Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Rīga-Valmiera 2024 DNF

02-1 rv

Diemžēl vai par laimi man ik pa laikam veicas loterijās. Tā ir arī šogad. Vēl aizvien nezinu cik tas bija gudri pieteikties uz to loteriju, bet par to lai vēsture klusē. Tik šoreiz tā nebija slavenā Rīga-Valmiera brīvprātīgo loterija, kurā var tikt pie pirmā starta numura nākamajā gadā. Lai nu kā tur bija, tad kādā skaistā marta dienā treneris atraksta, ka vispār būtu vēlams noskriet kādu ultriņu 80-100km maijā vai jūnijā. Vai arī izskriet kādu maršrutu, ko jau sen gribās izskriet. Nē nu, ja man pajautātu izbraukt ar velo kādu maršrutu, ko vēlos, es diezgan droši teiktu, ka tādu atrastu katrai nedēļas nogalei un vēl abām dienām, bet skriet? Nu nez…

Ievads

Tā pāris dienas pavadu pētot, ko es varētu gribēt skriet. Viens ir skaidrs, lai vai kā es gribētu aizbraukt uz kādu ārvalstu ultriņu, mans naudas maks paziņo, ka sēdi vien mājās un šo ideju aizmirsti. Aizmirsti, tas naudas maks teica. Aizmirsti! Lai gan piemetināja, ja atrodi ko interesantu Lietuvā vai Igaunijā, tad brauc. Jāatzīst, ka brīdī, kad martā skatījos ITRAs lapā ultriņas, tur nekā nebija, ja neskaita Baltijas 100km ultru Jāņos, kurā katru dienu katrā valstī jāskrien ap 33km. Info par to maz un jau sākumā nekādi neuzrunāja, un beigās pasākumu atcēla. Bet tā jau ideja interesanta.

Mežtaka. Nav jau tā, ka ļoti vilinātu, bet izskriet kādu gabaliņu varētu. Vienkāršākais variants – sākt pie mājām un finišēt Valmierā. Padomāju un izdomāju, ka gandrīz visu šo Mežtakas posmu esmu ar velo nobraukusi un sākums vispār plakans, un daudz asfalta. Neder. Toties Kornetu puse mani gan uzrunā. Tik tā loģistika ar nokļūšanu un ēšanu (veikaliem) nu tā. Kaut kādā brīdī papētu arī Igaunijas un Lietuvas posmus. Igaunija neuzrunā. Atkāpei jāsaka, ka nesaprotu, kāpēc nepētīju igauņu marķētās takas – to tur ir daudz, un noteikti būtu kādu skaistu maršrutu atradusi un salikusi pa mežu un gar purvu ezeriņiem. Bet ko nu vairs. Lietuvā aizķērās posms aiz Viļņas un tad posms tuvāk Latvijas robežai. Vēl papētot sapratu, ka mani uzrunā Latvijas Mežtakas posms no Ķemeriem līdz Kuldīgai. Neraža – tur vai nu 80km vai 110km. Bet vismaz ir veikali un uz papīra izskatās interesanti. Kādu zaļo dzelzceļu? Nē, tos labāk ar velo.

Pagāja vēl pāris dienas un atgriezos pie pašmāju sacensību pētīšanas. Apreibināšanās ap Māras dīķi 12h garumā derētu, ja vien tas nebūtu aprīļa vidus. Pagalma ultra Jēkabpilī neuzrunā. Neesmu nevienu reizi tādā skrējusi, bet neuzrunā. Varbūt kādreiz aiz neko darīt jāpamēģina, varbūt arī nē. Rojas 24h (precīzāk 12h) arī izmetu no saraksta, jo sākotnēji man nederēja datums un labi, ka tā, jo tas karstums, kas tur bija. Nē, paldies. Tai pat nedēļas nogalē ir Stirnu buka Vilka distance Latgalē, kas vienlaikus ir arī Latvijas čempionāts. Nekā personīga, bet tas nav nopietni, ja divus mēnešus pirms starta ir zināma tikai sacensību norises vieta. Un viss. Ne garums, ne trase, kontrolpunktu atrašanās vietas, nemaz nerunājot par citām organizatoriskam lietām. Nenopietni. Arī Vilku izsvītroju no saraksta. Nebūs.

Nē nu labi. Ir vēl Rīga-Valmiera maija sākumā. Nav gluži tas, ko es gribētu skriet. Vispār es gribētu kādu ultriņu skriet maija beigās, jūnija sākumā, bet tur nekā nav. Un vispār tas ir 100% asfalts. Garlaicīgs asfalts. Tā pāris dienas pagāja pārdomās par kādu Mežtakas posmu vai tomēr aizskriet līdz Valmierai. Nezinu, vai problēma, bet izvēli grūtāku padarīja fakts, ka es jau pāris pēdējos gadus ik pa laikam nodomāju, ka varētu trešo reizi aizskriet līdz Valmierai. Arī no loģistikas viedokļa visvienkāršākais pasākums. Un vispār tā šoseja jau ir zināma. Ja atmet domu par “labi” aizskriet un atstāj tikai aizskriet, tad vēl pēc pāris dienām tas viss rezultējas ar atrašanos dalībnieku sarakstā. Protams, vēl ilgi pēc tam domāju, vai man to vajag, bet tad tieši tāpat atceros, ka es tak kādu laiku sapņoju jeb domāju par to, ka vajadzētu aizskriet trešo reizi līdz tai Valmierai. Aizskries un būs miers. Atkāpei. Dažas dienas pirms Rīga-Valmiera starta uzzinu, ka Lietuvā pirms Jāņiem būs Kernave Trail ultriņa. Neraža. Es tagad gribu uz turieni, jo tā izklausās interesantāk nekā skriet pa šoseju.

Divas stundas līdz startam

Universitātes aulā ierodos pietiekami laicīgi un tai pat laikā ne pārāk vēlu, lai nebūtu lieki jāgaida līdz startam. Es gan labāk būtu palikusi mājās un turpinājusi gulēt, bet to man nekādi neļāva un teica, ka jābrauc. Ātri atrādu obligāto ekipējumu un tieši tik pat ātri tieku pie sava dalībnieka numura. Atdodu liepājnieku gādībā jeb salieku kontrolpunktu kastēs savas paciņas un tagad atliek tikai gaidīt kopējo došanos uz startu.

Šodienas populārākās frāzes mani ieraugot – kāpēc tu esi tajā (dalībnieku) pusē, ne šajā (brīvprātīgo). Tu esi brīvprātīgais? Atbrauci paskatīties startu? Kurš mani vedīs mājās? Par pēdējo jautājumu es biju piemirsusi, jo iepriekšējos divus gadus mājup no Valmieras es stūrēju Aijas auto. Ups.

Sarunas daudz nevedas, bet dažiem ir interese, kuru reizi es skrienu uz Valmieru un tik pat liels izbrīns rodas, ka, jā, šī būs trešā reize uz šosejas. Jāteic, ka pirmā reize bija 2014.gada 8.martā, kad tika atjaunots skrējiensoļojums un 40 skrējēji devās ceļā līdz Valmierai un otrā 2015.gada 28.martā, kad finišēja visas dāmas. Jā, tas bija gandrīz pirms desmit gadiem.

Minūtes divdesmit pirms starta Matīss visus aicina doties pie Brīvības pieminekļa. Ziedu nolikšana. Himna. Sarunas. Ja man prasītu, cik reizes esmu ar kori savulaik dziedājusi pie Brīvības pieminekļa teiktu, ka daudz, bet ziedus gan noliku pirmo reizi.

RV11111

Brīvības piemineklis – Garkalne 22,7km (0km)

Nostājos tālu aizmugurē cik nu tālu vispār tas ir iespējams nostāties esot blakus visiem dalībniekiem. Lai pirmā rinda pieder tiem, kas grib skriet ātri. Es labāk lēnām un prātīgi no beigām, cik nu tas prātīgi sanāks.

Vispār ir jau forši skriet pa Brīvības ielu vismaz kādu brīdi, kamēr garām nav pabraucis policijas auto. Sarunas īsti nevedas, un es klausos, ko runā citi. Kādā brīdī blakus piebrauc Viktors ar velo un  jautā: Lauma, nopietni tu? Es pēc garas pārdomu pauzes lēni pārdomāti nosaku – jā. Vai tev nepietika ar iepriekšējām reizēm? Nē… novelku tik pat lēnā garā un visi kopistiski nosmejamies. Ik pa laikam klāt pieskrien kāds pazīstams un grib parunāties. Vispār man nav diži liela vēlme sarunāties, bet nu pieklājības pēc neatsaku sarunu. Finiša mērķi un vēlmes katram savi.

Neesam vēl noskrējuši pirmos 5km, kad man jau nepatīk, kā sāk uzvesties vēders. Labi, pieņemsim, ka tas no satraukuma, jo cita pamata viņam nav tā uzvesties, un būtu tagad stulbi meklēt kādu benzīntanku. Vēl ir opcija sarunāt ar šamējo un tikt līdz mežam, kas būs pēc kādiem pāris km. Tad vēl. Skrienot pa pilsētu ir karsts, +14℃. Es gan sevi, gan līdzskrējējus mierinu, ka tiksim tuvāk Juglai paliks vēsāk. Tā arī bija. Temperatūra manāmi nokritās, kad bijām aizskrējuši līdz Šmerlim. Jo tuvāk Juglai, jo viss pazīstamāks. Veloceliņa malā stāv Viktors un man jautā – nākamajā krustojumā pa labi? Un pats nosmejas. Uz ko es atbildu, ka jā, un arī nosmejos. Jāteic, ka tas kilometrs līdz mājām ir dikti vilinošs. Tas nekas, ka atslēgas jau aizbrauca uz Valmieru, bet, kā tikt mājā iekšā, izdomāšu. Juglā, kur mums pa veloceliņu ir jānokļūst ielas otrā pusē, ir ļoti daudz atbalstītāju. Jau atkal nosmejos, ka man līdz mājām ir tuvāk nekā līdz Valmierai un turpinu skriet uz priekšu. Izskrienot ielas otrā pusē, kāds no brīvprātīgajiem saka, ka jāslēdz lampa iekšā. Kad pirmo teikto noignorēju, tad pasaka vēlreiz. Nopietni? Kāda lampa? Te ir gaišs vismaz augšā līdz Berģiem. Nu labi, ja jau jums vajag, tad ieslēgšu to lampu un pēc brītiņa izslēdzu, jo te ir gaišs no ielas apgaismojuma. Treniņos šis Berģu kalns liekas garš un garlaicīgs, bet te kompānijā nav ne vainas. Jau no tāluma redzu, ka kalna galā kāds fotografē dalībniekus, jo ik pa laikam nozib zibspuldze. Berģu tilts, pagrieziens uz Ādažiem un skrējiens sākas pa īstam.

Šoseja. Gara un nebeidzama šoseja. Skrienama šoseja. Kāds kaut kur sarunājas, bet lielākoties visi skrien pa vienam vai mazos bariņos. Pretī braucošās automašīnas netraucē. Nedaudz manai lampai nepatīk ceļmalas stabiņi, automašīnu gaismas un garām skrienošo atstarojošās vestes, jo mana lampa tai brīdī pārslēdz savus gaismas režīmus jeb domā, ka es skatos kaut kur tuvumā. Aizvien nesaprotu kāpēc jau izejot uz starta es lampai neuzliku normālu režīmu, bet skrēju šajā “karuseļa” režīmā. It kā jau saprotu, ka kalnu ultrā šādi ir ērtāk, bet te uz asfalta? Nez. Pulkstenī ik pa laikam pīkstēja gan kilometri, gan atgādinājumi, ka jāēd. Skrēju, ēdu un galvā skaitīju, cik vēl palicis līdz pirmajam kontrolpunktam. Visvairāk manas domas galvā nodarbināja jautājums, kāpēc mans vēders īsti negrib ar mani sadarboties un kāpēc man viss liekas tik salds un šķebinošs. To, ka varētu paņemt līdzi sāļās želejas, nez kāpēc neiedomājos. Neraža. Varētu ieiet krūmos, bet negribas stāties. Un nav jau arī tā, ka vajag tagad un tūlīt. Un vispār tas vēders tikai tā dīvaini burbuļo. Pēc nelielas pārdomu pauzes nolemju, ka tagad krūmu pauze nebūs, bet Garkalnē gan. Ik pa laikam skatos pulkstenī noskrietos kilometrus un domāju, ka es skrienu jau ļoti ilgi. Man pat pusmaratons 2h nesanāk, un tai pirmajā karstajā pavasara nedēļas nogalē, kad iepriekšējā dienā ar čaļiem kopā biju nobraukusi ar velo 100+km, kad skrēju uz Ādažiem, es skrēju ātrāk nekā tagad. Bet tas bija gandrīz pirms mēneša. Pieņemsim, ka man toreiz nebija tik pilna soma kā tagad. Tā skrēju un savā prātā kaut ko domāju, drīzāk – neko nedomāju, bet tikai skrēju. Ieskrienot Garkalnē, man viens no skrējējiem jautā vai te ir kontrolpunkts. Uz ko atbildu, ka ir, bet ielas paša galā. Šo jociņu par izskriešanu līdz ielas galam es zinu. It īpaši, ka nevarētu teikt, ka tā iela ir īsa. Tieši tāpat kādu brīdi, ja pavisam godīgi, tad jau vairākus kilometrus man salst kreisā plauksta. Jā, zinu, ka man viņa tā vēsā laikā mēdz uzvesties, bet nebiju domājusi, ka šodien būs tā diena, kad viņa sals. Dikti tizla sajūta, ka pašai silti, bet viena plaukstas daļa salst. Neko pāri pārvilkt arī nevaru, jo uz rokām tik roku sildītāji. Skrienu, kustinu plaukstu, parīvēju plaukstu un mēģinu kaut kā pasildīt. Vispār, kur ir Gunta ar savām desmit liekajām drēbju kārtām un tiem cimdiem, kurus Saulkrastu bukā tā arī nepajautāju, bet pēc nostāstiem zinu, ka būtu man iedevusi.

438164255_436860185614251_4204722648230579358_n

Garkalne – Sēnīte 13,4km (22,7km)

Kontrolpunktu jau var pa gabalu pamanīt, jo pirms tā ir daudz atbalstītāju. Es zinu, ka man vajag šajā kontrolpunktā tikt pie savas nosūtītās paciņas un kaut ko uzēst no kopgalda. Jāatzīst, ka vietu, kur stāv paciņas pamanīju tik ar otro piegājienu. Dzēriens pudelēs sapildīts, želejas kabatās sastūķētas. Pie viena uzkožu želeju, kas būtu jāēd pēc laika. Tad vēl gribu buljonu un kaut ko sāļu. Sāli nemanu, kad pamanu, tad no tā sasodītā trauciņa nekas laukā nebirst. Es būtu labāk gribējusi, ka sāls arī būtu servēts uz šķīvīša. Žēl. Ja tā padomā, tad Garkalnē ir +5℃ un mitrs. Bet es gribu sāli. Brīdī, kad grasos izmest miskastē savas paciņas iepakojumu palūdzu brīvprātīgajam atgriezt vaļā otro galu, lai varu uzvilkt uz salstošās plaukstas. Smuki nebūs, bet būs funkcionāli. Un vispār, kurš mani tur tumsā ar tādu plastmasas nestrādājošu zip maisiņu redzēs. Un man ir vienalga. Man salst tā sasodītā plauksta pie īkšķa. Jāteic, ka pēc pāris metriem tiku pie bufa, jo Egons ir atbraucis pafotografēt dalībniekus uz šo kontrolpunktu. Man garām ejot vēl noteica, ka tad līdz Valmierai un, lai ātrāk nezvanu. Labi, labi. Nezvanīšu. Un, jā, es dodos līdz Valmierai. Ejot pāri dzelzceļa sliedēm, es atceros, ka neapēdu sāls tabletes. Šo ātri laboju. Un prātā pārcilāju ideju izvilkt no somas arī Sorbex kapsulas, bet atrunāju sevi no šīs domas, jo negribu kaut ko tumsā pazaudēt, rakājoties pa sānu kabatām. Kāpēc tabletes neieliku somas priekšējā kabatā aiz rāvējslēdzēja, aizvien nesaprotu. Iespējams tāpēc, ka es to kabatu īsti nekad neizmantoju. Krūmi, te ir daudz krūmu. O, foršs pievedceļš, varētu tur aiziet. Bet pag. Tur jau kāds ir. Nu labi, palikšu ceļa šajā pusē. Cik pieklājīgi naktī, tumsā ir nelīst ļoti tālu krūmos? Pieņemsim, ka tieši tik, lai no aizmugures nākošie tevi uzreiz neredzētu savā lampu gaismā. Lai gan citi tur pat netālu ielīda krūmos tik tālu, ka tik lampiņa spīd. Naktī, tumsā, nekurienē tālu līst krūmos. Ok, man to nesaprast. Pie sevis nosmējos un turpināju skriet.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad mani jau atkal apdzina Liepājas vilcieniņš tik šoreiz ne ar tekstu – lec iekšā vilcienā, kā tas bija uz šosejas, bet gan ar – tiekamies pēc brīža. Ar bufu aptītā plauksta sasila un vairāk netraucēja. Tāpat beidzot notestēju, kā ir skriet ar plikiem ceļiem pie zemas temperatūras. Nekāda vaina. Šis noderēs kalnu ultriņām. Lai gan šādu testu vajadzēja veikt vismaz gadus desmit atpakaļ, bet ko nu vairs. Mazais Garkalnes pievedceļš beidzās, un mēs atkal izskrējām uz šosejas. Tik tagad šoseja klusāka, jo šajā posmā vienvirziena ceļš. Klusumu un ceļa nomales balto līniju vērošanu pārtrauc kāds pretī braucošs auto, kāda ceļa zīme, kāds mežā spīdošs acu pāris. Klusums. Man kādu laiku aizmugurē kāds skrien. Nezinu kas, bet kāds skrien. Pie sevis nodomāju, lai skrien, man netraucē. Pilsētas gaismās spīd Vangaži. Skrienu garām autobusa pieturai un aizvien labi redzu, kā es te gandrīz desmit gadus atpakaļ uz soliņa sēdēju, gulēju, atpūtos, ēdu, jo viss bija slikti. Redzu to visu tik spilgti, ka pat pasmaidu. Tagad gremdējos atmiņās un skrienu tālāk. Vienā pusē skaņas slāpējošā siena, otrā šoseja. Dīvaina skriešana. Vēl pēc brīža panākam kādu skrējēju, kurš iet, un mana aste ar viņu uzsāk sarunu par to, vai pagaidīs kādu no aizmugures skrienošo. Ko viņi tur runāja, nedzirdēju, jo turpināju kustību un pie sevis nodomāju, ka gan jau šie turpinās skriet kopā. Pēc brītiņa dzirdu, ka man kāds no aizmugures tuvojas. Pēc soļa dzirdu, ka tas pats, kas iepriekš. Smejoties šim jautāju, vai izmanto mani kā tempa turētāju? Uz ko šis atbild, ka negrib naktī pa šoseju viens pats skriet. Ja negrib, negrib. Man netraucē, lai skrien.

Līdz Sēnītei vēl kāds gabaliņš skrienams, bet mans prāts atkal pārcilā vienu un to pašu tēmu – kas nepatīk manam vēderam. Kāpēc viņš pēc krūmu pauzes nav norimies. Man nākamajā kontrolpunktā vajag Sorbex. Vispār, ko man vēl vajag nākamajā kontrolpunktā izdarīt. Uzpildīt ūdeni, bet ne sporta dzērienu. Tad ko darīt ar sporta dzēriena pudeli, kas aizsūtīta uz kontrolpunktu? Hmm, par šo es domāšu kontrolpunktā. Tad vēl man vajag tikt pie sāls. Pajautāt pēc Sorbex un paņemt salvetes. Ā, un apēst kaut ko no galda. Labi. Ar šo es tikšu galā. Bet kur atrados kontrolpunkts? Skrienu un nevaru atcerēties. Labi zinu, ka es tur esmu vairākas reizes bijusi, bet nekādi neatminos vai šis bija benzīntankā, stāvlaukumā vai vēl sazin kur citur. Kāpēc tieši tagad tām kontrolpunktu atrašanās vietām ir jābūt sajukušām visām kopā, m?

Sēnīte – Ragana 10km (36,1km)

Laimīgs tas, kurš ieskrējis kārtējā kontrolpunktā. Te daudz skrējēju un atbalstītāju. Lēnām jau sāku pamanīt sev pazīstamos kā arī lēnām atpazīstu, kuri ir kuriem atbalstītāji. Šeit ļoti ātri tieku pie savas nosūtītās paciņas un tieši tik pat ātri dzēriena pudeli atdodu atpakaļ, jo saprotu, ka mani aprēķini bija nepareizi un, ka man katrā kontrolpunktā nevajag sporta dzērienu. Paprasu Sorbex. Nē, man ar vienu būs pa maz. Trīs der. Brīdī, kamēr nevaru saprast – uzpildīt ūdeni vai paņemt kaut ko no galda, Linda man skarbākā tonī pajautā, ko es darīšu. Nē nu jā, nedaudz jau stāvēju priekšā tam ūdens bačokam un nesapratu, ko es gribu darīt. Tik nosmejos pie sevis, ka Linda man startā teica, ka viņa skries lēni. Ja šis ir lēni, ieskriet šajā kontrolpunktā aiz manis, tad kāds no mums ir satrenējies, vai arī es esmu lēna. Es palieku pie tā, ka es esmu lēna, jo Linda ir satrenējusies. Nosmejos vēlreiz pie sevis un pavirzos malā. Palūdzu pēc sāls. Šeit tas sāls arī lāgā negrib birt laukā no burciņas, bet vismaz maizīti ar sāli apēdu. Nav jau tā, ka pati savas paciņas nebūtu likusi, bet jau aizmirsu, uz kuriem kontrolpunktiem ko aizsūtīju. Lai gan pēc paciņu satura varu ātri saprast, vai tagad ir laiks uzēst normālu pārtiku, kas manā gadījumā ir bērnu sāļais biezenis, vai arī sekos garš pārskrējiena posms. Vēk, kā var ieēst ko tik bezgaršīgu? Nē nu es saprotu, ka maziem bērniem garšas kārpiņas nav vēl tik attīstītas, bet šis sāļais biezenis ir vēk. Labi. Pati nopirku, pati arī apēdīšu. Galu galā, pieņemsim, ka tas ir normāls ēdiens. Tik plāns izgāzās apēst kontrolpunktā un izmest. Nav jau tā, ka somas kabatās būtu daudz vietas, bet atradīšu, kur ielikt, kaut ko neizmetot laukā. Ilgi neuzkavējos un pametu šo burvīgo kontrolpunktu.

Man atkal vajag krūmus. Es jau atkal biju izdomājusi, ka krūmi jāmeklē pēc kontrolpunkta. Kāpēc, nezinu. Varbūt mazāk cilvēku apkārt. Nezinu. Aplis derēs. Šoreiz gan pakāpju nedaudz zemāk grāvī. Noskrējiens uz Rāmkalniem izgaismots. Man pretī nāk kaut kāds onkulis un spīdina virsū gaismu. Skrienot garām nodomāju – re, cik interesanti, ka kāds no brīvprātīgajiem nolikts pusceļā, lai skatās, vai visiem skrējējiem ir numuri. Atkāpei. Skrējēju domas dalās, kas tas bija par cilvēku un ko viņš tur darīja, bet cilvēks tur bija. Tik zinu, ka man paveicās un paskrēju viņam garām bez starpgadījumiem. Šis posms līdz pat Murjāņiem veicams pa trotuāru. Pie sevis nosmejos, ka iepriekšējā reizē, kad es te skrēju, tad te tā nebija. Te viss bija savādāk. Tik savādāk, ka sen jau gāju, dziedāju un tālumā jau ausa jauna diena. Šodien es skrienu, ik pa laikam mēģinu uzēst biezeni un tieši tāpat ik pa laikam apdzenu kādu citu dalībnieku, kas iet. Kalns ir nebeidzami garš, bet es skrienu. Tas vēders norimās vai tomēr vēl aizvien kaut kas nepatīk. Man ir apnicis. Skrienu un skatos uz priekšā spīdošajām gaismiņā. Te pabrauc garām auto un uzmundrina. Te pabrauc garām kāds un man ir atkal jāpieliek priekšā roka lampai vai arī galva jāpieliec zemāk, lai nežilbina acis. Te kāds mani pamanās apdzīt. Lai skrien. Ultra sākas pēc 50km, vismaz. Skrienu un prātoju. Raganā kontrolpunkts ir pieturā. Aiz pieturas ir benzīntanks, bet vai es gribēšu taisīt līkumu līdz tam. Nez. Vispār cik tālu esmu aizskrējusi. Kur ir tā Inčukalna gāzes krātuve, kurā biju ekskursijā? Šie krūmi izskatās labi, ja vien tos var nosaukt par krūmiem. Kādi pārdesmit metri no ceļa nokalniņš ar dažiem kokiem. Labāk tā nekā nekas. Iepriekšējā kontrolpunktā apēstais Sorbex ir palīdzējis. Vismaz viens mazs prieciņš. Gāzes vēderā neskaitās.

Aija

Ragana – Ģīmji 10km (45,6km)

Es tur lejā tālumā redzu kontrolpunktu. Ieskrienu punktā un tieku pie paciņas. Pārleju sporta dzērienu pudelē. Kabatās sabāžu želejas. Šajā punktā ir trīs želejas, kas nozīmē, ka tagad būs pārskrējiens bez paciņas pa vidu jeb tukšais kontrolpunkts ar ūdeni. Beidzot tieku pie maizītes ar sāls kaudzi. Tik lielu sāls kaudzi, ka nošķebina. Tas ir labi un tā sen jau vajadzēja. Pulkstenis rāda, ka ir dažas minūtes pāri pieciem, un tas nozīmē, ka tālāk var skriet bez lampas. It kā ņemu nost no galvas lampu, it kā cienājos no kopgalda, bet, ko darīt ar lampu man rokās, mana smadzene atsakās izdomāt. Brīvprātīgo meitene teic, ka es tak lampu varu aizsūtīt uz finišu. Varu gan. Nebūs pašai jānes. Kamēr es tirinos ap kopgaldu, Santa teic, ka var mani aizvest līdz Rubenei. Pēc brītiņa gan piebilst, ka piedāvājums tomēr nav spēkā un abas smejoties ar Intu aiziet uz auto. Es palieku nosmīnot pie galda.

Kaut kur tālumā lēnām aust jauna diena. Es skrienu un redzu apkārt plašus laukus, dažus sev priekšā skrienošos, sāku atpazīt citu skrējēju atbalstītāju auto. Tas, ka visi brauc garām un pīpina, ir normāli. Es arī tā esmu darījusi. Tas palīdz. Ļoti palīdz. Neesmu noskrējusi pat kilometru, ka pieķeru sevi pie domas, ka tā Santas ideja bija dikti laba. Tik neraža. Man ir aizdomas, ka viņa jau aizbrauca, un zvanīt viņai nav jēga, jo jau tālu un atpakaļ negriezīs. Vismaz man tā šķiet, ka tā bija viņa. Pag. Stop. Šīs domas laukā no galvas. Prom, prom, prom. Atceries, ko treneris teica, ka daudz izšķirs tas, ar cik pozitīvu skatu spēšu noturēties visas distances garumā un, jo vairāk iemācīšos izbaudīt, jo vieglāks būs skrējiens. Vai nu tas ir runājoties ar citiem, domājot labas domas vai kā savādāk. Nē nu jā. Lai arī cik man ļoti patīk skriet pa nakti, nakts beidzās un uzausa rīts. Lai arī kalnu ultriņās es ļoti gaidu gaismu, te tā nakts varēja turpināties vēl kādus kilometrus desmit vismaz vai pat vairāk. Tā, ko es vēl pozitīvu no šī varu saskatīt. Saullēkts. Eu, man beidzot būs iespēja pašai redzēt to maģisko rīta gaismu no tām skaistajām bildēm. Šis der. Ja godīgi, tad derēja uz īsu brīdi, jo tā garlaicīgā šoseja bija daudz apnicīgāka nekā saullēkts. Pirmais autobuss uz Rīgu. It kā jau nekas tāds, bet pirmais autobuss uz Rīgu man vienmēr ir asociējies ar kaut ko īpašu. Es pat nezinu ar ko. Tā, ko es vēl varētu tādu foršu padomāt un izdomāt. Kāpēc Santa ir tik tālu. Gan jau viņa tagad ir Rubenē un jau riktējas augšā. Līdz viņiem vēl arī gabals ko skriet. Bet tur būs saldējums. Ha, noķēru vienu skrējēju. It kā nekas, bet patīkami. Atgriežamies pie saullēkta. Ir jau skaisti, it īpaši tagad, kad šoseja iet uz leju un virs tās saule lien laukā kā apaļa bumba, un tur tālumā lido putnu kāši. It kā ir agrs rīts, šoseja, bet tas miers. Kaut kādā brīdī domās aizpeldu pie noskrietās distances un laika. Es velkos kā gliemezis. Es šādā tempā pat maratonu pa 4h30min nevaru noskriet. Ha. Skaisti. Es viņgad Berlīnē maratonu pat noskrēju daudz ātrāk, neskatoties uz to, ka trīs nedēļas pirms maratona biju noskrējusi ultriņu un atbraucu no kalniem saindējusies. Nīkulīgi. Un vispār…

Vēl kādus dažus kilometrus skrēju gremdējoties pārdomās. Saule cēlās augstāk un augstāk un lēnām, bet neatlaidīgi sāka karsēt. Vēders lēnām norimās un domas par krūmiem sāka pazust. Jāatzīst, ka gaismā atrast krūmus ir izaicinājums. Apēstais sāls daudzums arī sāk iedarboties un es sāku justies pēc cilvēka, cik nu pēc cilvēka var justies. Skats arī pozitīvāks uz atlikušo distanci. Tas gan nebija uz ilgu laiku, jo lēnām, bet neatlaidīgi man sāka sāpēt abi augšstilbi. Tā sāpēt, ka paskriet varu maziem solīšiem, bet īpaši lielu sajūsmu nespēju izrādīt. Tā, kas tas tagad tāds ir. Kāpēc? Pamēģinu pamainīt soli. Īsti nesanāk un nekas nemainās. Mana galva, protams, uzreiz izmet paziņojumu – Santa teica, ka var aizvest līdz Rubenei. Un vispār tev riebjas asfalts. Ko tu te dari? Tā kādu kilometru mana galva ir pilna ar visu, ko nevajag ultrā. Ar visu to, par ko vispār nevajag ne domāt, ne runāt, un visu to, ko vajag nolikt tālākajā stūrī un nekustināt. Tas viss ir te un, lai vai kā es cenšos mainīt tēmu, man tas neizdodas. Šo visu cenšos izjaukt un pārcilāt galvā trenera teikto. Man galvā ir haoss.

Nē, man galvā nav haoss. Man galvā norit daudz un dažādu domu apmaiņa. Argumenti. Viedokļi. Atmiņas. Es aizvien skrienu. Es apdzenu un mani apdzen, bet es skrienu. Kā tur bija vai nebija, viens ir skaidrs – man šo ballīti nevajag. Man viņas pietiek ar jau noskrietajiem kilometriem. Pat nezinu, vai es šajā brīdī padevos vai arī pieņēmu vieglāko lēmumu izstāties. Tik tāds sīkums, ka, lai to realizētu, man ir jānokļūst līdz kontrolpunktam. Šai brīdī, lai arī man aizvien sāp abas kājas un skrienu maziem solīšiem, domās solis paliek vieglāks. Vienu es zinu. Es evakuatoru neizmantošu, jo man ir žēl tos 25€. Kā nokļūt finišā, ja man nav atbalsta? Tā. Visu laiku, ieskrienot kontrolpunktā, tur manīju Noras draugu, arī Matisonu redzēju. Pajautāšu, vai kāds mani nevar paķert vismaz līdz nākamajam punktam. Pajautāt var vienmēr. Atteiks, atteiks. Ja vajag, varu aizbraukt arī ar autobusu līdz Valmierai. Man somā ir folija sega, tā kā varu mierīgi sēdēt pieturā un gaidīt. Šis bija arī brīdis, kad pirmo reizi no kabatas izvilku telefonu un ieslēdzu internetu, lai varētu apskatīties, cikos tad iet tas autobuss uz Valmieru. Autobusu neapskatījos, bet to, cik līdz nākamajam kontrolpunktam, gan. Nākamais kontrolpunkts Ģīmji būs pēc noskrietiem 55,5km. Ideāli. Tā ir puse no visa skrējiena. Der.

20240508_183359

Ģīmji – Brasla 8,5km (64km)

Brīdī, kad ieskrēju šajā kontrolpunktā, man bija pilnīgi skaidrs, ka es te palieku un ko es daru tālāk. Bet bija tikai viens bet. Man šis kontrolpunkts nepatika. Tā, ka ļoti nepatika. Te bija tikai ūdens un kola un te pat nebija laika ņemšanas iekārtas. Nemaz nerunājot, ka te praktiski vispār nebija neviena atbalstītāja. Te ir tik vienmuļi un nekā. Nekā, nekā, nekā. Man te nepatīk un es te negribu palikt. Štrunts ar to, ka pietura ir netālu. Man te nepatīk. Te nekā nav, nekā, nekā, nekā. Lieki teikt, ka es šajā brīdī sabruku kā tāds kāršu namiņš un gribēju raudāt, jo viss mans plāns izkusa rīta saulē uz tā sasodītā asfalta šosejas malā. Lai es varētu izstāties, man vēl ir jānoskrien sasodīti gari un grūti 8.5km. Ak jel, vēl 8.5km. Tas ir nedaudz mazāk kā ikdienas treniņa aplis, bet tik sasodīti daudz. Nu nē. Ar lielu izmisuma devu sakopojusi pēdējos spēkus, neizrādot savas emocijas un sašutumu, es skrēju tālāk.

Es aizliedzu sev iet, jo es aizvien varu paskriet ne tikai pa taisni, bet arī kalnā. Es skrienu. Iet nē. Iet es varēšu, kad būšu sasniegusi nākamo kontrolpunktu. Varbūt arī nē. Es skrēju. Liku vienu soli aiz otra un skrēju. Tieši tik pat izmisīgi es galvā mēģināju sarēķināt, cik kilometrus es būšu noskrējusi jeb kas man ir jāredz pulksteņa ekrānā. Nesanāk. Nezinu, cik ilgi mocījos ar saskaitīšanu, bet kaut kā pie vajadzīgā kilometru daudzuma nonācu. Un vispār. Varēja jau tie organizatori atvieglot man matemātiku un uz tiem lielajiem plakātiem uzlīmēt arī nākamā kontrolpunkta kilometrus nevis esošā, cik līdz nākamajam un cik līdz finišam. Eh. Man viss riebjas. Ne gluži viss, bet gandrīz. Varbūt arī nē. Mazais prieciņš ir kādu apdzīt, kas iet, jo es aizvien skrienu. Brīdī, kad šķiet, ka esmu skrējusi veselu mūžību pulkstenis rāda, ka noskrieti 200m. Un tā katru reizi, kad paskatos esmu tikusi tālāk tikai par 100m, 200m vai 300m. Kilometri uz priekšu iet tieši tik lēni un negribīgi, ka man jau sāk likties, ka es līdz Braslai netikšu. Ceļš ir līkumains, kalnains un es zinu, ka šis kontrolpunkts ir viltīgi paslēpies noskrējiena pakājē. Pirmais autobuss uz Valmieru. Man sāp kājas. Pie katra soļa sāp abi augšstilbi. Es tiešām biju iedomājusies, ka es bez šī skrējiena varētu vēlreiz noskriet kādu asfalta ultriņu. Tiešām? Smieklīgi. Lai arī pavisam lēni, bet kilometri aiz kilometriem krājās. Te ceļa kreisajā pusē sēž viens un spēlē akordeonu. Atkāpei. Uz šosejas runā, ka tas ir tas pats, kas naktī bija pie Rāmkalniem. Man pat nav spēka pasmaidīt vai pamāt. Ceļa otrā pusē kādam noslāpis auto un citu skrējēju atbalstītāji steidz palīgā iestumt.

Brasla (64km)

Tur lejā tālumā spīd kontrolpunkts. Man vēl kāds puskilometrs līdz viņam ir jāaizskrien. Man ir vienalga, es skrienu. Pēdējos kilometros vidējais temps aizvien ir 6:20-6:30min/km. Es teiktu, ka priekš pieveiktiem vairāk ka 60km nepieklājīgi labs temps. Vispār tas temps tāds ir visu laiku kopš starta. Tāds diezgan vienmērīgs. Paskrienu garām autobusa pieturai. Tas gan nepriecē. Nekas. Skrienot iekšā kontrolpunktā pamanu, ka malā stāv atbalstītāji, kurus jau iepriekš esmu manījusi. Brīdī, kad ieskrienu nevis ieeju, kā biju sev atļāvusi, kontrolpunktā man pretī nāk brīvprātīgais ar manu nosūtīto paciņu uz šo punktu. Es palūdzu, lai brītiņu patur pie sevis un, ka es to paciņu paņemšu vēlāk. Tai brīdī es izvilku telefonu no kabatas, attaisīju Mobilly aplikāciju un apskatījos, cikos iet autobuss uz Valmieru. Man ir vairāk kā pusotra stunda līdz autobusam. Un man ir vienalga. Man somā ir folija sega, kurā varu ietīties, un es te palieku. Viss. Man šī skriešanas ballīte pietiek. Es izstājos.

Kamēr es vēl kaut ko domāju un mēģinu saprast, ko es gribu, parādās liepājnieki un uz manu teikto, ka es izstājos, noteic, ka var mani aizvest līdz finišam. Man der.

Stāvu, skatos uz galdu, ko es varētu gribēt. Viens no brīvprātīgajiem man jautā, vai ieliet ūdeni, kolu, tēju. Es skatos uz buljona iepakojumu, kas stāv man tieši pretī uz galda, un nevaru saprast, kāpēc man viņš nepiedāvā buljonu, kuru es tai brīdī nespēju pateikt, jo esmu aizmirsusi šo vārdu. Tieku pie buljona. Pie daudz buljona. No apsēšanās atsakos un atsakos arī no iespējas pēc tam tikt pieceltai. Čipsi, olīvas, maize ar sāli, apelsīni. Liepājnieki no sava auto atnes man segu. Šis ir arī tas brīdis, kad ar visu buljona krūzi rokās noeju gar pīkstekli un atpakaļ atnākot paziņoju, ka šis numurs izstājās. Jāatzīst, ka brīvprātīgie bija uzdevuma augstumos un mani ļoti meistarīgi mēģināja pierunāt turpināt. Piedāvāja gan pretsāpju zāles, gan pasēdēt, gan manu izstāšanās īsziņu tagad nenosūtīt. Uz ko noteicu, ka manis pēc varat sūtīt kaut vai pēc stundas, bet es te palieku.

Laimīgs cilvēks ir tas, kurš ir izstājies un kuram vairs nav jāskrien. Pēcāk skolas sporta zālē, runājoties ar citu skrējēju atbalstītājiem, man teica, ka varēja redzēt, ka es ienācu kontrolpunktā ar nelokāmu lēmumu te palikt. Aiziet nebija opcija. Es gribēju aizskriet līdz Valmierai. Tāpat sapnis par trešo reizi aizskriet līdz Valmierai piepildīts. Varbūt ne gluži tā kā gribējās, bet ir izsapņots.

Kad pēc sava otrā Rīga-Valmiera finiša teicu, ka nākamgad padošu ūdeni man neviens neticēja, bet es padevu ūdeni Braslas kontrolpunktā.

440405095_10228698158136623_8449057399933876921_n

Nobeiguma vietā.

Taisnības labad jāsaka, ka es gribēju finišēt līdz pusdienalaikam, ja vēlāk, tad būtu vīlusies sevī. Nefinišēju vispār. Vai esmu sevī vīlusies? Nē, noteikti nē. Varbūt nedaudz žēl par to tempu, kādā skrēju, jo temps bija pietiekami stabils un labs. Varbūt arī nē. Vai es nožēloju, ka izstājos. Noteikti nē. Asfalts? Paldies, nē.

Foto: Aija Valtmane, EGO-N Photo

Rīga – Valmiera 107km bildēs 2023

01

Es tevi ļoti gaidīšu
Bet ne pie pulksteņa. Pie Laika.
Pie debesīm es stāvēšu,
Un manā rokā slaikā
Trīs zvaigznes būs,
Lai pazītu tu mani. /Māra Zālīte/ Lasīt tālāk.

Ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību

Jau pirms Rīga – Valmiera starta ļaudis man prasa, vai būs stāsts par šo skrējienu, un finišā vēl vairāk prasa. Tad jau sanāk, ka aprakstīt šo piedzīvojumu ir mans morāls pienākums! Bet es labprāt! Labāk uzvāri tēju – būs gari!

Neliels apstākļu uzskaitījums – tieši pirms 8 mēnešiem man bija ķeizardzemdības, kas nozīmē, ka vispirms man bija jāsadzīst, un tad man bija tikai pusgads, lai no nulles sagatavotos 107km skrējienam. Nedēļu pirms sacensībām saķeru kaut kādas iesnas un klepu, kas ir drusku pavārdzinājis ķermeni, bet visumā sajūtas ir labas, jūtos pārliecināta, ka distanci spēju veikt.

Laikapstākļi solās būt vēsi, temperatūras prognoze 7-14 grādi, mākoņains, varbūt īslaicīgs lietus. Diezgan silts skriešanai, pēc manām domām. Saģērbju pusgarās bikses, t-kreklu, plānās “rociņas”. Pirms starta skatos, ka gandrīz visiem garās jakas, citi šausminās par vēju un lietu, un 3 grādiem ārā… Kādi 3, tak 7 bija! Vai tiešām es būtu pārlieku optimistiska? Ejam uz startu, līst jau tāds normāls lietus. Vai… Šķiet, ka esmu pamatīgi notizlojusies. Ko nu? Es esmu maziņš sīpoliņš, un draugu man ir daudz – Sigita man iedod Matīsa plāno šallīti. O jā, tagad ir ideāli! Tieši tas, ko vajadzēja! Ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību.

Sākam skriet. Palaižu vairumu pa priekšu. Neskrienu jau pirmo reizi, zinu, ka labāk iesākt lēnāk! Priecājos satikt cilvēkus, kurus satieku tikai skrējienos. Novācamies 5 cilvēku bariņš, iepazīstos ar Mišu – viņam pirmā ultra. Kā man patīk, ka cilvēki pirmo reizi skrien ultru! Pārējie man klausa, kad neļauju skriet pār sarkano gaismu. Skatāmies, ka priekšā gan citiem vienalga par šo. Pie nākamā sarkanā tāpat satiekamies. Ritot kilometriem, tiem, kas bija tos četrus kreklus saģērbuši, kļūst par karstu. Man ir ideāli! Tomēr pareizi saģērbos. Runājamies par šo un to. Kāds uzzina, ka man 3 bērni, un saka, ka tad jau grūti skriet, jo presīte lupatās. Ko, man? Mana prese ir tāda, ka pat jaunekļi var apskaust! Aizrunājos par to, ka šobrīd ļoti izbaudu izskatīšanos labi. Var jau būt, ka tas ir sekli un ārišķīgi, bet tas man nerūp – man tiešām patīk būt skaistai. Saņemu apstiprinājumus, ka izskatos labi. Paldies! Pirms starta gan nedaudz mulsu, kad kārtējo reizi dzirdēju tos “skaties, viņai 3 bērni, vispār pateikt nevar”. Jauki čalojot, esam ārā no pilsētvides. Nopriecājos, ka man ir mega labais lukturis, tas pats, kura gaismā var kokā esošai vāverei zobus saskaitīt. Tiešām, tiešām labs! Cita skriešana, salīdzinot ar tiem parastajiem pagraba lukturiem! Berģu takās tieši laikā. Esmu palikusi divatā ar Mišu, bet vispār tie skriešanas bariņi sāk mainīties. Kad sanāk kādu noķert, palieku ar lēnākajiem, jo nevajag neko sasteigt. Jo lēnāk skriešu, jo ilgāk saglabāšu skriešanas kustību! No mana bariņa pa vienam vien skrien krūmos, palieku viena. Garkalnē kāds ar riteni brauc līdzi skrējējiem, klausās gotu roku. Sirreāla sajūta. Pie kādas ēkas Ziemassvētku gaismiņas. KP piedāvā buljonu. Negribu smērēt krūzīti, padzeros kolu, kaut ko iemetu mutē un skrienu prom.

Kilometri rit ātrāk, nekā man šķiet. Kļūst gaišāks. Pamazām vien ķeru ciet citus skrējējus. Tie ir tie paši, kuri sasteidza sākumu! Kāds jau izskatās nomocījies pēc velna, kāds staipa kājas, pāriet soļos, 3 soļus paskrien, tad atkal staigā. Izskatās grūti. Bet man viss ir labi! Līdz brīdim, kad man vienkārši izslēdzas lukturis. Šķiet, ka vads pie vainas. Pirms laiciņa jau tika nomainīts, bet tā laikam šim lukturim ir tipiska problēma, un arī jaunais vads ir bojāts. Ko nu? Vēl nav 4:00, vēl ir jāskrien ar gaismu. Es taču nesēdēšu stundu uz vietas! Zvanu Dāvim, lai glābj. Viņam jābūt netālu, viņš Kristīnei palīdz punktos. Jā, jā, zinu, ka ārpus KP nedrīkst saņemt palīdzību, bet šeit runa ir par drošību – bez luktura es nedrīkstu pārvietoties gar ceļmalu. Lai liek man brīdinājumu! Vēlāk man pastāsta, ka citi tai laikā tā arī skrien bez lukturiem – nu, tad jau es te vēl neesmu lielākā noziedzniece. Citiem arī vestes nav atbilstošas – kuram tikai tās lentas, kuram soma pa virsu. Ai. Izmantoju pauzi, lai parūpētos par savu higiēnu. Problēma problēmas galā. Kamēr gaidu lukturi, esmu pārsalusi zila. Savācu arī džemperi. Tas ir par lielu un par biezu, un smaržo pēc sveša vīrieša, bet šobrīd es jūtos kā izglābta no jūras avārijas. Ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību. Sasildos. Sakarstu. Sasvīstu. Ceļmalā auto ar zilajām ugunīm. Domāju, ka KP tuvojas vai kas tamlīdzīgs, bet nē, tur ir beigts alnis. Pavisam tuvu, pavisam reāli, pavisam beigts un ar asinīm. Vēl tikai 30km noskrieti, bet jau tik daudz ir noticis! Kas vēl te sekos? Jūtos tikai atviegloti brīva, jo nu jau ir skaidrs, ka savu labāko RV finiša laiku es te nepārspēšu. Varbūt, ja ļoti pacenšas, bet diez vai. Sēnītes KP, kola, kaut kas mutē un prom.

Man kļūst arvien karstāk. Svīstu tajā džemperī, bet nost vilkt arī negribas – kā es viņu nesīšu? Ap vidu, vai? Kā es vispār nonācu šajā situācijā? Man taču vienmēr ultrās somā ir līdzi tā spīdīgā avārijas plēve! Tieši šādiem gadījumiem! Un tieši tai vienā reizē, kad vajag, man nav! Vienmēr ir, bet tagad nav! Pirms starta man stāstīja par gulbju kāsi, kam galā bija pievienojusies zoss. Jūtos kā tā zoss, kas lido aiz gulbjiem. Stulbāka par oli! Ja tā padomā, man pēdējā laikā tiešām ir grūti ar domāšanu. Neizdaru un aizmirstu elementāras lietas. Citi mierina, ka “man visu laiku tā gadās”, bet man negadās! Nekad! Es neesmu tas cilvēks, kam tā gadās! Ha. Dabūju iekšās pamatīgu mācību. Bet jā, zīdaiņu mammām ir grūtāk ar domāšanu. Gan pāries!  Skrienu un domāju, ka Raganā Dāvis mani sagaidīs, lai savāktu to džemperi un lukturi. Bet ja nu man vēlāk atkal kaut kas atgadās? Izdomāju benzīntankā nopirkt to folijas plēvi. Nu re, nemaz tik stulba neesmu! Vajadzēja tikai ieskrieties. Runājot par skriešanu, tiešām skrienu daudziem garām. Sēnītes aplī smukas bultas saliktas. Ieraugu vietu, kur Konstantīns citugad apmaldījās, un pēkšņi saprotu, kādā veidā tas varēja notikt. Virs Gaujas skaista migliņa. Kāds ceļmalā klausās “Melno Panteru”. Tā dziesma ir par čigānieti vai par lateksa fetišu? Es balsoju par otro. Uz pirkstiem sametas tulznas. Tā tikai vēl trūka! Parasti es skrienu ar drusku garākām zeķēm, bet šodien esmu uzvilkusi īsās, un sanāk kabata starp potīti un kājas aizmuguri, un tur sakrīt pilns ar sīkajiem akmentiņiem. Skrienam garām gāzes krātuvei. Skaņa tāda, it kā tur būtu nelegālā ballīte apakšā. Par šo mēs Rīgā runājām – vienai citugad bija licies, ka kāds pagrīdes pasākums. Jā. Tā ir. Negribas īpaši kavēties ar skriešanu, jo man ātrāk jāatdod Dāvim lietas, lai viņš var nekavēties ar palīdzību Kristīnei. Raganā visu atdodu, saņemu apskāvienu un eju iepirkties. Veikalā plēves nav. Nopērku vismaz lūpu balzamu un iesaku pārdevējai pamēģināt noskriet RV, jo ir forši. Viņas skatienā uz mani varēja labi nolasīt, cik forši tas viņai rādās. Paņemu KP tēju un prom.

Eju prom no KP, dzeru tēju. Uij, piparmētru. Man negaršo piparmētru tēja. Nākamajos punktos piekodinu, lai dod melno, un speciāli man šur tur tiek knibināta vaļā melnā tēja. Tiešām nevienam melnā negaršo? Labi. Bet tagad piebeidzu piparmētras. Bez džempera un ar sasvīdumu drusku tā kā pavēsi, bet tieši uzspīd saule, un ir labi. Pārpinu bizi, citādi izplātījos, ka patīk labi izskatīties, bet no Raganas eju prom tiešām raganas paskatā. Bikses ir nošļāktas ar želeju. Nē, nu skaisti, nu! Aizmirsu ūdeni uzpildīt, bet līdz  Ģīmjiem pietiks. Sāku skriet, uzsilstu, ir labi. Bet… Vēders tā kā griežas. Tā kā par daudz. Tā, ka nākas krūmos iet. Nēeee, nu to man nevajadzēja! Pauze pēc pauzes. Ne jau katru reizi krūmi, bet paskriet tā nevar, nākas pastaigāt grūtāko brīžos. Kāpēc tā? It kā neko jaunu nemēģināju, eksperimentu nav, bet vienalga griež. Stulbums. Nu labi, vismaz nostiprinās pārliecība, ka nebūs laba finiša laika. Sarēķinu galvā, ka, turpmāk tikai ejot, es paspēju kontrollaikā. Labi! Es jau nestaigāšu visu laiku, bet ir droši. Ik pa 5km rēķinu, cikos būšu finišā, ja turpmāk tikai iešu. Tas teorētiskais rezultāts kļūst arvien patīkamāks, galva arī ar kaut ko nodarbināta, kilometri rit. Ģīmju puspunkts ar kolu un kādu našķīti. Man palīdz uzpildīt ūdeni, cik laipni! Ik pa laikam ceļazīmes uz Krimuldu, Siguldu un visām šitām. Tikai? Taču jau pusceļš līdz Valmierai, bet nekur diži tālāk par Siguldas apkārtni nav tikts? Kaut kāds depresīvs posms. Kļūst grūtāk. Un vēl grūtāk. Un vēl. Ak… Bet finišā būs smukais džemperis, jācērt uz priekšu! Kur ir nākamais KP, nav aizmirsts uzstādīt? Nu, reku jau redz. Pa kalnu lejā, tūliņ būs. Pumpainais tiltiņš norobežots, jāskrien pa ielu. Tā ir labi. Pēkšņi kaut kā iedomājos, ka esmu aizmirsusi Antona uzvārdu. Domāju un nevaru izdomāt. Tik ļoti jau asinis aizgājušas no smadzenēm uz muskuļiem. Bet Brasla atkal ir Liepāja – ar visiem liepājniekiem un pilsētas zīmi. Jūtos labi un brīvi, apsēžos un lieku Rolandam sevi apkalpot, un mani arī apkalpo, smejamies un jokamies, dzeru buljonu no liepājnieku krūzes, klausos mūziku un izbaudu dzīvi un svētku pasākumu. Bet vēl maratons priekšā, nevar pārāk aizsēdēties! Paldies par lielisko punktu, man jādodas tālāk!

Ar tālāk tikšanu nav īpaši viegli. Vēdera problēmas saglabājās, skriet arī grūti. Nav joka lieta tāds ultramaratons tomēr! Arī bez visām likstām būtu grūti. Muskuļi sāp. Kad paslinko un pastaigā, ir grūti iekustēties, bet vismaz nekas nesāp pa nopietno. Pieņemu lēmumu Vilku pēc mēneša neskriet. Man pēc šī paša vajadzēs rehabilitāciju, kāds vēl Vilks? Man tās mocības nevajag. Gaidu KP, kaut ko rēķinu, ka mazāk par maratonu, domāju vēl tos laikus līdz finišam. Paliek 40km – ja tikai iet, tad 8 stundas. Tas ir kā darbdiena bez pusdienu pauzes. Ceļmala šaura, jāskrien pa nomali, jo visu laiku brauc mašīnas. Kad aiz muguras kāds apdzen un tuvu nobrauc, nav omulīgi. Labi, ka ir skanošā līnija pa vidu! Klausos uz aizmuguri, kurā brīdī lekt vēl vairāk malā. Kādam austiņas ausīs. Tā tak nomirt var! Ceļš grūts, Straupes tirdziņa vieta, tālāk Plācis un Straupe. Cauri miestiem interesantāk skriet, vismaz kāda pārmaiņa un kilometri rit. Vietas arī skaistas, acīm prieks. Bet grūti. Ieraugu Stalbes KP. Nu tad beidzot! Nu tad ir! Priecājos redzēt Stalbes brīvprātīgos. Izrādās, ka tieši mani gaidījuši. Tik patīkami! Sildos brīvprātīgo sirdssiltumā. Pārliecinos, ka arī citi ir redzējuši to beigto alni, jo šobrīd man pašai tas jau liekas mazticami. Piesēžu, mielojos, dzeru tēlu, kaut ko krāmēju somu, bet tieši tad sākas lietus un iepūšas ar vēju sasvīdušajā mugurā, ko vairs nesedz soma. Man uzklāj pledu uz pleciem. Ietinos un saprotu, ka nē, es negribu to segu ņemt nost! Nekad! Man ir vēsi, esmu nogurusi, un es vispār negribu vairs ne kustēties, ne ko! Diezgan bezcerīgi ieminos: “Kāds lieks džemperis vai jaka jau te droši vien nebūs, vai ne?” Ir! Ir džemperis! Atkal kāds izglābj manu zoss un oļa domāšanu, un aizdod džemperi! Vēl taisnojas, ka man par lielu un kas tur vēl. Kāda starpība, kāds tas džemperis! Un tas pat ir sporta! Ar to šis skrējiens ir īpašs – tev pat džemperi iedos! Es vispār aprakstīt nevaru to sajūtu, tā labsirdība silda vēl vairāk par džemperi! Loterijā Dace, kura man to iedeva, vinnēja nākamā gada brīvstartu. Es: “Tavs džemperis jau finišēja, tagad laiks to izdarīt pašai!” Bet tas būs vēlāk, tagad es vienkārši esmu laimīga un skaļi atkārtoju atkal to pašu: “Ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību.”

Sāku skriet, ir labi, bet pavisam drīz man kļūst par karstu. Vajadzētu t-kreklu vilkt nost, bet slinkums atkal pārģērbties. Vienkārši ceru, ka kļūs vēsāks. Tā kā ar vēderu joprojām nav labi, tad sanāk daudz staigāt, un nav tik traki ar to pārkaršanu. Vienā brīdī aizrijos ar želeju. Skriet ir grūti, skaitu kilometrus uz atpakaļu. Atlikušie 30 it kā nav tik daudz, bet tomēr ir daudz par daudz. Pat nezinu, kas mani dzen uz priekšu. Tīra neatlaidība. Rakstura un iekšu man šodien nav. Skrienu garām citiem, krūmu pauzēs viņi paskrien garām man. Vienā brīdī pat smiekli par šo sanāk. Vienai meitenei traki grūti, jūtu līdzi. Tāda cīņa! Sajūtos kā sliņķe. Sūros kilometros klāt dubultmaratona atzīme. Man saka, ka es izskatoties krietni svaigāk par vairumu, kas te parādās tagad. Piesēžu, iekožu, aprunājamies. Smejamies, ka ar domāšanu šajā posmā jau visiem tā pagrūti. Tiešām smaidu un smejos – kad nav jāskrien, jūtos līksmi un labi, bet ar pliku sēdēšanu ultra nenoskriesies – jādodas tālāk. Aizmirsu uzpildīt ūdeni, būs taupīgāk jādzer, lai līdz Rubenei pietiek. Motociklists apstājas trases malā un uzmundrina. Pieskrienu tuvāk – mammas vīrs. Mana personīgā ģimene arī uzrodas un pamāj. Tik jauki, arvien vairāk manējo! Nu jau ir tik grūti, ka katrs kilometrs ir cīņa. Es nezinu, kāpēc, bet liekas, ka jātiek tikai līdz Rubenei, un tālāk būs 7km. Bet tur tālāk ir 13. Es to zinu, bet prātā ir 7. Tuvojos Rubenei, punkts par pārsimts metriem uz priekšu, bet izskatās pat labāk, nekā ierastajā vietā. Jau pa gabalu redzu, ka ir palmas, dekorācijas, viss, kā pienākas. Manas brīvprātīgās panākušas uz priekšu un paskrien man līdzi. Saku, lai neskrien man līdzi, dabūšu diskābeli. Bet patiesībā man vienkārši nepatīk, ka kāds man paskrien līdzi šādos pasākumos. Iekrītu klubkrēslā. Mani apkalpo, pamasē kājas, pasaka, ka man esot ļoti skaists tetovējums. Ir jau arī! Man iedod paciņu, ko nosūtīju uz šo punktu. Haha, bet tur iekšā dāvana manai mammai vārda dienā! Asprātīgi izdomāju, kā darīt, lai nebūtu dāvana jānes līdzi no Rīgas. Dabūju samīļojienus no bērniem, mani sūta tālāk, bet es nekur negribu iet. Ne-gri-bu! Negribu! Klubkrēslā ir pārāk labi. Man draud ožamo  spirtu dot, bet atgaiņājos. Esmu pie samaņas, es tikai negribu vairs skriet! Motivācijas nav. Sigita saka, ka Matīss finišā savu šallīti gribot atpakaļ. Ņemu no kakla nost, lai ved Matīsam. Sigita aprēcas: “Es taču nevedīšu ar mašīnu hahaa! Viņš no tevis finišā to bufu grib!” Ok, smadzenes nestrādā. Nu labi, brīvprātīgie tāpat aizņemti ar tiem, kuri ir bēdīgākā stāvoklī, nekā es. Jāiet prom.

Eju, paskriet nevaru. Vēders, kājas un tā tālāk. Nav motivācijas. Rēķinu, ka tāpat mans finiša laiks nebūs pārāk dramatisks šiem apstākļiem. Kādu brīdi tieši man blakus velkas oficiālais auto ar laika tablo un mūziku. Kas tas vispār te ir? Neko nesaprotu. Brīnumainā kārtā nav pārāk lielu iekšējo mocību. Vienkārši kilometrs aiz kilometra. Un vispār – kāds darbs ir šajā pasākumā ieguldīts! Organizatori un brīvprātīgie ir pamatīgi pūlējušies, lai šo visu sarīkotu, man ir tikai jānoskrien. Tikai jānoskrien! Pa lielu gabalu ieraugu 100km atzīmi. Nu, tikai līdz tai, un tālāk jau tikai 7. Kurš ta 7 nevar noskriet? Es varu. Nu labi, augšupceļos vai vēdergriešanās laikā pastaigāju, bet visumā skriešanas kustība saglabājas. Kādi 5km līdz beigām, skrienu. Kālabad man iet, ja es varu skriet? Es skrienu! Kaut kāds mistisks skriešanas prieks parādās, un arī apjauta par to, kāpēc es vispār kaut ko tādu daru – tāpēc, ka man patīk! Šī vēl nav tā finiša svētlaime, bet es jūtos tiešām labi! Pilsētā brīžiem pastaigāju, bet pārsvarā skrienu. Garām kapiem. Čau, Maigastant, mana lielākā skriešanas atbalstītāja! Kamēr mēs tevi atceramies, tu esi dzīva! Jā, es joprojām sēroju, bet tās ir baltas, gaišas sēras, un tik ilgi, kamēr kāds skries no Rīgas līdz Valmierai, tu būsi šim gaišajam skrējienam pavisam blakus! Skrienu un ceru, ka luksoforā iedegsies sarkanā gaisma, lai varu apstāties. Zaļais sāk mirgot, es pieskrienum, lai tomēr paspētu pāri. Valmiera. Pilsēta, uz kuru braucot, bērnībā bija jāvelk skaistākā kleita. Saposusies esmu vareni ar savām netīrajām biksēm un sasvīdušo džemperi, bet esmu ar svinīguma pilnu sirdi. Sajūta ir pareizā! Bet kaut kā skriešanas prieka nav pietiekami. Jūtu, ka gribu tikai finišēt. Ir vienaldzība par šo. Esmu tik vīlusies – man bija jājūt eiforija, bet es tikai gribu, lai viss ātrāk beidzas. Skumīgi. Tiešām finišēšu un viss? Nav labi. Un tad man ar roku pamāj autobusa šoferis. Tāds, kādi jau nu šaipusē ir – kam obligāti jāpasaka “paldies”, kad kāpj pieturā ārā. Un ir! Ir pareizās emocijas! Garāmgāji sauc: “Uz priekšu, meitene!” Katrs smaids, katrs “Sarauj”, katrs uz augšu paceltais īkšķis man rada svētkus! Raudu. Nevaru paelsot, jo man atkal sāp kakls, bet asaras birst pār vaigiem, un esmu tik neadekvāta, cik neadekvāta vien var būt, pilnīgi jēla, bez ādas un aizsardzībām, ir tikai spoža emociju bumba, kas sprāgst un izplūst visapkārt, un šis ir tas, kāpēc es skrienu, šī ir mana skrējiena jēga un esence, šī brīža dēļ es pēros pa nakti no Rīgas pa nakti, pa lietu, ar vēdersāpēm un likstām, šī brīža dēļ es noskrēju 107 kilometrus! Viss, pēdējie metri. Kādi bērni dod man pieci, un te jau arī mani pašas bērni izstiepj plaukstas, skriešanas draugi man aplaudē un sauc, es pieskaros pie Kliņķa, es to izdarīju! 14:01:27.

Es esmu pārsteigta par finiša laiku, jo man likās, ka skrējiens bija daudz, daudz smagāks. Bet nu redz, ka ir iespējams arī ar jēdzīgu laiku finišēt pat tad, ja sēdi ceļmalā, gaidot lukturi, vai mēģini nopirkt plēvi veikalā, vai ballējies kontrolpunktā, par vēdera problēmām vispār nerunājot! Bet tagad ir finiša emocijas, noslīdu zemē un raudu no laimes. Man prasa, kā jūtos. Jūtos laimīga! Finišētāja džemperi man atsūtīs pa pastu, jo tieši mans izmērs beidzies, bet man vienalga. Pakustēties nevaru, savācu finiša kārumus, mīļoju bērnus. Vīrs parakstās, ka ir saņēmis manu drošības naudu. No zemes smejos, ka bez maldības, viltus un spaidiem. Nu ja, šodien mums 7 gadu kāzu jubileja! Es vēl atceros, ka pirms kāzām atrunāju, ka viņš man neliegs skriet. Neliedz. Šis finišs ir īpašs ar to, ka nav tās spēcīgās sajūtas, ka “es to izdarīju”. Ir vēl spēcīgāka sajūta “es to izdarīju ar jauku cilvēku atbalstu un palīdzību”. Jo ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību. Velkos uz skolu nomazgāties un saģērbties, dežurante mani atceras no citiem gadiem un gaidīs atkal pēc gada. Ģērbtuvēs izberu akmeņus no zeķēm, ieraugu savus nagus: “Aijā aijā, tiksimies maijā!” Citas arī nosmejas. Dušā iedodu šampūnu un dušas želeju sievietei, kura nebija plānojusi mazgāties. Apsedzu ar savu pledu aiz pārslodzes trīcošu skrējēju. Pēc visa tā, kā citi man šodien palīdzēja, tas ir mazākais, ko varu citu labā izdarīt. Jo… Jūs jau paši zināt, kas par šo man tagad ir sakāms!

Rīga – Valmiera 107km bildēs 2022

RVV_01

Teiksmām apvīti nostāsti par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera, kurš savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu un skrējējiem, kuri tajā piedalās. Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā. Nebeidzamas brīvprātīgo rūpes par katru skrējēju sešos kontrolpunktos. Mājās palicēju sekošana notikumiem tiešsaistē. Līderu cīņa un katra dalībnieka eksistenciālie jautājumi. Šoseja, nakts, kravas auto, nogurums un Sīmaņa vilinājums. 107 kilometri ir skrējiens līdz Svētā Sīmaņa baznīcas kliņķim ar soļošanas elementiem.

Lasīt tālāk.

Rīga – Valmiera 2022. Sūdzību grāmata

20220611_171109 20220611_172703 20220611_172710 20220611_172731 20220611_172738 20220611_172753 20220611_172837 20220611_172843 20220611_172852 20220611_172857 20220611_172903 20220611_172910 20220611_172917 20220611_172924 20220611_172930 20220611_172936 20220611_172945

Rīga – Valmiera 107km bildēs 2020

01-RV

Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera savieno Latvijas galvaspilsētu ar Vidzemes lielāko pilsētu, kura lepojas ar neatkarīgās Latvijas pirmo Vasaras Olimpisko spēļu medaļnieku – soļotāju Jāni Daliņu. 107 kilometru Gladiatoru pastaiga trešās atmodas laikā (1989-1993) kā ierocis cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu. „Brīvību Latvijai!” uz dalībnieku numuriem. Tie ir teiksmām apvīti nostāsti par skrējējiem pastalās un džinsās. Vietējo iedzīvotāju nesavtīgs atbalsts trases malā, gulēšana autobusu pieturās. Valsts himnas dziedāšana kopkorī pie Brīvības pieminekļa un starts pusnaktī zem trim Mildas zvaigznēm pašā Rīgas centrā. Nebeidzamas brīvprātīgo rūpes par katru skrējēju sešos kontrolpunktos.

Lasīt tālāk.