Rīga – Valmiera 2026

Rīga – Valmiera skrējiensoļojuma nolikumā ir teikts: “Traumu un veselības likstu gadījumā skrējēji paši spēj izvērtēt situāciju un atteikties no starta vai finiša.” Nolikumu es ievēroju. Vienu reizi es esmu atteikusies no finiša, vienu reizi arī no starta. Nolikumā rakstīts arī: “Sacensību dalībnieki apzinās savu veselības stāvokli un grūtības ceļā līdz Kliņķim.” Par kādām grūtībām viņi tur runā? Neko tādu neatceros. Četri finiši man ir kabatā, bet vai bija tik grūti?

Piektdienā ir sarunāts, ka vīrs ar bērniem aizbrauc pie omes, lai ļautu man atpūsties. Pa ceļam aizved mani līdz bankomātam. Izņemu naudu, eju uz veikalu, grasos atvērt aplikāciju, lai aktivizētu kuponus, meklēju telefonu – nav! Esmu atstājusi mašīnā, jo vīrs iedeva man lasīt priekšvēlēšanu avīzi, un es telefonu ieliku auto durvīs. Viņa numuru es nespēju no galvas atcerēties, bet mammas numuru es zinu jau 24 gadus, tāpēc ieeju tirgus būdā un palūdzu pārdevējai telefonu. Zvanu mammai, lai piezvana vīram, lai brauc atpakaļ. Problēmās iekulties māku, bet vismaz arī tās atrisinātu māku, tomēr ir sajūta, ka kaut kas ar smadzenēm šodien nav kārtībā. Obligāto un neobligāto ekipējumu pārbaudu 100 reizes. Netīšām uz numuru izņemšanu aizbraucu stundu par agru. Nu, gadās. Vismaz satiku sen nesatiktus cilvēkus un ilgāk izbaudīju pirmsstarta atmosfēru.

Startā sāku skriet kopā ar Jāni. Tā mums tāda tradīcija – satikties vienreiz gadā un papļāpāt tieši šajā pasākumā. Cenšamies skriet piezemēti un piebremzēti, jo pirmajos 20 kilometros ultru uzvarēt nevar, tad var to tikai zaudēt. Izskrienot no Juglas, apdzenam veselu strīpu ar cilvēkiem. Tie ir tie, kuri iesāka par ātru un tagad saprot, ka vēl 100km priekšā. Paši skrienam prātīgā ātrumā, tomēr ir jūtams, ka ir grūti. Jānis sūdzas par pulsu, man arī tas pats un vispār grūti skrienas. Nospriežu, ka manā gadījumā vaina ir faktā, ka šodien vai rīt jāsākas mēnešreizēm. Jā, ultramaratonu fizioloģiskās preteklības nav tikai vēmieni un caureja, bet arī mēnešreizes. Tā nu vairākas reizes skrējiena laikā man krūmos ir jāpārbauda, vai nav sākušās, un attiecīgi jārīkojas, un, godīgi sakot, es pat gribētu, lai ir sākušās, jo tad vismaz vairs nav sajūta, ka vēderā ir svara bumba. Tomēr visu ceļu es paturu sevī to bumbu. Kopā ar patiešām uzēsto dzīvsvaru sajūta ir pasakaina. Ha! Atgriežoties pie skriešanas, esam ieskrējušies, bet vienā brīdī es saku, ka es atpalikšu, citādi būs par traku. Izrādās, arī Jānis labprāt atpaliktu, jo skrien vienkārši līdzi man. Man likās, ka es skrienu līdzi viņam. Labi. Ceļmalā ir puscilvēka figūra, ko esot uzlicis tas pats komiķis, kas citā reizē nesa manekenu uz pleciem. Man ļoti, ļoti nepatīk šādi joki, jo tie izskatās pārāk baisi un rada šermuļus. Nedomāju, ka šosejmala naktī ir īstā vieta baisiem jokiem. Tip, tip, Garkalne klāt. Tur šiverē Tukums. Prasu kolu ar burbuļiem, bet dabūju atšālēto. Nekas, necimperlējos un dzeru to pašu, paņemu saujā gumijlāčus un prom esmu. Bez liekas kavēšanās!

Sākas depresīvākais posms. Man tiešām patīk skriet naktī un tumsā, es esmu īsta tumsas skrējēja, bet šis posms nav jauks. Vieta ar skaņas žogiem ir urbāni nemājīga, atceros vēl beigto alni no cita gada un visādas likstas, kas man te ir bijušas. Vienmēr galvā liekas, ka šis posms ir īss, bet patiesībā ir garš un neiet uz priekšu. Pamazām austrumu pusē debesis kļūst mazdrusciņ gaišākas, tas motivē. Skrienas grūti. Cenšos skriet lēnāk, bet īsti nesanāk, un vispār man nāk miegs. Apēdu kofeīna želeju, lai nemigtu ciet. Kāpēc es vispār šito daru? Kam man to vajag? Kāpēc apaļais mēness ir mugurā, nevis priekšpusē? Man šķiet, ka es ultras vairs neskriešu. Cenšos saskaitīt, cik tad ir skrietas, bet man sajūk. Kāda sešpadsmitā varētu būt? Es vairs neatceros, cik reižu skrēju Cēsis. Klāt kontrolpunkts. Jau pa gabalu dzirdu liepājroku. Ak, nuja, šogad liepājnieki ir šeit! Mani sagaida sirsnīgi, kā jau vienmēr. It kā es būtu savējā. Brīvprātīgā, kuru nepazīstu, prasa: “Jūs esat no Liepājas?” No malas atbild: “Viņa sirdī ir!” Izdzeru kolu, man liek paēst, es klausu. Es zinu, ka brīvprātīgos vajag klausīt, jo viņi adekvātāk spēj izvērtēt situāciju. Man prasa, vai gribu siltu kolu. “Kādu vēl siltu kolu? Ir 36.kilometrs!” Pirms došanās prom izmetu gružus un saku: “Es tagad izdzeršu kolu, tagad ielej man, lūdzu, te kolu!” – “Tu tikko jau izdzēri.” – “Tēju.” – “Gunta! Ir 36.kilometrs!” Atceros, ka vakar aizmirsu telefonu un atbraucu uz startu stundu par agru. Nav labi. Skrienu prom.

Kļūst gaišāks, daba mostas. Migla, putni un Gauja. Šis posms ir tiešām īsāks. Līdz ar gaismu izdodas arī skriet lēnāk, bet man ir grūti. Aust zeltaini sarkana rītagaisma, sirds pildās ar sajūsmu par rītu un dabu. No pieredzes zinu, ka KP ir tālāk, nekā liekas, bet arī šoreiz kaut kā pārāk agri ceru to jau ieraudzīt. Kopā skriet man patīk tikai pirmajā posmā, bet arī tagad saskrienamies ar Sergeju un tīri jauki papļāpājam. Saku, ka galvenais tikt līdz Braslai, un tur jau tikai maratons paliek. Sergejs: “Arī maratons ir jānoskrien!” – “Noskries! Ja nevarēs noskriet, nostaigās!” Kontrolpunkts ir klāt. Pieņemu taktisku gājienu neiet uz benzīntanka tualeti, jo es tur vienmēr pazaudēju neadekvāti daudz laika, stāvot rindā. Aizies vēlāk uz krūmiem. Brīvprātīgais Kārlis prasa, ko es gribēšu. Pasēdēt. Sēžu un pati nesaprotu, ko es gribu. Laikam ēst? “Ko tu gribi ēst?” – “Es nezinu.” – “Saldu, sāļu?” – “Sāļu. Un arī kolu.” Sēžu un baudu, ka kāds cits manā vietā saprot, ko man vajag. Tā ir šī skrējiena maģija – brīvprātīgie ir atlasīti izcili profesionāli! Apjaušu, ka es te neesmu viena. Mani piecels uz kājām! Pabaros, apčubinās. Man gribas raudāt, bet asaras netek. Vēl jau tikai maratons noskriets. Labs ir, beidzot vismaz var neizmantot lukturi! Paņemu tēju un eju prom. Plakāts: “Ja tev izbeidzas kājas, tu skrien ar sirdi!” Aizcērtas elpa, bet raudiens neatnāk. Labi.

Tagad emocionāli jābūt vieglāk. 10 līdz Ģīmjiem, 10 līdz Braslai un tad maratons. Sāk cepināt saule, bet tomēr vēl izģērbties negribas. Vienlaikus karsti un auksti. Gan svīstu, gan salstu. Jūtu, ka es smirdu. Kas tas par stulbumu? Saule tieši acīs, jau pamanu izstājušos dalībniekus. Paskrienu garām un tad tikai aptveru, ka vajadzēja taču apjautāties, vai var kā palīdzēt! Varbūt plāksteri vajag vai pret caureju tableti. Kas es vispār esmu par cilvēku? Ko nu vairs. Ik pa laikam pāreju soļos, jo vairs nevaru paskriet, bet uzreiz atsāku skriet, jo iet ir tizli. Nevarētu teikt, ka es īpaši ātri skrietu, tomēr tad vismaz ir sajūta, ka es daru pareizi. Apdzenu jaunieti, kuram pirmā Rīga – Valmiera. Tikšot līdz Ģīmjiem un stāšoties ārā, kājas neskrienot vairs. Saku, ka šeit jau var tikai soļot un ne tikai kontrollaikā paspēt, bet arī uz dušu! Es jau esmu sarēķinājusi. Es tā parasti daru – rēķinu, kādā laikā būšu finišā, ja turpmāk tikai iešu. Ieskrienu KP, tur man izpalīdzīgi piedāvā dažādus šķidrumus. Paņemu kolu un piekodinu pateikt tam jauneklim, lai nedomā stāties ārā – lai saka, ka es neļāvu! Es nezinu, vai viņš tika līdz finišam, bet es ceru, ka jā. Tomēr tak pirmo reizi cilvēks šito skrien!

Kļūst arvien grūtāk, arvien karstāk. Nolemju Braslā džemperi vilkt nost, bet līdz tai vēl jātiek. Es vairs neatceros, vai visi tie Plāči un Straupes ir šajā posmā, vai pēc Stalbes. Nu, skries, tad redzēs! Ja vien varētu paskriet. Pret kalnu eju. Garākos kāpienos pa vidu vēl paskrienu, bet ir skaidrs, ka neizdosies finišēt 14 stundās, kā biju sākumā iedomājusies. Vienu reizi esmu finišējusi ātrāk par 13 stundām, bet pārējās plus mīnus ap 14 ir bijis. Kārtējo reizi domāju, kam man to vajag. Tad atceros, ka grēks čīkstēt – es skrienu ar nr.1. Tas ir pagājušā gada brīvprātīgo loterijas numurs, kuru laimēja mana mamma. Tā kā viņa objektīvi šo noskriet nevar, tad sūtīja mani. Un 1.numurs taču ir jānogādā Valmierā obligāti! Tā kā arī pati vairākkārt no visas sirds un ar atdevi esmu darbojusies kā brīvprātīgā, tad arī jūtos ērti ar šo numuru skriet. Aiziet! Pēdējais kalniņš, kur es 2015.gadā ar akmeņiem atgaiņājos no suņa, un Brasla klāt. “Ko gribēsi?” – “Paraudāt.” – “Sēdi, raudi!” Sēžu, raudu. Beidzot viss nāk ārā. Izpinkšķos no sirds, un kļūst vieglāk. Palūdzu sāļos, man pienes veselu izlasi. Nezinu, vai es gribu to visu ēst, bet paklausīgi ēdu. Atstāju tikai tos krekerus. Kurš tos vispār var dabūt iekšā? Šoko iedod man kolu ar burbuļiem. Viņš atceras, ka Garkalnē man tika iešmugulēta bez burbuļiem. Es gribēju vilkt nost džemperi, bet vispār ēnā un vējā ir auksti. Noskaidroju, ka ārā skaitās 9 grādi. Labi, neko es vēl nost nevilkšu. “Viss labi?” – “Nu jau jā. Maratons tikai vēl palicis. Kļūst arvien labāk!” Un patiešām – pēc šīs sarunas es saprotu, ka viss ir labi un kļūst tikai vēl labāk! Ar katru soli es tuvojos mērķim. Aiziet!

Man nāk miegs. Visu ceļu man nāk miegs un nākas koncentrēties, lai paliktu pie apziņas. Man tas nepatīk. Es esmu šeit un tagad, bet man bail, ka es varētu aizplūst citā apziņas stāvoklī, un tas būtu bīstami. Man viss izdodas, bet tas prasa piepūli. Šeit jau katrs solis nāk ar piepūli. Beidzot ir klāt visi tie Plāči un Straupes, un uz asfalta parādās motivējoši teksti. Cik jauki, ka kāds par to ir padomājis! Uz gājēju ceļa ir gliemeži. Skatos, lai neuzkāptu. Ik pa laikam apdzenu kādu sagurušu skrējēju, ar dažiem papļāpājam, ka te jau vairs pavisam maz palicis! Nedaudz virs 30km, to jau katrs var! Uz augšu atļauju sev soļot, lejup skrienu. Kājās nav, bet ir sirdī! Stalbē brīvprātīgā Dace jau skrien man pretī ar apskāvienu. Kā man patīk šāda sagaidīšana! Varbūt tāpēc man R-V vienmēr ir tik lēns rezultāts? Es te vairāk ballējos un baudu sabiedrību, nekā skrienu! Katrā ziņā beidzot ir laiks noģērbt džemperi, salikt maisiņā visu lieko un likt to sūtīt prom uz finišu. Man izmasē kājas un atkal kārtīgi sabaro. Piedāvā pašceptus pīrādziņus. Es negribu, bet kā var atteikties no kaut kā tāda? Nekā. Stumju vien galvā. Nezinu, cik es te ilgi sēžu, bet jākratās prom. Kilometri paši nenoskriesies.

Nu jau vairs skaitu kilometrus nevis līdz nākamajam KP, bet līdz finišam, jo te jau ir zem 30. Tas ir prātam aptverams daudzums, un šis ir iespējams. Visādas nesakarīgas domas. Galvā skan dziesma: “Satiksimies Jelgavā, Filozofu ielā.” Filozofu ielā ir Ģintermuižas klīnika, ja kas. Tiešām. Normāli šitas nav. Nezinu, kādā veidā, bet klāt ir Kalnozoli ar dubultmaratonu. Tur satieku Kārli, pazīstu viņu kopš agras jaunības un zinu viņa lielisko humoru. Tas, ko viņš teica, nav publiski rakstāms, bet omu uzlabo pamatīgi. Viss taču ir brīnišķīgi! Neadekvāti, bet brīnišķīgi!

Strēķis līdz Rubenei. Kad tiek līdz Rubenei, tad jau gandrīz pasākums cauri. Sarēķinu, ka te jau ir cerība līdz trijiem paspēt finišā. Kaut ko mēģinu skriet, bet nevarētu teikt, ka ļoti sanāk. Trases malā ir motivējoši plakāti no dubultmaratona Taisnais. Tas arī ir viens lielisks skrējiens! Uz Valmieru brauc daudz motociklistu. Man ir bail no viņiem, pat vairāk, nekā no fūrēm. Bērnībā man bija fobija no motocikliem. Nevis drusku bail vai nepatīk, bet īsta. Atcerējos to šausmu sajūtu un nakts murgus par motociklu tēmu. Neviļus ienāk prātā, vai es maz atceros traumu apstrādi un dzīvības glābšanu. Visas arteriālo brūču tamponēšanas un visu. Pārcilāju galvā algoritmu, it kā visu atceros. Kas tās man te par domām tagad? Tā, viss, jāatgriežas šeit un tagad! Kājas piedzītas, velkas krampjos. Ik pa laikam pastaipu, bet tāpat velk kopā. Nolemju, ka tos atlikušos 15km es varu nosoļot. Nekas rezultātā diži nemainīsies, jo mana skriešana vairs par īstu skriešanu nav nosaucama. Atpazīstu pēdējo kalniņu pirms Rubenes. Uzvelku augšā, pa kalnu lejā cenšos skriet, bet īsti nesanāk. Ai, ka nav, ta nav! Iesoļoju kontrolpunktā, saņemu kūrorta cienīgu apstrādi. Ēdieni, dzērieni, masāža, morālais atbalsts, viss te ir! Pat pankūkas. Šoreiz tādas kumosa lieluma. Izcilas! Pieēdos. Mamma, kas te par brīvprātīgo strādā, prasa, vai vēl kaut ko iedot. Saku, ka mani jau iepriešējos punktos sabaroja. Te visi ir visiem mammas un bērni. Neadekvāta, bet forša ģimene! Izeju no punkta, uzklapēju pa kabatām, lai pārliecinātos, ka viss ir līdzi, bet man nav krūzītes. Saucu atpakaļ, ka aizmirsu krūzi. Krūze ir man rokā, pilna ar tēju. Ģeniāli. Vismaz neaizmirsu kaut kur puceļā.

Šķiet, ka ar izmasētām kājām būs iespējams atkal skriet, bet nav. Tiklīdz izmēģinu, atkal rauj kopā. Nu labi, soļošu! Daru to sparīgi. Šīs tomēr ir sacensības, nevis pastaiga! Gribas ātrāk galā. Nu jau sanāks pirms trijiem finišā! Diezgan labi, ņemot vērā, cik man smagi ir gājis. Soļoju ar smaidu, man patīk! Man patiešām patīk Rīga – Valmiera! Sajūta ir laba, kilometri vācas neticami ātri. Šeku reku jau Kocēni! Un atkal priekšā ir jauki cilvēki, ar kuriem dalīties atmiņās par iepriekšējām reizēm un sagaidīt to labāko no šīs! Uzpildos, lieki nekavējos un soļoju prom.

Tā kā vairs neskrienu, beidzot ir laiks aplūkot apkārtni. Skaistās, vidzemnieciskās sētas ar mājīgajiem nosaukumiem! Mani bērnības lauki ir Valmieras pusē, tāpēc jūtos kā mājās. Vējš pūš mugurā, ir silti un labi. Grūti gan, bet kam tagad viegli? Skaitu kilometrus, kaut kas man tur sajūk, jo zinu, ka pulkstenis samērīs 108, bet visās norādēs ir 107. Ai, vienalga, jāiet tik! Ik pa brīdim pamēģinu skriet, bet nu nē, nebūs. Ejot iekšā Valmierā, ir jāšķērso zāliens, lai no ceļmalas tiktu uz gājēju ceļa. Iesperu netīšām pa kurmju rakumu un dabūju smiltis botās. Paldies. Ejot garām kapiem, sarunājos ar vectanti, kura tur guļ. Viņa bija mana lielākā skriešanas fane, vienmēr atbalstīja mani manos ultra piedzīvojumos! Runāju skaļi. Ja kāds dzird, man jau vienalga. Vēl tikai kādi 3 kilometri palikuši, priekšā redzu soļotājus. Varbūt noķert? Varbūt paskriet? Mēģināt? Mēģinu. Kājas velk krampī, bet te jau vienalga! Es skrienu! Apdzenu tos divus un turpinu skriet! Es vienkārši gribu izbaudīt. Smaids pa visu seju, apdzenu vēl vienu, bet te jau vairs nav nozīmes, kurš kuru apdzen, te ir jāizbauda vēl pēdējā iespēja uzskriet, jo tas nu ir skaidrs, ka pēc tam es šodien vairs neskriešu nevienu soli! Pēdējos metros gandrīz apraudos, klāt finiša paklājs, es aizķeros aiz tās stalažas un izsmērējos pa zemi. Ģeniāli. Ai, vienalga, ātri pieceļos un finišēju divās ar pusi stundās. Man liek runāt mikrofonā, vairs neatceros, ko es tur sarunāju, bet stipri šaubos, ka sacītais bija adekvāts. Gan jau nebija. Bet tā jau arī ir jābūt – ja tu finišā esi pie skaidra saprāta un ar sabiedrības uzliktajiem filtriem, tad tu neesi pietiekami cītīgi skrējis!

Mani aizved uz skolu atpūsties (atkal brīvprātīgie izlīdz!), dušā man kļūst slikti. Skaidrs, ir jāpadzeras, jāpaēd un jāatlaižas. Pēc jaudas snaudas jau viss kļūst gaišāks. Aiztenterēju atpaļ uz Valmieru un runājos ar draugiem. Tas jau ir tas labākais no šī pasākuma! Spriežam, ka nākamreiz jau mans numurs sāksies ar 5 – tik, cik reižu finišēts. Draugi saka, ka tas ir nopietni, es saku, ka tas nozīmē to, ka es nemācos no savām kļūdām. Tiešām – ap Vangažiem es taču domāju, ka es vairs šo neskriešu. Aha. Kā tad. Tiekamies!