Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

VSK Noskrien komanda pirms maratona bildējas 8:00 pie Lielā Kristapa krastmalā.

Bez šamaņiem

Pērnā gada septembrī, vērojot 12 stundu sacensības “Pārspēj sevi” kā līdzjutēja, tik ļoti iepatīkas sacensību formāts un atmosfēra, ka nolemju – nākamgad šajās piedalīšos pati! Jo, galu galā, tas velniņš jau sen mani tirda, ka viena maza ultriņa jau nu katram sevi cienošam cilvēkam ir jānoskrien, lai var godīgi mazbērniem acīs skatīties. Un šīs ir tieši īstās sacensības, kur nav jābaidās, ka sētnieks nokops finiša zonu, pirms esmu atskrējusi.

Ja savam pirmajam maratonam gatavojos ļoti nopietni un atbildīgi, neiztrūkstot šaubām par savām spējām un varēšanu, tad par šo man bija pārliecība kā divpadsmitstāvu māja. Jo 12 stundās jau nu kādus 50 kilometrus notipināšu, kas liekas tīri pieņemams cipars, lai skaitītos ultra. Nu, ja pieveikšu 55, tad jau būšu laimīga.

Jaungada Divplākšņu ballē tiek izlozēta bezmaksas dalība stafetei, un kāds man piedāvā veidot komandu. Atsaku, jo man citi plāni – skriešu visas 12 h. Pati izlozēju dalību Rīga–Valmiera, un visi starā – es tak tikko biju kaut ko čaukstējusi par nelielu ultriņu. Nē, nē! Bet kaut kāds 1 % domu iezogas prātā to izmēģināt. Tad manī pamostas R–V brīvprātīgais, kurš vienmēr uzskatījis, ka tādus plānā galdiņa urbējus kā es vajag noņemt no trases jau uz starta līnijas, un vēsā mierā atdodu savu dalību nopietnākam skrējējam. Palikšu pie saviem plānotajiem 50–55 kilometriem!

Nedaudz pačīkstu, ka man nebūs kompānijas, un Mārtiņš nav ilgi jāpierunā. Piesakās, ka arī skriešot 12 stundas. Tad, lai mums palīdzētu skrējiena beigu daļā, tiek noorganizētas trīs Divplākšņu stafetes komandas. Īsta atbalsta komanda. Īsta Divplākšņu invāzija “Pārspēj sevi” sacensībās!

Visu ziemu grasos sākt nopietni gatavoties savai pirmajai ultrai, bet vienmēr atrodas kādi attaisnoti un neattaisnoti iemesli, lai paslinkotu. Vingroju gan cītīgi, un uz starta brīdi man bagāžā ir šogad noskrieti 3 skrējieni pa 12 km un viens Stirnu buks – 23 km. Pārējie skrējieni tik 7–8 km.

Sacensību diena ir klāt. Uztraukuma nekāda, apņēmība liela. Šodien būs mana pirmā ultra. Dažas minūtes pirms starta uzzinu, ka esam tikai 4 sievietes. Oi! Tas nozīmē, ka pēdējā palikt negribu, un jācīnās par trešo vietu.

Stratēģiskais plāns – visu laiku skriet komforta zonā un nekādas aizelšanās nepieļaut. Tātad, lēnām un neatlaidīgi. Pirmo pusmaratonu noskrienu bez staigāšanas un saprotu, ka jāskrien vēl 9,5 stundas. Kaut kas traks! Tas taču nav iespējams! Turpinu skriet ar staigāšanas īspauzītēm. Nekādas sēdēšanas nebūs, tad nevarēšu saņemties turpināt. Apmēram pusē pamanu, ka man sapampuši roku pirksti. Satieku mūsu Divplākšņu profesionālo medmāsu un vaicāju, vai tas nav pirmsnāves sindroms. Viņa mani nomierina un saka, ka ir. Jādzer vairāk ūdens un jāskrien ar augstāk paceltām rokām. Tā arī daru, un no malas noteikti izskatās, ka esmu atnākusi vingrot. Garlaicīgi nav nemaz. Visu laiku atrodu kādu, ar ko kopā paskriet vai pastaigāt. Kompānija visu laiku mainās.

Uzmundrinājumu netrūkst. Tiesneši katrā aplī sagaida ar ovācijām, it kā es skrietu par pirmo vietu. Tas ir patīkami un liek pasmaidīt un saņemties.

Nemanot tiek noskrieti mani plānotie 50 km, un prāts man priecīgs. Tā ir mana pirmā ultra! Esmu ultraskrējēja! Ķeksītis mērķu grāmatā ielikts! Turpat arī mani sapņu 55, pēc kuriem man jābūt laimīgai. Esmu ar! Bet vēl taču laika papilnam! Jāturpina. Sāk mocīt tulznas, jo es jau nekad nebiju dzirdējusi, ka ar jaunām zeķēm nevajag skriet ultras. Jāmācās no savām kļūdām. Pēdas deg, un pēc 63 km paņemu nūjas. Mēģinu turēties pie nūjām, lai mazāks svars uz pēdām.

Šoreiz šamaņi ar mani nerunāja. Mans pirmais maratons bija emocijām bagātāks. Savu pirmo ultru es vienkārši pieveicu, un man nebija tādas domas, ka to nevarēšu. Diena bija skaista un izdevusies! Saulīte spīdēja, pīlītes pēkšķēja, smuki džeku dibeni gar acīm zibēja.

Visvairāk emociju sagādāja stāvēšana uz pjedestāla blakus Sigitai. Tas bija ļoti pagodinoši! Trešā vieta, pieveikti 73,649 kilometri, medaļa, diploms un dāvanu maisiņš ar gardumiem.

“Nē, nē, nekad vairs!” turējās divas dienas. Kad pēc divām dienām vīrs jautāja, vai bija vērts tā mocīt sevi, ja pēc tam jāklibo, teicu, ka bija gan! Bet vairāk gan tik garas distances neskriešu. Ja nu vienīgi vēlreiz šajā pašā skrējienā citugad!

Transgrancanaria 360°: 4.daļa – Maigais, zilais paklājs

IMG-20190302-WA0003

Posms uz pēdējo kontrolpunktu Santa Lucia ir īss, tikai 22km, bet tajā jāpārvar 1350 augstuma metri vienā kāpienā. Kamēr saule vēl nav uzlēkusi ir vēss, gluži kā ieplānots, nepavisam negribētos veikt vēl kādu kāpienu tajā svilinošajā karstumā. Šobrīd mana lielākā problēma ir tikt ārā no pilsētas un atrast īsto taku. Apziņa slēdzas iekšā un ārā kā sabojājusies spuldzīte. Lēni aust gaisma. Nav ne mazākās jausmas, kā izdodas atrast vajadzīgo serpentīnu, bet, kad mani pamodina zvans no mājām – jau sparīgi kāpju augšup. Es pat vairs nejūtu grūtumu vai sāpes, tikai kustos. Lasīt tālāk.

Transgrancanaria 360°: 3. daļa – Vadātājs

20190223_032146

Tumsa, pūš viegls vējš. Cik ir pulkstenis? Ko es esmu nokavējusi? Nevaru saprast, kas spiež vairāk – nelīdzenais pamats vai mani kauli. Sāp viss rāmis, šī poza nudien ir nejēdzīga, ceļos augšā. Šķiet, tās tiešām bijušas tikai 5 minūtes. Diez vai es pamostos, ja gulēšana būtu kaut par kripatu ērtāka. Powernap ir līdzējis, navigatorā līnijas vairs neņirb un taka nedubultojas. Es pazīstu šo vietu! Pagājušogad īsajā distancē te skrēju pretējā virzienā. Taka ir samērā lēzena un līkumo vairāk vai mazāk paralēli asfaltētam ceļam. Vai tiešām bija žēl palaist mūs skriet pa to? Saņemos un skrienu. Lēnītēm. Mani noķer kāds kungs un aizskrien nepareizā virzienā. Sasaucu atpakaļ. Tāpat viņš ir ātrāks un palēnām attālinās. Man jau atkal sākt nākt miegs. Skrienu līdz sākas stāvs augšupceļš. Vaidieniņ, nu kurš tad tādā var uzkāpt? Man vajag vēl vienu piecminūšu miega pauzi un sauju māršmelovu. Lasīt tālāk.

Transgrancanaria 360°: 2. daļa – Ciešanu festivāls

20190221_180804

La Aldea kontrolpunkts ir šaurs, piebāzts un ne īpaši mājīgs. Tur nav ne dušu ne gultu. Aiz aizkariem norobežotā telpas galā paslēpti matrači un gulētāji. Lauma ir uzdevuma augstumos, kaut neganti pamodināta nakts vidū, tomēr ir runīga un ieinteresēta, tāpat viņa zina teikt, ka Anita un Valters arī aizvien vēl te kaut kur esot. Pabāžu galvu aiz aizkariem gulētāju zonā, bet tur ir pietiekami tumšs, lai nevienu neatpazītu. Došos vien ceļā viena pati. Patiesībā, piecelties un iet tur ārā, tumsā un aukstumā, ir pēdējā lieta, ko tagad varētu gribēties. Uzvelku tīru krekliņu ar garajām piedurknēm un lietus jaku. Brīdi pasvārstos ar pārvelkamajiem legingiem – ļoti gribas tīrus un veselus, bet nezinu, kā tos atturēt no pielipšanas jēlajam celim. Tik liela plākstera man nav. Izvēlos atstāt kājās netīros ar caurumiem, bet pāri, lai siltāk, uzvilkt lietus bikses. Nepatīkami. Aukstā membrāna kustoties glaužas un līp pie mana pušuma. Kaut kā ar to jāsamierinās. Izspūrušos matus paslēpju zem Rīga-Biksti cepures, uzceļu plecos smago somu un, pretsāpju tableti norijusi, drūmā nolemtībā dodos ārā naktī. Lasīt tālāk.

Transgrancanaria 360°: 1. daļa – Ziemas pasaka

20190220_084500

Ziema. Man vienmēr tā liksies pārāk gara un auksta. Jā, varbūt šī rādās drusku mīlīgāka kā iepriekšējās, jo nav to sirdi plosošo mīnusu, bet tā skriešana aukstajā laikā, tuntulēšanās, mūžīgā darbdienu tumsa, maršruta piemeklēšana, kurā nav ledus… Cik ļoti gan tas nokauj skriešanas prieku! Labi, ka februārī, kā ierasts, varu šo nejauko gada laiku uzlikt uz pauzes, dodoties uz laimīgo zemi – Grankanāriju. Nepārprotiet mani, arī Latvija ir gana laimīga vieta, bet ziemā šis tituls tomēr pāriet zemei, kurā valda saule, kaktusi un patīkama temperatūra. Protams, neviens atvaļinājums nedrīkst tikt izmantots pa tukšo, tādēļ arī sacensības šim gadam ieplānotas. Transgrancanaria 360°. Es lieliski zinu, ka man tas ir tā kā par grūtu, un fiziskā forma arī nav tā labākā, taču iepriekšējo reizi mani tas neatturēja. Vai tad kaut kas būtu mainījies? Mani vispār maz kas spēj atturēt, kad padomā ir piedzīvojumi. Tā nu nekādi nevaru izdomāt nevienu pamatotu iemeslu nepiedalīties 264 km garajā skrējienā ar 13265 kāpuma metriem. 2017. gadā tas taču bija tik skaists un aizraujošs notikums, ka sāpes un izmisumu neviens jau sen vairs neatceras.

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējējs. Kripucis

KristapsMagone_Titul

Kļūt par Latvijas vicečempionu taku skriešanā, piekāpjoties tikai labākajam. Kļūt par Latvijas čempionu 100km. Uzvara CET 42 km distancē. Tas viss sasniegts šogad un ir pamatotas aizdomas, ka nākošgad no viņa redzēsim vēl ko vairāk. Arī viņš pats ir par to pārliecināts un apņēmības pilns. Mums patīk drosmīgie un pašpārliecinātie, tāpēc ar interesi vērosim, par ko tas izvērtīsies. Mēneša skrējējs – Kripucis jeb Kristaps Magone.
Lasīt tālāk.