Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Ring of steall skyrace (Jānis Kūms)

Uz šīm sacensībām trāpīju diezgan nejauši. Neatceros, kurā laikā, bet bija saruna ar Rimantu, to kurš organizē stirnbuks.lv, un kalām plānus rudens puses trail pasākumam ārpus Latvijas. Aizrunājāmies tik tālu, ka varētu uztaisīt vairāk vai mazāk kopīgu braucienu uz Skotiju. Man ilgi nebija jādomā, jo šīs sacensībās bija arī Goldentrailseries posms, līdz ar to sacensībām pieteicos pirmajā stundā, kā atvērās reģistrācija. Pēc pāris dienām kabatā arī lidmašīnas biļetes uz Glāzgovu, jo Ryanair turp-atpakaļ piedāvāja ļoti izdevīgu cenu. Gāja laiks un sapratu, ka tomēr uz šo maču došos viens, jo stirnubukiem daudz darba saistībā ar tekošās sezonas pēdējiem posmiem. Neesmu jau bērns, bet kompānija būtu noderējusi, tā vietā nācās nedaudz vairāk iespringt uz brauciena plānu, lai vienītī nepārmaksātu par šo braucienu. Ieteikums tiem, kuri plāno apmeklēt šīs sacensības – līdz ar pieteikšanos noteikti norezervējiet arī nakts mājas, jo skrējiens notiek ļoti mazā Skotijas ciematiņā Kinlochleven, kurā hosteļi, viesu mājas un B&B ir aptuveni 10 un nespēj apkalpot iebraukušos 5000 sacensību dalībniekus, organizatorus, līdzjutējus utml. Protams, ja ir auto, tad 50km rādiusā var atrast, kur dzīvot arī vēlāk, bet, tā kā es ceļoju bez auto, man svarīgi bija dabūt vietu Kinlochleven. Atzīšos, centos norezervēt dzīvošanu otrajā dienā pēc pieteikšanās un tuvākais par sapratīgu naudiņu bija Fort William. Nekas traks, jo šim scenārijam, skrienot Ring of Steall skyrace, ir opcija visu izbraukāt ar sabiedrisko transportu. Beigu beigās man paveicās, jo 3 nedēļas pirms skrējiena nolēmu vēlreiz nočekot dzīvošanas iespējas, un, kā reiz, kāds bija atcēlis savu dzīvošanas vietu Kinlochleven, kuru veiksmīgi norezervēju es. Cik labi, ka mūsdienās var rezervēt naktsmājas iepriekš, par to nesamaksājot ne centa, līdz konkrētam datumam.

Uz pašu skrējienu devos nedaudz apslimis, jo iepriekšējā nedēļas nogalē bija diezgan intensīva ar Stirnubuka posmu Gaiziņā un Latvijas čempionātu orientēšanās stafetē. Nevarētu jau gan sūdzēties par aizvadītajām sacensībām, jo Stirnubukā finišēju 2.vietā, bet LČ stafetēs pēc 4 gadu pauzes izdevās atkal izcelt zelta medaļas!

Principā pirmo reizi ceļošanas karjerā mans plāns sagāja par visiem 100%. Ryanair reiss nekavēja, biju gan aizmirsis, ka būs jāšķērso UK robeža ar pases kontroli, kas nedaudz iegrieza manam laika plānam, bet tāpat paspēju lidostā izdzert kafiju un apēst cepumus, jo autobuss Nr.915 uz Glencoe bija no paša lidostas termināļa priekšas. Nelielu stresu norāvu 2.5h braucienā uz Glencoe, jo pa vidu bija nelieli ceļa remonti, bet ar to visu izkāpu Glencoe 10min pirms pārsēšanās uz vietējās nozīmes autobusu Nr.44, kas aizvizināja līdz Kinlochleven. Bija arī rezerves plāns – atlikušos 10km veikt ar kājām. Iečekošanās rezervētajā B&B bez problēmām, jo tādas vienkārši nebija, iepriekš biju saņēmis instruktāžu no saimniekiem, kur atradīsies atslēga un kura istabiņa ir manējā. Viss perfekti!

Tā kā uz sacensībām ierados 2 dienas iepriekš, t.i., trešdienas vakarā, tad ceturtdienas rīta pusi veltīju tam, lai izpētītu pirmo kāpumu, kurš bija 6km garš ar 1000 augstuma metriem. Laikapstākļi, protams, ka nelutināja, kā jau Skotijas rudenī, bet, tā kā tam biju gatavs un kakla sāpes remdēju ar paņemto homeopātiju, tad biju bezgala priecīgs par atgriešanos kalnos un lielākoties visu pirmo kāpumu uzskrēju. Augšā gan valdīja briesmīgs vējš un gaisa temperatūra bija tikai kādi +4 grādi, tāpēc uzkavēties tur nebija patīkami un devos atkal lejā. Godīgi sakot, man ļoti patika šis pirmais kāpums, kurš kalpos arī par pēdējo noskrējienu, jo trase ved tieši tāpat tikai uz leju. Easy pieveicu šo skrējienu 1h40min, bet sacensībās esmu plānojis to noskriet 20min ātrāk. Pa dienas vidu nedaudz paskatījos Pasaules čempionātu Vertikālajā kilometrā, kur skrējējiem bija ne tikai jācīnās ar trasi, bet arī laikapstākļiem un mega dubļiem!

Pirmā kāpuma augšā.

Pirmā kāpuma augšā.

Piektdien noskatījos startu Pasaules čempionātam skyrunning ultra distancē, kas gan dēļ sliktajiem laikapstākļiem vairs nebija nekāda ultra, jo nost tika noņemta puse no kāpuma, t.sk. augstākais Lielbritānijas kalns Ben Nevis un distance saīsināta par aptuveni 6km. Vēlāk kopā ar Skotijā dzīvojošo gaujienieti Ati Kalēju izpētīju līdzeno trases posmu pēc pirmā noskrējiena līdz otrajam smagajam kāpumam un pēc kārtīga carbo loadinga ar makaroniem un kartupeļiem biju gatavs gaidāmajam startam!

Sacensības – Pasaules čempionāts skyrunning distancē SKY Ring of Steall skyrace 29km ar 2500 vertikālajiem metriem, laika plāns 4h20min, laikapstākļi perfekti, lai skrietu Skotijas kalnos!
Starts – Sgorr an lubhair – 0:56:16, 78.v. (CP1)

Tā kā neesmu elites atlēts, tad starta koridorā iekārtojos maksimāli tuvu elites koridoram, jo prognozēju, ka pēc pirmā kilometra pa asfaltu, sākoties kāpumam, veidosies sastrēgumi, kas neizbēgami atspoguļosies uz rezultātu. Starts skotu dūdu pavadījumā, un mans kārtējais piedzīvojums ir sācies. Pirmo kilometru nesačkoju, bet tā kā visi skrien ātri, tad īpaši izrauties uz priekšu neizdodas. Labi, ka esmu šo posmu veicis treniņā un zinu, kas mani tur sagaida. Mana prognoze piepildās un, sākoties kāpumam, veidojas sastrēgumi, līdz ar to man nākas tēlot orientieristu un veikt apdzīšanas manevrus ārpus trases robežām, anyway tas neizdodas pietiekoši efektīvi un divās vietās arī man nākas pastāvēt, jo šāda veida trakošana starta kalnā var dārgi maksāt vēlāk distancē. Jāatzīst, ka tā arī visu pirmo kāpumu nespēju ieiet savā ritmā, jo ik pa laikam nācās iestrēgt aiz kāda lēnāka censoņa muguras, gala rezultātā pirmo kāpumu un kontrolpunktu sasniedzu 3min vēlāk kā biju plānojis. Nekas, viss vēl priekšā un pozitīvais ir tas, ka man priekšā nav nevienas dāmas!
Pirmais kāpums sacensību dienā.

Pirmais kāpums sacensību dienā.

Sgorr an lubhair – Sgurr a’Mhaim – 0:16:44 (83.v.); T=1:13:00, 78.v. (CP2)

Tiklīdz pie sevis esmu nodomājis par dāmām, tā man garām palido Tove un vēl viena censone! Damn it! Tā kā augšā valda briesmīgs vējš un migla, bet skriešana šobrīd notiek pa Devils ridge (kalna kori), kur solis nost no takas var maksāt ar dzīvību, tad manī ieslēdzas saudzējošais režīms un ir nedaudz bail, jo no kalna kores var arī nopūst… ne par velti organizatori pirms uzkāpšanas uz kores izkliedz frāzes – stay low…stay low! Godīgi sakot, es neko tādu nebiju gaidījis, jo lielākoties šis posms ir tāda kā lēkāšana no akmens uz akmeni un rāpšanās, bet ne skriešana. Tagad es saprotu, kas tas par zvēru – skyrunning! Posmu veicu plānotajā tempā, līdz ar to joprojām laika plānam zaudēju 3min.
Dodoties uz Devils ridge.

Dodoties uz Devils ridge.

Sgurr a’Mhaim – Glen Nevis – 0:23:53 (76.v.); T=1:36:53, 81.v. (CP3)

Pirmais garais noskrējiens, kura laikā jānoskrien viss, kas pacelts kāpumā. Sākotnējā kalna daļa pa akmeņu šķembu lauku, kur ātrākie skrēji iedzinuši pamatīgu vagu, līdz ar to lejā šļūkt ir samērā forši. Pēc šī posma sākas bobslejs, jo uz leju iet šaura taka, kura ir apmēram līdz ceļgaliem un lejup ved līkločus. Sliktākais ir tas, ka taka ir mega tehniska un cieta, tāpēc es labprāt izmantoju organizatoru atļauto paņēmienu – skriet no karodziņa uz karodziņu pa skotu slapjo purvu, mēģinot nogriezt asos takas pagriezienus. Lejā skriešana īsti nevedas un cietās takas dēļ sāk durt mugurā, līdz ar to nākas nedaudz vēl piebremzēt. Nav grūti, bet apnicīgi, jo nevaru skriet tādā ātrumā kā gribētos, šādi noskrējieni ir jātrenē. Visticamāk, ja iepriekš būtu apskatījis šo noskrējienu, tad lejā skrietos daudz raitāk. Dažus apdzenu, daži apdzen mani, bet kontrolpunktā ierodos jau 7′ aiz sava nospraustā laika plāna. Šis ir vienīgais kontrolpunkts, kurā organizatori piedāvā kaut ko ieēst un iedzert, visam pārējam distances laikam ēdiens un dzēriens jānes līdzi vai arī jāuzpilda kādā kalna strautā. Nedaudz jāsaņemas, jo tagad priekšā būs aptuveni 30min līdzenais trases posms ar sekojošu otro milzīgo kāpumu!
Kaut kur uz kalnu kores, pirms noskrējiena.

Kaut kur uz kalnu kores, pirms noskrējiena.

Glen nevis – An Gearanach – 1:18:34 (80.v.); T=2:55:27, 75.v. (CP4)

Iepriekšējā CP apēdu pirmo Isostar B.C.A.A želeju, sadzēros ūdeni, jo līdzi man bija 1.0l sporta dzēriens, līdz ar to biju atguvis zināmu svaigumu un biju gatavs atstrādāt “līdzeno” trases posmu (5km) līdz upes šķērsošanai. Pirmie 3km salīdzinoši vienkārši, pēc tam nākošie 2km nevis pa tūristu taku, kas pa tiešo aizved uz Steall Falls ūdenskritumu, bet pa tehniski sarežģītāku nogriezni, lai netraucētu tūristus, jo oriģinālā taka ir samērā šaura un gana tehniska parastiem pārgājienu cilvēkiem, ja vēl visam pa vidu maisās skrējēji, tad burziņš pamatīgs un iepriekš esot bijuši diezgan nelāgi nelaimes gadījumi, kad cilvēki, laižot garām skrējējus, nokāpj no takas un gūst nopietnas traumas. Šajā posmā apdzenu visus, kurus redzu sev priekšā, un esmu labā kompānijā ar vēl diviem citiem skrējējiem. Pirms upes šķērsošanas kontrolei apskatos savu laiku, atguvis neesmu absolūti neko un tieši tās pašas 7′ aiz sava laika plāna! Bāc, būs jāstrādā smagi pēdējā kāpumā, lai kaut ko atgūtu. Pirms sacensībām analizēju iepriekšējo gadu starplaikus un zinu, ka kāpums būs aptuveni 50min un šajā posmā var zaudēt visvairāk laika. Sāku diezgan sparīgi un ātri, ātri ķeru pa vienam nost skrējējus, kuriem tik raiti neiet. Pie sevis vēl nodomāju, ka baigi feini iet, jo no aizmugures netuvojas pārējās sieviešu skrējējas, arī pagājušā gada šīs distances sieviešu uzvarētāja no Spānijas un priekšā ir tikai 3 dāmas. Tā kā organizatoru sniegtā informācija bija, ka kopējais kāpums ir 2500m, tad esmu ļoti priecīgs, redzot, kā manā Suunto Spartan Ultra vācās viens simtiņš kāpuma metru pēc otra. Sasniedzot kopējo kāpumu 2000m, joprojām kalna virsotne liekas ļoti tālu un sāk rasties aizdomas, ka būs vairāk kā 2500m… Sāk palikt arī grūtāk, jo kalns paliek aizvien stāvāks, un šāda veida kāpumā es esmu ļoti švaks, jo solis ir jāliek nevis uz priekšu, bet gan uz augšu, un ieslēdzas ikru muskuļi. Nāk virsū plīsiens un kuņģis sāk prasīt nopietnāku saturu nekā želeja. Nolemju pēc kāpuma pievarēšanas apēst Isostar batoniņu. Tā kā es palieku dikti lēns, tad no aizmugures man strauji tuvojas citi skrējēji un nevis džeki, bet gan virkne ar dāmām. Garām palido 3 vai 4 dāmas, jēziņ, cik viņas stipras. Tālumā redzu CP un, to sasniedzot, organizatoriem priecīgs saku, ka labi, ka nu vairs uz augšu nebūs, toties viņi atbild – welcome back to the ridges!

Upes šķērsošana kopā ar čehu sportistu, kuram beigās zaudēju 12'!

Upes šķērsošana kopā ar čehu sportistu, kuram beigās zaudēju 12’!

An Gearanach – Stob Coire a’Chairn – 0:17:40 (78.v.); T=3:13:07, 75.v. (CP5)

Patīkams pārsteigums man bija brīdī, kad paskatījos pulkstenī un konstatēju, ka pēc lielā kāpuma esmu atgriezies laika grafikā un sadeldējis sākumā zaudēto laiku. Tā kā distances beigām biju licis lielāku laika rezervi, tad sāku apsvērt domu, ka varbūt izdosies ierakstīties plānotajā grafikā. Atgriežoties uz kalna kores, īsti nekādu iespēju apēst kāroto enerģijas batoniņu, līdz ar to būs nedaudz jāpaciešas. Pēc Devils ridge pieļāvu domu, ka šī kore būs tehniski vieglāka, bet kā es dabūju iekšā. Šajā posmā ne tikai bija jārāpjas un jākāpj, bet arī jāmēģina nolīst pa vertikālu klinti, virzoties sāniski. Vējš zēģelēja pamatīgi, līdz ar to ļoti ātri palika auksti un nācās uzvilkt gan cimdus, gan cepuri. Kad kalna kore beidzās un domāju, ka nu tikai palicis uz leju, paskatījos laika plānā un sapratu, ka mani sagaida vēl kaut kas, jo līdz CP, no kura ir tikai uz leju, ir jāskrien vēl aptuveni 30′. Līdz ar to bija pienācis laiks apēst batoniņu, no kā gan nekas prātīgs nesanāca, jo tas lielajā aukstumā bija sasalis, tāpēc pārgāju uz plānu B un kuņģī ieliku Isostar Actifood želeju! Kamēr krāmējos ar kuņģa satura piepildīšanu, tikmēr no aizmugures man bija pielavījušās vēl 3 dāmas, no kurām viena, kurai es zaudēju gan Kanārijās, gan Šamonī. Šoreiz cerēju, ka spēšu viņu apskriet! Iesēdos astē, lai turpinātu skrējienu, bet, paceļot galvu uz augšu, es sapratu, kas mani vēl sagaida priekšā. Vēl viens kāpums vismaz ar 200m, kurā ir CP5. Labi, šis noteikti ir pēdējais kāpums, saņēmos un to pieveicu tīri raiti, turoties astē dāmām. Kompānija man bija atnesusi papildus enerģiju (gan jau īstenībā Isostar želeja), kas rezultējās ar to, ka nu jau laika grafiku apsteidzu par 2min!

Stob Coire a’Chairn – Am Bodach – 0:20:39 (67.v.); T=3:33:46, 74.v. (CP6)

Beidzot, nu gan jābūt tikai uz leju, forši ripo pa kalna korīti, kura ir apaugusi ar smuku zālīti un skriešana nesagādā nekās problēmas. Tā kā augšā valdīja arī neliela migla, tad tālu trasē uz priekšu nevarēja redzēt, karte man nopakota somā, tāpēc īsti nezināju, kas mani vēl sagaida, jo jau kādu laiku gaidu, kad nu tikai būs uz leju. Paceļu acis augstāk, ieraugu Ungārijas karogu karājamies pie vienas klints kaut kāda kalna galā. Ko viņi tur dara?  Kāpēc man izskatās, ka tur augšā ir trases tiesneši zaļās vestēs un kāpēc tur kaut kur starp akmeņiem pārvietojas cilvēki?! Nē, tas nevar būt, ne jau vēl uz augšu! Kā? Kāpēc? Un tad man nāca atklāsme, jātiek taču vēl Am Bodach virsotnē, treniņā uz to neaizskrēju, bet tur taču ir kontrolpunkts. Šis man iedeva pa smadzeni un nedaudz salauza. Kāpums tik stāvs, ka bija jāieslēdz arī rokas, bet tas man īpaši nepalīdzēja un visas trīs dāmas no manis atrāvās. Sasodīts, noteikti sasniegšu 2700 vertikālos metrus, līdz varēšu sākt skrējienu uz leju. Uzrāpies vārdu vistiešākajā nozīmē Am Bodach virsotnē, beidzot pasmaidīju un uzsitu jautru klaču ar trases tiesnešiem, kuri šoreiz apstiprināja, ka uz augšu tik tiešām vairāk nebūs un tagad tikai uz leju – You looking good, keep going…! Ar visu nīkuļošanu un sevis žēlošanu laika grafikam biju priekšā jau veselas 5′, tas man iedeva papildus grūdienu, jo praktiski visu nākošo esmu izskrējis treniņā un noteikti būšu pārliecinātāks nekā pirmajā reizē!

Am Bodach – Mamores ridge – 0:06:04 (61.v.); T=3:39:50, 72.v. (CP7)

Atcerējos, ka šis nogrieznis būs ļoti īss, līdz ar to ir jāsāk domāt par kārtīgu finišēšanu un beidzot jāskrien. Posms ir nedaudz tehnisks, bet nekas specifisks. Pa ceļam izdodas apsteigt vienu no dāmām, kā arī vairākus konkurentus, no kuriem viens uz āru laida visu savu kuņģa saturu. Priekšā ieraudzīju oranžo tiesnešu telti, apēdu vēl vienu B.C.A.A želeju un izdzēru atlikušo sporta dzērienu. Nu ko, pēdējā pusstunda būs jāpavada bez ūdens! CP saņēmu kārtējos uzmundrinājumus, kā arī piezīmi, ka priekšā ir pāris džeki, kuri izskatoties krietni sliktāk kā es, tāpēc jāskrien! Laika grafika priekšā esmu tās pašas 5′, tāpēc nu jau apsvēru domu, ka vajadzētu palīst zem 4h10min.

Mamores ridge – Finišs – 0:32:16 (47.v.); T=4:12:06, 66.v.

Nu ko, šeit es jau esmu bijis, treniņā man šis noskrējiens patika, kāpēc, lai nepatiktu arī tagad. Tas nekas, ka šodien šo trases posmu veikuši vismaz 800 skrējēji, kad devāmies uz augšu un dubļi vietām ir līdz ceļgaliem, tas taču ir tas, kas man patīk! Ātri vien nokodu itālieti, kurai biju apņēmies šoreiz nezaudēt (ITRA performance index 759). Jutos fantastiski, tik tiešām šis trases nogrieznis man padodas un bez problēmām varu skriet lejā, īstenībā ir viena problēma, ļoti gribas padzerties ūdeni, bet to nolemju darīt vietā, kur jāšķērso kalnu strauts, uz to pazaudēju kādās 10-15″, bet man ūdeni ļoti vajadzēja! Turpinu lidot uz leju un pamanu priekšā 2 skrējējus, tie man jānoķer un jāapdzen! Done, nekādu problēmu. Tuvojoties beigu nogrieznim, pa tūristu taku priekšā vēl kāds un tālāk vēl kāds. Arī šie man jānodzen! Done! Pēdējais upuris krīt pirms atgriešanās uz asfalta, kad atlicis tikai 1km līdz finišam. Kas Tev dos atpūtu, priekšā kādas 30″ ir vēl viens skrējējs. Mēģinu skriet, cik ātri vien varu, bet aptuveni 500m pirms finiša viņš pamana manu tuvošanos un arī uzkāpina, līdz ar to finišā ieskrienu 66.vietā ar rezultātu 4:12:06, kas ir par 8′ ātrāk kā biju plānojis, tātad es nedrīkstu būt vīlies par sasniegto! Rezultāti un etapu laiku atrodami šeit.

Finišējis!

Finišējis!

Pēcgarša šim pasākuma ir diezgan spēcīga, skrējiens man ļoti patika, tas ir MEGA tehnisks, kuram Latvijā sagatavoties īsti nevar, var slīpēt atsevišķus elementus, kā kāpšanu klinšu sienā un vēl vairāk piestrādāt pie VFS, bet visam kopumā var sagatavoties tikai un vienīgi līdzvērtīgā apvidū! Āķis lūpā arī ir, nākošajā gadā varētu vēl kādu skyrunning pasākumu uzskriet.

Pirms starta par konkrētu vietu nedomāju, bet mērķis bija nosprausts laika izteiksmē, kuru izpildīju ar uzviju. Pie labvēlīgāka starta uzrāviena potenciāls distanci noskriet par 5-6′ ātrāk bija jau šogad. Protams, 66.vieta pasaules čempionātā skyrunning nav apspriešanas vērta, bet noteikti ir iespējams uzlabot manu līdz šim augstāko vietu kādā no pasaules čempionātiem, kad orientēšanās sportā 2013.gadā biju 40.v. garajā distancē. Vīlies esmu par to, ka uzvarētājām zaudēju vairāk kā 1h, bet to es ietekmēt nevaru, jo viss TOP10 šogad laboja trases rekordu, kas vien liecina par to, ka līmenis šajās sacensībās bija ļoti augsts. Par manu kopējo progresu (gausu gan…) liecina arī ITRA, kur beidzot esmu pārsniedzis General performance index 700 punktu robežu!

Paldies atbalstītājiem un cilvēkiem, kuri vēlēja labus ceļa vārdus pirms došanās distancē!

Inventārs – OSveikals.lv Inov-8 produkcija;

Apavi – Inov-8 Roclite 290 (ilgi nevarēju izšķirties starp šiem un X-talon 230);

GPS pulkstenis un sirds ritms – Suunto Spartan Ultra no Suunto Latvia;

Sporta uzturs distancē – 5 x Isostar B.C.A.A želejs; 1 Isostar Actifood želeja, šokolādes batoniņš no Isostar (daļēji apēsts), Isostar sporta dzēriens no – Isostar Latvija;

Fizioterapija un VFS – Raivja Aršauska veselības centrs un personīgi paldies Sabīnei Tiltai, kura pēc Gaiziņkalna stirnubuka un LČ stafetē veikli salika mani kopā, jo bija parādījušās problēmas ar labās kājas ITBS;

VFS  – supervaroņu treniņi pirmdienu vakaros uz Grīziņkalna kāpnēm ar uzsvaru uz kājām!
Šobrīd atlicis tikai nobeigt sezonu ar pēdējo StirnuBuks posmu Līgatnē un Siguldas kalnu maratonu, kurā skriešu pusmaratona distanci (35km+).


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Pārspēj sevi!

Jau vairākus gadus Rīgā notiek Šri Činmoja mācekļu rīkotais “Pārspēj sevi” 6 stundu skrējiens, bet šogad ir jaunums – iespēja skriet 12 stundu no vietas. Jau sen gribējās pamēģināt paskriet šādā formātā, bet visu laiku sakrita ar kaut ko kārdinošāku, arī šogad 6h skrējiena vietā izvēlējos orientēšanos. 12h sacīkstes ne ar ko labāku nesakrita, tāpēc nolēmu mēģināt.

Domāju, ka par šīs vasaras karstumu komentāri ir lieki. Paši izjutāt, cik ļoti gribas trenēties. Tā kā man mājās ir zīdainītis, tad pat tās reizes, kad it kā varētu iet skriet, ne vienmēr sakrita ar laiku, kad kāds cits ir gatavs padzīvoties ar mazuli, lai es varu patrenēties. Garie skrējieni – Rīgas maratons pavasarī, Stirnu buka nomocītie lūši pa vidu un Valmieras maratons (4:03:08) nedēļu pirms 12h skrējiena. Man stāstīt, cik ģeniāla ir tāda trenētība? Jā, man pašai trūkst vārdu.

Pirmsstarta vakarā saņemu e-pastu ar pēdējo informāciju. Skatos, kam vēl ir izsūtīts. Dalībnieku ir maz, skaitu sievietes – četras. Četras! Man nav nekas pretī būt divdesmitajai no divdesmit, bet es negribu būt ceturtā no četrām! Tas nozīmē, ka nāksies cīnīties. Divpadsmit stundu no vietas. Man bail. Izpētu konkurenšu rezultātus. Aija ir stiprāka par mani, bet ar Zani un Ivetu esam līdzīgos spēkos. Traki.

Skrējiena rītā pamostos, sataisos. Ārā pūš stiprs vējš, bet grādus rāda 17. Drusku par siltu, bet nu tad jau redzēs! Eju uz startu pie Māras dīķa, trīcu no satraukuma. Izrādās, ka esam tomēr 5 skrējējas, bet Indra nav reāla konkurente, to saprotu ātri. Ar pārējām runājamies par mērķiem un sapņiem, es neizliekos, ka “skriešu, kā sanāks”, “galvenais ir izturēt” utt. Mans mērķis ir tikt uz pjedestāla. Pirmo reizi uz ultras startu es izeju ar tādu domu, un dūša ir papēžos.

Gāž lietus. Dalībnieki stāv zem telts, tiesnesis ir izgājis lietū un saka, ka mums nu būtu jāsāk skriet. Mēs visi joprojām stāvam teltī. Tiesnesis gaida, kad iziesim uz celiņa. Stāvam teltī. Tiesnesis saka: “Starts! Jums jāskrien uz to pusi!” Beidzot izkustamies. Daudziem, arī man, mugurā lietusjakas, jo tiešām gāž. Sākumā skrienas ļoti brīvi. Necenšos bremzēties, bet arī nedodu virsū – ir tikai pats sākums. Dažu pirmo apļu laikā izkārtojamies secībā – Aija, es, Zane un Iveta. Aija konstanti attālinās, ķert negrasos. Apļi iet ātri, laiks arī – četri apļi (1,37km garumā katrs) iet mazdrusciņ ilgāk par pusstundu. Ik pēc pusstundas esmu apņēmusies apēst vai nu želeju, vai kaut ko no galda, un pie tā arī turos. Pirmās kādas divas – divarpus stundas paiet nemanot. Iveta jau ir apdzīta par apli, bet viņa nez kāpēc ar Rolandu pastaigājas. Viltīgie liepājnieki!

Kaut kādi padsmit apļi aiz muguras, rēķinu, ka noskriets pusmaratons, tad jau kādi 25 kilometri. Iet ļoti labi. Arī Zane ir apdzīta par apli, Indra par vairākiem, nemaz neskaitu. Turos stabilā 2.pozīcijā. Trases malā uzrodas mana mamma un tur arī paliek līdz beigām, ja neskaita, ka aiziet uz veikalu pēc smalkmaizītēm, no kurām atsakos. Uzrodas arī mans vīrs ar dēlēnu. Man prieks satikt savējos! Gaisotne ļoti pozitīva, jauki ir gan skrējēji, gan tiesneši un uzkodu galda darbinieki. Atbalstītāji dzīvojas trases malā, ir tik viegli riņķot ap Māras dīķi! Ikdienā tur ir briesmīgi pat 5 apļus apskriet, bet šoreiz tie salasās nemanot. Redz, jau 31 aplis – maratons! 4 stundas un kādas 5 minūtes. Oho, tas tik ir ātrums, ņemot vērā, ka pirms nedēļas es tieši maratonu arī noskrēju līdzīgā laikā! Pašsajūta lieliska. Turos pie uztura plāna, skrienu un skaitu, par cik apļiem es apdzenu Ivetu un Zani. Zane pastaigājas, laikam būs viss. Kaut kādā brīdī man nojūk, par cik esmu viņai priekšā, un pārtraucu skaitīt. Pieņemu, ka noskriešu vairāk. Uz diviem apļiem man piebiedrojas tiesnesis, grib mani filmēt un intervēt. Paldies, nē! Man nepatīk tās filmētās intervijas, kur nu vēl ar mani galvenajā lomā! Ja grib interviju, lai slēdz iekšā diktofonu un pārraksta uz papīra! Runājamies tāpat. Viņš man prasa, vai man ir svarīga izcīnītā vieta. Gribu jau atbildēt ar kaut kādu “pareizo” frāzi no sērijas “galvenais ir noskriet”, bet tad tomēr atbildu godīgi – jā, man ir svarīga izcīnītā vieta. Ja es esmu izdarījusi visu, ko varēju, un esmu ceturtā, tad ir labi arī tā, sevi nešaustu. Ja esmu ceturtā un skatos, ka tomēr varēju drusku piespiesties un noķert trešo vietu, tad ir “škrobe”.

37 apļi, 50km. Skatos laiku un domāju, ka kaut ko esmu sajaukusi – nav vēl pagājušas pat piecas stundas. Apjautājos pie tiesnešiem, cik tad apļu esmu noskrējusi, un izrādās, ka viss sakrīt. Nopietni? Es skrienu tik ātri? Kā tas var būt? Tādā paša garā arī turpinu. Drīz vien Zane sēž trases malā, Iveta un Rolands fotografējas, saprotu, ka otrā vieta man būs. Lietus jau sen ir beidzies, nu uzspīd arī saule un vienā momentā pēkšņi trase piepildās ar atpūtniekiem. Ģimenes, suņi, riteņbraucēji, smēķētāji… Trakākais, ka ratu mammas un ratu tēti centīgi brauc pa līkumu iekšmalām. Kāpēc viņi tā dara? Pie kādiem 70 kilometriem kļūst grūtāk. Esmu izvilkusi uz uzlikusi uz galda špikeri ar sarēķinātām apļu un kilometru attiecībām. Kāpēc es rēķināju ik pa 10 apļiem? Prasītos ik pa 5, jo kļūst grūtāk, gribas zināt, cik tad jau noskriets. Kaut ko galvā rēķinu. Mans mērķis ir noskriet 100km un tad tālāk jau skatīties, kas būs. Plīstu nost. Iekšās ir, bet kājās nav, sāku ik pa brīdim pastaigāties. Tas man nepatīk, jāskrien taču vēl 5 stundas! Tas ir daudz! Aija arī plīst. Visu laiku skrējām vienā aplī, tagad es viņu apdzenu. Vēl pēc dažiem apļiem esmu apdzinusi par apli. Un vēl pēc tam viņa guļ uz soliņa! Esmu jau par diviem apļiem priekšā! Man pacēlums. Rēķinu, ka līdz simtniekam 25km, tas tak nekas nav! Un tad es plīstu pavisam. Mokos, daudz staigāju. Pēc laiciņa skatos, ka Iveta ir sākusi desot un dara to nopietnā ātrumā. Eh, pēkšņi viss ir sagriezies kājām gaisā! Vienā brīdī skatos pulkstenī, ka mans lielais plīsiens ir sācies tikai pirms pusstundas. Man likās, ka tik daudz notikumu jau noticis pa to laiku! Bet nē, pusstundā tādas mokas! Tādā paša garā nocīnos vēl stundu un tad gan viss. Es vairs nevaru paskriet. Nevaru un viss! Kājas pinas, nevaru tās pacelt no zemes, ik pa dažiem soļiem sāku staigāt. Tā nav skriešana. Vēl trīsarpus stundu. Es nevarēšu. Joprojām divarpus apļu Aijai priekšā, bet viņa negrasās padoties, žiperīgi skrien un dara to arvien žiperīgāk līdz pat pašām beigām. Bet man ir patiešam viss, nevaru vairs. Ja šis būtu 9 stundu skrējiens, es uzvarētu, bet ar trim ceturtdaļām uzvarēt nevar, jāskrien ir viss.

Bet to otro vietu es tomēr gribētu. Un simtnieku! Es gribu simtnieku! 10 apļu līdz 100km. Soļoju ātrā tempā. Rēķinu, ka paspēšu vēsā mierā, bet pēc šādiem kilometriem nedrīkst paļauties pat uz sevi, tāpēc soļoju sparīgi. Parunājos ar Georgu, kurš arī soļo. Stāstu, ka gribēju pamēģināt stundu formāta skriešanu. Viņš saka: “Sacensības ir labs veids, kā to pamēģināt! Uz savu galvu tak tu nemūžam to nenoskrietu!” Taisnība. Trasē parādījusies Antra, kura skrien kopā ar Aiju. Uzmundrina mani, bet mani šobrīd uzmundrinājumi kaitina. Mēģinu apklusināt savu mammu, kura katrā aplī kaut ko piedāvā un neņem vērā manu rīkojumu neko nepiedāvāt. Uh, kā kaitina visi cilvēki! Mēģinu pat paskriet, bet uzreiz celis sāk īdēt. Pēc brīža pamēģinu vēlreiz, atkal celis pīkst. Nu nē, celi man tomēr vēl vajadzēs! Tālāk tikai eju. Pie apvāršņa atkal parādās vīrs ar dēlu, mani mīļie mīļumi, kuru parādīšanās mani priecē pat tad, kad viss cits kaitina! Ejam kopā. 5 apļi vēl, tad 4, un tad man sākas pēcultramaratona “lomkas”. Nevar paiet, grīļojos, reibst, gribas vemt, locīties un mocīties, nevaru parunāt, viss ir slikti. Bet sacīkstes vēl nav beigušās! Pie velna, tos 100 kilometrus es nostaigāšu! Sporta pārtiku es jau sen vairs netērēju, bet parasto ēdienu gan ņemu. Izdomāju apēst banānu – pietiekami svaigs, lai varētu iedabūt iekšā, un pietiekami gruntīgs, lai tas būtu paēdiens. Pus banānu kaut kā iestumju galvā un atdodu vīram – gribu vemt. Apsēžos uz soliņa un gaidu, kad kļūs labāk. Pagaidu un eju tālāk, ja to streipuļošanu vispār var saukt par iešanu. Vēl 3 apļi, vēl 2. Tiesneši rīko ovācijas katram, kurš pabeidz apli. Vīrs aiziet pabarot bērnu, es velkos. Vēl 1 aplis. Viss, ir simtnieks! Nopriecājos, bet vēl ir gandrīz stunda, ko iet! Eju. Pati īsti neticu, bet es eju! Nezinu, cik apļu noskrējusi Iveta, būtu stulbi zaudēt kaut kādu vienu apli tikai tāpēc, ka grūti paiet. Kustos līdz pat beigām. Kāda ģimene prasa: “Jūs arī piedalāties tajā nenormālajā skrējienā?” Jā, piedalos. Jā, normāli tas nav. Bet man patīk! Pēdējā aplī paņemu krītu un ceru, ka īsāk būs atnākt atpakaļ uz startu, nevis iet apkārt dīķim tālāk līdz finišam, jo tualetes ir šitajā galā. Mana vēlēšanās piepildās, tiesnešu svilpe atskan tad, kad esmu veikusi 76 apļus un vienu trešdaļu apkārt Māras dīķim. Man nebija ne jausmas, ka es spēju tik ilgi un tik daudz riņķot šim ūdenim apkārt. Ar mokām pieliecos, novelku līniju, uzrakstu savu vārdu un bariņā velkos uz apmetnes pusi.

Visiem tiek iedots ēdiens. Kārtīgs, normāls krišnu ēdiens, man garšo. Priecājos, ka tā nav standarta putra. Var ēst uz vietas, var ņemt līdzi, tiek pabaroti arī visi skatītāji. Tik jauki! Apņemu ap pleciem spīdīgo plēvi, sēžu un ēdu. Kaifs! Ļoti patīk, ka visiem tas atvieglojuma mirklis ir pienācis reizē. Reizē beidzam kustēties, reizē atlaižamies, reizē ēdam, pārrunājam sacīkstes. Ļoti, ļoti patīk! Ir skriets no rītausmas līdz krēslai, diezgan traka sajūta. Ir padomāts pat par transportu līdz dušām un apbalvošanai, kas ar gudru ziņu notiek telpās. No pārslodzes ir drebeklis, tāpēc visi priecājamies nonākt siltumā. Duša, mmm… Atlaišanās mīkstos sēdekļos, kāju sacelšana gaisā… Apbalvošanas zālē puslokā izkārtoti krēsli. Mans dēliņš tiek palaists rāpot pa grīdu, viņš izkontrolē, vai visi ir ieradušies, pierāpo pie katra, paskatās augšā, pieceļas kājās. Priecājos, ka viņš skrējējus uzskata par savējiem! Katrs skrējējs tiek apbalvots ar piemiņas medaļu un diplomu, kur uzrakstīta veiktā distance. Izrādās, ka es ar saviem 104,557 kilometriem esmu otrā sieviešu konkurencē un piektā no visiem. Tīri tā neko! Pateicos tam, ka sākumā skrēju braši, spēju saglabāt pieklājīgu rezultātu arī beigās, neskatoties uz to, ka pēdējās trīsarpus stundas es staigāju. Balvās pilns maiss ar veselīgiem kārumiem. Ak, cik jauki! Un pats maiss ar kustīgām plastmasas acīm. Dēlam patīk.

Nu ko es te vēl varu piebilst? Tikai pateikties organizatoriem par sirsnīgo un labi noorganizēto pasākumu! Esmu atklājusi jaunas sacīkstes, uz kurām ir prieks nākt!

Rekordu Berlīne

sportograf-137645958

Maratons tāda interesanta lieta. Katrreiz citāds. Gana īss, lai nebūtu sevi visu dienu jāmoka, bet arī pietiekami gara distance, lai visu ko paspētu piedzīvot un izjust. Lai pārbaudītu sevi, savas robežas, gribasspēku un neatlaidību. To, cik labi esi sagatavojies un cik tevī ir iekšā, jo enerģija – tīri fizioloģiski – agrāk vai vēlāk beigsies. Skriesi par ātru un vari netikt līdz galam; risks, kas var arī neattaisnoties.

sportograf-137136721

Ka skriešu Berlīni, zināju jau sen. Pirms vēl vispār pieteicos loterijai. Šķiet, ka jau 2015. gadā par to sāku domāt un 2016. gada Frankfurtes rezultāts ļāva kvalificēties, kā arī tikt uzreiz A koridorā. Tā arī biju ieplānojis, ka 2017. gadā maratonā necentīšos uzstādīt personisko rekordu, bet 2018. gan. Beigu beigās sacensības pagājušajā gadā sanāca diezgan daudz un pēdējo reizi tā īsti skriešanu izbaudīju vien pērnā gada pavasarī, kad personiskā rekorda līmenī noskrēju Liepājas pusmaratonu un turēju tempu Rīgas maratonā.
Kopš tā laika attiecības ar skriešanu arvien pasliktinājās līdz šim pavasarim, kad tā jau izsauca klaju riebumu, kas izpaudās fiziski. Bija treniņi, kad, sākot skriet, reiba galva, nāca virsū karstuma un aukstuma viļņi – it kā jāskrien intervāli, bet ķermenis vienkārši saka, ka nebūs. Bet sacensības tuvojas, nevar neskriet un tā nu tu dzen pats sevi vēl dziļāk bedrē.
Piltene pagājušā gada beigās bija kārtīgs spēriens pa pakaļu, pēc kuras gan spēju atgūties un ne bez veiksmes tikt uz pjedestāla Magdeburgā, taču īstu paliekošu gandarījumu tas nesniedza – rezultāts viduvējs un arī tālāk nevarētu teikt, ka viss izdevās kā plānots. Malagas maratons slimības dēļ pat tūrisma režīmā bija smags pārbaudījums un no 12h garā sapņa Igaunijas mežos beigās arī metās melns gar acīm. Biju sevi izsmēlis un tā arī jutos.
Februārī jau bija jāsāk gatavoties Hanoveres pusmaratonam, kurā cerēju atkārtot iepriekšējā gada Liepājas veikumu tikai šoreiz sertificētā trasē. It kā treniņu process noritēja veiksmīgi, ātrums bija, bet laikapstākļi gan nesaudzēja – ja nedēļas sākumā sniga slapjš sniegs, tad sacensību dienā jau bija kārtīga vasara. Tā ir ar tiem maratoniem – vari pusgadu gatavoties vienam startam, bet tieši tajā vienā dienā ir vētra un pļukt vien sanāk.
Pēc Hanoveres kaut kā pamazām iekustējos – treniņi kļuva garāki un lēnāki, svarīgākais bija sagatavoties tempa turēšanai, par Stokholmu galīgi nedomāju. Tempu noturējām veiksmīgi, kārtīgs garais treniņš un divas nedēļas līdz Stokholmai, lai atpūstos. Tur, protams, atkal briesmīgs karstums tā, ka apavi lipa pie asfalta, un rezultāts pavisam švaks. Dūša papēžos un nekādas vēlmes pat domāt par skriešanu. Ak jā, pa starpu tam visam vēl Skrien Latvija un Izskrien Rīgu posmi, kur nevienu neskrēju ar pilnu jaudu. Trīs nedēļas nomuļļājos bez nekādas motivācijas un vēlmes vispār kustēties, bet nospraustais desmit nedēļu treniņu cikla sākums tuvojās lieliem soļiem. Lai nebūtu jāsāk pavisam no nulles, dažas nedēļas iepriekš izvilku sevi (un darba kolēģi) uz vingrinājumiem – pēc tam kājas vairākas dienas nebija lietojamas; lieki teikt, ka tajā brīdī nepavisam nebiju labākajā formā. Arī nākamajās divās nedēļās ķermenis ar visām četrām pretojās centieniem atsākt skriet ātrāk. Centos gan domāt pozitīvi, koncentrējos uz katru solīti uz priekšu, jo zināju, ka, ja gribu jaunu personisko rekordu, man būs jātrenējas tik daudz un tik smagi kā vēl nekad, un arvien jākāpj pāri “negribu, nevaru un man nekas nesanāks” domām.

sportograf-137667431

Pienāca septembris, lielais darbs jau izdarīts, pēdējā nedēļā atlika vien uzkrāt spēkus, nesatraumēties, smelties motivāciju, kur tik vien var un par spīti dažiem apkārtējo protestiem izciest olbaltumu diētu. Ceturto reizi jau to veicu un jāsaka, ka ar katru reizi organisms to panes jau vieglāk. Kaut arī bija nespēks un vēders streikoja, bet vismaz vairs nevajadzēja divus piegājienus, lai pieceltos. Ceturtdien lidojām uz Berlīni un gandrīz pa taisno devāmies uz expo, lai izņemtu numuru. Pie reizes arī apsveicinājāmies ar Aigaru Nordu – tieši Rīgas maratona dēļ Berlīnē startēja tik daudz latviešu, jo komandu kausā varēja laimēt dalību. Pēc tam ierastie makaroni Vapiano – izbaudīju, ka atkal beidzot varu ēst visu un daudz. Ak jā, expo arī uzskrēju virsū Maurten stendam un, kaut pirms maratona iesaka neko jaunu neizmēģināt, paņēmu trīs želejas. Kā vēlāk izrādījās, ļoti pareizs lēmums.
Nākamajā dienā izbraucām Šprē upi ar kuģīti un, kaut gan centos līdz minimumam samazināt staigāšanu, nostaigājāmies krietni un katras dienas beigās kājas jau bija diezgan sagurušas. Sestdien sagaidīju ierodamies draudzeni, vēlreiz aizbraucām uz expo, lai uztaisītu obligāto pirmsstarta kopbildi ar maratonistiem un vakarā neliela kāju izkustināšana. Kaut lielais starts jau nākamajā rītā, joprojām nejutu nekādu satraukumu – domas bija pilnīgi atdalījušās no ķermeņa. Nekas neliecināja, ka rīt tiks pārbaudīts pēdējo divu mēnešu ieliktais darbs. Vēl pēdējās norādes līdzjutējām – kaut vienu brīdi plānojām tikties trijos punktos, taču beigās izlēmām, ka labāk būtu tikt finišā uz potenciālo pasaules rekordu. Arī ļoti veiksmīga doma.

sportograf-137158708

Gulēju aizdomīgi labi. Kā nolikos, tā gandrīz uzreiz aizmigu, un no rīta pamodos izgulējies un spirgts. Pierasts, ka pirms maratona neguļās, simts domas jaucas pa galvu, tad to atceries, tad šito un lec ārā no gultas, lai kaut ko neaizmirstu. Nemaz nerunājot par murgiem, ka esi aizmirsis numuru, ka nevari to piespraust, ka nokavēts transports, starts un vispār nekas nesanāk. Šoreiz tas viss izpalika. Uzvilku zeķītes, noteipoju savas sāpīgās maliņas, iedzēru kafiju, apēdu putru, apsmērēju krūšgalus ar zieķi, sataisīju savu dzērienu, un, silti saģērbies, biju gatavs doties uz startu. Pa ceļam jokoju, ka sākt varēja kādu stundu ātrāk, jo rīts bija visai dzestrs, bet saulains. Solīja iesilt.

41831242_438291136693644_4488901171246792704_n

Sabiedriskais transports pilns ar skriet gribošajiem; daži atdalījās ātrāk, citi brauca tālāk, bet pārsvarā visi kāpa ārā centrālajā stacijā – no turienes starta zonu burtiski varēja redzēt. Liels bija mans pārsteigums, ka man neļāva ieiet iekšā ar savu somu – kā nopratu, tad ātrajiem skrējējiem mantu glabātuve bija kaut kur pie stacijas. Iet atpakaļ gan mani neinteresēja un pārģērbos turpat pie ieejas, somu atdodot līdzjutējām. Norunāju tikties pie tālākās ieejas jeb tuvākās startam, atkarībā no kurienes skatās, un gāju iekšā papētīt aizliegto zonu. Nekas daudz gan tur nebija, nomīdīts lauks pretī Reihstāgam un piečurāti krūmiņi. Ielāgoju pēcfiniša tikšanās vietu un sāku iesildīties uz starta pusi; tajā brīdī sajūtas nebija spožas, jutu ciešumu un nelielas sāpes krūšu rajonā, arī vēders bija tāds nemierīgs un kājās nebija asuma, bet pagaidām par to centos nedomāt. Tā kā laiks vēl bija atliku likām, varēju mierīgi pasēdēt un pavērot skrējējus. Dažus arī nelaida iekšā ar somām, neskatoties uz viņu protestiem, ka tie ir elite. Pie sevis pasmējos un pēdējo reizi pārģērbos, saspraudu visas savas miljons želejas jostiņā; bilde, atvadījos un devos starta virzienā.

41864470_328444791261747_4325780465123328000_n

Nekad vēl nebiju bijis tik dziļi Tiergarten parkā; neskaitāmi skrējēji iesildījās, tipināja, paātrinājās, vēzējās, vicinājās un citādi staipījās, savērpjot sausās taciņas putekļu mākoņos, kuriem cauri spīdēja starp koku lapotnēm izlauzušies nesen uzausušās saules stari. Skats bija kolosāls un ceru, ka tas tika iemūžināts. Turpat satiku arī Daini un Karīnu un pārmiju pāris vārdus. Visi bija labā omā un, kad beidzot nolēmu doties uz startu, arī mani beidzot pārņēma starta satraukums. Agrāk bija tā, ka no domas vien spalvas slējās stāvus, mugurai pārskrēja aukstas šaltis un sirds leca ārā pa muti. Šoreiz tikai sajutu vieglu kņudoņu krūškurvī – pietiekami, lai pie sevis nodomātu – tagad gan vairs atpakaļceļa nav.

sportograf-137309324

Atrodot A koridora ieeju biju pārsteigts, ka visi skrējēji joprojām atradās ārpusē – vēl bija jāgaida ratiņkrēslu starts. Nedaudz atkāpos, lai nebūtu jāstāv saulē – bezvējā tā jau diezgan sildīja un negribēju pārkarst. Kad beidzot sāka laist iekšā, nedaudz nobrīnījos, ka to tik maz kontrolē – kāds ar B numuru mierīgi būtu varējis iešmaukt. Kopumā gan jāsaka, ka visa tā padarīšana ar starta ieņemšanu tika sakārtota ļoti veiksmīgi – gandrīz nekādas spiešanās un A koridorā vietas bija diezgan. Stāvēju diezgan tuvu startam, bet arī pietiekami tālu – gribēju sākt nedaudz konservatīvi un nekādā gadījumā nesasteigt startu. Satelīti noķerti, ar eliti iepazīstināts un atskan starta šāviens.

sportograf-137734925

Ja ne pirmo reizi, tad viena no retajām reizēm, kad mani neviens nepagrūda, neviens neuzkāpa uz kājas, nekādas pēkšņas virzienu maiņas. Kā sākām skriet, tā visi aizskrēja vienā ātrumā. Ļoti patīkams un brīvs starts, un pēc pirmajiem metriem jau varēja uzņemt savu tempu. Startā stāvēju vairāk pa kreisi un zināju, ka mamma ar draudzeni būs kaut kur labajā pusē. Laicīgi parādīju, ka skriešu pa labi un skrējēju rindas pašķīrās. Tagad gan iekārtojos uz palikšanu labajā joslā.
Pirmie kilometri taisni garām uzvaras kolonnai, tad pagrieziens pa labi, tiltiņš ar vienu no retajiem jūtamajiem kāpumiem un atkal taisni, taisni līdz gandrīz atpakaļ pie starta. Vairāk dzirdēju Ilzes uzsaucienu, nekā viņu redzēju; pa to laiku jau biju paspējis notiesāt pirmo želeju. Sāku ar vēl nepārbaudītajām Maurten želejām – ja būs kaut kas nelāgs, tad labāk uzreiz jutīšu un attiecīgi rīkošos. Pārsteidza tās konsistence – viegli salda, bet dikti bieza, recekļveidīga un gandrīz košļājama. Patiesībā diezgan forši, minimāla iespēja noleksēties, mierīgi varēja žļambāt. Kopumā man bija paņemtas līdz astoņas želejas, viena uz katriem pieciem kilometriem un pēdējās divas SiS kofeīna. Drīz jau bija klāt Moltkebrücke, kur vajadzēja gaidīt manām līdzjutējām un zem kura vēl pirms pāris dienām braucām ar kuģīti. Turpat tālāk vēl viens tiltiņš ar mazu kāpumu un laiks jau otrajai želejai. Nav tā, ka Berlīne ir pilnīgi plakana, bet tie kāpumi un kritumi ir tādi patīkami, neuzmācīgi. Reizēm ieraugi to kalnu un sodies, jāstrādā ar rokām, lai tikai nezaudētu ritmu, šeit tikai vienā vietā tā bija. Visi tādi lēzeni un ņemami, arī lejā gāja forši.

sportograf-137392350

Viena lieta, kas nebija ideāla – kaut kur (jau) ap ceturto kilometru gps nočakarējās. Salīdzinoši agri jau sāka rēķināt distanci par daudz. Protams, ka nekā ļoti tas skriešanu netraucēja, taču tempa rēķinus gan. Biju uztaisījis sev divus tempa špikerus un vēl uz rokas sarakstījis norādes, taču tie nebija oficiāli špikeri un tos salasīju vien ar pūlēm. Atskaitot pirmo piecīti, visur diezgan precīzi spiedu apļus un sāku rēķināt pēc pēdējā apļa. Ja kopumā vidējo tempu konstanti rādīja ap 3:36min/km (iesākumā nepamanīju atšķirību starp pulksteni un reālajām atzīmēm un pat lieki sevi piebremzēju), tad realitātē tas visu maratonu turējās ap vajadzīgo un plānoto 3:40. Skrējās pārsteidzoši viegli un nevarēja salīdzināt sajūtas pirms nedēļas, kad bija kārtīgi jāstrādā, lai noturētu tempu; tagad, vismaz sākumā, tas likās kā viegls treniņš.

sportograf-137490539

Patiesībā ļoti maz ko atceros no maratona, iesākumā pievienojos vienai grupiņai ap kādu spāniski runājošu sievieti un viņas pavadoni, taču kaut kur ap 12to kilometru jutu, ka viņi skrien par lēnu. Starp šo un nākamo grupiņu bija daži skrējēji un sāku pamazām kāpināt tempu. Turpat arī sajutu vieglas vēja brāzmas un iespēju robežās slēpos aiz citu mugurām, nelielais lejupskrējiens palīdzēja – drīz vien biju iedzinis un pievienojies jau ātrākai grupai. Ievēroju arī, ka ar mani kopā paātrinājās arī viens skrējējs no Kostarikas, ar kuru kādu laiku skrēju kopā. Viņš gan neapstājās pie tās grupas un turpināja kāpināt tempu – taisnēs vēl diezgan ilgi redzēju viņa muguru.

sportograf-137363866

Viena lieta, pie kā nākotnē vajadzētu piestrādāt, ir koncentrēšanās – skrienu grupā, tuvojas ūdens punkts – kamēr izvelku sūklīti, padzeros un apslapējos, tikmēr grupa jau ir gabalā. Ja grib skriet stabilāk, tad jāspēj ir dzert nesamazinot tempu. Kļuva siltāks un nelaidu garām katru iespēju, lai samitrinātu seju, galvu, skaustu un rokas. Arī želeju notiesāju pilnībā, pēdējo no Maurten. Līdz pusmaratonam diezgan vienmuļš posms un 20tajā kilometrā Garmin jau bija samērījis gandrīz 500m pa virsu. Grupiņa, kuru biju palaidis, sāka pajukt un dažus jau sāku iedzīt, tostarp vīru tērptu ASV karoga krāsās. Klāt bija viena no retajām vietām, kur gaidīju un sagaidīju pazīstamas sejas – tiešraide Tipiskajam skrējējam. Protams, patīkami, sveicienam īkšķis uz augšu, bet pēc tam kaut kā atslābu – piektie pieci kilometri reāli vislēnākie visā maratonā. Nezinu, kas par vājumu uznāca, bet uz pulksteni vairs nevarēja paļauties un iekrātās sekundes bija jāskatās pie kilometru atzīmēm. Tas, ka 25tajā kilometrā pārsvars pār plānu jau bija pamatīgi sarucis un tik daudz vēl bija jāskrien, šķiet, lika nedaudz saņemties un censties atgūt iekavēto. Ja var ticēt endomondo jeb precīzāk tam, cik precīzi nospiedu apļa pogu, tad 30km noskrēju par trīs sekundēm lēnāk, kā divus gadus iepriekš Frankfurtē. Toreiz enerģija drīz vien beidzās un pēdējie kilometri bija ārkārtīgi smagi.

sportograf-137446714

Ap 27km apdzinu vācu sieviešu līderi – to gan sapratu tikai vēlāk, jo tā skrējēja galīgi neizskatījās pēc skrējējas, klunkurēja un knapi vilkās – viņas pavadošais “Erste Deutsche Frau” vāģis mani gandrīz nobrauca, laikam kaut ko nepieklājīgu parādīju šoferim, vairs neatceros. Mans īsais vājums varbūt bija saistīts ar to, ka vienu želeju izlaidu – jutu, ka SiS želeja sāk šļankāties pa vēderu, tāpēc nākamo apēdu vien pirms trīsdesmitā kilometra. Drīz pēc tam arī izdzirdēju, ka ir uzstādīts jauns rekords – īsti nevarēju saprast cik, bet zem 2:02 – tad gan man arī skudriņas pārskrēja un bija jāsaņemās. Ja skrien pasaules rekorda pēdās, tad nevar būt nekādi attaisnojumi neuzstādīt savu personīgo.

sportograf-137740518

Šajos pēdējos kilometros arvien vairāk apdzinu citus skrējējus – vēl nekad lielajos maratons tā nebija bijis, ka pārsvarā apdzenu es nevis mani. Viens skrējējs baltā kreklā ar jau sarmu matos gan mani apdzina un, kaut arī centos iesēsties astē, īsti tas neizdevās. Vispār pēdējie kilometri paskrēja nemanot; diezgan bieži gan maratona vidū, gan beigās vienkārši skrēju acis piekalis zilajai līnijai, nemaz neskatoties apkārt. Arī beigās skrējās raiti un galīgi nebija to kilometru, kas velkas un neiet uz priekšu, kurus skaiti, bet tie neskaitās gana ātri. Šis maratons ātri beidzās, hops un cauri bija.

sportograf-137396386

Tā kā īpaši trasi nepārzināju, tad vienīgi beigās nekādi nevarēju sagaidīt Unter den Linden ielu, kad beidzot varēšu ieraudzīt Brandenburgas vārtus. Mazliet pārāk ātri gribēju sākt paātrināties. Pie 40km atzīmes Garmin bija jau salasījis par 700m vairāk, kā vajadzēja, un man priekšā bija vairāki skrējēji, kurus noteikti gribēju apdzīt – tas pats sirmais skrējējs un kāda dāma, kurai pavisam neklājās viegli. Enerģija pietika, gribēšana arī bija gana un pēdējie divi kilometri sanāca pusmaratona ātrumā. Brandenburgas vārti, vēl pēdējie 200m un finišs ar jaunu personisko rekordu. 2:34:29 pēc pulksteņa.
Tālāk jau pavisam lēnām un uzmanīgi pārvietojos plūsmas virzienā, lai saņemtu medaļu un visu pārējo. Padzēros ūdeni, pagaršoju piedāvāto sporta dzērienu un gandrīz izspļāvu – tik baisu vēl nebiju dzēris, labi, ka nepaņēmu trasē. Arī piedāvātās želejas, cik dzirdēju, bija tikpat nebaudāmas. Uzēdu banānu, pončo tā arī neieraudzīju, jo vairāk meklēju, kur nodot čipu. Pa ceļam paņēmu Erdinger bezalkoholisko alu un devos pretī sagaidītājām.

sportograf-137430582

Laiks Spliti Plāns Rezerve min/km km/h
5 km 00:18:17 18:17 00:18:22 00:00:05 03:40 16.41
10 km 00:36:31 18:15 00:36:44 00:00:13 03:39 16.45
15 km 00:54:51 18:20 00:55:06 00:00:15 03:40 16.37
20 km 01:13:09 18:19 01:13:28 00:00:19 03:40 16.39
Puse 01:17:12 04:03 01:17:21 00:00:09 03:42 16.29
25 km 01:31:38 14:27 01:31:50 00:00:12 03:42 16.22
30 km 01:49:55 18:17 01:50:12 00:00:17 03:40 16.41
35 km 02:08:13 18:19 02:08:34 00:00:21 03:40 16.39
40 km 02:26:43 18:30 02:26:56 00:00:13 03:42 16.22
Finišs 02:34:21 07:38 02:35:00 00:00:39 03:29 17.26

41890357_1122729554559734_8646597635974627328_n

Esmu apmierināts, neesmu sajūsmā (mazliet prātoju, par ko būtu), bet apmierināts gan; ar sevi, izdarīto, veikumu. Es noskrēju tieši tā, kā gribēju, kā biju gatavojies. Nebiju domājis, nē, precīzāk, vairs necerēju, ka maratonu vēl var tā izbaudīt, jo tā arī praktiski neaizelsos, skrēju atbrīvoti un nepiespiesti, un tikai pēdējos pāris kilometros pārslēdzu ātrumus. Ja kaut kas pietrūka, tad tieši tās cīņas ar grūtībām, ar laiku, laikapstākļiem, sevi un citiem. Pirms tam prātoju, ja neveiksies, tad varēšu jokot, ka ieskrēju Berlīnes mūrī. Berlīnes mūri ne redzēju, ne jutu, tas palika kaut kur ārpus trases.41808198_1585754978195809_5181565059767205888_n

Šī noteikti ir pasaules labākā maratona trase, kā radīta personiskiem un pasaules rekordiem. Plaša un lēzena, kā arī liela iespējamība uz mēreniem laikapstākļiem. Toties karsējmeitenes Rīgā gan ir smukākas. Mans personīgais viedoklis, bet arī kā pilsēta man Berlīne nekad nav īpaši simpatizējusi, ir daudzi vēl skaistāki maratoni, kur piedalīties un baudīt; Berlīnē ir jāmauc uz rezultātu. Uzskatu, ka, ja grib kaut ko sasniegt, ir jātrenējas kaut kam konkrētam nevis vienkārši jāskrien; tikai tad var uzstādīt vislabāko rezultātu. Šis process to pierādīja. Plānoto tempu tik labi apguvu, ka pat bez pulksteņa palīdzības varēju diezgan precīzi tajā turēties. Ja kādu tas interesē, varētu uztaisīt atsevišķu rakstu par to kā trenējos, atziņām, ko ieguvu gatavojoties, un par citiem sīkumiem, kas veido rezultātu.

img_9212

Nobeigumā jāsaka, ka, skrienot visus iepriekšējos maratonus, es jau zināju, kur skriešu nākamo. Tagad tā nav, es nezinu, ko nesīs nākotne. Šis varētu būt mans pēdējais maratons un par to nemaz tik ļoti nepārdzīvotu. Es gan sevi pazīstu un vairs neesmu tik naivs – gan jau šis nebūs pēdējais. Bet rekords gan tik pat labi varētu arī palikt. Dažiem privāti jau esmu atklājis, ka tagad laiks sadzīt gan fiziski, gan garīgi, jo skriešana jau kādu laiku nesagādā tādu prieku, kā varbūt vajadzētu, tāpēc noslēgšu sezonu Siguldā un uz nenoteiktu laiku atvadīšos no skriešanas. Skriešu tikai tad, kad gribēšu, cik gribēšu, kur gribēšu un bez nekādiem treniņplāniem, nekādiem konkrētiem mērķiem.

Viens sasodīts, skaists Berlīnes maratoniņš.

42045468_1990791317653829_154614570638376960_o

Par to, ka vēlreiz varētu aizbraukt uz Berlīnes pusmaratonu, es jau kādu laiku domāju, bet tad plānus izjauc skrējiens uz Valmieru, tad tās trakās Kanārijas, un tā es palieku sapņojot, ka kādu pavasari atkal atgriezīšos Berlīnē un tur skriešu pusmaratonu. Man tur patika, jo tur ir ne tikai plakana, skaista trase, bet arī smuka pilsēta. Es, protams, zinu, ka Berlīnē notiek arī viens no top6 maratoniem pasaulē, bet tas, ka es uz turieni varētu braukt skriet, man pat sapņos nerādās. Tā teikt, kad sapņo, tad aizver acis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es taču maratonus neskrienu. Bet, kā gadījās kā ne, tiek izteikts piedāvājums braukt uz Berlīni skriet maratonu, un šo iespēju ir grēks laist garām jau vien tāpēc, ka otras tādas iespējas diez vai man būs. Vēl jo vairāk, ja pie rudens braucieniem esmu ierakstījusi: “Es varbūt varētu gribēt skriet skaistu ārzemju maratonu, bet laikam vairāk gribu braukt uz Lapzemi slēpot”, tad kā lai neskrien? Lai arī labi zinu, ka skriet maratonu divas ar pusi nedēļas pēc Monblāna un nedēļu pēc nobrauktiem 100km nav prātīgi. Bet, kā zināms, prātīgiem vecākiem ir prātīgi bērni.

Berlīne mūs sagaida ar patīkami siltu laiku. Pie viena es priecājos, ka lielo karstumu te sola tikai pēc maratona. Pietiekami lielos ārzemju pusmaratonos esmu bijusi, bet šis maratons pārspēja visas manas iedomas. Jau vien ar tiem cilvēku pūļiem, kas no rīta vēlās milzonīgās starta zonas virzienā, gan arī ar drošības kontroli, ieejot starta zonā, nemaz nerunājot par dalībnieku pūļiem, kas devās uz savu starta koridoru. Man ir G bloks un otrais starta vilnis (par to, ka palaidīs kā trešo, es uzzināšu tikai startā). Tātad viens no smagākajiem (lasīt – lēnākajiem), bet no otras puses skatoties, sākot skriet, man nebūs daudz jādomā, vai nesākšu skriet pa ātru. Nav jau tā, ka dažas dienas pirms starta nebūtu pētījusi iespējamo skriešanas tempu un potenciālo finiša laiku, un nedomātu, ka varbūt vajadzēja rakstīt labāku maratona finiša laiku nekā man ir, bet, ja no otras puses skatās, tad kāda starpība, it īpaši, ja man nav ne jausmas, kā man skriesies un kā uzvedīsies mans vēders (pēc Monblāna finiša viņš uz dažām dienām nedaudz apvainojās uz manām izdarībām un turpināja pa brītiņam protestēt, atgādinot par sevi kopumā vēl kādu nedēļu, tas ir, nedaudz pacīnījos ar caureju un gribu ēst, bet neko nevaru ieēst).

Meitenes dodas uz startu

Meitenes dodas uz startu

Brīdī, kad tieku līdz savai starta zonai, tā jau ir manāmi pilna. Nekas. Laika daudz un trase gara. Pacilājoša mūzika, valstu apsveikumi, iepazīstināšana ar elites skrējējiem, viņu starts, pirmā viļņa starts, atkārtota dalībnieku uzmundrināšana, otrā viļņa starts. Un te man pirmais mulsums, ka neesmu otrajā, bet, kā izrādās, trešajā vilnī. Nu neko. Ekrānos elites skrējēji, trase no augšas un jau atkal dalībnieku uzmundrināšana.

Starts. No manas vietas līdz startam – 3 minūtes, tāpat kā Rīgā. No oficiālā starta līdz brīdim, kad šķērsoju starta līniju, – 33 minūtes. Šķērsoju starta līniju un palaižu pulksteni. Maratons ir sācies. Jau pirmajos metros jūtos kā pašmāju sacensību līderis, kas apdzen skrējējus pa apli, jo līkumot garām lēnākiem skrējējiem sanāca daudz un dikti. Iesākumā paskrējām garām Uzvaras kolonai (Siegessäule), tad turpinājām skriet pa plato ielu, līdz nākamajā aplī pagriezāmies pa labi. Pagaidām viss forši. Skrienas labi, nedaudz jau sāk tracināt tie lēnākie skrējēji, kas jāapdzen vai arī tie lēnākie skrējēji, kas kā reiz izdomā izskriet tev priekšā. Nav jau tā, ka es lidotu gaismas ātrumā, bet arī mans ātrums 5:15min/km nav lēns. Tā ik pa laikam pukojos uz kādu, kas man pa priekšu iet. Vai zinājāt, ka labākā vieta, lai tiktu garām ir skriet pa trotuāru, protams, tas ir tādā gadījumā, ja trases malā nestāv atbalstītāji vai arī, ja trase nav norobežota ar lentām. Un atbalstītāji trasē ir visu laiku. Pirmajos 5km viss ir labi, gandrīz labi. Ja neskaita, ka saule kāpj aizvien augstāk un augstāk un to, ka aizvien vairāk sāku nožēlot, ka nepaņēmu trasē līdzi savu ūdens pudeli. Mierinu sevi ar domu, ka ūdens punkti ir daudz, un kaut kur pa vidu vēl ir ‘ielej ūdeni savā glāzē pats’ ūdens punkti. To, ka šie ūdens punkti vismaz sākumā būs slikti pamanāmi un ļoti tuvu pēc lielajiem ūdens punktiem, es nezināju, bet sava expo paņemtā mīkstā ūdens krūzīte man bija līdzi. Ūdens punkts iekārtots pie baznīcas, tā arī nesapratu, vai baznīcas zvani skanēja tāpēc, ka šajā vietā atskrēju apaļā stundā, vai arī visu laiku, lai uzmundrinātu visus dalībniekus. Man jau patika tās zvanu skaņas. Trase tālāk ved pa Berlīnes dzīvojamo māju ielām, zem dzelzceļa, kur pirmo un ne pēdējo reizi redzēšu izkārtu plakātu ar uzrakstu, ka “jūs atrodaties ātrākajā maratona trasē”. Pirmo un ne pēdējo reizi šķērsojam Šprē upi. O, šo vietu es atpazīstu. Te pa labi ir starta zona, nopriecājos par noskrietiem 7km. Tālumā manāms televīzijas tornis, kurā tā arī šoreiz nesanāca uzbraukt. Taisnas, garas ielas, daudz māju, tramvaja sliedes. Nedaudz pukojos uz sevi, ka līkumu paņēmu pa iekšmalu, nevis ārmalu, jo manā pusē vairāk skrējēju. Šis ir jāatceras priekšdienām. Bet tai pat laikā piefiksēju, ka visās vietās, kur trasē ir kāds šķērslis, tam priekšā ir brīvprātīgais, kas ar karodziņu par to norāda. Vispār jau viņi reizēm norādīja arī virzienu pa kuru pusi apskriet šķērsli. Dzeršanas punkts. Atbalstītāji trases malā uzmundrina skrējējus, lasot viņu vārdus no numura, mūzika trases malā, te pūtēji, te dziedātāji, te bungas. Forši. Skrienu garām un aplaudēju. Paldies jums.

Uzvaras kolona (Siegessäule)

Uzvaras kolona (Siegessäule)

Noskrieti 10km. Pie sevis nosmejos, ka ceturtā daļa no maratona jau kabatā. Ja būtu pusīte, tad jau būtu puse, bet kas tev to dos. Pilsētā ainava mainās no vēsturiskām mājām, ielām ar kokiem to malās, grafiti uz sienām, līdz pat blokmājām, parkiem, baznīcām un jaunuzceltām spīdīgām biroja ēkām. Tāda tā Berlīne ir. Te kādā brīdī pamanu rindu ar vienādām mašīnām un pie sevis nodomāju, nez, kas te notiek. Kā, kas notiek? Ūdens punkts. Lai slava tam. Aplī milzu strūklaka. Vispār jau es neatteiktos tur iegāzties un pagulēt, bet laikam nesanāks, jo ir jāskrien, eh… Nopīkst 14km. Nopriecājos, ka trešā daļa jau noskrieta. Tīri neslikti pagaidām skrienas. Paskatos pulkstenī un prātā parēķinu iespējamo izskrienamo pusmaratona finiša laiku, tai pat laikā pie sevis nosmīnot, ka gan jau līdz kādam ātram pusmaratonam ar’ kādreiz tikšu. Vispirms jāpiebeidz šis maratons. Tepat kaut kur pāris kilometru attālumā ir mājas. Vilinoši. Paskrienam garām kaut kādai baznīcai. Visapkārt zaļi koki, vairākkārt izskrienam zem dzelzceļa pārvadiem – tiltiem.

20180916_105326(0)

Ilgi gaidītā pusmaratona atzīme. Es te varētu arī finišēt. Man pietiek. Ļoti nemanāmi pēdējos kilometros ir piezadzies nogurums, un sāku prātot par kādas U, S vai H (lasīt tramvajs, autobuss, metro vai vilciens) līnijas izmantošanu. Dalībniekiem šodien transports pa brīvu. Bet, ja tā padomā, es tak gribu to finiša medaļu un finiša rezultātu. Skrien. Apnika, apnika, apnika. Varbūt ne gluži tagad, bet apmēram no šī brīža sākās skrējiens no viena dzeršanas punkta līdz nākamajam dzeršanas punktam. Tie trīs līdz četri kilometri starp viņiem vilkās kā mūžība. O! Vienā no mājas logiem skan Rammstein – Du hast. Lūk, to es saprotu, tas ir komforts, bet tas neatrisina vienu sasodītu problēmu – ir jāturpina skriet. Nezinu, kā pagāja tie kilometri, bet zinu, ka viņi vilkās veselu mūžību. Es spēju tikai priecāties par apkārt esošo ainavu, atbalstītājiem, no kuriem dažus jau paspēju ievērot arī iepriekš trases malā. Kaut kur trasē dzirdu, ka ir uzstādīts pasaules rekords maratonā. Kruti. Tāpat vienu brīdi mums līdzi skrien viens čalis un uzmundrina ar visādām asprātībām tā, ka jāsmejas. Patīkami. 27.km tieku pie divām organizatoru sarūpētām želejām skrējējiem (varēja jau ņemt, cik grib). Domāts, darīts. Jāapēd. Fu, salda, bieza, lipīga un pretīga. Šī bija pirmā un vienīgā reize, kad trasē uz zemes nometu želejas iepakojumu (tukšās glāzītes neskaitās). Kā vispār tādu iekšā var dabūt bez ūdens? Skrienu un pukojos, ka tagad nezin cik ilgi būs jāskrien ar to pretīgo sajūtu mutē. Nu labi, vismaz domas bija uz ko citu novērst, tas, protams, bija līdz brīdim, kad nedaudz tālāk samanīju tik ļoti ilgi gaidītos plakātus ar paziņojumu par dzeršanas punktu. Ja ļoti sakārojas, tad te var tikt arī pie masāžas, bet pie sevis nosmejos par vakar dzirdēto par to, kā pēc masāžas paskriesi ar lipīgām kājām. Ko es – turpinu ceļu. Drīz arī parādās pirmie plakāti, ka pēc 13km alus. Jā, kāda nu kuram motivācija. Tas liek pasmaidīt.

20180916_110013

Vienīgais, par ko es spēju domāt ir – kur ir finišs. Kāpēc man ir tik grūti? Kāpēc man nav spēka? Kāpēc tās sasodītās želejas nepalīdz? Kāpēc man visu laiku tik ļoti gribas dzert? Nē, nu vispār es arī priecājos par to, ka tā sasodītā saule ir pazudusi aiz mākoņiem un, ka mans vēders uzvedas pārsteidzoši labi un ne par ko neprotestē. Kā arī par to, ka trasē aiz kokiem ir ēna. Brīžiem sekoju uz asfalta uzvilktajai zilajai līnijai jeb labākajai trajektorijai, pa kuru skriet. Protams, ik pa laikam pētu luksoforus un pēc tiem mēģinu saprast, kurā vēsturiskajā Berlīnes daļā es tagad atrodos (tie mums ierastie ir Rietumberlīnē, tie otri dīvainākie – Austrumberlīnē). Atkal jau pagrieziens, un trase ved uz leju. Tālumā priekšā skrējēju pūļi, kļavu aleja. Skaisti. Atceries, ka ik pa laikam plakāti vēsta, ka tu aizvien atrodies ātrākajā maratona trasē un, ka, kamēr tu aizvien skrien, jau ir uzstādīts pasaules rekords maratonā, par ko runā atbalstītāji. Ja vien es šo lejupceļu spētu savā labā izmantot. Esmu palikusi ļoti, ļoti lēna. Ja pēc sajūtām šķiet, ka es jau skrienu kādas 6:30min/km vai lēnāk, tad pulkstenis tā nedomā un teic, ka es skrienu apmēram 5:40min/km. Lai jau. Es gribu apstāties, atpūsties, pagulēt. Nez, no kurienes asaras ar’ acīs sariesušās. Jā, man ir tieši tik grūti, ka gribas pat raudāt, bet ko es? Es turpinu piespiest sevi neslinkot, skriet un kustēties uz priekšu kaut vai gliemeža tempā, jo skrienot es tāpat ātrāk nonākšu finišā nekā tad, ja iešu. Paskrienu garām policistiem, kas vāķī kādu kritušu skrējēju. Ja es tagad apstāšos un apgulšos pagulēt, tad ne atbalstītāji, ne brīvprātīgie, ne mediķi to nesapratīs. Bet es tik ļoti, ļoti gribu nedaudz pagulēt, atvilkt elpu, atpūsties, uzlādēt baterijas un tad turpināt skriet. Tāpat kā toreiz, skrienot uz Valmieru, kad gulēju uz soliņa un vēros zvaigznēs. Tas bija tik labi. Skrien, nepīksti. Apēd trasē dabūto želeju. Apēd! Ar otro reizi saprotu, ka tā ir silta tēja nevis silts alus, kas tiek piedāvāts dzeršanas punktos. Ūdens vienā rokā un tēja vai enerģijas dzēriens otrā rokā. Tā no viena dzeršanas punkta līdz nākamajam.

Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīca

Ķeizara Vilhelma piemiņas baznīca

Pēdējie 10km ir pēdējie 10km. Viņi ir sasodīti gari un jebkurš nelīdzenums (bruģis, zīles vai tramvaja sliedes) trasē ir papildus šķērslis, tieši tā pat kā jebkurš priekšā esošs lēnāks skrējējs, kas ir jāapdzen un tādu paliek aizvien vairāk un vairāk. Pie sevis gan nosmejos, ka it kā es skrietu ātri, bet laikam jau par šiem skrienu ātrāk. Nezinu, vai man tikai tā likās, bet mūzika palika tikai skaļāka un vairāk. Nē, tu nepāriesi soļos. Tu šo maratonu noskriesi. Tu to vari. Kustini kājiņas, aiziet, aiziet. Nebūs te tev nekādas slinkošanas. Saņemies un skrien. Tas viss bija līdz brīdim, kad es 37km dzeršanas punktā padevos un gāju. Tik daudz es sev tai brīdī atļāvu, lai arī uz sevi pukojos par savu šo pieļauto vājumu, bet vismaz kaut kā nedaudz varēju uz brītiņu atjēgties.

Pēdējie 5km. Tā ir vesela mūžība, tieši tik gara mūžība, kā mēs aizvakar no rīta skrējām pa tuvējo parku. Bet tas bija aizvakar un tas nav šodien. Pēc 2km es padodos otro un pēdējo reizi dzeršanas punktā, jo zinu, ja nekas nenotiks, tas ir, ja turpināšu skriet tādā pat tempā, tad no 4h es izskriešu, un personiskais rekords maratonā šā vai tā man būs. Šo garo, taisno ielu atpazīstu. Drīz jābūt finišam. Vēl viens dzeršanas punkts. Nē, nekādas iešanas. Paņem savu glāzīti un skrien. Nekādas slinkošanas. Es teicu – nebūs. Paskaties, kā viņi iet, tu skriesi, lai arī cik tev pašai liekas, ka ir grūti un nevari. Tu vari noskriet ultru un nevari noskriet vienu sasodītu, plakanu maratonu, smieklīgi. Jā, protams, atradu, ar ko salīdzināt, bet. Nekādas slinkošanas, skrien! Paskrienam garām Berlīnes koncertzālei, Franču katedrālei, Berlīnes operas namam, un tad jau tālumā manāmi Brandenburgas vārti. Tos, kuri pēdējos 2km iet, un tādu ir daudz, uzmundrina ar divtik lielu sparu. Ai, nu labi. Pēdējos kilometros uzmundrina visus un daudz.

41968161_1990791294320498_1052834442894114816_o

Pēdējais kilometrs aizvien velkas kā mūžība. Tajā, ja kādam ir vēlme, var tikt pie alus. Vispār jau alu varēja dabūt arī kaut kur pa ceļam, jo vietējie ar saviem papildus dzeršanas punktiem rūpējās par dalībniekiem. Kāpēc tie vārti ir tik tālu? Jau laicīgi zinu un esmu piefiksējusi, ka manam pulkstenim no oficiālajām kilometru atzīmēm kļūda ir apmēram 300m. Izskrienu cauri Brandenburgas vārtiem, redzu atzīmi 42km, tūlīt, tūlīt ir jābūt finišam. Ar acīm meklēju finiša arku, bet viņa ir tik sasodīti tālu, ka, tik ļoti gribēdama izskriet no 4h un ātrāk sasniegt to sasodīto finišu, pēdējos pārsimts metrus neapzināti, bet ievērojami kāpinu tempu.

20180916_170010

Ir finišēts viens sasodīts, skaists Berlīnes maratoniņš pēc 3h58min53sek. Šis bija mans ceturtais asfalta maratons no sešiem pieveiktiem.

p.s. Lai maratonu skrien tie kam, viņš patīk, es labāk izvēlos ultras, velo, slēpes un kori.

Klupdams, krizdams, bet uz Tartu pusi kustos

Nu jau pagājis nedaudz vairāk nekā 2 nedēļas, kopš saposos doties uz Tartu maratonu. Izaicinājums nav slikts, 6 nedēļās no pilnīgas bezformas pamēģināt sasniegt ciešamu rezultātu 42km distancē (jūlijā nesaskrēju pat 80km, augustā ap 180km, bet lielāko daļu mēneša otrajā pusē, kad jau sāku domāt par maratonu). Pamazām darbojos un progress manāms, bet rezultātu jau varēs manīt tikai 6. oktobra eksāmenā (nē, es vēlēšanās nekandidēju).

Foto: Vija Vāvere

Foto: Vija Vāvere

Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, piedāvājums doties uz Tartu bija negaidīts, turklāt sanācis tā, ka Igaunijā vispār neesmu bijis un ārzemēs neesmu skrējis. Kopumā interese liela, bet arī stresa netrūkst – gan par rezultātu, gan par pašu braucienu uz kaimiņvalsti. Ceļojis līdz šim esmu ne pārāk daudz, un nekad – individuāli. Ja Briseles lidostā pamanījos noklīst no grupas un apmaldīties, ko vēl sadarīšu, būdams viens pats, vai ne? Par laimi, Tartu nav milzīga, un atsauksmes par šo bohēmisko studentu pilsētu esmu dzirdējis labas. Muzeji mani tik ļoti neinteresē, bet vecpilsētā un parkos oktobra sākumā varētu izskatīties gana labi. Laika gan pilsētas pētīšanai nebūs pārāk daudz.

Foto: Ardo Säks

Foto: Ardo Säks

Pēc Šlokenbekas Stirnubuka, kurā es ar lielām mokām tiku līdz galam, nākamā nedēļa pagāja paslinki, tikai svētdien uzrāvu 15x200m intervālus. Un tad bija laiks sākt pašizcepto 6 nedēļu treniņprogrammu maratonam. Pirms programmas sākuma VO2max – 53 (augstākais cipars – 58 – bija maijā pirms maratona).

1.nedēļa 27.08-02.09. Kopā 62km

Pirmdiena (6km) – lēns riksis + neliela vingrošana.

Otrdiena – brīva.

Trešdiena (6km) – vajadzēja 6x1km intervālus, bet jau uz iesildīšanās beigām uznāca tāds vājums, ka knapi varēju pat lēni paskriet. Pāris reižu gadā tā gadās, vēl neesmu īsti sapratis, kas par vainu. Varbūt cukura līmenis nosvārstās, varbūt galvā kaut kas bremzi uzliek. Pie mājām jau biju tīri ņiprs, bet treniņš izpurgāts. Nolēmu šo darbu pārcelt uz nākamo dienu.

Ceturtdiena (13km) – ne smakas no vakardienas vājuma un darbiņš padarīts. 6x1km zem 4min/km ar 2min recovery pa starpām.  VO2max pieaudzis līdz 55.

3

Piektdiena (15km) – pēc vakardienas intervāliem tāds pastīvs riksis sākumā, vēlāk tīri labi, bet pēdējā trešdaļā jau nācās saņemties, jo sāka trūkt degvielas. Vispār jau biju piemirsis, kā skriet lietū un ciešamā temperatūrā, laikam tāpēc VO2max jau 56.

Sestdiena (6km) – lēns riksis + neliela vingrošana.

Svētdiena – (16km) – 4×1 km pusmaratona tempā (ap 4.00 – 4.10 min/km) un 3×1 km maratona tempā (ap 4.20-4.30 min/km). Bija iecerēts tā kā 15x1km ap 4min/km, bet jau iepriekš bija skaidrs, ka tik daudz vēl nepavilkšu. Turklāt bezvējā saule stadionā cepināja tīri labi, tā ka nācās procesa gaitā treniņplānu koriģēt.

2.nedēļa 03.09 – 09.09. Kopā 71km

Pirmdiena – brīva.

Otrdiena (12 km) – mierīgs steady riksis, vidējais temps 4:54min/km. VO2max jau 57.

Trešdiena (14 km) – 20x300m ap 3:30-3:40min/km caur 60s recovery. Beigu daļa jau bija pagrūta, nācās pacensties, lai kvalitatīvi treniņu pabeigtu.

4

Ceturtdiena (18km)- vieglāk bija intervālus skriet, nekā šo garo, lēno (vidējais temps 5:47min/km). Kājas stīvas, spēka maz, saulīte cepina un ūdens ātri beidzās. Vismaz laiciņš jauks.

Piektdiena (5km) – lēns riksis + neliela vingrošana.

Sestdiena (20km) – Gaiziņkalna Stirnubuks.

5

Velti biju izlielījies, ka šā gada karstās sacensības jau noskrietas, saulīte cepināja tīri labi. Jau iesildoties jutu, ka kājas pasmagas un nebūs viegli. Biju nošāvis greizi ar teipiem, tikai no rīta pirms starta pamanīju, ka esmu nopircis kaut kādus mēslus, kas bija šauri un nelipa kārtīgi klāt. Parasti takās noteipoju potītes, jo tad daudz labāk skrienas pa ciņiem. Nācās šoreiz pamocīt potītes, jo ciņu un dažādu citu potīšu mocītāju netrūka. Jau pašā startā bija jāskrien pret vairākiem kalniem, tas uzreiz kājas piedzina un ilgi nevarēju atkopties. Arī tālāk skriešana nebija vienkārša. Bet distances vidū atkopos, skrienamajos posmos tīri viegli skrēju zem 5 min/km un daudzus apdzinu. Turpināju šā gada tradīciju un nomaucos, tikai pārmaiņas pēc nevis vienu, bet trīs reizes. Kāpšana pauguros diezgan nomocīja, bet līdz finišam veiksmīgi tiku un vecumgrupā 15.vieta.

Foto: Taku skrējējs

Foto: Taku skrējējs

Līdz startam Tartu maratonā palikušas vairs tikai 4 nedēļas. Ņemot vērā padomus, piekoriģēju tālāko treniņplānu un laikam Līgatnes kalnos tomēr neskriešu, tā vietā uztaisot kārtīgu asfalta treniņu.

7

Bet, kā tikšu tajā Tartu kalnā, tiešām nezinu.

Foto: Ardo Säks

Foto: Ardo Säks

Neplānots maratons kā sniegs uz galvas. Laiks iekarot Tartu!

Nu kā jau vienmēr neviena skriešanas sezona nenorit pēc iecerētā plāna. Sāku posties uz ziemas guļu, pirms tam vēl pāris reizes paskrienot Stirnubuka takās un kādā pusmaratonā, bet te pēkšņi kā sniegs uz galvas nokrita iespēja teju par velti piedalīties Tartu maratonā 6. oktobrī. Vispirms piekritu, jo savos 40 mūža gados ne reizi neesmu bijis Igaunijā un vispār nekur ārpus mūsu valsts neesmu skrējis, un tikai tad sāku domāt, kā tikšu galā ar šiem 42 km laimes, jo fiziskā kondīcija 6 nedēļas pirms starta, maigi sakot, nelāga.

Šī man ir trešā aktīvā skriešanas sezona (daži simti lēni notipināti kilometri 2015. gadā īsti neskaitās). Abās pirmajās sezonās cītīgi strādāju ziemā, galvenos sezonas plānus izpildīju jau pavasarī vai vasarā, un pēc tam slinkoju līdz nākamajai ziemai. Arī šogad galvenie darbi bija apdarīti (tiesa, ne gluži tik labi, kā biju sadomājies) – gan sasniegts PB 3:14 Rīgas maratonā, gan par dažām minūtēm uzlabots laiks pirmslīgo 107 km ultrā Rīga-Valmiera. Turklāt biju pamatīgi pamocījis kājas maija beigās 140 km pārgājienā Kolka-Dubulti un jūlija vidū ellīgajā 110 km pārgājienā “Simtiņš”. Pēc ultras jokaini uzvedās celis un intervālos stadionā pamanījos sastiept augšstilba muskuli, savukārt pēc “Simtiņa” pāris nedēļas dziedēju tulznas (Hiēna noteikti mani labi saprot 😊 ) un iedzīvojos regulārās gūžu un augšstilbu sāpēs. Arī karstais laiks nemudināja aktīvi skriet (jūlijā kopā knapi 70 km), jo vakaros miegs pamanījās atnākt ātrāk nekā daudz maz ciešama gaisa temperatūra, un agros rītos mani nevar dabūt pie skriešanas pat ar koku. Turklāt vēl slinkojot biju sācis piekopt nelāgu dzīvesveidu – smēķēt un rīt krietni par daudz. VO2 max, kas pirms Rīgas maratona sasniedza 58, augusta sākumā nokritās līdz 53, un svars atkal sāka tuvoties 80kg atzīmei. Pilns komplekts formas zaudēšanai.

Krietni sabāru sevi, kārtējo reizi atmetu smēķēšanu un augusta vidū sāku nedaudz vairāk skriet. Līdz Šlokenbekas Stirnubukam jau nedaudz atkopos, lai varētu pieveikt sev tik “mīļos” paugurus, un biju nolēmis tā mierīgi patrenēties līdz rudenim, lai tad ar pilnu sparu gatavotos “Noskrien ziemu” posmiem un nākamajam Lattelecom Rīgas maratonam. Un tad nu uzkrita uz galvas Tartu maratons.

Gatavošanās process maratonam man nav nekas svešs, trīs reizes jau to ir gadījies darīt (noskrēju gan tikai divus, jo pērn pamanījos sabojāt celi). Tikai problēma tajā apstāklī, ka to sāku vismaz 16 nedēļas pirms starta un man bija pieejama trenera Meldera kopīgā grupas treniņprogramma. Tagad atlikušas vairs tikai nieka 6 nedēļas un jāmēģina plānu saķīmiķot pašam.

Turklāt nav viegli izdomāt, uz kādu rezultātu iet. Lēnām maratonu notipināt varētu jau bez nopietnas gatavošanās, bet tādu gabalu dzīties, lai slinkotu, arī īsti negribas. Nāksies vien rikšot fiksi, lai igauņu brāļu priekšā nepaliktu kaunā. Mēģināšu labot PB un palīst zem 3:14 😊

Kā nu plāns sanācis, tā sanācis, ja kāds vieds prāts palabotu kļūmes un dotu padomus, būtu tikai pateicīgs. 😊

Cik nu atradu atsauksmes internetā un kā informēja pieredzes bagāti avoti farmaceitu aprindās, trase varētu būt pauguraina. Organizatori saka, ka kopējais kāpuma metru daudzums trasē varētu būt 250-300 metri, tostarp ap 40. kilometru nedaudz nopietnāks paugurs 5,5% slīpumā un 250 metru garumā. Tā kā jebkurš paugurs mani izsit no ritma un esmu slinks Grīziņkalna kāpņu treniņu apmeklētājs, noteikti jāpiestrādā pie vingrošanas, uz ko tik grūti saņemties.

Bet oktobrī Tartu varētu izskatīties tīri labi. Laiks ideāls skriešanai, protams, ja nepūtīs un nelīs par traku. Un man patīk, ja nav jāskrien apļi – šī ir tāda trase. Jāsāk tik strādāt un tad manīs, kas sanāks. 😊

Foto: Tarmo Haud

#Tartumaraton