Viss sākās ar to, ka gribējās noskriet kādu vēl neskrietu ultru. Visur rādās Gauja trail, bet tur anormālākie augstummetri, tas galīgi nav man. Un tad šeku reku Stirnu buka Vilks Liepājā – taisna, īsa, plakana trase! Tieši tas, ko man vajag! Neilgi pirms starta sāku pētīt, ka nemaz jau tik plakana nav… Pirmsstarta video ar reportāžām no trases veidošanas, kur autori priecājas par to, kur vēl kādu pauguru atraduši… Esmu tik nobijusies, ka no organizatoru gala man sūta mierinājuma vēstules, ka nebūšot tik traki. Tālāk jautājums, ko vilkt. Sola karstu dienu, bet paskatos, ka Liepājā 22 grādi tikai būšot – nav tik traki. Gribētos bezpiedurkņu kreklu, taču es skriešu ar mugursomu un atceros to Cēsu eco trail 2015.gadā, kad savilku mugureni ar tādu kreklu un finišā ieskrēju ar asiņainu muguru. Man sen jau ir citi krekli un cita soma, bet nespēju tikt pāri tai traumai, tāpēc vilkšu t-kreklu. Un šortsvārkus. Šorti it kā būtu racionālāk, jo plānāki, bet šortsvārki tik smuki, ka gribas uzcirst šoreiz. Nebūs jau daudz jāskrien, tikai 60km! Grasos pa kādām 7 stundām būt galā, varbūt ātrāk, ja normāli skriesies.
Saplānoju, ka vīrs mani aizvedīs uz starta vietu (starts 14:00 pa dienu) un tad vedīs bērnus tālāk uz Liepāju skriet Susuriņu. Pa ceļam redzam nobrauktu stirnu. Nosmejos, ka parasti pirms Stirnu bukiem ir video ar stirnām kā zīmi, ka daba mūs sveicina un vēl labu. Bet te tas buks ir beigts. Labi. Ārā karsts. Kur tad ir tie 22 grādi Liepājā? Ak, pareizi, es neesmu Liepājā, bet 60km iekšā sauszemē… Vāks. Ir kādi 27 grādi! Esmu nogurusi jau pirms starta. Trase arī nav solītie 59km ar astīti, bet kādi 62. Ņemot vērā iespējamo gps kļūdu, rēķināšu 65, lai nebūtu pārsteigumu galā. Kontrollaiks 10h ar laika līniju pusnaktī, bet tik daudz jau man nevajadzēs! Pirms starta sabučoju vīru, novēlu viņam izturību (jo savākt 3 trakus bērnus ir grūtāk, nekā noskriet 60km) un dodos trasē.
Sākumā taisnais pa zaļo dzelzceļu, tad lejā pie upītes tehniskais gabals. Tieši man priekšā kungs paklūp un neceļas. Vairāki skrējēji metamies palīdzēt, bet viņš saka, ka nevajagot nekam zvanīt, būšot labi. Virs acs asinis, meklēju plāksterus, bet viens cits uzņēmies gādību un saka, ka viņam esot plāksteri. Nu labi, skrienu tālāk. Bija solīts, ka sākumā būšot grūtāk un drusku uz augšu, bet nav tik traki, vienkārši čūskiņā skrienam gar upi. Jūtos kā Noskrien Ziemu, tikai vasarā. Loks ir apmests, esam atpakaļ Paplakas stacijā, Ivars mikrofonā atzīmē visus atpazīstamos skrējējus, arī mani godā par Taisnā uzvarētāju. Patīkami! Taisnais tiešām ir no maniem mīļākajiem skrējieniem/pārgājieniem, un es tur esmu ieradusi kāpt uz goda pjedestāla. Un šeit arī zaļais dzelzceļš. Būs labi! Skrienas normāli, ņemot vērā karstumu, un ceļš ved mazliet augšup. Ak, tad šeit ir tas “uz augšu”! Ja tik lēzeni, es to spēju turēt, viss kārtībā, galvenais, lai nav to stāvo kalnu! Drīz nogriežamies no dzelzceļa uz parastajiem ceļiem. Kāpums, daudzi staigā, bet es atceros, ka katras noskrietas sacīkstes ir labākas par tām, kurās pāriets soļos. Nav tā, ka es aizliegtu sev soļot, bet ne tagad! Vēl ne! Tiklīdz tā nodomāju, sākas meža takas ar tādiem kāpumiem un kritumiem, ka par skriešanu nevar būt ne runas. Man nepatīk, tiešām nepatīk! Gaidu, kad izskriesim atpakaļ uz dzelzceļa, bet mēs neizskrienam. Klāt ūdens punkts. Es neesmu iztērējusi daudz, bet man līdzi ir tikai 0,5l pudele, tāpēc, stāvot rindā uz ūdeni, drusku aplaistos ar to, kas man ir, un uzpildu pilnu. Cerams, tālāk būs vieglāk!
Tālāk nav vieglāk. Ir tikai grūtāk! Lai kā es ienīstu stāvus augšupceļus, stāvus lejupceļus es ienīstu vēl vairāk! Neticu, ka te nebija iespējams iezīmēt trasi apkārt tiem pauguriem, nevis pāri. Esmu dusmīga un vīlusies. Kāpēc jāreklamē plakans skrējiens, ja tas nav plakans? Manas domas jau kļūst nepieklājīgas. Kādam tur blakus patīk. Kas tiem cilvēkiem kaiš? Viņiem nepatīk skriet? Viņi grib lauzt kaklu? Vēlāk kāds arī saka, ka man patiesībā patīkot reljefs, es tikai to vēl pati nezinot. Par šo es gan sadusmojos. Nav tā, ka visiem patīk viens un tas pats. Varbūt tev pašam patiesībā patīk līdzenas takas, tikai tu to vēl nezini! Šķendējos un gaidu atgriešanos uz dzelzceļa. Nav. Ātrums man ir negatīvs. Smejos par savu ideju finišēt 7 stundās. Es vispār paspēšu kontrollaikā? Meži beidzas, sākas pļavas. Slapjas, pretīgas, brienamas pļavas! Skriet nav iespējams. Man seko mušas un dunduri. Ik pa brīdim noskaloju seju un rokas, bet jābūt taupīgai, jo šī starpa starp kontrolpunktiem ir 17km. Mājās domāju, ka man pietiks ar puslitru ūdens, bet diez kas tomēr nav… Jādzer jau arī ir! Sākas taka gar upi. Nebeidzama, tizla taka! Man skrien garām visi, kas tur uz vietas ir. Dzirdu akordeonu un noprotu, ka šeit būs tā slavenā vieta, kur jāšķērso upe. Gaidu, gaidu, skrienu, eju… Nav. Nav un nav, līdz beidzot ir. Kāpiens pēc upes nežēlīgs, turos pie zāles, lai tiktu augšā. Man gribas raudāt. Sākas beidzot atkal zaļais dzelzceļš, taču paskriet es nespēju. Esmu tā izpumpējusies, ka es vairs nevaru! Negaidīts pagrieziens iekšā mežā. Kooooo? Atkal kaut kāds augšā lejā, pilnīgi nevajadzīgs! Organizatori mūs ienīst, vai kas tas tāds te ir? Labi, atgriežamies uz zaļā dzelzceļa, jāskrien. Beidzot ir taisns un skrienams. Nebūtu tie krūmi pārliekušies ceļam, būtu vispār lieliski! Nopīkst 15km. Pēc maniem rēķiniem, vēl 50. Skrienu jau 1h 53min, kas nozīmē, ka ja es tagad pāriešu soļos, es kavēšu 1h 53min. Kad es rēķinu staigāšanu, es to rēķinu 12 minūtes kilometrā. Vispār baigais bezceris. Saulainākās vietās suta ir anormāla, dunduri un mušas tāpat. Dozēju dzeršanu un laistīšanos, lai pietiktu līdz Gaviezei. Saprotu, ka ir jāskrien, lai man vispār būtu cerība paspēt kontrollaikā, jo es nezinu, kas tur vēl pēc tam būs. Kāds kustas ātrāk par mani, kāds lēnāk. Nolaužu krūma zaru, lai atgaiņātos no mušām. Ievēroju hortenzijas un citus māju krūmus – tur bijusi stacija kādreiz. Pie 20km salaistos vairāk, padzeros kārtīgāk, apēdu želeju. Tās man te ik pa 10km ieplānotas. Nu jau laika deficīts ir zem pusotras stundas, kas nozīmē, ka esmu uz pareizā ceļa, tomēr baigajam optimismam pamata nav – joprojām ir karsts kā ellē un spēka nav. Nepilni 25km, Gavieze klāt. Kaut kāds trases ķiņķerķeņķeris ar skriešanu stacijas ēkai apkārt. Kontrolpunkts ir iekšā. Riju apelsīnus un strebju kolu tā, it kā nebūtu rītdienas. Visus! Dodiet man tos visus! Satieku Anitu, viņa kapitulējot. Žēl, bet tāda tā trase šodien ir. Uzpildu ūdeni. Tālāk jau vairs nevajadzēs tā taupīt, jo pārapgādes punkti ir salikti biežāk. Aiziet!
Dzelzceļš turpinās. Nopīkst 25km. Esmu trasē jau mazliet vairāk par 3 stundām. Grobiņā startē buki. Zinu, ka tā doma bija, ka palaidīs garām pirmos Vilkus. Gan jau viņi ir garām, bet man tas šķiet nenormāli. Esmu iestrēgusi kaut kādā sasodītā laiktelpas un saules nebeidzamībā, es nemūžam netikšu no šī ārā. Mana vienīgā cerība ir turpināt kustēties. Laika deficīts ir samazinājies, bet es joprojām apšaubu savu finišu kontrollaikā, jo tālāk jau būs vēl tikai grūtāk. Trase novirzās no dzelzceļa, par ko man ir žēl. Šeit vismaz bija skrienams. Grants ceļi, kas laimīgā kārtā nav putekļaini, jo nedēļas sākumā diezgan pamatīgi lija. Labi, ka vismaz tā! Kilometrs pēc kilometra, skrienu un staigāju, un skrienu, un staigāju. Satieku Rolandu. Kāpēc viņš nav gabalu man priekšā? Pačalojam, un lejupceļā atraujos. Kur var paskriet, ir jāskrien! Lejupceļos, ēnā… Nav daudz ēnas, jo esam klajumā. Labības lauki, pļavas. Atceros vecu video, kur trases autors sajūsminās par Kurzemes lauksaimniecību. Uznāk smiekli. Gribēji mums Kurzemes kultūraugus parādīt? Paldies, ļoti laipni! Vispār jau, ja nebūtu iznīcinošo pirmo 15 kilometru, būtu normāla, skrienama trase. Tāda, kāda man patīk. Bet tie pirmie kilometri bija, un tie mani nokāva! Spriežu, kur izstāties – nākamajā dzeršanas punktā vai Grobiņā. Stulbi izstāties mazajā punktā, bet stulbi arī izstāties pusmaratonu pirms beigām. Ai, skries, tad domās! 30km, laika deficīts nu jau zem stundas. Paspēšu? Vispār drīz saulei jau vajadzētu laisties slīpāk. Kaut negribas, apēdu želeju. Ak, nē… Sagriežas vēders. Tā gadās, ka pie pārslodzes želejas vairs netiek ņemtas pretī. Skaidrs, nākamo es neēdīšu pie 40, bet vēlāk. Ēst vajag, bet retāk, citādi būs jāskrien krūmos. Pilnīgā bezspēkā skatos, ka pāris kungu kāpj lejā pie upītes mazgāties un mērcēties. Varbūt man arī vajag? Ūdens esot silts, negribu. Man slinkums pūlēties, bet kungs mani pārliecina, ka tas esot tā vērts. Nu labi! Novelku kreklu, noskalojos, aplaistos un izmērcēju kreklu. Ei tu nost! Pavisam cita lieta! Slapjais krekls atvēsina, un es varu paskriet! Nopietni? Tik vien vajadzēja! Aiziet! Tā skriešana, protams, tāda nosacīta, bet es skrienu! Drīz klāt 33km un dzeršanas punkts. Uzpildos, satieku atkal cilvēkus, man uzsauc, ka man esot bijis labs raksts par Rīga – Valmiera. Atsaucu, ka par šo būs vēl labāks, iesaku visiem samērcēt kreklus un skrienu tālāk!
Turpinās ceļi, bet nu jau tiešām saule ir slīpāka. Trasē parādās laistīšanās iespējas. Ugunsdzēsēju dušu izmantoju uz maksimumu – stāvu strūklā un dzesējos. Gribu būt ar slapjām drēbēm! Burvīgi! Pēc dušas saprotu, ka varbūt nevajdzēja tik ļoti – šortsvārku volāns ir kļuvis smags. Drīz vien tomēr aptveru slapjā volāna priekšrocības – kad āda nožūst, es tur varu dabūt veldzi, un vispār volāns ātri pažūst un vairs nav smags. Tā tomēr bija pareiza apģērba izvēle – arī pirms tam tajā elles svelmē volāns kaut kā uztvēra gaisa plūsmas un arī nelaida dundurus kost ciskās. Trase ved caur kociņu stādījumiem, kur jāskrien pieliecoties, ja negrib zarus sejā. Pēc tam līkumaina taciņa caur mežiem. Segums pārāk mīksts, lai būtu patīkams, bet atceros, ka šī laikam būs tā tehniskā taka pirms Grobiņas. Nezinu, cik gara tā ir, tāpēc soļos nepāreju, tipinu uz priekšu, un brīnumainā kārtā tas pat izdodas. Ceļa šķērsošana, uzmundrinājumi no šoferiem, atkal pļava, bet šis jau ir kopts zāliens. Ahā, Grobiņa klāt! Skatītāji sauc, ka es to varot. Varbūt. Varbūt varu arī! Labiekārtota taciņa gar upi, iespēja atvēsināties. Triāla parks, vispār smuki un interesanti. Dēļu laipiņas. Pa tādām grēks neskriet! Nopīkst 40km, laika deficīts vairs tikai 7 minūtes. Būs! Būs kontrollaikā! Katrs kilometrs ir stabili zem tām kritiskajām minūtēm, kas apliecina to, ka izdosies! Upes malā tūristu ateja, aizeju tur, lai nebūtu jāiet plastmasas toitojos. Ļoti labi! Tip tip tālāk pa Grobiņu, jau redzu pilsdrupas. 42km, maratons aiz muguras, aptuveni pusmaratons priekšā. Atkal duša, atveldzējos, ieskrienu ēdināšanas punktā. Gribu visu un neko. Stumju pilnu galvu ar augļiem, ieraugu Kalvi. Ko viņš te dara? Normālos apstākļos viņš skrien divreiz ātrāk par mani. Trase ir nežēlīga… Arī stiprajiem ir grūti. Kamēr riju ēdamo, uznāk runājamais. Speru ārā, ko es aptuveni domāju par trases autoriem Dzintaru un Ediju (neko labu, protams). Labi, paēsts ir, ūdens ir, paņemu kolu krūzītē un kāpju tālāk. Tieku līdz koka konstrukciju augšai, no kuras paveras skats uz kontrolpunktu un pilsdrupām. Skan Saule, Pērkons, Daugava. Man tas skaņdarbs nekad nav paticis (jā, jā, zinu, ka pilsoņa pase man būtu atņemama), bet šajā reizē aizķer. Stāvu uz tiem dēļiem, izplešu rokas Jēzus pozā, skatos uz sauli starp ozoliem un man šķiet, ka es pacelšos gaisā. Sauksim to par katarsi. Uznāk histēriski smiekli un maģija pazūd. Cilvēki sāk skatīties. Kad dziesmā uzdod pa bungām, paceļu roku rokzvaigznes dūrē, un ar to mana performance beidzas. Pieskrien Kalvis un skrienam kopā prom.
Viss, te jau ir labi, te jau saule vairs nekarsē, te var paskriet. Normāls, taisns ceļš uz Liepāju. Viss kārtībā! Es iegūstu laiku, sāku domāt, ka te jau pirms tumsas vēl var paspēt. Aiziet! Jācenšas pirms tumsas, jo luktura man nav – es taču 7 stundās finišēšu, ha ha. Sāku domāt, cikos tur tā saule riet, un cik man vēl ir laika, un saprotu, ka starts bija 2 minūtes pāri diviem, līdz ar to mums jau startā 2 minūtes atņēma (beigās izrādās, ka pie finiša laika arī piemestas klāt). Ieskrienam Liepājā, trase ved pa veloceļu, viss ir labi, bet tad jāgriežas iekšā krūmos un jāskrien gar veco laiku nocietinājumu grāvi. Janis grib mani laist pa priekšu, bet atrunāju – es nespēju paskriet pa takām. Melnie dubļi, aj, un bedres arī. Cenšos tipināt. Esmu Liepājas vietās, kurās vēl neesmu bijusi. Vispār jau man ļoti, ļoti patīk Liepāja, bet šoreiz es nejūtu, ka pilsēta mani gaidītu. 50km, atceros, ka neesmu želeju ēdusi, un noriskēju apēst. Kļūda. Ai, kāda kļūda! Vēders vairs negrib ar mani sadarboties. Nākas pāriet soļos arī skrienamās vietās. Gaidu, kad kļūs labāk, bet nekļūst. Cenšos uzmanīgi tipināt, jo tomēr gribas daudzmaz pa gaismu tikt galā. Dzeršanas punkts, uzpildos, aprunājos par to, cik ir slikti, un cik vēl sliktāk būs. Jāskrien tālāk.
Ceļš ved caur stalli. Runājos ar zirgiem. Skaļi. Sākas dārziņi. Cita pasaule… Žogi, dēļi, šīferis, paklāji uz ceļa, nu, kārtīgi dārziņi. Cilvēki ballējas pie Top radio stila mūzikas, vispār drausmas, gribas ātrāk prom. Bultas te ir, te nav. Vienā vietā tiešām nesaprotu, uz kuru pusi jāskrien, skrienu pakaļ priekšā esošajiem cerībā, ka kāds zina ceļu. Ieskrienam bariņš garāžās un viss – esam apmaldījušies. Velkam ārā gps failus, trase tepat vien ir, bet nezinām, kā tur tikt, jo priekšā ir garāžas. Nu neko, skrienam atpakaļ. Nepiefiksēju, cik daudz laika un distances te dabūjām pa virsu, bet labāk būtu bijis nedabūt. Jāpatur priekšējie redzeslokā, bet nu grūti ar šo – zarnu saturs manī turas tikai uz godavārda. Atgriežamies uz trases un pāreju soļos. Mežs. Labs ir, krūmu pauze, citādi būs slikti. Un tad sākas kāpas… Nenormālas, smišainas, augstas kāpas! Botas pilnas ar smitīm, bet nav vērts kratīt ārā, jo te viss ir smišains. Un sakņains. Un stāvs. Paskriet nevaru ne vēdera, ne reljefa dēļ. Nu kāpēc? Kāpēc ir šitā jāmoka cilvēki? Ja, marķējot trasi, sanāca, ka tā ir par pāris km garāka, nekā sākumā paredzēts, tad varēja kādu līkumu noņemt nost, nevis tikai likt vēl klāt! Es tiešām mokos, nāk raudiens. Kāds ierosina paskriet. Skrien, ja vari! Es to nevaru. Nesaprotu, kāpēc es vispār to daru. Kāpēc man ir svarīgi šo pabeigt? Nu jau mazāk par 10km, bet tas šķiet tik ārprātīgi daudz… Tiklīdz ir nokāpts no vienas kāpas, jau uzreiz pretī nākamā. Ielejās ir jau tumšs. Gaidu to sasodīto sprinta posmu, bet tas nenāk. Vienīgais, par ko es te brīnos – ka man apkārt joprojām ir skrējēji. Kā viņi visi vēl nav finišā? Nu labi, ir vēl viens izbrīns – es joprojām esmu kilometrā ātrāka par tām 12 minūtēm. Ar visu to, ka es neskrienu un ir nenormālākais, nežēlīgākais reljefs, kādu vien kāds ir varējis sazīmēt. Beidzot arī dzeršanas punkts ar visu kilometrīgo sprinta apli. Dežurants ārāskrējējiem saka, ka te 3km ar astīti paliek. Tātad, man 4 ar astīti. Ļoti labi, jo pēc maniem pesimistiskajiem aprēķiniem te jābūt vēl sešiem. Tā ļoti gan uz to nepaļaujos, tāpēc domās arī sev saku, ka te paliek 4,5-6km. Vaimanājot augšupceļos un lejupceļos, soļoju uz priekšu. Pēc aplīša atkal uz augšu, tad uz leju. Aizķeros aiz saknes un lidoju uz priekšu – sanāk daži skriešanas soļi, kurus turpinu. Vēl 3,5-5km. Vēl 2,5-4km. Betona plāksnes. Pretī nāk Edijs, liek saņemties un vēl uzsit pieci. Bet es nezinu, vai tas bija Edijs. Varbūt līdzīgs. Bet varbūt tur vispār neviena nebija, es vairs neesmu pārliecināta par savu veselo saprātu. Izskrienu līdz jūrai un ieraugu pasakainu saulrietu. Ak! Ir! Es paspēju uz saulrietu! Aizmugurē skrien vēl viens skrējējs, es viņam lieku paskatīties, bet viņš ir tik izsūkts, ka nespēj novērtēt. Tā arī klumburēju uz priekšu, ik pa brīdim pametot skatu pār plecu uz sauli, ik pa brīdim paskrienot. Nopīkst 63. Vēl 0,5-2km, un uzreiz arī paveras Ziemeļu mols, un es redzu, ka nekādu 2 te nav, te ir puse kilometra, viss ir labi! Paskriet nevaru, jo trase ved pa oļiem, pa graudainām smiltīm, pa pludmali. Brienu uz priekšu, bet pludmalē esošie cilvēki pamana, ka te viens tūliņ finišēs Vilku, un sāk bļaut un plaudēt. “Skrien!” Skrienu. Ja to vispār var vēl par skriešanu nosaukt. Uznāk emocijas, gribas raudāt, bet aiz pārslodzes sanāk tikai sēkšana. Tā arī sēcot finišēju, uzreiz mani novirza uz Vilka finiša fotopunktu, un tur es atkal stāvu tādā pašā pozā kā Grobiņas katarsē un izbaudu, ka šitas nu vienreiz ir beidzies! 8 stundas un 36 minūtes.
Pēc finiša aizklumburēju uz pirmo vietu, kur var piesēst. Aiz manis esošais skrējējs prasa, kāds ir mana iešanas ātruma noslēpums – viņš skrienot nav varējis tikt līdzi manai soļošanai. Laikam jau tā ir mana stiprā puse – es ātri eju! Liepājas draugi mani aicina samīļoties, bet es nevaru nekur paiet. Man pienes bezalko alu, un tā es tur eksistēju un nesaprotu, kas vispār šis bija, un kāpēc man tas bija vajadzīgs. Laikam, lai saprastu, ka Stirnu buks nav man – visu cieņu, pasākums ir lielisks, bet es nespēju paskriet par reljefu, un arī to negribu. Skatos, kā finišē skrējēji, kuriem vajadzēja būt pirms manis. Mani ierauga bērni, es viņus pasaucu finiša zonā pie sevis, un tā mēs tur eksistējam un gaidām, līdz es varēšu pakustēties. Jaunākais laimē loterijā, vidējais par to saraudas, un tad arī pasākums ir galā, var vilkties uz busiņu. Promejot skan Pilsētā, kurā piedzimst vējš. Burvīgi. Ir burvīgi. Puskomatozā stāvoklī vīrs mani aizved uz viesnīcu. Atceros, ka man somā vispār bija tablete pret caureju. Fantastiski. Pamostos 6:00 no tā, ka gribu ķemiņu – tas ir tāds olu kultenis ar pienu. Tik nereāli to gribas, ka meklēju internetā Liepājas brokastu vietas. Sasodīts, visas veras vaļā ap pusdienlaiku. Izplānoju, ka 7:45 sūtīšu vīru uz Rimi pēc olām un piena, bet tomēr aizmiegu un pamostos jau no modinātāja, ka jāvācas ārā no viesnīcas. Esmu laimīga, ka esmu Liepājā, priekšā vēl ieplānotas dažas dienas Aizputē, un vispār viss ir brīnišķīgi, bet Vilkus es gan vairs neskriešu, paldies!
Pašlaik ar komentēšanu noskrien.lv ir bēdīgi, kā jau būsiet ievērojuši… Liekas, viens no Latvijas galvenajiem ultraskriešanas notikumiem (arī viens no abiem sertificētajiem maratoniem) tomēr pelnījis vietiņu, kur to aprunāt?
Varam to darīt šeit − apakšā, komentāros. Droši! Par jebko, kas ar RUMF saistīts. Tāpat, kā darītu pie kalendāra notikuma/pasākuma.
Ticu, ka vismaz dažiem interesentiem kādā brīdī būs, ko teikt. :)
Pašlaik ar komentēšanu noskrien.lv ir bēdīgi, kā jau būsiet ievērojuši… Liekas, vismaz Latvijas galvenais asfalta maratons tomēr ir pelnījis vietiņu, kur to aprunāt?
Piedāvāju to darīt šeit − apakšā, komentāros. Droši! Par jebko, kas ar RRM saistīts. Tāpat, kā darītu pie kalendāra notikuma/pasākuma.
Ticu, ka vismaz dažiem interesentiem kādā brīdī būs, ko teikt. :)
Rīga – Valmiera skrējiensoļojuma nolikumā ir teikts: “Traumu un veselības likstu gadījumā skrējēji paši spēj izvērtēt situāciju un atteikties no starta vai finiša.” Nolikumu es ievēroju. Vienu reizi es esmu atteikusies no finiša, vienu reizi arī no starta. Nolikumā rakstīts arī: “Sacensību dalībnieki apzinās savu veselības stāvokli un grūtības ceļā līdz Kliņķim.” Par kādām grūtībām viņi tur runā? Neko tādu neatceros. Četri finiši man ir kabatā, bet vai bija tik grūti?
Piektdienā ir sarunāts, ka vīrs ar bērniem aizbrauc pie omes, lai ļautu man atpūsties. Pa ceļam aizved mani līdz bankomātam. Izņemu naudu, eju uz veikalu, grasos atvērt aplikāciju, lai aktivizētu kuponus, meklēju telefonu – nav! Esmu atstājusi mašīnā, jo vīrs iedeva man lasīt priekšvēlēšanu avīzi, un es telefonu ieliku auto durvīs. Viņa numuru es nespēju no galvas atcerēties, bet mammas numuru es zinu jau 24 gadus, tāpēc ieeju tirgus būdā un palūdzu pārdevējai telefonu. Zvanu mammai, lai piezvana vīram, lai brauc atpakaļ. Problēmās iekulties māku, bet vismaz arī tās atrisinātu māku, tomēr ir sajūta, ka kaut kas ar smadzenēm šodien nav kārtībā. Obligāto un neobligāto ekipējumu pārbaudu 100 reizes. Netīšām uz numuru izņemšanu aizbraucu stundu par agru. Nu, gadās. Vismaz satiku sen nesatiktus cilvēkus un ilgāk izbaudīju pirmsstarta atmosfēru.
Startā sāku skriet kopā ar Jāni. Tā mums tāda tradīcija – satikties vienreiz gadā un papļāpāt tieši šajā pasākumā. Cenšamies skriet piezemēti un piebremzēti, jo pirmajos 20 kilometros ultru uzvarēt nevar, tad var to tikai zaudēt. Izskrienot no Juglas, apdzenam veselu strīpu ar cilvēkiem. Tie ir tie, kuri iesāka par ātru un tagad saprot, ka vēl 100km priekšā. Paši skrienam prātīgā ātrumā, tomēr ir jūtams, ka ir grūti. Jānis sūdzas par pulsu, man arī tas pats un vispār grūti skrienas. Nospriežu, ka manā gadījumā vaina ir faktā, ka šodien vai rīt jāsākas mēnešreizēm. Jā, ultramaratonu fizioloģiskās preteklības nav tikai vēmieni un caureja, bet arī mēnešreizes. Tā nu vairākas reizes skrējiena laikā man krūmos ir jāpārbauda, vai nav sākušās, un attiecīgi jārīkojas, un, godīgi sakot, es pat gribētu, lai ir sākušās, jo tad vismaz vairs nav sajūta, ka vēderā ir svara bumba. Tomēr visu ceļu es paturu sevī to bumbu. Kopā ar patiešām uzēsto dzīvsvaru sajūta ir pasakaina. Ha! Atgriežoties pie skriešanas, esam ieskrējušies, bet vienā brīdī es saku, ka es atpalikšu, citādi būs par traku. Izrādās, arī Jānis labprāt atpaliktu, jo skrien vienkārši līdzi man. Man likās, ka es skrienu līdzi viņam. Labi. Ceļmalā ir puscilvēka figūra, ko esot uzlicis tas pats komiķis, kas citā reizē nesa manekenu uz pleciem. Man ļoti, ļoti nepatīk šādi joki, jo tie izskatās pārāk baisi un rada šermuļus. Nedomāju, ka šosejmala naktī ir īstā vieta baisiem jokiem. Tip, tip, Garkalne klāt. Tur šiverē Tukums. Prasu kolu ar burbuļiem, bet dabūju atšālēto. Nekas, necimperlējos un dzeru to pašu, paņemu saujā gumijlāčus un prom esmu. Bez liekas kavēšanās!
Sākas depresīvākais posms. Man tiešām patīk skriet naktī un tumsā, es esmu īsta tumsas skrējēja, bet šis posms nav jauks. Vieta ar skaņas žogiem ir urbāni nemājīga, atceros vēl beigto alni no cita gada un visādas likstas, kas man te ir bijušas. Vienmēr galvā liekas, ka šis posms ir īss, bet patiesībā ir garš un neiet uz priekšu. Pamazām austrumu pusē debesis kļūst mazdrusciņ gaišākas, tas motivē. Skrienas grūti. Cenšos skriet lēnāk, bet īsti nesanāk, un vispār man nāk miegs. Apēdu kofeīna želeju, lai nemigtu ciet. Kāpēc es vispār šito daru? Kam man to vajag? Kāpēc apaļais mēness ir mugurā, nevis priekšpusē? Man šķiet, ka es ultras vairs neskriešu. Cenšos saskaitīt, cik tad ir skrietas, bet man sajūk. Kāda sešpadsmitā varētu būt? Es vairs neatceros, cik reižu skrēju Cēsis. Klāt kontrolpunkts. Jau pa gabalu dzirdu liepājroku. Ak, nuja, šogad liepājnieki ir šeit! Mani sagaida sirsnīgi, kā jau vienmēr. It kā es būtu savējā. Brīvprātīgā, kuru nepazīstu, prasa: “Jūs esat no Liepājas?” No malas atbild: “Viņa sirdī ir!” Izdzeru kolu, man liek paēst, es klausu. Es zinu, ka brīvprātīgos vajag klausīt, jo viņi adekvātāk spēj izvērtēt situāciju. Man prasa, vai gribu siltu kolu. “Kādu vēl siltu kolu? Ir 36.kilometrs!” Pirms došanās prom izmetu gružus un saku: “Es tagad izdzeršu kolu, tagad ielej man, lūdzu, te kolu!” – “Tu tikko jau izdzēri.” – “Tēju.” – “Gunta! Ir 36.kilometrs!” Atceros, ka vakar aizmirsu telefonu un atbraucu uz startu stundu par agru. Nav labi. Skrienu prom.
Kļūst gaišāks, daba mostas. Migla, putni un Gauja. Šis posms ir tiešām īsāks. Līdz ar gaismu izdodas arī skriet lēnāk, bet man ir grūti. Aust zeltaini sarkana rītagaisma, sirds pildās ar sajūsmu par rītu un dabu. No pieredzes zinu, ka KP ir tālāk, nekā liekas, bet arī šoreiz kaut kā pārāk agri ceru to jau ieraudzīt. Kopā skriet man patīk tikai pirmajā posmā, bet arī tagad saskrienamies ar Sergeju un tīri jauki papļāpājam. Saku, ka galvenais tikt līdz Braslai, un tur jau tikai maratons paliek. Sergejs: “Arī maratons ir jānoskrien!” – “Noskries! Ja nevarēs noskriet, nostaigās!” Kontrolpunkts ir klāt. Pieņemu taktisku gājienu neiet uz benzīntanka tualeti, jo es tur vienmēr pazaudēju neadekvāti daudz laika, stāvot rindā. Aizies vēlāk uz krūmiem. Brīvprātīgais Kārlis prasa, ko es gribēšu. Pasēdēt. Sēžu un pati nesaprotu, ko es gribu. Laikam ēst? “Ko tu gribi ēst?” – “Es nezinu.” – “Saldu, sāļu?” – “Sāļu. Un arī kolu.” Sēžu un baudu, ka kāds cits manā vietā saprot, ko man vajag. Tā ir šī skrējiena maģija – brīvprātīgie ir atlasīti izcili profesionāli! Apjaušu, ka es te neesmu viena. Mani piecels uz kājām! Pabaros, apčubinās. Man gribas raudāt, bet asaras netek. Vēl jau tikai maratons noskriets. Labs ir, beidzot vismaz var neizmantot lukturi! Paņemu tēju un eju prom. Plakāts: “Ja tev izbeidzas kājas, tu skrien ar sirdi!” Aizcērtas elpa, bet raudiens neatnāk. Labi.
Tagad emocionāli jābūt vieglāk. 10 līdz Ģīmjiem, 10 līdz Braslai un tad maratons. Sāk cepināt saule, bet tomēr vēl izģērbties negribas. Vienlaikus karsti un auksti. Gan svīstu, gan salstu. Jūtu, ka es smirdu. Kas tas par stulbumu? Saule tieši acīs, jau pamanu izstājušos dalībniekus. Paskrienu garām un tad tikai aptveru, ka vajadzēja taču apjautāties, vai var kā palīdzēt! Varbūt plāksteri vajag vai pret caureju tableti. Kas es vispār esmu par cilvēku? Ko nu vairs. Ik pa laikam pāreju soļos, jo vairs nevaru paskriet, bet uzreiz atsāku skriet, jo iet ir tizli. Nevarētu teikt, ka es īpaši ātri skrietu, tomēr tad vismaz ir sajūta, ka es daru pareizi. Apdzenu jaunieti, kuram pirmā Rīga – Valmiera. Tikšot līdz Ģīmjiem un stāšoties ārā, kājas neskrienot vairs. Saku, ka šeit jau var tikai soļot un ne tikai kontrollaikā paspēt, bet arī uz dušu! Es jau esmu sarēķinājusi. Es tā parasti daru – rēķinu, kādā laikā būšu finišā, ja turpmāk tikai iešu. Ieskrienu KP, tur man izpalīdzīgi piedāvā dažādus šķidrumus. Paņemu kolu un piekodinu pateikt tam jauneklim, lai nedomā stāties ārā – lai saka, ka es neļāvu! Es nezinu, vai viņš tika līdz finišam, bet es ceru, ka jā. Tomēr tak pirmo reizi cilvēks šito skrien!
Kļūst arvien grūtāk, arvien karstāk. Nolemju Braslā džemperi vilkt nost, bet līdz tai vēl jātiek. Es vairs neatceros, vai visi tie Plāči un Straupes ir šajā posmā, vai pēc Stalbes. Nu, skries, tad redzēs! Ja vien varētu paskriet. Pret kalnu eju. Garākos kāpienos pa vidu vēl paskrienu, bet ir skaidrs, ka neizdosies finišēt 14 stundās, kā biju sākumā iedomājusies. Vienu reizi esmu finišējusi ātrāk par 13 stundām, bet pārējās plus mīnus ap 14 ir bijis. Kārtējo reizi domāju, kam man to vajag. Tad atceros, ka grēks čīkstēt – es skrienu ar nr.1. Tas ir pagājušā gada brīvprātīgo loterijas numurs, kuru laimēja mana mamma. Tā kā viņa objektīvi šo noskriet nevar, tad sūtīja mani. Un 1.numurs taču ir jānogādā Valmierā obligāti! Tā kā arī pati vairākkārt no visas sirds un ar atdevi esmu darbojusies kā brīvprātīgā, tad arī jūtos ērti ar šo numuru skriet. Aiziet! Pēdējais kalniņš, kur es 2015.gadā ar akmeņiem atgaiņājos no suņa, un Brasla klāt. “Ko gribēsi?” – “Paraudāt.” – “Sēdi, raudi!” Sēžu, raudu. Beidzot viss nāk ārā. Izpinkšķos no sirds, un kļūst vieglāk. Palūdzu sāļos, man pienes veselu izlasi. Nezinu, vai es gribu to visu ēst, bet paklausīgi ēdu. Atstāju tikai tos krekerus. Kurš tos vispār var dabūt iekšā? Šoko iedod man kolu ar burbuļiem. Viņš atceras, ka Garkalnē man tika iešmugulēta bez burbuļiem. Es gribēju vilkt nost džemperi, bet vispār ēnā un vējā ir auksti. Noskaidroju, ka ārā skaitās 9 grādi. Labi, neko es vēl nost nevilkšu. “Viss labi?” – “Nu jau jā. Maratons tikai vēl palicis. Kļūst arvien labāk!” Un patiešām – pēc šīs sarunas es saprotu, ka viss ir labi un kļūst tikai vēl labāk! Ar katru soli es tuvojos mērķim. Aiziet!
Man nāk miegs. Visu ceļu man nāk miegs un nākas koncentrēties, lai paliktu pie apziņas. Man tas nepatīk. Es esmu šeit un tagad, bet man bail, ka es varētu aizplūst citā apziņas stāvoklī, un tas būtu bīstami. Man viss izdodas, bet tas prasa piepūli. Šeit jau katrs solis nāk ar piepūli. Beidzot ir klāt visi tie Plāči un Straupes, un uz asfalta parādās motivējoši teksti. Cik jauki, ka kāds par to ir padomājis! Uz gājēju ceļa ir gliemeži. Skatos, lai neuzkāptu. Ik pa laikam apdzenu kādu sagurušu skrējēju, ar dažiem papļāpājam, ka te jau vairs pavisam maz palicis! Nedaudz virs 30km, to jau katrs var! Uz augšu atļauju sev soļot, lejup skrienu. Kājās nav, bet ir sirdī! Stalbē brīvprātīgā Dace jau skrien man pretī ar apskāvienu. Kā man patīk šāda sagaidīšana! Varbūt tāpēc man R-V vienmēr ir tik lēns rezultāts? Es te vairāk ballējos un baudu sabiedrību, nekā skrienu! Katrā ziņā beidzot ir laiks noģērbt džemperi, salikt maisiņā visu lieko un likt to sūtīt prom uz finišu. Man izmasē kājas un atkal kārtīgi sabaro. Piedāvā pašceptus pīrādziņus. Es negribu, bet kā var atteikties no kaut kā tāda? Nekā. Stumju vien galvā. Nezinu, cik es te ilgi sēžu, bet jākratās prom. Kilometri paši nenoskriesies.
Nu jau vairs skaitu kilometrus nevis līdz nākamajam KP, bet līdz finišam, jo te jau ir zem 30. Tas ir prātam aptverams daudzums, un šis ir iespējams. Visādas nesakarīgas domas. Galvā skan dziesma: “Satiksimies Jelgavā, Filozofu ielā.” Filozofu ielā ir Ģintermuižas klīnika, ja kas. Tiešām. Normāli šitas nav. Nezinu, kādā veidā, bet klāt ir Kalnozoli ar dubultmaratonu. Tur satieku Kārli, pazīstu viņu kopš agras jaunības un zinu viņa lielisko humoru. Tas, ko viņš teica, nav publiski rakstāms, bet omu uzlabo pamatīgi. Viss taču ir brīnišķīgi! Neadekvāti, bet brīnišķīgi!
Strēķis līdz Rubenei. Kad tiek līdz Rubenei, tad jau gandrīz pasākums cauri. Sarēķinu, ka te jau ir cerība līdz trijiem paspēt finišā. Kaut ko mēģinu skriet, bet nevarētu teikt, ka ļoti sanāk. Trases malā ir motivējoši plakāti no dubultmaratona Taisnais. Tas arī ir viens lielisks skrējiens! Uz Valmieru brauc daudz motociklistu. Man ir bail no viņiem, pat vairāk, nekā no fūrēm. Bērnībā man bija fobija no motocikliem. Nevis drusku bail vai nepatīk, bet īsta. Atcerējos to šausmu sajūtu un nakts murgus par motociklu tēmu. Neviļus ienāk prātā, vai es maz atceros traumu apstrādi un dzīvības glābšanu. Visas arteriālo brūču tamponēšanas un visu. Pārcilāju galvā algoritmu, it kā visu atceros. Kas tās man te par domām tagad? Tā, viss, jāatgriežas šeit un tagad! Kājas piedzītas, velkas krampjos. Ik pa laikam pastaipu, bet tāpat velk kopā. Nolemju, ka tos atlikušos 15km es varu nosoļot. Nekas rezultātā diži nemainīsies, jo mana skriešana vairs par īstu skriešanu nav nosaucama. Atpazīstu pēdējo kalniņu pirms Rubenes. Uzvelku augšā, pa kalnu lejā cenšos skriet, bet īsti nesanāk. Ai, ka nav, ta nav! Iesoļoju kontrolpunktā, saņemu kūrorta cienīgu apstrādi. Ēdieni, dzērieni, masāža, morālais atbalsts, viss te ir! Pat pankūkas. Šoreiz tādas kumosa lieluma. Izcilas! Pieēdos. Mamma, kas te par brīvprātīgo strādā, prasa, vai vēl kaut ko iedot. Saku, ka mani jau iepriešējos punktos sabaroja. Te visi ir visiem mammas un bērni. Neadekvāta, bet forša ģimene! Izeju no punkta, uzklapēju pa kabatām, lai pārliecinātos, ka viss ir līdzi, bet man nav krūzītes. Saucu atpakaļ, ka aizmirsu krūzi. Krūze ir man rokā, pilna ar tēju. Ģeniāli. Vismaz neaizmirsu kaut kur puceļā.
Šķiet, ka ar izmasētām kājām būs iespējams atkal skriet, bet nav. Tiklīdz izmēģinu, atkal rauj kopā. Nu labi, soļošu! Daru to sparīgi. Šīs tomēr ir sacensības, nevis pastaiga! Gribas ātrāk galā. Nu jau sanāks pirms trijiem finišā! Diezgan labi, ņemot vērā, cik man smagi ir gājis. Soļoju ar smaidu, man patīk! Man patiešām patīk Rīga – Valmiera! Sajūta ir laba, kilometri vācas neticami ātri. Šeku reku jau Kocēni! Un atkal priekšā ir jauki cilvēki, ar kuriem dalīties atmiņās par iepriekšējām reizēm un sagaidīt to labāko no šīs! Uzpildos, lieki nekavējos un soļoju prom.
Tā kā vairs neskrienu, beidzot ir laiks aplūkot apkārtni. Skaistās, vidzemnieciskās sētas ar mājīgajiem nosaukumiem! Mani bērnības lauki ir Valmieras pusē, tāpēc jūtos kā mājās. Vējš pūš mugurā, ir silti un labi. Grūti gan, bet kam tagad viegli? Skaitu kilometrus, kaut kas man tur sajūk, jo zinu, ka pulkstenis samērīs 108, bet visās norādēs ir 107. Ai, vienalga, jāiet tik! Ik pa brīdim pamēģinu skriet, bet nu nē, nebūs. Ejot iekšā Valmierā, ir jāšķērso zāliens, lai no ceļmalas tiktu uz gājēju ceļa. Iesperu netīšām pa kurmju rakumu un dabūju smiltis botās. Paldies. Ejot garām kapiem, sarunājos ar vectanti, kura tur guļ. Viņa bija mana lielākā skriešanas fane, vienmēr atbalstīja mani manos ultra piedzīvojumos! Runāju skaļi. Ja kāds dzird, man jau vienalga. Vēl tikai kādi 3 kilometri palikuši, priekšā redzu soļotājus. Varbūt noķert? Varbūt paskriet? Mēģināt? Mēģinu. Kājas velk krampī, bet te jau vienalga! Es skrienu! Apdzenu tos divus un turpinu skriet! Es vienkārši gribu izbaudīt. Smaids pa visu seju, apdzenu vēl vienu, bet te jau vairs nav nozīmes, kurš kuru apdzen, te ir jāizbauda vēl pēdējā iespēja uzskriet, jo tas nu ir skaidrs, ka pēc tam es šodien vairs neskriešu nevienu soli! Pēdējos metros gandrīz apraudos, klāt finiša paklājs, es aizķeros aiz tās stalažas un izsmērējos pa zemi. Ģeniāli. Ai, vienalga, ātri pieceļos un finišēju divās ar pusi stundās. Man liek runāt mikrofonā, vairs neatceros, ko es tur sarunāju, bet stipri šaubos, ka sacītais bija adekvāts. Gan jau nebija. Bet tā jau arī ir jābūt – ja tu finišā esi pie skaidra saprāta un ar sabiedrības uzliktajiem filtriem, tad tu neesi pietiekami cītīgi skrējis!
Mani aizved uz skolu atpūsties (atkal brīvprātīgie izlīdz!), dušā man kļūst slikti. Skaidrs, ir jāpadzeras, jāpaēd un jāatlaižas. Pēc jaudas snaudas jau viss kļūst gaišāks. Aiztenterēju atpaļ uz Valmieru un runājos ar draugiem. Tas jau ir tas labākais no šī pasākuma! Spriežam, ka nākamreiz jau mans numurs sāksies ar 5 – tik, cik reižu finišēts. Draugi saka, ka tas ir nopietni, es saku, ka tas nozīmē to, ka es nemācos no savām kļūdām. Tiešām – ap Vangažiem es taču domāju, ka es vairs šo neskriešu. Aha. Kā tad. Tiekamies!
Rīgā notiek tāds 12 stundu mentālās izturības skrējiens “Pārspēj sevi!”, kurā jāskrien pa apli apkārt Māras dīķim, un kurā man ļoti patīk skriet. Tad nu šogad atkal pieteicos. Treniņu kilometrāža nebija tā labākā, bet dažus garos skrējienus paspēju noskriet, tad nu cerēju, ka kaut kā izdosies, jo pirms 2 gadiem sanāca necerēti labi.
Manā galvā šis skrējiens ir viegls, jo nav jāpieveic konkrēti kilometri – cik saskries, tik būs. Iepriekšējā vakarā apjēdzu, ka būs ap 100 kilometriem, un vispār jau tas ir diezgan daudz… Tad atjēdzos, ka neesmu sarunājusi sev atbalsta personālu, un sāku rakstīt visiem pēc kārtas, bet protams, ka visiem jau diena saplānota. Nu, ne pilnīgi visiem un ne pilnīgi visa diena, bet par to vēlāk!
No rīta mazliet ar satraukumu ierodos, sakrāmēju uz galda savas ēdamlietas, pačaloju ar skrējējiem, un tad jau sākas! Garastāvoklis ir labs, pašsajūta arī. Cenšos nepārķert startu, bet skriet vienkārši normāli. Saplānoju, kādos laikos ēst un dzert, un pie tā turos. Skrienas normāli. No sievietēm mēs esam sešas, par vienu zinu, ka būšu ātrāka, par pārējām neko lāgā nezinu. Izskatās pietiekami atlētiskas. Redzēs. Pamazām sāku apdzīt par apli vienu, tad otru, tad trešo… Jau par vairākiem apļiem. Stiprākā no konkurentēm ir Irbe, bet arī viņu apdzenu par apli. Nesapriecājos gan, jo zinu, ka ultrās pirmajās stundās nekas nav skaidri zināms.
Pēc kādām 2 vai 3 stundām Kristīne, kura atnākusi palīgā Elvijam, piedāvā palīdzību. Esmu pārsteigta, jo pēdējos gados mēs peldam uz krietni atšķirīgiem viļņiem, bet kas tad man? Ja man dod, tad es ņemu, paldies! Tādējādi tieku pie kvalitatīva atbalsta. Bet artrīta sāpes ar buljoniem un masāžām neaizdzīsi… Kļūst grūtāk skriet, piekusums sarodas, bet sāpes arī pieaug. Linda vairs neskrien, bet staigā un raksta ziņas pa telefonu. Sūta sveicienus no Dāvja. Prasu, vai viņš brauks šurp, un ja brauks, tad lai atved man zāles! Nākamreiz, kad satieku Lindu, viņa man saka, ka zāles būs. Nopriecājos un turpinu skriet, zinot, ka nesāpēs mūžīgi. Temps ir krities, bet stabili tipinu uz priekšu bez īpašām skriešanas mokām. Stundu pa stundai…
Atbrauc Dāvis, dabūju zāles, man izmasē kājas, paēdu, pačīkstu, skrienu tālāk. Daudz vēl jāskrien. Vienā dīķa pusē ir karsti, otrā auksti. Cimdi un šallīte ir nost, pēc pārdomu brīža arī garo kreklu nomainu pret īso, paturot mugurā plāno jaciņu. Vienalga ir gan auksti, gan karsti vienlaikus, bet vismaz ir prognozējami, kad būs kā. Vienā trases punktā ir pacēlums no koka saknes, aiz kura vairākkārt aizķeros. Man ir bail nokrist, tāpēc iemācos no galvas, kur tas pacēlums ir. Dienai iesilstot, trasē sarodas arvien vairāk atpūtnieku. Viens stumjamajā krēslā apsēdies uz trases un skatās sacensības. Jāskatās, kur skrien. Dāvis aizbrauc prom, tagad gaidu nākamo atbalsta personu. Vienā brīdī konstatēju, ka Irbe ir man aiz muguras, tātad, drīz es viņu vairs nebūšu apdzinusi par apli. Viņa izskatās labi, skrien stabili, tā ka rēķinos, ka, visticamāk, viņa man būs priekšā. Vēlāk soctīklos redzu, ka ir nopietni gatavojusies šim. Žēl, ka man nav resursu to darīt! Skrienu, kā ir, un tad pati mokos.
Šāda veida sacensībās man ir vieglāk, kad es kaut ko gaidu. Šoreiz sanāk gaidīt cilvēkus, un tā ir labi. Es zinu, ka drīz ieradīsies mana stiliste Karolīna, kuru sarunāju uz stundiņu. Viņai pirmā reize šādā lomā, nav pazīstama ar ultramaratonu pasauli, tāpēc sanāk viņu uz vietas ātri apmācīt. Cenšos pielikt soli, lai viņai mazāk jāgaida mani. Katrā aplī viņa man iedod kaut ko apēst, un es ēdu arī. Vēlāk viņa stāsta, ka esot ļoti paticis, tikai licies mulsinoši tā stāvēt malā, kamēr citi mokās. Laiks diezgan labi iet uz priekšu, skriet ir grūti, bet kas jādara – jādara. Ir jau startējušas stafetes komandas, puse no vajadzīgā laika ir noskrieta, bet distances ziņā ir noskriets jau vairāk par pusi no plānotā. Es zinu, ka uz beigām būs grūtāk, tāpēc ir labi, ja ir noskrieta rezerve. Šobrīd izskatās, ka man ir tāda stabila otrā vieta, jo Ilzi es apdzenu nu jau arvien biežāk, bet Irbe ir man garām un tur arī paliks. Karolīna uz atvadām savāra man vēl buljonu, un ir prom.
Ir noskrietas 8 stundas, un te nu sākas skriešana un cīņa ar sevi. Man. Ir. Grūti. Arvien biežāk pieķeru sevi pie skatīšanās pulkstenī. Vēl 4 stundas. Vēl vairāki desmiti kilometru jānoskrien. Kalkulēju, kurā brīdī būs noskriets pietiekami, lai tālāk drīkstētu tikai soļot, lai sasniegtu 100 km. Vēl nav droši. Un pat, ja būtu – man vienalga jāturpina skriet, lai paliktu 2. vietā. Tā gan šķiet diezgan stabila, bet tāpat. Apstāties nedrīkst. Motivēju sevi un kaut kā kustos, skaitot laiku. Arvien biežāk lieku sev padzerties, bet reizi stundā apstājos uz lielāku paēšanu un ātro kāju masāžu. Liekas, ka jāskrien reizē maz un daudz. Skaidrs, ka būs man tie 100 km, bet paši jau tie nenoskriesies! Jākustas.
Trases malā uzrodas mana mamma. Domāju, ka viņas nebūs, jo viņai jāpieskata manas māsas bērni, bet te nu viņa ir kopā ar vīru un maniem mazajiem radiniekiem! Tie gan ātri aizbrauc mājās, bet mamma paliek. Tas ir labi, atbalsts vienmēr ir labi. 10 stundas un 92 kilometri. Arvien grūtāk sevi motivēt skriet, jo tos atlikušos 8 km jau var vienkārši nostaigāt. Vieta uz pjedestāla man būs, 100 km man būs, nekā diži vairāk nebūs un saprotu, ka neviens mani nemīlēs vairāk, ja es noskriešu vēl dažus kilometrus. 10 h un 40 min, viss, es vairs nevaru. Pāreju soļos. Ir 98 km. Cik var? Man pietiek. Domāju staigāt kopā ar Lindu, bet viņa to dara lēnāk, nekā es gribu, tāpēc sparīgi soļoju viena pati. Valdis saka, ka es tāpat esot monstrs. Pats tāds! Sarēķinu, ka vismaz 4 apļus es te nosoļošu, katrs aplis 1,35 km, pietiks ar rezervi. Kļūst auksti, uzvelku silto jaku. Tā ir zīme, ka nekādas skriešanas vairs nebūs.
Trases malā atkal parādās Dāvis un pavēl man skriet, bet viņš nav man nekāds komandieris, turpinu staigāt. Vienā brīdī saprotu, ka finiša svilpe mani sagaidīs diezgan tālu no sacensību centra. Varbūt paskriet? Ai, priekš kam? Man to nevajag. Bet varbūt tomēr? Izrādās, ka es soļoju ātrāk, nekā man likās, un patiesībā es finišētu tuvu centram. Neskriešu. Bet tomēr tā doma ir ielaista smadzenēs, un pēdējā aplī es velku to silto jaku nost, saucu savējiem, lai dod plāno jaku, ir uzradusies arī Sigita un liek skriet, un es skrienu! Es atkal skrienu! Es gribu izbaudīt finišu! Ir palikušas 17 minūtes, tā ka izrādās, ka šis vēl nav pēdējais aplis, bet es skrienu no sirds un no spēka! Cik nu tas ir iespējams pēc gandrīz 12 stundām, es lidoju! Lieku vēl arī citiem izbaudīt finišu, un viņi arī saņemas un skrien! Tas ir tik fantastiski! Aplis noskriets, otrs noskriets, dzirdu no tiesneša, ka vēl pusminūte, man sauc, lai es aizskrienot vismaz līdz tualetēm! Un tieši tā arī sanāk – precīzi pie tualetēm atskan svilpe. Viss. Vairs nav jāskrien.
Noliekties pie zemes un uzvilkt svītru es nespēju, tāpēc izspiežu no sevis kaut kādu pusšpagatu, lai varu uzvilkt ar krītu, līdz kurienei skriets. Ja jau tualetes tepat, tad izmantoju, un tad čalojot eju uz “mājām”. Apsēžos un smejos par neko. Tas tāds normāls garastāvoklis. Sigita aprēcas, kad es stāstu, ka man likās, ka šis būs viegli. Es noskrēju 107 kilometrus, par ko apkārt esošie ir stāvā sajūsmā. Es arī. Tas tāds skaists skaitlis, vai ne? Tad nu nākamreiz atkal 107, tikai ne vairs pa apli, bet taisnā līnijā! Aiziet!
Šogad man ar skriešanu ir, kā ir. Neizplūdīšu detaļās; vienkāršoti runājot, man ir atklājies artrīts krustu locītavās, un tas sāp un sāpēs mūžīgi. Izārstēt nav iespējams, apārstēt un sadzīvot gan var. Cenšoties saprast, kā tagad dzīvot pēc iespējas nesāpīgāk un vienlaikus piepildītāk, skriešanas ir bijis mazāk, bet dubultmaratonam “Taisnais” esmu reģistrējusies jau sen. Skriet gribas, bet tieši sāpju vilnis uznācis, tāpēc daļēji paklausu draugiem un pārreģistrējos uz nūjošanu maratona distancei.
Sacensību rītā nekas nesāp, laikam zāļu kurss ir iedarbojies, bet nu nav jau vairs variantu – esmu pārreģistrējusies uz nūjošanu, tad jānūjo. Līdzjutējs Dāvis jau ierasti aizved mani uz startu un smejas par to, ka esmu ielikusi somā lukturi. Bet ja nu es salaužu kāju un tieku galā tikai vakarā? Nē, ja es salauztu kāju, man vajadzētu zvanīt, lai brauc pakaļ. Ok. Bet lukturis somā paliek, tāpat kā atstarojošā veste un folijas sega. Es atceros to Rīga – Valmiera izgāšanos ar ekipējuma nepaņemšanu līdzi. Vairs nekad! Nevaru saprast, cik daudz laika man vajadzēs. Pērnie rezultāti ir nedaudz virs 5 stundām līderiem, bet tas liekas par traku. 7 stundas būtu reāli – tas būtu 6km/h, kas ir mans ikdienas staigāšanas ātrums. Es centīšos ātrāk, nūjas arī palīdzēs, bet distance ir gara, man sametīsies tulznas, botās būs akmeņi un es apstāšos barošanas punktos. Maratons ir maratons, arī ar nūjām. Ar gudru ziņu nodrošinos pret roku tulznām – aplīmēju kritiskās vietas ar teipu un uzvelku vēl cimdus pa virsu.
Pirms starta pačaloju ar draudziņiem, ejam uz starta līniju, aiziet! Pirmais kilometrs ātrāk par 8 minūtēm. Nav slikti! Otrais tāpat. Ok. Esmu pirmā no sievietēm, un man traki sagribas uzvarēt. Ja nu izdotos? Ja nu? Tas nozīmē močīt 42 kilometrus. Nu jau tikai 40. 39. To tak varētu, ko? Katrs kilometrs zem 8 minūtēm. Dažreiz kāds sanāk par dažām sekundēm ilgāks, bet tad nākamajā pielieku soli, lai izlīdzinātos. Skati skaisti – saulains, vēl rīta migla vietumis aizķērusies, rudens zelts iekrāso dabu. Jā, šis ir viens no skaistākajiem sporta pasākumiem! Ļoti patīk oktobris. Ik pa laikam mani apdzen kāds no 84km skrējējiem. Tik lieliski – es varu paskatīties skriešanas sacensības, esot trasē! 14km aiz muguras, laiks izēst putras biezeni. Kontrolpunkts, izmetu atkritumus, fiksi paķeru kolu un laižu tālāk. Nav laika atpūtai, man jāiet pēc uzvaras!
Pēc kontrolpunkta ir sajūta, ka vairs tikai astīte palikusi. Realitātē man palikušas divas trešdaļas, bet es šito esmu divreiz skrējusi garajā variantā, un tad šeit mentāli sākas beigu posms. Ik pa laikam mani apdzen 84km skrējējs, tad viņš piekūst, un es viņu apdzenu. Tā maināmies ilgus kilometrus. Cenšos viņu uzmundrināt. Vienā brīdī likās, ka apgriezīs man sprandu, bet nu pats vainīgs, lai deso ātrāk! To viņš vienā brīdī arī izdara. Ap pusceļu drusku noplok enerģija. Arvien biežāk ir kilometri virs 8 minūtēm, bet vienmēr izdodas saņemties un pasoļot ātrāk. Ieraugu apkārtnē ainavas, kuras nepamanīju citus gadus. Laiciņš ir tiešām fantastisks! Atceros, ka Dāvis mani gaidīs finišā pēc 7 stundām. Nosūtu ziņu, ka būšu galā ātrāk. Pamazām sāku ķert lēnākos 21km staigātājus un nūjotājus, un pat skrējējus. Kļūst interesantāk. Lēnākie vienkārši bauda rudens dienu un ainavas! Bet man nesanāk, man mutē jau uzvaras garša. Ai, kā gribas nonākt galā pirmajai! Un ai, kā sametušās jau tulznas un sabiruši botās abrazīvi akmeņi! Es taču zināju, ka tā būs! Man laikam patīk sāpes, citādi jau es te nepieteiktos gadu no gada. Neko darīt, mana stiprā puse ir spēja ignorēt sāpes. Uz priekšu! Kontrolpunktā redzu brīvprātīgojam Aiju. Zinu, ka viņa visu izdarīs ātri un kā vajag, un jau laikus saucu, ka gribēšu desmaizi ar sieru, ko arī zibenīgi dabūju. Man vēl pakaļ nosauc, ka šogad esot melnā tēja (pērn es izmisīgi katrā kontrolpunktā meklēju melno tēju, bet nebija). Finišā, tēju dzeršu finišā! Kilometrs pēc kilometra, jau 28km atzīme. Putras biezenis, kontrolpunktā kola un prom!
Palikusi trešdaļa, bet šķiet, ka jau viss. Arvien grūtāk noturēt tempu, tāpēc manas domas aizņem saņemšanās soļot ātrāk. Skaisti tiltiņi, no kuriem man, kā vienmēr, bail iegāzties gravās. Skaistas ainavas, govis, dīķi, upītes, ezeriņi, rudenīgi skati… Arvien vairāk cilvēku apkārt, kurus hop, hop, nokožu. Viena nūjotāja iet ar asfalta uzgaļiem. Žēl skatīties, kā viņa mokās – nūjas slīd pa granti. Garāmejot iesaku noņemt uzgaļus, ko viņa arī izdara. Pēc finiša aprunājāmies, izrādās, ka nebija iedomājusies tā izdarīt, un tagad būšot pavisam cita lieta nūjot arī ikdienā. Prieks, ka pasviedu cilvēkam ideju, kā uzlabot brīvdienu pārgājienus. Nu jau vairs 10km paliek. Tas ir 5 ar katru kāju. Kilometri vienlaikus iet uz priekšu un neiet. Katrs solis sāp noberztajās pēdās (es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ir jēlas kājas no tā vien, ka uz šņorēm paskatās), mēle pār plecu, bet nu tagad nedrīkst atlaist! Es nezinu, kur ir sekotāja! Uz atpakaļu neskatos, tikai uz priekšu! Ir tā – ja tu turpini kustēties, tad vienā brīdī tas beidzas, un, ticiet vai nē, arī šim pārgājienam vienā brīdī pienāk gals. Redzu finiša arku un pulciņu ar cilvēkiem sev priekšā. Es negribu finiša bildēs būt aiz cilvēkiem, tāpēc ir divas iespējas – vai nu atpalikt, vai pielikt soli. Jūs taču zināt, kuru variantu es izvēlējos, vai ne?
Tā kā finišējām kopā vairāki cilvēki no vairākām distancēm, tad ovācijas bija visiem no visiem. Fantastika. Man tā patīk finiši! It īpaši tie, kuros ir ovācijas. Mans laiks 5:36’22. Finiša čalas ar draudziņiem, smiekli, zupa, kliņģeris un kruasāns. Viss ir! Pārģērbjos un sāku gaidīt apbalvošanu. Bet nevaram sagaidīt trešo vietu… Daudzi jau devušies mājās, sākam jau smieties par neko. Atmosfēra ir pozitīva, dīdžejs sāk likt arvien smieklīgākas dziesmas. Ejam aplaudēt finišētājiem. Katrs nākamais arvien vairāk nomocījies. Eju pateikt dīdžejam, lai uzliek manis pasūtīto finiša dziesmu, kas pa burzmu manā finišā neatskanēja. “Tā gribējās man saules lēkta.” Kaifojam par mūziku un tur jau arī trešā vieta nūjo! Veselas divas draudzenes! Saucam, ka cīņa par trešo vietu – lai saņemas! Viņas domā, ka mēs jokojam, bet joku nav – jākāpj uz pjedestāla, viņām dalīta trešā vieta. Viņas saka, ka būtu nākušas ātrāk, ja zinātu, ka viņas gaida. Bet ir viss forši arī tāpat! Renāte (otrās vietas ieguvēja) arī pamodusies no iekūņošanās un ilgās gaidīšanas, un sāk līksmot. Dīdžejs vēlreiz uzliek manu dziesmu, kāpjam uz bluķiem, saņemam dāvanas, un nebeidzam līksmot, smieties un sajūsmināties par neko. Galu galā pirmais pleķis ir pirmais pleķis – vai tā būtu skriešana, vai nūjošana, 84km vai 42km! Bet pāri visam – izkustēšanās, jauki cilvēki, sarunas un smiekli!
km 
-