Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Man sava cīņa

Siguldas kalnu maratons 34km – garākā distance, ko esmu skrējis. Lielākie kalni, ko esmu skrējis. Daudzākie kritieni, ko esmu kritis. Lielākās muskuļu sāpes, ko esmu jutis pēcdienās.


Par Siguldas kalnu maratonu visi runāja kā tādu rudens neiztrūkstošu sastāvdaļu, līdzīgi kā šis gadalaiks nebūtu iedomājams bez kritušām lapām un vēsāku laiku. Ja neskrien tur, tu neskrien vispār. Bet es taču skrienu! Un kaut treniņplāna un sacensību plāna pildīšana man nevedas, tomēr nobriedu savam pirmajam kalnietim. Nē, otrajam. Vai, trešajam –  nu kā skaita – pirms 8 gadiem es kalnietī uzvarēju 10km distancē, jo visi stiprie tak skrien garāku distanci. Un šogad skrēju Priekuļu Trail 24km. Cik tad skriet – 55km pa traku, 14 liekas par maz, ok, lai iet 34km – tikvaitā garākā distance, ko esmu skrējis. Runā jau gan, ka pa kalniem esot vieglāk nekā nonstopā močīt pa asfaltu. Lai nu būtu!

Kādu laiku pirms Siguldas galvā izstrādāju treniņplānu, kur galvenais uzsvars tika likts uz garo gabalu skriešanu. Treniņietvaros tika pabūts vairākkārtīgi Biķernieku mežā, Zilajos kalnos Ogrē un arī Priekuļu Trail sacensībās. Trase tur bija ātra ar salīdzinoši maziem kalniņiem. Finišējot sestais no 30 vīriem, biju pamatīgi izsmēlies un, ja būtu jāskrien vēl +10km, es izstātos, jo to nespētu. Vidējais ātrums bija 5:08 min/km un beigu daļā piedzīvoju sienu, ko šogad jau divreiz biju noķēris MTB maratonos, pilnīgi izsmeļot ogļhidrātu rezerves organismā. Plāns Siguldai bija skriet lēnāk, turēt zemāku pulsu taisnēs, jo kalnā ejot tas tāpat būs sastapies ar Starptautisko kosmosa staciju, kā arī pildīties ar ogļhidrātiem. Noskrien diskusijās pie želejām tiku pie laba ieteikuma par maltodekstrīna izmantošanu, ko papildināju ar Isostar sporta dzērienu. Velokrekla ērtās muguras kabatas saliku ar jogurta mušļa batoniņiem. Mērķi? Mērķi mainījās visādās gammās, no primārā mērķa – aizbraukt līdz Siguldai, līdz pat tikšanai vismaz desmitniekā.

Starta laukums. Līst lietus un esmu sausā laika drēbēs. Uztraukums vai nenosalšu, kas no otras puses varētu būt laba motivācija kustēties ātrāk. Kristapam uzvilkts eņģeļa krekliņš. Viņš centīšoties ieskriet 6 stundās. Varētu būt labi turēties viņam nopakaļus. Tomēr starta jūklī visi personāži pārvēršas tik par kustīgiem krāsainiem pleķīšiem, kas cenšas kārpīties augšā pa kalnu. Negribu pārforsēt, bet arī iepalikt nē, jo biju sabiedēts par drūzmām pie pirmajām takām. Uzmanība blakus skrienošo elkoņiem un priekšā esošo nūjām un papēžiem.

Pievarot kalnu, sākas ātrumposms, kur Pace rādās zem 4:30. Nu nu, tik ātri es nebiju plānojis skriet! Bet atlaist grupu arī negribas. Pulss nedaudz augstāks kā gribētos, bet jūtos labi un tik bliežu. Aiz bobslejtrases noskrējienā pirmais dibenšļūciens. Tālāk jau noskrējienus taisu uzmanīgāk un lēnāk.

Pēc brīža man garām paskrien eņģeļkrekliņa Kristaps un drīz viņu vairs priekšā nemaz neredzu, tādā ātrumā es 34km toč nenoskriešu. Turpinu grupiņā ik pa laikam kādu apsteidzot, kādu sadzenot, bet šad tad arī kādu palaižot garām. Līdzsvars. Pie nākamā kalna pieskrienot, skaitu punktiņus, kas kustas līkločstrīpā augšā pa kalnu. Pieņemot, ka augšā vēl ir līderi, sanāk kāda 30ā vieta, ko varētu dalīt uz 3 distanču garumiem, sanāk ~10 vieta. Not so bad! Jūtu, ka tempiņš biš nokrities visai grupai un taisnajos pulss vairs nav tik kosmisks. Tam pārāk nokrītoties, cenšos kādu noķert. Tomēr noķer mani – kalnā ejot mani apskrien pirmā meiča. Cenšos neatpalikt, lai arī lieku cerības, ka viņa skrien tik 14km. Kad noskrējienā esmu viņu sadzinis, iepētu viņas numuru – nē, 34km distance. Un šitā bliež! Monstrs! Pēc apģērba spriežot – orientieriste. Un izrādās ir ar – Līga no Ozona! Vēl līdz apļa beigām cenšos viņu neatlaist. Siguldas kalnu otrreiz pievarēt izvēlos pa labo pusi, kamēr līdermeiča – pa kreiso. Augšā esmu pus-minūti  zaudējis. Ok, nepareiza izvēle, ņemšu vērā!

Izskrienot caur starpfinišu priekšā redzu Artūro. Viņš ir ātrs un viņa saķeršana jebkurā distancē var vest pie laba rezultāta. Tas priecē, kaut gan jau jūtu kāju muskuļus un ir skaidrs, ka otru apli tādā tempā nenoturēšu. Tiekot līdz noskrējienam, jau ir dubļu jūra – nu ja, ja pirmajā aplī turējos sākumgalā, tad trases ‘labumus’ nedabūju tik ļoti izbaudīt, kā šajā. Kritieni gan sākumā nav. Skriet tagad ir diezgan vientuļi – trase gara un reti kad ir tālu pārskatāma, skrējēji izretojušies pa savām spējām un skrienot satikt kādu ir retums, tāpēc, jo vairāk priecē medicīnas punktā esošās tiesneses uzmundrinājumi.

Ap 20.km jūtu, ka eju uz galu.. Šad tad ir jāpaiet, jo kāju muskuļi ir tuvu krampjiem un biš jāatpūtina. Kādā dubļu kritienā, cenšoties ar rokām mīkstināt kritienu, pārsteidzu roku muskuļus nesagatavotus un nu arī tie sāk sāpēt.

Ap 24.-25.km mani sadzina Dace Lina, kas skrien garo un Jolanta no Sportlat komandas, kura ir otrā meiča 34km trasē. Cenšos viņas neatlaist, tomēr nevaru. Tik pie dzirdināšanas punkta viņas apstājas, bet es dodos tālāk, jo man viss vajadzīgais ir līdzi. Pēc brīža jau viņas ir atkal man garām un sākas mazais B aplītis. Še būtu lieliska vieta izstāties, bet līdz tādai stadijai vēl neesmu nonācis un aizeju mazajā aplī. Te ir otrs tiesnesis, kas ar aplausiem uzmundrina – paldies viņam! Kaut kādā dīvainā kārtā ar savu lēno iešanu/skriešanu esmu kādu sadzinis! Un pat tieku garām! Kāpums, noskrējiens.. nošļūciennokritiens.. Bet tas nozīmē tikai to, ka atkal būs kāpums. Ceru, ka tikai mazā apļa beigās, bet nē. Ir vēl pa vidu – augšā un atkal lejā. %&^%*& tie dubļainie nošļūcnokritieni.. Pēdējā tādā arī pamatīgi sasitu celi pret saknēm. Varu paiet? Fū, varu. Aiz muguras dzirdu skaļas lamas un šķiet, arī kritienu. Izrādās tas vīrs no Babītes. Mani apsteidz kārtējais 55km veicējs. Jocīgi, jo pēc idejas vajadzētu būt vairāk tiem 34km..

Tagad jau paskriet vairs nevaru, muskuļi ir atteikušies, uz priekšu virzos gravitācijas, inerces un vēja ietekmē. Morāli esmu izstājies. Es NEvaru paskriet! Bet, līdz finišam ir jātiek, pilnīga vienaldzība, ka mani apdzen kāds 34km veicējs. Uzstādu mērķi tikt līdz 31.km, jo tad jau būs palicis tik maz. Bet tie pēdējie kilometri nāk tik lēni, ka nevaru sagaidīt ne 31. km, ne tad 32. km.. Tad kādā meditācijas brīdī saņemu spēka lādiņu un skrienu! Nokrītu. Krampji. Skrienu un ir kalns! Pēdējais uzkāpiens! Un esmu sadzinis Babītes iemītnieku, kas pirms kilometriem bij mani apsteidzis. Parunājam, nolādu dubļus, viņš piekrīt un kāpjam augšā. Lēnām. Nekāda steiga. Augšā kāda sieviete sauc – “Skrien taču, vēl tikai pēdējie metri!” – nepaskatos, man dusmas, gribas nostumt lejā, lai parāpjas dažas reizes augšā (sorrrīīī).

Un tad finišs.. klusākais finišs, ko nācies piedzīvot.. Cilvēki kaut kur paslēpušies no lietus vai stāv pie kalna malas, bet te finišā nav neviena. Nav pat elektroniskās laika sistēmas pīkstiena. Nav ierastās finiša meičas, kas dod sponsoru maisiņu vai dzeramo pudeli. Šoreiz nav arī mani lielie līdzjutēji. Tiesnesis man noņem čipu, pasaka paldies. Lūdzu, nav par ko, un dodos prom.

Nākamās dienas ir grūtas, uz priekšu klumburēju, no trepēm cenšos izvairīties, biš slikta pašsajūta un biš sevis žēl. Visumā pasākums uz goda. Arī dubļiem nebija ne vainas pārvēršot skrējienu par piedzīvojumu. Distancei nebija ne vainas – 55km man būtu par garu, 14 būtu par īsu. Žēl ir, jo bez atmiņām no šī lieliskā piedzīvojuma nekas nepaliks, bet varēja būt mazs medālīts vai piespraudīte, ko pēc dažiem mēnešiem pie brokastīm pavāļāt saujā un pasmaidīt par savām iekšējām cīņām, lai vispār tiktu līdz galam. Domāju, ka daudziem 34 un arī 14km veicējiem šis bija tikpat dulls pasākums ar daudzām spraigām cīņām ar sevi, dubļiem un kalniem kā cienījamiem 55km veicējiem. Bet lai nu paliek.. Ja nākamgad vēl vispār skriešu – šis būs MUST BE skrējiens…

9 komentāri rakstam Man sava cīņa

  • Rainers Rainers

    kā neskriesi-gan jau skriesi! :) par tiem lēnajiem kilometriem pēdējā cilpā…man bija stipri līdzīgi …pēc rakstiem spriežot,te kā rakstnieku savienībā bliež!

  • viagris viagris

    Apsveicu ar SKM pieveikšanu :)
    Stipri līdzīgas skumjas par klusumu finišā arī man – visi kalnā un nekas par piemiņu paliekošs, pat numuru aizmirsu noņemt un izmazgāju vašenē :(
    Tāpēc nākamgad jāskrien 55km :) Bet no otras puses – tur visi stiprie močī, moš 34km var tik stipri augstāk :D
    Bet tā skatos, man līdzīgi kā Tev ir gājis, līdzīgi daudz esam noskrējuši un līdzīga arī līdz šim maksimālā distance.

  • Dziņa Dziņa

    Njā medaļas vietā bija vesela viena maza uzlīme,domāju, kā to kkur novietot redzamā vietā, nācās uzlīmēt uz datora blakus NRR uzlīmei.

  • .Linda Lindams

    Piemiņai no pasākuma pie kalēja par nelielu samaksu varēja dabūt monētiņu ar SKM uzrakstu. Bet nu jau šī informācija neko nespēj uzlabot. :)
    Apsveicu ar paveikto!

  • Uzrakstīts ar jūtām ;)
    34km ir tramplīns uz 54km, virziens ir uzņemts

  • spaanietis spaanietis

    Biju tai trasē un skrēju kopā ar jums, bet kur var dabūt tempu 4:30, ja akurāt neripo no kalna, es īsti nepieķeru?! :) Ar to numuru izmazgāšanu izskatās daudziem ir gājis līzdīgi. Esmu tāds pats dunduks, toties nu tas numurs izskatās vēl vēsturiskāks, tāds izbalējis no laika zoba un trasē pārciestajām grūtībām! :) Pievienojos Matisam par tramplīnu. Te ir skaidrs potenciāls pabeigt arī lielo distanci neizmantojot visu atvēlēto kontrollaiku! :))

  • `Siguldas kalnu maratons 34km – garākā distance, ko esmu skrējis. Lielākie kalni, ko esmu skrējis. Daudzākie kritieni, ko esmu kritis. Lielākās muskuļu sāpes, ko esmu jutis pēcdienās. Kritieni ne, bet pārējo varu attiecināt arī uz sevi. Tāpat kā skriešanu sākumā brīžiem zem 4:30. Nu baigi Tev gājis, bet labi, ka izmocīji līdz galam, vismaz tagad, pēc laiciņa, to var atcerēties un papriecāties, tas nekas, ka nav fizisku pierādījumu.

  • gatca gatca

    bet kāds laiks bija? cik ilga bija tad šī cīņa?

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.