Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Transgrancanaria 360°: 4.daļa – Maigais, zilais paklājs

IMG-20190302-WA0003

Posms uz pēdējo kontrolpunktu Santa Lucia ir īss, tikai 22km, bet tajā jāpārvar 1350 augstuma metri vienā kāpienā. Kamēr saule vēl nav uzlēkusi ir vēss, gluži kā ieplānots, nepavisam negribētos veikt vēl kādu kāpienu tajā svilinošajā karstumā. Šobrīd mana lielākā problēma ir tikt ārā no pilsētas un atrast īsto taku. Apziņa slēdzas iekšā un ārā kā sabojājusies spuldzīte. Lēni aust gaisma. Nav ne mazākās jausmas, kā izdodas atrast vajadzīgo serpentīnu, bet, kad mani pamodina zvans no mājām – jau sparīgi kāpju augšup. Es pat vairs nejūtu grūtumu vai sāpes, tikai kustos. Lasīt tālāk.

Transgrancanaria 360°: 3. daļa – Vadātājs

20190223_032146

Tumsa, pūš viegls vējš. Cik ir pulkstenis? Ko es esmu nokavējusi? Nevaru saprast, kas spiež vairāk – nelīdzenais pamats vai mani kauli. Sāp viss rāmis, šī poza nudien ir nejēdzīga, ceļos augšā. Šķiet, tās tiešām bijušas tikai 5 minūtes. Diez vai es pamostos, ja gulēšana būtu kaut par kripatu ērtāka. Powernap ir līdzējis, navigatorā līnijas vairs neņirb un taka nedubultojas. Es pazīstu šo vietu! Pagājušogad īsajā distancē te skrēju pretējā virzienā. Taka ir samērā lēzena un līkumo vairāk vai mazāk paralēli asfaltētam ceļam. Vai tiešām bija žēl palaist mūs skriet pa to? Saņemos un skrienu. Lēnītēm. Mani noķer kāds kungs un aizskrien nepareizā virzienā. Sasaucu atpakaļ. Tāpat viņš ir ātrāks un palēnām attālinās. Man jau atkal sākt nākt miegs. Skrienu līdz sākas stāvs augšupceļš. Vaidieniņ, nu kurš tad tādā var uzkāpt? Man vajag vēl vienu piecminūšu miega pauzi un sauju māršmelovu. Lasīt tālāk.

Transgrancanaria 360°: 2. daļa – Ciešanu festivāls

20190221_180804

La Aldea kontrolpunkts ir šaurs, piebāzts un ne īpaši mājīgs. Tur nav ne dušu ne gultu. Aiz aizkariem norobežotā telpas galā paslēpti matrači un gulētāji. Lauma ir uzdevuma augstumos, kaut neganti pamodināta nakts vidū, tomēr ir runīga un ieinteresēta, tāpat viņa zina teikt, ka Anita un Valters arī aizvien vēl te kaut kur esot. Pabāžu galvu aiz aizkariem gulētāju zonā, bet tur ir pietiekami tumšs, lai nevienu neatpazītu. Došos vien ceļā viena pati. Patiesībā, piecelties un iet tur ārā, tumsā un aukstumā, ir pēdējā lieta, ko tagad varētu gribēties. Uzvelku tīru krekliņu ar garajām piedurknēm un lietus jaku. Brīdi pasvārstos ar pārvelkamajiem legingiem – ļoti gribas tīrus un veselus, bet nezinu, kā tos atturēt no pielipšanas jēlajam celim. Tik liela plākstera man nav. Izvēlos atstāt kājās netīros ar caurumiem, bet pāri, lai siltāk, uzvilkt lietus bikses. Nepatīkami. Aukstā membrāna kustoties glaužas un līp pie mana pušuma. Kaut kā ar to jāsamierinās. Izspūrušos matus paslēpju zem Rīga-Biksti cepures, uzceļu plecos smago somu un, pretsāpju tableti norijusi, drūmā nolemtībā dodos ārā naktī. Lasīt tālāk.

Transgrancanaria 360°: 1. daļa – Ziemas pasaka

20190220_084500

Ziema. Man vienmēr tā liksies pārāk gara un auksta. Jā, varbūt šī rādās drusku mīlīgāka kā iepriekšējās, jo nav to sirdi plosošo mīnusu, bet tā skriešana aukstajā laikā, tuntulēšanās, mūžīgā darbdienu tumsa, maršruta piemeklēšana, kurā nav ledus… Cik ļoti gan tas nokauj skriešanas prieku! Labi, ka februārī, kā ierasts, varu šo nejauko gada laiku uzlikt uz pauzes, dodoties uz laimīgo zemi – Grankanāriju. Nepārprotiet mani, arī Latvija ir gana laimīga vieta, bet ziemā šis tituls tomēr pāriet zemei, kurā valda saule, kaktusi un patīkama temperatūra. Protams, neviens atvaļinājums nedrīkst tikt izmantots pa tukšo, tādēļ arī sacensības šim gadam ieplānotas. Transgrancanaria 360°. Es lieliski zinu, ka man tas ir tā kā par grūtu, un fiziskā forma arī nav tā labākā, taču iepriekšējo reizi mani tas neatturēja. Vai tad kaut kas būtu mainījies? Mani vispār maz kas spēj atturēt, kad padomā ir piedzīvojumi. Tā nu nekādi nevaru izdomāt nevienu pamatotu iemeslu nepiedalīties 264 km garajā skrējienā ar 13265 kāpuma metriem. 2017. gadā tas taču bija tik skaists un aizraujošs notikums, ka sāpes un izmisumu neviens jau sen vairs neatceras.

Lasīt tālāk.

No kalnu virsotnēm līdz Kurzemes piekrastei

IMAG0479

Mēģinu saprast, kurā mirklī man iešāvās prātā trakā ideja pieteikties skrējienam. Laikam šo joku ar mani izspēlēja daudzu savstarpēji saistītu un nesaistītu pamudinājumu kopums. Liela nozīme bija „kaitīgajiem” rakstiem noskrien.lv portālā, protams, arī Monblāna leģendu – Laimoņa un Matīsa stāstiem, kā arī nostāstiem par viņiem. Pavisam neuzkrītoši, dziļi iekšā iesēdās maza, mazītiņa domiņa, ka gribētu to kādreiz pamēģināt. Nenoliedzami mani spēcīgi ietekmējuši arī Edgara stāsti. Tas, ka viņam acīs šķiļas uguntiņas, runājot vien par kalniem un Monblāna skrējieniem, man lika domāt, ka tur kaut kam tiešām ir jābūt. Izlemts: neraugoties uz to, ka pavasarī jau ieplānota Kanāriju ultra, pieteicos TDS distancei arī pati. Kāpēc tieši TDS nevis CCC – uz TDS nav konkursa. Vienkārši – piesakies un skrien. Lasīt tālāk.

Pilnīgi Višķi

20150623_220116

Latvijas čempionāts 100 km skriešanā ir viens no tiem, kuru, pieveikusi pērn, izlēmu, ka ultras skriešu, bet šito ārprātu nekad vairs neatkārtošu. Lasīt tālāk.