Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Atgriešanās ultramaratona pasaulē

Iepriekšējo ultramaratonu skrēju tieši pirms diviem gadiem. Pēc tam ar vīru sadomājām, ka gribam bērniņu, un to sadomājumu arī realizējām, tāpēc ultru skriešanai pienāca pauze. Kamēr gaidīju mazo, turpināju skriet, bet tās bija īsas distances. Sacensībās grozījos, bet tie nebija ne pusmaratoni, ne maratoni, par ko garāku pat nerunājot, bet ļoti, ļoti gribējās atgriezties tajā “īstajā” pasaulē, kurā jūtos labi. Kad bērniņš piedzima, bija skaidrs, ka gribu gada laikā noskriet vismaz maratonu. Lai justos atkal kā cilvēks.

Par pēcdzemdību izjūtām daudz nerakstīšu, jo tad sanāks nevis par skriešanu, bet par pēcdzemdību depresiju, māmiņžurnālu dedzināšanu un asiņojošām rokām. Bija traki. Cita starpā man likās, ka pēc smagām dzemdībām nevajag ar fizkultūru aizrauties, un sākumā pat likās, ka nemaz to nespētu. Slimnīcā likās baigā netaisnība, ka man, kam tik bieži vajag vilkties pa gaiteni pie bērnu māsām pēc padoma un palīdzības, ir tikusi pati tālākā palāta. Biju palaidusi garām ārsta ieteikumu nesēdēt un apkārt nevazāties, tāpēc ar bērnu uz rokām, asarām birstot, kustējos pa gaiteni turp un atpakaļ. Pēdējā dienā ievēroju, ka citas māmiņas nenes mazos rokās, bet stumj tajos vāģīšos, kuros viņiem sākumā jāguļ. Njā, man nebija ienācis prātā, ka varētu tā darīt… Bet kustības lika justies labāk. Pat tad, ja tās sagādāja mokas.

Desmit dienas pēc dzemdībām ārsts man teica, ka vajagot pēc iespējas vairāk kustēties. Tas nav divreiz jāsaka! Izroku no kastes sporta tērpu, aizšņorēju botas, iedodu bučas vīram un dēlam, un dodos pa rajonu skrējienā! Nedaudz vairāk par diviem kilometriem, nedaudz ātrāk kā 7 minūtes kilometrā! Es lidoju! To brīvības sajūtu vēl tagad atceros, tas bija kaut kas neaprakstāms! Spēka nav, pakustēties īsti nevar, bet nekas arī nesāp, tikai visu jūt. Vairs nav jāsatraucas par aizķeršanos, par cilvēku skatieniem, par neko! Saprotu, ka skriešana man ir īstās zāles pret visām tām drausmām un pārgurumu, ar ko man jātiek galā. Skrienu, kad vīrs atnāk no darba, skrienu, kad mamma atbrauc paauklēt manu bērniņu. Spēka pietiek tikai dažiem kilometriem, bet tas ieguvums ir neatsverams!

Drīz vien piesakos svētku skrējienam “Patriots”. Jāskrien 10km, tāpēc sāku mērķtiecīgi trenēties. Pati pie sevis smeju, ka nu gan laiki pienākuši – man jātrenējas, lai noskrietu 10km. Nevis noskrietu ātri, bet vispār noskrietu. Ir rudens, man patīk rudens, man patīk kastaņi, lapas, rudens smarža un peļķes. Mazulītim ir 6 nedēļas, viņš tiek nodots vecmāmiņas gādīgajās rokās, un mēs ar vīru braucam skriet “Patriotu”. Pirmo reizi 6 nedēļu laikā esam divatā, jūtos kā randiņā. Tik priecīgi! Izbaudu skrējienu un to, ka es jau atkal skrienu sacensībās. Ar nevienu gan nesacenšos, bet tomēr beigās ir kaifs par to, ka esmu noskrējusi ātrāk par daudziem pēc skata spēcīgākiem cilvēkiem.

Nākamais sportiskais piedzīvojums ir Rīgas rogainings. Tie, kas mani pazīst, zina, cik ļoti man “patīk” rogainingi, bet, tā kā dalība tika uzdāvināta manam dēliņam uz piedzimšanu, man ar vīru nekas cits neatlika, kā vien doties līdzi distancē. Mazulītis slingā, mēs visi kopā 2h distancē. Vīrs neļāva brist pāri grāvjiem, jo neesot jau nekāds maija mēnesis, un mums klāt ir bēbītis. Labi, vienam grāvim apkārt, otrā tomēr nācās vienu kāju drusku saslapināt. Sargājot bērnu no žagariem, man pašai rokas ir saskrāpētas, ir skaidrs, ka laikā paspēt mēs vairs nevaram. Ejot uz kārtējo punktu, es kartē redzu, ka ejam nepareizi, bet esmu tik ļoti “labā” omā, ka neko nesaku un ceru, ka vīrs tomēr ir gudrāks kartē. Nē, nav. Esam pie grāvja un apkārt negrasāmies doties. Vīrs brien pa priekšu un izlūko grunti, es paņemu koka gabalu atbalstam un brienu pāri. Tajā brīdī sāku smieties un izbaudīt pasākumu. Mēs joprojām esam tie paši cilvēki, kas agrāk! Mēs joprojām varam novembrī brist pa grāvjiem! Tomēr ir kaut kāda taisnība pasaulē!

Decembrī sākas “Noskrien Ziemu” seriāls. Vīrs saka, ka laidīšot mani uz visiem posmiem. Lai būtu motivācija, piesakos komandā. Skrienu īsās distances (ap 10km). Sējas posmā jāskrien caur purvainiem apgabaliem, un es jau atkal esmu ekstāzē. Nekāda skriešanas jauda vēl joprojām nav parādījusies, bet bauda gan ir. Kā man patīk!

Nolemju, ka janvārī ir pēdējais brīdis, lai sāktu trenēties maratonam. Sāku audzēt treniņos noskrietās distances. Pirmajā janvārī kopā ar Divplākšņiem ieskrienu Jaunajā gadā ar 17 kilometriem. Jūtos tā, it kā jau būtu to maratonu noskrējusi. Gribētos visu dienu laiskoties gultā, dzert alu un ēst čipsus, bet, protams, ka tas nav iespējams, jo jārūpējas par dēlu. Te arī saprotu, ka man mājās ir trenerītis. Nekādas gulšņāšanas! Ja kaut kas nenotiek viņam pa prātam, sākas brēkšana. Laikam ejot, pamanu, ka dēliņš mani tiešām ir uztrenējis – es nejūtu, ka viņš kļūtu smagāks, lai gan aug griezdamies. Cik es viņu varēju paaijāt mēneša vecumā, tikpat varēju arī pēc pusgada. Šķiet, ka tā uztrenējas arī kājas – es katru dienu pastaigā eju ar bērnu slingā. Dažs labs personāžs man piesienas, jautājot, kad beidzot es nopirkšot bērnu ratus. Es atbildu, ka tad, kad man kļūs grūti nest viņu slingā vai ergosomā. Nez, pēc 10 mēnešiem vēl nav kļuvis grūti. Treniņa jautājums? Laikam. Skriešana arī ir treniņa jautājums – distances aug. Katru reizi, noskrienot vairāk kilometru, nekā varēju agrāk, es no priekiem lektu vai gaisā, ja varētu. Kad bērnam ir gandrīz 4 mēneši, noskrienu pusmaratonu. Ārā ir slapjš, līst lietus, ir slidens ledus un vispār baigais draņķa laiks, bet tādā tieši vislabāk skrienas. Mazā uzvara!

Kad mazulītim ir četrarpus mēnešu, es pirmo reizi sajūtu patiesu enerģiju. Ir “Noskrien Ziemu” Priekuļu posms, ir sniegs un aukstums, un es gribu kārtīgi izskrieties. To arī daru. Lēkāju no priekiem, skrienu kalnā augšā, aizķeros  un apmetu kūleni, bet viss ir tik lieliski, ka es skrienu smiedamās. Beidzot! Beidzot es kārtīgi, enerģiski izskrējos! Atkal jūtos kā uzvarētāja!

Treniņš pēc treniņa, sacensības pēc sacensībām, un pienāk atkal kārtējais patiesā prieka brīdis – pirmais pjedestāls. Tas notiek purvu skrējienā “Maltuve”. It kā mazs skrējiens, dalībnieku maz, bet to sajūtu man vajadzēja.

Rīgas maratons. Gribēju tikai noskriet, bet sagadījās, ka pirms skrējiena manas spējas novērtēja lēnāk nekā uz 4h15min. Lai gan man pašai aptuveni tā arī likās, ka varētu noskriet, tas mani sadusmoja. Mani tik švaki novērtē! Nekā nebija! Būs 4 stundas! Un bija arī – 3:57. Ha! Pie tam noskriets ar baudu un bez pārmērīgas nomocīšanās. Īsti nesaprotu, kādas šogad ir manas spējas, bet sajūta ir laba. Šķiet, ka ir iekšās. Uz karstām pēdām Olaines apļos iegūstu trešo vietu grupā un labas balvas. Beigās izrādās, ka 3 sekundes pietrūka līdz kopvērtējuma pjedestālam un naudas balvas. Hm, iekšās tiešām ir. Nobriest doma, ka vajag šogad arī ultramaratonu. Bet kuru? Cēsīs baigi daudz jāskrien, grūti arī. Daugavpils simtnieku vai piecdesmitnieku? It kā varētu, bet tur nekad nevar saprast, kā būs, un vai vispār būs. Neiespējamais skrējiens? Pati gada nogale, gandrīz vai pēdējā iespēja. Nē, tik ilgi negribu gaidīt. Tomēr Cēsis? Negribu skriet 80km. Izlasu nolikumā, ka tikai 76. Nu labi! Beigās gan izrādās, ka tā tomēr laikam gan ir tā pati ~78km garā trase, tikai nosaukta citādi, lai neviens nepīkst, ka nav to 80km.

Ar treniņiem ir, kā ir. Karstā laikā grūtāk, stipri traucē arī tas, ka nevaru skriet, kad gribu – bērns ievieš savas korekcijas. Kad nu mani kāds palaiž skriet, tad arī skrienu, bet tas ne vienmēr sakrīt ar to dienu, kad jūtu, ka būtu dikti labs treniņš. Naivi ceru, ka Cēsīm satrenēšos Stirnu buka lūšos. Nu, vismaz ap 30km un pa kalniņiem ir. Vēl, kā ik gadu, piedalos orientēšanās daudzdienās “Kāpa”. Visa ģimene kravājam mantas, bērna vecvecāki aukļu lomās līdzi, un tešu pa mežiem. Joprojām nesaprotu, vai varu paskriet pa takām un apvidu. Ai, ta’ jau redzēs, kā būs!

Diena pirms Cēsu eco trail. Vīrs paņem mazo un aizbrauc pie saviem vecākiem, lai es varu atpūsties. No atpūtas gan nekas nesanāk, jo es nenormāli nervozēju. Pati nezinu, par ko. Tak negrasos ne uzvarēt, ne uzstādīt savus rekordus, tikai noskriet. Noskriet, lai varētu atkal sevi saukt par ultramaratonisti. Jau piektdienā dodos uz Cēsīm, izņemu numuru un dodos gulēt uz dienesta viesnīcu. Nopriecājos, ka ir iespēja izmantot naktsmītnes. Izpreparēju pirms divām nedēļām Simtiņā iegūtās tulznas. Simtiņš ir tāds pārgājens, kur diennakts laikā jānoiet 101km ar vismaz 10% sava svara uz muguras, bonusā vēl ēdamais un dzeramais. Līdz galam netiku, pievīla tulznas. Pēc 70 noietiem kilometriem metu mieru. Dīvainā kārtā tas nesamais svars pat īpaši netraucēja. Nebūtu tās tulznas sametušās, būtu tikusi līdz galam. Tad nu tā, smukajām tulznām smuki nogriežu visu lieko, apakšā ir normāla, rozā āda. Pusdeviņi, liekos gulēt, bet aizmigt nevaru. Ierodas istabas biedrene, drusku parunājamies un cenšos gulēt. Elīna kaut ko vēl čabinās, un tad sākas trakums – es sapņoju, ka esmu nomodā. Man liekas, ka viņa vēl arvien čabinās, mani tas sāk kaitināt, es skaidri redzu visu, kas notiek istabā, un redzu, ka ienāk brūns, īsspalvains vidēja auguma suns. Skaidrs, tas ir sapnis. Neviens jau sen nečabinās, es varu mierīgi gulēt. Nākamā doma – tas ir Dmitrija Ničipora suns, tātad, tā ir īstenība. Nākamā doma – kāds vēl Dmitrija suns? Es pat nezinu, vai viņam ir suns, un vispār – kāds sakars? Guli! Nomaini bērnam autiņbiksīti un guli! Mainu bērnam autiņbiksīti, līdz saprotu, ka tas atkal ir sapnis – bērns tak ir ar tēti! Tādā garā paiet nakts. No rīta esmu neizgulējusies. Uz izpreparētajām tulznām uzlīmēju labos tulznu plāksterus, bet vienam drusku iekrunkojas maliņa. Nekas, būs labi! Cēsīs valda naktsdzīve, es nervozēju pirms starta un gribu jau finišu. Būs jānopelna! Tieši pirms starta no aizkustinājuma gandrīz apraudos. Es atkal skrienu ultru!

Startā cenšos nenesties pārāk ātri. Lai draugi skrien pa priekšu! Ja es būšu stiprāka, tad vienalga viņus noķeršu! Ja stiprāki būs viņi, tad tiksimies pēc finiša! Pēc dažiem kilometriem novācas bariņš, ar ko skrienu vairāk vai mazāk kopā. Man patīk! Runājamies, skrienam ērtā tempā. Pēc kādiem 10km pa kalniņu uz leju mani apdzen Guna. Izpleš rokas kā spārnus un aizlido. Tik skaisti! Viņai līdzi aizlido arī pārējie, un es palieku viena. Ko viņi visi tur nupat apēda? Tak nevar būt, ka es pēkšņi esmu kļuvusi tik lēna! Nu labi, lai skrien, es vilkšos, man nekur nav jāsteidzas! Pēkšņi labās rokas rādītājpirksta pašā galā sajūtu asas sāpes. Skuja iedūrusies? Paskatos – bite! Bite! Es pat neatceros, kad man pēdējoreiz būtu iedzēlusi bite! Nopurinu viņu nost, uzmanīgi izvelku dzeloni un skrienu tālāk. Pirksts sāp un pulsē. Man nepatīk. Kājās dzeļ nātres. Man nepatīk. Priekš kam man vispār šito visu vajag? Man nepatīk! Uzmundrinu sevi ar domām par to Dmitrija suni. Tas bija rēcīgi. Gaidu tradicionālo slapjo pļenčku, kur mūždien samērcēju kājas, un ceru, ka sausā vasara darīs savu. Sausā vasara tiešām ir darījusi savu, un nopriecājos, ka var tikt pāri sausām kājām. Var, bet es iebrienu ar vienu kāju dubļos. Velns! Labi, ka tas neradīja nekādas sekas tālākajā skrējienā! Uzvelkos kalnā uz ēdināšanu. Bites dzēliens traucē uzpildīties un izdarīt visas lietas. Drīz vien punktā ieskrien mazā Inta. Es zinu, ka viņa ir uztrenējusies, bet man vienalga kaut kā šķiet, ka man vajadzētu būt ātrākai par viņu. Es tomēr neesmu? Drūmām domām taisos prom.

Ērgļu klintīs spēlē akordeonu. Pārāk ātri, lai tā būtu halucinācija. Dīvaina sajūta. Klintis ir garām, var skriet. Pirms divām nedēļām te vilkos to Simtiņu, bet tas bija pa taisno. Šeit jāskrien zigzagā. Tā gribētos vilkt pa taisno! Pārsteidzošā kārtā es pa lēzeniem uzkalniņiem varu paskriet un pat kādu apdzīt. Tīri laba sajūta. Kur nevar paskriet, tur ēdu. Es vispār esmu izdomājusi, ka ne retāk kā reizi stundā obligāti jāēd. Iestumju galvā sporta batoniņu. Kā par viņiem var naudu maksāt? Vē. Nu, vismaz ir apēsts, nav līdzi jāstiepj. Kalkulēju laikus. Pašsajūta ir tīri laba, apjaušu, ka man tomēr patīk skriet. Es atdzīvojos? Varbūt es pamostos, jo nāk rīts? Klāt nākamais barošanas punkts, satieku draugus, pačaloju, paēdu, uzpildos, uzlieku galvā lakatiņu, jo sāk jau karsēt, un laižu prom. Kādi 45km tikai. Drusku vairāk par maratonu.

Pirmo reizi CETā skaitu nevis kopējo garumu, bet arī posmus starp kontrolpunktiem. Izrādās, ka tā ir vieglāk! Ceļā uz Amatas tilta posmu noķeru Natāliju un Jāni. Dažreiz viņus apdzenu, bet pārsvarā viņi ir priekšā man. Lai skrien! Sākas upju un strautu šķērsošana. Vienam pāri sausām kājām, otram – iemitrām, bet visumā veiksmīgi. Rokas ir klātas ar smiltīm, jo jārāpjas krastā augšā. Ideāli! Kad vajag pakasīt, var tikai nobraukt ar roku pār niezošo vietu, smiltis izdara visu kasīšanas darbu. Vienā upē tomēr nākas iebrist dziļāk. Neveiksmīgi uzlīmētais plāksteris atlīmējas un kaut kur aizslīd. Nolemju, ka to nomainīšu, kad visas upes beigsies. Jūtos labi, paskriet varu. Nekur baigi nesteidzos, jo esmu apņēmusies baudīt. Šeit jau ir tā, ka var paspēt kontrollaikā, ja tālāk tikai iet. Es zinu, ka neiešu visu atlikušo gabalu, tāpēc mierīgi varu pastaigāt tad, kad to vēlos. Es necīnos ne ar sevi, ne konkurentiem, ne laiku, ne kontrolpūķi – es vienkārši baudu distanci! Pie Amatas tilta joprojām jūtos labi. Miķelis piedāvajas palīdzēt. Labi, lai aiztaisa manu somu! Kamēr daru kaut ko citu, redzu, ka soma joprojām nav aiztaisīta. Sanāk smiekli, jo neviens nekad ar to netiek galā. Labi vismaz, ka es pati māku! Satieku Oskaru. Dodamies tālāk kopā un jūsmojam par to, ka var nesteigties, bet baudīt skrējienu.

Amatas taka! Manā atmiņā tā ir briesmu epicentrs. Skrienu, bet kaut kā tās briesmas nav tik trakas. Sausā vasara pie vainas? Varbūt tas, ka nesteidzos? Teciņiem skrienu un baudu to, ka varu skriet teciņiem. Nav grūti, un īsti nesaprotu, par ko tad es rakstīšu stāstu, ja viss ir labi? Kādu apdzenu, kāds apdzen mani, skrienu, tikai saknes traucē. Pāris reižu aizķeros un noplivinos, bet pa zemi neizsmērējos. Labi. Kājā iekož skudra. Kas tas, kāpēc man kož skudra? Uzkalniņš pēc uzkalniņa, solis pēc soļa, un es sāku saprast, kāpēc man nepatīk Amatas taka. Tāpēc, ka, pie velna, te ir sasodīti grūti tikt uz priekšu! Sākas! Pareizāk sakot, nebeidzas. Nu cik var? Amata un Amata, agresīvi augi, saknes, kaut kāds ugunskurs… Atceros, ka te kaut kur bija tūristu tualete. Sāku gaidīt. Nevajag, bet apņemos ieiet profilaksei. Sāk jau likties, ka nekādu tualeti nesagaidīšu, kad tomēr ir. Kamēr tupu iekšā, tikmēr pa dēļu spraugām redzu, ka daudzi paskrien garām. Nākas atkal viņus pa vienam vien apdzīt. Tālāk gaidu to slaveno lielo kalnu. Gaidu, gaidu, nav. Ir viens cits kalns, kas signalizē, ka nav vairs tālu. Nu, kur īstais? Tikai tūristi kaut kādi velkas pretī! Dzirdu tālumā bungu skaņas. Tas būs Kalns, nekas cits tas nevarētu būt! Un ir arī. Brīnumainā kārtā nebija tik traki, kā gaidīju. Atmiņā stāv, kā pirms 3 gadiem, kad šeit vēl nebija trepju, ar Edgaru, Rimantu un Viktoru vilkāmies augšā, cits citu aiz dibeniem stumdami un rokām vilkdami. Tagad nekā tāda. Kaut kā liekas, ka augšā varētu būt Vāverrieksti, bet nav. Toties ir kaut kāds ansamblis. Arī labi! Pēc Kalna jau drīz vien jābūt kontrolpunktam. Ir arī. Surikati laipni palīdz ar visu, ūdens, ēdamais, lakata saslapināšana, jādodas tālāk. No kontrolpunkta aizskrien Jānis un Natālija. Visu laiku viņi ir drusku man priekšā. Lai ir!

No Surikatu punkta aizskrienu kopā ar Viktoru. Aprunājamies, atceramies citu gadu sacīkstes, un man sagribas šoreiz būt ātrākai par viņu. Pēkšņi sajūtu durošas sāpes pēdā uz katra soļa. Saprotu, ka tās zeķes tomēr jānovelk. Izrādās, ka tai kājai, kur tas plāksteris aizslīdēja, rūpīgi preparētajai tulznai maliņā tomēr vēl āda drusku atmiekšķējusies un ir tāda kā kabatiņa, un tajā kabatiņā ir ielīdis kaut kāds auga dzelonis. Izčakarēju ārā, nomainu zeķi, bet jaunu plāksteri nelīmēju – cik ta te vairs palicis? Kāds pusmaratons apmēram. Tāpat uz slapjas kājas ideāli uzlīmēt nevar. Vienu mirkli ienāk prātā doma nemainīt otru zeķi, bet tad sasmejos – es ietaupīšu dažas minūtes? Un? Pārvelku abas zeķes, sataisos un vicoju tālāk. Rūpīgi uzmanos no dubļiem un esmu laimīga, kad beidzot ir klāt šoseja. Pienācis gan ilgi gaidītais sīko taku gals, bet paskriet īsti nevar, jo saule sāk spiest tā pamatīgi. Pats dienas vidus. Kur ēniņa, spiežu sevi skriet, jo negribu visu ceļu vilkties. Pienāk riebīgais meža posms. Orientēšanās valodā runājot, zaļais un vēl ar strīpiņām. Ir vieglāk skrienams, nekā pirms diviem gadiem, bet vienalga pārlieku nesteidzos. Priekš kam? Beidzot pienāk ilgi gaidītā grantene. Skrienu. Kur augšupceļš, tur eju, bet visumā brīnos, ka tiešām vēl varu paskriet. Gaidu Rakšus, jo atceros, ka kartē tur bija iezīmēti 66km. Nav un nav… Pēc katra pagrieziena šķiet, ka nu jau jābūt, bet nav! Nu, cik ilgi vēl? O, beidzot! Priekšā atkal vīd Jānis un Natālija, un vēl kaut kādi cilvēki, kurus nepazīstu. Uz leju skrienu, uz augšu eju, līdz vienā brīdī saprotu, ka nupat no manas atmiņas ir izkritis posms. Tie jau ir apziņas traucējumi! Sabīstos un apņemos turpināt vēl prātīgāk. Ir svelme, ir ultramaratons! Tikai mierīgi! Tiec līdz galam un viss! Jāuzskrien trīs slēpošanas kalnos un tad jau, cik tur vairs paliek… Ik pa laikam mūsu trases marķējumam pa vidu jaucas velosacīkšu marķējums, bet tas tieši palīdz koncentrēties un meklēt īsto. Velosipēdisti jau iemēģina trasi un pa Vāļukalna serpentīnu brauc pretī. Nejūtos jauki… Vāļukalns pievarēts bez pārliekas nomocīšanās, bet lejupceļš gan neiepriecina… Augšā bija vieglāk. Ja augšā, tad augšā – rāpo Ozolkalnā! Saēdos, sadzeros, uzpildos. It kā jau vairs nevajag stibīt līdzi pilnu ūdens sistēmu, bet labāk, lai paliek pāri.

Tā, trešais kalns – Žagarkalns. Pēdējais tāds lielais. Redz, kur augša, atceros, ka te gar maliņu bija uz Cīrulīšiem un viss. Bet gar maliņu redzu, ka marķējums smuki aizvijas lejā, un uz Cīrulīšiem ir jāvelkas augšā. Nopietni? Es nebiju gatava ceturtajam kalnam šeit! Augšā cilvēks uzmundrina un rāda, kur skriet, un saka, ka nu jau vairs tikai piecītis palicis. Tikai? Tikai piecītis? Noskrien pats 70km un tad pasaki, ka piecītis tikai! Tā, nu vairs nav ko taupīt kofeīna želejas. It kā jau neesmu aizrāvusies ar šo sporta pārtiku, bet, ja jau man mājās bija, tad jāēd tik nost. O, apelsīnu garša! Labais! Nevarētu gan teikt, ka baigais turbo režīms būtu ieslēdzies, bet nu jau skatos pulkstenī, ka finišēšu ātrāk par 11 stundām. Tīri tā neko, ja man mērķis bija tikai finišēt un viss! Steidzos, lai būtu vēl ātrāk. Sagribas būt ātrākai par Viktoru. Man laikam tomēr patīk sacensties. Ja ne ar citiem vai sevi, tad vismaz ar laiku. Velkos pa kaut kādu ceļu, skatos, kas tad tas priekšā – vīrs ar dēliņu! Atbraukuši mani uzmundrināt! Ar vīra muti dēliņš saka: “Noķer tos divus, kas pa priekšu skrien!” Es atbildu, ka kādus 50km jau nevaru viņus noķert, bet man saka, lai es beidzot slinkot un sākot skriet! Aha, lai paši pamēģina! Jūtu finiša tuvumu. Tā, Meža skola, te jau vispār nekas vairs nav palicis, un skatos, ka “tie divi” pastaigājas. Eu, bet varbūt tiešām noķert? Skrienu garām. Ceļš uz leju, patīkami, nu tik vajag vālēt, cik var! Tā arī daru. Sīkāks ceļš, kur citos apstākļos būtu gājusi, bet te es skrienu, cik var. Aiziet, uz priekšu! Augšupceļā atceros, ka man ir vēl kaut kāda esktra turbo plus kofeīna želeja. Loku iekšā. Kad tad, ja ne tagad? Aizrijos. Fui, nu to vajag mācēt – ar želeju aizrīties! Izkrekšķinos, padzeros to pretīgo ūdeni, kas sistēmā žampājas, un tešu tālāk. Slavenais augšupceļš uz Cēsīm – tas ar to bruģēto ietvi gar malām, starp mežu un pļavu. Pirmo reizi piecu CETu vēsturē es pa to kalnu uzskrienu augšā visā garumā un vēl pie tam pilnā ātrumā. Ātrāk! Ātrāk! Atpūtīsies vēlāk, tagad jāskrien lejā. Pļava un viss, viss, tūliņ jau būs viss! Saprotu, ka no Jāņa un Natālijas esmu aizbēgusi. Trepes. Līdzjutēji sauc un uzmundrina. Ieraugu Vāverriekstus, prieciņš, viņi tomēr ir šeit! Kaut kādi cilvēki bļauj, lai es skrienot ātrāk, tad viens ierauga, kādu distanci es skrienu, un viss bariņš apklust. Finišē arī 42+km skrējēji. Pēdējā trepe, man acīs asaras. Jā! Es būšu noskrējusi ultramaratonu! Es varu saukt sevi par ultramaratonisti! Es esmu atpakaļ! Es esmu atpakaļ! Emocionāls finišs, Andris mani uzreiz nofotografē. Man iespiež rokās ūdeni un nullītes alu. Dzeru ārā, eksistēju un skatos, kā vīrs dod dēliņam biezeni ēst. Man ir tik forši vīrieši! Viņi mani savāc. Skatos debesīs, staipu kājas, runājos ar draugiem… Jā, man patīk skriet garos! Būs vēl!

Bet ar to nekas nebeidzas. Paēdu, pagrozos, dzirdu, ka tūliņ būs apbalvošana. Jāpaskatās, kurš uzvarējis! Man sāk teikt, ka man arī jāraušoties uz pjedestāla. Ko? Ko viņi tur stāsta? Trešā vieta grupā. Nopietni? Man nekad nevienā ultramaratonā nav bijusi godalgota vieta! Tas nu gan ir kaut kas! Tirpiņas pārskrien pār muguru, saprotot, ka šo trešo vietu es izcīnīju pāris kilometru pirms beigām, aizdesojot garām Natālijai. Un es nemaz nezināju! Viņa arī neesot zinājusi. Spriežam, ka labi vien ir – ja būtu zinājušas, tad pusi distances būtu mocījušās. Bet šitā sanāca baudāms skrējiens. Un vienai no mums arī baudāma apbalvošana. Tā, kura datumā nākamais Cēsu eco trail?

Ultrabalaton 2018. 221 km.

Nemāku teikt, kāpēc es skrēju tik daudz. Tas nav no vieglākajiem jautājumiem. Svarīgākais ir, ka biju pilnīgi pārliecināts par to, ka man tas noteikti ir jādara.

20.05.2017 – Ungārija, kaut kur pie Balatona ezera. Lēnām lieku soli uz priekšu, tad nākamo. Ir karsts, tik tiešām karsts. Saule mani cepina, un es jūtu, kā manas rokas sūrst, mana seja tāpat. Liekas, ka vēl skrienu, bet īsti saprast nevaru. It kā uz priekšu kustos, bet cik vēl ilgi. Tā saule mani nobeigs. Ak, Didzi, kā Tu tā varēji… Tik jauns, tik vieglprātīgs, tik drosmīgs, bet tik dumjš. Kāja pusbeigta, ķermenis apdedzis, pats pusdzīvs, nomocīts. Un nav kur noslēpties, tā saule, tie asie, dedzinošie stari. Katrs ēnas nostūris ir kā paradīze, kurā tā gribētos uzkavēties ilgāk, bet nevar, jo laimes un prieka brīžiem laiku neesmu ieplānojis. Ir sasniegta 110 kilometru atzīme. Sūtu ziņu saviem atbalstītājiem, cik tālu esmu ticis. Kā atbildi saņemu ziņu, ka puse distances jau ir veikta un atlicis tikai ceļš uz mājām. Šajā brīdī saprotu, ka nekāda mājupceļa nebūs. Es nezinu, cik ilgi vēl izturēšu. Cenšos domāt pozitīvas domas, bet manā galvā visu laiku laužas tās ilgās stundas un nebeidzamie kilometri, kurus pavadīšu pusdzīvs, svešā zemē, cīnoties par jau zudušu mērķi. Jūtu, kā liesma, kas manī vienmēr degusi, sāk dzist. Saule ir rietējusi, un gaismu nomaina tumsa. Uz priekšu vēl kustos, bet liekas, ka esmu vairāk miris kā dzīvs. Jau ievērojami biežāk esmu sācis pāriet soļos, līdz saprotu, ka vairs nesaprotu, uz kuru pusi jāskrien. Vienā no krustcelēm skrienu virsū brīvprātīgajam, kurš neizpratnē skatās uz mani, līdz paceļu galvu un apjēdzu, ka dodos nepareizā virzienā. Tās domas, kas manā galvā, tās mani beidz nost. Viss, par ko spēju domāt, ir silta gulta un miegs. Šīs domas no savas galvas izmest nespēju, un šajā brīdī, man pašam vēl īsti neapzinoties, cīņa ir zaudēta. Liesma ir dzisusi. Pēc 148 kilometriem piekliboju pie viena no brīvprātīgajiem un saku, ka man pietiek. Kad ar mokām iesēžos mašīnā, tikko ticis pie segas, izjūtu atvieglojumu, kādu nebiju jutis sen. Ierodoties savās pagaidu mājās, novelku sporta drēbes, lai beidzot varētu nomazgāties. Aplūkojot sevi spogulī, saprotu, cik ļoti esmu apdedzis. Ķermenis ir pamatīgi cietis, un rokas tiešām neizskatās labi. Lēnām ierāpjos gultā, apsedzos ar segu, tad sāku trīcēt. Nevaru saprast, vai man ir auksts, vai karsts. Manu ķermeni pārņem drebuļi. Aizmigt arī tā īsti nevar, jo muskuļu sāpes un apdegumi to neļauj. Kad beidzot ir pienācis rīts, sāku pārdomāt visu notikušo, līdz saprotu kādu ļoti nozīmīgu faktu. Šī bija pirmā reize, kad tiku apturēts. Šeit nepietika tikai ar pliku gribasspēku un apņēmību. Lai veiktu šādu distanci, vajag arī ko citu. Nedaudz smadzeņu un vēlmi mācīties no savām kļūdām. Tā, kas man vienmēr ir pietrūcis. Man gan bija nepieciešamas tikai dažas dienas, lai pateiktu sev, ka es šeit atgriezīšos. Būšu vēl sīkstāks, vēl apņēmīgāks, un pats galvenais – nākamreiz es būšu gudrāks. Kad visas šīs īpašības tiks apvienotas, es kļūšu neuzvarams. Es atgriezīšos šeit, Ungārijā, pie Balatona ezera, lai paveiktu savu darbu līdz galam.

27.02.2018 – Kaut kur uz Daugavgrīvas šosejas. Jau atkal vēderu griež kā ar nazi. Ir jārīkojas, turklāt ātri, bet ir tik sasodīti auksts. Soma tiek iemesta sniegā, cimdi uzmesti tai virsū. Kabatā sameklēts papīrs, tad žigli, žigli bikses nost un viss notiek. Galvenais – jāmēģina tajā neiekāpt, vai vēl ļaunāk – netrāpīt sev virsū. Velns, katru reizi vienā un tajā pašā vietā un laikā, jau kuru treniņu pēc kārtas. Varbūt jāiegādājas pamperi? Cenšos darboties, cik vien veikli varu. Tagad ātri, ātri papīrs tiek likts lietā, bikses kājās, soma plecos, cimdi rokās. Nolāpīts, cik auksti! Viss, telefons neiztur aukstumu un izslēdzas. Mani roku pirksti ir nākamie, tos pakustināt tikpat kā nevaru. Vajag tikt siltumā, turklāt nekavējoties! Bet kur lai liekas? Viss apkārt ir tik tumšs. Vienīgo gaismiņu dod sniegs un blāvais pieres lukturis. Mēģinu atsākt skriet un, cik vien iespējams, kustināt roku pirkstus, bet nepalīdz. Iedomājos par sabiedrisko transportu, bet ir tik agrs, ka tas vēl nemaz nekursē. Tāds nu es tur biju. Viens pats tumsā un salā. “Nekas, Didzi, nekas. Kad atkal būsi nokļuvis ellē, Tu šo aukstumu vēl atcerēsies.” Nospļaujos un turpinu ceļu. Nav vērts stāvēt uz vietas, salt un smirdēt. Vēl paspēju pie sevis nodomāt, ka tad, kad būs vissliktāk, es šo un pārējos rītus atcerēšos. Ticiet man, būs vēl grūtāk.

Kāds otrdienas vai ceturtdienas rīts plkst. 04:30. Jau atkal skan modinātājs. Ar grūtībām pieslienos sēdus. Zinu, ja atkal atgulšos, uzreiz aizmigšu, jo gultā ir tik silts. Tur ir tik labi, tik patīkami. Iegrimt dziļi, dziļi spilvenā, doties tālu sapņu valstībā. Tā vietā man galvā ir viena doma – izturēt. Izturēt šo visu līdz galam, jo manā pasaulē vietas vājumam vairs nav. Es jau sen kā dodos karā. Katrs agrais rīts, katrs tālais ceļš ir daļa no mana kara. Būšu sīksts un nelokāms. Mani neviens nesalauzīs. Tieši tāpēc ar grūtībām ceļos, lai vilktu sporta tērpu. Tā arī pagāja mans gatavošanās posms. Ceļoties agri, lai skrietu tad, kad ielas ir pilnīgi tukšas un pilsēta vēl cieši aizmigusi. Tā nu tas bija. Celties ar domu – izturēt! Izturēt līdz galam! Ejot gulēt vienmēr nodomāju, ka vairs nav atlicis daudz, bet tagad jābūt stipram. Tieši šīs domas man skrienot palīdzēja visvairāk. Izturēt un būt stipram. Nežēlot sevi, jo vājumam vairs vietas nav. Ne šeit, ne šajā pasaulē. Ne šajā skrējienā, ne šajā karā.

10.05.2018 – Siófok, Ungārija, plkst. 09:31. Līdz sezonas galvenajām sacensībām palikušas divas dienas. Dodoties rīta skrējienā pa pilsētu, nejauši uzduros uz asfalta uzkrāsotam ciparam un burtu salikumam “UB 205 KM”. Ļoti tuvu manām mājām. Nesteidzīgi skrienu tālāk, un nodomāju, ka ir ļoti karsti. Es esmu tam gatavs.

11.05.2018 – Siófok, Ungārija, plkst. 09:18. Vēl diena līdz startam. Līdz dienai, ko es gaidīju tik ilgi. Man ir pamats justies par sevi droši, jo daudz kas ir mainījies kopš pagājušā gada sacensībām. Esmu gatavs karstumam un saules stariem. Pirmkārt, Solomon cepure aizsargās ne tikai manu pieri, bet arī vaigus. Otrkārt, Adidas skriešanas jaka aizsargās manas rokas, lai iepriekš pieļautās kļūdas neatkārtotos. Treškārt, kājas un citas neaizsargātās ķermeņa vietas aizsargās pats stiprākais pirms sauļošanās aerosols. Izklausās labi, vai ne? Pašam liekas neticami, ka esmu tā sagatavojies. Kārtīgi sagatavoties cīņai pret karstumu bija tikai viens no maniem uzdevumiem. Atceroties pagājušo gadu, jau pēc veiktiem 30 kilometriem jutu nepatīkamas sāpes potītē. Tāpēc apņēmos uz starta līnijas stāties pilnīgi vesels. Arī tas veiksmīgi izdevās, jo sapratu, ka nevaru skriet vairākas dienas pēc kārtas. Manas potītes šādu treniņu režīmu neatzīst. Nācās skriet nedaudz retāk, veicot garākus skrējienus. Uzdevumu uzskatu par izpildītu, jo potītes un ceļgalus izdevās nosargāt. Pirms sacensībām pat biju zaudējis nedaudz liekos kilogramus, sverot vairs tikai 96 kg. Liekas, ka visi priekšnoteikumi, lai finišētu, ir izpildīti, bet, kā jau mēs visi zinām, šajā pasaulē ir cilvēki, ar kuriem vienmēr kas atgadās.

5

Mierīgas rīta rosmes laikā izjūk mani vienīgie skriešanas apavi. Tie iepriekš bija nedaudz ieplīsuši, bet dienu pirms sacensībām no labās kājas apava rēgojas trīs lieli pirksti, bet kreisās kājas apavam ir sākusi atdalīties zole. Diezgan komiska situācija, kurā daudzi būtu krituši panikā, bet ne es. Jau iepriekš, gatavojoties skrējienam, zināju, ka šajās sacensībās būs daudz brīžu, kad skriešana ne tuvu nebūs galvenais. Skriešana kļūs par sekundāru faktoru, jo galvenais būs izturēt. Turēties kājās līdz pašam galam un nesalūzt. Ar mierīgu sirdi paņemu visizturīgāko leikoplastu, ar kādu savas dzīves laikā esmu saskāries, un ne pārāk meistarīgi salīmēju savus apavu pāri. Kā jaunas gan neizskatās, bet kurš tad uz mani tur skatīsies. Tāpat neviens nepamanīs manas caurās zeķes. To, ka man ir cauras apakšbikses, arī neviens nezinās, ja vien es neveikli neapsēdīšos, jo arī maniem šortiem ir divi milzīgi caurumi tieši tajās vietās, lai skats kļūtu pagalam nepieklājīgs. Tāda nu ir mana kombinācija. Cepure un skriešanas jaka ir pirmā svaiguma, kamēr apakšbikses, zeķes, šorti un botas turas kopā uz pēdējiem diedziņiem. Bet ko darīt, ja tas ir apģērbs, kurā jūtos visērtāk? Man būs jādodas cauri ellei. Es būšu slapjš un sasvīdis. Es smirdēšu, nolāpīts. Tajā brīdī nevienu neinteresēs, kā izskatos. Visvairāk jau mani pašu, jo mans mērķis nav labi izskatīties. Mans mērķis ir finišēt.

12.05.2018 – Balatonvilagos, Ungārija. Plkst. 08:00. Ilgi gaidītais brīdis ir klāt. Noskaņojums ir ļoti pacilāts. Neizplūstu garos atvadu vārdos, tikai pasaku to, kas man pašam ir svarīgi. Vājumam vietas vairs nav. Tieši ar šiem vārdiem dodos kaujā. Zinu, kas mani sagaida un cik smagi būs. Jābūt stipram. Pirms starta tiek sveikti Ultrabalaton ilggadējie dalībnieki un drīz pēc tam tiek dots starta signāls. Ceļš sākas šeit, un, ja viss izdosies, tad šeit būs arī mans finišs. Trases malā gaida daudzi riteņbraucēji, kuri pavadīs savus skrējējus. Ja jūs zinātu, cik ļoti es vēlāk apskaudīšu tos, kuriem bija šāda iespēja veikt distanci ar pavadošo riteņbraucēju. Iespējams, ka kāds arī būtu piekritis, bet es šādu domu pat neapsvēru. Šis ir mans skrējiens. Es šajā karā dodos viens. Lai arī cik grūti tas būs, es vēlos visu šo smagumu nest uz saviem pleciem, lai beidzot būtu brīvs. To nevar paskaidrot vārdiem. Varbūt kāds, kurš jutis ko līdzīgu, mani sapratīs. Man no šīs nastas ir jātiek vaļā. Man jākļūst brīvam.

Veicot sacensību pirmo kilometru, katrs skrējējs tiek pavadīts ar aplausiem, bet visskaļākos aplausus izpelnās kāds vīrs, kurš skrien ar diviem lieliem karogiem. Viens no tiem, protams, ir Ungārijas. Nodomāju, ka veikt 221 km ar diviem lieliem karogiem rokās ir gandrīz vai neizpildāms uzdevums, bet šis cilvēks lika man noticēt, ka viņš no sirds ciena savu karogu un valsti. Ja viņš ir izvēlējies šādi apliecināt savu spēku, savu mīlestību pret valsti, tad es šādu izvēli cienu.

Skrienot pirmos kilometrus, neizbēgami pienāk domas par skaistu finišu. Tas, par ko nevajadzētu domāt, nāk prātā jau pašā sacensību sākumā. Šoreiz pat necīnos ar to, bet ļauju sev nedaudz pasapņot. Laikam labsajūta par to, ka man ir iespēja šeit atrasties, lai cīnītos man tik nozīmīga mērķa labā, ņēma virsroku pār mani. Par finišu nevajadzētu domāt tajos brīžos, kad ir grūti. Tajā brīdī vēl viss bija skaisti, lai arī es ne brīdi necentos sevi mānīt. Lai tiktu līdz galam, man vajadzēs paveikt teju neiespējamo.

Izmantoju katru iespēju lūkoties uz ezeru. Tas ir apbrīnojami skaists. Tā ūdens ir kristāldzidrā krāsā. Cik ļoti kārdinoši būtu mesties tajā iekšā viļņu apskāvienos. Ne bez pamata mans prāts tiek pārņemts šādām domām. Sāk kļūt karsti. Sviedri pār pieri jau līst aumaļām. Mana laimīgā idille tiek izjaukta, jo es atrodos pie brīnumu ezera, kuram galu diemžēl neredzu. Domas par vēso ezera ūdeni izkūp gaisā kā nebijušas. Laiks atgriezties realitātē. Lai tiktu apkārt šim dabas brīnumam, man būs jāēd un jādzer. Jāapgādā savs ķermenis ar šķidrumu un barības vielām. Būs jāēd arī tad, kad negribēsies. Tieši tāpēc es izmantoju katru iespēju ko apēst. Kontrolpunkti un dzirdināšanas punkti ir izvietoti ik pēc 2 – 7 kilometriem. Cenšos dzert kādu garšīgu sporta dzērienu. Tas ir brūnā krāsā un liekas ļoti atsvaidzinošs. Ar divām glāzītēm pietiek, jo somā ir ūdens. Bez tā šoreiz nekur. Šajā karstumā sevi bez ūdens neatstāšu. Pametot kontrolpunktus, vienmēr paķeru sauju ar rozīnēm, ko iemetu mutē, lēnām tipinot tālāk. Tomēr gandrīz visos kontrolpunktos ēdu tomātus ar sāli. Tas notiek tā – uz galda ir šķīvis ar tomātiem un šķīvis ar sāli. Tomāti ir sagriezti četrās vai vairākās daļās. Netīrās un lipīgās rokās tiek paņemta tomāta šķēle un tiek pamērcēta sāls šķīvī. Sanāk vareni labs un sāļš. Tik sāļš, kādu ikdienā nekad neēstu, bet šī nav parasta diena. Šodien būs ne tikai jādzīvo, bet arī jāizdzīvo.1

Brīžiem trase ved gar šosejas malu, tad pa kādiem vientuļākiem ceļiem. Te pēkšņi jau skrienu cauri skaistai pilsētai, kurā viss liekas tik sakopts. Tūristi ar skatieniem pavada skrējējus, kamēr pilsētas iedzīvotāji ir savās ikdienas gaitās. Tam visam pa vidu var atrast arī mani. Esmu šeit bijis iepriekš, šo pilsētu pat atceros. Zinu, ka drīz sāksies viens no sarežģītākajiem trases posmiem. Ceļš mani vedīs prom no ezera, augšup kalnos. Pirms gada šeit klājās grūti. Šogad noteikti nebūs vieglāk. Ne jau no kāpumiem vai nogāzēm šeit baidos, bet gan no karstuma. Jābūt taupīgam ar ūdeni. Tas lieti noderēs. Tālumā sāk ducināt pērkons, debesis pārņem tumši mākoņi. Pirms divām dienām jau saskāros ar negaisu. Tādus pērkona grāvienus savā dzīvē vēl nebiju dzirdējis. Likās, ka zibens ir spēris ar tādu spēku, ka uz pusēm varētu pāršķelt viscietāko akmeni. Pats Tors, nokāpis no debesu valstības, zveļ ar savu āmuru, cik vien spēka. Nodomāju, ka to piedzīvot vēlreiz gan negribētu, līdz saprotu, ka mans ceļš ved tieši tam pretī. Tieši vētrā, pašā kaujas dziļumā, kur tā savus varoņus gaida.

12.05.2018 – Aszófő, Ungārija. Plkst. 12:45. Veikti 50.3 km. Liekas, ka esmu ticis cauri sveikā. Tumšie mākoņi izrādījās man un pārējiem skrējējiem draudzīgi. Sāk līt, bet šajā karstumā lietus palīdzēja kaut nedaudz atsvaidzināties. Ūdens pudelēs iemetu C vitamīna tabletes. Tas ir viens no maniem mīļākajiem dzērieniem, tāpēc liku cerības, ka tas palīdzēs grūtos mirkļos arī šoreiz. Līdz ar pirmajiem kāpumiem atgriežas saule un lietus mitējas. Augšup pāreju soļos, jo zinu, ka spēki ir jātaupa. Sacensību dalībnieki rindiņā kāpj viens aiz otra. Jau vairākas reizes trasē samainos ar vīru, kuram uz krekla ir rakstīts “Samurai”. Katrā reizē, kad samurajs mani apdzen, man ir sajūta, ka viņš skrien par ātru šādam skrējienam. Es zinu, ka cilvēka izskats var būt maldīgs, tomēr liekas, ka viņš ir pārvērtējis savas spējas. Nedaudz vēlāk ar samuraju vietām samainījos jau piekto reizi, un viņš beidzot palika man aiz muguras. Tā izrādījās pēdējā reize, kad redzēju šo apaļīgo, mazā auguma vīru. Samurajs nebija vienīgais, ar kuru nācās mainīties vietām. Agrāk šāda mētāšanās, apdzenot, tad atkal atpaliekot, būtu likusies kaitinoša, bet ne šoreiz. Pārāk bieži esmu bijis šādās situācijās. Laikam esmu sācis pierast. Ja samurajs bija ar gariem, brūniem matiem, kuri sniedzās pāri plecam, tad mans nākamais skriešanas sabiedrotais bija manāmi jaunāks vīrs ar īsiem, sprogainiem matiem. Kamēr es centos skriet vienmērīgā tempā, šī censoņa taktika bija kontrolpunktā pavadīt vairāk laika, atgūt spēkus, lai trasē varētu doties raitākā solī. Tik bieži redzot šo skrējēju trasē, nejauši pievērsu uzmanību viņa šortiem. Izskatās kā džinsu šorti, bet patiesībā nav. Tie tomēr ir sporta šorti, tikai ar interesantām kabatām un dizainu. Tad uz brītiņu atjēdzos, lai saprastu, ka es tik tiešām skatos uz cita džeka šortiem, domājot, no kāda materiāla tie ir taisīti. Velns, laikam tiešām manām smadzenēm karstumā ir grūti. Šķiet, ka esmu sācis jūgties nost. Kad jau kārtējo reizi esam apmainījušies vietām, sasniedzu kādu no kontrolpunktiem. Šajā punktā ir ne tikai atspirdzināšanās, bet arī iespēja atpūsties. Ēnā izvietoti mīkstie spilveni. Skrienot garām, redzu to pašu sprogaino jaunekli džinsu šortos. Aplējis savu seju ar ūdeni, mierīgi atlaidies uz muguras. Rokas sakrustotas zem galvas. Varētu būt forši tā mierīgi pagulēt, jo skriets ir jau daudz, apmēram 80 kilometri. Šī nebūs pirmā reize, kad uz kādu skatos ar skaudību. Man iespēja apgulties vai apsēsties būs liegta vēl garas stundas. Tomēr es šo iespēju būšu liedzis sev pats. Tā ir mana izvēle – turpināt ceļu, jo es nedrīkstu būt vājš. Kad ziemas aukstumā tajos agrajos rītos, kad vēl ārā bija tumšs, skrienot gar jūras malu, vienmēr nodomāju, ka vājumam vairs nav vietas. Cik gan labi, ka man bija iespēja piedzīvot tos tumšos rītus. Tie man deva spēku, kas kādam citam šeit pietrūka. Jā, es arī gribēju atlaisties ēnā, bet to nedarīju. Labi vien ir, jo, kamēr citi sēdēja mīkstajos spilvenos, es devos tālāk. Tā arī bija pēdējā reize, kad redzēju šos džinsu šortus. Es nezinu, kas ar šo vīru notika tālāk, bet es savu izvēli izdarīju. Kad tas notika, vismaz uz brīdi varēju justies lepns par sevi.

Tālāk mani šajā ceļā pavada spēcīgi saules stari un sāļi sviedri, kuri tek manā mutē. Es skrienu pa šauru šoseju, kurā nav ne mazākās vietiņas, kur noslēpties no karstuma. Apņēmīgi turpinu ceļu, līdz smilšains ceļš ved mani iekšā mazā, gleznainā pilsētiņā. Skrienot gar vienu no mājām, ieraugu zālājā četrus mazus sunīšus. Nu gan jauki, pie sevis nodomāju. Tie mierīgi pastaigājās gar sētas malu. Kad esmu tiem pietuvojies, saprotu, ka tie nav sunīši, bet gan vistas. Mierinu sevi, ka būs jau labi. Tās vēl nav halucinācijas. Šādi kļūdīties varētu daudzi cilvēki, vismaz es tā ceru. Domājot par vistām un karstumu, esmu ticis līdz Vargas vīna darītavai. Droši kāpju pa trepēm lejā, jo zinu, ka tas būs īss brīdis patīkama vēsuma. Vīna aromāta pavadīts, jau atkal esmu ārā, karstumā. Uz priekšu dodos gana apņēmīgi, līdz piekto reizi savā dzīvē sasniedzu gana zīmīgu noskrieto kilometru robežu.

12.05.2018 – Badascony, Ungārija. Plkst. 19:28. Veikti 101.6 km. Trase ved caur nomaļām, bet skaistām pilsētiņām. Arī cilvēki šeit ir atsaucīgi. Ar kādu vīru sanāk īpaši draudzīga tikšanās, kurš ar savu pacelto dūri atbild manai, nenolaižot to, kamēr pazūdu no viņa redzesloka. Liekas, ka viņš saprot, kam eju cauri un kas mani vēl sagaida. No mājām saņemu laba vēlējumus. Cilvēki virtuāli seko man līdzi uz katra soļa. Uz brīdi pat rodas sajūta, ka neesmu viens. Attālums, kas mūs šķīra, bija liels, bet, lasot uzmundrinošos ziņojumus, iedomājos, kā visi šie cilvēki ir šeit pat blakus, aplaudējot un uzmundrinot mani. Viņi mani pavada šajā kaujā. Es nedrīkstu viņus pievilt.

Jo tālāk es skrienu, jo nepacietīgāk sāku gaidīt tumsas iestāšanos. Pa tumsu skriet nav viegli, bet karstums sāk kļūt tiešām apgrūtinošs. Cik vien varu, mēģinu slēpties no saules vai atvēsināt savu sakarsušo galvu. Beidzot pienāk brīdis, kad gaismu nomaina tumsa un nākas vilkt galvā pieres lukturi, jo redzamība zem kājām ir zudusi. Par nožēlu, gaismiņa ir ļoti vārga. Laikam vajadzēja iegādāties jaunas baterijas, kamēr vēl bija tāda iespēja. Būs jāskrien uzmanīgi. Jāļauj, lai vismelnākā tumsa man rāda ceļu uz gaismu. Apstājoties tālākajos kontrolpunktos, kļūst grūti noturēt līdzsvaru. Kājas jau zaudē savu koordināciju, ķermenim grīļojoties, tomēr kājās turos. Skrienot cauri tumsai, varžu koris, kurš dzīvo ezera malā, kļūst pavisam skaļš, atgādinot smagus bungu dārdus. Cik interesanti, ko gan noguris vīrs var sadzirdēt. Veikti jau vairāk kā 120 kilometri. Sāku domāt, cik ļoti gribētos būt siltumā. Siltā gultā, mierā un klusumā. Nekur vairs nebūtu jāskrien. Ja tā padomā, noskriets jau ir daudz. Ne kurš katrs to varētu. Vai tad tiešām atpūta nebūtu nopelnīta? Labi, ka spēju šajā brīdī attapties un sapurināt sevi. Velns, kas te tagad notiek? Es apsolīju, ka nežēlošu sevi. Tev ir jānoskrien vēl par 100 km vairāk. Es nedrīkstu sevi žēlot. Tiklīdz, kā tas notiks, cīņa būs zaudēta. Atceries, Didzi, atceries par vājuma brīžiem. Tiem šajā skrējienā nav vieta. Jābūt stipram, jāturpina kustēties. Par laimi, šim brīdim izdevās veiksmīgi tikt pāri. Nevaru teikt, ka gribēju izstāties, bet nācās pamatīgi saņemties. Lēnām, skrienot cauri tumsai, jau sāku pietuvoties maģiskajai 148 kilometru atzīmei. Vairāk savā dzīvē nekad neesmu noskrējis. Atrodoties 145. kilometrā, saņemu pēdējos laba vēlējumus no savas atbalstītāju grupas, līdz arī pēdējais no viņiem dodas pie miera. Šāda ekstra man ir liegta, bet ne par to saskumstu. Šajā brīdī iestājās pilnīgs klusums. Nav neviena, kurš varētu pateikt ko uzmundrinošu. Vairs nav neviena, kurš sekotu līdzi sarkanajam punktiņam trasē. Ir tikai tumsa un pilnīgs klusums.

2

13.05.2018 Balatonmáriafürdő 2, Ungārija. Plkst. 02:41. Veikti 150.8 km. Ar grūtībām ieraujos iekšā tualetē. Būtu forši, ja vajadzētu tikai pa vieglo. Nekā, vajag pa riktīgo. Sēsties nedrīkst, jo var gadīties, ka nebūs spēka piecelties, turklāt tāpat jau īsti neredz, kas uz poda malas atstāts. Kad atvieglošanās beigusies, smagi izveļos ārā. Beidzot svaigs gaiss. Lēnām soļoju uz priekšu un domāju. 150 kilometri. Tik tālu no mājām nekad neesmu bijis. Cenšoties atsākt skriet, pienāk viens no skaistākajiem mirkļiem skrējiena laikā. Uzmanīgi mēģinot sakopot kopā visas domas, izskaitļoju, ka līdz finišam ir palicis tikai 71 kilometrs. Šajā brīdī pirmo reizi visa skrējiena laikā saprotu, ka tas tik tiešām ir iespējams. Man šī distance būs pa spēkam, ja vien būšu nesalaužams. Uz brīdi strauji kāpinu tempu, jo emociju ir tik daudz. Vēl nodomāju, ka ar lielu emociju palīdzību var veikt pēdējos 3 kilometrus, arī tad, ja spēka nav nemaz. Man pašam tas vairākkārt ir izdevies. Diemžēl 3 kilometri nav gluži tas pats, kas 71. Pavisam drīz jau atkal atjēdzos realitātē. Finišs vēl joprojām ir tālu. Netrako, esi pacietīgs. Ap 158. kilometru beidzot skrienu gar paša ezera malu. Liekas, ka ezers ne reizi nav bijis tik tuvu. Cauri tumsai redzu mazas gaismiņas, kuras spīd gan tajā ezera krastā, kurā jau biju, gan tur, kur vēl jānokļūst. Apzinos, ka ceļā nāksies pavadīt vēl garas stundas. Katrs solis prasa arvien vairāk spēka, bet to nevarēs salīdzināt ar to, kas mani sagaidīs vēlāk. Tāpēc domāju tikai par to, lai sasniegtu nākamo kontrolpunktu. Par finišu neuzdrošinos pat sapņot. Lēnām un prātīgi esmu sasniedzis pilsētiņu, kuras nosaukums man jau iepriekš likās interesants. Fonyód, 162 km. Neaudz atgūstu spēkus un jautāju kādai brīvprātīgajai, kā tad lai īsti izrunā šīs pilsētas nosaukumu? Atbildē saņemu nesakarīgu “ņ”, “jū”, “ō”, sajaukumu. Enerģijas un veselā saprāta taupīšanas nolūkos, atkārtot nemaz nemēģinu. Kamēr mēģinu sakārtot domas, ieraugu, ka kāds puisis smagi klibo. Viņam iet tiešām grūti. Var redzēt, ka kāja ir smagi traumēta. Ar visu to šis puisis vēl turpina kustēties. Skatoties no malas, varētu teikt, ka viņam nav nekādu izredžu finišēt, bet liekas, ka viņš ir apņēmies cīnīties. Skumjš, bet tajā pašā laikā skaists un iedvesmojošs mirklis. Pēc neilga laika man nākas nokļūt līdzīgā situācijā. Pienāk laiks grūtākajiem 3 kilometriem manā skrējēja mūžā. Pirmo reizi skrējiena laikā ķermenis atsakās sadarboties ar manu prātu. Paskriet vairs nevaru. Katrs solis nāk ar milzu mokām. Liekas, ka potītes uzsprāgs. Mēģinu nožēlojami klibot uz priekšu. Man ir jārīkojas, turklāt steidzami. Dzeru un ēdu visu, kas pa rokai, bet nepalīdz. Trīs sāpju pilni kilometri. Saprotu, ka man ir jātiek pāri šim brīdim. Šis ir lūzuma punkts. Tādi pienāk skrējienā. Iedzeru pretsāpju tableti un cenšos raitāk soļot uz priekšu, līdz visbeidzot atgūstos un atkal varu skriet. Pirmā nopietnā krīze ir pārvarēta. Esmu soli tuvāk uzdevuma izpildei.

Nākamie kilometri paiet svīstot un cenšoties iedabūt mutē ko ēdamu. Tomātu un sāls kombinācija tiek likta mutē, tad plauksta priekšā tai, lai pievemtu plaukstu, nevis uzkodu galdiņu. Ik pa laikam sūtu ziņas uz mājām, stāstu, kā man iet. Mana atbalsta grupiņa regulāri mani uzmundrina un slavē. Viņi mani šobrīd neredz. Neviens nezina, cik grūti man iet, bet viņi noteikti var iztēloties. Mans nogurums ir labi dzirdams balss ziņojumos, kuros stāstu par situāciju trasē. Lai cik smagi būtu, cenšos uzturēt sevī možu un kaujiniecisku garu. Sasniedzot 189. kilometra kontrolpunktu, piedzīvoju vienu no labākajiem mirkļiem šā skrējiena laikā. Patiesībā, ne tikai šajā skrējienā, bet ņemot kopā visus iepriekšējos. Skrienot uz kontrolpunktu, skatītāji ir izvietojušies pa malām. Cilvēku pūlis, kurš sastāv no atbalstītājiem, citiem skrējējiem, kuri piedalās stafetē un gaida savus komandas biedrus. Viņi visi mani sagaida ar aplausiem. Es šādu atbalstu ļoti novērtēju, tāpēc tūliņ paceļu sažņaugtu dūri, lai viņi redz, ka es vēl cīnos. Šajā brīdī aplausiem pievienojas pamatīgas ovācijas. Nolāpīts, paldies viņiem! Es nevaru atcerēties, kad vēl savas dzīves laikā kāds mani būtu tik skaļi sveicis. Es saņemu neiedomājamu enerģijas lādiņu. Zinu, ka tas nebūs ilgs, bet es to izbaudu. Padzeros, iemetu mutē riekstus, lai varu uzreiz doties tālāk. Vēlreiz tieku pavadīts ar gavilēm, kuras man liek vēlreiz celt savu dūri. Nezinu, vai šie cilvēki to apzinājās, bet viņi man neiedomājami palīdzēja. Ja man būtu tāda iespēja satikt viņus visus vēlreiz, es paspiestu roku un pateiktos katram no viņiem.

Šādi skrējieni ir pilni ar pozitīvām emocijām, tomēr visspilgtāk parasti atceros tieši grūtos brīžus. Nākamos četrus kilometrus skrienot, jūtos labi, bet te pēkšņi spēki tiek no manis izsūkti. Viss notiek tik strauji. Šī ir otrā reize šī skrējiena laikā, kad mani pārņem izmisums. Papildus tam, čurāju kādu sarkanīgu šķidrumu. Atgādina rūsu, kas tek no krāna, kad tiek veikti kādi remontdarbi. Paskriet vairs nevaru. To nevar aprakstīt, cik ļoti sāpēja potītes. Nespēks mani ir pārņēmis pilnībā. Varētu teikt, ka arī paiet vairs nevaru. Es priekšā jau redzu kontrolpunktu. Tur varēs padzerties ko garšīgu, nevis to sūdu, ko dzeru jau visu ceļu, un no kura nāk vēmiens. Tiklīdz kā esmu nožēlojamā gaitā aizklibojis līdz kontrolpunktam, saprotu, ka tagad gan ir nepatikšanas. Ķermenis ir sabrucis. Man vairs nav spēka parunāt. Ziniet, uzskatu, ka ungāriem ne pārāk patīk runāt angliski. Arī brīvprātīgajiem kontrolpunktos. Es turos pie galda, atbalstījies pret to ar abām rokām. Vēl nedaudz un kritīšu tam virsū. Ja iepriekš izaicinājums bija censties skriet, tad tagad tādas pašas grūtības sagādā noturēšanās kājās. Brīvprātīgie danco man apkārt, runājot man nesaprotamā valodā. Es nemaz nepūlos viņiem ko skaidrot, jo jūtu, ka tas būs pārāk grūti. Domāju tikai par to, kā nenokrist, kā noturēties kājās. Balsis skan man apkārt, un brīvprātīgie turpina savu deju. Liekas, ka viņi ir maza auguma, pat ļoti maza. Visiem ir sarkanas acis un zaļa āda. Kādam pat aug ragi. Atgādina mazus, zaļus troļļus. Nodomāju, ko tie sūda goblini grib no manis? Viens no tiem man dod kādu dīvainu dzērienu. Auksta kola ar citronu un ledu. Ledus gabaliņi gāžas ārā no glāzes, kad lieku to pie lūpām, līdz viens no tiem nokrīt uz galda. Nolieku glāzi un paceļu ledu, lai pieliktu to pie pieres. Beidzot kāds mazs prieciņš šajā elles karstumā. Nākamajā mirklī ledus ir pie manām vēnām, un vesels ledus maiss ir uz mana kakla. Viņi visi man ir apkārt, lai palīdzētu. Vēl joprojām neesmu atguvis runas spēju, bet liekas, ka viņi apspriež manu starta numuru, uz kura ir Latvijas karogs. Pēkšņi visi apklust, jo saprot, ka man ko teikt nav jēgas. Tā mēs tur stāvējām. Laika izjūta jau sen bija zudusi, bet liekas, ka šādi stāvam ilgi. Kad esmu nedaudz atguvies, cik vien saprotami varu, saku, ka man laiks doties. Izrādās troļļi nemaz nav troļļi, sarkanās acis un asie zobi arī ir pazuduši. Viens puisis ir garāka auguma par mani, un kāda ļoti izpalīdzīga meitene ar mani sarunājas angliski. Viņi visi par mani uztraucoties, pat piedāvājot pavadīt. Nē, es došos ceļā viens. Ar līdzi paņemto ledus maisiņu rokās kliboju tālāk. Papildus tam, ka nespēju noiet taisni un sāp visas maliņas, sāk prasīties arī tualetes apmeklējums, turklāt pamatīgs. Nolāpīts, it kā tāpat nebūtu grūti. Pēc pieciem smagiem kilometriem beidzot tieku mazmājiņā. Es nezinu, cik cilvēku šeit ir bijuši pirms manis, bet es noteikti neesmu pirmais, un liekas, ka neesmu iekļāvies arī pirmajā piecdesmitniekā. Grūti, protams, tā noteikt, bet gan jau sapratāt. Tālāk seko vecais, labais stāsts. Ar pirkstu galiem turos pie sienām, lai neiekristu podā. Jaukajam aromātam klāt ir nācis karstums. Svīstu nevis no tā, ka kaut kas nenāk ārā, bet no tā, ka te smird, te ir sasodīti karsts, un pēc 26 stundu skrējiena esmu iekrampējies visur kur vien varu, lai vien neiekristu sūdos. Kad tas beidzot ir galā un esmu atrāvis vaļā tualetes durvis, cenšos ieelpot svaigu gaisu, bet tā vietā ievelku rīklē vēl karstumu un sviedrus. Labi, tagad vismaz tik traki nesmird. Ir jau arī gaišās puses, jo nevajadzēja to darīt publiski, un galu galā, bikses arī tā īsti nepieliku. Nemaz nav tik slikti. Šobrīd, protams, par šo visu situāciju varu pasmaidīt, bet tajā brīdi gan smiekli nenāca. Lai vai kā, ceļu es spēju turpināt.

13.05.2018 Siófok 1, Ungārija. Plkst. 10:42. Veikti 204.5 km. Esmu sasniedzis maģisku robežu. Pirmo reizi esmu veicis vairāk kā 200 kilometru. Pacietīgi tuvojos mērķa sasniegšanai. Atlicis mazāk par pusmaratonu, bet katrs solis no manis prasa ļoti daudz. Beidzot esmu aizskrējis līdz pilsētai, kurā palieku ceļojuma laikā. Jā, beidzot tā 205 kilometru zīme, kuru ieraudzīju rīta rosmes laikā. Manas mājas ir rokas stiepiena attālumā, es tās redzu. Šajā brīdī ir jānorij siekalas, ja tādas vēl ir, un jāsaņemas. Ir ļoti, ļoti smagi. Domāju par to, kā likt nākamo soli, kā kaut nedaudz pakustēties uz priekšu. Šajā brīdī iedomājos par skolēniem, kad viņi turējās balstā uz elkoņiem, jeb visiem labi zināmajā “plankā”. Uzdevums bija turēties, cik ilgi var. Bērni trīcēja, viņi raudāja, bet lielākā daļa klausīja mani un turējās līdz pēdējam. Teicu viņiem, lai domā par to, kā noturēties vēl sekundi vairāk. Nedomāt par minūtēm, stundām, bet gan par sekundēm. Man jādomā par nākamo soli, jācīnās par to. Tieši tāpat kā toreiz viņi cīnījās par sekundēm.

Soma spiež plecus. Kājām klāt ir piesieti akmeņi. Liekas, ka atrodos siltumnīcā. 215 kilometri. Vai šis viss reiz beigsies? Vairs nesaprotu neko, pat ne to, cik garu distanci skrienu. Jau apsveru iespēju rakstīt uz mājam, lai pasaka, cik daudz vēl jāskrien. Es zinu, ka esmu tuvu. Lai cik grūti nebūtu, ar katru mokpilno soli tuvojos finišam.

3

13.05.2018 Balatonvilágos, Ungārija. Plkst. 12:57. Veikti 217.8 km. Is this the last one? Is this the last one? Atkārtoju to divas reizes. Jā, šis esot pēdējais. Tas ir neticami. Sūtu ziņu uz mājām, ka mēs uzvarējām. Sajūta ir fantastiska, un, lai arī cik dīvaini tas neliktos, skrienu savus ātrākos kilometrus visas sacensības laikā. Skrienot vēl paspēju iedomāties, cik daudz laika zaudēju kontrolpunktos. Man nebija pavadošā riteņbraucēja, kas padotu ēdienu un dzērienu. Nekāda atbalsta, nevienas pazīstamas sejas, tikai es pats. No visas sirds vēlējos veikt šo skrējienu vienatnē. Atceros, ar kādu skaudību skatījos, kā citus skrējējus gaidīja mašīnas, kurās atradās viss iespējamais. Ūdens, limonādes, ledusskapis, maiņas apavi. Kamēr man bija soma uz pleciem, saplīsuši skriešanas apavi un cauri šorti. Tomēr visiem tiem cilvēkiem, kuriem neizdevās veikt distanci līdz galam, nebija tā, kas pieder man. Neiedomājama spītība. Sīkstums, lepnums, spīts. Es zināju, ka šajā skrējienā finišu sasniegs tas, kurš ir apņēmies iet līdz galam, līdz pašām beigām. Lai ko tas prasītu. Mašīnas taurē, cilvēki man māj, sveikdami mani atgriežoties. Rūc motocikls, un tā vadītājs, ģērbies melnā ādas jakā man rāda paceltu dūri. Viņš man lēnām pabrauc garām, un es savu dūri turu, cik vien ilgi varu, jo zinu, ka viņš mani vēl redz savā spogulī. Tieši tā, nevis muļķīgas pirkstu kombinācijas, bet sažņaugta dūre, kura man nozīmēja ko vairāk par vienkāršu žestu vai sveicienu. Tas bija mans kaujā saucējs, mans gribasspēks.

Esmu sācis pēdējo kilometru. Droši zinu, ka finišēšu, tāpēc beidzot no somas tiek izvilkts Latvijas karogs. Nesu to somā visa ceļa garumā, ne uz brīdi to nenožēlojot. Aizveru acis un paceļu to virs galvas. Es vēlējos to izdarīt jau pirms gada, bet neizdevās. Es atgriezos un paveicu darbu līdz galam. Protams, priecājos par to, bet vislielākais lepnums bija par tiem brīžiem, kad bija vissliktāk. Man izdevās rast sevī spēku, lai saņemtos un spētu piecelties. Saņēmos brīžos, kad vairs nevarēju pāri lūpai pārspļaut un tas arī bija mans galvenais spēks.

4

13.05.2018 Club Aliga, Ungārija. Plkst. 13.17. Finišs 221 km. Skrējējs no Latvijas, Didzis Brauns. Finiša laiks 30:17:19. Ieņēmu 44. vietu no 79 finišētājiem. Veseliem 117 sacensību dalībniekiem nācās izstāties. Tas pierāda to, cik grūts šis skrējiens bija. Pirms paša finiša gandrīz atkal aizskrienu nepareizi. Esmu tik noguris, ka varētu apmaldīties savā guļamistabā. Kopā ar medaļu saņemu arī savu uzvarētāja lenti. Tieku fotografēts un sveikts ar finišu. Pavadīju ceļā vairāk kā 30 stundas, un tagad varu izbaudīt vissaldāko sajūtu pasaulē. Varu beidzot apsēsties. Nezinu, vai spēšu piecelties, bet sajūta ir fantastiska. Nekad nesēžu sacensību laikā, jo tā ir lieka laika tērēšana un pēc tam ir ļoti grūti atsākt skriet. Nākamā lieliskā sajūta pēc 221 km veikšanas seko, novelkot sporta apavus. Tad novilkt zeķes, lai varētu nobīties no tulznām un piepampušajām kājām. Tādās vietās man tulznas vēl nekad nav bijušas. Starp šiem prieka mirkļiem pienāk laiks arī kādam skumjam brīdim. Saprotu, ka mani Adidas Solar RNR ir jāatstāj šeit. Paldies, Jums, mazās, par visiem skaistajiem brīžiem un kilometriem, kurus veicām kopā. 2373.47 kilometri ir liels skaitlis. Centos tās bez emocijām iemest melnajā maisā, bet sāpīgi jau bija. Ir laiks doties mājās.

Iznākot no dušas, ķermeni pārņem drebuļi. Ārā ir tik karsts, bet man ir auksti. Es trīcu un tieku paslēpts zem divām segām. Ik pēc brītiņa mostos, jo nevaru ilgāk nogulēt. Sāp visas maliņas. Sāpes neļauj man aizmigt. Mutē tiek iestumta vēl kāda spēcīga pretsāpju tablete. Ceru, ka tās ilgu laiku nevajadzēs lietot. Negribu tās pat redzēt. Nākamajā rītā pieceļoties, ir dīvaina sajūta. Vairs netrīcu, bet paiet, protams, grūti. Tā būs vēl dažas dienas. Domājot par skrējienu, liekas, ka esmu izdarījis neiespējamo, bet tā nav. Viss ir iespējams, ja cilvēks to no sirds grib. Patiesībā izdarīju to, ko vajadzēja izdarīt, lai atkal varētu doties tālāk. Biju sīksts līdz kaulam. Nevienam neko neskaidroju, bet darīju ar nelaužamu pārliecību, jo zināju, ka tā vajag. Mana sirds bija droša, tā teica, ka daru pareizi, un viņa man rādīs ceļu arī tumsā, kad liksies, ka izejas nav. Es ticu, ka pienākot šim mirklim, es atkal spēšu saņemt spēkus, lai nepadotos. Bet kā nezinātājs pateiks, ka vēl cīnos un neesmu padevies? Viņš redzēs sažņaugtu dūri.

Sveicināts, svešiniek!

Ar Maratonu iepriekš personīgi nebiju pazīstama, kaut vairākas reizes biju skrējusi pa kopīgu asfaltu vai bruģi. Un tas dīvainais spīdums acīs skrējējiem, kuri bija skrējuši maratonu – tas likās tik neizprotams, it kā viņi zinātu ko tādu, kas citiem nav saprotams. It kā maratonu noskrējušie būtu kādā īpašā biedrībā. Man tas jānoskaidro! Tā kā Maratons mani vajā jau otro gadu, ļaušos tam!

Agri no rīta dodos uz mantu glabātuvi, ar lepnumu nesdama somu ar sarkanajām aukliņām. Soma tik pilna, ka liekas, ka dodos trīs dienu pārgājienā. Nepieciešamo lietu sarakstā ir lūpu krāsa, šķēres, ķemme, nagu vīlīte, želejas… Viss, kas neietilpst jostas somā, pārceļo uz caurspīdīgo somu. Viss, kas neietilpst mugursomā, paliek mājās.

Pēc somas nodošanas pārņem kaut kāds īpašs satraukums. Ieraugu pazīstamu skrējēju, un katliņš sāk iet pāri. Asaras birst kā pupas. Zanda mani apskauj, un es bimbāju vēl trakāk. Mareks, protams, ir visur, un manas asaras tiek iemūžinātas. Viņš prasa, kas noticis. Jāraud esot pēc maratona, nevis pirms. Es saku, ka gribu un raudu!

Tad fotografēšanās, tualetes būdiņu uzlaušana un starta koridors. Hiēna tik nosaka, lai es necīnoties ar Maratonu, vienalga zaudēšot. Vajagot tikai ļauties. Vēl viena asara, un aiziet! Pulkstenī esmu uzlikusi “pašreizējo ātrumu”, jo galvenais, lai kārtējo reizi eiforijā nepārķeru startu. Izvēlos kādu skrējēju par savu tempa turētāju un skrienu tik. Viss pa mierīgo. Malciņš ūdens, un prom uz Vanšu tiltu, kur jāapdzen jau pirmie staigātāji. Redz, ūdens punkti esot par retu. Kur nu vēl biežāk! Gaidu, kad Maratons sāks ar mani runāt, bet šis klusē. Nekas neliekas citādāk. Ķīpsala, tilts, Ilzīte un tautasdziesma. Skanot mūzikai, sajūtu dīvainu tirpoņu pa visu muguru, kas aiziet līdz smadzenēm. Jā, tautasdziesma ir manējā! Skaistas meitenes un puiši. Patriotisms pārņem mani. Skrienas tik viegli, ka visu laiku sevi jāpiebremzē, jo priekšā vēl tāls gabals. Un tad koru mūzika. Tās vibrācijas mani pārņem no pašiem papēžiem, un tirpiņas aiziet līdz smadzenēm. Aukstums paliek manā galvā, jo cepurīte kā aukstumsoma neļauj tam iet pa gaisu. Vienu brīdi pat pārbīstos, ka tās varbūt ir kaut kādas veselības problēmas, bet nē, viss ir kārtībā. O! Karavīri ar karogiem! Latvijas karogs pats pēdējais. Tam pieskaros ar pirkstu galiņiem, un atkal acīs sariešas asaras. Kas tad nu par mīkstčaulīti? Paskatos uz savu tempu – nu, neesmu nekāda mīkstčaulīte! 5:30! Meitenīt, nobremzē, neesi nekāda meitenīte! Liekas, ka tie ir vieglākie 12km manā mūžā. Nogurums nekāds, tikai prieks un saviļņojums. Maraton, nu pasaki tak man kaut ko! Cik kilometru tad maratonā skaitās “nepārķert startu”? Maratons klusē.

Uz dambja Maratons pēkšņi sāk ar mani runāt un pasaka, ka tai trīslitru burkai ar tomātu sulu vakar man nevajadzēja pieskarties. Zilajā būdiņā pazaudēju kādu puskilometru, un man atkal jānoķer savs izraudzītais tempa turētājs. Tas nav grūti, un esmu jau viņam garām. Nevar būt, ka viss būs tik viegli! Pēkšņi uz Salu tilta skatos – kas tad tas? Ieraugu, ka man pa priekšu skrienu es pati! Noskrien krekliņš, balta cepurīte…  18km tak nav tik daudz, lai mans ezotēriskais ķermenis atdalītos no manas miesas! Fū! Paldies dievam, tā neesmu es! Man tak nav garo zeķu!

Finiša zonai cauri izskrienu viegli, saņemu uzmundrinājumus no finišētājiem, un dodos otrajā aplī. Uznāk tāda dīvaina sajūta. Nogurums un šaubas ir klāt. Nu, svešiniek Maraton, pasaki man kaut ko labu! Vai es to vispār varēšu? “Nekas man tev nav jāsaka, tu vēl neko neesi paveikusi!” Sākotnēji biju domājusi otro apli staigāt, bet tik traki jau nav! Atpūšos, želejas rijot, un ūdens punktos, lai neaizrītos. Sāk sāpēt mugura, ierauju Ibumetīnu. Aha, Maratons ar mani runā: “Pārāk maz esi vingrojusi! Ar skriešanu vien nepietiek!” Tālāk Skanstes iela, ar kuru visi mani biedējuši. Man tā patīk, jo reversajā posmā varu labi ieraudzīt pazīstamas sejas. Varu sniegt un saņemt uzmundrinājumus no visiem. Visi tempa turētāji ir lieliski! Viņu ir tik daudz un ik pa gabaliņam! It kā neskrienu kopā ne ar vieniem, bet ir sajūta, ka esmu kopā ar visiem. Sveicinoties un gavilējot klāt solītais enerģijas punkts, kurā visa enerģija izbeigusies. Labi, ka pašai bija līdzi puskilo želeju. Ūdens gan ir papilnam, un veldzējos. Nekādus kilometrus nejūtu, jo prāts ir aizņemts ar citu skrējēju vērošanu. Šajā posmā esam gana izretojušies, tādēļ saņemu nedalītu uzmanību no dīdžejiem. Pa brītiņam gan atslābinos un pāreju soļos, bet ne uz ilgu laiku. Ja kāds priekšā arī staigā, sagribas to nokost.

Atkal tuvojas Vanšu tilts, un saņemu atbalstu no saviem Divplākšņiem. Tas mani paceļ spārnos! Uzmundrinājums no vīra, palikusi Ķīpsala. Te nu Maratons atkal sāk ar mani runāt: “Nekādi plānā galdiņa urbēji te netika aicināti!” Želeja, ūdens, apelsīns… Āāā! Kož lūpās, kaut nomazgāju muti ar ūdeni. Tā mutes košana jau nevarētu būt tā “siena”! Atceros, ka savā nepieciešamajā minimumā atstāju lūpu krāsu. Uzkrāsoju lūpas, un atkal esmu dzīva. 35. kilometrā esmu ja ne ātra, tad vismaz smuka! Tagad kilometrus skaitīšu, cik palikuši. Tie ir tikai septiņi. Neliels treniņš. To taču es mierīgi varu!

Atkal Divplākšņi, kuri dvēseli paceļ spārnos, bet kājas negrib klausīt prātam. Santa paziņo, ka 5h baloni esot 5 minūtes aiz manis. Lai nekādā gadījumā tos nelaižot sev tuvāk! Tāda doma man nebija ienākusi prātā, jo visu laiku redzēju, kā tie man tuvojas. Bet forši gan būtu, ja tā varētu. Manas kājas gan to negrib. Divi soļi ejot, un Maratons sāk kaitināt: “Tā tie 5h baloni tevi noķers! Noķers!” Pēdējā dzeršanas punktā pat neapstājos, lai netērētu laiku. Grūti. Tā laikam tā siena. Dejotāji “saka”, ka tā nav nekāda siena, atkal saņemos. Saņemu uzmundrinājumu no Didža. Nevaru vairs, bet palikuši tikai kādi 3 kilometri. Tas taču ir nieks! Svešiniek Maraton, pasaki taču man, ka es to varu! “Tu gribi, lai es apvainojos? Mēs vairs neesam nekādi svešinieki! Mēs esam vienā komandā! Skrien tik!” Pēkšņi Maratons sāk stāstīt par vēja virzienu un pāris pēdējiem kilometriem, kuri būs pa vējam. Lai turpinot skriet savā ritmā. Balss izmainījusies. Tas tak nav Maratons, tas ir Uģis! Saņemos. Tūlīt būs koristi, bet viņiem pārtraukums starp dziesmām. Kāda vilšanās… Bet tad viņi visi sāk aplaudēt vienā ritmā un liekas, ka vibrē viss gaiss. Uzmetas zosāda, un atkal aukstuma vilnis aiziet līdz smadzenēm un tur arī paliek līdz pat finišam. Karogi, dejotāji, bruģis… Nez, kur ir tie 5h baloni? Svešu cilvēku atzinīgi uzmundrinājumi. Vairs neiešu ne soli, staigāšu finišā! Bet ir sajūta, ka skrienu uz vietas. Galvā kaut kāds kosmoss, bet finišs tuvojas. Jā, es to izdarīju! Tagad zinu, no kā tiem maratonistiem acis spīd!

Maratons saka, ka tagad varu bimbāt, un fotografē mani. Nē, neraudāšu! Un tas nemaz nav Maratons, bet Mareks!

Roze, medaļa, duša, čilliņš, sarunas… Jā, tagad es saprotu, par ko tās ir!

Maratons solījās pie manis piekāpt pēc pāris mēnešiem Nagu fejas izskatā – pēc nodevām.

No 10 km līdz ultrai un atpakaļ

dsc_5692-21

1. daļa.

11 mēneši pagājuši kopš pēdējā raksta no manas puses, un pamazām ir sakrājies, ko pastāstīt par manām skrienamgaitām. Daudzas detaļas man pašai laika gaitā jau piemirsušās, bet tā varbūt arī ir labāk – laiks ļauj izsijāt nevajadzīgo un atcerēties būtisko. Grasījos arī rakstīt, ka neesmu jau nekāda čempione, lai katru mēnesi lielītos par saviem sasniegumiem, bet, pag, nē, esmu gan čempione! Bet nu visu pēc kārtas.

Pēdējais mans raksts bija lasāms 4. jūnijā, kad pastāstīju par to, ko daru, kad neskrienu. Kopš tā laika esmu gan produktīvi neskrējusi, gan spītīgi skrējusi. Kopumā pagājušajā sezonā noskrēju septiņās sacensībās, no kurām sešas – Latvijā. Man patīk skriet dzimtenē – lēti un ir iemesls apciemot savējos. 2017. gadā pieveikti četri Skrien Latvija posmi, LRM pusmaratons, Līgatnes Stirnu buks un Helsinku pusmaratons.

2017_medaljas

Par sezonas pirmajām sacensībām – Liepājas pusmaratonu un LRM – jau rakstīju.

Trīs nedēļas pēc Rīgas skriešanas svētkiem ar Reini skrējām Helsinku pusmaratonu cerībā uz mierīgu, lēnu (pus)maratontūristu skrējienu. Iepriekšējā dienā diezgan nostaigājāmies un noskrējāmies pa zoodārzu un pilsētu, līdz ar to pusmaratona dienā gāja smagi. Pirmā puse vēl kaut cik pieklājīgā tempā, otrā gan vairs nē. Finišs 1:54:38. Ne vienmēr lēni skriet ir vieglāk. Kājas bija piedzītas, skati trases malā pusi ceļa lika vilties, jo skrējām pa dzīvojamo māju rajoniem un gar dzelzceļu. Kopumā (to saku 11 mēnešus vēlāk) skrējiens nepalika atmiņā kā lielisks skriešanas piedzīvojums.

Jūnijā paredzēju sākt gatavoties Kuldīgas SL posmam ar nodomu skriet pusmaratonu. 7. jūlijā pilnīgi mistisku iemeslu dēļ sāka sāpēt pēda. Neskrēju nekādus sevišķos ātruma treniņus, lielākoties mierīgi skrēju 3 reizes nedēļā 8…15 km. Tieši tajā laikā iekrita arī sesija, uz ko vairāk koncentrējos, un skriešana tika nostumta otrajā plānā. “Nostumta” šajā gadījumā nozīmē – nepievērsu tik lielu uzmanību pēdas sāpēm, lai kaut ko darītu lietas labā (neskrietu), bet gan nākamajā nedēļā turpināju lēnā garā skriet to pašu apjomu. Pēdas sāpes neatkāpās, tāpēc turpmāk līdz jūlija beigām skrēju vienreiz nedēļā lēnām pa meža celiņu vai mulčas taciņu cerībā, ka tas nepasliktinās situāciju, kas arī bija mana kļūda. Atskaitot pašu skriešanas brīdi, pēda nesāpēja, tāpēc nelikās, ka ir tik nopietni, taču katrā skrējienā pārliecinājos par pretējo, tādejādi trauma vilkās līdzi nedēļām. Pie ārsta iet negribēju. Bija skaidrs, ka nekāda personiskā rekorda Kuldīgā nebūs, kur nu. Arī pusmaratona nebūs. Nomainīju distanci uz 10 km un 12. augusta rītā, Reiņa noteipota, noskrēju bez nekādām ambīcijām.

20708494_1633351943384206_4093638846546765549_n

20728071_1633351976717536_8617299903379490600_n

20799262_1633352003384200_8285556996065187641_n

Atšķirībā no Helsinkiem, Kuldīgas skrējiens, neskatoties uz traumas esamību, palika atmiņā kā pozitīvs, patīkams pasākums. Ģimene arī bija atbraukusi atbalstīt, trasē skrējām kopā ar Topiņu. Pirms sava starta stāvēju tilta galā un fotografēju pusmaratonu – redzēt citus pazīstamos skrienam vienmēr ir interesanti un uzmundrinoši. Pēda, pateicoties teipam, nesāpēja.

dsc_5617

dsc_5766-2

Nedēļā pēc Kuldīgas neskrēju vispār, lai beidzot pilnīgi liktu mieru pēdai. 21. augustā, 4 nedēļas pirms Valmieras pusmaratona, kurā sezonas sākumā (pēc Liepājas pusmaratona) cerēju uzstādīt PB, sāku apzināti gatavoties pusmaratona distancei. Ar uzsvaru uz “distance”, jo bija skaidrs, ka tik īsā laikā pēc gandrīz divu mēnešu ilgas traumas nekāds rekords nebūs. Arī konkrētu plānu nesastādījām, jo nebija drošības, ka pēc pārspīlētiem treniņiem neatgriezīsies pēdas vaina. Skrēju pēc sajūtām tempus un intervālus. Pēda it kā bija saārstēta un skrējienu laikā nesāpēja, tikai pēc tam joprojām bija jutīga. Treniņus līdz ar to neforsēju un samierinājos, ka Valmiera būs jāskrien mierīgi.

Septembra sākumā izlūkošanas nolūkos devos svētdienā uz stundas brauciena attālumā esošo Magdeburgu un izskrēju (gandrīz) pusmaratona trasi. Tas bija vienīgais garais skrējiens kopš 2. jūlija – 19,2 km. Jā, tik “gatava” es biju skriet pusmaratonu. (Neatkārtojiet to mājās, neskrējēji! Tas nav stilīgi, un tā nevajag darīt.) Dažos pusgaros tempa skrējienos izdevās sagatavoties 5:05 min/km tempam – tā, lai nebūtu kauns skriet, bet 20 s/km lēnāk, kā sezonas sākumā biju iecerējusi.

dsc_0126

Pirms Valmieras starta – atradu manis “pārstāvētās” valsts karogu

Apspriežot izredzes vēl šogad mēģināt Siguldā atkārtot PB mēģinājumu, nolēmu Valmieru izmantot kā treniņu. Mērķi arī izdevās izpildīt: pirmos 15 km skrēju ar 1:50 TT, un pēdējos 5 km nedaudz kāpināju tempu, kā rezultātā pēdējais splits ātrākais, un finišs 1:49:46 (nu nekur tālu jau no 1:50 neaizbēgu, bet tomēr). Valmiera bija vienīgais posms, kuru jau biju skrējusi iepriekšējā gadā, un interesanti, ka trasi šogad noskrēju (neapzināti) tieši 4 sekundes ātrāk kā 2016. gadā. Pēc Sportlat datiem, pakāpos no 34. uz 28. vietu sieviešu konkurencē vecuma grupā šajā posmā, salīdzinot ar 2016. gadu.

Nedēļu pēc Valmieras posma devāmies uz Līgatni paskriet pa mežiņu: mans pirmais Stirnu buks. Biju sajūsmā – takas šķita daudzkārt interesantākas par plakanu asfaltu. Līdz šim pieredze kalniņu un mežiņu skriešanā bija no Harcas dabas parka izbraucieniem, kur kalniņi ir ievērojami lielāki, bet šīs bija manas pirmās taku sacensības. Paveicās, ka biju piedzimusi pareizajā gadā, jo ar savu rezultātu 2:46:57 ierindojos 3. vietā jauniešu grupā dāmu konkurencē buka distancē. Pilnīgi neplānoti, neapzināti un pēkšņi. Uz apbalvošanu nepalikām, un par savu sasniegumu uzzināju tikai vakarā no citu komentāriem. Ai, ai, palaidu garām savu pirmo pjedestālu…

Pārsimt metru pirms finiša Līgatnē

Pārsimt metru pirms finiša Līgatnē

Topiņa kompānijā divas nedēļas Rīgā turpināju trenēties Siguldai. Klusībā cerēju noskriet vismaz zem 1:45, bet 7. oktobris nebija veiksmīga skrienamā diena, un galu galā Siguldu noskrēju vien 1:49:24. Kājas bija smagas jau no sākta gala, lietus un peļķes arī nepalīdzēja. Skrējiens sagādāja vilšanos. Gan tāpēc, ka gribējās sacensību sezonu noslēgt uz pozitīvākas nots, gan tāpēc, ka apziņa, ka cītīgie treniņi palīdzējuši vien noskriet par 22 sekundēm ātrāk kā Valmieru. Acīmredzami kaut kas visā manā treniņu procesā nav līdz galam pareizi, vai arī vienkārši gadās arī neveiksmīgas sacensības.

2017_sigulda

2. daļa

Raksta pirmajā daļā sacīju, ka mana 2017. gada skriešanas sezona līdz ar Siguldas pusmaratonu oktobrī bija noslēgta. Gluži precīzi gan tas nav sacīts, jo patiesībā īstā jautrība tikai sākās.

Uzreiz pēc Siguldas atgriezos pie bāzes treniņiem un sāku gatavoties līdz šim visneprātīgākajam izaicinājumam savās skriešanas gaitās. Vienmēr esmu teikusi, un joprojām saku, ka negribu skriet maratonu. Nekad nav šķitis aizraujoši skriet 4+ stundas no vietas (un es apšaubu, ka spētu noskriet ātrāk, vismaz pagaidām), taču ultra… ultras, tas jau ir cits stāsts. Ultra manā prātā bija tas mistiskais skrējiena tips, uz kuru parakstās tikai galīgi ķertie un citādi garlaikotie, kam ir daudz brīva laika, jo kuram normālam cilvēkam tad ir laiks un saprāts trenēties skriet 42++ kilometrus?! Tā nu es laikā, kad visi “normālie” skrējēji atpūšas no aizvadītās sacensību sezonas, sāku skriet līdz 70 km nedēļā (četras nedēļas biju 2. divīzijā!), lai 31. decembrī būtu gatava Pēdējās nakts sapnim: 12 stundu ultras sacensībām Igaunijā – jāskrien pa 1 km apļa veida trasi mežā, vācot iespējami vairāk kilometru. Drīkst apstāties, cik tīk, drīkst taisīt pusdienu vai atpūtas pauzes, tiek ieskaitīti visi veiktie apļi šo 12 stundu laikā. Laba iespēja izmēģināt, cik tad īsti ir iekšā, jo gadījumā, ja pēc maratona es vairs nespētu kustēties, līdz “finišam” nebūtu tālu.

Iesācēja secinājumi par gatavošanos šādiem skrējieniem – treniņi prasa ne tik daudz fizisko sagatavotību kā morālo pacietību. Viss treniņu process tagad man asociējas ar garlaicīgiem, šķietami bezgalīgiem skrējieniem vēlos vakaros, tumsā, nereti salā un lietū. Mans mērķis nebija noskriet 12 stundas uz ātrumu, mans mērķis bija spēt kustēties 12 stundas no vietas, tāpēc arī trenējos nevis skriet ātri, bet gan ilgi.

Bieži atgriezos mājās dubļaina

Bieži atgriezos mājās dubļaina

Arī lietus netrūka

Arī lietus netrūka

Visā visumā pamanījos arī novājēt

Visā visumā pamanījos arī novājēt

Mans gatavošanās process noritēja Braunšveigā, tikai neilgi pirms Ziemassvētkiem devos uz Latviju. 30. decembrī sēdāmies Noskrieniešu autobusā, lai dotos uz Tallinu, un 31. decembra rītā braucām uz Laulasmaa aizsargājamo dabas teritoriju, kas atrodas Igaunijas ziemeļrietumos, Somu līča krastā.

Pasta Vapiano iepriekšējā vakarā

Pasta Vapiano iepriekšējā vakarā

Zināms sagurums un pilns vēders pirms pēdējās dienas

Zināms sagurums un pilns vēders pirms pēdējās dienas

Tallinas sirdī tirdziņš smaržo pēc piparkūkām un karstvīna, bet šoreiz tikai ar actiņām…

Tallinas sirdī tirdziņš smaržo pēc piparkūkām un karstvīna, bet šoreiz tikai ar actiņām…

Galu galā 31. decembrī izdevās patiešām skriešus veikt maratonu (līdz ar to mans pirmais neoficiālais maratons 4:27:55) un vēl 30 km pārmaiņus nūjojot, ejot un tipinot. Kopumā 72,2 kilometri 11 ar pusi stundās. Ja nebūtu tikusi pie ļoti sāpīgām tulznām, būtu noskrējusi vēl vismaz 10 km, par ko liecināja arī tas, ka nākamajās dienās pēc skrējiena es nemanīju nekādas muskuļu sāpes. Tas arī pierāda, ka šāda tipa skrējien-soļojumi ir grūtāki galvā, nekā kājās, ja vien esi puslīdz kaut kādā skrējēja formā (ja spēj bez pārlieku piepūles noskriet pusmaratonu). Ar dāmu komandu „Izšautais korķis“ uzvarējām komandu sacensībā un tikām pie jaukām krūzītēm.

Iesākumā vēl tīri raiti tipināju

Iesākumā vēl tīri raiti tipināju

Uzvarētājkomanda ar dāvaniņām

Uzvarētājkomanda ar dāvaniņām

Pasākums kopumā atstāja atmiņā pozitīvas emocijas, gan jau arī pateicoties draudzīgajai “klases ekskursijas” kompānijai – Noskrieniešu dalībniekiem, ar kuriem kopā braucām autobusā. Arī uz vietas atmosfēra bija patīkama: lieliska uzpildīšanās telts trases malā ar visādiem gardumiem, un, ja apnika skriet un palika auksti, bija iespējams pasildīties apkurinātā teltī (to gan nedarīju). Bet vai es brauktu vēlreiz? Laikam gan tomēr nē. Mani interesēja izmēģināt, kā tas ir, bet otrreiz desmitiem reižu apļot vienu un to pašu kilometru īsti negribas. Ar to gan nesaku, ka vairs nekad neskriešu ultras. Joprojām interesē izmēģināt kādu kalnu skrējienu.

1 km trase Laulasmaa aizsargājamajā teritorijā

1 km trase Laulasmaa aizsargājamajā teritorijā

Trase atradās 100 metru no Somu līča krasta

Trase atradās 100 metru no Somu līča krasta

Ierastā tradīcija sacensību rītā – klases ekskursijas pieturvieta pie Keilas ūdenskrituma

Ierastā tradīcija sacensību rītā – klases ekskursijas pieturvieta pie Keilas ūdenskrituma

Bija pienācis jauns gads, jauni mērķi. Garie vēlo vakaru skrējieni uz to brīdi bija apnikuši, un bija skaidrs, ka priekšā stāvošos divus kursa darbus un maģistra darbu nesavienošu ne ar kādiem tagad-es-trenēšos-3-stundās-noskriet-maratonu treniņiem, tāpēc nepieteicos nedz SL, nedz SB posmiem, nedz arī kādiem eksotiskiem maratoniem. Tomēr kaut kas taču ir jādara, lai neierūsētu un neiestigtu pavisam dīvānā. Latvijas simtgade kaut kā jānosvin, un kā labāk vēl to atzīmēt, ja ne ar savu tautu izbaudot kopības sajūtu lielākajos Latvijas skriešanas svētkos – LRM – turot tempu? Par tempa turēšanu sapņoju jau kopš sava pirmā pusmaratona Rīgā. Sacensībās gandrīz vienmēr pati izmantoju TT palīdzību un vienmēr apbrīnoju šo cilvēku uzdevumu – „upurēt“ savu rezultātu citu labā, skriet lēnāk, kā pats būtu spējīgs, lai palīdzētu citiem tikt pie sava mērķa, atbalsītu, uzmundrinātu. Tā nu man šogad būs tas gods pievienoties Noskrieniešu balonu komandai un skriet 21 km uz 2:00.

Svētki gan tikai maija vidū, bet bija janvāra sākums. Sacīju, ka man bija apnikuši garie, lēnie ziemas treniņi, un gribējās izlocīt kājas. Kopš patiešām regulāriem ātruma treniņiem bija pagājis vesels gads, un skrējēji ātri aizmirst, cik grūti iet kādos treniņos. Tā nu, kolīdz Braunšveigā sporta zālē parādījās plakāti, ilgi nedomāju un pieteicos savas universitātes 10 km mačam un sāku gatavoties. Tā teikt, nav jau maratons, cik tur tā darba…

Gatavošanās periods bija 8 nedēļas. Topiņš asistēja treniņu plāna sastādīšanā un deva daudz vērtīgu padomu. Šoreiz nekādas traumas nepiemeklēja, bet 5. un 6. treniņu nedēļā saslimu un neskrēju. Pēdējās divās nedēļās saņēmos, un centos izdarīt, cik bija manos spēkos. Papētot iepriekšējo gadu rezultātus un šī gada dalībnieku sarakstu, uzstādīju sev šādus mērķus:

A: <46:30 min
B: uzlabot oficiālo PB 10 km
C: tikt uz pjedestāla

Treniņos dominēja stadiona īso intervālu treniņi, kādus īsti nopietni nekad nebiju skrējusi. 100, 200, 300, 400 metru intervāli. Jau kopš skolas laikiem šādi sprinti man riebušies, un arī tagad nereti man nācās ļoti, ļoti piespiesties, lai tos ietu skriet. Tik ļoti, ka nereti atliku treniņus par 1, 2 dienām, līdz ar to visā treniņu gaitā bija tāda kavēšanas sajūta. Pēc 5. un 6. nedēļas vispār šķita, ka mani plāni ir kosmiski un nereāli. Pēdējie treniņi tomēr izdevās diezgan veiksmīgi, un atguvu cerības. Nedēļu pirms sacensībām noskrēju 5 km paredzētajā tempā, izdevās 23:10 min, kas bija labs uzlabojums kopš treniņu sākuma.

Divas nedēļas pirms sacensībām pēkšņi ieradās pavasaris, atnesot līdzi ievērojamu siltumu. Palaimējās, ka tas notika tieši tad, nevis trīs dienas pirms sacensībām, kā Reinim tas bija ar Hanoveres pusmaratonu. Bija laiks ja ne pierast, tad vismaz kaut nedaudz patrenēties karstumā, ja +20 grādus var saukt par karstumu. Gaisa temperatūra ir mana vājā vieta: dzīvojot Vācijas augšdaļā, nevar teikt, ka te lielākajā gada daļā būtu īpaši silti. Salīdzinot ar Latviju, kopumā ir siltāks, bet ne pietiekami, lai pieradinātu sirdi. Man vairāk izdodas rūdīties, skrienot ziemā vienā apģērba kārtā, kas liek ātrāk par citiem vāciešiem novilkt jaku un uzvilkt šortus, braucot ar riteni, bet tā gan nav priekšrocība, kad jāskrien sacensībās, jo tad vairs neko daudz vairāk novilkt nevar.

Dienu pirms sacensībām izgāju paskriet pēdējo riksi ar dažiem izrāvieniem, jutos pārliecināti un droši. Paredzētajā sacensību tempā 4:39 min/km spēju skriet brīvi un komfortabli. Labi izgulējos, laikus piecēlos, lai lēnām apēstu brokastu putru, bet vairāk par pusi iekšā nespēju iedabūt. Pirmsstarta satraukums iedarbojās uz kuņģi, un doma par tālāku ēšanu lika sajusties nelabi. Nu ka nē, nē. 10 km jau nav ultra, gan jau pietiks enerģijas.

Mantiņas saliktas, atliek tikai izgulēties

Mantiņas saliktas, atliek tikai izgulēties

Laikus devos uz sacensību vietu, pārģērbos bez burzmas, iesildījos. Sajutu, ka neskrienas gluži tā, kā vajadzētu – ne tā, kā skrējās pirms nedēļas pārbaudes skrējienā, un ne tā, kā iepriekšējā vakarā. Pēc sajūtām skrēju vajadzīgajā tempā, bet pulkstenis rādīja vien 4:55 min/km – par vairāk kā 10 sekundēm lēnāk nekā vajadzētu. Sāku bažīties. Negaidīti pie starta satiku paziņas, tas mazliet uzmundrināja. Aplējos ar ūdeni, jo bija kļuvis jau diezgan karsts, un devos uz startu. Pirmo reizi mūžā stāvēju tik tuvu starta līnijai. Pavēros apkārt, lai noskatītu, kādas vēl dāmas te sastājušās. Redzēju aiz manis stāvam vienu ar 5 km numuru, vienu – 10. Otrā pikti pablenza uz mani, un es beidzu grozīties. Tā arī bija pēdējā reize, kad tajā dienā viņu redzēju.

Visvairāk pirms skrējiena bažījos par pārāk ātru startu. 5 un 10 km skrējieni tika startēti vienlaicīgi, un, kā jau bija paredzams, lērums vīriešu pēc starta signāla aiznesās pilnā ātrumā, mani apdzenot. Tālāk no starta stāvēt gan arī nebūtu prātīgi, jo pjedestāla rezultātam tika skaitīts bruto laiks, un startā jau pazaudēju 3 sekundes. Manas bažas par pārāk ātru startu, iespējams, mani arī iegāza, jo vēlāk skatoties kilometru tempus, redzēju, ka pat pirmo kilometru es noskrēju par 4 sekundēm lēnāk nekā biju ieplānojusi, lai izpildītu plānu A. Tālāk temps tikai kritās. Jau no pirmajiem soļiem nespēju uzķert vajadzīgo ritmu, kas vēl vakar likās tik pierasts un nemaz ne tik neiespējams. 4:46, 4:45, 4:58.

Trase sastāvēja no diviem apļiem un veda pa līkumainiem universitātes pagalmiem un šaurām ieliņām. Kā minēju, startā daudzi mani apdzina, un es pazaudēju jebkādu priekšstatu par to, cik sievietes skrien pirms manis. Pat ja būtu viņas saskatījusi startā mani apdzenam, man nebija iespēju saprast, vai viņas skrien 5 vai 10 km. Numuri uz vēdera.

Ceturtais kilometrs ved gar dzelzceļu pa grantētu ceļu. Bezvējš, karstums, uznāk pirmais grūtums. Neziņa par to, kurā vietā esmu, apgrūtina spēju saņemties. Nākas skriet vienai, tuvākie skrējēji manā tempā ir kādus 50 m pirms manis. 5 km skrējēji saņemas un viens pēc otra apdzen mani ievērojami ātrākā tempā, nevienam astē iesēsties nevaru.

Apskrienu pirmo apli gar finišu, kur laimīgi finišē 5 km skrējēji, man neviens nepievērš uzmanību. Netālu redzu stāvam paziņas, jautāju, kura pēc kārtas sieviete es esmu, saņemu atbildi, ka nezina. Tātad gan jau pirms manis ir vēl lērums, nodomāju. Nav jau arī nekāds brīnums, ja tik lēni skrienu. Uz vidējo tempu cenšos neskatīties, jo ir skaidrs, ka plāns A šodien nebūs izpildīts. Skrienot gar finiša arku, redzu laiku 23:40 – jau kavēju 20 sekundes. Cīņasspars pirmā apļa beigās saskrien papēžos, vienīgais, kas mani šajā brīdī uzmundrina, ir fakts, ka pēdējo reizi oficiālus 10 km sacensībās „uz ātrumu“ es skrēju Rīgā 2016. gadā ar rezultātu 52:25 min. To jau nu es šodien noskriešu.

4:52, 4:57. 5. un 6. kilometrs joprojām daudz par lēnu, īpaši censties arī negribas. Neviena sieviete mani nav apdzinusi kopš starta. Sestajā kilometrā kādus 50 m sev priekšā ievēroju apmēram manā tempā skrienošu meiteni. Viņa nosacīti skrien grupiņā ar vēl 2 vīriešiem, es joprojām skrienu viena. 5 km apdzinēji ir prom, trase paliek krietni tukšāka. Skrējēji ik pēc 20 – 30 metriem.

Trases līkumos stāv brīvprātīgie „pieskatītāji“, kas vēro, lai neviens neizdomā nogriezt kādu no daudzajiem līkumiem. No visiem 22 cilvēkiem visas trases garumā tikai trīs brīvprātīgie skrējējus arī uzmundrina. Pārējie saīguši tup un gaida, kad šis skrējiens beidzot būs galā. 7. kilometra sākumā malā atrodas divi cilvēki – pavecāks kungs un meitene. Atšķirībā no citiem, šie brīvprātīgie tiešām ir sekojuši līdzi skrējienam, un kungs nokliedzas: „Du bist die Zweite!“ (Tu esi otrā.) Momentā pamostos un atskatos – 100 metrus aiz manis skrien trešā meitene kopā ar puisi. Tā, kura 6. kilometrā skrēja pirms manis, nekur nav pazudusi, un uz mazu brīdi apsveru viņu ķert rokā, lai nav jāskrien vienai, bet acīmredzami viņa arī sasparojas un nedaudz kāpina tempu. Visu atlikušo ceļu es ne tik daudz skatos pulkstenī, kā viņai mugurā. Divi skrējēji, ar kuriem viņa turējās kopā pirms brīža, pamazām atraujas, un abas skrienam vienas, tikai trešā meitene aiz manis skrien kopā ar pavadoni. Laimīgā.

Astotais kilometrs atkal gar sliedēm. Atkal daži vīriešu dzimuma skrējēji sasparojas un apdzen. Diviem cenšos iesēsties astē, bet abi skrien pārāk ātri. Viens, kuram burtiski sāku mīt uz papēžiem, sabīstas, domā, ka es taisos apdzīt, un paskrien malā. Saku, lai turpina skriet, un kādus 200 metrus tā noturos, bet viņš ir daudz garāks par mani, ar gariem soļiem, un man neizdodas ilgāk turēties līdzi. Ik pēc brīža atskatos, vērojot trešo meiteni. Līdz 9. kilometram situācija nemainās – priekšējā skrien apmēram 60 metrus pirms manis viena, trešā vieta tādā pašā attālumā – aiz manis.

img-20180422-wa0000

…Un tad sākas sacensības. Es esmu labprātīgi samierinājusies ar otro vietu, kas jau ir labāk nekā cerēju, priecājos, ka tūlīt viss būs galā, kad pēkšņi izdzirdu, ka tā aiz manis strauji tuvojas. 200 metru laikā viņa ar savu tempa turētāju ir mani panākusi. Negrasos pilnībā padoties, un kādus 200 metrus viņu nelaižu garām. Abas kāpinām tempu, viņi mani ielenc no abām pusēm. Neesmu draņķe, priekšā viņai neskrienu, un viņi mani apdzen. Atlikuši 400 metri. Pēdējais posms diezgan līkumots, un pirmā sieviete acīmredzot mūs neredz. Aiz nākamā līkuma redzu, kā trešā vieta ar savu peiseri burtiski dažās sekundēs panāk pirmo skrējēju, un viņas skrien blakus. Izskatās, ka pirmā ir šokā. Visa skrējiena laikā viņa īpaši cītīgi neatskatījās, un, domāju, ka neredzēja, ka aiz manis ir vēl kāda, savukārt es nekādas apdzīšanas ambīcijas nevienā brīdī neizrādīju. Finišs ir futbola laukumā, un ar neērtu līkumu pa vidu. 70 m taisni, tad 340 grādu cilpa, un atkal kādi 70 m līdz finiša arkai. Trase norobežota ar lentu, skatītāju pamaz, un es redzu, kā abas skrējējas pirms manis sacenšas viena otru apdzīt. Notiekošais mani vairāk uzjautrina, kā skumdina. Vismaz kaut kas interesants šajās – citādi diezgan klusajās sacensībās. Visu finišu neredzu, jo man pienācis laiks griezties, un jāskatās zem kājām. Zāle paliek zāle, un būtu nelāgi dažus metrus pirms finiša nolikties garšļaukus. Tā kā aiz manis nevienas nav, es necenšos īpaši sprintot. 46 minūtes tāpat sen jau garām, un pjedestāls ir sasniegts. Finšēju ar oficiālo laiku 48:02. Trešā vieta mani pilnīgi apmierina, un finišā paspiežu roku tai, kas visu ceļu skrēja aiz manis, bet beigās mani un pirmo vietu apdzina. Viņa izskatās par to izbrīnīta. Laikam domāja, ka es būšu dusmīga. Nebiju. Respekts viņai par stratēģiju, ja man būtu bijis tempa turētājs, kas visu ceļu skrien plecu pie pleca, un ja es jau pirmajā aplī nebūtu mentāli padevusies, gan jau darītu tāpat. Varbūt būtu arī uzvarējusi, vai vismaz padarījusi tām pārējām abām viņu uzvaru nedaudz grūtāku. Bet kas to lai zina, kā būtu, ja būtu.

31206141_2127875977445314_8988483565381484544_n

20180422_140919

Ar šo finišu tad nu arī pirmo reizi uzkāpju uz pjedestāla, dabūju kausu un dāvaniņas – iekaramo šūpuļtīklu un dvieli. Mūsu “ģimene” varēs drīz atvērt dvieļu un neglītu skriešanas kreklu veikalu. Prieks par trofejām, jo īpaši tāpēc, ka citi finišētāji nedabūja pat medaļas. Bet nu ko gan citu var gribēt no skrējiena, kurā pirmā sieviete uzvar ar laiku 47:35 un dalības maksa studentiem ir EUR 1,77.

Kopējās atziņas: 10 km uz ātrumu noskriet ir daudz grūtāk nekā 72,2 km lēnām, un arī lēnie skrējēji var kādreiz uzvarēt, tikai jāizvēlas pareizās sacensības.

Tiekamies Rīgā!

Tikšanās ar “Lūsi”

Tērvetē, skrienot buka distanci sacensībās “Stirnu buks”, bija tik grūti, ka apsvēru domu turpmāk pāriet uz zaķa distanci. Bet, reģistrējoties uz Ogres Zilajiem kalniem, roka paslīd un nospiež lūša distanci. Liela loma tur atkal bija meitai Guntai, kura apgalvoja, ka man vajagot beidzot noskriet ko garāku, un ka lūša distancē mazāka konkurence uz pjedestālu manā vecuma grupā. Vārdiņam “pjedestāls” ir liels spēks, dikti jau gribētos pacīnīties par kādu trešo vietu! Bet par baltu velti to šoreiz nevarēs dabūt, būs jācīnās.

Starta koridorā stāvot, atkal nāk virsū šaubas – ko es te daru? Mana vieta ir uz dīvāna – zeķes adīt! Saku Guntai, ka laikam sāp ceļgals un slikta dūša metas. Gunta nosaka, ka tas ir tikai galvā. Nu labi, ja galvā, tad galvā! Nesāp man nekāds ceļgals un nav nekādas sliktas dūšas. Tās ir tikai atrunas. Mani mierina doma, ka pārgājiens arī ir labs sporta veids. Ieraugu Rimantu un saku, lai uz loteriju mani negaida, ka būšu vēl mežā.

 

IntaAmolina_1

Starts. Skrienas normāli, nākas pat sevi piebremzēt, jo, vadoties pēc tempa, esmu sākumam par ātru. Skrienu burzmā, apkārt čaloņa, un klāt ir vieta, kur buki aiziet pa labi. Tā vien gribētos kopā ar visiem virzīties uz finiša pusi, bet man vēl priekšā lūša cilpa.

Pēc dažiem metriem mani pārņem maģiska sajūta. Tā, tas ir lūsis! Apkārt iestājas klusums. Čalotāji devušies uz finišu. Klusums relatīvs, jo mežs sāk ar tevi runāt. Putniņi vītero, lapiņas plaukst. Ievu krūms apņem tevi ar mīkstu, smaržīgu pēli un aicina uzkavēties. Ak, šīs ievas! Nekādas ievas – skrien! Tālumā, aiz pagrieziena pazūd jauneklis dzeltenā kreklā, un es palieku viena ar savu lūsi.

Biju nolēmusi, ka tad, kad palikšu viena, varēšu mierīgi, baudot mežu, pāriet soļos, bet padomājot sapratu, ka nekas taču nesāp, un nav nekāda iemesla soļot. Skrienu tik tālāk. Atkal ievas. Nē. Nekādas ievas. Skrien!

Lūša cilpā notiek visādas dīvainas lietas. Izturības kontrolpunktā strauji tuvojas vīrietis ar kaut kādu dīvainu aparātu. Izskatās, ka grib man to iedot. Kas man tagad būtu jādara? Es negribu skriet tālāk ar kaut kādu aparātu rokā. Ak nē, paldies Izturībai, tā ir tikai laika kontrole!

Ievas! Nē!

Pēkšņi ieraugu sev priekšā dzeltenā krekla īpašnieku. Ko tas nozīmē? Es viņam tuvojos? Tad taču tas ir cērtams kociņš! Mēģināšu noķert. Nu, ja ne noķert, tad vismaz pakritīšu viņam uz nerviem. Tikmēr kritu viņam uz nerviem, kamēr esam blakus. Ko nu? Man negribas skriet pa priekšu, bet nesākšu tak bremzēt! Lieku garām, bet priekšā kalniņš. Nevaru tak sevi apkaunot un uzreiz pēc apdzīšanas pāriet soļos! Gribi vai negribi, jāskrien! Grūti. Bet man vajadzētu pazust viņam no redzes loka, lai viņam negribētos mani apdzīt. Domājams, ka viņu nokaitināju.

Skatos, priekšā zīme, ka tūlīt dzeršanas punkts. Ļoti labi, bet kas tad nu – priekšā kaut kāda dubļu žampa. Vai tiešām organizatoriem ir tik laba humora izjūta? Bet nē, kalniņā ir redzams arī dzirdināšanas punkts. Fū! 20km aiz muguras, un kontrolpunktā mani sagaida ar Latvijas himnu. Nez, tas man, vai arī tā sagaida visus? Tas tomēr nav man, bet par godu Latvijas hokejistiem. Nu labi. Te mani noķer arī dzeltenais krekls un saka, ka knapi mani panācis. Saku, ka varu paturēt tempu – lai ķer mani! Un prom esmu. Tā nu mēs tur visu laiku skrējām blakus. Kalniņā man garām. No kalniņa es garām. Sākām pļāpāt un aizrunājāmies par Rīga – Valmiera. Izrādās, esam tikušies Rubenē. Nu man jau liekas normāli, ka skrienu līdzīgi ar ultramaratonistu. Mums abiem iet grūti, jo negribu un negribu atpalikt. Tad mums pietuvojās arī visātrākais, sirdī jaunais nūjotājs (pēc jaunajiem likumiem, nevienu jau vārdā nedrīkst saukt). Tā nu abi ar dzelteno kreklu prātojam, ko tie nūjotāji lieto. Pēdējie kilometri tā arī pagāja, trijatā pļāpājot. Uz beigām gan es padevos un paliku viena. Nu ko, līdz galam jātiek! Paldies Vāverei ar visskaistākajiem matiem, ka neļāva man soļot pie paša finiša! Un tiešām, es to paveicu!

 

IntaAmolina_2

Pēc finiša pateicos saviem tempa turētājiem. Drīz jau arī apbalvošana. Ļoti cerēju, ka esmu trešā. Bet nē – trešā vieta citai. Nu, kad nav, tad nav! Bet, kad izsauca mani uz pirmo vietu – neticēju savām ausīm! Šitās emocijas! Neliegšos, tas ir patīkami un forši.

Paldies foršajām Vāverēm un lieliskajiem Riekstiem par vētrainajiem apsveikumiem! Viena no Vāverēm pieprasa stāstu. Lūdzu! Paldies ģimenei! Bet vislielākais paldies Guntai par iedvesmošanu! Apskāviens pirms starta – tas lika saņemties!

Pēc apbalvošanas saku Guntai, ka man šodien baltā svītra, ka loterijā laimēšu pulsometru, kaut man nevajag. Atdošu Guntai. Darīts! Guntai beidzot ir pulsometrs!

Paldies pacietīgajiem lasītājiem, ja jums interesēja, ko sacensībās domā lēnais gals!

Madeira 2018 pārbaudījumu ceļojums

Sanāca pagari, bet te nu tas ir – Madeira 2018 pārbaudījumu ceļojums. Gan jau kāds izlasīs.

MIUT piedalīšanās plāns tapa jau pagājušajā gadā pēc Horvātijas, patiesībā jau vēl pirms tam. Pēc Horvātijas tika “aizrunāta” komanda, ar kuru kopā piedalīties, jo kopā taču jautrāk! Mērķis bija izvirzīts, līdz ar to bija skaidrs, ka ziemā būs kaut kas fiziski jāpadara – protams, neizpalika arī derības, lai pasākumu padarītu asāku.

Treniņu cikls līdz februārim bija ļoti labs, faktiski neslimoju, varēju trenēties vairāk, bet šoreiz pietika arī ar lielo pieredzi. Nedaudz pietrūka garo kalnu treniņu zālē, bet citādi – kilometri tika krāti un vispārējā sagatavotība bija (un ir) labā līmenī. Beigu beigās sakrita miljons darbu, pēdējās pāris nedēļas bija “šķidras”, tomēr tas varbūt varēja ietekmēt nianses, bet ne kopējo skatu. Taču šoreiz daudz izšķīra tieši visādi “sīkumi” un to kopums.

Skats uz Observatoriju, tiesa 2 dienas vēlāk ar mākoņiem

Skats uz Observatoriju, tiesa, 2 dienas vēlāk ar mākoņiem

Plānotais VS Realitāte

Ceļojums.

Plāns:

Brauciena plāns uz papīra izskatījās ļoti labi. Starts plānots sestdienas agrā rītā, tāpēc, lai aklimatizētos un pierastu, tika nolemts Madeirā ierasties jau otrdienas rītā – pastaigāt pa apvidu, kalniem – tūristu takām (starp citu, uz šo noteikti gribētos atgriezties), saprast, kāda ir šī zaļā sala, un iejusties jau Madeiras apvidus gaisotnē. Tad mierīgi, jau dienu  iepriekš (piektdienā) sagatavoties startam – piereģistrēties un tikai ērti atpūsties dīvānā, uzkrājot enerģiju un dodot kājām vērtīgu atpūtu. Sestdien no rīta ar savu transportu uz startu – viss saplānots.

Realitāte:

Realitātē otrdienas rītā pēc vairāk nekā 4h lidojuma no Londonas uz Madeiru lidojumā, kuram bija jābūt nedaudz ilgākam par 3h, pilots pēc cītīgas klusēšanas paziņoja, ka nav spējis nosēsties Madeiras lidostā un šobrīd tuvojamies Porto, kur veiksim piespiedu nosēšanos, lai uzpildītos un atgrieztos Londonā. Šāds pavērsiens lidmašīnā izsauca milzu sašutumu. Arī mēs bijām neizpratnē par to, kā rīkoties, bet sapratu, ka tikt no Londonas uz Madeiru varētu būt faktiski neiespējami – visi reisi bija izpārdoti. EASYJET solīja, ka ar nākamo iespējamo reisu mēģinās mūs nogādāt uz Madeiru, bet – kad – to neviens nemācēja pateikt. Interesanti, ka tajā dienā Madeirā nosēdās 10 no 12 lidmašīnām, bet ne mūsējā. Var jau būt, ka tā arī labi, jo nosēšanās šai lidostā esot viena no sarežģītākajām pasaulē. Lai vai kā – 3h vēlāk nekā plānots bijām Portugālē, taču nevis Madeirā, bet  Porto. Zināju ka TAP Portugal piloti vismaz 5 reizes dienā lido uz Madeiru, un, ja kāds tur spēj nosēsties, tad tieši viņi.  Un kādai brīvai vietai lidojumā taču jābūt! Tā arī bija. Iegādājāmies lidojumu ceturtdienas rītam – Lisabona-Madeira. Tātad mums bija jāpavada 2 dienas Portugālē, jāpārbrauc uz Lisabonu un jācer, ka dublis nr. 2 izdosies. Otrdienas vakaram atradām viesnīcu Porto un uzēdām vakariņas. Patiesībā nogurums no visas ceļošanas bija liels. Par laimi, Portugālē tieši pie Lisabonas tikko bija sācies viens projekts, tāpēc nākamajā dienā apmeklējām arī to un kopā ar klientu paēdām vakariņas, un nākamo “nakti” pavadījām Lisabonā. Lisabona ir mežonīgi kalnaina pilsēta (tāda ir arī Porto), tajā cilvēki piedzimst ar talantu “kāpt” kalnos. Ja tāds būtu bijis kāpiens pa ceļam uz skolu Cēsīs, tad droši vien es būtu kalnu stirnu buks.

Dublis nr. 2 lidojumam izdevās, un ieradāmies Madeirā ceturtdienā – tajā pašā dienā, kad pārējie biedri izlidoja no Rīgas un vakarpusē arī veiksmīgi ieradās. Jāatzīst, ka te bija vēl viena ķibelīte – atlidojot mums neļāva iznomāt mašīnu, jo mums neesot kredītkartes. Paņēmām taksi uz sacensību centru (10 min no lidostas), kur atradās viens mazs auto nomas punkts. Te došu padomus: pirmkārt, obligāti ņemiet automātu, ticiet man, noderēs; otrkārt, droši aizbrauciet uz kādu vietējo pilsētu un atrodiet auto nomas punktu tur. Mūsu izmaksas sanāca par 40% lētākas bez kredītkartes, turklāt ar pilnu apdrošināšanu, un tikām pie kārtīga SMARTiņa.

Protams, viss plāns bija sajaukts, bet beigu beigās pēc ļoti aktīvas piektdienas gatavojāmies startam. Viss bija gatavs, nebija nekāda uztraukuma, laikapstākļus arī ar katru mirkli solīja arvien labākus.

Skrējiens.

Plāns:

Tā kā kaut kāda pieredze jau bija iekrāta, tad biju izdomājis skriešanas plānu. Sākt ļoti mierīgi, noskrējienos veikt izrāvienus, visus līdzenos posmus skriet, kalnos kāpt, emocionāli uzlādēties, daudz nečammāties starppunktos, lielajā punktā pārģērbt drēbes un zeķes, mierīgi bez apstājas “močīt” līdz beigām, ēšana arī vairs nebija nekas nezināms – līdz ar to jutos tiešām GATAVS.

Realitāte:

No rīta drusku aizkavējāmies, patiesībā vairāk kavējās “kolēģi”, varēju Andi atstāt guļam, un uzvara būtu rokās, bet, protams, ka tā nekādā gadījumā nedarītu. Uz startu izbraucām ar maksimums 10 minūšu rezervi, bet iepriekšējā vakarā nebiju precīzi apskatījies starta vietu, tikai aptuveni. Tā kā arī pats sēdēju pie stūres, tad navigācija bija daudz maz īstajā virzienā, tomēr uz dullo – ar cerību, ka tur būs kāda zīme. Protams, zīmju nekādu nebija, bet vienā brīdī, aptuveni 12 minūtes līdz startam, nostrādāja instinkts, piemetām auto ceļa malā, noorientējāmies, fiski sameklējām info un sapratām, ka jāpabrauc pat drusku atpakaļ, braucot augšā kalnā uz ciematiņu, kur paredzēts starts. Ārā lija, tas arī nebija plānos, jo lietus jaka bija ielikta kārtīgi somā, un tobrīd vēl neiedomājos, bet maiņas zeķes un siltā veļa atradās ārējā kabatā, kura kārtīgi salija… Pie starta ieradāmies, kad bija palikušas kādas 4, maksimums 5 minūtes. Ātri nodevām drēbju maisu un kopā ar pārējiem dalībniekiem bijām starta koridorā. Skanēja “Highway to hell”, kas ir skanējusi katra skrējiena startā kā uzmundrinošais gabals. Startu atcēla par 5 minūtēm, līdz ar to paspējām pat ar kārtīgu rezervi vēl pastāvēt.

Starts. Viss sākās ar kāpumu, kurā mierīgi ar nūjām soļoju kalnā. Redzēju, kā attālinās abi TrueStory konkurenti, bet tas viss bija pēc mana plāna. Pēc kārtīga kāpiena bija nedaudz gluda skriešana, un sākās pirmās tehniskās daļas, kurās sapratu, ka esmu bijis krietni par daudz atpakaļ, jo priekšā skrienošie nemācēja pārcilpot pa akmeņu krāvumu pāri upītei, kā arī noskrējienos stīvējās ar nūjām un gāja lēnāk nekā pret kalnu. Tas mani nedaudz uzvilka, jo nespēju izmantot savu trumpi. Apdzīt nebija iespējams, un viss arī bija salijis, līdz ar to pamatīgi slīdēja kājas arī pašam. Pirmajā punktā ierados aptuveni pēc 2h, bija laba sajūta, un zināju, ka jau no šī brīža jāsāk apdzīt un “kāpt” rezultātos uz augšu. Nākamais posms bija ar skrējienu lejup, tad kāpienu un atkal noskrējienu. Tādu, kāds man patīk. Jau izejot no punkta, apdzinu vairākus dalībniekus, kalnā kāpienā turējos plūsmā, tad pa līdzeno daļu atkal apdzinu vairākus, bija vēl arī citi kāpieni. Patiesībā šo posmu grūti atceros, bet gāja labi, sākās lielais noskrējiens. Bija tāds akmeņains, vertikāls, ne pārāk parocīgs posms, pietrūka kaut viena koka, pie kura pieķerties “ja nu kas”. Bet likās – jo labāk man. Nūjas biju aizāķējis aiz somas un tiešām lidoju lejup, dzenot visus pēc kārtas, līdz vienā serpentīnveida līkumā, lecot uz akmens, izrādījās, ka tas ir ļoti slidens, un piedzīvoju kapitālu kritienu.

High five!

High five!

GATAVS! GATAVS? Biju ar krūtīm pāri nogāzes malai, ar kājām iekrampējies kaut kur citos akmeņos, visu ķermeni sarāva krampī. Citi, protams, prasīja vai viss OK, uz ko atbildēju apstiprinoši, bet nodomāju, ka viņu galvā bija doma – pats vainīgs – tā “mauca” lejā. Piecēlos, kājas trīcēja, ķermenis vēl bija šokā, kājas sarautas krampjos. Biju tā atsitis elkoni, ka nevarēju salocīt roku un aizsniegt nūjas. Bija pazudusi “trubiņa” plaušai, kuru arī nevarēju sataustīt, rokas bija asinīs un baigi sūrstēja. Tuvējās pudelītēs nebija ūdens, bet sporta dzēriens, rokas “slaucīju” pret samirkušo lietus jaku, lai vismaz drusku tās dabūtu tīrākas. Kādu laiciņu lēnām kāpu lejā. Kāpšana bija ļoti lēna. Palika drusku lēzenāks, šoks, likās, ka bija pārgājis, un izlēmu atkal atsākt skriet. Atkal dažus apdzinu, bet vienā brīdī, droši vien vēl sasprindzinājuma dēļ, aizķēru ar kāju akmeni un nu lidoju uz priekšu. *****, baigi sasitu kāju, potīte sāpēja tā, ka uz pirmo momentu šaubījos – vai vispār varu paiet? Katra plauksta bija ieguvusi vēl pa kādai rētai. Šoreiz pārgāju uz “superslow mode. Lēni gāju, jo ātri nevarēju, sāpēja ahilejs, bija pazudusi pārliecība. Zinot, kāds esmu optimists, pie sevis pieņēmu lēmumu, ka, ja būs vēl viens šāds kritiens, tad jāpārdomā, vai nevajadzētu mest mieru, jo apavi tiešām ļoti slīdēja. Nonācu līdz posmam, kur “satiekas distance” un bija neliela cilpa. Pretim nāca Andis, viņš priecīgs teica, ka viss esot labi, par ko arī šoreiz, netipiski latvietim, arī es biju priecīgs. Teicu, ka baigi nokritu un sliktākais, ka esmu pazaudējis pārliecību par skriešanu lejup. Tad apskatījos uz kāju, tur bija, īpaši neizpušķojot, galda tenisa bumbiņas puses izmēra “izaugums” uz apakšstilba. Neizskatījās labi. Andis arī nošausminājās un aizgāja lielajā kāpienā. Paskatījos pulkstenī, lai piefiksētu, cik tālu esmu aiz viņa. Līdz punktam drusku paskrēju, bet pārsvarā gāju. Tomēr labi, ka nebija tālu. Sameklēju medpunktu, iestājos dzīvajā rindā. Tur viss, protams, notika “portugāliski”, proti, ļoti lēnām. Kad pienāca mana kārta, mani “notīrīja”, dezinficēja, aplīmēja roku – it kā saveda kārtībā. Tajā brīdī sapratu, ka cīņa ar saviem tiešajiem konkurentiem visdrīzāk ir zaudēta, bet par izstāšanos nevarēja būt ne runas. Kaut ko apēdu, uzlādējos un gribēju iet lielajā kalnā. Pirms izejas visiem lika uzrādīt četras lietas: mobilo telefonu, izdzīvošanas paladziņu, lietus jaku un vismaz 1 litru dzeramā. Tiesneši pieminēja: “It`s very cold up there…” Pēc mirkļa biju vietā, kurā biju saticis Andi, precīzi nevarēju pateikt, bet biju vairāk nekā 1 stundu aiz viņa (pēc rezultātiem kontrolpunktā biju 30min aiz viņa, tas nozīmē ka tur paliku vēl 30min). Tomēr precīzi nezināju, jo biju uzlicis pulkstenim “saudzīgo” režīmu, un, kad apstājos uz ilgāku laiku, tas apstādināja arī hronometru, tāpat GPS signālu tas uztvēra pārāk reti. Tāpat biju atskārtis, ka man ir “nomiris” telefons, kas patiesībā bija skumji, jo nevarēju neko nobildēt, nofilmēt, ar kādu sazināties, apskatīties, cik km veikti. It kā sīkumi, bet viss šai dienā bija pret mani. Sākās kāpums, īsti nevarēju pakāpt ar lieliem soļiem, jo kājas ādu vilka brūce, man ļoti nepatika šis posms, priekš manis bija arī pārāk vertikāls kāpiens. Lēzenākos kāpienos biju daudz stiprāks. Šis bija klasiskais posms, kurā kāp, un tad, kad jau trešo reizi tev liekas, ka nu būtu jābūt augšā, tā vēl joprojām nav.  Bet es zināju, ka tā ir augstākā virsotne – Pico Ruivo, attiecīgi, kamēr apkārt joprojām bija augstāki kalni, tikmēr jākāpj tikai augšup.

Skats no Observatorijas, no kurienes “nācām”..

Skats no observatorijas, no kurienes “nācām”…

Te tiešām pavērās fantastiski skati, tālumā redzēju observatoriju, kurā bija sarunātā atbalsta grupa ar Coca-Colu. Tas deva nelielu devu motivācijas. Iegāju atpūtas punktā augstākajā virsotnē, lielākā daļa kāpumu jau bija aiz muguras. Nākamais posms, zināju, būs ļoti skaists, vēlāk pa vidu – atbalstītāji, tikai jāskrien un jāpriecājas. Samērā ilgi uzkavējos punktā, bija laba apetīte pēc garā kāpiena, bet labā noskaņojumā devos tālāk. Atsāku skriet lejup. Fiziski jutos ļoti labi, pa līdzeno kraujas malu skrēju, dzinu visus, kuri bija tuvumā. No tā brīža līdz finišam mani apdzina tikai viens skrējējs, kurš aizlidoja garām vēlāk lēzenā noskrējienā. Kalnā ātri kāpu, bet, tā kā viss bija kapitāli ievilcies un pulkstenis rādīja ap 10 stundām distancē, kur manā plānā bija jābūt apmērām astoņām, tad man bija beigušies visi ēdamā krājumi. Tomēr mierināju sevi ar domu, ka kalnā vismaz būs Coca-Cola. Ja vien varētu, piezvanītu, lai atnes arī Snickerīti. Man tā gribējās šo kombināciju! Gatavojoties atrādīties atbalstītājām, zināju, ka ar ātrumu te nepārsteigšu, un, lai arī bija vēss, novilku lietus jaku, uzspodrinot nesen kā saņemto TrueStory kreklu ar Latvijas simboliku. Diemžēl, kā jau tas bija visā skrējienā, kļūda rezultātos nerādīja mani iepriekšējā punktā. Vienīgā informācija tika saņemta no Anda, ka es esmu kārtīgi nokritis, telefons izslēgts, un, tā kā kalnā bija ļoti auksti, mani neviens kalna galā nesagaidīja. Gaidīja, bet mašīnā sildoties, nevis vējainajā trases malā. Es biju tiešām vīlies, bet biju pārliecināts, ka nākamajā punktā kādam jābūt, tas bija pēc aptuveni 5 km noskrējiena.

Madara Lebedoka energy bar

Madara Lebedoka energy bar

Šo posmu veicu samērā ātri – zem 40 minūtēm, un, jau tuvojoties punktam, man pretim skrēja Madara – priecīga, ka es vispār esmu dzīvs. Šis bija lielais somu punkts, tiesa gan, arī apšaubāmas kvalitātes, jo somas bija ārā, nebija nekādas telpas, pat ne tuvu nevarēja salīdzināt ar 115.km lielo kontrolpunktu, kurā mani dakterēja. Lai vai kā – uzvilku sausu kreklu, pārvilku zeķes, paņēmu līdzi papildus ēdamo, sabučoju Madaru. Prasīju, kā iet pārējiem. Elīna atbildēja, ka Andis jau nākamajā punktā un priekšā kādas 2 stundas.

Pie “somu” punkta ar ēnu.

Pie “somu” punkta ar ēnu.

Sapratu, ka te viss beidzies, un devos tālāk tikai finišēt (izrādās gan, ka šī informācija bija nepatiesa, bet tāds jau bija šis skrējiens). Ar nelielu vilšanos sevī skrēju uz nākamo posmu. Jutos ļoti labi, priekšā bija pēdējais kāpums, aptuveni 600 vertikālie metri, un tad – 27km “finišēšana”. Šis, liekas, vienmēr interesanti, ka finišēšana notiek, liekas, jau pēdējos 25-30km, bet patiesībā tie ir 25(!) km, un tie, kuri skrien, droši vien reti domā, ka tas jau tāpat būtu ļoti daudz (arī pēdējie 10km vienmēr liekas ļoti gari). Līdz nākamajam punktam atkal daudzus apdzinu, noskrējienos pietuvojos, kalnos kāpām visi kopā, pa līdzeno biju viens no retajiem, kurš skrēja. Bija tikai jāsaņemas un jāskrien. Ieejot punktā pirms noskrējieniem, ierāvu magniju, padzēros un daudz vairs punktos neuzkavējos, bija baigi auksts un vējains. Sākoties noskrējienam, sāka satumst un līt… Pie sevis nodomāju – nu ne jau vēl tumsa un lietus! Par laimi, tās bija tikai pāris piles, bet, lai sasildītos, biju sācis skriet krietni ātrāk. Bija labs – latvisks skrējiens lejup pa smilšainām kalnu takām. Dalībniekus pārķert sanāca ļoti lēnām, kaut gan apdzinu kā stāvošus, laikam bija notikusi liela izretošanās. Ieskrēju pirmspēdējā punktā, līdz beigām palikuši aptuveni 17km, nākamais “sprintiņš” 5km ar pamatīgu noskrējienu (-320 vertikālie metri jeb 6 Siguldas), un tad 12km līdz finišam. Bija baigi tumšs, lampa man arī nebija nekāda labā līdzi paņemta, nevarēju atšķirt peļķes uz ceļa un dubļus uz takām. Skrēju visu laiku, līdz distance ieveda Siguldas tipa mežā, pa taciņu skrienot pa nogāzi, zināju, ka gaišā laikā te varētu kārtīgi “maukt”, visu laiku gaidīju vertikālo noskrējienu, kura galā bija jābūt pēdējam punktam. Beigās arī sagaidīju, tajā apdzinu cilvēkus 6-7, nezinu, ko viņi tur darīja, jo arī es biju lēns un ļoti piesardzīgs, bet viņi iepalika pamatīgi. Tikai tad, kad gāju ārā no punkta uz finišu, viņi parādījās pie telts. Sākās pēdējais posms, nieka 12km. Sākums varēja būt skaists, gar klinti aptuveni 300m augstumā, lejā pret kalna malu sitās okeāna viļņi, kuru baltumu varēja redzēt arī naksnīgajā tumsā. Bija sajūta, ka šo posmu veicu pilnīgi viens, bija kādi pāris “rēgi”, kas uzpeldēja nakts tumsā, dažus skrējējus atstāju, uzreiz izejot no punkta, citi priekšā nebija redzami. Distance kopēja kalnu nogāzes kontūru ar visām “kabatiņām” un ielokiem, pēc kādiem 4km bija ūdenskritums, zem kura bija gribot negribot jāizskrien. Organizatori bija iedeguši lampiņas aptuveni kilometra garumā, kas izgaismoja taciņu gar kalnu – tas bija tiešām skaisti, lai gan fotogrāfijā tas noteikti izskatītos pēc … nu jūs jau ziniet. Pēc kalna malas skrējiena bija jāpārceļas pāri virsotnītei un tad jau pa iekšējo malu jādodas uz Machico, kur bija distances finišs. Pēdējie 5km gāja pa malu ūdens savākšanas kanālam, kādi ir gandrīz katram kalnam. Manuprāt, Madeirā tādā ziņā ir ļoti attīstīta ūdens infrastruktūra un visa šāda veida būvniecība. Naksnīgā tumsā noķēru pāris “rēgus”, kurus astrālie vai ezotēriskie ķermeņi noteikti bija pametuši, un tos apdzinu. Ļoti gari gāja šis posms, bet beidzot tika sagaidīts pēdējais noskrējiens uz finišu. Kājas sāpēja, bet nebija ļoti grūti, pēdējie pagriezieni gar okeāna krastu, skatītāju atbalstīts sasniedzu finiša koridoru, kurā finišēju kopā ar Madaru un Latvijas karodziņu. Finišs bija sasniegts.

Finišs

Finišs

Šoreiz skrējiens un viss brauciens tiešām bija pārbaudījumu vētra, kaut kur pa vidu apēdās arī lielais prieks un motivācija par visu skrējienu. Tas kaut kādā mērā nesniedza iepriekš iedomāto, distance nebija viegla, bet to pabeidzu bez īpašas piepūles, kājas jau šodien (2 dienas vēlāk) faktiski vairs nesāp. Acīmredzot, nebiju atdevis “sevi visu”, bet varbūt tā šoreiz bija labāk, varbūt tas bija nevis pārbaudījums, bet kāds mani pasargāja…

Selfijs Zigim.

Selfijs Zigim.

Vai Madeira ir pievarēta? Varbūt, bet man ir sajūta un vēlme kaut kad atgriezties, varbūt arī 115km distancei, tagad jāpameklē nākamais piedzīvojums – kādi varianti?

Pārpublicēts no Ērika Lebedoka ieraksta