Vismaz vienu ultru šogad man vajadzēja. R-V rītā pamodos slima, CET nenotika, Siguldas kalnus negribēju skriet… Sanāk, ka pēdējā iespēja man šogad ultru noskriet ir dubultmaratons Taisnais – 84,4km pa bijušo Ērgļu dzelzceļa līniju. Lai iet! Nesenā laikā divi maratoni ir noskrieti, treniņš pietiekams.
Pirms sacīkstes plānoju ekipējumu. Sola kādus 5-10 grādus. Pusgarās bikses, apakškrekliņš, plānais džempis, somā cimdi katram gadījumam. Būs labi! Domāju, ko ar lukturi, jo pirmo kādu pusotru stundu būs tumšs. Varētu skriet ar štruntīgo pagraba lukturi un tad atstāt kontrolpunktā, lai aizved kaut kad līdz finišam. Ja kaut kur loģistikas gaitā nozudīs, žēl arī nebūs. Bet vēl var paņemt nenormāli labo un dārgo speciāli nakts orientēšanās pasākumiem domāto lukturi, ko Krišjānim uzdāvināju… Bet tam ir paliels akumulators. Somā jau ielien, bet to man būtu bailīgi atstāt KP. Pēc ilgām pārdomām nolemju skriet ar labo. Noņemu galvas jostu un garo vadu, uztaisu tā, ka paliek tikai akumulators un mazs lukturītis kā gredzens ap pirkstu. Nesīšu līdzi!
Sacensību dienā jāceļas pirms četriem rītā. Pamostos ar vienu vēlmi – ieritināties segā un gulēt. Bet nav variantu, jābrauc! Esam nokomplektējušies trīs skrējēji un šoferis Dāvis, kurš aiz (daļēji) brīva prāta un labas sirds mūs nakts vidū ir gatavs vest uz Sauriešiem un pēc tam pa mājām. Izeju pagalmā, piebrauc auto, grasos jau iekšā kāpt, bet tur kaut kāds čalis ar skūtu galvu. Drīz vien piebrauc manējie, izstāstu šito, tie saka: “Varbūt tas bija Brekte!” Vispār Brekte kā pilsētas galvenais sātanists pie visa vainīgs, arī pie tā, ka mums tagad jābrauc skriet. Paskaidrošu, ka man mākslinieks ļoti patīk un, smejot par visām tām sātanisma lietām, smejos nevis par pašu, bet par tiem ļautiņiem, kuri viņā saskata sātanistu, kanibālu un ko tur vēl. Bet vainīgs ir, ja! Arī pie tā, ka ārā ir -1 grāds (daži vēlāk teica, ka visi -3), nevis +5, kā biju gaidījusi. Apkārtējo ietekmē uzvelku vēl vēja necaurlaidīgo, plāno jaciņu. Labi, ka bija līdzi paņēmusies! Cimdus arī uzreiz rokās. Ejot uz startu, izliktas lāpas. Atkal nosmejam, ka galvenais sātanists tomēr te ir bijis ar savām elles ugunīm. Gribas vienu no tām lāpām paņemt, lai siltāk. Pa skaļruņiem kaut kāds popūrijs ar pusdziesmām, arī Pienvedēju “Ejam mājās”. Aizejam uz mašīnu un noklausāmies dziesmu pilnā garumā. “Nevaru vairs izturēt, esmu vecs, gribu mājās…” Nekāds mājās, vispirms jānoskrien!
3… 2… 1… Starts! Sliedes, taka, lukturīši, smaidīgi skrējēji. Es pasaku: “Noteikti pārķeriet startu!” Ļaudis tā arī dara. Aizskrien kā plēsti. Es skatos pulkstenī un cenšos nepanesties visiem līdzi, bet vienalga kaut kā par ātru sanāk. Dzelzs tilts, uztaisīts koka celiņš. Man patīk! Vienā brīdī pametu skatu uz atpakaļu, lampiņas neredzu. Esmu pēdējā? Nu labi. Pirmkārt, tam nav nekādas nozīmes, otrkārt, ultra vēl ne tuvu nav sākusies. Jāšķērso ceļš. Kāpjot pāri sētiņai, tomēr ieraugu kaut kādas gaismiņas aizmugurē. Laikam nūjotāji. Skrienu daudzmaz reizē ar kādu kungu. Visu laiku skatos pulkstenī. Te par ātru, te par lēnu, te pulss, te vispār izdomāju, ka pulkstenis kaut kā tizli uzlikts, jāpārkārto. Kamēr kārtoju, pauze nospiežas. Labi, ka vispār nenostopējās. Atgādinājums nobloķēt. Tā tur tirinos, kamēr sarāju pati sevi. Nu kas tas ir, ko? Es nevis skrienu, bet blenžu pulkstenī! Tā nedrīkst! Pārvelku piedurkni šim pāri, iekārtojos ērtā tempā un sāku baudīt. Jā, šādi ir labi! Spīdinu savu orientēšanās lukturi mežā, ir labs. Pat vāveres kokā var redzēt, arī tālu priekšā esošo skrējēju atstarotājus. Veca peronmala, mājas, koki, pļavas, izcirtumi. Galvā skan tā Pienvedēju dziesma. Sergejs mani noķer un prasa, ko es tik lēni skrienot. Neko nezinu, man liekas, ka skrienu normāli. Ir sarēķināts, ka ar vidējo tempu 7:00 es paspēju 10h, kas ir reāli, bet ar 6:25 var nonākt galā ātrāk par 9h, kas ir optimistiskākais plāns īpašas veiksmes gadījumā. Pulkstenī paskatos, kad nopīkst kārtējais kilometrs, gandrīz visu laiku ir drusku ātrāk par to 6:25. Pagaidām labi. Ieskrienu siltā gaisa plūsmā. Laikam kāds dīķis blakus, saglabājis vakardienas siltumu. Joprojām tumšs, bet priekšā pamale sāk sārtoties. Arvien vairāk, arvien košāk, arvien zeltaināk, līdz sākas brīnišķīgi zeltaini sārts saullēkts. Ja sākumā pukojos, ka startu taču varēja taisīt vēlāk, lai viss būtu pa gaismu, tad tagad priecājos, ka organizatori mums ir devuši šo lielisko iespēju redzēt saullēktu. Man kā absolūtam ne-rīta cilvēkam nemaz tik bieži šo nesanāk izbaudīt. Tā, kas tas tāds? Līkums? Dzelzceļa stiga iet taisni, bet ar krūmiem aizaugusi, iebrauktais ceļš ved caur sētu. Izskrienu cauri sētai, pametu aci uz aizmuguri – nē, no šīs puses izskatās, ka varēja izskriet taisni. Forši, es laikam aizskrēju nepareizi Taisnajā. Kā to var dabūt gatavu? Labi, vienalga, reku bufete! Nofotografējos, paņemu tēju, skatos – pie stacijas kartona dāma ar kungu ar izgrieztām sejām, kur var savu galvu iebāzt un nofočēties. Fotogrāfs atsaucīgs, aizcilpoju pie stenda, neviens kungs gan nepievienojas, bet nekas. Iebāžu galvu dāmas vietā. Kamēr vēl tikai 15km noskrieti, var paākstīties, vēlāk jau nebūs tam spēka! Paņemu vēl kolu un prom. Vēl nosaku brīvprātīgajiem, ka es lasu nolikumu, tāpēc man ir sava krūze. Izrādās, viņiem neviens nebija pateicis, ka jābūt ar savu krūzi. Nu labi, kas man.
Ir jau gaišs, lukturis nobāzts somā, ik pa 10km apēdu želeju. Skrienas labi, joprojām patīkams ātrums. Pie kādiem 20km noķeru dāmas un divu kungu kompāniju, kas sākuši slinkot. Apsveicinos, viens kaut ko drukā ģimenei, vispār viņi izbaudot skrējienu un dabu. Drusku tālāk apdzenu galīgi sanīkušu kungu, tālāk vēl divi kungi skatās uz atpakaļu un laikam cenšas to trešo pavilkt līdzi. Nosmejamies par to, kuram uz kuriem dibeniem jāskatās, es aizskrienu pa priekšu. Pļavas, mežs, bebraine, atkal mežs, salna. Kur saulīte silda, tur salna kūst nost. Baudu rudenīgi dzelteno dabu. Kilometrs pēc kilometra, hops, jau atkal bufete. Patīkami redzēt šiverējam pazīstamus cilvēkus. Viens skrējējs izstājas. Iemetu mutē desu, fiksi izrauju kolu, paņemu līdzi tēju, tip tip prom. Man ir ienākusi prātā doma, ka šī varētu būt mana pirmā ultra vispār bez staigāšanas, ja neskaita KP, pēc kuriem soļoju, kamēr izdzeru savu tēju.
Izdzertais šķidruma daudzums sāk prasīties ārā. Vispār jau biju nodomājusi zaļo pieturu taisīt pusceļā vai pēc tā, lai iztiktu ar vienu tādu pauzi, bet nupat jau saprotu, ka ir tikai knapi 30km, bet man tā spiež, ka to jau vairs nevar turēt. Metu acis uz abām pusēm, bet nevaru atrast piemērotu vietu. Dzelzceļa uzbērums, abās pusēs sanāk nogāze. Līdzenākās vietās kaut kādi lauki, traktori jau pukšķina. Gluži ceļmalā arī negribas bikses vilkt nost, mazums, ieraudzīs vēl kāds, aizskaršu viņa tikumiskās jūtas, iesūdzēs mani tiesā. Kā saukts, parādās sānceliņš. Es fiksi tajā iekšā. Redzamība gan ir, bet vismaz formas pēc kaut kādi krūmi mani atdala no trases, derēs. Kādu galonu iztecināju ārā, kaifs! Čik čik, sakārtojos un skrienu tālāk. Ienāk prātā doma sarēķināt, cik vēl jāskrien, bet ātri, ātri metu to domu no galvas ārā. Tas ir pārāk nenormāls cipars, lai laistu savās smadzenēs. Joprojām jūtos labi, skrienas viegli un mierīgi. Noķeru Sergeju, viņš saka, ka man esot skaista bizīte. Aprunājamies, es aizskrienu uz priekšu. Pamanu, ka es apdzenu tikai kungus. Kur ir dāmas? Starta sarakstā taču bija daudz! Cik reāli izgāja uz starta, es tumsā neredzēju. Nupat jau man liekas, ka es skrienu tīri pieklājīgi, apdzenu vienu pēc otra, bet kungi vien! Visas pēkšņi baigās ultramaratonistes? Visas priekšā? Nu labi, kas man? Sāku gaidīt sānceļu uz Suntažiem. Jāaizskrien līdz baznīcai un atpakaļ, lai savāktu tos nepieciešamos kilometrus. Nepatīk man tas apendikss, tad būtu labāk startu pārcēluši atpakaļ! Pa kalnu lejā, pēc tam atpakaļ augšā… Galā vēl pie tam neviena tiesneša, viss uz godavārda. Vienīgais labums – reversajā posmā var apsveicināties ar skrējējiem. Atgriežos dzelzceļa stigā. Drīz jau pusceļš. Skrienu iekšā KP, saņemu sajūsmas saucienus, mani sauc vārdā, apsveic. Ieknakstu kaut ko vēderā, izdzeru kolu, paņemu līdzi tēju, un tad es saprotu, kāpēc es neapdzenu nevienu dāmu. “Tu esi no sievietēm otrā!” Āaa, ko? Uz redzēšanos! Es skrienu!
Kristīni es nenoķeršu, bet tā otrā vieta gan būtu ellīgi patīkama! Es nezinu, vai es priecājos, ka tieši šeit uzzināju par savu pozīciju, bet man ir pieauguši spārni. Es lidoju! Labi, ka neskrienu ultru pirmo reizi mūžā, zinu, ka vēl nedrīkst tos spārnus pārāk plest vaļā, vēl vesels maratons priekšā, bet tas nu ir skaidrs, ka nebūs nekādas slinkošanas. Skrienu kā pa mākoņiem. Vicoju reizē ar kādu kungu, pati runāju maz, lai taupītu spēkus. Priekšā cilvēki. Ak, tie būs lēnākie maratonisti, kas nesen startēja no Suntažiem! Nūjotāji. Apdzenam daudzus, nūjotāji viens pēc otra man saka, ka esmu otrā sieviete, pa jokam vēl solās aizkavēt trešo vietu. Patīkams tāds atbalsts! Ik pa laikam skrienu ar kādu kopā, bet pamazām no visiem atsvabinos, jo man nav laika. Man jāskrien! Tikai uz priekšu, taisni uz priekšu! Ak jā, nemaz tik ļoti tas Taisnais taisns nav. Tad jau R-V ir taisnāks. Redz tikai līdz nākamajiem krūmiem, nevis kilometriem uz priekšu. Šeku reku 50km klāt. Skaitu, ka paliek, rupji rēķinot, 35km. Tas jau ir daudzmaz aptverams kilometru skaits. Sāku skaitīt uz atpakaļu.
Vēl 34km. 34 gados es piedzemdēju Atvaru. Tas bija brīnišķīgi!
Vēl 33km. 33 gados es nopirku dzīvokli. Tas bija brīnišķīgi!
Vēl 32km. 32 gados es piedzemdēju Ernestu. Tas bija brīnišķīgi!
Tā skaitot, esmu nolidojusi kārtējo aptuveni 14km garo posmu. Pēkšņi ceļa vairs nav, ir sliedes! Kaut kā kārpos pa dzelzceļa akmeņiem, neesošu taku un zāli, tepat jau 56km un KP. Bufete izskatās vilinoši – bagātīgi klāts galds, ugunskura zupa, sēžamie, nevienu nekur prom nedzen. Bet man nav laika, es nezinu, cik tālu aiz manis ir 3.vieta! Laikam izskatos nožēlojami, jo man vairāki cilvēki paprasa, vai man viss kārtībā. Jā, ir, ir kārtībā! Paķeru tēju un lasos prom.
Pie kādiem 25km līdz beigām atkal skrienu ar kungu. Viņš daudz runā, bet ir manāmi piekusis. Sarēķinājis, ka katrs km jāskrien vismaz 6:40, lai finišētu 9 stundās. Būs, būs! Labi, vēl viena bufete priekšā, kur sanāks aizkavēties, bet tas jau nekas, pārējos kilometros ietaupīsies. Kungs gan nejūtas tik pārliecināts, saka, ka ilgi man līdzi neturēšoties. Ak, bet kāpēc tad tu tik daudz runā, mīļo cilvēk? Taupi spēkus! Tālāk skrienu viena. Nevarētu, protams, teikt, ka man šausmīgi viegli klātos. Ultra nav viegls pasākums, bet tādai tai arī nav jābūt. Ik pa laikam ceļmalā ir motivējoši plakātiņi. Piemēram, “ja tas būtu viegli, visi to darītu”. Nuja, nuja! Vēl 22km, vēl 21, vēl 20, vēl 19… Lai gan esmu ļoti nogurusi, jūtu sevī spējas tiešām pieveikt ultramaratonu bez staigāšanas. Tikai jānoskrien 18km, es taču varu noskriet 17km! Ik pa laikam jāšķērso kāda ieleja ar strautu dziļi, dziļi lejā. Tiltiņi ir bez margām. It kā jau ceļš plats, nav iemesla nokrist, bet vienalga katru reizi iedomājos, ka, noveļoties lejā, tur iznākums būtu viens – Brekte varētu atnākt pēc līķa un uztaisīt kādu instalāciju. Ha ha. Sāku domāt par kaut kādiem stulbumiem. Kāds bija Hannibalam uzvārds? Lekters? Lektors? Nē, laikam Lekters. Diezgan ilgi nodarbinu sevi ar šādiem te intelektuāliem vingrinājumiem, kamēr nolemju finišā kādam gudrākam paprasīt. Vēl arī jānoskaidro, vai barības vadā ir peristaltika. Apdzenu divus kungus, tie izbrīnā, ko es tik ātri skrienu. Liek pastāstīt, ko es lietoju. Ak, neko tādu, dārgie draugi, es tikai zinu, ka esmu otrajā vietā! Nav viegli skriet ar šo apziņu, galīgi nav! Hops, pēdējais kontrolpunkts, paēdu, padzeros. Izrādās, ka ūdens man sistēmā ir vairāk, nekā pietiekami, neesmu nevienu reizi uzpildījusi. Nemaz tik daudz netērējas vēsā laikā, arī bufetē sanāk padzerties vairāk šķidruma. Īstenībā labi, nav jātērē laiks uzpildei. Tā, viss, vēl 16km, es to varu!
Pēdējais nogrieznis līdz finišam. Cenšos nepārcensties, skriet mierīgāk, bet vienalga visu laiku sanāk tikai kāda kripata pāri 6 minūtēm kilometrā, atsevišķi kilometri pat ātrāk. Vai es tā izturēšu līdz beigām? Ir jāiztur! Vēl 14km, tas ir kā līdz Stūnīšu pieturai un atpakaļ. Vēl 12km, tas ir kā līdz Lapiņu dambim un atpakaļ. Vēl 11km, tas 4+7. Ir grūti, ir grūti! Apdzenu pusmaratona distances nūjotājus un pa kādam lēnākam skrējējam. Man nesanāk palēnināties, jo visu laiku galvā ir tā doma par 2.vietu. Kas tas, augšupceļš? Vispār jau visa trase ir viens vienīgs augšupceļš, mēs skrienam augšā uz Ērgļiem. Aizķeros aiz akmens, kāju sarauj krampī, bet ātri atlaiž. Grūti, grūti, grūti! Karsti arī. Cimdi jau sen kā novilkti, gribu piedurknes pastumt augšā, bet tās ar sviedriem ir pielipušas pie rokām. Ai, lai paliek tāpat! Cik ta te vairs palicis? Katru kilometru skaitu un rēķinu. Pa vidu vēl kaut kāds nesankcionēts KP, esot pusmaratonistiem paredzēts. Izskrienu tam cauri bez apstāšanās. Vēl 2km, vēl pusotrs… Rēķinu, ka droši vien pulkstenis saskaitīs vairāk, tāpēc domās finišu atbīdu tālāk, lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu. Pārsteigums izrādās patīkams – pēc līkumiņa ieraugu finiša arku. Āaaa! Tešu uz priekšu pilnā ātrumā, te jau vairs nav, kam taupīties, jāizbauda līdz galam! Draugu saucienu pavadībā ieskrienu finišā! Ir! Viss! Es to izdarīju – noskrēju ultramaratonu bez staigāšanas!
Pēc finiša gan pastaigāt nevaru. Ar mokām eju piesēst un pamieloties no finiša maisiņa. Intervija, kuras laikā no laimes apraudos, sarunas, eju ģērbties, bet es tik ļoti nevaru paiet, ka vairāki cilvēki neatkarīgi viens no otra piedāvājas mani aiznest, apjautājas, vai viss kārtībā, un pajautā, vai man ir viss nepieciešamais. Paldies par rūpēm, draugi! Man viss ir. Es izbaudu! Jā, es tiešām nevaru paiet, kājas ir izbeigušās, un tiešām bija tik traki, cik izskatījās. Bet sāp tikai muskuļi no pārslodzes, nekādu traumu man nav. Ģērbšanās ir mājiņā. Ar mitrajām salvetēm apslaukos, to netīrumu kārtu no kājām noberzt nevaru. Vēlāk mājās izrādīsies, ka tur ir ne tikai netīrumi, bet arī iedegums. Priecīgi smiedamās, saģērbjos, pačaloju ar citiem. Ak, es esmu laimīga! Kāpēc es skrienu tos anormāli nenormālos gabalus? Tāpēc, ka tie dod laimes un eiforijas sajūtu! Un man vēl pjedestāls! Sapošos un eju ēst zupu, čalot ar draugiem, sagaidīt savējos finišā un vispār labi pavadīt laiku patīkamā kompānijā. Trešās vietas dāmu gaidām pāris stundu. Tas nozīmē, ka es pilnīgi mierīgi varēju atslābt, sēdēt bufetēs un diez ko nesteigties, bet es neko nenožēloju. Nav ne vainas reizi par visām reizēm vienu ultru noskriet kārtīgi!
Ak jā, Hannibala uzvārds ir Lekters, un barības vadā peristaltika ir. Un Dāvis solās mūs ar Kristīni vēl kādreiz kaut kur aizvest, kas nozīmē, ka būs jāskrien vēl!
Cēsis Eco trail ir pasākums, kurā, ja vien neesmu stāvoklī, skrienu garo distanci. Bez jautājumiem – jāskrien un viss. Šogad ~85 km samērīti klasiskajā maršrutā, kurā ir daži jauninājumi.
Iepriekšējā vakarā sapakojos un ar Kristīni un Agnesi dodos uz Cēsīm. Visu ceļu zviedzam par kaut kādām muļķībām, garastāvoklis labs, gulēt arī īsti nevar aiziet, jo nespējam aizvērties. No rīta grūti piecelties, bet, kad jau ir no gultas ārā, tad ir viss kārtībā. Patirināšanās Cēsīs, starts, pirmie kilometri jau no galvas zināmi. Ir 6:00 no rīta, viss ir miglā. Zāle piemirkusi, zeme no iepriekšējo dienu lietus arī slapja, botas drīz vien arī samirkst. Ninierim šoreiz jāskrien pa neierasto pusi, ūdens ir spoguļgluds, virs ezera ir migla, kas austošajā saulē ir spoži balta, un virs ūdens spīd saule. Izskatās, ka pa ūdens virsu varētu aiziet prom gaismā. Gribas tā arī tur palikt, bet nevar – sacensības tomēr! Virs pļavām ir migla, bet, kad aizskrien līdz Gaujai, tad jau pamazām tā izklīst. Man nepatīk tie Gaujmalas augi, viņi smird pēc karstuma. Ierastajā pļančkā samērcēju kājas pavisam, tad uzraušos kalnā augšā, skrienu, eju, skrienu, eju un sāku domāt, ka tomēr dikti daudz vēl jāskrien. Pirmie 30 km parasti ir tie grūtākie, cenšos atrast skaistumu jau tagad, nevis gaidīt tos maģiskos 30 kilometrus. Palēninu gaitu un izdodas – tak skaisti apkārt! Mežs, upmala, smilšakmens klintis! Kaut kāds smaids sejā parādās, beidzu steigties un sāku baudīt. Pirmajā kontrolpunktā ap 17. km ir brīnišķīgi brīvprātīgie. Atrod pareizos vārdus, ko pateikt, piedāvā piesēst, pamasēt kājas, ja vajag. Viņus vajadzētu kādā no pēdējiem punktiem, nevis pirmajā!
Pēc kontrolpunkta sākas augšā – lejā. Viss pazīstams, diez ko nesteidzos, bet pamanos pamatīgi atsist ceļgalu, lienot pāri nokritušam kokam. Sāpīgi. Trakākais, ka turpina sāpēt! Nē, nē, nē, to taču man nevajag, un jau pašā sākumā! Vēlāk sāpes pāriet vai aizmirstas, nezinu. Redzu meža gariņu mājas trases malā. Marķējums tāds īpatnējs. Brīžiem ir marķējums pie marķējuma, brīžiem ir grūti pamanāms. Vienam līkumam gandrīz aizskrienu garām un ar skumjām konstatēju, ka tur varēja nogriezt trasi. Cik cilvēku to netīšām arī izdarīja? Ceru, ka neviens. Nākamais kontrolpunkts pienāk ātri, man saka, ka daudzi esot nomaldījušies. Viņi kilometru ziņā ieguva vai zaudēja? Morālajā noteikti zaudēja. Vēl uzzinu, ka viss bars jau esot aizskrējis, un es te esot ieradusies pēc ilgāka pārtraukuma. Skaisti. Esmu pie beigām, un tas nav uzmundrinoši. Uzzinu, ka pirmajam un pēdējam būšot lidojums ar Aerodium. Nē, pavisam pēdējā es negribu būt. Zinu, kuri tur skrien, un negribu būt lēnāka par viņiem. Paēdu un lasos tālāk.
Sākas īstais Gaujmalas posms un arī mans šķendēšanās posms. Tie nenormāli daudzie strauti un upītes! Un katram strautam sava grava, kurā jālien iekšā un tad ārā! Virziena norādes ir nevis pa labi vai pa kreisi, bet taisni augšā! Paskatos un jā – tur tiešām ir vertikāli augšā. Āaaa! Sāku atkal just atdauzīto celi. Pagalam nepatīk. Kur var paskriet, skrienu, bet es nevaru paskriet pa stāvumu. Pieņemu galīgo lēmumu nestartēt Stirnu buka Vilkā, jo tur būs daudz kalnaināks. Lai skrien tie, kuri tam ir sagatavoti, es neesmu! Reljefs kauj mani nost, bet man patīk skriet ar baudu. Šeit arī ir reljefs, bet nav tik traks, un līdzenākos gabalus pat sanāk izbaudīt. Kilometri gan nelasās. Brīnumainā kārtā noķeru kādu kungu – tad jau neesmu ar tik mežonīgu atstarpi no citiem! Mežs ir skaists. Brīžiem liekas, ka kādu cilvēku redzu, bet tas vienmēr izrādās koks vai sakne, vai akmens, vai marķējums. Taka kļūst arvien šaurāka, mežonīgie augi arvien agresīvāki, kļūst grūti pārvietoties. Uznāk neliels izmisums – vēl nav pat puse noskrieta, vēl kādi 50 km priekšā! Nenormāli! Pavisam negaidot parādās Amatas ieteka Gaujā. Tur jābrien pāri. Fotogrāfs no otra krasta sauc, ka esot līdz celim. Pirmais solis iedzen dziļāk. Man saka, ka skrējēji tur esot bedri izsituši, metoties upē. Tālāk tiešām ir seklāks, un botas piedzenas pilnas ar smiltīm. Pēc upes ir pārāk neskrienams posms. Cik kilometru tur tā būs jāvelkas? Brien un brien, cilpo kā zaķis pa līkumainu taciņu. Vienreiz beigsies šitais? Beidzas. Sākas kaut kāds laumiņu mežs, sūnu vīriņu mītne otrpus upei. Vai nu pāri upei ir klintis, vai arī rāpies kaut kur augšā un pats esi uz klints. Skaisti. Ļoti skaisti, tiešām. Tad daži kilometri pa granteni. Saule drusku par karstu, pieveikto kilometru skaits joprojām pārāk niecīgs. Atkal noķeru to pašu kungu, ko reiz jau apdzinu. Sākam runāt un nospriežam, ka viņš netīšām kādu gabalu nogriezis. Eh, ko nu daudz – galvenais, lai visi dzīvi finišā! Kontrolpunktā esmu ar dalītām jūtām. No vienas puses, viss labi – var apsēsties pie galda, paēst. No otras puses, kaut kā nesaskan man ar brīvprātīgajiem. Pataisu somu vaļā un eju ieliet “plaušā” ūdeni, man nāk palīdzēt, bet nepaskatās un piegāž somu ar ūdeni. Kopā ar vēl dažiem skrējējiem ēdam, un brīvprātīgie līksmi spriež, ka vēl tikai kādi 10 cilvēki trasē aiz mums palikuši. Es saprotu viņu prieku, ka varēs slēgt ciet punktu, bet kā dalībniekam gan nav īpaši priecīgi dzirdēt, ka esmu viena no pēdējām. Jā, un vēl mēģina iestāstīt, ka pēdējais punkts ir 6 km ātrāk, nekā ir patiesībā. Labi, ka neticēju! Ai, ko nu daudz, ne jau vienmēr ar visiem var būt uz viena viļņa. Jāskrien tālāk!
Sākas pretīgi skaistais Amatas takas gabals. Beidzot sarēķinu, ka varu paspēt kontrollaikā, ja tālāk tikai eju. Ļoti nepatīk doma, ka trase šogad ir garāka, nekā parasti. Pat nezinu, kāpēc tas man nepatīk. Līkumoju un domāju, kāda velna pēc es te vispār skrienu, bet kaut kā pamazām noskaņojums mainās. Vairāk jāpievērš uzmanība drošībai. Aiz dažām saknēm jau aizķeros, jūtu, ka vienā brīdī kājas pirksti nobrāžas. Sākas klinšainās takas, kur ir visu laiku augšā – lejā. Kad esi augšā, tad ļoti jāskatās zem kājām, jo brīžiem taka pieiet pavisam tuvu kraujas malai. Ja tur aizķeras, tad var arī planēt lejā. Nē, nomirt es te negribu! Koncentrējos uz skriešanu, marķējumu neskatos, jo tāpat zinu no galvas, kā te jāskrien. Godīgi sakot, marķējuma vietām nav vispār. Nezinu, kā es justos, ja skrietu te pirmo reizi. Pēc finiša uzzinu, ka dažādi marķētāji esot bijuši – tas izskaidro to, ka brīžiem bultas un lentas pašas lec acīs, bet brīžiem nākas stāvēt uz vietas un bolīties apkārt. Noķeru Vinetu. Viņai sāp. Žēl, ka tā, bet man tā priecīgāk, ka neesmu mežā gluži viena. Mana ierastā tūristu tualetes būdiņa joprojām vietā, un to es arī izmantoju. Pa to laiku mani apdzen Vineta, pēc tam es atkal viņu. Taciņas ir dubļainas un stāvas, ļoti jāskatās zem kājām. Pienāk mans “mīļākais” kalns, kurš pirmajā gadā, kad es skrēju CET, bija diezgan bīstams, bet pēc tam tur parādījās trepes. Šogad trepju margas jau nedaudz paļurkājušās. Brīnumainā kārtā man tas kāpums vairs nelikās tik mežonīgs, kā stāv manā atmiņā. Nu, labi. Drīz vien ir kontrolpunkts, kur jau sēž cilvēki. Sabiedrība, ļoti labi! Pieēdos arbūzu, dabūju ūdeni, kola gan beigusies. Nekas, paēdu vēl arbūzu un gurķus. Ēdams ūdens, ļoti ērti!
Vēl pārītis kilometru gar Amatu, un tad jau gan trakākais beidzas. Noķeru Igoru, parunājamies, palaipojam pa dubļiem, tad viņš aizskrien prom, tad atkal es viņu noķeru. Tas pats ar Vinetu. Ceļš, mežs, pļava. Redzu pa gabalu, ka viens skrējējs aizskrien nepareizi, bet viņš ir pārāk tālu, lai es viņu sasauktu. Kas ar viņu notika tālāk? Nav ne jausmas. Atkal mežs, un tad es pazaudēju marķējumu. Jau esmu pieradusi, ka brīžiem tā nav, tad nu skrienu tik tālāk – gan jau tur, aiz tā stūra, būs. Bet nav. Liekas loģiski, ka jāskrien tur, bet arī tur nekā nav. Griežos atpakaļ un atrodu vietu, kur aizskrēju nepareizi. Kādu puskilometru vai drusku vairāk noskrēju pa lieko, bet zaudēju daudz laika, blisinoties apkārt un domājot, ko nu darīt. Noskaņojums arī drusku pabojājās. Atkal nācās apdzīt tos pašus cilvēkus, bet vismaz parunājos, un tas pat ultrās ir tas labākais – var patarkšķēt ar domubiedriem. Esmu ātrāka, tāpēc skrienu prom. Sākas posms, kura citos gados nebija. Normāls, skrienams ceļš. Nopriecājos, ka vēl varu paskriet. Kāpumos gan atļaujos pastaigāt. Vienā tādā kāpumā pretī brauc mašīna, es paeju uz malu, aizķeros aiz akmens un zemē esmu. Sāpīgi sasitu abas plaukstas, no abiem ceļgaliem sūcas asinis. Viens ir sasists tā pamatīgāk, tur ieķērušies sīkie akmentiņi, kurus pēc finiša ar ziepēm mazgāšu ārā. Pagaidām neaiztieku, lai nesāk sāpēt. Stulbākais, ka uz asinīm sarodas mušas. Man nepatīk, ka mušas dzīvojas gar maniem ceļgaliem! Brīnumainā kārtā noskaņojums gan ir labs. Izrādās, ka es pat varu paskriet pret kalnu! Attālums līdz finišam nu jau šķiet cilvēcīgs. Sākas trases zināmā daļa. Sauss priežu mežs. Kur tāds te gadījās? Ceļmalā aug vārpu veronikas. Daudz vārpu veroniku. Un viss, man aiziet ciet vai atnāk vaļā, nezinu. Kaut kas atveras. Esmu laimīga. Tās veronikas! Es nespēju izstāstīt, es skrienu. Tālumā kaut kur skan mūzika. Rāpjos Vāļukalnā, nu jau dzird arvien labāk. Ak, tas taču ir manu mīļo Divplākšņu apkalpotais punkts Ozolkalnā! Ēriks noteikti ir uzlicis mūziku, kā jau vienmēr! Smaidu un rāpjos augšā. Tad lejā, tad atkal augšā. Brūklenes. Ēdu. Ozokalnā savējie. Apčubina mani kā nākas, es paziņoju, ka esmu citā pasaulē, un skrienu tālāk.
Kaut kādi dubļi, Žagarkalns. Ir grūti, bet es joprojām esmu kaut kur citur, tāpēc to grūtumu nejūtu. Jūtu tikai laimi. Nuja, tieši tāpēc taču es skrienu ultras! Tieši tāpēc! Šo sajūtu dēļ! Es nezinu citu ceļu, kā pie tām tikt. Uzraušos arī līdz Cīrulīšiem, un cik tad tur paliek! Apbrīnojamā kārtā joprojām spēju paskriet. Uzskrienu arī augšā pa klasisko Cēsu kalnu. Pilnībā. Ja uzskriešu, tad Cēsis mani mīl, un es uzskrienu. Pļavā noķeru Jāni, pajokojam, ka vēsture atkārtojas. Pie pils trepēm viņš jau elpo man pakausī, es pat nezinu, kāpēc, bet es saņemos un paskrienu jaudīgāk līdz finišam. Ir! Ir! Kārtējais ultramaratons pieveikts! Esmu laimīga!
Pēc finiša novelku botas, izmetu miskastē zeķes. Drusku salst kājas, tāpēc nolemju uzvilkt sausās zeķes, kas man katram gadījumam bija līdzi. Tās ir slapjas, jo tā brīvprātīgā pielēja manu somu ar ūdeni. Priecājos, ka šis pārsteigums mani nesagaidīja trasē, jo nebija vajadzības pēc zeķu maiņas. Noskaņojums ir labs. Lauris man pienāk klāt ar mikrofonu un liek runāt. Nu tad speru arī ārā gan par asinīm un mušām, gan par veronikām. Ļoti jau nu sakarīgi, bet es vēl neesmu atgriezusies realitātē un negribu arī. Satieku Kristīni, ejam uz kopmītnēm nomazgāties. Dežurante uzzinot, ka esam noskrējušas 85 km, saka: “Nu, meitenes… Izskatāties gan tā, ka varētu vēl tikpat noskriet!” – “Jā, nākamgad!” Nu re, tas ir pateikts!
Iepriekšējais skrējiensoļojuma “Rīga – Valmiera” finišs man bija 2015.gadā, kas arī bija mana pirmā ultra. Nākamajā gadā izstājos, pēc tam – vai nu šiverēju kā brīvprātīgā, vai vienkārši negribēju skriet, jo viss pārcelts uz vasaru, un es negribu vasaras laikā svelmēties uz šosejas. Bet nu gan jāskrien, jo man ir šis tas padomā uz nākamo gadu, tāpēc šogad vismaz kāds simtnieks ir jānoskrien, un kas to vēl zina, kas būs ar visu to koronu uz rudens pusi. Kas jādara – jādara.
Sacensību dienā vīrs ar bērniem aizbrauc uz laukiem, es sataisos, iztīru māju, lai patīkamāk svētdienā nedarīt neko, un paguļu. Izdomāju, ka skriešu t-kreklā, un iespējamo aukstuma problēmu atrisinu ar to, ka uztaisu “rociņas” no garajām zeķēm, jo speciālo man nav. Un tad tirinos. Nevaru nociesties, gribu startēt uzreiz un tagad! Vakarā dodos uz Universitāti, ielieku dzīvokļa atslēgas somā un nosūtu uz finišu. Nav variantu – būs jāskrien līdz kliņķim!
Himna Maikija vadībā, kā vienmēr, ir spēcīga. Dažas uzrunas, iebāžu sejas masku kabatā, pusnaktī starts. Protams, ka liela jauda, bet jānovaldās. Garš ceļš vēl priekšā. Skrienu reizē ar Dzērvenēm, bet pie Juglas palaižu viņus prom un skrienu vairāk vai mazāk vienatnē. Skrienas smagi, grūti. Varbūt pārķēru startu? It kā nē, visi kilometri bija lēni, tiešām lēni. Katrs kilometrs nopīkst lēnāks, nekā man pēc sajūtas liekas. Domāju par to un nevaru saprast, kas par vainu. Varbūt vēl neesmu atjaunojusies no Daibes skrējiena? Varbūt kaut kas atvērsies vēlāk? Un kur ir mana sajūsma? Es taču vienmēr sajūsminos par ultrām, man patīk skriet, daru to ar smaidu. Kas notiek, ko es te vispār daru, vai man vēl patīk skriet? Lielas pārdomas.
Garkalnē skrienu pa gājēju celiņu, tāpēc izslēdzu lukturi, lai taupītu bateriju. Kontrolpunktā ekipējuma pārbaude, slēdzu iekšā lukturi, bet tas neslēdzas! Tā tik vēl trūka! Lai nu ko, bet to nu es negribu, lai mani no trases noņem! Spaidu, spaidu to lukturi, kamēr ieslēdzas. Viss, uzlieku uz pieres un vairs neaiztieku. Paņemu saujā uzkodas, krūzītē kolu un eju prom. Fuj, kola atšālēta.
Sāku skriet, bet joprojām ir lēnums, smagums. Pievēršu domas ķermenim – nekas nesāp, nekādu traumu nav. Un tad sajūtu – man vēderā ir tik smaga sajūta, it kā es būtu kādu smagu bumbu norijusi. Ak, nu pareizi! Hormonu svārstības. Būtu viss pēc nedēļas, varētu skriet ar vieglumu! Nu, vismaz skaidrs, kas par lietu. Tālāk prāts mierīgs. Sākas lietus. Sākumā pilina, tad smidzina, tad līst, tad gāž, un tad ir tā, kā dušā. Pilieni ir sīki, bet daudz – nu, tiešām kā dušā. Un tad man atveras. Es baudu lietu, es smejos, es smaidu, viss ir slapjš, man līst virsū un acīs, visapkārt ir tumšs kā naktī, jo tiešām ir nakts, lietus uzreiz garo ārā, jo ir silts. Maģiski, pārpasaulīgi, sajūsminoši, ekstātiski. Viens no tiem brīžiem, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Varbūt es pat raudu, es nezinu, jo viss ir slapjš. Jā, beidzot saprotu, ko es šodien te daru – es skrienu ultramaratonu, es jūtos labi, man viss patīk, es esmu īstajā vietā. Uz priekšu! Tas nekas, ka lēni sanāk – ultra ir mazāk par ātrumu, vairāk par spēju ilgstoši saglabāt skriešanas kustību. Brīžiem gribas aizvērt acis un izslēgt lukturi, bet nedrīkst – nav īstā vieta tādiem gājieniem, jāsaglabā kaut kāda racionalitāte arī. Atgriežos realitātē. Sēnītes punkts – gribu ko siltu, bet ir tikai piparmētru tēja. Man negaršo piparmētru tēja, paņemu ledus tēju. Loģika graujoša, bet ultras jau vispār ir graujošas.
Aust gaisma. Žēl, man patika skriet pa nakti, bet tomēr gaisma arī ir tāda kā pārdabiska. Caur mākoņiem. Lietus ir mitējies, drusku sametas vēsi, tāpēc uz brīdi uzvelku “rociņas”. Putni sāk dziedāt. Pie Sēnītes apļa saliktas virziena norādes. Es tāpat zinu, kur jāskrien, bet tomēr patīkami. Sākas Murjāņu kalniņi. Ir kārdinājums pāriet soļos, bet saņemos un skrienu. Atceros, ka savā pirmajā R-V es līdz Raganai skrēju, tad jāmēģina tā atkārtot. Slapja, smaržīga vasaras nakts. Murjāņu ceļš ir nenormāli skaists, priekšā asfalta krāsas debesis. Patīk. Vienā brīdī gan izbīstos – priekšā pamanu tumšu tēlu, kas virzās manā virzienā. Drošības sajūtu dod tas, ka esam tur divas skrējējas. Tumšais tēls izrādās pusaudzis, kas ar austiņām ausīs iet gar šoseju ar noliektu galvu, sejai priekšā garas, tumšas matu cirtas. Tas bija tiešām baisi. Fuj. Nu labi. Bufetes punktā paņemu to pašu piparmētru tēju, tomēr kaut ko siltu vajag.
Satieku Antru, kas izdomājusi uz velosipēda atbalstīt skrējējus. Parunājam par šo un to, sāku skriet, vēl parunājam, bet tad man sagribas tomēr vienatni. Aizsūtu Antru tālāk, un skrienu. Pamazām saceļas vējš no mugurpuses, ļoti baudāmi. Daba kļūst arvien skaistāka. Es kļūstu arvien priecīgāka. Man patiešām patīk šis skrējiens, ļoti labi, ka startēju. Pie kādiem 60km es apjēdzu, ka visu šo laiku es esmu skrējusi, ja neskaita paiešanos pēc kontrolpunktiem, kuru laikā dzēru līdzpaņemtās tējas. Vai tas nav brīnišķīgi? Skriet palīdz tas, ka domās sadalu distanci sīkāk – līdz kontrolpunktam, līdz želejas ēšanai, līdz apaļiem kilometriem. Vēl ik pa 5km sarēķinu, cikos būšu finišā, ja tālāk tikai iešu. Nu jau var paspēt kontrollaikā ar iešanu vien. Protams, es negrasos beigt skriešanu, bet ir patīkama tā sajūta, ka es noteikti visu paspēšu. Pusceļā ir mazais kontrolpunkts tikai dzērieniem. Izmetu ārā savas “rociņas” – negribu nest līdzi lieku smagumu. Kaut kur ap to laiku bija tās klavieres ceļmalā. Viens skrējējs jau uz dīvāniņa sēž, aicina arī mani, bet es neesmu tik viegli pierunājama. Braslā, izrādās, ir Liepāja. Liepājnieki paņēmuši līdzi arī vēju, viss pūšas pa gaisu, un es nolemju beidzot apsēsties. Nolūkoju krēslu, man sauc: “Nesēdies, nesēdies!” Es domāju, ka viņi rūpējas par to, lai man vieglāk atsākt skriešanu, un tik sēžos, bet izrādās, ka krēsls bija saplēsts. Mošķis un Rolands pieskrien klāt un sataisa krēslu ar visu mani uz tā beņķa. Drusku smieklīgi jau bija. Paēdos, parunājos, izšiverēju somu, izmetot atkritumus un salijušās rezerves zeķes, un ceļos skriet tālāk.
Nu jau kļūst grūtāk. Atļaujos pa brīdim arī pastaigāt. Pamazām, pamazām, bet tomēr grūtums beidzot ir klāt. Pie kādiem 70km pulkstenī zvana modinātājs. Ir 8:00. Laiks, kad parasti sākam dienas gaitas. Nu jā, vispār jau tas ir vīra pulkstenis, jo manējais tur tikai maratonu. Patīkami, ka tad, kad būtu it kā jāceļas augšā, es jau esmu noskrējusi tādu gabalu. Sāku pamazām skatīties pēc kādas pieturas, aiz kuras aizlīst “pa mazam”, bet neko piemērotu neatrodu. Krūmiem priekšā kaut kādi grāvji. Nu labi, vēl jau tik ļoti nespiež. Sākas tie miesti. Straupē uzbūvēts gājēju celiņš, ļoti patīkami. Saņemos un skrienu, tomēr tak cilvēki skatās! Plācī kāds kungs saka: “Malacis, meitene! Žiglāk vajag!” Nu johaidī, paprovē pats no Rīgas aizskriet uz Plāci un darīt to žiglāk! Kaut kā kustos un mokos uz priekšu, līdz klāt ir Stalbes punkts. Tur mani tik sirsnīgi uzņem! Ir augstie beņķi, ļoti prātīgi kāds to ir izdomājis. Atsēžos. Man atkal piedāvā to pretīgo piparmētru tēju, bet izrādās, ka zem galda tomēr ir arī melnā, un man speciāli to uztaisa. Stāstu par to savu atklāsmi, kas mani pārņēma lietus laikā, bet tas laikam bija pārāk nesakarīgi. Man pašai gan asaras saskrien acīs. Stāstu arī, ka šis ir mans pirmais ultramaratons kopš jaunākā bērniņa piedzimšanas un ka es skrienu viņam par godu, un apraudos pavisam. Mani metas mierināt, bet nevajag – tās taču ir laimes asaras! Sāk mani dzīt prom, un labi vien ir, tiešām ir laiks taisīties prom. Man saka, ka es esot sestā no dāmām (patiesībā biju septītā). Es: “Cienījami!” – “Jā, ir cienījami. Un aiz tevis ir kādas četrdesmit.” Ko? Tik daudz? Paskaidrojumus man nedod, atgādina, ka drīz būs CET jāskrien un aizdzen prom.
Tā, paliek 30km. Tas jau ir normāls attālums, cilvēks to var noskriet. Nu, ja neskaita to, ka īsti jau vairs paskriet nevar, jo ir grūti. Tomēr ne tik grūti, lai tās mokas būtu pārdabiskas. Skrienu, eju, skrienu, eju. Priecājos par katru kilometru, skaitu visu laiku, cik paliek līdz beigām. Dubultmaratonā ir dzeršanas punkts. It kā neko man tur nevajag, bet labi, ka tas punkts tur kā tāda atskaite stāv. “Pa mazam” jau vajag diezgan stipri, bet piemērotas vietas kā nav, tā nav. Ai, labi, ieeju kaut kādā ceļmalas zālē un daru, kas darāms. Tieši garām sāk pastiprināti braukt mašīnas un pat autobuss. Laimīgu skatīšanos! Izmokos līdz tam, ka paliek 15km, un sarēķinu, ka es varu paspēt finišēt ātrāk par savu veco rezultātu (drusku virs 14 stundām). Sāku skriet un tešu līdz pat Rubenes punktam. Tur mani sagaida mani mīļie Divplākšņi. Es jau kādu laiku gaidu šo punktu, jo zinu, ka savējie man izmasēs kājas, kas nu jau sen ir stīvas un savilktas. Mamma un Santa mani masē un saka, ka es nebūt neesmu tas traģiskākais variants. Kaut ko atkal muldu par to lietusgāzes atklāsmi, bet joprojām nespēju sakarīgi to izstāstīt. Man pasaka, ka jāskrien prom, lai būtu ātrāks laiks par to veco, un tā arī daru.
Nu jau tikai 13km līdz beigām, ir morāli vieglāk, ko nevar teikt par fizisko aspektu. Jūtos mierīga, jo nu jau varu paspēt labot savu rezultātu pat tad, ja tikai staigāju, bet es arī paskrienu, lai kājas nebūtu stīvas – tad nevar tā labi atsākt skriet. Priekšā kaut kāda rozā jaka, tad jau laikam man pienāktos noķert, bet trūkst motivācijas. Pie 100km atzīmes pat neapstājos, jo skrienu visu laiku, kad iet uz leju un var normāli paskriet, vai vējš mugurā iepūš, vai vispār jebkas, kas atvieglo skriešanu. Man pasaka, ka esot priekšējā sieviete jānoķer. Tuvojoties Valmierai, pietuvojos arī viņai, bet viņa ko – sāk uz atpakaļu skatīties! Nav jau man spēka tur baigi cīnīties, un, ja viņa skatās atpakaļ, tad viņai motivācijas noteikti ir vairāk. Valmierā cilvēki uzmundrina, ir tāda priecīga sajūta. Vienā brīdī paskatos pulkstenī un konstatēju, ka varētu paspēt finišēt 13 stundās. Fiksi galvā sarēķinu, ka uz pusotru kilometru man paliek 12 minūtes un nolemju, ka to nevar noskriet. Sāku pastaigāties. Staigāju, staigāju un pēkšņi saprot, ka var gan noskriet, 12 minūtes taču ir pilnīgi pietiekami, to taču var ar rezervi! Bet tie luksofori ar savu sarkano! Sāku test. Nezinu, kur man tie spēki uzradās, bet es tiešām sāku ātrāk skriet. Priekšā esošā sieviete to pamana un aizmūk, bet man tagad prātā tikai tās 13 stundas. Tā biju pieradusi pie vēja mugurā, ka brīdī, kad jāšķērso gājēju pāreja, vēja brāzma no sāniem mani gandrīz aiznes pa gaisu. Finiša taisnē izlikti apdzīvoto vietu nosaukumi. Tik emocionāli! Sarkanais paklājs, kaut kāda apaļa arka un finiša kliņķis! Ir! Ir! 12:56:31.
Sigita man apliek pledu ap pleciem un aicina pie galda, bet es vēl gribu izbaudīt mirkli. Apsēžos turpat un atkal sāku kaut kādus savus iespaidus stāstīt, un atkal apraudos. Vēlāk Sigita man atsūta foto no tās raudāšanas. Jā, īsts ultras finišs – tik skaidrs un patiess, tik tīrs! Viss ir iznācis ārā, es esmu es, un es tikko aizskrēju no Rīgas uz Valmieru. Dodos pie galda, iedzeru bezalkoholisko alu, nobrīnos, kad aiz manis ieskrien skrējēji, kas it kā ir ātrāki par mani, tad velkos uz skolu, kur ir finiša mantas un dušas. Ar skrējējiem un dežuranti smejamies, ka tagad tikai sāksies tas grūtākais. O jā, nomazgāties nav viegli! Mani sazvana Valmieras radi, aizved pie sevis, pabaro ar visādiem kārumiem (arī gaileņu mērci), un atved atpakaļ uz ballīti. Viss ir skaisti!
Ak jā, ejot prom no skolas, es pasacījos dežurantei par viesmīlību un, pirms vēl aptvēru, kādi vārdi nāk man pār lūpām, pateicu: “Nu tad nākamgad atkal!”
Ir 31.janvāris un ir Lielbritānijas pēdējā diena Eiropas Savienībā. Pavisam neliela „slimnieku” grupa 217 cilvēku sastāvā Britu salās šo dienu „atzīmē” nedaudz savādāk kā pārējā pasaule. Ir klāt Lielbritānijas grūtākais ultramaratons jeb „Arc of attrition 2020” (AoA).
Kā paši organizatori raksturo šo sacensību, tad AoA ir ekstrēmas ziemas skriešanas sacensības 167 kilometru garumā ar 4720 kāpuma metriem, gar ārkārtīgi bīstamo Atlantijas okeāna piekrasti no pilsētas Coverack līdz pilsētai Porthtowan. Sacensības notiek sarežģītos ziemas apstākļos, kur vidējais nefinišējušo dalībnieku skaits sastāda 54%.
YOU’RE BETTER THAN YOU THINK YOU ARE AND YOU CAN DO MORE THAN YOU THINK YOU CAN!
Ken Chlouber
2018.gada rudens. Viss ir slikti. Mani lauztie pirksti dzīst lēni. Vēl joprojām nevaru tos jēdzīgi kustināt, kaut gan pagājusi jau pieci mēneši. Karstā vasara traucēja dzīšanas procesam. Var jau būt ka nevajadzēja ar lauztajiem pirkstiem skriet Scenic 54km, Piedalīties Kāpas 3 dienās un LČ 24h rogainingā. Iespējams vajadzēja pēc negadījuma uzreiz atgriezties Latvijā un uztaisīt operāciju. Iespējams. Bet ir, kā ir. Lasīt tālāk.
km 
-