Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mēneša skrējējs. Biktimirovs

Biktimirovs_RV_Titul

Šī gada labdarības skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera uzvarētājs ar trešo visu laiku ātrāko finiša laiku šajā distancē ir arī pērnā gada Kefīra kausa ieguvējs, trešās vietas ieguvējs Latvijas kausā ultragarajās distancēs, sešu stundu skrējiena uzvarētājs. Divos vārdos – īstens ultramaratonists. Izrādās ar šahista meistara kandidāta titulu. Vai šahs palīdz skriešanā un kādi plāni uz nākotni? Jautājām šī mēneša skrējējam Konstantīnam Biktimirovam.
Lasīt tālāk.

Kliņķis asarām netic

Pēc pērnā gada Gladiatoru pastaigas, kurā bija labs sākums, bet drausmīgas beigas, biju stingri apņēmies kārtīgi atmaksāt Sīmaņa baznīcas Kliņķim (kā Matīss vēstīja – Kliņkis asarām netic) un noskriet Rīga-Valmiera 107 kilometrus krietni cienīgāk. Tiesa, plāns to izdarīt bija nākamgad, jo šoreiz biju nolēmis nebojāt treniņprocesu Rīgas maratonam. Tomēr, kad izrādījās, ka RV notiks pēc maratona, roka uz datorpeles notrīcēja un skrējienam biju piereģistrējies.

Ziemā un pavasarī forma pamatīgi uzlabojās, biju ticis vaļā no smēķēšanas un arī no dažiem piespiedu dīkstāvē vasarā uzēstajiem kilogramiem. Janvāra beigās ļoti labi noskrēju 80km treniņultru Biksti-Rīga, gandrīz nemaz nestaigājot, maratons arī sanāca labs, tomēr pēc tā palaidos slinkumā un 2 nedēļas gandrīz nemaz neskraidīju. Pēdējās pāris nedēļas pirms RV saņēmos un sāku strādāt cītīgāk, izmantoju atvaļinājumu, lai paskrietu vēlākos vakaros un kā pamatīgs miegamice tik ātri nesāktu trasē snaust. Tomēr pēdējā nedēļā bija jāatgriežas darbā un līdz ar to atkal nācās iet gulēt agrāk, nekā vajadzētu, kā arī forma bija kļuvusi krietni apaļāka. Nākamreiz atvaļinājums jāplāno prātīgāk, tas tā, zināšanai.

Tad nu pienāca lielā diena un bija jādodas uz startu. Nemiers pārāk dīdīja, pa dienu un vakarā pagulēt nevarēju, un uz pulcēšanās vietu LU devos krietni laicīgi. Līdzi bija divas elektrolītu želejas un piecas 75mg kofeīna želejas, kā arī trīs 0,33l pudelītes ar Vitargo maisījumu. Mugursomā vēl telefons, maks, poverbanka, līdzi nesamā 0,5l pudele un plānā skriešanas jaka – naktī solīja tikai 9-10 grādus, un bažījos, ka nenosalstu. Piecas želejas un pudelītes nosūtīju uz kontrolpunktiem Raganā (46.km), Braslā (64.km) un Stalbē (77.km). Bija arī varena stratēģija: Plāns A – tuvoties 10 stundu robežai, plāns B – uzlabot pērnā gada rezultātu 11:48, plāns C – palīst zem 12 stundām un pārējais alfabēts atbilstoši garastāvoklim trasē.

36283344_1661982197182865_1242666555653750784_n

Atmosfēra LU un pie Brīvības pieminekļa bija brīnišķīga, jauka piedeva bija spāņu karavīru temperaments, un kādu brīdi jutos kā futbola mačā. Spāņi dziedāja, dancoja, un daži kūpināja kā skursteņi – bija jautri, nebija pat pārāk auksti. Tad nu kopīgi nodziedāta himna, un laidos kārtējā piedzīvojumā – savā piektajā ultramaratonā.

Biju stingri apņēmies nepārķert startu, ko protams, ka sāku darīt no pirmā soļa, skrienot vienā tempā ar topošo rekordisti Vitu. Izskatījās, ka šogad noslēdzošā policijas mašīna brauca ātrāk, un jau pirms Matīsa ielas teorētiski vajadzēja turpināt skriet pa ietvi. To, protams, ka neviens vēl nedarīja un turpinājām rikšot pa pirmo joslu aiz policijas auto. Pirmais kilometrs 4:44, otrais 4:30. Vienu brīdi paskatījos pulkstenī – temps ap 4min/km, sabijos un palaidu ātro ešelonu tālāk. Trešais km – 4:49, un tālāk jau pēc plāna, ap 5min/km. Nu jau bijām daudz maz izretojušies, brīžiem skrēju kopā ar kādu, brīžiem jau viens pats. Sirdi sildīja trasē saņemtie uzmundrinājumi no Arņa, Raimonda un Ļubas, arī Juglā sagaidīšana bija jauka. Pirmie 10 km pieveikti 49:06, pašsajūta lieliska.

Ap Berģiem noķēru Ābolu, kurš stāstīja, ka plānojot ātri tikt Valmierā, lai paspētu uz Cēsīs notiekošo Jānīšu skrējienu. Esot plāns tikt uz autobusu. Man gan aizdomas, ka plānā vai izpildījumā bija ieviesusies kāda kļūme, jo vēl pēc Rubenes vairākus km Ābols man turēja tempu.

Pēc Berģiem beidzot saskāros ar to, par ko sūrojušies daudzi gargabalnieki, bet līdz šim nebija gadījies izbaudīt – sagriezās vēders un dabūju sprukt krūmos. Ātri biju atpakaļ uz ceļa, bet kājas kļuva tādas kā slābākas, un temps nedaudz nokritās. Daudz pie sevis spriedelēju, kas varētu būt pie vainas, jo krūmos bija jālec vēl ik pa brīdim, bet vienīgais, ko varēju iedomāties, bija 5 stundas pirms starta apēstās pāris karbonādes.

Ap pusdiviem neganti sāka nākt miegs, tumsa man nepatika. Arī varēja manīt, ka Rimi pirktais lukturis nav īsti labs šādiem gabaliem, pasmags un stiprinājuma gumijas spieda galvu. Tuvojoties Garkalnes kontrolpunktam, temps jau bija ap 5:20min/km, pirmais pusmaratons noskriets 1:47, par minūti ātrāk, nekā pērn. Nonākot kontrolpunktā, izrādījās, ka nekur nav jāsteidzas, jo pa šķērsojamajām sliedēm ripoja kaucošs preču vilciens.

Kad vilciens beidzot aizbrauca, turpināju skriet it kā normāli, bet tad konstatēju, ka sāns ir slapjš, jo ar kolu un tēju kontrolpunktā uzpildītā pudele nav kārtīgi aiztaisīta. Biju lipīgs un priecājos, ka vismaz lapsenes vēl nelido. Pēc brīža vēl pāris reizes paviesojos krūmos, sāka kratīt drebuļi un nācās apstāties, lai uzvilktu jaku. It kā vēl bēdu netrūktu, sāka sāpēt gūžas, ko tās parasti mēdz darīt tikai ap 70.-80.kilometru. Nācās sākt krīzes komunikāciju, apriju nedaudz vēlākam laikam domāto kofeīna želeju un pāris tablešu ibumetīna, lukturi uzliku uz cepures – turējās švaki, bet nost tomēr nekrita. Nezinu, kas no tā visa palīdzēja, bet krūmos vairs nebija jāskraida, galvassāpes pārgāja, un tālāk līdz Sēnītes kontrolpunktam jau varēju paskriet ar ātrumu ap 5.30-5.40min/km. Ātri uzpildīju dzeramo, uzkodu šo to no gādīgi sagādātā cienasta, veiksmīgi satiksmes mezglā neaizskrēju uz Siguldu un tuvojos Murjāņiem.

No kalna lejup ripoja varen fiksi, bet tālāk atkal sākās bēdas – pret kalnu vispār nevarēju paskriet, trūka jaudas, nācās soļot, un temps ja starp 7-8min/km. Plāns A jau sen bija atmests, pamazām atmetu arī citus un sāku noskaņoties plānam Ž (Ž….a). Pirmais maratons noskriets 3:54, sešas minūtes lēnāk, nekā pērn. Ņemot vērā daudz straujāko sākumu, skaidrs, ka temps ir drausmīgi krities. Lejup pa kalnu līdz Raganai ripoja nedaudz labāk, bet nu viss, pietiek, gūžas sāp. Ja tā ir tagad, kā būs vēlāk? Viss, stājos ārā.

Pirms sāpīgā lēmuma paziņošanas brīvprātīgajiem kontrolpunktā nedaudz uzkodu. Sāku pie sevis spriedelēt, ko darīšu pēc izstāšanās, un sapratu, ka nekas interesants mani negaida. Parēķināju, ka, ja distanci turpinu ejot, varu vēl paspēt līdz izlozei plkst.16 (kārdināja tas 500 eiro vērtais pulkstenis). Paiet varēju tīri vareni. Bet tik ilgi soļot – vēl kādas 10 stundas – varētu būt garlaicīgi. Kā lai sevi izklaidē? Nevar taču visu laiku skaitīt atlikušos kilometrus. Ko izdarīju? Prāta aptumsumā iegāju benzīntanka veikalā, nopirku cigaretes. Sakārdināja laikam tie spāņu kūpinātāji. Pusgadu nesmēķēts, un šitā izgāzties. Nu nekas, būs jāaudzina raksturs un jāmet no jauna nost. Tiesa, pēc finišēta skrējiena. Ja šitā uzvedos, par sodu jātiek līdz galam, citreiz zināšu, kā netikumiem padoties.

Sāku vien rikšot. Sāka aust saule, skats brīnišķīgs. Nejaukais lukturis ielikts somā, skrienu. Kad apnīk, nedaudz pastaigāju. Daži km ātrāk par 6 minūtēm, daži nedaudz lēnāki. Garām paskrien skaisti noteipota meitene (žēl, ka viņai vēlāk nācās izstāties), tātad sieviešu konkurencē vairs esmu tikai trešais. Tad mani arī apdzen Inga, līdzjūtīgi apjautājas, vai viss kārtībā. Vēlāk to dara arī daži citi, laikam izskatos nelāgi. Ko lai atbild? – “Ir bijis labāk”. Mani noķer un apdzen Rolands, kurš šogad apņēmies tikt zem 12 stundām. Vēlāk es viņu noķeru un apdzenu, tā turpinot gandrīz līdz Rubenei. Tuvojos Inciemam, kur dzīvo mani vecāki, paskrienu garām kalnam, kur savulaik ravēju kilometru garās kolhoza biešu vagas. Pērn šis 17 km garais posms bija tumsā un likās nejauks, bet tagad saulīte sāk sildīt un miegs vairs nenāk. Vairāk nekā puse distances pieveikta, varu noskriet vienā piegājienā 2-3 km ar ātrumu ap 5:40min/km, būšu dzīvotājs. Pret kalnu neskrienu, pasoļoju un uzvelku pa dūmam. Nav jau pirmā ultra smēķējot, pirms 2 gadiem Cēsu Eco trail izklaidēju kolēģus, kūpēdams kā skurstenis aiz katra krūma.

Pēc Braslas kontrolpunkta gadās daži kilometri, kur ātrums ir zem 6 min/km. Otro reizi uzkožu ibumetīnu, kofeīns miegu ir aizdzinis. Šis tas sāp, bet ne briesmīgi. Paliek silti, jaku novelku. Pie vienas pieturas stāv klavieres un klubkrēsls, bet zinu, ka nerēgojas, jo jau iepriekš esmu šo instalāciju bildēs redzējis. Skrienu, šad tad eju. Esmu stingri nolēmis vidējo ātrumu turēt zem 8min/km, tad pat varētu finišēt daudz maz pieklājīgi. Tas nozīmē pusi kilometra iet, pusi skriet. Diezgan bieži šo normu pārpildu ar skriešanu, nevis iešanu, tas priecē. Vairumā pat zem 7min/km.

Ir klāt Stalbes kontrolpunkts, 77 km pieveikti. Paliek nieka 30 km. Priekšā grūts 17 km posms. Aizvien vairāk automašīnu. Fūres vairumā pieklājīgas, brauc ar līkumu, bet daži kretīni vieglajās automašīnās pabiedē – vajag tieši apdzīšanas manevrus taisīt tieši tur, kur skrējēji. Vienu reizi lecot nost no ceļa, gandrīz izmežģīju potīti. Vismaz labi, ka sauss un nešļakstās. Saulīte cepina, kļūst aizvien karstāks. Padalos ūdens krājumos ar Rolandu, kuram sistēma izžuvusi. Turpinu lielāko daļu skriet. Ap 90.kilometru neplānota dzeršanas un uzkodu vieta, izkaltušais Rolands tur uzkavējas ilgāk, aizmūku un viņu vairs redzu tikai pēc finiša.

Rubenē pie Divplākšņu kontrolpunkta 94.kilometrā tieku sagaidīts varen viesmīlīgi. Pēc tam nedaudz mēģinu skriet, bet lielais kāpums nav pa zobam, jāsoļo. Tepat arī Ābols, mēģinu turēties līdzi, tomēr pēc dažiem km viņš aizmūk. Nemitīgi rēķinot, vispirms kļūst skaidrs, ka varu tikt galā zem 12 stundām, pat mierīgi ejot. Pērn te gandrīz tikai gāju, bet tagad varu skriet. Un apbrīnojami daudz, vidējais ātrums zem 7 minūtēm, viens km pat uz 5:45. Kad saprotu, ka būs PB, varu paskriet vēl labāk. Valmieras robeža klāt, tomēr atceros, ka kāds neģēlis šo pilsētu izplānojis ļoti garu. Uz asfalta un bruģa cepina, lielākā daļa ūdens no pudeles tiek izlieta uz galvas. Pāris km pirms finiša ūdens izbeidzas. Noķert nevienu vairs nevaru, aizmugurē arī it kā neviena neredzu, iesprūku veikalā un tieku pie maza, auksta, brīnumgarda aliņa. Kamēr to soļodams mierīgi sūcu, garām aizskrien kanādietis. Man nekur nav jāsteidzas, kāda starpība, PB uzlabots par 10 vai 8 minūtēm. Pēdējos km mierīgi čillojot noeju (pērn to darīju teju vai bimbādams), pie Sīmaņa baznīcas finišā pieklājības pēc uzskrienu un Kliņkis ir rokā. 11:40:45, PB uzlabots par 8 minūtēm, 30.vieta.

36087080_1661982987182786_1870442993094230016_o
Tad jau visi pēcfiniša labumi – strūdele, kefīrs, duša. Īsti pagulēt sporta zālē nesanāk, jo jāgaida rindā uz masāžu, un miegs arī tad, kad vajadzētu, nenāk. Superīgā masāža kājās atjauno dzīvību, kā no jauna piešūtas. Pāris stundas vēlāk sporta zālē ieveļas mana pērnā gada ceļabiedre Tatjana, laikam grūti gājis. Viņa teju ar varu padzen no paklājiņa jauno čempioni un rekordisti Vitu, nokrīt un aizmieg. Bet es dodos uz apbalvošanu, izlozē man domāto jauko pulksteni dabū spānis, grils arī aiziet neceļos, un varu doties mājās ar puslīdz labi paveikta darba sajūtu.

Un, njā, pēc ierašanās Rīgā attopos, ka visu pēcpusdienu Valmierā Ģirtu nez kāpēc esmu uzrunājis par Vitāliju .

Madeira 2018 pārbaudījumu ceļojums

Sanāca pagari, bet te nu tas ir – Madeira 2018 pārbaudījumu ceļojums. Gan jau kāds izlasīs.

MIUT piedalīšanās plāns tapa jau pagājušajā gadā pēc Horvātijas, patiesībā jau vēl pirms tam. Pēc Horvātijas tika “aizrunāta” komanda, ar kuru kopā piedalīties, jo kopā taču jautrāk! Mērķis bija izvirzīts, līdz ar to bija skaidrs, ka ziemā būs kaut kas fiziski jāpadara – protams, neizpalika arī derības, lai pasākumu padarītu asāku.

Treniņu cikls līdz februārim bija ļoti labs, faktiski neslimoju, varēju trenēties vairāk, bet šoreiz pietika arī ar lielo pieredzi. Nedaudz pietrūka garo kalnu treniņu zālē, bet citādi – kilometri tika krāti un vispārējā sagatavotība bija (un ir) labā līmenī. Beigu beigās sakrita miljons darbu, pēdējās pāris nedēļas bija “šķidras”, tomēr tas varbūt varēja ietekmēt nianses, bet ne kopējo skatu. Taču šoreiz daudz izšķīra tieši visādi “sīkumi” un to kopums.

Skats uz Observatoriju, tiesa 2 dienas vēlāk ar mākoņiem

Skats uz Observatoriju, tiesa, 2 dienas vēlāk ar mākoņiem

Plānotais VS Realitāte

Ceļojums.

Plāns:

Brauciena plāns uz papīra izskatījās ļoti labi. Starts plānots sestdienas agrā rītā, tāpēc, lai aklimatizētos un pierastu, tika nolemts Madeirā ierasties jau otrdienas rītā – pastaigāt pa apvidu, kalniem – tūristu takām (starp citu, uz šo noteikti gribētos atgriezties), saprast, kāda ir šī zaļā sala, un iejusties jau Madeiras apvidus gaisotnē. Tad mierīgi, jau dienu  iepriekš (piektdienā) sagatavoties startam – piereģistrēties un tikai ērti atpūsties dīvānā, uzkrājot enerģiju un dodot kājām vērtīgu atpūtu. Sestdien no rīta ar savu transportu uz startu – viss saplānots.

Realitāte:

Realitātē otrdienas rītā pēc vairāk nekā 4h lidojuma no Londonas uz Madeiru lidojumā, kuram bija jābūt nedaudz ilgākam par 3h, pilots pēc cītīgas klusēšanas paziņoja, ka nav spējis nosēsties Madeiras lidostā un šobrīd tuvojamies Porto, kur veiksim piespiedu nosēšanos, lai uzpildītos un atgrieztos Londonā. Šāds pavērsiens lidmašīnā izsauca milzu sašutumu. Arī mēs bijām neizpratnē par to, kā rīkoties, bet sapratu, ka tikt no Londonas uz Madeiru varētu būt faktiski neiespējami – visi reisi bija izpārdoti. EASYJET solīja, ka ar nākamo iespējamo reisu mēģinās mūs nogādāt uz Madeiru, bet – kad – to neviens nemācēja pateikt. Interesanti, ka tajā dienā Madeirā nosēdās 10 no 12 lidmašīnām, bet ne mūsējā. Var jau būt, ka tā arī labi, jo nosēšanās šai lidostā esot viena no sarežģītākajām pasaulē. Lai vai kā – 3h vēlāk nekā plānots bijām Portugālē, taču nevis Madeirā, bet  Porto. Zināju ka TAP Portugal piloti vismaz 5 reizes dienā lido uz Madeiru, un, ja kāds tur spēj nosēsties, tad tieši viņi.  Un kādai brīvai vietai lidojumā taču jābūt! Tā arī bija. Iegādājāmies lidojumu ceturtdienas rītam – Lisabona-Madeira. Tātad mums bija jāpavada 2 dienas Portugālē, jāpārbrauc uz Lisabonu un jācer, ka dublis nr. 2 izdosies. Otrdienas vakaram atradām viesnīcu Porto un uzēdām vakariņas. Patiesībā nogurums no visas ceļošanas bija liels. Par laimi, Portugālē tieši pie Lisabonas tikko bija sācies viens projekts, tāpēc nākamajā dienā apmeklējām arī to un kopā ar klientu paēdām vakariņas, un nākamo “nakti” pavadījām Lisabonā. Lisabona ir mežonīgi kalnaina pilsēta (tāda ir arī Porto), tajā cilvēki piedzimst ar talantu “kāpt” kalnos. Ja tāds būtu bijis kāpiens pa ceļam uz skolu Cēsīs, tad droši vien es būtu kalnu stirnu buks.

Dublis nr. 2 lidojumam izdevās, un ieradāmies Madeirā ceturtdienā – tajā pašā dienā, kad pārējie biedri izlidoja no Rīgas un vakarpusē arī veiksmīgi ieradās. Jāatzīst, ka te bija vēl viena ķibelīte – atlidojot mums neļāva iznomāt mašīnu, jo mums neesot kredītkartes. Paņēmām taksi uz sacensību centru (10 min no lidostas), kur atradās viens mazs auto nomas punkts. Te došu padomus: pirmkārt, obligāti ņemiet automātu, ticiet man, noderēs; otrkārt, droši aizbrauciet uz kādu vietējo pilsētu un atrodiet auto nomas punktu tur. Mūsu izmaksas sanāca par 40% lētākas bez kredītkartes, turklāt ar pilnu apdrošināšanu, un tikām pie kārtīga SMARTiņa.

Protams, viss plāns bija sajaukts, bet beigu beigās pēc ļoti aktīvas piektdienas gatavojāmies startam. Viss bija gatavs, nebija nekāda uztraukuma, laikapstākļus arī ar katru mirkli solīja arvien labākus.

Skrējiens.

Plāns:

Tā kā kaut kāda pieredze jau bija iekrāta, tad biju izdomājis skriešanas plānu. Sākt ļoti mierīgi, noskrējienos veikt izrāvienus, visus līdzenos posmus skriet, kalnos kāpt, emocionāli uzlādēties, daudz nečammāties starppunktos, lielajā punktā pārģērbt drēbes un zeķes, mierīgi bez apstājas “močīt” līdz beigām, ēšana arī vairs nebija nekas nezināms – līdz ar to jutos tiešām GATAVS.

Realitāte:

No rīta drusku aizkavējāmies, patiesībā vairāk kavējās “kolēģi”, varēju Andi atstāt guļam, un uzvara būtu rokās, bet, protams, ka tā nekādā gadījumā nedarītu. Uz startu izbraucām ar maksimums 10 minūšu rezervi, bet iepriekšējā vakarā nebiju precīzi apskatījies starta vietu, tikai aptuveni. Tā kā arī pats sēdēju pie stūres, tad navigācija bija daudz maz īstajā virzienā, tomēr uz dullo – ar cerību, ka tur būs kāda zīme. Protams, zīmju nekādu nebija, bet vienā brīdī, aptuveni 12 minūtes līdz startam, nostrādāja instinkts, piemetām auto ceļa malā, noorientējāmies, fiski sameklējām info un sapratām, ka jāpabrauc pat drusku atpakaļ, braucot augšā kalnā uz ciematiņu, kur paredzēts starts. Ārā lija, tas arī nebija plānos, jo lietus jaka bija ielikta kārtīgi somā, un tobrīd vēl neiedomājos, bet maiņas zeķes un siltā veļa atradās ārējā kabatā, kura kārtīgi salija… Pie starta ieradāmies, kad bija palikušas kādas 4, maksimums 5 minūtes. Ātri nodevām drēbju maisu un kopā ar pārējiem dalībniekiem bijām starta koridorā. Skanēja “Highway to hell”, kas ir skanējusi katra skrējiena startā kā uzmundrinošais gabals. Startu atcēla par 5 minūtēm, līdz ar to paspējām pat ar kārtīgu rezervi vēl pastāvēt.

Starts. Viss sākās ar kāpumu, kurā mierīgi ar nūjām soļoju kalnā. Redzēju, kā attālinās abi TrueStory konkurenti, bet tas viss bija pēc mana plāna. Pēc kārtīga kāpiena bija nedaudz gluda skriešana, un sākās pirmās tehniskās daļas, kurās sapratu, ka esmu bijis krietni par daudz atpakaļ, jo priekšā skrienošie nemācēja pārcilpot pa akmeņu krāvumu pāri upītei, kā arī noskrējienos stīvējās ar nūjām un gāja lēnāk nekā pret kalnu. Tas mani nedaudz uzvilka, jo nespēju izmantot savu trumpi. Apdzīt nebija iespējams, un viss arī bija salijis, līdz ar to pamatīgi slīdēja kājas arī pašam. Pirmajā punktā ierados aptuveni pēc 2h, bija laba sajūta, un zināju, ka jau no šī brīža jāsāk apdzīt un “kāpt” rezultātos uz augšu. Nākamais posms bija ar skrējienu lejup, tad kāpienu un atkal noskrējienu. Tādu, kāds man patīk. Jau izejot no punkta, apdzinu vairākus dalībniekus, kalnā kāpienā turējos plūsmā, tad pa līdzeno daļu atkal apdzinu vairākus, bija vēl arī citi kāpieni. Patiesībā šo posmu grūti atceros, bet gāja labi, sākās lielais noskrējiens. Bija tāds akmeņains, vertikāls, ne pārāk parocīgs posms, pietrūka kaut viena koka, pie kura pieķerties “ja nu kas”. Bet likās – jo labāk man. Nūjas biju aizāķējis aiz somas un tiešām lidoju lejup, dzenot visus pēc kārtas, līdz vienā serpentīnveida līkumā, lecot uz akmens, izrādījās, ka tas ir ļoti slidens, un piedzīvoju kapitālu kritienu.

High five!

High five!

GATAVS! GATAVS? Biju ar krūtīm pāri nogāzes malai, ar kājām iekrampējies kaut kur citos akmeņos, visu ķermeni sarāva krampī. Citi, protams, prasīja vai viss OK, uz ko atbildēju apstiprinoši, bet nodomāju, ka viņu galvā bija doma – pats vainīgs – tā “mauca” lejā. Piecēlos, kājas trīcēja, ķermenis vēl bija šokā, kājas sarautas krampjos. Biju tā atsitis elkoni, ka nevarēju salocīt roku un aizsniegt nūjas. Bija pazudusi “trubiņa” plaušai, kuru arī nevarēju sataustīt, rokas bija asinīs un baigi sūrstēja. Tuvējās pudelītēs nebija ūdens, bet sporta dzēriens, rokas “slaucīju” pret samirkušo lietus jaku, lai vismaz drusku tās dabūtu tīrākas. Kādu laiciņu lēnām kāpu lejā. Kāpšana bija ļoti lēna. Palika drusku lēzenāks, šoks, likās, ka bija pārgājis, un izlēmu atkal atsākt skriet. Atkal dažus apdzinu, bet vienā brīdī, droši vien vēl sasprindzinājuma dēļ, aizķēru ar kāju akmeni un nu lidoju uz priekšu. *****, baigi sasitu kāju, potīte sāpēja tā, ka uz pirmo momentu šaubījos – vai vispār varu paiet? Katra plauksta bija ieguvusi vēl pa kādai rētai. Šoreiz pārgāju uz “superslow mode. Lēni gāju, jo ātri nevarēju, sāpēja ahilejs, bija pazudusi pārliecība. Zinot, kāds esmu optimists, pie sevis pieņēmu lēmumu, ka, ja būs vēl viens šāds kritiens, tad jāpārdomā, vai nevajadzētu mest mieru, jo apavi tiešām ļoti slīdēja. Nonācu līdz posmam, kur “satiekas distance” un bija neliela cilpa. Pretim nāca Andis, viņš priecīgs teica, ka viss esot labi, par ko arī šoreiz, netipiski latvietim, arī es biju priecīgs. Teicu, ka baigi nokritu un sliktākais, ka esmu pazaudējis pārliecību par skriešanu lejup. Tad apskatījos uz kāju, tur bija, īpaši neizpušķojot, galda tenisa bumbiņas puses izmēra “izaugums” uz apakšstilba. Neizskatījās labi. Andis arī nošausminājās un aizgāja lielajā kāpienā. Paskatījos pulkstenī, lai piefiksētu, cik tālu esmu aiz viņa. Līdz punktam drusku paskrēju, bet pārsvarā gāju. Tomēr labi, ka nebija tālu. Sameklēju medpunktu, iestājos dzīvajā rindā. Tur viss, protams, notika “portugāliski”, proti, ļoti lēnām. Kad pienāca mana kārta, mani “notīrīja”, dezinficēja, aplīmēja roku – it kā saveda kārtībā. Tajā brīdī sapratu, ka cīņa ar saviem tiešajiem konkurentiem visdrīzāk ir zaudēta, bet par izstāšanos nevarēja būt ne runas. Kaut ko apēdu, uzlādējos un gribēju iet lielajā kalnā. Pirms izejas visiem lika uzrādīt četras lietas: mobilo telefonu, izdzīvošanas paladziņu, lietus jaku un vismaz 1 litru dzeramā. Tiesneši pieminēja: “It`s very cold up there…” Pēc mirkļa biju vietā, kurā biju saticis Andi, precīzi nevarēju pateikt, bet biju vairāk nekā 1 stundu aiz viņa (pēc rezultātiem kontrolpunktā biju 30min aiz viņa, tas nozīmē ka tur paliku vēl 30min). Tomēr precīzi nezināju, jo biju uzlicis pulkstenim “saudzīgo” režīmu, un, kad apstājos uz ilgāku laiku, tas apstādināja arī hronometru, tāpat GPS signālu tas uztvēra pārāk reti. Tāpat biju atskārtis, ka man ir “nomiris” telefons, kas patiesībā bija skumji, jo nevarēju neko nobildēt, nofilmēt, ar kādu sazināties, apskatīties, cik km veikti. It kā sīkumi, bet viss šai dienā bija pret mani. Sākās kāpums, īsti nevarēju pakāpt ar lieliem soļiem, jo kājas ādu vilka brūce, man ļoti nepatika šis posms, priekš manis bija arī pārāk vertikāls kāpiens. Lēzenākos kāpienos biju daudz stiprāks. Šis bija klasiskais posms, kurā kāp, un tad, kad jau trešo reizi tev liekas, ka nu būtu jābūt augšā, tā vēl joprojām nav.  Bet es zināju, ka tā ir augstākā virsotne – Pico Ruivo, attiecīgi, kamēr apkārt joprojām bija augstāki kalni, tikmēr jākāpj tikai augšup.

Skats no Observatorijas, no kurienes “nācām”..

Skats no observatorijas, no kurienes “nācām”…

Te tiešām pavērās fantastiski skati, tālumā redzēju observatoriju, kurā bija sarunātā atbalsta grupa ar Coca-Colu. Tas deva nelielu devu motivācijas. Iegāju atpūtas punktā augstākajā virsotnē, lielākā daļa kāpumu jau bija aiz muguras. Nākamais posms, zināju, būs ļoti skaists, vēlāk pa vidu – atbalstītāji, tikai jāskrien un jāpriecājas. Samērā ilgi uzkavējos punktā, bija laba apetīte pēc garā kāpiena, bet labā noskaņojumā devos tālāk. Atsāku skriet lejup. Fiziski jutos ļoti labi, pa līdzeno kraujas malu skrēju, dzinu visus, kuri bija tuvumā. No tā brīža līdz finišam mani apdzina tikai viens skrējējs, kurš aizlidoja garām vēlāk lēzenā noskrējienā. Kalnā ātri kāpu, bet, tā kā viss bija kapitāli ievilcies un pulkstenis rādīja ap 10 stundām distancē, kur manā plānā bija jābūt apmērām astoņām, tad man bija beigušies visi ēdamā krājumi. Tomēr mierināju sevi ar domu, ka kalnā vismaz būs Coca-Cola. Ja vien varētu, piezvanītu, lai atnes arī Snickerīti. Man tā gribējās šo kombināciju! Gatavojoties atrādīties atbalstītājām, zināju, ka ar ātrumu te nepārsteigšu, un, lai arī bija vēss, novilku lietus jaku, uzspodrinot nesen kā saņemto TrueStory kreklu ar Latvijas simboliku. Diemžēl, kā jau tas bija visā skrējienā, kļūda rezultātos nerādīja mani iepriekšējā punktā. Vienīgā informācija tika saņemta no Anda, ka es esmu kārtīgi nokritis, telefons izslēgts, un, tā kā kalnā bija ļoti auksti, mani neviens kalna galā nesagaidīja. Gaidīja, bet mašīnā sildoties, nevis vējainajā trases malā. Es biju tiešām vīlies, bet biju pārliecināts, ka nākamajā punktā kādam jābūt, tas bija pēc aptuveni 5 km noskrējiena.

Madara Lebedoka energy bar

Madara Lebedoka energy bar

Šo posmu veicu samērā ātri – zem 40 minūtēm, un, jau tuvojoties punktam, man pretim skrēja Madara – priecīga, ka es vispār esmu dzīvs. Šis bija lielais somu punkts, tiesa gan, arī apšaubāmas kvalitātes, jo somas bija ārā, nebija nekādas telpas, pat ne tuvu nevarēja salīdzināt ar 115.km lielo kontrolpunktu, kurā mani dakterēja. Lai vai kā – uzvilku sausu kreklu, pārvilku zeķes, paņēmu līdzi papildus ēdamo, sabučoju Madaru. Prasīju, kā iet pārējiem. Elīna atbildēja, ka Andis jau nākamajā punktā un priekšā kādas 2 stundas.

Pie “somu” punkta ar ēnu.

Pie “somu” punkta ar ēnu.

Sapratu, ka te viss beidzies, un devos tālāk tikai finišēt (izrādās gan, ka šī informācija bija nepatiesa, bet tāds jau bija šis skrējiens). Ar nelielu vilšanos sevī skrēju uz nākamo posmu. Jutos ļoti labi, priekšā bija pēdējais kāpums, aptuveni 600 vertikālie metri, un tad – 27km “finišēšana”. Šis, liekas, vienmēr interesanti, ka finišēšana notiek, liekas, jau pēdējos 25-30km, bet patiesībā tie ir 25(!) km, un tie, kuri skrien, droši vien reti domā, ka tas jau tāpat būtu ļoti daudz (arī pēdējie 10km vienmēr liekas ļoti gari). Līdz nākamajam punktam atkal daudzus apdzinu, noskrējienos pietuvojos, kalnos kāpām visi kopā, pa līdzeno biju viens no retajiem, kurš skrēja. Bija tikai jāsaņemas un jāskrien. Ieejot punktā pirms noskrējieniem, ierāvu magniju, padzēros un daudz vairs punktos neuzkavējos, bija baigi auksts un vējains. Sākoties noskrējienam, sāka satumst un līt… Pie sevis nodomāju – nu ne jau vēl tumsa un lietus! Par laimi, tās bija tikai pāris piles, bet, lai sasildītos, biju sācis skriet krietni ātrāk. Bija labs – latvisks skrējiens lejup pa smilšainām kalnu takām. Dalībniekus pārķert sanāca ļoti lēnām, kaut gan apdzinu kā stāvošus, laikam bija notikusi liela izretošanās. Ieskrēju pirmspēdējā punktā, līdz beigām palikuši aptuveni 17km, nākamais “sprintiņš” 5km ar pamatīgu noskrējienu (-320 vertikālie metri jeb 6 Siguldas), un tad 12km līdz finišam. Bija baigi tumšs, lampa man arī nebija nekāda labā līdzi paņemta, nevarēju atšķirt peļķes uz ceļa un dubļus uz takām. Skrēju visu laiku, līdz distance ieveda Siguldas tipa mežā, pa taciņu skrienot pa nogāzi, zināju, ka gaišā laikā te varētu kārtīgi “maukt”, visu laiku gaidīju vertikālo noskrējienu, kura galā bija jābūt pēdējam punktam. Beigās arī sagaidīju, tajā apdzinu cilvēkus 6-7, nezinu, ko viņi tur darīja, jo arī es biju lēns un ļoti piesardzīgs, bet viņi iepalika pamatīgi. Tikai tad, kad gāju ārā no punkta uz finišu, viņi parādījās pie telts. Sākās pēdējais posms, nieka 12km. Sākums varēja būt skaists, gar klinti aptuveni 300m augstumā, lejā pret kalna malu sitās okeāna viļņi, kuru baltumu varēja redzēt arī naksnīgajā tumsā. Bija sajūta, ka šo posmu veicu pilnīgi viens, bija kādi pāris “rēgi”, kas uzpeldēja nakts tumsā, dažus skrējējus atstāju, uzreiz izejot no punkta, citi priekšā nebija redzami. Distance kopēja kalnu nogāzes kontūru ar visām “kabatiņām” un ielokiem, pēc kādiem 4km bija ūdenskritums, zem kura bija gribot negribot jāizskrien. Organizatori bija iedeguši lampiņas aptuveni kilometra garumā, kas izgaismoja taciņu gar kalnu – tas bija tiešām skaisti, lai gan fotogrāfijā tas noteikti izskatītos pēc … nu jūs jau ziniet. Pēc kalna malas skrējiena bija jāpārceļas pāri virsotnītei un tad jau pa iekšējo malu jādodas uz Machico, kur bija distances finišs. Pēdējie 5km gāja pa malu ūdens savākšanas kanālam, kādi ir gandrīz katram kalnam. Manuprāt, Madeirā tādā ziņā ir ļoti attīstīta ūdens infrastruktūra un visa šāda veida būvniecība. Naksnīgā tumsā noķēru pāris “rēgus”, kurus astrālie vai ezotēriskie ķermeņi noteikti bija pametuši, un tos apdzinu. Ļoti gari gāja šis posms, bet beidzot tika sagaidīts pēdējais noskrējiens uz finišu. Kājas sāpēja, bet nebija ļoti grūti, pēdējie pagriezieni gar okeāna krastu, skatītāju atbalstīts sasniedzu finiša koridoru, kurā finišēju kopā ar Madaru un Latvijas karodziņu. Finišs bija sasniegts.

Finišs

Finišs

Šoreiz skrējiens un viss brauciens tiešām bija pārbaudījumu vētra, kaut kur pa vidu apēdās arī lielais prieks un motivācija par visu skrējienu. Tas kaut kādā mērā nesniedza iepriekš iedomāto, distance nebija viegla, bet to pabeidzu bez īpašas piepūles, kājas jau šodien (2 dienas vēlāk) faktiski vairs nesāp. Acīmredzot, nebiju atdevis “sevi visu”, bet varbūt tā šoreiz bija labāk, varbūt tas bija nevis pārbaudījums, bet kāds mani pasargāja…

Selfijs Zigim.

Selfijs Zigim.

Vai Madeira ir pievarēta? Varbūt, bet man ir sajūta un vēlme kaut kad atgriezties, varbūt arī 115km distancei, tagad jāpameklē nākamais piedzīvojums – kādi varianti?

Pārpublicēts no Ērika Lebedoka ieraksta

Paris Eco Trail 2018

Es braukšu uz Parīzi! Vārdi, kas daudzos izraisītu sajūsmu, bet manī atstāj dalītas jūtas. Esmu jau reiz tur bijis un man tur nepatika. Jā, toreiz es vēl neskrēju, es dzīvoju nepareizajā rajonā un acīmredzot darīju nepareizās lietas, bet man nepatika. Tad kāda velna pēc es tur braucu vēlreiz? Pats īsti nesaprotu, kā esmu ļāvis pašam sevi pierunāt, jo arī trase, kas būtu jāskrien Parīzē, nav man īsti piemērota. Tā nav tik gara kā man patiktu un tā noteikti nav tik kalnaina kā man patiktu. Un tomēr es braucu! Tas ir viena no manu atbalstītāju – Isostar pasākums, un man gribas ar lepnumu viņus pārstāvēt, tā ir iespēja aizbēgt no Latvijas ziemas un nokļūt Rietumeiropas pavasarī, un galu galā tā ir iespēja finišēt Eifeļa tornī, iespēja, kas manī izraisa sajūsmu.

Pēc neveiksmīgā starta TransGranCanaria, Parīzes Eco Trail man kļūst par nedaudz nozīmīgāku pasākumu. Gribas parādīt, ka TGC bija nejaušība un ziemā ieguldītais darbs nav bijis velts. Jau Kanārijās jutu, ka esmu pietiekami ātrs un spēcīgs, un zinu, ka Parīzē tas viss palīdzēs.

Briselē

Briselē

Uz Parīzi braucu viens. Vispirms pa ceļam apskatu Briseli, kur līdz šim nav sanācis būt, bet pašā Parīzē vienīgā ekskursija ir paredzēta uz expo. Šajā reizē ne Luvra, ne Elizejas lauki, ne Triumfa arka mani neinteresē. Visu to esmu jau redzējis dzīvajā un vairākkārt atkārtojis zināšanas, skatoties Tour de France noslēdzošo posmu. Līdz expo nonāku skrienot un izbaudot Parīzes pavasari. Ir plus desmit grādi, smuki spīd saulīte un skriešana t-kreklā un šortos ir ļoti komfortabla. Pats expo ir iespaidīgs. Skrējiens ir nobāzts mazā stūrītī, bet lielajā paviljonā var smelties idejas aktīviem ceļojumiem uz dažādām pasaules vietām. Tā štelle man patīk un pie dažām jaunām idejām tieku. Expo lieluma dēļ sanāk nedaudz garāka ekskursija kā esmu plānojis, bet, neskatoties uz to, vēlā pēcpusdienā jau esmu atpakaļ savā klusajā Parīzes piepilsētas dzīvoklī un kārtīgi atpūšos pirms gaidāmā starta.

Expo pie Isostar

Expo pie Isostar

Starts ir 12:15 pēc vietējā laika, bet, lai tiktu uz startu, ir jādodas kārtīgā ekskursijā. Vispirms ar kājām uz metro, tad ar diviem metro līdz vilciena stacijai un pēc tam ar organizatoru apmaksātu vilcienu līdz starta miestam. Ar to vēl viss nav galā, jo pēc vilciena seko organizatoru autobuss, kurš pieved gandrīz pie paša starta. Nepaiet ne 2.5 stundas un esmu galā. Ja metro vēl viss ir mierīgi, tad vilciena stacijā vēderā sākās pamatīgi taureņi. Visapkārt ir skrējēji, un tuvumā manāmi arī galvenie konkurenti. Nepatīk, ka tik agri jau sāku par to visu stresot, bet citu veidu kā nokļūt startā man nav.

Sinoptiķi šajā dienā ir solījuši nedaudz sliktāku laiku kā iepriekšējās dienās. Pēc prognozēm ir paredzēts, ka rīta pusē līs lietus, un tas arī notiek, bet pēcpusdienā ir paredzēts, ka temperatūra pakāpsies līdz astoņiem grādiem un arī nokrišņi mitēsies. Šis info mani apmierina, un es esmu izvēlējies startēt šortos, t-kreklā un papildus siltumam esmu uzvilcis arī ikriņus un rociņas. Viesnīcā ilgi domāju, vai gribu visu distanci nest somā savu Inov8 kurtku, bet beigās izdomāju, ka neko viņa nesver un drošībai paņemšu. Vienīgā izmaiņa, ko veicu pa ceļam vilcienā, ir apavi. Sākotnēji esmu plānojis skriet ar Inov8 Rocklite apaviem, bet pa ceļam nomainu tos uz Inov8 X-Talon, jo ir aizdomas, ka vietām varētu būt dubļains un manis sākotnēji plānotie zemes ceļi, lielās takas un bruģa ceļi varētu nebūt pārāk labā stāvoklī un tad labāk būtu piemēroti tieši Taloni.

Izkāpis no autobusa, uzreiz nonāku čurāšanas čempionātā. Franču vīri kā Napoleona karavīri ir sastājušies skaistā ierindā, sagatavojuši savus ieročus un veic piešaudi. Es tik izmisis neesmu un plānoju paciesties līdz kārtīgai tualetei. Līdz startam ir stunda, es tieku galā ar tualeti un sildos kādā no organizatoru teltīm. Visu laiku ar sevi diskutēju par skriešanu kurtkā. No vienas puses ir auksti, bet zinu, ka skrienot ātri iesilšu un tad kurtka būs jāvelk nost. Tikai pēc tam, kad esmu nodevis savas mantas uz finišu un sāku iesildīšanos, saprotu, ka startēšu kurtkā, jo divu kilometru laikā tā arī neesmu iesilis.

Startēju no pirmajām rindām. Visi galvenie favorīti ir man apkārt, un tādā veidā es visu varu viegli kontrolēt. Mērķis ir taisnajos etapos skriet uz 3:50min/km un censties nesekot baram, ja tas skrien pārāk ātri. Par laimi, pārējiem līderiem ir līdzīgas domas un pirmajos kilometros mēs skrienam uz 3:50. Sākumā turos ap desmito pozīciju, bet, nokļūstot vieglākā etapā, lēnām visus apdzenu un kādu laiku skrienu visiem pa priekšu. Tālu neatraujos, un tas arī nav mērķis, tā vietā turu komfortablu tempu un visu kontrolēju. Kurtku, lai arī uz mirkli tiešām paliek karsti, pagaidām atstāju mugurā.

Visiem pa priekšu

Visiem pa priekšu

Man par pārsteigumu pēc mirkļa mani sāk apdzīt. Pēkšņi neesmu vairs pirmais, bet tā vietā esmu nokritis līdz 11. vietai. Skatoties pulkstenī, es neesmu palicis lēnāks, bet tieši otrādi, jo kilometru laiki jau ir stipri tuvāk 3:40min/km. Paskatos atpakaļ, un tur neviena nav, tātad vienpadsmitā vieta ir tas, ar ko man tuvākajā laikā būs jāsamierinās, jo ātrāk skriet es netaisos.

Pāris kilometrus noturos grupas aizmugurē un brīžiem pat iepalieku, bet tad sākas vairāku pagriezienu sērija, nelielas kāpnītes un daži kāpumi, un es pēkšņi atkal visiem esmu priekšā. Pulkstenis nopīkst desmito kilometru, 38:30. Es jūtos labi, bet, spriežot pēc tā, kā man apkārt daži elso, optimistu mūsu grupā netrūkst, un ir tikai laika jautājums, kad viņi lūzīs.

Kādu laiku paskrējis visiem pa priekšu, atkal tieku masveidā apdzīts, tikai, ja iepriekš šādā veidā nokritu līdz 11. vietai, tad tagad grupa jau ir samazinājusies, un zemākā vieta, uz kuru nokrist, ir astotā. Kilometru laiki vairs nav tik vienmērīgi, jo parādās arvien vairāk pauguru un takas paliek šaurākas un nedaudz dubļainākas. Neviens tā īsti negrib saslapināt kājas, līdz ar to notiek peļķu un dubļaināko vietu apskriešana, bet labi skrienamajos etapos ātrumi joprojām ir iespaidīgi un deviņpadsmitajā kilometrā veicu savu dienas ātrāko kilometru 3:36min/km.

Ar to gan ir par maz, lai noturētos līderu grupā. Trīs priekšā skrienošie no mums pārējiem nedaudz sāk attālināties. Zinu, ka grupiņā ir divi no galvenajiem favorītiem –– francūži Vincent Viet un Emmanuel Meyssat, bet trešais – francūzis Thomas Cardin šajā grupā mani nedaudz pārsteidz. Par atrāvienu īpaši nepārdzīvoju, ar mani joprojām ir iepriekšējā gada uzvarētājs Emmanuel Gault un galvenais sacensību favorīts, norvēģis Didrik Hermansen, un to uzskatu par labu kompāniju.

Pirmais pusmaratons tiek pieveikts 1:22:30, un, lai arī zinu, ka tālāk tik raiti neies, tas ir labs pamats labam finiša laikam. Ap 22. kilometru ir arī pirmais kontrolpunkts. Šeit līderu grupu jau esmu atlaidis 43 sekunžu attālumā, bet otru trijnieku esmu atlaidis 10 sekunžu attālumā, un pats kontrolpunktā ierodos 7. vietā. Astotā vieta ir uzreiz man aiz muguras, bet tālāk perimetrs izskatās tīrs.

Neesmu paredzējis šeit apstāties un to arī nedaru, tāpēc kontrolpunktu pametu 4. vietā. Rets gadījums, kad kādu apdzenu kontrolpunktā, bet ūdens man ir pietiekami un atbalsta komandas man nav, un tāpēc viss, ko man vajag, ir pie manis. Tālumā redzu pirmo trijnieku, bet man diezgan drīz seko Gault un Hermansen, kuri mani arī noķer. Diezgan drīz nonākam pie pirmā kāpuma, un šeit es nolemju piestāt īsai zaļajai pauzei, kas mani vilinājusi ir jau krietnu laiku. Skaidrs, ka mani biedri uzreiz aizskrien un garām tiek arī vēl viens skrējējs, un es atkal esmu septītais.

Kāpumā esmu žigls un ātri ne tikai atgūstu sesto vietu, bet noķeru arī Gaulta un Hermansena duetu. Ar viņiem arī turpinu skrējienu. Trase sāk palikt arvien dubļaināka un līdz ar to – lēnāka, bet no gaisa smidzina viegls lietutiņš. Aukstie dubļi ir ne visai patīkami, bet pagaidām vēl nav nekas kritisks.

Kādā brīdī pamanu, ka lietus lāses ir palikušas tādas biezākas. Sāk jau likties, ka man rēgojas, jo diez vai pie tik lieliem plusiem varētu snigt sniegs, bet pāris kilometrus vēlāk vairs nav nekādu šaubu. Snieg, turklāt spēcīgi. Te nu Tev bija +8.

Tālumā arvien biežāk redzam trešajā vietā esošo francūzi Thomas Cardin. Mēs viņam konstanti tuvojamies un kādā no kāpumiem esam viņam jau ļoti tuvu, bet tad pēkšņi viņš pazūd. Jokaini, ka viņš pēkšņi ir kļuvis tik ātrs, bet ilgi par viņu domāt nesanāk. Kādā no noskrējieniem neierakstos līkumā un slaidi pa dubļiem nošļūcu pāris metrus. Kritienā neko neesmu sasitis, bet Isostar želejas atlikušajā trasē vairs nav tikai ar ābolu garšu, tagad klāt ir nākusi arī dubļu garša. Kraukšķīgi un uzmundrinoši. Aukstums, kurš manī ir zadzies pēdējo kilometru laikā, nu kļūst apgrūtinošs, un man ir ne tikai slapjas kājas un galva, bet arī cimdi, soma un principā viss pārējais. Nokārtu galvu turpinu, bet savus ceļabiedrus Gault un Hermansen palaižu nedaudz prom.

Aukstums kļūst neizturams. Lai arī atkal esmu noķēris savus ceļabiedrus, laimīgs es neesmu. Sniegs sitas sejā ar tādu spēku, ka brīžiem sāp acis, bet izskrienot kādā klajumā, man pamatīgi sāk salt seja. Nepalīdz arī tas, ka visu laiku ir jākuļas pa 10 cm biezu dubļu kārtu un regulāri ir jāskrien cauri aukstām peļķēm. Tikai ieskrienot biezākos mežos, ir nedaudz labāk un, tuvojoties kontrolpunktam, situācija vairs nav tik kritiska. Man joprojām ir auksti, bet šīs sajūtas vēl ir paciešamas.

Cīņa sniegā

Cīņa sniegā

Otrajā kontrolpunktā ieskrienu daļēji priecīgs. Pulkstenis rāda, ka noskrieti ir 43 kilometri, bet info dēlis rāda 45. Šādu pavērsienu es jau gaidīju, un ir patīkami, ka tas tā arī apstiprinās. Pirmais maratons ir pieveikts 3h 2min, nedaudz lēnāk nekā biju plānojis, bet, ņemot vērā apstākļus, pietiekami labi. Kontrolpunktā atkal nepiestāju un atstāju savus biedrus aiz muguras. Pats domāju, ka tobrīd esmu 4. vietā, bet izrādās, ka tā nav patiesība, jo trīs priekšā esošie ir pāris minūtes pazaudējuši apmaldoties un es uz mirkli esmu nonācis pirmajā pozīcijā.

Pirmajos kilometros pēc kontrolpunkta konkurenti joprojām ir aiz muguras, bet es neielieku pietiekami lielus spēkus, lai to tā arī atstātu. Neticu, ka esmu gatavs 35 kilometru garam izrāvienam un dzīties pakaļ vienmēr ir vieglāk nekā tikt ķertam. Šī iemesla dēļ pāris kilometrus vēlāk atkal esam trijatā. Vairākas reizes maināmies ar pozīcijām, bet lielāko daļu pa priekšu skrienu es. Man tā patīk labāk, jo varu koncentrēties tikai uz savu skriešanu un nav jādomā par to, vai kādu nesamīšu.

Apstākļi paliek arvien sliktāki. Nu jau ir ilgstoši periodi, kad ir jāskrien pa lielām peļķēm, un mūsu temps krītas arvien straujāk un straujāk, un tāpēc nepārsteidz, ka mūsu grupiņu drīz kāds noķer. Izrādās, ka tas ir Emmanuel Meyssat, kurš ir iepriekš apmaldījies un tagad mūs atkal ir noķēris. Viņš izskatās līmeni augstāks, un mani kāju muskuļi ir tik ļoti nosaluši un savilkti, ka es pat neapsveru domu viņam sekot. Norvēģim ir citas domas, un viņš, mirkli apdomājies, sāk dzīties pakaļ francūzim, un drīz viņi abi pazūd aiz līkuma. Palieku divatā ar francūzi Gault. Izskatās, ka mums abiem iet grūti, bet es jau sen esmu gaidījis, kad viņš salūzīs. Viņam ir ļoti interesants elpošanas veids, viņš pamanās ievilkt un izpūst elpu uz katru soli, un tādā veidā izklausās, ka viņš visu laiku elso, bet realitātē tas vienkārši ir viņa stils un francūzis lūzt netaisās.

57. kilometrā esošajā kontrolpunktā ierodos trešais (manuprāt, piektais) un no līderiem atpalieku 2.5 minūtes. No francūža esmu nedaudz atrāvies, bet domāju, ka tas ir kādas zaļās pauzes rezultāts. Ar skaudību skatos kā francūzim tiek dotas sausas drēbes, bet es pats saprotu, ka man ir jādabū kāds gabaliņš siltuma, un šī iemesla dēļ pirmo reizi kontrolpunktā apstājos. Prasu pēc buljona, un tāds arī atrodas. Dāma, kas to grasās pasniegt, ir gana lēnīga, un, ja vien es nebūtu tuvu izmisumam, noteikti tik ilgi negaidītu. Sagaidu, bet, ak vai, buljons ir verdošs. Tā vietā, lai sasildītos, apdedzinu mēli un izniekoju laiku, bet kontrolpunktu pametu kopā ar francūzi.

Ilgi kopā paskriet nesanāk. Manas kājas no aukstuma funkcionē arvien sliktāk, un ārā sāk līst sāpes, par kurām es pēdējo reizi sūdzējos pāris gadus atpakaļ, kad līdzīgā temperatūrā skrēju sezonas pirmajā Stirnu Bukā. Nepatīkamākā no tām ir cirkšņa rajonā, bet pamatīgi savilkti ir arī augšstilbi un dibena muskuļi. Francūzis aizskrien, bet es ar sažmiegtiem zobiem cenšos tikt uz priekšu un samierinos, ka francūzi šodien vairāk neredzēšu.

Ar mokām kustos, un kilometru laiki jau ir ap 5min/km. Dubļi, nemitīgs sniegs, dubļi, aukstums un vēl dubļi. Viss sāp, viss salst, viss ir slikti. Padoties negrasos, bet apzinos, ka uz labu rezultātu arī vairs nevaru cerēt, un sapņoju par noturēšanos labāko sešiniekā. Pāris vietās ir problēmas ar marķējumu, bet man pulkstenī ir karte un, sekojot tai, ātri nonāku uz pareizā ceļa.

Neģīmī tuvojos kontrolpunktam, kas ir 12 kilometrus pirms finiša, un pēkšķi priekšā ieraugu sen neredzētus draugus. Hermansenam tā arī nav izdevies noturēties līdzi Meyssat tempam, un viņu ir noķēris francūzis Gault, bet abi kopā viņi stāv krustojumā un nevar izlemt kurā virzienā skriet. Atkal apvienošanās mani reāli uzmundrina un, lai arī marķējuma šeit nav un mans pulkstenis rāda, ka mēs kustamies nepareizajā virzienā, viss uz mirkli atkal ir labi.

Vairākas reizes mēģinu teikt, ka mēs neskrienam pareizi, bet vietējie, kurus mēs netīšām esam satikuši saka, ka viss ir kārtībā un mēs skrienam pareizi. Viss jau ir labi, tik es brīnos par Gault nespēju orientēties, viņš šo pasākumu skrien vismaz piekto reizi, un nav tā, ka mēs esam kādā randomā mežā. Apkārt ir statujas, skaists, lai arī piesnidzis, parks un civilizācija. Vietējiem izrādās taisnība un drīz nonākam kontrolpunktā, tiesa, ne no pareizās puses. Esam uz to atskrējuši pa taisno, bet, spriežot pēc kartēm, neesam īsti ne ieguvuši, ne zaudējuši.

Kontrolpunktā esmu ieradies trešais (manuprāt, joprojām piektais). Pirmā vieta ir jau gandrīz 12 minūšu attālumā, un tas nepārsteidz, bet mūsu trijnieks ir praktiski blakus. Veicu otro mēģinājumu tikšanai pie buljona, un šoreiz tas norisinās krietni veiksmīgāk. Buljons ir pareizajā karstumā un garšā, un es pat paprasu otru porciju.

Dubļi ir arī kontrolpunktā

Dubļi ir arī kontrolpunktā

Kamēr es mielojos ar buljonu, mani kompanjoni ir prom. Zinu, ka vēl pāris kilometri būs dubļaini, bet pēc tam būs Parīze, un tur jau nu noteikti dubļu nebūs. Tā arī ir, un šī nu reiz ir tā vieta, kur es varētu parādīt savu spēku. Skriet kvalitatīvi arī distances beigās ierasti ir mans viens no spēcīgākajiem ieročiem, bet šoreiz nekas no tā nesanāk. Jau no Parīzes sākuma, 100-200m attālumā sev priekšā redzu norvēģi. Viņš neattālinās, kas nozīmē, ka viņš ir gaužām lēns, bet es arī netuvojos, jo ne tikai nevaru ātri paskriet, bet brīžiem esmu spiests pāriet soļos. Aukstums un dubļi ir mani pilnībā izsmēluši, un grūti ir ne tikai kājām, bet arī visam pārējam.

Cauri Parīzei kuļos zombija stāvoklī, visi mēģinājumi restartēties ir bijuši velti, un norvēģis tuvāk nenāk. Ik pa laikam skatos atpakaļ, bet tur neko nemana un vismaz šajā ziņā jūtos drošībā. Eifeli var redzēt jau pa gabalu, bet zinu, ka tas nav nekāds rādītājs. Kādam no īso distanču lēnākajiem dalībniekiem jautāju, cik ir līdz finišam, un viņš saka, ka divi kilometri. Sirds priekā saraujas, lai arī zinu, ka viņš ir melis un līdz finišam ir četri. Gandrīz jau pie paša Eifeļa mani novirza uz īsāko distanču finišu. Laikam izskatos tik nožēlojami, ka vairāk līdzinos pēdējām vietām 45 km distancē, nekā pirmajām vietām 80 km distancē.

Pie paša Eifeļa pieskrienu galīgi beigts. Apkārt ir daudz cilvēku, kas uzmundrina, bet es vairāk peldu nekā skrienu. Kāpiens augšā ir ellīgs. Lieku kāju aiz kājas un ar abām rokām turos pie margām, jo neesmu drošs, ka bez to palīdzības varu noturēties kājās. Kāpiena laikā dzirdu, kā augšā uzgavilē norvēģim, bet man laiks un telpa ir nosacīti jēdzieni. Nesaprotu ne cik tas ir tālu, ne cik man vēl ir palicis. Izvilcies uz kādas platformas ieraugu laika ņemšanas paklāju. Neticu, ka tas ir finišs un uztveru to kā ļaunu joku. Prasu brīvprātīgajiem, kur man ir jākāpj tālāk, bet viņi saka, ka tas ir viss.

Viss?

Viss?

Ātri tieku nogādāts siltākās telpās un tieku apsēsties. Kādam no brīvprātīgajiem palūdzu, lai izpako manu folija segu un sagādā man tēju. Sēžu, trīcu un spriežu, ka, ja es nesaslimšu pēc šāda pasākuma, tad mani nekas nevar apturēt. Tikai vēlāk no Leldes uzzinu, ka esmu ceturtais un no organizatoriem uzzinu, ka man būs jānāk uz apbalvošanu. Vispirms gan es gribu sausas drēbes un siltu dušu, bet uzzinājis, ka tas viss ir 400 m prom no Eifeļa, sabēdājos un paziņoju, ka viens nekur neiešu un ka man vajag pavadoni. Pie tāda arī tieku un desmit minūtes vēlāk jau esmu siltā dušā, un viss atkal ir labi.

Ballīte Eifelī

Ballīte Eifelī

Seko smirdīgo drēbju atrādīšana Eifeļa apsardzei, lai tiktu atpakaļ teritorijā, nepārspīlējot 2x ātrāks kāpiens augšā Eifelī kā sacensībās un bankets Eifeļa pirmajā stāvā ar šampanieti un delikatesēm. Dzīve atkal ir skaista, un grūtības sāk lēnām aizmirsties. 78 kilometri, 6h 16min 02sek un 4. vieta. Vienmēr var labāk, bet es esmu priecīgs, ka esmu dzīvs. Šis nebija viegli!


Pāris atziņas:

*Neuzticies laika ziņām!

*Ja ir iespēja nosūtīt siltas drēbes uz finišu, dari to ar papildus rezervi. Manā gadījumā, ja man būtu bikses līdzi brīdī, kad es nodevu somu pirms starta, man viņas būtu kājās nevis viesnīcā.

*Pārāk intensīva sacensība, lai iztiktu ar vienu želeju 30 minūtēs, noteikti bija jāiet pēc ritma 20 min/želeja. Sacensību otrajā daļā ilgi pie sevis raudāju par to, ka vienu Isostar želeju atstāju viesnīcā, jo negribējās viņu nest somā. Parīzes daļā būtu palīdzējusi.

*Ļoti piemērots pasākums tiem, kas grib pamēģināt taku ultru, bet no lielajiem kalniem vēl baidās. Normālos laikapstākļos viegla un ātra trase. Var salīdzināt ar vieglu Stirnu Buka posmu, tikai ilgāk.

Mēneša skrējējs. rubernmardom

rubernmardom_title

..un tagad ar Latvijas karogu rokās finišē Ruben Martinez! Latviešu valodu uzskata par vienu no skaistākajām valodām pasaulē, viņam patīk latvieši un viņš pat nedaudz jūtas kā latvietis, un kur nu vēl lielāku latvietības mēģinājumu kā mēģināt noskriet Rīga – Valmiera? Tas jau ir zīmogs! Skrien pa mūsu takām, izbauda mūsu ziemas, nu īsts patriots, kaut arī nāk no Spānijas. Mūs ieinteresēja, ko spāņu puisis dara Latvijā un kā viņam šeit sokas, tāpēc aicinājām uz interviju rubernmardom jeb Ruben Martinez.
Lasīt tālāk.

TGC 64km 2018

Ja SKM bija sacensības, kas iezīmēja visnopietnāko gatavošanos kādam skrējienam līdz šim, tad gatavošanās periods TransGranCanaria (TGC) 64km bija līdz šim izaicinošākais un vairāk atgādināja nebeidzamus amerikāņu kalniņus jau kopš decembra sākuma, kad sāku just pirmās traumas pazīmes. Sākumā it kā zudis atsperīgums kājā pārvērtās ceļa sāpēs un beigās izrādījās samocīts hamstrings. Kad viens garais treniņš beidzās jau pie 4km, nāca sāpīgā atzīšanās, ka šoreiz izskriet caur sāpēm nevarēs. Bija tieši divi mēneši līdz TGC, un cīnījos ne tikai ar traumu, bet arī ar sevi, mēģinot atrast kaut kādu cerību ne tikai tikt līdz startam, bet arī finišēt. Viegli nebija, un brīžiem šķita, ka katru soli uz priekšu pavada divi atpakaļ. Vienā brīdī gan nonācu pie atklāsmes, ka spēšu gūt gandarījumu arī, aizbraucot uz Kanārijām atbalstīt citus, un tad izdevās šo visu epopeju ņemt krietni vieglāk un veselīgāk.

Janvārī hamstrings jau kļuva par dzīvotāju, taču prieks bija īss, jo gandrīz uzreiz ieskrēju nākamajā problēmā. Otra kāja bija acīmredzot apvainojusies par to, ka nākas pamatīgi kompensēt, un attapos ar sāpošu apakšstilbu. Tā kā kaulu plēve, tā kā soleus muskulis, googlējot varēja tikt arī līdz stresa lūzumam. To gan Džokers teica nedarīt, tāpēc vēru google ciet, paļāvos uz fizioterapeitu, vingroju un Supervaroņu treniņos regulāri atrādīju teipus dažādās krāsās un lokācijās. Mani pašu pārsteidza, ar kādu mieru (salīdzinot ar hamstringu) uztvēru šo traumu, lai arī līdz startam bija vēl mazāk laika. Biju sapratusi, ka grūtais, taču vajadzīgais, lēmums par dažiem izlaistiem treniņiem mani drīzāk dabūs uz starta līnijas, nekā bailes nebūt gatavai, sakost zobus un skriet līdz tas vairs nav iespējams. Neapskaudu gan Andri šajos brīžos, kad jau atkal tika nosūtīta ziņa, ka jāievieš korekcijas treniņplānā un jāmēģina atrast kāds cits veids, kā kaut cik nebūt sagatavoties.

Tomēr pat ar visu šo ņemšanos treniņprocess nebija pavisam draņķīgs un zemē metams. Biksti-Rīga koptreniņā izskrēju komfortablu PB pusmaratonā, Siguldā regulāri vācu augstummetrus un pašās pēdējās nedēļās pirms skrējiena aizvadīju nedaudz garākus, komfortablus skrējienus, kas viss deva pārliecību, ka noskriešu. Iespējams, vairāk uz svaigumu un emocijām, bet līdz galam tikšu.

Processed with VSCO with a6 preset

Numurs iegūts, atliek tik tāds sīkums kā noskriet

Kanārijās kājai patika. Lai arī dažos treniņos vēl mazliet juta apakšstilbu, gan kāpšana Teidē, gan piecu stundu pārgājiens pa Mascas taku tika uztverts ar sajūsmu un kļuva tikai labāk. Dienas bija tik piepildītas un apkārt tik daudz jauna, ka varbūt vienkārši vairs nebija laika 24/7 domāt par katru sīkāko sajūtu apakšstilbā, un pēc laika tas vairs nebija jūtams. Vai arī svarīgāk bija izvairīties no grupā apkārt klīstošajiem baciļiem, kas veiksmīgi izdevās, un apakšstilbs palika otrajā plānā. Lai vai kā, veselība (beidzot) bija uzdevuma augstumos. Pēc pārbrauciena no Tenerifes uz Gran Canaria atpūtu nomainīja jau sacensību noskaņojums, taču ne expo apmeklējums, ne trases izpēte nespēja izsaukt satraukumu. Mērķis noskriet zem 8 stundām, cīnīties par vietu top 10 un censties iegūt 650 punktus tikai iepriecināja.

Vienīgais, kas neiepriecināja, bija laika prognoze. Mani gan tas skāra salīdzinoši maz, taču piektdienā, kad bija paredzēts starts maratona distancei, solīja lietu visu dienu. Ceturtdien, apskatot Roque Nublo un tuvumā esošo kāpumu uz Pico de las Nieves, secinājām, ka viens negants kāpums ir izlaists, atņemot apmēram 300 augstummetrus un 2km. Vakarā bijām knapi paguvuši saplānot atbalstu trasē Kristapam, Leldei un Andrim, kad atnāca ziņa no organizatoriem, ka maratona starts tiek pārcelts uz sestdienu. Pagāja mirklis, kamēr sapratām, cik ļoti tas visu sabojā, jo visa mūsu lielā kompānija skrien vienlaicīgi un būtībā arī visi paliek bez atbalsta. Izjuka skaistais plāns, ka Jānis Kūms aizvedīs visus 64km skrējējus uz startu un pēc tam atbalstīs trasē. Nāksies vien tikt galā pašiem, jo nevarēja arī paļauties uz tiem dažiem 125km skrējējiem un viņu atbalsta komandām, ka sanāks būt kontrolpunktos apmēram vienā laikā. Nelāga situācija, taču dusmoties vai pārdzīvot jēgas nebija. Darījām, ko varējām, radoši steidzām gādāt trūkstošo obligāto ekipējumu un krājām spēkus.

Pienāca piektdienas vakars. Kad Andris aizbrauca uz startu, sajutu pirmo kārtīgo satraukuma vilni, jo tad beidzot bija skaidrs, ka nu gan viss sākas. Noskatījāmies starta tiešraidi un devāmies pāris stundas pagulēt.

Sestdiena. 5:00. Modinātājs. Vispirms ar prieku noskaidroju, ka Andris cīnās par augstām vietām, tikai tad sāku ģērbties un gatavoties braukšanai uz startu. Prieks gan ir īss – pēkšņi Lelde paziņo, ka Andris stāšoties ārā Artenarā. Tas izsit no sliedēm, taču cenšamies situāciju risināt. Andris ir gatavs palīdzēt trasē, līdz ar to uz 64km startu Artenarā braucam ar mūsu mašīnu, nevis Ģirta auto, kā sākumā bija paredzēts. Par stūrēšanu esmu priecīga, jo tādā veidā esmu pieradusi noskaņoties sacensībām, tāpēc šīs izmaiņas galu galā nospēlē man par labu.

64km skrējēji pirms starta un Džokers. Trūkst tikai Ģirta

64km skrējēji pirms starta un Džokers. Trūkst tikai Ģirta

Ceļš uz startu ir veiksmīgs – aizbraucam bez sastrēgumiem, atrodam parkinga vietu, un man izdodas izstāvēt tualetes rindu pārsteidzoši ātri. Kamēr puiši vēl gaida, atrodu Andri, kuram atdodu daļu želeju, pretī saņemot pēdējos padomus un norādījumus. Drīz arī tiek atvērti starta koridori, un ieņemu vietu pirmajā, kas ir skumīgi tukšs, salīdzinot ar pārējiem. Nebūtu jau nekāda vaina, ja vien ārā nebūtu knapi +6°C, es nestāvētu plāni saģērbusies un neiebilstu pret bara siltumu. Drīz vien gan koridorus apvieno, un ultratakas video varu uztaisīt jau siltākos apstākļos.

Gandrīz nevar pateikt, ka šajā brīdī ir diezgan vēsi

Gandrīz nevar pateikt, ka šajā brīdī ir diezgan vēsi

Līdz startam ir palikušas vien pāris minūtes, bet joprojām nekāda satraukuma. Nav pat sajūtas, ka vajadzētu uztraukties par traumām, lai gan pēdējā treniņā bija jūtams neliels diskomforts un kājas bija smagākas kā gribētos. Priecājos, ka par spīti visam stāvu uz starta līnijas un nejūtu šaubas par finiša sasniegšanu. Tā ir sasodīti laba sajūta, it īpaši, kad vēl nemaz ne tik sen nebiju droša, ka šāds brīdis vispār pienāks, un ar šādām pozitīvām emocijām arī dodos trasē.

Lai arī distance sākas ar kāpumu, kilometri paiet ātri, esmu atradusi ritmu un jūtos labi. Nemaz neesmu pārsteigta, ka drīz vien mani apsteidz Ruben, taču to, ka vēl pirms pirmā kāpuma beigām mani noķers arī Dāvis, gan negaidīju. Nevaru saprast, vai neesmu iesākusi par mierīgu, bet apgriezienus neuzņemu, un tā arī kopā aizskrienam līdz pirmajam KP Tejeda, kur ierodos pāris minūtes pirms plānotā laika.

Pirmajā brīdī KP mazliet apmulstu, jo liekas, ka tur valda haoss, un uzpildīt ūdeni prasa vairāk laika kā gribētos, jo cilvēku daudz, bet trauki vien divi. KP gan ir noķerts arī Ruben, un mēģinu izmantot izdevību aizlaisties no puišiem, jo gribas skriet vienai un savā ritmā. Nākamā kāpuma sākumā Ruben vēl turpat netālu ir, bet drīz vien jau esmu atrāvusies un sparīgi kāpju augšup, apsteidzot daudzus citus. Atkal un atkal nopriecājos, ka nūjas ir īsu kāju labākais draugs, jo tik raiti augšā vēl nekad nav gājis, un nav ne miņas no hamstringu vilkšanas vai muguras sāpēm, ar ko biju saskārusies kāpumos iepriekš.

Roque Nublo atbilst savam nosaukumam

Roque Nublo atbilst savam nosaukumam

Dienas pirmā daļa ir samērā apmākusies un mitra, klajākās vietās vējā ir vēsi pat ar visu aktīvo kustēšanos. Kilometri gan pazūd ātri, un tuvojos fotopunktam jeb Roque Nublo. Iespaidīgais akmens atbilst nosaukumam un ir pazudis mākonī, kas atvieglo šī posma veikšanu, jo nav ne mazākā vilinājuma novērsties no Liepājas mola cienīgā seguma. Neilgo posmu paveicu ar veseliem ceļiem un drīz esmu atpakaļ uz skrienamas takas, kas ved El Garañon virzienā. Zinu, ka daudz nav palicis līdz KP satikšu Andri, un tas mudina kustēties raitāk. Vispirms tik jāpārskrien pāri dambim, kas vairāk atgādina lielu peļķi, taču veiksmīgi tieku cauri sausām kājām.

Arī El Garañon ierodos pirms grafika. Ir liels prieks ieraudzīt Andri, un es patiesi novērtēju, ka pēc izstāšanās viņš ir gatavs atbalstīt pārējos. Uzzinu, ka pie Roque Nublo biju 31. vietā, kas nav gluži tas, kas plānots, taču pagaidām nesatraucos, jo sajūtas ir lieliskas un varu paspiest vēl. Tieku pie kolas un apelsīniem, neatsakos arī no putu ruļļa. Pie ūdens uzpildes gan atkal pazaudēju vairāk laika kā vajadzīgs, jo no brīvprātīgajiem nesapratu, ka ūdens ir ārpus šķūņa un velti cenšos to atrast iekšpusē.

Noskrējiens no El Garañon uz Tunte

Noskrējiens no El Garañon uz Tunte

KP pametu labā noskaņojumā. Drīz esmu mainītajā trases posmā, ko izstaigājām jau iepriekš, un apmierināta secinu, ka tie trases posmi, ko apskatē atzinu par skrienamiem, lielā mērā arī tiek pavadīti skrienot. Trasi kopš ceturtdienas ir papildinājuši dubļi un vairākas tērcītes, taču ar visu manevrēšanu starp peļķēm un akmeņiem uz priekšu kustos, manuprāt, raiti, un drīz pienāk brīdis, kad nūjas tiek ieliktas somā, jo trases profils ir uzņēmis kursu uz leju. Sākumā noskrējiens grūtības nesagādā, taču nav tālu līdz tehniskākai serpentīna daļai, kas ātri iezīmē manas vājās vietas. Visa uzmanība ir uz akmeņiem zem kājām un ātrums nekāds. Dažus gan pat apdzenu, un vien retais skrien ātrāk par mani, tā ka nejūtos arī tik slikti. Visbeidzot redzams serpentīna gals un asfaltētais ceļš, kam jāpārskrien pāri, un man izliekas, ka kāds mani sauc. Apkārt skatīties gan vēl ir pārāk bīstami, tomēr jau drīz esmu uz asfalta un ieraugu, ka saucējs ir neviens cits kā Andris. Tas ir pavisam negaidīts pārsteigums, un pārdesmit kopā noskrietajos metros uzzinu, ka līdz KP nav daudz, esmu jau labākā pozīcijā, un netālu priekšā ir vairākas konkurentes, ko noķert un apdzīt. Ar jaunu sparu un motivāciju paveicu atlikušo noskrējienu līdz Tunte, kas jau vairāk atbilst manai gaumei, tomēr tāpat pamanos padot dažas piespēles ar nelieliem akmeņiem potītēm un kādu reizi tās arī pagriezt. Par laimi, nekādu jūtamu seku tam nav.

Akmeņi... Akmeņi visur

Akmeņi… Akmeņi visur

Drīz akmeņu taka pāriet asfaltā. Noskrējiens tāpat ir stāvs, tāpēc nedaudz sevi bremzēju un drīz ieraugu baznīcu un tai blakus arī 3. KP Tunte. Grafiks tiek pildīts ar uzviju, ierodoties vairāk kā 20 minūtes ātrāk, kas pārsvarā ir uz mainītās trases rēķina. Skrienot biju centusies izdomāt visu, ko vajag KP izdarīt, tomēr izdomātais paliek otrajā plānā, kad pavisam negaidīti sev priekšā ieraugu Andri. Tā ir jau trešā reize, kas ir precīzi par trim reizēm vairāk, kā vispār biju cerējusi iegūt kādu atbalstu trasē. Džokers lieliski supportē, pie visa tieku bez prasīšanas. Kamēr dzeru kolu un tieku pie izrullētiem hamstringiem, uzzinu, ka esmu 24. vietā, kas skan jau krietni labāk. Jācīnās tālāk! Uzpildu pudeles, paķeru kādu apelsīnu, gabalu aiz KP mani vēl pavada un uzmundrina Andris, esmu tik noskaņota pēdējiem 30km, ka tikai pārsimts metrus vēlāk saprotu, ka KP satiktais un pasveicinātais Spaidijs nozīmē vien to, ka arī viņam skrējiens beidzies ar DNF.

Vien atgriežoties Latvijā, no ģimenes uzzinu, ka apmēram šeit mans telefons bija sācis dzīvot savu dzīvi un uz nebēdu zvanījis gan vecākiem, gan māsai. Viņiem gan atšķiras viedokļi par to, vai pēc dzirdētajiem trokšņiem esmu kāpusi kalnā vai skrējusi no tā lejā, un taisnība ir abiem, jo pa to laiku biju paspējusi darīt abus un vēl pabūt KP. Drīz gan telefonam apnīk, un ģimene var sekot līdzi lieki netraucēta, jo runāt tāpat neesmu gribējusi.

Trasē ir pavadītas vairāk kā četras stundas, un vairs nav ne miņas no mākoņiem, ir saulains un silts. Neapstājoties kāpju augšup. Lai arī kāpums nav nedz garš, nedz sarežģīts, kājas vairs nav svaigas, un lielākā motivācija ir priekšā esošie dalībnieki, ko vajag apdzīt. Prieks ir par katru apsteigto zaļo numuru, taču aiz muguras atstātie zilie 125km numuri nekādu gandarījumu nedod.

Drīz kāpumu nomaina noskrējiens. Sākumā veicas labi, un strauji tuvojos priekšā esošai skrējējai. Kad esmu tieši aiz muguras, šī tik pamet skatu atpakaļ un kāpina tempu. Viņai noskrējiens padodas labāk, taču nekur tālu atrauties viņai nesanāk, un pēc pāris minūtēm jau atkal esmu aiz muguras. Tad viņa atkal uzskrien ātrāk, lai pēc brīža atkal būtu panākta. Nesaprotu, kāpēc viņa visu laiku neskrien tik ātri, ja reiz viņai tik viegli tas sanāk. Es tur veikla nejūtos, kaut kā ķepurojos lejā un cīnos ar tulznām un akmeņiem, taču apņemos meiteni prom nelaist un sekot viņas trajektorijai. Nav nekādu šaubu, ka tuvojamies dienvidiem, jo ir pamatīgs cepiens, un seja deg tikpat ļoti cik pēdas. Te noderētu SPF krēms vai vismaz cepure. Varētu sapņot arī par KP un aukstu ūdeni, bet nedrīkst novērst uzmanību.

Ceļā uz Ayagaures

Ceļā uz Ayagaures

Tiekam līdz asfaltam, kas vēsta par Ayagaures tuvumu, un piespiežu sevi skriet arī pret kalnu, kas vairāk ir tāds švaks Siguldas serpentīns, līdz ar to – nekāda iemesla pāriet soļos. Pēc sajūtām pārkarsusi ierodos Ayagaures KP, kur cenšos operatīvi nomazgāt seju, padzert kolu un izpurināt akmeņus no apaviem. Liekas, ka varētu būt kādi +30°C, bet noteikti tik karsts nav. Kamēr laistos ar ūdeni, sprīža attālumā no sejas uz milzu pannām tiek gatavoti rīsi, un no tā aromāta karstumā vēders griežas vien. Uzpildu pudeles un bēgu prom.

Sākas pēdējais kāpums šajās sacensībās. Tas ir vēl īsāks par iepriekšējiem, vien 2km ar astīti un būtībā pilnībā skrienams, bet esmu izcepta un spēju tikai kāpt. Priekšā ir meitene, kas skrien un attālinās no manis, un es apzinos, ka skrienot šīs mokas ātrāk beigtos, taču tik un tā nespēju sevi piespiest skriet. Ir grūti, karsti, un es neiebilstu pret mākoņiem un ēnu. Lai nejustos pavisam nožēlojami, lieku sev pārvietoties ātrāk par citiem kāpējiem. Izdodas.

Uzsākot pēdējo noskrējienu

Uzsākot pēdējo noskrējienu

Beidzot esmu augšā, un ir skaidrs, ka līdz finišam būs tikai uz leju. Nolieku nost nūjas, un esmu gatava pēdējam noskrējienam. Vismaz man tā liekas. Akmeņainais noskrējiens ir briesmīgs, un es smilkstēdama kārpos lejā, jo katrs neveiklāks solis uz kustīga akmens sāp. Kad taka kļūst jau līdzenāka un pāriet izžuvušā upes gultnē, parādās naiva cerība, ka kļūs labāk, bet tā nenotiek un viss joprojām ir vienos akmeņos. Lielāki akmeņi ir stabilāki un rada mazāku diskomfortu, bet to nav daudz un trāpīt soli precīzi uz tiem nu jau ir diezgan liels izaicinājums. Skriešana mijas ar iešanas pārtraukumiem, dusmojos uz akmeņiem un sevi un ilgojos pēc mīkstām meža takām. Emocijas dzen uz priekšu, tomēr ir sasodīti karsti, un vien retā vietā uz īsu brīdi ir ēna. Šis pavisam noteikti ir trases depresīvākais posms, un tā dēļ jau tagad nekārojas atgriezties TGC.

Klausu Džokera padomam un kritiski uztveru līdzjutēju, brīvprātīgo un izkārtņu versijas par atlikušajiem kilometriem. Lai gan joprojām esmu soli priekšā savam grafikam, neesmu līdz galam pārliecināta, ka izdosies iekļauties 8 stundās. Stāstu sev, ka viss ir galvā, te visiem ir grūti un vajag tik skriet uz priekšu. Atgādinu, ka man nevienā brīdī nav sāpējusi kāja, kas vien ir svinēšanas vērts, lai tik kaut kā novērstu domas no bedres, kur esmu iekritusi. Tā nu neatslābstu, strādāju, dusmojos, ar milzu gandarījumu gandrīz kā stāvošu apdzenu meiteni, kas pēc Ayagaures bija skrējusi kāpumā, nedaudz atžirgstu papildus dzirdināšanas punktā 7km pirms finiša, kas viss kopā dod nelielu otrās elpas atblāzmu, un noskrienu pāris labus kilometrus. Kad upe kļūst par ceļu, izdodas divi kilometri uz 5min/km, jau ir redzama pilsēta, un tad… tad mani noķer karstums.

Upes gultne kļuvusi par ceļu, bet prieks par to nosacīts

Upes gultne kļuvusi par ceļu, bet prieks par to nosacīts

Liekas, ka, turpinot skriet šādā tempā, diez ko labi šis pasākums nebeigtos. Jūtos un laikam arī esmu pārkarsusi. Lai arī nav nekādu diskusiju par to, vai šeit ir jāskrien, es eju. Gabalu eju, atkal skrienu. Šādi tieku līdz kanālam, kur mani panāk viens iepriekš apdzīts puisis. Laižu viņu garām, bet šis pāriet soļos un saka, ka ir jāskrien. Es esot stiprāka, un man ir jāfinišē pirms viņa. Mirkli pretojos, bet uz to brīdi nelabums ir mazliet pārgājis, un mēģinām skriet kopā. Kanāls ir pārsteidzoši ērti skrienams, un tiekam līdz pēdējam KP Parque Sur. Sākumā biju domājusi, ka šajā punktā vispār nestāšos, jo varētu taču paciesties pēdējās 20 minūtes līdz finišam, tomēr sajūta ir tik draņķīga, ka izbaudu auksto ūdeni uz sejas un uzpildu arī pudeli.

Turpinām skriet uz finišu. Satieku gan Spaidiju, gan Spaidija atbalsta komandu, gabaliņu pirms finiša paskrienu garām arī Zanei. Lai arī neiztiekam bez iešanas pauzēm, kad skrienam, tad darām to ātri un sarunās ir vieglāk aizmirst par karstumu un nelabumu. Noskaidroju, ka puisis ir no Portugāles un viņam vislabāk padodas tehniski noskrējieni, ko galīgi nevarētu teikt par mani. Viņš domāja, ka ir bijis Lietuvā, bet pēc īsas Baltijas valstu ģeogrāfijas stundas izrādījās, ka tā tomēr bija Latvija. Rīga esot skaista, viņš ir apmeklējis daudzus muzejus, taču diez vai motivēju viņu tur atgriezties pastāstot, ka pašlaik tur ir -20°C un augstākais paugurs vien 300m virs jūras. Pļāpājot jau ir redzama finiša arka, un esmu bezgala pateicīga portugālim par kompāniju, bez viņa šis posms būtu krietni skumīgāks un diez vai iekļautos 20 minūtēs.

Vēl pēdējais pagrieziens uz finišu, un puisis uzsit pa plecu un saka “go get it”. Divreiz viņam tas nav jāsaka, un sāku paātrināties ar cerību, ka pietiks spēka līdz finišam. Pie barjerām jau stāv Andris, paņemu karogu, atlicis tikai sarkanais paklājs un emocijām bagāts finišs. Viss. 7:38:38.

Finiša smaids pasaka visu

Finiša smaids pasaka visu

Es to izdarīju! Es finišēju sacensībās, par kuru startu biju šaubījusies vien pāris nedēļas iepriekš, iekļāvos laika plānā un arī iegūtā 17. vieta starp sievietēm (142. kopvērtējumā) mani pilnībā apmierina, ņemot vērā šī brīža formu. Jūtos uzvarējusi visus šķēršļus, ko satiku pa ceļam līdz finiša līnijai, un tā ir sasodīti laba sajūta. Grūti iedomāties vērtīgāku pieredzi un ko labāku, lai gūtu pārliecību par sevi un gaidāmo sezonu. Lai kas arī notiks, es būšu gatava cīnīties. Par spīti sākotnējam riebumam, arī akmeņus būšu gatava redzēt jau maijā Spānijā.

Viens gan nav cīnītājs. Aiz šī stāsta ar laimīgām beigām stāv liela atbalsta komanda, kas palīdzēja man kļūt stiprākai, priecājās par panākumiem, bija blakus un uzmundrināja, kad lietas nenotika pēc plāna. Sirsnīgs paldies jums!

Tiekamies takās!