Šī ziema sanāca tāda – nekāda. Kopš decembra vidus visu laiku slimoju. Tikko liekas, ka būšu uz kājām, noliekos atkal ar kaut ko. Treniņi līdz ar to arī nekādi – vidēji 30km nedēļā. Nu kas tad tas ir ultramaratonistam? Nekas. Bet jāskrien 12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi!” Ko es tur darīšu? Nav ne jausmas. Organizatori palūdz man pareklamēt skrējienu, ko arī cītīgi daru. Procesā saprotu, ka šis formāts ir tieši man – dotas 12h, kuru laikā var noskriet tik, cik grib un var. Tā arī darīšu – skriešu, cik varēšu, sanāks laba pārbaude šībrīža spējām. Pirms starta ar vīru runāju, ka šogad nekādas top vietas man nespīd – starta sarakstā pietiekami slaveni uzvārdi, ar kuriem es nespēju cīnīties. Vīrs man atbild: “Tu nesteidzies! Nevienas sacensības nav uzvarētas pirms starta!” Haha, asprātis.
Sacīkšu rītā eju uz startu. Vēl nelīst, bet vispār sola lietu līdz pusdienlaikam, tāpēc man ir līdzi maiņas drēbes. Viss notiek aptuveni 1,35km sertificētā aplī ap Māras dīķi. Pirms starta jauki pačaloju ar draudziņiem, uzruna, starta signāls, aiziet! Protams, sākam skriet par ātru. Kompānijā man ir Mihails, ar kuru soli solī noskrienam visu pirmo stundu, čalojot par šo un to, par kriptobotām un vecajiem rokkoncertu laikiem, un ik pa brīdim konstatējam, ka vajadzētu skriet lēnāk. Drīz vien sāk smidzināt, tad jau līt tā, ka acīs tek. Pēc stundas izlemjam, ka derētu ko iekost, un tad skrienam katrs par sevi, vēlākos posmos ik pa brīdim atkal paskrienot kopā. Pēc 2h Sigita palīdz man nomainīt cimdus uz sausiem. Pēc kādām 3h saprotu, ka man jau ir grūti. Ko es te vispār daru? Vita un ātrākie kungi apdzen par apli neskaitāmas reizes, prieks skatīties, ka šitādā tempā var vicot tik garās sacensībās. Pati ik pa brīdim noķeru kādu lēnāku. Kā man patīk šīs sacīkstes! Atmosfēra jauka un draudzīga, un šeit visi ir vienlīdzīgi – finišs tāpat visiem reizē! Tikai ja vien nebūtu tik grūti… Izdomāju, ka vismaz 50km man vajag izspiest, lai būtu daudzmaz pieklājīgs gabals noskriets, un tālāk jau, kā sanāks. Un vēl tas lietus!
Pēc 4h trasē parādās mani personīgie atbalstītāji – čoms Dāvis un mana mamma. Uzreiz priecīgāk ap sirdi. Saņemu visu, ko man vajag un ko nevajag. Nomainu cimdus, dabūju zāles pret slimību, man izmasē kājas ar rullīti. Drusku aprēcos par to, kā viņi apspriež manas ciskas un rullīti. “Šitas baigi labais – kārtīgi iekniebj miesu!” – “Jā. Kam ir, ko kniebt.” Pēc 5h joprojām līst, bet jau mazāk. Esmu noskrējusi 50km, un tas man jau liekas labs sasniegums šībrīža fiziskajai sagatavotībai. Tālāk var atslābt un skriet, kā sanāk. Čīkstu atbalstītājiem, ka nevaru paskriet. Man saka, ka tās esot muļķības, un aizsūta tālāk trasē. Pēc brīža skatos, ka līdere Vita izstājusies. Saprotu, ka laikam pārsalusi slapjumā. Velns, būtu es zinājusi, būtu aizdevusi savas sausās drēbes, man to ir vairāk, nekā vajag! Nu labi, manas bikses tāpat viņai būtu par lielu. Bet kas notiek? Tā kā Vita ir ārā, uz tāfeles, kur ik pa brīdim tiek atjaunoti top3 rezultāti, parādās mans vārds! Izrādās, tagad skrienu pa trešo vietu. Pirmā Kristīne, otrā Lita. Nu nē, vai man to vajag? Nedrīkstēs nemaz pastaigāties? Vienu ultru gan esmu bez staigāšanas noskrējusi, bet tie bija 85km, un es pati normālākā formā. Nu labi, skries, tad redzēs.
Pēc 6h lietus ir praktiski beidzies, izlemju pārģērbties. Visu, līdz pat apakšbiksēm! Mamma pietur dvieli priekšā, ielokos sausās drēbēs un desoju tālāk. Jauna dzīvība iekšā, var skriet! Diemžēl Mihails izstājas, krampji nepāriet. Voļda arī sen jau ārā, kāja sāpot. Eh… Bet man jāskrien, kamēr var paskriet! Ieraugu, ka Kristīne staigā un baksta telefonu. Kas notiek? Ēšanas zonā uzzinu, ka viņa ir Stravā beigusi skriešanas aktivitāti. Tagad staigā un ir kilometru kilometrā ar Litu, bet tomēr ik pa brīdim redzu viņu skrienam. Atbalstītāji liek skriet, cik jaudas. Ja vien es varētu! Es ne-va-ru! Nevaru, bet skrienu. Vēl 5 stundas palikušas, vēl 4 ar pusi… Linda pieslēdzas manai komandai un pavēl nepāriet soļos. Es ne-va-ru!!! Bet turpinu skriet. Pati nesaprotu, kā un kāpēc. Skaitu galvā visādus teorētiskus laikus un kilometrus. Jau 70, jau 75… Vienā brīdī izrēķinu, ka tālāk varu tikai staigāt un tāpat 100 būs, bet līdzjutēji nepieļauj nekādu staigāšanu – cenšas mani uzkurināt un saka, ka Kristīne atkārtojot, ka neesot jēgas vairs skriet, ja Vita neskrien. Nu, lai būtu. Neizteikšos. Vēl kādas trīs ar pusi stundas palikušas, un es saprotu, ka es nepāriešu soļos. Es čīkstēšu, es vaidēšu, man sāpēs, man kļūs tikai vēl grūtāk, bet soļos es nepāriešu! Pati īsti tam neticu, bet vienlaikus es arī zinu, ka šis nu man ir jānoskrien līdz galam aiz cieņas pret sevi un pārējiem dalībniekiem. Te nav nekāda tautasbumba, te ir izturības skrējiens!
Trases malā uzrodas mans vīrs un visi trīs dēliņi. Atplaukstu smaidā. Nedrīkst slinkot! Jārāda taču dēliem, ka viņu mammīte kaut ko spēj! Mani puisīši patīk daudziem, un viņi ir vislabākie atbalstītāji! Pa kuru laiku man jau 90km? Nē nu skaidrs, ka 100 būs! Būs! Bez šaubām! Tas jau šķiet pavisam labs rezultāts. Neticami! Jau atkal līst pamatīgs lietus, viss ir slapjš, bet man vienalga, es tik skrienu. Fotogrāfs uzliek savam aparātam vāciņu: “Tev jau ir daudz bilžu!” Ik pa laikam ļaujos masāžai un ēšanai. Ak jā, tume. Es vienā brīdī palūdzu mammai, lai uztaisa man mazliet auzu putras – trešdaļu paciņas ātrvārāmo pārslu aplej ar karstu ūdeni. “Cik ūdeni?” – “Pilnu.” Ar domu, ka nu tik, cik vajag. Es tak nespēju šādā stadijā skaidri izteikties! Rezultātā dabūju pavisam šķidru strebekli. Manējie gan brīnījušies par tādu uzturdevu, bet ko tad var zināt, ko tiem ultramaratonistiem sagribas? Beigās sanāk ideāla tume! Izstrebju krūzīti, un vēderā ir gan ūdens, gan auzas! Perfekti!
Divas stundas pirms beigām parādās gaisma tuneļa galā. Kurš tad 2h nevar noskriet? Katrs var! Spēka nav, čīkstu, bet skrienu. Vienkārši skrienu lēnāk, lai nebūtu jāpāriet soļos, un tas strādā! Šī formāta sacīkstēs tāpat nekāds ātrāks finišs nepienāks. Jo lēnāk skriešu, jo mazāk nomocīšos. Diemžēl ir jau tik grūti, ka sametas slikta dūša no tās pašas tumes. Bet jākustas ir! Jau atkal čaloju ar līdzskrējējiem. Smaids sejā, uzmundrinu citus, citi uzmundrina mani. Dzirdu aiz muguras, ka es esot malacīte, ka es izskatoties viegla, ka es pēdējās stundās apbrīnojami vienmērīgi skrienot… Patīkami klausīties. Es arī speru ārā komplimentus, kādi nu sanāk. Rēķinu, ka nu jau otrā vieta man ir garantēta – Anitai esmu priekšā vairāk, nekā 10km. Pēdējā stundiņa klāt – izstrebju to savu nelaimīgo tumi un dodos skriet. Pamazām piezogas finiša eiforija. Simtnieks jau sen kabatā, izdomāju, ka vajag 105, lai būtu vairāk, nekā iepriekšējā reizē, kad skrēju 12h. Pēc tam izdomāju, ka vajag 108, lai būtu garākā distance, kas skrieta. Pēc tam – cik ta te vairs līdz 110? Skrienu tik uz priekšu, būs, nu būs! Finiša krītiņš man jau ir rokā, smaidu kā saulīte un desoju, cik var! Šī ir lieliska diena!
Aizejot pēdējā aplī, fotogrāfs ir atsācis šancēt, finiša zonā ir sanācis lērums cilvēku abās trases malās, visi aplaudē, auro, kliedz, sajūta un atmosfēra vienkārši fantastiska! Tikai viena balss pa vidu sauc: “Kāda jēga? Nav jēgas!” Jēga ir ietverta Šri Činmoja citātā, kas uzdrukāts uz diploma: “Ir tikai trīs uzvarētāji: Tas, kurš sacenšas ar sevi, tas, kurš finišē pirmais, un tas, kurš veic visu distanci.” Pirmā es nebūšu, bet sevi es jau esmu pārspējusi, un es veikšu visu distanci, sasodīts, līdz pēdējai sekundei! Skrienu no visas sirds! Līdz dīķa tālākajam galam un tad pēc iespējas tālāk atpakaļ, lai mazāk būtu jāklibo līdz finiša zonai! Vēl divas minūtes, vēl minūte! Cik tālu es aizlidošu? Pāri dīķim dzirdu korītī skaitām: “Desmit, deviņi… Trīs, divi, viens!” Svilpe un viss. Viss. Vairs nav jāskrien. Ar mokām pieliecos, uzvelku ar krītiņu līniju un pierakstu savu numuru. Kliboju uz finiša zonu, čalojot ar līdzskrējējiem. Apskāvieni ar skrējējiem un atbalstītājiem. Sanākuši vēl draudziņi klāt, kas apsveic un apjautājas. Apsēžos, beidzot apsēžos! Man pienes zupu. Tā šeit, kā vienmēr, ir lieliska! Smejos un ālējos. Es tak noskrēju 110,9 kilometrus, Jokohama, Alabama! To Jokohamu, Alabamu vakar izlasīju grāmatā, tas tāds “Sasper Jods” tipa izsauciens.
Dušās priecīgi čivinām, apbalvošanā čivinām vēl priecīgāk. Man otrā vieta, man pati labākā atbalsta komanda, man labākā diena pēdējā laikā un man vissmieklīgākās zeķes, daudziem patika. Pats sacīkšu direktors Valdis ancukā un vestē atver durvis un pavada visur, kur vajag. Apbalvo pilnīgi visus. Aplausi arī tiem, kuri nav ieradušies uz ceremoniju. Un redz, kā – es domāju, ka ne vella nenoskriešu, bet pārspēju sevi un noskrēju 110,9 oficiālus kilometrus. Taisnība vien vīram bija – nevajag sadalīt pjedestālu pirms starta!
Dubultmaratonam “Taisnais” pieteicos jau pērnā gada nogalē, jo es zināju, ka es to gribu skriet. Jauks, mazs pasākums ar lielām rūpēm par dalībnieku labsajūtu. Nākot tuvāk, plānoju skrējienus apkārt šim un rodas ģeniāla doma 2 nedēļas pirms Taisnā noskriet maratonu Kazdangā. Ja es būtu zinājusi, ka tas maratons būs tik reljefains un grūts, es to nebūtu darījusi, bet par maratona ietekmi uz dubultmaratonu vēlāk. Pirms pasākuma dodos uz veikalu iepirkt želejas un pie reizes ieķeru jaunu, labu lietusjaku, jo sola pamatīgu lietu, bet man visas jakas jau tādas, kuras smidzekli vēl tur, bet lietu jau īsti vairs nē. Skriešu sausā kūniņā, man būs viegli un labi, viss izdosies un jutīšies ērti. Būs vieglāk, nekā Kazdangā.
Sacensību rītā mani aizved uz startu, es pieņemu lēmumu skriet T-kreklā un lietusjakā. Sākotnēji biju saģērbusies siltāk, bet labi, ka draugi pierunāja vilkt džemperi nost. Ir silts. Pareizs lēmums. Starts pacilājošs, “Don’t stop me now” un skrienam prom, “ātrums ir tavā ziņā”. Sāku lēnām un mierīgi, bet vispār man ir doma uzlabot aizpērnā gada rezultātu, tāpēc izlemju, ka jau sākumā vajag skriet nedaudz ātrāk par tās reizes vidējo tempu. Kaut kā nemaz tik viegli tas nevedas, bet gan jau ieskriešos! Šķiet, ka dalībnieku trasē maz, bet varbūt man tā tikai liekas. Skrienu garām Sergejam, viņš nosauc: “Pagaidi!” Kas tad nu? Ak, pareizi, viņam vienmēr, vienmēr vajag paraustīt mani aiz bizes. Atļauju un skrienu tālāk. Ik pa brīdim smidzina, uzvelku kapuci un skrienu savā sausajā kūniņā. Ļoti labi, ka jaku nopirku! Nekādu dižo emociju nav. Apmācies, tumšs. Jaukāk ir brīžos, kad skrien gar ūdeņiem. Tad uzvējo silti vāli un luktura gaismā viss ir miglā. Nedaudz maģiski. Izdodas turēties pie skriešanas plāna, sasniedzu pirmo kp pie apmēram 14km. Aust gaisma, atstāju kp lukturi, atstajorošo vesti un citu balastu, ko novērtēju kā lieku. Diezgan nočammājos, bet gan jau atgūšu.
Skrienu tālāk, jūtu, ka neskrienas tik viegli, kā man gribētos. Daži kilometri lēnāki, nekā paredzēts, bet nu labi. Pirms starta teica, ka vējš būšot mugurā. Kādā mugurā? Ir riebīgs sānu pretvējš, tieši labajā acī, pie tam pietiekami stiprs, lai apgrūtinātu skriešanu. Es vienkārši skrienu un daru savu darbiņu. Nekā pacilājoša. Pirms starta man teica, ka jau gaidot manu sacīkšu aprakstu, bet ko lai es tur rakstu? Ka bez emocijām vienkārši skrēju uz priekšu? Pat nav nekādu skaisto dabas skatu, nekā nav. Tikai nogurums. No kurienes nogurums tik ātri? Šķiet, ka nepaspēju atjaunoties no taku maratona pirms 2 nedēļām. Jūtos stulbi, bet maratonu nenožēloju – bija forši. Pienāk otrais kp, dabūju melno tēju ar kaut kādu garšu, ir normāli. Galvenais, ka melnā.
Ap 30km noplīstu. Ātruma nav, motivācijas nav, nekā nav. Padodos. Varbūt vēlāk būs labāk? Pēc 8km būs pagrieziens uz Suntažu pusi, bet 8km ir tik daudz! Ķepas gaisā, viss, nevaru. Atmetu domu par kaut kādu rezultātu. Es pārķēru startu. Vai nav ģeniāli? Jūtos tik stulba kā olis. Kilometrs aiz kilometra, viss slikti, pienāk tas apendikss uz Suntažiem (tas tur vajadzīgs, lai salasītu pilnu kilometrāžu). Jāskrien pa kalnu uz leju, bet pretvējš sitas tieši sejā. Grūti. Pretī jau skrien Dace, viņa ir labu gabalu priekšā un izskatās moža. Galā redzu arī Anitu. Jau pirms starta novērtēju viņas abas kā stiprākas par mani. Es jau vairs necīnos. Pie 40km ir laiks man apēst kārtējo želeju, ir jāskrien pret kalnu, un esmu tik beigta, ka nespēju vienlaikus ēst un skriet pret kalnu. Pāreju soļos, tas ir viss. Beigas. Apsveru zvanīt atbalsta komandai un teikt, ka es finišā būšu krietni vēlāk, nekā paredzēts – lai aizbrauc uz kādu apskates objektu un nedirn lieki finišā. Bet nu labi, to vēlāk. Apceru, ka turpmāka ultru skriešana manā gadījumā ir bezjēdzīgs pasākums. Metīšu mieru. Var taču desmitniekus skriet! Uzeju pa kalnu augšā, atsāku tipināt.
Un tagad pavērsiens. 42,2km kp ieskrienu kā trešā, bet tur vēl uzturas Anita. Es tiešām nezinu, kā man izdevās viņu noķert, bet laikam jau ne man vienīgajai ir grūti. Anita grib kalniņus, lai vieglāk skriet. Kas viņai kaiš? Kā var kalniņus gribēt? Kamēr viņa mielojos, skrienu prom. Ja esmu otrajā pozīcijā, nav variantu atslābt. Es gribu pjedestāla vietu! Es drīkstu zaudēt, bet ne jau slinkošanas dēļ! Taisni tik uz priekšu! Tip tip tip! Uz ceļa ir izsista “trepe”, grūti skriet. Kur nav “trepes”, tur ir nomale, ciņi un zāle. Nav forši. Kilometri pa vienam vien rūk, iztēlojos, cik tālu es šajā laikā biju Kazdangas maratonā. Traki daudz vēl… Palikuši 38. Man ir 38 gadi, labi. Vēl 37. 37 gados man piedzima Oskars. Vēl 36. Tad es darbā sajutos tā pa īstam profesionāla un zinoša. 35. Kas notika, kad man bija 35 gadi? Laikam nekas, kovids. Bet 35 jau ir normāls, prātam aptverams daudzums, kuru ir reāli noskriet. Ik pa laikam uzlīst, bet es vairs nevelku kapuci galvā. Lai līst! Man patīk! Lietus ir silts, viss ir slapjš, es izbaudu. Kaifs! Vairs neatceros, kurā brīdī sākās tas trakais gāziens, bet nāca balts no debesīm, viss aiz krāgas, sāļais lietus līst man acīs, mutē un degunā, jūtos kā baseinā. Pirksti sakrunkojas. Kā vannā. Ainava arī kļūst rudenīgi dzeltenīga. Jūtu, ka skrienu augšā Vidzemes augstienē. Ir skaisti! Man patīk! Tomēr vēl būs, ko uzrakstīt! Tomēr man patīk skriet ultras, tomēr es to spēju, saprotu un māku! Pacilājums ir tīri emocionāls, fiziskais joprojām lejā. Kad ēdu želejas, atļaujos pastaigāties. Gaidu kontrolpunktu, jo tad būs palikuši 28km. Tie būtu 4 Kazdangas apļi. Pēdējie 4 Kazdangas apļi bija traki grūti, bet tomēr es tos pieveicu, tad jau šoreiz arī jāpieveic! Kp pienāk 27km pirms beigām. Man prasa, vai man viss esot labi. Nē, nav labi. Melnās tējas nav, ir kaut kāda mango un apelsīnu. Dzeru to pašu. Traki grūti tā otrajā pozīcijā skriet. Man pasaka, ka pirmā vieta esot ļoti tālu. To es zinu, bet es vairāk no trešās vietas mūku. Un tik šausmīgi daudz vēl jāskrien… Pačīkstu un prom.
Vēl 26. Normāli. Vēl 25. Vēl 24. Tas ir 12 ar katru kāju. Ne – nor – mā – li! Es vairs ne – va – ru! Āaaaa! Lietus līst, vējš pūš sejā. 23 līdz beigām. Saprotu, ka vajag uz krūmiem atliet. Nav spēka meklēt kādas tur slēptās vietas, vienkārši aizstājos aiz krūma un pietupjos tik minimāli, cik vien var. Man vienalga. No kapuces uzgāžas ūdens. Sanāk smiekli. Grūti uzvikt šortus uz slapjas ādas, bet kaut kā sakārtojos un prom. Vēl pusmaratons. Tad jau drīz trasē būs dzīvīgāk, sākšu ķert lēnākos pusmaratonistus. Vēl 19km. Skatos, kas tad tas priekšā? Vai tik tā nav Dace? Ir! Pastaigājas! Ei tu nost!!! Es tagad esmu pirmajā pozīcijā, vēl jāskrien 19km, vēl 18, un es esmu pirmajā vietā!!! Drausmas. Tas ir tik grūti! Kontrolpunkts. Gaidīju vēlāk, bet nu labi. Melnās tējas nav, dabūju atkal to mango. Fui, pretīga. Brīvprātīgie jūsmo par manu līderpozīciju un prasa, kur šampanietis. Kāds šampanietis, vēl par agru svinēt. Ir drausmīgi grūti. Pie 70km tomēr atkal viens kp. It kā melnā tēja, bet kaut kāda pretīga. Kas tas ir, ka nevar kārtīgu melno tēju dabūt? Ik pa laikam sāk sāpēt muskulis, ko savainoju Kazdangā. Nav labi. Tā kā vēders sagriežas. Nu ne jau tagad! Iedzeru ogli. Nav tik traki, ka krūmos būtu jāskrien, bet ik pa laikam jāpāriet soļos, ko es arī ļoti labprāt daru. Ir anormāli grūti. Vēl 12km. Kurš ta nevar noskriet 12km? Visi var! Visādi sevi motivēju, bet ir grū – ti. Man pasaka, ka es tūliņ noķeršot Āboljanku. Tiešām? Nevar būt. Atkal kaut kāds kontrolpunkts, kurā es tiešām noķeru Janku. Vai tā varētu būt, ka arī citiem ir grūti? Pie katra šķērsojamā ceļa stāv kungs pie oranža auto. Sāk šķist, ka viņš speciāli pārvietojas pa trasi, lai pielūkotu, ka es nešmaucos.
Kad paliek 10km, piemetu galvā vēl vienu, jo aiz 84 ir vēl tie 400m, tad vēl gps kļūda. Vēl 9, vēl 8… 8 ir šausmīgi daudz. Sāku ik pa kilometram mazliet pastaigāt. Kaut 5 soļus, bet pastaigāju, lai būtu, ko gaidīt. Pēc katra kilometra ir balviņa dažu soļu garumā. Gribu slinkot, bet es traki gribu arī to 1.vietu. Nedrīkst to atdot! Nekādā gadījumā! Vēl kilometrs. Aiziet! Aiz kārtējā līkumiņa ieraugu finiša arku pa gabalu. Tikai taisni, tikai uz priekšu! Ir, ir, ir! Es uzvarēju! Mani sagaida fotogrāfi, atbalstītāju ovācijas, aplausi un komentētājs, kurš informē, kurā gadā kāds tur basketbolists spēlējis ar manu numuru. Varat vienreiz minēt, kurš komentēja.
Pēc finiša apguļos lietusgāzē uz soliņa un mirkli atpūšos. Organizatori uzreiz klāt un prasa, vai man viss kārtībā. Nu jau ir kārtībā! Es tikai piekusu. Saņemu piedāvājumu sasegties, bet man nevajag. Baudu lietu, kas šaltīm līst man virsū. Kad kļūst vēsāk, velkos pamazām uz mājiņu pārģērbties, pie reizes palēkājot pa peļķēm. Neteiktu, ka ļoti izdodas, bet es vienkārši baudu savu uzvaru. Ne jau katru dienu sanāk uzvarēt! Un pirmoreiz es to izdaru ultrā! Mājiņā ir silti. Lēnām apsēžos, bet nevaru pielikt muguru pie krēsla. Noberzts, vai? No kā? Mājās apskatos, ka nospiests tikai no somas. Interesanti, jo man šī soma nekad nav nodarījusi sāpes. Laikam uzregulēju vaļīgāk, nekā parasti, tur tā vaina. Saģērbjos, sataisos, ir silti. Novērtēju, ka man ir atbalsts – pašai nav nekas jānes. Tikai pašai jāpārvietojas. Zupu man pienes klāt. Drīz vien ir apbalvošana. Izbaudu savu pirmo vietu! Dāvanas bagātīgas, esmu laimīga par sasniegto, čaloju ar citiem finišētājiem. Ir tik labi! Negribas ilgāk liedēt savu atbalsta komandu, velkamies uz mašīnu. Ivars no aizmugures nosauc: “Pamājam 2021.gada uzvarētājai Kristīnei un 2023.gada uzvarētājai Guntai!” Ļaudis arī pamāj. Nu bija tak labs pasākums! Būs vēl kādreiz jāuzskrien!
Kazdangas taku maratonu biju ieplānojusi kā pēdējo garo treniņu pirms ultras, kas jāskrien pēc 2 nedēļām. Pasākuma fotogrāfijā redzama plakana upe, un tas liek domāt, ka maratons arī būs plakans. Dažas dienas pirms pasākuma uzzinu, ka tomēr būšot pauguri… Sāku saprast, kur esmu iegrābusies.
Pirmsmaratona naktī līst lietus, un ļoti labi, ka tā, jo nebija putekļu. Skrējiena sākumā laiks apmācies, bet vēlāk jau saulīte pa zemes virsu staigā.
Pirms starta saprotu, ka negribu šito skriet. Maratons ir maratons! Tas nekas, ka takas, bet tas ir maratons! Grūti to tā uztvert. Pirms starta joki par to, ka jāiet tuvāk starta līnijai, jo tad mazāk būs jāskrien. Trase sākas ar kāpumu. Pietiekami garu, pietiekami slīpu kāpumu, kas liek saprast, ka nebūs te nekādas pastaidziņas brīvdienā. Uz leju neiet diži vieglāk, un tad jau atkal augšā. Otrais kāpums ir pat vēl grūtāks, bet tad jau var izbaudīt rudenīgo ainavu. Man ļoti patīk rudens! Skrienu kopā ar dažiem lietuviešiem, temps ērts, esmu otrajā pozīcijā no sievietēm. Trešā vieta tepat aiz muguras. Tiltiņš, atkal divi traki kāpumi, bet tad jau gar šoseju taka pārsvarā mierīgi uz leju. Dzeršanas punktam skrienu garām, nav vērts. Atraujos no lietuviešiem un skrienu viena. Kaut kādas stulbas trepes uz leju, bet skrienu blakus tām. Vēlreiz tas pats dzeršanas punkts, atkal skrienu garām, vēlreiz tas pats tiltiņš, cilpiņas gar sacensību centru un pašās apļa beigās kaut kāds nejēdzīgs līkumiņš stāvi uz augšu un uzreiz pa to pašu lejā. Nesaprotu, kāpēc tas, jo tas 7km apli pagarina, un tas galīgi nav vajadzīgs. Piemetu galvā, ka 6 apļi būs kādi 43,5km. Starpfinišā bufete, bet es iztieku ar ūdeni un dažreiz arī kolu.
Otrajā aplī kaifoju. Ir viegli skriet. Jūtu, ka man palīdz tas, ka gandrīz katru dienu vingroju. Kāpumos cītīgi tipinu, pa taisno un uz leju skrienu ātri. Saprotu, ka šai eiforijai nevajag ļauties, bet man vienalga. Baudu skrējienu. Uz tiltiņa un sacensību centrā ir mūzika, fotogrāfi un līdzjutēji, vispār viss forši. Cilpā ap dzeršanas punktu redzu Evitu. Viņa ir kādu kilometru man priekšā, nenoķeršu.
Trešais aplis ir grūts. Kāpumi ir grūti. Negribu vairs neko. Vēl nav pat pusceļš, bet es jau esmu gatava. Ievēroju trases malā apskates objektus. Ne ne, kādi vēl apskates objekti? Tas nozīmē tikai to, ka esmu pārāk lēna! Kur ir skrienams, tur skrienu ātrāk. Cilpā ap dzeršanu aiz sevis redzu Ivetu. Viņa ir kādu kilometru aiz manis, jāmūk. Tad nomierinu sevi, ka Evita man ir priekšā tikpat lielu gabalu, un man liekas, ka es viņu nenoķeršu. Kāpēc man šķiet, ka Iveta mani noķers? Mierīgi! Nu re, pusmaratons noskriets.
Trešo apli beidzu gandrīz vienlaikus ar pusmaratona startu, kas nozīmē, ka ceturtais aplis sākas ar lēnāko skrējēju apdzīšanu. Trase ir pietiekami plata, cilvēku maz, līdz ar to pat priecājos, ka trasē ir vairāk dzīvības. Pēc dažiem kilometriem kļūst nu tik neizturami grūti, ka es nespēju vairs izturēt! Ceturtais aplis ir mūžīgs un smags. Es vairs fiziski nespēju normāli paskriet. Šausmīgi grūti, jo nogurums ir vājprātīgs, bet vēl tik daudz jāskrien. Skaitu kāpumus. Katrā aplī ir četri tādi nopietnāki. Joprojām skrienu pa viņiem augšā, jo staigāšana nav varians. Es gribu būt uz pjedestāla. Fotogrāfijas būs drausmīgas, bet labāk drausmīgas fotogrāfijas no trases, bet smukas no apbalvošanas. Uz laipiņas skan kaut kāds tucinieks, gar sacensību centru atkal tucinieks, tad atkal dzirdu tucinieku no laipas. Jūtos kā nebeidzamā šausmu labirintā, no kura nav izejas. Beigās ir noskrieti tikai 29km. 29 no 43!!! Drausmas.
Sāku piekto apli. Fiziski ir vēl grūtāk, bet mierinu sevi ar domu, ka vēl tikai šitais un viss. Pirmais kāpums, otrais kāpums, atpūta pa līdzenāku. Trešais kāpums, ceturtais kāpums, taka gar šoseju. Bet tā taka kaut kā sākusi iet uz augšu! Nopietni! Pirmajā aplī tas bija smuks lejupceļš, bet tagad ir uz augšu! Kaut kāds stulbums. Piektais kāpums. Ko, nopietni? Tak nebija te tāda. Es vairs nevaru. Bet nav varianta nevarēt! Ir jāvar! Gar trepēm uz leju. Man ir grūti skriet uz leju, bet vēl jau tikai šitais un nākamais. Pēc laipiņas uzradies neliels kāpums. Domāju, ka beigās mani apdzīs ātrākie pusmaratonisti, bet viņi to neizdara. Ha ha, lēnie! Nākamais aplis taču būs vieglāks, vai ne?
Starpfinišā padzeros un skrienu tālāk, ja to vispār var nosaukt par skriešanu. Es klunkurēju un streipuļoju. Esmu apņēmusies nepāriet soļos, nu ne jau pēdējā aplī! Pirmais kāpums iznīcina, lejupceļš tāpat. Otrajā kāpumā sajūtu asins garšu mutē. Man liekas, ka es tūliņ sabrukšu, bet vēl tikai drusciņ, vēl drusciņ… Kāpums beidzies, var atpūsties, bet kaut kā nesanāk. Ir grūti skriet arī pa taisno. Laipas dēlīši mirguļo gar acīm, skatos labāk uz niedrēm. Sāk sāpēt muskulis ceļa iekšpusē. Trešo kāpumu kliboju augšā, bet joprojām nepāreju soļos. Nedrīkst! Maza atpūtiņa un garais ceturtais kāpums. Kliboju. Vēl tikai kādi 4km, tas ir jānoskrien! Vienalga, kā! Otrā vieta tak! Kad esmu augšā, jūtos atvieglota – palikusi tikai vieglā trases daļa. Nomoku taisno, tad lejā, tad piektais kāpums un arī sestais. Man jau sāp viss, kas var sāpēt. Visas vecās traumas pamodušās, pat tādas, par kurām jau biju aizmirsusi. Pirmo reizi padzeros tālajā ūdens punktā, bet nevajadzēja – tagad lejupceļā ūdens klunkšķ pa kuņģi. Laipiņa. Sākas eiforija. Niedrēs ir niedru gariņi. Nopietni, viņi tur ir un čabinās, un skrien ar mani. Aha, paskrien vēl! Laipas galā septītais kāpums. Vēl drusku, vēl drusku, kāds kilometrs tikai. Astotais kāpums apļa beigās. Stulbais pipuks, nu kam to tur vajadzēja! Uzreiz uz leju, ir grūti un sāpīgi. Nu jau viss, pēdējie metri. Finišētāja medaļa, nullītes alus un “tu esi otrajā vietā, būs jākāpj uz podesta”.
Guļu turpat zālītē un cenšos atelpoties. Saku, ka nekad vairs šito neskriešu, jo tas ir drausmīgi un nenormāli. Nu kā var ienākt prātā uztaisīt tādu maratonu? Par mani smejas un prasa, kā man varēja ienākt prātā, ka taku maratons varētu būt plakans. Bet kāpēc gan tam būtu jābūt kalnainam? Nu jau vienalga, es noskrēju un nepārgāju soļos, šis ir garākais taku paugurainais skrējiens, kurā neesmu pārgājusi soļos, un tak pirmais maratons, kurā man jākāpj uz podesta! Galīgi nav slikti! Kļūst vēsi, stīvām kājām tirinos uz mašīnu pārģērbties. Galīgi nesteidzos. Redzu, kā finišā ieskrien trešā vieta. Garda un sātīga zupa, čalas un smiekli ar draudziņiem, sirsnīga apbalvošana. Tagad arī es zinu, kas ir Kazdangas kaktusi. Loterijā arī paveicas, izceļu foršāko dāvanu – bleķa krūzi ar kaziņas kontūru. Ir silts un saulains, un es esmu laimīga! Kad tad nu atkal?
Augustā beigās visas pasaules taku skrējēju uzmanība ir pievērsta ikgadējai “UTMB” skrējienu sērijai Monblāna apkārtnē. Pa to laiku Cēsu pusē 30. augusta vakarā 2. gadu pēc kārtas bija iespēja izjust maksimu, ko sniedz Latvijas reljefs un izmēģināt spēkus vertikālā km (VK) skrējienā. Lasīt tālāk.
Jau pirms Rīga – Valmiera starta ļaudis man prasa, vai būs stāsts par šo skrējienu, un finišā vēl vairāk prasa. Tad jau sanāk, ka aprakstīt šo piedzīvojumu ir mans morāls pienākums! Bet es labprāt! Labāk uzvāri tēju – būs gari!
Neliels apstākļu uzskaitījums – tieši pirms 8 mēnešiem man bija ķeizardzemdības, kas nozīmē, ka vispirms man bija jāsadzīst, un tad man bija tikai pusgads, lai no nulles sagatavotos 107km skrējienam. Nedēļu pirms sacensībām saķeru kaut kādas iesnas un klepu, kas ir drusku pavārdzinājis ķermeni, bet visumā sajūtas ir labas, jūtos pārliecināta, ka distanci spēju veikt.
Laikapstākļi solās būt vēsi, temperatūras prognoze 7-14 grādi, mākoņains, varbūt īslaicīgs lietus. Diezgan silts skriešanai, pēc manām domām. Saģērbju pusgarās bikses, t-kreklu, plānās “rociņas”. Pirms starta skatos, ka gandrīz visiem garās jakas, citi šausminās par vēju un lietu, un 3 grādiem ārā… Kādi 3, tak 7 bija! Vai tiešām es būtu pārlieku optimistiska? Ejam uz startu, līst jau tāds normāls lietus. Vai… Šķiet, ka esmu pamatīgi notizlojusies. Ko nu? Es esmu maziņš sīpoliņš, un draugu man ir daudz – Sigita man iedod Matīsa plāno šallīti. O jā, tagad ir ideāli! Tieši tas, ko vajadzēja! Ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību.
Sākam skriet. Palaižu vairumu pa priekšu. Neskrienu jau pirmo reizi, zinu, ka labāk iesākt lēnāk! Priecājos satikt cilvēkus, kurus satieku tikai skrējienos. Novācamies 5 cilvēku bariņš, iepazīstos ar Mišu – viņam pirmā ultra. Kā man patīk, ka cilvēki pirmo reizi skrien ultru! Pārējie man klausa, kad neļauju skriet pār sarkano gaismu. Skatāmies, ka priekšā gan citiem vienalga par šo. Pie nākamā sarkanā tāpat satiekamies. Ritot kilometriem, tiem, kas bija tos četrus kreklus saģērbuši, kļūst par karstu. Man ir ideāli! Tomēr pareizi saģērbos. Runājamies par šo un to. Kāds uzzina, ka man 3 bērni, un saka, ka tad jau grūti skriet, jo presīte lupatās. Ko, man? Mana prese ir tāda, ka pat jaunekļi var apskaust! Aizrunājos par to, ka šobrīd ļoti izbaudu izskatīšanos labi. Var jau būt, ka tas ir sekli un ārišķīgi, bet tas man nerūp – man tiešām patīk būt skaistai. Saņemu apstiprinājumus, ka izskatos labi. Paldies! Pirms starta gan nedaudz mulsu, kad kārtējo reizi dzirdēju tos “skaties, viņai 3 bērni, vispār pateikt nevar”. Jauki čalojot, esam ārā no pilsētvides. Nopriecājos, ka man ir mega labais lukturis, tas pats, kura gaismā var kokā esošai vāverei zobus saskaitīt. Tiešām, tiešām labs! Cita skriešana, salīdzinot ar tiem parastajiem pagraba lukturiem! Berģu takās tieši laikā. Esmu palikusi divatā ar Mišu, bet vispār tie skriešanas bariņi sāk mainīties. Kad sanāk kādu noķert, palieku ar lēnākajiem, jo nevajag neko sasteigt. Jo lēnāk skriešu, jo ilgāk saglabāšu skriešanas kustību! No mana bariņa pa vienam vien skrien krūmos, palieku viena. Garkalnē kāds ar riteni brauc līdzi skrējējiem, klausās gotu roku. Sirreāla sajūta. Pie kādas ēkas Ziemassvētku gaismiņas. KP piedāvā buljonu. Negribu smērēt krūzīti, padzeros kolu, kaut ko iemetu mutē un skrienu prom.
Kilometri rit ātrāk, nekā man šķiet. Kļūst gaišāks. Pamazām vien ķeru ciet citus skrējējus. Tie ir tie paši, kuri sasteidza sākumu! Kāds jau izskatās nomocījies pēc velna, kāds staipa kājas, pāriet soļos, 3 soļus paskrien, tad atkal staigā. Izskatās grūti. Bet man viss ir labi! Līdz brīdim, kad man vienkārši izslēdzas lukturis. Šķiet, ka vads pie vainas. Pirms laiciņa jau tika nomainīts, bet tā laikam šim lukturim ir tipiska problēma, un arī jaunais vads ir bojāts. Ko nu? Vēl nav 4:00, vēl ir jāskrien ar gaismu. Es taču nesēdēšu stundu uz vietas! Zvanu Dāvim, lai glābj. Viņam jābūt netālu, viņš Kristīnei palīdz punktos. Jā, jā, zinu, ka ārpus KP nedrīkst saņemt palīdzību, bet šeit runa ir par drošību – bez luktura es nedrīkstu pārvietoties gar ceļmalu. Lai liek man brīdinājumu! Vēlāk man pastāsta, ka citi tai laikā tā arī skrien bez lukturiem – nu, tad jau es te vēl neesmu lielākā noziedzniece. Citiem arī vestes nav atbilstošas – kuram tikai tās lentas, kuram soma pa virsu. Ai. Izmantoju pauzi, lai parūpētos par savu higiēnu. Problēma problēmas galā. Kamēr gaidu lukturi, esmu pārsalusi zila. Savācu arī džemperi. Tas ir par lielu un par biezu, un smaržo pēc sveša vīrieša, bet šobrīd es jūtos kā izglābta no jūras avārijas. Ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību. Sasildos. Sakarstu. Sasvīstu. Ceļmalā auto ar zilajām ugunīm. Domāju, ka KP tuvojas vai kas tamlīdzīgs, bet nē, tur ir beigts alnis. Pavisam tuvu, pavisam reāli, pavisam beigts un ar asinīm. Vēl tikai 30km noskrieti, bet jau tik daudz ir noticis! Kas vēl te sekos? Jūtos tikai atviegloti brīva, jo nu jau ir skaidrs, ka savu labāko RV finiša laiku es te nepārspēšu. Varbūt, ja ļoti pacenšas, bet diez vai. Sēnītes KP, kola, kaut kas mutē un prom.
Man kļūst arvien karstāk. Svīstu tajā džemperī, bet nost vilkt arī negribas – kā es viņu nesīšu? Ap vidu, vai? Kā es vispār nonācu šajā situācijā? Man taču vienmēr ultrās somā ir līdzi tā spīdīgā avārijas plēve! Tieši šādiem gadījumiem! Un tieši tai vienā reizē, kad vajag, man nav! Vienmēr ir, bet tagad nav! Pirms starta man stāstīja par gulbju kāsi, kam galā bija pievienojusies zoss. Jūtos kā tā zoss, kas lido aiz gulbjiem. Stulbāka par oli! Ja tā padomā, man pēdējā laikā tiešām ir grūti ar domāšanu. Neizdaru un aizmirstu elementāras lietas. Citi mierina, ka “man visu laiku tā gadās”, bet man negadās! Nekad! Es neesmu tas cilvēks, kam tā gadās! Ha. Dabūju iekšās pamatīgu mācību. Bet jā, zīdaiņu mammām ir grūtāk ar domāšanu. Gan pāries! Skrienu un domāju, ka Raganā Dāvis mani sagaidīs, lai savāktu to džemperi un lukturi. Bet ja nu man vēlāk atkal kaut kas atgadās? Izdomāju benzīntankā nopirkt to folijas plēvi. Nu re, nemaz tik stulba neesmu! Vajadzēja tikai ieskrieties. Runājot par skriešanu, tiešām skrienu daudziem garām. Sēnītes aplī smukas bultas saliktas. Ieraugu vietu, kur Konstantīns citugad apmaldījās, un pēkšņi saprotu, kādā veidā tas varēja notikt. Virs Gaujas skaista migliņa. Kāds ceļmalā klausās “Melno Panteru”. Tā dziesma ir par čigānieti vai par lateksa fetišu? Es balsoju par otro. Uz pirkstiem sametas tulznas. Tā tikai vēl trūka! Parasti es skrienu ar drusku garākām zeķēm, bet šodien esmu uzvilkusi īsās, un sanāk kabata starp potīti un kājas aizmuguri, un tur sakrīt pilns ar sīkajiem akmentiņiem. Skrienam garām gāzes krātuvei. Skaņa tāda, it kā tur būtu nelegālā ballīte apakšā. Par šo mēs Rīgā runājām – vienai citugad bija licies, ka kāds pagrīdes pasākums. Jā. Tā ir. Negribas īpaši kavēties ar skriešanu, jo man ātrāk jāatdod Dāvim lietas, lai viņš var nekavēties ar palīdzību Kristīnei. Raganā visu atdodu, saņemu apskāvienu un eju iepirkties. Veikalā plēves nav. Nopērku vismaz lūpu balzamu un iesaku pārdevējai pamēģināt noskriet RV, jo ir forši. Viņas skatienā uz mani varēja labi nolasīt, cik forši tas viņai rādās. Paņemu KP tēju un prom.
Eju prom no KP, dzeru tēju. Uij, piparmētru. Man negaršo piparmētru tēja. Nākamajos punktos piekodinu, lai dod melno, un speciāli man šur tur tiek knibināta vaļā melnā tēja. Tiešām nevienam melnā negaršo? Labi. Bet tagad piebeidzu piparmētras. Bez džempera un ar sasvīdumu drusku tā kā pavēsi, bet tieši uzspīd saule, un ir labi. Pārpinu bizi, citādi izplātījos, ka patīk labi izskatīties, bet no Raganas eju prom tiešām raganas paskatā. Bikses ir nošļāktas ar želeju. Nē, nu skaisti, nu! Aizmirsu ūdeni uzpildīt, bet līdz Ģīmjiem pietiks. Sāku skriet, uzsilstu, ir labi. Bet… Vēders tā kā griežas. Tā kā par daudz. Tā, ka nākas krūmos iet. Nēeee, nu to man nevajadzēja! Pauze pēc pauzes. Ne jau katru reizi krūmi, bet paskriet tā nevar, nākas pastaigāt grūtāko brīžos. Kāpēc tā? It kā neko jaunu nemēģināju, eksperimentu nav, bet vienalga griež. Stulbums. Nu labi, vismaz nostiprinās pārliecība, ka nebūs laba finiša laika. Sarēķinu galvā, ka, turpmāk tikai ejot, es paspēju kontrollaikā. Labi! Es jau nestaigāšu visu laiku, bet ir droši. Ik pa 5km rēķinu, cikos būšu finišā, ja turpmāk tikai iešu. Tas teorētiskais rezultāts kļūst arvien patīkamāks, galva arī ar kaut ko nodarbināta, kilometri rit. Ģīmju puspunkts ar kolu un kādu našķīti. Man palīdz uzpildīt ūdeni, cik laipni! Ik pa laikam ceļazīmes uz Krimuldu, Siguldu un visām šitām. Tikai? Taču jau pusceļš līdz Valmierai, bet nekur diži tālāk par Siguldas apkārtni nav tikts? Kaut kāds depresīvs posms. Kļūst grūtāk. Un vēl grūtāk. Un vēl. Ak… Bet finišā būs smukais džemperis, jācērt uz priekšu! Kur ir nākamais KP, nav aizmirsts uzstādīt? Nu, reku jau redz. Pa kalnu lejā, tūliņ būs. Pumpainais tiltiņš norobežots, jāskrien pa ielu. Tā ir labi. Pēkšņi kaut kā iedomājos, ka esmu aizmirsusi Antona uzvārdu. Domāju un nevaru izdomāt. Tik ļoti jau asinis aizgājušas no smadzenēm uz muskuļiem. Bet Brasla atkal ir Liepāja – ar visiem liepājniekiem un pilsētas zīmi. Jūtos labi un brīvi, apsēžos un lieku Rolandam sevi apkalpot, un mani arī apkalpo, smejamies un jokamies, dzeru buljonu no liepājnieku krūzes, klausos mūziku un izbaudu dzīvi un svētku pasākumu. Bet vēl maratons priekšā, nevar pārāk aizsēdēties! Paldies par lielisko punktu, man jādodas tālāk!
Ar tālāk tikšanu nav īpaši viegli. Vēdera problēmas saglabājās, skriet arī grūti. Nav joka lieta tāds ultramaratons tomēr! Arī bez visām likstām būtu grūti. Muskuļi sāp. Kad paslinko un pastaigā, ir grūti iekustēties, bet vismaz nekas nesāp pa nopietno. Pieņemu lēmumu Vilku pēc mēneša neskriet. Man pēc šī paša vajadzēs rehabilitāciju, kāds vēl Vilks? Man tās mocības nevajag. Gaidu KP, kaut ko rēķinu, ka mazāk par maratonu, domāju vēl tos laikus līdz finišam. Paliek 40km – ja tikai iet, tad 8 stundas. Tas ir kā darbdiena bez pusdienu pauzes. Ceļmala šaura, jāskrien pa nomali, jo visu laiku brauc mašīnas. Kad aiz muguras kāds apdzen un tuvu nobrauc, nav omulīgi. Labi, ka ir skanošā līnija pa vidu! Klausos uz aizmuguri, kurā brīdī lekt vēl vairāk malā. Kādam austiņas ausīs. Tā tak nomirt var! Ceļš grūts, Straupes tirdziņa vieta, tālāk Plācis un Straupe. Cauri miestiem interesantāk skriet, vismaz kāda pārmaiņa un kilometri rit. Vietas arī skaistas, acīm prieks. Bet grūti. Ieraugu Stalbes KP. Nu tad beidzot! Nu tad ir! Priecājos redzēt Stalbes brīvprātīgos. Izrādās, ka tieši mani gaidījuši. Tik patīkami! Sildos brīvprātīgo sirdssiltumā. Pārliecinos, ka arī citi ir redzējuši to beigto alni, jo šobrīd man pašai tas jau liekas mazticami. Piesēžu, mielojos, dzeru tēlu, kaut ko krāmēju somu, bet tieši tad sākas lietus un iepūšas ar vēju sasvīdušajā mugurā, ko vairs nesedz soma. Man uzklāj pledu uz pleciem. Ietinos un saprotu, ka nē, es negribu to segu ņemt nost! Nekad! Man ir vēsi, esmu nogurusi, un es vispār negribu vairs ne kustēties, ne ko! Diezgan bezcerīgi ieminos: “Kāds lieks džemperis vai jaka jau te droši vien nebūs, vai ne?” Ir! Ir džemperis! Atkal kāds izglābj manu zoss un oļa domāšanu, un aizdod džemperi! Vēl taisnojas, ka man par lielu un kas tur vēl. Kāda starpība, kāds tas džemperis! Un tas pat ir sporta! Ar to šis skrējiens ir īpašs – tev pat džemperi iedos! Es vispār aprakstīt nevaru to sajūtu, tā labsirdība silda vēl vairāk par džemperi! Loterijā Dace, kura man to iedeva, vinnēja nākamā gada brīvstartu. Es: “Tavs džemperis jau finišēja, tagad laiks to izdarīt pašai!” Bet tas būs vēlāk, tagad es vienkārši esmu laimīga un skaļi atkārtoju atkal to pašu: “Ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību.”
Sāku skriet, ir labi, bet pavisam drīz man kļūst par karstu. Vajadzētu t-kreklu vilkt nost, bet slinkums atkal pārģērbties. Vienkārši ceru, ka kļūs vēsāks. Tā kā ar vēderu joprojām nav labi, tad sanāk daudz staigāt, un nav tik traki ar to pārkaršanu. Vienā brīdī aizrijos ar želeju. Skriet ir grūti, skaitu kilometrus uz atpakaļu. Atlikušie 30 it kā nav tik daudz, bet tomēr ir daudz par daudz. Pat nezinu, kas mani dzen uz priekšu. Tīra neatlaidība. Rakstura un iekšu man šodien nav. Skrienu garām citiem, krūmu pauzēs viņi paskrien garām man. Vienā brīdī pat smiekli par šo sanāk. Vienai meitenei traki grūti, jūtu līdzi. Tāda cīņa! Sajūtos kā sliņķe. Sūros kilometros klāt dubultmaratona atzīme. Man saka, ka es izskatoties krietni svaigāk par vairumu, kas te parādās tagad. Piesēžu, iekožu, aprunājamies. Smejamies, ka ar domāšanu šajā posmā jau visiem tā pagrūti. Tiešām smaidu un smejos – kad nav jāskrien, jūtos līksmi un labi, bet ar pliku sēdēšanu ultra nenoskriesies – jādodas tālāk. Aizmirsu uzpildīt ūdeni, būs taupīgāk jādzer, lai līdz Rubenei pietiek. Motociklists apstājas trases malā un uzmundrina. Pieskrienu tuvāk – mammas vīrs. Mana personīgā ģimene arī uzrodas un pamāj. Tik jauki, arvien vairāk manējo! Nu jau ir tik grūti, ka katrs kilometrs ir cīņa. Es nezinu, kāpēc, bet liekas, ka jātiek tikai līdz Rubenei, un tālāk būs 7km. Bet tur tālāk ir 13. Es to zinu, bet prātā ir 7. Tuvojos Rubenei, punkts par pārsimts metriem uz priekšu, bet izskatās pat labāk, nekā ierastajā vietā. Jau pa gabalu redzu, ka ir palmas, dekorācijas, viss, kā pienākas. Manas brīvprātīgās panākušas uz priekšu un paskrien man līdzi. Saku, lai neskrien man līdzi, dabūšu diskābeli. Bet patiesībā man vienkārši nepatīk, ka kāds man paskrien līdzi šādos pasākumos. Iekrītu klubkrēslā. Mani apkalpo, pamasē kājas, pasaka, ka man esot ļoti skaists tetovējums. Ir jau arī! Man iedod paciņu, ko nosūtīju uz šo punktu. Haha, bet tur iekšā dāvana manai mammai vārda dienā! Asprātīgi izdomāju, kā darīt, lai nebūtu dāvana jānes līdzi no Rīgas. Dabūju samīļojienus no bērniem, mani sūta tālāk, bet es nekur negribu iet. Ne-gri-bu! Negribu! Klubkrēslā ir pārāk labi. Man draud ožamo spirtu dot, bet atgaiņājos. Esmu pie samaņas, es tikai negribu vairs skriet! Motivācijas nav. Sigita saka, ka Matīss finišā savu šallīti gribot atpakaļ. Ņemu no kakla nost, lai ved Matīsam. Sigita aprēcas: “Es taču nevedīšu ar mašīnu hahaa! Viņš no tevis finišā to bufu grib!” Ok, smadzenes nestrādā. Nu labi, brīvprātīgie tāpat aizņemti ar tiem, kuri ir bēdīgākā stāvoklī, nekā es. Jāiet prom.
Eju, paskriet nevaru. Vēders, kājas un tā tālāk. Nav motivācijas. Rēķinu, ka tāpat mans finiša laiks nebūs pārāk dramatisks šiem apstākļiem. Kādu brīdi tieši man blakus velkas oficiālais auto ar laika tablo un mūziku. Kas tas vispār te ir? Neko nesaprotu. Brīnumainā kārtā nav pārāk lielu iekšējo mocību. Vienkārši kilometrs aiz kilometra. Un vispār – kāds darbs ir šajā pasākumā ieguldīts! Organizatori un brīvprātīgie ir pamatīgi pūlējušies, lai šo visu sarīkotu, man ir tikai jānoskrien. Tikai jānoskrien! Pa lielu gabalu ieraugu 100km atzīmi. Nu, tikai līdz tai, un tālāk jau tikai 7. Kurš ta 7 nevar noskriet? Es varu. Nu labi, augšupceļos vai vēdergriešanās laikā pastaigāju, bet visumā skriešanas kustība saglabājas. Kādi 5km līdz beigām, skrienu. Kālabad man iet, ja es varu skriet? Es skrienu! Kaut kāds mistisks skriešanas prieks parādās, un arī apjauta par to, kāpēc es vispār kaut ko tādu daru – tāpēc, ka man patīk! Šī vēl nav tā finiša svētlaime, bet es jūtos tiešām labi! Pilsētā brīžiem pastaigāju, bet pārsvarā skrienu. Garām kapiem. Čau, Maigastant, mana lielākā skriešanas atbalstītāja! Kamēr mēs tevi atceramies, tu esi dzīva! Jā, es joprojām sēroju, bet tās ir baltas, gaišas sēras, un tik ilgi, kamēr kāds skries no Rīgas līdz Valmierai, tu būsi šim gaišajam skrējienam pavisam blakus! Skrienu un ceru, ka luksoforā iedegsies sarkanā gaisma, lai varu apstāties. Zaļais sāk mirgot, es pieskrienum, lai tomēr paspētu pāri. Valmiera. Pilsēta, uz kuru braucot, bērnībā bija jāvelk skaistākā kleita. Saposusies esmu vareni ar savām netīrajām biksēm un sasvīdušo džemperi, bet esmu ar svinīguma pilnu sirdi. Sajūta ir pareizā! Bet kaut kā skriešanas prieka nav pietiekami. Jūtu, ka gribu tikai finišēt. Ir vienaldzība par šo. Esmu tik vīlusies – man bija jājūt eiforija, bet es tikai gribu, lai viss ātrāk beidzas. Skumīgi. Tiešām finišēšu un viss? Nav labi. Un tad man ar roku pamāj autobusa šoferis. Tāds, kādi jau nu šaipusē ir – kam obligāti jāpasaka “paldies”, kad kāpj pieturā ārā. Un ir! Ir pareizās emocijas! Garāmgāji sauc: “Uz priekšu, meitene!” Katrs smaids, katrs “Sarauj”, katrs uz augšu paceltais īkšķis man rada svētkus! Raudu. Nevaru paelsot, jo man atkal sāp kakls, bet asaras birst pār vaigiem, un esmu tik neadekvāta, cik neadekvāta vien var būt, pilnīgi jēla, bez ādas un aizsardzībām, ir tikai spoža emociju bumba, kas sprāgst un izplūst visapkārt, un šis ir tas, kāpēc es skrienu, šī ir mana skrējiena jēga un esence, šī brīža dēļ es pēros pa nakti no Rīgas pa nakti, pa lietu, ar vēdersāpēm un likstām, šī brīža dēļ es noskrēju 107 kilometrus! Viss, pēdējie metri. Kādi bērni dod man pieci, un te jau arī mani pašas bērni izstiepj plaukstas, skriešanas draugi man aplaudē un sauc, es pieskaros pie Kliņķa, es to izdarīju! 14:01:27.
Es esmu pārsteigta par finiša laiku, jo man likās, ka skrējiens bija daudz, daudz smagāks. Bet nu redz, ka ir iespējams arī ar jēdzīgu laiku finišēt pat tad, ja sēdi ceļmalā, gaidot lukturi, vai mēģini nopirkt plēvi veikalā, vai ballējies kontrolpunktā, par vēdera problēmām vispār nerunājot! Bet tagad ir finiša emocijas, noslīdu zemē un raudu no laimes. Man prasa, kā jūtos. Jūtos laimīga! Finišētāja džemperi man atsūtīs pa pastu, jo tieši mans izmērs beidzies, bet man vienalga. Pakustēties nevaru, savācu finiša kārumus, mīļoju bērnus. Vīrs parakstās, ka ir saņēmis manu drošības naudu. No zemes smejos, ka bez maldības, viltus un spaidiem. Nu ja, šodien mums 7 gadu kāzu jubileja! Es vēl atceros, ka pirms kāzām atrunāju, ka viņš man neliegs skriet. Neliedz. Šis finišs ir īpašs ar to, ka nav tās spēcīgās sajūtas, ka “es to izdarīju”. Ir vēl spēcīgāka sajūta “es to izdarīju ar jauku cilvēku atbalstu un palīdzību”. Jo ultramaratons ir par skriešanu, bet vēl vairāk tas ir par draudzību. Velkos uz skolu nomazgāties un saģērbties, dežurante mani atceras no citiem gadiem un gaidīs atkal pēc gada. Ģērbtuvēs izberu akmeņus no zeķēm, ieraugu savus nagus: “Aijā aijā, tiksimies maijā!” Citas arī nosmejas. Dušā iedodu šampūnu un dušas želeju sievietei, kura nebija plānojusi mazgāties. Apsedzu ar savu pledu aiz pārslodzes trīcošu skrējēju. Pēc visa tā, kā citi man šodien palīdzēja, tas ir mazākais, ko varu citu labā izdarīt. Jo… Jūs jau paši zināt, kas par šo man tagad ir sakāms!
Kā var aizmirst satrenēties maratonam? Mierīgi. Pirms 7 mēnešiem man vēders bija atgriezts vaļā. Tiklīdz drīkstēju sākt skriet, es sāku trenēties Rīga – Valmiera skrējienam. Tas bija viss, uz ko es koncentrējos. Vēl gan arī cītīgi vingroju, bet tur mani mērķi ir tīri vizuāla rakstura – fiziskais ieguvums tāda blakusparādība. Nu lūk – R – V sagatavojos, un tad atcerējos, ka pirms tam vēl ir maratons, bet es neko ātrāku neesmu skrējusi. Nē, nu labi – kā būs, tā būs! Dažas dienas pirms maratona vēl saslimstu ar kaut kādu pretīgu iekaisumu. Ārsts: “Jums jālieto antibiotikas.” Es: “Man svētdien jāskrien maratons!” Ārsts: “Es turēšu īkšķus!” Viens labums no šī ir – vairs nedomāju ak vai, ak vai, kā nu būs. Būs slikti! Vai nav brīvība?
Maratona rītā kaut kāds auksts spelgonis. Nokauju sevī vēlmi skriet kažokā, izvēlos pusgarās bikses un pusgaro džemperi. Komandas biedrs pierunā uzvilkt pa virsu darba T-kreklu, es viņu pierunāju garās bikses nomainīt pret šortiem. Eju uz startu, kaut kā saule sāk sildīt un liekas, ka tomēr divas kārtas būs pārāk daudz, bet nu jau vairs neko. Satieku draugus, pačaloju, starts.
Starts. Turpinām stāvēt. Un vēl. Un vēl. Kaut kāds šaurs starta koridors. Pamazām noķeru 4h tempa turētājus un skrienu ar viņiem. Cik km? Nezinu. Kā iet? Nezinu. Es tikai skrienu un jūtos labi. Tikai tīrs skriešanas prieks! Kļūst karsti, novelku kreklu, novelku džemperīti, uzvelku kreklu, apsienu džempi ap vidu. Šādi ir labāk. Kaut kādā brīdī pamanu 8km atzīmi. Labi, lai ir! 11km. Lieliski, lai ir! Skrienu TT pa priekšu un klausos, kā viņi mani aprunā no sērijas “Ko Hiēna dara uz asfalta? – Trenējas R – V.” Kaut kā tā. Bet viens ir skaidrs – ātrāk par pusceļu nekādā gadījumā nedrīkst paātrināties, jo jūtu kājas. Nav viegli. Baudu mūziku, vislabāk patīk pūtēju orķestris pie Vanšu tilta.
Šeku reku pusmaratonisti atdalās. Jau? Paliekam pavisam maz. TT uzkurina, emocionālais pacēlums, orķestris, esmu drusku uz priekšu aizskrējusi, bet negaidu nevienu – gan jau tāpat noķers dzeršanas punktā. Bet nenoķer. 20km, 21km. Jūtu, ka iekšā ir, bet kājās nav. Bet tā nevar būt, es taču vingroju, un arī kājas es vingrinu! Secinu, ka viss ir tikai šķietamība. Domas aizklīst un vairs nav. Skrienu viena pati, saulīte spīd un silda, ir miers un klusums, absolūts miers… Atceros savu atzīšanos mīlestībā maratonam. Ja Maratons būtu cilvēks, mēs tagad ar kāju pirkstiem meklētu dzintarus pludmalē. Ir tik labi!
Kādi 25km aptuveni. Augšupceļš. Ko? Pirmajā aplī te tāda nebija, nopietni! Zvēri Daugavu sarakuši vai kaut kas tāds. Iesēžos blakus kādam jauneklim, kurš skrien ātrāk par mani. Man tas ir par ātru, bet man vienalga. Vēl 10km līdz sienai, un tad vēl 7, to jau katrs var! Tuvojas dzirdināšanas punkts, jauneklis aizskrien pa priekšu, neķeru. Kaut kur pazūd. Trases malā skriešanas draudzene, kura šobrīd neskrien. Patīkami redzēt pazīstamas sejas! “Vēl tikai 15km, tas jau uz vienu kāju!” Interesanta sistēma. 7,5km katrai kājai. Mūzikas punkts. Es dziedu līdzi: “Un es nevaru krastā pierast, kur viļņi smiltīs dzied, man kā kaijai nekur nav miera, palīdzi kaijām skriet…” Nu labi, es nodziedāju visu. Blakus parādās tas ātrais jauneklis. Tešam atkal kopā. Skatos, ka cilvēkiem ir karsti garajos treniņtērpos. Eh, noticējuši spelgonim… Pie kādiem 33km jauneklis pajautā, vai es neplānojot palēnināties… Nē, vispār es plānoju, ka viņš nepalēnināsies un es skriešu līdzi. Izrādās, ka viņš skrien līdzi man, bet vairs nevarot. Pirmo oficiālo maratonu skrien. Norunājam, ka jāskrien vien kopā līdz galam, bet tad arī viņš pazūd man aiz muguras uz visiem laikiem. Negaidu, man pārāk labi skrienas. Trases malā atkal draudzīgas sejas, viss ir labi, vēl 7km, lieliski!
36km atzīme. Viss. Siena. Es vairs nevaru! Velns parāvis! Uzmundrināšanas punktos dzirdu, ka 4h TT tepat aiz muguras vien ir, baigi atslābt nevar. Nu, es dūšīgi turējos 36km, nav ne vainas! Vēl tikai 6. Tas ir 3km ar katru kāju. Man liekas, ka es nosprāgšu tūlīt un tepat, un tagad. Vēl 5km, galīgi nav daudz un tomēr tik bezgalīgi daudz! Dzirdināšanas punktā sabiedroto karavīri, visi smuki stāv formastērpos un pasniedz ūdeni. Skaists jau tāds skats, bet dodiet man finišu, ne ūdeni! Vēl 4km un augšupceļš (goda vārds, pirmajā aplī nebija). Saule karsē, mokos uz augšu. Ak, Maraton! Tie dzintari, ko mēs salasījām pie 22.kilometra, izrādījās fosfori! Deg! Ko tu man atkal dari? Tu gadījumā neesi viens maitaspurns? Kaut kā padomāju un saprotu, ka nav taču nozīmes, vai es noskriešu dažas minūtes ātrāk, vai dažas vēlāk par 4 stundām. Tam nav nozīmes! Tam nav nozīmes! Un viss – esmu kalnā augšā, pagrieziens, ēna, dzīve sāk izskatīties labāka. Maraton, mēs tomēr sapratāmies!
Vēl 3km. Tas ir paveicams. Vēl 2. Mūzikas punktā “Don`t stop me now, `cause I`m having a good time, having a good time…” Nevainojama maratona dziesma! Sāku stampāt ātrāk. Aiz līkuma atkal mūzika, mana mīļāka grupa – Inokentijs Mārpls! “Brīvību Latvijai – tas nekad nebūs prasīts par daudz!” Ieeju ritmā un pilnīgi jūtu, kā kājas atraisās un beidzot atkal var paskriet! Aiziet! Līdz galam! Vēl tikai daži metri, finiša koridors – paceļu plaukstas uz augšu, izbaudu, līdzjutēji auro, es esmu laimīga! Laimīga! Pulkstenis rāda 3:56:26.
Finišā Mareks mani nostāda fotogrāfijai, tālāk Aigars apsveicinās, aprunājamies. Tas nu gan ir serviss – finišā pats rīkotājs personīgi sagaida! Tirinos pēc finišētāja medaļas, brīvprātīgā man uzliek rokas uz pleciem un pastāsta, cik es esot lieliska. Paldies! Klunkurēju pārģērbties, jo tak ir tomēr auksts ārā. Nevaru īsti pakustēties, bet maratonistu atpūtas zonā ir viss vajadzīgais – ēdieni, dzērieni, draugi un sirsnīgas sarunas. Smiekli, stāsti un pārdomas. Atziņa, ka maratonā ir jābūt mazliet grūti, citādi tas nav nekāds maratons. Nu ko, kad nākamais?
km 
-