Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Vai taku skriešana izraisa atkarību?

Foto: Juris Dzenis

Foto: Juris Dzenis

“Es nožēloju, ka šodien izskrēju pa mežu!” Lai arī katra individuālā pieredze tāda “anekdote” vien ir, nekad neesmu dzirdējis šādu apgalvojumu. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī skrējienus pilsētā reti kad gadās nožēlot. Bet, vērojot Latvijas taku skriešanas kustības izaugsmi, šķiet, ka arvien vairāk skrējēju visā Latvijā sāk iepazīt to baudu, ko dod kārtīgs taku skrējiens.

Kāpēc skriet mežā? Ja pirms gadiem desmit šo jautājumu uzdotu tipiskajam pilsētas skrējējam, iespējams, atbilde būtu, ka pilsētā skriet ir gana labi un mežs, lai paliek orientieristiem. Kā nekā, pilsētā skriešanu var uzsākt uzreiz aiz savām namdurvīm. Maršrutam derīga ir katra ieliņa, kur tīram trotuāram atlicināts vairāk par 20 centimetriem, un solīda skriešanas maršruta gadījumā par “skriešanas pieres lampu” ir parūpējusies pašvaldība ielas apgaismojuma veidā. “Skrienu, kur gribu un kad gribu” varētu būt pilsētas skriešanas moto.

Un tomēr, kāpēc katru gadu taku skrējēju skaits Latvijā aug? Ļoti ticams, ka jau 2018. gadā Stirnu buka sezonas dalībnieku skaits pārsniegs 5000 skrējēju. Salīdzinošos apmēros šis skrējēju skaits ir vienāds ar Latvijas Nacionālo Bruņoto Spēku profesionālā militārā dienesta karavīru skaitu! Principā var uzskatīt, ka taku skrējējiem ir pašam sava armija!

21688143_1607776175933430_7122866105936939532_oVai ir iespējams, ka taku skriešana izraisa atkarību? Kas šos 5000 cilvēkus “dzen” vienu no savām jau tā skaitliski mazajām gada saulainajām brīvdienām pavadīt mežā? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, ieskatījos pēdējo 30 gadu zinātnes atziņās, kur pētīti skrējēji. Pie vainas ir divi mūsu ķermeņa hormoni.

Viens no tiem ir endorfīns (endorphin) – hormons, ko izstrādā mūsu ķermeņa centrālā nervu sistēma un kā loma ir kavēt sāpju signālus brīžos, kad veicam kādu fiziski smagu nodarbi. Skriešana tam ir izcili atbilstoša, jo, veicot garākas distances aerobā režīmā, skrējēji saņem krietnu devu endorfīnu. Šī hormona klātbūtnē skrējējs sajūt eiforiju, kas ir ļoti līdzīga narkotiku radītai ietekmei. Vienkāršiem vārdiem runājot, skriešana, iespējams, ir labākais un drošākais veids kā legāli apreibināties. Ne velti, ierakstot zinātnisko datubāžu meklētājos “runners high”, zinātnes rakstu skaits par šo tēmu pārsniedz vairākus tūkstošus.

Otrs hormons ir kortizols (cortisol). Pretēji endorfīnam, kortizols ir “stresa hormons”, kas mūsu ķermenī izstrādājas paaugstināta stresa ietekmē. Pārlieku liela šī hormona klātbūtne mūsu organismā rada negatīvas sekas, sākot no paaugstināta asinsspiediena, palielinātas aptaukošanās un sirds slimību riska, līdz pat depresijai. Īsāk sakot, katram no mums šis “stresa hormons” ir klātesošs. Jo vairāk stresa brīžos to uzkrājam, jo vairāk riskējam ar savu veselību. Šeit talkā nāk Dabas māte. Izrādās, vairāku zinātnisku pētījumu rezultātā ir noskaidrots, ka atrašanās dabā vairāk par 20-30 minūtēm samazina kortizola klātbūtni mūsu organismā. Tātad, pavadot laiku dabā, mēs ne vien malkojam tīru gaisu un izvēdinām plaušas, bet arī atslābināmies un tiekam vaļā no sava uzkrātā stresa.DP_Atkariba_Boldane

Vai maz iespējams vēl labāks kokteilis kā tas, kurš apreibina un atslābina? Tieši šāds kokteilis ir taku skriešana. Tas saražo endorfīnus, kas sniedz mums legālu opija un morfija cienīgu baudu bez negatīvām blaknēm. Tajā pašā laikā tas palīdz atbrīvoties no stresa un atjauno mūsos mieru. Ja šo kokteili pasniedz Latvijas lielākajā taku skriešanas festivālā kopā ar draudzīgu atmosfēru, labu mūziku un dažādiem vēdera priekiem lieliskā ļaužu kompānijā, tad te var citēt vairs tikai Mārtiņu Rītiņu: “Nu kas var būt labāks par šo?”

“Es nožēloju, ka šodien izskrēju pa mežu!” jeb citiem vārdiem sakot: “Es nožēloju, ka šodien apreibu un atslābinājos!” Lai nu ko, bet šo vārdu kombināciju tik drīz neceru dzirdēt. Bet katram no Jums, kuri vēl domā, vai taku skriešana var izraisīt atkarību, novēlu pieķert sevi, malkojot taku skriešanas kokteili, baudot endorfīnu eiforiju un atvadoties no uzkrātās kortizola bagāžas. Prozit!

18301972_10213549622401392_8151176006525896247_n

 

Tiekamies Stirnu buka līkumotajās takās,

Dāvis Plotnieks

Skriešanas entuziasts

 

 

 


© Es esmu Stirnu buks Ι 01 Tērvetes mežs I 2018. Pilna žurnāla versija pieejama šeit

6 komentāri rakstam Vai taku skriešana izraisa atkarību?

  • Ønske Ønske

    Piekrītu, ka skriešana ir atkarība (dārga), alkohols pat izmaksā lētāk. Tas, ka skriešana ir veselīga, mums ir iepotēts reklāmas triks, lai neapstātos skriešanas ekipējuma bizness utt. Skriešana tā ir atkarība, apreibināšanās un mazohisms (sevis mocīšana). Es arī esmu skriešanas upuris kurš skries kamēr nosprāgs. Britu zinātnieki ir atklājuši, ka tie, kas nodzīvo līdz 100 gadiem nekad nav skrējuši maratonus….

  • Andulis

    Viss jau ir jauki… taču teksts nesniedz pilnīgu atbildi, kādēļ taku skriešana tik strauji aug, kādēļ kļūst par atkarību.

    Autors pats atzīmē: “Taisnības labad jāpiebilst, ka arī skrējienus pilsētā reti kad gadās nožēlot.

    Endorfīni taču laikam tiek ražoti neatkarīgi no skriešanas trases veida? Ja nu vienīgi – takās varbūt ievērojami (!) vairāk nekā uz asfalta, stadionā? Tāda hipotēze būtu pārbaudes vērta. Varbūt kāds to jau izdarījis?

    vairāku zinātnisku pētījumu rezultātā ir noskaidrots, ka atrašanās dabā vairāk par 20-30 minūtēm samazina kortizola klātbūtni mūsu organismā” – Lieliski. Taču jāteic, ka “atrašanās dabā” un “piedalīšanās sacensībās dabā” nav gluži sinonīmi…. Ja nu vienīgi, arī tajos pētījumos atrašanās dabā ir vienādota ar taku skriešanas mačiem?

    Personīgi manā gadījumā, visticamāk, varētu konstatēt, ka tas kortizola līmenis nevis krītas, bet paaugstinās ;) Jau no paša rīta, un vismaz līdz finiša līnijas sasniegšanai. Pieļauju, ka pēc tam, atlikušajā dienas daļā varbūt arī ir zemāks par parasto. Taču nezinu, protams. Vai kāds būtu ar mieru veikt attiecīgus mērījumus un apstrādāt datus? Tad [man] būtu lielāks stimuls piedalīties nākošajos Stirnu bukos :D
    [Vai citos taku skrējienos, ja pētniekam/-iem tā patiktu. …Interesanti būtu salīdzināt kortizola, endorfīnu u.c. līmeņus SB, MTS (“Meža taku skrējienu”) pasākumos, NZ, SKM un BBPU? ;) :) ]

    Droši vien, “draudzīgai atmosfērai, labai mūzikai un dažādiem vēdera priekiem lieliskā ļaužu kompānijā” ir manāma loma.
    Tomēr, nav jau gluži tā, ka asfalta skrējienos šīs lietas būtu neiespējamas :)

    Varbūt galvenie atkarības izraisītāji ir daži faktori, kurus nav nosaucis ne autors, ne es?

  • DK86 DK86

    Vakar tieši ar draugu izrunājam līdzīgu tēmu. :) Cilvēku LV kļūst arvien mazāk, bet Stirnubukos (kas nav tas lētākais sacensību seriāls!) cilvēku kļūst arvien vairāk. Paradoksāli? Domāju, ka nē. Atrašanās pie dabas? Bet cik daudzi SB skrien ar austiņām…

  • Ance K Ance K

    Pierunāja, sakūdīja un šogad 1 x pamēģināju Tērvetē Stirnu buku. Labais! Zielie kalni Ogrē tika jau ar nepacietību gaidīti. Žēl, ka uz Piebalgu netieku, neesmu LV, bet Talsos atkal būšu klāt. Varu teikt 100x labāk patīk, nekā skriet pa pilsētas asfaltu, ko tomēr daudz daru.

  • Rainers Rainers

    Onske…skatoties kā dzer :)

  • Andulis

    Rainer… var jau izdevumus drusku mazināt, tomēr cukurs arī nav par velti :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.