Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

3.99

2 stundas un 58 minūtes. Maratona rezultāts, par kuru būtu priecīgi lielākā daļa skrējēju-amatieru. Rezultāts, par kuru vēl pirms gada būtu bijis priecīgs arī es. Tomēr tas nebija prieks, kas mani pārņēma finišā. Jā, ķeksis ievilkts – noskriets maratons zem 3 stundām. Bet bez gandarījuma.

Kāpēc?
Par visu pēc kārtas.

Mani maratoni

Esmu skrējis salīdzinoši daudz garus skrējienus, tomēr tradicionāli (un oficiāli) maratoni bijuši (tikai?) septiņi. 3 no tiem bija daļējā TT, daļējā vienkārši baudīšanas režīmā, 3 sacensību režīmā, bet viens ciešanu režīmā, kad izdomāju, ka ir laba doma piedalīties maratonā nākamajā dienā pēc 8h piedzīvojumu sacensībām. Laikam šis maratons arī bija brīdis, kad sapratu, ka neesmu visvarens.

Atgriežoties pie 3 maratoniem, kas veikti sacensību režīmā:

  1. 2013. gada Rīgas maratons – mans pirmais maratons, ko pieveicu 3 stundās un 32 minūtēs. Labs rezultāts, ja neskaita, ka pirmo pusi noskrēju 1h38min, bet otro attiecīgi 1h54min jeb par 16 minūtēm lēnāk. Priekš pirmā rezultāts labs, bet pavērojot splitus, skaidrs, ka varēja labāk, ja vien būtu prātīgāk sācis.
  2. 2013. gada Valmieras maratons – 3 stundas un 19 minūtes. Pirmā puse veikta aptuveni 1h38min, bet otrā attiecīgi par kādām 3 minūtēm lēnāk. Tīri ok, ja ņem vērā, ka distances vidū dabūju noberztu pēdu, tāpēc pamainīju soli.
  3. 2015. gada Viļņas maratons – 3 stundas un 10 minūtes. Pirmā puse veikta ap 1h35min, otrā mazliet ātrāk. Maratons, ar ko lepojos visvairāk – spēju savus spēkus sadalīt tā, ka otrā puse tika noskrieta ātrāk, tomēr skaidrs, ka labāk noskriet nespēju, jo uz beigām temps sāks kristies.
Gatavošanās astotajam

Laikam jau nevaru īsti teikt, ka gatavojos 8. maratonam. Pirmkārt, gatavojos skrējienam Rīga -> Valmiera. Kas arī veiksmīgi izdevās.

Tomēr šis ceļojums uz Valmieru ne tikai atstāja iespaidu uz mani fiziski (grūti teikt, kad kājas no tā atkopās, varbūt vēl nemaz nav atkopušās), bet Haiveja Tuhela nāve sagrāva mani morāli – pēc nedēļas atpūtas negribējās atsākt skriet, bija grūti atrast motivāciju. 15. aprīlī tomēr saņēmos izskriet garo treniņu, ko nobeidzu ar 11km maratona tempā. Bija grūti. Bija ļoti grūti.

Un tam sekoja atvaļinājums. Sākumā vēl centos vismaz izskriet rīta mierīgos, tomēr tie arī izsīka. Lai gan atvaļinājums tika pavadīts aktīvā garā (staigāšana, kāpšana, velo), tomēr skriešana izpalika. Ir grūti sevi piespiest celties pusotru vai divas stundas agrāk, ja aizej gulēt tajā pašā laikā, kad citi.

Pēdējais atvaļinājuma skrējiens bija mēģinājums izbaudīt kalnus – aptuveni 7 km noskrējiens ar 500m kritumu. Iespējams, lieki piebilst, ka tas nebija prātīgi (bet toties forši).

No atvaļinājuma atgriezos ar sāpošiem ikriem un pāris uzēstiem kilogramiem.

Divas nedēļas pirms maratona atkal skrienu garo treniņu apkārt Ķīšezeram. Ikri (at-)sāk sāpēt jau kādā piektajā kilometrā. Tempu nespēju noturēt un viss ir slikti. Domāju par to, kā, skrienot uz Valmieru, pirmo maratonu pieveicu aptuveni 3 stundās un 3 minūtēs. Tagad šķiet, ka varētu būt ne tikai problēmas pieveikt maratonu ne tikai šādā laikā, bet arī lēnāk. Šķiet, ka vispār neesmu spējīgs pieveikt maratonu. Tomēr savus 30 kilometrus noskrienu.

Nākamajās dienās atkal sāp ikri. Neko sakarīgu neskrienu.

Garajā nedēļas nogalē dodos uz Liepāju, kur paredzēti orientēšanās pasākumi. Sanāk izcelt otro vietu telpu orientēšanās pasākumā Lielajā Dzintarā – ēkā, kur, iespējams, kāds no dalībniekiem arī pazuda. Savukārt sestdienā un svētdienā sanāk paskraidīt mazliet ātrāk. Sanāk arī atrauties manu pirmo diskvalifikāciju, kas atkal mani grauj morāli.

Visbeidzot pēdējā nedēļā atraujos savilktu (vai sapūstu, vai apsaldētu, vai vēl nezin kādu) kaklu (kakla nervu?). Tā nu maratona nedēļā sanāk izskriet pirmdienā (kad viss vēl nav tik traki) un ceturtdienā (kad šķiet, ka nāksies pierast pie skriešanas bez skatīšanās pa labi, pa kreisi).

Piektdienā noteipojos – ceļi (profilakse) un kakls (lai vismaz var pagriezt galvu tik ļoti, ka ar acs kaktiņu var saskatīt, vai kāds tuvojas no aizmugures).

Vēl tiek norunāti atbalstītāji, kas pados pāris želejas pa ceļam.

Astotais

Svētdienā pieceļos un jūtos labi. Kaklu gandrīz nejūt. Čāpojam atstāt Ēru ciemos un pēc tam līdz startam. Viss ir sakārtots (un nokārtots), mazliet paskraidīts, var stāties startā. Lēnām izlavierēju tuvāk elites koridoram, tomēr palieku pāris rindas tālāk. Neesmu jau nekāds megaskrējējs, kam pienāktos stāvēt tuvu startam.

(te gan jāsaka, ka jābeidz šāda attieksme, jo ir skrējēji, kas kā @#$%@#!)@ nostājas pirmajās rindās, taču viņiem ne tikai nevajadzētu tur stāvēt, bet visdrīzāk vajadzētu arī pamainīt koridoru)

Pārmiju vēl pāris vārdus. Un starts!

Laikam jau nekas dīvains, bet man skrienas. Protams, jālavierē starp tiem, kas ir nostājušies priekšā, tomēr pirmais kilometrs paiet apmēram 4 min/km, savukārt otro man pulkstenis rāda 3:43 min/km – protams, 2. kilometra atzīme pienāk mazliet vēlāk. Sūdīgi – tātad pulkstenim uzticēties nevar. Nākas sekot līdzi tempam, vadoties pēc kilometru atzīmēm trasē. Bet patiesībā jau tas nav svarīgi – es šodien skrienu pēc sajūtām. Un sajūtas ir labas. Tā arī skrienu. Pirmie 5 kilometri tiek veikti 19:54, kas ir ātrāk nekā vēlējos, bet jūtos taču labi.

Tie, kas orientējas tempos un rezultātos, visticamāk sapratīs, ka šis nebūs stāsts ar laimīgām beigām. Bet pagaidām tas mani neinteresē. Es jūtos labi. Saņemu vēl uzmundrinājumus no pazīstamiem skrējējiem, kā arī šoreiz pat ir kāds pazīstams cilvēks trases malā. Satieku vēl puisi no Ozona, ar kuru sanāk aprunāties. “Kāds tavs mērķis? 1:25?” viņš jautā. Lepni atbildu: “Plāns A – 2:50, plāns B – 3:00.” Tieši tā –  es skrienu maratonu! Un, lai gan drīzāk vajadzētu samazināt ātrumu, pēc šādas replikas kājas pašas mani sāk nest ātrāk uz priekšu.

Visi šie incidenti (atbalsts, sarunas) nepalīdz, jo nākamie 5 kilometri jau tiek veikti ātrāk par pirmajiem – 19:29.

Posmā starp 12. un 13. kilometru dabūju papildus želejas no māsas. Želeju paņemšana ir atstrādāta – izmēģinājām māsas virtuvē.

Šķiet, ka beidzot esmu iegājis ritmā – skrienu ap 4 min/km. Mani arī nesatrauc Krasta iela, par ko daudzi mēdz sūdzēties. Es vēl jūtos lieliski un tieši tā arī skrienas. Nākamie 5 kilometri noskrieti 20:03.

Šķiet, ka jāsāk ieslēgt maza piepūle. Ēdu želejas, bet kaut kā šķiet, ka ar tām šoreiz esmu pārspīlējis. Kaut kas vēderam līdz galam nepatīk – tā kā mazliet kaut kas spiež. Noskrieti 20 kilometri, no tiem pēdējie pieci – 20:10. Tāpat kā skrienot uz Valmieru nejauši uzstādīju PB maratonā, tā šodien kritīs mans pusmaratona rekords – ~1h24min. Kļūst vēl mazliet grūtāk. Tomēr man iespiedies atmiņā Renāra Rozes garo distanču iedalījums – pirmā trešdaļa ir viegla, otrā – grūta, trešo spēj izturēt tāpēc, ka tuvojas finišs. Maratonam nav jābūt vieglam. Noskrienu garām pusmaratona finišam un, protams, palieku gandrīz viens. Jūtu, ka ātrums krītas. Tomēr nesatraucos – aiz muguras jau 23 kilometri. Cik gan man tas ātrums nokritīsies?

Bet notiek tieši tas pats, kas manā pirmajā maratonā. Pēkšņi vairs nav iekšā. Kājas ir pilnas. Un ātrums krītas brutāli. Šie 5 kilometri (no 20. līdz 25.) vēl ir sakarīgā ātrumā – noskrieti 20:13, tomēr es vairs galīgi neesmu tas pats džeks, kas vēl pirms pāris minūtēm. Tā ir cīņa par izdzīvošanu.

Velkos! Tas, kas mani pašlaik notur pie dzīvības – man ir jāpaspēj norunātajā laikā paņemt želejas no brāļa. Tas notiek mazliet pēc 28. kilometra. Šeit vairs nav svarīgi, ka arī ar brāli esam atstrādājuši želeju paņemšanu – visticamāk, kamēr paskrienu viņam garām, viņš varētu man ne tikai iedot želejas, bet vēl paspiest roku un uzņemt selfiju ar mani. Kaut ko noburkšķu un skrienu tālāk.

Nākamie 5 kilometri ir noskrieti 21:58. Mans temps ir krities par vairāk kā 20 sekundēm kilometrā. Nez no kurienes uzrodas Haivejs un sāk ar mani runāt. “Nožēlojami,” viņš saka, “Tu! Esi! Nožēlojams!” Nepietiek, ka man jau tā ir grūti, viņš vēl mani šādi noniecina. Bet diemžēl nevar nepiekrist. Viņam ir taisnība.

Ik pa brīdim kāds paskrien garām. Man ir liels prieks, ka Rīgas maratons ir mazs – nespētu izturēt vairāk garāmskrējēju.

Pēc Vanšu tilta meitene mikrofonā bļaustās par to, ka šis ir 26. Rīgas maratons. Nākas viņu labot. Iespējams, viņa nesaprot, par ko runāju. Vēl joprojām nav skaidrs, vai viņa nebija īpaši gudra, vai arī es nespēju sakarīgi izpausties, vai varbūt abi.

Kozmens. Bestest atbalstītājs. Kaut ko tādu viņam arī noburkšķu. Un te pēkšņi mani ar velo panāk Sandis. Pozitīvi – vismaz kaut kas palīdzēs novērst domas no grūtībām.

Nākamie 5 kilometri tiek veikti 22:59. Lai arī Sandis blakus palīdz viņš tomēr nespēj manām kājām likt kustēties veiklāk.

Tiek apēsta pēdējā želeja. Kofeīna. Tomēr ir lieta, ko nesaprotu. Vai šai želejai nevajadzēja manī atmodināt kaut kādas papildus rezerves? Laikam jau problēma ir kājās, nevis enerģijas trūkumā.

39. kilometrā Sandis mani pamet, lai dodos atbalstīt Ieviņu. Vairs jau tikai mazliet virs 3 kilometriem un mocības būs galā.

Brīvības piemineklis ar atbalstītājiem tautastērpos – laikam jau mazliet palīdz. Tomēr šie 5 kilometri arī nav nekas dižens – veikti 23:39.

Nekas, te jau arī pagrieziens un pēdējie 2 kilometri. Bundzinieki un meitenes dod kaut kādu papildus būstu. Brīvības piemineklis. Cenšos tautubērniem saukt: “Surikati! Surikati!” Kaut kā nepavelkas. Vai nesaprot. Laikam jau neesmu pārāk sakarīgs.

Skrējiens cauri Vecrīgai, tūlīt finišs, bet man vēl garām paspēj paiet pārītis cilvēku. Cenšos arī paātrināties, bet to spēju uz nieka pārdesmit metriem. Ieskrienu finišā. 2:58:12. Nožēlojami! Haivejam bija taisnība.

Secinājumi

  1. Es zinu, ka zem 3 stundām noskriet maratonu ir daudzu cilvēku sapnis. Bet domāju arī, ka šo cilvēku sapnis ir 3 stundās noskriet skaistu maratonu. Šis nebija skaists maratons, tāpēc arī neesmu apmierināts.
  2. Es varu labāk. Es varu daudz labāk.
  3. Skaidrs ir tas, ka kaut kad kritīs pusmaratons 1h20min.
  4. Nākamais maratona mērķis nebūs izskriet zem 2h50min. Tas man ir pa spēkam, bet diemžēl neprātīgais sākums, pāris liekie kilogrami, kā arī treniņu neesamība pēc Valmieras darīja savu. Tāpēc nākamais mērķis būs 2h45min.
  5. Ēst par daudz nav labi (gan uzēdot liekus kilogramus, gan želeju veidā skrienot).
  6. Šķiet, ka Haivejs Tuhels ir atdzimis, jo saprata, ka man vajag stingru roku (kāju?), kas vadīs mani treniņos.

P.S.

EUR 3.99 – cena par vienu bildi no maratona. Vēl neesmu izlēmis – vai gribu pirkt bildi no sūdīgi noskrieta maratona. No vienas puses – pirmais zem 3 stundām. No otras puses – nožēlojams. No trešās puses (kopā 1.5) – varbūt jānopērk visdepresīvākā bilde un jāpieliek pie sienas – kā atgādinājums.

9 komentāri rakstam 3.99

  • Atminos, kā Viļņas maratonā skrēji pa priekšu TT3h15. Tad Surikatu Pičoni vairāk manīju maratona sākumdaļā, šoreiz – beigu kilometros

  • .Linda .Linda

    Pazīstama sajūta – rezultāts globāli labs, bet gandarījuma nav.
    Paškritika arī laba :D “..visticamāk, kamēr paskrienu viņam garām, viņš varētu man ne tikai iedot želejas, bet vēl paspiest roku un uzņemt selfiju ..”

  • maffija maffija

    Kopumā teiktu, ka vienu bildi var nopirkt.

  • Rainy777 Rainy777

    Es teiktu, ka tās bildes tomēr ir par dārgu – ja tās būtu 1-2 euro, tad gan jau vairāk nopirktu…

  • Rainers Rainers

    Ja es zem 3 tiktu,es vienu nopirktu…visticamāk būšu bez bildes:)

  • Valdis.M Valdis.M

    Bet nu maģiskajām trīs stundām tak esi ticis apakšā ! Protams ka pēčāk rezultāti būs labāki un gandarījums lielāks, tomēr šī ir tā PIRMĀ reize! Haivejam par godu un sev par atmiņu, ka cīņa tomēr bij pa skarbo domāju ka vajadzētu noziedot vienai bildei. Piekrītu ka padārgi ir – bet kam tagad viegli :) ! Arī es esmu šogad tas laimīgais amatieris kurš ticis zem 3 stundām. Plānots bij tikt finišā ap tavu laiku, tomēr pamanījos pat trīs minūtes ātrāk, tādēļ tās manas finiša emocijas protams ir savādākas. Man savukārt jāpiestrādā pie dzeršanas skrienot , tad varēsim ar Tevi pacīnīties Valmierā :)

  • Jāpērk sūdīgākā fočene un labi liela jāliek pie sienas!

  • in

    Man ir 10 mārciņas par bildi. Pavisam esmu 13 bildēs, bet dažas ir no sērijas “atrodi 7 atšķirības”. Vēl domāju, vai pirkt un kuras.

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Štrunts par bildēm! pichonis, Tu esi foršs!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.