Cēsis Eco Trail/Latvijas Čempionāts ultragarajos skrējienos 114km

Domājot par distanci 114km man nāk prātā ex repera dziesmas teksts: “Vai Tev vēl, kas ko teikt? Jā, man ir”, mazliet transformēts: “Vai Tu vari vēl tālāk noskriet? Jā, es varu!” Tā nu nebija pagājusi pat nedēļa pēc Rīga- Valmiera skrējiena, kad ieraudzīju ziņu, ka CET būs 114 km distance, un es uzreiz sapratu, ka es arī tur būšu.

2017.gada 4.augusta rīts! Mēģinu sevi maksimāli ilgi noturēt miedziņā, apzinoties, ka visa nakts būs jāpavada skrienot, bet īpaši tas neizdodas, jo jāpaspēj izdarīt ļoti daudz sadzīvisku lietu, tā nu attapos jau vakarā, kad jāskrien uz vilcienu, lai dotos uz Cēsīm. Tik sen nebiju braukusi ar vilcienu, ka, lai saprastu, kurš ir mans perons, ceļš utt., tiktu cauri stacijas cilvēku džungļiem, es patērēju milzum daudz enerģijas.

Beidzot mierīgi apsēdos vilcienā, tikusi cauri cilvēku džungļiem, un sapratu vienu – dzīve ir īstais skrējiens un pārbaudījums. Pazušana uz daudz stundām mežā, lai skrietu – tā lūk būs mana atpūta no šī visa!

Un tad jau nemanot pienāca starts – es tur stāvu, ierastā kņudoņa vēderā, stāvu un skatos sev apkārt uz vēl bariņu skrējēju. Mans labākais līdzjutējs Aiva mani pavada, zinu, ka viņa man tic, ka viņa būs blakus, ka viņa par visu ir padomājusi un, ka viņa mani novāks no trases, ja man tas būs nepieciešams.

STARTS, mazs gabaliņš pa pilsētu un jau esam mežā. Ir pilnīga tumsa. Kaut arī Aiva man bija sagādājusi izcilu galvas lukturi, es tomēr esmu un būšu pusakla, redze tumsā ir mans vājais punkts! Visu laiku sēžu astē citiem skrējējiem un minu uz papēžiem, lai redzētu, kur sakne, kur bedre, jo es to neredzu. Pati savā galvā puišus, kam iesēžos astē, saucu par saviem Lāču uzbrukumu atvairītājiem. Tādi personīgie skrējēj – miesassargi. Viņi, protams, nezina, kādos nolūkos esmu iesēdusies astē.

Vienīgā iespēja skriet, neizmežģot kājas un nelaužot sprandu, ir cieši skatoties uz priekšā esošā skrējēja kājām, līdz vienā brīdi attopos, ka esmu ieskrējusi līdz mežā puisim pačurāt. Nokaunos un atgriežos trasē. Visi mani skrējēji – miesassargi vienā brīdi paliek man par lēnu vai arī priekš manis ir par ātru, un viss – ESMU VIENA, MEŽĀ, TUMSĀ un PUSAKLA.

Nu gan sāk nākt prātā miljons domu. Labās kājas potīte tiek paļodzīta uz saknēm apmēram miljons neskaitāmu reižu, iekrītu līdz celim kaut kādā “dubļkaku” maisījumā, visur redzu čūskas (hahahahahaha) utt. Vai tiešām man būs jācieš sakāve nevis kāju dēļ, bet redzes dēļ?

Mana mīļākā aina nakts skrējienā – īsi aiz pirmā kontrolpunkta – es skrienu, aiz manis brauc meža traktors, spīdinot man mugurā lukturus (skrienu ar ātrumu – cik ātri vien varu), līdz par laimi man jānogriežas pa kreisi, bet tur ir trepes, uz kurām saliktas kapu sveces un ausīs skan Metallica dziesma Die, die my darling. Smejos balsī – nu gan man iet kā īstā šausmenes cienīgā scenārijā.

Mēģinu redzēt marķējumu, nelauzt kaklu, neizlauzt potītes, tajā pašā laikā iekšā ir mazliet bailes, un es skrienu tempā (netiek piebremzēts uz nevienu kalniņu), es tikai gribu ātrāk ieskriet gaismā. Sāku vienā mirklī domāt, vai mēs visi 114km distances skrējēji neesam tie laimīgi cilvēki, kuriem ikdiena šķiet pārāk viegla un vienkārša, tāpēc jāmet sevi tumsā naktī skriet pa mežu uz izdzīvošanu, jo savādāk jau trūkst asumiņa!

Turpmāk visus skrējējus uzlūkoju kā laimīgus cilvēkus! Bariņš laimīgo meklē problēmas mežā, tumsā skrienot.

Un tad esmu izskrējusi no tumsas un ieskrējusi gaismā, skrienu gar Raiskuma ezeru. Pasmeļu ūdeni, jo nezinu, cik tālu vēl kontrolpunkts (ja jau vīns mani nav nobeidzis, tad nu diez vai to izdarīs ezera ūdens). Nobirst viena ļoti liela asara, kad ieraugu otro kontrolpunktu, tad gan ausīs ieskanas Mielava balss un vārdi – “kad krīt mēness jūrā dziļā, man par Tevi jādomā”. Pašai liekas, ka kosmiskā ātrumā esmu izskrējusi cauri tumsai un tagad varēšu mierīgi skriet pa gaismu un baudīt skrējienu, bet man tiek pateikts, ka esmu otrā.

Tad nu turpmākos kilometrus sāku apsmadzeņot šo iespēju uzkāpt pjedestālā, saprotu, ka ir noskrieti tikai 47km, es vēl varu beigta kaut kur nokrist, mani var arī gaismā apēst lācis, un joprojām jūtu potīti, kas izļodzīta triljons reizes uz saknēm, bet, ja nu… Skrienu kopā ar puisi, kādu mirkli, kas izcili tur tempu, viņam vēl daudz spēka. Viņš gan bija absolūts pesimists – plānoja noskriet 15,5h, bet es – 14h. Sāku domāt, ka es laikam kaut ko laižu grīstē ar tempu plānošanu un man nav nekādas stratēģijas! Beigās, protams, atcerējos pašu galveno ar ko es sacenšos – tikai un vienīgi ar Ievu Zirni! Teicu sev, cik ļoti lepojos ar sevi, ka mums nav jābūt kādās vietās, ka nav nevienam nekas jāpierāda, bet, ka mums ir jānoskrien un pats galvenais – jāatpūšas no visas ikdienas.

Vienā brīdī sāku ūdeni prasīt pilnīgi visiem, ko sastapu ceļā, tā jau sāka kļūt kā atrakcija. Pie Amatas ap 8:00 bija sastopami 5 laivotājpuiši, kas izskatījās pagājušo nakti jutušies kā pirāti un dzēruši pamatīgi daudz rumu, šodien bija manāmas jūras slimības pazīmes, bet ar ūdeni laipni padalījās un vēl uzjautāja, vai vēlāk, kad finišēšu, negribu pieskriet pie viņiem
Un tad pienāca Amatas taka, it kā jau zināma, nekas neparasts, bet manī bija pilnībā beigusies enerģija, reiba galva. Sāku atminēties, ka kontrolpunktos neesmu neko īsti ēdusi, tikai kolu dzērusi, un aizgāja sapņi par soļanku, tortēm (ko es pat neēdu), eklēriem, šašliku utt. Piesēdu uz lapiņas pār upi, mērcēju kājas ūdenī, mēģināju smelties dabas enerģiju, kad man enerģijas pilna paskrēja garām otra Ieva, viņa gan bija pratusi sadalīt spēkus. Malacis! Es kaut kā izklumburēju līdz kontrolpunktam un ēdu visu vienā čupā – arbūzu ar buljonu, želejkončām un gaļas maizēm. Izskatījos kā pārtībomzis, kurš ieradies nevis skriet, bet izrīt kontrolpunktos pieejamo pārtiku.

Spēks atgūts un varu turpināt. Kājas manāmi savilktas, vairs jau nav tā spēka un tad notiek kas neiedomājams, apmēram 17 km pirms finiša man iesāpas celis, un manā galvā ir tikai viens jautājums, ja es turpināšu, ja nu pēc tam – ikdienā nevarēšu skriet? Ko tad es darīšu? Bet varbūt tas tikai jāpārvar? Tad nu teicu ceļgalam: lūdzu nesāpi, es apsolu, ka mazāk Tevi izmantošu un kļūšu mierīgāka pa dzīvi (šis solījums, protams, bija tikpat patiess, kā ballētāja solījums no rīta, ka vairs nekad netiks lietot alkohols). Sāku domāt par G.Bojāra citātu no grāmatas “Zīda čūska”, ka “cilvēks vismelīgākais ir trīs minūtes pirms seksa un vispatiesākais trīs minūtes pēc seksa”. Sanāk, ka es esmu vismelīgākā pirms skrējiena finiša, cik patiesa es būšu finišā? Bet nostrādāja, un veiksmīgi nonācu Rakšos. Satieku tur arī mammu un tēti. Grūtākais jau vēl tikai priekšā – Riekstukalns un Žagarklans. Es jau nedomāju vairs vispār. Ik pa brīdim gan pametu skatu atpakaļ, gaidot, kad milzu ātrumā man garām paskries Alma, bet kā neskrien tā neskrien.

Uzraušos visos kalnos bālu seju. Tur mani jau gaida mamma, tētis un Aiva, nu vairs tikai 5 km un finišs. Pēdējos piecos kilometros, protams, paspēju vairāk pārdomāt dzīvi kā visa skrējiena laikā.

Un ir, un ir tas finišs un es esmu trešā, un es nespēju noticēt! Es biju sapņojusi, ka kādreiz tikšu uz pjedestāla, kad man būs 89 gadi un būšu vienīgā savā vecuma grupā, kas vēl skrien ultramaratonus, bet notika šis..

Rezumē:
1) Esmu no sirds pateicīgai Aivai, kas bija vislabākais atbalsts, kura man ticēja, kad es sev neticēju, un kura man palīdzēja, kad es sev pati nevarēju palīdzēt! Bez viņas es būtu kā bez vienas kājas. Pa ceļam skrienot domāju, ka skriešana ir manas narkotikas – esmu no tā atkarīga, savukārt Aiva ir līdzatkarīgā.

2) Es esmu Latvijas Čempionātā ultra garajās distancēs 3.vietā kopvērtējumā sievietēm un 1.vietā savā vecuma grupā!

..kājas ir mani spārni..

ps. Ceļgaliem dotais solījums izrādījās ļoti lieli meli, jo vakar jau atkal skrējām.