Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Piedzīvojumu sacensības Āķis 09

2009. gada 10. oktobra rītā Salaspils veikalu „Maxima” apsēda vairāki sportiska paskata jaunieši – tērpušies apspīlētās triko biksēs, pieskaņotas krāsas sporta jakās, rokās kaudze Snickers batoniņu, bet kājās izturīgi skriešanas apavi. Viena šāda daiļā dzimuma pārstāve neilgi nopētot mani, pasmaidīja un klusām, maigā, sievišķīgā balsī čukstēja pie auss sev blakus stāvošajam draugam – „Šitais izskatās, ka būs mūsu konkurents.” Draugs uzmeta man aci un pakratīja galvu.

Meitene runāja taisnību, jo nākamreiz es šo pāri redzēju jau 10 minūtes vēlāk Salaspils sporta stadionā, kur visi trīs stāvējām rindā pie organizatoru galdiņa, lai piereģistrētu mūsu Mix komandas piedzīvojuma sacensībām „Āķis 09″.

Komandas nosaukumu izdomāt bija viegli, pieturējos pie loģikas principa. „Trīs māsas”, jo komandā ir divi brāļi – es un mana pagarinātā, praktiskā versija, Rihards.

Mūsu komandas trešo, sievišķo galu pārstāvēja Ieva, meitene, kura šogad vistiešāk ir vainojama pie tā, ka mēs te tagad stāvējām. Par to arī viņai paldies.

Starta drūzmā satiku arī vienu no VSK Noskrien kluba biedrēm – Laumiic, kura divu skaistu, staltu puišu ielenkta steidza izdarīt pēdējos sagatavošanās darbus pirms starta.

Es jutos mierīgs, jo savējos jau biju izdarījis – iepriekšējās dienas vakarā piepumpēju ritenim pustukšās riepas (paši saprotat cik bieži es ar viņu braucu), pieregulēju aizmugurējās bremzes, bet priekšējās netīšām saplēsu, paglaudīju sēdeklim muguriņu un ieeļļoju ķēdi, lai čīkstētu tikai stūre, kura manas vainas dēļ jau pāris gadus brīvi kustās ne tā kā riteņa rokasgrāmatā rakstīts.

Starts sākās 10:00, kad atskanot organizatoru kliedzienam, steidzāmies iejūgt savus manuāli kustināmos „rumakus”, lai dotos pretim nezināmajam. Brālis orientierists pa priekšu, Ieva vidū, bet es kā punkts teikuma beigās.

Sākums man ļoti gāja pie sirds, ja neņem vērā faktu, ka jau pēc stundas trešdaļu manis apģērba daļu klāja sakaltuši baložu izkārnījumi, ar kuriem es sadraudzējos Salaspils ūdenstornī pa tumsu lienot pēc viena no punktiem.

Ilgi gan tā nepalika, jo 2 stundas vēlāk es visu šo „labumu” nemanot atstāju mežā, kopā ar savu komandu brienot pa slapjo purvu pēc citiem punktiem. Mežā Ievai īpaši „patika” staigāt pa nolauztajiem kokiem pāri vismaz metru dziļajiem grāvjiem. Tik ļoti „patika”, ka viņa katras 45 minūtes vismaz reizi prasīja – „Mums drīz būs atkal jāiet pāri tam kokam?”

Pabeiguši meža posmu, mēs ilgu atpūtas pauzi neieturot, skrējām iesildīt riteņus nākamajiem varoņdarbiem. Apsēdušies uz tiem visi nedaudz notrīsējām, jo pēcpuses pēc pirmā riteņposma bija piepampušas kā ģīmis pēc kārtīgas nakts ballēšanās. Es gan ar to biju jau rēķinājies, jo labi sapratos ar savu riteni – viņš ienīst mani, bet es ienīstu viņu.

Ar prieku noskatījāmies uz starpposmā paliekošajiem pārējiem 9 riteņiem. Tātad mēs neesam pēdējie, bet gan septītie!

Sapriecājās arī mūsu „GPS sistēma”, Rihards, kurš prieku uzplūdā aizveda „Trīs māsas” neceļos. Pēc 30 minūtēm ilgas maldīšanās viņš pieļāva vēl lielāku kļūdu – atļāva orientēties man. Tas beidzās ar vēl vienu stundu vazāšanos pa nekurieni. Par laimi beigās mēs tomēr nonācām atpakaļ, kur sākām. Par nelaimi – bez jaunapgūtiem punktiem. Pēc urnā izmestas 1,5 stundas mēs pie karaļa Artura apaļā galda noturējām īsu komandas sapulci un vienbalsīgi nolēmām atstāt 2 punktus meža dzīvniekiem, bet paši doties uz nākamo starpposmu, kas atrodas padsmit kilometrus attālajā Salaspilī. Domāts – darīts. Kartē noskatījām smukāko, taisnāko ceļu, kas ved atpakaļ uz civilizāciju un devāmies turp. Liels bija mūsu izbrīns smukā ceļa vietā ieraugot zem elektrolīnijām stigveidīgu, aizaugušu taciņu, kas nebūt neatgādināja manis iztēloto draudzīgo zemes ceļu, pa kuru braucot perifērajai redzei atklātos sirdi sildoši dabas skati.

„Brienam?” – es vaicāju brālim. „Nav jau citu variantu” – viņš atmeta un sāka šturmēt taciņu. Pēc 300 nobristajiem metriem taciņa apsīka, tās vietā turpinājās ciešs krūmu mūris. Es sāku nedaudz iekšēji gremzties. „Ibio, būtu te Šlesers kāju spēris, tagad atrastos lielceļš, pa kuru varētu pūst ar 30 km/ stundā, nevis klumpačot ar apkaunojošiem 300 metriem/ 10 minūtēs. Jūs teiksit, ka vienmēr jau var būt sliktāk? Taisnība! Un tā arī notikās. Krūmu mūris vēl pēc 200 metriem pārtapa pa metru augstu žogu ar dzeloņdrātīm, kurām tāpat tikt pāri jau varētu būt grūti, kur nu vēl ar riteņiem. Nācās slāt paralēli žogam vēl pārdesmit metrus, lai atrastu labāko pāreju. Tādu atradām, pār žogu tikām. Iekāpām jaunā pasaulē, krūmi pazuda parādījās klajums. Pārbriduši klajumu pat atradām ceļu. Īstu! Aiz priekiem nolēmām notiesāt pa Snikeram. Tagad jau palika tikai formalitātes – pa šo celiņu tikt līdz Saulkalnei, tad Salaspilij. Tuvojoties pilsētai sajutos laimīgs.

Salaspils mūs sagaidīja ar speciālo uzdevumu vecajos, pamestajos angāros. Izmantojot kalnkāpēju drošinājumus, vajadzēja savākt ~ 6 metru augstumā iekārto punktu. Uzdevumu pildīja brālis, bet mēs ar Ievu pa to laiku uzmeklējām nākamo, 100 metrus nostatus, paslēpto kontrolzīmi.

Pēc rāpelēšanās pa angāri steidzīgi braucām uz mūsu sarakstā atzīmēto turpmāko speciālo uzdevumu, kurš atradās turpat Daugavas krastā, netālu no Ako pieminekļa. Tuvojoties kartē norādītajai vietai, acij pavērās puspliki cilvēki ar vestēm. „Būs jāpeld..” – es pie sevis nodomāju.

Piebraukuši pie trūcīgi ģērbtajiem konkurentiem, ievērojām laivas. Viena no organizatoriem mūs ātri apgaismoja – „Tātad, laivu posms. Bikses būs slapjas, to saku uzreiz”. Tuvāk apskatot laivu ievēroju, ka tajā ir vairāki caurumi. Jau gribēju prasīt kāpēc tā, kad sieviete turpināja, – „laivā ir caurumi, lai…” Es tālāk nedzirdēju, jo biju aizsapņojies. Šķiet, ka viņa ieminējās kaut ko par līdzsvara uzturēšanu. „Labi, ja tā vajag, tad vajag.”- sēdāmies visi trīs kanoe izskata laivā un nemākulīgi airējām pēc ūdenī iedīstītajiem punktiem.

Pār mūsu nogurušajām sejām notecēja saulrieta sārtā krāsa. Sāka jau krēslot. „Trīs vīri laivā” atgriezās krastā galīgi izmirkuši. Ieva drebēja. Es klabināju zobus, bet brālis neteica neko.

Atbrīvojušies no vestēm mēs saņēmām nākamos norādījumus – „Ejiet pie tās sievietes dambja augšā, tur būs ātrumposms”.

„Sieviete no augšas” papildināja – „No šīs vietas, jums kā komandai jāizbrauc te norādītā trase. (rāda bildi ar ceļu) Laiks tiek ņēmts no pēdējā. Jo ātrāk nobrauksit, jo vairāk punkti”.

Mēs braucām, ne maucām, jo kājas visas dienas garumā bija pamatīgi pagurušās. No „ātrs un bez žēlastības” mums sanāca „lēni un trīcot”. Par braucienu saņēmām 0 punktus.

Tumsa sāka smacēt ar vien vairāk. Nolēmām vēl izpildīt pēdējo uzdevumu – veloleģendu un tad aidā uz finišu. Tā arī izdarījām, vēl pa vidu, protams, pamaldoties, jo tumsā lāga nevarēja saskatīt karti ar Ievas atslēgu piekarināmo lukturīti.

Finiša laiks: 9. st 43. min. Jutos izpumpēts, kājas klausīja tikai tad, kad bija jāiet pēc siltas zupas un putras. Runājām maz, grūtie pārbaudījumi bija iemācījuši sapraties bez vārdiem.

Mans galvenais secinājums – Lai nākamgad tiktu pirmajā trijniekā ir vēl jāpiestrādā pie pāris sīkumiem: jādabūn labs ritenis, kārtīgs kabatas lukturis un trīs īsti sportisi, vai ari vismaz viens kārtīgs orientierists manā vietā, kas zin, kur ved, jo no manis kapteinis Džeks galīgi nesanāk.

Par pašām sacensībām: pasākums ir lieliski noorganizēts, Salaspils/zīriņi ir Rembranti šajā jomā. Ja draudzējies ar kartēm, vari paskriet, esi tuvās attiecībās ar riteņiem un nesmādē ūdens pārbaudījumus, tad Tev tas noteikti ir jāpamēģina!

7 komentāri rakstam Piedzīvojumu sacensības Āķis 09

  • vargans

    Biju patīkami pārsteigta par raksta atraktīvo valodu… Interesanti!!! Karte man galīgi nav sveša lieta, ritens ar`, vienīgi ūdens nav mans mīļākais draugs…bet iekāre izmēģināt ko tādu ir liela! :) Paldies par piedzīvojumu!

  • Krishjohn

    Runājot par mūsu vietu beigās, mēs iepriecinājām visas atlikušās komandas mūsu grupā :)

  • medālis par rakstu!
    ummmm, dikti žēl, ka nesavācos/nesavācu komandu.

    “iepriecinājām visas atlikušās komandas mūsu grupā” – nav slikti, vismaz pārējiem prieciņš :D

  • laumiic

    padalīšos ar savu info. mēs braucām nedaudz citu ceļu un maldījāmies pa citiem bezceļiem. sākums pa salaspili – ūdenstornis, botāniskais dārzs, rāpšanās mājās uz dzelzceļa pārvadiem visiem. atgriešanās starta vietā, lai saņemtu veloleģendu un orientētos pēc tās līdz pirmajam kāju posmam mežā. tur izvēlējāmies sākt meklēt kp tuvāk startam metot apli un tā savākt visus. mežs, saknes, šoseja, stigas, daudz egeles, pļava – kuru šķērsojām vairākas reizes. redzējām arī alni, kas laiski aizskrēja garām mums drošā attālumā. neliela maldīšanās un viena komandas biedra pirmā pelde grāvī :D tad jau atpakaļ pie velo, iestiprināšanās. saņemta nākamā karte – jāsameklē nākamie kp. dodamies tālāk pa taisno mežā. šoseja, kājinieku tilts, nākamais kp. tad atkal mežā. sameklējam meža stigu un dodamies pa to, jo vajag kā taisnāk. karte rāda varēs braukt. dabūjām stumt savus braucamos, jo sagāztie koki neļāva mierīgi braukt. bija nedaudz pa lielu lai veiksmīgi pārlēktu pāri. nekas. izlauzties cauri aizaugušām eglēm tāpat nevarējām. nākošais pagrieziens – smilšaina stiga ar zāli un daudz izciļņiem. atkal pļava šoreiz braucama. tad jau upīte, grāvis, krituši koki un ilgi gaidītais normālais ceļš. vēl viens kp tiek atrasts. ceļš beidzās un šķērsojam dzelzceļa līniju rīga – ērģļi pie kivuļu stacijas. vēl nedaudz brauciens pa normālu ceļu un nonākam pie nākamā kāju posma. brienam pa brikšņiem gar upi, jo tā organizatori iecerējuši. precīzāk cenšamies izvairīties no iegāšanās ūdenī, paklupšanas aiz kāda koka, neiekāpšanas dubļos, kas bija gandrīz neiespējami. tā mēs līdām kādus 2-3km. komandas biedrs atkal izpeldējās lienot pēc t.s. slēptā kontrolpunkta. pati paslīdēju uz viena nogāzta koka un atdauzīju celi, kas lika apstāties vēl uz 10 minūtēm. tāds sīkumus, kā iekāpšanu dubļu un ūdens maisījumā bija pavisam normāli. sanāca pat šķērsot upīti uz ļoti apšaubāma un gluma baļķa pieturoties pie zariem. tikuši līdz tiltiņam un atraduši kārtējo kp bijām laimīgi, jo zinājām, ka prieks gar ūdens līšanu bija beidzies. atlika tikai tāds sīkums atrast vēl koku ar kp. atkal maldījāmies, jo neviens jau nebija iedomājies ka tā būs izcirtumā augoša priede kurā vēl jātiek augšā. laimīgi, ka šis posms pievarēts steidzāmies atpakaļ pie velo. pieturējāmies pie saukļa, ka šis ceļš prasa skrējienu un tā arī darījām. lai būtu pa taisno atkal šķērsojām upīti un atkal tikai pa citu apšaubāmu pārgāztu koku. tikuši atpakaļ redzam mūsējie velo ir palikuši pēdējie. organizatori mierināja, ka vēl nav atbraukusi viena komanda un,ka šo posmu veic tikai sporta un vīru klase. paldies :) tikām pie jaunas velo leģendas un steidzāmies uz punktu, kur bija jānokļūst līdz sešiem. atakl maldījāmies. izbraukājām upeslejas, sauriešus, pabraucām garām smukam ezera/karjeram un vēl kaut kur pamežu pablandījāmies. nokļuvām salaspils memoriāla stāvvietā. un atkal sakās jautrība 2.5h garumā maldoties pa mežiem, purviem, bērzu audzēm. meklējot kp kokos, pie skudru pūžņa, pie saknes. dodamies uz tālāko alu gandrīz pie dzelzceļa sliedēm lai atrastu vēl vienu kp izrakumos un grāvju krustojumos. ierodamies apdzīvotā vietā mežezeri. piedoties bet tā karte kas tika iedota ar reālo situāciju dzīvē labākajā gadījumā sakrita pa 50% un šeit izmaldījāmies līdz pat tumsas sākumam. pārdomājot kā tālāk rīkoties vai tomēr vēl vienu kp paņemt vai nē. pulkstenis nāca pus8. līdz astoņiem bija jātiek atpakaļ starta vietā, lai ieskaitītu finišu. sapratuši, ka tas ir tikai tā vien lai nokļūtu līdz saviem velo pa koplietošanas ceļiem. mežā un tai apdzīvotajā ciemā tumšs. vienīgo gaismu kartē deva manā telefonā iebūvētā lampiņa. izvēlējāmies opciju skriet pa ceļu. tikuši līdz velo redzam mašīnu, kura ar gaismas lukturiem skaisti apspīd trīs skumīgus velo no kuriem diviem jau dega sarkanās mirgojošās lampiņas saucot kur jūs esat mēs gribam mājās. mums tiek dotas pēdējās norādes kā pataisno nokļūt starta vietā. jābrauc gar kapiem. mana priekšējā lampa spīdina ceļu un varam braukt, kolēģim lampa pie ķiveres. nolemjam jābrauc visiem vienā rindā, lai trešais biedrs redzētu kur braukt. ceļš bija ļoti bedrains. nenogrozāmies, kur vajadzēja izbraucām uz šosejas. pārsimts metri pa pretējo joslu līdz varējām nogriezties atpakaļ salaspilī. piecas minūtes pirms astoņiem finišējām, veiksmīgi 10h kontrollaikā iekļāvāmies. un tad jau viss pārējais – kontrolkartīšu nodošana, ļoti garšīga zupa ar maizītēm, izdzertas tējas, piedzīvojumu pārspriešana ar pārējiem, kur un kā maldījušies, duša un pārvilktas tīras drēbes. rezultāti. visu komandu sveikšana. godpilnā priekšpēdējā vieta :)
    kā vēlāk noskaidrojās nepaspējām uz pašu labāko – izbraukt 17km velo leģendu kura beidzās ar laivu posmu un kā nopratām arī kādu kāpšanu pa virvēm.
    pašai žēl, ka neiedomājos paņemt līdzi savu pulksteni ar gps, tagad būtu interesanti paskatīties, kur tad īstu biju un kādus līkumus izskrējām :)

  • Mošķis (Dīvānu Ultra) Mošķis

    Lieliski, Krišu! :) Kafiju nepaspēju izdzert, bet rokrakstu atpazinu uzreiz ;) …

  • Aivars

    Es tovakar īsi pirms astoņiem redzēju divus ciklopu – ar baltu aci pierē, trio uz velosipēdiem aiztraucoties pilsētas stadiona virzienā.

  • Mošķis (Dīvānu Ultra) Mošķis

    Laumīc, vēl viens talants :) aug jaunatne :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.