Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Bordo nakts maratons

Pēdējā laikā man kaut kā iegājusies tradīcija ar neplānotiem ārzemju maratoniem. Pērn tāds bija Tartu, kur mani uzaicināja organizatori, uzsaucot dalību un viesnīcu, no savas puses man bija tikai jāapraksta viss process, ko jau tāpat labprāt daru. Savukārt šogad augusta vidū kā zibens no skaidrām debesīm nāca uzaicinājums noskriet Bordo nakts maratonu. Šoreiz pie vainas bija pilsētu draudzība – Rīga un Bordo ir sadraudzības pilsētas, Bordo šogad bija izdomājuši veidot kopīgu sadraudzības pilsētu komandu un nosūtīja uzaicinājumu Rīgai deleģēt kādu savu darbinieku norikšot maratonu, apmaksājot izdevumus. Šis uzaicinājums veiksmīgi nonāca pie manis, un, daudz nedomājot, piekritu doties komandējumā (labs komandējums, kurā liek skriet 42 km, ne?).

Ikdienā maratonu noskriet nav liela bēda, bet brīdī, kad piekritu to darīt, īsti pat paiet nevarēju, nemaz nerunājot par skriešanu. Niekojoties ar gargabaliem, Rīga-Valmiera rikša laikā iedzīvojos nelielā labā ceļa ITBS, ko it kā apārstēju, tomēr no iecerētā Vilkaču maratona nācās atteikties. Bet pēc tam nāca pārgājiens Simtiņš, kurā ar papildu svaru mugurā tā samocīju ne tikai labo, bet arī kreiso celi, ka paliku mežā kaukdams dažus km pirms finiša. Kaut kā līdz galam aizkārpījos, bet bija skaidrs, ka jāārstējas būs ilgi. Tā nu vairākas nedēļas kļuvu par pastāvīgu klientu ARS procedūru kabinetā, izejot gan ultraskaņu, gan mikroviļņu, gan magnētu, gan sildīšanas procedūras.

Villijs1
Loģiski, ka skriet nevarēju, līdz ar to jūlijā nesanāca pat 100 km, bet augusta beigās, atsākot skriet, – mēnesī nepilni 30 km. Atsāku uzmanīgi, pa 1, 2, 3 km uz mīksta seguma, lēnām un prātīgi audzējot distances un sākot arī ātruma darbus, šad tad arī pavingrojot. Tā nu puslīdz nopietni varēju gatavoties aptuveni 7 nedēļas līdz maratonam, kas ir krietni par maz labam rezultātam, tomēr gana labi, lai aizvilktos līdz finišam.
kilometrāža pa nedēļām

kilometrāža pa nedēļām

Dīkstāves laikā pieēdu klāt dažus kilogramus, atsākot skriet, līdz startam 3kg dabūju nost, bet līdz optimālajam svaram vēl bija kā līdz kosmosam. Līdz starta nedēļai puslīdz ciešama forma bija dabūta, un atlika doties ceļā.

Starp Rīgu un Bordo ir tiešie avioreisi, diemžēl tie bija tādos laikos, kas man nederēja – otrdienās un ceturtdienās, bet man bija jāierodas piektdien un prom jādodas svētdien. Tad nu nācās lidot ar savienotajiem reisiem caur Parīzi, kas bija diezgan nogurdinoši – no brīža, kad izgāju no mājām, līdz iesoļošanai viesnīcā pagāja 12 stundas. No rīta bija jāceļas pirms plkst. 4, jo biju sabaidīts ar lielajām rindām lidostā, bet vēlāk izskatījās, ka kādu stundu vēl būtu varējis pasnaust. Bet nu neko, tāds miegains piektdien arī ierados Bordo, kas sagaidīja ar +20 grādiem un saulīti. Devos nelielā 3km atzīmēšanās riksītī, pēc tam pašpacierēju pa pilsētu, nostaigājot krietni vairāk km, nekā būtu prātīgi darīt pirms maratona. Bet tas bija to vērts, pilsēta ļoti jauka, cilvēki laipni, meitenes skaistas, visur biju “mesjē”, nemitīgi “bonžūr”, “avā”, “mersī bukū”. Bet ēšana gan padārga, centrā bija grūti atrast vietu, kur zem 30 eiro normāli iekost.

Nākamajā dienā bija vēl siltāks laiks, staigāju pa pilsētu šortos un T-kreklā. Plkst. 14 bija oficiāla Bordo sadraudzības pilsētu komandas tikšanās pie vicemēres, tur mums iedeva īpašus krekliņus, rokas aproces un safočēja. Pēc tam nācās viesnīcā dirnēt līdz startam, kas bija plkst. 20, jo atkal biju novazājies vairāk, nekā vajadzētu un vajadzēja kaut cik atpūtināt kājas.
No viesnīcas līdz starta vietai bija ap 2 km, tāpēc iestūķēju organizatoru maisā jaku un maiņas kreklu, kas domāti nenosalšanai pēc finiša, un devos veikt savus galvenos darba pienākumus šajā komandējumā – noskriet maratonu. Jostā bija 4 želejas, divas no tām ar kofeīnu, pirms starta arī izsūcu 0,5l pudeli ar vitargo.

Cilvēku bija varen daudz. Pašu dalībnieku vien tūkstošiem – vairāk nekā 1600 maratona skrējēju, vairāk nekā 9000 pusmaratonistu un ap 3000 stafetes skrējēju (762! komandas), kā arī neskaitāmi līdzjutēju bari. Likās, ka visa pilsēta iznākusi ielās, bija sajūta kā svētkos – lāzeršovi, uguņošana, dziesmas un mūzika.

Nedienas sākās ar to, ka nevarēju atrast vietu, kur atstāt savu mantu maisu. Orgi bija pateikuši laukumu, kur tas jādara, bet visapkārt bija daudz telšu puduru, turklāt krietni patālu viens no otra. Lielākajai daļai franču bija paknapi ar angļu valodas zināšanām, savukārt tie, kas zināja, runāja ar man grūti saprotamu akcentu, un tiku sūtīts no viena gala uz otru. Kādu pusstundu noblandījies, nokreņķējies un jau sagatavojies stiept savu maisu līdzi trasē vai sprintot atpakaļ līdz viesnīcai (kā vēlāk manīju, nebiju vienīgais nezinītis, jo vismaz pāris čaļi distancē tā arī skrēja ar visiem maisiem), beidzot satiku cilvēku, kas saprotami parādīja, kur jāiet – izrādījās, ka maratonistiem nav vis mantas jāatstāj teltīs kā citiem, bet gan lielā ēkā, kur pie durvīm bija liels uzraksts ar vis kaut ko par masāžu un medicīnisko palīdzību. Tur arī laimīgi tiku vaļā no sava maisa un varēju doties iesildīties.

Francūži starta koridoros bija salīduši jau teju stundu pirms starta. Pūļi bija tādi, ka nevarēju atrast ieeju starp barjerām un nācās tām līst pāri, kaut kā galu galā iespraucoties skrietgribētāju rindās. Laiks bija siltāks nekā gribētos – ap 19-20grādiem, turklāt nāca papildus grilēšanas opcijas no dienā uzsilušā asfalta un karstasinīgajiem frančiem, tā ka kādu pusstundu pavadīju, mirkstot pamatīgos sviedros. Tomēr mums visiem bija jautri, atmosfēra kapitāla.

Biju plānojis skriet pēc izjūtām, speciāli neturot kādu īpašu tempu. Pirmais km bija 4:30, otrais 4:41, bet tad trešajā bija pirmais kāpums uz tilta, pulss uzleca uz 175 un sapratu, ka jāskrien lēnāk. Bija karsti un jau pirmajā ūdens punktā sāku laistīties. Tālāk dažus km skrēju ātrumā starp 4:45 un 5:00. Pirmie 10km tika pieveikti nepilnās 48 minūtēs, pēc 18.kilometra palika grūtāk un skrēju jau lēnāk par 5min/km, pusmaratons sanāca 1:43:18. Ap 25.km pēc ilgākas skriešanas pa betona celiņu sāka palikt aizdomīgs labais celis, par laimi, pārgāja, bet ātrumu vēl samazināju. Distances otrajā daļā sāku slinkot, daudz čammājos ūdens punktos, šad tad nedaudz pārgāju soļos, tomēr nevienu km nenoskrēju lēnāk par 6min/km. Lielu kalnu nebija, bet daži jūtami kāpumi gan, kopā 144 augstuma metri savācās – nedaudz vairāk nekā Rīgas maratonā. Beigās čipa laiks 3:41:27. Noskriets sestais maratons, ceturtais ātrākais no visiem. Kopvērtējumā 256.vieta, vecumgrupā 71.vieta.

VillijsBordo10

Trase bija ļoti skaista – sākumā pa pilsētas centru gar dažādām skaistām un izgaismotām celtnēm, vēlāk pa privātmāju rajoniem, gar vīnogulāju laukiem, cik nu tos tumsā varēja saredzēt, tad atpakaļ uz centru. Bija patīkami, ka trase sanāca vienā aplī, un varēja redzēt ļoti daudz kā jauka.

Un, pats galvenais – fantastiskie līdzjutēji. Centrā gar barjerām bija neskaitāmi cilvēki, daudz ģimeņu ar bērniem, teju katrs sauca “alē, alē” un daudz vis kaut ko citu man diemžēl nezināmajā franču mēlē. Arī tālāk distancē cilvēku netrūka, līdzjutēji mūs vēroja pa logiem, no jumtiem, daži sēdēja un privātmāju sētām, ne 100 metru nevarēja noskriet, nesagaidot kādu uzmundrinājumu. Skrēju garām ugunsdzēsēju depo, tur bija izbrauktas ārā mašīnas ar mirgojošām bākugunīm un ugunsdzēsēji formās stāvēja goda sardzē, bija desmitiem lielāku un mazāku orķestru, simtiem bērnu “deva pieci” un sajūsmā kliedza, kad iedevām pretī. Īsti pilsētas svētki. Kad distances beigu daļā uznāca slinkums un dažbrīd nedaudz pārgāju soļos, līdzjutēji uzreiz kļuva divreiz skaļāki, bet, kad atsāku skriet, ovācijas bija tādas, ka nevarēju neskriet.

Tā arī veiksmīgi finišēju, tiku pie sava maisa, šo to iekodu no maratonistiem paredzētā ēdienu klāsta milzīgā zālē un laimīgs aizsteberēju uz viesnīcu. Šis noteikti ir maratons, kurā labprāt atgrieztos.

Villijs Bordo12