis, kājas no vates, sajūta kā pie paaugstinātas temperatūras. Termometru meklēt nebija ne laika, ne jēgas, ieēdu brokastis, saposos un devos uz startu. Gaisa temperatūra bija ap 12-13 grādiem, ideāla skriešanai kreklā, tomēr līņāja un pa dienu tika solīts vēl krietni daudz lietutiņa, tāpēc uzvilku arī plāno lietusjaku. Līdzi bija 5 želejas, 2 no tām ar kofeīnu trases beigu daļai.
Vienu kilometru noskrēju iesildoties, sajūtas nebija no labākajām, bet kustēt varēju. Nospriedu, ka stāšos ārā, ja paliks slikti, bet ne pārāk ātri, jo autobuss tikai vakarā un būs baigā garlaikošanās. Netālu no starta satiku Stirnubuka vadības komandu, nedaudz papļāpāju un tad jau bija laiks tikt pie 42km laimes. Vismaz lietus tobrīd nelija.
Pirms starta

Pirms starta

Optimistiski ielīdu starta koridorā 3:00-3:45. Cilvēku nebija pārāk daudz – maratonisti ap 600, pusmaratonisti ap 1000. Biju plānojis skriet tempā zem 5:30. Sākums, kā ierasts, sanāca ātrāks, pirmais kilometrs ap 4:55, nākamie divi ap 5:05. Bija diezgan daudz peļķu, par laimi, nevienā neiepēros. Vienā vietā sanāca pārsimt metrus skriet pa zemesceļu, tiesa, ne pārāk dubļainu. Sāku iejusties kā Stirnubuka trasē, un ne velti – vēlāk bija krietns gabaliņš pa slikti noblietētām šķembām uz topoša ceļa, kur gandrīz izmežģīju potīti, tad vēl citviet bija nedaudz labākas šķembas, trases beigu daļā diezgan daudz zemesceļu un dubļainu parka celiņu, bruģis un citi manām potītēm tik mīļi elementi – būtu zinājis, noteipotos pirms starta.
Drīz mani apdzina 3:30 tempa turētājs ar pavadošo eskortu. Pēc brīža manīju, ka viņa balons aiziet neceļos un cēli aizpeld zilajās tālēs, nezinu, kā viņš bez tā vēlāk iztika. Bet tā nu ap 3.-4.km sāku justies nelāgi, apziņa, ka jāskrien vēl gandrīz 40 km, ieviesa mēmas šausmas. Tomēr pēc pirmās dzeršanas vietas oma nez kāpēc strauji uzlabojās, tempu gan nedaudz nometu un tā arī turpmāk tipināju, kā kuro kilometru – te uz 5:25, te uz 5:05, ātrums zem 5:30 bija tikai ūdens punktos, kur atļāvos mierīgi savu glāzīti iztukšot ejot.
43399137_1806477529399997_159156288100499456_o
Trase bija diezgan interesanta – pa veloceliņiem, industriālās apbūves rajoniem, vienā vietā bija jāšķērso dzelzceļa sliedes pa speciāli uzliktiem paliktņiem, lai kāds nenorauj uz acīm, pa privātmāju rajoniem, pa šosejām un asfaltētiem celiņiem cauri mežam, gar daudzdzīvokļu mājām, stadioniem un vēl viskautko, piemēram, gar ziemāju rapša laukiem un man kā pāķim tik patīkamā kūtsmēslu aromāta pavadībā. Brīžiem nedaudz parasināja lietutiņš, atklātajās vietās bija labs pretvējš vai ceļavējš, kā kuru brīdi. Šur tur bija kājām jūtami kāpumiņi. Ap trases trešdaļu man sāka tuvoties 3:45 tempa turētājs ar sekotājiem, kurš, atšķirībā no 3:30 kolēģa, bija pamanījies vējā nepakāst balonu un turēja to cieši pie sevis.
Skrien pa ielu maziņš knariņš, pakaļ dzenās estu bariņš

Skrien pa ielu maziņš knariņš, pakaļ dzenās estu bariņš

Kaut kur ap 27.-28.kilometru laiks palika gaužām nejauks, lietus gāza pamatīgi, un vēl sanāca pretvējā skriet pa diezgan jūtamu kāpumu pie satiksmes viadukta. Tur mani arī viss bars noķēra un pāris km izmantoju priekšējos skrējējus aizvējam. Tad man apnika kāpt neredzamās peļķēs un aizmuku, uzskrienot pēdējos ātrākos kilometrus (31.kilometrs pat 5:09). Bet prieki nebija ilgi, ap 33.-34.km jauda sāka zust, ātrums jau svārstījās starp 5:40-5:50, un drīz ar balonu bruņotais bārdainis mani noķēra, apdzina, un nepielūdzami lēnām sāka attālināties. Bijām ieskrējuši atpakaļ pilsētas centrā, skrējām gar upi pa promenādi un pa parka celiņiem, skati brīnišķīgi, bet likās, ka vairs kājas pie dibena neturas un sākās tik gaužām nelāgi pazīstamās gūžu sāpes. Līdz finišam bija atlikuši vairs kādi 7 km, tāpēc par izstāšanos i pat nedomāju, biju gatavs pat vajadzības gadījumā līdz finišam aizrāpot. Pāris reižu uz dažām sekundēm pārgāju soļos, bet ātrumu izdevās noturēt ap 5:55. Tad jau bija jāskrien pa vecpilsētu, pienāca milzu kalns, kurā nācās vien soļot, tad nedaudz bīstami līkumi noskrējienos pa dubļainiem parka celiņiem, gabaliņš pa bruģi un finišs 3:49:12.

Finišētāja krekls

Finišētāja krekls

43304718_1806518886062528_5595929081985105920_o

Trase man kopumā patika. Visticamāk, ka nākamgad šķembu vairs nebūs, jo tie bija topošie ceļi, sausākā un mazāk vējainā laikā varētu tīri ātri uzskriet, protams, ja nav problēmu ar kalniem – tas ir viens no maniem vājajiem posmiem, ko vajadzētu koriģēt. No PB atpaliku par 35 minūtēm, bet tas jau ir tikai likumsakarīgi.
Tagad gan laiks restartam – dažas nedēļas jāpaskrien mierīgi, un tad jau jāsāk gatavoties kalnu gāšanai nākamajā sezonā.

Atliek tik vien, kā noskriet

Pamazām arī ir pienākušas pēdējās dienas pirms Tartu maratona. Lai arī sākotnēji treniņu plāns bija varens un arī pildījās tīri labi, bet tad pienāca vīrusu un slinkuma laiks, un iegūtā forma ir “pelmenis”. Tagad jau vairs nav domu ne par PB, ne par ātrumu, bet kā vispār aizripot līdz galam.

Pēc iesnu vīrusa We Run Riga 10km distance tika pieveikta tīri atbilstoši tā brīža kondīcijai – nepilnās 46 minūtēs un likās, ka nu jau ceļš uz formas atjaunošanu ir vaļā. Bet še tev nu bija – dabūju kaut kādu vēdera vīrusu, tāpēc pagājušo nedēļu gandrīz nemaz neskrēju un tikai nedēļas beigās pakāpelēju pa Līgatnes Stirnubuka distances pauguriem Zaķa distancē. Divu nedēļu laikā klāt nākuši 3 kg, Vo2 max nogāzies līdz 52.

Te var lieliski redzēt, ka esmu “apaļā” formā.

Te var lieliski redzēt, ka esmu “apaļā” formā.

Bet tā jau pamazām pa gadu esmu salasījis 2000 noskrietus kilometrus. Vēl nepilni 3 mēneši, lai salasītu iecerētos 3000 km. Pēc Tartu maratona būs jātaisa kārtīgs restarts ar gariem, lēniem skrējieniem, varbūt, ka arī izdodas.

Tagad nāksies vispirms paviesoties Tallinā, kur komandējums. Cerams, ka izdosies tur arī paskriet. Un tad pa taisno uz Tartu, kur gaida tīri jauki suvenīri.

aa2

aa3

Par motivāciju rudenī un kāpēc Tartu nebūs PB

Foto: pixinoo/Shutterstock

Foto: pixinoo/Shutterstock

Nule kā ar baltu skaudību noskatījos uz mūsējo varenajiem startiem Berlīnes maratonā un PB birumu, aizdomādamies par to, kāpēc man pašam rudens startos čiks vien sanāk. Skrienu jau ceturto sezonu, gada sākums parasti varens, vasarā gurķojos, tad it kā samotivējos pēdējiem sezonas mačiem, bet – nekā.

Savu pirmo skriešanas gadu – 2015. – gan īsti skaitīt nevar, tad skrēju lēni, bez intervāliem, kaut gan ambīcijas bija jau sākušas augt kā bukam radziņi. Septembrī bija pirmās sacensības 10km distancē (Nike Riga run), distanci pieveicu 52 minūtēs un jutos varen lepns par rezultātu, uzreiz nospraužot mērķi pēc mēneša Siguldā noskriet pirmo pusmaratonu. Tomēr drīz pamanījos nedaudz sastiept potīti, un tā arī visi pusmaratona plāni pačibēja. Pēc nelielas pauzes atsāku čakli skriet un gan rudenī, gan ziemā saskrēju tam laikam diezgan daudz (ap 40-50 km nedēļā). Skrēju ar prieku, pat lietū un sniegā, nekādi mērķi nebija jāsasniedz, un tā pamazām pavasarī aiztipināju jau līdz pirmajam maratonam.

2016.gada maijā pieveicu maratonu 3:24, jūlijā pirmo pusmaratonu ar rezultātu 1:33, augustā pirmo ultru – 78km Cēsu eco trail. Saplānoju varenu sezonas noslēgumu ar palīšanu zem 1:30 Siguldas pusmaratonā, bet septembrī kaut kur motivācija pačibēja, treniņos slinkoju un mačos sanāca vien 1:39. Pēc tam slinkošana turpinājās, līdz decembrī jau biju gatavs kārtīgam darbam, jo nākamajai sezonai bija lieli plāni – pieveikt pirmo Rīga-Valmiera ultru, maratonu noskriet zem 3:00 un pusmaratonā beidzot palīst zem 1:30.

2017.gadā sākumā viss gāja labi – gatavojoties R-V, noskrēju Biksti-Rīga 80 km, treniņplāns pildījās, motivācija turējās galvā kā ielīmēta. R-V pieveicu, bet maratons traumas pēc izpalika, tāpēc nospriedu atmaksāt Siguldai par pērnā gada neveiksmi. Tomēr rudenī treniņos atkal kaut kā nesavācos, kaut gan vasarā biju labi atpūties, un likumsakarīgi tikai 1:36. Ziemā motivācija atnāca un sāku čakli strādāt.

2018.gada sākums atkal bija labs, treniņos neslinkoju, līdz ar to likumsakarīgi beidzot palīdu zem 1:30 Liepājas pusmaratonā. Maratonā gan bija tikai 3:14 plānoto 2:59 vietā, bet latiņu laikam biju uzlicis par augstu. Pēc tam pirmslīgo ultra uz Valmieru, slinkošana vasarā un kārtējais mēģinājums motivēties labu rezultātu sasniegšanai rudenī. Biju tā kā atkal iecerējis beidzot atmaksāt Siguldai, bet tad kā sniegs uz galvas uzkrita Tartu maratons. Laika līdz 6.oktobrim nebija atlicis daudz – 6 nedēļas, tomēr it kā likās, ka varētu noskriet tīri labi, jo pirmajās divās nedēļās forma atjaunojās acīm redzami.

Tomēr pagājušajā nedēļā viss skaistais plāns sagruva. Pēc Gaiziņkalna Stirnubuka skriet negribējās nemaz, tomēr kaut kā piespiedu sevi izlīst ārā un sākt kustēties. Tiesa, ne pārāk kvalitatīvi, jo nedēļas vidū uzbruka neliels iesnu vīruss, gan bez paaugstinātas temperatūras, tomēr jaudas ātruma darbiem nebija it nemaz, un pēc neveiksmīgā ceturtdienas treniņa vairākas dienas vispār neskrēju. Īsti pats nesapratu, vai tik neattaisnoju savu skriet negribēšanu ar vīrusu. Nedēļā noskrieti 17 km ir krietni par maz, lai uz kaut ko labu cerētu maratonā, tāpēc jāsāk domāt, kā savākties un motivēties, lai varētu startēt un finišēt vismaz puslīdz cienījami. Vēl gan nepilnas 3 nedēļas atlikušas, bet neko daudz sasmelt laikam vairs neizdosies.

Ir diezgan interesanti, ka citreiz varu sevi motivēt skriet intervālus mīnus 10 grādos un sniegā, bet nevaru piespiesties izskriet pat piecīti šādā ideālā rudens laiciņā.

Starp citu, kādi slepeni spēki mani nopietni vēlas aizšķūrēt uz Igauniju, kur nekad nav vēl gadījies pabūt. Iespēja skriet Tartu maratonā uzkrita kā no zila gaisa, un tagad izrādās, ka būs arī jābrauc komandējumā uz Tallinu pirms paša maratona.

Nu, ja arī noskriešu slikti, tad vismaz apskatīšu Tartu Alus muzeju.

2

Klupdams, krizdams, bet uz Tartu pusi kustos

Nu jau pagājis nedaudz vairāk nekā 2 nedēļas, kopš saposos doties uz Tartu maratonu. Izaicinājums nav slikts, 6 nedēļās no pilnīgas bezformas pamēģināt sasniegt ciešamu rezultātu 42km distancē (jūlijā nesaskrēju pat 80km, augustā ap 180km, bet lielāko daļu mēneša otrajā pusē, kad jau sāku domāt par maratonu). Pamazām darbojos un progress manāms, bet rezultātu jau varēs manīt tikai 6. oktobra eksāmenā (nē, es vēlēšanās nekandidēju).

Foto: Vija Vāvere

Foto: Vija Vāvere

Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, piedāvājums doties uz Tartu bija negaidīts, turklāt sanācis tā, ka Igaunijā vispār neesmu bijis un ārzemēs neesmu skrējis. Kopumā interese liela, bet arī stresa netrūkst – gan par rezultātu, gan par pašu braucienu uz kaimiņvalsti. Ceļojis līdz šim esmu ne pārāk daudz, un nekad – individuāli. Ja Briseles lidostā pamanījos noklīst no grupas un apmaldīties, ko vēl sadarīšu, būdams viens pats, vai ne? Par laimi, Tartu nav milzīga, un atsauksmes par šo bohēmisko studentu pilsētu esmu dzirdējis labas. Muzeji mani tik ļoti neinteresē, bet vecpilsētā un parkos oktobra sākumā varētu izskatīties gana labi. Laika gan pilsētas pētīšanai nebūs pārāk daudz.

Foto: Ardo Säks

Foto: Ardo Säks

Pēc Šlokenbekas Stirnubuka, kurā es ar lielām mokām tiku līdz galam, nākamā nedēļa pagāja paslinki, tikai svētdien uzrāvu 15x200m intervālus. Un tad bija laiks sākt pašizcepto 6 nedēļu treniņprogrammu maratonam. Pirms programmas sākuma VO2max – 53 (augstākais cipars – 58 – bija maijā pirms maratona).

1.nedēļa 27.08-02.09. Kopā 62km

Pirmdiena (6km) – lēns riksis + neliela vingrošana.

Otrdiena – brīva.

Trešdiena (6km) – vajadzēja 6x1km intervālus, bet jau uz iesildīšanās beigām uznāca tāds vājums, ka knapi varēju pat lēni paskriet. Pāris reižu gadā tā gadās, vēl neesmu īsti sapratis, kas par vainu. Varbūt cukura līmenis nosvārstās, varbūt galvā kaut kas bremzi uzliek. Pie mājām jau biju tīri ņiprs, bet treniņš izpurgāts. Nolēmu šo darbu pārcelt uz nākamo dienu.

Ceturtdiena (13km) – ne smakas no vakardienas vājuma un darbiņš padarīts. 6x1km zem 4min/km ar 2min recovery pa starpām.  VO2max pieaudzis līdz 55.

3

Piektdiena (15km) – pēc vakardienas intervāliem tāds pastīvs riksis sākumā, vēlāk tīri labi, bet pēdējā trešdaļā jau nācās saņemties, jo sāka trūkt degvielas. Vispār jau biju piemirsis, kā skriet lietū un ciešamā temperatūrā, laikam tāpēc VO2max jau 56.

Sestdiena (6km) – lēns riksis + neliela vingrošana.

Svētdiena – (16km) – 4×1 km pusmaratona tempā (ap 4.00 – 4.10 min/km) un 3×1 km maratona tempā (ap 4.20-4.30 min/km). Bija iecerēts tā kā 15x1km ap 4min/km, bet jau iepriekš bija skaidrs, ka tik daudz vēl nepavilkšu. Turklāt bezvējā saule stadionā cepināja tīri labi, tā ka nācās procesa gaitā treniņplānu koriģēt.

2.nedēļa 03.09 – 09.09. Kopā 71km

Pirmdiena – brīva.

Otrdiena (12 km) – mierīgs steady riksis, vidējais temps 4:54min/km. VO2max jau 57.

Trešdiena (14 km) – 20x300m ap 3:30-3:40min/km caur 60s recovery. Beigu daļa jau bija pagrūta, nācās pacensties, lai kvalitatīvi treniņu pabeigtu.

4

Ceturtdiena (18km)- vieglāk bija intervālus skriet, nekā šo garo, lēno (vidējais temps 5:47min/km). Kājas stīvas, spēka maz, saulīte cepina un ūdens ātri beidzās. Vismaz laiciņš jauks.

Piektdiena (5km) – lēns riksis + neliela vingrošana.

Sestdiena (20km) – Gaiziņkalna Stirnubuks.

5

Velti biju izlielījies, ka šā gada karstās sacensības jau noskrietas, saulīte cepināja tīri labi. Jau iesildoties jutu, ka kājas pasmagas un nebūs viegli. Biju nošāvis greizi ar teipiem, tikai no rīta pirms starta pamanīju, ka esmu nopircis kaut kādus mēslus, kas bija šauri un nelipa kārtīgi klāt. Parasti takās noteipoju potītes, jo tad daudz labāk skrienas pa ciņiem. Nācās šoreiz pamocīt potītes, jo ciņu un dažādu citu potīšu mocītāju netrūka. Jau pašā startā bija jāskrien pret vairākiem kalniem, tas uzreiz kājas piedzina un ilgi nevarēju atkopties. Arī tālāk skriešana nebija vienkārša. Bet distances vidū atkopos, skrienamajos posmos tīri viegli skrēju zem 5 min/km un daudzus apdzinu. Turpināju šā gada tradīciju un nomaucos, tikai pārmaiņas pēc nevis vienu, bet trīs reizes. Kāpšana pauguros diezgan nomocīja, bet līdz finišam veiksmīgi tiku un vecumgrupā 15.vieta.

Foto: Taku skrējējs

Foto: Taku skrējējs

Līdz startam Tartu maratonā palikušas vairs tikai 4 nedēļas. Ņemot vērā padomus, piekoriģēju tālāko treniņplānu un laikam Līgatnes kalnos tomēr neskriešu, tā vietā uztaisot kārtīgu asfalta treniņu.

7

Bet, kā tikšu tajā Tartu kalnā, tiešām nezinu.

Foto: Ardo Säks

Foto: Ardo Säks