Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Ceļgalu stāsts 3.daļa – Kažoks balts un pūkains

Trešā nedēļa pēc operācijas nozīmē, ka varu sākt staigāt bez kruķiem. Tas ir nereāli bailīgi. Jādodas uz klīniku pie fizioterapeita, taču nevaru saņemties mērot 100 metrus no mašīnas. Labi, es to varu, eju tik nedroši, it kā celis draudētu eksplodēt pie mazākā satricinājuma. Kopš kura laika esmu palikusi tik bailīga?

Tieku apmācīta nopietnākiem vingrojumiem kājām. Laiks nostiprināt tos muskuļus. Turpmāk 4 reizes nedēļā pildu kāju vingrinājumus. Esmu arī sākusi mīties uz velotrenažiera, bet to pavisam prātīgi un bez slodzes. Ar to gan nepietiek, lai mani noturētu formā, tad nu izskatās, ka pavisam drīz būšu ne tikai stipra, bet arī resna. Staigāšana bez kruķiem liek manam celim sāpēt un pampt. Tomēr beidzot tas vairs tik ļoti neķeras. Tikšķ gan kā pulkstenis. Uz nedēļas beigām arī staigāšana vairs neliekas biedējoša, tādēļ sestdienā un svētdienā palutinu sevi ar pastaigu gar jūru. Viens kilometrs vienā virzienā gar krastu un otrs atpakaļ pa stindzinoši auksto ūdeni līdz ceļiem. Tas ir tik lieliski, vakarā gan celis sūrst un velk, bet es vairs nejūtos kā cietumniece, iesprostota trajektorijā māja – mašīna – darbs un neviena lieka soļa.

Ceturtajā nedēļā pēc operācijas ir pavisam viegli aizmirst par savām problēmām, jo celis vairs uzmācīgi neatgādina par sevi ik uz soļa. Nekliboju. Pilnu kustību amplitūdu gan vēl neesmu atguvusi, bet tuvojos. Progress ir nepārprotams. Esmu saņēmusi jaunus vingrojumus savām kājām, ar ko papildināt savu jau tā vairāk kā stundu garo vingrojumu programmu. Liekas, ka manas kājas vēl nekad nav bijušas tik stipras. Muskuļi nevar vien beigt sāpēt, bet es sevi nežēloju un vingroju kā apsēsta. Jāatzīmē, ka celis vislabāk jūtas tieši pēc vingrošanas. Ja kaut kur vajag doties, tad 2 kilometru robežās to daru bez bažām. Sastaigājos pa kāpnēm, jo tas izrādās viegli, un iedzīvojos jaunās sāpēs. Kas par daudz, tas par skādi. Kaza.

Piektajā nedēļā, šķiet, nobrucis ir arī otrs celis, tad nu man tagad ir divi puslīdz vienādi. Stulbums. Kā tas vispār iespējams? Laikam jau, saudzējot to operēto, esmu pārslogojusi veselo, tas ir – neoperēto. To, vai viņš ir vesels, vēl vajadzētu pārbaudīt. Man sāk apnikt visa šitā ņemšanās un vienkārši gribas skriet. Kaut lēnām, vai pavisam mazdrusciņ, bet skriet. Tā vietā es aizrautīgi vingroju. Viss sāp. Cerams, tas kaut kad atmaksāsies. Uz nedēļas beigām ir pēkšņs uzlabojums it visā – pastaigu garumu atļaujos pagarināt līdz 6 km, knapi noturot sevi tomēr neskriet, un dodos pat izbraucienā ar riteni, un kas man par to? Nekas, pilnīgi nekas. Celis nesāp un locās kā malacis. Burvīgi.

Sesto nedēļu uzsāku braukt ar velosipēdu uz darbu. Īstenībā nav slikti, nevar pat salīdzināt ar to, kā bija pirms operācijas. Turp un atpakaļ gan vēl netrakošu, tikai vienā virzienā. Jo labāk jūtos, jo vairāk gribas skriet, kad par to ieminos fizioterapeitam, viņš ganrīz sabļauj uz mani, sakot, ka nekādā gadījumā un lai pat vēl nedomājot par to. Kaut pie vajadzības atļaujos pārskriet pāri ielai vai tamlīdzīgi. Kā par sodu savām iedomām saņemu tik grūtus vingrojumus, ka pēc nodarbības kājas trīc un knapi varu pavilkties. Ko tas puikiņš vispār no sevis iedomājas?! Es, bez šaubām, saprotu, ka viņš neuzņemsies atbildību man atļaut skriet. Šitā lieta man būs jāizlūdzas dakterim. Gala beigās jaunie vingrojumi, velobraukšana un visa diena uz kājām Stirnu Buka brīvprātīgo pulciņā šajā nedēļā mani pamatīgi nomoca, tā ka progresā jau atkal vērojams pussolītis atpakaļ. Bet vislielākais jaunums – ceļgalu varu saliekt līdz galam. Beidzot.

7. nedēļu iesāku pārdroši. Dodos stundu garā pastaigā, nu tādā nopietnā – ar attieksmi. Un arī nedaudz sagrēkoju – pamēģinu viegli paskriet. Bet nu pavisam mazdrusciņ, 50 metrus. Ir pavisam labi un viegli, tāpēc kopā veicu 7 tādus paātrinājumus. Pulss debesīs, bet sajūta laba. Ai, kā es gribu skriet! Ar to arī eiforija ir cauri. Otrdienā manu acu priekšā manam kaķītim ir sirdslēkme un es, aizmirsusu par visu uz pasaules, spontāni un strauji pietupjos. Sāpes ir neaprakstāmas, attiecīgi visu nedēļu cenšos sadzīvot ar sekām. Ja ar to vēl nebūtu gana bēdu, izrādās, ka esmu arī gadsimta vālodze – sajaucu dienas ilgi gaidītajam ārsta apmeklējumam un palaižu to garām. Viss ir slikti.

8. nedēļa – dzīve iet uz augšu – saņemu daktera atļauju skriet no nākošās nedēļas un augšanas faktora injekciju. Nelāgā kārtā esmu sabeigusi muguru un tas tā kārtīgi izčakarē vingrošanu, bet, gaidot lielo dienu, kad varēšu skriet, viss liekas maznozīmīgs. Dodos nūjot uz mežu, kaut mugurai tas nepatīk un turpinu sapņot par skriešanu.

9. nedēļa. Izmēģinājuma skrējiensoļojums ir itin veiksmīgs. Pieveicu gandrīz 5 km, pārmaiņus skrienot un enerģiski soļojot. Pulss ir kosmisks, neraugoties uz smieklīgi lēno tempu, bet smaids no auss līdz ausij. Viss ir labi, nekas nesāp. Atkārtoju šo izpriecu vēl 2 reizes nedēļas gaitā, abas reizes pa 5 km, vienu reizi 800 caur 200 metriem un otru reizi 400 caur 100 metriem. Nekāda vaina, es gan nemaz nedomāju gaidīt iespējamas sekas, uzreiz pēc treniņa kājas gaisā un ledu virsū. Ar vingrošanu arī neskopojos.

20190817_184849(0)

10. nedēļa. Pirmdienas rītā aizbraucu uz darbu ar velo un pēkšņi viss ir slikti. Celī ir tāds mazītiņš dūrējiņš un laikam arī pietūkums. Vakarā vēl noskrienu 4 kilometrus bez iešanas pauzēm, bet ar ļoti izteiktu diskomfortu. Nu tiec te gudrs. No kā, no skriešanas, tiešām? Nu, gan jau. Aiz bēdām visu nedēļu nedaru neko – ne skrienu, ne staigāju, ne vingroju. Nu briesmīgi gudri. Celis turpina īgņoties. Ne labāk, ne sliktāk. Kaut brīžiem ieduras tā sirsnīgi, nevar noliegt.

11. nedēļa. Pienācis laiks 2 dienu pārgājienam ar kolēģēm. Tas jau tā ir par mēnesi atlikts. Esmu ieplānojusi 35 kilometrus pa ne īpaši plakanām vietām. Sākums Liepas Lielajā ellītē, tālāk apskatīšanai paredzētas Līču-Laņģu klintis, pēcāk pa vēl nenovākto CET marķējumu jāizkāpelē Ramatu klintis, kārtīgi jāapbrīno Ērgļu klintis, visbeidzot, gar Niniera ezeru jādodas uz Vaives dzirnavām, kur paredzēta nakšņošana. Jau otrajā stundā mans celis dod signālus, ka viņš šo tā neatstās, bet kopumā tā īsti nepatīkami ir tikai pēdējie 5 no 41 pirmajā dienā veiktā kilometra. Kāpēc tik daudz kilometru? Nu tak maldāmies ne pa jokam, jo vietām maršrutu esmu izvilkusi vienkārši cauri mežam. Ar bailēm sagaidījusi nākamo dienu, secinu, ka atlikušos 15 kilometrus varēšu pieveikt un droši dodos izložņāt Kazu gravu un apjūsmot Septiņavotu ūdenskritumu.

IMG-20190806-WA0094

Esmu laimīga, ka tas viss ir pagājis bez jūtamām sekām. Un jau pēc 3 dienām metos iekšā jaunā neprātā – piedalos bezceļu auto sacensībās un ne jau rātni sēžot blakus pilotam, bet gan ikreiz, kad mašīna iestrēgst dubļos tik dziļi, ka pati nevar pakustēt, raušoties laukā un brienot līdz tuvākajam kokam, kur piestiprināt vinču. Reizēm dubļi ir līdz ceļiem, reizēm līdz dibenam, reizēm jālien augšā slidenā kalnā vai vienkārši jābrien pa upi. „Ņe babskoje eto ģelo,” gribas ieburkšķēt ķiveres mikrofonā, tā vietā uzšņācu kādam pārāk uzbāzīgam skatītājam, kurš, protams, labāk par mani zina, kā man tas striķis pa dubļiem velkams. Dīvaini, bet celis klusē, laikam šokā. Mugura gan rupji iebilst. Iespējams, man ir paveicies, jo auto zaudē priekšējo tiltu ātrāk kā es celi. Labi, ka visas rehabilitācijas nedēļas nav tādas kā šī. Drošībai gan svētdienā vēl lēnītēm notipinu 3.5 kilometrus. Sliktāk nav. Labāk arī ne. Tomēr nebiju droša, ka spēšu izdarīt kaut vienu no šonedēļ pieveiktajiem pārbaudījumiem. Līdz šai nedēļai man nebija bijusi neviena pastaiga, kas būtu garāka par 2 stundām. Pieņemšu to par progresu, kaut celis gan ir tāds jūtīgs.

IMG-20190901-WA0007

12. nedēļa. Pienācis laiks daktera apmeklējumam. Esmu tikusi pie veselības apdrošināšanas polises, citādi šīs izklaides jau sāk traucēt citām izklaidēm. Dakteris tausta celi un domīgi šūpo galvu. Kopš operācijas pagājuši jau 3 mēneši, bet celī atkal šķidrums. Tas laikam nav labi. Jūtos vainīga. Varbūt esmu par daudz saforsējusi visu? Es? Nevar būt! Esmu taču balta un pūkaina – īsta polārlapsa. Saņemu vēl vienu augšanas faktora injekciju un ceru uz to labāko. Māsiņa, ieraudzījusi manus dubļu gonkā iegūtos zilumus, vien pieklājīgi apjautājas, vai gadījumā es neesmu cietusi no vardarbības. Nu, kā to ņem. Es pati sev tīri labi māku nodarīt pāri. Savukārt injekcija šoreiz izpaužas gluži savādāk kā iepriekš. Ja pats dūriena brīdis ir pilnīgi nesāpīgs, tad vēl veselu nedēļu pēc tā kāja ir stīva un sāpīga. Tas gan mani neattur ne no pastaigām, ne arī īsiem, lēniem skrējieniem. Vismaz ceļgala dūrējs ir pazudis. Tādā pašā garā turpinu arī 13. nedēļu – pāris mazu skrējienu, pāris garu pastaigu un sirsnīga vingrošana. Sāku apsvērt domu prātīgi notipināt kādu Zaķa vai Vāveres distanci septembra Stirnu Buka sacensībās. Pagaidām gan mana skriešana, ja to tā var nosaukt, ir visai nožēlojama – problēma ir ne tikai celī. Mans VO2max ir nokritis bezdibenī līdz apkaunojošam 41. Pulss, skrienot uz 7 minūtēm, ir tāds, kā kādreiz sacensību tempā skrienot pusmaratonu. Tādā bedrē vēl neesmu bijusi. Kā lai no tās izraušas? Nu nav taču vēl laiks pievērsties tamborēsanai un kūku cepšanai! Man ir tikai 40 gadu, esmu tam par jaunu!

6 komentāri rakstam Ceļgalu stāsts 3.daļa – Kažoks balts un pūkains

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Nav komentāru! Vienkārši traka Ruda Lapsa!

  • Rasels.

    Pamēģini airēšanu, arī var pulsu trenēt. Un kājai pāri nenodarīsi.

  • Millers Millers

    pēdējais teikums ir ārkārtīgi motivējošs

  • Templietis Templietis

    Līdzīga pieredze…
    Ķirurgs, labu gribēdams, mēģināja saglābt menisku- izgrieza ārā nelielu gabaliņu. Celis piepampis, info, ko darīt, praktiski nav. Zināju tikai, ka meniska operācija ir tāds štrunts vien (pēc nostāstiem). Zināju, ka pēc 10 dienām jāņem šuves ārā un var sākt mīties ar velo. Aizgāju uz zāli un pirmajā minienā no mana ceļgala izšāvās vesela strūklaka caur šuvju vietu. Jautri. Tad sekoja vairākas šķidruma atsūkšanas slimnīcā un beidzot sāku kāpināt aktivitātes. Mīties un lēnām arī skriet. Sāpes nepārgāja, celī bija jaušams škidrums. Pēc aptuveni 3 mēnešiem- nākamā operācija un nu jau cerīgāk. Škidrums nekrājās, sāpes pazuda. Milzīga loma fizioterapijai. Nenovērtējiet to par zemu. To vajag OBLIGĀTI! Sekas: pagājuši apmēram 2 gadi, bet operētā kāja nav atguvusi veselās apjomu un tonusu, nevar paveikt to pašu ar abām kājām vienādi. Ilgā atlabšana ir pārslogojusi otru celi, kas arī reizēm protestē pret manām aktivitātēm. Garas distances (virs 20km) celi nomoka, tas kļūst silts un īdošs. SB Lūsi esmu iemainījis pret Zaķi. Arī ikdienā ne vairāk par 15km. Regulāri locītavu barojoši kursi. Bet apzinos, ka jo vairāk skrienu, jo vairāk skrimslis dilst. Iespējams man vienkārši nepaveicās ar medicīnas iestādi- Gaiļezers (Par velti. Kvotas) Esmu dzirdējis labas atsauksmes par privāto Orto, bet tur ir jāmaksā ne mazā naudiņa. Bet varbūt tas ir tā vērts tomēr.
    Arī man skriešana ir dzīves neatņemama sastāvdaļa, un iemainīt to pret saudzējošo celi velo nevēlos. Tas būtu baigais grēks, jo dzīvoju Siguldā, kur takas vilina tevi kā sirēnas jūrniekus jūrā.Bet tomēr apzinos, ka vēlos skriet arī pēc 20 gadiem, tāpēc saudzēju sevi distanču piedāvājumā. Mani ultras ir jau garām.
    Veiksmi, Lapsa!

  • Hiēna Hiēna

    Man nereāli patīk tā tava rehabilitācija! Tas nav ne prātīgi, ne normāli, bet tas ir kaut kas aptuveni līdzīgs tam, kā droši vien rehabilitētos arī es :D Kas tas par cilvēku bez zilumiem? :D

  • Čingons no Babītes Čingons no Babītes

    Balta un pūkaina kā polārlapsa – šis ir labs :)
    Tavi stāsti un rehabilitācija motivē !!!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.