Biedriem

Endorfīnu kosmoss Čefčauenas treilā

Ar Jolantas Liepiņas atļauju pārpublicēts no runforsun bloga.

Ieva un Raimonds ir divi superaktīvi, radoši un sportiski cilvēki, kuri ikdienā vada katrs savu biznesu, audzina četrus bērnus un atrod laiku aizšaut uzskriet ārzemēs. Viņi tikko atgriezušies no Marokas, kur piedalījās vienā varenā treila maratonā – 42 kilometru skrējienā. Ieva uzsita pa datora taustiņiem, lai pierakstītu savas sajūtas par notikušo skrējienu, un es piedāvāju sava klusējošā bloga lappuses, lai jums būtu iespēja piedzīvoto izlasīt. Es lasīju un pa brīdim iespurdzos, jo Ievas valoda ir tik tieša un dzīva, ka dažas no situācijām šķiet pat ļoti uzjautrinošas. Piedzīvotais nudien ir pagara bloga ieraksta vērts. Paķeriet popkornu, un lai labi lasās!

“It’s not about the ceremony, it’s about mountains and running.”

Bija janvāra sākums, kad pēc dažu mēnešu piespiedu pauzes atsāku skriet mazliet vairāk un intensīvāk par dažiem kilometriem nedēļā. Pārejot pirmajam entuziasmam un sajūsmai, atklājās, ka daudzo darbu, pienākumu un citu treniņu sarakstā motivāciju uzskriet netīkamos janvāra laika apstākļos atrast kļūst arvien grūtāk. Ko šādā brīdī dara Ieva? Pareizi – izvirza mērķi.  Un, ja mērķi, tad tādu, lai ir par visiem simts.

Skriet? Tad tur, kur “wild”. Cik daudz? Nu tā, lai izaicinoši. Kad? Jo ātrāk, jo labāk. Ultra trail Chaouen kak raz kvalificējās visam iepriekš minētajam, un ilgi nav jāgaida, kad abi ar Raimondu esam reģistrējušies skrējienam, rezervējuši lidmašīnas biļetes un viesnīcas.

Treniņu process

Būtu melots, ja teiktu, ka viss iet kā pa diedziņu. Nogurums, kaut kādi vīrusiņi, sajūta, ka “es nevaru” nepamet līdz pat marta sākumam, bet tad, par laimi, visas treila skrējējas čakras atveras un varu izdarīt plānoto gan Siguldas, gan tempa, gan garajos treniņos. Aprīļa sākumā paziņojums “ai, būs jau labi!”, pēc kārtējā treniņa ieveļoties mājās, tiek nomainīts uz “man liekas, ka Marokai esmu gatava!”. Tātad – viss bumbās, atliek tikai noskriet pirmo Stirnu Buku un krāmēt panckiņas ceļojumam.

Panckiņas

Panckiņu daudz. Obligātajā sarakstā ir ne tikai ūdens, “personīgais kauss” /© google translate/, bet arī ūdens dezinfekcijas tabletes, paracetamols, anti-caurejas līdzekļi utt. Bikses, cimdi, jakas, šķiltavas, citiem vārdiem sakot, ar sarakstu rokās ir izšķirots skapis, apstaigāta aptieka un sporta preču veikali. Viss pēc saraksta ir sagādāts un somā sastūķēts – izskatās daudz un smagi. Njā, tas tev nav skrējiens ar dzirdināšanas punktiem ik pēc pieciem kilometriem, kur pietiek tikai ar čašku, bet tā kā viens no pamatuzstādījumiem bija “wild”, tad lietu kārtība un saraksts mūs pilnībā apmierina.

Daudz, daudz līdzi ņemamo lietu

Daudz, daudz līdzi ņemamo lietu

Ceļš uz Čefčauenu

Nolemjam ceļot bez nododamās bagāžas, tādēļ nūjas nepērkam. Esam pārliecināti, ka pie tām tiksim sacensību centrā. Katram pa mugursomai plecos, lielāko daļu atļauto šķidrumu veido želejas un dezinfekcijas līdzekļi, pārējo, ja vajadzēs, nopirksim uz vietas. Pirms došanās uz lidostu izskrienu 10 km, iet viegli un labi, kārtējais paziņojums “Marokai esmu gatava!”, un lidināmies uz Londonu, lai tālāk dotos uz Fezu.

Rīts Fezā ir saulains un ļoti silts, izskrienam vieglu krosiņu, samainām naudu un dodamies uz autoostu. Autobuss ir 12.00, plānojam būt galā ap 16.00, atpūsties, pastaigāt, paēst vakariņas un sākt krāt spēkus skrējienam.

Tie, kuri ir braukuši ar vilcienu no Rīgas stacijas, noteikti atceras avīžu tirgotājus. Te tādi paši staigā pa autobusiem, tirgojot dzīvu un nedzīvu, sākot no skropstu krāsas un zālēm pret klepu, beidzot ar saulesbrillēm, pašceptiem saldumiem un telefona lādētājiem.

Autobuss sāk kustēt ap 12.30. Marokā neesam pirmo reizi, tādēļ kavēšana nepārsteidz, pusstunda šurp vai turp dzīves laimi nudien nemaina. Kaut kur pilsētas vidū šoferis apstājas un aiziet pēc kafijas. Nosmejam, ka Latvijā pēc tāda izgājiena feisbuks jau vārītos ar “share”, “like” un “tautai jāzina savi varoņi”. Kapteinis ir atpakaļ, turpinām kustību, pilsētas mūrus nomaina arvien skaistāki dabas skati – kalni, kaktusu un alveju dzīvžogi, kazu, aitu ganāmpulki, ziedošas pļavas, akmeņu krāvumi, olīvu un apelsīnu dārzi, vienvārdsakot – skaisti.

Kad esam braukuši nepilnas divas stundas, autobuss piestāj kādā ceļmalas iebrauktuvē, priecājamies par iespēju izlocīt kājas un iedzert kafiju, bet stāvēšana ieilgst uz pusotru stundu, kuras laikā autobusa motora pārsegs ir atvērts, šoferis loka iekšā ceļmalas kroga labumus un pārējie pasažieri vai nu dzer tēju, vai stutē autiņa ēnas puses sānu. Laiks mums īpaši “nedeg”, tomēr nīkuļot piekarsušā autobusā visu dienu negribas. Kādā brīdī pie apvāršņa parādās pusmūža vīrietis ar zilu Nike cepuri un sāk knibināties gar autobusa motoru, kaut ko padauza, paskrūvē, paklaigā un beidzot dod zaļo gaismu braucienam. Pats pievienojas, iekārtojoties pie braucoša autobusa atvērtajām durvīm uz spilvena.

Nepaiet ne pusstunda, kad atkal autobuss tiek labots. Kamēr mehāniķis zilajā kepkā darbojas, vismaz piecpadsmit vīriešu kārtas pasažieri, sastājušies pusaplī, skatās, ko šis dara, un komentē. Acīmredzot, komentāri ir bijuši par lietu, jo pēc minūtēm divdesmit braucam tālāk. Prieki gan ir īsi – drīz vien autobuss atkal apstājas, vīrieši – pusaplī, mehāniķis ķimerējas, sievietes ar bērniem nervozē. Kāds no pasažieriem lauzītā angļu valodā saka, ka nevajag uztraukties, pēc piecām minūtēm viss būs sataisīts, jo mehāniķim ir pieredze “all around the world”. Pret starptautisku pieredzi mums argumentu nav, pacietīgi gaidām remontdarbu galu un sarēķinām, ka galā būsim ap 19.00 – ne gluži pēc plāna, bet normāli.

Epopeja ar autobusu beidzas 11 km pirms galamērķa, kad visus no tā izsēdina un saka, lai tālāk braucam ar taksi – vecu mersi, kurā sasēžamies seši pasažieri un šoferis. Pasākums izmaksā 0.60 eur no deguna, un pēc minūtēm desmit tieši uz pusdeviņiem esam Čefčauenā. Viesnīca, vakariņas un gulēt.

Diena pirms starta

Pirmo reizi pamostos ap 4.00, kad ar skaļu dziedāšanu vietējie tiek aicināti uz lūgšanām. Tā kā tas uz mani neattiecas, pagriežos uz otriem sāniem, un, nākamreiz atverot acis, laikrādis jau ir uz 8.00. Padzeram kafiju, ielokām katrs pa pāris bulkām (viesnīcas īpašnieks tās sauc par kruasāniem, bet man tās ir bulkas ar šokolādes pildījumu) un ar ārsta sertifikātu kabatā dodamies uz sacensību centru, lai izņemtu numurus. Kāpienā garmins sarēķina 32 stāvus. Nu, ņičevo sebe, nodomājam…Vienreiz jau šodien tā uzkāpt var, bet tad pēc tam tikai pa līdzeno, gulēt, ēst un krāt spēkus rītdienai. Aprēķini gan atkal aiziet pa pieskari, jo numuri vēl esot kopā ar laika uzskaites džeku Kasablankā un tos saņemt varēs pēcpusdienā. Pie reizes apjautājamies par nūjām. Jā, tās vajadzēšot, jo trase ir grūta (jees, its verī difikult – saka viens no marokāņiem, kurš pieprot angļu mēli). Mums tā kā mazliet nolaižas rokas, jo, izrādās, te nekur pie tādām tikt nevar. Es šim saku, ka tad jau nekas cits neatliks, kā run. Viņš to saprot burtiski un sāk skriet.

Labs ir, numuru nav, nekas – iesim atpakaļ uz pilsētu, padzersim tēju, pagulēsim un pēcpusdienā nāksim atkal. Pirmo reizi konstatējam, ka pie šitādiem kāpumiem uz augšu ir vieglāk nekā uz leju. Sabildējam alvejas, nosmejamies par “Batman” mopēdiem (tādi – ar kravas kasti un trīs riteņiem), kas pret kalnu atstutēti ar akmeņiem zem riepām, acīmredzot, lai neaizripo, un kātojam uz pilsētu. Iepērkam maizi un banānus, uzēdam vietējās pankūkas, kārtējo reizi atsakāmies no hašiša un filozofējam par to, kādi kāpuma metri varētu būt tam traki augstajam kalnam, ko redzam no kafejnīcas.

Miegs īsti nenāk, tādēļ gulšņājam viesnīcā un gaidām plkst. 16.00. Laiks velkas, atkal aicinājums uz lūgšanām, ceļamies, dodamies pastaigā, iedzeram kafiju un kāpjam 32 stāvus, lai saņemtu numurus. Jau pa gabalu redzam, ka numuri ir atvesti un tiek izsniegti, bet, shit, prasa rādīt obligāto ekipējumu. Tas mums viesnīcā, atpakaļ toč negribas iet! Sarunājam, ka numurus iedos, bet ekipējumu uzrādīsim vakarā, kad arī plānota sanāksme par trasi un rītdienas skrējienu.

Pulkstenis ir 20.30, kad jau trešo reizi kāpjam uz sacensību centru. Līst lietus, viss ir mitrs, saule norietējusi. Pa ceļam dzirdam skaļu varžu kori, un, izrādās, tie ir lieli krupji – pilna ceļa mala. Jēziņ, abinieki nav mana stiprā puse, uzkāpt tādam negribētos, tādēļ uzmanīgi skatos zem kājām un tumsā mēģinu saprast, kas ir krupis un kas ir akmens.
Ekipējumu pārbauda rūpīgi, saskaita želejas un lasa, cik tām kcal (kopsummai jābūt 1500), pārbauda, vai ir medikamenti, folija sega, lietus drēbes. Citi dalībnieki velk no somām ārā kulītes ar rozīnēm, bet mēs esam sporta uztura zinātnes upuri un liekam galdā katrs pa 12 želejām. Ekipējums – check, dodamies uz blakus telti, kur uz sarkaniem samta saliekamajiem krēsliem piesēžam un gaidām sapulces sākšanos. Kā paredzēts, tā notiek franču un arābu valodās, bet pēc tam mums visu svarīgāko iztulko angliski. Kāpuma metri, trīs kontrolpunkti, brīdinājums, ka trasē var būt slideni posmi, marķējums utt. Pārējie dalībnieki ir jautri, noskaņojums – labs, noprecizējam, ka starts, kā plānots, ir 6.00, un kavēšanās nebūs. Priecīgi kāpjam lejā uz viesnīcu, kur pēdējie sagatavošanās darbi – saliet ūdeni “plaušās”, piespraust numurus krekliem, sašķirot želejas pa kabatām un uzlikt modinātājus laicīgi, lai nenokavētu.

img_7414

Today is the day!

Nakts, protams, paiet ne īsti guļot, ne neguļot. Vienu brīdi ir karsts, otru – auksts, tad šķiet, ka jau viss nogulēts, tad kaķi skaļi ņaud zem loga. Beidzot nozvana modinātājs un oficiāli pēdējo mēnešu gaidītākā diena ir sākusies. Samiegojies viesnīcas īpašnieks uzvāra mums kafiju, no kruasāniem (bulkām ar šokolādi) atsakāmies, bet kafijai pieliekam katrs pa trīs cukurgraudiņiem. Ārā ir tumšs, mitrs un silts. Atkal kāpjam ierastos 32 stāvus. Man ir tik nelaba dūša, ka iekšēji viegli panikoju par to, kā varēšu paskriet. Pažēlojos Raimondam, bet šis, baltmaizi numuriņā saēdies, nesaprot manas mokas un iedod enerģijas batoniņu – tas esot jāapēd obligāti. Pa ceļam redzam, ka vakardienas varžu/krupju kora neuzmanīgākie dalībnieki ir ņēmuši nelabu galu zem auto riteņiem, un atkal cenšos kādam neuzkāpt, laipojot pa ceļa malu un akmeņiem.

Startā viss iet raiti – izlases kārtībā dalībniekiem tiek pārbaudīts ekipējums, uzliekam lampas, pastaipām kājas, nobildējamies, piekārtojam somas, sašņorējam kārtīgi kedas un tieši 6.00 mūsu skrējiens ir sācies.

Pirmie 700 metri ir skrējiens ar vieglu kāpumu, tad pagriežamies mežā un sākās īstā kāpšana. Sākumā uzskrienam, bet drīz vien ātrumu samazinām, jo pirmajos 9-10 km plānots uzkāpt ap 1000 metriem. Ceļš ir klasiska LV grantene ar šķembām. Galva griežas, nelabums vēl turas, bet kļūst vieglāk, aiz kokiem parādās pirmie skaistie skati – pilsētas gaismas ielejā, augstāk – ātrāko skrējēju lampiņu gaismas. Jau pirmajos kilometros dalībnieki izkārtojas sev atbilstošajā tempā, un no šī brīža neviens mūs tā arī vairs neapdzen. Kļūst gaišāks, lampas slēdzam ārā un jūsmojam par dievīgajiem skatiem – kalni, mākoņi, kalnu strautiņi. Skaistums nav vārdos aprakstāms. Tiklīdz ir kāds mierīgāks posms, uzskrienam jaudīgāk, bet kopumā tā vairāk ir ātra iešana, nekā skriešana. Ap piekto kilometru apdzenam vienu vietējo džeku, kurš sūrojas, ka ir ļoti grūti. Lielākā daļa dalībnieku izmanto nūjas, mums pagaidām neprasās (un pat, ja prasītos, tādas ekstras mums nav), vicojam uz savām divām.

Pie 1800 m atzīmes pēkšņi sajūtu, ka sāk spiest pulkstenis – vienā mirklī ir uzpampušas rokas un plaukstas. Prasu Raimondam, vai man nav uzpampusi arī seja. Nē, neesot. Tas labi, pēc aprēķiniem tūlīt jābūt arī pirmajam kontrolpunktam, pēc kura trase ies uz leju un, visticamāk, augstuma izraisītās blakusparādības pāries. Ķibeles ar pampumu piemirstas brīdī, kad virs mākoņiem, tieši mums pretī uzaust saule. Skats ir episks! Pirmais kontrolpunkts, uzpildām ūdeni, apēdam apelsīna gabalu un dodamies lejā no kalna. Sākumā iet raiti, beidzot var kārtīgi paskriet, bet drīz vien ceļa segums liek kārtīgi apdomāt, kur liekam kājas. Aiz katra pagrieziena skati arvien skaistāki, šo to nobildējam un turpinām skriet – tieši iekšā mākonī.

Kā izrādās, ieskriet mākonī nozīmē mitrumu, sliktu redzamību, izmirkušus matus un drēbes. Izbaudām visu pēc pilnas programmas – arī pilošās uzacis un skropstas. Ceļš mālains un akmeņains, gar malām vietējie ar kapļiem iekopj dārzus. Sākas trases vienīgais reversais posms. Pretī skrienošie uzsauc “good luck”, mēs pretī – to pašu, un kādā brīdī sāk šķist, ka, šitik forši skrienot, “good luck” varētu būt mans otrais vārds. Kontrolpunktā ūdens papildināšana, apelsīna gabals, un nesamies atpakaļ – ap divdesmit otro kilometru jāsākas otrajam lielajam kāpumam.

Divi puiši ceļa malā norāda uz taku mežā – tas ir otrā kāpuma starts. Sākumā sūnaina, stāva taka, pēc tam sūnas nomaina lieli, slideni un kustīgi akmeņi starp dzeloņainiem krūmiem. Temps ir lēns, un mans otrais vārds vairs nav “good luck”. Kāpju un atceros, kā viens no organizētājiem teica, ka trase veidota pa normālām dabas takām. Nuuuu, te mūsu viedokļi īsti nesaskan, bet nolemju priecāties arī par šādu segumu – lēkāju pa akmeņiem un gara acīm redzu, kā aitu vai kazu gans mēro kopā ar savu ganāmpulku šo, nebūt ne vieglo, ceļu uz ganībām. Vēl arvien atrodamies mākonī, kas ir labi – saule necepina, laika apstākļi ir tuvu ideāliem un, lai arī kājās sāk justies nogurums, viss ir skaisti.

Akmeņainā taka turpina līkumot kalnā, vienā pagriezienā mazliet nomaldāmies, bet ātri attopamies un esam atpakaļ pareizajā virzienā. Skati ir vārdiem neaprakstāmi, ceļš vijas caur mežu, akmeņus nomaina citi akmeņi, ik pa brīdim uzsaucam viens otram “skaties zem kājām!” vai “šitie desmit metri ir ņemami!”, ar to saprotot, ka var brīvāk paskriet. Ceļš no kalna ir vēl trakāks par taku augšup – akmeņi, akmeņi, akmeņi, potītes lokās katra uz savu pusi, šajā kalna pusē spīd saule, nosvīdušie stilbi un seja svilst uz vella paraušanu. Bet pēc trakā kāpiena ir atgriezusies otrā dzīvība, turpinām jūsmot par apkārt esošo skaistumu un līkumojam pa akmeņainajām takām tālumā redzamā ciema virzienā.

Nepaiet ne pusstunda, kad esam ieskrējuši apdzīvotā vietā, kur gar ceļa malām mājas, kazu un aitu ganāmpulki, vietējie iekopj laukus – skaļi aurodami dzen uz priekšu ēzeļus, kuriem uzāķēti koka arkli. Pēc skata svarīgākais ar roku sēj graudus, pretī vaļā mutēm kliegdami skrien bērni, bet mēs uzmanīgi skatāmies, uz kura žoga uzkrāsots marķējums, lai nejauši neaizskrietu nepareizajā virzienā. Tā kā pāri ceļam ik pa brīdim tek strautiņi, pamanos piesmelt kedas un nošļakstīties ar dubļiem.

Vietējie skatās uz mums ar jaušamu neizpratni, domāju, pēc viņu saprašanas blondīne īsos šortos, plikiem stilbiem un neapsegtiem matiem ir, ja ne gluži piedauzība, tad nesaprotama izrādīšanās noteikti. Acīs nevienam neskatos un klusībā pie sevis filozofēju par citu kultūru respektēšanas jautājumiem šeit un Eiropā. Pārdomas nav ilgas, jo tālumā ieraugām kādu skrējēju, kurš izskatās manāmi saguris un “ņemams”. Pieliekam soli, un pēc dažām minūtēm viņš ir aiz mums. Saule karsē, pēc aprēķiniem drīz jābūt pēdējam – trešajam kontrolpunktam. Esam jau izsecinājuši, ka kontrolpunkti iekārtoti vietās, kur var piebraukt ar mašīnu – tātad arī ceļš būs skrienams. Raimonds pēc grafika sukā iekšā želejas, man tik viegli neiet – saldas, ķēpīgas, īsti negribas – pat apziņa, ka nezini, kādu garšu šoreiz izvilksi no somas kabatas, nespēj motivēt ievērot barošanās plānu.

Kalna galā ieraugām balto Land Rover džipu un plastmasas galdiņu, tātad pēdējais skrējiena posms ir sācies. Uz brīdi kļūst mazliet žēl, jo drīz prieki būs beigušies. Uzpildām ūdeni, novēlam veiksmi trīs čaļiem, kuri pussakņupuši diskutē par to, cik kilometru vēl jāskrien, un rikšojam tālāk. Atkal novērtējam lauksaimniecības attīstību – redzam traktoru, kas knapi brauc kalnup, vietējie ar sirpjiem pļauj labību, kazu ganāmpulki, tantes uz muguras nes zāles čupas un visam pa vidu mēs, noekipējušies ar vellszin’ kāda materiāla somām, kedām un apģērbiem, nezinām, kā vēl sevi izklaidēt – braucam uz otru pasaules malu paskriet pa kalniem. Šādas dabas pārdomas pēc pieredzes liecina, ka ir īstais laiks iekapāt želeju, citādi nebūs labi. Katrs noēdam pa kārtējam rhubab custard un koncentrējamies skrējienam. Tālumā ieraugām Čefčauenu – zilo Marokas pērli. Lai līdz pērlei tiktu, mazliet jāpaloka kājas – vārda tiešā nozīmē, jo atkal sākas akmeņu takas, kāju pirksti tiek savilkti dūrītēs un sakostiem zobiem, uzmanīgi vērojot marķējumu, tuvojamies pilsētai. Pēkšņi no mugurpuses tuvojas un mūs apsteidz kāds skrējējs – tas, protams, pie sirds neiet, un atkal pieliekam soli, atstājot marokāni aiz muguras. Ieskrienam pilsētā – lavierējot starp gājējiem, tirgotājiem, bērnu bariņiem, sekojam marķējumam un sarkanām sejām tuvojamies finišam. Vēl pēdējie pārsimts metri augšup pa pilsētas kāpnēm caur auto mācību laukumu un, sadodoties rokās, ieskrienam finišā. Medaļa, rokasspiedieni, apsveikumi. Septiņas stundas un četrpadsmit minūtes. Nobildējamies, mazliet atpūšamies samta salokāmajos krēslos, apēdam pa banānam un mūsu piedzīvojums ir beidzies.

img_7472

img_7409

img_7476

img_7488

img_7487

img_7492

img_7452

img_7453

img_7454

img_7458

Noslēgums

Lēnām steberējam uz viesnīcu, pa ceļam uzmundrinām tos, kuri tuvojas finišam. Esam noguruši, pārkarsuši un laimīgi.

Pēc nomazgāšanās un pusdienām attopamies, ka neesam painteresējušies par rezultātiem. Lai tos noskaidrotu, atkal jākāpj kalnā. Elsdami un pūzdami mērojam ierastos 32 stāvus. Pulkstenis ir apmēram 18.00, kad ierodamies, finišē pēdējie 42 km distances dalībnieki. Tas čalis, kurš piektajā kilometrā žēlojās par grūtībām, ar medaļu kaklā dejo un ir pati sabiedrības dvēsele – tātad izturējis un finišējis. Pie kāda no organizatoriem jautājam par rezultātiem – tie drīz būšot, bet “it’s not about ceremony, it’s about mountains and running.” Un tā arī ir – viss šis piedzīvojums bija par kalniem, skriešanu, baudīšanu un skaistumu.

Vēlāk noskaidrojam, ka finišēju ceturtā no sievietēm, bet kārtējo reizi esmu ieskaitīta kā vīrietis (iepriekšējo reizi kā vīrietis finišēju Marakešas maratonā). Dies’ ar vietu, man vēl arvien ir grūti aptvert visu redzēto un izbaudīto, endorfīni kosmosā, un ik pa brīdim viens otram atgādinām, ka tas tiešām ir noticis ar mums.

Mājupceļš kā mājupceļš – atkal ar piedzīvojumiem autoostās, uz jumta reliņiem piesietām kazām, kas skatās autobusa logā, stīvām kājām un nogurumu. Mūsu skriešanas grāmatā ir atšķirta jauna nodaļa, un ir vairāk nekā skaidrs, ka šis brīnišķīgais skrējiens ir tikai sākums nākamajiem piedzīvojumiem.

Un tagad īsumā par lietu.

Plusi:
1) Ļoti skaista un baudāma daba;
2) Izaicinoša trase;
3) Iespēja paralēli skrējienam iepazīt Čefčauenu;
4) Dzīvošana par saprātīgām izmaksām.

Mīnusi:
1) Tālu – vismaz divi lidojumi, lai tiktu līdz galamērķim;
2) Kārtības un punktualitātes faniem nepiemērots pasākums – pēc plāna notiek, labi ja 50%;
3) Pēc skrējiena aliņš izpaliek.

Kā uz to paskatās:
1) Neliels dalībnieku skaits (skrējiens notiek Talassemtane nacionālajā parkā un maksimālais dalībnieku skaits ir 300);
2) Piedzīvojumi garantēti;
3) Kontrolpunkti paredzēti ūdens uzpildīšanai un dalībnieku/ laika uzskaitei – visi pārējie labumi jānes līdzi somā – marinēti gurķi, buljons un makaroni nebūs.

img_7498-e1524666928948

Transgrancanaria maratons (Jāņa Kūma izpildījumā)

Šajā ziemā biju nolēmis trenēties citādāk, tāpēc arī mērķi ir (tika) izvirzīti atšķirīgi. Kā viens no pirmajiem vasaras starpsezonas mērķiem bija atrādīšanās taku skriešanas sacensībās ārpus Latvijas. Pēc aptuveni 3 mēnešu gatavošanās izvēle par labu krita Transgrancanaria pasākumam (125km distance ir arī UTWT posms), kurā nolēmu startēt maratona distancē. Šai izvēlei bija daudzi plusi (laikapstākļi uz salas, lielais daudzums latviešu, kas startē kādā no distancēm, sacensību rangs, Andreja Jesko iespētais iepriekšējā gadā, utml.) un pavisam maz mīnusu (maratona distance ved pārsvarā lejā no kalna).

Dzīvošanai un transportam uz salas izvēlējos kooperēties ar #supervaroņiem, tāpēc par to man vispār nebija jāiespringst, jo es uz sacensībām ierados praktiski pēdējais no latviešiem (tikai 1,5 dienu pirms gaidāmā starta).

Trešdienas vakarā, pēc ielidošanas, izskrējām Latvijas kontūru Maspalomas ielās, ceturtdiena tika veltīta sacensību EXPO apmeklējumam un nelielai trases izpētei starta rajonā (Roque Nublo un Pico de las Nieves).

Ar numuriem un gatavi startēt!

Ar numuriem un gatavi startēt!

Pēc trases izpētes nācās secināt, ka organizatori ir saīsinājuši distanci par ~2km un noņēmuši 300 augstuma metrus. Līdz ar to maratona distance paliek par ~40km ar ļoti ātri startu, jo praktiski uzreiz jāskrien uz leju līdz pirmajam kontrolpunktam Tuntē. Pēc šīs dienas aktivitātēm un iepriekšējās dienas garā pārlidojuma īsti nejutos gatavs startēt piektdienas rītā. Māte daba laikam to saprata, un maratona distances starts vētras dēļ, kas valdīja Kanāriju salās, tika pārcelts uz sestdienas rītu. Man tas ļoti labi derēja, jo ieguvu extra dienu nelielai atelpai, bet līdz ar visu šo uzreiz nojuka viss atbalsta plāns 125km un 64km skrējējiem, kā arī transportēšanās uz starta vietām. Ātri un efektīvi noreaģēja #supervaroņu grupas līderis Andris, kurš visu pārplānoja, un galu galā visi bija apmierināti.

Sestdienas rītā bija jāceļas diezgan agri, jo starts 8:00 no rīta, līdz starta vietai 1,5h brauciens kalnā, izbraukšana no dzīvošanas vietas, lai savāktu pārējos censoņus 5:30, līdz ar to modinātājs zvana 4:45. Labi, ka 125km skrējēji jau ir trasē un 64km startē 9:00, bet ar tālāku braucienu uz startu. Līdz ar to visi, kuriem jāskrien, ir nomodā un neviens nav lieki jātraucē.

Diezgan veiksmīgi visus savācam (Signis, Lelde, Kristaps un Zane), auto stūri nododu Sigņa rokās un dodamies (rāpjamies) kalnos ar mūsu mazo īres opelīti. Gāja smagi (opelītim), bet veiksmīgi, kā plānots, nonākam starta vietā (Garanon kempingā), temperatūra nedaudz virs nulles un migla – sākums būs interesants. Vēl nedaudz papļāpājam un esam gatavi iesildīties, un pēc tam jau arī startēt. Sajūtas kopumā ir diezgan labas, skrējiena plāns arī ir tapis jau iepriekš, līdz ar to ir tikai jāskrien.

Opelīša komanda gatava startam.

Opelīša komanda gatava startam.

Ņemot vērā ITRA rangu, esmu izlikts ar 25. numuru starp vīriem, tāpēc startēt varu no elites koridora. Apkārt vairāki pazīstami džeki, kuriem ITRA rangs un ātrums takās ir krietni lielāks nekā man, tāpēc galvenais startā nepārķert tempu un pieturēties pie plāna. Izvirzītais mērķis pirms starta ir 3h20min, un finišēt augstākā vietā nekā esmu izlikts.

Starts pacilājošs, jo tiek atskaņota Transgrancanaria himna ar visu dzejoļa nolasījumu, kas iedod pēdējo sitienu, lai varētu skriet. Starts gan drusku aizkavējas, jo organizatori nolēmuši sagaidīt 125km pirmos divus līderus kontrolpunktā, bet tās ir tikai 2min un 8:02 tiek dots starts.

Mēģinu virzīties tuvāk elites koridora priekšgalam.

Mēģinu virzīties tuvāk elites koridora priekšgalam.

Sākums distancei ātrs un bez ievērojamiem kāpumiem, izvēlos savu upuri ar kuru turēties kopā (Danilson Silva Pereira), ņemot vērā viņa pēdējo gadu šīs distances rezultātus (~3h20min), tāpēc skrienu komfortablā tempā un pēc pirmā nelielā kāpumu esmu ~10. vietā kopā ar visiem līderiem. Sākoties pirmajam garajam noskrējienam uz pirmo kontrolpunktu (Tunte), nedaudz zaudēju priekšā esošajiem, bet stabili atraujos no tiem, kas līdz šim skrēja aiz manis. Viss iet kā pēc plāna, turos līderu grupas pašā aizmugurē, pieļaujot iespēju, ka kāds no priekšā skrienošajiem aizskries, bet tas mani nesatrauc. Laiks un kilometri skrien diezgan ātri, un pirmie 8km noskrieti zem 35′, zinot, ka līdz kontrolpunktam atlikuši vairs tikai nepilni 2,5km oriģināli plānoto 4,5km vietā dēļ izmainīta starta, ir skaidrs, ka plānotajam laika grafikam būšu ievērojami priekšā.

Pirms pirmā noskrējiena.

Pirms pirmā noskrējiena.

Pirmā noskrējiena laikā

Pirmā noskrējiena laikā

Turpinu skriet diezgan mierīgi, bet varbūt nedaudz par agresīvu priekš distances sākuma, jo sāk likties, ka priekšā esošie nedaudz bremzē, tāpēc nolemju veikt apdzīšanas manevru pa takas iekšmalu… gar acīm melns, smilšu garša mutē, nenormāli sāp labās kājas īkšķis, kreisais ceļgals un labā roka. Esmu noskrējienā (ātrums 3:40min/km) aizķēris akmeni un iznīcinājis savu plānoto skrējienu, praktiski aiz sāpēm raudiens nāk, bet pārsteidza tas, ka neviens no TOP džekiem man nepaprasīja vai man viss ir kārtībā (laikam tāpēc, ka maratons vēl skaitās ātrā distance, salīdzinot ar ultru). Kamēr es tur mēģinu saprast, kas ar mani notika, tikmēr visi jau sen gabalā un garām sāk skriet tie, no kuriem biju atrāvies. Vienīgais, kas apprasās vai viss ir OK, ir japānis (finišā 7. vieta), kuram atbildu, ka līdz kontrolpunktam tikšu. Paiet ļoti gara 1,5′, kad domāju ko darīt, nomazgāju nedaudz seju un sabrāztās rokas ar ūdeni. Bļāviens, nu ne jau es atlidoju uz Kanāriju salām noiet no trases pēc 8,5km. Nolemju, ka mēģināšu tikt līdz finišam. Mēģinu sākt skriet, bet katrs solis ļoti sāpīgs, tiklīdz tiek uzlikta slodze uz labās kājas īkšķa vai apavs pieskaras nagam. Mēģinu kustēties uz priekšu, lēnām sāku saprast kā skriet, lai tas būtu mazāk sāpīgi, bet tas automātiski nozīmē papildus slodzi uz kreisās kājas ikru. Garām laikam paskrēja 2 vai 3 džeki, bet dzirdu, ka strauji tuvojas vēl kāds bariņš, acīmredzot esmu krietni lēnāks kā pārējie, jo tā arī visā atlikušajā distancē nenoskrēju vairāk nevienu kilometru ātrāk par 4:35min/km!

Tuvojoties kontrolpunktam Tuntē, vēl pamanos aizskriet pa nepareizo ielu, zaudējot vēl kādas 40″ un noskrienot liekus 200m. Kontrolpunktu esmu sasniedzis 16. vietā, 13,5′ ātrāk nekā biju plānojis, līdz ar to galvā kalkulēju, ka finiša rezultāts varēja būt uz 3h05min, bet skaidrs, ka nebūs ne tuvu, jo kustos daudz lēnāk nekā trase un mans sadauzītais ķermenis ļauj.

Nākamais kontrolpunkts Ayagaures pēc 12,5km, kura laikā ir jāveic viens 400m kāpums, pēc kura atkal seko noskrējiens. Kontrolpunktā man neko nevajag, noskaloju vēlreiz rokas, seju un ceļgalu ar ūdeni un turpinu distanci kopā ar kādiem 3-4 džekiem, kuri kustas nedaudz ātrāk taisnajos posmos, bet, sākoties lielajam kāpumam, es visu laiku skrienu, kamēr citi pāriet soļos, vismaz viens rezultāts ziemas treniņiem Grīziņkalnā, Biķerniekos un Siguldā – varu mierīgi skriet kalnā. Kāpumā pat nedaudz tuvojos priekšā esošajiem, bet tāpat katrs solis nāk ar milzu piepūli un sāpēm, tāpēc nolemju izkratīt akmeņus no apaviem, kuri tur jau danco kādus 10km (iespējams no kritiena). Tiekot augšā kalnā ir nedaudz līdzenāks posms, kur visi mani sabiedrotie aizskrien un, sākoties noskrējienam, garām palido maratona distances sieviešu līdere (itāliete), cenšos viņai turēt līdzi, bet diemžēl nevaru tā skriet, jo īkšķis to neļauj. Piebremzēju, lai atgūtu savu ritmu, bet, kurš tev dos atpūsties, klāt ir arī otrā sieviete (francūziete), kuru pavada vēl 2 džeki – viens pa priekšu, tīrot ceļu no 30km skrējējiem, otrs no aizmugures, pieskatot, lai negadās kāds lieks kritiens. Šim trio gan man izdodas iesēsties astē un šādā pavadījumā praktiski noskrienam visu noskrējienu līdz Ayagaures. Paskatos pulkstenī – hm, joprojām esmu priekšā plānotajam kontrollaikam (-4min), bet, izrēķinot starplaiku no Tuntes, skaidrs, ka šo etapu esmu veicis 10′ lēnāk, kā oriģinālajā plānā, līdz ar to ir skaidrs, ka 3h20min nebūs, vismaz ne šādi klibojot uz priekšu.

Noskrējiens uz Ayagaures.

Noskrējiens uz Ayagaures.

Priekšā priekšpēdējais kontrolopunkts Parque Sur pirms paša finiša, kura laikā jāveic 14km un jāpaceļ 250m augstuma metri. Labi, ka pēc kontrolpunkta atkal iet uz augšu, jo to visu varu uzskriet, un priekšā esošie konkurenti īpaši neaizbēg no manis. Šajā kāpumā no aizmugures uzbļauj Kristaps, kurš solās, ka mani noķers, ja turpināšu slinkot. Motivācija īsam brīdim ir rokā, un cenšos kustēties raitāk, tas izdodas tikai pāris kilometrus, līdz sākas pēdējais noskrējiens, pēc kura seko izdaudzinātā upes gultne ar oļu akmeņiem.

Pēdējais noskrējiens uz oļu upes gultni.

Pēdējais noskrējiens uz oļu upes gultni.

Jāatzīst, ka šim pavērsienam es nebiju gatavs un vienkārši klunkurēju uz priekšu. Daudz problēmas radīja lēnāk skrienošie 30km un 17km distances skrējēji, jo tie skrēja pa labāko trajektoriju, kur tomēr upes gultnē ir ieskrieta taka, bet lai tos visus apdzītu regulāri jānokāpj no takas un jāskrien pa daudz vairāk kustīgo oļu segumu. Visa šī rezultātā ļoti piedzenu kreiso ikru (to tā arī biju plānojis, jo centos atslogot labo kāju). Upes gultnē beidzot mani panāk arī Kristaps, nedaudz uzčatojam, bet viņš skrien nedaudz ātrāk, līdz ar to turpmākos 4-5km redzu Kristapu sev priekšā. Izejot no upes gultnes un sākoties ceļam, atgūstu kaut nedaudz ātrumu un 2km noskrienu ātrāk par 10′. Diemžēl tas arī bija viss. Sasniedzu Parque Sur kontrolpunktu 13′ lēnāk nekā oriģinālajā plānā un 9′ lēnāk, lai izskrietu 3h20min. Šodien nebūs!

Upes gultne beigās pārvēršas pa ceļu.

Upes gultne beigās pārvēršas pa ceļu.

Tā kā līdz finišam atlikuši vairs tikai nedaudz vairāk kā 3km, tad skaidrs, ka līdz finišam tikšu, bet tas man prasīja vēl veselas 20′ (oriģinālajā plānā arī biju ielicis 20′), bet skaidrs, ka šeit ir jāskrien un jāskrien ļoti ātri, ja var paskriet, jo pārsvarā ir asfalta/bruģa segums ar pāris reižu iekāpšanu/izkāpšanu sausās upes gultnē, kuras pamatā ir akmens plāksnes.

Cenšos izdzīvot līdz finišam.

Cenšos izdzīvot līdz finišam.

Tā kā esmu zaudējis savu cīņu jau krietni iepriekš, tad īpašas motivācijas skriet nav un šos pēdējos kilometrus vienkārši pieveicu. Ieskrienot finišā īsta gandarījuma un sajūsmas arī nav, jo finiša laiks ir 3h30min, finiša vieta 26. (absolūti) un 24. starp vīriem (viena vieta augstāk kā mans izliktais numurs). Ķermenis sāp, bet vismaz aukstie apelsīni, coca-cola un aliņš atgriež dzīvību. Saņemamies un ar Kristapu aizejam uz dušu, lai pēcāk saņemtu masāžu (ja to paijāšanu var saukt pa masāžu), un gaidām pārējos censoņus finišā. Šeit visam norauju kārtīgu finiša sajūtu, jo skatos, kā finišē daudz un dažādi skrējēji, kuru mērķis ir sasniegt finišu nevis konkrēts rezultāts. Komentētājs uzmundrina gandrīz visus finišētājus un dod pieci, tas tik tiešām ir forši! Plusā mūzika un fani, kas gaida savējos finišā, tas ir tas, ko es gribēju piedzīvot savā finišā, bet pats nolēmu sava finiša ballīti noignorēt.

Visa šī pasākuma pēcgarša tomēr ir iezagusies, tāpat ir skaidrs, ka uz šīs salas vēl atgriezīšos, lai izrēķinātos vismaz ar maratona distanci. Skrējiena laikā iemācījos vēl pāris lietas, līdz ar to esmu uzaudzējis (kaut nedaudz) trail skrējienu pieredzi, piemēram, šāda tipa skrējienā, kur lielākoties jāskrien no kalna uz leju, nedrīkst teipot potītes, jo teips noskrējienos “piekūst” zeķei un apavā staigā kopā, līdz ar to veidojas tulznas uz papēžiem vai, piemēram, to, ka jāpievērš īpaša uzmanība somas pareizai sakrāmēšanai, lai tā būtu vienmērīgi izlīdzsvarota.

Skaidrs ir arī tas, ka varu labāk un ātrāk, atliek turpināt gatavoties un strādāt treniņos, jo sezona vēl pat īsti nav sākusies un vieta izaugsmei ir pietiekoši liela! Tiekamies takās, jo StirnuBuks sezona arī vairs nav aiz kalniem!

Kanāriju salas ir foršas!

Kanāriju salas ir foršas!

Transgrancanaria maratona distances ekipējums un sagatavošanās:
  • apavi – Inov-8 Roclite 290 (OSveikals);
  • apģērbs – Inov-8 Race elite (Osveikals);
  • dzeršanas sistēma – Inov-8 Race ultra ar 1.0l rezervuāru un 0.5l mīksto pudeli(OSveikals);
  • sporta uzturs – Isostar želejas Endurance B.C.A.A. un Energy Booster Antioxidant (ik pēc 25′ – miksējot apēdu 6, nevis 8, kā biju plānojis), 1.0l rezervuārā Isostar long energy dzēriens, 4 želejas marmelādes (Isostar Latvija);
  • pulkstenis un GPS – Suunto Spartan Ultra (Suunto Lavija) – samērīts 40,27km, D+ 583m, D- 2236m, 3h29min52sek;
  • atjaunošanās – CEP kompresija (Tavamsportam);
  • fizioterapija pirms starta – Raivja Aršauska veselības centrs;
  • Grīziņkalna trepes un Siguldas serpentīns sagatavošanās procesā – Supervaroņu treniņi.

Pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

3.99

2 stundas un 58 minūtes. Maratona rezultāts, par kuru būtu priecīgi lielākā daļa skrējēju-amatieru. Rezultāts, par kuru vēl pirms gada būtu bijis priecīgs arī es. Tomēr tas nebija prieks, kas mani pārņēma finišā. Jā, ķeksis ievilkts – noskriets maratons zem 3 stundām. Bet bez gandarījuma.

Kāpēc?
Par visu pēc kārtas.

Mani maratoni

Esmu skrējis salīdzinoši daudz garus skrējienus, tomēr tradicionāli (un oficiāli) maratoni bijuši (tikai?) septiņi. 3 no tiem bija daļējā TT, daļējā vienkārši baudīšanas režīmā, 3 sacensību režīmā, bet viens ciešanu režīmā, kad izdomāju, ka ir laba doma piedalīties maratonā nākamajā dienā pēc 8h piedzīvojumu sacensībām. Laikam šis maratons arī bija brīdis, kad sapratu, ka neesmu visvarens.

Atgriežoties pie 3 maratoniem, kas veikti sacensību režīmā:

  1. 2013. gada Rīgas maratons – mans pirmais maratons, ko pieveicu 3 stundās un 32 minūtēs. Labs rezultāts, ja neskaita, ka pirmo pusi noskrēju 1h38min, bet otro attiecīgi 1h54min jeb par 16 minūtēm lēnāk. Priekš pirmā rezultāts labs, bet pavērojot splitus, skaidrs, ka varēja labāk, ja vien būtu prātīgāk sācis.
  2. 2013. gada Valmieras maratons – 3 stundas un 19 minūtes. Pirmā puse veikta aptuveni 1h38min, bet otrā attiecīgi par kādām 3 minūtēm lēnāk. Tīri ok, ja ņem vērā, ka distances vidū dabūju noberztu pēdu, tāpēc pamainīju soli.
  3. 2015. gada Viļņas maratons – 3 stundas un 10 minūtes. Pirmā puse veikta ap 1h35min, otrā mazliet ātrāk. Maratons, ar ko lepojos visvairāk – spēju savus spēkus sadalīt tā, ka otrā puse tika noskrieta ātrāk, tomēr skaidrs, ka labāk noskriet nespēju, jo uz beigām temps sāks kristies.
Gatavošanās astotajam

Laikam jau nevaru īsti teikt, ka gatavojos 8. maratonam. Pirmkārt, gatavojos skrējienam Rīga -> Valmiera. Kas arī veiksmīgi izdevās.

Tomēr šis ceļojums uz Valmieru ne tikai atstāja iespaidu uz mani fiziski (grūti teikt, kad kājas no tā atkopās, varbūt vēl nemaz nav atkopušās), bet Haiveja Tuhela nāve sagrāva mani morāli – pēc nedēļas atpūtas negribējās atsākt skriet, bija grūti atrast motivāciju. 15. aprīlī tomēr saņēmos izskriet garo treniņu, ko nobeidzu ar 11km maratona tempā. Bija grūti. Bija ļoti grūti.

Un tam sekoja atvaļinājums. Sākumā vēl centos vismaz izskriet rīta mierīgos, tomēr tie arī izsīka. Lai gan atvaļinājums tika pavadīts aktīvā garā (staigāšana, kāpšana, velo), tomēr skriešana izpalika. Ir grūti sevi piespiest celties pusotru vai divas stundas agrāk, ja aizej gulēt tajā pašā laikā, kad citi.

Pēdējais atvaļinājuma skrējiens bija mēģinājums izbaudīt kalnus – aptuveni 7 km noskrējiens ar 500m kritumu. Iespējams, lieki piebilst, ka tas nebija prātīgi (bet toties forši).

No atvaļinājuma atgriezos ar sāpošiem ikriem un pāris uzēstiem kilogramiem.

Divas nedēļas pirms maratona atkal skrienu garo treniņu apkārt Ķīšezeram. Ikri (at-)sāk sāpēt jau kādā piektajā kilometrā. Tempu nespēju noturēt un viss ir slikti. Domāju par to, kā, skrienot uz Valmieru, pirmo maratonu pieveicu aptuveni 3 stundās un 3 minūtēs. Tagad šķiet, ka varētu būt ne tikai problēmas pieveikt maratonu ne tikai šādā laikā, bet arī lēnāk. Šķiet, ka vispār neesmu spējīgs pieveikt maratonu. Tomēr savus 30 kilometrus noskrienu.

Nākamajās dienās atkal sāp ikri. Neko sakarīgu neskrienu.

Garajā nedēļas nogalē dodos uz Liepāju, kur paredzēti orientēšanās pasākumi. Sanāk izcelt otro vietu telpu orientēšanās pasākumā Lielajā Dzintarā – ēkā, kur, iespējams, kāds no dalībniekiem arī pazuda. Savukārt sestdienā un svētdienā sanāk paskraidīt mazliet ātrāk. Sanāk arī atrauties manu pirmo diskvalifikāciju, kas atkal mani grauj morāli.

Visbeidzot pēdējā nedēļā atraujos savilktu (vai sapūstu, vai apsaldētu, vai vēl nezin kādu) kaklu (kakla nervu?). Tā nu maratona nedēļā sanāk izskriet pirmdienā (kad viss vēl nav tik traki) un ceturtdienā (kad šķiet, ka nāksies pierast pie skriešanas bez skatīšanās pa labi, pa kreisi).

Piektdienā noteipojos – ceļi (profilakse) un kakls (lai vismaz var pagriezt galvu tik ļoti, ka ar acs kaktiņu var saskatīt, vai kāds tuvojas no aizmugures).

Vēl tiek norunāti atbalstītāji, kas pados pāris želejas pa ceļam.

Astotais

Svētdienā pieceļos un jūtos labi. Kaklu gandrīz nejūt. Čāpojam atstāt Ēru ciemos un pēc tam līdz startam. Viss ir sakārtots (un nokārtots), mazliet paskraidīts, var stāties startā. Lēnām izlavierēju tuvāk elites koridoram, tomēr palieku pāris rindas tālāk. Neesmu jau nekāds megaskrējējs, kam pienāktos stāvēt tuvu startam.

(te gan jāsaka, ka jābeidz šāda attieksme, jo ir skrējēji, kas kā @#$%@#!)@ nostājas pirmajās rindās, taču viņiem ne tikai nevajadzētu tur stāvēt, bet visdrīzāk vajadzētu arī pamainīt koridoru)

Pārmiju vēl pāris vārdus. Un starts!

Laikam jau nekas dīvains, bet man skrienas. Protams, jālavierē starp tiem, kas ir nostājušies priekšā, tomēr pirmais kilometrs paiet apmēram 4 min/km, savukārt otro man pulkstenis rāda 3:43 min/km – protams, 2. kilometra atzīme pienāk mazliet vēlāk. Sūdīgi – tātad pulkstenim uzticēties nevar. Nākas sekot līdzi tempam, vadoties pēc kilometru atzīmēm trasē. Bet patiesībā jau tas nav svarīgi – es šodien skrienu pēc sajūtām. Un sajūtas ir labas. Tā arī skrienu. Pirmie 5 kilometri tiek veikti 19:54, kas ir ātrāk nekā vēlējos, bet jūtos taču labi.

Tie, kas orientējas tempos un rezultātos, visticamāk sapratīs, ka šis nebūs stāsts ar laimīgām beigām. Bet pagaidām tas mani neinteresē. Es jūtos labi. Saņemu vēl uzmundrinājumus no pazīstamiem skrējējiem, kā arī šoreiz pat ir kāds pazīstams cilvēks trases malā. Satieku vēl puisi no Ozona, ar kuru sanāk aprunāties. “Kāds tavs mērķis? 1:25?” viņš jautā. Lepni atbildu: “Plāns A – 2:50, plāns B – 3:00.” Tieši tā –  es skrienu maratonu! Un, lai gan drīzāk vajadzētu samazināt ātrumu, pēc šādas replikas kājas pašas mani sāk nest ātrāk uz priekšu.

Visi šie incidenti (atbalsts, sarunas) nepalīdz, jo nākamie 5 kilometri jau tiek veikti ātrāk par pirmajiem – 19:29.

Posmā starp 12. un 13. kilometru dabūju papildus želejas no māsas. Želeju paņemšana ir atstrādāta – izmēģinājām māsas virtuvē.

Šķiet, ka beidzot esmu iegājis ritmā – skrienu ap 4 min/km. Mani arī nesatrauc Krasta iela, par ko daudzi mēdz sūdzēties. Es vēl jūtos lieliski un tieši tā arī skrienas. Nākamie 5 kilometri noskrieti 20:03.

Šķiet, ka jāsāk ieslēgt maza piepūle. Ēdu želejas, bet kaut kā šķiet, ka ar tām šoreiz esmu pārspīlējis. Kaut kas vēderam līdz galam nepatīk – tā kā mazliet kaut kas spiež. Noskrieti 20 kilometri, no tiem pēdējie pieci – 20:10. Tāpat kā skrienot uz Valmieru nejauši uzstādīju PB maratonā, tā šodien kritīs mans pusmaratona rekords – ~1h24min. Kļūst vēl mazliet grūtāk. Tomēr man iespiedies atmiņā Renāra Rozes garo distanču iedalījums – pirmā trešdaļa ir viegla, otrā – grūta, trešo spēj izturēt tāpēc, ka tuvojas finišs. Maratonam nav jābūt vieglam. Noskrienu garām pusmaratona finišam un, protams, palieku gandrīz viens. Jūtu, ka ātrums krītas. Tomēr nesatraucos – aiz muguras jau 23 kilometri. Cik gan man tas ātrums nokritīsies?

Bet notiek tieši tas pats, kas manā pirmajā maratonā. Pēkšņi vairs nav iekšā. Kājas ir pilnas. Un ātrums krītas brutāli. Šie 5 kilometri (no 20. līdz 25.) vēl ir sakarīgā ātrumā – noskrieti 20:13, tomēr es vairs galīgi neesmu tas pats džeks, kas vēl pirms pāris minūtēm. Tā ir cīņa par izdzīvošanu.

Velkos! Tas, kas mani pašlaik notur pie dzīvības – man ir jāpaspēj norunātajā laikā paņemt želejas no brāļa. Tas notiek mazliet pēc 28. kilometra. Šeit vairs nav svarīgi, ka arī ar brāli esam atstrādājuši želeju paņemšanu – visticamāk, kamēr paskrienu viņam garām, viņš varētu man ne tikai iedot želejas, bet vēl paspiest roku un uzņemt selfiju ar mani. Kaut ko noburkšķu un skrienu tālāk.

Nākamie 5 kilometri ir noskrieti 21:58. Mans temps ir krities par vairāk kā 20 sekundēm kilometrā. Nez no kurienes uzrodas Haivejs un sāk ar mani runāt. “Nožēlojami,” viņš saka, “Tu! Esi! Nožēlojams!” Nepietiek, ka man jau tā ir grūti, viņš vēl mani šādi noniecina. Bet diemžēl nevar nepiekrist. Viņam ir taisnība.

Ik pa brīdim kāds paskrien garām. Man ir liels prieks, ka Rīgas maratons ir mazs – nespētu izturēt vairāk garāmskrējēju.

Pēc Vanšu tilta meitene mikrofonā bļaustās par to, ka šis ir 26. Rīgas maratons. Nākas viņu labot. Iespējams, viņa nesaprot, par ko runāju. Vēl joprojām nav skaidrs, vai viņa nebija īpaši gudra, vai arī es nespēju sakarīgi izpausties, vai varbūt abi.

Kozmens. Bestest atbalstītājs. Kaut ko tādu viņam arī noburkšķu. Un te pēkšņi mani ar velo panāk Sandis. Pozitīvi – vismaz kaut kas palīdzēs novērst domas no grūtībām.

Nākamie 5 kilometri tiek veikti 22:59. Lai arī Sandis blakus palīdz viņš tomēr nespēj manām kājām likt kustēties veiklāk.

Tiek apēsta pēdējā želeja. Kofeīna. Tomēr ir lieta, ko nesaprotu. Vai šai želejai nevajadzēja manī atmodināt kaut kādas papildus rezerves? Laikam jau problēma ir kājās, nevis enerģijas trūkumā.

39. kilometrā Sandis mani pamet, lai dodos atbalstīt Ieviņu. Vairs jau tikai mazliet virs 3 kilometriem un mocības būs galā.

Brīvības piemineklis ar atbalstītājiem tautastērpos – laikam jau mazliet palīdz. Tomēr šie 5 kilometri arī nav nekas dižens – veikti 23:39.

Nekas, te jau arī pagrieziens un pēdējie 2 kilometri. Bundzinieki un meitenes dod kaut kādu papildus būstu. Brīvības piemineklis. Cenšos tautubērniem saukt: “Surikati! Surikati!” Kaut kā nepavelkas. Vai nesaprot. Laikam jau neesmu pārāk sakarīgs.

Skrējiens cauri Vecrīgai, tūlīt finišs, bet man vēl garām paspēj paiet pārītis cilvēku. Cenšos arī paātrināties, bet to spēju uz nieka pārdesmit metriem. Ieskrienu finišā. 2:58:12. Nožēlojami! Haivejam bija taisnība.

Secinājumi

  1. Es zinu, ka zem 3 stundām noskriet maratonu ir daudzu cilvēku sapnis. Bet domāju arī, ka šo cilvēku sapnis ir 3 stundās noskriet skaistu maratonu. Šis nebija skaists maratons, tāpēc arī neesmu apmierināts.
  2. Es varu labāk. Es varu daudz labāk.
  3. Skaidrs ir tas, ka kaut kad kritīs pusmaratons 1h20min.
  4. Nākamais maratona mērķis nebūs izskriet zem 2h50min. Tas man ir pa spēkam, bet diemžēl neprātīgais sākums, pāris liekie kilogrami, kā arī treniņu neesamība pēc Valmieras darīja savu. Tāpēc nākamais mērķis būs 2h45min.
  5. Ēst par daudz nav labi (gan uzēdot liekus kilogramus, gan želeju veidā skrienot).
  6. Šķiet, ka Haivejs Tuhels ir atdzimis, jo saprata, ka man vajag stingru roku (kāju?), kas vadīs mani treniņos.

P.S.

EUR 3.99 – cena par vienu bildi no maratona. Vēl neesmu izlēmis – vai gribu pirkt bildi no sūdīgi noskrieta maratona. No vienas puses – pirmais zem 3 stundām. No otras puses – nožēlojams. No trešās puses (kopā 1.5) – varbūt jānopērk visdepresīvākā bilde un jāpieliek pie sienas – kā atgādinājums.

Kā maratons var palīdzēt lielu mērķu sasniegšanā

Kaspars_profila_bilde

Apceļot pasauli, nopelnīt miljonu, uzrakstīt grāmatu, jeb izglītot bāreņus. Ikvienam ir kāds lielāks sapnis un mērķis. Vispār kaut ko sasniegt, domā neviens vien cilvēks, tomēr tā arī tālāk netiek. Nepieciešams mazliet vairāk konkrētības. Trūkst precīzi nospraustu mērķu, izdomātas taktikas, ideju, nav atbilstošs prāta stāvoklis vai pieeja un apstākļu kopums. Šie visi ir pilnīgi reāli iemesli, kādēļ varam sajusties iestrēguši savā ceļā.

Vēlos padalīties ar savu jaunāko un aktuālāko plānu, kā strauji izvirzīties un nokļūt tur, kur baigi gribās. Ne tikai maratonā, bet ikvienā dzīves jomā.

 Viss sākas ar mazumiņu

Sākotnēji šī varētu šķist komplicēta pieeja, tomēr tā tas nav, jo centīšos ar analoģiju palīdzību pārnest paveikto un prāta stāvokli no vienas disciplīnas uz citu.

Viss sākās jau kaut kad sen, kad es vienkārši biju nospraudis mērķi kaut reizi dzīvē noskriet maratonu*. Noskrienot pirmo Marathon du Medoc (par kuru jau kaut kad šeit biju aprakstījis), kas bija tīrākais izklaides un maskarādes skrējiens un ļoti lēns laika ziņā, nolēmu, ka jānoskrien kāds „nopietns”, redzot, cik tad es ātri varu to paveikt. Un jau pēc 2 nedēļām skrēju Valmieras maratonu, kuru pievarēju 4 stundās un deviņās minūtēs.

Taču kā zināms, mērķu piepildījums nedod to vēlamo labsajūtu, kādu dod gatavošanās process un tā saucamie gaidīšanas svētki. Man prātā jau parādījās jauns mērķis. Šis jaunais izaicinājums bija noskriet maratonu ātrāk nekā 4 stundās. To paveicu laikam pēc gada Berlīnē.

Šobrīd ir pagājis ļoti daudz laika, kopš noskrēju maratonu pēdējo reizi Berlīnē,  tomēr man no prāta neiziet kāda doma. Patiesībā 2 domas.

1) noskriet maratonu visās pilsētās, kurās esmu dzīvojis. Šobrīd tās būtu: Ogre, Bāzele, Dubaija, Rīga. Ogrēnieši, derētu Ogrē savu maratonu!

2) noskriet maratonu ātrāk nekā 3h 30min.

==

Nereālistisks uzstādījums un kas darāms, lai to īstenotu

Noskriet maratonu dažādās pilsētās ir arī apjomīgs uzstādījums, tomēr pievērsīšos 2. punktam – noskriet nereāli ātri.

Lai noskrietu laikā līdz trīs ar pus stundām, viens kilometrs ir jāpieveic 4:58 minūtēs. Tas ir samērā ātrs skrējiens.

Tagad, gatavojoties pa reizei noskrēju 10km un 15km ar laiku 4:28 un attiecīgi 4:53 minūtes uz 1 kilometru.

Citiem vārdiem sakot, arī man šķiet, šis ir, iespējams, pārāk liels mērķis!! Taču tāds man arī ir tas mērķis. Vēlos saprast, vai es sev varu nospraust gandrīz vai nereālistisku mērķi un to sasniegt tikai tādēļ, ka esmu tādu nospraudis.

Lai šo mērķi sasniegtu, man, protams, nopietni jāpieiet vairākiem aspektiem. Šobrīd ļoti strikti domāju par to, ko ēdu.

Es vēlos, ja ne gluži nonākt ketozē, tad vismaz pietuvoties tai.  Tas pēc būtības ir nonākt stāvoklī, kad ķermenis par enerģijas pamatu izmanto no taukiem atvasinātās ketonvielas. Ir diezgan pārliecinoši argumenti, ka izturības sporta atlētiem ketozē ir daudz lielākas priekšrocības. Tādēļ ikdienā mēģinu cik vien iespējami maz ēst ogļhidrātus (glutēnu neēdu vispār, arī izvairos no citiem graudaugiem, augļiem), ēst daudz taukus (speķis, sviests, avokado, auksti spiestas Vom Fass eļļas, riekstus) un mērenā daudzumā olbaltumvielas (olas, gaļa, siers utml.), ļoti daudz dārzeņu.

Nākamā lieta, par kuru man jādomā – cik bieži trenēties. Esmu sastādījis grafiku treniņam, kurš diezgan strikti jāievēro. Cilvēki parasti brīnās par citu spējām noskriet 42km. Lai gan būtībā viņiem būtu jābrīnās, cik daudz ir jānoskrien pirms tam, lai vispār maratonu noskrietu. Maratona distancē (tāpat kā jebkurā dzīves jomā) pats skrējiens sacensībās ir medusmaize. Tā ir kā balva visam gatavošanās procesam.

Gars, emocijas un prāts

Gatavošanās maratonam sevī ietver arī vēl 3 citas cilvēka šķautnes. Bez fiziskā aspekta, vēl ir būtiski pieiet prāta, gara un emociju treniņiem. (Te ir mans ik rīta rutīnas stāsts). Skrējējiem noteikti ir zināms, ka skrienot rodas ļoti daudz jaunu, radošu ideju (pie nosacījuma, ja tas nav ātruma treniņš, jo augstākas intensitātes treniņos smadzenes tik labi nedarbojas. Tā kā smadzenes patērē aptuveni 25% no kopējās enerģijas daudzuma, tad augstas intensitātes treniņos enerģija, skābeklis un asins padeve nepieciešama ķermenim).

Pieņemot, ka prāts, gars un emocijas regulāri tiek trenēti, viss pārējais sastājas daudz labvēlīgāk un tuvošanās pārgalvīgam mērķim kļūst krietni vieglāka.

Fokusēšanās un sagrupēšanās uz kādu noteiktu mērķi – šoreiz uz maratona noskriešanu rekordātrā tempā – man ir kā eksperiments, lai apliecinātu, ka viss šis process ir pārnesams no vienas jomas uz citu. Jo principi darbojas visi tie paši. Tie ir universāli cauri laikiem un disciplīnām.

 * – (tiem, kas šogad Rīgā skries maratonu 5, 10, vai 21km, tad vēlos teikt, ka tas nav maratons. Maratons ir 42,195km)

// www.kasparsvendelis.com autors kā arī Vom Fass labas garšas konsultants.

Lattelecom Rīgas maratons – Mans pirmais maratons

LRM logo

Ar prieku paziņojam, ka arī šogad Lattelecom Rīgas maratons piedāvāja motivētiem un mērķtiecīgiem skrējējiem iespēju piedalīties mūsu īpašajā adidas skriešanas skolas programmā “Mans pirmais maratons”. noskrien.lv būs kopā ar viņiem un pavēros, kā tad viņi tiek galā ar šo izaicinājumu. Iepazīsties!

Lasīt tālāk.