Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Un kad tu pēdējo reizi piedzīvoji kaut ko pirmo reizi?

Šādi vārdi tika apspriesti Scenic trail 113km startā, kur visi secinājām, ka pirmo reizi piedzīvojam pārceltu staru. Zibens un pērkons bija izdomājuši izklaidēties tieši mūsu starta kalnā, mēs piekāpāmies un pagaidījām. Gaidot startu, nevienam vēl neienāca prātā, ka ar šo mūsu pirmreizējie piedzīvojumi nebeidzas.

Neliela atkāpe kāpēc Scenic trail, un kā gāja ar gatavošanos. Pērn jutu līdzi vīram UTMB TDS distancē, pašai tecēja siekaliņa, bet iekrātajiem punktiem iztecējis derīguma termiņš un SKM punktu maiņa no 4 uz 3 nozīmēja, ka arī uz šī gada izlozi nevarēju pretendēt (CET+SKM sanāca vienu punktu par īsu). Redzot manu skābo seju, vīrs (tas pats, kurš aspruds), ierosināja skriet Scenic trail, būšost kā TDS, kalnains (7400 augstummetri), tehnisks, par vieglu nelikšoties. Gatavošanās rit kā pa kalniem, vai, šoreiz precīzāk – pa puņķiem. Paskrienu, saaukstēšanās, paskrienu, gripa, paskrienu, bronhīts, paskrienu, sāk sāpēt hamstrings, paskrienu. Vingrot arī reizēm sanāk. Kopumā zinu, ka atliks vien cerēt, ka viss ir galvā.

Tātad, piektdienas vēls vakars, ierodamies uz obligāto pirmsstarta instruktāžu un tiekam sūtīti vēl stundiņu atpūsties, jo trasē plosās zibens. Prieka par šādu pavērsienu nekāda, jau 12 naktī likās gana vēlu priekš starta, bet neko darīt. Pēc stundas atkal stāvam visi pie finiša arkas. Savācās 5 latviešu bariņš: Antra, Oskars, Valdis, Andris un es. Norunājam, ka sekot vajag Andrim, bet no manis jāmūk, jo šoreiz būšu kontrolpūķis. Paredzēts izbaudīt pasākuma par visu naudu vai gandrīz visu naudu, klusi ceru, ka varētu pietikt ar 30 no 32 atvēlētajām stundām.

Latviešu kompānija pirms starta

Latviešu kompānija pirms starta

Neliels izskrējiens pa pilsētu un kāpiens var sākties. Kad kādu stundu kāpts uz augšu, paveras skats uz Tesseretes pilsētiņu vienās ugunīs un melniem mākoņiem pretējā ielejā, arī visiem vienās ugunīs, mūs aizkavējušais negaisa mākonis izklaidējas tur, priecājos, ka manis tur nav. Kalnā augšā 600m kāpums, no kalna lejā, vietām labi skrienams celiņš, vietām piebremzēju, jo, lai gan bailes esot sūdīgs arguments, jau pašā sākumā nokrist akmeņos nebūtu nekāds prāta darbs. Citējot kādu R-V finišētāju “vēl stulbāk par vēlu finišu ir nomirt trasē”. Pirms noskrējiena beigām mani panāk Antra, uz leju viņai ripo labāk, cauri pilsētai izskrienam kopā, sākas nākamais augšupceļš. Pamanos no savas skrējēju grupiņas atrauties un skrienu viena pa pļavu kalna nogāzē, pēkšņi luktura gaismā priekšā parādās liels, brūns purns. Govs ir izvēlējusies tieši mūsu taku savai atpūtai, puslokā ap govi jau iemīta labi redzama alternatīvā taka, arī uz mani viņa nolūkojas pilnīgā mierā – nu ja gribi skrien, bet es te gulēšu un jūs visi ar saviem lukturiem mani nemaz netraucējiet. Pirmais kontrolpunkts – kola, apelsīns, arbūzs, dzēriens sistēmā un jākāpj tālāk, esmu iekrājusi kādu 30min rezervi līdz kontrollaikam. Tālākais ceļš ved uz augšu, uz augšu vien. Jāuzkāpj  1100m lai augstākajā punktā nonāktu gandrīz 2 tūkstošus metru v.j.l. Sāk aust gaisma, un pilnībā izbaudu, kā vieglā miglā tītās kalnu grēdas viena aiz otras paveras skatienam. Skaisti.

Saullēkts kalnos

Saullēkts kalnos

Jo augstāk jākāpj, jo mazāk tas skaistums interesē. Knapi rīts, bet jau ir GRŪTI, vēl aptuveni diennakts jāpavada trasē, bet neliekas prātam aptverami, ka tas varētu būt pa spēkam. Kad jau liekas, ka esam augšā un noskriets neliels posms uz leju, pamanu punktiņus priekšā esošā kalna korē. Viss skaidrs, šī nebija nekāda virsotne, nāksies kāpt vēl uz augšu. Turpmāk šis scenārijs atkārtosies vairākas reizes: augšā, mazliet uz leju, vēlreiz augšā, uz leju, atkal augšā un tad beidzot būs īstā virsotne.

Maldīgā sajūta par būšanu virsotnē, ceļš vedīs priekšā esošajā kalnā

Maldīgā sajūta par būšanu virsotnē, ceļš vedīs priekšā esošajā kalnā

Virsotnē vējains, jaku vilkt ārā slinkums, cenšos kustēties ātrāk prom. Skaisto skatu bildēšanai esmu paspējusi atmest ar roku. Noskrējiens necik labi nepadodas, nav īsti spēka. Tomēr, kad mani apdzen iepriekš vairākkārt manītais un apdzītais slovēņu pāris, iesēžos viņiem astē. Neesmu te braukusi nīkuļot, bet baudīt kalnu un kustēt uz priekšu! Noskrējiens ir bezgalīgs, paspēj apnikt kādas reizes trīs. Iepriekš sajūsmu izraisījušie skābaržu meži arī vairs neliekas nekas īpašs. Sāku pļāpāt ar slovēņiem, vismaz kāda izklaide. Runājot par izklaidēm, varam novērot, kā viens čalis saliec savu nūju 90 grādu leņķī. Necik sarežģīti tas nebija, skrēja, nūja iesprūda un gatavs āķis. Savas nūjas, kas palienētas no Laumas, turpmāk pieskatu centīgāk. Beidzot otrais KP, klasiskā arbūza un apelsīnu kombinācija. Pieveikts aptuveni maratons 8h laikā, stundu pirms kontrolpūķa, nav slikti priekš netrenētas jaunās māmiņas. Sāku sev noticēt, ka šis ir pieveicams. Nu vismaz līdz nākamajam KP tikšu, tur būs tīrs krekls, jauna želeju un batoniņu deva.  Līdz viduspunktam ar somām un normālu ēdienu nav pārāk tālu, kādi 600m uz augšu un 10km uz priekšu, kāpienā pazaudēju slovēņus, sāk sāpēt mugura. Tālāk ļoti lēzens noskrējiens, kauns tādā neskriet, tāpēc tipinu. Kaut kur pa ceļam izvelku telefonu un piesaistu Divplākšņu morālā atbalsta komandu, turpmāk saņemu ziņas par Andra un Antras atrašanās vietām un spēka un enerģijas vēlējumus. Karsts. Kontrolpunkts. Tieku pie somas, nomazgāju sāli no sejas, saslapinu matus, pārvelku kreklu, saēdos arbūzu un zupu, mazliet salamāju Oskaru, ka viņš čammājās, un man nepieklātos viņu te satikt. Ieraugu slovēņus, kuri jau dodas prom. Nav kolas, nākas iztikt ar bezalkoholisko alu, nav slikti. Ieziežos ar saules aizsargkrēmu (ir pats pusdienlaiks un saule spiež pie zemes). Kaut kā nočammājos gandrīz pusstundu, tad sabīstos, ka pārāk ilgi te esmu un fiksi taisos prom. Tālāk jādodas kaut vai tāpēc vien, ka Andris nākamo kāpienu nosauca par episku. Man taču tas episkums jāredz savām acīm! 3 kilometros jāuzkāpj gandrīz 700 augstummetri. Tieši tik stāvs šis kāpiens arī ir, taisni uz augšu, reizēm četrrāpus, reizēm turoties pie virvēm. Man patīk, sāk atvērties kaut kādas iekšējās enerģijas rezerves. Viss ir skaisti! Mugura nesāp un kājas pat vairs neliekas tik nogurušas, laikam jau saprata, ka čīkstēt nav vērts, tāpat neviens viņās neklausās. Karsti, sviedri plūst straumēm, te tas mans pretiedeguma krēms arī palika. No virsotnes skats fantastisks – pāri ielejai var redzēt vēl augstākus kalnus ar baltām sniega cepurītēm. Man patīk tas, kur esmu, un tas, ko daru. Nedaudz vēl jāparāpjas pa akmeņiem, tad sākas jauks noskrējiens. Mazais ūdens punkts, iepildu svaigu ūdeni, jo savējo biju pamanījusies pārāk sasālīt, sauja riekstiņu, cepums un esmu gatava pilnīgā laimē ripot tālāk. Kādi 60km aiz muguras, un dižskābāržu meži, pļavas un kalni atkal ir skaisti un aizraujoši, pat dubļi patīk, tipinu un smaidu, esmu tieši tur, kur gribu būt. Skaistas kalnu upītes un ūdenskritumi, baudu. Noticu sev, ka finišs ir tiešām reāls un sasniedzams, jau vizualizēju, kā zvanīšu Andrim, lai nāk mani sagaidīt finišā. Priecīgais noskaņojums rezultējas ātrumā un atkal noķeru slovēņus, kopā tomēr jautrāk, un viņiem ir labs, apbrīnojami vienmērīgs temps. Sarunās noskaidrojas, ka nekāda brīnuma tur nav, ultru pieredze gana liela, lai zinātu, Anjas vārdiem runājot, ka ultra ir beigusies, tad kad ir beigusies, nevis 10km pirms finiša, sākumā steigties jēgas neesot. Omulīgi pļāpājot par dzīvi pienāk nākamais KP, tradicionālais arbūzs, kola, apelsīni. Dodamies nākamā kalna virzienā, skrienam un skatāmies, kurš tas būs, ir viens zemāks un tālāk tāds krietni lielāks ar plašu kori un visām iespējām atkal uztaisīt augšā – lejā – augšā – lejā – augšā. Pareizi nospriežam, ka droši vien dabūsim to augsto, jo organizatoram laba humora izjūta. 72.km vēl viens mazais KP, iestiprināmies pirms lielā kāpiena uz sacensību augstāko punktu 2097m augstumā. Noskaņojums pozitīvs, centīgi soļojam uz augšu, plānojam 85.km KP būt ar 2h rezervi, ap 9-10 vakarā.

Ar slovēnieti Anju ap 74.km

Ar slovēnieti Anju ap 74.km

Kad kādus 40min ir kāpts, tālumā pamanu zibeni, nekas traks, mums te spīd saule. Pēc laika uznāk mākonis un sāk pūst vējš, uzvelkam jakas. Drīz zvana Andris, lai paziņotu, ka ir aizturēts KP ap 92.km vētras dēļ. Norunājam, ka mūs arī droši vien nākamajā punktā apturēs, bet varbūt tiksim turpat, kur Andris. Kāpjam, kāpjam, kāpjam. Miegs mācas virsū, nav gulēts 38h. Virsotnīte, nē, re tur vēl daži kāpj augstāk, sekojam, bieza migla, apkārt neko daudz neredz, vējš pūš aizvien stiprāk. Kad kāpts kādas 3h, tiekam augstākajā punktā, Andrim tur esot bijis mazais slēptais KP ar numuru pierakstīšanu, mēs neko tādu neredzam.  Ap to laiku ziņa no Santas, kur esmu un kas mums tur notiekot, jo ne Andris, ne Antra nekustoties uz priekšu. Sāk līt, vispirms pāris piles, tad sākas gāziens, viss pēkšņi kļūst tumšs, un ne no šā, ne no tā klāt arī pērkons un zibens. Spērieni ir neomulīgi tuvu. Paslēpties nav kur. Vienīgā iespēja maksimāli ātri skriet lejā uz KP. Pēkšņi visiem ir spēks un ātrums. Mūsu trijotnei pievienojas vēl divi skrējēji. Mazliet pārņem pasaules gala sajūta. Redzēt var tikai dažus metrus uz priekšu,  noskrējiens stāvs,  taka ir dubļains strauts,  skrienam blakus pa zāli,  tā arī slapja un slidena. Brīnumainā kārtā vienalga kustamies ātri un neviens neatpaliek. Daži slīd un krīt dubļos. Lietus kapā un zibens ir tepat, tepat, tik spožs, ka acis žilbst. Skrienam. Cenšamies saskatīt marķējumu. Kaut nu ātrāk būtu punkts, liekas ka ir, nē tikai ferma. Tad jau arī sasniedzam ilgi gaidīto KP. Teltis tukšas, visi satilpuši tuvējā krodziņā. Ieejam iekšā un vienlaikus pārņem atvieglojums un panika. Tur ārā bija briesmīgi. Uz ziņu, ka sacensības beigušās, un visus gādās uz finišu, atbildu, ka šobrīd nekas mani nepiespiestu iet atpakaļ ārā, turpinās sacensības vai neturpinās.  Rokās tiek iespiests alus, laikam jau mana sejas izteiksme ir gana briesmīga. Ātri atgūstos, viss jau ir labi, un sāk uzmākties žēlums, ka neizdosies finišēt. Tiekam savākti bariņā un ejam 3km lejā uz tuvējo ciemu, kur gaidīs autobuss, lai nogādātu mūs finišā. Lietus nelīst, no zibens ne vēsts. Žēlums pastiprinās. Man ir spēks, es varu turpināt. Palika 29km un 11h laika. Tessaretē (finišā) debesīs jau redz mēnesi uz zvaigznes. Vāc nost finiša arku. Mums kaut ko itāliski stāsta, pieraksta numurus, noliktavas aizmugurē iespiež rokās medaļu. Sajūta jocīga, skriets ir, finiša nav. Iepriekš nebiju iedomājusies, cik tomēr tas ir svarīgi – izskriet cauri finiša arkai, saņemt gandarījumu par paveikto. Un ko iesākt ar nenopelnītu medaļu?  Duša, sausas drēbes. Ēdamteltī satieku Andri, Valdi un bariņu 54km skrējēju, ēdam makaronus, sūdzamies, ka nefinišējām. Skauž īso distanču finišētāju apmierinātās sejas.

Sausais atlikums: pirmo reizi pārcelts starts, pirmo reizi negaiss kalnos, pirmo reizi pārtrauktas sacensības, pirmais DNF ultrā. No pozitīvās puses, sanāca gana labs treniņš Vilkaču maratonam.

Pēdējās finišētājas pirmā ultra

Es neatceros, kad tieši un no kā uzzināju par Gladiatoru pastaigu, bet esmu diezgan droša, ka tolaik šo pasākumu uzskatīju ne vien par traku, bet visticamāk arī par stulbu. Pieļauju, ka tas bija arī laiks, kad šobrīd nu jau par stulbām atzītas idejas vēl likās prātīgas. Cilvēki mainās.

Par savu dalību šīgada pasākumā nepalīdzēja izlemt nedz mans pirmais maratons (2018. gads, Valmiera, mocības un “nekad vairs” tipa sajūta), nedz arī tie daži iepazītie, kuri paši finišējuši R-V vai to plāno darīt. Nē, protams, nostrādāja tikai un vienīgi impulsivitāte un vienaudžu spiediens. Domubiedrs Didzis dalības pieteikšanas dienā uzraksta kaut ko no sērijas “eu davaj, saies”, un 10 minūtes vēlāk es esmu iegādājusies vienu no pēdējām vietām. Tik vienkārši. “Domāšana” man vispār nav šī pasākuma atslēgvārds, un varbūt labi, ka tā. Visu lēnām apsverot un pār-analizējot, sanāktu iziet 112 pārdomu lokus – arī par pilnīgi nesaistītām tēmām – un viss būtu nokavēts.

Zināju, ka sava mūža pirmajai ultrai gatavošos no Briseles. Likās tīri jauki. Jo Briselē taču nav ne kalnu, ne labākā alus pasaulē, ne to izslavēto frī kartupeļu un vafeļu, un vispār man, jaunu darbu uzsākot, taču būs tik daudz laika, ko domāt par skriešanu. “Mīlīgs naivums, Justīn,” tā es nodomāju droši vien kādā otrajā Briseles dienā, stumdama māgā pastu ar parmezānu un piedzerdama vīnu, varbūt pat aiziedama uzpīpēt. Bet ar divām lietām noveicas – pirmkārt, 2 km no manas mājas ir 4000 hektāru plašais Suanjē mežs (tā kā Biķernieki tikai smukāks), otrkārt, satieku Briseles skrējēju komandu Bxl Run Crew, ar kuriem saulītē un absolūti garlaicīgā Flandrijas ainavā noskrienu 30 km līdz Alstai, bet vēlāk pievienojos ceturtdienu skriešanas treniņos. Starp citu, Beļģijā ar alu tiek noslēgti visi skrējieni, arī 10 km, bet dažos maratonos to degustē arī pa vidam – tajos neviens nesteidzas.

Foto: Bxl Run Crew

Foto: Bxl Run Crew

Laiks skrien ātri, es – grūti teikt. Būdama ar viedtālruni neapgrūtināts cilvēks, nekad tā arī neuzzinu savu treniņskrējienu kilometrāžu. Kad kolēģi un draugi ik pa laikam apvaicājas, vai esmu gatava savai ultrai, godīgi saku, ka nē. Neliekas, ka cilvēks, kurš paskraida pēc darba un nedēļas nogalēs reizēm izmet kādu garāku aplīti, varētu būt tam gatavs. Tas gan netraucē izmēģināt. Vietējā skriešanas bodē uztaisu soļa testu, man beidzot tiek atbilstoši apavi. Lēnām sakasu arī pārējo ekipējumu. Nopērku lidojumu. Joprojām visiem saku, ka gan jau nefinišēšu.

20. jūnijā ielidoju Rīgā un daru divas loģiskākās lietas, ko dara cilvēki pirms ultrām: aizeju apciemot savu suni un atpakaļceļā – joprojām ar visām parpalām uz muguras – aizeju uz Kultūras akadēmijas izlaidumu, lai arī nevienu absolventu nepazīstu. Domām ir jāklīst citur.

Lielajā dienā piepērku ēdienu uz sajūtām un besos par krampi, kas iemeties labajā ciskā. Esmu diezgan droša, ka tas bojās diseni. Viss ir slikti, lai gan būt mājās ir labi. Pamazām pienāk nakts. Attopos pie LU ieejas, intervētājai mikrofonā sakot, ka šī visticamāk būs mana mūža sliktākā diena. Laikam pateicu arī kaut ko pozitīvu, no sērijas – galvenais jau mēģināt tik līdz galam u.tml. Joprojām nav ne jausmas, ko runāju vai te daru.

Starts ir viegls, līdz Teikai ar mani kopā noskrien māsa, kura dara to, ko pēc pusnakts dara normāli cilvēki – aiziet gulēt. Jugla, Berģi, viss pārējais. Izrādās, ka šoseja tumsā mani nepavisam neuztrauc – pieļauju, ka daudzie autostopa tūkstošu kilometri Austrumeiropas šosejās (arī naktīs) ir izdzinuši bailes kā no nakts ceļmalā, tā arī no fūrēm un visa pārējā, kas nāk komplektā. Izdaudzinātos remontdarbus pie Sēnītes knapi pamanu. Laikam esmu bijusi sliktākās vietās. Lai nu kā, nekas nesāp, fascinējos par nerakstīto saprašanos, kas valda skrējēju vidū un vienkārši lēnām tipinu uz priekšu līdz Garkalnei. Pirmajā kontrolpunktā (2h:33min) klusām un ar zināmu nopietnību sejā paēdu un pamazām saprotu, ko nozīmē ultra. Ultra – tas laikam ir vienkārši klausīt ķermenim, kurš zina labāk. “Justīn, tagad paņem šito gurķi, tev gribas gurķi. Okej, tagad olīva. Glāze kolas? Lieliska ideja!”

Par tālāko nav daudz, ko sacīt. Nakts ir ļoti, ļoti īsa, un gaišo pamali redz praktiski vienmēr. Rīts pienāk ātri. Ķermenis turpina diktēt, kad ir gatavs paskriet, kad vēlas pāriet soļos. Klausu. Mums nekur nav jāsteidzas. Stulbāk par vēlu finišu ir nomirt trasē. “Sēnītes” kontrolpunktā (4h:54 min) esmu takta sajūtas iemiesojums un uzrunāju kādu skrējēju: “Mēs gadījumā negājām vienā vidusskolā? Es gan neatceros, kā tevi sauc..” Viss kārtībā, vismaz nekļūdījos. Tas ir Andrejs, no kura mans ķermenis noskatās, ka banānu pirms iebāšanas mutē var ielikt arī sālī. Tagad mēs zinām, un tagad mēs tā darīsim līdz pat finišam.

Foto: Aija Valtmane

Foto: Aija Valtmane

Starp “Sēnīti” un Raganu viss liekas pat ļoti okej, ja neskaita to, ka šķiet, ka velkos. Noguruma gan nav, un to krampi nekad tā arī nesajutu, skriešana joprojām mijas ar soļiem, bet kustos un kustos diezgan raiti. Par kontrolpunktu “Ragana” (6h:34min) īpaši daudz atmiņu nav. Tur laikam bija tā tante, kas gaidīja autobusu un sākumā izlikās, ka neredz nokrauto galdu un Latvijas “dzelteno vestu” kustību, bet beigās tomēr ieinteresējās. Bija domājusi, ka tas ir Jāņu galds pasažieriem – acīmredzot, ārpasaulei jebkas liekas loģiskāk par skriešanu no Rīgas uz Valmieru. Saule sāk celties, tāpēc beidzot uzpildu arī līdzpaņemtās 0,5 pudeles, kuras diemžēl jānes rokās, jo, kā izrādās, pie somas piekabinātas, stulbi mētājas.

Pēc Raganas esmu atļāvusi sev ieslēgt mp3 pleijeri. Soļi joprojām liekas foršāki par skriešanu, mani apdzen pāris nūjotāji (mans respekts pret nūjotājiem pēc šī pasākuma vispār auga par 132%). Vienā brīdī ceļi krustojas ar jaunu un ļoti pozitīvu dāmu – Elīnu, kura cer kļūt par jaunāko R-V finišētāju un vispār priekš saviem 18 gadiem ir reti prātīgs cilvēks. Nu, ja neskaita… Nākamos divus kontrolpunktus sasniedzam kopā, pārsvarā soļojot, bet vietās, kur kalns ved lejā, skrienot. Skriet ar kādu kopā ir daudzkārt motivējošāk. Un sarunāties! Brīdī, kad Elīnas garīgais, šķiet, atkāpjas pavisam, es nez kāpēc viņai sāku stāstīt visu, ko zinu par Ļeņingradas blokādi – tipa, laikam gribēju celt garu, rādot, ka cilvēks ir spējīgāks uz daudz ko vairāk, un ka mēs ar savu pārtiku un dzērieniem esam drošībā, bet, nu, vai vajag jaunam cilvēkam ultramaratona laikā stāstīt par tapešu līmes ēšanu? Diez vai.

Līdz Stalbei (12h:52min) vispār nekas nesāp un kājas kniešas pāriet skrējienā, liekas, ka būtu pat reāli finišēt tā uz pulksten sešiem. Pirmā kļūda. Kājas nebija tam gatavas. Neilgi pēc KP pamešanas kreisā pēda sāk sāpēt aizvien vairāk un vairāk. Brīsniņu paejos ar kādu kungu, bet pieturā viņu atstāju un tā arī nesatieku. Saprotu, ka kaut kas ir slikti, bet, cik slikti – nezinu. Gaidu kādu zīmi no ķermeņa – nu, ka “labāk nepaliks”, “stājies laukā” u.tml. Pirmo un pēdējo reizi arī apsveru izstāšanos, taču zināju, ka esmu pārvietojusies pietiekami lēni un apzinīgi, lai trauma nebūtu smaga. Nekur nekritu, nekas konkrēts nenotika. Tas varētu pāriet. Ķermenis pieprasa spieķi. Kāds skrējējs man to arī sagādā (paldies tev, skrējēj!). Līdz Rubenei pārvietojos kā kaut kāds viedais meža vecītis – steberēju ar milzu zaru. Palīdz, ar katru stundu sāp aizvien mazāk. Vienā punktā no spieķa atvados, bet Rubenē ieskrienu (16h:36min). Tur sastopu zināmās Divplākšņu sejas, manas kājas tiek apkoptas un ir skaidrs, ka ir reāli finišēt kontrollaikā. Tā gan liekas visiem citiem, tikai ne man. Matemātika tanī brīdī vispār nav stiprā puse, jo jādomā par to, cik slikti ir.

Starp Rubeni un 100.km KP vispār esmu rupjākā jaunkundze pasaulē. Māsa pa tālruni dabū uzņemt franču lamuvārdu lavīnu, kuru papildina mana neizpratne par to, ko vispār te daru. Tas simtais kilometrs pienāk ļoti, ļ o t i  lēni. Un pēdējie septiņi, par tiem vispār negribas domāt. Palicis nedaudz vairāk par 1h un es zinu, ka būs kādu laiku jāskrien. Saule cepina, nedaudz nolādu Valmieras domi, kura nav pa ceļam tieši mums, skrējējiem, sastādījusi kokus, bet kopumā dusmojos galvenokārt uz sevi, ka esmu tur, kur esmu. Pēdejos kilometros kompāniju sastāda Gerda ar radiniecēm, kura mierina – ko tu streso, principā jau esam galā, tur tak var 10 minūtēs aiziet neskrienot.

Tā arī ir. Finišs, kurš likās, ka būs, ķerot pašu pēdejo minūti, pienāk 18 stundās un 49 minūtēs. Pa ceļam jau gara acīm redzēju, kā pie kliņķa raudāšu, bet nekas tāds nenotiek. Tikai tā dīvaini, man izdevās finišēt Gladiatoru pastaigā.

Foto: Gerda Čevere

Foto: Gerda Čevere

Nākamajā rītā gan konstatēju, ka kreisajai pēdai neredz potīti, tāpēc draugi aizved uz traumpunktu, kur ārsts nosaka: “Es arī vienreiz šito maratonu skrēju, bet tad sapratu, ka man nevienam nekas nav jāpierāda!” Pasmaidu. Rentgens neko neuzrāda. Pirmo reizi mūžā iegādājos kruķi un antibiotikas, bet ķermenis, kā jau ķermenis, izrādās – prot par sevi rūpēties un dzīst patīkamā ātrumā. Tas ļauj nebaidīties no distances atkārtošanas citugad.

Un šis ir sveiciens visiem Briseles ierēdņiem. Joks par to, ka ierēdnis bez savas žaketes pārāk ilgi nevar izdzīvot:

Foto: Gerda Čevere

Foto: Gerda Čevere

Ja nevar skriet maratonu, jāskrien ultramaratons!

Skrējiensoļojums Rīga – Valmiera jau divus gadus tāds mazais sapnis bija, bet no manis jau nekāds skrējējs nesanāk. Trīs mazi bērni (5g, 3g, 1g) ļoti ierobežo treniņu iespējas un pamatīgi samazina brīvo laiku. Kas vispār ir brīvais laiks? Neatceros.

Pavasarī nolēmu noskriet savu pirmo maratonu, neskatoties uz to, ka ar skriešanu decembrī un janvārī aizrauties nesanāca, bija svarīgākas lietas, diezgan pēdējā brīdī steidzu atgūt iekavēto. Cik nu var būt iekavēts tādam mazskrējējam! Diemžēl nedēļu pirms Tet Rīgas maratona tiku pie nieru iekaisuma un antibiotikām, tādēļ šī nelielā iecere šogad izpalika. Vispār ir tāda sajūta, ka man maratonu skriet nav lemts. Lai gan divas ultras jau pievarētas, maratona distanci mēģināšu skriet tikai nākamgad, jo izdevās pārcelt dalību uz nākamo gadu.

Tad nu gan man uznāca sievišķīga dusmiņa uz visu pasauli par tādu netaisnību, jo es taču tā gatavojos, līdz tādā dusmiņas kulminācijā nāca iespēja startēt skrējiensoļojumā Rīga – Valmiera. Izklausās diezgan pēc manis, ja kosmoss neļauj skriet maratonu, skriešu ultramaratonu!

Ikdienā skrienu ar ratiem vai divvietīgu velopiekabi, kurai priekšpusē piemontējas skriešanas ritenis. Tādā ikdienas pienākumu gūzmā ļoti reti ir iespēja iziet vienai izskriet, nākas apvienot. Tādēļ jau pie otrā bērna tika iegādāti Thule Glide skriešanas rati, kuri sver 9.8 kg, ir ar izcilu amortizāciju un citām ērtām funkcionālām lietām, ne velti visi pasaules skriešanas rekordi ar ratiem ir tieši ar šo ratu modeli. Neapmaksāta reklāma, ja gribiet skriet ar bērnu ratos, šis ir visperfektākais ratu modelis, ļoti rekomendēju!

WhatsApp Image 2019-06-23 at 22.06.17

Thule Glide rati, foto no personīgā arhīva

 

Gandrīz divas nedēļas pirms skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera atpūšamies šaha nometnē Pļaviņu novadā, Mežezerā, kur pēdējie treniņi ir ar bērnu ratos diezgan reljefainā vietā, tas krietni uztrenēja izturību, nav joka lieta stumt nepilnus 22 kg. Protams, vieglāk ir par divvietīgo velopiekabi, tur dažādās bērnu kombinācijās svars svārstās no 45 -52 kg, labs treniņš tā skrienot.

00769cc4-62be-42d9-ad45-3352a6c85562

Croozer 3in1 velopiekabe, foto no personīgā arhīva

Ekipējuma sagatavošana arī bija diezgan interesanta, jo ikdienā, skrienot ar ratiem, nekādas somas nav vajadzīgas, nepieciešamo ielieku ratu organaizerī un aidā. Šoreiz izvēlējos gurnu somu, svarīgākās skrējiena laikā nepieciešamās lietas salikt bija ērti, skriešanai arī netraucēja (tiklīdz ciešāk piesēju pie vidukļa). Par dzeršanas sistēmu pat īsti nebiju domājusi, dēļ tās skriešanas ar ratiem, īpaši netraucē skriet arī ar pudeli rokās, kādus 50 km tā arī noskrēju, līdz pudele pārvietojās uz gurnu somu. Diezgan nopietni piegāju iespējai nogādāt savas lietas kontrolpunktos, un tas līdzēja, katrā punktā tiku pie jauna dzēriena un želejām. Pieres lukturi gan nācās izvēlēties vidēji štruntīgu, jo visi tie spilgtie bija diezgan smagi, proporcionāli uz maniem 53 kg, paliels nesamais svars, izvēli nenožēloju, redzamība bija laba, šoseja bija relatīvi gaiša. Tāpat arī Asics Nimbus nepievīla un līdz galamērķim nogādāja mani bez tulznām.

1b488900-951d-4b58-b65d-aaa98ccf2b39

mirklis pirms starta, foto no personīgā arhīva

Nesen bija pārgājiens Kolka – Dubulti un tur pazīstama sieviete pēc finiša rakstīja, ka pats svarīgākais tajā pasākumā ir paņemt līdzi cilvēku, kurš tevi aizvedīs līdz finišam. Tas palika atmiņā.

Juglas pusē pamanīju, ka manā tempā skrien Anita un tā diezgan nemanot sākām skriet kopā, teikšu godīgi, man būtu bail skriet to posmu no Juglas līdz Garkalnes kontrolpunktam vienai pašai. Visapkārt tumšs, vide man neierasta, automašīnas braukā, un izcili darbojas fantāzija. Ar lielisko kompanjoni noskrējām kopā 36 km līdz otrajam kontrolpunktam, kur Anita palika ilgāk, jo teicās tālāk pāriet soļos. Līdz Raganai skrēju viena pati, sajūsminājos par lieliskajiem dabas skatiem, baudīju rīta agruma burvību, sajūsmas vērti mirkļi.

Un tad nāca man visbriesmīgākais posms – 18 km līdz Braslai. Joprojām skrēju viena pati, bija samērā karsti, ņemot vērā, ka man karsts laiks vispār nepatīk, bija grūti atrast motivāciju. Skrējām to posmu vairāki cilvēki individuāli, ik pa laikam vienam otru apdzenot, un tā uz maiņām. Vienā mirklī uznāca pamatīgs lūzuma punkts, sāku vairāk soļot, un arī pašsajūta sāka mazliet biedēt, tā kā galva griezās, tā kā nelabi, prātā pat ienāca nelāga doma, ka šādi jau skriet nedrīkst, var nākies izstāties. Tā kā esmu diezgan spītīga būtne, tas man bija kā bullim sarkana lupata. Es taču varu! Neesmu jau nekāds nīkulis! Iespēru sev pa pakaļu un uzkundzējos kompānijā pieredzes bagātajam Viktoram, kurš tajā laikā laikā arī kaut kur apkārt man rotēja. Dievinu papļāpāt ar gados vecākiem cilvēkiem, paklausīties to pieredzi un pastāstus par dzīvi, piedzīvoto un citiem stāstiem. Klačiņa ar Viktoru mani sapurināja, bija vairāk motivācijas turpināt skriet un mazāk pāriet soļos, tajā pozitīvajā gaisotnē uzradās enerģija, pašsajūta krietni uzlabojās un uz sejas atkal parādījās smaids. Vienā brīdī, kad Viktoram kļuva grūtāk, mani pārķēra smaidīgā un sparīgā Inta, un diezgan raiti aizskrējām līdz nākamajam kontrolpunktam. Braslas kontrolpunktā gan papukojos, ka saules aizsargrēms mani gaida nākamajā punktā, bet cerēju, ka līdz tam tikšu pietiekami raiti, lai nepagūtu apdegt saulē. Tāpat priecēja, ka līdz nākamajam kontrolpunktam ir “nieka” 13 km.

Nenoliegšu, bija grūti. Skriešana mijās ar soļošanu, un sapratu, ka man ir ļoti nepieciešams jauns kompanjons. Sagadījās, ka tuvumā skrēja Roberts, tāds ciets rieksts vispār, sākumā komunikācijai īpaši neļāvās, pēc vairākkārtējas pārvaicāšanas, vai tiešām šāda aste viņam netraucē, sākām skriet kopā. Lieliska motivācija! Kā gan tu vari pāriet soļos, ja kompanjons turpina skriet? Protams, nekādi! Pēc Stalbes kontrolpunkta ceļu turpinājām kopā. Patiesībā jāsaka, ka Roberts kā tāds sargeņģelis nokrita no debesīm, jo tieši ar viņa atbalstu man izdevās nepadoties, turpināt skriet un sasniegt mērķi ātrāk, kā biju plānojusi. Viņa skriešanas pieredze, ieteikumi un taktika bija tā, kas veiksmīgi nogādāja mūs līdz kliņķim.

Visos kontrolpunktos brīvprātīgo atbalsts bija nenoliedzami lielisks, padies Jums par ieguldīto darbu un enerģiju! Rubenes kontrolpunkts ir īpaši izceļams, paldies Jums!

Lai gan bija plānots Rubenes kontrolpunktā pavadīt īsāku laiku, tomēr nogurums ņēma virsroku un lieliskajā apgādībā pavadījām vienpadsmit minūtes. Nākamais mērķis jau bija 100 km atzīme. Bija grūti, nemelošu. Sekoju Robertam un spītējos pretim nogurumam, kompanjona skriešanas taktika tuvināja finišam, ik pa laikam atstājot aiz muguras pa kādam sagurušam skrējējam.

Pēdējie pieci kilometri bija briesmīgi grūti, kompanjona rosinājumu saraut pēdējo etapu nācās noraidīt, rosināju, lai sarauj viens pats, es rāmi paklunkurēšu. Paldies augstākiem spēkiem, kompanjons turpināja skriet ar mani un ļoti palīdzēja pievarēt to pēdējo etapu, kad bija tiešām visgrūtāk.

Esmu ļoti lepna ar sevi, ka 107 km pieveicu 13:36:10, ļoti labs veikums tādam nesportistam. Štrunts ar tiem maratoniem, gribu vēl kādu ultru!

65172156_2331285620244228_2465564128463290368_n

finiša taisnē, foto: Gints Kalns

 

Jūs jau ziniet, kur es būšu nakamgad ap šo laiku, vai ne?

Trešais reiss uz Valmieru

Dažs labs katru gadu soļo uz Aglonu, dažs labs katru gadu skrien 107 km uz Valmieru. Kāpēc tas tiek darīts, parastajiem mirstīgajiem ir grūti paskaidrot. Trases otrajā daļā lādējam visu uz pasaules un solāmies neskriet vairāk par 5 km, bet nākamajā Vecgada vakarā visiem čakarējam svētkus, gaidot pie datora, kad sāksies reģistrācija nākamajam skrējienam.
Divus iepriekšējos gados arī skrēju uz Valmieru – 2017.gadā, savā pirmajā asfalta ultrā, rezultāts bija 11:48 un beigas tika nostaigātas, bet 2018.gadā problēmas bija jau aiz Berģiem, tomēr trases beigu daļa sanāca labāka un rezultāts bija 11:40. Šoreiz biju apņēmies noskriet krietni labāk, veiksmes gadījumā palienot zem 11 stundām un mēģinot tikt pie 2.sporta klases (tam vajadzēja 100km noskriet zem 10 stundām).
Forma bija tīri laba, pēc Rīgas maratona pārāk daudz neslinkoju, kaut arī neierasti karstais jūnijs veica savas korekcijas treniņprocesā. Gadījās gan ķibele ar kurpēm – divas nedēļas pirms starta Saldus Stirnubukā uz saknes saplēsu savus labākos asfalta skriešanas apavus un steidzami vajadzēja meklēt jaunus. Kājas man pieradušas pie Asics GT 2000 sērijas, citus mēģināt pirms tik nopietna rikša negribējās (bija jau nelāga pieredze ar Adidas, kuras pēc dažiem simtiem nomocītu kilometru nācās atdāvināt). Bet nekur par cilvēcīgām cenām nekā jēdzīga atrast neizdevās, jo problēmu vairoja manas mazās pekas, šie izmēri visur brīvi nemētājas, bet pasūtīšanai un ieskriešanai laika neatlika. Tā nu noriskēju un paņēmu Asics GT 1000, lai vismaz kaut kas būtu līdzīgs. Kā izrādījās, bija tīri ok, kaut arī skriešana likās “cietāka”.
Pēdējā nedēļas nogalē pirms starta turēju tempu pusmaratonā Ventspilī uz 1:40. Skrējās viegli, kas priecēja, arī jaunās kurpes ripoja labi. Tomēr, lai nebūtu garlaicīgi, otrdien, pēdējā plānotajā puslīdz nopietnajā treniņā, pamanījos kaut kur sačakarēt potīti. Tad nu steidzu glābt kas glābjams, gandrīz apsaldēju kāju ar ledus kompresēm, aizjozu pie fizioterapeita noteipoties un pēdējās dienas kustējos tik maz, cik vien iespējams, pat nedomājot par skriešanu. Uz starta brīdi potīte vairs nedīca, bet nevarēja jau zināt, ko tā teiks par skriešanu.
Uz startu devos tīri labā omā, kuru gan pabojāja acu priekšā notikusī auto un motocikla sadursme pie LU ēkas. Krājumā bija dažas kofeīna želejas, 4 pudeles ar vitargo nosūtīšanai uz kontrolpunktiem, somā telefons, maks, poverbanka, lukturis, ūdens pudele, plānā jaka gadījumam, ja sadomāju atslēgties kaut kur krūmos. Kaut kā tā soma pasmaga likās, kaut arī nebija nekā vairāk kā citus gadus – laikam nākamajai reizei būs jāpameklē kāds vieglāks variants ar dzeršanas sistēmu. Laiks gan bija krietni siltāks, nekā gribētos – pusnaktī ap 20 grādiem, kādi 5-6 grādi vairāk nekā pērn. Par laimi, nākamajā dienā solīja krietni vēsāku laiku nekā iepriekšējās dienās, tomēr bija skaidrs, ka tāpat uz šosejas distances beigu daļā būs gana silti, īpaši, ja neizpalīdzēs mākoņi. Stratēģija bija ļoti viltīga – skriet tempā ap 5min/km, kamēr varu, un tad jau kaut kā tikt līdz galam.
Foto: Agnese Vēze

Foto: Agnese Vēze

Startā jau atkal bija laba oma. Atbrauca mani atbalstīt Arnis, arī no citiem saņēmu daudz laba vēlējumu. Tad himna pie Brīvības pieminekļa un ilgais riksis kāpās varēja sākties. Šogad izdevās atturēties pretī kārdinājumam neatpalikt no policijas auto, pirmais kilometrs gan fiksāks – 4:43, bet tālāk tempu turēju ap/nedaudz zem 5min. Pilsētai cauri skrējās tīri viegli, kaut arī bija silti un ātri paliku slapjš. Dažas sekundes zaudētas, stāvot pie luksoforiem, bet nekā traka. Protams, atkal dažs labs iesmēja par manu mazo solīti, bet kāds nu ir, ar tādu jāiztiek. Liepas smaržoja, Jugla sagaidīja ar līdzjutēju atbalstu, bungām un mežonīgu varžu kori ezerā, un tad jau šosejas tumsa. Reta lampiņa priekšā, pa kādai aizmugurē, pa kādam apdzinu, kāds atkal man aiztesās garām. Pirmie 5 km pieveikti 24:33, pirmie 10km – 49:55. Lēnāk, nekā pērn, bet toties nav lūziena pēc Berģiem. Tālāk jau temps par dažām sekundēm kritās, bet gaiss kļuva spirdzinošāks. Pirmais pusmaratons 1:46, tīri ok.
Garkalnes kontrolpunktā ilgi nekavējos, kravas vilcienu kustība šogad bloķēta un nav iemesla čammāties. Uzpildu ūdeni, trīs čipši mutē un rikšoju tālāk. Nu klāt ir šosejas remonta zona, šogad mežonīgi daudz mašīnu, dažviet nākas skriet pa zāli un šķembām. Apriju pirmo želeju. Temps turas ap 5:10-5:20, Skrienas vēl tīri viegli, sasniedzu Sēnītes kontrolpunktu, savācu savu vitargo, uzpildu ūdeni, laižu tālāk. Uzkožu kofeīna želeju. Pirmais maratons noskriets 3:43, 12 min ātrāk nekā pērn. Klāt ir Murjāņu kalni, daļu pasoļoju, jo katrs mazākais paugurs man izsauc pumpas. Līdz ar to temps dažos kilometros jau ir lēnāks par 6 min. Neesmu vienīgais pampaku nīdējs, apdzenu vienu soļotāju. Pēc tam jau atkal tīri fikss riksis.
Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Pirms Raganas mani noķer kāda slaidā solī skrienoša meitene, topošā čempione Diāna. Iepriekš nav sanācis trasēs tikties, nezinu, ko var un nevar, un pie sevis spriedelēju, ka gan jau nolūzīs. Pasūrojos par Murjāņu kalnu, viņa tik iecietīgi pasmaida un saka, ka tie jau neesot nekādi kalni. Tikai vēlāk uzzinu, ka viņa dzīvo Austrijā un skrēja mūsu izlases komandā pasaules čempionātā takās. Kārtojot lukturi uz galvas, atāķējas siksna, bet kabināt klāt nav vēlēšanās. Kādu brīdi nesu to rokā un tad taisos ietūcīt somā, jo ir jau gaišs, bet Diāna gan mani sabar, ka pēc noteikumiem lukturim jābūt līdz plkst.5:00.

Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Tā nu kopā ierikšojam Raganas kontrolpunktā. Ilgi nekavējos, paķeru savu otro vitargo un laižu tālāk. Diāna drīz mani noķer, apdzen un lēnām attālinās. Pēc dažiem km man piespiedu krūmu pauze un Alpu karaliene pazūd tālēs zilajās. Temps ap 5:30-5:50, kā kuru kilometru, bet sajūtas vēl tīri ok, kārtējā kofeīna želeja ribās. Ap 59.km, pie Inciema, kur pavadīju bērnību, atļaujos pirmo reizi nedaudz vairāk pastaigāt, jo paugurā skriet negribas. Tālāk gan līdz Braslas kontrolpunktam skrienu diezgan čakli. Braslā intervijas laikā izdodas sasmīdināt klausītājus, paķeru vitargo un laižu tālāk.
Tālāk temps kā kuru kilometru, citreiz zem 6 min, citreiz virs, jo dažbrīd pret pauguriem nedaudz pāreju soļos. Aiz garlaicības ceļa malā uzspēlēju klavieres. Izskrienu cauri Straupei, atļaujos nedaudz ilgāk pastaigāt pret kalnu, tad Plācis. Liekas, ka soma kļuvusi krietni smagāka, pilnīgi slapja vai nu no sviedriem vai rasas. Īpaši nekas nesāp, ja nu var just, ka slapjie šorti ciskas berž. Labā kāja brīžiem uzvedas aizdomīgi, it kā zūd kontrole pār to un tā pati brīvgaitā saliecas celī. Nedaudz bažījos, ka tā varu paklanīties uz šosejas kāda auto priekšā. Saule sāk sildīt aizvien vairāk, nu jau gribas ūdeni dabūt uz galvas.
Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Sasniegta Stalbe, noskrieti 77 km. Kontrolpunktā aplejos ar ūdeni, uzpildos, savācu pēdējo vitargo pudeli, kaut kā nočammājos un dodos trasē. Rēķinu, ka man līdz 2.sporta klasei ir vairāk nekā 20 minūšu rezerve, ja turpinu kustēt ar ātrumu 6min/km. Viss izskatās diezgan rožaini, bet tagad gaida mežonīgi garš un karsts 17 km posms līdz Rubenei. Pēc pauzes kaut kā īsti neskrienas, arī pulkstenis sāk brēkt, ka laiks uzlādēt. Noņemu somu, pietupjos, lai tajā parakņātos un apveļos vēkšpēdus. Atveļos atpakaļ cilvēka cienīgā pozā un meklēju somā powerbanku. Nav tur nekāds dāmu drēbju skapis, bet atrast neizdodas. Sapsihojos, izgāžu visu somas saturu, viss pil un tek. Labi, ka maks un telefons iepakots maisiņā. Atrodu powerbanku, sapekelējos atpakaļ, ierauju uz bēdām vēl vienu kofeīna devu un dodos tālāk. Tomēr 79.kilometrā pavadītas gandrīz 10 min, čammāšanās augļi. Tālāk jau skrienas tīri labi, temps nedaudz virs 6 min/km. Mani noķer Sigita un vēl kāds čalis, vēlāk viņus apdzenu, tad viņi apdzen mani.
Saulīte silda, šoseja cepina, ūdens dzerās pārāk labi un ap 88.kilometru viss izbeidzas. Naivi ceru, ka, tāpat kā pērn, būs neoficiālais ūdens uzpildes papildpunkts, bet nekā. Visi mēģinājumi skriet beidzas pēc dažiem soļiem, slāpes nežēlīgas. Tagad gaida nežēlīgi 6 km līdz Rubenes kontrolpunktam. Pāris km nosoļoju, atkal varu paskriet, bet pēc brīža atkal tuksnesis mutē liek soļot. Vēl kāds pašmauc garām. Pamazām aizkārpos līdz Rubenei, bet mana 2.sporta klase jau sadegusi zilās ugunīs.
Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Rubenē pie gādīgajiem Divplākšniem izdzeru mucu ūdens, apēdu pustonnu arbūzu, uzpildu pudeli un krietni atdzīvojies dodos tālāk. Pēc kāda brīža attopos, ka aizmirsu aplaistīties ar ūdeni, bet atpakaļ liekus metrus neiešu ne ar koku sists un laižu tālāk.

Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Dažu kilometru vēl izdodas puslīdz paskriet, bet bieži pāreju soļos, jo īpaši steigties vairs nav kur. Sasniedzu 100km kontrolpunktu, laiks 10:12. Lieki nosoļoti 3 kilometri mani iegāzuši. Nu neko, padzeros verdošu kvasu un dodos pēdējos 7 km līdz finišam. Saule nežēlīgi cepina, šad tad paskrienu, šad tad paeju. Pilsētā man garām aizšmauc trīs čaļi, bet es īpaši par to neuztraucos. Ir tā kā iespēja palīst zem 11 stundām, bet nu jau viss ir diezgan vienalga un mierīgi tieku līdz kliņķim 11:01:52. PB uzlabots par aptuveni 40 minūtēm, izcīnīta 18.vieta kopvērtējumā, tīri pieņemami. Laimīgas beigas, kefīrs, strūdele.
Nākamgad būs jāskrien atkal. Tagad jāpošas izmēģināt Vilkaču maratonu.
Foto: Gints Kalns

Foto: Gints Kalns

65615113_2170133089701104_4394303855127429120_n

Paldies fotogrāfiem Marekam Gaļinovskim, Santai Sinkai, Gintam Kalnam, Agnesei Vēzei un citiem par neaizmirstamu emociju iemūžināšanu.

Bez šamaņiem

Pērnā gada septembrī, vērojot 12 stundu sacensības “Pārspēj sevi” kā līdzjutēja, tik ļoti iepatīkas sacensību formāts un atmosfēra, ka nolemju – nākamgad šajās piedalīšos pati! Jo, galu galā, tas velniņš jau sen mani tirda, ka viena maza ultriņa jau nu katram sevi cienošam cilvēkam ir jānoskrien, lai var godīgi mazbērniem acīs skatīties. Un šīs ir tieši īstās sacensības, kur nav jābaidās, ka sētnieks nokops finiša zonu, pirms esmu atskrējusi.

Ja savam pirmajam maratonam gatavojos ļoti nopietni un atbildīgi, neiztrūkstot šaubām par savām spējām un varēšanu, tad par šo man bija pārliecība kā divpadsmitstāvu māja. Jo 12 stundās jau nu kādus 50 kilometrus notipināšu, kas liekas tīri pieņemams cipars, lai skaitītos ultra. Nu, ja pieveikšu 55, tad jau būšu laimīga.

Jaungada Divplākšņu ballē tiek izlozēta bezmaksas dalība stafetei, un kāds man piedāvā veidot komandu. Atsaku, jo man citi plāni – skriešu visas 12 h. Pati izlozēju dalību Rīga–Valmiera, un visi starā – es tak tikko biju kaut ko čaukstējusi par nelielu ultriņu. Nē, nē! Bet kaut kāds 1 % domu iezogas prātā to izmēģināt. Tad manī pamostas R–V brīvprātīgais, kurš vienmēr uzskatījis, ka tādus plānā galdiņa urbējus kā es vajag noņemt no trases jau uz starta līnijas, un vēsā mierā atdodu savu dalību nopietnākam skrējējam. Palikšu pie saviem plānotajiem 50–55 kilometriem!

Nedaudz pačīkstu, ka man nebūs kompānijas, un Mārtiņš nav ilgi jāpierunā. Piesakās, ka arī skriešot 12 stundas. Tad, lai mums palīdzētu skrējiena beigu daļā, tiek noorganizētas trīs Divplākšņu stafetes komandas. Īsta atbalsta komanda. Īsta Divplākšņu invāzija “Pārspēj sevi” sacensībās!

Visu ziemu grasos sākt nopietni gatavoties savai pirmajai ultrai, bet vienmēr atrodas kādi attaisnoti un neattaisnoti iemesli, lai paslinkotu. Vingroju gan cītīgi, un uz starta brīdi man bagāžā ir šogad noskrieti 3 skrējieni pa 12 km un viens Stirnu buks – 23 km. Pārējie skrējieni tik 7–8 km.

Sacensību diena ir klāt. Uztraukuma nekāda, apņēmība liela. Šodien būs mana pirmā ultra. Dažas minūtes pirms starta uzzinu, ka esam tikai 4 sievietes. Oi! Tas nozīmē, ka pēdējā palikt negribu, un jācīnās par trešo vietu.

Stratēģiskais plāns – visu laiku skriet komforta zonā un nekādas aizelšanās nepieļaut. Tātad, lēnām un neatlaidīgi. Pirmo pusmaratonu noskrienu bez staigāšanas un saprotu, ka jāskrien vēl 9,5 stundas. Kaut kas traks! Tas taču nav iespējams! Turpinu skriet ar staigāšanas īspauzītēm. Nekādas sēdēšanas nebūs, tad nevarēšu saņemties turpināt. Apmēram pusē pamanu, ka man sapampuši roku pirksti. Satieku mūsu Divplākšņu profesionālo medmāsu un vaicāju, vai tas nav pirmsnāves sindroms. Viņa mani nomierina un saka, ka ir. Jādzer vairāk ūdens un jāskrien ar augstāk paceltām rokām. Tā arī daru, un no malas noteikti izskatās, ka esmu atnākusi vingrot. Garlaicīgi nav nemaz. Visu laiku atrodu kādu, ar ko kopā paskriet vai pastaigāt. Kompānija visu laiku mainās.

Uzmundrinājumu netrūkst. Tiesneši katrā aplī sagaida ar ovācijām, it kā es skrietu par pirmo vietu. Tas ir patīkami un liek pasmaidīt un saņemties.

Nemanot tiek noskrieti mani plānotie 50 km, un prāts man priecīgs. Tā ir mana pirmā ultra! Esmu ultraskrējēja! Ķeksītis mērķu grāmatā ielikts! Turpat arī mani sapņu 55, pēc kuriem man jābūt laimīgai. Esmu ar! Bet vēl taču laika papilnam! Jāturpina. Sāk mocīt tulznas, jo es jau nekad nebiju dzirdējusi, ka ar jaunām zeķēm nevajag skriet ultras. Jāmācās no savām kļūdām. Pēdas deg, un pēc 63 km paņemu nūjas. Mēģinu turēties pie nūjām, lai mazāks svars uz pēdām.

Šoreiz šamaņi ar mani nerunāja. Mans pirmais maratons bija emocijām bagātāks. Savu pirmo ultru es vienkārši pieveicu, un man nebija tādas domas, ka to nevarēšu. Diena bija skaista un izdevusies! Saulīte spīdēja, pīlītes pēkšķēja, smuki džeku dibeni gar acīm zibēja.

Visvairāk emociju sagādāja stāvēšana uz pjedestāla blakus Sigitai. Tas bija ļoti pagodinoši! Trešā vieta, pieveikti 73,649 kilometri, medaļa, diploms un dāvanu maisiņš ar gardumiem.

“Nē, nē, nekad vairs!” turējās divas dienas. Kad pēc divām dienām vīrs jautāja, vai bija vērts tā mocīt sevi, ja pēc tam jāklibo, teicu, ka bija gan! Bet vairāk gan tik garas distances neskriešu. Ja nu vienīgi vēlreiz šajā pašā skrējienā citugad!

Transgrancanaria 360°: 4.daļa – Maigais, zilais paklājs

IMG-20190302-WA0003

Posms uz pēdējo kontrolpunktu Santa Lucia ir īss, tikai 22km, bet tajā jāpārvar 1350 augstuma metri vienā kāpienā. Kamēr saule vēl nav uzlēkusi ir vēss, gluži kā ieplānots, nepavisam negribētos veikt vēl kādu kāpienu tajā svilinošajā karstumā. Šobrīd mana lielākā problēma ir tikt ārā no pilsētas un atrast īsto taku. Apziņa slēdzas iekšā un ārā kā sabojājusies spuldzīte. Lēni aust gaisma. Nav ne mazākās jausmas, kā izdodas atrast vajadzīgo serpentīnu, bet, kad mani pamodina zvans no mājām – jau sparīgi kāpju augšup. Es pat vairs nejūtu grūtumu vai sāpes, tikai kustos. Lasīt tālāk.