Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

TransGranCanaria 2017 – Džokers mēģina vēlreiz

Pirms

TGC 2017 sāku gatavoties novembra vidū. Pirmās nedēļas bija smagas. Lai arī pāris nedēļas pēc sezonas beigām biju atpūties, līda ārā visādas mikrotraumas, un pāris dienas bija jāizlaiž arī dēļ saaukstēšanās. Sākot ar decembra pirmo nedēļu, iegāju ļoti labā ritmā, spēju gan noturēt sev vajadzīgo apjomu, gan arī kvalitatīvi paveikt ātruma darbus, un vienīgā aizķeršanās bija janvārī, kad uz pāris dienām izkritu no ierindas dēļ gripas.

Uz Grankanāriju kopā ar Riekstu komandas biedru Edgaru dodamies 5 dienas pirms starta. Pagājušajā gadā šeit biju jau dienu agrāk, un tas ļāva paskriet pa kalniem nedaudz vairāk. Šoreiz aprobežojos ar starta kalna atkārtošanu pirmajā dienā un trases pēdējo padsmit kilometru noiešanu dienu pirms starta. Ja pēdējie kilometri kalpo kā meditācijas līdzeklis, tad starta kalna uzskriešana ir nepieciešama, lai saprastu, kādā formā es šobrīd atrodos. Informācija, ko iegūstu, nedaudz mulsina. Kalnā uzskrienu diezgan viegli un vēlāk, salīdzinot ar pagājušā gada rezultātiem, izskatās, ka es to varu paveikt tik pat ātri kā līderi. Pāris dienas nezinu, ko ar šo informāciju iesākt, līdz dienu pirms starta Edgars ārpus sarunas konteksta pasaka: “Tev jāskrien ar līderiem!” Iepauzēju un atbildu: “Tā sanāk!”

Ceļā uz salu

Ceļā uz salu

Dzīvojam netālu no starta vietas un tāpēc uz startu, kas paredzēts 23:00, izbraucam vien 75 minūtes pirms sākuma. Jau no rīta esmu ļoti satraukts, un man pamatīgi streiko vēders. Vakarpusē izdodas uz pāris stundām aizmigt, un tas nedaudz palīdz. Palīdz arī uzmundrinājumi no mājām, var just, ka arī tajā frontē ir satraukums, bet netrūkst arī optimisma.

Ar Edgaru meklējam vietu, kur nofotografēties, un veiksmīgas sakritības dēļ tas man ļauj ieņemt labāko iespējamo starta vietu uzreiz aiz elites koridora. Kā ierasts šādos gadījumos, minūtes pirms starta ir ļoti emocionālas. Jūtu, ka pozitīvi uzlādējos, un brīdī, kad sāk skanēt Coldplay, zinu – es esmu gatavs! Pēdējās īsziņas uz mājām un aiziet!

Īsi pirms starta

Īsi pirms starta

Nakts aizsegā

Starts ir haotisks. Lai arī esmu tuvu starta līnijai, pāris metrus pēc starta jau esmu pamatīgā sastrēgumā, un ir jāpacenšas, lai tiktu no tā ārā. Mērķis ir 800m laikā, kamēr esam uz lielā ceļa, noķert līderu grupu, lai kāpumā varētu tiem sekot. Tas arī veiksmīgi izdodas, un kāpumu sāku kā viens no pirmajiem. Jau pirmajos metros paskrienu garām lietuviešu līderim Vaidas Žlabys, blakus ir arī citas pazīstamas sejas. Pavisam drīz esmu trešais. Nedaudz tālāk ir atrāvies viens skrējējs, bet mēs esam krietni lielāka grupiņa. Vairāk nevienu apdzīt neplānoju un turos pēc iespējas tuvāk otrajai vietai. Ilgi tas nestrādā. Priekšā esošais skrien dikti lēni, bet es tik lēni nemāku. Pret kalnu man ir tikai divi ātrumi – skriet vai neskriet. Ja skrienu, tad to daru relatīvi ātri, ja neskrienu, tad skrienošiem līdzi netieku. Tipināt pa vidu man nepatīk. Pieņemu strauju lēmumu un pāris sekundes vēlāk jau esmu viens pats.

Atlikušo laiku uz gandrīz 10km garā kāpuma pavadu vienatnē. Nedaudz pārsteidz, ka manam apdzīšanas manevram neviens nav sekojis, un aizmugurē esošie skrējēji strauji atpaliek. Tajā pašā laikā priekšā esošais skrējējs ir diezgan patālu un, lai arī es viņam tuvojos, īsti klāt ne mirkli netieku, un tas arī nav mans pašmērķis. Brīžiem atļaujos paskatīties uz leju. Skats ir iespaidīgs. Cik vien tālu skaties, lejā ir gaismiņu virtene. Tāpat bija arī pirms gada, tik toreiz gaismiņas varēja redzēt arī priekšā. Tagad tur ir tikai viens lukturis – esmu kruts! Brīdī, kad starta kalns jau sāk nedaudz taisnoties, sajūtos vēl krutāks. Vienā brīdī man sāk skriet pakaļ līdzjutēji. Sajūtos kā Kilians, skrienot Diagonale des Fous, kur viņam parasti līdzi skrien bariņš ar vietējiem. Dīvaini, bet patīkami.

Pirmo kontrolpunktu tā arī sasniedzu otrajā vietā. No līdera atpalieku vien 40 sekundes, bet nedaudz vairāk kā minūti man aiz muguras ir vēl 4 skrējēji. Kontrolpunktā neuzkavējos, paķeru divus banānus un esmu prom. Lielas ilūzijas par to, ka spēšu šajā pozīcijā noturēties, neloloju, bet sajūtas izbaudu.

1.KP Tamadaba

1.KP Tamadaba

1.kp Tamadaba – 2.vieta 1:06:32 (+0:40 vs labākais laiks) (-15:20 vs 2016)

Sākoties pirmajam noskrējienam, mani sāk nomākt nelabas priekšnojautas. Lukturis nerāda tik labi kā gribētos, un brīdī, kad man garām paskrien Žlabys ar vēl vienu skrējēju, saprotu, ka netieku viņiem līdzi. Viens iemesls ir viņu 2x garākās kājas, bet galvenais iemesls ir tāds, ka īsti neredzu, kur lieku kāju, un tas pie tāda tempa nav diez ko jauki. Noskrējienam paliekot arvien tehniskākam, mana skriešana kļūst arvien saraustītāka. Redzu arvien mazāk un kāju lieku nevis uz redzi, bet uz izjūtām. Apzinos, ka manas sacensības var beigties pie jebkura nākamā soļa, bet priecājos, ka visu ziemu esmu cītīgi strādājis, lai man būtu stipras kājas un stipras locītavas. Pavisam drīz mani apsteidz vēl viens skrējējs, bet tad mani panāk arī Diego Pazos. Mēģinu viņam ieķerties astē un izmantot viņa luktura gaismu, bet tas ir vēl grūtāk nekā skriet tikai ar savu gaismu. Diego pats neskrien diez ko sakarīgi. Vispirms viņam jāšņorē apavi, un es viņam atkal esmu garām. Pēc tam viņš ieliekas kaut kādā upē, kur es automātiski ielidoju līdzi. Abi katrs pa savam nolamājamies, bet es atkal esmu priekšā. Šādā stilā viņam mani ir jāapdzen trīs reizes. Nonākuši uz ceļa, gan sākam skriet blakus un ēdināšanas punktā Tirmā ierodamies kopā.

Tirma ir vismājīgākais kontrolpunkts. Šeit ir ļoti jauks apgaismojums un ļoti jauka sagaidīšana. Katra mana kustība šeit tiek pavadīta ar emocijām un brīdī, kad man no rokām izkrīt sāls paciņa, apkārtējie noelšas. Šeit arī pieļauju savu nopietnāko kļūdu. Šī ir mana iespēja nomainīt lukturim baterijas, bet es to neizdaru un dodos atpakaļ tumsā.

Seko kāpums. Neteikšu, ka šeit man iet lieliski. Lai arī kāpjot ar luktura gaismu pietiek, nedrošības sajūta ir milzīga. To visu ir grūti izskaidrot. Man it kā ir gaisma, bet tā ir tik vāja, ka es pat neredzu peļķes sev zem kājām. Vietās, kur ir jāskrien pa taisnākiem gabaliem vai uz leju, situācija ir dzīvībai bīstama. Pāris reizes esmu soli no liktenīgas kļūdas. Vienu reizi jau praktiski pārkāpju pāri klints malai, bet nometies gandrīz četrāpus, ar roku tomēr apturu savu kustību uz priekšu. Esmu reāli nobijies un uz robežas ar, iespējams, savu pirmo panikas lēkmi dzīvē.

2.KP Altavista

2.KP Altavista

2.kp Altavista – 9.vieta 2:10:14 (+10:20) (-24:07 vs 2016)

Skaidrs, ka pārvietojoties šādā tempā, mans ātrums nav konkurētspējīgs un otrajā laika ņemšanas vietā Altavista esmu jau vairs tikai dalītā 7. vietā. Vēl pāris kilometrus turpinu mocīties, bet tad izskrienu uz asfalta ceļa un ieraugu gaismas. Esmu glābts. Otrreiz uz viena grābekļa es nekāpju un pa taisno dodos pie cilvēkiem, lai viņi man rāda gaismu un es varu nomainīt baterijas. Rezerves baterijas manā somā ir vairāk skata pēc. Pēc plāna bateriju maiņa ir paredzēta nākamajā punktā Artenarā, kur man tās iedos atbalsta komanda. Līdzi paņemtās baterijas ir jau lietotās Duracell baterijas, kuras somā ir ieliktas dēļ organizatoru prasībām. Lielas cerības nelieku, bet ieslēdzot lukturi esmu starā. Es atkal redzu!

Bateriju maiņa man ir maksājusi vēl 3-4 pozīcijas, bet nekur tālu neviens no maniem nesenajiem apdzinējiem nav aizskrējis. Mirkli vēlāk nonāku unikālā situācijā. Vai Jūs ziniet to sajūtu, kad Jums ultras 30. kilometrā ir saruna ar Timothy Olson un Andy Symonds? Jā, man jau likās, ka neziniet. Es tagad zinu, un tā sajūta ir laba. Ilgi gan tas neturpinās, jo šie vīri priekš manis uz taisnēm ir nedaudz par lēnu. Artenaras kontrolpunktu es sasniedzu pirmais, bet pateicoties tam, ka mana atbalsta komanda ir īsi pirms kontrolpunkta, abi vīri tiek noskanēti ātrāk.

3.KP Artenara

3.KP Artenara

3.kp Artenara – 30+ vieta 0:42:36 (+7:20) (-4:14 vs 2016)

Kontrolpunktā veicam aktīvu diskusiju par luktura maiņu. Opcijas ir, bet nepārbaudītas un ar man nezināmu baterijas laiku. Pēc pārdesmit sekunžu diskusijas es pieņemu vienpusēju lēmumu, paturu iepriekšējo lukturi, bet līdzi ielieku rezerves baterijas. Ja Durcell izturēs vēl 2h, tad rezerves baterijām jāiztur vēl tikpat. Riskanti, bet drošāk nekā ar nezināmu lukturi. Šajā kontrolpunktā pavadu daudz laika. Viss krīt ārā no rokām, esmu ļoti neorganizēts. Beigās gandrīz atstāju kontrolpunktā visus savus želejas krājumus, bet par laimi brīvprātīgie man atgādina, ka esmu tās aizmirsis. Kontrolpunktu pametu 11. vietā un joprojām esmu nedaudz psiholoģiski sagrauts pēc cīņas ar tumsu.

Superplāna špikeris no zeķes

Superplāna špikeris no zeķes

Ceļš uz Fontanales pārsvarā ved lejup. Šajā etapā apmaldījos pirms gada un to paveicu arī šoreiz. Divreiz! Viena kilometra ietvaros! Pirmā reize nemaksā man vairāk par minūti, bet otrā ir nedaudz dārgāka. Nepamanu, ka vienā vietā trase no lielā ceļa pēkšņi pāriet takā un kādus 500m aizskrienu nepareizajā virzienā. Lielākā bēda gan ir par to, ka ir jāskrien atpakaļ, jo tas jādara pret kalnu. Arī bez visas apmaldīšanās šis nav mans labākais etaps. Lai arī redzamība ir pietiekami laba, īstas uzticības lukturim vairs nav, un vietās, kur standartā skrietu pārliecinoši, tagad nedaudz raustos. Nepalīdz arī tas, ka pēdējais noskrējiens pirms Fontanales ir diezgan tehnisks un nedaudz pa džungļiem. Daudz slidinos un lielu ātrumu neattīstu. Pats Fontanales kontrolpunkts man nepatīk. Ierīkots pagrabā un ar nerunīgiem brīvprātīgajiem. Apēdu pāris apelsīnu šķēles un dodos prom. Šķērsojis kontrolpunktu izvelku no zeķes savu superplāna špikeri un priecīgs nosecinu, ka pirmo trases trešdaļu esmu veicis par 52 minūtēm ātrāk kā pirms gada. Nav slikti, ja ņem vērā 20km garo kurmju skrējienu. Rezultātu tabulā tas man dod 14. vietu. Līderi ir jau pusstundas attālumā, bet top10 ir 10 minūšu attālumā.

4.KP Fontanales

4.KP Fontanales

4.kp Fontanales – 30+ vieta 1:08:40 (+15:16) (-9:42 vs 2016)

Smagā vidusdaļa

Nākamie astoņi kilometri ir jāpavada ceļā uz Valleseco. Šis nav pats sarežģītākais etaps. Sākumā ir noskrējiens, ar kuru veiksmīgi tieku galā, bet pēc tam ir jāveic kāpums caur pilsētu, kurš vēlāk pārtop kāpumā ārpus pilsētas. Etapu veicu diezgan lielā vientulībā tomēr jūtu, ka aiz muguras man kāds ir diezgan tuvu. Ar noskrējienu tieku galā viegli, bet pilsētā ir jāpiespiežas, lai varētu paskriet pret kalnu. Piespiešanās beidzās ar to, ka atkal nedaudz noskrienu no trases, bet neko lieku nenoskrienu, jo pateicoties kartei manā pulkstenī es diezgan ātri atrodu pareizo pilsētas ielu, pa kuru ir jāskrien.

Valleseco ir viens no maniem mīļākajiem kontrolpunktiem. Tas ir izveidots baznīcas pagalmā, un šeit jau otro gadu pēc kārtas ir jaunieši, kas diezgan labi komunicē angliski. Nedaudz apspriežam laikapstākļus, pasmejamies, un nonāku arī kādas spānietes selfijā, bet, kamēr izklaidējos, klāt ir arī mans sekotājs Vivien Reynaud.

Ar francūzi Vivjēnu mēs kopā pavadām turpmākos kilometrus pa ceļam uz Teroru. Nedaudz parunājam gan par to, no kuries nākam, gan arī par to, cik forši ir būt vasarā. Sākoties šaurākām takām, es Vivjēnam ļauju skriet pa priekšu, jo skaidrs, ka viņš ir nedaudz ātrāks, un viņa lukturis ir spilgtāks. Skrienam cauri ļoti daudziem maziem miestiņiem, un es savu gaismu saudzēju, cik vien iespējams un jāsaka, ka Durcell turas godam. Kādā brīdī nonākam uz takas, kur kāds ir pamatīgi izrēķinājies ar kaktusiem. To lielās lapas klāj taku un padara skrējienu diezgan slidenu. Abi ar Vivjēnu raiti navigējam pa kaktusiem, līdz kādā brīdī es paceļu galvu un dabūju ar kaktusa lapu pa deniņiem. Sajūtas nav labas. Lapa – tas izklausās nieks, bet, ja mēs runājam par kaktusiem, tad tas ir viens reti ciets radījums, un tam ir adatas. Turpinu skriet un mēģinu saprast zaudējumus. Trieciens bija labs un galvai sāns pamatīgi sūrst, bet, pārbraucot ar roku, nekādas adatas nesataustu – izskatās, ka dzīvošu.

Kamēr es cīnos ar kaktusu, Vivjēns ir aizskrējis pāris soļus priekšā. Tas nav labi. Nav jau tā, ka man ir žēl, ka viņš skrien no manis prom, bet problēma ir tā, ka Vivjēns ir viens ellišķīgs pirdelis, un pāris soļi ir tieši pietiekams attālums, lai izveidotos mākonis. Talantīgs tas maita – gan ritms pareizais, gan skaņas efekti, gan arī pats aromāts. Atpalieku vēl vairāk, lai tiktu atpakaļ svaigajā kalnu gaisā.

Jau skrienot pa Teroras ielām, mums pievienojas vēl viens skrējējs. Sebaz Sanchez pa stāvajiem pilsētas noskrējieniem iet lejā kā tanks un diezgan ātri ir man blakus. Pirms paša kontrolpunkta noķeram arī Vivjēnu, kurš ir aizpirdis garām vienam pagriezienam, un ir jāsauc atpakaļ. Kontrolpunktā ieskrienam trijatā, bet pēc tam, kad kārtējo reizi kontrolpunktā izklaidējos ilgāk kā citi, pametu to 15. vietā. Zemākajā vietā līdz šim.

5.KP Teror

5.KP Teror

5.kp Teror – 11.vieta 1:26:36 (+8:35) (-22:21 vs 2016)

Teroras kontrolpunkts ir ļoti svarīgs, jo pēc tā sākas ļoti grūts kāpums gandrīz 10km garumā. Par nelaimi man, es nejūtos diez ko labi. Man klāt ir pirmā siena, un tik stāvā kāpumā tas var nozīmēt pamatīgas nepatikšanas. Izrādās, ka kāpumi nav problēma. Stāvajos etapos spēju turēt līdzi Sebam un Vivjēnam, bet katru reizi, kad trase nedaudz iztaisnojas, es atpalieku. Starpība ir tā, ka mani konkurenti šeit skrien, bet es pārvietojos ejot un uzskrienu tikai pa retam. Kāpuma sākums šādam ritmam ir ļoti nepiemērots, jo taisno gabalu ir diezgan daudz, un drīz vien manu konkurentu gaismiņas es redzu diezgan tālu priekšā, bet aiz muguras sāku pamanīt jaunus lukturus. Jūtos pretīgi un esmu pārliecināts, ka pavisam drīz mani noķers pirmā sieviete. Negribu to pieļaut, bet neko daudz izdarīt nevaru.

Galvā parādās pirmās konkrētās domas par izstāšanos. Ultrā tas nav nekas sevišķs un ar to ir jāmāk tikt galā, bet skaidrs, ka tas nepalīdz koncentrēties skriešanai, un es nedaudz aizmirstos. Tas maksā, jo kādā brīdī pieradums ņem virsroku un es gluži kā Latvijā mēģinu atstumt kādu krūmu, kas izlīdis uz takas. Tā ir kļūda! Uz šīs sasodītās salas gandrīz katram augam ir kāds ierocis, un šis nav izņēmums. Krūms, kuram dzeloņu netrūkst, mani pamatīgi nobremzē, tiek izrauts lādētājs no mana Suunto pulksteņa, nedaudz saplēšu kreklu un pats tieku pie jauniem skrāpējumiem uz rokām. Sasodīts, saņemies taču!

Nesanāk! Kādu brīdi turpinu tāpat kā kāpuma sākumā. Pamanos vēlreiz, tiesa stipri vieglāk, atrauties pa galvu ar kaktusu un gaidu, kad mani atkal apdzīs. Tas nenotiek. Taisnie gabali ir pazuduši un taka diezgan strauji vijas augšup. Gaismiņa aiz muguras vairs tuvāk nenāk, bet priekšā esošais duets šķietami tuvojas. Koncentrējos uz kāpšanu un man par pārsteigumu es pēc pāris kilometriem esmu atkal kopā ar Sebu un Vivjēnu. Ar viņiem kopā ir vēl kāds skrējējs, un es izrēķinu, ka viņu apdzīšana mani atgriež 12. vietā. Izmantoju izdevību un pavisam drīz priekšā ieraugu vēl divus skrējējus. Nabagi nav īsti laikam redzējuši ziemu, jo rītausmas vēsumā steidz uzvilkt kurtkas. Man tas nav vajadzīgs. Es pēdējās nedēļas to vien esmu darījis, kā salis, un ticiet man puiši, šis nav auksti. Esmu atpakaļ top10.

Drīz vien kāpums pārvēršas nelielā taisnē. Laikapstākļi ir drūmi, un migla, kas ir traucējusi lielāko daļu no nakts, joprojām ir tuvu, bet, paskatoties uz meža pusi, manā sejā ataust smaids. Es redzu un diezgan tālu. Lai dzīvo gaisma, es tevi tiešām ļoti gaidīju!

Noskrējienā uz Tejedu man jau ir citi ātrumi. Perfekti kontrolēju katru savu soli un kājas iet kā šujmašīnas. Esmu lepns par savām spējām, bet arvien biežāk sev galvā pasakos par treniņiem, kas ir ieguldīti ziemā. Ne skriešanas treniņiem, bet fiziskajiem treniņiem. Supervaroņu treniņiem. Tie tiešām palīdz!

Tejedā ierodos desmitajā vietā, jūtos lieliski un esmu atrāvies no saviem cīņu biedriem. Atceros kā pirms gada šeit arī jutos labi, bet tāpat izmantoju katru iespēju, lai pastaigātos. Šogad ir savādāk, un es iespēju paskriet garām nelaižu. Ieskatoties špikerī, secinu, ka esmu pagājušā gada grafikam priekšā 1h40min, un nospriežu, ka ir jāmēģina izspiest 2h pārsvars. Viegli tas nebūs, jo pagājušajā gadā tieši pēdējos 42km noskrēju visātrāk, un māc šaubas, ka to varu izdarīt vēl ātrāk.

6.KP Cruz De Tejeda

6.KP Cruz De Tejeda

6.kp Cruz De Tejeda – 8.vieta 1:45:26 (+9:00) (-11:51 vs 2016)

Priekšā ir pēdējais kāpums, kas ved uz salas diviem simboliem – akmeni ar nosaukumu Roque Nublo un augstāko virsotni Pico de las Nieves. Kāpuma sākums ir cerīgs, taisnajos etapos skrienu, kāpumos raiti kāpju. Ilgi gan mani prieki neturpinās. Tuvojoties Roque Nublo, sāku arvien vairāk nogurt, un ir brīži, kad nākas apstāties. Kādu brīdi nesaprotu, kas man kaiš, bet tad man pielec. Man ir sasodītā augstuma slimība. Kalnos neesmu ne pirmo, ne desmito reizi un ar šādām problēmām esmu saskāries ļoti reti, bet šoreiz visi simptomi atbilst. Man reāli trūkst skābekļa, reibst galva un ir nedaudz nelabi. Esmu nepatikšanās, bet žēlot sevi nav laika, un nedaudz streipuļojot turpinu kāpt.

Pie Roque "fucking" Nublo

Pie Roque “fucking” Nublo

Pie Roque Nublo mani sagaida Gediminas Grinius, kurš šajā reizē pats sacensībās nepiedalās, bet ir vairāk kā sacensību patrons. Saņemu no viņa nievājošu piezīmi, ka ejot neviens ultru vēl nav uzvarējis. Neesmu īpaši labā garastāvoklī, tāpēc atcērtu: “Shut up, braliukas!” (Aizveries, brālīt – red.) Tas izraisa jautrību, un arī man sāk palikt labāk ap sirdi. Pēc mirkļa man Gediminas ir jāskrien garām vēlreiz un šoreiz saņemu uzmundrinājumus. Viņš ne tikai ir mani atpazinis un zina manu vārdu, bet arī novēl veiksmi un iedod high five. Neskatoties uz problēmām, Roque Nublo joprojām esmu 10. vietā un ne tikai esmu noturējis savu pozīciju, bet pat esmu atrāvies no saviem tuvākajiem sekotājiem.

7.KP Roque Nublo

7.KP Roque Nublo

7.kp Roque Nublo – 4.vieta 1:27:31 (+5:13) (-16:42 vs 2016)

Nākamos pāris kilometrus zinu ļoti labi, jo pāris dienas atpakaļ šeit esmu bijis pastaigā. Zinu, ka tūlīt būšu lielākajā kontrolpunktā El Garañon, kur mani arī sagaidīs atbalsta komanda, un es tikšu pie želeju papildinājuma. Pašā kontrolpunktā gan ļoti labi nejūtos. Joprojām jūtu sekas no augstuma un galvā meklēju risinājumus. Nolemju šeit uztaisīt garāku pieturu, lai sakārtotu savu spēju turpināt kustēties. Apsēžos un ļauju brīvprātīgajiem sevi aprūpēt. Tieku gan pie buljona, gan kolas, gan arī ceptiem kartupeļiem. Pēdējos izvēlos, jo viņi ir ļoti sāļi, un ir sajūta, ka tas ir kas tāds, kas varētu palīdzēt. Piedāvājumā ir arī masāža, bet es neesmu muļķis – vienreiz uz to jau esmu savā karjerā ieberzies un otrreiz to sacensību vidū vairs nedarīšu.

Kontrolpunktā mans pārsvars izkūp nebūtībā. 4 minūtes, kuras es biju priekša Timothy Olson ir pazudušas, un viņš jau mani ir apsteidzis. Turpat ir arī mani draugi Vivjēns un Sebs. Vivjēns paliek kontrolpunktā, un es viņu vairs nesatikšu, bet Sebs seko man. Paredzu, ka viņš mani tuvākajos kilometros apdzīs, jo es uz taisnes es esmu pārgājis soļos. Šādi nosoļoju kādus 500 metrus, līdz nonāku līdz sacensību nežēlīgākajam kāpumam. 1 kilometrs un 300 augstuma metri. Tu un kalns un vēlme nokrist atpakaļ.

Kāpju, kāpju un kāpju. Ir sāpīgi, bet neapstājos. Sebs, kurš kalna lejā mani praktiski jau bija noķēris, ir iepalicis. Lai cik grūti man neietu stāvajos kāpumos, es šeit esmu ātrāks par skrējējiem man apkārt. Augšā tieku 11. vietā, bet no top10 atpalieku jau 4minūtes un joprojām labi nejūtos. To noziņoju arī uz mājām, kur tiek aizsūtīta attiecīga īsziņa: “Augstāk uz šīs sūda salas nevar. Beigts!”

Augstāk uz šīs sūda salas nevar. Beigts!

Augstāk uz šīs sūda salas nevar. Beigts!

8.kp Pico de las Nieves – 25.vieta 0:54:40 (+10:54) (-2:17 vs 2016)

Tikai lejup

Sākās 42 kilometru noskrējiens ar dažiem nelieliem kāpumiem pa vidu. Šeit pirms gada biju nepārspējams, bet neesmu drošs, ka varu to atkārtot arī šoreiz. Mēģinu rēķināt, cik ātri man ir jāskrien, lai iekļautos 15 stundās, bet īsti nesanāk. Lejā no kalna gan man iet raiti un pāris kilometrus vēlāk es jau atkal jūtos normāli. Drīz vien spēju skriet jau ne tikai no kalna, bet arī vietās, kur ir nelieli pauguriņi. Vai tiešām būšu atguvies?

Sebs ir pazudis kaut kur aiz muguras, bet arī priekšā nevienu nemanu. Ripoju diezgan raiti, līdz es satieku pārīti ar labradoru. Nolamāju pārīti, ka suns nav pie saites, bet viņi man atbild, ka tas suns neesot viņu. Labradors to acīmredzot ņem pie sirds, jo vairs ar pārīti ceļu neturpina un tā vietā sāk sekot man. Ir skaidrs, ka viņš grib spēlēties, bet man rotaļas nav prātā. Sākumā mēģinu pa labam. Uzrunāju savu jauno draugu gan latviski, gan angliski, gan arī spāniski, bet rezultātus tas nenes. Sapratis, ka pa labam nesanāks, sāku uz to ķēmu bļaut. Tas sanikno mūs abus, jo labradors sāk rūkt. Tiklīdz nobļaujos, viņš man neseko, bet atliek man aizgriezt galvu, kad viņš atkal sāk skriet man virsū. Nocīnījies tā kādu minūti, es sāku ķerties pie smagās artilērijas. Paņemu akmeni un metu suņa virzienā. Tā vietā, lai suns bēgtu prom, viņš skrien uz akmeni, bet man mācība ir rokā. Nākamais akmens lido krietni vien tālu un labradors pazūd pāri pauguram. Nosmīnu, norūcu pie sevis: “stulbenis!” un turpinu ceļu vienatnē.

Seko ļoti skaists, bet tehnisks serpentīns uz leju, un es pie sevis smīnu, kā Sebs pārsimts metrus augstāk cīnās ar labradoru. Izrādās nekā, Sebs ir mani praktiski noķēris. Sūda suns, pat to viņš nejēdz!

Skrējiens uz nākamo kontrolpunktu Tuntē ir kārtīga pakaļdzīšanās. Es bēgu, bet Sebs no manis ne velna negrib atpalikt. Fonā dzirdu, ka viņu atbalsta krietni vien aktīvāk, laikam vietējais. Tuntē gan ieskrienu joprojām esot minūti priekšā, bet, kamēr viņu aprūpē profesionāla atbalsta komanda, man pie ūdens un kolas ir jātiek pašam, un tāpēc mēs kontrolpunktu pametam kopā. Arī Tunte ir jauks kontrolpunkts. Šeit parasti skan jautra mūzika un komentētājs mēģina nosaukt dalībniekus, kas skrien cauri kontrolpunktam. Pie Ronimoiss viņš pamatīgi iestrēgst, bet tiek galā krietni vien labāk kā dažs labs latvietis.

9.KP Tunte

9.KP Tunte

9.kp Tunte – 5.vieta 0:55:59 (+4:25) (-10:23 vs 2016)

Vēl kāpjot augšā pa stāvajām Tuntes ielām es sev priekšā pamanu skrējēju. Tas ir garmatainais amerikānis Olsons, kuram blakus iet sieva un kaut ko aktīvi bļauj ausī. Nabags izskatās saguris, bet, tiklīdz sieva viņam uz atvadām uzšauj pa pakaļu, Olsons saņemas un sāk skriet. Efektīvi! Uz taisnes esmu ātrākais no mūsu trijotnes. Sebs nav konkurētspējīgs un atpaliek, bet Olsonam es spēju strauji tuvoties. Līdz apdzīšanai gan es tā arī nekad netieku, tiklīdz Olsons man ir 5 metru attālumā, sākas lēzens kāpums un tā ir vājākā vieta visā manā arsenālā – es tos riebekļus nespēju uzskriet.

Kāpums nav ļoti stāvs, bet tas ir ilgstošs, un šajā laika periodā Olsons pamatīgi pamanās no manis atrauties, bet Sebs atkal ir diezgan tuvu. Brīdī, kad kāpums paliek nedaudz stāvāks, dzirdu kā Sebs pāris serpentīnus zemāk elso. Viņam ir diezgan interesanta elpošanas tehnika. Kopumā viņš ir kluss, bet ik pa 10 sekundēm viena ieelpa ir diezgan skaļa. Kā murgā to atceros no nakts, kad tas mani pāris reizes nobiedēja. Šeit arī ir laba izdevība redzēt ļoti tālu atpakaļ. Nopētu horizontu ļoti cītīgi un nevienu nemanu. Ir skaidrs, ja nekas traģisks nenotiks, 12. vieta man ir garantēta.

Brīdī, kad taka atkal sāk iet uz leju, uzņemu ātrumu. Zinu, ka lejup esmu diezgan ātrs, un mēģinu atkal dzīties pakaļ Olsonam un tajā pašā laikā atrauties no Seba. Izdodas tikai daļēji, Olsonu priekšā neredzu, bet šķiet, ka no Seba esmu atrāvies. Nedaudz sāk nomākt sāpes ceļgalā, kuram arvien vairāk nepatīk, ka visu laiku ir jāskrien uz leju. Nepalīdz arī nogurums. Ja tehniskajās daļās problēmu nav, tad vienkāršajās daļās nedaudz atslābstu un divas reizes gandrīz nokrītu. Sāpīgi gan ir tāpat, jo vienā mirklī ar vienu kāju uzmetu gaisā akmeni un tas uzspēlē pinpongu starp abām manām potītēm. Pabļaustos, bet tas tāds sīkums vien ir.

Nonācis pēdējā nopietnajā kontrolpunktā Ayagaures redzu kā šo punktu pamet Olsons. Zinot, ka neesmu ātrākais kontrolpunktu apmeklētājs, ir skaidrs, ka Olsonam ir pāris minūšu handikaps. Uzpildos ar ūdeni, jo ārā jau ir palicis ļoti karsts, un zinu, ka pēdējie kilometri šajā ziņā ir īpaši grūti. Pamanos arī sniegt interviju kaut kādam operatoram un nofotografējos foto rāmī. Ak, Tu, muļķa puika, varētu padomāt, ka ieradies atpūsties.

10.KP Ayagaures

10.KP Ayagaures

10.kp Ayagaures – 4.vieta 1:12:21 (+3:12) (-4:41 vs 2016)

Brīdī, kad pametu kontrolpunktu, klāt ir arī Sebs. Tas nav labi. Nākamie 2 kilometri ir pret kalnu, un tas atkal ir viens sasodīti lēzens kāpums. Uzsākot to, redzu, ka Olsons jau ir pusē un skrien. Skaidrs, ka viņa noķeršana man vairs nav reāla, un ir jākoncentrējas uz 11. vietas noturēšanu. Mēģinu skriet, bet pārsvarā tomēr kāpju. Skatoties atpakaļ redzu, ka Sebs cītīgi skrien. Tas mani sanikno un uz majām tā arī rakstu: “Sančezs su*a velk klāt!”

Tiekot pāri kalnam zinu, ka vēl 1 kilometrs ir uz leju, bet tad pēdējie 13 kilometri ir praktiski pa taisni. Šī ir viena riebīga daļa. Skrējiens ir par izžuvušas upes gultni un līdz ar to skrējiens ir pa akmeņainu segumu. Mēģinu noturēt augstu tempu, bet ātrāk par 4:30 – 4:40min/km to nespēju izdarīt. Skrienu tādā kā nelielā transā un mēģinu sevi visādi motivēt. Kā galvenā motivācija kalpo fakts, ka esmu ļoti tuvu tam, lai savu iepriekšējo rezultātu pārspētu par vairāk nekā 2 stundām. Skriešana transā gan ir ar mīnusa zīmi, akmeņi zem kājām zib milzīgā ātrumā un nespēju nokoncentrēties, kur likt kāju. Vienā brīdī tas beidzās ar to, ka kādu no akmeņiem sajaucu ar futbola bumbu un uzreiz jau zinu, ka vismaz no viena naga es varu jau atvadīties.

Drīz vien sasniedzu 10km atzīmi, esmu ļoti priecīgs, jo pēc mana aprēķina bija jābūt vēl 12 kilometriem. Diemžēl izrādās, ka mani aprēķini ir pareizi, jo piecu kilometru atzīme atnāk 7 kilometrus vēlāk. Visu šo posmu cīnos ar dēmoniem galvā, lai neapstātos. Tas tiešām nav viegli. Ir karsts, ķermenis ir noguris, un visam pa virsu konkrēti ir izbesījis krekls. Jau kopš distances sākuma tukšās želejas iepakojumus esmu bāzis vienā somas kabatā, bet izrādās, ka tā zapte ir turpinājusi tecēt un satecējusi uz krekla, kurš savukārt ir pielipis pie manis. Lielākā kļūda, protams, ir visu to mēģināt salabot, kas beidzas ar to, ka āda paliek pie krekla. Mēģinu to kreklu stūķēt šortos, lai tas viss mazāk beržas, bet skaidrs, ka tas nepalīdz.

Pilsētu sasniedzu, jau diezgan droši saprotot, ka mana pozīcija vairāk nemainīsies. Pēdējais kontrolpunkts ir 3.5 km pirms finiša. Ja pirms starta par šo punkta lietderību smīkņāju, tad tagad nedaudz noslinkoju un atļaujos apstāties, lai iedzertu malciņu kolas. Piedāvājumā ir arī svaigi cepta gaļa, bet tik ļoti slinkot man negribas.

Ja pirms gada pilsētu vairāk vai mazāk nosoļoju, šoreiz varu būt lepns, jo to patiešām godam noskrienu. Esmu priecīgs par paveikto un pie sevis spriežu, ka distancē pavadītā laika ziņā ir izpildīts A+ plāns, bet neliels rūgtums ir par to, ka netieku top10. Rūgtumu nedaudz palielina fakts, ka pēdējā kilometrā es sev priekšā ieraugu Olsonu. Viņš ir kādu minūti priekšā, bet skaidrs, ka vairāk man viņu noķert neizdosies.

12.KP Finišs

12.KP Finišs

12.kp Finišs – 8.vieta 1:33:14 (+6:13) (-7:38 vs 2016)

Finišēju 14 stundās un 24 minūtēs un 11. vietā. Pusotru minūti aiz Olsona, bet gandrīz pusstundu priekšā Sebam, kurš acīmredzot pēdējos 15 kilometrus ir pamatīgi mocījies. Skrējiens ar Riekstu karogu, intervija uz finiša arkas un apsveikumi no mājām. Es esmu priecīgs.

Finiša intervija

Finiša intervija

Pēc

Šajā reizē izdarīju visu, ko vien varēju, un esmu ļoti apmierināts ar sasniegto. Skaidrs, ka rezultāti šajā sportā aug ļoti strauji. Pirms diviem gadiem ar šo rezultātu es būtu cīnījies par uzvaru, bet pirms gada tas būtu bijis stabils top10. Galvenā atziņa, ko man šeit vajadzēja gūt un pie kuras es arī tiku, ir fakts, ka es varu būt konkurētspējīgs gandrīz ar visiem. 70 minūšu atpalicība no līdera ir daudz, bet esmu diezgan pārliecināts, ka varu šajā pašā trasē tās 70 minūtes nomest. Ir jāuztrenē lēzenie kāpumi, jātrenē noskrējieni naktī un jābeidz pastaigāties, jo kā reiz teica viens gudrs vīrs: “ejot neviens ultru vēl nav uzvarējis.”

JokerStatistics

 

Ar šīm sacensībām varētu teikt, ka ir noslēdzies viens liels cikls manā skriešanas karjerā. Jau kādus gadus trīs sev kā mērķi biju izvirzījis kļūt par labāko Latvijas ultra taku skrējēju un vismaz šobrīd, balstoties uz I-TRA reitingu, es varu teikt, ka tas man ir izdevies.

I-TRA Latvijas reitings 02.03.2017

I-TRA Latvijas reitings 02.03.2017

Ņemot vērā, ka šis cikls ir pabeigts, ir jātiecas uz priekšu. Nākamais mērķis ir sasniegt reitingā 820 punktus, kas man ļautu nākamajā gadā startēt TDS vai CCC bez maksas, nedaudz lielāks mērķītis varētu būt 850 punkti, kas ļautu startēt bez maksas vēl vairākos citos pasākumos. Tiesa, vēl patīkamāk būtu, ja izdotos iekļūt pasaules ranga pirmajā simtniekā. Pēc TGC šobrīd pasaules rangā atrodos 560. vietā, bet lai iekļūtu top100 šobrīd ir nepieciešami 870 punkti. Ja skatās nedaudz specifiskāk, tad pasaules rangā 100+ kilometru kalnu ultrās atrodos 135. vietā un šeit, lai iekļūtu top100 šobrīd ir nepieciešami 824 punkti. Varbūt jau Madeirā?

JokerTGC_Rieksti

 

Bet Kanārijās es vēl atgriezīšos. Trīs lietas taču ir labas lietas.

Materiāli:

Pasākuma mājaslapa: transgrancanaria.net

Detalizēti rezultāti: transgrancanaria.livetrail.net

Detalizēta analīze (arī es tur esmu): https://trailtheworld.org/2017/02/27/analyse-complete-transgrancanaria-2017/