Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Death is easy, Life is harder!

Diezgan bieži negadās saņemt uzaicinājumu pārstāvēt valsti pasaules čempionātā, bet pāris dienas pēc savas 27. dzimšanas dienas, no tobrīd vēl “Stikla kalnā” mītošā Matīsa, saņēmu piedāvājumu. Uzreiz tika vērts vaļā skriešanas kalendārs un pētīts, ko nāksies izlaist, jo vai nu tā būs, ka maija brīvdienās nebūs kāds skrējiens. Protams, ka iekrīt Abavas stirnu buks. Lieki piebilst, ka pāris dienas jau biju izpriecājies par draugu uzdāvināto dalību šajā seriālā. Lieki piebilst, ka vārdu salikums “pasaules čempionāts” spēlē savu lomu un jau zinu, ka es gribu piedalīties. Matīss īsumā izrāda sacensību mājaslapu un trase būšot 85km gara un ar 5300 augstuma metriem. Vēl viena izšķiršanās ir par Lattelecom Rīgas maratonu, jo esmu nolēmis labot savu personīgo rezultātu maratonā, bet ja 2 nedēļas vēlāk ir kas šāds, tad vai nevajag tomēr mērķus piezemēt, bet tomēr beigās nolēmu šaut pa 2 zaķiem ar īsu starplaiku, un tā radās divi maija projekti: #ArtOfRunningFast un #SpringMadness.

Tā kā tādos kalnos līdz šim nekad neesmu bijis, tad man arī nav nojausmas, kā kaut kam tādam var sagatavoties, it īpaši, ja trase sola startā jau 17km garu skrējienu kalnā. Līdz marta beigām jeb Rīga – Valmiera skrējiensoļojumam uzsvaru liku uz kilometru vākšanu, bet pēc tam pievērsos jau Siguldas ielejām un intervālu skrējieniem. Jo tuvāk nāca skrējiens, jo lielāka iekšējā mandrāža sāka prātu pārņemt. Ja apziņu nomierināt ir bērnu spēle, tad tikt galā ar zemapziņu galīgi nav manos spēkos un miega kvalitāte ir vienkārši draņķīga. Principā jau uz maija sākumu biju pieradis, ka ~30-60 min. paguli un tad 2-3h skaiti aitas. Šī problēma, kā izrādījās, bija saistīta ar bailēm no lidošanas (jā, arī to es darīju pirmo reizi), jo, nokļūstot Francijas viesnīcā, es lielāko daļu no brīvā laika gulēju. LRM noskrēju kā plānots, tik pēc tam iedzīvojos nelielā kreisās kājas augšstilba savainojumā. Gan jau ka tam par labu nenāca arī dalība seriāla “Izskrienam Rīgu” uz AB dambja, kur laboju savu PB 10km distancē un dalība Vivus MTB Milzkalnes posmā, kur gan man pietika prāta pēc pirmā apļa izstāties. Kāja tika ārstēta, gan ar kaimiņu palīdzību, gan beigās arī ar fizioterapeita palīdzību un tiku pie sava pirmā teipa. Palūdzu māsai lai uzzīmē uz teipa latviešu spēka zīmes. Ja jau Sočos bobs gāja rūkdams, tad jau man ar spēku iedos.

Teips

Trešdien kopā ar ģertrūdiešiem izskrienu rīta testa skrējienu un kāja neliek par sevi manīt, tad jau viss būs labi. Vakarā jau atliek sakrāmēt somas un doties pie miera, lai jau agri nākamajā rītā dotos uz lidostu.

Lidosta

Cilvēks mēdz baidīties no nezināmā, tāpēc nav jābrīnās, ka mani uztrauc pārvietoties ar gandrīz 1000km/h, bleķa kastē ar pāris tonnām aviodegvielas. Tieku sēdēt pie loga. Ja nepievērš uzmanību vibrējošiem spārniem,  un skrūvēm/kniedēm, kuras lēkā, tad var arī pavērot zemi no augšas. Pēc aptuveni 2h nolaižamies Frankfurtē. Frankfurtes lidosta ir milzīga, tik milzīga, ka sakārojās viņai apkārt apskriet. Neliela atelpa lidostā un dodamies jau uz Ženēvas reisu. Lidojums ilgst nepilnu stundu, bet jau ir ieraudzīti kalni ar baltām cepurītēm.

3-lidmasina

Dodoties pakaļ bagāžai, satiekam Dānijas valstsvienību. Visi vienotās komandas formās. Jup, mēs kā no laukiem. Vēlāk jau tiekam sasēdināti autobusā, kurš mūs nogādās viesnīcā. Principā esam vienīgā komanda, kura ir ielas apģērbā. Vismaz esam visiem melnais zirdziņš, jo neviens cits nezina, no kuras valsts mēs esam. Stundas laikā tiekam nogādāti uz Čempionāta oficiālo viesnīcu/komandcentru, bet izrādās, ka mēs un vēl dažas citas valstis dzīvos citā viesnīcā. Lieki piebilst, ka apkārt esošie kalni sāk valdzināt ar savu skaistumu un arī spiest nost ar savu varenību.

Mūsu viesnīca atrodas lejā, netālu no Anesī ezera. Principā dzīvojam nomaļus no pilsētām, bet, ja rastos nepieciešamība, tad pilsēta ir nelielas pastaigas attālumā. Saņemam atslēgas un dāvanu no organizatoriem

4-welcome

Tiekam sadalīti pa divām 1+1 istabām un 10 gultām uz 6 cilvēkiem, noteikti ka varējām sev paķert līdzi nopietnu atbalsta komandu. Krāmējot ārā somas tieku pie izbīļa, ka esmu paņēmis nepareizo somu lidostā, jo atrodu tur lietas, kuras neatminos tur ielicis, bet izrādījās, ka tie ir slepenie sveicieni no mājās palikušajiem atbalstītājiem. Pēc somu izkrāmēšanas vienkārši brutāli atslēdzos viesnīcas gultā, līdz brīdim, kad Jānis piedāvāja aiziet paēst. Dodamies paēst uz ezerā mālā esošo kafejnīcu, kur mūs sagaida Baiba ar Iritu. Tā kā esmu tikko modies un īsti vēl kuņģis ēst neprasa, tad iestiprinos ar saldējumu. Pēc tam dodamies atpakaļ uz viesnīcu un līdz brīdim, kad jābrauc uz atklāšanas ceremoniju, atkal iegrimstu miega valstībā. Brīdī, kad jādodas uz atklāšanas ceremoniju, saņemam aizrādījumu, ka nevar doties ikdienas drēbēs, bet jāierodas uz to ir nacionālajos tērpos. Viss kas mums ir, ir skrienamie krekli, tad arī tos uzvelkam. Principā pārējās komandas ir saposušās kā uz Olimpiskajām spēlēm. Nonākuši vietā, kur notiks ceremonija, nākas krietnu brīdi nākas nogaidīt, kamēr sākas rosība. Nevar lāgā pat saprast, vai ceremonija ir sākusies un vienkārši atlētiem ir jāgaida, vai arī ceremonijas sākums kavējas.  Pēc aptuveni pusotras stundas nīkšanas tiekam stādīti publikas priekšā un varam doties apsēsties tribīnēs. Pēc brīža seko neuztverts signāls, ka jādodas vakariņās, bet sekojot pārējam pūlim tomēr nonākam pie galdiem un ieturam visai pieklājīgu vakara maltīti. Tā kā mums nav līdzi atbalstošā personāla, tad tiek nolemts, ka uz nākamajā rītā paredzēto sapulci dosies Sigita un tikai jāapspriež interesējušie jautājumi. Vakars ir beidzies un dodamies uz autobusu, kurš aizved mūs atpakaļ uz viesnīcu. Īss mirklis un es jau esmu sapņu valstībā. Rīts pienāk ātri un jau jādodas uz brokastīm.  Skats izejot no viesnīcas ir vienkārši pasakains.

Bija jāpierod, ka pamalē ir kalni, nevis apmākušās debesis

Bija jāpierod, ka pamalē ir kalni, nevis apmākušās debesis

Baroti tiekam labi un par papildus ēdiena meklēšanu nav jāuztraucas. Pēc brokastīm ir plāns veikt īsu skrējienu, vai aizstaigāt līdz pilsētai, bet to visu izjauc zvans no Sigitas, ka lai neizklīstot, jo 2 cilvēkiem būs jāiziet dopinga kontrole. Pēc brīža jau tiekam informēti, ka uz dopinga analīzēm būs jāierodas man un Iritai. Netiekam informēti, vai būs jānodod urīna analīzes vai asins analīzes, tad nu tiek bagātīgi dzerts ūdens. Uz dopinga analīzēm braucam kopā ar Nepālas un Polijas komandām un pēc nobrauktiem pāris km viens no poļiem izlec no mašīnas āra un aizsteidzas atpakaļ uz viesnīcu, bet mēs turpinām ceļu uz oficiālo komandpunktu. Tur mēs satiekam Sigitu, kura mums īsumā jau izstāsta par jaunumiem un dodamies uz analīžu telpu. Būšot jānodod asinis. Pats proces likās ļoti formāls, jo nevienā momentā nepaprasīja personu identificējošu dokumentu, manā vietā varēja asinis nodot jebkurš. Atzina mūs par skriešanai derīgiem, un mēs devāmies atpakaļ uz mūsu viesnīcu pusdienās. Pēc pusdienām sakrāmēju mantas startam un devos līdz vakariņām pagulēt.

Starta komplekts

Vakariņas, un tad jau atpakaļ gulēt. Autobus mūs savākšot stundu piecpadsmit pirms starta, tātad vajadzētu celties aptuveni 45min. pirms tam, lai var pagūt mierīgi, bez steigas sataisīties. Principā jau ierasts, ka franči īpaši nekur nesteidzas un izbraucam 15 minūtes vēlāk kā plānots. Lai nokļūtu uz starta zonu ir jāiziet cauri labirintam, kur pa dienu notiks tirdzniecība un citu trailu prezentācijas, un jāatrod vēl arī vieta, kur atstāt mantas finišam. Uztaisām komandas kopbildi pirms starta un tad jau arī tiek dots starta šāviens.

7-pirmsStarta

Pirmie pāris kilometri iet pa veloceliņu gar Anesī ezeru, bet pēc tam jau maršruts aizved uz mežu, kur tad arī sākas pirmais kāpums. Kāpums solās būt 17km garš, līdz ar to lēzenākajās vietās tiek skriets, bet stāvākajās raitā solī kāpju augšā. Visur, kur vien ir iespējams no malas piekļūt, ir pilns ar cilvēkiem, kuri uzmundrina.  Trase ir ļoti labi nomarķēta ar divu krāsu luminiscējošām bultām un ar atstarojošām lentām, bet finišā uzzinājām, ka atradās arī talantīgi cilvēki, kuri nomaldījās arī pie šāda marķējuma. Kādā 8. km mani apdzina Jānis, tad tā arī nolēmu viņu no redzes loka laukā nelaist. Noteikumi aizliedz skriet kopā ar savu komandas biedru, tad arī centos ieturēt distanci. Skriešana visu laiku notiek pa akmeņainām taciņām mežā, tikai reiz pa reizei izvedot pie kraujas malas, lai varētu uzmest skatu pilsētai no augšas. Primārā doma ir, ka augšup var nesteigties, jo skrienot lejup to varēs atgūt. Mazais mērķis bija pirmo virsotni sasniegt 2h laikā, kas arī veiksmīgi izdevās.

Mirkli vēlāk kājiņas vairs tik smukas neizskatīsies

Mirkli vēlāk kājiņas vairs tik smukas neizskatīsies

Sākoties noskrējienam no kalna, uz mirkli nolaidu acis no priekšējās grupas un pēc mirkļa jau attapos, ka dažu soļu attālumā stiepjas dzeloņdrāšu sēta metra augstumā un es skrienu pārāk ātri. Nav ne jausmas, kā priekšējie viņu apskrēja, tik momentā krītu gar zemi, lai mēģinātu izšļukt pa apakšu. Ar rokām vēl paceļu drāti uz augšu. Iznākums ir samērā veiksmīgs. Abās plaukstās ir skrāpējumi, kreisais elkonis ir nobrāzts no šļūkšanas pa zemi, labajā tricepsā durta brūce (par kuru es uzzinu tikai Rīgā) un uz labā augšstilba pašam sava Mariannas dziļvaga. Tikai vakarā pēc skrējiena aptvēru, ka šis varēja arī krietni bēdīgāk beigties. Pēc mirkļa jau seko pirmais ēdināšanas punkts, bet tā kā mums nav nekāda atbalsta personāla, tad nav pat jēgas piestāt, tik uzmetu aci uz tukšo galdiņu ar Latvijas karodziņu. Pēc mirkļa apdzenu Jāni un tā mēs kādu laiku mainījāmies. Kalnā ātrāk viņš, bet no kalna atkal ātrāks biju es. Pēc mirkļa sajutu, ka sāk sūrstēt brūce uz kājas un nolēmu uzmest aci, cik traki ir, bet, kamēr skatījos uz brūci, lukturītis aizķērās aiz zara un pēc visiem labākajiem elastības principiem tika norauts no galvas un iesviests kraujā. Pat sekundi neapsvēru iespējamību līst viņam pakaļ. 1. bija jau pietiekami gaišs, 2. 10€ nav tā vērts lai ripotu lejā pa krauju. Protams, ja mums būtu atbalsta cilvēks, lukturītis būtu atstāts 1. ēdināšanas punktā. Papriecājos, ka var paskriet uz 4:00km, bet prieki bija īsi, jo trase bija pilna asiem akmeņiem un bija vairāk jādomā, kur likt kāju, nevis, cik ātri skriet. Katrs brīdis, kad parādās dubļaina taciņa, tiek sagaidīts ar sajūsmu, jo tad var ātrāk skriet. Skaidrs ir viens, nekāda laika atgūšana skrienot uz leju nebūs iespējama, ja turpināsies šāds segums. Pa labo kāju ir notecējusi smuka asins tērcīte un no vairuma tiesnešiem saņemu satraukuma pilnus izsaucienus un piedāvājumus uz mediķu aprūpi. Nolemju, ka tuvējā dzeršanas punktā tā kāja būs jānomazgā, lai tik ļoti visus nešokē. Sasniedzis dzeršanas punktu, nomazgājos un uzpildu pudeli ar ūdeni. Sistēmā ir kola, bet gribas kaut ko, kas nav salds. Otrais kāpums jau jūtami neiet tik viegli kā pirmais, jo ir stāvāks par pirmo un jūtu, ka ir problēmas ar elpošanu. Pievelc pilnu plaušu, bet nejūties pietiekami ieelpojis. Sagatavošanās procesā ar Matīsu runājām, ka  līdz 1500m nekādām aklimatizācijas problēmām nevajadzētu būt, bet laikam būsim uz šo kļūdījušies.  Pēc brīža Jānis ir atkal mani noķēris un es viņam paziņoju, ka es tūliņ nomiršu. Viss jau būtu jauki, ja nebūtu noskrieti tikai 32km, kas nav pat puse.  Iesēžos Jānim astē un kāpjam augšā. Pie kontrolpunktiem nedaudz atpalieku no Jāņa, lai nedabūtu kādus sodus par skriešanu kopā. Saule ir uzlēkusi virs kalnu virsotnēm un sāk savu cepinošo darbu. Pēdām jau ir noriebušies skrējieni pa asajiem akmeņiem. Lejā skrienot aizķeros aiz viena no nepamanītiem akmeņiem un noķeru zaķi, pievienojot labajai kājai arī izdaiļotu ceļgalu. Jo zemāk skrienam, jo vieglāk paliek skriet. Otrais ēdināšanas punkts tiek sasniegts zem 5h, bet šeit principā mans skrējiens beidzās, jo jūtos iztukšots. Nolemju uz pāris minūtēm piesēst un atvilkt elpu. Izvelku ārā no somas telefonu un atbildu uz sasūtītajām īsziņām. Pasēdējis gandrīz desmit minūtes, turpināju savu skrējienu. Pa pilsētas ielām skrējās pat ļoti labi, bet brīdī, kad sasniedzu kāpumu, sāku sajust asas sāpes abās kājās no potītēm līdz ceļiem. Šāds pavērsiens neko labu nevarēja paredzēt. Skaidrs bija, ka, ja nāksies atlikušajos kalnos uzkāpt bez skriešanas, tad plānotajās 10h neiekļaušos. Tā nu bija sācies mans lielais cīņas maratons pašam ar sevi. Par laimi ik pa laikam gadījās posmi, kur bija līdzens vai ļoti minimāls kāpums, kur varēja paskriet kājām nesāpot. Bonusā vēl visam pienāca klāt elpošanas problēmas virs 800m, 1:30 pieveikti 9km un sasniegts dzeršanas punkts, kur sistēmu uzpildu ar ūdeni, jo diena ir iesilusi un ceļā pavadāmais laiks plānojas krietni ilgāks kā paredzēts. Turpinu ceļu augšup. Pēc kartes virsotne ir virs 1600m, tātad 600m uz augšu un 6km uz priekšu. Ar kājām, kuru ātrumkārbai izbira kalnā kāpjamais pārnesums. Ik pa laikam apstājos un apsēžos, lai atpūtinātu kājas, jo reāli sāp tā, ka vieglāk būtu nomirt. Brīdī, kad izskrien no meža vispār sirds vai pamirst paskatoties uz augšu, jo virsotne tik tālu un var redzēt, kā priekšējie skrējēji tur lokas augšā.

09-kalniVirsotne tiek sasniegta un piesēžos pačatot ar brīvprātīgo un atkal sazinos ar īsziņu starpniecību ar līdzjutējiem Latvijā.  Labā ziņa ir, ka nākamie 10 km būs lejup un tos varēs paskriet, bet sliktā ziņa ir, ka segums nav tik ļoti skrienams, kā gribētos, bet brīžiem izdodas paskriet km zem 5min. Pēdas no asajiem akmeņiem sāp jau tik ļoti, ka ir jau galīgi vienalga. Tiek sasniegts oficiāli pēdējais dzeršanas punkts. Uzpildu atkal sistēmu līdz galam ar ūdeni, jo ceļā pavadāmais laiks nav zināms. Saņemu arī informāciju, ka nākamais ēdināšanas punkts ir tikai 4km attālumā. Lieki nesēžu un dodos ceļā uz šo punktu, jo plānoju atkal tur nedaudz atvilkt elpu. Pa ceļam vēl jāpieveic 3 minimāli kāpumi, bet cilvēkam bez soļa augšup tas prasa zināmu piepūli, bet pusstundas laikā man izdodas beidzamo ēdināšanas punktu sasniegt. Paņemu no kopgalda šo to ēdamu, ieleju pepsi un dodos piesēst un atvilkt elpu. Palikuši ir 16km līdz finišam, un tikai viens kāpums 10km garumā, kurš pēc reljefa kartes izskatās diezgan stāvs. Ar īsziņu starpniecību atkal sazinos ar dzimteni. Šie uzmundrinājumi ļoti palīdz sevi motivēt. No skrējiena sākuma ir pagājušas 9h un kontrollaiks ir vēl 5,5h. Vajadzētu iekļauties. Ja jau pārdzīvoju iepriekšējo kalnu, tad šim vajadzētu būt maķenīt vieglāk. Pēc aptuveni 10 minūšu pauzes atkal dodos ceļā.  Pa līdzenumu skriet tas prieks bija ļoti īss un nonāku jau pie nākamā kāpuma. Pirmo reiz skrienot uznāk raudiens, jo tik daudzi mani atbalsta, bet es nevaru tikt vienā sūda kalnā augšā. Brīžiem ir sajūtas, ka kājas sasprāgs gabalos. Diena sāk pamatīgi iesilt un visām problēmām klāt vēl pievienojas karstums. Pēc mirkļa izskrienu pļavā, kur var redzēt medikopteri darbībā. Vismaz man pagaidām nav tik slikti, lai mani vestu projām ar helikopteri. Kāpjot augšā ik pa laikam piesēžu atpūsties, jo vienkārši sāp kājas tik ļoti, ka nevar pakustēt uz priekšu. Brīžiem slīpums sasniedz gandrīz 90 grādus un jāvelk sevi augšā ar trošu atbalstu. Divas stundas man bija nepieciešams, lai savu pakaļu uzstieptu beidzamajā kalnā.

Aptuveni kilometru no virsotnes

Aptuveni kilometru no virsotnes

Nopriecājos, ka atliek tikai noskriet lejā no šī kalna un finišs būs sasniegts. Nonāku arī mediķu intereses lokā, bet pasaku, ka man viss ir kārtībā un pēc finiša es aiziešu visas brūces iztīrīt. Skrējiens lejup ir 4km garš un diezgan straujš, jo jānoskrien gandrīz 1000m zemāk. Jūtu, ka man sāk griezties galva un aptuveni pēc pusotra km es nolemju apsēsties, jo lejup jāskrien pa diezgan asiem akmeņiem un zaudēt samaņu šādā vietā nebūtu labi. Piesēžu, apēdu visus atlikušos gumijlāčus un izdzeru atlikušo ūdeni. Pēc mirkļa jau esmu atžirdzis un turpinu skrējienu lejā. Pilnīgi jūtu, kā skābeklis piepilda plaušas un noskaidrojas skats. Tomēr izdodas arī lejup skrienot aizķerties  aiz sīka akmens un nolikties garšļaukus. Man pašam likās, ka neviena tuvumā nebija, bet vakariņu laikā pienāca klāt viens dāņu skrējējs un apjautājās, vai viss man ir kārtībā, jo esot izskatījies visai traki. Man pašam tā nelikās, jo vispārējām traumām pievienoju tikai izrautu gaļas gabalu no plaukstas. Beidzot tiek arī sasniegts ezera krasts, bet protams, ka finišs ir uzbūvēts vēl tālu uz priekšu. Skrienot uz finišu noķeru vēl vienu dāmu, bet pirms sarkanā paklāja pāreju soļos, lai bildē uz arkas mēs viens otram netraucētu. Un tad nu Tas ir izdarīts. Mūža lielākā cīņa ar sevi ir pieveikta un finišs ir sasniegts pēc 11h49m10s.

12-tepikis

Pēc finiša taisnā ceļā dodos uz ezeru, kurā visiem par izbrīnu ielecu. Ja nebūtu plecos mugursoma ar telefonu, tad būtu ielecis pilnā augumā, bet tā tikai līdz jostasvietai. Tā es arī brīdi paliku sēdēt ezera krastā ar kājām ūdeni. Pēc mirkļa pienāca klāt meitene un ar mani sāka runāt latviešu valodā. Mulsums pamatīgs, jo šinī zemē ar reto var parunāt angļu mēlē, kur nu vēl dzimtajā, bet noskaidrojās, ka organizatori ir nolīguši viņu gadījumam, ja mēs uzkāpjam uz pjedestāla, tad ir kāds, kas tulko. Saņemu arī informāciju, ka es izskatos krietni svaigāks par komandas biedru, kurš finišējis pus stundu atpakaļ, bet uzreiz pēc finiša viņu esot savākuši mediķi. Tieku arī uzreiz informēts, ka nekas nopietns nav. Nolemju, ka vajadzētu aiziet uz dušu un pēc tam aiziet pie mediķiem, lai visu iztīra. Pēc tehniskās apkopes atgriežos finiša zonā, kurā tieši tikko ir ieradušies Matīss ar Iritu. Nevienam nav klājies viegli.

Jup, iekšējo rūgtumu nenoslēpsi

Jup, iekšējo rūgtumu nenoslēpsi

Atskaitot iekšējo rūgtumu, ka varēja noskriet labāk, pasākums bija diezgan pozitīvs. Varbūt gluži nevajadzēja lielo kalnu pieredzi sākt ar pasaules čempionātu tik tehniski sarežģītā trasē. Sagaidām visus finišā un pēc apbalvošanas ceremonijas dodamies uz pieticīgām vakariņām, kas vairāk sastāv no vīna un uzkodām. Ar to šī vakara jautrība nebeidzas, kaut kā vēl ir jānokļūst atpakaļ uz viesnīcu. Autobusa atiešanas laiks ir norādīts, bet nav norādīts, no kurienes viņš aties. Aizejam uz vietu, no kurienes veda mūs iepriekšējajā vakarā, bet nekas neliecina, ka te varētu būt autobuss un dodamies atpakaļ uz finiša zonu. Izrādās, ka pēdējais autobuss ir jau aizgājis un nākas pielauzt organizatorus, lai aizved uz viesnīcu. Kā jau minēju, tad organizatori angliski runā retais, tad tikām aizvesti uz nepareizo viesnīcu, bet beigās tomēr nonācām arī īstajā viesnīcā un īstajās gultās zzzzz…

No rīta reāli negribējās celties uz brokastīm, bet kaut kas jāēd ir, jo nākamā nopietnā ēdienreize plānojas tikai pēc pusnakts Rīgā. Tad nu arī kārtīgi ieturam dubultās brokastis un nolemjam pēc tām aizstaigāt līdz ezeram pamērcēt kājas.

Pikniks pie ezera

Pikniks pie ezera

Pēc tam jau dodamies atpakaļ uz viesnīcu sakrāmēt somas un uz autobusu, kurš mūs aizvedīs uz Ženēvas lidostu. Pie lidostas ieturam vēl vienu pikniku un beidzot esam tikuši pie kaut cik stabila Wifi un sākam lasīt, kas tad nu pēdējās dienās ir noticis. Īpašu jautrību sacēla komentāri par to, ka Stirnu buks esot bijis ļoti grūts.  Lidmašīna iekļūst sastrēgumā uz skrejceļa, līdz ar to lidojums aizkavējas un secinām, ka Frankfurtes lidostā būs jāiespringst ar paspēšanu uz savienoto reisu. Nolaižamies Frankfurtes lidostas tālākajā galā un autobuss nemaz nesteidzas ar pasažieru nogādāšanu uz pašu lidostu. Nonākuši lidostā sākam ātrā tempā iet/skriet uz vajadzīgo geitu, tik Matīss visu laiku saka “Stresa nav”. Pie geita nonākam 3 minūtes par vēlu no paredzēta izlidošanas laika, bet reiss ir pārcelts par 30 minūtēm. Veiksmīgi visi esam sasēdušies lidmašīnā un varam lidot mājās. Lai gan izlidojām 30min vēlāk, Rīgā ieradāmies 15min ātrāk. Pie somu saņemšanas nosmejam, ka varbūt pagūsim izšmaukt ārā no lidostas pirms ierodas sagaidītāji.

Paldies jums visiem!

Paldies jums visiem!

Bučas, rokasspiedieni, zibensfoto, cielaviņas un īsās atskaites, un beidzot arī MĀJAS.

Atskatoties uz pašām sacensībām, tad nav ne jausmas, kā ir iespējams kam tādam augstvērtīgi sagatavoties, dzīvojoties tikai pa Latviju. Pēc pirmās reizes ir palicis rūgtums, bet tas pat ir labi, ka dabūju iekšās, jo tas motivē mācīties no kļūdām, lai nākamreiz būtu labāk. Pirmais, kas nāk prātā ir, ka vajadzēja vairāk tīri pakāpelēt pa kalniem, nevis tīri skriet pa Siguldas pampaku stadionu.

Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet!

37 komentāri rakstam Death is easy, Life is harder!

  • Jekaterina Jekaterina

    Šī bija mana šodienas iedvesmas lasāmviela!

  • Man laikam šo nevajadzēja lasīt, ņemot vērā, ka pēc divām nedēļām mani sagaida kas līdzīgi. Jāiet rakstīt testamentu.

    Kopumā gan tāpat malacis, nākamreiz būs labāk un varbūt pat nedaudz vieglāk.

  • Spāre lido meža bite

    Satriecoši!!!

  • Inga_K Inga_K

    Labāk nebūtu lasījusi. Tā pat kā droppy, ceru, ka man nebūs tik traki, kaut gan jau tagad zinu ka būs ellīgi grūti.

  • einmed einmed

    Ar diegiem nav aršana – kārtējais olimpiskais tūrisms. Pat nolikumu grūti bija izlasīt par dresskodu atklāšanas pasākumā?

  • in

    Vīnogas skābas?

  • Trakais Trakais

    Izcili labs apraksts, kas manī raisīja vēl lielāku apbrīnu! Visi LV izlases dalībnieki ir ļoti stipri cilvēki! Paldies jums!

  • ilZZuks ilZZuks

    Es šo kritiku izbaudīju pavasarī, kad mans puika pārstāvēja LV krāsas, jā, sauca mūs arī par “sētas” komandu, jā, smagi zaudējām, ļoti smagi, jā, izskatījāmies pēc nabadziņiem, jā, vecāku maku tas patukšoja, bet tā ir maksa par to, ka nākamā komanda aizbrauks ar neatsveramu pieredzi, ko šī komanda būs atvedusi un to diemžēl par naudu nopirkt nevar, paldies tādiem entuziastiem, kā šie seši cilvēki, kas nenobijās, kas kritiku pieņems kā dzīves pieredzi un mēs visi kļūsim stiprāki. Nezinu, manu sirdi silda un iepriecina šādi celmlauži, jo tas griež pasauli uz priekšu!!! Lepojos, ka pazīstu LV izlases dalībniekus!

  • Agy Agy

    einmed – Tev ir visas iespējas izcīnīt vietu nākamgad un parādīt klasi!

    Malacis Kristap, kas mūs nenogalina padara stiprākus!

  • Rainers Rainers

    Jā,tagad es saprotu cik švakrs esmu ,ja matadori tā :)

  • dot dot

    Dzirdēju, ka no LV puses šim pasākumam vispār nebija finansiāla atbalsta. Ko no izmaksām sedza orgi, ko skrējēji paši?

  • Ultralapsa Veipaskundzite

    Paldies par aprakstu! Malači jūs visi esat!

  • Pazīstu Andreju – visu cieņu, labākais Latvijas triatlonists, taču šodien Baku laikam karstuma dēļ tika pie DNF http://www.lsm.lv/lv/raksts/citi/sports/latvijas-cikstoniem-airetajiem-un-triatlonistiem-neveiksmes-eiropas-speles.a133774/
    Tikmēr igaunis olimpiskajā distancē ceturtais.
    Ir jābūt dūšai, lai piekristu aizbraukt uz šāda veida sacensībām un dabūt iekšās.
    Paldies, Kristap, ka piekriti ;) Starp citu, nevienam tā arī nepateicu, ka Maxi-Race Tecnica ir utmb trīspunktnieks. Vismaz pusei izlases pirmo reizi tik nopietns izaicinājums, pat ja neņem vērā PČ, kur var piekrist katram ilZZuks vārdam.

    Dot, ja par finansēm, tad orgi iekasēja no IAU 120e par dienu par katru dienu. Mūsu gadījumā 120e x 6 x 3naktis
    Dalībnieki maksāja par ceļu, par izlases krekliņu un valsts biedra naudu (150e/6). Katrs samaksāja tuvu 300e par četrām dienām, no kurām divas lidmašīnās, lidostās un citos transportos. Viena trasē, atlikusī – pirmsstarta diena ņemoties ar tehniskām lietām. Ja tas izklausās gana vilinoši, tad sezonas beigās varam papētīt reitingus un domāt par 3+3 vai 6+6, ņemot vērā, ka IAU varētu turpināt tradīcijas un orgiem maksāt par 3+3, bet par pārējiem jāpiemaksā pašiem tie 120e x d.sk, kuros iekļauts skrējiens, dzīvošana un transports uz startu/viesnīcu. Ak jā, Latvija bija bez trenera un palīgiem kontrolpunktos, kas atņēma rezultātam minūtes. Arī viņi ir jāreģistrē un par to jāmaksā tie paši 120e x dienas. Bet jā, Andrejam Baku nepalīdzēja ne trenera, ne tri federācijas prezidenta klātbūtne. Skarba tā starptautiskā arēna

  • Un jā, pieļauju, ka PČ 24h un 100km ar finansēm ir līdzīgi, taču Trail PČ šarms ir tas, ka manuprāt ir vieglāk sarunāt trīs dāmas uz žēlīgām taciņām, salīdzinot ar apreibināšanos 1km aplītī. Vīru konkurencē joprojām cepure noņemta Turīnas skrējēju priekšā. Kalniņos vēl esam iesācēji

  • einmed- dabū sponsoru un tad būs arī deskods…
    24h wc pasākumā LV komandai pat braucot ar domu cīnīties par pirmo desmitnieku un to arī izdarot,celja izdevumi pārsimt eiro pashiem vien jaasedz un ar izlases formām arī tieshi tas pats stāsts kā Kristapa jau izstaastiitais..
    AndrisD tā arī pateica- izcīnīsiet 3. Vietu pasaulē,tad būs arī sponsors nākamgad,citādi tās naudas grūti piesaistīt..

  • Kuks Kuks

    Kris, nevarēji šito nedēļu ātrāk nopublicēt? Kā reiz pagājušaja piektdienā pieteicos uz kaut ko sev pašam neapjaušamu. Šis apraksts būtu palīdzējis…apdomāties :D
    Spēcīgi! Varu iedomāties izbīli, kad pēc finiša sāc latviešu valodu dzirdēt :D

  • Lasma3 Lasma3

    Vareni, apņēmīgi un apbrīnojami! Radīji labu augsni nākamiem varoņdarbiem.

  • Hiēna essnee

    Nevajag saskābt, lielākā daļa cilvēku to vispār nekādā veidā nevar izdarīt! Malacis, ka uzdrīkstējies un tiki līdz galam! :)

    Vajag tieši vēl skaļāk runāt par to, ka mūsējie pastalās aizbrauc un sasniedz cienījamus rezultātus! Varbūt atbildīgie nokaunēsies un nākamajiem jau būs drusciņ vieglāk.

  • dot dot

    matiss, pilnībā piekrītu, ka IAU apmaksātās 3+3 vietas pienākas labākajiem no KK&K reitinga. Pārējiem dalībniekiem un atbalsta komandai (tūristiem) jāmaksā pilna cena. Izmaksas nav lielas, jo PČ notika Eiropā. Ja rīkotu Patagonijā vai Havaju salās, transporta izmaksas būtu nesalīdzināmi augstākas.

  • Kad tiek izdzirdēta kritika, visvieglākais veids ir nevis tajā iedziļināties, bet gan sākt riet uz kritizētāju.
    Kāpēc gan viņš pārmet manam draugam? Viņš taču pats neko nemāk!!!
    Tomēr, ja ar vēsu prātu paskatās uz einmed tekstu – pārmetums jau nav par sniegumu (vismaz es to tā saprotu), bet par attieksmi. Ja es braucu uz PČ, tad cītīgi sekoju visai pasākuma informācijai, kas ir pieejama. Un tam, kas organizēja šo braucienu, vajadzēja iepazīties ar nolikumu un jau pirms tam izdomāt, kā risināt šo nolikuma punktu (protams, ja tāds bija).

  • in

    Tieši tā – runa ir par attieksmi. Varēja einmed pateikt tikai to, ka nolikumu bija pirms braukšanas jāizlasa. Nevis sākt ar apsaukāšanos.

    Bet par pastalām runājot – varbūt tiešām tā var izlīdzēties un pirms brauciena izīrēt no kāda kolektīva tautas tērpus. Ar pastalām, ne zābakiem.

  • Cukuriņš kriss240188

    Par pasākuma kopīgo nolikumu lai atbild Dudeļa kungs, bet skrējējiem paredzētajā nolikumā nekāda punktu par dreskodu ārpus skrējiena nebija

  • maffija maffija

    Paldies 6-niekam, ka Latvija arī tika pārstāvēta šajā čempionātā un visi nocīnījāties līdz galam!

  • Ainars Ainars

    Paldies visai 6otnei par uzdrīkstēšanos. Nākamajiem jau būs vieglāk. Bet kādiem jābūt pirmajiem. Un viņiem ir interesantāka dzīve.

  • Rainers Rainers

    Ar diegiem nav aršana – kārtējais olimpiskais tūrisms.

    Kad tiek izdzirdēta kritika, visvieglākais veids ir nevis tajā iedziļināties, bet gan sākt riet uz kritizētāju.

    Šitā ir tā kritika ?

  • Drīzāk šī: “Pat nolikumu grūti bija izlasīt par dresskodu atklāšanas pasākumā?”

  • Inga_K Inga_K

    Pichoni, šķiet veltīga mutes dzesēšana (vai pirkstu deldēšana), jo Kristaps uz šo jautājumu jau atbildēja, un droši vien, arī nolikumu izlasīja pirms mačiem ;)
    Drīzāk tādiem einmediem pirms kādam braukt augumā, der vismaz pajautāt vai pašam nolikumu paskatīites.

  • in

    Kritika var būt konstruktīva , var būt destruktīva .. .

  • Ewiaa Ewiaa

    Trakajiem pieder pasaule! Apbrīnoju tos, kas piedalās šāda veida sacensībās. Malači!

  • einmed einmed

    Piedodiet,ka iemaldījos Jūsu smilškastē un sabradāju ar plastmasas spainīšiem veidotās smilšu pilis.

  • Vispār jau,einmed, mēs tieshām esam amatieru skrieshanas klubs,priecaajamies par jebkuru iespēju paskriet un esam lepni,ja starp mūsējiem atrodas pasaules chempionāta dalībnieki.

    Ja Tu meklē pro skrējējus,kam der un kas priecaajas tikai par pirmo trijnieku,tad tieshaam esi iemaldiijies ne tur ;)

    Bet fakts,ka pasaules chempionaataa Latvijai nav paraades formu vai rezultaati netaadi kaa Tev vai man gribeetos, liecina, ka kaut kas ar sporta pārvaldi nav kārtībā,bet mūsu klubā galvenais ir noskriet :)

  • Agy Agy

    Cik zinu neviens ultramaratonists nav profesionalis un sponsori labi, ja iedot inventāru un dalību apmaksā un neviens viņiem par to naudu nemaksā! (varbūt arī tāpēc kenijieši ultras neskrien) Cik dzirdēts tad daudzi elites skrējēji ir pilna laika strādnieki. Domāju, ka citu valstu izlases bija labāk apgādātas, bet, ja ar savu entuziasmu un saviem līdzekļiem aizbrauc uz PČ pārstāvet Latvijas krāsas tas jau ir apsveicami. Un, nu, einmed, sāc trenēties, lai nākamgad kādā PČ vari pats aizbraukt un pacīnīties par trijnieku!

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Laisīju divreiz, un nebeidzu brīnīties par cilvēka spējām. Par spēju piecelties un finišēt, neskatoties uz sāpēm un nogurumu. Tu esi baigais malacis! Cepuri nost!

  • ai-jucis ai-jucis

    Ļoti apbrīnoju! Sajūsmā par izlasīto! Apsveicu ar paveikto!

  • Čingons no Babītes Chingons no Babites

    Malači visi 6!
    Kristap, a kur palika ieteiktie cimdiņi? Pašam ir gadījies Francijā Monblāna mačos izšļūkt caur dzeloņstieplēm, kam cauri plūst strāva..

  • Cukuriņš kriss240188

    Bija pārāk karsts, lai skrietu cimdos, tāpēc atstāju tos viesnīcā

  • Valdis.M Valdis.M

    Eh, bij vērtīgi palasīties kā jums tur pa skarbo gājis! Jap, cepuri nost visa 6-nieka priekšā !
    Gribēju vēl apvaicāties par kolu sistēmā, kā tā tur nesagāzējas/nesaputojas? Varbūt ir izstrādāti kādi knifiņi ? Man arī pēc garajiem gabaliem šis dzēriens ir topā ;)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.