|
||||||
Komandas blogi |
Pašlaik ar komentēšanu noskrien.lv ir bēdīgi, kā jau būsiet ievērojuši… Liekas, viens no Latvijas galvenajiem ultraskriešanas notikumiem (arī viens no abiem sertificētajiem maratoniem) tomēr pelnījis vietiņu, kur to aprunāt? Varam to darīt šeit − apakšā, komentāros. Droši! Par jebko, kas ar RUMF saistīts. Tāpat, kā darītu pie kalendāra notikuma/pasākuma. Noskrien! Uzraksti! Rīga – Valmiera skrējiensoļojuma nolikumā ir teikts: “Traumu un veselības likstu gadījumā skrējēji paši spēj izvērtēt situāciju un atteikties no starta vai finiša.” Nolikumu es ievēroju. Vienu reizi es esmu atteikusies no finiša, vienu reizi arī no starta. Nolikumā rakstīts arī: “Sacensību dalībnieki apzinās savu veselības stāvokli un grūtības ceļā līdz Kliņķim.” Par kādām grūtībām viņi tur runā? Neko tādu neatceros. Četri finiši man ir kabatā, bet vai bija tik grūti? Piektdienā ir sarunāts, ka vīrs ar bērniem aizbrauc pie omes, lai ļautu man atpūsties. Pa ceļam aizved mani līdz bankomātam. Izņemu naudu, eju uz veikalu, grasos atvērt aplikāciju, lai aktivizētu kuponus, meklēju telefonu – nav! Esmu atstājusi mašīnā, jo vīrs iedeva man lasīt priekšvēlēšanu avīzi, un es telefonu ieliku auto durvīs. Viņa numuru es nespēju no galvas atcerēties, bet mammas numuru es zinu jau 24 gadus, tāpēc ieeju tirgus būdā un palūdzu pārdevējai telefonu. Zvanu mammai, lai piezvana vīram, lai brauc atpakaļ. Problēmās iekulties māku, bet vismaz arī tās atrisinātu māku, tomēr ir sajūta, ka kaut kas ar smadzenēm šodien nav kārtībā. Obligāto un neobligāto ekipējumu pārbaudu 100 reizes. Netīšām uz numuru izņemšanu aizbraucu stundu par agru. Nu, gadās. Vismaz satiku sen nesatiktus cilvēkus un ilgāk izbaudīju pirmsstarta atmosfēru. Startā sāku skriet kopā ar Jāni. Tā mums tāda tradīcija – satikties vienreiz gadā un papļāpāt tieši šajā pasākumā. Cenšamies skriet piezemēti un piebremzēti, jo pirmajos 20 kilometros ultru uzvarēt nevar, tad var to tikai zaudēt. Izskrienot no Juglas, apdzenam veselu strīpu ar cilvēkiem. Tie ir tie, kuri iesāka par ātru un tagad saprot, ka vēl 100km priekšā. Paši skrienam prātīgā ātrumā, tomēr ir jūtams, ka ir grūti. Jānis sūdzas par pulsu, man arī tas pats un vispār grūti skrienas. Nospriežu, ka manā gadījumā vaina ir faktā, ka šodien vai rīt jāsākas mēnešreizēm. Jā, ultramaratonu fizioloģiskās preteklības nav tikai vēmieni un caureja, bet arī mēnešreizes. Tā nu vairākas reizes skrējiena laikā man krūmos ir jāpārbauda, vai nav sākušās, un attiecīgi jārīkojas, un, godīgi sakot, es pat gribētu, lai ir sākušās, jo tad vismaz vairs nav sajūta, ka vēderā ir svara bumba. Tomēr visu ceļu es paturu sevī to bumbu. Kopā ar patiešām uzēsto dzīvsvaru sajūta ir pasakaina. Ha! Atgriežoties pie skriešanas, esam ieskrējušies, bet vienā brīdī es saku, ka es atpalikšu, citādi būs par traku. Izrādās, arī Jānis labprāt atpaliktu, jo skrien vienkārši līdzi man. Man likās, ka es skrienu līdzi viņam. Labi. Ceļmalā ir puscilvēka figūra, ko esot uzlicis tas pats komiķis, kas citā reizē nesa manekenu uz pleciem. Man ļoti, ļoti nepatīk šādi joki, jo tie izskatās pārāk baisi un rada šermuļus. Nedomāju, ka šosejmala naktī ir īstā vieta baisiem jokiem. Tip, tip, Garkalne klāt. Tur šiverē Tukums. Prasu kolu ar burbuļiem, bet dabūju atšālēto. Nekas, necimperlējos un dzeru to pašu, paņemu saujā gumijlāčus un prom esmu. Bez liekas kavēšanās! Sākas depresīvākais posms. Man tiešām patīk skriet naktī un tumsā, es esmu īsta tumsas skrējēja, bet šis posms nav jauks. Vieta ar skaņas žogiem ir urbāni nemājīga, atceros vēl beigto alni no cita gada un visādas likstas, kas man te ir bijušas. Vienmēr galvā liekas, ka šis posms ir īss, bet patiesībā ir garš un neiet uz priekšu. Pamazām austrumu pusē debesis kļūst mazdrusciņ gaišākas, tas motivē. Skrienas grūti. Cenšos skriet lēnāk, bet īsti nesanāk, un vispār man nāk miegs. Apēdu kofeīna želeju, lai nemigtu ciet. Kāpēc es vispār šito daru? Kam man to vajag? Kāpēc apaļais mēness ir mugurā, nevis priekšpusē? Man šķiet, ka es ultras vairs neskriešu. Cenšos saskaitīt, cik tad ir skrietas, bet man sajūk. Kāda sešpadsmitā varētu būt? Es vairs neatceros, cik reižu skrēju Cēsis. Klāt kontrolpunkts. Jau pa gabalu dzirdu liepājroku. Ak, nuja, šogad liepājnieki ir šeit! Mani sagaida sirsnīgi, kā jau vienmēr. It kā es būtu savējā. Brīvprātīgā, kuru nepazīstu, prasa: “Jūs esat no Liepājas?” No malas atbild: “Viņa sirdī ir!” Izdzeru kolu, man liek paēst, es klausu. Es zinu, ka brīvprātīgos vajag klausīt, jo viņi adekvātāk spēj izvērtēt situāciju. Man prasa, vai gribu siltu kolu. “Kādu vēl siltu kolu? Ir 36.kilometrs!” Pirms došanās prom izmetu gružus un saku: “Es tagad izdzeršu kolu, tagad ielej man, lūdzu, te kolu!” – “Tu tikko jau izdzēri.” – “Tēju.” – “Gunta! Ir 36.kilometrs!” Atceros, ka vakar aizmirsu telefonu un atbraucu uz startu stundu par agru. Nav labi. Skrienu prom. Kļūst gaišāks, daba mostas. Migla, putni un Gauja. Šis posms ir tiešām īsāks. Līdz ar gaismu izdodas arī skriet lēnāk, bet man ir grūti. Aust zeltaini sarkana rītagaisma, sirds pildās ar sajūsmu par rītu un dabu. No pieredzes zinu, ka KP ir tālāk, nekā liekas, bet arī šoreiz kaut kā pārāk agri ceru to jau ieraudzīt. Kopā skriet man patīk tikai pirmajā posmā, bet arī tagad saskrienamies ar Sergeju un tīri jauki papļāpājam. Saku, ka galvenais tikt līdz Braslai, un tur jau tikai maratons paliek. Sergejs: “Arī maratons ir jānoskrien!” – “Noskries! Ja nevarēs noskriet, nostaigās!” Kontrolpunkts ir klāt. Pieņemu taktisku gājienu neiet uz benzīntanka tualeti, jo es tur vienmēr pazaudēju neadekvāti daudz laika, stāvot rindā. Aizies vēlāk uz krūmiem. Brīvprātīgais Kārlis prasa, ko es gribēšu. Pasēdēt. Sēžu un pati nesaprotu, ko es gribu. Laikam ēst? “Ko tu gribi ēst?” – “Es nezinu.” – “Saldu, sāļu?” – “Sāļu. Un arī kolu.” Sēžu un baudu, ka kāds cits manā vietā saprot, ko man vajag. Tā ir šī skrējiena maģija – brīvprātīgie ir atlasīti izcili profesionāli! Apjaušu, ka es te neesmu viena. Mani piecels uz kājām! Pabaros, apčubinās. Man gribas raudāt, bet asaras netek. Vēl jau tikai maratons noskriets. Labs ir, beidzot vismaz var neizmantot lukturi! Paņemu tēju un eju prom. Plakāts: “Ja tev izbeidzas kājas, tu skrien ar sirdi!” Aizcērtas elpa, bet raudiens neatnāk. Labi. Tagad emocionāli jābūt vieglāk. 10 līdz Ģīmjiem, 10 līdz Braslai un tad maratons. Sāk cepināt saule, bet tomēr vēl izģērbties negribas. Vienlaikus karsti un auksti. Gan svīstu, gan salstu. Jūtu, ka es smirdu. Kas tas par stulbumu? Saule tieši acīs, jau pamanu izstājušos dalībniekus. Paskrienu garām un tad tikai aptveru, ka vajadzēja taču apjautāties, vai var kā palīdzēt! Varbūt plāksteri vajag vai pret caureju tableti. Kas es vispār esmu par cilvēku? Ko nu vairs. Ik pa laikam pāreju soļos, jo vairs nevaru paskriet, bet uzreiz atsāku skriet, jo iet ir tizli. Nevarētu teikt, ka es īpaši ātri skrietu, tomēr tad vismaz ir sajūta, ka es daru pareizi. Apdzenu jaunieti, kuram pirmā Rīga – Valmiera. Tikšot līdz Ģīmjiem un stāšoties ārā, kājas neskrienot vairs. Saku, ka šeit jau var tikai soļot un ne tikai kontrollaikā paspēt, bet arī uz dušu! Es jau esmu sarēķinājusi. Es tā parasti daru – rēķinu, kādā laikā būšu finišā, ja turpmāk tikai iešu. Ieskrienu KP, tur man izpalīdzīgi piedāvā dažādus šķidrumus. Paņemu kolu un piekodinu pateikt tam jauneklim, lai nedomā stāties ārā – lai saka, ka es neļāvu! Es nezinu, vai viņš tika līdz finišam, bet es ceru, ka jā. Tomēr tak pirmo reizi cilvēks šito skrien! Kļūst arvien grūtāk, arvien karstāk. Nolemju Braslā džemperi vilkt nost, bet līdz tai vēl jātiek. Es vairs neatceros, vai visi tie Plāči un Straupes ir šajā posmā, vai pēc Stalbes. Nu, skries, tad redzēs! Ja vien varētu paskriet. Pret kalnu eju. Garākos kāpienos pa vidu vēl paskrienu, bet ir skaidrs, ka neizdosies finišēt 14 stundās, kā biju sākumā iedomājusies. Vienu reizi esmu finišējusi ātrāk par 13 stundām, bet pārējās plus mīnus ap 14 ir bijis. Kārtējo reizi domāju, kam man to vajag. Tad atceros, ka grēks čīkstēt – es skrienu ar nr.1. Tas ir pagājušā gada brīvprātīgo loterijas numurs, kuru laimēja mana mamma. Tā kā viņa objektīvi šo noskriet nevar, tad sūtīja mani. Un 1.numurs taču ir jānogādā Valmierā obligāti! Tā kā arī pati vairākkārt no visas sirds un ar atdevi esmu darbojusies kā brīvprātīgā, tad arī jūtos ērti ar šo numuru skriet. Aiziet! Pēdējais kalniņš, kur es 2015.gadā ar akmeņiem atgaiņājos no suņa, un Brasla klāt. “Ko gribēsi?” – “Paraudāt.” – “Sēdi, raudi!” Sēžu, raudu. Beidzot viss nāk ārā. Izpinkšķos no sirds, un kļūst vieglāk. Palūdzu sāļos, man pienes veselu izlasi. Nezinu, vai es gribu to visu ēst, bet paklausīgi ēdu. Atstāju tikai tos krekerus. Kurš tos vispār var dabūt iekšā? Šoko iedod man kolu ar burbuļiem. Viņš atceras, ka Garkalnē man tika iešmugulēta bez burbuļiem. Es gribēju vilkt nost džemperi, bet vispār ēnā un vējā ir auksti. Noskaidroju, ka ārā skaitās 9 grādi. Labi, neko es vēl nost nevilkšu. “Viss labi?” – “Nu jau jā. Maratons tikai vēl palicis. Kļūst arvien labāk!” Un patiešām – pēc šīs sarunas es saprotu, ka viss ir labi un kļūst tikai vēl labāk! Ar katru soli es tuvojos mērķim. Aiziet! Man nāk miegs. Visu ceļu man nāk miegs un nākas koncentrēties, lai paliktu pie apziņas. Man tas nepatīk. Es esmu šeit un tagad, bet man bail, ka es varētu aizplūst citā apziņas stāvoklī, un tas būtu bīstami. Man viss izdodas, bet tas prasa piepūli. Šeit jau katrs solis nāk ar piepūli. Beidzot ir klāt visi tie Plāči un Straupes, un uz asfalta parādās motivējoši teksti. Cik jauki, ka kāds par to ir padomājis! Uz gājēju ceļa ir gliemeži. Skatos, lai neuzkāptu. Ik pa laikam apdzenu kādu sagurušu skrējēju, ar dažiem papļāpājam, ka te jau vairs pavisam maz palicis! Nedaudz virs 30km, to jau katrs var! Uz augšu atļauju sev soļot, lejup skrienu. Kājās nav, bet ir sirdī! Stalbē brīvprātīgā Dace jau skrien man pretī ar apskāvienu. Kā man patīk šāda sagaidīšana! Varbūt tāpēc man R-V vienmēr ir tik lēns rezultāts? Es te vairāk ballējos un baudu sabiedrību, nekā skrienu! Katrā ziņā beidzot ir laiks noģērbt džemperi, salikt maisiņā visu lieko un likt to sūtīt prom uz finišu. Man izmasē kājas un atkal kārtīgi sabaro. Piedāvā pašceptus pīrādziņus. Es negribu, bet kā var atteikties no kaut kā tāda? Nekā. Stumju vien galvā. Nezinu, cik es te ilgi sēžu, bet jākratās prom. Kilometri paši nenoskriesies. Nu jau vairs skaitu kilometrus nevis līdz nākamajam KP, bet līdz finišam, jo te jau ir zem 30. Tas ir prātam aptverams daudzums, un šis ir iespējams. Visādas nesakarīgas domas. Galvā skan dziesma: “Satiksimies Jelgavā, Filozofu ielā.” Filozofu ielā ir Ģintermuižas klīnika, ja kas. Tiešām. Normāli šitas nav. Nezinu, kādā veidā, bet klāt ir Kalnozoli ar dubultmaratonu. Tur satieku Kārli, pazīstu viņu kopš agras jaunības un zinu viņa lielisko humoru. Tas, ko viņš teica, nav publiski rakstāms, bet omu uzlabo pamatīgi. Viss taču ir brīnišķīgi! Neadekvāti, bet brīnišķīgi! Strēķis līdz Rubenei. Kad tiek līdz Rubenei, tad jau gandrīz pasākums cauri. Sarēķinu, ka te jau ir cerība līdz trijiem paspēt finišā. Kaut ko mēģinu skriet, bet nevarētu teikt, ka ļoti sanāk. Trases malā ir motivējoši plakāti no dubultmaratona Taisnais. Tas arī ir viens lielisks skrējiens! Uz Valmieru brauc daudz motociklistu. Man ir bail no viņiem, pat vairāk, nekā no fūrēm. Bērnībā man bija fobija no motocikliem. Nevis drusku bail vai nepatīk, bet īsta. Atcerējos to šausmu sajūtu un nakts murgus par motociklu tēmu. Neviļus ienāk prātā, vai es maz atceros traumu apstrādi un dzīvības glābšanu. Visas arteriālo brūču tamponēšanas un visu. Pārcilāju galvā algoritmu, it kā visu atceros. Kas tās man te par domām tagad? Tā, viss, jāatgriežas šeit un tagad! Kājas piedzītas, velkas krampjos. Ik pa laikam pastaipu, bet tāpat velk kopā. Nolemju, ka tos atlikušos 15km es varu nosoļot. Nekas rezultātā diži nemainīsies, jo mana skriešana vairs par īstu skriešanu nav nosaucama. Atpazīstu pēdējo kalniņu pirms Rubenes. Uzvelku augšā, pa kalnu lejā cenšos skriet, bet īsti nesanāk. Ai, ka nav, ta nav! Iesoļoju kontrolpunktā, saņemu kūrorta cienīgu apstrādi. Ēdieni, dzērieni, masāža, morālais atbalsts, viss te ir! Pat pankūkas. Šoreiz tādas kumosa lieluma. Izcilas! Pieēdos. Mamma, kas te par brīvprātīgo strādā, prasa, vai vēl kaut ko iedot. Saku, ka mani jau iepriešējos punktos sabaroja. Te visi ir visiem mammas un bērni. Neadekvāta, bet forša ģimene! Izeju no punkta, uzklapēju pa kabatām, lai pārliecinātos, ka viss ir līdzi, bet man nav krūzītes. Saucu atpakaļ, ka aizmirsu krūzi. Krūze ir man rokā, pilna ar tēju. Ģeniāli. Vismaz neaizmirsu kaut kur puceļā. Šķiet, ka ar izmasētām kājām būs iespējams atkal skriet, bet nav. Tiklīdz izmēģinu, atkal rauj kopā. Nu labi, soļošu! Daru to sparīgi. Šīs tomēr ir sacensības, nevis pastaiga! Gribas ātrāk galā. Nu jau sanāks pirms trijiem finišā! Diezgan labi, ņemot vērā, cik man smagi ir gājis. Soļoju ar smaidu, man patīk! Man patiešām patīk Rīga – Valmiera! Sajūta ir laba, kilometri vācas neticami ātri. Šeku reku jau Kocēni! Un atkal priekšā ir jauki cilvēki, ar kuriem dalīties atmiņās par iepriekšējām reizēm un sagaidīt to labāko no šīs! Uzpildos, lieki nekavējos un soļoju prom. Tā kā vairs neskrienu, beidzot ir laiks aplūkot apkārtni. Skaistās, vidzemnieciskās sētas ar mājīgajiem nosaukumiem! Mani bērnības lauki ir Valmieras pusē, tāpēc jūtos kā mājās. Vējš pūš mugurā, ir silti un labi. Grūti gan, bet kam tagad viegli? Skaitu kilometrus, kaut kas man tur sajūk, jo zinu, ka pulkstenis samērīs 108, bet visās norādēs ir 107. Ai, vienalga, jāiet tik! Ik pa brīdim pamēģinu skriet, bet nu nē, nebūs. Ejot iekšā Valmierā, ir jāšķērso zāliens, lai no ceļmalas tiktu uz gājēju ceļa. Iesperu netīšām pa kurmju rakumu un dabūju smiltis botās. Paldies. Ejot garām kapiem, sarunājos ar vectanti, kura tur guļ. Viņa bija mana lielākā skriešanas fane, vienmēr atbalstīja mani manos ultra piedzīvojumos! Runāju skaļi. Ja kāds dzird, man jau vienalga. Vēl tikai kādi 3 kilometri palikuši, priekšā redzu soļotājus. Varbūt noķert? Varbūt paskriet? Mēģināt? Mēģinu. Kājas velk krampī, bet te jau vienalga! Es skrienu! Apdzenu tos divus un turpinu skriet! Es vienkārši gribu izbaudīt. Smaids pa visu seju, apdzenu vēl vienu, bet te jau vairs nav nozīmes, kurš kuru apdzen, te ir jāizbauda vēl pēdējā iespēja uzskriet, jo tas nu ir skaidrs, ka pēc tam es šodien vairs neskriešu nevienu soli! Pēdējos metros gandrīz apraudos, klāt finiša paklājs, es aizķeros aiz tās stalažas un izsmērējos pa zemi. Ģeniāli. Ai, vienalga, ātri pieceļos un finišēju divās ar pusi stundās. Man liek runāt mikrofonā, vairs neatceros, ko es tur sarunāju, bet stipri šaubos, ka sacītais bija adekvāts. Gan jau nebija. Bet tā jau arī ir jābūt – ja tu finišā esi pie skaidra saprāta un ar sabiedrības uzliktajiem filtriem, tad tu neesi pietiekami cītīgi skrējis! Mani aizved uz skolu atpūsties (atkal brīvprātīgie izlīdz!), dušā man kļūst slikti. Skaidrs, ir jāpadzeras, jāpaēd un jāatlaižas. Pēc jaudas snaudas jau viss kļūst gaišāks. Aiztenterēju atpaļ uz Valmieru un runājos ar draugiem. Tas jau ir tas labākais no šī pasākuma! Spriežam, ka nākamreiz jau mans numurs sāksies ar 5 – tik, cik reižu finišēts. Draugi saka, ka tas ir nopietni, es saku, ka tas nozīmē to, ka es nemācos no savām kļūdām. Tiešām – ap Vangažiem es taču domāju, ka es vairs šo neskriešu. Aha. Kā tad. Tiekamies! Rīgā notiek tāds 12 stundu mentālās izturības skrējiens “Pārspēj sevi!”, kurā jāskrien pa apli apkārt Māras dīķim, un kurā man ļoti patīk skriet. Tad nu šogad atkal pieteicos. Treniņu kilometrāža nebija tā labākā, bet dažus garos skrējienus paspēju noskriet, tad nu cerēju, ka kaut kā izdosies, jo pirms 2 gadiem sanāca necerēti labi. No rīta mazliet ar satraukumu ierodos, sakrāmēju uz galda savas ēdamlietas, pačaloju ar skrējējiem, un tad jau sākas! Garastāvoklis ir labs, pašsajūta arī. Cenšos nepārķert startu, bet skriet vienkārši normāli. Saplānoju, kādos laikos ēst un dzert, un pie tā turos. Skrienas normāli. No sievietēm mēs esam sešas, par vienu zinu, ka būšu ātrāka, par pārējām neko lāgā nezinu. Izskatās pietiekami atlētiskas. Redzēs. Pamazām sāku apdzīt par apli vienu, tad otru, tad trešo… Jau par vairākiem apļiem. Stiprākā no konkurentēm ir Irbe, bet arī viņu apdzenu par apli. Nesapriecājos gan, jo zinu, ka ultrās pirmajās stundās nekas nav skaidri zināms. Pēc kādām 2 vai 3 stundām Kristīne, kura atnākusi palīgā Elvijam, piedāvā palīdzību. Esmu pārsteigta, jo pēdējos gados mēs peldam uz krietni atšķirīgiem viļņiem, bet kas tad man? Ja man dod, tad es ņemu, paldies! Tādējādi tieku pie kvalitatīva atbalsta. Bet artrīta sāpes ar buljoniem un masāžām neaizdzīsi… Kļūst grūtāk skriet, piekusums sarodas, bet sāpes arī pieaug. Linda vairs neskrien, bet staigā un raksta ziņas pa telefonu. Sūta sveicienus no Dāvja. Prasu, vai viņš brauks šurp, un ja brauks, tad lai atved man zāles! Nākamreiz, kad satieku Lindu, viņa man saka, ka zāles būs. Nopriecājos un turpinu skriet, zinot, ka nesāpēs mūžīgi. Temps ir krities, bet stabili tipinu uz priekšu bez īpašām skriešanas mokām. Stundu pa stundai… Šāda veida sacensībās man ir vieglāk, kad es kaut ko gaidu. Šoreiz sanāk gaidīt cilvēkus, un tā ir labi. Es zinu, ka drīz ieradīsies mana stiliste Karolīna, kuru sarunāju uz stundiņu. Viņai pirmā reize šādā lomā, nav pazīstama ar ultramaratonu pasauli, tāpēc sanāk viņu uz vietas ātri apmācīt. Cenšos pielikt soli, lai viņai mazāk jāgaida mani. Katrā aplī viņa man iedod kaut ko apēst, un es ēdu arī. Vēlāk viņa stāsta, ka esot ļoti paticis, tikai licies mulsinoši tā stāvēt malā, kamēr citi mokās. Laiks diezgan labi iet uz priekšu, skriet ir grūti, bet kas jādara – jādara. Ir jau startējušas stafetes komandas, puse no vajadzīgā laika ir noskrieta, bet distances ziņā ir noskriets jau vairāk par pusi no plānotā. Es zinu, ka uz beigām būs grūtāk, tāpēc ir labi, ja ir noskrieta rezerve. Šobrīd izskatās, ka man ir tāda stabila otrā vieta, jo Ilzi es apdzenu nu jau arvien biežāk, bet Irbe ir man garām un tur arī paliks. Karolīna uz atvadām savāra man vēl buljonu, un ir prom. Ir noskrietas 8 stundas, un te nu sākas skriešana un cīņa ar sevi. Man. Ir. Grūti. Arvien biežāk pieķeru sevi pie skatīšanās pulkstenī. Vēl 4 stundas. Vēl vairāki desmiti kilometru jānoskrien. Kalkulēju, kurā brīdī būs noskriets pietiekami, lai tālāk drīkstētu tikai soļot, lai sasniegtu 100 km. Vēl nav droši. Un pat, ja būtu – man vienalga jāturpina skriet, lai paliktu 2. vietā. Tā gan šķiet diezgan stabila, bet tāpat. Apstāties nedrīkst. Motivēju sevi un kaut kā kustos, skaitot laiku. Arvien biežāk lieku sev padzerties, bet reizi stundā apstājos uz lielāku paēšanu un ātro kāju masāžu. Liekas, ka jāskrien reizē maz un daudz. Skaidrs, ka būs man tie 100 km, bet paši jau tie nenoskriesies! Jākustas. Trases malā uzrodas mana mamma. Domāju, ka viņas nebūs, jo viņai jāpieskata manas māsas bērni, bet te nu viņa ir kopā ar vīru un maniem mazajiem radiniekiem! Tie gan ātri aizbrauc mājās, bet mamma paliek. Tas ir labi, atbalsts vienmēr ir labi. 10 stundas un 92 kilometri. Arvien grūtāk sevi motivēt skriet, jo tos atlikušos 8 km jau var vienkārši nostaigāt. Vieta uz pjedestāla man būs, 100 km man būs, nekā diži vairāk nebūs un saprotu, ka neviens mani nemīlēs vairāk, ja es noskriešu vēl dažus kilometrus. 10 h un 40 min, viss, es vairs nevaru. Pāreju soļos. Ir 98 km. Cik var? Man pietiek. Domāju staigāt kopā ar Lindu, bet viņa to dara lēnāk, nekā es gribu, tāpēc sparīgi soļoju viena pati. Valdis saka, ka es tāpat esot monstrs. Pats tāds! Sarēķinu, ka vismaz 4 apļus es te nosoļošu, katrs aplis 1,35 km, pietiks ar rezervi. Kļūst auksti, uzvelku silto jaku. Tā ir zīme, ka nekādas skriešanas vairs nebūs. Trases malā atkal parādās Dāvis un pavēl man skriet, bet viņš nav man nekāds komandieris, turpinu staigāt. Vienā brīdī saprotu, ka finiša svilpe mani sagaidīs diezgan tālu no sacensību centra. Varbūt paskriet? Ai, priekš kam? Man to nevajag. Bet varbūt tomēr? Izrādās, ka es soļoju ātrāk, nekā man likās, un patiesībā es finišētu tuvu centram. Neskriešu. Bet tomēr tā doma ir ielaista smadzenēs, un pēdējā aplī es velku to silto jaku nost, saucu savējiem, lai dod plāno jaku, ir uzradusies arī Sigita un liek skriet, un es skrienu! Es atkal skrienu! Es gribu izbaudīt finišu! Ir palikušas 17 minūtes, tā ka izrādās, ka šis vēl nav pēdējais aplis, bet es skrienu no sirds un no spēka! Cik nu tas ir iespējams pēc gandrīz 12 stundām, es lidoju! Lieku vēl arī citiem izbaudīt finišu, un viņi arī saņemas un skrien! Tas ir tik fantastiski! Aplis noskriets, otrs noskriets, dzirdu no tiesneša, ka vēl pusminūte, man sauc, lai es aizskrienot vismaz līdz tualetēm! Un tieši tā arī sanāk – precīzi pie tualetēm atskan svilpe. Viss. Vairs nav jāskrien. Noliekties pie zemes un uzvilkt svītru es nespēju, tāpēc izspiežu no sevis kaut kādu pusšpagatu, lai varu uzvilkt ar krītu, līdz kurienei skriets. Ja jau tualetes tepat, tad izmantoju, un tad čalojot eju uz “mājām”. Apsēžos un smejos par neko. Tas tāds normāls garastāvoklis. Sigita aprēcas, kad es stāstu, ka man likās, ka šis būs viegli. Es noskrēju 107 kilometrus, par ko apkārt esošie ir stāvā sajūsmā. Es arī. Tas tāds skaists skaitlis, vai ne? Tad nu nākamreiz atkal 107, tikai ne vairs pa apli, bet taisnā līnijā! Aiziet! Es laikam katru ultras aprakstu sāku ar to, ka neesmu kārtīgi trenējusies, bet nu tagad tiešām. Pēdējā ultra skrieta pirms gada, un kopš tā laika treniņu bijis tiešām maz. Šogad vidēji 26 km nedēļā. Man bija citas lietas darāmas – jāmācās sadzīvot ar diagnozi, kas mani tagad pavadīs visu mūžu, jāuzsāk zemessarga gaitas, jāpalaiž dēls pirmajā klasē, jāatgriežas darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, jāvelta laiks un uzmanība ģimenei, jādziedē ielauztais kājas pirksts… Nu, kaut kā nesanāca skriet. Jo nav mums visiem vienas 24 stundas diennaktī, lai kā to censtos iestāstīt cilvēki, kuriem nav tik daudz atbildību. Pirms starta izpētu laikapstākļus. Bija mācība no aizpērnā gada RV, kad tizli saģērbos… Pusgarās bikses un plānais, garais džemperītis, kas izrādījās izcila kombinācija. Somā līdzi T-krekls, šallīte un cimdi, ja nu kas. Trasē atbalstītāja man nebūs, bet uz startu gan mani aizved. Skan Līvi: “Kādā brīnišķā dienā nebūs vairāk neviena no mums. Un ik mirklis, ko jūt, var tev pēdējais būt kādā brīnišķā dienā…” Ļoti labi, izsita no galvas Čikāgas piecīšus, kas skanēja galvā pirms tam. Izņemu numuru, čaloju ar draudziņiem, atmosfēra lieliska! Jūtos labi. Vienīgās bailes ir par manu fizisko sagatavotību. Vai man pietiks spēka vispār tikt līdz Valmierai? Sergejs saka: “Tu tiksi līdz galam! Tu taču jauna un smuka!” Nu, ja ar to pietiek… Redzēsim! Sākumā skrienu ar Jāni. Mēs satiekamies ik pa kādiem pāris gadiem uz pirmajiem 10-15 R-V kilometriem un turpinām runāt no tās pašas vietas. Viņš skriem lēnāk, un tas ir ļoti labi, jo man nevajag pārķert startu. Šmerlī tomēr atdalos, kompānijas mainās. Visiem tāds priecīgs noskaņojums un ticība, ka tiksim līdz galam. Priekšā skrien kungs ar fantastiski smukām biksēm. Pasaku to viņam, izskatās priecīgs. Vēl 90 km. Sarēķinu, ka tagad, ja pāreju soļos, nepaspētu kontrollaikā. Bet es vēl negrasos pāriet soļos. Man ir plāns saglabāt skriešanas kustību pēc iespējas ilgāk, lai attālinātu brīdi, kad jāsāk mocīties. Tā kā fiziskā sagatavotība ir nekāda, skrienu ļoti lēni. Vēl lēnāk par lēnu, bet skrienu. Galvā skan “kādā brīnišķā dienā”. Garkalnes KP mani draudziņi no Liepājas. Apjautājas, kā jūtos, un man nākas atbildēt, ka tīri labi. Paņemu līdzi kolu, izdzeru, iebāžu krūzīti kabatā un uz priekšu! Tipinu tālāk, aiz muguras skrien kāds ļoti aizelsies. Panāk mani un skrien blakus, sajūta tāda, ka tūliņ nomirs. Finišā šitā drīkst elst, ne jau pēc pirmā KP! Paskatos, jaunietis. Neatpazīstu, bet jūtu sevī pienākumu apjautāties. Jā, esot ļoti piekusis. Saku, lai piebremzē un atpūšas! Nakts vēl gara, nav nekādas vajadzības nodzīt sevi un Sēnītē izstāties. Jauneklis piekrīt un sabremzējas. Es ceru, ka viņam izdevās tikt līdz galam. Bet man pašsajūta laba. Priekšā debesis sāk sārtoties. Man patīk skriet naktī, bet prieks arī, ka diena aust. Ap Vangažiem kilometri rit lēnāk, bet rit. Līdz beigām 80 km, sarēķinu, ka ja tagad tikai iešu, vēl drusku varētu pietrūkt līdz paspēšanai kontrollaikā. Bet te jau arī Sēnītes kontrolpunkts. Tos pirmos KP bieži nenovērtē, jo vēl jau ir spēks kājās, bet es tāpat priecājos, ka te kāds strādā un dara visu, lai uzlabotu mūsu pašsajūtu. Paldies, mīļie! Līdz beigām 70 km, nu jau paspēšu kontrollaikā, ja tikai soļošu. Brīvības sajūta ir klāt! Bet es vēl nesoļošu. Aust diena. Putni ārdās kā traki. Kūko dzeguze. Man vēderā KP sarītais un somā skaidrā nauda. Tas ir uz labu! Šis ir viegls posms – maz kilometru, daba mostas, ik pa laikam kāds skrējējs apdzen mani vai es viņu. Vienai dāmai fantastiski skaistas bikses. Pasaku to viņai, viņa šķiet priecīga. Murjāņu kalniņi paiet nepamanīti. Tūliņ ausīs saule. Velkamies pa kalnu augšā, daži kungi staigā. Es saku, ka šis vēl pēdējais kalns, un tad jau drīz būs bufete! “Tu gan visu zini!” – “Jā, es zinu!” Raganas KP aizeju uz civilizētu toču, minētais kungs arī iestājas rindā. Joko, ka sekos mums, vairākkārtējiem skrējējiem, jo mēs visu zinām. Lai tev veicas, pirmreizējais R-V skrējēj! KP palūdzu tēju, Aija nokomandē: “Viņai melno!” Ak, cik tas ir fantastiski, ka šeit strādā brīvprātīgie, kuri bez teikšanas zina, kāda tēja katram garšo! Augstākā klase. Ilgi netirinos, paņemu sev kaut ko līdzi un steberēju prom. Krūze tukša, atsāku skriet. Vēl 60 km, nu jau pavisam droši es paspēšu pirms apbalvošanas. Īpatnējā kārtā 60 km liekas pieveicams attālums. Brīnumainā kārtā es joprojām jūtos labi. Nekas tā baigi nesāp (nu labi, krusti un pirksts, bet tas jau normāli), vēders sadarbojas, kājās ir un iekšās arī ir. Saule ir augšā, ieplakās migla, pasaka! Vienā brīdī saule sāk spīdēt tieši acīs. Ceļš kļūst šaurāks, jāsāk fokusēties un uzmanīties. Drošība pirmajā vietā! “Un ik mirklis, ko jūt, var tev pēdējais būt kādā brīnišķā dienā.” Visam jābūt labi, turpinām! Ik pa 10 km ieriju želeju. Ir labi. Melīgā ceļazīme “Rīga 52, Valmiera 55.” Nu ko var muldēt! Ģīmju kontrolpunkts. Kas par brīnišķīgiem ģīmjiem! Jociņi nāk no visiem ārā. Atkal pazīstami cilvēki, apčubina mani. Piesēžu, padzeros kolu un dodos prom. Vēl 50 km. Ja tagad tikai staigāju, nepaspēšu uz dušu pirms apbalvošanas. Bet es taču vēl nestaigāšu! Līdz Braslai derētu aizskriet, tālāk jau redzēs. Nav garš tas posms, to var! Ik pa brīdim kāds kalniņš, daudzi staigā, bet es vēl turos. Kāds no auto sauc: “Tev jau šodien ir teikts, ka tu labi izskaties!” – “Jā!” – “Es pievienojos!” Ak, paldies! Man šķiet, ka mēs ikdienā par maz sakām viens otram labas lietas, bet šis pasākums paver vaļā sirsnību tik daudziem! Ir Braslas, atvainojos, Liepājas kontrolpunkts. Sūdzos, ka neskan liepājroks, jo man taču galvā skan “kādā brīnišķā dienā.” Pie liepājroka netieku, bet pie augstākās kvalitātes apkalpošanas gan! Ko prasu, to man iedod – sēdekli, ēdamos, dzeramos, visu pienes klāt un vēl ar segu apsedz, iedod vēl to Liepājas šilti fotosesijai, speciāli man knibināja nost no nojumes! “Izrullē tak Guntai kājs! Citād viņa pagājšgad visiem rullēja, bet viņai neviens nerulle!” Tieku arī pie kāju izrullēšanas. Paldies, mani mīļie liepājnieki! Grūti skriet prom no tik lieliska KP, bet kas jādara – jādara. Ielej man dzeramo līdzi, klenderēju prom. Kājas jau sāk atsacīties no sadarbošanās, bet kad krūze tukša, jāatsāk skriet. Vēl maratons. Līdz beigām 40km, nu jau es droši paspēšu arī uz dušu, bet vispār prātā ienāk tāda ķecerīga doma – nepāriet soļos vispār. A ja nu sanāk? Uz šīgada suvenīrkrekla ir prezidenta citāts no Jaungada runas: “Ja nu nesanāk… A ja nu sanāk?” Nu provēs! Ja nu sanāk! Šis ir garais posms, kādi 13 km. Atceros, ka vecajos laikos vēl nebija mazo kp, tad tie posmi bija vēl garāki. Tagad jau kūrorts! Skrienot sadalu visu vēl sīkāk – līdz apaļiem km, līdz pusapaļiem, līdz kp, līdz želejas ēšanai, līdz ūdens dzeršanai… Sanāk ne vairāk par 5 km katrā sadalījumā. Vai ir kāds iemesls, kāpēc es tagad nevaru noskriet 3 km? Nav. Nu tad skrien! Paiet tie 3 km, vai ir kāds iemesls tagad nenoskriet 1 km? Nav! Aiziet! Sākas Straupes, Plāča un Stalbes trīsvienība. Grūti, jo te daudz uzkalniņu, un viegli, jo ainava pamainās. Skrējēji apkārt šķiet jau neadekvāti, bet tas normāli. Es jau tāda pati. Uz asfalta sarakstīti atbalsta vārdi. Ļoti labi. Jo vairāk visādu notikumu, jo vieglāk skriet! Atceros, ka te bija ceļa remonts, kad pirmoreiz skrēju. Asfalts par to neliecina. Ak nu jā, tas bija pirms 10 gadiem. Pirms 10 gadiem, hesus! Piezogas domas pāriet soļos, jo grūti skriet. Bet vai ir iemesls tagad staigāt? Nav! Rekur jau Stable, tur taču atkal būs manējie! Manējo tur tomēr nav, toties ir citi brīvprātīgie, kas man izmasē kājas un pienes ēdienus un dzērienus. Šito servisu! Kad skrienu iekšā, ārā skrien Aija. Sasodīts, viņa plānoja noskriet ātrāk… Žēl, ka tā, bet tādas ir ultras. KP vispār foršas vietas, kur satikties un uzsist viens otram uz pleca, pačubināt matus un iedot pieci. Mēs visi vienā trasē! Kola vai tēja līdzi krūzītē un aiziet! Vēl 30 km, un te nu ir skaidrs, ka jāskrien līdz beigām. Es zinu, ka tas būs grūti un gribēsies staigāt, bet jāskrien. Ja nu sanāk? Galvā tas liepājroks jau sāk apnikt. Pēc KP uz brīdi galvā iesēžas tur skanošā dziesma, bet drīz vien to nomaina atkal tā brīnišķā diena. Diena gan tiešām ir brīnišķa, tur nevar sūdzēties! Spīd saule, bet nav karsts, jo vējš pūš. Par laimi, mugurā. KP pat ir pavēsi, bet skrienot savelk piedurknes mazliet uz augšu, un ir labi. Paskrienu garām Aijai, kura pārgājusi soļos un izskatās nenormāli nomocījusies, tāpat kā citi staigātāji. Tas mani motivē turpināt saglabāt skriešanas kustību. Es zinu, cik grūts ir turpmākais ceļš pēc tam, kad ir pāriets soļos. Ne ne! Uz priekšu! Ir jāskrien! Nākamais KP būs dubultmaratons, līdz tam ir jāiztur. Es zinu, ka tur šiverē Kārlis, skrējējs no mana rajona. Zinām viens par otra eksistenci, bet sastapušies esam tikai vienreiz nejauši treniņā. Kārlis mani sagaida sirsnīgi, nu kā jau jebkurš R-V brīvprātīgais. Salej man kolu, uzmundrina. Pačalojam un dodos prom. Ir grūti skriet. Kā gan citādi! Bet te jau fokusējos uz kilometriem. Vēl 22, vēl 21, vēl 20… 7+6+7. 2+2+1+6+7. 90 km atzīme, tūliņ jau Rubene. Vēl šitas kalniņš, un tad jau redzēs. Sasodīti garš tas kalniņš, bet es zinu, ka pēc šitā es ieraudzīšu savu mīļo Rubenes KP, kurā saimnieko mani mīļie Divplākšņi, manu mammu ieskaitot. Te es dabūšu pilnu servisu! Tā arī notiek. Ovācijām skanot, ieskrienu KP. Dabūju visu iepriekš pasūtīto un uz vietas sagribēto. Paēdu, padzeru, mani izmasē no visām pusēm, nofilmē, nointervē. Aijas vīrs arī turpat uzturas, saka, ka finišā mani sagaidīs un iedos jaku, ko viņam startā atdevu. Pūš tiešām pamatīgi, pareizi ir, būs taču auksti, kad neskries. Zinu, ka aizsēdēties nedrīkst, bet atlikušos 13 km man ir jānoskrien, tāpēc atpūšos. Te jau vairs nav variantu. Saldējumu negribas. Paņemu dzeramo un stīvām kājām steberēju prom. Tagad posms līdz simtniekam. Nav daudz, ko stāstīt, jo viss, ko es darīju – skrēju un skaitīju tos sasodītos kilometrus. Es paspēšu 15 stundās, kā cerēju startā. Tikai jāturpina kustēties. Ne vairāk par 2 stundām, un es būšu finišā, bet ja es skriešu, tad ātrāk. Es skrienu. Kocēnu KP. Apsēžos, padzeru kolu. Ar burbuļiem! Man patīk ar burbuļiem. Labi, ka nav atšālējuši visu. Pačaloju ar Gitu. Viņa šogad tirinās gar trases malu, bļaujot visiem, ka labi izskatās. R-V ir fantastisks skrējiens! Pat tie, kuri neskrien vai nešiverē punktos, tomēr atrod veidu, kā piedalīties un sniegt savu sirsnību kopējai atmosfērai! Paldies jums visiem! Bet nu gan jāpiebeidz tas viss. Tos 7 km var noskriet. Vajag! Vēl 5 km. Sarēķinu, ka var paspēt arī 14 stundās. Bet vai man to vajag? Es jau esmu laimīga ar to, ka man būs izdevies noskriet visu. Tā būtu mana trešā ultra, ko ir izdevies noskriet bez staigāšanas. Esmu laimīga! Pamazām sākas finiša eiforija. Vēl 4 km. Hm, ja nu es mēģinātu tās 14 h? Bet vai vajag? Man jau būs izdevies noskriet bez trenēšanās, tas ir daudz. Noskriet, nevis noiet – vēl daudzāk. Vienugad man izdevās zem 13 h, pārējās reizes 14 ar astīti. Kamēr domāju, palikuši 3 km. Hm… A ja nu sanāk? 2 km. Eu, sanāks! Pielieku soli. Priekšā kāds kungs samocītā gaitā kustas uz priekšu, bet es esmu piekustējusies tuvāk. Ja nu izdodas noķert? Luksofors mani aptur. Man pieskrien aizelsusies dāma. Palaižam mašīnas un skrienam. Esmu jau sākusi test, jo man vajag tajās 14 stundās iekļauties. Nezinu, cik precīzi ir līdz beigām, jo skrējiena gaitā gps kļūda jau ir savākusies, bet vēl kāds kilometrs. Saku dāmai, ka skrienam! Valmierieši uzmundrina, vispārējā atmosfēra ir pasakaina! Finišs jau redzams, dāma man saka, lai es skrienu pa priekšu, viņa atpaliks! Pēc tam paskaidrošot! Man nav laika diskutēt, jo tās 14 h un jānoķer tas kungs. Skrienu, cik spēka! Gājēju pārejā apdzenu kungu, atceros noteikumu, ka finiša taisnē var skriet brīvi izvēlētā apģērbā, un novelku atstarojošo vesti. Vicinot vesti, priecīgi finišēju. Pieskrien kungs un dāma, finiša foto mums ir pie baznīcas trijatā. Pasaka! Mums izdevās! Atkal klāt ir liepājnieki, savāc mani, apsēdina, Pēteris iedod manu jaku, un dāma, ar kuru kopā skrējām, paskaidro savu motivāciju palaist mani pa priekšu. Izrādās, ka pērn Rubenes kontrolpunktā es viņai piedāvāju izmasēt kājas, bet viņa skarbi atcirta, ka nevajag. Pēc tam ļoti pārdzīvojusi par savu skarbumu un gadu mocījusies sirdsapziņas pārmetumos. Rubenē grasījās man atvainoties, bet, nesatikusi mani, pastāstīja stāstu manai mammai. Mamma saka: “Tak noķer viņu un pati pasaki! Rekur viņa nupat aizskrēja, pie apvāršņa vēl var redzēt!” Viņa neticējusi, ka var mani noķert, bet noķēra. Izsmējāmies kārtīgi par visu situāciju. Es pat neatcerējos to! Turklāt nekad neņemu ļaunā skrējēju skarbumu, jo lieliski zinu, kādā stadijā viņi tur visi ir. Pati taču tāda pati! Bet situācija sirsnīga. Nu vajag arī šitā sakrist! Man tā palaišana pa priekšu simts gadus nebija vajadzīga, bet mierinu sevi ar domu, ka viņa nebūtu tā tesusi pēdējos 13 km, ja viņai nebūtu pieteikts mani noķert un atvainoties. Viss beidzās sirsnīgi un ar smiekliem. Tas ir R-V gars! Pēc finiša Liepāja pavada mani uz skolu, nesot manas mantas. Arī tas ir R-V gars, un sirsnīgās sarunas dušā un pēcfiniša zonā ir R-V gars! Nosnaudos uz matracīša, pamodos, un brīvprātīgā no Raganas piedāvājās atnest man ēdienu, jo es pērn viņai esot kājas Rubenē izmasējusi. Un viņa man atnes ēdamo, un arī tas ir R-V gars! Finiša zonā čaloju ar pārējiem, un piedalījos finiša ovācijās pēdējiem finišētājiem, un arī tas ir R-V gars, un sagaidīju arī Jāni, ar kuru kopā startējām, un mudināju viņa mammu negaidīt ne mirkli ar narcišu pušķi, un apsveikt viņu tagad uzreiz, un arī tas ir R-V gars! Tiekamies pēc gada, mīļie! Ar ultramaratoniem man ir tā – man tie ļoti patīk. Bija reiz tāds sapnis piedalīties diennakts skrējienā, bet kaut kā nesanāca, tad sāka bērni dzimt, un tagad jau vispār sāk likties, ka jāmet tās ultras pie malas vismaz uz laiku, kamēr svarīgākas lietas darāmas. Ir sapņi, kas paliek neizsapņoti. Bet šeku reku parādās informācija, ka tepat, Rojā, notiks Latvijas čempionāts 24h skrējienā! Divu domu nav – jāpiedalās! Sagatavošanās ir nopietna – saplānoju, ka piedalīšos Māras dīķa 12h skrējienā, Rīga – Valmiera paies brīvprātīgā pozīcijā, Rīgas maratonā tikai pusīte, un tad Roja. Jo viss būtu par daudz. Kaut kāds saprāts man tomēr ir palicis. Diemžēl gatavošanās fiziskā ziņā ir švakāka – ziemā, kad būtu vajadzējis saskriet daaaaudz, cīnos ar visādām slimībām un saskrienu maaaaaz. Nu, kā ir, tā ir! Tuvojoties sacīkstei, sarunāju čomu Dāvi kā atbalsta personālu. Tomēr vieglāk skriet, ja ir kāds, kurš salej dzērienus un atplēš rozīņu pakas. Salieku somā līdzi 4 sporta tērpus – varēšu pārģērbties kaut vai ik pa 6 stundām, ja vajadzēs. Visu salieku numurētos maisiņos, ielieku traukus pārtikai un dzērieniem, viss ir loģiski un strukturēti. Ja pasaku, ka man vajag nr3, tad Dāvis man iedos nr3, un vēlāk viņš saka, ka struktūra bijusi parocīga, izņemot to, ka lūpu balzams bija provianta, nevis aptiekas sadaļā. Labi, ņemu vērā! Atmosfēra pirms starta ir silta. Ļoti silta. Sirdi silda draugi un paziņas, bet gaisu silda saule. Maigi izsakoties. Ir skaidrs, ka būs traki grūti. Organizētība kā jau festivālā – kas bija pērn Rojas pusītē, tie zina to ballītes sajūtu. Saliekam individuālos atbalsta punktus, man sanāk viens galds ar Elviju. Lieliski – mūsu atbalstītāji (Elvijam Linda) varēs atbalstīt viens otru, palaist pasnaust un pakavēt viens otram laiku. Starts un aiziet! Aplis ved pa stadionu un tad pa ārpusi, 1,2347km. Šoreiz pārmaiņas pēc nepārķeru sākumu, skrienu lēnām un prātīgi. Ik pa pusstundai piestāju pie galdiem kaut ko sabāzt un saliet galvā. Pusstundu pa pusstundai, laiks rit, čalas pierimst, saules svilināšana sāk mocīt nost. Man gan ir slapjš lakatiņš galvā, bet tāpat karsti. Vietējie iedzīvotāji uztaisījuši laistīšanas punktu. Svētīgi! Dīdžejs gan liek kaut kādu popsu, ko kļūst arvien grūtāk izturēt. Tālajā galā to nedzird, bet ar to atelpas brīdi ir par maz. Ar laiku tomēr sākas normālāka mūzika. Vispār dīdžejs ir pelnījis atsevišķu iestarpinājumu. Pasūtītās dziesmas viņš liek no youtube, bet, kamēr tās lādējas, viņš uzliek dzērāju šlāgerdziesmas. Roka un zaļumballes kombinācija ir tik izcila, ka sāk iepatikties. Vienpadsmitos vakarā tiek pasludināts naktsmiers un mūzika pagriezta klusāk, bet kopīgajā atbalsta punktā šiverē enerģiski ļautiņi un pagriež muzonu vēl skaļāk, nekā pa dienu. Dīdžejs griež klusāk, kamēr atmet ar roku, un divos naktī pa visu Roju skan: “Hei, ir trīs no rīta!” Otrreiz to dziesmu sarakstu es negribētu klausīties, bet uz vietas atmosfēra sanāk jestra. Atpakaļ pie skriešanas! Kļūst arvien karstāk. Ceriņi smaržo arvien tveicīgāk. Man nekad nebija licies, ka ceriņi var smaržot pārāk uzmācīgi. Nogurums, karstums, pulss kāpj debesīs. bet es jau tā tipinu ļoti lēni. Gaidu nakti. Visa esmu slapja. Astoņos vakarā starts 12h satelītskrējienam. Sākumā viņi ir spirgti, bet mēs zinām, ka pēc dažām stundām arī viņiem kļūs grūti. Tuvojas sešu stundu atzīme, saule nu jau ir aiz kokiem, joprojām ir karsts, bet man periodiski kļūst traki auksti. Ir vēdera problēmas. Pa starpai vēl ukraiņu dziedātājas koncerts, dzied arī himnas, un himnas laikā taču neiešu uz tualeti! Kaut kā mokos un tipinu tālāk. Kad uzpūš, kļūst drebinoši auksti, un saprotu, ka laiks pārģērbties. Man ir ļooooti grūti! Sarēķinu, ka tomēr 140km ir diezgan droši, ja turpinu kaut kādu kustību, un tas jau liek justies labāk, jo zem 140 es pilnīgi noteikti negribu. Tas būtu par maz. Pēc kāda laika zarnas nomierinās, taču sākas problēmas ar čurāšanu. Vajag, bet nevaru. Izspiežu pilienus, skrienu tālāk, bet jūtu, ka vajag atkal. Velns ar ārā, tas nav normāli! Un te nu sākas nopietnākas grūtības. Vēl pirms pusnakts iekrītu mikromiegā, jo laiks gulēt. Galīgi nav forši. Sāk reibt galva, piemetas nerealitātes sajūta, skrienu taisni, bet aizvelk uz sānu. Tas nav labi! Pie galdiem nu jau piesēžu uz ilgākiem brīžiem. Dāvis redz, ka man nav labi (viņš vispār ir ārsts), bet nekā nevar palīdzēt, jo es nespēju nodefinēt, kas man kaiš. Vēlāk stāsta, ka licies, ka es nestāstu, cik tieši slikti man ir, un tad nu arī es netieku mudināta beigt slinkot. Dabūnu kaut kādas zāles pret to, ka sāp sāns, jo pēc 8h man nācās pāriet soļos, jo sāp sāns. Laimīgā kārtā atlaida, nostaigāju tikai pārsimt metru. Kā es izcīnīšos līdz galam? Pusnakts. Aiziet jūriņā! Man kaut kas atveras vaļā. Laikam jau hiēnas tomēr ir nakts dzīvnieki! Es pēkšņi varu paskriet! Paziņoju līdzskrējējiem, ka ir sākusies jauna diena, “mēs dzīvosim to stundu pa stundai”. Turpinu skriet lēni, bet pulss ir saprāta robežās beidzot, daudzi staigā, bet es joprojām turu skriešanas kustību! Man viss ir labi! Aiz muguras dzirdu, ka lietuvieši mani aprunā – tik daudz saprotu, ka apbrīno manu spēju turpināt tipināt bez pāriešanas soļos. Apzinos, ka viss vēl daudzreiz var mainīties, bet nu baudu situāciju un skrienu, kamēr vēl var! Kamēr ir nakts! Vēroju debesis – ap vieniem beidzot rietumu pamale kļūst pilnīgi tumša, bet uzreiz arī saullēkts sāk sārtot debesis. Ak, īsās vasaras naktis! Trases tālajā galā smird pēc maitas. Es tomēr ceru, ka tie ir zemestauki. Viena ēna no laternas atgādina palmu, bet tie ir priežu ziedi. Trase skaitās apgaismota, bet švaki un reti. Sacīkšu direktors prasa, vai lampas netraucējot skriet. Es saku, ka traucē lukturis uz elektrības skapja. Direktors nesaprot, kas par skapi. Kaut kādi atbalstītāji trases malā smej, ka man vajagot padzert ūdeni un pasēdēt ēniņā. Nākamajā aplī paskatos, ka elektrības skapis tur tiešām ir. “Un lampa arī tur ir?” Nē, lampas nav. Bet esmu pārliecināta, ka bija. Trases malā aug koki, bet man vairākkārt liekas, ka tie ir cilvēki. Tāda ir nakts. Kļūst arvien grūtāk. It kā nekādu tādu baigo problēmu nav, bet izbeidzās iekšas un kājas, nevar paskriet. Ir pagājušas tikai 11 stundas. Vispār 11 noskrietas stundas galīgi nav maz, bet priekšā ir vēl 13… Sadalu laiku nogriežņos. Tagad gaidīšu saullēktu. Nav tā, ka es ilgotos pēc saules, bet tas tāds tuvākais notikums. Ar katru apli arvien trakāk, arī vēdera problēmas atgriežas, ir grūti ar to čurāšanu… Reiboņi. Ak nē, reibst galva atkal! Nav labi. Nolemju atkal pārģērbties – gan ilgāka atpūta sanāks, gan arī sausas drēbes mugurā, būs apakšgalam patīkamāka sajūta. Pārģērbjos, pačīkstu. Vienā brīdī sāku prasīt Direktoram, kāpēc foršie skriešanas krekli, ko izdalīja dalībniekiem, ir tik lieli. Kāpēc man netika S izmērs? Kur viņš ir redzējis resnu ultramaratonistu? Es nezinu, kā, bet viņš man iedeva kokvilnas S izmēra kreklu ar uzrakstu “Roja”. Man prieciņš! Diemžēl tas prieciņš baigi nepalīdz skriet. Trases malā ir saradušies vietējie atbalstītāji, tie gan palīdz. Pēc 13 noskrietām stundām nolemju apli nosoļot. Drusku atlaiž, bet nu nevar vairs paskriet! Vienkārši nevar! Man ir apziņas traucējumi! Tā, viss, ir laiks jaudas snaudai. Atbalsta punktā noguļos uz paklājiņa, ietinos segā, galvu man norullē ar pretodu līdzekli, un pēc 20 minūtēm viņiem ir jāceļ mani augšā. Gribu iemigt, dīdžejs uzlicis uz pilnu klapi “Tā gribējās man saules LĒKTA….” Iemiegu, pamostos, man šķiet, ka Dāvis pats ir aizmidzis un pagājusi vismaz stunda, bet saprotu, ka tas tā nevar būt, un iemiegu vēlreiz. Tad mani ceļ augšā. Gribu gulēeeeet, nēeee, kāaaapēeeec… Bet nav laika čīkstēt. Palieku uz zemes, man izrullē kājas, noņemu segu un drebu pie visām miesām. Uzstūķēju džemperi un skrienu. Pēc pāris apļiem džemperis kļūst lieks. Vismaz čurāšanas problēma ir pārgājusi, bet paskriet nevar. Pāreju uz režīmu “divus apļus skrienu, vienu eju”. Pēc tam jau “vienu skrienu, vienu eju”, kamēr jau tikai eju. Katrā aplī gan vismaz mazliet paskrienu – nu jāpamēģina jau ir, varbūt var tomēr! Bet nevar. Liekas, ka iekšas izgāzīsies. Soļoju sparīgi, pat ātrāk, nekā dažs skrien, bet ar katru stundu arī mana vilkšanās kļūst lēnāka. Uz kājām sametušās tulznas. Kamēr kustas, nav tik traki, bet pēc atpūtas pauzēm ir grūti atsākt. Jaukais brīdis no soļošanas – beidzot var patērzēt ar citiem tādiem soļotājiem. Tik sirsnīgas sarunas! Tā ir ultramaratonu burvība – mēs varam parunāties un izpriecāties viens par otru! Atbalstītāju teltīs arī iet jautri – viņi sadalījušies pa pulciņiem un triec jokus. Dāvis un Linda arī kaut ko rēc, es tos viņu iekšējos jokus nesaprotu, bet vispār nākamgad skries šie abi, bet mēs ar Elviju sēdēsim kastē. Ak jā, “sēdi kastē” ir tāds iekšējais jociņš. To ir grūti izskaidrot bez garāka konteksta, bet izklausās gana pieklājīgi, lai liktu viņiem sēdēt kastē. Viņiem tur tik jautri iet, ka pat aizmirst man sagatavot slaveno tumi! Nu lai – es nedusmojos. Esmu pateicīga, ka viņi mani aprūpē. Bet vai ta gulēt nemaz neies? Nē, viņi negāja gulēt! Trakie. Tas nav normāli. Jo stundas rit, jo pārliecinātāka es esmu, ka tas viss tiešām nav normāli, un es neskriešu 24h vairs nekad. Nu tiešām, tiešām, goda vārds! Tas NAV normāli! Simtnieku vēl jā, tas ir prātam aptverams lielums, bet ne jau diennakti! Nē. Nē nē nē! Visi man piekrīt. Nu, par to neskriešanu – iesmīn, bet lai tie smīnētāji sēž kastē! Neskriešu! Stadionā uzradušies policisti. Smejos, ka mūs visus savāks un aizvedīs uz piespiedu ārstēšanu. Saule cepina. 12h skrējēji finišē. 6h skrējēji startē – nu tie gan bija enerģiski pēc velna! Kā nesās! Mēs tur velkamies nīkuļi un pārspriežam savas problēmas. Teš tikai lietuvieši un Sigita. Mums šķiet, ka viņi nav cilvēki. Man galvā maļas domas par vēlamajiem kilometriem. Kāpēc tas man vispār ir svarīgi? Bet nu gribas, lai kaut kas būtu arī saskriets, nevis tikai pa tukšo nosēdēts pie galdiem. Man drēbes ir atkal slapjas, un šorti līdz celim un t-krekls ir pārāk siltas drēbes. Naktī vietējais man pastāstīja, ka vakar bijuši 27 grādi ēnā. Cik vēl šodien būs? Laiks īsajiem šortiem un lencīštopiņam! Slapjais lakatiņš atkal galvā, turpinu soļot, ik pa laikam pārbaudot neesošās spējas skriet. Ap pusdienlaiku sagribas ēst. Nevis rozīnes un gurķus, bet tiešām ēst! Kopējā bufetē dabūju zupu un normāli paēdu. Var kustēt tālāk. Man viens čalis iedod ledu. Atbalstītāji prasa: “Tāpat vien? Bez prasīšanas? Par smukām acīm?” Es nezinu, par smuku ko, bet man ir ledus. Īsts dārgums, jo Rojas veikalos ledus ir beidzies. Vēlāk tieku arī pie saldējuma “ar svaigiem dārzeņiem”. Es nezinu, ko pīpē mūsu atbalsta telts, un arī negribu mēģināt, bet salčuks labs. Uzrodas mana mamma ar savu vīru, piedāvā krabju salātus. “Sēdi kastē!” – “Nē, nu vēlākam!” – “Es negribu neko!” Dāvis: “Siļķi?” – “Sēdi kastē!” Bet vispār pēc tam man saka, ka es esot bijusi ļoti pieklājīga un necimperlīga. Prieks dzirdēt! Pēdējās stundas. Saule cepina līdz kaulam. Man parādās tūska. Nevis tāda parasta tūska, bet kārtīga! Rokas nevaru saliekt dūrēs. Tās pat nav sardeles, bet es nezinu, kādi blāķi! Turu gaisā, skats par rubli. Vēlāk kļūst plankumainas. Dakteris sliktumu novērtē uz 2 no 5. Ai, saies! Darbu atsāk vietējo laistīšanas punkts. Atgādinu citiem soļotājiem, ka mums ir milzu mentālā izturība! Fizisko ta jebkurš var, bet cik ir tādu, kuri mentāli spēj izturēt riņķošanas kustību diennakti no vietas? Svinam sevi! Jānodara tas darbiņš līdz galam, citādi būs jāpārskrien! Pamazām uzlabojas noskaņojums. Iekšās nav, kājās nav, bet galvā ir. Citiem grūti, citi vemj, viens tika aizvests uz slimnīcu, citi knapi velk kājas, viens lietuvietis sarunājas pats ar sevi. Ceru, ka ar savu labo omu viņus nenokaitināju. Dzirdu: “Es šitam sāk redzet gal!” Ak, nuja, lībiešu izplatības zona ir vieta, kur pazaudēt sirdis un vārdu galotnes! Nav ko tēret laik uz burt! Gals tiešām tuvojas. Pēdējā stundiņa klāt! Kurš vēl vairāk priecājas par pēdējo stundiņu? Pēdējā pusstunda. Saku atbastītājiem, ka proviantu var krāmēt nost, lai atstāj tikai padzerties. Kādas 20 minūtes vēl. Var dabūt akmeni ar savu numuru – kad viss beigsies, to noliks uz asfalta, lai pilniem apļiem var piemērīt klāt visu noskrieto. Kaut kas metīs mieru pēc pilniem apļiem, es saku, ka es gan skriešu līdz galam! Stadionā skan “Don`t stop me now!” Skrienu! Es skrienu! Ar akmeni rokā, ar smaidu sejā, es skrienu! Sāp viss, kas var sāpēt, bet te nevar neskriet! Līdzjutēja trases malā, kura jau labu laiku vārda tiešā nozīmē tur īkšķus par mums, dala ceriņu zarus. Ar ceriņu vienā un akmeni otrā rokā es gliemeža tempā un klibā solī lidoju pa trasi, dodu pieci citiem, līksmoju, man ir finiša eiforija! Ak jā, pareizi, tāpēc es te to visu daru! Aplis noskriets, bet vēl ir dažas minūtes, jāturpina skriet! Visi auro, sveic līderi, aiziet, uz priekšu! Esmu tālajā galā, kur lāgā nedzird, tāpēc klausos uzmanīgi. 3, 2, 1, stop! Akmens zemē. Viss. Vairs nav jāskrien. Es arī zemē. Pasēžu, nu cik ta sēdēs, jāiet mājās! Novelku botas un eju zeķēs. Mani personīgie atbalstītāji nāk mani sveikt un apskaut, un uzkāpj man uz tulznas. Aaaaauuu! Sāpīgi! Bet man vairs nav jāskrien! Parpalas jau novāktas, piknika paklājs palicis, guļu uz tā un saku, ka nekad, nekad, nekad es šo neatkārtošu! Es nokustējos visas šitās stundas, un viss! Nekad vairs, un pati tam no sirds ticu. Sirsnīgas sarunas, stulbi neizgulējušos un pārgurušu cilvēku joki, ālēšanās, joki, smiekli un vēlreiz joki un smiekli. Apbalvošana un velkamies uz viesnīcu. Ne es gribu pēc šitās slodzes locīties un mocīties mašīnā (es nekad pēc ultrām nevaru atrast ērtu pozu), ne arī Dāvim pēc negulētas pusotras diennakts vajadzētu stūrēt. Ļoti prātīgs lēmums. Parasti pēc ultrām es murgoju un trūkstos augšā, un cenšos iegrozīt kājas ērtākā pozā, bet šonakt gulēju kā nosista. Nākamajā dienā uzzinu precīzi izmērītos rezultātus. 159,994km. Jāpārskrien! Jā, te nu bija “nekad vairs”. Nepilnu diennakti pēc finiša es jau zinu, ka es šito gribēšu skriet vēl! Šī ziema sanāca tāda – nekāda. Kopš decembra vidus visu laiku slimoju. Tikko liekas, ka būšu uz kājām, noliekos atkal ar kaut ko. Treniņi līdz ar to arī nekādi – vidēji 30km nedēļā. Nu kas tad tas ir ultramaratonistam? Nekas. Bet jāskrien 12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi!” Ko es tur darīšu? Nav ne jausmas. Organizatori palūdz man pareklamēt skrējienu, ko arī cītīgi daru. Procesā saprotu, ka šis formāts ir tieši man – dotas 12h, kuru laikā var noskriet tik, cik grib un var. Tā arī darīšu – skriešu, cik varēšu, sanāks laba pārbaude šībrīža spējām. Pirms starta ar vīru runāju, ka šogad nekādas top vietas man nespīd – starta sarakstā pietiekami slaveni uzvārdi, ar kuriem es nespēju cīnīties. Vīrs man atbild: “Tu nesteidzies! Nevienas sacensības nav uzvarētas pirms starta!” Haha, asprātis. Sacīkšu rītā eju uz startu. Vēl nelīst, bet vispār sola lietu līdz pusdienlaikam, tāpēc man ir līdzi maiņas drēbes. Viss notiek aptuveni 1,35km sertificētā aplī ap Māras dīķi. Pirms starta jauki pačaloju ar draudziņiem, uzruna, starta signāls, aiziet! Protams, sākam skriet par ātru. Kompānijā man ir Mihails, ar kuru soli solī noskrienam visu pirmo stundu, čalojot par šo un to, par kriptobotām un vecajiem rokkoncertu laikiem, un ik pa brīdim konstatējam, ka vajadzētu skriet lēnāk. Drīz vien sāk smidzināt, tad jau līt tā, ka acīs tek. Pēc stundas izlemjam, ka derētu ko iekost, un tad skrienam katrs par sevi, vēlākos posmos ik pa brīdim atkal paskrienot kopā. Pēc 2h Sigita palīdz man nomainīt cimdus uz sausiem. Pēc kādām 3h saprotu, ka man jau ir grūti. Ko es te vispār daru? Vita un ātrākie kungi apdzen par apli neskaitāmas reizes, prieks skatīties, ka šitādā tempā var vicot tik garās sacensībās. Pati ik pa brīdim noķeru kādu lēnāku. Kā man patīk šīs sacīkstes! Atmosfēra jauka un draudzīga, un šeit visi ir vienlīdzīgi – finišs tāpat visiem reizē! Tikai ja vien nebūtu tik grūti… Izdomāju, ka vismaz 50km man vajag izspiest, lai būtu daudzmaz pieklājīgs gabals noskriets, un tālāk jau, kā sanāks. Un vēl tas lietus! Pēc 4h trasē parādās mani personīgie atbalstītāji – čoms Dāvis un mana mamma. Uzreiz priecīgāk ap sirdi. Saņemu visu, ko man vajag un ko nevajag. Nomainu cimdus, dabūju zāles pret slimību, man izmasē kājas ar rullīti. Drusku aprēcos par to, kā viņi apspriež manas ciskas un rullīti. “Šitas baigi labais – kārtīgi iekniebj miesu!” – “Jā. Kam ir, ko kniebt.” Pēc 5h joprojām līst, bet jau mazāk. Esmu noskrējusi 50km, un tas man jau liekas labs sasniegums šībrīža fiziskajai sagatavotībai. Tālāk var atslābt un skriet, kā sanāk. Čīkstu atbalstītājiem, ka nevaru paskriet. Man saka, ka tās esot muļķības, un aizsūta tālāk trasē. Pēc brīža skatos, ka līdere Vita izstājusies. Saprotu, ka laikam pārsalusi slapjumā. Velns, būtu es zinājusi, būtu aizdevusi savas sausās drēbes, man to ir vairāk, nekā vajag! Nu labi, manas bikses tāpat viņai būtu par lielu. Bet kas notiek? Tā kā Vita ir ārā, uz tāfeles, kur ik pa brīdim tiek atjaunoti top3 rezultāti, parādās mans vārds! Izrādās, tagad skrienu pa trešo vietu. Pirmā Kristīne, otrā Lita. Nu nē, vai man to vajag? Nedrīkstēs nemaz pastaigāties? Vienu ultru gan esmu bez staigāšanas noskrējusi, bet tie bija 85km, un es pati normālākā formā. Nu labi, skries, tad redzēs. Pēc 6h lietus ir praktiski beidzies, izlemju pārģērbties. Visu, līdz pat apakšbiksēm! Mamma pietur dvieli priekšā, ielokos sausās drēbēs un desoju tālāk. Jauna dzīvība iekšā, var skriet! Diemžēl Mihails izstājas, krampji nepāriet. Voļda arī sen jau ārā, kāja sāpot. Eh… Bet man jāskrien, kamēr var paskriet! Ieraugu, ka Kristīne staigā un baksta telefonu. Kas notiek? Ēšanas zonā uzzinu, ka viņa ir Stravā beigusi skriešanas aktivitāti. Tagad staigā un ir kilometru kilometrā ar Litu, bet tomēr ik pa brīdim redzu viņu skrienam. Atbalstītāji liek skriet, cik jaudas. Ja vien es varētu! Es ne-va-ru! Nevaru, bet skrienu. Vēl 5 stundas palikušas, vēl 4 ar pusi… Linda pieslēdzas manai komandai un pavēl nepāriet soļos. Es ne-va-ru!!! Bet turpinu skriet. Pati nesaprotu, kā un kāpēc. Skaitu galvā visādus teorētiskus laikus un kilometrus. Jau 70, jau 75… Vienā brīdī izrēķinu, ka tālāk varu tikai staigāt un tāpat 100 būs, bet līdzjutēji nepieļauj nekādu staigāšanu – cenšas mani uzkurināt un saka, ka Kristīne atkārtojot, ka neesot jēgas vairs skriet, ja Vita neskrien. Nu, lai būtu. Neizteikšos. Vēl kādas trīs ar pusi stundas palikušas, un es saprotu, ka es nepāriešu soļos. Es čīkstēšu, es vaidēšu, man sāpēs, man kļūs tikai vēl grūtāk, bet soļos es nepāriešu! Pati īsti tam neticu, bet vienlaikus es arī zinu, ka šis nu man ir jānoskrien līdz galam aiz cieņas pret sevi un pārējiem dalībniekiem. Te nav nekāda tautasbumba, te ir izturības skrējiens! Trases malā uzrodas mans vīrs un visi trīs dēliņi. Atplaukstu smaidā. Nedrīkst slinkot! Jārāda taču dēliem, ka viņu mammīte kaut ko spēj! Mani puisīši patīk daudziem, un viņi ir vislabākie atbalstītāji! Pa kuru laiku man jau 90km? Nē nu skaidrs, ka 100 būs! Būs! Bez šaubām! Tas jau šķiet pavisam labs rezultāts. Neticami! Jau atkal līst pamatīgs lietus, viss ir slapjš, bet man vienalga, es tik skrienu. Fotogrāfs uzliek savam aparātam vāciņu: “Tev jau ir daudz bilžu!” Ik pa laikam ļaujos masāžai un ēšanai. Ak jā, tume. Es vienā brīdī palūdzu mammai, lai uztaisa man mazliet auzu putras – trešdaļu paciņas ātrvārāmo pārslu aplej ar karstu ūdeni. “Cik ūdeni?” – “Pilnu.” Ar domu, ka nu tik, cik vajag. Es tak nespēju šādā stadijā skaidri izteikties! Rezultātā dabūju pavisam šķidru strebekli. Manējie gan brīnījušies par tādu uzturdevu, bet ko tad var zināt, ko tiem ultramaratonistiem sagribas? Beigās sanāk ideāla tume! Izstrebju krūzīti, un vēderā ir gan ūdens, gan auzas! Perfekti! Divas stundas pirms beigām parādās gaisma tuneļa galā. Kurš tad 2h nevar noskriet? Katrs var! Spēka nav, čīkstu, bet skrienu. Vienkārši skrienu lēnāk, lai nebūtu jāpāriet soļos, un tas strādā! Šī formāta sacīkstēs tāpat nekāds ātrāks finišs nepienāks. Jo lēnāk skriešu, jo mazāk nomocīšos. Diemžēl ir jau tik grūti, ka sametas slikta dūša no tās pašas tumes. Bet jākustas ir! Jau atkal čaloju ar līdzskrējējiem. Smaids sejā, uzmundrinu citus, citi uzmundrina mani. Dzirdu aiz muguras, ka es esot malacīte, ka es izskatoties viegla, ka es pēdējās stundās apbrīnojami vienmērīgi skrienot… Patīkami klausīties. Es arī speru ārā komplimentus, kādi nu sanāk. Rēķinu, ka nu jau otrā vieta man ir garantēta – Anitai esmu priekšā vairāk, nekā 10km. Pēdējā stundiņa klāt – izstrebju to savu nelaimīgo tumi un dodos skriet. Pamazām piezogas finiša eiforija. Simtnieks jau sen kabatā, izdomāju, ka vajag 105, lai būtu vairāk, nekā iepriekšējā reizē, kad skrēju 12h. Pēc tam izdomāju, ka vajag 108, lai būtu garākā distance, kas skrieta. Pēc tam – cik ta te vairs līdz 110? Skrienu tik uz priekšu, būs, nu būs! Finiša krītiņš man jau ir rokā, smaidu kā saulīte un desoju, cik var! Šī ir lieliska diena! Aizejot pēdējā aplī, fotogrāfs ir atsācis šancēt, finiša zonā ir sanācis lērums cilvēku abās trases malās, visi aplaudē, auro, kliedz, sajūta un atmosfēra vienkārši fantastiska! Tikai viena balss pa vidu sauc: “Kāda jēga? Nav jēgas!” Jēga ir ietverta Šri Činmoja citātā, kas uzdrukāts uz diploma: “Ir tikai trīs uzvarētāji: Tas, kurš sacenšas ar sevi, tas, kurš finišē pirmais, un tas, kurš veic visu distanci.” Pirmā es nebūšu, bet sevi es jau esmu pārspējusi, un es veikšu visu distanci, sasodīts, līdz pēdējai sekundei! Skrienu no visas sirds! Līdz dīķa tālākajam galam un tad pēc iespējas tālāk atpakaļ, lai mazāk būtu jāklibo līdz finiša zonai! Vēl divas minūtes, vēl minūte! Cik tālu es aizlidošu? Pāri dīķim dzirdu korītī skaitām: “Desmit, deviņi… Trīs, divi, viens!” Svilpe un viss. Viss. Vairs nav jāskrien. Ar mokām pieliecos, uzvelku ar krītiņu līniju un pierakstu savu numuru. Kliboju uz finiša zonu, čalojot ar līdzskrējējiem. Apskāvieni ar skrējējiem un atbalstītājiem. Sanākuši vēl draudziņi klāt, kas apsveic un apjautājas. Apsēžos, beidzot apsēžos! Man pienes zupu. Tā šeit, kā vienmēr, ir lieliska! Smejos un ālējos. Es tak noskrēju 110,9 kilometrus, Jokohama, Alabama! To Jokohamu, Alabamu vakar izlasīju grāmatā, tas tāds “Sasper Jods” tipa izsauciens. Dušās priecīgi čivinām, apbalvošanā čivinām vēl priecīgāk. Man otrā vieta, man pati labākā atbalsta komanda, man labākā diena pēdējā laikā un man vissmieklīgākās zeķes, daudziem patika. Pats sacīkšu direktors Valdis ancukā un vestē atver durvis un pavada visur, kur vajag. Apbalvo pilnīgi visus. Aplausi arī tiem, kuri nav ieradušies uz ceremoniju. Un redz, kā – es domāju, ka ne vella nenoskriešu, bet pārspēju sevi un noskrēju 110,9 oficiālus kilometrus. Taisnība vien vīram bija – nevajag sadalīt pjedestālu pirms starta! |
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-