Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Madeira 2018 pārbaudījumu ceļojums

Sanāca pagari, bet te nu tas ir – Madeira 2018 pārbaudījumu ceļojums. Gan jau kāds izlasīs.

MIUT piedalīšanās plāns tapa jau pagājušajā gadā pēc Horvātijas, patiesībā jau vēl pirms tam. Pēc Horvātijas tika “aizrunāta” komanda, ar kuru kopā piedalīties, jo kopā taču jautrāk! Mērķis bija izvirzīts, līdz ar to bija skaidrs, ka ziemā būs kaut kas fiziski jāpadara – protams, neizpalika arī derības, lai pasākumu padarītu asāku.

Treniņu cikls līdz februārim bija ļoti labs, faktiski neslimoju, varēju trenēties vairāk, bet šoreiz pietika arī ar lielo pieredzi. Nedaudz pietrūka garo kalnu treniņu zālē, bet citādi – kilometri tika krāti un vispārējā sagatavotība bija (un ir) labā līmenī. Beigu beigās sakrita miljons darbu, pēdējās pāris nedēļas bija “šķidras”, tomēr tas varbūt varēja ietekmēt nianses, bet ne kopējo skatu. Taču šoreiz daudz izšķīra tieši visādi “sīkumi” un to kopums.

Skats uz Observatoriju, tiesa 2 dienas vēlāk ar mākoņiem

Skats uz Observatoriju, tiesa, 2 dienas vēlāk ar mākoņiem

Plānotais VS Realitāte

Ceļojums.

Plāns:

Brauciena plāns uz papīra izskatījās ļoti labi. Starts plānots sestdienas agrā rītā, tāpēc, lai aklimatizētos un pierastu, tika nolemts Madeirā ierasties jau otrdienas rītā – pastaigāt pa apvidu, kalniem – tūristu takām (starp citu, uz šo noteikti gribētos atgriezties), saprast, kāda ir šī zaļā sala, un iejusties jau Madeiras apvidus gaisotnē. Tad mierīgi, jau dienu  iepriekš (piektdienā) sagatavoties startam – piereģistrēties un tikai ērti atpūsties dīvānā, uzkrājot enerģiju un dodot kājām vērtīgu atpūtu. Sestdien no rīta ar savu transportu uz startu – viss saplānots.

Realitāte:

Realitātē otrdienas rītā pēc vairāk nekā 4h lidojuma no Londonas uz Madeiru lidojumā, kuram bija jābūt nedaudz ilgākam par 3h, pilots pēc cītīgas klusēšanas paziņoja, ka nav spējis nosēsties Madeiras lidostā un šobrīd tuvojamies Porto, kur veiksim piespiedu nosēšanos, lai uzpildītos un atgrieztos Londonā. Šāds pavērsiens lidmašīnā izsauca milzu sašutumu. Arī mēs bijām neizpratnē par to, kā rīkoties, bet sapratu, ka tikt no Londonas uz Madeiru varētu būt faktiski neiespējami – visi reisi bija izpārdoti. EASYJET solīja, ka ar nākamo iespējamo reisu mēģinās mūs nogādāt uz Madeiru, bet – kad – to neviens nemācēja pateikt. Interesanti, ka tajā dienā Madeirā nosēdās 10 no 12 lidmašīnām, bet ne mūsējā. Var jau būt, ka tā arī labi, jo nosēšanās šai lidostā esot viena no sarežģītākajām pasaulē. Lai vai kā – 3h vēlāk nekā plānots bijām Portugālē, taču nevis Madeirā, bet  Porto. Zināju ka TAP Portugal piloti vismaz 5 reizes dienā lido uz Madeiru, un, ja kāds tur spēj nosēsties, tad tieši viņi.  Un kādai brīvai vietai lidojumā taču jābūt! Tā arī bija. Iegādājāmies lidojumu ceturtdienas rītam – Lisabona-Madeira. Tātad mums bija jāpavada 2 dienas Portugālē, jāpārbrauc uz Lisabonu un jācer, ka dublis nr. 2 izdosies. Otrdienas vakaram atradām viesnīcu Porto un uzēdām vakariņas. Patiesībā nogurums no visas ceļošanas bija liels. Par laimi, Portugālē tieši pie Lisabonas tikko bija sācies viens projekts, tāpēc nākamajā dienā apmeklējām arī to un kopā ar klientu paēdām vakariņas, un nākamo “nakti” pavadījām Lisabonā. Lisabona ir mežonīgi kalnaina pilsēta (tāda ir arī Porto), tajā cilvēki piedzimst ar talantu “kāpt” kalnos. Ja tāds būtu bijis kāpiens pa ceļam uz skolu Cēsīs, tad droši vien es būtu kalnu stirnu buks.

Dublis nr. 2 lidojumam izdevās, un ieradāmies Madeirā ceturtdienā – tajā pašā dienā, kad pārējie biedri izlidoja no Rīgas un vakarpusē arī veiksmīgi ieradās. Jāatzīst, ka te bija vēl viena ķibelīte – atlidojot mums neļāva iznomāt mašīnu, jo mums neesot kredītkartes. Paņēmām taksi uz sacensību centru (10 min no lidostas), kur atradās viens mazs auto nomas punkts. Te došu padomus: pirmkārt, obligāti ņemiet automātu, ticiet man, noderēs; otrkārt, droši aizbrauciet uz kādu vietējo pilsētu un atrodiet auto nomas punktu tur. Mūsu izmaksas sanāca par 40% lētākas bez kredītkartes, turklāt ar pilnu apdrošināšanu, un tikām pie kārtīga SMARTiņa.

Protams, viss plāns bija sajaukts, bet beigu beigās pēc ļoti aktīvas piektdienas gatavojāmies startam. Viss bija gatavs, nebija nekāda uztraukuma, laikapstākļus arī ar katru mirkli solīja arvien labākus.

Skrējiens.

Plāns:

Tā kā kaut kāda pieredze jau bija iekrāta, tad biju izdomājis skriešanas plānu. Sākt ļoti mierīgi, noskrējienos veikt izrāvienus, visus līdzenos posmus skriet, kalnos kāpt, emocionāli uzlādēties, daudz nečammāties starppunktos, lielajā punktā pārģērbt drēbes un zeķes, mierīgi bez apstājas “močīt” līdz beigām, ēšana arī vairs nebija nekas nezināms – līdz ar to jutos tiešām GATAVS.

Realitāte:

No rīta drusku aizkavējāmies, patiesībā vairāk kavējās “kolēģi”, varēju Andi atstāt guļam, un uzvara būtu rokās, bet, protams, ka tā nekādā gadījumā nedarītu. Uz startu izbraucām ar maksimums 10 minūšu rezervi, bet iepriekšējā vakarā nebiju precīzi apskatījies starta vietu, tikai aptuveni. Tā kā arī pats sēdēju pie stūres, tad navigācija bija daudz maz īstajā virzienā, tomēr uz dullo – ar cerību, ka tur būs kāda zīme. Protams, zīmju nekādu nebija, bet vienā brīdī, aptuveni 12 minūtes līdz startam, nostrādāja instinkts, piemetām auto ceļa malā, noorientējāmies, fiski sameklējām info un sapratām, ka jāpabrauc pat drusku atpakaļ, braucot augšā kalnā uz ciematiņu, kur paredzēts starts. Ārā lija, tas arī nebija plānos, jo lietus jaka bija ielikta kārtīgi somā, un tobrīd vēl neiedomājos, bet maiņas zeķes un siltā veļa atradās ārējā kabatā, kura kārtīgi salija… Pie starta ieradāmies, kad bija palikušas kādas 4, maksimums 5 minūtes. Ātri nodevām drēbju maisu un kopā ar pārējiem dalībniekiem bijām starta koridorā. Skanēja “Highway to hell”, kas ir skanējusi katra skrējiena startā kā uzmundrinošais gabals. Startu atcēla par 5 minūtēm, līdz ar to paspējām pat ar kārtīgu rezervi vēl pastāvēt.

Starts. Viss sākās ar kāpumu, kurā mierīgi ar nūjām soļoju kalnā. Redzēju, kā attālinās abi TrueStory konkurenti, bet tas viss bija pēc mana plāna. Pēc kārtīga kāpiena bija nedaudz gluda skriešana, un sākās pirmās tehniskās daļas, kurās sapratu, ka esmu bijis krietni par daudz atpakaļ, jo priekšā skrienošie nemācēja pārcilpot pa akmeņu krāvumu pāri upītei, kā arī noskrējienos stīvējās ar nūjām un gāja lēnāk nekā pret kalnu. Tas mani nedaudz uzvilka, jo nespēju izmantot savu trumpi. Apdzīt nebija iespējams, un viss arī bija salijis, līdz ar to pamatīgi slīdēja kājas arī pašam. Pirmajā punktā ierados aptuveni pēc 2h, bija laba sajūta, un zināju, ka jau no šī brīža jāsāk apdzīt un “kāpt” rezultātos uz augšu. Nākamais posms bija ar skrējienu lejup, tad kāpienu un atkal noskrējienu. Tādu, kāds man patīk. Jau izejot no punkta, apdzinu vairākus dalībniekus, kalnā kāpienā turējos plūsmā, tad pa līdzeno daļu atkal apdzinu vairākus, bija vēl arī citi kāpieni. Patiesībā šo posmu grūti atceros, bet gāja labi, sākās lielais noskrējiens. Bija tāds akmeņains, vertikāls, ne pārāk parocīgs posms, pietrūka kaut viena koka, pie kura pieķerties “ja nu kas”. Bet likās – jo labāk man. Nūjas biju aizāķējis aiz somas un tiešām lidoju lejup, dzenot visus pēc kārtas, līdz vienā serpentīnveida līkumā, lecot uz akmens, izrādījās, ka tas ir ļoti slidens, un piedzīvoju kapitālu kritienu.

High five!

High five!

GATAVS! GATAVS? Biju ar krūtīm pāri nogāzes malai, ar kājām iekrampējies kaut kur citos akmeņos, visu ķermeni sarāva krampī. Citi, protams, prasīja vai viss OK, uz ko atbildēju apstiprinoši, bet nodomāju, ka viņu galvā bija doma – pats vainīgs – tā “mauca” lejā. Piecēlos, kājas trīcēja, ķermenis vēl bija šokā, kājas sarautas krampjos. Biju tā atsitis elkoni, ka nevarēju salocīt roku un aizsniegt nūjas. Bija pazudusi “trubiņa” plaušai, kuru arī nevarēju sataustīt, rokas bija asinīs un baigi sūrstēja. Tuvējās pudelītēs nebija ūdens, bet sporta dzēriens, rokas “slaucīju” pret samirkušo lietus jaku, lai vismaz drusku tās dabūtu tīrākas. Kādu laiciņu lēnām kāpu lejā. Kāpšana bija ļoti lēna. Palika drusku lēzenāks, šoks, likās, ka bija pārgājis, un izlēmu atkal atsākt skriet. Atkal dažus apdzinu, bet vienā brīdī, droši vien vēl sasprindzinājuma dēļ, aizķēru ar kāju akmeni un nu lidoju uz priekšu. *****, baigi sasitu kāju, potīte sāpēja tā, ka uz pirmo momentu šaubījos – vai vispār varu paiet? Katra plauksta bija ieguvusi vēl pa kādai rētai. Šoreiz pārgāju uz “superslow mode. Lēni gāju, jo ātri nevarēju, sāpēja ahilejs, bija pazudusi pārliecība. Zinot, kāds esmu optimists, pie sevis pieņēmu lēmumu, ka, ja būs vēl viens šāds kritiens, tad jāpārdomā, vai nevajadzētu mest mieru, jo apavi tiešām ļoti slīdēja. Nonācu līdz posmam, kur “satiekas distance” un bija neliela cilpa. Pretim nāca Andis, viņš priecīgs teica, ka viss esot labi, par ko arī šoreiz, netipiski latvietim, arī es biju priecīgs. Teicu, ka baigi nokritu un sliktākais, ka esmu pazaudējis pārliecību par skriešanu lejup. Tad apskatījos uz kāju, tur bija, īpaši neizpušķojot, galda tenisa bumbiņas puses izmēra “izaugums” uz apakšstilba. Neizskatījās labi. Andis arī nošausminājās un aizgāja lielajā kāpienā. Paskatījos pulkstenī, lai piefiksētu, cik tālu esmu aiz viņa. Līdz punktam drusku paskrēju, bet pārsvarā gāju. Tomēr labi, ka nebija tālu. Sameklēju medpunktu, iestājos dzīvajā rindā. Tur viss, protams, notika “portugāliski”, proti, ļoti lēnām. Kad pienāca mana kārta, mani “notīrīja”, dezinficēja, aplīmēja roku – it kā saveda kārtībā. Tajā brīdī sapratu, ka cīņa ar saviem tiešajiem konkurentiem visdrīzāk ir zaudēta, bet par izstāšanos nevarēja būt ne runas. Kaut ko apēdu, uzlādējos un gribēju iet lielajā kalnā. Pirms izejas visiem lika uzrādīt četras lietas: mobilo telefonu, izdzīvošanas paladziņu, lietus jaku un vismaz 1 litru dzeramā. Tiesneši pieminēja: “It`s very cold up there…” Pēc mirkļa biju vietā, kurā biju saticis Andi, precīzi nevarēju pateikt, bet biju vairāk nekā 1 stundu aiz viņa (pēc rezultātiem kontrolpunktā biju 30min aiz viņa, tas nozīmē ka tur paliku vēl 30min). Tomēr precīzi nezināju, jo biju uzlicis pulkstenim “saudzīgo” režīmu, un, kad apstājos uz ilgāku laiku, tas apstādināja arī hronometru, tāpat GPS signālu tas uztvēra pārāk reti. Tāpat biju atskārtis, ka man ir “nomiris” telefons, kas patiesībā bija skumji, jo nevarēju neko nobildēt, nofilmēt, ar kādu sazināties, apskatīties, cik km veikti. It kā sīkumi, bet viss šai dienā bija pret mani. Sākās kāpums, īsti nevarēju pakāpt ar lieliem soļiem, jo kājas ādu vilka brūce, man ļoti nepatika šis posms, priekš manis bija arī pārāk vertikāls kāpiens. Lēzenākos kāpienos biju daudz stiprāks. Šis bija klasiskais posms, kurā kāp, un tad, kad jau trešo reizi tev liekas, ka nu būtu jābūt augšā, tā vēl joprojām nav.  Bet es zināju, ka tā ir augstākā virsotne – Pico Ruivo, attiecīgi, kamēr apkārt joprojām bija augstāki kalni, tikmēr jākāpj tikai augšup.

Skats no Observatorijas, no kurienes “nācām”..

Skats no observatorijas, no kurienes “nācām”…

Te tiešām pavērās fantastiski skati, tālumā redzēju observatoriju, kurā bija sarunātā atbalsta grupa ar Coca-Colu. Tas deva nelielu devu motivācijas. Iegāju atpūtas punktā augstākajā virsotnē, lielākā daļa kāpumu jau bija aiz muguras. Nākamais posms, zināju, būs ļoti skaists, vēlāk pa vidu – atbalstītāji, tikai jāskrien un jāpriecājas. Samērā ilgi uzkavējos punktā, bija laba apetīte pēc garā kāpiena, bet labā noskaņojumā devos tālāk. Atsāku skriet lejup. Fiziski jutos ļoti labi, pa līdzeno kraujas malu skrēju, dzinu visus, kuri bija tuvumā. No tā brīža līdz finišam mani apdzina tikai viens skrējējs, kurš aizlidoja garām vēlāk lēzenā noskrējienā. Kalnā ātri kāpu, bet, tā kā viss bija kapitāli ievilcies un pulkstenis rādīja ap 10 stundām distancē, kur manā plānā bija jābūt apmērām astoņām, tad man bija beigušies visi ēdamā krājumi. Tomēr mierināju sevi ar domu, ka kalnā vismaz būs Coca-Cola. Ja vien varētu, piezvanītu, lai atnes arī Snickerīti. Man tā gribējās šo kombināciju! Gatavojoties atrādīties atbalstītājām, zināju, ka ar ātrumu te nepārsteigšu, un, lai arī bija vēss, novilku lietus jaku, uzspodrinot nesen kā saņemto TrueStory kreklu ar Latvijas simboliku. Diemžēl, kā jau tas bija visā skrējienā, kļūda rezultātos nerādīja mani iepriekšējā punktā. Vienīgā informācija tika saņemta no Anda, ka es esmu kārtīgi nokritis, telefons izslēgts, un, tā kā kalnā bija ļoti auksti, mani neviens kalna galā nesagaidīja. Gaidīja, bet mašīnā sildoties, nevis vējainajā trases malā. Es biju tiešām vīlies, bet biju pārliecināts, ka nākamajā punktā kādam jābūt, tas bija pēc aptuveni 5 km noskrējiena.

Madara Lebedoka energy bar

Madara Lebedoka energy bar

Šo posmu veicu samērā ātri – zem 40 minūtēm, un, jau tuvojoties punktam, man pretim skrēja Madara – priecīga, ka es vispār esmu dzīvs. Šis bija lielais somu punkts, tiesa gan, arī apšaubāmas kvalitātes, jo somas bija ārā, nebija nekādas telpas, pat ne tuvu nevarēja salīdzināt ar 115.km lielo kontrolpunktu, kurā mani dakterēja. Lai vai kā – uzvilku sausu kreklu, pārvilku zeķes, paņēmu līdzi papildus ēdamo, sabučoju Madaru. Prasīju, kā iet pārējiem. Elīna atbildēja, ka Andis jau nākamajā punktā un priekšā kādas 2 stundas.

Pie “somu” punkta ar ēnu.

Pie “somu” punkta ar ēnu.

Sapratu, ka te viss beidzies, un devos tālāk tikai finišēt (izrādās gan, ka šī informācija bija nepatiesa, bet tāds jau bija šis skrējiens). Ar nelielu vilšanos sevī skrēju uz nākamo posmu. Jutos ļoti labi, priekšā bija pēdējais kāpums, aptuveni 600 vertikālie metri, un tad – 27km “finišēšana”. Šis, liekas, vienmēr interesanti, ka finišēšana notiek, liekas, jau pēdējos 25-30km, bet patiesībā tie ir 25(!) km, un tie, kuri skrien, droši vien reti domā, ka tas jau tāpat būtu ļoti daudz (arī pēdējie 10km vienmēr liekas ļoti gari). Līdz nākamajam punktam atkal daudzus apdzinu, noskrējienos pietuvojos, kalnos kāpām visi kopā, pa līdzeno biju viens no retajiem, kurš skrēja. Bija tikai jāsaņemas un jāskrien. Ieejot punktā pirms noskrējieniem, ierāvu magniju, padzēros un daudz vairs punktos neuzkavējos, bija baigi auksts un vējains. Sākoties noskrējienam, sāka satumst un līt… Pie sevis nodomāju – nu ne jau vēl tumsa un lietus! Par laimi, tās bija tikai pāris piles, bet, lai sasildītos, biju sācis skriet krietni ātrāk. Bija labs – latvisks skrējiens lejup pa smilšainām kalnu takām. Dalībniekus pārķert sanāca ļoti lēnām, kaut gan apdzinu kā stāvošus, laikam bija notikusi liela izretošanās. Ieskrēju pirmspēdējā punktā, līdz beigām palikuši aptuveni 17km, nākamais “sprintiņš” 5km ar pamatīgu noskrējienu (-320 vertikālie metri jeb 6 Siguldas), un tad 12km līdz finišam. Bija baigi tumšs, lampa man arī nebija nekāda labā līdzi paņemta, nevarēju atšķirt peļķes uz ceļa un dubļus uz takām. Skrēju visu laiku, līdz distance ieveda Siguldas tipa mežā, pa taciņu skrienot pa nogāzi, zināju, ka gaišā laikā te varētu kārtīgi “maukt”, visu laiku gaidīju vertikālo noskrējienu, kura galā bija jābūt pēdējam punktam. Beigās arī sagaidīju, tajā apdzinu cilvēkus 6-7, nezinu, ko viņi tur darīja, jo arī es biju lēns un ļoti piesardzīgs, bet viņi iepalika pamatīgi. Tikai tad, kad gāju ārā no punkta uz finišu, viņi parādījās pie telts. Sākās pēdējais posms, nieka 12km. Sākums varēja būt skaists, gar klinti aptuveni 300m augstumā, lejā pret kalna malu sitās okeāna viļņi, kuru baltumu varēja redzēt arī naksnīgajā tumsā. Bija sajūta, ka šo posmu veicu pilnīgi viens, bija kādi pāris “rēgi”, kas uzpeldēja nakts tumsā, dažus skrējējus atstāju, uzreiz izejot no punkta, citi priekšā nebija redzami. Distance kopēja kalnu nogāzes kontūru ar visām “kabatiņām” un ielokiem, pēc kādiem 4km bija ūdenskritums, zem kura bija gribot negribot jāizskrien. Organizatori bija iedeguši lampiņas aptuveni kilometra garumā, kas izgaismoja taciņu gar kalnu – tas bija tiešām skaisti, lai gan fotogrāfijā tas noteikti izskatītos pēc … nu jūs jau ziniet. Pēc kalna malas skrējiena bija jāpārceļas pāri virsotnītei un tad jau pa iekšējo malu jādodas uz Machico, kur bija distances finišs. Pēdējie 5km gāja pa malu ūdens savākšanas kanālam, kādi ir gandrīz katram kalnam. Manuprāt, Madeirā tādā ziņā ir ļoti attīstīta ūdens infrastruktūra un visa šāda veida būvniecība. Naksnīgā tumsā noķēru pāris “rēgus”, kurus astrālie vai ezotēriskie ķermeņi noteikti bija pametuši, un tos apdzinu. Ļoti gari gāja šis posms, bet beidzot tika sagaidīts pēdējais noskrējiens uz finišu. Kājas sāpēja, bet nebija ļoti grūti, pēdējie pagriezieni gar okeāna krastu, skatītāju atbalstīts sasniedzu finiša koridoru, kurā finišēju kopā ar Madaru un Latvijas karodziņu. Finišs bija sasniegts.

Finišs

Finišs

Šoreiz skrējiens un viss brauciens tiešām bija pārbaudījumu vētra, kaut kur pa vidu apēdās arī lielais prieks un motivācija par visu skrējienu. Tas kaut kādā mērā nesniedza iepriekš iedomāto, distance nebija viegla, bet to pabeidzu bez īpašas piepūles, kājas jau šodien (2 dienas vēlāk) faktiski vairs nesāp. Acīmredzot, nebiju atdevis “sevi visu”, bet varbūt tā šoreiz bija labāk, varbūt tas bija nevis pārbaudījums, bet kāds mani pasargāja…

Selfijs Zigim.

Selfijs Zigim.

Vai Madeira ir pievarēta? Varbūt, bet man ir sajūta un vēlme kaut kad atgriezties, varbūt arī 115km distancei, tagad jāpameklē nākamais piedzīvojums – kādi varianti?

Pārpublicēts no Ērika Lebedoka ieraksta

TGC 64km 2018

Ja SKM bija sacensības, kas iezīmēja visnopietnāko gatavošanos kādam skrējienam līdz šim, tad gatavošanās periods TransGranCanaria (TGC) 64km bija līdz šim izaicinošākais un vairāk atgādināja nebeidzamus amerikāņu kalniņus jau kopš decembra sākuma, kad sāku just pirmās traumas pazīmes. Sākumā it kā zudis atsperīgums kājā pārvērtās ceļa sāpēs un beigās izrādījās samocīts hamstrings. Kad viens garais treniņš beidzās jau pie 4km, nāca sāpīgā atzīšanās, ka šoreiz izskriet caur sāpēm nevarēs. Bija tieši divi mēneši līdz TGC, un cīnījos ne tikai ar traumu, bet arī ar sevi, mēģinot atrast kaut kādu cerību ne tikai tikt līdz startam, bet arī finišēt. Viegli nebija, un brīžiem šķita, ka katru soli uz priekšu pavada divi atpakaļ. Vienā brīdī gan nonācu pie atklāsmes, ka spēšu gūt gandarījumu arī, aizbraucot uz Kanārijām atbalstīt citus, un tad izdevās šo visu epopeju ņemt krietni vieglāk un veselīgāk.

Janvārī hamstrings jau kļuva par dzīvotāju, taču prieks bija īss, jo gandrīz uzreiz ieskrēju nākamajā problēmā. Otra kāja bija acīmredzot apvainojusies par to, ka nākas pamatīgi kompensēt, un attapos ar sāpošu apakšstilbu. Tā kā kaulu plēve, tā kā soleus muskulis, googlējot varēja tikt arī līdz stresa lūzumam. To gan Džokers teica nedarīt, tāpēc vēru google ciet, paļāvos uz fizioterapeitu, vingroju un Supervaroņu treniņos regulāri atrādīju teipus dažādās krāsās un lokācijās. Mani pašu pārsteidza, ar kādu mieru (salīdzinot ar hamstringu) uztvēru šo traumu, lai arī līdz startam bija vēl mazāk laika. Biju sapratusi, ka grūtais, taču vajadzīgais, lēmums par dažiem izlaistiem treniņiem mani drīzāk dabūs uz starta līnijas, nekā bailes nebūt gatavai, sakost zobus un skriet līdz tas vairs nav iespējams. Neapskaudu gan Andri šajos brīžos, kad jau atkal tika nosūtīta ziņa, ka jāievieš korekcijas treniņplānā un jāmēģina atrast kāds cits veids, kā kaut cik nebūt sagatavoties.

Tomēr pat ar visu šo ņemšanos treniņprocess nebija pavisam draņķīgs un zemē metams. Biksti-Rīga koptreniņā izskrēju komfortablu PB pusmaratonā, Siguldā regulāri vācu augstummetrus un pašās pēdējās nedēļās pirms skrējiena aizvadīju nedaudz garākus, komfortablus skrējienus, kas viss deva pārliecību, ka noskriešu. Iespējams, vairāk uz svaigumu un emocijām, bet līdz galam tikšu.

Processed with VSCO with a6 preset

Numurs iegūts, atliek tik tāds sīkums kā noskriet

Kanārijās kājai patika. Lai arī dažos treniņos vēl mazliet juta apakšstilbu, gan kāpšana Teidē, gan piecu stundu pārgājiens pa Mascas taku tika uztverts ar sajūsmu un kļuva tikai labāk. Dienas bija tik piepildītas un apkārt tik daudz jauna, ka varbūt vienkārši vairs nebija laika 24/7 domāt par katru sīkāko sajūtu apakšstilbā, un pēc laika tas vairs nebija jūtams. Vai arī svarīgāk bija izvairīties no grupā apkārt klīstošajiem baciļiem, kas veiksmīgi izdevās, un apakšstilbs palika otrajā plānā. Lai vai kā, veselība (beidzot) bija uzdevuma augstumos. Pēc pārbrauciena no Tenerifes uz Gran Canaria atpūtu nomainīja jau sacensību noskaņojums, taču ne expo apmeklējums, ne trases izpēte nespēja izsaukt satraukumu. Mērķis noskriet zem 8 stundām, cīnīties par vietu top 10 un censties iegūt 650 punktus tikai iepriecināja.

Vienīgais, kas neiepriecināja, bija laika prognoze. Mani gan tas skāra salīdzinoši maz, taču piektdienā, kad bija paredzēts starts maratona distancei, solīja lietu visu dienu. Ceturtdien, apskatot Roque Nublo un tuvumā esošo kāpumu uz Pico de las Nieves, secinājām, ka viens negants kāpums ir izlaists, atņemot apmēram 300 augstummetrus un 2km. Vakarā bijām knapi paguvuši saplānot atbalstu trasē Kristapam, Leldei un Andrim, kad atnāca ziņa no organizatoriem, ka maratona starts tiek pārcelts uz sestdienu. Pagāja mirklis, kamēr sapratām, cik ļoti tas visu sabojā, jo visa mūsu lielā kompānija skrien vienlaicīgi un būtībā arī visi paliek bez atbalsta. Izjuka skaistais plāns, ka Jānis Kūms aizvedīs visus 64km skrējējus uz startu un pēc tam atbalstīs trasē. Nāksies vien tikt galā pašiem, jo nevarēja arī paļauties uz tiem dažiem 125km skrējējiem un viņu atbalsta komandām, ka sanāks būt kontrolpunktos apmēram vienā laikā. Nelāga situācija, taču dusmoties vai pārdzīvot jēgas nebija. Darījām, ko varējām, radoši steidzām gādāt trūkstošo obligāto ekipējumu un krājām spēkus.

Pienāca piektdienas vakars. Kad Andris aizbrauca uz startu, sajutu pirmo kārtīgo satraukuma vilni, jo tad beidzot bija skaidrs, ka nu gan viss sākas. Noskatījāmies starta tiešraidi un devāmies pāris stundas pagulēt.

Sestdiena. 5:00. Modinātājs. Vispirms ar prieku noskaidroju, ka Andris cīnās par augstām vietām, tikai tad sāku ģērbties un gatavoties braukšanai uz startu. Prieks gan ir īss – pēkšņi Lelde paziņo, ka Andris stāšoties ārā Artenarā. Tas izsit no sliedēm, taču cenšamies situāciju risināt. Andris ir gatavs palīdzēt trasē, līdz ar to uz 64km startu Artenarā braucam ar mūsu mašīnu, nevis Ģirta auto, kā sākumā bija paredzēts. Par stūrēšanu esmu priecīga, jo tādā veidā esmu pieradusi noskaņoties sacensībām, tāpēc šīs izmaiņas galu galā nospēlē man par labu.

64km skrējēji pirms starta un Džokers. Trūkst tikai Ģirta

64km skrējēji pirms starta un Džokers. Trūkst tikai Ģirta

Ceļš uz startu ir veiksmīgs – aizbraucam bez sastrēgumiem, atrodam parkinga vietu, un man izdodas izstāvēt tualetes rindu pārsteidzoši ātri. Kamēr puiši vēl gaida, atrodu Andri, kuram atdodu daļu želeju, pretī saņemot pēdējos padomus un norādījumus. Drīz arī tiek atvērti starta koridori, un ieņemu vietu pirmajā, kas ir skumīgi tukšs, salīdzinot ar pārējiem. Nebūtu jau nekāda vaina, ja vien ārā nebūtu knapi +6°C, es nestāvētu plāni saģērbusies un neiebilstu pret bara siltumu. Drīz vien gan koridorus apvieno, un ultratakas video varu uztaisīt jau siltākos apstākļos.

Gandrīz nevar pateikt, ka šajā brīdī ir diezgan vēsi

Gandrīz nevar pateikt, ka šajā brīdī ir diezgan vēsi

Līdz startam ir palikušas vien pāris minūtes, bet joprojām nekāda satraukuma. Nav pat sajūtas, ka vajadzētu uztraukties par traumām, lai gan pēdējā treniņā bija jūtams neliels diskomforts un kājas bija smagākas kā gribētos. Priecājos, ka par spīti visam stāvu uz starta līnijas un nejūtu šaubas par finiša sasniegšanu. Tā ir sasodīti laba sajūta, it īpaši, kad vēl nemaz ne tik sen nebiju droša, ka šāds brīdis vispār pienāks, un ar šādām pozitīvām emocijām arī dodos trasē.

Lai arī distance sākas ar kāpumu, kilometri paiet ātri, esmu atradusi ritmu un jūtos labi. Nemaz neesmu pārsteigta, ka drīz vien mani apsteidz Ruben, taču to, ka vēl pirms pirmā kāpuma beigām mani noķers arī Dāvis, gan negaidīju. Nevaru saprast, vai neesmu iesākusi par mierīgu, bet apgriezienus neuzņemu, un tā arī kopā aizskrienam līdz pirmajam KP Tejeda, kur ierodos pāris minūtes pirms plānotā laika.

Pirmajā brīdī KP mazliet apmulstu, jo liekas, ka tur valda haoss, un uzpildīt ūdeni prasa vairāk laika kā gribētos, jo cilvēku daudz, bet trauki vien divi. KP gan ir noķerts arī Ruben, un mēģinu izmantot izdevību aizlaisties no puišiem, jo gribas skriet vienai un savā ritmā. Nākamā kāpuma sākumā Ruben vēl turpat netālu ir, bet drīz vien jau esmu atrāvusies un sparīgi kāpju augšup, apsteidzot daudzus citus. Atkal un atkal nopriecājos, ka nūjas ir īsu kāju labākais draugs, jo tik raiti augšā vēl nekad nav gājis, un nav ne miņas no hamstringu vilkšanas vai muguras sāpēm, ar ko biju saskārusies kāpumos iepriekš.

Roque Nublo atbilst savam nosaukumam

Roque Nublo atbilst savam nosaukumam

Dienas pirmā daļa ir samērā apmākusies un mitra, klajākās vietās vējā ir vēsi pat ar visu aktīvo kustēšanos. Kilometri gan pazūd ātri, un tuvojos fotopunktam jeb Roque Nublo. Iespaidīgais akmens atbilst nosaukumam un ir pazudis mākonī, kas atvieglo šī posma veikšanu, jo nav ne mazākā vilinājuma novērsties no Liepājas mola cienīgā seguma. Neilgo posmu paveicu ar veseliem ceļiem un drīz esmu atpakaļ uz skrienamas takas, kas ved El Garañon virzienā. Zinu, ka daudz nav palicis līdz KP satikšu Andri, un tas mudina kustēties raitāk. Vispirms tik jāpārskrien pāri dambim, kas vairāk atgādina lielu peļķi, taču veiksmīgi tieku cauri sausām kājām.

Arī El Garañon ierodos pirms grafika. Ir liels prieks ieraudzīt Andri, un es patiesi novērtēju, ka pēc izstāšanās viņš ir gatavs atbalstīt pārējos. Uzzinu, ka pie Roque Nublo biju 31. vietā, kas nav gluži tas, kas plānots, taču pagaidām nesatraucos, jo sajūtas ir lieliskas un varu paspiest vēl. Tieku pie kolas un apelsīniem, neatsakos arī no putu ruļļa. Pie ūdens uzpildes gan atkal pazaudēju vairāk laika kā vajadzīgs, jo no brīvprātīgajiem nesapratu, ka ūdens ir ārpus šķūņa un velti cenšos to atrast iekšpusē.

Noskrējiens no El Garañon uz Tunte

Noskrējiens no El Garañon uz Tunte

KP pametu labā noskaņojumā. Drīz esmu mainītajā trases posmā, ko izstaigājām jau iepriekš, un apmierināta secinu, ka tie trases posmi, ko apskatē atzinu par skrienamiem, lielā mērā arī tiek pavadīti skrienot. Trasi kopš ceturtdienas ir papildinājuši dubļi un vairākas tērcītes, taču ar visu manevrēšanu starp peļķēm un akmeņiem uz priekšu kustos, manuprāt, raiti, un drīz pienāk brīdis, kad nūjas tiek ieliktas somā, jo trases profils ir uzņēmis kursu uz leju. Sākumā noskrējiens grūtības nesagādā, taču nav tālu līdz tehniskākai serpentīna daļai, kas ātri iezīmē manas vājās vietas. Visa uzmanība ir uz akmeņiem zem kājām un ātrums nekāds. Dažus gan pat apdzenu, un vien retais skrien ātrāk par mani, tā ka nejūtos arī tik slikti. Visbeidzot redzams serpentīna gals un asfaltētais ceļš, kam jāpārskrien pāri, un man izliekas, ka kāds mani sauc. Apkārt skatīties gan vēl ir pārāk bīstami, tomēr jau drīz esmu uz asfalta un ieraugu, ka saucējs ir neviens cits kā Andris. Tas ir pavisam negaidīts pārsteigums, un pārdesmit kopā noskrietajos metros uzzinu, ka līdz KP nav daudz, esmu jau labākā pozīcijā, un netālu priekšā ir vairākas konkurentes, ko noķert un apdzīt. Ar jaunu sparu un motivāciju paveicu atlikušo noskrējienu līdz Tunte, kas jau vairāk atbilst manai gaumei, tomēr tāpat pamanos padot dažas piespēles ar nelieliem akmeņiem potītēm un kādu reizi tās arī pagriezt. Par laimi, nekādu jūtamu seku tam nav.

Akmeņi... Akmeņi visur

Akmeņi… Akmeņi visur

Drīz akmeņu taka pāriet asfaltā. Noskrējiens tāpat ir stāvs, tāpēc nedaudz sevi bremzēju un drīz ieraugu baznīcu un tai blakus arī 3. KP Tunte. Grafiks tiek pildīts ar uzviju, ierodoties vairāk kā 20 minūtes ātrāk, kas pārsvarā ir uz mainītās trases rēķina. Skrienot biju centusies izdomāt visu, ko vajag KP izdarīt, tomēr izdomātais paliek otrajā plānā, kad pavisam negaidīti sev priekšā ieraugu Andri. Tā ir jau trešā reize, kas ir precīzi par trim reizēm vairāk, kā vispār biju cerējusi iegūt kādu atbalstu trasē. Džokers lieliski supportē, pie visa tieku bez prasīšanas. Kamēr dzeru kolu un tieku pie izrullētiem hamstringiem, uzzinu, ka esmu 24. vietā, kas skan jau krietni labāk. Jācīnās tālāk! Uzpildu pudeles, paķeru kādu apelsīnu, gabalu aiz KP mani vēl pavada un uzmundrina Andris, esmu tik noskaņota pēdējiem 30km, ka tikai pārsimts metrus vēlāk saprotu, ka KP satiktais un pasveicinātais Spaidijs nozīmē vien to, ka arī viņam skrējiens beidzies ar DNF.

Vien atgriežoties Latvijā, no ģimenes uzzinu, ka apmēram šeit mans telefons bija sācis dzīvot savu dzīvi un uz nebēdu zvanījis gan vecākiem, gan māsai. Viņiem gan atšķiras viedokļi par to, vai pēc dzirdētajiem trokšņiem esmu kāpusi kalnā vai skrējusi no tā lejā, un taisnība ir abiem, jo pa to laiku biju paspējusi darīt abus un vēl pabūt KP. Drīz gan telefonam apnīk, un ģimene var sekot līdzi lieki netraucēta, jo runāt tāpat neesmu gribējusi.

Trasē ir pavadītas vairāk kā četras stundas, un vairs nav ne miņas no mākoņiem, ir saulains un silts. Neapstājoties kāpju augšup. Lai arī kāpums nav nedz garš, nedz sarežģīts, kājas vairs nav svaigas, un lielākā motivācija ir priekšā esošie dalībnieki, ko vajag apdzīt. Prieks ir par katru apsteigto zaļo numuru, taču aiz muguras atstātie zilie 125km numuri nekādu gandarījumu nedod.

Drīz kāpumu nomaina noskrējiens. Sākumā veicas labi, un strauji tuvojos priekšā esošai skrējējai. Kad esmu tieši aiz muguras, šī tik pamet skatu atpakaļ un kāpina tempu. Viņai noskrējiens padodas labāk, taču nekur tālu atrauties viņai nesanāk, un pēc pāris minūtēm jau atkal esmu aiz muguras. Tad viņa atkal uzskrien ātrāk, lai pēc brīža atkal būtu panākta. Nesaprotu, kāpēc viņa visu laiku neskrien tik ātri, ja reiz viņai tik viegli tas sanāk. Es tur veikla nejūtos, kaut kā ķepurojos lejā un cīnos ar tulznām un akmeņiem, taču apņemos meiteni prom nelaist un sekot viņas trajektorijai. Nav nekādu šaubu, ka tuvojamies dienvidiem, jo ir pamatīgs cepiens, un seja deg tikpat ļoti cik pēdas. Te noderētu SPF krēms vai vismaz cepure. Varētu sapņot arī par KP un aukstu ūdeni, bet nedrīkst novērst uzmanību.

Ceļā uz Ayagaures

Ceļā uz Ayagaures

Tiekam līdz asfaltam, kas vēsta par Ayagaures tuvumu, un piespiežu sevi skriet arī pret kalnu, kas vairāk ir tāds švaks Siguldas serpentīns, līdz ar to – nekāda iemesla pāriet soļos. Pēc sajūtām pārkarsusi ierodos Ayagaures KP, kur cenšos operatīvi nomazgāt seju, padzert kolu un izpurināt akmeņus no apaviem. Liekas, ka varētu būt kādi +30°C, bet noteikti tik karsts nav. Kamēr laistos ar ūdeni, sprīža attālumā no sejas uz milzu pannām tiek gatavoti rīsi, un no tā aromāta karstumā vēders griežas vien. Uzpildu pudeles un bēgu prom.

Sākas pēdējais kāpums šajās sacensībās. Tas ir vēl īsāks par iepriekšējiem, vien 2km ar astīti un būtībā pilnībā skrienams, bet esmu izcepta un spēju tikai kāpt. Priekšā ir meitene, kas skrien un attālinās no manis, un es apzinos, ka skrienot šīs mokas ātrāk beigtos, taču tik un tā nespēju sevi piespiest skriet. Ir grūti, karsti, un es neiebilstu pret mākoņiem un ēnu. Lai nejustos pavisam nožēlojami, lieku sev pārvietoties ātrāk par citiem kāpējiem. Izdodas.

Uzsākot pēdējo noskrējienu

Uzsākot pēdējo noskrējienu

Beidzot esmu augšā, un ir skaidrs, ka līdz finišam būs tikai uz leju. Nolieku nost nūjas, un esmu gatava pēdējam noskrējienam. Vismaz man tā liekas. Akmeņainais noskrējiens ir briesmīgs, un es smilkstēdama kārpos lejā, jo katrs neveiklāks solis uz kustīga akmens sāp. Kad taka kļūst jau līdzenāka un pāriet izžuvušā upes gultnē, parādās naiva cerība, ka kļūs labāk, bet tā nenotiek un viss joprojām ir vienos akmeņos. Lielāki akmeņi ir stabilāki un rada mazāku diskomfortu, bet to nav daudz un trāpīt soli precīzi uz tiem nu jau ir diezgan liels izaicinājums. Skriešana mijas ar iešanas pārtraukumiem, dusmojos uz akmeņiem un sevi un ilgojos pēc mīkstām meža takām. Emocijas dzen uz priekšu, tomēr ir sasodīti karsti, un vien retā vietā uz īsu brīdi ir ēna. Šis pavisam noteikti ir trases depresīvākais posms, un tā dēļ jau tagad nekārojas atgriezties TGC.

Klausu Džokera padomam un kritiski uztveru līdzjutēju, brīvprātīgo un izkārtņu versijas par atlikušajiem kilometriem. Lai gan joprojām esmu soli priekšā savam grafikam, neesmu līdz galam pārliecināta, ka izdosies iekļauties 8 stundās. Stāstu sev, ka viss ir galvā, te visiem ir grūti un vajag tik skriet uz priekšu. Atgādinu, ka man nevienā brīdī nav sāpējusi kāja, kas vien ir svinēšanas vērts, lai tik kaut kā novērstu domas no bedres, kur esmu iekritusi. Tā nu neatslābstu, strādāju, dusmojos, ar milzu gandarījumu gandrīz kā stāvošu apdzenu meiteni, kas pēc Ayagaures bija skrējusi kāpumā, nedaudz atžirgstu papildus dzirdināšanas punktā 7km pirms finiša, kas viss kopā dod nelielu otrās elpas atblāzmu, un noskrienu pāris labus kilometrus. Kad upe kļūst par ceļu, izdodas divi kilometri uz 5min/km, jau ir redzama pilsēta, un tad… tad mani noķer karstums.

Upes gultne kļuvusi par ceļu, bet prieks par to nosacīts

Upes gultne kļuvusi par ceļu, bet prieks par to nosacīts

Liekas, ka, turpinot skriet šādā tempā, diez ko labi šis pasākums nebeigtos. Jūtos un laikam arī esmu pārkarsusi. Lai arī nav nekādu diskusiju par to, vai šeit ir jāskrien, es eju. Gabalu eju, atkal skrienu. Šādi tieku līdz kanālam, kur mani panāk viens iepriekš apdzīts puisis. Laižu viņu garām, bet šis pāriet soļos un saka, ka ir jāskrien. Es esot stiprāka, un man ir jāfinišē pirms viņa. Mirkli pretojos, bet uz to brīdi nelabums ir mazliet pārgājis, un mēģinām skriet kopā. Kanāls ir pārsteidzoši ērti skrienams, un tiekam līdz pēdējam KP Parque Sur. Sākumā biju domājusi, ka šajā punktā vispār nestāšos, jo varētu taču paciesties pēdējās 20 minūtes līdz finišam, tomēr sajūta ir tik draņķīga, ka izbaudu auksto ūdeni uz sejas un uzpildu arī pudeli.

Turpinām skriet uz finišu. Satieku gan Spaidiju, gan Spaidija atbalsta komandu, gabaliņu pirms finiša paskrienu garām arī Zanei. Lai arī neiztiekam bez iešanas pauzēm, kad skrienam, tad darām to ātri un sarunās ir vieglāk aizmirst par karstumu un nelabumu. Noskaidroju, ka puisis ir no Portugāles un viņam vislabāk padodas tehniski noskrējieni, ko galīgi nevarētu teikt par mani. Viņš domāja, ka ir bijis Lietuvā, bet pēc īsas Baltijas valstu ģeogrāfijas stundas izrādījās, ka tā tomēr bija Latvija. Rīga esot skaista, viņš ir apmeklējis daudzus muzejus, taču diez vai motivēju viņu tur atgriezties pastāstot, ka pašlaik tur ir -20°C un augstākais paugurs vien 300m virs jūras. Pļāpājot jau ir redzama finiša arka, un esmu bezgala pateicīga portugālim par kompāniju, bez viņa šis posms būtu krietni skumīgāks un diez vai iekļautos 20 minūtēs.

Vēl pēdējais pagrieziens uz finišu, un puisis uzsit pa plecu un saka “go get it”. Divreiz viņam tas nav jāsaka, un sāku paātrināties ar cerību, ka pietiks spēka līdz finišam. Pie barjerām jau stāv Andris, paņemu karogu, atlicis tikai sarkanais paklājs un emocijām bagāts finišs. Viss. 7:38:38.

Finiša smaids pasaka visu

Finiša smaids pasaka visu

Es to izdarīju! Es finišēju sacensībās, par kuru startu biju šaubījusies vien pāris nedēļas iepriekš, iekļāvos laika plānā un arī iegūtā 17. vieta starp sievietēm (142. kopvērtējumā) mani pilnībā apmierina, ņemot vērā šī brīža formu. Jūtos uzvarējusi visus šķēršļus, ko satiku pa ceļam līdz finiša līnijai, un tā ir sasodīti laba sajūta. Grūti iedomāties vērtīgāku pieredzi un ko labāku, lai gūtu pārliecību par sevi un gaidāmo sezonu. Lai kas arī notiks, es būšu gatava cīnīties. Par spīti sākotnējam riebumam, arī akmeņus būšu gatava redzēt jau maijā Spānijā.

Viens gan nav cīnītājs. Aiz šī stāsta ar laimīgām beigām stāv liela atbalsta komanda, kas palīdzēja man kļūt stiprākai, priecājās par panākumiem, bija blakus un uzmundrināja, kad lietas nenotika pēc plāna. Sirsnīgs paldies jums!

Tiekamies takās!

Apetīte aug ēdot jeb ar 100 jau par maz!

Distances profils

Distances profils

Kāpjot ārā no lidmašīnas ieelpoju atvaļinājumu. Noteikti vairāk nekā +30 grādi. Gandrīz gadu nekas tāds nav sajusts. Vēl dažas stundas ar Flixbusu un esam Bolcāno. Tos nieka 2 km jau nebrauksim ar taksi. Visu dienu nosēdēts. Uz Airbnb noīrēto apartamentu nolemjam doties ar kājām. Ejam gar šoseju, jo google maps uzrāda īsāko ceļu. Pēc dažiem simtiem metru pāris melnādainas senākās profesijas pārstāves novērtē mūs. Sakrāsojušās, super mini sarkanos svārkos. Nebūsim viņu klienti. Bet šis rūpals Bolcāno ir attīstīts. Nu jau ceļš aizved uz dzīvojamo rajonu. Stadions, picērija un kafijas veikaliņš. Vajadzīgā adrese atrasta, pastkastīte arī. Pēkšņi piefiksēju, ka man nav dzīvokļa Nr. Šeit tikai uzvārdi. Izdomāju, ka šis dzīvoklis būs īstais mēģinu atslēgt durvis. Palieku jau nedaudz dusmīgs, ka tik nekvalitatīvas atslēgas. Sāku pielietot to, kas man vēl ir palicis – spēku. Baiba vienā brīdī mani pārliecina, ka īstās durvis varētu būt stāvu augstāk. Labi, ka pārliecināja, taču zaudējām iespēju iepazīties ar Karabinieriem. Iekārtojamies savās mājās, kurās Baiba pavadīs 9 naktis, es 8.

36424261535_4ab71bdf3c_o

Izpētu laika prognozi. Aklimatizācijas plāns skaidrs.

  1. diena – jāuzkāpj 1500 vjl.
  2. diena – Šopings (jo sola lietainu laiku).
  3. diena – Kalni 2200 vjl.
  4. diena – mierīgi jāpadzīvojas ap 1500 – 1700 vjl.

Jāatpūšas un jāsagatavojas sacensībām.

Bolcāno ir tikai 150m vjl., bet skriešana pārsvarā būs augstkalnē.

Laiciņš jauks. Silta vasara.

Pārgājienu dienās ar Baibu nostaigājam pa 20km. Par daudz pirms 121 km sacensībām. Izejam arī trases sākumu. Liekas, ka skrējiens būs līdzīgs iepriekšējā gada UTMB CCC. Skaistums un ainavas dievīgas.

36426995805_35d473bc0e_o

Pienāk pirmstarta Diena. Manī iestājas apmulsums. Ko es šeit daru? Dzeru vinčikus pa vakariem un ēdu dienvidu augļus. Kādēļ un uz kurieni man jāskrien, turklāt 121km ar +7500 (kas beigās bija kādi 8000m vismaz). Mēģinu nospraust sportiskos mērķus – 3. vecuma grupā. Izskatās nereāli. Jo vecuma grupas līderi ir spēcīgi tehniskās distancēs. Labi, galvenais mērķis ir finišēt, lai varu dabūt pietrūkstošos 6 punktus UTMB (Ultra Trail Mont Blanc – skrējiens apkārt Montblānam 170 km ar 10 000 kāpummetriem, kas jāpaveic 46 stundās, taču ātrākie to dara 19 stundās. Elitārākās taku skriešanas sacensības pasaulē! Lai tajās piedalītos ir jāsakrāj kvalifikācijas punkti un jālaimē dalība izlozē, jo ir 3 gribētāji uz dalības vietu!)

Kādā brīdī man apmulsums ir tik liels, ka uzrakstu postu feisītī. Biju gaidījis, ka saņemšu atbalstu tikai no skrējējiem apmēram: Savāc savu pakaļu un velcies uz startu vai Kas ar Tevi noticis, es Tevi vairs nepazīstu formā! Taču saņēmu ārkārtīgi daudz atbalstošus un uzmundrinošus vēlējumus. Rodas sajūta, ka gribas skriet uz startu! Draugu atbalsts ir noderīgs.

Sky running

Jau skatoties ātrāko iepriekšējo finišētāju laikus, viss izskatās aizdomīgi. Kādēļ 17 un 18h, nevis 13 – 14h? Dalībnieku sapulcē tiek izstāstīti drošības noteikumi, kurā brīdi saukt medikopteri, kurā pietiek ar zvanu organizatoru glābējiem. Organizatori arī norāda grūtos posmos. Pastāv iespēja stipra negaisa laikā sacensības pārtraukt pavisam,  vai uz laiku. Vēl viņi uzsver, ka distance esot tehniska. Visu šo vārdu nozīmi vēl īsti neuztveru.

Pēc ekipējuma pārbaudes mēs 200 dalībnieki dodamies uz startu. Dalībnieki no dažādām valstīm. Baiba iedod buču.

Pirms starta man klāt pienāk Pēteris. Minhenē dzīvojošs puisis. Viņam arī vajag punktus. Novēlam veiksmīgu startu. Atskan jauka dziesma, laikam himna. Pistoles šāviens un dodamies skrējienā. Viegls iesildošs solis. Pēc 1km skrējiens beidzas, jo turpmākajos 15km būs jāsasniedz 2200m. Ja iekļaušos 3 stundās, tad būs gājis labi. Kāpjam pa stāvu ceļu augšup.

Skrien ar stilu

Novērtēju publiku. Viens vīrs stilīgs, koka paštaisītas nūjas. Rūtains kokvilnas krekls un bikses. Brezenta pleca soma.  Tad viens džeks no Francijai piederošas salas. Izskatās kā Šerpas. Ak, šīs mollīgās itāļu ultru skrējējas. Skatoties uz priekšu kalnā augšā, sanāk skatīties zem svārkiem. Ilgi tāds skats nav izturams. Dodos uzbrukumā. Apdzenu divas svārkainās. Pamanu priekšā dāmu līderes. Turos grupā ar viņām. Pamanu, ka skrienot panāku dāmas, taču kāpjot viņas attālinās. Laikam viņām pavisam cita tehnika. Labi, ka līderes pienācīgi apģērbtas biksēs.

Basta

Basta

Pulss ir labs, jūtos lieliski. Ceļš ir zināms, jo ar Baibu izstaigājām pirmajās dienās. Tuvojas pirmais dzeršanas punkts. Esam sasnieguši Operbolzano ciematiņu. Dāmas skrien 100m pa priekšu.  Līdz šim ciematiņam jūs varat uzbraukt ar gaisa tramvaju. Un pēc tam pa 15EUR varat doties izbraukumā ar mazbānīti. Līdz nākošajam ciematam. Šeit jau esmu bijis 2 reizes. Jūtos kā mājās. Želejas iet iekšā burvīgi. Dzeršanas punktam paskrienu garām. Jāizdzer no sākuma līdzpaņemtais. Līdzjutēji ar alpu zvaniem ieriktējušies ap trasi. Audzē riepu, dzerot alu un cepot gaļu. Dažs jau pavisam iesarcis. Protams, visi draudzīgi piedāvā iedzert alu.

Asfaltu nomaina priežu mežs. Patīkams, mīksts segums. Slēdzam lampu iekšā. Jau krēslo. Pēc kārtējās želejas sāk likties, ka dāmu līderes pa mežu pret kalnu skrien par lēnu. Uzņemu ātrumu un atraujos no viņām. Solis raits. Joprojām skrienam un stāvākos posmos kāpjam pret kalnu. Ik pa brīdim ieskrienam kādā aplokā. Jau sāku priecāties ka plāns Nr.1 tiks izpildīts. 3h iekļaušos sasniedzot pirmo mazo 2260 Ritner Horn virsotni. Pirmie 19 km būs noskrieti.  Šeit mēs ar Baibu baudījām dievīgo aprikožu kūku un kafiju īpašā noformējumā!

36050022270_db9ff7f209_o

Mosties. Pēkšņi kāds tuvojas, un man kāpumā garām aiziet ātrā solī Maria. Virsotnē viņa paliek punktā. Es skrienu garām. Ūdens man ir pietiekoši. Pirmajās divās stundās dzerts nav daudz. Uz brīdi brīvprātīgie mani aptur, norādot, ka kafija, tēja un viss pārējais ir tur. Bet pēc brīža esmu distancē. Lauku ceļš, kurš ved lejup. Var skriet. Gluži kā Stirnu buks. Lieku želeju pie lūpām. Kas tad tas? Tā ir pretīga. Tik pretīga, ka siekalas neizdalās. Kuņģis pateica ar labu nakti. Pirmo reizi šāda sajūta. Droši vien kalnu ietekmē. Pēc brīža sekas ir jūtamas. Ja, skrienot pa ceļu, es daudzus apdzinu, tad tagad Maria atkal man aiziet garām kāpumā. Tad vēl kādi jaunieši. Arī itāļu draiskule mani apdzen un vēl šķelmīgi man uzsauc – čau. Viss, sacensības man ir beigušās. Iespējams, labi vien ir, nodomāju. Mocīties netaisos. Pāreju baudīšanas režīmā. Cik labi, ka nekur nav jāsteidzas. Paldies visiem Facebook draugiem par atbalstu. Pāreju pie plāna B – finišēt un dabūt 6 punktus. Ārā nakts. Nekā interesenta. Marķējums labs.

Kāpju. Pa kalniem, lejup paskrienu. Akmeņi. Nekā neaug. Tad jau būsim virs 2000m. Kā koki zina, ka virs 2000m nav jāaug? Jauka taciņa gar klintīm. Brīžiem nesaprotu, kādēļ pie klintīm un tik labi skrienamajām takām tie itāļi piestiprinājuši troses. Paspīdinu lukturi lejā no kalna tukšumā. Tur nekā nav. Vairāk par puskilometru tur nevarētu būt, nodomāju, kad manis izkustinātie akmeņi tumsā noripo lejā ar akmens šķindošo skaņu.  Sāk aust. Skaisti, paliek vēsāks. Uzvelku lietus jaku. Ēšanas punkts. Iekšā varu dabūt tikai arbūzus un tēju ar kolu. Skaisti. Vienmēr esmu gribējis sagaidīt rīta gaismu kalnos. Tas notiek. Pēkšņi sāk parādīties cilvēki. Esmu kalnā migla. Izskatās pēc glābējiem. Jā, glābēji un fotogrāfi. Pozēju, nekas sakarīgs nesanāk.

36255930382_1e7689d803_o

Ceļš ved pa kalniem. Nākošā plānojas pusceļa atzīme, kur būs drēbju maiņa. Varēšu atstāt lielo lukturi. Soma paliks vieglāka.

Pēkšņi parādās vīrelis, kurš diezgan strauji pārvietojas pa kalnu. Nē, tas nav skrējējs. Dzirdu Alpu zvanu no viņa puses. Ezītis miglā. No miglas virs kalna parādās zirga galva, kas vēro mani. Mani jau vēro trīs galvas. Apreibinājies ezītis miglā, nodomāju. Zirgiem neesmu interesants. Šie dodas pie vīreļa, kurš no kules ņemas viņus barot. Tā strādā gani.

Skaistākā skrējiena  daļa

Skaistākā skrējiena daļa

Penser Joch. Puisis ātri atnes maisu ar manu Nr. Uzvelku silto jaku un tieku vaļā no liekā svara. Ir kādi 6 no rīta. Skriets nieka 9 stundas.

Man sagribas ēst. Jes, man gribas ēst. Mans vēders saka labrīt. Pēc brīža ēdu makaronus ar zupu. Garšīgākos makaronus pasaulē! Formāli pusceļš noskriets. Taču zinu, ka grūtākais priekšā! Punktā ievēroju poli. Visas takas nomarķētas ar sarkani baltām zīmēm. Kā Polijas karogi, es viņam nosaku. Viņš piekrīt un aizskrien.

Manā zemē nav kalnu, brīvprātīgajiem nosaku. Toties jums ir smukas meitenes. To viņi gan zina! Vēl nedaudz uz augšu un tad sāksies ilgs noskrējiens lejup. Pa ceļam vēl viena ganu būda ar pjedestālu, uz kura var uzkāpt uz zirga. Uz tā – kārtīga pātaga. Tā laikam brīžiem, kad klusām slavenais mīkstmiesis piezogas. Ja godīgi jāsaka, tad ātra kāpšana lejup pa akmeņu krāvumiem diez ko patīkama nav. Šajos brīžos tu sapņo par Latvijas taku skrējieniem vai rogainingiem. Ceļš ved lejup, akmeņi, akmeņi. Parādās zāle, tātad esam nedaudz ap 2000. Sāk smaržot pēc govīm. Jāieiet aplokā, kurš nodrošināts ar elektrisko ganu. Neticēsiet, bet ar elektrisko ganu man nav bijis fiziska kontakta. Man vienmēr elektriskais gans asociējās ar bērnību, kad 6 gadu vecumā ķēdīti iebāzu kontakta rozetes abos caurumos. Bija blīkšķis, nepatīkama sajūta pie rokām un apdegusi siena bērnistabā. Skrienot domāju, vai tiešām tā ir. Govju zvani šķind. Tās nobloķējušas izeju no aploka. Nākas gaiņāties. Nākošajā aplokā nākas sarunāt ar zirgiem, lai palaiž. Visumā ķēves ar kumeļiem liekas mīlīgākas par meža cūkām ar bērniem kādā no seklajiem rogainingiem pavasarī. Jau parādās koki. Esmu jau zem 2000m, sākas lauku ceļš lejup. Skrienu, kopš beidzās akmeņi. Skrienu aizvien ātrāk, ik pa brīdim jāpārvar vārti ar elektrisko ganu. Un šeit ir TĀ pirmā tikšanās. Diezgan uzmundrinoši jāsaka. Esmu priecīgs, ka nebija kā ar ķēdīti. Ripoju lejā. Jau redzu galdiņu. Domāju, ka varēšu iemalkot kolu ar tēju, bet nekā. Šeit tikai laika kontrole. Kādu kilometru baudu skrējienu pa līdzenu lauku ceļu, un sākas grūtākais posms pēc organizatora vārdiem. Iesākumā skrienu. Pēc tam pāreju ātros soļos. Lejā vieglāk elpot. Pēc 75km atzīmes redzu zīmi, ka ēdināšana pēc 500m. Paldies dievam, tas ir joks, jo jau pēc 100m esam lauku sētā.

36258566522_6aa31ce1a8_o

Ebenbergalm. Ēdu buljonu ar makaroniem. Pa virsu tēju ar kolu. Baigi garšīgi. Punktā sēž džeki, kas izstājušies. Kaut ko baigi stāsta vācu mēlē. Laikam gaida transportu. Šeit arī viena govs, kas iepriekšējā dzīvē bijusi suns. Atnāk un apguļas man pie kājām. Saimniece šo dzen prom, lai iet pie pārējām govīm. Negribīgi viņa aizvelkas ganībās. Negribīgi es sāku kāpt augšā pa ceļu. Ātri eju un skrienu pa lauku serpentīnu. Esmu kā kukuruzņiks, kas lēni ceļas augšup.  Ieleja paliek lejā. Šie kalni liekas lieli. Fonā visu laiku skan ūdenskritums un govju zvani. Izcila meditācija. Man skrien vīrietis 500m pa priekšu. Es nesteidzos. Serpentīns pāriet kāpienā pa akmeņiem! Paliek aizvien grūtāk un grūtāk. Bet kāpt augšā liekas ir vieglāk, nekā skriet lejā!

36426355625_08a886e0d6_o

Redzu puišus priekšā, sekoju viņiem, un puisis aizmugurē, no kura mūku. Koki nav un zāle pazūd. Ieleja nekur nepazūd. Dzirdu strautus čalojam. Govju zvani turpina ievadīt transā. Viegli reibst galva. Laikam atkal esam virs 2500m. Kāpjam augšā. Akmeņu krāvumi kļūst stāvāki. Dzirdu, ka puiši jau sasnieguši virsotni. Glābēji viņus jau sveic un skandina zvanus. Reāli grūtākais posms paveikts.

36030091790_f7bbc821f6_o (1)

Alpler Nieder. 2624m. Esmu kalna galā. Taciņa vijas pa kalna kori. Skats fantastisks. Glābēji mani vizuāli novērtē un palaiž distancē tālāk. Forši, var paskriet pa kalna kori. Pēkšņi priekšā kaut kas pazib. Adrenalīns. Sajūtu medījuma garšu. Ai, bet draiskā itāļu meiča. Noķeru viņu. Esam ap 2600m augstumā. Viņa tāda jocīga. Es viņai saku “Čau!”. Uz ko viņa man dusmīgi atbild: “Basta.” Es piedāvāju izsaukt glābējus. Viņa apsēžas. Un kaut ko itāliski nosaka, ko es iztulkoju kā – viss man apriebies, bet glābējus nevajag. Viņa neizskatās labi. Nolemju skriet tālāk. Jo itāļu valodu nesaprotu, bet viņa angliski nerunā. Forši ir skriet pa kalna kori. Brīžiem uzspīd saule, bet pārsvarā migla. Pēkšņi taka beidzās un saprotu, kādēļ obligātajā ekipējumā ir cimdi. Lejā var nokļūt tikai turoties pie troses. Var arī neturēties, bet tad no klints lejā nokļūsi ļoti ātri. Ātrāk nekā vajadzīgs. Šīs tad visticamāk šīs būs pēdējās sacensības. Domāju, kā pareizi kāpt lejā, lai satiktu sievu un bērnus. Kaut kā izdodas nokāpt. Nodomāju, ka ar steigu nepieciešama instruktāža kalnu kāpšanā! Paldies dievam, kaut kā lēnām pamazām lejā klumburēju, līdz taka paliek skrienama. Domāju par zupu un kolu. Atzīme 80km. Nieka maratons palicis. Parādās cilvēki. Apdzenu skrējējus, kam beidzies ūdens. Šie dzer no strauta. Man viss labi, tikai baigi gribas ēst. Ieskrienu ēšanas punktā. Tradicionālā recepte. Un ar diviem puišiem dodamies iekarot pēdējo virsotni. Šī vairs neliekas tik iespaidīga. Kaut arī visaugstākā.

1502616868731-332454684

Obere Sharte 2689m. Pārrāpjos kalnam. Puiši sen aizskrējuši. Apziņā paliek labāk, ka nu ceļš iet lejup. Skrienama gara taka gar kalnu. Aiz kalna nākamais kalns, tas pats. Izskatās kā apsniguši. Nē, tas nav sniegs. Ezers. Man likās, ka te jābūt dzeršanas punktam. Nav neviena. Varbūt nopeldēties? Spīd saule. Paliek karsti. Ai, slinkums. Pēc brīža redzu glābējus un ieraugu divas milzīgas slēpošanas trases. Nojaušu ko nelāgu. Lūk, jums, skriešana uz leju. Rāpies vien augšā. Bet šis ir ceļš. Es lēnām skrienu pret kalnu. Gribu arbūzu. Kalna galā tādam taču jābūt. Man pretī skrien mani apdzinušais vīrs, aplaudē un uzsauc bravo. Vai tiešām trasē bija apgriešanās punkts. Nē, viņš izstājies un dodas pie glābējiem!

Kalna galā būdā nekā nav. Tikai marķējums. Saprotu, kādēļ puisis izstājies. Jo no šejienes var labi redzēt, ka ilgi vēl nebūs nekas ne ēdams, ne dzerams. Skrienu, skrienu, labi, ka var paskriet. Parādās pa kokam.

36288922111_5e342ae831_o

Meraner Hūte. Slēpošanas trases. Skrienu lejā. Ēšanas punkts. 8gadīgs puišelis sagaida un konvojē mani uz ēšanas punktu. Līdz finišam tikai 25km pusmaratons. Tas nekas, ka skrieta jau 21h. 2h pat lēnā tempā no kalna lejā. Punktā ieraugu poli, kurš loka iekšā karbonādi. Sakās, ka esot piekusis. Pieņemu kļūdaināko lēmumu. Neiestiprinos un mūku no poļa. Ko tur rīt, ka ceļš iet lejā. Ceļš nepavisam neiet lejā. Skrienu lēzenā kāpumā un šķielēju atpakaļ. Polis man tuvojas. Priekšā manu vēl skrējējus. Krustojumā pie 100km atzīmes sēž bariņš ar tādiem. 54km distances skrējēji, kuri izstājušies. Polis tuvojas. Nav spēka mukt. Apēdu pēdējo želeju. Viss. Polis mani noķer. Beidzot ceļš arī iet uz leju. Polim pajautāju, cik pulkstenis? Viņš saka 6. Varam pagūt finišēt 24h. Man nav spēka, vajadzēja paēst. Uzzinu, ka viņš arī vāc punktus UTMB. 2x esot startējis, bet nav finišējis. Pirmajā reizē atceltas sacensības, otrajā nav iekļāvies 30h un izstājies 150.km.

36030812680_f734f33ab5_o

Apdzenam 54km skrējējus ik pa brīdim. Polis jau aizmuka. Atteicos piedalīties 24h plānā. Meža ceļš beidzas. Asfalts. Apsēžos pieturā, lai piezvanītu Baibai. Man jātaisnojas garāmskrējējiem, ka viss ok – tikai telefonu šobrīd meklēju.

Skrienu lejā. Sāpīgi. Pēdējais posms skarbs. Redzi, kur tev jānokļūst, bet labā kāja reāli sāp. Kāds km jāskrien pa akmeņiem, kas līdzinās Liepājas mola akmeņiem, pēc tam stāvs betons un asfalts. Visskarbākais skrējiens. Sūc ar skaistajiem skatiem un vīnogu laukiem, man sāp kāja no šī stāvā noskrējiena. Gribu finišēt. Esmu lejā. Pēdējais km. Skrienu. Aplausi. Kungi ņem cepures nost. Dāmas uzsauc respect. Finišs – 24:50. Medaļa. 6 punkti kabatā! Vīru kopvērtējumā 23.vieta. Diezgan labi plakanzemes iemītniekam lēnā skrējienā.

Finišs

Finišs

Bolcāno ir vieta, uz kurieni var noteikti doties ar ģimeni. Jo būs gan, ko darīt sievai, bērniem un pārējiem.

Vai es šeit atgriezīšos? Šobrīd plāns ir neskriet 2x vienā un tajā pašā vietā. Kalnu ir daudz!

Dolomiti Extreme Trail 103km +7150m -7060m

Jau pērnā gada novembrī, liekot kopā sacensību plānu 2017. gadam, tieši šis treils tiek nolikts par 2017. gada sacensībām, par to cik tas būs grūts un sarežģīts jau liecina pāris atslēgvārdi – “extreme”, “103km” un “+7150m”. Noskatos 2016. gada DXT sacensību video, jā, neviena jauna gurķa nav, visi atzīst, ka smags skrējiens utt., neiespringstu un neko daudz nedomājot piereģistrējos. Paldies tēva brālim Aivaram, kas iepazīstināja ar šo skrējienu, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis. Pieredzes kalnos principā vispār nav, tikai tik, cik slēpots Itālijas Alpos, nemaz nerunājot par skriešanu! Sazinos ar treneri Andri Ronimoisu, vaicājot, ko viņš domā par šo skrējienu, vai būs pa spēkam. Reāli nekādas bāzes nav kalnu skrējieniem, ja neskaita pāris Latvijā noskrietas ultras  – CET 80km, SKM 70km, Zilonis tumsā 63km. Uz ko saņemu atbildi – ka tāds vairāk survival pasākums būšot, spriežot pēc augstummetriem attiecīgi pret kilometrāžu un manas “lielās” pieredzes kalnu ultrās. Īsāk sakot, maz skrienams. Nu forši, atliek vien trenēties, reāls pamats sapņot par finiša sasniegšanu man nav, un nemaz vēl par to nedomāju, vairāk koncentrējos uz treniņprocesu un, pat ja nefinišēšu, būšu skrējis īstu kalnu ultru un kļuvis daudz labāks treniņprocesa laikā!

Treniņprocesā tiek iekļautas 2 ultras – 28. janvārī Rīga- Biksti 81km un 20. maijā apostīt kalnu gaisu un pie reizes izmēģināt ekipējumu Polijas kalnos – Beskidzki Topor 43km, +1900m. Papildus skriešanas treniņiem neiztikt arī bez treniņiem ar savu svaru, ar dziļajiem muskuļiem jeb heroes workout, treniņiem, kur melns gar acīm griežas – skrienot Siguldas serpentīnā, un vēl visam klāt trakie trepju treniņi Grīziņkalnā pirmdienās! Paldies heroes pulciņam, cik šis viss ir ļoti palīdzējis, es tikai izjutu un sapratu Dolomītos, kad garajos kāpumos apdzinu neskaitāmus dalībniekus.

Kad Polijā aizvadīts veiksmīgs starts – ekipējuma, sajūtu un finiša laika ziņā, pirmo reizi tā pa īstam noticu, ka itāļu Dolomītu skrējiens varētu būt pa spēkam un nolieku sev mērķi – finišs 20 stundās (kontrollaiks 28,5h). Atliek vien izpētīt trasi un saplānot uzturu.

altimetria 103 km

Visa uzmanība izsaukuma zīmēm – ar tām tiek atzīmēti tehniski bīstami noskrējieni – noskrējieni ir tik bīstami, ka drošībai savilktas troses – pie kurām turoties, tad lēnām ir jāveic šis posms. Ha, kā man tas patika, nekāds lēnām, bet šūpojoties auduma trosēs un akmeņiem ripojot slīdēju lejā.

Kad garais treniņplāns gandrīz aizvadīts un atvaļinājums sācies, krāmēju somas un braucu ciemos pie tēva brāļa uz Beļģiju. Lidostā negaidīti palieku bez trekinga nūjām. Izrādās viena no nūjām ir 5cm par garu. Tieši tai vienai nūjai ir iestrēdzis viens posms, kuru jau kādu gadu nevaru dziļāk iesist neparko. Nebiju domājis, ka 5cm dēļ palikšu bez nūjām. Par pusotras nedēļas nūju uzglabāšanu lidostā prasa 20 eiro, tieši tik es samaksāju, pērkot lietotās nūjas kādu laiku atpakaļ. Negribīgi, bet esmu spiests atdot nūjas lidostas miskastei. Agri vai vēlu tāpat būs jāpērk jaunas, ja jau esmu nolēmis sacensties kalnos! Beļģijā sapērkam atlikušo trūkstošo ekipējumu. Par jaunām nūjām, ļoti negribīgi, bet atdodu 135 eiro. Nūjas ir vieglas, izturīgas, 3 daļās saliekamas – sen jau gribēju tieši tādas! Aizvadām pēdējos treniņus, pastaigājamies pa ogļraktuvju izmešu kalniem un beigu beigās lidostā satiekam mūsu trešo ceļa biedru – Raimondu un kaujas gatavībā laižam uz Itāliju!

OGĻRAKTUVJU IZMEŠU PAKALNIŅI

OGĻRAKTUVJU IZMEŠU PAKALNIŅI

Itālijā ierodamies 3 dienas pirms starta. Apmetamies mājiņā, kas izrādās ir pilnīgi blakus sacensību starta koridoram, atliek vien nokāpt no trešā stāva, un, nokāpjot no pēdējā kāpņu pakāpiena, esi starta koridorā, nu lieliski, vismaz bez lieka stresa un steigas varēs laicīgi iziet startā! Pirmās divas dienas pavadām staigājot kalnos – apostam kalnu gaisu, iepazīstam trases marķējumu, baudām skatus un gardo ēdienu itāļu kalnu restorānos.

19417136_1572825729447431_2200060445093405023_o

19025292_1555800911149913_332734144360597784_o

Kad līdz startam atlikušas vien 24h, aizvadām pēdējo treniņu ar Raimondu – pulss zemāks nekā parasti, skrienas viegli, jūtos spēcīgāks kā jebkad. Organisms atpūties ļoti jūtami, pēdējo nedēļu laikā samazinot treniņu apjomu!

pēdējais īsais treniņš, dienu pirms starta

pēdējais īsais treniņš, dienu pirms starta

Kad dienu noslēdzam ar lieliskām itāļu vakariņām, atliek vairs tikai sakravāt somu ar visu skrējienam nepieciešamo un vēlreiz pārliecināties vai ir viss no organizatoru puses prasītā obligātā ekipējuma, kurā ietilpst – ūdens noturīga vējjaka, šorti – vismaz līdz ceļiem garumā, krekls garām rokām, 2 galvas lukturīši ar rezerves baterijām, mirgojoša sarkana gaisma, kas piestiprināta uz muguras – pie somas, telefons, krūze, cepure vai bandana, elastīgā saite, svilpe, folijas sega, enerģijas batoniņi vai enerģijas želejas, ūdens pudeles ar minimālo tilpumu 1L, mugursoma un cimdi.

Kad tas viss ir sastūķēts somā, tā tiek uzvilkta un pēc Aivara ieteikuma pārbaudu vai rokas vēzējot nekur neberž, vai visas nepieciešamākās lietas ir parocīgi saliktas tuvākajās kabatās. Pēdējais, ko nodomāju pirms somas vilkšanas nost – bļāviens, ellīgi smaga, nav skriets ar tādu svaru. Ai, ko nu vairs, būs jau labi, pavisam nav īstais laiks apšaubīt savas spējas! Es nezinu, kas man tā pa modi, bet kārtējo reizi pulsa jostu nolemju atstāt viesnīcā, tiešām negribu redzēt to pulsu kalnos – tas tikai radītu lieku stresu un satraukumu, nolemju paļauties uz sajūtām! Nometu somu un ļaujos pēdējai atpūtas naktij, jo nākamajā jau saule rietēs sviedriem pilot uz zemes un sirdij kaujoties kā vēl nekad!

Rītam pienākot iepazīstos ar pirmo mīnusu dzīvojot starta koridorā. Tā ir mūzikas testēšana. Kāds pārsteigums! Nepaiet ne 5 minūtes, kā domas mainās, jo itāļu mūzikas vietā tiek atskaņots kaut kas pazīstams un tas ir Coldplay – Adventure Of a Lifetime, nu nereāli! Izkāpju pa 3. stāva logu un apsēžos uz jumta, veroties Dolomītos, skrien tirpiņas visas dziesmas garumā. Jūtos tiešām kā paradīzē un tieši tāds noskaņojums ir nepieciešams starta dienai, visas šaubas un bailes pār lielajiem kalniem izgaist un dungodams, atlaidies uz jumta pavadu bezrūpīgo rītu!

Kā jau katru rītu, arī sacensību starta dienu iesākam ar viesnīcas bagātajām brokastīm, tās vienmēr ir tik gardas un par daudz, ka bez powernap’a neiztikt. Atlicis vairs tikai sakrāmēt divus maisus, kurus organizatori aizvedīs uz maisu uzglabāšanas punktiem – viens maiss ceļo uz 53. kilometra kontrolpunktu un otrs uz finišu! Maisus piepildu ar sausām drēbēm un papildus pārtikas krājumiem! Kad viss sakārtots, ņemam maisus un braucam uz organizatoru rīkoto pre-race pasta party. Gardi notiesājam pēdējo pirms sacensību maltīti un palūdzu, lai mani aizved atpakaļ uz numuriņu – ir jāpaguļ, cik vien iespējams līdz startam!

Sacensību drudzis sācies, aizmigt nevar. Blakus mājai, sacensību starta koridorā, ballīte rit pilnā sparā, mūziku uzgriezuši uz urrā. Pēc vairāku stundu neveiksmīga mēģinājuma aizmigt, vārtīšanās gultā jāmet mierā un jāpārbauda vēlreiz soma un ekipējums. Pārliecinos, ka iepriekšējā dienā darbiņš paveikts lieliski un nekas nav aizmirsts – viss smuki salikts. Lieku somu uz pleciem un dodamies uz starta ballīti!

img_4172

Starts 103 km distancei 19:30 vakarā, kas pulcē ~200 skrējējus. Kādu emociju bagāžu var paņemt jau tikai no starta vien. To nevar aprakstīt, tas katram pašam jāpiedzīvo uz savas ādas, spalvām uz rokām ceļoties stāvus, īsāk sakot  – fantastiska! Apkārt tik daudz skrējēju un visi kā viens smaida, staro un ir pozitīvu emociju pārņemti! Mani māc uztraukums, šis ir solis ārpus visiem maniem rāmjiem, es neesmu skrējis ilgāk par ~11h un kur nu vēl tādos kalnos. Te rēķinos uz 20h+ nezinu, kas mani sagaida – tas priecē un reizē arī biedē, bet tāpēc esmu te – jaunas pieredzes medībās!

Mirklis pirms starta /19:30 Starts/

Mirklis pirms starta /19:30 Starts/

19:30 vakarā, atskanot starta šāvienam un itāļu mūzikas pavadījumā fonā, sākam savu lielo piedzīvojumu. Kopā ar Aivaru izskrienam caur vietējo ciematiņu. Vietējo un skrējēju atbalstītāju pūļa gavilēs to pametam, un turpmāk seko lēzens noskrējiens lejup uz pirmo tuneli, kas mūs aizvedīs uz pirmo garo kāpumu!

img_3057

img_4193

Izskrienot tuneli, sākoties pirmajam kāpumam, Aivara veiksmes vēlējumos, turpinu trasi viens. Aivars traumas dēļ plāno veikt 1/3 trases distanci, līdz ar to temps ir piesardzīgāks un sacensības noteikti arī baudāmākas! Tā nu, novēlot viens otram veiksmi, katrs turpinām savā tempā un norunājam, ka tiksimies trases vidusdaļā – 54. kilometrā, kur Aivars jau man palīdzēs kā supports! Kāpums turpinās vairāku stundu garumā, šķiet, tas nekad nebeigsies, pirmo reizi dzīvē pieredzēju tik garu kāpumu, un tas bija tikai sākums! Kāpjam, kāpjam, lecam pāri strautiem, skrienam pāri no baļķiem veidotiem tiltiem, pāri upēm un, galvenokārt, baudām skatus!

Aivars noķēris lielisku kadru veicot pirmo kāpumu!

Aivars noķēris lielisku kadru veicot pirmo kāpumu!

img_4197

1_1

Īstenībā garo kāpumu pat izbaudīju, tas padevās visai viegli – pie tā bija labi pastrādāts mājās, it sevišķi, pēdējā gada garumā – treniņi jūtami nesuši augļus! Kāpuma laikā uzrunāju itāli, kas sacensībās izlikts ar 2. numuru, pārprasu par trasi, kura būs tā tehniski smagākā daļa. Viņš DXT skrienot jau 3. gadu un droši saka, ja izdzīvosi pirmo pusi, tad pavisam droši vari cerēt uz finišu, tālāk esot tehniski vieglāk un vairāk jāskrien pa meža takām. Kad itālim paziņoju, ka šī ir mana pirmā 100+km kalnu ultra, šis pārsteigts pārprasa – kur tu, tik jauns būdams, esi tā prātu noskriet paspējis? Uz ko atbildu – man patīk kalni, man patīk skriet kalnos. Un, ka gribu noskaidrot, cik tālu ir mans izturības limits, neesmu skrējis vairāk par ~11h, šoreiz skriešu divtik, būs okey! Itālis pasmīn, novēl veiksmi un izturību, un ātri vien pazūd, skrienot kāpumā.

1

Kad jau sāk satumst un temperatūra sāk kristies, sāk parādīties pirmās noguruma pazīmes, šoreiz tas ir miegs, kas satumstot nomāc organismu. Šo problēmu ātri atrisinu ar kofeīna enerģijas želejām, tās uzmundrina uz urrā. Tiek lēnām slēgti galvas lukturīši, un sāk veidoties skrējēju jāņtārpiņu ķēdes, Z-veida takas kāpumā uz kalna virsotni skats fantastisks gan augšup, gan lejup. Jāņtārpiņu virknes pa kalnu izkaisītas! Pēc ~1100 augstummetru un 15km pieveikšanas, ieskrienu pirmajā kontrolpunktā (Rifugio Pramparet 1857m+), kurā beidzot redzu ēdienu! Tiešām bagāts galds, ar visādiem gardumiem, ko vien sirds kāro! Izsalkums nav liels, bet zinu, ka jāēd un apēdu 2 bļodiņas ar pastu buljonzupā. Dievīgi! Somas kabatās sabāžu cepumus un šokolādes, paķeru pa ievārījummaizei aiz katra vaiga un, gremojot un piekārtojot ekipējumu, dodos atpakaļ kalnos tumsā!

Turpmāk seko 5km garš tehnisks noskrējiens, par ko potītes vēlāk nebūs sajūsmā. Jau no pirmajiem kilometriem bija plāns turēties kopā ar citiem, nepalikt vienam tumsā, apmaldīties te ir visai viegli. It kā esmu ielādējis trases gpx failu pulkstenī, un tiklīdz novirzītos no trases pulkstenim vajadzētu par to ziņot ar atkārtotiem pīkstieniem, bet tie pīkstieni ir tik bieži pat atrodoties uz trases, ka vairs nepievēršu uzmanību tam visam!

Noskrējiena takas ir bedru un apaļu akmeņu pilnas, 5km laikā pagūstu izmežģīt abas potītes vismaz pa divām reizēm. Joprojām noskrējienos tieku apdzīts neskaitāmas reizes, tur ir vēl daudz ko mācīties un strādāt tehnikas uzlabošanā! Kas mani pārsteidza noskrējiena laikā šķietami bezcerīgās situācijās, kad nu nav kur sprukt no kritiena, kaut kā tomēr noturos kājās, un tā neskaitāmas reizes. Pie līdzsvara arī tika strādāts papildus treniņos un tikai tagad tiešām reāli izjutu to treniņu nepieciešamību! Kad noskrējiens, šķiet, ir beidzies, taka novirza mūs no kalna uz milzīgu akmeņu lauku, kur skriešana pārtop par lēkāšanu, lēkājot no viena akmeņa uz otru, piezemējoties ar abām kājām! Te nu varēja dzirdēt izsaucienus ne ar to skaistāko leksiku. Kad esam izbļaustījušies un izlēkājuši ekstrēmo akmeņu lauku, palieku pilnīgi viens, viss, ko redzu 1 metra rādiusā – luktura gaismu un pusi spoža mēness, kas jau puspazudis lēnām krīt aiz kalna kores. Izskrienu no kalniem, un trase turpinās cauri pamestai pilsētai, viss tik kluss, nevienas skaņas, tik dzirdu, kā ekipējumā viss čaukst skrienot. Pavisam nedaudz uz priekšu, novirzoties no pilsētas, ieskrienot atpakaļ mežā, pārņem sajūta, ka esmu nomaldījies – neviena marķējuma, neviena dalībnieka ne priekšā, ne aizmugurē un pat apstājoties, klausoties apkārt, joprojām kapa klusums. Nolemju vēl paskriet kilometru, divus, cītīgāk meklējot marķējumu, līdz ieraugu tālu mežā spožu laternu, kurai pieskrienot klāt, sagaida vīrietis, kurš man apstiprina, ka esmu uz trases un norāda turpmāko virzienu. Uzreiz nogriežoties, seko dzirdināšanas punkts, atviegloti nopūšoties, pasniedzu abas 0,5 pudeles un palūdzu, lai vienā iepilda ūdeni, otrā kolu. Kamēr brīvprātīgie gāž iekšā šķidrumus, piekārtoju somu, izvācot izlietotās želejas, un izvelku beidzot vējjaku, sāk palikt tiešām neizturami vēss, atliek vien pastāvēt pāris minūtes, un sāk kratīt drebuļi. Pasakos par uzpildītājām pudelēm, un ar veiksmes vēlējumiem tieku aiztriekts prom.

2

Atskatos uz aizmuguri – neviena nav, priekšā arī tāpat, esam labi izretojušies, kas arī nav pārsteigums, esot ~200 cilvēkiem uz 103km distanci. Sākas pirmie piedzīvojumi mežā – taku krustojumi vai vispār skriešana bezceļos, kas ātri vieš paniku, ka esi nomaldījies no trases. Nemitīga galvas grozīšana, meklējot kādu atstarojošu elementu uz zemes vai kokos, tik haotiski salikts marķējums, ka liekas – kāds speciāli to izmētājis. Orientējos lieliski, un viss izdodas līdz brīdim, kad, grozot galvu, uzspīdinu uz koka, kam virsū trases marķējuma lenta un tai blakus divas acis, kas spīd un skatās virsū. Nu ir vāks… Bagātā iztēle nostrādā un, protams, pirmais, kas ienāk prātā – tas tak ir fucking lācis vai vilks, fuck it – strauji pa taku lejā un tempā prom, patīkama adrenalīna pārņemts, skrienot, kur deguns rāda, ka tik tālāk prom, visam vēl pa virsu pulkstenis pīkst, ka esmu novirzījies no trases, radot papildus stresu. Pēc pārsimts metriem nolemju apstāties un paklausīties, kas notiek apkārt. Klusums, viss droši. Sasmejos, domājot, ka tas nabaga dzīvnieks no manis vairāk nobijās nekā es no viņa, kad sāku nesties prom zariem lūstot.

Izskrienu no meža uz pļavas, un turpmāk ~2km seko pa klaju lauku, kur neuzmanības dēļ kreisā kāja iekrīt bedrē, un vēl stiprāk izmežģīju jau tā samocīto potīti. Kamēr skatījos pār plecu, vai ir kāds sekotājs, kreisā kāja pazuda līdz celim bedrē, labajai kājai paliekot augšā uz takas. Tajā brīdī likās, ka nu viss beidzies pat īsti nekam nesākoties, sāpes trieciena brīdī bija kā ar nazi iedurtu potītē. Par laimi, izvelkot kāju, paceļot to un izapļojot, gandrīz neko nejūtu, viegli šur tur iesāpējās, bet tas pats bija pēc iepriekš veiktā 5km tehniskā noskrējiena. Lieliska mācība būt uzmanīgākam turpmāk. Trase ir tiešām pārsteigumu pilna.

Te nu seko pirmais lielais kontrolpunkts ar laika barjeru, kuru nepārvarot, tavas sacensības ir beigušās (lai turpinātu skrējienu, līdz šim KP bija jānokļūst 8h30min laikā).

*KP 30km (Duran – 1733m) 66. vieta, laiks – 06:06:59                                                                

Te nu turpinās kārtējā izēšanās pirms viena tehniski stāva kāpuma. Bariņš konkurentu jau sēž, vareni stumjot iekšā lādiņu, ko izšaut kāpumā! Paveroties uz priekšu, redzu neskaitāmi daudz lukturīšus, no kalna lejas līdz virsotnei, izkaisītus kāpumā, lēnām kārpoties augšup! Lēnām izdzeru divas buljonzupas ar makaroniem, paķeru svaigas apelsīna šķēles, uzpildu šoreiz abas pudeles tikai ar ūdeni un dodos pretim nākamajam kāpumam. Lai arī kāpums ir vien 400 augstummetri, tas ir nepieredzēti stāvs un akmeņu pilns, slidens un nepateicīga reljefa, kur ķeras gan nūjas, gan kājas. Nosolos sev, ka apstāšos tikai pašā virsotnē, lēnām, bet bez apstājas to veikšu, kas arī veiksmīgi izdodas ar līdz šim jūtami lielāko spēku patēriņu. Pa ceļam, kāpumā apdzenu vismaz 10 dalībniekus, kas bija izvēlējušies to veikt saudzīgāk, ar visām atpūtas, sēdēšanas pauzēm utml. Var jau būt, ka arī man tā būtu labāk, bet, zinot savas sliktās noskrējiena prasmes, kaut kur ir jākompensē kaut daļa zaudētā laika, ko kāpumos, manuprāt, lieliski pieprotu.

Kad esam virsotnē, sākas viens no smagākajiem noskrējieniem trasē līdz šim. Stāvs, akmeņains, līkumains, bedru un sakņu pilns. Turpinu mežģīt potītes, vairākas reizes izslīdot no takas, no kalniem sabirušo apaļo akmeņu dēļ. Vietām tiešām ir sajūta kā uz ledus ar gumijas zābakiem, tik spēj vēzēt rokas, lai neiekristu akmeņu jūrā. Gandrīz katrā noskrējiena kilometrā kaut kur aizķeros, apdauzīti nagi un izbļauti visi skaistie vārdi, ko ikdienā paturu pie sevis. Ne velti Andris minēja treniņos, ka tās kājas ir jāceļ augstāk skrienot. Tagad tik saprotu, kā ir paveicies, ka neviena nopietna kritiena nebija, tur ar pāris būtu pieticis, lai brauktu mājās ar neizsapņotu sapni, nožēlas pilns. Vēl joprojām, skrienot lejā, noķeru kādu, priecājos, ka ir kāds, kas tomēr ir sliktāks par mani arī noskrējienos. Šeit nolemju paturēt viņu redzes lokā kā tempa turētāju, jo mums visai vienādi tizli skrienās noskrējiens, abi bieži kaut kur aizķeramies, un, šķiet, temps ir tieši laikā. Viss ir forši līdz brīdim, kad biedram temps ļoti sarūk, un tad seko virkne pirdienu, ok, šitam kuņģis atteica, lecu garām un skrienu ķert nākamo. Līdz pat noskrējiena beigām vairs nevienu nemanu, bet arī nepalaižu garām. Noskrējienu pieveicot, mūs apbalvo ar kārtējo kontrolpunktu, šoreiz tas ir šķidrumu pilns un nekā vairāk. Maziem malkiem vairākas reizes padzeros ūdeni, papildus apēdot kofeīna želeju. Šoreiz izmantoju izdevību atpūsties nedaudz vairāk kā iepriekš, kārtīgi atelpojos un noskaņojos visgarākajam un tehniski smagākajam kāpienam trasē  – kāpums ir 5km garš un ar ~850 augstummetriem.

Šis ir viens no kāpumiem, kuram neredz galu, un tiklīdz izskatās, ka tūlīt jau būsi virsotnē, uzkāpjot paveras skats uz nākamo kāpumu, un tā neskaitāmas reizes. Joprojām kāpjot jūtos spēcīgāks par citiem un ik pa laikam apdzenu bariņu pēc bariņa, kas knapi velkas vai jau, uz koka celmiem atsēdušies, uzkrāj spēkus turpmākajam ceļam augšup. Ik pa laikam uzpeld kāds pārsteigums kāpumā, piemēram, milzīgs divstāvīgs akmens, kuru jāpārkāpj, lai tiktu uz trases nākamās takas, vai arī spēcīgi stāvs vertikāls kāpums, kur, lai neslīdētu lejā, katru soli ir ar 2-3 reizēm jāiesit zemē. Pirzdami, slīdēdami, ķeroties pie kokiem, vietām palīdzot viens otram, lēnām kārpījāmies uz kārtējo – brīžiem likās – neaizsniedzamo virstoni. Visai kupls bariņš cīnījāmies pret šo kāpumu, likās, ka visi esam iestrēguši uz labu laiku un knapi kustamies uz priekšu. Te pat labs apavu protektors nepalīdzēja, arī ar tiem slīdēja. Manā gadījumā nūjas izglāba, kāpums šķita – nekad nebeigsies. Jau biju atmetis ieradumu celt galvu un skatīties, nu cik tad vēl līdz tai virsotnei. Nodūris galvu un smagi elsdams, situ spēcīgi nūjas zemē un spēru soli pa solim tām klāt. Šķita, ka jau biju ticis līdz savai sāpju maksimālajai robežai, runājot par šo tēmu. Biju lasījis, un iesaku visiem skriešanas entuziastiem izlasīt, japāņu rakstnieka Haruki Murakami grāmatu “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”, izlasot prātā visspilgtāk palika skrējējas Ann Trason atziņa – “It hurts up to a point, then it doesn’t get any worse” –, es beidzot to izjutu. Ātri vien pie sāpēm pieradu un vienā tempā kāpu uz augšu. Sasniegdams virsotni un reizē sacensību augstāko punktu (Rif.Coldai 2350m+), pirmo reizi pieredzējis, pārcietis vējaino un vēso nakti kalnos, varu baudīt vienreizīgus skatus, saulei austot! Tie skati tiešām atsver šķietami pārmocīto organismu, dod papildus enerģiju virzīties tālāk, pretī nākamajai virsotnei, pēc jauniem skatiem!

3

Turpmāk seko solītais bīstamais noskrējiens, kas trases profilā 40. kilometrā atzīmēts ar izsaukuma zīmi.

altimetria-103k-dxt-2016-e1501647416575

Biju sagatavojies tiešām kam bīstamam, bet nekā – gar kalnu grēdu novilkta virve un stāvs kritums lejup. Ieķēries virvē jautri slīdēju lejup pa segumu, kas klāts ar apaļiem akmeņiem, kas noskrējienu padarīja vēl jautrāku, izbļaujot vairākas reizes frāzi – woohoo!!! Beidzoties šim virvju noskrējienam, atrodu sev jaunu, varbūt pat tempa ziņā par ātru, tempa turētāju. Interesanta paskata holandiešu sievieti, kura skrien svārkos un tai mati sasieti kā Pepijai Garzeķei. Noskrējiens turpinās gar kalnu grēdu, un vietām akmeņaino šķembu segumu nomaina sniegs.

img_3083

Sniegā pārsteigumu netrūkst, ja vietām tas ir ciets, un saķere ir lieliska, tad pēkšņi tas var būt mīksts un var iekrist līdz pat pusmetram. Vairākas reizes arī man izdodas iekrist, vienā no reizēm, kad iekrītu ar abām kājām, tur arī palieku kādu minūti, ļaujot atdzesēties kājām, aizberot savu bedri pilnībā ar sniegu, kas blakus. Ar elpošanu arī smagāk paliek, šajā augstākajā sacensību punktā sāku izjust retināto gaisu. Tā arī pavisam mierīgi ļauju sev atelpoties un kājām atsilt, nekur nesteidzoties! Turpinu noskrējienu, atkal noķerot holandiešu Pepiju, gaidu ar nepacietību noskrējiena kontrolpunktu, kas ir novietots virsotnes Rif Coldai 2132m+ noskrējiena vidusdaļā, jūtami pašam sēžas baterijas – gribu buljonu, kolu, šokolādi, ai, visu gribu! Skrienot pēc trases marķējuma, pamanos aizskriet garām kontrolpunkta mājiņai, bet, atskatoties atpakaļ, redzu, ka skrējēji visi kā viens pazūd mājā iekšā, viss skaidrs, metu riņķī un uz mājiņu! Izēšanās kā vēl nekad trasē, garais kāpums un kritums ir paņēmis daudz, un ar enerģijas želejām neesmu tik labi atguvis spēkus, kā gribētos! Pametot kontrolpunktu, pēc metriem 100 jūtu, ka kaut kas trūkst, kaut kas nav labi… ā, jā, nūjas! Metu atkal atpakaļ, atslietas pret mājas sienu tās mani gaida! Metos atpakaļ pakaļ Pepijai. Pēc 3km un noskrējiena beigās gaida nākamais kontrolpunkts, ne tik ēdiena bagāts, bet ūdeni vai sulas uzpildīt varēšot. Paskatos garminā, tas ziņo, ka 50km jau garām, tas nozīmē, ka tam vajadzētu būt trases viduspunkta lielajam kontrolpunktam, un tas savukārt nozīmē, ka varēšu satikt Aivaru un beidzot pārģērbt sausas, siltas drēbes. Garais noskrējiens paņem savu, un kājas nu pavisam vairs nejūtas labi, tieši skriešana lejup sagādā vislielākās problēmas. Ieskrienot kontrolpunktā, nemanu ne Aivaru, ne arī norādes uz sūtītajām bagāžām, kuras nodevām pirms starta, kuras organizatori solījās nogādāt 53. kilometra kontrolpunktā. Pārprasu brīvprātīgajiem pie uzkodu galdiem, kurā kontrolpunktā es atrodos un kur ir mana bagāža!? Izrādās esmu 44. kilometra kontrolpunktā un līdz bagāžai vēl 9km. Pārprasu, kā tas var būt, es neesmu nomaldījies tik daudz, un garmins rāda saskrietus 52,5km!? Uz ko man atbild, ka neesmu vienīgais, kam tāda problēma, ka vainīgi esot kalni un to grēdas, gps signāls neesot precīzs. Nu neko darīt, aizmetu Aivaram SMS, ka tomēr esmu citā kontrolpunktā, lai gaida mani pēc 1,5-2h. Pa ceļam mani gaida divi 100m kāpumi un viens stāvs 300m kāpums, kuram sekos noskrējiens uz ilgi gaidīto 53. kilometra kontrolpunktu. Kamēr izrunājos, Pepija jau lido prom, joprojām mēģinu turēt līdzi, cik vien spēka. Ja noskrējienos viņa strauji attālinās, tad kāpumos es viņu panāku un apdzenu. Tā arī maināmies lomām līdz pat pašam kontrolpunktam. Pēdējā noskrējienā pirms lielā kontrolpunkta beidzot satieku Aivaru, un noskrējiena atlikušos pāris simtus metru noskrienam kopā (lai turpinātu skrējienu līdz šim kontrolpunktam bija jānokļūst 16h30min laikā, joprojām ir visai liela rezerve).

4

img_4259

*KP 54km (Staulanza – 1733m) 48. vieta, laiks – 12:07:26 

Kontrolpunktā visi kā viens tiek sagaidīti ar ovācijām, nu jau vairāk kā pusceļš veikts! Beidzot var apsēsties un pārģērbt sausas drēbes. Lai nezaudētu laiku, Aivars tikmēr supporto – uzpilda ūdeni pudelēs un iztukšo somu no visa liekā. Paralēli tam eju lēnām gar garo un bagāti klāto uzkodu galdu un ēdu visu pēc kārtas. Pie galda mani uzrunā sieviete latviski, vaicājot, vai esmu no Latvijas, uz ko ar pilnu muti pārsteigts, apstiprinoši pakratu galvu! Patīkami, ka savējos var satikt pat Itālijas Dolomītos. Īsu brīdi aprunājamies, izrādās – viņas vīrs arī piedalās skrējienā, tikai 23km distancē. Nav laika daudz runāt, jāiet piekrāmēt soma atlikušajiem 50km! Kamēr pārkrāmēju nogādātā maisa saturu somā, Aivars iesmērē kājas ar atvēsinošo gēlu un izmasē piedzītos augšstilbus, pat nejutu, ka viss ir tik traki piedzīts, līdz apsēdos, un līdz brīdim, kad Aivars mēģināja izmasēt muskuli.

img_4265

Nedrīkst sēdēt, ir jāiet atpakaļ kalnos, soma atpakaļ uz pleciem, un turpinu ceļu ārā no kontrolpunkta ar viegliem drebuļiem, kā dēļ nolemju paturēt vējjaku arī turpmāk trasē un, lai arī tā ir slapja, tāpat to uzvelku pa virsu sausajam garo roku kreklam. Diena jau sāk iesilt, ir padsmit grādi, bet joprojām viegls drebulis krata, un turpinu skriet ar maiku garām rokām + vējjaku, kamēr daži labi jau atļaujas bliezt ar īso roku maikām!

Tālāk trase mijās 103k distances un 53km distances dalībnieku mikslī. Turpinām kāpt, kāpt un vēlreiz kāpt. Taisno gabalu tik pat kā vispār nav – vai uz augšu, vai uz leju visu laiku! Kāpumi uz noguruma fona liekas krietni garāki kā tie reāli ir. Sāk jau parādīties pirmie miega kritušie, kas atpūšas atspiedušies pret koku. Arī es nevarētu teikt, ka miegs nenāk, bet pret to joprojām labi palīdz kofeīna želejas, stundā pa vienai gremoju nost, un mundrums neizsīkst.

7_1

Kalnainās, akmeņu pilnās takas nomaina mašīnu lauku ceļi, beidzot var arī uzskriet, nemežģījot potītes, un nedaudz atslābt no uzmanības pievēršanas katram sīkumam uz takas. Diena kalnos sāk pamatīgi iesilt, un drebuļi ir beidzot pārgājuši, pienācis laiks novilkt vējjaku, tā ir pilnīgi slapja. Ārā ir tuvu 20 grādiem un solās būt vēl krietni siltāks. Viens no retajiem posmiem, kas ir gandrīz līdzens un pat skrienams, sajūtas ir lieliskas, temps gan briesmīgs ~6min/km, bet ātrāk ne par ko nesanāk. Garie noskrējieni ir paņēmuši savu, kājas kā pārvārīti makaroni. Kājas turās līdz brīdim, kad seko noskrējiens, lai arī tas ir caur mežu, pa mīkstu segumu, ceļi sāk protestēt, un lejup skriešana paliek ellīgi grūta. Brīžiem, pat trasei vedot lejup, pāreju soļos un dzesēju ceļus pie pirmās izdevības kalnu strautā vai pat ar savu ūdeni. Kā noskrējiens beidzas, uzreiz tam seko kāpums, kur sagaida 59. kilometra KP, sapņoju jau kā ēdīšu itāļu sierus un desas, un kola… kā man gribās kolu… Kad ūdeni vairs nevaru dabūt iekšā, nolemju to mainīt pret sulām jau nākamajā kontrolpunktā. Kāpums pievarēts bez problēmām, un atkal varu darīt to, kas šai dienā man padodas vislabāk – ēst, ēst un vēlreiz ēst!

Tālāk seko 500 augstummetru smags noskrējiens, šoreiz smags, nevis tāpēc, ka taka ir tehniska, bet sajūtu ziņā – augšstilbi ir brutāli cietuši jau no iepriekšējiem noskrējieniem, līdz ar to šis ir viens vareni smags punkts trasē, nekad nebūtu domājis, ka, skrienot uz leju, būšu tik bezspēcīgs, pie tam, skrienot pa platu, tehniski vieglu meža taku. Temps ir drausmīgs ~6:30 min/km, un ātrāk ne par ko nevaru. Tieku apdzīts neskaitāmas reizes, līdz kāds dalībnieks pieskrien un uzrunā – parunājam par dzīvi, par skriešanu, par mājām no kurām esam atbraukuši. Izrādās – šis ir francūzis un arī pirmo reizi šeit. Nu super, šis bija tieši laikā – domas no sāpēm novirzītas, un abi runājoties veicam noskrējienu, ieskrienot 65. kilometra kontrolpunktā. Nolemju dzērienu ziņā neko nemainīt un uzpildu ūdens pudeles ar apelsīnu sulu ūdens vietā, papildus piemetot pa sāls tabletei, garšas ziņā gandrīz kā fanta sanāca!

5

Pametot kontrolpunktu, sekos trīs visai gari kāpumi, kopā 900 augstummetri, par to man tikai prieks, jo tieši kāpumi man šobrīd sagādā vismazāk problēmas! Ir pulksten deviņi rītā, un diena jau ir patīkami iesilusi, ir tieši kā vajag – ne par karstu, ne par aukstu! Katrs pieveiktais kāpums atalgos ar jaunu skatu panorāmu. Šis trases posms no Zoppè di Cadore uz Monte Rite (2160m) virsotni esot skaistākais trasē!

altimetria-103k-dxt-2016-e1501564551729

Sazinos ar Aivaru un vēl pēdējo reizi sarunājam tikties Rif Talamini – 70. kilometra kontrolpunktā. It kā tie ir nieka 6km no Zoppè di Cadore līdz Rif Talamini kontrolpunktam, bet šoreiz esmu ieberzies ar sulas izvēli, tā ir melleņu sula, kuru jau pēc padsmit minūšu prombūšanas no kontrolpunkta vairs nevaru dabūt iekšā, brutāli rauj uz augšu, ne par ko neiet lejā! Līdz pat 71. km ātri nostaigāju nemaz neskrienot, mēģinot tikt vaļā no mazliet sliktās dūšas un kuņģa sulas kāpšanas uz augšu. Noskrējiens uz kontrolpunktu seko pa it kā noslēgtu automašīnu ceļu, kurā Aivars pamanījies kaut kā iebraukt, lai palīdzētu kontrolpunktā (lai turpinātu skrējienu, līdz šim kontrolpunktam bija jānokļūst 16h laikā).

img_4290

 KP 71km (Rif.Talamini – 1582m) 51. vieta, laiks – 14:34:42 

Izskalojam pudeles no melleņu sulas, nolemju vairāk neriskēt ar sulām, un piepildu vienu pudeli ar ūdeni, otru ar izotonisko sporta dzērienu. Vēl pēdējo reizi kājas un locītavas iesmērējam ar atvēsinošo gēlu, un dodos augšup, uz sacensību otru augstāko virsotni – Monte Rite (2160m).

Ceļš uz Monte Rite virsotni

Ceļš uz Monte Rite virsotni

img_4298

fs__9802

Nonākot virsotnē paveras 360° skatu panorāma, griezies, kur gribi – visapkārt kalnu grēdas, fantastiski!

Nonākot virsotnē paveras 360° skatu panorāma, griezies, kur gribi – visapkārt kalnu grēdas, fantastiski!

Kāpieni padevās visai viegli, bet visu ceļu, kāpjot augšup, nomāca domas par noskrējienu, kur lai tam atrod spēku. Katrs spertais solis lejup kā ar nazi dur augšstilbos un ceļgalos. Kad Monte Rite (2160m) virsotne sasniegta, jāveic viegls lēzens noskrējiens līdz kontrolpunktam. Kontrolpunktā atļaujos apsēsties, izmasēju kājas, atdzesēju ceļus un dodos uz skarbo 600 augstummetru noskrējienu, pa akmeņiem un bedrēm pilnu, tehnisku S veida taku, kas vijas cauri mežiem līdz pat pašam ciematam, kas sagaida ar nākamo kontrolpunktu pašās noskrējiena beigās. Te nu sākas viegls lūzuma punkts, paskriet lejā nevar, paiet arī īsti nē, sāpju slieksnis minimāli atšķiras skrienot vai ejot. Tad nu nolemju turpināt miksēt skriešanu ar iešanu, bet vairāk strādāt ar rokām, ar nūjām pārnesot svaru, radot mazāku triecienu ceļiem, kas ir palikuši jutīgi uz katru pieskārienu zemei. Zobus sakodis nomoku šo šķietami bezgalīgo čūsku lejup uz vietējo ciematu. Pieveicot noskrējienu, seko kontrolpunkts.

4.KP 84km (Cibiana pass – 1536m) 57. vieta, laiks – 17:17:56   (lai turpinātu skrējienu, līdz šim KP bija jānokļūst 19h30min laikā)

Šis noskrējiens ir paņēmis tik daudz, ka atļaujos atpūsties, apsēžoties uz ~10min. Skatos, kā brīvprātīgais aiz uzkodu galdiem dzer aliņu. Skatos nekaunīgi virsū un tik ilgi līdz viņš man piedāvā aukstu 0,4l aliņu. Nu tik lielie prieki, esmu tik pārkarsis, ka uz doto brīdi neko labāku par aukstu aliņu nevar vēlēties! Atrodu ēnu, apsēžos uz zemes – vienā rokā itāļu gardie sieri, otrā auksts alus, un kalnu panorāma tieši pretī – laime pilnīga! Paliek tik viegli, ka aizmirstu par skrējienu, visu steigu kontrolpunktos un vienkārši ļaujos mirkļa burvībai!

Pieceļoties noķeru vieglu reiboni, pabāžu galvu zem ūdens šļūtenes, jūtu, ka ir palicis daudz labāk. Nākamie 6km pret kalnu ar 400 augstummetriem. Trasē esmu jau ~18h un piedzīvoju pirmās halucinācijas. Koku saknes pārvēršas par čūskām, paši koki – par cilvēkiem. Ik pa brīdim sadzirdu, ka kāds man skrien astē, paeju malā, dodot ceļu uz šaurās takas, atskatos un neviena nav. Nu vēl tik tādu problēmu trūka – jūtos kā narkomāns, kas sametis dažāda tipa narkotikas, gaidot defektu vai efektu!

altimetria-103k-dxt-20163-e1501735169637

Kad piedzīvojumu bagātais kāpums ir galā, paveras fantastisks skats un lejup redzams visbīstamākais noskrējiens trasē, te arī ir solītās dzelzs troses, šauras takas, skrējiens lielā slīpumā, smilšaini, akmeņaini, bezceļš, pauguru pilni segumi. Nu, īsāk sakot, daudz lamatas, aiz kurām aizķerties ar manām kājām, kas jau viegli šļūc pa zemi, ķerot līdzi akmeņus. Noskrējienu veicam nu jau trijatā, divi vietējie itāļi man pievilkuši, un noskrējiens izskatās viņiem nesagādā nekādas problēmas. Mēģinu turēt līdzi, bet kārtējo reizi aplaužos savā tehnikā, kas īsti vairs nav kontrolējama. Pie ceļu sāpēm jau esmu pieradis, lai arī kā tie iebilstu pret katru nākamo soli, metru, kilometru, tie palīdz aizmirst par citām sāpēm – tulznām zem abiem īkšķiem, izmežģītajām potītēm un rokām, kuras jau arī ir atdevušas savu garajos kāpumos. Kaut kādā veidā, neskaitāmas reizes aizķeroties, nostreipuļoju noskrējienu.

Vēl viens kāpums un atpūtas pauze mani gaida pirms pēdējā kontrolpunkta. Nopriecājas, ka pēc trases profila kāpums nav no tiem garākajiem, bet ātri prieks pazūd redzot, cik tas ir stāvs. Te nu bija, pirmais kāpums, kas mani salauza neskaitāmas reizes. Atpūtos, atspiedies pret nūjām, ik pēc 10-15 spertiem soļiem augšup. Veicis aptuveni pusi kāpuma, esmu palicis vēl bez ūdens, raugos apkārt, meklējot kādu strautu vai kādu dalībnieku trasē, bet nekā. Mirkli vēlāk atrodu brīvprātīgo, nabagam iedalīja posteni tik stāva kalna beigu daļā. Nodomāju – viņam noteikti būs ūdens. Pieeju un priecīgs jautāju pēc ūdens – saņemu noraidošu atbildi, vien saņemot pretī veiksmes vēlējumus un virzienu, kā ātrāk nokļūt uz kontrolpunktu pēc ūdens, taka kā tāda neeksistē šajā kāpumā. Takas segums ir viss lapām klāts, tāds kārtīgs lapu spilvens, vēl jo vairāk sarežģījot kāpumu, kājas slīd, un vairākas reizes uz ceļiem iekrītu lapu kaudzēs.

Jau tā lēnais temps paliek vēl lēnāks, vairs neskatos pulkstenī, sapņojot par finiša laiku. Tagad veltu uzmanību ātrākai nokļūšanai kontrolpunktā vai strauta atrašanai, dehidrēties te var ļoti ātri, tik spēcīgā saulē un plus vēl slodzē, ejot pret tik spēcīgi stāvu kalnu. Tā arī, meklējot ūdeni un nesameklējot, nonāku kontrolpunktā. Tur jau gaida vairākas ūdens vannas, kur ūdens jau ir sasilis, bet vienalga, nevilcinoties galva pazūd zem ūdens. Kad beidzu laistīties, man paziņo, ka aiz mājas ir aukstais ūdens, kas tek no šļaukas, tieši tas kas vajadzīgs. Noleju sevi no galvas līdz kājām, mēģinot kaut nedaudz nosist pārkarsušo ķermeņa temperatūru, locītavas ir pārkarsušas kā nekad, kājas piepampušas un viss liecina par to, ka iet uz beigām. Ne tikai trase, bet arī ķermeņa resursi, kā vēl nekad tērētie! Atgūstu kaut nedaudz spēkus pēc vēsās ūdens dušas, miegs arī vairs nenāk. Dodos vēl pēdējo reizi pie uzkodu galda, pielādēju sevi un somu atlikušajiem 15 trases kilometriem!

Sākās pēdējais, 4km garais un ne mazāk tehniskais noskrējiens, ~400 augstummetri lejup. Par laimi, tas iet cauri mežam un pa lapām klātām takām. Lai viss nebūtu tik skaisti – zem lapām vietām paslēpušās koku saknes! Te vairs nestrādā ne iešana, ne skriešana, nedz arī nūjošana, katra kustība lejup prasa maksimālu atdevi un reizēm pāris izbļautus lamuvārdus. Brīžiem pamēģinu paskriet sāniski vai iet atmuguriski. Vieglāk paliek, bet drausmīgi lēni tā kustos uz priekšu. Nolemju skriet īsiem, ātriem soļiem, tas kaut nedaudz noņem sāpes ceļos un augšstilbos. Līdz noskrējiena pusei ticis, esmu paspējis piebļaut pilnu mežu, atsist pēdējos neatsistos nagus pret saknēm un akmeņiem, pieskriet pilnas botas ar smiltīm un zemēm. Te sākas moments, kad piebirušie gruži botās sāk brutāli berzt un veidojas jaunas tulznas. Esmu par slinku, lai stātos, vilktu tās nost un kratītu visu ārā. Cik tad tur vairs ~12km palicis. Otra noskrējiena puse turpinās ārā no meža, atklātā saulē un dienas posmā, kad karstums sasniedz griestus. Pie karstuma jau sāku pierast, ik pa brīdim novelku cepuri, ieleju tur ūdeni un, liekot atpakaļ uz galvas, kaut nedaudz atdzesēju sevi. Paliek pavisam grūti, un nolemju izvilkt telefonu, palasīt ziņas no draugiem, iepriekš zonu noķerot, pīkstēja kā traks tas telefons. Meklēju kaut mazāko uzmundrinājumu, jo viss ir slikti, kustēties uz priekšu kustos, bet gribu ātrāk, bet ne par ko nevaru! Tik tālos laba vēlējumos ir spēks, un, palasot ziņas, paliek vieglāk, un prātā ir tikai un vienīgi finiša sarkanais paklājs, visas problēmas jāaizmirst! Noskrējienu veicot, līdz finišam atliek vien 10km.

Kad liekas garākais un reizē smagākais noskrējiens dzīvē ir pieveikts, seko skrējiens pāri ~10m platai upei. Ātri vien apstājos un piesmeļu pilnu cepuri, noskaloju sāļu klāto seju un atdzesēju locītavas. Ūdens ir tieši laikā un tas ir fantastiski ledaini auksts! Šķērsojot upi, seko pēdējais garais kāpums, kas jau morāli kāpjas daudz vieglāk, zinot, ka tas ir pēdējais. Kāpums ir atklātā saulē, un laikapstākļi nežēlo, saule spiež pie zemes ar vien vairāk. Par spīti, jau ~20h pavadītām trasē, jūtos visai labib un kāpums padodas bez problēmām, protams, temps ir ļoti lēns, bet man galvenais mērķis šobrīd trasē ir saglabāt kustību uz priekšu, un tas arī izdodas lieliski. Uzkāpjot pēdējā virsotnē, atļaujos iepauzēt, izbaudīt kārtējo kalnu panorāmas skatu un apēst no kontrolpunkta kabatās sabāztos cepumus, rozīnes un jau sakusušo sieru. Laimīgs ēdu un noskaņojos noskriet pēdējo noskrējienu bez iešanas pauzēm!

Protams, tas neizdodas, jau pirmajos pārsimts noskrējiena metros iemetas krampji augšstilbos, apstājos, izmasēju tos kārtīgi un turpinu. Nu ok, iešu lejā, ja nevaru paskriet. Lēnām ķermeni sāk pārņemt viegla eiforijas stadija, ik pa brīdim pāriet tirpiņas utml. Jo cik tad nu palicis, lai izsapņotu mazo sapni par lielo finišu! Pēdējais pusgads, kas mājās pavadīts, intensīvi strādājot, gandrīz bez brīvdienām no treniņiem, ir veltīts tieši šai dienai, un tās emocijas kāpj ar katru turpmāko kilometru. Kamēr prātoju par finišu un uzturu domas uz pozitīvas nots, aizmirstu par sāpēm. Uz mirkli to vairs nav. Dzirdu telefonu atkal pīkstam, nu jau trešā reize, ja nemaldos, 10min laikā. Slinkums to vilkt ārā, tas atrodas kabatā starp nu jau izlietotām enerģijas želejām, lipīgs un pavisam aizmirsts. Sekojot nākamam ziņu pīkstienam, apstājos un izvelku to – kaut kas ir noticis. Visas 3 sms no 3 dažādām personām, ziņo par vienu un to pašu – Ostapenko ir uzvarējusi Simonu Halepu “French Open” finālā! DAMN, DAMN DAMN, kādu enerģiju iedeva šī ziņa. Ielieku nūjas somā un sāku skriet, uz emociju uzplūduma sāpes kājās zudušas, un pēkšņi paliek ļoti viegli. Noskrējiens pieveikts nemaz to nemanot, un ierodos pēdējā dzirdināšanas punktā. Te sagaida vairākas ūdens vannas, kur nevilcinoties metos iekšā ar galvu zem ūdens. Laistos ar ūdeni kā mazs bērns, kārtīgi atvēsinājies un pārprasījis brīvprātīgajiem, cik tad vēl līdz finišam atlicis, skriešus dodos prom atlikušajos 7km, kur mani sagaida vairāki skrienami kāpumi un noskrējieni.

Tagad jau apzinos, ka varu šaut to bāku sausu, līdz finišam šā vai tā tikšu – kaut rāpus! Pēdējie kilometri ir bez apstājas augšup un lejup, un atkal esam izdzīti atklātā saulē. Brīžiem skrienamā taka sāk migloties, apstājos, nofokusēju skatu un, samazinot tempu, skrienu tālāk. Sākoties stāvākam kāpumam, viegli grīļodamies turpinu ātru staigāšanu, redzu jau pilsētu, kurā gaida finišs, tā vīd arvien tuvāk.

Mirkli vēlāk uzeju zīmi “100km”, prieks un laime, pirmais simtnieks, un pie tam kāds vēl!

7

Pieveicot pašu pēdējo noskrējienu, redzu zīmi “1km” un zīmi – pa kreisi finišs. Dzirdu jau, kā pilsētiņā sagaida finišētājus ar troksni un ovācijām. Jūtu, kā acis piepildās asarām, vispatiesākajām prieka un darba asarām. Manī tik ilgi krājušās emocijas, ka nevaru vairs tās ne brīdi paturēt sevī. Redzu vēl vienu sievieti metrus 100 attālumā. Aiziet finiša spurtu vienu – slīpumā, augšup pilsētā uz sarkano paklāju! Aiz lielās laimes, ka tūlīt viss galā un ieraugot Aivaru ar jau sagatavotu Latvijas karogu, un vēl Roberts ar savu sirdsdāmu, skaļi atbalstot kliedz – sarauj, sarauj! Emocijas uzsprāgst un visu ķermeni pārņem tirpiņas.

DCIM100GOPROGOPR1818.

Sagrābju karogu, apdzenu sievieti un lidoju pa starp barjerjām norobežoto finiša ceļu! Sākoties barjerām, seko atbalstītāju pūļi, kas joprojām gaida savus mīļos, bet katru skrējēju finišā atbalsta kā savējo – ar skaļām ovācijām un pastieptām rokām, dodot klasisko “high five”. Aiz galvas lepni pacēlis Latvijas karogu, skrienu finišā nepieredzētu emociju pārņemts – kā vienīgais latvietis un jaunākais trases dalībnieks, kas nofinišē 103km distanci šeit šogad! Ar visskaļāko bļāvienu un karoga uzvēzēšanu gaisā finišēju! – Finish 68. vieta, laiks – 22:46:40

10

DCIM100GOPROGOPR1823.

13

*Ar ko man ir īpašs šis skrējiens – pirmā ultra, kuras laikā nebija nevienu brīdi prātā izstāties, nevienu brīdi nebija galvā klasiskais “nekad vairs”. Es zināju, ka būs grūti, bet bija vēl reizes 10 grūtāk, kā biju iedomājies, rezumē – MAN PATIKA UN ES GRIBU ATPAKAĻ UZ KALNIEM, VĒL UN VĒL!

*Es gribētu pabeigt šo stāstu ar citātu no Mārtiņa Zvīdriņa – pasakas par mākoņkilometru tirgotāju!

“Nekad neatkāpjaties no mērķa, jo mērķis ir solījums. Solījums ir mūsu vārds, un mūsu vārds ir viss, kas mums ir un kas padara mūs par to, kas esam. Mūs var aprakt, bet ne mūsu vārdu.”
“…pasaka nekad nebeigsies, kamēr kalni un zvaigznes vien būs. Dzīve ir skaista!”

Grossglockner Ultra Trail 2017

Bilde0

Skrējiens apkārt Austrijas augstākajai virsotnei 110km garumā ar 6500 augstuma metriem. Tā kā, spriežot pēc pirmo divu gadu rezultātiem, neviens no Latvijas nebija skrējis GGUT (GrossGlockner Ultra Trail)  distanci, tad nolēmu, ka mans pienākums būtu padalīties ar iespaidiem par skrējienu.

Šogad pavasarī noskrēju Istria100 zilo distanci (109km un +4.400), pēc kuras bija tāda sajūta, ka vasarā vajadzētu noskriet vēl kādu kalnu skrējienu. Par GGUT uzzināju jau pagājušajā gadā pēc UTMB (Ultra Trail du Mont-Blanc) TDS distances noskriešanas, kad Austrijas paziņa Alberts pastāstīja, ka Austrijā esot tik pat skaists un grūts skrējiens. Tiešām, aplūkojot to tuvāk, likās līdzīgs UTMB TDS, tikai nedaudz īsāks un ar nedaudz mazāku kāpumu summu. Toties ar daudz vienkāršāku pieteikšanos.

Tā kā distance stiepjas virs 2500m un augstāk (2.828 augstākais punkts), vēlama aklimatizēšanās šajā augstumā. Tāpēc pieskaņojam ģimenes atvaļinājumu skrējienam un nedēļu pirms skrējiena dodamies ceļā. Apmetamies gan kalna otrā pusē – distances vidus Kals apkaimē. Starta un finiša pilsēta Kaprun Zell am See ir diezgan dārga kūrorta vieta. Tā atrodas ļoti skaistā apvidū ar ezeru vidū (Zell am See), kuru ieskauj daudzi sniegoti trīstūkstošnieki. Korānā paradīze ir aprakstīta kā ezers, kuru ieskauj sniegoti kalni. Šo līdzību veiksmīgi izmanto Zell am See piesaistot daudzus maksātspējīgus tūristus no Persijas līča valstīm.

Bilde1.jpg

Nedēļu pavadām staigājot pa brīnumskaistajām Austrum-Tiroles kalnu takām. Taku ir tik daudz, ka noteikti ir vērts vēl atgriezties. Bažas tik dara negaisi, kuri ar diezgan lielu precizitāti uznāk katras dienas vakarā.

Sacensību dienā ierodamies Kaprun. Tradicionālā inventāra pārbaude un numuru izniegšana. Expo nav pārāk liels, toties iekārtots ļoti praktiski, un visu formalitāšu veikšana prasa vien 10 minūtes. Tikko numurs saņemts, iekšēji jau sāku noskaņoties skrējienam.

Bilde2.jpg

Šaubas rada laika apstākļi – iepriekšējā dienā bijām aizbraukuši uz Glocknerhouse (distances 38.km) – tur sastapām negaisu, stipru vēju un tikai ap +7. Starta diena ir ļoti silta, virs +20 un sutīga, bet kas būs naktī. Svārstos domās. Vakariņojot uznāk stiprs lietus. Starts pēc 3h. Nolemju startēt garajās biksēs un īsajā kreklā.

22:30 pirms starta brīfings. Lietus pārgājis. Joprojām sutīgi silts. Novēroju pārējos skrējējus – pārsvarā visi īsajās biksēs un kreklos. Lielākā daļa ļoti labi ekipēti, ar moderniem pieres lukturiem, vieglām, saliekamām nūjām. Tātad ultra skriešana ir diezgan ienesīga sporta preču ražotājiem. Saprotu, ka esmu kļūdījies ar garajām biksēm. Austriešu draugs Alberts mierina – viņam arī garās bikses, un augšā būšot vēss. Cerēsim. Viņam jau šis otrais Grossglocknera skrējiens. Brīfingā informē par trases stāvokli – tas esot labs. Tomēr solot negaisu. Negaisa gadījumā sacensības tikšot apturētas vai pat pārtrauktas. Tiesa gan, lielāka negaisa iespējamība esot tikai nākamās dienas pēcpusdienā. Drošība pirmajā vietā. Visiem ir izsniegti GPS sekotāji ar trauksmes pogu. To nospiežot 3 reizes, tiekot aktivizēta trauksme līdz ar ko uzsākta skrējēja meklēšana. Informācija tiek stāstīta vācu valodā un uzreiz tulkota angliski. Dzirdu par tuneli, ka pēc 18:00 skrējēji tikšot virzīti caur tuneli, pirms tam apkārt tam. Kā vēlāk izrādīsies, šajā brīdī biju palaidis garām svarīgu informāciju.

23:00 starts. Mans plāns – uzsākt nedaudz ātrāk un tad atrast pareizā tempa grupiņu, kurai turēties astē. Sākumā trase iet cauri pilsētai, bet drīz vien pagriežas uz kalna pusi. Sākas kāpums, gaidu, kad peletons pāries soļos, bet visi turpina skriet. Taka palikusi pavisam šaura, tātad vai nu jāiet malā, vai jāturpina skriet tempā. Skrienu, cerībā, ka drīz būs kāds risinājums – vai kāda plašāka vieta, vai kāds lēzenums. Pulss tuvojas maksimumam, šādu tempu izturu tikai nepilnus trīs kilometrus, uz kuriem jau gan ir vairāk par 300 augstuma metriem.. Kāpju malā slapjajā zālē, lai palaistu garām skrējējus. Esmu pārķēris startu. Jūtu, ka esmu jau pārkarsis un skriet paliek arvien grūtāk. Trase virzās pa šauru meža taku augšup, ar īsiem noskrējieniem ap 4. un 5.km, lai pēc tam virzītos atkal augšup. Esam uz platāka ceļa, nu jau temps labāks, esmu atradis vāciešu grupiņu, kurai mēģinu noturēties aizmugurē. Tomēr joprojām karsti. Līdz kādam 11.km turpinās diezgan elegants skrējiens pa iebrauktu meža ceļu, līdz sākās straujš noskrējiens pa pļavā iemītu govju taku. Tā kā nolijis lietus, tad zāle ir slidena, bet ceļš lejup straujš. Skrējiens turpinās pa smalkām akmens nobirām. Jūtu, ka esmu saķēris vismaz 2 akmentiņus kurpē. Atceros par Valda ieteikumu – bahilām. Šeit tās noderētu. Izdodas izķeksēt akmentiņus, nenovelkot kurpi. Turpinājums nav tik sekmīgs – vienā no nākamajiem līkumiem, īsi pirms pirmā dzeršanas punkta, paslīdu un nokrītu uz sāniem. Par laimi, tik nosmērētas drēbes.

01:14 (pulksteņa laiks, skriešanas laiks +1h) Fusch, pirmais dzeršanas punkts. Pieejams tikai ūdens, daudzi jau pilda savas somas. Man vēl ūdens pietiekami, bet apstājos, lai atelpotos un padzertos vēso ūdeni. Joprojām karsts un sutīgs. Dodos tālāk. Nākamais posms – vietām labi skrienams iebraukts ceļš, kas vietām pāriet govju takās. Tās ir izbradātas un dubļainas, sanāk manevrēt starp ceļa pusēm. Kopumā skrienams, tomēr lēnām iet augšup – stāvākos kāpumos ejam. Vienā līkumā aizskrienu pa ceļu, bet sekotājus nedzirdu. Izrādās – esmu noskrējis nepareizi, trase nogriezās no ceļa. Visi laikam miegaini, neviens ar’ man neko neuzsauc. Atgriežos trasē.

2:17:49 (98. vieta) 22.5km Ferleiten. Pirmais ēdināšanas punkts. Izdzeru kolu, neko kāru ēdamu neatrodu, ir jau ar’ nakts – vēl ēst negribas. Iztieku ar savām želejām. Tik prom ejot ieraugu, ka bijusi arī zupa. To neviens aktīvi nepiedāvā – austrieši tādi atturīgi un praktiski cilvēki – ja palūdz, tad iedod. Zināšu nākamajā punktā. Šobrīd svarīgi sapildīt ūdeni un sagatavoties vienam no grūtākajiem kāpieniem uz Untere Pfandlscharte (2663 m), kura pēdējos 4.km kāpumu summa sasniegs 1000m. Sākumā pat skrienams ceļš, no kura redzamas lampiņas augstu kalnā – tie ir pirmie skrējēji, kuri jau tik tālu tikuši. Vēlāk sākas serpentīna ceļš, kurš pāriet akmeņainā kalnu takā. Ejam tik uz augšu, nu jau sadalījušies – ap 30m priekšā iet viens kāpējs un aizmugurē tik pat tālu – cits. Pagaidām viss skaisti, tik joprojām silts un pulss arī augsts.

Nedaudz pirms ledāja nāk viens puisis lejā. Kustas diezgan raiti, nepaspēju pavaicāt, kas par lietu. Nonāku līdz ledājam, pēkšņi atkal esam daudz cilvēku kopā – visi kaut kur saradušies. Atgriežas tāda vispārēja skrējiena omulība pēc kāda laika skriešanas vienatnē. Iespējams citi ģērbušies, citi likuši dzelkšņus uz kurpēm (pirmo reizi tos ieraudzīju pirms starta expo, nu sapratu, ka tie ir aktuāli šeit – tādi speciāli uz trail kurpēm liekami sniega dzelkšņi). Sāku kāpt pa ledāju. Iešana pamatā uz nūjām, stingri triecu nūjas sniegā un kāpju augšā. Nodomāju, ka pretim nākušam puisim varbūt nebija nūjas, bez tām vai dzelkšņiem – augšā tikt varētu būt pagrūti. Pēkšņi priekšā ejošais, kurš pavirzījies no takas, lai apsteigtu kādu, ielūst ar vienu kāju ledū. Saviem spēkiem veiksmīgi izraušas ārā un skaļi vāciski lamājās – tātad viss kārtībā. Zem sniega tek upe, jāiet pa iepriekš iemītu taku, tā būs drošāk. Īsi pirms pārejas apstājos, lai padzertos. Viens skrējējs lūdz, lai iedod viņam ar’, savu esot jau izdzēris. Arī viņam karsts. Padzeramies un dodamies pēdējā kāpienā līdz pārejai. Augšā patīkams vējš. Nu beidzot var atvēsināties.

Bilde3.jpg

Pēc kāpiena vēl jāpārvar akmeņainas takas – uz leju, tad uz augšu, tad atkal uz leju – esmu klāt nākamajā ēšanas punktā – vietā, no kuras jābūt labi redzamam Grossglockneram. Pamazām uzaususi diena, bet kalns šodien slēpjas aiz mākoņiem.

5:48:58 (90. vieta) 38km Glocknerhaus. Sajūtas nav labas. Nogurums, joprojām liels pulss. Izpētu kolu – izrādās, tā ir Red Bull Cola. Esmu reiz dzēris Red Bull kādā garākā nakts braucienā, nebija laba organisma reakcija. Pieļauju, ka varbūt kādas dzēriena vielas īsti nedraudzējas ar mani, jo netipiski augstais pulss mani patiesi biedē. Nolemju, ka tālāk iztikšu ar savām ierastajām DION želejām + uzkodas, zupas. Iztīru akmeņus ko kurpēm, kabatas no atkritumiem un dodos ceļā. Izejot ieraugu vienam skrējējam galvā vēl lukturītis – rādu, ka ir taču gaišs, un attopos, ka pašam lukturis galvā. Puisis smiedamies saka, ka uz kādu laiku varam noņemt. Es nodomāju, ka šo atpakaļ vairs nu negribētos likt – mans mērķis finišēt vēlākais līdz tumsai.

Bilde4.jpg

Neliels noskrējiens uz leju, un atkal sākam kāpt augšup – uz distances augstāko punktu Pfortscharte (2828 m). Šoreiz labi ejama klinšu taka. Sāk smidzināt lietus. Esmu priecīgs, beidzot! Nolemju turpināt bez lietus jakas, lai kārtīgi atvēsinātos – joprojām jūtu, ka esmu pārkarsis, tāpēc lietus ir tieši laikā. Plāns ir nākamos 20km veikt bez lietus jakas, jo pēc 20km Kals mani gaida tīras un sausas drēbes. Pamazām lietus pieņemas spēkā. Vējš ar’ sāk pūst arvien negantāk. Lielākā daļa skrējēju jau lietus jakās, daudziem lietus bikses un pat cimdi – kaut gan laiks apmēram tāds, kā normāla Latvijas 2017. gada vasara.  Mani aukstums nebiedē, turpinu bez lietus jakas, esmu jau salijis galīgi slapjš. Ap 47.km esmu augstākajā punktā. Sagaida nepatīkams pārsteigums – ļoti straujš noskrējiens pa nobirām. Esmu satraucies, nemāku skriet pa šādu segumu. Vairāki skrējēji lielā tempā aizripo man garām, citi skrien gandrīz pa taisno, jo līkumotā trase ir nosacīta – viss kalns ir smalku akmeņu nobiras. Pirmais kilometrs uz leju – turpat 15 minūtes, lēnāk nekā kāpjot augšā. Esmu satraucies, uzmanība, koncentrācija katram solim. Sākas pat neliela panika, neesmu gatavs tādam tehniskam maršrutam. Kājas stīvas, muskuļi saspringuši – rezultātā zaudēju gan laiku, gan papildus spēkus. Zemāk jau sākas lēzenāks skrējiens pa akmeņainu taku, kurā veicas nedaudz ātrāk, bet tomēr ne bez problēmām. Atzīstu sev, ka neesmu gatavs šai trasei, jo īpaši jau tehniskajiem noskrējieniem. Esmu morāli sagrauts. Nogurums pieņemas spēkā. Lietus pamazām rimstas un, ejot uz leju, paliek siltāks. Vismaz šoreiz neesmu kļūdījies ar apģērbu.

Bilde5.jpg

9:00:00 52km Lucknerhaus. Nu jau sastopami līdzjutēji un tūristi. Uzēdu garšīgu siltu zupu. Un tad vēl vienu. Jūtos noguris, tāpēc nesteidzos pamest ēšanas vietu. No kalna kāpjot lejā, izskatījās, ka var redzēt Kals – tur jau gaida mani soma ar tīrām drēbēm. Tas vienmēr ir motivējoši. Vairs jau tik 10km un izskatās, ka turpmāk skriešana ies pa plašākiem un vieglāk skrienamiem ceļiem un pārsvarā tik uz leju. Tomēr altimetrs vēl aizdomīgi rāda, ka pietrūkst kādi 400 augstuma metri līdz Kals. Esmu aizmirsis, ka priekšā vēl viens kāpiens. Tūlīt aiz mājīgās ēstuves karodziņi rāda, ka jānogriežas no ceļa pa taciņu, kura stiepjas tieši kalnā.  Kāpju, jūtu, ka paliek arvien smagāk. Nedaudz reibst galva, grūti elpot. Sākās lūzuma punkts. Apbrīnoju Albertu, kurš otrreiz apņēmies piedalīties šādā mokpilnā pasākumā. Es nekad to nedarīšu. Saprotu, ka Kals mans piedzīvojums beigsies. Esmu fiziski un morāli iztukšots. Mērķis tikai tikt līdz Kals. Apsolu sev nākamo mēnesi – līdz rogainingam, neskriet. Kuram vispār tādi kalnu ultras vajadzīgi, ko es te daru. Latvijā vispār nav kalnu, ko es te meklēju pa klintīm, akmeņiem. Man vajadzīga nopietna atpūta.

Uzkāpjot kalnā, paveras brīnumskaisti Austrumtiroles kalnu skati. Līdzīgi kādus baudījām iepriekšējā nedēļā. Arī taka nu jau būs skrienama, tikai man vairs nav spēka. Apstājos, lai uzfilmētu video, kurā aizelsies grūti sadzirdami dvešu : “Spēka vairs nav, palikusi vairāk kā pusdistance.. Jādomā ko darīt tālāk….Skaisti”

Bilde6.jpg

Kāpiens beidzās nelielā paugurā, kurā līdzjutēji aktīvi uzmundrina. Man tas īpaši nepalīdz, esmu bez spēka un turpmāko lejupceļu turpinu ejot – 10, 13 minūtes kilometram, nav nozīmes, man vairs nav kur steigties. Smuks priežu mežs, diezgan stāvs, tomēr tīri skrienams ceļš lejup. Man paskrien garām vairāki skrējēji. Zīme “līdz finišam 50km”. Tikai. Tā mani sanikno un atdzīvina, Kals ir te pat netālu – jāuzskrien vēl.

10:39 62km (71.) Kals. Uzreiz steidzos pēc savas drēbju somas. Mani sagaida laipns brīvprātīgais, kurš angļu valodā izstāsta, kur ko var atrast, ko var dabūt pusdienās, kur atpūsties utt. Saka, lai tik dodot ziņu, ja vajadzīga kāda palīdzība. Jūtos novērtēts, tas iepriecina. Pirmais ko daru – pārģērbjos, pārģērbjoties gan uzreiz iesmērējos ar vazelīnu. Vai tas tā automātiski, vai jau esmu pārdomājis? Apskatu kājas – nav ne tulznas, ne nobrāzumu. Saņemu ziņu no sievas, viņa seko līdzi GPS rezultātiem. Pagaidām es skrienot ātrāk par savu plānoto laiku. Atbildu, ka tā nav laba ziņa, esmu par ātru sācis un nezinu cik tālu tikšu. Nolemju, ka ceļā došos – jāizbauda ballīte taču līdz beigām. Kals ieturu kārtīgu maltīti, atpūšos – kopā tur pavadu kādas 40 minūtes. Pie blakus galda viens puisis guļ, vēlāk viņš mani svaigiem spēkiem apsteigs pirmspēdējā kāpienā. Pretim apsēžas skrējējs, kuru atbraukusi atbalstīt draudzene. Pļāpājam. Puisis stāsta, ka viņa draugs skrējis 50km distanci un līdz nākamajam punktam ticis 3 stundās. Priekšā esot skrienams gabals. Abi mani uzmundrina. Esmu atguvies. Pielieku pilnu somu ar želejām, papildus pudeli nolemju neņemt – pietiks ar 1.5l somu, jo pa ceļam ik pa laikam ir strauti. Soma dēļ pārtikas jau tā smaga. Dodos ceļā. Plānoju sākumā iet, tomēr ārā sagaida uzmundrinātāji – nākas vien pāriet lēnā skrējienā. Taka labi skrienama, ar nelielu kāpumu, ir kādi mazi pauguriņi – augšā lejā, gluži kā mājās.  Diena ir noskaidrojusies, spīd saule un apkārt debešķīgi dabas skati. Lietas pamazām sāk nokārtoties.

Bilde7.jpg

Drīz vien satieku Tamas no Ungārijas. Viņš apstājies, lai uzbildētu skaistu upes kanjona skatu. Uzsākam sarunu un turpinām skriet kopā. Pamazām lietas ir sakārtojušās – skrienam, pļāpājam, priecājamies par skaistajiem dabas skatiem. Tamas ir kalnos kāpējs, un mani biedējošie straujie noskrējieni ir viņa saldais ēdiens. Stāvo lejupceļu uz Lucknerhaus viņš atzīst par pašu distances labāko vietu. Tamas skrējienam ir gatavojies, kopā ar draugiem iepriekšējās 3 naktis kāpjot Grossglocknerā. Dienas laikā esot ļoti daudz tūristu, kuri gribot uzkāpt kalnā, veidojoties rindas. Tāpēc viņi kāpjot naktī – sagaidot kalnā saullēktu un tad nākot lejā. Saullēkts augšā esot fantastisks.  Laba ideja, ja nu kādreiz šeit atgriežamies kuplākā pulkā. Vispār Tamas labprāt šeit dzīvotu – jo šeit tik daudz un plašas kāpšanas un skriešanas iespējas. Piekrītu viņam, ka kalnu ir vairāk nekā Latvijā,  tomēr atzīstu, ka ir vēl daudz citu skaistu vietu, kuras būtu vērts apmeklēt. Tā nākamie 15km paiet nemanot. Tamas vēl padalās dažās tehniskās niansēs par akmens skriešanas tehniku, pastāsta par aizraujošiem skrējieniem Ungārijā un Polijā – tas taču tuvāk Latvijai. Tā vienu brīdi pat pazaudējam trases karodziņus, kuri drīz gan atkal atrodas. Pamazām kļūst akmeņaināks, skriešana pāriet soļos un kāpšanā. Priekšā pirmspēdējais kāpiens. Tamas satraucas par tuvojošos negaisu, solot ap 18:00. Jāpaspēj tikt pāri diviem pēdējiem augstumiem. Saprotu, ka esmu daudz spēka zaudējis distances sākumā, tāpēc nevarēšu turēt līdzi tempam.

Bilde8.jpg

Akmeņains kāpiens līdz Rudolfshutte. Kaut kur dzird pērkonu. Vēl viens skrējējs atgādina, ka jāpasteidzas, lai paspējam līdz negaisam. Bet pats paliek stāvot, neesot spēka. Uzmundrinu – kalna virsotne jau redzama. Pirms virsotnes jau dzirdami līdzjutēju uzsaucieni, atkal tiek mazais dopings. Tieku augšā.  Pēdējais kilometrs ir aizņēmis gandrīz pusi stundas. Tad vēl nedaudz uz leju – akmeņi, akmeņi. Nemaz neiet ātrāk. Drīz nelielā paugurā var jau redzēt nākamo ēdināšanas punktu. Šeit augšā uznāk pacēlājs, tāpēc apkārt grozās līdzjutēji.

15:08:29 79km (66.) Rudolfshutte. Steidzos. Jāēd, bet nav daudz laika. Mēģinu vēl uzlikt Garminu pie powerbankas – ja nu neizvelk. Steigā izleju zupu. Esmu tādā reibuma stadijā, kurā rīcība vēl ir apzināta, bet vizualizācija var pievilt. Uzpildu ūdeni. Priekšā pēdējais un droši vien grūtākais kāpiens. Bet nāk arī negaiss, jāsteidzas. Atkal diezgan akmeņains nokāpiens līdz skaistam ezeram, kuru ieskauj kalni ar baltām cepurēm. Vienā no tiem būs jātiek augšā – citu iespēju vairs nav, jo ezeru visapkārt ieskauj kalni.

Kāpju pēdējā kalnā. Nupat ir sasniegta nirvāna – prāts, jūtas un griba saplūdušas vienā. Apstājos, lai palaistu aiz muguras nākošo kāpēju. Viņš saka, ka nesteidzoties, ka viss esot skaisti un labi. Man arī nav steigas, vienojamies, ka tomēr viņš ies garām. Turpmākā kāpienā vēl vairākas reizes viens otru cenšamies palaist garām, lai būtu ilgāka iespēja uzkavēties šajā pēdējā kāpiena mirklī. Tālu priekšā un augstu kalnā var redzēt skrējējus, tie tuvojas ledājam un tad pa vienam, nesasniedzot virsotni, kaut kur pazūd. Man jau Alberts iepriekš stāstīja, ka tur notiekot kādi brīnumi. Es iedomājos, ka visdrīzāk augšā būs burvju klints, kurai pasakot “Sezam, atveries” – pavērsies klints vārti un es priekšā ieraudzīšu zeltā mirdzošu ceļu uz finišu Kaprunā. Kaut kas līdzīgs ar notika, tikai zelta ceļa vietā pavērās klinšaina aina. Uzkāpis uz Kapruner Torl, es apstājos un dusmīgi skatos uz tur sēdošajiem diviem brīvprātīgajiem. Tas nav apsolītais ceļš. Kā lai šeit vispār tiek lejā? Milzīgi akmeņi. Par laimi akmeņu krāvums nav garš – sākas sniegs. Šo man pagājušo gadu Uldis iemācīja – laižam tik lejā, it kā pie kājām būtu slēpes, galvenais noturēt līdzsvaru. Vienā brīdī gan mana La Sportiva aizķer kādu akmeni un nākas nokrist ar degunu sniegā – bet kopumā ātri iet uz leju, tik drīz prieki beidzās reizē ar sniegu. Esmu nonācis pie milzīga ūdens rezervuāra, kurā ietek ūdens no daudziem sniegotajiem trīstūkstošniekiem. Ceļš turpinās gar milzīgo ūdenskrātuvi ik pa laikam šķērsojot kādu strautiņu vai mazu upīti. Līdz nonāku pie nopietnākas upes. Gar to jau slapstās vairāki skrējēji – mēģinot atrisināt jautājumu, kur pie velna, lai tiekam pāri šai upei. Es ar paskrienu uz augšu, uz leju gar upi. Nav variantu. Izlemju, ka drošākā vieta būs pie marķējuma – acīmredzot tur jābūt pārejai, tikai ūdens šobrīd lielāks kā parasti. Pataustu ar nūjām ūdenī var sataustīt dažus akmeņus. Nav laika prātot – kārtīgi atbalstu nūjas, viens, otrs solis. Pārlieku nūjas, solis, lēciens un esmu pāri. Rādu pārējiem trim – lai lec pāri. Viņi nejūtas droši, vēl meklē citas iespējas. Laižos prom. Priekšā gaida tumšs tunelis, tad skrējiens pa dambi, kura galā var jau redzēt pēdējo ēdināšanas punktu.

18:57 94km (56.) Mooserboden. Gar barošanas punktu slapstās lapsa. Ātri apēdu 2 zupas. Dodos ceļā. Palicis pēdējais posms līdz pilsētai. Parasti tam jābūt relatīvi vieglam. Tikai ne GGUT. Mazi posmiņi pa asfaltu un ceļš nogriežas pa mazām, akmeņainām takām. Priekšā gaida vēl viens pārbaudījums. Pirms tuneļa marķējums rāda uz taku gar tuneli. Taka iet gar klints malu, lejā lielā ūdenskrātuve. Gar malu novilkta virve drošībai. Turos pie virves un kustos uz priekšu, līdz taka beidzas pie kāda ūdenskrituma. Tālāk – klintī iecirsti trīs metāla pakāpieni. Domāju, ko darīt. Man ir bailes no augstuma. Ko darīt. Kājas vairs neklausa, katrā mirklī var sākties krampji. Skriet atpakaļ nav jēgas. Jātiek pāri. Ieķeros stingri virvē. Jebkurā gadījumā lejā tikšu, sliktākā gadījumā caur pilsētas ūdensapgādes sistēmu. Neskatos uz leju un kāpju. Attopos tumšas alas priekšā. Lienu iekšā – esmu nonācis auto tunelī. Pēc brīža atkal jālien cauri uz taku. Šoreiz bez pārsteigumiem. Parasta taka. Kā vēlāk uzzināju, pēc 18:00 varēju neskriet pa daudzajām takām apkārt tuneļiem – jo šajā laikā varēju jau skriet cauri tuneļiem. Būtu ietaupījis nedaudz laika, bet palaidis garām skaistus pārdzīvojumus – tā kā labi vien, ka skrēju pa taku.

Tuvojos finišam. Pēdējais kilometrs vai divi parasti iet caur pilsētas centru. Līdzjutēji, atbalsts – tas dod papildus enerģiju. Esmu jau noskaņojies šai sajūtai, kad pēkšņi taka no virziena uz centru atkal nogriežas krūmos. Paliek jau tumšs. Kaut kādi akmeņi un saknes atkal. Ar grūtībām var saredzēt taku. Esmu nikns. Lampu ārā nevilkšu. Līdz 21:30 drīkst skriet bez luktura. Pilsētā ieskrienam no sētas puses – gar lielveikala aizmugures stāvvietu. Drīz tālumā redzu savas meitas. Viņas vēl nav atpazinušas mani, varbūt krēslas dēļ, varbūt es pats vairs neizskatos pēc sevis, bet es zinu – esmu dažus simtus metrus līdz finišam.

Bilde9.jpg

21:23 vai  22:23.31,9 kopš starta esmu veiksmīgi sasniedzis finišu. Finišā satieku arī Albertu, viņš izstājies Kals. Esot apsēdies pie galda blakus vīram, kurš teicis, ka pēc 20 minūtēm iziet autobuss. Neesot bijis daudz laika domāt. Redzu, ka viņš pārdzīvo. Uzzinu, ka Līgai šoreiz arī nav paveicies. Žēl.

Drīz vien sākas stiprs lietus, vienīgais, ko gribu, tikt mājās. Mājās izrullēju kājas. Atveru alu, bet nav spēka to iedzert. Tā vēl nav bijis. Naktī pamostos. Ārā plosās vētra. Paskatos pulkstenī – vēl nav 2. Tātad kontrollaiks vēl nav beidzies. Ceru, ka neviens šobrīd nav vairs pēdējā kalna kāpienā. Tas būtu bīstami. Tālāk jau murgoju – notiek glābšanas darbi, es tik nesaprotu, vai esmu glābjamais vai glābējs. No rīta tveru ziņas no organizatoriem – ziņu nav. Skatos rezultātus – ap 20 skrējējiem laiki apturēti pēdējā ēdināšanas punktā. Tātad vētra tos apturējusi.

Šis bija tikai 3. GGUT skrējiens. Lieliski organizēts, skaistā un sarežģītā apvidū. Noteikti nopietns konkurents uz vienu no top skrējieniem Eiropā. Šogad skrējienā tika pārspēti praktiski visi rekordi. Fantastisku rezultātu stafetē (dalot skrējienu uz pusēm – līdz un no Kals) sasniedza zvaigžņu komanda Pau Capell un Gediminas Grinius, distanci veicot 12:33.14,7.

The epic adventure at the top of Austria” – T krekls uz kuru skatos un domāju – noteikti vajadzētu varēt izskriet no 20h. Tik jātrenē akmeņainie noskrējieni. Bet matemātika kalnos nestrādā, vismaz neparedzamajā Grossglocknerā noteikti nestrādā.

Bilde10.jpg

Vairāk informāciju par skrējienu var iegūt https://www.ultratrail.at/english Bildes un citu skrējēju iespaidus arī iekš https://www.facebook.com/grossglocknerut/

Iespējams, grūtākais maratons Latvijā

VM_900x600

15. jūlijā startēs Latvijā grūtākais maratons – Vilkaču maratons. Teiksmainā un mītiem apvītā Tukuma novada Āžu kalna apkārtnē vairāk nekā sešdesmit garo distanču skrējēji dosies, iespējams, savā izaicinošākajā maratonā.

Grāmatā “Kurzemes Vilkaču Nostāsti” Ralfs Kokins aprakstīja: “Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu.”

Lasīt tālāk.