Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Gads ir balts no abiem galiem jeb ar ultru sāku un ar ultru beidzu!

Sākumā par reitingiem. Vēl pagājušajā gadā tiem nepievērsu pilnīgi nekādu uzmanību – ja godīgi, tad es pat neatceros, kurā no reitingiem es tiku sumināta pērnā gada Skrējēju ballē. Iemesls laikam tam bija tas, ka nekad neesmu skrējusi visu pēc kārtas un man nav bijis mērķis katras brīvdienas pavadīt sacensībās. Tas, ka gandrīz katrās brīvdienās tiek skriets garāks vai īsāks gabaliņš, gan ir pilnīgi normāli. Tomēr šogad, pēc gana veiksmīgi nostartēta skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera, iemetu aci Latvijas čempionāta (turpmāk – LČ) ultra garajās distancēs nolikumā un man patika tas, ko redzēju – lai pretendētu uz čempiones titulu, vairs nebija jāskrien viss pēc kārtas. Tas man der! Tad arī manā galvā tapa viens no 2016.gada mērķiem – tikt pie tituliņa ultra garajās distancēs. Paldies, Ultralapsai (turpmāk arī Dace) par cīņu visas sezonas garumā! Bija forši!

Kad LČ tituls bija kabatā – kaut kā neviļus sāku pētīt, kā tad es izskatos tajos citos Rainy777 apkopotajos reitingos. Jo, ja ikdienā salīdzinoši aktīvi ieskatās noskrien.lv forumā, tad ir grūti neuzdurties uz reitingu tabulām. Lai man piedod Rimants – šogad nebiju nevienā Stirnu buka posmā. Un arī Sandijs Pinkulis – Skrien Latvija biju tikai vienā posmā Biķerniekos un tajā pašā padevu ūdeni. Un tas man ļoti patika. Tā vietā startēju kādos 5-6 Latvijā notiekošajos triatlonos. Tātad, visos tajos reitingos, kur daudz sacensību, sevi nemaz necenšos meklēt. Bet, kas tad tas – Kefīra kausā esmu 2.vietā. Kas pirmā – Dace?! Hmmm … Dace … Hmmm … varbūt pacīnīties? Labi, kas jādara – ir tikai vienas sacensības “Neiespējamais skrējiens”. It kā bija doma braukt uz Haanju – tā man pēdējos divos gados tīri labi patikusi un šogad solīja jaunu apļa garumu (ap 8 km). Jo garāks aplis, jo man labāk patīk! Tās igauņu pēdējās nakts šausmas 1 km aplī un Daces piedāvāto 24h pasākumu 1,3 km aplī ne es pati, ne manas kājas nespēj pieņemt, kur nu vēl pieveikt. Haanjas plāni tomēr kaut kā pajūk, tāpēc neatliek nekas cits kā Neiespējamais.

Piesakos un darīts. Turpinu trenēties. Tā kā šogad gribu izpildīt vēl vienu sev uzlikto mērķīti par 3000 noskrietiem km gadā, tad viss ļoti labi sakrīt. Pēdējā nedēļā gan vienu skriešanu aizvietoju ar distanču slēpošanu. Uzkritušo sniegu nevar laist garām. Kad vēl pēdējos gados ir kāpts uz slēpēm pirms valsts svētkiem!? Nedēļu pirms starta tieku pie dalībnieku saraksta. Tā …. Dace priekšā – nu labi – atkal cīnīsimies. Pārējās latviešu meitenes zināmas – Vizbulīte, Antra, Inta, Zane (Dace tomēr neatbrauca, un Vizbulīte pārgāja uz īsāku distanci). Bet, kas tās par svešajām – krieviete, trīs igaunietes – neviens no uzvārdiem man neko neizsaka, būs jāpapēta. Ieeju tajā vācu lapā, un izskatās diezgan iespaidīgi – Tatiana Sviridova tikko augustā noskrējusi 100 jūdzes, 100 kilometros viņai rezultāts 8:52 (!!!) un vēl 24h sacensībās pieveikusi 194,165 km. Man dūša papēžos. Te nav variantu – viņa noteikti startā kā aizskries līdzi džekiem, tā es viņu pēc tam redzēšu tikai finišā pie zupas katla. Arī igaunietes ir ar pieredzi – Margarete skrējusi Haanjā un 12h sacensībās, bet tālajā 2013.gadā, savukārt, Krista – Haanjā, Laulasmā un 24h. Nospriežu, ka ar igaunietēm var pacīnīties!

Nedēļu pirms starta piedomāju pie uztura – no seniem laikiem aizgūtā Renčika olbaltumvielu diēta, kurā pirmās trīs nedēļas dienas atturas no ogļhidrātiem un tad atlikušajās dienās tos lieto pastiprināti, man vienmēr ir palīdzējusi – gan psiholoģiski, gan fiziski. Tomēr, šoreiz tik gludi neiet, jo otrdienā noraujos uz trim ķiploku grauzdiņiem un pusotru vīna glāzi. Kā ir, tā ir. Rakstura nav. Labi, ja nav rakstura, tad pievēršos ekipējumam. Nedēļas laikā testēju gan apavus, gan apģērbu, pat zeķes ieskaitot. Palieku pie North Face trail botiņām ar Vibram zoli, Salomon zeķēm, augšā – plāns T-krekls un Windstopper jaka ar augstu kakliņu, galvā plāna bandana un rokās plāni cimdi. Jo trakākais, kas var būt skrienot, ir – ja saproti, ka ir par karstu. Vēl nolemju, ka soma ar dzeršanas sistēmu paliks mājās – nav taču nekāda vasaras svelme, un arī dzeršanas punkti solās būs gana bieži. Želejas pirmajam aplim kabatās, pārējās Matīss noliks uz starpfiniša dzeršanas galdiņa. Mūzika arī pa rokai. Tā būs jānopelna un pie tās tikšu kādā trešajā aplī. Telefons. Lukturis. Un sarkanbaltsarkanā lentīte. Viss gatavs!

Starts ir 6:00 no rīta pie Valgas rātsnama – tieši tur tika likti pamati neatkarīgai Latvijas valstij tālajā 1917.gadā. Iepriekšējā naktī, kaut gan svešā vietā, bet gulēts ļoti labi. Ierodamies uz startu. Nedaudz vēsi, bet tas piederas pie lietas, jo būs taču jāskrien, un tad sasildīšos. Pārlaižu aci meitenēm (šoreiz džeki mani neinteresē). Uzreiz saprotu, kura ir Tatiana – neliela auguma, smalciņa, ehhhh … izskatās profesionāli. Arī igaunietes ir ieradušās. Zane un Inta nosaka, ka es esmu par plānu saģērbusies. Nu, nē, meitenes – man viss, kā vajag!

Valkas mēra uzruna trīs valodās un stāsts par vēsturiskiem notikumiem, un tad jau arī starts. Viena no igaunietēm aiznesas nereālā ātrumā. Noskatos viņai pakaļ, izskatās tāda diezgan drukna un liela – nē, viņa nekur tālu netiks. Viņu noķert – tikai laika jautājums. Un laika ir gana. Tepat blakus skrējienu uzsāk arī Tatiana kopā ar mūsu pašu Pēteri (zināms arī kā Lielkuilis). Iekārtojos viņiem kādus 2-3 metrus aiz muguras, lai izspiegotu, kādā tempā tad šie nodomājuši skriet. Tas, ka Tatiana neaiznesās līdzi puišiem, ir mani pārsteidzis nesagatavotu, tāpēc īsti nesaprotu, kā man tagad būt.

Pirmos trīs km riņķojam pa pilsētu. Pēc otrā apļa Matīss jautā: “Kāds temps?”. Hmmm, atzīties, ka tajā brīdī pulkstenis rāda 5:17? Nē – labāk noapaļošu uz 5:20. Uz to pretī saņemu: “Nu, skaties!”. Viņš ļoti labi atceras, ka stāstīju, ka plānoju sākt uz 5:50 un tad vēlāk skriet uz 6:00.

Tā nu trijatā – Tatiana, Pēteris un es, skrienam. Ir tumšs, tāpēc labāku kompāniju par Pēteri nevar vēlēties – viņš taču vietējais un trases apli ir pat iepriekš izskrējis. Viņa kompānijā jūtos droši. Tatiana stāsta par savu pieredzi 100 jūdžu skrējienā – esot pirmos 100 km noskrējusi bez ēšanas, un pēc tam 60 km nostaigājusi, tāpēc šeit vairs tādas kļūdas nepieļaus. Ap 9 km mums garām aiznesas otra igauniete – temps šausmīgi ātrs. Tatiana zinoši nosaka, ka ar tādu tālu netiks. Nepaiet ne ilgs laiciņš, kad mūsu trijotne ir panākusi gan viņu, gan arī startā kā pirmo aizskrējušo drukno igauņu meiteni. Esam ar Tatianu kļuvušas par sieviešu līderēm.

Tuvojas 1.apļa pēdējie kilometri, mani līdzskrējēji nolemj piestāt kontrolpunktā paņemt batoniņus un padzerties. Man viss ir labi, man neko nevajag. Tāpēc nolemju nestāties un skriet tālāk, gan jau viņi drīz mani panāks. 1.aplis galā un viņu nav … Bāc, bāc, bāc … Ko tagad darīt, man nepatīk būt līderei, taču ne tik ātri – jau pirmajā aplī?! Uz beigām – jā, tas man tīk, tā jūtos labāk. Taču ne sākumā – tādu spriedzi man nevajag, bet, ko man bija darīt – stāties kontrolpunktā, stāvēt un gaidīt? Nē, taču! Tāpēc – skrien un gan jau Tatiana un Pēteris kaut kad uzradīsies.

Tā bez viņiem paiet arī 2.aplis. Patiesībā jau Pēteris mani mazāk interesē. Matīss ziņo, ka mūs ar Tatianu šķir kādas 8-9 minūtes. Mēģinu rēķināt, cik tad īsti tās 8-9 minūtes ir sekundes. Drošāk ņemšu 8 minūtes. 8×60 sanāk 480, pareizi? Par cik sekundēm es īsti varētu samazināt tempu? Neko nevar sarēķināt. Galva nestrādā, tikai jūtu, ka kājas ap 60 km ir palikušas smagākas. Vēl 39 km. Ja skatās pret jau noskrieto, tas nav nekas, tomēr lielākā daļa jau ir aiz muguras. Tomēr apziņa, ka temps kritīsies, nepatīk un biedē. Bet, Tatianai taču arī ir grūti, viņai taču arī krītas temps. Ir jākrītas, nu nevar būt tā, ka viņa kāpina. Tas nav reāli, bet tomēr viņai ir 8:52 100 kilometros.

Zvans draugam – gribu kolu! Nu, vai tad nevarēja jau pats to izdomāt?! Gan jau sēdēja telefonā un ziņoja Facebook, ka es tur vadībā pēc pirmā, otrā apļa. Tas nepavisam nav raksturīgi man. Man patīk tā, ka redzu priekšā, ko vēl varētu nokost/noķert. Te Tev nu būs … pēc ceturtā viņš varēs rakstīt: “Sigita tomēr neiztur pati sev uzlikto tempu un zaudē krievu sportistei Tatianai un paliek otrajā vietā.” Stulbi, bet neko darīt. Tā nu tas būs. Ultralapsa kādā no saviem rakstiem ir teikusi, ka “zina, kā ir pakāst ultru pēdējos kilometros”. Un es ļoti labi zinu, kura ir pie tā vainīga. Un tagad man nāks atmaksa, tagad arī es to zināšu, krieviete mani apdzīs pēdējā aplī. Tā laikam tam ir jābūt, viss dzīvē nāk atpakaļ. Es esmu to pelnījusi!

3.apļa vidū tieku pie kolas. Un arī ziņas, ka mūsu atstarpe nav mainījusies – joprojām 8,9 minūtes, ja kāds man te nestāsta pasaciņas.

Matīss vispār pa lielam dabūja trūkties – kola nebija sagādāta jau laicīgi (vai tad tiešām nepamanīja, ka uz galdiem tās nav, uz želeju padošanu pēc 1.apļa ieradās gandrīz ar nokavēšanos – man vēl bija jātērē spēki pa gabalu bļaujot: “SISu, SISu, divus SISus, High5 nevajag!”. Tālāk sacensību gaitā viņš vēl tika pie tādiem komplimentiem kā “Nu, ko Tu čammājies!”, “Ātrāk nevarēji to colu sašķaidīt?!” un “Nu, atplēs to želeju vaļā, neredzi, ka es nevaru!”. No sirds atvainojos!

Pēdējais aplis ir klāt. Aizskrienot tajā, saku sev: “Ja Tu nesāksi te pastaigāties, tad viss būs labi!”. Tagad tikai uz priekšu. Jau zinu, ka trasē ir 5, 10 un 15 km atzīmes un tad, kad esi pie 15 km atzīmes vēl atliek noskriet 8 km. Mērķis ir vienkāršs – tik garām katrai atzīmei un tad, ja pie pēdējās atzīmes Tatiana vēl nebūs mani apsteigusi, tad matemātika ir pavisam vienkārša – 8 km un 8 minūšu rezerve, tātad – varu nomest tempu par minūti uz kilometru. Gaidu telefonā ziņu no Matīsa – kāda ir situācija pēc 3.apļa. Nopīkst telefons. Ar drebošu sirdi velku ārā, vēl drebošākiem pirkstiem atbloķēju, bāc, kas tad tas – Bite atsūtījusi, ka atrodos ārzemēs un šobrīd izmantoju Elisa tīklu. Kāda vēl Elisa, mani tagad interesē tikai Tatiana! Labi, ja nav ziņu, lai nav – man tikmēr ir mazais prieciņš – esmu tikusi garām gan 5 km, gan 10 km plāksnītēm. Starp 10 un 15 km plāksnītēm ir laika ņemšanas paklājs. Ceru, ka pēc tā šķērsošanas man tiks dota kāda ziņa par situāciju trasē un ….. jā …. Pī, pī un lasu sms: 17 minūtes!!! Tiešām 17, paskatos vēlreiz, vai neesmu pārskatījusies. Jā, tiešām 17. Saprotu, ka esmu uzvarējusi! Matemātika arī pēkšņi padodas, un rēķinu, ka varu nomest tempu par tik un tik. No priekiem uzdāvinu sev vienu “uzstaigātu” kalniņu, pašai gan tajā brīdī ieskatoties pulkstenī un redzot vidējo 7:30, paliek nedaudz kauns. Nu, vai tad vajadzēja?! Savādāk varētu lepoties par pirmo ultru, kurā neesmu pārgājusi soļos, bet tagad – nekā!

Uzvara ir kabatā, bet prāts, skatoties pulkstenī, vēl nesas uz citiem izaicinājumiem – par to, ka iekļaušos 10h vairs šaubu nav, vidējais temps 5:48 – šo gan vajadzētu noturēt, negribu 5:50. Vienkārši negribu, jo 48 ir smukāk nekā 50. Pēdējos līkumus zinu no galvas un izbaudu no sirds. Man patīk viss, patīk trase, pat tā kārtīgā meža taka 4 km pirms finiša ar līkumiem un kalniņiem augšā lejā, patīk policisti un zemessargi, patīk Ivčiks, kurš, ēdot zupu, paspēj mani uzmundrināt, patīk Aigara Strausa kāju masāža, patīk Lindas Andrusas teiktais, ka vēl 300 m līdz finišam un patīk mans rezultāts 9:37:05.

foto vi

20 komentāri rakstam Gads ir balts no abiem galiem jeb ar ultru sāku un ar ultru beidzu!

  • .Linda .Linda

    Tik sirsnīga tā sevis šaustīšana, sodu izdomāšana un Matīsa sarāšana! :D
    Es pat nevaru izdomāt vēl vārdus, man šķiet, ka tas ir nereāls temps priekš tāda gabala. Tev ir tādas “iekšas”, apbrīnoju un apsveicu ar godam nopelnīto uzvaru un tituliem!

  • Antruks Antruks

    Super! ;)

  • Lauma Lauma

    Tie iekšējie dialogi, burvīgi. Bet vispār es Tevi apbrīnoju.

  • Rainy777 Rainy777

    Mjā, sportistu tuvākie draugi allaž dabū trūkties…
    Lieliska sezona tev!

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Tu esi lieliska! Apsveicu ar abiem ultru tituliem, esi tos godam pelnījusi! Šis pēdējais skrējiens vispār satriecošs! Un tās domas trasē tik pazīstamas – nu kāpēc neviens pats nevar iedomāties, ka želeja jādod jau attaisīta un nesaprot, ka katrs lieks vārds prasa tik daudz enerģijas :D

  • guncha guncha

    Ultru karalienei ļoti piestāvētu arī dalība PČ 24h 2017.g.Belfāstā un varbūt arī Spartatlons ietu pie sirds, bet, protams, par paveikto šajā gadā apsveikumi arī no manis.

  • edGars

    Feini, nav ko piebilst.

  • Neiespējamajā skrējienā 17 minūtes kļuva iespējamas pēc Aigara viedtelefona atdzīvināšanas pilnīgā nekurienē. Citādi ne trases bildes, ne minūšu svarīgā info

  • Lielisks raksts! Apsveicu ar uzvarām, iedvesmojoši! :)

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Apsveicu ar skaisto uzvaru! Turēju par Tevi īkšķus.

  • Ugisdatavs Ugisdatavs

    Forši. Lakoniski. Un vēl beigās vari palielīties ar uzvaru :)

  • Hiēna Hiēna

    Lielisks raksts! Kā man patīk tās iekšējās sarunas! Jā, nabaga līdzcilvēki… Bet viņi tak saprot, ka ultramaratonists darbībā ir kā mazs bērns, kas tikai brēc un pieprasa mīlestību :)

  • shahs shahs

    šobrīd nesaprotu kā tādus gaisa gabalus var noskriet, kur nu vēl tādā tempā. :)

  • DK86 DK86

    shahs, es atkal nesaprotu, kā tas pats Serjogins “vieglā” treniņā var noskriet 20 km ar tempu 4.30 min/km. :) Bet tieši tāpēc laikam ir domāts, ka cilvēki gadiem, GADIEM trenējas, lai gan ar zemu pulsu skrietu 4.30 min/km, gan 8 stundas noskrietu un neizvemtos no pārslodzes.
    Man viss, kas garāks par 15 km, šķiet fantastika. Varbūt pēc gadiem sākšu dziedāt ko citu… :)

  • sigita sigita

    Paldies visiem par apsveikumiem/komentāriem/viedokļiem!

  • englishteacher englishteacher

    Ļoti, ļoti priecājos! Lielisks rezultāts! Apsveicu. :)

  • eees eees

    Labs raksts :) Malacīte! :)

  • bro bro

    Malacis, Sigita!
    Lielisks raksts.

    Uzraksti kādreiz arī par tiem triatloniem, man šķiet, ka te varētu būt ieinteresēti lasītāji

  • apbrīnoju tādus cilvēkus kā tevi, mana sezona nebija uz pusi tik laba!

  • sigita sigita

    Paldies, foršie skriešanas draugi par labiem vārdiem! Par to triatlona aprakstīšanu … hmmm … nu jāskatās … kaut kā ar to rakstīšanu esmu uz “Jūs”. Šis raksts tā netīšām paspruka :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.