Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Es to daru, tātad man tas patīk!

Man arī saniezējās nagi te kaut ko sarakstīt.

 

2011. gada marts, un es virtuvē ēdot skatos TV. Pēkšņi izlec LNT sižets par Nordea Rīgas maratonu (par ko tur stāstīja, neatceros). Tas bija kā ar pavārnīcu pa galvu: „ēēēē, varētu šito pamēģināt!” Skriets tik daudz nebija. Sports? Basketbols un jāšana hobija līmenī. Tas arī viss. Kopš vidusskolas fiziskais ir tikai krities. Tajā pašā vakarā reģistrējos 10 km distancei, ko es arī pievarēju. Pateicoties apņēmībai noskriet nokļuvu VSK Noskrien rindās.

2013. gada janvāris, velku kājās kedas. Dodos 1. janvāra skrējienā. Gribās noskriet 10 km, bet jaungada sagaidīšana Inčukalnā bija katastrofa. Gulēju atsevišķā istabā otrajā stāvā, bet pirts bija kā uz ātru roku sanaglota finiera būda, un skaņas gāja viscaur tā, ka mani visu nakti nepameta sajūta, ka guļu deju grīdas vidū. Nomoku mazāk, stipri mazāk, bet tas jau nekas. Pērn noskrieti 2 pusmaratoni, šogad gribu krekliņu, tātad būs jāskrien vairāk. Gribu 1000 km gadā, tātad būs jāskrien vairāk. Gribu tikt ar sevi galā, tātad būs jāskrien vairāk…

Tā nu paiet mana ziema slēpojot un skrienot. Neslēpšu, ka abus sporta veidus apgūstu. Slēpošana man ir jaunatklājums, kur patīkami dzirdēt kolēģa uzslavas, ka man izdodas. Pati izkāpu no špūres un pati sāku šļūkāt slīdsolī. Skriešanā – pacietība, pacietība, pacietība un galvā apziņa, ka 1000 km, krekliņš un mērķi nebūs, ja sēdēšu dīvānā un urbināšu degunu. Tātad man ir jānoskrien vismaz 5 Skrien Latvija posmi un tas Nike krekliņš ir mans. Gatavošanās norit visādi. Dažbrīd 10 km ir izmocīti, dažbrīd 17 km aiziet uz urrā… lēni, lēni… ļoti lēni, bet atceros priekšnieka Anda Strēļa vārdus „Tu vēl jauna, Tev viss vēl priekšā!” Gan jau es arī savos 50 skriešu 5 min/km (vai pat ātrāk).

Tad nu jautrība sākas, kad pāris nedēļas pirms Biķerniekiem mani skar bubulis – saaukstēšanās. Bet distance tiek braši pievarēta šausminoties par reljefu. Man kalni patīk. Tiešām! Tik es viņiem nepatīku, jo viņi izdomā pēkšņi būt stāvāki un augstāki, nekā viņi ir manā atmiņā. Ceturtais aplis – pa vientuļo, bet nebēdāju, kad finišēju, tad brīvprātīgais ar medaļu mani sagaidīja. Laiks? Ar lepnumu par savu fizisko nabadzību saku 2h:22 min… kaut kas tā.

1.maijs – sieviešu skrējiens. Kopš Biķernieku pusmaratona ir pagājušas 3 dienas. Es nepīkstu, jo dodos uz „plezīru”. Starts. Skrienam. Pulss 200. Pāris reizes to nolaižu. Pēc tam jau vienalga. Jūtu, ka skrienu ātri. Jūtu, ka ir grūti. 7 km pievarēti. Gribu ūdeni, jo trasē nepadzēros. Citas meitenes sataisīja burzmu pie ūdens punktiem. Saņemu ūdeni un… veļas mazgāšanas līdzekli. Tas ir kāds zemteksts? Bet tas ir hīts vēl ilgi. Endomondo rāda, ka daudzi kilometri ir izskrieti ātrāk par 6 minūtēm. Lai nu būtu. Laiks kaut kādas 45 min, kas tāds, neatceros un kaut kā arī ir vienalga.

Tālāk plānā Nordea Rīgas maratons. Šogad pirmo reizi manu vēderu rotā zaļš, ne zils numurs. Pārcenšos ar orgu ieteikumu, un pārdzeros ūdeni. Neņemu nopietni ieteikumus par pretiedeguma krēmu. Rezultātā dzirdināšanas punktā pie Slokas ielas pakāšu 5 min rindā uz tualeti (pa ausīm jau lija ārā). Un atgūt nesanāk. Distance nav smaga, bet kā tāds iesācējs nočakarējos kur nevajag. Mēģinu atgūt, bet neko vairāk par augstu pulsu nedabūju. Karstums nav nekas traks, bet pirmā karstā diena liek sevi manīt. Uz beigām vēl pamanos aizrīties ar ūdeni un visu malku uzreiz arī izspļauju. Vāks. Galā 2h:29 min. Kolēģiem tiek nolikts čipa laiks 2h:30min. Tas riktīgi griež iekšā. Vēlāk izeju uz startu 5 km, kur gandrīz bez rokām paliku. Nē, mazāk par 10 km te nav ko skriet.

Zelta keda. Dodos skriet 3 apļus. Noskrienu 2, jo ir karsts un slikti jūtos. Tam bija jābūt kā daļai no gatavošanās Ventspilij. Vairs neko. Treniņu procesam jāizmanto plāns B.

Ventspils. Vecāki labie! Ir gatavi mani aizvest uz Ventspili un tad šaut uz Madonu, kur izrēķinām, ka būsim 2 naktī. Bet viņi ir ar mieru. Laiks labs, man patīk. Izlecu no mašīnas un vecākiem 4 h lieku blandīties pa pilsētu (kur tik šie nepabija). Skrējiens patika, bet atkal pēdējais aplis pa vientuļo un mokošs. Kājas sāp, bet medaļa ir un 2/5 manā kontā ir. Laiks 2h:25min. Po… laiks, finišā dod alu. Braucot uz Madonu attopos, ka tas tak bija man 5.pusmaratons. Cool!

Nākamajā dienā lādējos, jo laukos būtu forši uzrīkot treniņu. Līdz Mārcienai 5 km, atpakaļ jau 10 km. Līdz Madonai salasītos vairāk, kādi 20 vai 30 km. Reljefs, mežs, putni. Ideāli! Bet kājas šodien neko daudz negrib. Turklāt kaimiņu suns nesaprot, ka tu gribi veikt atjaunojošu skrējienu. Viņš lec virsū un grib spēlēties. Turklāt vēl kucēns un viņa dēļ ir jāpāriet soļos, jo stilbos zobus negribu.

Liepāja. Skrējiens par ko cenšos daudz nerunāt. Viss pa foršo – noskrienieši, atmosfēra, laika apstākļi (neteiktu, ka bija baigi karsts). Starts! Pirmie divi apļi aiziet labi. Visu laiku cenšos mukt no Jura un Zanes un tas padodas, bet pirmo apli notipinu aiz Imanta Ločmeļa (nūjotājs), kas man biki nepatīk. Trešais aplis. Un tagad, ja šito lasot kaut ko ēdam vai dzeram, noliekam nost uz brīdi. Ieskrienot trešajā aplī sajūtu kuņģi dedzināšanu. Domāju, ka pie vainas ūdens trūkums. Pēc dzirdināšanas punkta arī nepatīkama sajūta un tad jau tas, ko necerēju pusmaratonā darīt. Uz to gatavojos ultragaros gabalos. Esmu pietupusies un kuņģa saturs iziet ārā. Sajūta ir šausmīga, jo tā arī atūdeņojos un tagad uzņemtais ūdens ir atnācis atpakaļ. Saprotu, ka pārsimts metrus aiz manis palika mediķi un man ir jākustas, jo viņiem noņemt mani no trases nav liela māka, bet pēdējā aplī es to nevēlos. Sāku iet un mani noķer Juris ar Zani, kuriem seko Renārs, kurš mani pastumj un vēl ūdeni iedod (par to viņam paldies). Tieku līdz finišam, saņemu medaļu un cik tur trūka meiteni iepazīstināt ar mana kuņģa saturu. Bet tas ir garām. Laiks 2h:31min vai kaut kas tāds. Pasēdēšana pie EdGara un atkal šaudamies. Tas ir tas kā šim pasākumam vienmēr jābeidzas.

Apsolos sev, ka Kuldīgu neskriešu, ja solīs karstu, bet pieteicos. Karstumu nesolīja, tad jau viss kedā, var braukt skriet. Līst, nedaudz salst. Maldīšanās pa Kuldīgu. Kur ir estrāde? Tas ir atrasts. Šoreiz teikums, ka ceturtais aplis pa vientuļo nebūs. Pēdējā aplī man pievienojas Lietuvā dzīvojošs latvietis, ar kuru arī noskrienu pēdējo apli. Viņam blakus nedomāju ne par soļošanu, ne kādām citām avantūrām. Viņš, protams, nomaldās un ir gatavs ņemt galvā katru norādi, tāpēc arī uzraugu viņu, lai viņš nokļūst līdz finišam. Ko arī izdarām. Laiks 2h:22min. Nedaudz pietrūka un būtu bijis pat personīgais. Nu nekas. Vēl jau ir priekšā divi pusmaratoni.

Nākamā nedēļa – Nike Riga Run. Tāds slinkums man nekad nebija uznācis. Bet tos 10 km pievarēju savu spēju robežās. Tajā nedēļā mani piemeklēja sirds veselības likstas, bet 1h:05min ir manas spējas. Pluss zīme.

Vēl pēc nedēļas mērnieku sporta spēles. Es negribēju uz viņām braukt. Es gribēju dodies uz Liepāju uz jāšanas treniņu, bet to es pārcietu. Es priecājos, ka nebija strītbols jāspēlē pret lietuviešiem un „ģeodēzistiem”. Man nepatīk disenes… un nākamreiz es ņemšu līdzi kedas, kamēr citi ballēsies, es skriešu. Es dabūju strītbolu, es gribēju orientēties (kaut to jocīgo geokašingu, ko piedāvāja), jo uz Magnētu nebiju sen tikusi, tas man izpalika. Bet instrumentu es uzstādu normālā laikā 3min:25sek – nav ātri, bet nav arī lēni.

Uz Valmieru mani pierunāja pieteikties essnee. Turklāt, ja noskrienu šo, krekliņš ir mans. Jaukākais vēl kas ar mani notika – paliku bez pulsometra. Biju slimojusi un tas gadžetiņš bija vajadzīgs. Tā kā esam liela, draudzīga ģimene, Jekaterina aizdeva savu un varēju notestēt 310 Garmin. Ierodoties saprotu, ka vēders var pastrādāt neģēlību. Un pat baidos vai nepalikšu trases vidū ar izspiestām acīm. Pirmo apli noskrienu nočekojot, kur ir zaļās būdiņas. Reversā josla – likās mūžīga. Tev tik skrien pretī, bet Tu kā galu neredzi tā neredzi. Nesaprotu, kāpēc tādus vispār liek. Nopriecājos, ka ir tikai divi apļi. Četros jau tie mazie reversie posmi liekas kaitinoši, te vispār prātā varētu sajukt. Lai gan Nordea Rīgas maratonā uz Krasta ielas arī bija reversais posms, bet atpakaļ skrienot biju pārņemta ar Statoil piedāvātajām ūdens šļūtenēm un to tā nejutu. Pirmsfiniša kalns. Šitais i’ tas kalns? Maratonam diez’ kas nav. Bet nodomāju, ka, ja visu sezonu cītīgi pastrādā slīpumos nevajadzētu būt problēmai. Radās asociācijas ar uzskrējienu uz Vanšu tilta no Pārdaugavas puses. Varbūt es šeit kādreiz noskriešu arī maratonu. Laiks 2h:26min. Vai varēju labāk? Varēju labāk! Kā pulsometrs? Es arī tādu gribu! Finišā uzzinu, ka pārķēru startu. Esmu pieradusi, ka Polar no sākuma man nogļuko un tad rāda pulsu. Tur jāatrod risinājums. BET – I did it, I did it, I did it!!! Krekliņš ir mans! Asinis, sviedri un asaras. Krekliņš ir mans. Mājās to uzvelku un nevaru beigt priecāties.

Tajā pašā vakarā atskārstu, ka esmu pastiepusi potīti. Sāp! Miera režīms obligāts. Tad vēl darbs un atskārstu, ka līdz Siguldas pusmaratonam vairāk par 10 km vienā piegājienā noskriet nesanāks. Nopūšos! Ko es vairāk varu darīt?

Liepājas stunda. Noteikti jāpiedalās. Ierodos stadionā ar labu pašsajūtu. Saņemu numuru un WTF… kās tā par laika kontroli. Meitene fiksi nostāsta kā jāliek katra… ķeska kedai kreisā pusē, lai abas visu laiku ir katrai kedai kreisā pusē. Jau iesildoties tās ļeskas sanāk ar otru kedu aizķert, kas krīt uz nerviem. Skrējienu cenšos uzsākt mēreni, bet jau drīz sāk sāpēt potītes. Laikam vecās kedas jau ir izļurkājušās, bet skrējiens vēl nav pusē, kad sāpes atlaiž. Labi ka tā. Skrējiens beidzas. Ķeskas jāatdod. Silta tēja, uzkodas un zupa, tad arī rezultāti. Esmu 1h izskrējusi vairāk nekā 10 km. Prieks! Yey! Paga, paga. Klausoties ko citi runā, saprotu, ka auzas arī man ir iemērītas. Pēc pāris dienām uzzinu, ka esmu noskrējusi zem 10 km. Normāli!

Oktobrī arī sasniedzu 1000 km gadā. Yey! Man tas arī izdevās. Atskārstu ka bezatvaļinājumu vasara dara savu. No darba skrienot nevaru atslēgties. Visu laiku pa galvu maisās darbs. Termiņi, raizes par inventāru…visu stundu tas maisās man pa galvu.

Tad nāk Siguldas pusmaratons, kur nu galīgi, galīgi, galīgi necerēju pat finišēt. Bet kas man patika? Enerģijas maisiņš, kurā ir makaroni. Tas ir labi izdomāts. Pirmie trīs apļi ir ok. Uzaucieni! Visu sezonu, tas mani ir sapurinājis un gandarījis. Ainars, Rainers, Imants, katrs kaut ko pasaka. Man tas patīk un nesajūtos vientuļa. Trešā apļa beigās mani uzrunā kāda meitene, kura man prasa vai man nekrīt uz nerviem tie uzsaucieni. Atbildu viņai, ka tas jau ir tas komandas gars, kad Tev iedrošina un uzsauc, un Tu nejūties trasē vientuļš. Skrienot ceturto apli nedaudz nošokējos par sevi, ka esmu izmoc…. skrienas labi, nekas nesāp… tad jau jāsaka, tikusi līdz ceturtajam aplim. Šveices iela tad paliek grūtāka un tas reljefs izteiktāks. Pēc divām nedēļām būs īstie kalni, un tagad mēs par to sakām šādi. Hmmm….Tad nu teku tālāk. Kad Šveices iela paliek aiz muguras, tad jau domās tikai finišs. Redzu finišu, skrienu, finišēju, spiežu pulkstenim stop un …. 2h:17min… NOPIETNI?Jauns PB par 3 min. Pašai neticās. Nespēju tam noticēt.

Mājās jābrauc ar vilcienu, bet nogurums liels. Vilcienā vietu nav. Sēžu tamburīnā uz grīdas, kur sanāk arī pasnaust. Protams, no sākuma bija jāpacieš pārītis, kur džusīte nevarēja savākt savus hormonus un visu laiku kašķējās ar savu draugu/vīru… lai arī kas viņš bija. Tad nu arī vakara nagla. Sāp mugura. Atkal mums ir jāpieņem miera režīms. Smērēju un dzeru zāles. Vai tas ir apsaldēts, vai kaut kas sasists, nav ne jausmas. Laika tā noskaidrošanai neatliek, bet nedēļu pirms Siguldas kalnu maratona ar to tieku galā.

Nu ir pienācis laiks noslēgumam. Siguldas kalnu maratons. Skrējiens, kas jāizmēģina ikvienam, kurš sevi sauc par aktīvu, stipru un sportisku. Pasākums, kur piedzīvojums ir ik uz metra. Tur atlāvos mest izaicinājumu 34 km. Atļaušos Ctrl+C un Ctrl+V no Endomondo.

Braucu uz šo pasākumu jau ar adrenalīnu, jo Almai sanāca ķibele ar autoriepu un Siguldā pa pusstundu braucot aizbraucām pāri desmitiem. Lietus kaut kā nelikās šķērslis un uz starta vietu nokļuvu tīri labi. Satiku dažus sen neredzētos un nesen redzētos, un tad jau starts. Starta kalnā uzklumburēju labi. Ar nūjām un trail apaviem tas kalns nelikās tiks augsts kā pērn. Tad nu skrējiens līdz vietai, kur skrienam lejā no Šveices ielas. Tantes man aiz muguras ir feinās un visi iet lejā ar labu omu, šad tad viens otram piepalīdzot, tā līdz nākamajam kāpumam, kas ar pērn likās drausmīgāks. Protams foršā nodarbe starp dubļiem meklēt trepes. Ar katru kilometru nopriecājos, ka man ir nūjas. Paskrienu pat kopā ar Vizbulīti, kas sakot, ka stāsies ārā tā pat, jo pēda sāp. Tiekam līdz strautiņam, kam nav tilta, pāri jātiek vai nu pa nokrituša koka zaru, vai kā citādi. Vizbulīte izvēlas pāris akmentiņus strautā un ir pāri. Nolēmu darīt tā pat, jo sausāki jau nepaliksim un protams tizlums iejaucās un apavu piesmēlu, bet tas sīkums. Tālāk jau tik dubļi, dubļi, pat forši skrienamas taciņas un dzirdināšanas punkts (beidzot) ar siltu tēju. Pēcāk skrienu tālāk ar domu, ka būs jāiet uz mazo cilpiņu, protams, nomaldos un uzzinu, ka cilpiņa būs otrajā aplī. Nu neko skrienu uz starta vietu, uzskrienu starta kalnā un lādēju sevi , ka pa nepareizo pusi, bet augšā tieku, kur mani sagaida Jekaterina un Juris. Jekaterinas piesolītā pudele ir prom, bet tas nekas. Paskatoties pulkstenī pat nevaru saprast, vai ir vērts iet tālāk, ko saku arī Jekaterinai un Jurim. Nolemju to desmit minūšu laikā izlemt, jo otram ganģim ar cilpiņu plānoju 4h. Padzēros, paņēmu šokolādi, tikmēr man vēl apjautājās, kā es skrēju un izstāsta kā ir jāskrien un nākamajā mirklī attopos uz Šveices ielas skrienam otru apli. Nu neko, ejam līdz galam. Un tad noskrējiens no Šveices ielas. Nogāze izstās bēdīgi – dubļaina, slapja, ķipīga. Sāku lēnā garā tenterēt lejā, ieturot vēsu galvu un analizējot katru soli. Saprotu, ka analīze ir galīgi garām. Protektoros ir sagājuši dubļi, līdz ar to, man protektoru nav. Solis ne tā un es slīdu. Balstos ar nūjām un apķeru kokus. Izskrien viens līderis un ar atlētisku veiklību nošļūk lejā. Nobrīnos un noskauž. Es te tizlene mocos. Kaut kas man galvā pasaka – šitais labi nebeigsies un There we go! Esmu uz dupša un slīdu. Man ir jāsaspringst lai slīdēšana ir kontrolēta. Nu esmu visa dubļaina ne tikai kedas. Pārbaudu, vai čips vēl ir pie kājas, un skrienu tālāk. Atkal dubļi, un it kā līdzena taciņa prasa koku apskāvienus. Tā kā kedu tīrība man nerūpēja jau no paša starta, kad kedas vēl saķipinu ar dubļiem, bet kas tas? Viiiiiii…. situācija ir atstājusi savu. Kreisā kāja ķerās un neklausa. Domāju moš’ nogurums, bet kāpēc labā vēl turas? Trasē vēl nekad neesmu bijusi ilgāk par 3h, bet labā kāja turas braši. Paskriet es varu ar mokām…. sasodīts, es kliboju. Esmu sasitusi muguru! Paskatos pulkstenī, ka dubļu lāva pie Šveices ielas man ir visu sačakarējusi un izrēķinu, ka nu man otrais aplis aizies 5h (kontrollaikam jau pāri). Turpinu ceļu un te nu arī muguras sāpes, kas ar katru soli liekas neciešamākas. Tieku līdz kalnam un pārliecinos, ka kreisā kāja ir izgājusi no ierindas un atšķirībā no labās kājas, kas braši mani cenšas vest augšā kalnā, kreisā to dara nepārliecinoši. Sāku sev jautāt, vai man to vajag. Vai tu gribi lepnumu, vai veselu muguru citiem maratoniem? Galva saka, tagad stājies, muļķe, ārā. Tieku augšā slēpošanas trases kalnā, vēl mazliet paskrienu un tieši pirms Ķeizara krēsla satieku brīvprātīgo, kam saku, ka es izstājos. Pāldies, orgiem par aizvešanu uz sacensību centru un īpaši tam brīvprātīgajam, kurš nebaidījās savu tīro jaku iedot man, dubļainai, netīrai, lai nenosaltu.

Protams, pārdzīvojums, bet mierinu sevi, ka labāk papinkšķēt tagad nevis vēlāk ārsta kabinetā uzzinot, ka nekad vairs nevarēšu sportot vai pat staigāt.

Kā es nākamajā dienā staigāju, labāk nestāstīšu. Daudzi to pašu pārdzīvoja. Bet centos kolēģiem nebūt par klaunu.

Tad nu tāda viena mana sezona, jeb 3. sezona, kad skrienu, noslēdzas ar traumu, bet tajā pašā laikā spēku gūšanu jaunajai sezonai. Esmu apmierināta un ar visu šogad sasniegto lepojos, neskatoties uz to, ka nobeigums sāpīgs. Kas šogad neizdevās, to jāpacenšas izdarīt nākamgad.

Tik daudz ko gribas sasniegt nākamajā sezonā. Kāpt augstāk un tiekties pēc pirmā maratona un ultramaratona. Jāstrādā un jādara. Man ir jautājuši, kam man to vajag, kāpēc es to daru? Es to daru, tātad man tas patīk! Es to daru, tātad es to varu! Es to daru, lai pierādītu sev, ka es to varu! Es to daru, jo man… kā man garšo saldumi! Labāk izjust skrējēja pohas (sāpošas kājas), nevis pohas pēc dzeršanas, kad vienīgais, ko vari, ir gulēt. Mani ir saukuši par traku un dullu, bet dullajiem pieder pasaule!

P.S. eBay pasūtīju grāmatu par vingrojumiem, bet istabas biedrene pārkārtoja mēbeles (long story short) un man vairs nav vietu kur vingrot. Gaidu grāmatu un domāju, kur istabā iestiķēties vingrot. Tas bija jādara jau tālajā 2011. gadā un ticu, ka tā ir daļa no panākumiem.

P.S.S. Piedodiet par visa veida kļūdām. Skolā sacerējumi nepatika.

&nbv

19 komentāri rakstam Es to daru, tātad man tas patīk!

  • Spāre lido bite_L

    žetons par apņēmību un neatlaidību!

  • Rainers Rainers

    gan jau tiksi arī zem divām :)

  • Māris T Māris T

    Neatlaidīga :)

  • spaanietis spaanietis

    Agy, paldies par stāstu! Tev tiešām viss vēl priekšā un zinu, ka lēmums izstāties nebija viegls un varbūt ir kāds rūgtums par nepabeigto distanci, bet Siguldas kalni jau nekur nepazudīs! Savus 1000km esi šogad izskrējusi godam, tikusi pie krekla un iespējams tavs pratīgais lēmums nenotraumēties vēl dziļāk un nopietnāk ļaus tev nākamgad tikt līdz savam pirmajam maratonam un, protams, finišam SKM! Lai veiksmīga atveseļošanās un tiekamies trasē!

  • Kā var paturēt galvā tik daudz smalkumus no visas sezonas! Mana sirmā galva to nespētu ;)
    Veiksmi turpmākajos skrējienos!

  • Uldzha Uldzha

    Foršs raksts (labi, ka Tev saniezējās nagi uzrakstīt…)!
    “Man nepatīk disenes… un nākamreiz es ņemšu līdzi kedas, kamēr citi ballēsies, es skriešu.” – ļoti labs!
    “Liepājas stunda. Noteikti jāpiedalās.” – klāt neliels komentārs: kopš stundas skrējiena atjaunošanas Liepājā 2011.gadā visās trijās “Liepājas stundās” ir piedalījušies 8 skrējēji un 2 skrējējas. Viena no viņām esi Tu.
    Lai Tev viss izdodas!

  • Wow! Visai spraiga sezona! Prieks, ka Tu neapstājies pie grūtībām, bet apstājies pie problēmām! Jo problēmas vajag risināt laicīgi, lai tās vēlāk nepārtop par iemeslu grūtību nepārvarēšanai! ;)
    Nekad nepazaudē mērķi – nav svarīgi, cik liels vai mazs tas būtu.. Katrs tāds mērķītis mūs virza uz priekšu! :)

  • viagris viagris

    Es ar nesaprotu, kā var visu atcerēties, jo knapi atceros Siguldas kalnu maratonu :D
    Ja godīgi, man kā nezinātājam prasās krekliņa bilde beigās – lai redzu, moš es ar tādu gribu nākamgad :)

  • july july

    Labi uzrakstīts! Lēmums smags, bet ļoti pareizi pieņemts! Viss vēl izdosies! :)

  • Liela, liela neatlaidība… Es droši vien jau visam atmestu ar roku pie kādām otrajām/trešajām sāpēm, jo uztvertu to kā organisma norādi uz to, ka kaut kas nav, kā nākas. Kaut gan no otras puses – traumas mēdz “uzdzīt” baigo spītību un vairot apņēmību.

    Kā teicis mans zīmēšanas skolotājs: talants/iedzimtas spējas – tā ir tikai niecīga daļa no panākumierm -, centība un neatlaidīgs darbs – tas ir pats galvenais! Ne vienmēr viņam esmu piekritusi, tomēr jāatzīst, ka neatlaidība un cītība mērķa sasniegšanā ir tas, kas visbiežāk liekas apbrīnas vērts.

    Lai izdodas piepildīt mērķus arī nākamajās sezonās!
    Esi saudzīga pret sevi – tas noderēs mērķu sasniegšanai.

  • m.jordan m.jordan

    Kaut kādas problēmas katrā skrējienā.Uzmanīgāk ar šito visu-vari sabeigt veselību!

  • Aldis B Aldis B

    Prieks par Tavu apņēmību. Tiksimies skriesanas svetkos.
    Nu un krekls, tas man ir vērtīgaks par Trīszvaigžņu ordeni….
    Veseļojies!

  • Inis Inis

    Paldies Agy. Domāju Tavs stāsts iedvesmos daudzus. Šādi patiesi stāsti ir ļoti vajadzīgi, kas kliedē ilūziju par vieglām uzvarām. Visbiežāk rekordi un uzvaras nāk tikai smagā darbā caur sviedriem un sāpēm. Galvenais nesaplīst morāli un neatmest visam ar roku. Tā kā turies Agy, salāpi sevi un tad atkal tā mierīgi, nepārforsējot, kā savulaik gudri mācija Romāns.

  • Hiēna essnee

    Zini, kas ir viens no taviem lielākajiem faniem? Mana mamma! :D It īpaši, kad viņa uzzināja, ka tu pusi skrien ilgāk par 2h, jo viņai liekas, ka ir daudz grūtāk saņemties skriet vēl un vēl, ja nesanāk rīt čempionu putekļus, un tā jau arī ir.

  • in

    Viagris, vismaz 1 skrējējam Siguldā mugurā bija seriāla krekls. Citādāks nekā iepriekšējā gada. Tā ka tā bilde neko nepalīdzētu.

  • und und

    Tik daudz burtu…bet es izlasīju.

  • edGars

    Labais, Agy, Tu to izdarīji! Labs raksts, bija vērts :)
    “Tas ir tas kā šim pasākumam vienmēr jābeidzas.” (blush)
    Kur izkārts Kuldīgas portrets? :)
    “Tā kā esam liela, draudzīga ģimene..” forši, ka tā, paties` :)
    “Reversā josla – likās mūžīga.” redz, laikam ir starpība kur un kādu to taisa, jo par Liepājas un Kuldīgas reversajām man iebildumu nav, bet jā, Valmieras turpu-šurpu arī liekas pa garu.
    “Asinis, sviedri un asaras.” vs “Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts, Kuri šais krastos augšup kāpa, Lai lejā varētu Daugava plūst..” :)

    Noskrien!

  • gatca gatca

    Vienkārši, patiesi un iedvesmojoši. Paldies par aprakstu, vietām smējos, labi uzrakstīts. Lai veicas traumu ārstēšanā un veiksmīgu nākamo sezonu.

  • Labinieks Labinieks

    Apsveicu ar panākumiem un veiksmīgus nākošos startus.
    P.S. Sveiciens no ģeodēzista :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.