Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Starp elli un debesīm

Patiesībā šis stāsts sākās nevis šogad, bet pagājušā gada rudenī. Dodoties uz Baskāju ultriņu, Ultralapsa izteica priekšlikumu paskriet 24h Eiropas čempionātā, kas notikšot oktobrī Albi. Aptrakušais Kažokzvērs! Es taču esmu 42 gadus veca tante ar datorpiepes dzīvesveidu – 14 stundas diennaktī sēžu un 7 guļu! Nu labi, un vienu skrienu. Tomēr… kaut kas grūti definējams mani tajā vilina. Savā nosacīti profesionālajā sporta karjerā es līdz reālam pieaugušo Eiropas čempim tā arī ne reizi netiku. Tagad, pēc 23 gadiem, man šāda iespēja tiek dota. How many chances (to be happy) do we get? Have many we have wasted? How many are still left? Ekskluzīva avantūra, ko par naudiņu nopirkt nevar. Piedzīvojums, ko atcerēšos līdz mūža galam. Labi, izvēle ir izdarīta un atpakaļceļa nav!

Tomēr esmu darbos līdz astes galiņam un lēmums par došanos uz EČ netiek sasaistīts ar lēmumu mazliet patrenēties. Albi ierodos bez vērā ņemamas gatavošanās, bez kaut mazākā priekšstata, kas mani šeit sagaida un jebkādiem plāniem. Laiks ir ideāls – rudenīgi dzestrs un saulains. Neparasti dzidras debesis. Līdz simtam skrienas relatīvi viegli (ap 11:40:00), arī nākamie 20km vēl mazliet līdzinās skriešanai, taču pēc tam gan ir pīīīīīī… Sāp viss cilvēks, un, pat ja arī mēģinu pārkāpt n-to sāpju slieksni, tā tirināšanās nu nemaz vairs nav līdzīga skriešanai. Tomēr esmu pie daudz maz skaidras apziņas un tenterēju pareizajā virzienā. Taču galvenais ir tas, ka man nav mērķa un nekādas motivācijas to turpināt līdz 10:00 no rīta. Kaut kad nakts melnumā, manā sagurušajā prātā parādās skaitlis 150, kas tajā brīdī šķiet kaut cik cienījams un turklāt sasniedzams bez iesaistīšanās vemšanas čempionātā. Tas tiek sasniegts mazliet vairāk nekā 21 stundā. Viss. 15 minūtes vēlāk esmu savā viesnīcas numuriņā.

Ko tie draņķa endorfīni spēj izdarīt ar atmiņu?! Pamostoties no cietā diska ir izdzēstas visas briesmīgās sajūtas – krampji, cīņas, tas, kā turējos pie tribīņu apmales, lai noturētos kājās. Nosaukumi ir, pašu failu nav… Un trakākais ir tas, ka tā vietā ir ilūzija (kas mani pavadīs turpmākos 8 mēnešus), ka 150 bija easy. Turklāt, ir pilnīgi skaidrs, ka ir jāatgriežas, lai pabeigtu! Tā nav pat īsti nepadarīta darba sajūta. Drīzāk – līdz galam neizgaršots auglis… neizbaudītas finiša sajūtas.

Nu, tātad – 24H PČ Belfāstā. Šoreiz – viss nopietni. Vietu starp lietām, par ko domāt, šis pasākums manā prātā ieņem jau aprīļa sākumā. Nu, diži nopietna treniņu plāna man nav – pārsvarā skrienu, kad gribu un kur gribu, taču reizi nedēļā izskrienu arī ko garāku (30-37km), kā arī kādu tempiņu vai intervālus. Desmit nedēļas ar 90+ kilometrāžu liek domāt, ka bāzītei vajadzētu būt labākai nekā jebkad agrāk. Diemžēl darbus ar nedarbiem saskaņot man neizdodas, tādēļ maču pieredzes man šogad nav.

Uz Belfāstu dodos laicīgi – dienu pirms atklāšanas ceremonijas. Esmu nodzīvojusi blakus salā pietiekami ilgi, lai zinātu, ka diena bez lietus te ir retums. Turklāt skrienamparciņš atrodas gana tuvu jūrai, lai nojaustu, ka arī bezvējš nebūs. Tādēļ koferī ir ietilpināta vismaz puse manu skrienamdrēbju – ar cerību, ka sauss krekliņš un kedas rīta pusē spēs atvairīt domas par pašnāvību. Lidostā sagaida orgi un nodod brīvprātīgā šoferīša Boba rokās. Bobs ir omulīgs un ļoti runātīgs brits, kas pa ceļam uz kojām paspēj ne tikai izrādīt Belfāstas ievērojamākās vietas, bet arī izstāstīt savu teoriju par to, ka katram cilvēkam ir dots noteikts skaits sirdspukstu – daži tos izmanto jēdzīgi, citi – tā, kā mēs… Well…  Anyway, viņš būs viens no maniem galvenajiem atbalstītājiem trasē.

Atklāšanas parādē esam pilnā sastāvā. Ideja par došanos parādē baltos svārkos izrādījās lieliska – komplimenti birst no visām malām. Par rītdienu domāsim rīt, bet šodien mēs esam uzvarējušas!!!

Atklāšana

Es neskrienu ar mūziku ausīs – vienreiz pamēģināju, neeenormāli nepatika un otrreiz vairs nebiju mēģinājusi. Lai gan esmu pārliecināta, ka nemēģināšu arī šoreiz, tomēr vakarā ir mazliet laika, un es nolemju iztīrīt savu mp3 plejerīti un tajā salikt šo to jaunu. Izvēloties mūziku, domāju par to, kas mani varētu uzturēt pie dzīvības, ja būtu ieslēgta viena tumšā istabā ar miljons tarakāniem. Pārsvarā operas, taču kaut kas arī no Nick Cave, Ordo Equilibrio, Grebja un Akurāteres.

TĀ diena ir klāt! Rīts ir pelēks un vēss, taču nelīst. Pa ceļam uz skrienamparku Andris kaut ko muld par 200km… No kurienes Tu tādu ciparu rāvi? Ej taču Tu uz kūti perēt! Kaut gan… nu, kādus 180+ man vajag gan! Desmit stundas vēlāk es sapratīšu, ka šī bravūra bija balstīta uz ilūziju, ka 150 man jau ir kabatā, tad nu atliks tik tam sunim asti pārkāpt… Vai tad, saulei austot, es nevarēšu vēl 30 notipināt?

Neliela pirmsstarta rosība, šādi tādi rituāli un starts!

Starts

Trase ir 1.6km garš, gandrīz līdzens asfaltēts celiņš apkārt kanālam ar saliņu vidū. Plāns ir sekojošs: 100km – 11 līdz 11 ar pusi stundās, vēl 40km kaut kā nebūt jāskrien, pēc tam… nu, kad tas brīdis pienāks, tad arī domāšu. Skrienas viegli. Temps ap 5:45 min/km – tādā jūtos komfortabli. Man nenāk ne prātā apzināti bremzēties. Nekad mūžā neesmu tā neko sataupījusi. Vinnējusi esmu vienīgi pateicoties adrenalīnam, ko dod uzvaras garša uz lūpām. Un ticiet man, tas, kas notiks no rīta, nebūs atkarīgs no pienskābes koncentrācijas muskuļos, bet gan no tā, kas būs galvā.

Sāk smidzināt. Pa brīžam uzlīst arī stiprāk. Johaidī, nu kas tas par nesankcionētu slapjumu? Visas laika prognozes teica, ka šodien šeit nelīs! Nevajag diez ko bagātu fantāziju, lai iztēlotos, pēc kā izskatās mana frizūra… Un cik atsvaidzinošs ir no matu pinkām uz sejas pilošais ūdens!

Domāju, ka lielākā kļūda, ko pieļāvu iepriekšējā reizē, bija tā, ka pārdzēru jēgu. Citā vārdā to laikam sauc par hiponatrēmiju. Toreiz ļoti plašajā orgu piedāvāto dzērienu klāstā nebija sporta dzērienu, tādēļ pārsvarā dzēru kolu un ūdeni. Turklāt daudz. Ne tikai tādēļ, ka gribēju dzert, bet arī tādēļ, lai būtu iemesls apstāties. Sāli izsvīdu, bet vietā pietiekoši daudz neuzņēmu. Lēni skrienot, asinis pārsvarā ir muskuļos un nierēm nepienāk pietiekošā daudzumā – urīns ir maz un briesmīgi koncentrēts. Tādējādi organismā krājas ūdens – pirksti kā cīsiņi, potītes kā zilonim, smadzenes droši vien izskatās līdzīgi… Tādēļ šoreiz esmu nodrošinājusies ar sporta dzērieniem. Vienā aplī dzeru sporta dzērienu, otrā neko, trešajā – ūdeni vai kolu. Viss labi. Edijs ir lieliski iejuties dāmu komandas aprūpētāja lomā un bez pārmetošas izteiksmes sejā izdabā visām mūsu vēlmēm. Nu labi, droši zinu tikai par savējām.

Taču pēc neilga laika vēderā kaut kas sāk klunkšķēt. No sākuma domāju, ka ir mazliet par daudz šķidruma un gan jau pēc pāris apļiem pāries. Situācija ievērojami pasliktinās pēc pirmās apēstās želejas. Vēders uzpūties kā bungas un nu jau tur iekšā klunkšķ 3litru burka ar gurķīšiem. Johhaidī, kādreiz treniņos tā bija gadījies, taču līdz šim šis bija sapratis, ka šos jociņus mačos nedrīkst! Vai PČ viņaprāt nav vērā ņemami mači?? Nākamajos apļos tiek noskaidrots, ka te nelīdz ne Smecta, ne Motilium, ne Espumisan, ne Malox. Ar to manas zināšanas gastroenteroloģijā ir izsmeltas. Ko, nu? Kur ir Andris? Andra nav… Viss slikti. Mēģinu dabūt iekšā vēl vienu želeju, bet šoreiz nāk nepārprotami signāli, ka tā manā kuņģī netaisās uzkavēties. Pie velna ar želejām! Šodien nav želeju diena.

Pa reizei tur iekšā kaut kas sagriežas tā, ka sāpes liek apstāties un dziļi elpot. Ir pagājušas 6 stundas un man ir knapi 50km. Es velkos kā sapīts ezītis. Man nav spēka, vēders vārās, es neko nevaru ieēst, un man jau sāk sāpēt ikri. Gribu atgulties, taču mūsu telts ir piebāzta ar somām, bet zeme – slapja. Šoreiz nav nedz dienvidjūras, nedz kastes ar sulīgiem apelsīniem – mans vienīgais fantāziju objekts ir gulta! Soliņš? Nē, par īsu. Manu uzmanību sāk piesaistīt būdiņa ar uzrakstu Medical Centre. Pa durvju šķirbu redzētā kušetīte kļūst par iekārojamāko vietu pasaulē. Turpmākos apļus prātoju, vai tur atrodas tikai tie, kurus ienes ar kājām pa priekšu, jeb tur drīkst ierasties arī uz savām kājām? Pēc kāda laiciņa saņemos tur iegriezties un apjautājos, vai drīkstu šeit 5 min pagulēt. Man laipni atbild, ka jā un vēl pavaicā, vai nevēlos masāžu? Izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība! Vai vēl esmu pie pilnas apziņas? Varbūt jau paradīzē? Tomēr pēc 10 min raušos augšā – uz zemes vēl daži nepadarīti darbi palikuši… Ir mazliet labāk, bet ne uz ilgu laiku. Joprojām nevaru neko ieēst un man nav spēka. Temps ir nožēlojams, ik pēc stundas apstājos un piesēžu. Tuvojas pusnakts, un man vēl nav 90. 150 šobrīd šķiet mission impossible. Kažokzvērs teltī atlūzis. Kāds saka, ka viņa stāšoties ārā. Blēņas! Nezinu, kur viņa atrod spēku, bet zinu, ka viņa piecelsies un turpinās. Mēģinu vēlreiz ielavīties savā paradīzē, taču šoreiz neveiksmīgi – tur bezsamaņā esoša sieviete vemj. Nu nē, laižos lapās un turpmākos apļus līdz 100 cilpoju bez apstāšanās. 12:40:00. Nožēlojami… Tomēr šodien bija brīdis, kad man vispār līdz simtam tikt likās neiespējami… Lai vai kāds, katrs simtnieks tomēr ir tā vērts, lai mazliet nosvinētu!

Ap pusnakti noplīsa rezultātu tablo. Tas netiks dabūts pie dzīvības līdz maču beigām. Mans Garmins izbeidzās stundu vēlāk, un visai drīz man visi rēķini ir sajukuši. Po**g, kāda tam vairs nozīme…

Palūdzu Edijam auzu pārslu putru un piparmētru tēju ar citronu – nevis kaut kādu slīkonīti, bet īstas piparmētras no sava dārza. Kamēr viņš taisa, ieritinos teltī drusku nosnausties. Zinu, ka Kažokzvērs tagad mani ķer rokā. Lai jau! Sigita joprojām kapā (darbības vārds). Viņai tos 200 vajag pa īstam… Lauma sačko – viņa taču arī ir sporta zirgs, turklāt 12 gadus jaunāks par mani, viņa varētu kapāt, bet nē – viņai nevajag. Redzēsim, vai līdz nākamajam gadam neizdomās, ka tomēr vajag… Initai arī visādi kreņķi, tomēr gandrīz visu laiku viņa ir trasē un pamazām vāc kilometrus. Antra izskatās pagalam sagurusi. Kaut ko viņa ir pārķērusi – vai nu ultras vai Ibumetīnu. Tieši viņas pārmetošais skatiens mani dabū laukā no telts.

Sāp viss cilvēks, un uzsākt skriet šķiet neiespējami. Taču pret piparmētru tēju un putriņu manam puncim iebildumi nebija, un protesta akcijas sāk mazināties. Pēc pāris nosoļotiem apļiem mēģinu atsākt skriet. Izskatos pēc Buratīno. Ir pustrīs naktī un man ir  starp 110 un 115 km.

– Nu, ko, Zaķīt, šķiet, ka Tavs plāniņš ir izgāzies?

– Nu, ko lai es Tev saku…

– Būtu laiks padomāt par contingency plan, vai ne?

– Shut up!

– Tu vispār saproti, pēc kā Tu izskaties? Kā Tu iedomājies te vēl 9 stundas tenterēt?

– Ej ellē! Nezinu… Tiešām nezinu…

Ja jau sliktāk būt vairs nevar, tad jāpamēģina tomēr tā mūzika ausīs.

Туман над Янцзы, Душистый, как шерсть, Небесной лисы, Я выбросил компас, Растоптал в пыль часы, И вышел плясать, В туман над Янцзы. Hmm, labs… Pirmo reizi šīs diennakts laikā manā sejā parādās smaids.

Belfast 24H_5

Pamalē sāk krāsoties debesis un aust gaismiņa. Aiz parka tālumā ir pakalns, kas atspīd pirmajos saules staros. Nabucco, Ēbreju vergu koris: Fly, thought, on wings of gold; to settle upon the slopes and hills… O-la-la, šis ceļ debesīs! Es vairs neesmu uz šīs zemes, bet kaut kur virs mākoņiem…

Es esmu izdzīvojusi un sagaidījusi rītu! Es soļoju, taču gana ātri, lai ietu garām lēnākajiem skrējējiem. Es varu arī paskriet, taču vairāk kā trīs apļus no vietas man neizdodas sevi uz to pierunāt. Ejot man pilnīgi nekas nesāp. Man nav fizisku robežu, es varu iet, kamēr man pietiks savu domu, atmiņu un sapņu!!! Es varu visu, ko gribu! Garanča dzied Bizē Agnus Dei… Pfff… mazliet miglojās skatiens… Eiforija…  Nez, vai sapīpējoties zāli, var tikt tik augstu…

Es nezinu, cik man ir kilometru. Ar pusstundas precizitāti zinu, cik ir pulkstenis. Man vienalga, es varu iet bezgalīgi!!! Esmu badā, bet  nekā, izņemot želejas un švammveidīgu baltmaizi, man nav. Uz orgu galda ir zaļi banāni un kaut kādi suņcepumi. Po**g, ne jau izēsties es te atbraucu… Maria Callas dzied Normas Casta Diva. Lidoju…

Normunds joprojām skrien. Šoreiz viņš ir ārkārtīgi fokusējies un ar jokiem nemētājas. Viņš būs pasaules čempions! Fantastiski!

Ir 11:40 – mums izsniedz klucīšus ar numuriem. Parkā ir saradušies visnotaļ daudz līdzjutēju. Izslēdzu mūziku un atsāku skriet – tas tiek atalgots ar pamatīgām ovācijām. Starp līdzjutējiem ir arī kāda latviešu meitene, kas apkārtējiem ir samācījusi manu vārdu. “Go, Latvia! Go, Aija!Yeee, give me five! Tas ir reāls kokaīns!!! Vairs necenšos valdīt asaras…

Finiša šāvienu es nedzirdēju. Apstājos tādēļ, ka redzēju priekšā apstājamies Vilni un Nikolaju. 160.704km. Iznāca, ka par nepilniem 200m aizlīdu priekšā Kažokzvēram. Apologies, tas nebija tīšām! Vai tā ir reālā robeža tam, ko varu 24 stundās? Teorētiski – nav pamata domāt, ka varu ko vairāk. Sasodīts, tomēr trakoti gribas parādīt, ka tas tā nav!!!

14 komentāri rakstam Starp elli un debesīm

  • Inga_K Inga_K

    Ahh, gards apraksts un lielisks veikums! Lai izdodas arī turpmāk!

  • sigita sigita

    Ehhhhh, paldies, Aija par rakstu – lasīju un atkal biju tur atpakaļ – Belfāstā, tikai Tavām acīm! Un Tu noteikti vari vairāk, Tev ir krampis!

  • Kuks Kuks

    Brilliant!

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Burvīgs apraksts! Patiesībā ir interesanti apzināties, ka tajā mazajā 1.6 km aplītī plecu pie pleca norisinās tik daudzas cīņas… Bet par to, ka vajadzētu pārbaudīt, vai tajās 24h var pieveikt vairāk… Noteikti! Es reiz dzirdēju ka viss, kas mūs pievelk, ir mums vajadzīgs :)

  • mtiger mtiger

    Patika :) Man 24h pieredze ir stipri mazāka, bet es diez vai aizrautos ar želejām, tā ka šajā ziņā esmu vienisprātis ar Tavu vēderu :)

  • Lauma Lauma

    Eh pēc tava apraksta tagad šķiet, ka nebija tur nemaz tik slikti kā man palicis atmiņā. Varbūt…

  • ilZZuks ilZZuks

    Kolosāls apraksts! Paldies, ka padalījies!

  • Jaudinieks Jaudinieks

    “Līdz simtam skrienas relatīvi viegli”<— klaviatūrai trūkst taustiņu, lai izteiktu apbrīnu par vienu vienīgu šādu teikumu

  • “Skrienamparciņs” – šo jāatceras,
    bet arī apraksts dikti sulīgs ;)

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Apbrīnojami! Super!

  • Rozamunde Rozamunde

    Trakie kilometromāni! Apbrīnoju!

  • guncha guncha

    Beidzot uzzināju, aiz kāda nika slēpies :). Man arī negāja labāk,ilgu laiku brīnījos, kāpēc netieku Tev garām, tad jau laikam esam klunkurojuši vienā “ātrumā”. Gan nākamreiz būs labāk, Tev noteikti izdosies sasniegt tos 180km un kvalificēties, piemēram Spartatlonam. :)

  • Hiēna Hiēna

    Tas eiforiskais nobeigums… Tas atbild uz visiem jautājumiem par to, kāpēc kāds vispār skrien ultras. Protams, ka to vajag vēl un vēl! :)

  • Paldies! Lasot tā aizrāvos, ka nācās ignorēt, ka jāsteidzas uz darbu. Ja šādi apraksta, tad tas 24h pasākums tāds pievilcīgs izliekas, aizmirstot visas tās vemšanas un čurāšanas gaitā, un pārcilvēciskās mocības. Akcents uz eiforiskajām sajūtām visu padara apdvestu ar tādu brīnumainu auru, mazliet noslēpumainu un aicinošu. Tāpēc arī noskrien redaktoriem nevajadzētu laist cauri šādus vilinošus rakstus, vai vismaz pierakstīt beigās ko sliktu vai kādu draudīgu brīdinājumu. Vēlreiz paldies par atskaiti.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.