Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Sveicināts, svešiniek!

Ar Maratonu iepriekš personīgi nebiju pazīstama, kaut vairākas reizes biju skrējusi pa kopīgu asfaltu vai bruģi. Un tas dīvainais spīdums acīs skrējējiem, kuri bija skrējuši maratonu – tas likās tik neizprotams, it kā viņi zinātu ko tādu, kas citiem nav saprotams. It kā maratonu noskrējušie būtu kādā īpašā biedrībā. Man tas jānoskaidro! Tā kā Maratons mani vajā jau otro gadu, ļaušos tam!

Agri no rīta dodos uz mantu glabātuvi, ar lepnumu nesdama somu ar sarkanajām aukliņām. Soma tik pilna, ka liekas, ka dodos trīs dienu pārgājienā. Nepieciešamo lietu sarakstā ir lūpu krāsa, šķēres, ķemme, nagu vīlīte, želejas… Viss, kas neietilpst jostas somā, pārceļo uz caurspīdīgo somu. Viss, kas neietilpst mugursomā, paliek mājās.

Pēc somas nodošanas pārņem kaut kāds īpašs satraukums. Ieraugu pazīstamu skrējēju, un katliņš sāk iet pāri. Asaras birst kā pupas. Zanda mani apskauj, un es bimbāju vēl trakāk. Mareks, protams, ir visur, un manas asaras tiek iemūžinātas. Viņš prasa, kas noticis. Jāraud esot pēc maratona, nevis pirms. Es saku, ka gribu un raudu!

Tad fotografēšanās, tualetes būdiņu uzlaušana un starta koridors. Hiēna tik nosaka, lai es necīnoties ar Maratonu, vienalga zaudēšot. Vajagot tikai ļauties. Vēl viena asara, un aiziet! Pulkstenī esmu uzlikusi “pašreizējo ātrumu”, jo galvenais, lai kārtējo reizi eiforijā nepārķeru startu. Izvēlos kādu skrējēju par savu tempa turētāju un skrienu tik. Viss pa mierīgo. Malciņš ūdens, un prom uz Vanšu tiltu, kur jāapdzen jau pirmie staigātāji. Redz, ūdens punkti esot par retu. Kur nu vēl biežāk! Gaidu, kad Maratons sāks ar mani runāt, bet šis klusē. Nekas neliekas citādāk. Ķīpsala, tilts, Ilzīte un tautasdziesma. Skanot mūzikai, sajūtu dīvainu tirpoņu pa visu muguru, kas aiziet līdz smadzenēm. Jā, tautasdziesma ir manējā! Skaistas meitenes un puiši. Patriotisms pārņem mani. Skrienas tik viegli, ka visu laiku sevi jāpiebremzē, jo priekšā vēl tāls gabals. Un tad koru mūzika. Tās vibrācijas mani pārņem no pašiem papēžiem, un tirpiņas aiziet līdz smadzenēm. Aukstums paliek manā galvā, jo cepurīte kā aukstumsoma neļauj tam iet pa gaisu. Vienu brīdi pat pārbīstos, ka tās varbūt ir kaut kādas veselības problēmas, bet nē, viss ir kārtībā. O! Karavīri ar karogiem! Latvijas karogs pats pēdējais. Tam pieskaros ar pirkstu galiņiem, un atkal acīs sariešas asaras. Kas tad nu par mīkstčaulīti? Paskatos uz savu tempu – nu, neesmu nekāda mīkstčaulīte! 5:30! Meitenīt, nobremzē, neesi nekāda meitenīte! Liekas, ka tie ir vieglākie 12km manā mūžā. Nogurums nekāds, tikai prieks un saviļņojums. Maraton, nu pasaki tak man kaut ko! Cik kilometru tad maratonā skaitās “nepārķert startu”? Maratons klusē.

Uz dambja Maratons pēkšņi sāk ar mani runāt un pasaka, ka tai trīslitru burkai ar tomātu sulu vakar man nevajadzēja pieskarties. Zilajā būdiņā pazaudēju kādu puskilometru, un man atkal jānoķer savs izraudzītais tempa turētājs. Tas nav grūti, un esmu jau viņam garām. Nevar būt, ka viss būs tik viegli! Pēkšņi uz Salu tilta skatos – kas tad tas? Ieraugu, ka man pa priekšu skrienu es pati! Noskrien krekliņš, balta cepurīte…  18km tak nav tik daudz, lai mans ezotēriskais ķermenis atdalītos no manas miesas! Fū! Paldies dievam, tā neesmu es! Man tak nav garo zeķu!

Finiša zonai cauri izskrienu viegli, saņemu uzmundrinājumus no finišētājiem, un dodos otrajā aplī. Uznāk tāda dīvaina sajūta. Nogurums un šaubas ir klāt. Nu, svešiniek Maraton, pasaki man kaut ko labu! Vai es to vispār varēšu? “Nekas man tev nav jāsaka, tu vēl neko neesi paveikusi!” Sākotnēji biju domājusi otro apli staigāt, bet tik traki jau nav! Atpūšos, želejas rijot, un ūdens punktos, lai neaizrītos. Sāk sāpēt mugura, ierauju Ibumetīnu. Aha, Maratons ar mani runā: “Pārāk maz esi vingrojusi! Ar skriešanu vien nepietiek!” Tālāk Skanstes iela, ar kuru visi mani biedējuši. Man tā patīk, jo reversajā posmā varu labi ieraudzīt pazīstamas sejas. Varu sniegt un saņemt uzmundrinājumus no visiem. Visi tempa turētāji ir lieliski! Viņu ir tik daudz un ik pa gabaliņam! It kā neskrienu kopā ne ar vieniem, bet ir sajūta, ka esmu kopā ar visiem. Sveicinoties un gavilējot klāt solītais enerģijas punkts, kurā visa enerģija izbeigusies. Labi, ka pašai bija līdzi puskilo želeju. Ūdens gan ir papilnam, un veldzējos. Nekādus kilometrus nejūtu, jo prāts ir aizņemts ar citu skrējēju vērošanu. Šajā posmā esam gana izretojušies, tādēļ saņemu nedalītu uzmanību no dīdžejiem. Pa brītiņam gan atslābinos un pāreju soļos, bet ne uz ilgu laiku. Ja kāds priekšā arī staigā, sagribas to nokost.

Atkal tuvojas Vanšu tilts, un saņemu atbalstu no saviem Divplākšņiem. Tas mani paceļ spārnos! Uzmundrinājums no vīra, palikusi Ķīpsala. Te nu Maratons atkal sāk ar mani runāt: “Nekādi plānā galdiņa urbēji te netika aicināti!” Želeja, ūdens, apelsīns… Āāā! Kož lūpās, kaut nomazgāju muti ar ūdeni. Tā mutes košana jau nevarētu būt tā “siena”! Atceros, ka savā nepieciešamajā minimumā atstāju lūpu krāsu. Uzkrāsoju lūpas, un atkal esmu dzīva. 35. kilometrā esmu ja ne ātra, tad vismaz smuka! Tagad kilometrus skaitīšu, cik palikuši. Tie ir tikai septiņi. Neliels treniņš. To taču es mierīgi varu!

Atkal Divplākšņi, kuri dvēseli paceļ spārnos, bet kājas negrib klausīt prātam. Santa paziņo, ka 5h baloni esot 5 minūtes aiz manis. Lai nekādā gadījumā tos nelaižot sev tuvāk! Tāda doma man nebija ienākusi prātā, jo visu laiku redzēju, kā tie man tuvojas. Bet forši gan būtu, ja tā varētu. Manas kājas gan to negrib. Divi soļi ejot, un Maratons sāk kaitināt: “Tā tie 5h baloni tevi noķers! Noķers!” Pēdējā dzeršanas punktā pat neapstājos, lai netērētu laiku. Grūti. Tā laikam tā siena. Dejotāji “saka”, ka tā nav nekāda siena, atkal saņemos. Saņemu uzmundrinājumu no Didža. Nevaru vairs, bet palikuši tikai kādi 3 kilometri. Tas taču ir nieks! Svešiniek Maraton, pasaki taču man, ka es to varu! “Tu gribi, lai es apvainojos? Mēs vairs neesam nekādi svešinieki! Mēs esam vienā komandā! Skrien tik!” Pēkšņi Maratons sāk stāstīt par vēja virzienu un pāris pēdējiem kilometriem, kuri būs pa vējam. Lai turpinot skriet savā ritmā. Balss izmainījusies. Tas tak nav Maratons, tas ir Uģis! Saņemos. Tūlīt būs koristi, bet viņiem pārtraukums starp dziesmām. Kāda vilšanās… Bet tad viņi visi sāk aplaudēt vienā ritmā un liekas, ka vibrē viss gaiss. Uzmetas zosāda, un atkal aukstuma vilnis aiziet līdz smadzenēm un tur arī paliek līdz pat finišam. Karogi, dejotāji, bruģis… Nez, kur ir tie 5h baloni? Svešu cilvēku atzinīgi uzmundrinājumi. Vairs neiešu ne soli, staigāšu finišā! Bet ir sajūta, ka skrienu uz vietas. Galvā kaut kāds kosmoss, bet finišs tuvojas. Jā, es to izdarīju! Tagad zinu, no kā tiem maratonistiem acis spīd!

Maratons saka, ka tagad varu bimbāt, un fotografē mani. Nē, neraudāšu! Un tas nemaz nav Maratons, bet Mareks!

Roze, medaļa, duša, čilliņš, sarunas… Jā, tagad es saprotu, par ko tās ir!

Maratons solījās pie manis piekāpt pēc pāris mēnešiem Nagu fejas izskatā – pēc nodevām.

No 10 km līdz ultrai un atpakaļ

dsc_5692-21

1. daļa.

11 mēneši pagājuši kopš pēdējā raksta no manas puses, un pamazām ir sakrājies, ko pastāstīt par manām skrienamgaitām. Daudzas detaļas man pašai laika gaitā jau piemirsušās, bet tā varbūt arī ir labāk – laiks ļauj izsijāt nevajadzīgo un atcerēties būtisko. Grasījos arī rakstīt, ka neesmu jau nekāda čempione, lai katru mēnesi lielītos par saviem sasniegumiem, bet, pag, nē, esmu gan čempione! Bet nu visu pēc kārtas.

Pēdējais mans raksts bija lasāms 4. jūnijā, kad pastāstīju par to, ko daru, kad neskrienu. Kopš tā laika esmu gan produktīvi neskrējusi, gan spītīgi skrējusi. Kopumā pagājušajā sezonā noskrēju septiņās sacensībās, no kurām sešas – Latvijā. Man patīk skriet dzimtenē – lēti un ir iemesls apciemot savējos. 2017. gadā pieveikti četri Skrien Latvija posmi, LRM pusmaratons, Līgatnes Stirnu buks un Helsinku pusmaratons.

2017_medaljas

Par sezonas pirmajām sacensībām – Liepājas pusmaratonu un LRM – jau rakstīju.

Trīs nedēļas pēc Rīgas skriešanas svētkiem ar Reini skrējām Helsinku pusmaratonu cerībā uz mierīgu, lēnu (pus)maratontūristu skrējienu. Iepriekšējā dienā diezgan nostaigājāmies un noskrējāmies pa zoodārzu un pilsētu, līdz ar to pusmaratona dienā gāja smagi. Pirmā puse vēl kaut cik pieklājīgā tempā, otrā gan vairs nē. Finišs 1:54:38. Ne vienmēr lēni skriet ir vieglāk. Kājas bija piedzītas, skati trases malā pusi ceļa lika vilties, jo skrējām pa dzīvojamo māju rajoniem un gar dzelzceļu. Kopumā (to saku 11 mēnešus vēlāk) skrējiens nepalika atmiņā kā lielisks skriešanas piedzīvojums.

Jūnijā paredzēju sākt gatavoties Kuldīgas SL posmam ar nodomu skriet pusmaratonu. 7. jūlijā pilnīgi mistisku iemeslu dēļ sāka sāpēt pēda. Neskrēju nekādus sevišķos ātruma treniņus, lielākoties mierīgi skrēju 3 reizes nedēļā 8…15 km. Tieši tajā laikā iekrita arī sesija, uz ko vairāk koncentrējos, un skriešana tika nostumta otrajā plānā. “Nostumta” šajā gadījumā nozīmē – nepievērsu tik lielu uzmanību pēdas sāpēm, lai kaut ko darītu lietas labā (neskrietu), bet gan nākamajā nedēļā turpināju lēnā garā skriet to pašu apjomu. Pēdas sāpes neatkāpās, tāpēc turpmāk līdz jūlija beigām skrēju vienreiz nedēļā lēnām pa meža celiņu vai mulčas taciņu cerībā, ka tas nepasliktinās situāciju, kas arī bija mana kļūda. Atskaitot pašu skriešanas brīdi, pēda nesāpēja, tāpēc nelikās, ka ir tik nopietni, taču katrā skrējienā pārliecinājos par pretējo, tādejādi trauma vilkās līdzi nedēļām. Pie ārsta iet negribēju. Bija skaidrs, ka nekāda personiskā rekorda Kuldīgā nebūs, kur nu. Arī pusmaratona nebūs. Nomainīju distanci uz 10 km un 12. augusta rītā, Reiņa noteipota, noskrēju bez nekādām ambīcijām.

20708494_1633351943384206_4093638846546765549_n

20728071_1633351976717536_8617299903379490600_n

20799262_1633352003384200_8285556996065187641_n

Atšķirībā no Helsinkiem, Kuldīgas skrējiens, neskatoties uz traumas esamību, palika atmiņā kā pozitīvs, patīkams pasākums. Ģimene arī bija atbraukusi atbalstīt, trasē skrējām kopā ar Topiņu. Pirms sava starta stāvēju tilta galā un fotografēju pusmaratonu – redzēt citus pazīstamos skrienam vienmēr ir interesanti un uzmundrinoši. Pēda, pateicoties teipam, nesāpēja.

dsc_5617

dsc_5766-2

Nedēļā pēc Kuldīgas neskrēju vispār, lai beidzot pilnīgi liktu mieru pēdai. 21. augustā, 4 nedēļas pirms Valmieras pusmaratona, kurā sezonas sākumā (pēc Liepājas pusmaratona) cerēju uzstādīt PB, sāku apzināti gatavoties pusmaratona distancei. Ar uzsvaru uz “distance”, jo bija skaidrs, ka tik īsā laikā pēc gandrīz divu mēnešu ilgas traumas nekāds rekords nebūs. Arī konkrētu plānu nesastādījām, jo nebija drošības, ka pēc pārspīlētiem treniņiem neatgriezīsies pēdas vaina. Skrēju pēc sajūtām tempus un intervālus. Pēda it kā bija saārstēta un skrējienu laikā nesāpēja, tikai pēc tam joprojām bija jutīga. Treniņus līdz ar to neforsēju un samierinājos, ka Valmiera būs jāskrien mierīgi.

Septembra sākumā izlūkošanas nolūkos devos svētdienā uz stundas brauciena attālumā esošo Magdeburgu un izskrēju (gandrīz) pusmaratona trasi. Tas bija vienīgais garais skrējiens kopš 2. jūlija – 19,2 km. Jā, tik “gatava” es biju skriet pusmaratonu. (Neatkārtojiet to mājās, neskrējēji! Tas nav stilīgi, un tā nevajag darīt.) Dažos pusgaros tempa skrējienos izdevās sagatavoties 5:05 min/km tempam – tā, lai nebūtu kauns skriet, bet 20 s/km lēnāk, kā sezonas sākumā biju iecerējusi.

dsc_0126

Pirms Valmieras starta – atradu manis “pārstāvētās” valsts karogu

Apspriežot izredzes vēl šogad mēģināt Siguldā atkārtot PB mēģinājumu, nolēmu Valmieru izmantot kā treniņu. Mērķi arī izdevās izpildīt: pirmos 15 km skrēju ar 1:50 TT, un pēdējos 5 km nedaudz kāpināju tempu, kā rezultātā pēdējais splits ātrākais, un finišs 1:49:46 (nu nekur tālu jau no 1:50 neaizbēgu, bet tomēr). Valmiera bija vienīgais posms, kuru jau biju skrējusi iepriekšējā gadā, un interesanti, ka trasi šogad noskrēju (neapzināti) tieši 4 sekundes ātrāk kā 2016. gadā. Pēc Sportlat datiem, pakāpos no 34. uz 28. vietu sieviešu konkurencē vecuma grupā šajā posmā, salīdzinot ar 2016. gadu.

Nedēļu pēc Valmieras posma devāmies uz Līgatni paskriet pa mežiņu: mans pirmais Stirnu buks. Biju sajūsmā – takas šķita daudzkārt interesantākas par plakanu asfaltu. Līdz šim pieredze kalniņu un mežiņu skriešanā bija no Harcas dabas parka izbraucieniem, kur kalniņi ir ievērojami lielāki, bet šīs bija manas pirmās taku sacensības. Paveicās, ka biju piedzimusi pareizajā gadā, jo ar savu rezultātu 2:46:57 ierindojos 3. vietā jauniešu grupā dāmu konkurencē buka distancē. Pilnīgi neplānoti, neapzināti un pēkšņi. Uz apbalvošanu nepalikām, un par savu sasniegumu uzzināju tikai vakarā no citu komentāriem. Ai, ai, palaidu garām savu pirmo pjedestālu…

Pārsimt metru pirms finiša Līgatnē

Pārsimt metru pirms finiša Līgatnē

Topiņa kompānijā divas nedēļas Rīgā turpināju trenēties Siguldai. Klusībā cerēju noskriet vismaz zem 1:45, bet 7. oktobris nebija veiksmīga skrienamā diena, un galu galā Siguldu noskrēju vien 1:49:24. Kājas bija smagas jau no sākta gala, lietus un peļķes arī nepalīdzēja. Skrējiens sagādāja vilšanos. Gan tāpēc, ka gribējās sacensību sezonu noslēgt uz pozitīvākas nots, gan tāpēc, ka apziņa, ka cītīgie treniņi palīdzējuši vien noskriet par 22 sekundēm ātrāk kā Valmieru. Acīmredzami kaut kas visā manā treniņu procesā nav līdz galam pareizi, vai arī vienkārši gadās arī neveiksmīgas sacensības.

2017_sigulda

2. daļa

Raksta pirmajā daļā sacīju, ka mana 2017. gada skriešanas sezona līdz ar Siguldas pusmaratonu oktobrī bija noslēgta. Gluži precīzi gan tas nav sacīts, jo patiesībā īstā jautrība tikai sākās.

Uzreiz pēc Siguldas atgriezos pie bāzes treniņiem un sāku gatavoties līdz šim visneprātīgākajam izaicinājumam savās skriešanas gaitās. Vienmēr esmu teikusi, un joprojām saku, ka negribu skriet maratonu. Nekad nav šķitis aizraujoši skriet 4+ stundas no vietas (un es apšaubu, ka spētu noskriet ātrāk, vismaz pagaidām), taču ultra… ultras, tas jau ir cits stāsts. Ultra manā prātā bija tas mistiskais skrējiena tips, uz kuru parakstās tikai galīgi ķertie un citādi garlaikotie, kam ir daudz brīva laika, jo kuram normālam cilvēkam tad ir laiks un saprāts trenēties skriet 42++ kilometrus?! Tā nu es laikā, kad visi “normālie” skrējēji atpūšas no aizvadītās sacensību sezonas, sāku skriet līdz 70 km nedēļā (četras nedēļas biju 2. divīzijā!), lai 31. decembrī būtu gatava Pēdējās nakts sapnim: 12 stundu ultras sacensībām Igaunijā – jāskrien pa 1 km apļa veida trasi mežā, vācot iespējami vairāk kilometru. Drīkst apstāties, cik tīk, drīkst taisīt pusdienu vai atpūtas pauzes, tiek ieskaitīti visi veiktie apļi šo 12 stundu laikā. Laba iespēja izmēģināt, cik tad īsti ir iekšā, jo gadījumā, ja pēc maratona es vairs nespētu kustēties, līdz “finišam” nebūtu tālu.

Iesācēja secinājumi par gatavošanos šādiem skrējieniem – treniņi prasa ne tik daudz fizisko sagatavotību kā morālo pacietību. Viss treniņu process tagad man asociējas ar garlaicīgiem, šķietami bezgalīgiem skrējieniem vēlos vakaros, tumsā, nereti salā un lietū. Mans mērķis nebija noskriet 12 stundas uz ātrumu, mans mērķis bija spēt kustēties 12 stundas no vietas, tāpēc arī trenējos nevis skriet ātri, bet gan ilgi.

Bieži atgriezos mājās dubļaina

Bieži atgriezos mājās dubļaina

Arī lietus netrūka

Arī lietus netrūka

Visā visumā pamanījos arī novājēt

Visā visumā pamanījos arī novājēt

Mans gatavošanās process noritēja Braunšveigā, tikai neilgi pirms Ziemassvētkiem devos uz Latviju. 30. decembrī sēdāmies Noskrieniešu autobusā, lai dotos uz Tallinu, un 31. decembra rītā braucām uz Laulasmaa aizsargājamo dabas teritoriju, kas atrodas Igaunijas ziemeļrietumos, Somu līča krastā.

Pasta Vapiano iepriekšējā vakarā

Pasta Vapiano iepriekšējā vakarā

Zināms sagurums un pilns vēders pirms pēdējās dienas

Zināms sagurums un pilns vēders pirms pēdējās dienas

Tallinas sirdī tirdziņš smaržo pēc piparkūkām un karstvīna, bet šoreiz tikai ar actiņām…

Tallinas sirdī tirdziņš smaržo pēc piparkūkām un karstvīna, bet šoreiz tikai ar actiņām…

Galu galā 31. decembrī izdevās patiešām skriešus veikt maratonu (līdz ar to mans pirmais neoficiālais maratons 4:27:55) un vēl 30 km pārmaiņus nūjojot, ejot un tipinot. Kopumā 72,2 kilometri 11 ar pusi stundās. Ja nebūtu tikusi pie ļoti sāpīgām tulznām, būtu noskrējusi vēl vismaz 10 km, par ko liecināja arī tas, ka nākamajās dienās pēc skrējiena es nemanīju nekādas muskuļu sāpes. Tas arī pierāda, ka šāda tipa skrējien-soļojumi ir grūtāki galvā, nekā kājās, ja vien esi puslīdz kaut kādā skrējēja formā (ja spēj bez pārlieku piepūles noskriet pusmaratonu). Ar dāmu komandu „Izšautais korķis“ uzvarējām komandu sacensībā un tikām pie jaukām krūzītēm.

Iesākumā vēl tīri raiti tipināju

Iesākumā vēl tīri raiti tipināju

Uzvarētājkomanda ar dāvaniņām

Uzvarētājkomanda ar dāvaniņām

Pasākums kopumā atstāja atmiņā pozitīvas emocijas, gan jau arī pateicoties draudzīgajai “klases ekskursijas” kompānijai – Noskrieniešu dalībniekiem, ar kuriem kopā braucām autobusā. Arī uz vietas atmosfēra bija patīkama: lieliska uzpildīšanās telts trases malā ar visādiem gardumiem, un, ja apnika skriet un palika auksti, bija iespējams pasildīties apkurinātā teltī (to gan nedarīju). Bet vai es brauktu vēlreiz? Laikam gan tomēr nē. Mani interesēja izmēģināt, kā tas ir, bet otrreiz desmitiem reižu apļot vienu un to pašu kilometru īsti negribas. Ar to gan nesaku, ka vairs nekad neskriešu ultras. Joprojām interesē izmēģināt kādu kalnu skrējienu.

1 km trase Laulasmaa aizsargājamajā teritorijā

1 km trase Laulasmaa aizsargājamajā teritorijā

Trase atradās 100 metru no Somu līča krasta

Trase atradās 100 metru no Somu līča krasta

Ierastā tradīcija sacensību rītā – klases ekskursijas pieturvieta pie Keilas ūdenskrituma

Ierastā tradīcija sacensību rītā – klases ekskursijas pieturvieta pie Keilas ūdenskrituma

Bija pienācis jauns gads, jauni mērķi. Garie vēlo vakaru skrējieni uz to brīdi bija apnikuši, un bija skaidrs, ka priekšā stāvošos divus kursa darbus un maģistra darbu nesavienošu ne ar kādiem tagad-es-trenēšos-3-stundās-noskriet-maratonu treniņiem, tāpēc nepieteicos nedz SL, nedz SB posmiem, nedz arī kādiem eksotiskiem maratoniem. Tomēr kaut kas taču ir jādara, lai neierūsētu un neiestigtu pavisam dīvānā. Latvijas simtgade kaut kā jānosvin, un kā labāk vēl to atzīmēt, ja ne ar savu tautu izbaudot kopības sajūtu lielākajos Latvijas skriešanas svētkos – LRM – turot tempu? Par tempa turēšanu sapņoju jau kopš sava pirmā pusmaratona Rīgā. Sacensībās gandrīz vienmēr pati izmantoju TT palīdzību un vienmēr apbrīnoju šo cilvēku uzdevumu – „upurēt“ savu rezultātu citu labā, skriet lēnāk, kā pats būtu spējīgs, lai palīdzētu citiem tikt pie sava mērķa, atbalsītu, uzmundrinātu. Tā nu man šogad būs tas gods pievienoties Noskrieniešu balonu komandai un skriet 21 km uz 2:00.

Svētki gan tikai maija vidū, bet bija janvāra sākums. Sacīju, ka man bija apnikuši garie, lēnie ziemas treniņi, un gribējās izlocīt kājas. Kopš patiešām regulāriem ātruma treniņiem bija pagājis vesels gads, un skrējēji ātri aizmirst, cik grūti iet kādos treniņos. Tā nu, kolīdz Braunšveigā sporta zālē parādījās plakāti, ilgi nedomāju un pieteicos savas universitātes 10 km mačam un sāku gatavoties. Tā teikt, nav jau maratons, cik tur tā darba…

Gatavošanās periods bija 8 nedēļas. Topiņš asistēja treniņu plāna sastādīšanā un deva daudz vērtīgu padomu. Šoreiz nekādas traumas nepiemeklēja, bet 5. un 6. treniņu nedēļā saslimu un neskrēju. Pēdējās divās nedēļās saņēmos, un centos izdarīt, cik bija manos spēkos. Papētot iepriekšējo gadu rezultātus un šī gada dalībnieku sarakstu, uzstādīju sev šādus mērķus:

A: <46:30 min
B: uzlabot oficiālo PB 10 km
C: tikt uz pjedestāla

Treniņos dominēja stadiona īso intervālu treniņi, kādus īsti nopietni nekad nebiju skrējusi. 100, 200, 300, 400 metru intervāli. Jau kopš skolas laikiem šādi sprinti man riebušies, un arī tagad nereti man nācās ļoti, ļoti piespiesties, lai tos ietu skriet. Tik ļoti, ka nereti atliku treniņus par 1, 2 dienām, līdz ar to visā treniņu gaitā bija tāda kavēšanas sajūta. Pēc 5. un 6. nedēļas vispār šķita, ka mani plāni ir kosmiski un nereāli. Pēdējie treniņi tomēr izdevās diezgan veiksmīgi, un atguvu cerības. Nedēļu pirms sacensībām noskrēju 5 km paredzētajā tempā, izdevās 23:10 min, kas bija labs uzlabojums kopš treniņu sākuma.

Divas nedēļas pirms sacensībām pēkšņi ieradās pavasaris, atnesot līdzi ievērojamu siltumu. Palaimējās, ka tas notika tieši tad, nevis trīs dienas pirms sacensībām, kā Reinim tas bija ar Hanoveres pusmaratonu. Bija laiks ja ne pierast, tad vismaz kaut nedaudz patrenēties karstumā, ja +20 grādus var saukt par karstumu. Gaisa temperatūra ir mana vājā vieta: dzīvojot Vācijas augšdaļā, nevar teikt, ka te lielākajā gada daļā būtu īpaši silti. Salīdzinot ar Latviju, kopumā ir siltāks, bet ne pietiekami, lai pieradinātu sirdi. Man vairāk izdodas rūdīties, skrienot ziemā vienā apģērba kārtā, kas liek ātrāk par citiem vāciešiem novilkt jaku un uzvilkt šortus, braucot ar riteni, bet tā gan nav priekšrocība, kad jāskrien sacensībās, jo tad vairs neko daudz vairāk novilkt nevar.

Dienu pirms sacensībām izgāju paskriet pēdējo riksi ar dažiem izrāvieniem, jutos pārliecināti un droši. Paredzētajā sacensību tempā 4:39 min/km spēju skriet brīvi un komfortabli. Labi izgulējos, laikus piecēlos, lai lēnām apēstu brokastu putru, bet vairāk par pusi iekšā nespēju iedabūt. Pirmsstarta satraukums iedarbojās uz kuņģi, un doma par tālāku ēšanu lika sajusties nelabi. Nu ka nē, nē. 10 km jau nav ultra, gan jau pietiks enerģijas.

Mantiņas saliktas, atliek tikai izgulēties

Mantiņas saliktas, atliek tikai izgulēties

Laikus devos uz sacensību vietu, pārģērbos bez burzmas, iesildījos. Sajutu, ka neskrienas gluži tā, kā vajadzētu – ne tā, kā skrējās pirms nedēļas pārbaudes skrējienā, un ne tā, kā iepriekšējā vakarā. Pēc sajūtām skrēju vajadzīgajā tempā, bet pulkstenis rādīja vien 4:55 min/km – par vairāk kā 10 sekundēm lēnāk nekā vajadzētu. Sāku bažīties. Negaidīti pie starta satiku paziņas, tas mazliet uzmundrināja. Aplējos ar ūdeni, jo bija kļuvis jau diezgan karsts, un devos uz startu. Pirmo reizi mūžā stāvēju tik tuvu starta līnijai. Pavēros apkārt, lai noskatītu, kādas vēl dāmas te sastājušās. Redzēju aiz manis stāvam vienu ar 5 km numuru, vienu – 10. Otrā pikti pablenza uz mani, un es beidzu grozīties. Tā arī bija pēdējā reize, kad tajā dienā viņu redzēju.

Visvairāk pirms skrējiena bažījos par pārāk ātru startu. 5 un 10 km skrējieni tika startēti vienlaicīgi, un, kā jau bija paredzams, lērums vīriešu pēc starta signāla aiznesās pilnā ātrumā, mani apdzenot. Tālāk no starta stāvēt gan arī nebūtu prātīgi, jo pjedestāla rezultātam tika skaitīts bruto laiks, un startā jau pazaudēju 3 sekundes. Manas bažas par pārāk ātru startu, iespējams, mani arī iegāza, jo vēlāk skatoties kilometru tempus, redzēju, ka pat pirmo kilometru es noskrēju par 4 sekundēm lēnāk nekā biju ieplānojusi, lai izpildītu plānu A. Tālāk temps tikai kritās. Jau no pirmajiem soļiem nespēju uzķert vajadzīgo ritmu, kas vēl vakar likās tik pierasts un nemaz ne tik neiespējams. 4:46, 4:45, 4:58.

Trase sastāvēja no diviem apļiem un veda pa līkumainiem universitātes pagalmiem un šaurām ieliņām. Kā minēju, startā daudzi mani apdzina, un es pazaudēju jebkādu priekšstatu par to, cik sievietes skrien pirms manis. Pat ja būtu viņas saskatījusi startā mani apdzenam, man nebija iespēju saprast, vai viņas skrien 5 vai 10 km. Numuri uz vēdera.

Ceturtais kilometrs ved gar dzelzceļu pa grantētu ceļu. Bezvējš, karstums, uznāk pirmais grūtums. Neziņa par to, kurā vietā esmu, apgrūtina spēju saņemties. Nākas skriet vienai, tuvākie skrējēji manā tempā ir kādus 50 m pirms manis. 5 km skrējēji saņemas un viens pēc otra apdzen mani ievērojami ātrākā tempā, nevienam astē iesēsties nevaru.

Apskrienu pirmo apli gar finišu, kur laimīgi finišē 5 km skrējēji, man neviens nepievērš uzmanību. Netālu redzu stāvam paziņas, jautāju, kura pēc kārtas sieviete es esmu, saņemu atbildi, ka nezina. Tātad gan jau pirms manis ir vēl lērums, nodomāju. Nav jau arī nekāds brīnums, ja tik lēni skrienu. Uz vidējo tempu cenšos neskatīties, jo ir skaidrs, ka plāns A šodien nebūs izpildīts. Skrienot gar finiša arku, redzu laiku 23:40 – jau kavēju 20 sekundes. Cīņasspars pirmā apļa beigās saskrien papēžos, vienīgais, kas mani šajā brīdī uzmundrina, ir fakts, ka pēdējo reizi oficiālus 10 km sacensībās „uz ātrumu“ es skrēju Rīgā 2016. gadā ar rezultātu 52:25 min. To jau nu es šodien noskriešu.

4:52, 4:57. 5. un 6. kilometrs joprojām daudz par lēnu, īpaši censties arī negribas. Neviena sieviete mani nav apdzinusi kopš starta. Sestajā kilometrā kādus 50 m sev priekšā ievēroju apmēram manā tempā skrienošu meiteni. Viņa nosacīti skrien grupiņā ar vēl 2 vīriešiem, es joprojām skrienu viena. 5 km apdzinēji ir prom, trase paliek krietni tukšāka. Skrējēji ik pēc 20 – 30 metriem.

Trases līkumos stāv brīvprātīgie „pieskatītāji“, kas vēro, lai neviens neizdomā nogriezt kādu no daudzajiem līkumiem. No visiem 22 cilvēkiem visas trases garumā tikai trīs brīvprātīgie skrējējus arī uzmundrina. Pārējie saīguši tup un gaida, kad šis skrējiens beidzot būs galā. 7. kilometra sākumā malā atrodas divi cilvēki – pavecāks kungs un meitene. Atšķirībā no citiem, šie brīvprātīgie tiešām ir sekojuši līdzi skrējienam, un kungs nokliedzas: „Du bist die Zweite!“ (Tu esi otrā.) Momentā pamostos un atskatos – 100 metrus aiz manis skrien trešā meitene kopā ar puisi. Tā, kura 6. kilometrā skrēja pirms manis, nekur nav pazudusi, un uz mazu brīdi apsveru viņu ķert rokā, lai nav jāskrien vienai, bet acīmredzami viņa arī sasparojas un nedaudz kāpina tempu. Visu atlikušo ceļu es ne tik daudz skatos pulkstenī, kā viņai mugurā. Divi skrējēji, ar kuriem viņa turējās kopā pirms brīža, pamazām atraujas, un abas skrienam vienas, tikai trešā meitene aiz manis skrien kopā ar pavadoni. Laimīgā.

Astotais kilometrs atkal gar sliedēm. Atkal daži vīriešu dzimuma skrējēji sasparojas un apdzen. Diviem cenšos iesēsties astē, bet abi skrien pārāk ātri. Viens, kuram burtiski sāku mīt uz papēžiem, sabīstas, domā, ka es taisos apdzīt, un paskrien malā. Saku, lai turpina skriet, un kādus 200 metrus tā noturos, bet viņš ir daudz garāks par mani, ar gariem soļiem, un man neizdodas ilgāk turēties līdzi. Ik pēc brīža atskatos, vērojot trešo meiteni. Līdz 9. kilometram situācija nemainās – priekšējā skrien apmēram 60 metrus pirms manis viena, trešā vieta tādā pašā attālumā – aiz manis.

img-20180422-wa0000

…Un tad sākas sacensības. Es esmu labprātīgi samierinājusies ar otro vietu, kas jau ir labāk nekā cerēju, priecājos, ka tūlīt viss būs galā, kad pēkšņi izdzirdu, ka tā aiz manis strauji tuvojas. 200 metru laikā viņa ar savu tempa turētāju ir mani panākusi. Negrasos pilnībā padoties, un kādus 200 metrus viņu nelaižu garām. Abas kāpinām tempu, viņi mani ielenc no abām pusēm. Neesmu draņķe, priekšā viņai neskrienu, un viņi mani apdzen. Atlikuši 400 metri. Pēdējais posms diezgan līkumots, un pirmā sieviete acīmredzot mūs neredz. Aiz nākamā līkuma redzu, kā trešā vieta ar savu peiseri burtiski dažās sekundēs panāk pirmo skrējēju, un viņas skrien blakus. Izskatās, ka pirmā ir šokā. Visa skrējiena laikā viņa īpaši cītīgi neatskatījās, un, domāju, ka neredzēja, ka aiz manis ir vēl kāda, savukārt es nekādas apdzīšanas ambīcijas nevienā brīdī neizrādīju. Finišs ir futbola laukumā, un ar neērtu līkumu pa vidu. 70 m taisni, tad 340 grādu cilpa, un atkal kādi 70 m līdz finiša arkai. Trase norobežota ar lentu, skatītāju pamaz, un es redzu, kā abas skrējējas pirms manis sacenšas viena otru apdzīt. Notiekošais mani vairāk uzjautrina, kā skumdina. Vismaz kaut kas interesants šajās – citādi diezgan klusajās sacensībās. Visu finišu neredzu, jo man pienācis laiks griezties, un jāskatās zem kājām. Zāle paliek zāle, un būtu nelāgi dažus metrus pirms finiša nolikties garšļaukus. Tā kā aiz manis nevienas nav, es necenšos īpaši sprintot. 46 minūtes tāpat sen jau garām, un pjedestāls ir sasniegts. Finšēju ar oficiālo laiku 48:02. Trešā vieta mani pilnīgi apmierina, un finišā paspiežu roku tai, kas visu ceļu skrēja aiz manis, bet beigās mani un pirmo vietu apdzina. Viņa izskatās par to izbrīnīta. Laikam domāja, ka es būšu dusmīga. Nebiju. Respekts viņai par stratēģiju, ja man būtu bijis tempa turētājs, kas visu ceļu skrien plecu pie pleca, un ja es jau pirmajā aplī nebūtu mentāli padevusies, gan jau darītu tāpat. Varbūt būtu arī uzvarējusi, vai vismaz padarījusi tām pārējām abām viņu uzvaru nedaudz grūtāku. Bet kas to lai zina, kā būtu, ja būtu.

31206141_2127875977445314_8988483565381484544_n

20180422_140919

Ar šo finišu tad nu arī pirmo reizi uzkāpju uz pjedestāla, dabūju kausu un dāvaniņas – iekaramo šūpuļtīklu un dvieli. Mūsu “ģimene” varēs drīz atvērt dvieļu un neglītu skriešanas kreklu veikalu. Prieks par trofejām, jo īpaši tāpēc, ka citi finišētāji nedabūja pat medaļas. Bet nu ko gan citu var gribēt no skrējiena, kurā pirmā sieviete uzvar ar laiku 47:35 un dalības maksa studentiem ir EUR 1,77.

Kopējās atziņas: 10 km uz ātrumu noskriet ir daudz grūtāk nekā 72,2 km lēnām, un arī lēnie skrējēji var kādreiz uzvarēt, tikai jāizvēlas pareizās sacensības.

Tiekamies Rīgā!

Tikšanās ar “Lūsi”

Tērvetē, skrienot buka distanci sacensībās “Stirnu buks”, bija tik grūti, ka apsvēru domu turpmāk pāriet uz zaķa distanci. Bet, reģistrējoties uz Ogres Zilajiem kalniem, roka paslīd un nospiež lūša distanci. Liela loma tur atkal bija meitai Guntai, kura apgalvoja, ka man vajagot beidzot noskriet ko garāku, un ka lūša distancē mazāka konkurence uz pjedestālu manā vecuma grupā. Vārdiņam “pjedestāls” ir liels spēks, dikti jau gribētos pacīnīties par kādu trešo vietu! Bet par baltu velti to šoreiz nevarēs dabūt, būs jācīnās.

Starta koridorā stāvot, atkal nāk virsū šaubas – ko es te daru? Mana vieta ir uz dīvāna – zeķes adīt! Saku Guntai, ka laikam sāp ceļgals un slikta dūša metas. Gunta nosaka, ka tas ir tikai galvā. Nu labi, ja galvā, tad galvā! Nesāp man nekāds ceļgals un nav nekādas sliktas dūšas. Tās ir tikai atrunas. Mani mierina doma, ka pārgājiens arī ir labs sporta veids. Ieraugu Rimantu un saku, lai uz loteriju mani negaida, ka būšu vēl mežā.

 

IntaAmolina_1

Starts. Skrienas normāli, nākas pat sevi piebremzēt, jo, vadoties pēc tempa, esmu sākumam par ātru. Skrienu burzmā, apkārt čaloņa, un klāt ir vieta, kur buki aiziet pa labi. Tā vien gribētos kopā ar visiem virzīties uz finiša pusi, bet man vēl priekšā lūša cilpa.

Pēc dažiem metriem mani pārņem maģiska sajūta. Tā, tas ir lūsis! Apkārt iestājas klusums. Čalotāji devušies uz finišu. Klusums relatīvs, jo mežs sāk ar tevi runāt. Putniņi vītero, lapiņas plaukst. Ievu krūms apņem tevi ar mīkstu, smaržīgu pēli un aicina uzkavēties. Ak, šīs ievas! Nekādas ievas – skrien! Tālumā, aiz pagrieziena pazūd jauneklis dzeltenā kreklā, un es palieku viena ar savu lūsi.

Biju nolēmusi, ka tad, kad palikšu viena, varēšu mierīgi, baudot mežu, pāriet soļos, bet padomājot sapratu, ka nekas taču nesāp, un nav nekāda iemesla soļot. Skrienu tik tālāk. Atkal ievas. Nē. Nekādas ievas. Skrien!

Lūša cilpā notiek visādas dīvainas lietas. Izturības kontrolpunktā strauji tuvojas vīrietis ar kaut kādu dīvainu aparātu. Izskatās, ka grib man to iedot. Kas man tagad būtu jādara? Es negribu skriet tālāk ar kaut kādu aparātu rokā. Ak nē, paldies Izturībai, tā ir tikai laika kontrole!

Ievas! Nē!

Pēkšņi ieraugu sev priekšā dzeltenā krekla īpašnieku. Ko tas nozīmē? Es viņam tuvojos? Tad taču tas ir cērtams kociņš! Mēģināšu noķert. Nu, ja ne noķert, tad vismaz pakritīšu viņam uz nerviem. Tikmēr kritu viņam uz nerviem, kamēr esam blakus. Ko nu? Man negribas skriet pa priekšu, bet nesākšu tak bremzēt! Lieku garām, bet priekšā kalniņš. Nevaru tak sevi apkaunot un uzreiz pēc apdzīšanas pāriet soļos! Gribi vai negribi, jāskrien! Grūti. Bet man vajadzētu pazust viņam no redzes loka, lai viņam negribētos mani apdzīt. Domājams, ka viņu nokaitināju.

Skatos, priekšā zīme, ka tūlīt dzeršanas punkts. Ļoti labi, bet kas tad nu – priekšā kaut kāda dubļu žampa. Vai tiešām organizatoriem ir tik laba humora izjūta? Bet nē, kalniņā ir redzams arī dzirdināšanas punkts. Fū! 20km aiz muguras, un kontrolpunktā mani sagaida ar Latvijas himnu. Nez, tas man, vai arī tā sagaida visus? Tas tomēr nav man, bet par godu Latvijas hokejistiem. Nu labi. Te mani noķer arī dzeltenais krekls un saka, ka knapi mani panācis. Saku, ka varu paturēt tempu – lai ķer mani! Un prom esmu. Tā nu mēs tur visu laiku skrējām blakus. Kalniņā man garām. No kalniņa es garām. Sākām pļāpāt un aizrunājāmies par Rīga – Valmiera. Izrādās, esam tikušies Rubenē. Nu man jau liekas normāli, ka skrienu līdzīgi ar ultramaratonistu. Mums abiem iet grūti, jo negribu un negribu atpalikt. Tad mums pietuvojās arī visātrākais, sirdī jaunais nūjotājs (pēc jaunajiem likumiem, nevienu jau vārdā nedrīkst saukt). Tā nu abi ar dzelteno kreklu prātojam, ko tie nūjotāji lieto. Pēdējie kilometri tā arī pagāja, trijatā pļāpājot. Uz beigām gan es padevos un paliku viena. Nu ko, līdz galam jātiek! Paldies Vāverei ar visskaistākajiem matiem, ka neļāva man soļot pie paša finiša! Un tiešām, es to paveicu!

 

IntaAmolina_2

Pēc finiša pateicos saviem tempa turētājiem. Drīz jau arī apbalvošana. Ļoti cerēju, ka esmu trešā. Bet nē – trešā vieta citai. Nu, kad nav, tad nav! Bet, kad izsauca mani uz pirmo vietu – neticēju savām ausīm! Šitās emocijas! Neliegšos, tas ir patīkami un forši.

Paldies foršajām Vāverēm un lieliskajiem Riekstiem par vētrainajiem apsveikumiem! Viena no Vāverēm pieprasa stāstu. Lūdzu! Paldies ģimenei! Bet vislielākais paldies Guntai par iedvesmošanu! Apskāviens pirms starta – tas lika saņemties!

Pēc apbalvošanas saku Guntai, ka man šodien baltā svītra, ka loterijā laimēšu pulsometru, kaut man nevajag. Atdošu Guntai. Darīts! Guntai beidzot ir pulsometrs!

Paldies pacietīgajiem lasītājiem, ja jums interesēja, ko sacensībās domā lēnais gals!

Madeira 2018 pārbaudījumu ceļojums

Sanāca pagari, bet te nu tas ir – Madeira 2018 pārbaudījumu ceļojums. Gan jau kāds izlasīs.

MIUT piedalīšanās plāns tapa jau pagājušajā gadā pēc Horvātijas, patiesībā jau vēl pirms tam. Pēc Horvātijas tika “aizrunāta” komanda, ar kuru kopā piedalīties, jo kopā taču jautrāk! Mērķis bija izvirzīts, līdz ar to bija skaidrs, ka ziemā būs kaut kas fiziski jāpadara – protams, neizpalika arī derības, lai pasākumu padarītu asāku.

Treniņu cikls līdz februārim bija ļoti labs, faktiski neslimoju, varēju trenēties vairāk, bet šoreiz pietika arī ar lielo pieredzi. Nedaudz pietrūka garo kalnu treniņu zālē, bet citādi – kilometri tika krāti un vispārējā sagatavotība bija (un ir) labā līmenī. Beigu beigās sakrita miljons darbu, pēdējās pāris nedēļas bija “šķidras”, tomēr tas varbūt varēja ietekmēt nianses, bet ne kopējo skatu. Taču šoreiz daudz izšķīra tieši visādi “sīkumi” un to kopums.

Skats uz Observatoriju, tiesa 2 dienas vēlāk ar mākoņiem

Skats uz Observatoriju, tiesa, 2 dienas vēlāk ar mākoņiem

Plānotais VS Realitāte

Ceļojums.

Plāns:

Brauciena plāns uz papīra izskatījās ļoti labi. Starts plānots sestdienas agrā rītā, tāpēc, lai aklimatizētos un pierastu, tika nolemts Madeirā ierasties jau otrdienas rītā – pastaigāt pa apvidu, kalniem – tūristu takām (starp citu, uz šo noteikti gribētos atgriezties), saprast, kāda ir šī zaļā sala, un iejusties jau Madeiras apvidus gaisotnē. Tad mierīgi, jau dienu  iepriekš (piektdienā) sagatavoties startam – piereģistrēties un tikai ērti atpūsties dīvānā, uzkrājot enerģiju un dodot kājām vērtīgu atpūtu. Sestdien no rīta ar savu transportu uz startu – viss saplānots.

Realitāte:

Realitātē otrdienas rītā pēc vairāk nekā 4h lidojuma no Londonas uz Madeiru lidojumā, kuram bija jābūt nedaudz ilgākam par 3h, pilots pēc cītīgas klusēšanas paziņoja, ka nav spējis nosēsties Madeiras lidostā un šobrīd tuvojamies Porto, kur veiksim piespiedu nosēšanos, lai uzpildītos un atgrieztos Londonā. Šāds pavērsiens lidmašīnā izsauca milzu sašutumu. Arī mēs bijām neizpratnē par to, kā rīkoties, bet sapratu, ka tikt no Londonas uz Madeiru varētu būt faktiski neiespējami – visi reisi bija izpārdoti. EASYJET solīja, ka ar nākamo iespējamo reisu mēģinās mūs nogādāt uz Madeiru, bet – kad – to neviens nemācēja pateikt. Interesanti, ka tajā dienā Madeirā nosēdās 10 no 12 lidmašīnām, bet ne mūsējā. Var jau būt, ka tā arī labi, jo nosēšanās šai lidostā esot viena no sarežģītākajām pasaulē. Lai vai kā – 3h vēlāk nekā plānots bijām Portugālē, taču nevis Madeirā, bet  Porto. Zināju ka TAP Portugal piloti vismaz 5 reizes dienā lido uz Madeiru, un, ja kāds tur spēj nosēsties, tad tieši viņi.  Un kādai brīvai vietai lidojumā taču jābūt! Tā arī bija. Iegādājāmies lidojumu ceturtdienas rītam – Lisabona-Madeira. Tātad mums bija jāpavada 2 dienas Portugālē, jāpārbrauc uz Lisabonu un jācer, ka dublis nr. 2 izdosies. Otrdienas vakaram atradām viesnīcu Porto un uzēdām vakariņas. Patiesībā nogurums no visas ceļošanas bija liels. Par laimi, Portugālē tieši pie Lisabonas tikko bija sācies viens projekts, tāpēc nākamajā dienā apmeklējām arī to un kopā ar klientu paēdām vakariņas, un nākamo “nakti” pavadījām Lisabonā. Lisabona ir mežonīgi kalnaina pilsēta (tāda ir arī Porto), tajā cilvēki piedzimst ar talantu “kāpt” kalnos. Ja tāds būtu bijis kāpiens pa ceļam uz skolu Cēsīs, tad droši vien es būtu kalnu stirnu buks.

Dublis nr. 2 lidojumam izdevās, un ieradāmies Madeirā ceturtdienā – tajā pašā dienā, kad pārējie biedri izlidoja no Rīgas un vakarpusē arī veiksmīgi ieradās. Jāatzīst, ka te bija vēl viena ķibelīte – atlidojot mums neļāva iznomāt mašīnu, jo mums neesot kredītkartes. Paņēmām taksi uz sacensību centru (10 min no lidostas), kur atradās viens mazs auto nomas punkts. Te došu padomus: pirmkārt, obligāti ņemiet automātu, ticiet man, noderēs; otrkārt, droši aizbrauciet uz kādu vietējo pilsētu un atrodiet auto nomas punktu tur. Mūsu izmaksas sanāca par 40% lētākas bez kredītkartes, turklāt ar pilnu apdrošināšanu, un tikām pie kārtīga SMARTiņa.

Protams, viss plāns bija sajaukts, bet beigu beigās pēc ļoti aktīvas piektdienas gatavojāmies startam. Viss bija gatavs, nebija nekāda uztraukuma, laikapstākļus arī ar katru mirkli solīja arvien labākus.

Skrējiens.

Plāns:

Tā kā kaut kāda pieredze jau bija iekrāta, tad biju izdomājis skriešanas plānu. Sākt ļoti mierīgi, noskrējienos veikt izrāvienus, visus līdzenos posmus skriet, kalnos kāpt, emocionāli uzlādēties, daudz nečammāties starppunktos, lielajā punktā pārģērbt drēbes un zeķes, mierīgi bez apstājas “močīt” līdz beigām, ēšana arī vairs nebija nekas nezināms – līdz ar to jutos tiešām GATAVS.

Realitāte:

No rīta drusku aizkavējāmies, patiesībā vairāk kavējās “kolēģi”, varēju Andi atstāt guļam, un uzvara būtu rokās, bet, protams, ka tā nekādā gadījumā nedarītu. Uz startu izbraucām ar maksimums 10 minūšu rezervi, bet iepriekšējā vakarā nebiju precīzi apskatījies starta vietu, tikai aptuveni. Tā kā arī pats sēdēju pie stūres, tad navigācija bija daudz maz īstajā virzienā, tomēr uz dullo – ar cerību, ka tur būs kāda zīme. Protams, zīmju nekādu nebija, bet vienā brīdī, aptuveni 12 minūtes līdz startam, nostrādāja instinkts, piemetām auto ceļa malā, noorientējāmies, fiski sameklējām info un sapratām, ka jāpabrauc pat drusku atpakaļ, braucot augšā kalnā uz ciematiņu, kur paredzēts starts. Ārā lija, tas arī nebija plānos, jo lietus jaka bija ielikta kārtīgi somā, un tobrīd vēl neiedomājos, bet maiņas zeķes un siltā veļa atradās ārējā kabatā, kura kārtīgi salija… Pie starta ieradāmies, kad bija palikušas kādas 4, maksimums 5 minūtes. Ātri nodevām drēbju maisu un kopā ar pārējiem dalībniekiem bijām starta koridorā. Skanēja “Highway to hell”, kas ir skanējusi katra skrējiena startā kā uzmundrinošais gabals. Startu atcēla par 5 minūtēm, līdz ar to paspējām pat ar kārtīgu rezervi vēl pastāvēt.

Starts. Viss sākās ar kāpumu, kurā mierīgi ar nūjām soļoju kalnā. Redzēju, kā attālinās abi TrueStory konkurenti, bet tas viss bija pēc mana plāna. Pēc kārtīga kāpiena bija nedaudz gluda skriešana, un sākās pirmās tehniskās daļas, kurās sapratu, ka esmu bijis krietni par daudz atpakaļ, jo priekšā skrienošie nemācēja pārcilpot pa akmeņu krāvumu pāri upītei, kā arī noskrējienos stīvējās ar nūjām un gāja lēnāk nekā pret kalnu. Tas mani nedaudz uzvilka, jo nespēju izmantot savu trumpi. Apdzīt nebija iespējams, un viss arī bija salijis, līdz ar to pamatīgi slīdēja kājas arī pašam. Pirmajā punktā ierados aptuveni pēc 2h, bija laba sajūta, un zināju, ka jau no šī brīža jāsāk apdzīt un “kāpt” rezultātos uz augšu. Nākamais posms bija ar skrējienu lejup, tad kāpienu un atkal noskrējienu. Tādu, kāds man patīk. Jau izejot no punkta, apdzinu vairākus dalībniekus, kalnā kāpienā turējos plūsmā, tad pa līdzeno daļu atkal apdzinu vairākus, bija vēl arī citi kāpieni. Patiesībā šo posmu grūti atceros, bet gāja labi, sākās lielais noskrējiens. Bija tāds akmeņains, vertikāls, ne pārāk parocīgs posms, pietrūka kaut viena koka, pie kura pieķerties “ja nu kas”. Bet likās – jo labāk man. Nūjas biju aizāķējis aiz somas un tiešām lidoju lejup, dzenot visus pēc kārtas, līdz vienā serpentīnveida līkumā, lecot uz akmens, izrādījās, ka tas ir ļoti slidens, un piedzīvoju kapitālu kritienu.

High five!

High five!

GATAVS! GATAVS? Biju ar krūtīm pāri nogāzes malai, ar kājām iekrampējies kaut kur citos akmeņos, visu ķermeni sarāva krampī. Citi, protams, prasīja vai viss OK, uz ko atbildēju apstiprinoši, bet nodomāju, ka viņu galvā bija doma – pats vainīgs – tā “mauca” lejā. Piecēlos, kājas trīcēja, ķermenis vēl bija šokā, kājas sarautas krampjos. Biju tā atsitis elkoni, ka nevarēju salocīt roku un aizsniegt nūjas. Bija pazudusi “trubiņa” plaušai, kuru arī nevarēju sataustīt, rokas bija asinīs un baigi sūrstēja. Tuvējās pudelītēs nebija ūdens, bet sporta dzēriens, rokas “slaucīju” pret samirkušo lietus jaku, lai vismaz drusku tās dabūtu tīrākas. Kādu laiciņu lēnām kāpu lejā. Kāpšana bija ļoti lēna. Palika drusku lēzenāks, šoks, likās, ka bija pārgājis, un izlēmu atkal atsākt skriet. Atkal dažus apdzinu, bet vienā brīdī, droši vien vēl sasprindzinājuma dēļ, aizķēru ar kāju akmeni un nu lidoju uz priekšu. *****, baigi sasitu kāju, potīte sāpēja tā, ka uz pirmo momentu šaubījos – vai vispār varu paiet? Katra plauksta bija ieguvusi vēl pa kādai rētai. Šoreiz pārgāju uz “superslow mode. Lēni gāju, jo ātri nevarēju, sāpēja ahilejs, bija pazudusi pārliecība. Zinot, kāds esmu optimists, pie sevis pieņēmu lēmumu, ka, ja būs vēl viens šāds kritiens, tad jāpārdomā, vai nevajadzētu mest mieru, jo apavi tiešām ļoti slīdēja. Nonācu līdz posmam, kur “satiekas distance” un bija neliela cilpa. Pretim nāca Andis, viņš priecīgs teica, ka viss esot labi, par ko arī šoreiz, netipiski latvietim, arī es biju priecīgs. Teicu, ka baigi nokritu un sliktākais, ka esmu pazaudējis pārliecību par skriešanu lejup. Tad apskatījos uz kāju, tur bija, īpaši neizpušķojot, galda tenisa bumbiņas puses izmēra “izaugums” uz apakšstilba. Neizskatījās labi. Andis arī nošausminājās un aizgāja lielajā kāpienā. Paskatījos pulkstenī, lai piefiksētu, cik tālu esmu aiz viņa. Līdz punktam drusku paskrēju, bet pārsvarā gāju. Tomēr labi, ka nebija tālu. Sameklēju medpunktu, iestājos dzīvajā rindā. Tur viss, protams, notika “portugāliski”, proti, ļoti lēnām. Kad pienāca mana kārta, mani “notīrīja”, dezinficēja, aplīmēja roku – it kā saveda kārtībā. Tajā brīdī sapratu, ka cīņa ar saviem tiešajiem konkurentiem visdrīzāk ir zaudēta, bet par izstāšanos nevarēja būt ne runas. Kaut ko apēdu, uzlādējos un gribēju iet lielajā kalnā. Pirms izejas visiem lika uzrādīt četras lietas: mobilo telefonu, izdzīvošanas paladziņu, lietus jaku un vismaz 1 litru dzeramā. Tiesneši pieminēja: “It`s very cold up there…” Pēc mirkļa biju vietā, kurā biju saticis Andi, precīzi nevarēju pateikt, bet biju vairāk nekā 1 stundu aiz viņa (pēc rezultātiem kontrolpunktā biju 30min aiz viņa, tas nozīmē ka tur paliku vēl 30min). Tomēr precīzi nezināju, jo biju uzlicis pulkstenim “saudzīgo” režīmu, un, kad apstājos uz ilgāku laiku, tas apstādināja arī hronometru, tāpat GPS signālu tas uztvēra pārāk reti. Tāpat biju atskārtis, ka man ir “nomiris” telefons, kas patiesībā bija skumji, jo nevarēju neko nobildēt, nofilmēt, ar kādu sazināties, apskatīties, cik km veikti. It kā sīkumi, bet viss šai dienā bija pret mani. Sākās kāpums, īsti nevarēju pakāpt ar lieliem soļiem, jo kājas ādu vilka brūce, man ļoti nepatika šis posms, priekš manis bija arī pārāk vertikāls kāpiens. Lēzenākos kāpienos biju daudz stiprāks. Šis bija klasiskais posms, kurā kāp, un tad, kad jau trešo reizi tev liekas, ka nu būtu jābūt augšā, tā vēl joprojām nav.  Bet es zināju, ka tā ir augstākā virsotne – Pico Ruivo, attiecīgi, kamēr apkārt joprojām bija augstāki kalni, tikmēr jākāpj tikai augšup.

Skats no Observatorijas, no kurienes “nācām”..

Skats no observatorijas, no kurienes “nācām”…

Te tiešām pavērās fantastiski skati, tālumā redzēju observatoriju, kurā bija sarunātā atbalsta grupa ar Coca-Colu. Tas deva nelielu devu motivācijas. Iegāju atpūtas punktā augstākajā virsotnē, lielākā daļa kāpumu jau bija aiz muguras. Nākamais posms, zināju, būs ļoti skaists, vēlāk pa vidu – atbalstītāji, tikai jāskrien un jāpriecājas. Samērā ilgi uzkavējos punktā, bija laba apetīte pēc garā kāpiena, bet labā noskaņojumā devos tālāk. Atsāku skriet lejup. Fiziski jutos ļoti labi, pa līdzeno kraujas malu skrēju, dzinu visus, kuri bija tuvumā. No tā brīža līdz finišam mani apdzina tikai viens skrējējs, kurš aizlidoja garām vēlāk lēzenā noskrējienā. Kalnā ātri kāpu, bet, tā kā viss bija kapitāli ievilcies un pulkstenis rādīja ap 10 stundām distancē, kur manā plānā bija jābūt apmērām astoņām, tad man bija beigušies visi ēdamā krājumi. Tomēr mierināju sevi ar domu, ka kalnā vismaz būs Coca-Cola. Ja vien varētu, piezvanītu, lai atnes arī Snickerīti. Man tā gribējās šo kombināciju! Gatavojoties atrādīties atbalstītājām, zināju, ka ar ātrumu te nepārsteigšu, un, lai arī bija vēss, novilku lietus jaku, uzspodrinot nesen kā saņemto TrueStory kreklu ar Latvijas simboliku. Diemžēl, kā jau tas bija visā skrējienā, kļūda rezultātos nerādīja mani iepriekšējā punktā. Vienīgā informācija tika saņemta no Anda, ka es esmu kārtīgi nokritis, telefons izslēgts, un, tā kā kalnā bija ļoti auksti, mani neviens kalna galā nesagaidīja. Gaidīja, bet mašīnā sildoties, nevis vējainajā trases malā. Es biju tiešām vīlies, bet biju pārliecināts, ka nākamajā punktā kādam jābūt, tas bija pēc aptuveni 5 km noskrējiena.

Madara Lebedoka energy bar

Madara Lebedoka energy bar

Šo posmu veicu samērā ātri – zem 40 minūtēm, un, jau tuvojoties punktam, man pretim skrēja Madara – priecīga, ka es vispār esmu dzīvs. Šis bija lielais somu punkts, tiesa gan, arī apšaubāmas kvalitātes, jo somas bija ārā, nebija nekādas telpas, pat ne tuvu nevarēja salīdzināt ar 115.km lielo kontrolpunktu, kurā mani dakterēja. Lai vai kā – uzvilku sausu kreklu, pārvilku zeķes, paņēmu līdzi papildus ēdamo, sabučoju Madaru. Prasīju, kā iet pārējiem. Elīna atbildēja, ka Andis jau nākamajā punktā un priekšā kādas 2 stundas.

Pie “somu” punkta ar ēnu.

Pie “somu” punkta ar ēnu.

Sapratu, ka te viss beidzies, un devos tālāk tikai finišēt (izrādās gan, ka šī informācija bija nepatiesa, bet tāds jau bija šis skrējiens). Ar nelielu vilšanos sevī skrēju uz nākamo posmu. Jutos ļoti labi, priekšā bija pēdējais kāpums, aptuveni 600 vertikālie metri, un tad – 27km “finišēšana”. Šis, liekas, vienmēr interesanti, ka finišēšana notiek, liekas, jau pēdējos 25-30km, bet patiesībā tie ir 25(!) km, un tie, kuri skrien, droši vien reti domā, ka tas jau tāpat būtu ļoti daudz (arī pēdējie 10km vienmēr liekas ļoti gari). Līdz nākamajam punktam atkal daudzus apdzinu, noskrējienos pietuvojos, kalnos kāpām visi kopā, pa līdzeno biju viens no retajiem, kurš skrēja. Bija tikai jāsaņemas un jāskrien. Ieejot punktā pirms noskrējieniem, ierāvu magniju, padzēros un daudz vairs punktos neuzkavējos, bija baigi auksts un vējains. Sākoties noskrējienam, sāka satumst un līt… Pie sevis nodomāju – nu ne jau vēl tumsa un lietus! Par laimi, tās bija tikai pāris piles, bet, lai sasildītos, biju sācis skriet krietni ātrāk. Bija labs – latvisks skrējiens lejup pa smilšainām kalnu takām. Dalībniekus pārķert sanāca ļoti lēnām, kaut gan apdzinu kā stāvošus, laikam bija notikusi liela izretošanās. Ieskrēju pirmspēdējā punktā, līdz beigām palikuši aptuveni 17km, nākamais “sprintiņš” 5km ar pamatīgu noskrējienu (-320 vertikālie metri jeb 6 Siguldas), un tad 12km līdz finišam. Bija baigi tumšs, lampa man arī nebija nekāda labā līdzi paņemta, nevarēju atšķirt peļķes uz ceļa un dubļus uz takām. Skrēju visu laiku, līdz distance ieveda Siguldas tipa mežā, pa taciņu skrienot pa nogāzi, zināju, ka gaišā laikā te varētu kārtīgi “maukt”, visu laiku gaidīju vertikālo noskrējienu, kura galā bija jābūt pēdējam punktam. Beigās arī sagaidīju, tajā apdzinu cilvēkus 6-7, nezinu, ko viņi tur darīja, jo arī es biju lēns un ļoti piesardzīgs, bet viņi iepalika pamatīgi. Tikai tad, kad gāju ārā no punkta uz finišu, viņi parādījās pie telts. Sākās pēdējais posms, nieka 12km. Sākums varēja būt skaists, gar klinti aptuveni 300m augstumā, lejā pret kalna malu sitās okeāna viļņi, kuru baltumu varēja redzēt arī naksnīgajā tumsā. Bija sajūta, ka šo posmu veicu pilnīgi viens, bija kādi pāris “rēgi”, kas uzpeldēja nakts tumsā, dažus skrējējus atstāju, uzreiz izejot no punkta, citi priekšā nebija redzami. Distance kopēja kalnu nogāzes kontūru ar visām “kabatiņām” un ielokiem, pēc kādiem 4km bija ūdenskritums, zem kura bija gribot negribot jāizskrien. Organizatori bija iedeguši lampiņas aptuveni kilometra garumā, kas izgaismoja taciņu gar kalnu – tas bija tiešām skaisti, lai gan fotogrāfijā tas noteikti izskatītos pēc … nu jūs jau ziniet. Pēc kalna malas skrējiena bija jāpārceļas pāri virsotnītei un tad jau pa iekšējo malu jādodas uz Machico, kur bija distances finišs. Pēdējie 5km gāja pa malu ūdens savākšanas kanālam, kādi ir gandrīz katram kalnam. Manuprāt, Madeirā tādā ziņā ir ļoti attīstīta ūdens infrastruktūra un visa šāda veida būvniecība. Naksnīgā tumsā noķēru pāris “rēgus”, kurus astrālie vai ezotēriskie ķermeņi noteikti bija pametuši, un tos apdzinu. Ļoti gari gāja šis posms, bet beidzot tika sagaidīts pēdējais noskrējiens uz finišu. Kājas sāpēja, bet nebija ļoti grūti, pēdējie pagriezieni gar okeāna krastu, skatītāju atbalstīts sasniedzu finiša koridoru, kurā finišēju kopā ar Madaru un Latvijas karodziņu. Finišs bija sasniegts.

Finišs

Finišs

Šoreiz skrējiens un viss brauciens tiešām bija pārbaudījumu vētra, kaut kur pa vidu apēdās arī lielais prieks un motivācija par visu skrējienu. Tas kaut kādā mērā nesniedza iepriekš iedomāto, distance nebija viegla, bet to pabeidzu bez īpašas piepūles, kājas jau šodien (2 dienas vēlāk) faktiski vairs nesāp. Acīmredzot, nebiju atdevis “sevi visu”, bet varbūt tā šoreiz bija labāk, varbūt tas bija nevis pārbaudījums, bet kāds mani pasargāja…

Selfijs Zigim.

Selfijs Zigim.

Vai Madeira ir pievarēta? Varbūt, bet man ir sajūta un vēlme kaut kad atgriezties, varbūt arī 115km distancei, tagad jāpameklē nākamais piedzīvojums – kādi varianti?

Pārpublicēts no Ērika Lebedoka ieraksta

Maltuve.

Purvu un taku skrējiens “Maltuve” savu nosaukumu guvis no Maltuves purva, bet organizatori sola, ka dalībnieki tiešām jutīšoties izmalti. Vai nu tā tiešām būs? Parādās bildītes no trases, bet parasti jau tāda veida attēli ir gluži vienkārši vietas, kurām jāskrien garām. Nevar būt, ka šoreiz būs jāšķērso! Vispār jau derētu pārbaudīt.

Savas spējas novērtēju kā vidējas, tāpēc piesakos vidējai distancei – 17km. Pirms sacensībām esmu noķērusi nelielu klepu, bet nejūtos tik slima, lai paliktu mājās. Varbūt tieši izvandīšanās pa purvu nāks par labu! Pirms starta uzzinu, ka grāvji esot lecami, un vispār organizators esot sūkstījies, ka par maz slapjuma. Skaidrs, tad telefonu plēvē netīšu. Ievēroju, ka dalībnieku ir maz. Varbūt varētu pacīnīties par kādu labu vietu? Sākot skriet, klepus ir iesprūdis kaklā, ir pagrūti skriet un elpot, tāpēc saprotu, ka cīnīties nāksies tikai ar sevi, un nopriecājos, ka nepieteicos 29km distancei.

Sākumā trase ved caur mežu. Tad smilšains ceļš, kas nesenā lietus dēļ nav vis irdens, bet normāli skrienams. Tiktāl labi. Atkal mežs, kaut kāds slapjums. Ilūzijas, ka var saglabāt sausas kājas, zaķu cilpas ap kokiem un peļķēm… Un tad parādās kaut kāda slapja stiga. Skaidrs, Maltuve sākas! It kā cenšos skriet, bet drīz vien ir skaidrs, ka mana aktivitāte drīzāk ir nevis skriešana, bet steigšanās. Kājas ir ne tikai slapjas, bet izmērcētas. Ūdens ir auksts. Skaidrs, organizators nav melojis – trase tiešām ved cauri tām vietām, kas ir bildītēs, nevis garām tām! Grāvis. Lecams. Smiltis. Labi, jo var pažāvēt un sasildīt kājas. Un tad seko pats labākais – garumgarā stiga pa purvu. To, ka tā ir stiga, gan var saprast tikai no tā, ka redz vairākus marķējumus uz priekšu taisnā līnijā. Ir purvs. Un ar purvu es domāju tiešām purvu. Bez takām vai kaut kā tamlīdzīga. Tas ir purvs. Sfagni, ūdens, daudz ūdens, kas nezin kāpēc ir ledusauksts, un pērnās dzērvenes. Varbūt uzēst? Nē, negribas, ir grūti. Varbūt vēlāk. Kaut kādā mistiskā veidā cenšos steigties ātrāk, jo nevar jau saprast, cik ilgi tas purvs te vēl būs! Vēlāk uzzinu, ka vajadzēja skriet pa tām vietām, kas vasarā būtu bīstamākās, jo tur apakšā esot vēl sasalis. Skaidrs, kāpēc tas ūdens bija tik stindzinošs! Bet es cenšos skriet tur, kur ir ciņaināks un mazāka iespēja iegrimt. Brīdī, kad, turoties pie mazās priedītes, cenšos izvilkt iestigušo kāju, saprotu, ka cīņa būs ne tikai ar sevi, bet arī ar kontrollaiku. Par laimi, klepus no kakla ir pazudis, un visu uzmanību varu veltīt steigšanās procedūrai. Visu laiku priekšā kādu redzu, tāpēc izpaliek sajūta, ka būšu pēdējā no pēdējiem, un neviens mani finišā negaidīs. Kad priekšā vairs nevienu neredzu, saprotu, ka stiga beidzas, ir pagrieziens. Kas būs tālāk?

Tālāk ir purvs. Vienkārši purvs. Ne vairs tik slapjš, nav jāvandās pa sfagnu un ūdens kokteili līdz ceļiem, toties ir vaivariņi un kaut kādas dzērveņu mētras, kas skrāpē kājas. Skrienu no marķējuma līdz marķējumam, jo tālāk distance nav saskatāma. Ak, es teicu, ka es skrienu? Nē, es steidzos! Vaivariņi, mmm… Gribas te palikt, jo tik sen neesmu bijusi purvā! Visam labajam reiz pienāk beigas, un purvs arī beidzas, toties sākas bērzu birzīte. Pa apakšu ir sīki, smalki žagariņi, kas birst botās. Un grāvis. Šis nav lecams! Pēc tam vēl vairāki nelecami grāvji. Un telefons man nav ietīts plēvē. Balansēju uz slapja “tiltiņa”, kas sastāv no kaut kādiem grāvī iemestiem koka gabaliem, un izdzirdu aiz sevis cilvēku. Es ceru, ka tā nav sieviete, es negribu ne ar vienu cīnīties. Skrienu uz priekšu, tālāk ir normālāk skrienams, kaut kāda stiga vai ceļš, bet marķējums ir pašvaks. Kad neredzu nākamo, apstājos un blisinos apkārt. Cilvēks aiz manis ir vīrietis. Ļoti labi, lai tad viņš skrien, kā grib! Viņš skrien aiz manis. Pats vainīgs. Priekšā ir melno dubļu laukums. Izskatās, ka tur var attapties arī līdz kaklam dubļos, bet pēc pēdām redzu, ka citi ir skrējuši pāri. Labi, tad es arī! Drīz vien distances sadalās. Laikam tas džeks aizskrēja uz 29km trasi, jo vairs distancē es neredzēju ne viņu, ne kādu citu skrējēju.

Pēc dažiem pagriezieniem atkal kaut kāda stiga vai taisns ceļš, kas klāts ar ūdeni. Pa kreisi var iztipināt, tad pa labi var, tad vairs nevar, nu nekas – kājas jau tāpat ir slapjas! Atkal smiltis un tad tā sausā purva ekosistēma, kurai es nezinu nosaukumu, toties labi pazīstu to citas pasaules sajūtu, kas tādā valda. Esmu stāvā sajūsmā. Beidzot esmu iedzīta savā mīļākajā vidē! Kaut kur smadzenēs ataust doma, ka ir sacensības. Nav ne jausmas par kilometriem, bet paskatos, cik pulkstenis. Izdomāju, ka reāls rezultāts būtu 2 stundas. Kontrollaiks – 3 stundas. Gan jau būs kaut kas pa vidu. Kopš starta ir pagājusi gandrīz stunda. Nospriežu, ka viduspunkts būs stundu – pusotru pēc starta. Kaut ko tur vēl kalkulēju, un tad ir kontrolpunkts ar bufeti, kurā saprotu, ka skrienu optimistiskajā plānā uz 2 stundām, jo tā bufete ir viduspunktā. Brīvprātīgie paziņo, ka es esot otrā. Kaut kā neticas, bet nu tomēr godīgi cilvēki, acīs skatās… Ēdu šampinjonus un domāju – varbūt tiešām otrā? Labs ir, skrienu tālāk, pie velna, es gribu to otro vietu! Pēdējo reizi uz pjedestāla es biju 2015. gadā! Vakarā gan atceros, ka 16. gadā arī bija uzvaras, bet tajā brīdī es atceros tikai 15. gadu, kas šķiet kaut kādi Ulmaņlaiki.

Uz priekšu, uz priekšu! Smilšainie ceļi, viss skrienams! Kaut kāds operators novērš uzmanību, un aizskrienu nepareizi – kalnā augšā. Velns, jāskrien bija pa leju! Atgriežos trasē un koncentrējos vairāk, jo to marķējumu tiešām brīžiem nevar redzēt. Pagājusi pusotra stunda. Palikusi pusstunda līdz stunda, atkarībā no tā, pa kurieni būs jāskrien. Kad šķiet, ka nu jau tikai ceļi un stigas, sākas atkal kaut kāds slapjums. O jē, varēs pastaigāt un atpūsties! Ha, kā tad! Ielikuši fotogrāfu. Jāskrien. Labs ir, skrienu. Jo tālāk, jo vairāk rēķinu kaut kādas mistiskas minūtes, kas jānoskrien. Beigas jau jūtamas, skrienu pa stigu un ieraugu to lielo kāpu, kuru pazīstu no orientēšanās sacīkstēm. Velns, būs jāskrien augšā! Skrienu tuvāk, lejā bulta. Vai tiešām trases autors var būt arī žēlīgs? Tiešām jāskrien pa apakšu! Nu jau viss, jau var dzirdēt sacensību centru, bet tomēr ir neticība – ja nu vēl kaut kādas viltīgās cilpas pašās beigās ieliktas? Cilpu nav, skrienu ātrāk. Atpakaļ neskatos, bet, ja nu tur kāds ir, tad drošības dēļ jāuzskrien tā ātrāk. Viss, finišs pēc 1:53:50 un 2. vieta no sievietēm. Grupā 1. vieta. Vīram sīkdistancē 3. vieta grupā, tas arī iepriecina.

Gozējamies saulītē, kāpjam uz pjedestāliem, saņemam balvas. Par pirmo vietu kadiķa svečturis, ko nevaru vien beigt ostīt. Kā man patīk kadiķa smarža! Par kopvērtējumu dabūju normālu virtuves dēli, man patīk. Bet vislabākā ir sajūta, ka es atkal varu pakāpties uz augšu apbalvošanā. Lai arī nelielās sacensībās ar mazu dalībnieku skaitu, bet tomēr. Tā ir ellīgi laba sajūta. Gribu vēl! Gan uzvaras, gan purvus.

Es šajā salā vēl atgriezīšos jeb TGC 125km

Saulriets ar skatu uz Teidi. No salas augstākās virsotnes Pico de las Nieves

Saulriets ar skatu uz Teidi. No salas augstākās virsotnes Pico de las Nieves

Jau pērn pēc finiša bija skaidrs, ka es šajā salā vēl atgriezīšos. Tāpēc pavisam loģiski šķita pieteikties uz iespējami garāko – normālo distanci jeb 125km. Tā kā pēdējos gados ziema Latvijai diemžēl iet ar līkumu, tad īpaši nebēdāju, ka ieilgušais rudens tiek pavadīts kaut kur citur. Protams, protams. Ziema šogad ieradās tieši tad, kad es biju prom, un es par to uz viņu biju dikti dusmīga. Bet vairs jau neko. Lai vai kā, bet iepriekšējās dienas vakarā, atverot Transgrankanārijas Facebook lapu, atklājās nebūt tie paši labākie jaunumi – tika izziņots, ka 42km distances starts ir pārcelts par 24 stundām, tas ir – uz sestdienas rītu, jo salā plosās negaiss, un tas nozīmē, ka visas īsās distances startē praktiski vienlaicīgi nākamajā rītā pēc mums. It kā jau nekas, bet mums nedaudz pajuka mašīnu loģistika, un citiem – arī atbalsts trasē, nemaz nerunājot par kooperēšanos ar ekipējumu.

Mūsu sala ir zem tā zaļganā negaisa plankuma

Mūsu sala ir zem tā zaļganā negaisa plankuma

Piektdienas rītā mūsu salas pusē (Maspalomas) debesis ir apmākušās, knapi +16°C, vējš, skats uz kalniem dikti žēlīgs, un piedevām ik pa brītiņam smidzina. Lai arī laika prognozi naktij un nākošajai dienai sola bez nokrišņiem un līdz pat +25°C, tā nevieš uzticību, ka tā tiešam būs un trasē nesalīšu. Nolemju, ka man tāpat kā dažiem puišiem vajag priekš šī skrējiena iegādāt rociņas, un tā vietā, lai visu dienu vārtītos pa gultu, ēstu un pūstos, es aizsoļoju atkārtotā ekskursijā uz expo. Melnās, smukās, orģinālās kolekcijas rociņas izpirktas, bet labi, būs man oranžas. Ja tā padomā, tad varētu jau nepirkt, bet, kurš gan iedomātos tās paņemt līdzi no mājām. Vēl tik tāds sīkums, kā jāsakrāmē somas, jāapēd vakariņas, nedaudz jāpaguļ un tad jau var sākt domāt par braukšanu uz startu.

01

Las Palmas. Galvaspilsētā ierodamies apmēram stundu pirms starta. Termometrs rāda, ka ir +17°C. Silts. Pludmalē valda karnevāla ballītes atmosfēra. Par to, ka šeit notiek sacensības, liecina tikai starta arka pludmalē un komentētājs, kurš visu laiku kaut ko runā. Tāpat neko nesaprotu. Hmm, bet kur ir tualetes? Nekur nevienu nemanu. Vai tiešām man būs jāpievienojas tiem vīriešu kārtas skrējējiem un jādodas apskatīt, kā tumsā izskatās okeāns? Vai arī jāpievienojas tiem, kuri stāv rindā vietējās kafejnīcās. Dīvaini. Atdodu māsai dūnu jaku, pārbaudu, vai brīdī, kad ieslēgšu lampu, ieslēgsies arī aizmugurējā sarkanā gaisma, un esmu gatava doties uz starta koridoru. Līdz startam nepilnas desmit minūtes. Stāvu un domāju, vai man tiešām nebūs starta bildes? Varētu jau palūgt kādam, lai mani nofotografē, bet tāds slinkums. Turpinu stāvēt un domāt, ka šis būs tas gads, kad man nebūs pirmsstarta bildes. Kā tad. Jāpamēģina sazvanīt māsu un palūgt, lai atnāk un mani nofotografē, protams, ja vien viņa jau nav aizgājusi labi tālu skatīties startu.

Starts

Starts

Starts. Diez, nine, ocho, seven, seis, five, cuatro, three, dos un, atskanot ¡Ay mi Gran Canaria! Grankanārijas vīru kora izpildījumā, tiek dots starts. Fonā grandiozs salūts. Ballīte ir sākusies. Protams, es zinu, ka pirmie trīs kilometri ir gar okeānu pa promenādi, bet kāpēc viņi ir pa smiltīm? Nopietni, jāskrien pa tām sasodītajām pludmales smiltīm, grr… Neciešu, neciešu tās pludmales smiltis! Tā jau ir forši skriet un skatīties uz priekšā mirgojošajām sarkanajām gaismiņām, kas izstiepušās pa visu pludmali. Bet tās smiltis. Kāpēc dažiem skrējējiem kājās ir plastmasas maisiņi? Nē, nu es saprotu, ka negrib, lai smiltis sabirst apavos vai arī negrib, lai kājas kļūst slapjas. Bet ticiet man, tā pludmale te ir paradīze, salīdzinot ar pērno salas otrā pusē. Paskrienam garām baznīcai, kuru atceros no pērnā gada ekskursijas pa galvaspilsētu. Tālāk laukā no pilsētas pa asfaltu. Te manas domas pārtrauc no aizmugures: “Čau!”. Tā, tā. Ko Dace te dara? Es domāju, ka viņa sen ir kaut kur priekšā. Izrādās, ka viņa startēja no pašām beigām, nomierinu, ka čipus startā nepārbaudīja, un no mugurpuses paspēju uzsaukt, ka viņai soma skrienot baigi kratās. Daces soma nav vienīgais, kas piesaista manu uzmanību. Arī tie daži skrējēji, kuri jau startā uzvilkuši lietus jaku un bikses. Nudien, uz pārējo fona izskatās dikti jocīgi. Es saprotu, ka jums te ir ziema, bet ir silts tik un tā. Vismaz pagaidām. Kārpoties augšā kaut kādā kalnā, izlemju, ka varētu tomēr mācīties no savām kļūdām, un no somas aizmugures ķeksēju nost tur pieāķētās nūjas. Smieklīgi jau no malas droši vien izskatījās, bet man nebija vēlmes, ne stāties, ne ņemt nost somu.

Pirmie kilometri pa promenādi

Pirmie kilometri pa promenādi

Nepagāja ne stunda pēc starta, kad es ieslēdzu savu lampu. It kā jau ārā nakts, tumsa, pilnmēness, bet apkārtējo skrējēju gaismas ir tik spožas, ka es visu redzu. It īpaši, ja ceļš visu laiku iet augšup. Varētu jau skriet pārējo lampu aizsegā, bet te sākās šaura taciņa lejup, un man nez kāpēc šķiet, ka šis varētu būt tas brīdis, kad jāsāk skriet savas lampas gaismā. Ja vien tālāk ceļš nevestu pa upes gultni, kas savukārt nozīmē akmeņus… Akmeņi, tiešām. Par ko atkal tā sasodītā upes gultne ar akmeņiem! Taka pa šo upi ir tik burvīga, ka pamanos samīļot zemi. Trīs blakus skrienošie čaļi apjautājas, vai viss kārtībā, divi no tiem palīdz piecelties. It kā nekas, bet patīkami. Nepagāja ne pusotra stunda, kad sapratu rociņu priekšrocības, tās var “novilkt” līdz plaukstām, jo, lai arī temperatūras sensors rāda +12°C, man ir karsti. Tumsa, lampiņu gaismas, takas, akmeņi, kaktusi, milzu agaves, pažobeles, tas ir viss, ko var saredzēt. Skrienu un vienā brīdī saprotu, ka manai gudrajai lampai nepatīk priekšā skrienošo atstarotāji. Nu labi, man arī. It īpaši tie, kuriem botu aizmugure spīd kā tāda atstarojošā veste. Jo mana gudrā lampa tai brīdī izdomā, ka ir diena, vai arī, ka es skatos kaut ko pavisam tuvu, un pārslēdz blāvo režīmu. Nē, nē. Ir nakts, tumsa, un es aizvien skrienu sacensībās, un man vajag kārtīgi redzēt to sasodītu ceļu zem kājām. Varētu jau lampai pārslēgt vienmērīgo degšanas režīmu, bet šis lēkājošais man tomēr labāk patīk. Tā, pieciešot lampas kaprīzes, cenšos pielāgoties un iegaumēt, aiz kuriem skrējējiem labāk neskriet.

Arucas – Santidad Alta. Jo tuvāk pilsēta, jo vairāk un skaļāki atbalstītāji. Tas norāda tikai uz vienu – kaut kur tepat ir jābūt kontrolpunktam. Taisnības labad jāsaka, ka atbalstītāji iepriekš bija visur, kur vien varēja piebraukt, arī kādus 5km pēc starta. Kontrolpunktā liela drūzmēšanās, bet kolu padzerties gribas. Varbūt kaut ko arī apēst. Avokado? Nopietni. Šādu ēdamlietu pirmo reizi redzu ultru piedāvājumā, bet jāteic, bija labi un garšīgi. Tik žēl, ka citos punktos šis gardums nebija atrodams. Ilgi negribu te kavēties, jo man tā burzma ir par lielu. Tualeti arī nekur nemanu. Nav jau tā, ka ļoti vajadzētu, bet dīvaini, ka nav. Lai tiktu laukā no kontrolpunkta, sanāk iet pret straumi, jo tas ir tā dīvaini izvietots nostāk no pašas trases. Trepes, pažobele, taka un uz takas mētājas kārts ar džokeru. Hmm, nez ko tas nozīmē. Kāpju augšā un vēl kādu laiku prātoju par redzēto kārti. Taisnības labad jāteic, ka Artenarā uzzināšu, ka Andris ir izstājies. Manu rāmo augšup kāpienu iztraucē viens puisis ar jautājumu, vai es esmu no Latvijas? Nedaudz apmulstu, bet atbildu, ka esmu gan. Izrādās – viņš ir no Igaunijas, un Igaunija tieši šodien svin savu neatkarības gada dienu. Uz ko es atbildu, ka man likās, ka tas bija vakar, jo mani igauņu draugi bildes sociālajos tīklos sāka likt vakar. Tāpat šim interesē, cik latviešu trasē. Uij, mūsu ir daudz. Garajā distancē jau vien ir astoņi un tad vesels lērums īsajās, uz ko saņemu atbildi, ka igauņu trasē ir tikai trīs. Mierinu, ka tas ir tikai laika jautājums. Viņš te ir pirmo reizi un pagaidām viss patīkot. Nu jā, es tikai otro, un par šo distanci vēl nevaru sūdzēties. Protams, tieku pie apbrīnas par pērno gadu. Vēl ilgi nepārstāju domāt, bet kā viņš mani atpazina? Pēc miniatūrās karoga lentītes pie somas? Pēc noskrien krekla? Vai arī pēc sejas, jo pie igauņiem ciemos skriets diezgan daudz un braucam bieži.

Lampiņas man priekšā, augšā kāpjot

Lampiņas man priekšā, augšā kāpjot

Bungas, es dzirdu bungas. Tas nozīmē, ka tepat kaut kur ir mana otra mīļākā skriešanas komanda un sprinta etaps. Paga, paga. Kaut kas tomēr nav tā. Atceries, tu esi Grankanārijā nevis Latvijā. Bungas tiešām bija, taciņa augšup arī bija. Tikai bungotāji bija vietējie, kas bija atbraukuši atbalstīt un pilnai laimei arī mūziku atskaņoja. Skatos uz augšu un saprotu, kāpēc obligātajā ekipējumā ir iekļautas sarkanās lampiņas. Tāpēc, lai varētu papriecēt acis, cik tā skrējēju čūska izskatās skaisti. Atkal mežs, takas, izskrienam cauri kaut kādai pilsētai. Debesīs spīd zvaigznes.

Terora. Ieskrienam pilsētā. Teroru no pērnā gada atceros. Arī te mēs bijām naktī. Labi atminos, ka pērn, lai netraucētu vietējo naktsmieru, nūjas ejot neizmantojām, bet nesām rokās. Šogad ir citādi, es skrienu un prātoju, kur bija tā iela, pa kuru mēs gājām. Pēc sajūtām šķiet, ka šī noteikti tā nav. Jāatzīst, ka šeit kļūdījos, ļoti kļūdījos, jo karte rāda, ka kādu gabaliņu abas trases te pārklājas. Ak, šī baznīca. Ak, šīs atmiņas. Skrienu un smaidu. Aiz baznīcas arī kontrolpunkts. Jau ieskrienot pilsētā, es pamanījos izslēgt savu lampu, lai taupītu bateriju, tāpēc tagad man nav jāuztraucas, ka varētu kādu apžilbināt. Ja neskrien, tad ir pavēsi. Rociņas tiek uz brīdi uzvilktas atpakaļ, jo, ja lietus jaka aizvien ir somā, tad tikai īsajā krekliņā varētu būt pavēsi. Kola, apelsīni, siers, olīvas – tas jau kā vienmēr. O, baltmaize ar sieru. Šis ir labs. Paķeru kādus pāris gabaliņus līdzi somā. Normāls ēdiens noderēs. Bet tualete, kur ir tualete? Te tomēr ir pilsēta. Dilemma, ko darīt. Iet atpakaļ pa trasi, jo zinu, ka aiz baznīcas vienā ieliņā ir publiskā tualete, iet iekšā krogā, kur ballīte sit augstu vilni (ak, pareizi – ir taču nakts uz sestdienu), vai arī meklēt kādu tumšāku vietu trasē? Nolemju, ja nav lemts, tad meklēšu tumšāku takas malu. Un jau atkal laukā no pilsētas, un jau atkal augšup. Karte rāda, ka, lai tiktu līdz nākamajam kontrolpunktam, ir jāpārrāpjas pāri kaut kādai virsotnei un nedaudz jāuzrāpjas nākamajā. Lai jau būtu. Aizvien ir tumsa, nakts, zvaigznes. Bet es meklēju tumšāko vietu takas malā. Izskrienam cauri mežam, kaut kādam ciematam un atkal pazūdam mežā. Bet šī taka uz augšu tik pazīstama un šis mazais balkoniņš arī. Kā tad! Vienīgais, kas varētu būt pazīstams sajūtu līmenī, ir tas sasodītais aukstais vējš, kas tevi purina laukā no panckām, un sajūta, ka no gaisa kaut kas krīt. Varbūt arī krita, nezinu, bet +6°C temperatūrā nebūt nav patīkami skriet tikai plānā t-kreklā ar rociņām. Labi, kājās gan ir tā saucamās garās bikses (pusgarās bikses, kas nosedz ceļus un garās zeķes), bet tāpat ir sasodīti vēsi. Lietus jaka? Nē, baigi dziļi jārokas viņai somā pakaļ. Un vispār, nevar būt tā, ka mēs tūlīt, tūlīt kaut kur neieiesim mežā vai aizvējā. Tas tūlīt, tūlīt vilkās kādas minūtes 10 noteikti, ja ne pat visas 20.

Salā aust jauna diena

Salā aust jauna diena

Moya – Fontanales. Kontrolpunkts atkal novietos ne pa ceļam. Labi, ka šoreiz ēkā. Te nav vēja. Saprotu, ka sistēmu man vēl nevajag uzpildīt, tad ilgi uzkavēties arī nav nepieciešams. Tā kā želejas man jau sen apnikušas un šķiet, ka kofeīna šotiņš manam vēderam nepatīk, tad meklēju uz galdiem ko labāku. Nekas tā īpaši neuzrunā, un atkal nākas iztikt ar jau zināmajiem gardumiem. Stāvu un pētu numuram otrā pusē pielīmēto trases profilu. Nu labi, uzkāpšu augšā līdz 1300m un tad lejā. Bet uz nākamo kontrolpunktu tomēr atkal būs jāpakāpj augšā. Ir pus seši no rīta, kur ir gaisma? Kāpēc klusē mani atbalstītāji un telefonā nav nevienas uzmundrinošas īsziņas? Kāpēc ir vēl tik daudz līdz finišam? Trešā daļa jau pieveikta, bet man apnicis… Ceļš ved augšup jau atkal. Tumsa. Zvaigznes. Mēness. Kāpiens attaisnojas, un tam seko diezgan pretīgs, akmeņains noskrējiens. Es minēju, ka tur bija arī kaktusi un pažobele, tā teikt, pilnai laimei. Izmantoju izdevību un paskrienu garām visiem, kam var. Ja jau uz leju tik labi ripo, tad kāpēc neizmantot izdevību? Bet jau kādu laiku nepamet sajūta, ka atkal velkos pa aizmuguri. Mierinu sevi ar domu, ka visos kontrolpunktos līdz šim esmu ieskrējusi ar lielu laika rezervi, bet tomēr. Tas bija līdz brīdim, kad atkal vajadzēja kāpt augšup un vēl bija pietiekami tumšs, lai redzētu, ka man aiz muguras spīd tik daudz lampiņas. Jā, tās bija arī kalna galā, tai kalna galā, no kura es pirms ilga laika skrēju lejā. Varbūt tomēr nav nemaz tik slikti. Bet, kur ir tā sasodītā gaisma? Protams, var manīt, ka saule kaut kur aust, bet man te ir puskrēsla, un lampas gaisma jau sen kā apnikusi. Ar saules lēktu un rāpšanos augšup kalnā beidzot var aplūkot dabu. Eu, bet te tomēr it tik skaisti! Zaļš, zied mandeļkoki. Mani atbalstītāji arī pamodušies ar “malacītis, tā turpini”. Kaktusi, kaktusi, kaktusi. Vai zināt, kā smird sapelējis kaktuss? Tā arī smird. Un, kā slīd, ja neuzmanīgi uzkāpj uz zemē nokritušas kaktusa lapas? Tieši tikpat labi, kā uz banāna mizas. Pārbaudīju.

Presa de los Pérez. Jau kādu brīdi skrienam pa asfaltu. Vienā pusē dambis ar ūdeni. Plāns kontrolpunktā ir vienkāršs – uzpildīt sistēmu, kaut ko apēst, atrast ideālu vietu zaļajai pieturai un, protams, vispirms uzlikt lādēties pulksteni. Lampai bateriju pēc tam. Tāpēc, ejot pa dambi, jau laicīgi uzvelku atpakaļ rociņas, jo, lai arī saule jau ir uzlēkusi, vairāk par +10°C nav. Kas tas par sasodītu vēju šajā kontrolpunktā? Kā noņemu somu, tā drebulis izskrien cauri. Nu ja. Nav jau soma, kas silda sasvīdušo muguru. Ūdeni, man vajag ūdeni. Kur tas kungs ar to ūdens kannīti aizgāja? Es gribu tikai papildināt savu sistēmu un pazust no šejienes. Kaut ko būšu iemācījusies un skaidrā latviešu valodā saku, ka man vajag agua. Ko var tik lēni darboties, man salst! Bet pie ūdens tieku. Fiksi, fiksi iemetu tajā enerģijas dzēriena tabletes un dodos prom. Kāda zaļā pietura? Ātrāk sasilt un tad. Tas nekas, ka tepat ir vairākas ideālas vietas zaļajai pieturai.

Koki ar ķērpjiem

Koki ar ķērpjiem

Kāpju pa skaistu priežu ieskautu taku. Dažiem kokiem ķērpji. Vai tiešām Tamadaba? Aizvien biežāk skatos apkārt – ne jau tāpēc, ka kādu meklētu vai jūsmotu par dabu, bet gan tāpēc, ka atkal nepamet sajūta, ka es te esmu bijusi. Nudien. Kaut kā viss te tik pazīstams. Kāpju un domāju – ir, vai nav. Manā atmiņā ir palicis, ka takai blakus ir jābūt strautiņam. Bet tas dambis un tie koki ar’ tādi pazīstami. Bija. Mana atmiņa šoreiz neviļ, jo pēc finiša arī Dace runāja par dambi. Serpentīns iet uz augšu. Saule aiz koku galotnēm parādās aizvien augstāk un augstāk. Skaisti. Augšā kāpju pacilātā garastāvoklī, līdz atceros par zaļo pieturu. Kas var būt labāks par krūmiem aiz kokiem! Žēl, ka man tai laikā paiet garām tie, kurus biju iepriekš apdzinusi. Nekas, vēl paspēšu. Kalni, kalni, kalni. Priežu mežs. Serpentīni. Asfalts. Atkal skaista pārgājiena taka uz augšu. Un jau atkal asfalts. Uz asfalta noparkotas daudzas mašīnas, un līdzjutēji uzmundrina visus pēc kārtas – savējais vai kāds cits – visi te vienādi. Vienā brīdī pamanīšu, ka man gandrīz visu laiku trasē priekšā ir vieni un tie paši atbalstītāji. Tātad skrienu apmēram vienā tempā ar viņu skrējējiem.

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Bet, kas tad tas? Savā priekšā pamanu Edgaru. Ko viņš te dara? Nu labi, varu kādu brīdi arī neskriet, it īpaši, ja tāpat var redzēt, ka tūlīt atkal būs jākārpās augšup pa serpentīntaku. Edgars stāsta, ka viņam neesot labi ar vēderu, un plāno izstāties, jo nav vērts šitā vilkties līdz finišam. Tā pļāpājam un kāpjam augšā. Vienā brīdī gan es izmetu, ka šādi man aiz muguras aizies arī līdz finišam. Nē, neaizies. Vēlāk gan atzina, ka līdz kontrolpunktam centās turēties man līdzi, jo bija vismaz kaut kāda motivācija ātrāk tur nonākt. Vēl kādu brīdi kāpjam, runājam, pa taisnīti nedaudz paskrienam. Lai arī cik forši ir pļāpāt, bet mans temps ir ātrāks, tāpēc atstāju Edgaru noskrējienā. Asfalts. Helikoptera nosēšanās laukums.

Uz vienu no kontrolpunktiem

Uz vienu no kontrolpunktiem

Artenara. Asfalts uz leju, bet kur ir kontrolpunkts? Krustojumā man skaidri parāda, ka vēl lejā pa kreisi. Ja tā vajag, tad vajag. Skrienu uz norādīto māju un ar acīm meklēju, kur tad ir čipu paklāji. Nav, nemanu. Pirms paspēju pabāzt degunu kontrolpunktā, man smaidīgi ar mašīnu garām pabrauc māsa ar Veipa kungu. Pirmais, ko no šiem uzzinu, ka pārējie pirms nepilnas stundas esot atstājuši kontrolpunktu un ka es no visiem pagaidām izskatos vislabāk. Kontrolpunktā valda rosība. Kāds kaut ko ēd, kāds atpūšas. Apstaigāju galdus un saprotu, ka nekas diži prātīgs te nav. Ja nu vienīgi maize un kēksiņi. Viens brīvprātīgais kaut ko cep. Bet tas izskatās tik dīvains, ka nemaz nemēģinu prasīt. Vēlāk uzzināšu, ka tās bija garšīgas pankūkas. O, buljons. Bet tai lielajā katlā pirmais, ko ieraugu, ir trīs lieli sīpoli. Fuij, riebumā saviebjos. Atceries, buljons ir garšīgs, un tie sīpoli tavā glāzē nenonāks, es sev mēģinu iestāstīt. Bet kur ir tie rīsi ar dārzeņiem, kas stāv pusizēstos šķīvjos uz galdiem? Meklēju, nekur nav. Pienāk viens kungs un jautā, vai es nezinu, kur var dabūt rīsus. Atbildu, ka nezinu un ka pati arī meklēju. Izrādās – rīsi ir beigušies. Nopietni, beigušies? Kas jums tas par kreiso kontrolpunktu, m? Piesēžu sakrāmēt somu. Rociņas vairs kādu laiku nevajadzēs, tās var mierīgi ielikt ūdensizturīgajā maisā. Tāpat izmetu tukšās želejas un kabatas papildinu ar jaunām. Tualeti šeit gan vienu manīju, tikai nevarēju saprast – puišu, meiteņu vai kopējā, un kā uz viņu vispār var tikt, tāpēc neriskēju iet. Labi, nevajag. Ieiešu tajā publiskajā, kas ir aiz baznīcas, kuru jau pāris dienas atpakaļ ekskursijas laikā atzinu par labu esam. Tāpat tur garām jāiet. Vēl pilnai laimei gribu nomazgāt seju un tad esmu gatava doties, lai atkal kārpītos tai sasodīti stāvajā kalnā, kuru pirms dažām dienām ekskursijas veidā aplūkojām. Izeju no kontrolpunkta un čipu paklājus aizvien nemanu. Izrādās – tie ir labi tālu aiz līkuma, aiz baznīcas jeb gandrīz tur, kur starts 64km distancei. Kad laimīgi uzvilkos augšā tajā stāvajā kalnā, tad lejā otrā pusē aiz baznīcas var pamanīt milzonīgu Jēzus statuju. Turpinu rāpties augšup. Pirmais, ko pamanu, ir marķējuma zīme, ka jāuzmanās – sarežģīts, tehnisks posms.

08

Pie sevis nosmejos, ka gribu redzēt, kas te var būt trakāks par kāpienu Teidē. Pēc brīža vēlreiz tā pati zīme. It kā tagad esmu vienā no salas augstākajiem punktiem ap 1700m, bet… Ja man prasītu, tad neko tādu briesmīgu, no kā uzmanīties, es te nemanīju. Dažas priedītes, aiz platas takas klints mala. Nekā tāda. Toties, kā te pūta sasodīti auksts vējš kopā ar kaut kādu pretkelību, kas krita lejā no gaisa. Lai arī tagad vairāk nekā iepriekš es sapņoju par somā noliktajām rociņām un lietus jaku, mans slinkums saka, lai nestājos un turpinu skriet uz priekšu, ka šis viss pāries. Bet man tik neganti salst rokas, vējš planda tā jau plāno t-kreklu, un tas slapjums vēl lien sejā, ka nekas cits neatliek, kā turpināt skriet, jo priekšā redzu mežiņu un ceru uz aizvēju. Mežs paliek biezāks, takas – platākas.

Mākonis un preteklība vienā no virsotnēm

Mākonis un preteklība vienā no virsotnēm

Aizvējš, siltums. Pretī nāk atpūtnieki. Man tikai uz leju. Izskrienu cauri mazai pilsētiņai, kurā noris sava dzīve. Cilvēki kā cilvēki – normāli atpūšas bez steigas. Tikai aiz gara laika noskatās, kur mēs aizskrienam. Skrienot cauri pilsētai, cītīgi sekoju līdzi marķējumam, jo viss tik raibs apkārt, un neviens te ceļu tev arī nerāda. Ciematiņš atgādina vietu, kur esmu jau bijusi, bet, ak pareizi, tas nebija šajā salā. Ai, tās salas ir dikti līdzīgas! Lejupceļš.

Izdegušais mežs

Izdegušais mežs

Gar takas malu var redzēt, ka pirms kāda laika te viss ir bijis izdedzis. Pirms šosejas uzlikta brīdinājuma zīme – uzmanību, auto. Tai brīdī, kad gribu šķērsot lielceļu, augšup pa serpentīnu brauc auto. Ziniet, kas ir patīkami? Kad auto apstājas un tevi palaiž pāri ceļam. Parādu paldies un pazūdu otrpus ceļam lejup pa taku. Saule spīd, putniņi čivina, visapkārt zied mandeļkoki un man par nelaimi sistēmā beidzās dzeramais. Nemaz, nemaz nav palicis. Nu kā tā var būt! Pirmos 50km iztiku, bet tagad pietiek knapi 25km. Un tas viss apmēram 4km pirms kontrolpunkta. Uz ciematu jau atpakaļ augšā arī nekāpšu, tik ļoti man dzert nevajag. Mierinu sevi ar domu, ka man tagad ir jāskrien tikai uz leju. Un tos es aizskriešu. Trakāk būtu, ja būtu kaut kur jārāpjas augšā. Taka skaisti skrienama, patīkama. Skatos pulkstenī un rēķinu, cik vēl līdz kontrolpunktam. Zinu, ka mans pulkstenis jau apmēram 2km pa virsu ir uzrēķinājis. Vēl divi kilometri. Tas ir tik daudz. Bet ko varētu izdomāt? Ja arī atrastu kādu ūdens pleķīti, tad dzert no tās tāpat nevarētu. To es atceros no pērnā gada. Bet varētu sevi nedaudz apmānīt ar marmelādes želeju. Vismaz kaut kas salds un sulīgs.

11

Tejeda. Šo šausmīgi stāvo ielu es pazīstu: ja brauc pa to augšā ar mašīnu, tad ir sajūta, ka tā apgāzīsies. Esmu pilsētā. Kur ir kontrolpunkts? Vēl puskilometrs pa asfaltu. Ienāku kontrolpunktā, kur brīvprātīgie pajautā, kā trase, uz ko parādu apnicības žestu un atbildu, ka burvīga. Bet, kas tad tas? Mani sveicina Kristaps ar Agri. Ko viņi šeit dara? Vai nu es skrienu gaismas ātrumā, vai arī viņi kaut ko ir sajaukuši. Tiesa, atceros sarunas, kur Kristaps teica, ka nezinot, kā skriesies, jo ir apslimis, bet ko Agris te dara? Viņam tak bija plāns par finišu 19 stundās. Kristaps vēl noprasa, vai es tagad iešu. Nē, man sistēmu vajag uzpildīt. Kamēr māsa uzpilda sistēmu, es uz galda pamanu tos sasodīti gardos Kanāriju kartupelīšus. Kartupeļi kā kartupeļi, mazi – ar mizu vārīti un apkaisīti ar daudz sāls. Laime pilnīga. Man piedāvā mērci. Nē, nē. Šo mantu nevajag bojāt ar kaut kādu mērci. Kamēr sēžu un ēdu, uzzinu, ka šī kompānija iet un, ka es viņus drīz noķeršu, jo es skrienot. Šo klausoties jau prātā rēķinu, pēc cik ilga laika varētu šos noķert. Izstāstu, ka man vēders ik pa laikam pieprasa zaļās pieturas pēc želeju lietošanas. Protams, arī šis kontrolpunkts nav izņēmums un tualeti neredzu. Māsa piedāvā pajautāt, jo pēc loģikas taču vajadzētu būt. Bet gan jau atradīšu kādus krūmus. Tajā pašā laikā Veipa kungs rāda Daces jaunās želejas ar kofeīnu. Esot labākas par vemjamajām. Tā arī nesapratu, vai tikai rādīja vai arī man piedāvāja. Bet man pietiek ar savām. No sauļošanās krēma gan atsakos. Nevajag man neko lieku uz sejas un pēc tam acīs, kad tas viss sāks tecēt… Atstāju māsai neapēstos kartupeļus un pasaku, lai paņem vēl, jo viņa tos novērtēja kā dikti gardus. Nu ja. Mēs uz otras salas viņus ēdām, bet to viņa neatminas, ka tie būtu tie paši. Atkal asfalts, atkal augšup. Kur varu, tur skrienu, kur vairāk uz augšu, tur ātri eju. Saule turpina cepināt uz nebēdu. Savas drošības labad skrienu pa nepareizo ielas pusi, bet tā ir drošāk pārvietoties pa sepentīnceļiem.

Kurp?

Kurp?

Jau atkal taku krustojums, kur atkal jākāpj uz augšu. Parādījušies atpūtnieki ar lielām ceļa somām. Arī norāde uz Roque Nublo. Pārlēcu pāri strautam. Ceļš augšup. Viss zied. Atkal skrienams asfalts, kur saule bezvējā aizvien cepina uz nebēdu. Izskrienam cauri vēl vienam mazam ciematiņam. Drīz pēc tam asfaltu nomaina taka. Apdzenu vienu, otru, trešo, un tad tā sagriež vēderu, bet kur ielīst nav. Nē, nē. Kāpēc tagad? Pēc pārdesmit metriem ieraugu lielu akmeni, tas derēs. Aiz tā var ērti aizslēpties, un tie, kurus es nupat tik veiksmīgi esmu apdzinusi, mani neredzēs kā uz paplātes, un tie, kas priekšā, arī ne. Šis ir apnicīgi, bet kaut kā tas kofeīna šotiņš iekšā ir jādabū. Es jau tā esmu izdomājusi, kā organismu apmānīt, ēdot maizi ar koefīnu. Kāpēc paliek grūti? Kāpēc atkal ir jākāpj augšā? Kāpēc man šķita, ka pirms brīža tālumā manu šo muguras, bet tagad no viņiem ne miņas? Kāpju augšā un prātoju, kāpēc man to vispār vajag. Līdz finišam vēl kādi 50km. Tas ir daudz. Saņemies, te ir jāskrien. Dzirdi? Nē! Te ir jāskrien! Aiziet, aiziet. Hmm, kas tad tas? Man priekšā uz akmens sēž sen neredzēta kompānija. Izskatās, ka Agris ir uzvilcis mugurā visu, kas viņam ir līdzi. Dace galīgi nekāda un žēli nosaka, ka viņai ir slikti no augstuma, bet Kristaps teic, ja es šādi turpināšu, tad man būs labs rezultāts. Lai viņš iet laimē diet. Un prom esmu. Es te knapi velkos augšā, bet šis kaut ko gvelž par labu rezultātu. Ja es beidzot netikšu pie normāla ēdiena, tad par rezultātu, kurš nav par visu naudu var jau aizmirst, un prom esmu. No citu nostāstiem zinu, ka te uz mazo Roque Nublo kontrolpunktu uzkāpj augšā pa vienu kalna pusi, tad aizskrien gandrīz līdz Roque Nublo, iečekojās un skrien atpakaļ, lai kalnam pa otru pusi dotos tālāk. Te mēs bijām ekskursijā, un otrpus kalnam ceļu es atceros. Atpūtnieki palaiž dalībniekus pa priekšu. Skatu laukumā sasmaidos ar citiem skrējējiem, jo šis ir tas brīdis, kad tu jau pazīsti visus līdzskrējējus un zini viņu stiprās un vājās puses. Atpakaļ skrienot manu, ka arī trijotne ir sasniegusi skatu laukumu. Bet tas noskrējiens līdz stāvvietai ir dikti dubļains. Laikam aizvakardienas lietus ir darījis savu, un tā pretklība, kas bija iepriekšējā kalnā, izskatās, ka te arī ir savu roku pielikusi. Aizskrienu garām dažiem skrējējiem, jo uz leju es skrienu labāk nekā viņi. Pie stāvlaukuma gandrīz paskrienu garām un nepamanu māsu ar Veipa kungu. Pasaku tieši tik daudz, ka Dacei ir slikti no augstuma. Veips uz to tikai noplāta rokas.

Trijotne pamet kontrolpunktu

Trijotne pamet kontrolpunktu

El Garañón. Saņemas, vēl nedaudz, vēl pavisam nedaudz līdz kontrolpunktam. Tur tā mazā taciņa, kur pirms pāris dienām gāji pretējā virzienā un satiki vienu no organizatoriem, kas marķēja trasi, tad pāri dambim, kurš nezin kāpēc ir vienās peļķēs, un tad jau drīz ir jābūt kontrolpunktam. Bet to, ka pirms tā būs vēl jākāpj augšā, man neviens nepateica. Šo kempingu es atpazīstu. Pērn te bija pirmais kontrolpunkts. Un tas nozīmē, ka te ir tualetes. Ieeju kontrolpunktā, nopētu piedāvājumu. Manu skatu piesaista viens no brīvprātīgajiem un aizvien nepamet sajūta, ka es viņu esmu redzējusi. Varētu būt viens no lielajiem organizatoriem, bet, kā zināms, spāņi visi ir vienādi. Sameklēju kādu, kam pajautāt par tualeti. Čalis, kas sēž pie mantu maisiem, uzreiz pasaka, ka nerunā angliski, un lūdz, lai pagaida. Atnāk cits. Izved ārā, izstāsta, kur jāiet. Un es saprotu, ka neko nesaprotu no tā, ko viņš man angliski stāsta, kur jāiet. Kaut kā tomēr saņemos, sakoncentrējos un ar precizējošu jautājumu no savas puses, izrādās, ka visu saprotu. Neprasiet man ultrās domāt sarežģītas lietas, tas nav iespējams. Vēl tikai noprasa, no kurienes es esmu. Jā, man arī patīk zināt, no kurienes ir citi dalībnieki. Brīdī, kad kontrolpunktā atgriežos otro reizi, te klāt ir arī Kristaps ar Agri. Palūdzu vienam brīvprātīgajam kartupeļus. Nē, makaronus es negribu, bet vēl kādu kartupeli. Nu tā, lai ir pilna bļodiņa. Tēja, kas var būt labāks par tēju ar cukuru, daudz cukura. Pēc brītiņa kontrolpunktā ienāk Dace un nosēžas netālu no mums. Ar trešo reizi viņa sadzird, ka mēs viņu saucam, un pārsēžas mums blakus pie galda. Šī saka, ka tas viens no brīvprātīgajiem esot tas pavārs ar smieklīgo mici, kas te bija pērn. Ja tā saka, tad tiešām tā ir. Es to nemaz nebiju ievērojusi. Drīz ierodas arī iepriekš satiktais igaunis. Ik pa laikam garām nostaigā viens no brīvprātīgajiem un jautā, kurš gribēja izstāties un doties uz autobusu? Vismaz šis serviss viņiem šajā punktā ir augstā līmenī. Nē, mūs tas neinteresē. Sēžam, runājam par visu ko. Kristaps runā, ka varam tālāk iet kopā. Un, lai es neaizmirstu, ejot ārā, atdot mantu maisu. Kādu mantu maisu? To, kuru es uz šejieni neaizsūtīju, jo visas želejas un rezerves lampu sabāzu somā? Tāpat kā nevienu lieku drēbju gabalu līdzi nepaņēmu. Varam, bet, lai es kaut kur tālāk kustētu, man vispirms ir jāpaēd, jo par normālu ēdienu es jau sen sapņoju. Un man vēl sistēma jāuzpilda. Ar vienu piedzīvojumu jau pietika, paldies, vairāk negribu. Divas tējas ir vēl labāk nekā viena. Atstājam Daci atjēgties, gan jau tiks galā. Un galu galā ārā sēž Veipa kungs ar manu māsu. Ārā ejot, pielienu rindai priekšā un parādu brīvprātīgajam – lūdzu vienu kartupeli. Šis tikai nosmaida, un es tieku vēl pie viena tāda garduma plaukstā. Paldies! Šis ir viens no tiem kontrolpunktiem, kur atbalstītāji nevar nākt iekšā. Uzpildu ne tikai sistēmu, bet pamanos apliet arī somu. Jauki. Mēs ejam ārā no kontrolpunkta, bet tai pat laikā tajā daudzi skrējēji nāk tikai iekšā. Man atnāk īsziņa: “Jūs tur guļat? Neredzu kustību!”, “Es paēdu un dodos uz Tunti”, “Nu tad, lai veiksmīgs ceļš. Izbaudi!” Uzreiz kompānijai pasaku, ka es uz leju un pa taisni skrienu, bet augšā kāpju. Labi, der. Ejam, runājamies. Arī šo posmu nedaudz zinu, gan no ekskursijas dažas dienas atpakaļ, gan arī zinu, ka te kaut kur pērn pustumsā blandījos. Mūsu kopā iešana beidzas ar to, ka vienā no tālākiem kalniņiem šie divatā aiziet. Pareizi jau ir, katram savs temps.

Serpentīns ar akmeņu bruģīti

Serpentīns ar akmeņu bruģīti

Slapji akmeņi. Skaisti skati. Un tad sākās akmeņains noskrējies uz leju pa dažāda izmēra akmeņiem. Te tikai viens neapdomīgs solis, un aiziet lejā pa krauju kaktusos. Es aizvien uz leju kustos ātrāk par citiem, to arī izmantoju. Nu kāpēc atkal tā sagrieza vēderu? Kāpēc šī noskatītā vieta aiz akmens ir aizņemta? Tā ir netaisnība. Te tālāk ir tikai stāvas sienas un šaura taka, nekādas iespējas. Jau noskatu vietiņu, bet tad zīme, ka pēc 50 metriem fotogrāfs. Netaisnības augstākais punkts. Nē, tomēr ir taisnība uz zemes, jo aiz maza līkumiņa ir kā reiz iespēja pakāpties uz augšu. Ideāli priekš zaļās pieturas.

Uz Tunti

Pa akmeņaino serpentīnu uz Tunti

Labi, ir arī otra taisnība uz zemes. Beidzot ir vismaz kāds fotogrāfs, kuru satieku trasē un kurš arī fotografē, citādi visi pārējie manīti tikai pastaigājamies pa trasi. Šķērsoju šoseju, un ceļš atkal iet uz leju. Vispār jau tagad visi šie 12km līdz nākošajam kontrolpunktam ir tikai uz leju. Nē, nu skaisti tie kalni. Vienā pusē ezers, bet otrā sasodīts serpentīns, kas izklāts ar mazu akmeņu bruģīti. Kāds laikam ir pacenties priekš tūristiem. Cik ilgi vēl šīs mocības? Pretī nāk divi tūristi ar lielām mugursomām, es jau gara acīm redzu, kā viņi kaut kur drīz uzcels teltis un atpūtīsies, bet man, man vēl savi 30+km līdz finišam jānoskrien. Labi, es saprotu – serpentīns izklāts ar akmeņu plāksnēm, bet kāpēc tagad te vajag kaut kādus štruntus, kuriem vēl jālec pāri. Te ir jāskrien, nē, es paiešos un tad atkal skriešu. Cik tad var skriet uz leju bez atpūtas? “Pēc viņu plāniem, Tev pēc 20 minūtēm jābūt Tuntē”, “+/- tā varētu būt”. Pag, bet šo balsi es jau esmu kaut kur dzirdējusi. Dace dzīvelīgāka par dzīvu. Stāsta, ka kontrolpunktā pasēdējusi, uzēdusi un atjēgusies. Jā, to es redzu. Un vispār viņai dikti viegli skrienas. Ko viņa ēd? Man gan šīs takas jau paspēja apnikt. Bet vispār vairs neesot tālu, kādi divi kilometri un tad tur nedaudz pa asfaltu. Protams… Kāpēc man ir jāskrien pa trotuāru, ja man labāk patīk skriet pa ielu? Un vai tad tā mašīna nevar mani apbraukt? Nu labi, pārvākšos uz trotuāru, ja jau tik ļoti tā vajag. “Tu kavējies!”.

Tunte. Kontrolpunktā ballīte ir tik grandioza, ka ir sajūta, ka esi ieradies finišā. Spāņu mūzika deju ritmos. Ienākot tiek nosaukts tavs vārds. Viens no brīvprātīgajiem pajautā, vai man ir numurs. Protams, ka ir un pagriežu numuru jostiņu tā, lai redz manu numuru, un tik pat veikli aizgriežu to atpakaļ tā, kā man ērtāk. Dacei vēl pēdējais sulas malks un viņa aiziet. Kamēr es skatos galdu virzienā, man jau jautā, ko es gribu – kafiju vai tēju. Atbildu, ka tēju. Tā ir pieejama tur. Labi. Kamēr nopētu, kas salikts uz otra galda, man jau jautā – ar cukuru vai bez. Kamēr es sašutumā spļauju laukā olīvu, jo tās te ir ar kauliņiem, man atnes tēju. Burvīgi. Mmm, maize ar sieru. Īss bija mans prieks. Sieru atzinu par neēdamu un vēlāk arī maizi. Nesaprotu, kas viņiem te tā bija par maizi, bet kaut kas bezgaršīgs un ķepīgs. Jau pērn tādā ieberzos. Nē, paldies. Cepumi gan varētu noderēt, un iebāžu tos somas kabatā. Māsa piedāvā kolu. Nē, to gan es negribu, bet Veipa kunga rokās Daces sula izskatās dikti laba. Ir arī. Šis jāatceras priekšdienām. Kamēr no somas velku laukā lampu un rociņas, jo drīz vajadzēs lampu – vakars tomēr, un rociņas – ja nu paliek auksts, tikmēr māsa jautā, vai man izdevās veiksmīgi ar powerbanku uzlādēt lampai bateriju. Jā, viss ideāli. Rezerves lampa tā arī paliks somā neaiztikta. Vēl neesmu tikusi laukā no kontrolpunkta, kad mani uzmundrina brīvprātīgie. Nomazgāju seju un esmu gatava doties. Un tad mani burtiski no kontrolpunkta dejas ritmos izstumj laukā brīvprātīgie. Jautri, jautri. Aiz līkuma atpazīstu kafejnīcu. Es te pērn pirku kolu. Skatos apkārt, jā tiešām te. Bet nez kāpēc Tunti no otras puses neatpazinu, jo tai baznīcai gājām garām. Māsa saka, lai beidzu skatīties apkārt un ātrāk eju uz nākamo kontrolpunktu. Mīļi. Izlīkumoju cauri pilsētai. Ceļš ved augšup. Ceļš ved pa grants ceļu ar peļķēm. Cenšos neiekāpt, jo man tās nepatīk. “Skrien ātri, lai es varu laicīgi iet gulēt. Jau pagājušo nakti neesmu gulējusi.”, “Pffff”, “Nemaz nemēdies. Skrien, Lauma, skrien!”.

Tā kafejnīca!

Tā kafejnīca!

Skatos augšup un prātoju, pēc cik ilga laika atkal būs tumsa. Vai redzēšu saulrietu? Brīdī, kad esmu pieveikusi gandrīz pēdējo augšupejošo posmu, redzu, ka tur aiz tās kalnu grēdas okeānā riet saule, bet otrā pusē saule atspīd uz tās kalnu grēdas. Skaisti. Skrienu lejā, un atkal šis platais ceļš šķiet tik pazīstams, tik pazīstams. Vai tiešām te gāja pērnā trase? Cenšos ieraudzīt kaut ko, kas apstiprinātu manas aizdomas, bet nekā. Manu prātuļošanu izjauc tikai viena vienīga doma par zaļo pieturu. Vai es jau minēju, kā man tas ir apnicis. Ja trase strauji pagriežas uz leju, tad nekas labāks kā blakus esošais laukums nav. Un man jau ir vienalga, vai kāds nāk vai nenāk. Cenšos lejā skriet, cik var, jo jūtami kļūst tumšāks, un lampu man tik ļoti negribas slēgt iekšā. Vienīgais, ko atļaujos, ir ieslēgt lampu un pārbaudīt telefonā, vai deg sarkanā aizmugurējā lampa. Deg. Viss labi. Varu mierīgi skriet tālāk tieši tik ilgi, līdz saprotu, ka nu jau šajā puskrēslā ar lampu ir labāk nekā bez. Nepagāja ne pāris minūtes, kad iestājās tumsa. Kāpēc tās sarkanās uguntiņas tik vientulīgi spīd tumsā? Tātad man tur ir jāskrien. Lejup skrējiens padodas visai raiti. Izklaidējoties spīdinu savu lampu ārpus trases, lai saskatītu apkārtni vai tāluma esošo marķējumu. Te bija viens brīdis, kad apstulbu, jo nemanīju marķējumu, bet labi zinu, ka nekur citur nebija iespējams skriet. Protams, pēc ilgāka brīža arī marķējums uzradās. “Pēc pusstundas tev pēc plāna ir jābūt Ayagaures. Gaidu.” Tie dzeltenie šorti ir kaut kur redzēti. Panāku Agri, šim galīgi švaki, viss sāp, un knapi tiek uz priekšu. Es jau neko, bet es viņa vietā jau sen būtu izstājusies nevis mocījusies. Papļāpājām un aizskrienu tālāk.

Kalni, kalni, kalni.

Kalni, kalni, kalni.

Ayagaures. Tālumā spīd ugunis. Vienā pusē dambis ar ūdeni. Tāpat kā iepriekš, ieskrienot pilsētas gaismā, izslēdzu lampu. Ieskrienu kontrolpunktā. Bet tur jau mani sagaida māsa ar Veipa kungu. Kā jau visos kontrolpunktos, arī te viņi ar pirmo no mūsējiem ieiet kontrolpunktā un tad kādu laiku tusē kamēr visus sagaida un apčubina. Nu labi. Ko man vajag palīdzēt? Nez, pieliet sistēmu. Nevar jau zināt, vai atkal neizdzeršu. Kamēr ar kārām acīm skatos uz galdu, ko tur varētu atrast derīgu ēdamu, man piedāvā kaut ko no lielā kalta. Paelja. Der. Es kā reiz, skrienot uz šo kontrolpunktu, pusceļu sapņoju, ka varētu tikt pie normāla ēdiena. Kamēr sēžu un tiesāju savu porciju, māsa apsedz mani ar savu šalli, lai nenosalstu. Tai pat laikā kontrolpunktā ieklibo Agris. Viņam paveicas, un viens mazs puisēns šim atnes šķīvi ar paelju. Ejot ārā, nezinu, ko viņš domāja, bet aizgāja bez nūjām. Ar tām viņam pakaļ smiedamies aizskrēja Veipa kungs. Man ir apnicis. Stāstu, ka mani ir plāns, ka viņi varētu mani ar mašīnu aizvest līdz nākošajam kontrolpunktam, un tad es varētu tur pagaidīt tos, kas skrien apmēram kopā ar mani, un turpināt ceļu līdz finišam, jo tā trase jau apnikusi. Bet nē, viņi neparakstās uz ko šādu un turpina par mani smieties. Un tikai noteic, ja jau varēju atvilkties līdz šejienei, tad būs līdz finišam vien pašai jātiek. Neraža. Ja ne, tad ne. Vilkšos vien pati tumsā pie vilkiem. Māsa, prom ejot, mani vēl apskauj. Tāds slinkums skriet laukā no kontrolpunkta. Ar sevi sarunāju, ka tur, kur beidzas pilsētas gaismas, es slēgšu iekšā savu lampu un sākšu skriet. Visa mana dzīve iet tikai uz augšu vien, tik uz augšu vien. Labi, ka šis ir pēdējais kāpums un tad vairs nekur nebūs uz augšu jākāpj. Atkal panāku Agri. Iesmejam par gandrīz aizmirstajām nūjām, un turpinu ceļu lejup. Ja jau var skriet, tad jāskrien. “Malacītis, pat ātrāk atskrēji. Apžēlojies par mani, ja? Man viena acs jau krīt ciet, bet es vēl turos. Vēl tikai viens pauguriņš un… gultiņa”.

Pār kalniem riet saule

Pār kalniem riet saule

Un tad es ieraudzīju to, ko es nemaz nebiju plānojusi redzēt. Upes gultne. Nopietni? Tiešām? Par ko? Kāpēc? Nu, bet kāpēc man atkal ir jāskrien pa to sasodīto, pretīgo, akmeņaino upes gultni. Un tās niedres, brrr. Viņi nemānās, nav kaut ko sajaukuši? Sasodīts, pat marķējums spīd kā tāda ziemsvētku eglīte. Es jau te vienreiz skrēju pērn pretējā virzienā un otrreiz nemaz negribu, kur nu vēl pa tumsu. Aptrakuši galīgi. Un tā es lampas radītajā gaismā, palēkdamies no viena akmens uz citu, meklēdama labāko atspēriena punktu, lavierēju pa to sasodīto akmeņaino gultni. Brīžiem nesaprazdama, kā te var paskriet, un kā lai es atrodu tos labākos plakanos akmeņus, uz kuriem likt kāju, ja gaisma ceļu rāda kādus divus, trīs metrus uz priekšu nevis zem kājām. Ir laikam lietas, ko iemācās darīt uz sajutām, tad šī ir viena no tām. Pērnā gada prakse un iemaņas nekur nav pazudušas. Bet es aizvien, cik varu, pukojos par upi un akmeņiem uz organizatoriem. Dace pēc finiša jautās, vai tad es nezināju, ka būs jāskrien pa upi. It kā jau zināju, bet domāju, ka mums būs tikai tas posms pa lielajiem akmeņiem, ne niedrainais. Un tā kādus astoņus kilometrus vismaz. Niedres ar lielajiem akmeņiem. Labi, pilnai laimei izvediet mani vēl cauri tai vietai, kur pērn bijāt izpļāvuši niedres! Nē, tā vietā taka novirzās no gultnes, bet tas prieks bija īss. Mēģinu ātri iet un saprotu, ka skriet ir vieglāk un ātrāk. Labi, lai jau. Varu arī nelielu šoka momentu uztaisīt tiem skrējējiem, kurus apdzenu. Jo garām paskrienu ļoti daudziem. Tā, man apnika. Un ejiet laimē diet ar visu savu zaļo pieturu. Es gribu finišu. Es negribu pēc norādes vēl atlikušos 6 kilometrus. Un vispār… Mans lielais entuziasms skriet ir pazudis. Ātri nūjot arī var. Nav, protams, tas pats, kas skriet, bet tās plus divas minūtes uz kilometru pārdzīvošu. Mistiskajās 25h arī iekļaušos un šodien līdz pusnaktij ar finišēšu.

Parque Sur. Šo lielo viaduktu es pazīstu. Šo upes gultnes daļu ar lielajiem akmeņiem arī. Tas pēdējais kontrolpunkts varētu panākt nedaudz tuvāk. Trepītes. Izslēdzu lampu. Pēc mana plāna man to pilsētā vairāk nevajadzēs. Tāpēc kārtējo reizi nomazgāju seju un ielieku lampu somas kabatā. Man kaut kas tiek piedāvāts uz iesmiņiem. Mmm, šašliks. Kur tas bija agrāk? Vairāk gan neko negribu, tāpēc nepieklājīgi ātri pametu šo mājīgo kontrolpunktu. Līdz finišam sasodīti gari 4km. Turpinu iet ātri pa upes gultni. Es gan sapņoju par to brīdi, kad tikšu no tās laukā. Bet šī daļa ir daudz labāka nekā tā briesmīgā, kas palika aiz muguras. Pilsētas trotuārs. Paeju garām dažiem skrējējiem raitā solī. Nūjas man arī vairs nevajadzēs, un, laiku īsinādama, salieku tās kopā. Lielā iela aiz benzīntanka ir slēgta. Sev priekšā manu vienu skrējēju, to es apdzīšu, bet kāpēc man no mugurpuses tuvojas viens skrējējs? Es negribu, lai mani apdzen. Tā nebūs godīgi. Paskrienu nedaudz, bet saprotu, kāda vairs skriešana. Ātri iet ir labāk.

Pēdējais kilometrs

Pēdējais kilometrs

1km līdz finišam. Nē, nē, nē. Kāpēc tieši tagad vēders atkal griežas apkārt kā tādas vējdzirnavas? Kas notiek? Te nav neviena pudura, aiz kura aizlīst, pat palmu nav. Un zālājā būtu nepieklājīgi atpūsties. Un vispār varētu likties pēdējo kilometru mierā. Pēc garām pārrunām ar sevi vēders atlaižas. Es apdzenu priekšā esošo. Pēdējā lielā finiša taisne. Finišs ir dzirdams. Ja jau tas onkulis no soļiem pārgāja uz lēnu skriešanu finiša virzienā, tad kāpēc gan es nevarētu ar tādu vieglu, raitu soli, it kā nebūtu pirms tam 125km skrējusi, ieskriet finišā? Domāts, darīts. Brīdī, kad parādos pie sarkanā paklāja, finiša arka ir tukša. Un es lepnā vientulībā finišēju pēc 24h 29min 33sek.

17

Runā, ka pusstundu pēc mana finiša atkal sāka līt. Agris un pārējie manas distances skrējēji finišā ieradās salijuši. Arī šonakt salai pāri gāja negaiss, tāpēc tos garās distances skrējējus, kas nebija paspējuši noteiktā laikā pamest vienu no kontrolpunktiem, noņēma no trases. Jāteic, ka mums tādā gadījumā pērn ļoti paveicās ar laikapstākļiem, ka spējām trasi izbaudīt pēc pilnas programmas.

TGC360 (2017) un TGC125  (2018) salīdzinājums

TGC360 (2017) un TGC125 (2018) salīdzinājums

Vai es gribēšu vēlreiz skriet šo distanci vai kādu no īsajām distancēm? Domāju, ka nē. Šīs būs tās sacensības, kur ar vienu reizi pietiek. Ir citas salas, citas valstis, citi kalni, citas trases… Ja nu vienīgi kādreiz atkal.