Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kad nekas nav palicis Tevī jeb CET

Skriešana man vienmēr ir bijusi vairāk par emocionālo ne fizisko labsajūtu. Lēmums, ka vēlos šovasar skriet ultru, bija pilnībā emocijās balstīts, jo sportiskā forma ultru skriešanai nav īpaši piemērota. Pēc trīs gadu pārtraukuma ļoti gribējās tās īpašās sajūtas, pārdomas un pārdzīvojumus, kas rodas skrienot ilgi. Gribējās atgūt pārliecību, ka arī tagad, pēc bērniņa piedzimšanas, to spēju paveikt.

Tā nu attapos agrā sestdienas rītā CET garās distances startā, viegla panika. Gaisma aust, sākam skriet, kustība aizdzen satraukumu, un jau pēc dažām minūtēm vienkārši baudu lecošo sauli, dabu un citu skrējēju kompāniju. Skrienas labi, ik pa brīdim ar kādu papļāpāju. Tā kā tiek solīta karsta diena, sevi nebremzēju, kamēr skrienas, jāskrien, lai karstumā mazāk kilometri atlikuši. Zinu, ka teorētiski tā nav pareizi, bet šoreiz atļauju sev šādu pieeju. Skatu un trases baudīšana un pilnīgs iekšējs prieks pat to, cik forši ir skriet, turpinās līdz Amatas takai. Kulminācija baudīšanai ir pie Ērgļu klintīm, Gauja, no kuras ceļas rīta migliņa, un fonā skan akordeons. Te varētu arī palikt. Amatas taka noliek lietas savās vietās un atgādina, ka nevajag no sevis nez ko iedomāties un skriet ultru bez attiecīgiem treniņiem ir sāpīgi. Saņemu pēc nopelniem, klūpu, krītu, atsitu kāju nagus, tieku pie zilumiem un nobrāzumiem. Spēka skriet nav, ja saņemos, tad drīz atkal aizķeros aiz kādas saknes. Eju. Brīnos, ka neviens neapdzen, jo jūtos nožēlojami lēna, bet pilnīgs nespēks nav iestājies. Vēl. Netālu no dzeršanas punkta lieliska muzikālā pauze. Līdz dzeršanas punktam saņemos paskriet. Surikatu dzeršanas punkts. Serviss, ballīte, laipnība un uzmundrinājumi. Pametot punktu, liekas, ka nu būtu jāsaņemas uzskriet, bet karstums spiež pie zemes, kājas beidzot ir aptvērušas, ka ir piedzītas un par skriešanu nekādu sajūsmu neizrāda. Tā kā šis nav pārgājiens, vismaz lejupceļus skrienu, pat tas ir grūti. Ap Rakšiem ir klāt mans ultru draugs lielais tukšums (var saukt arī par Mīktmiesi). Tā sajūta, ka iekšā nekā nav – ne spēka, ne domu, ne jūtu, ne labā, ne sliktā. Nekā nav. Tā nu abi ar Neko velkamies uz priekšu. Pulkstenim beigusies baterija, nevaru vairs sevi izklaidēt ar ātruma analīzi un potenciālā finiša laikā aprēķināšanu. Lielais tukšums par šo pavērsienu priecājas un aug lielāks. Eju un izbaudu prātā tukšumu. Zinu, ka tieši šo sajūtu vēlējos, tādēļ domu par padošanos nav, un pārāk lielā sevis žēlošanā neieslīgstu. Ir grūti, bet to taču es zināju, ka būs grūti, tas nav nekāds pārsteigums. Sporta dzēriena garša gan ir noriebusies, atļauju sev par to dusmoties un sapņoju par tīru ūdeni. Ozolkalnā raušos diezgan veikli, jo zinu, ka te jābūt dzeršanas punktam, tātad – ūdens, kaut kas garšīgs un legāla iespēja pastāvēt. Ozolkalns. Ūdens, sāls, arbūzs, apelsīni, brīvprātīgo smaidi un uzmundrinājumi. Skats uz Gaujas ieleju – brīnišķīgs. Zvans vīram, lai paziņotu, ka atlikuši pēdējie 8km, saku, ka vajadzēs pusotru līdz divas stundas, viņš atbild, ka būšu ātrāk kā pēc pusotras stundas. Nestrīdos, bet zinu, kādā stāvoklī ir manas kājas, un viņa prognozēm neticu. Dodos uz finišu. Reizēm saprotu, kur esmu, reizēm apjūku mazajās ieliņās. Izbaudu grūtumu un eju, eju, patipinu, eju. Pēdējie kilometri šķiet gari un bezgalīgi. Karsti. Kāpjot slimnīcas kalnā apjaušu, ka teorētiski varu iekļauties 10h, cenšos saņemties. Tukšums izplešas. Pils parks un uzmundrinošā Vāveru un Riekstu kompānija. Spēju vien pamāt ar galvu, ka viņus redzu un novērtēju. Kāpjot pa trepēm pazūd pēdējais spēks un savaldība, emocijas milzīgas. Finiša bildes vēl neesmu redzējusi, bet nekas skaists tas nebūs, asaras līst pār vaigiem. Finišs. Viss. Pilnīgi viss. Viss ir noskriets un viss ir izskriets, nekas nav palicis manī.

10:00:10, desmit stundās neiekļāvos, bet šādi – pat skaistāk. Papildus pārsteigums – otrā vieta vecuma grupā. Neteikšu “nekad vairs”, jo skaidri zinu, ka skriešu vēl, reizēm daudz.

9 komentāri rakstam Kad nekas nav palicis Tevī jeb CET

  • Lasma3 Lasma3

    Priecājos par tevi,Guna! Lai veiksme, ne “tukšums”, ir tavs sabiedrotais arī citos mačos.

  • mtiger mtiger

    Skriet ultru baudīšanas režīmā, jo organisms to prasa – apskaužama laime :)

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Liels prieks par Tavu otro vietu, bet jūtu, ka augstākais pakāpiens pēc Tevis ilgojas! Lai izdodas!

  • JanisSkrien

    Apsveicieni un paldies par labiem padomiem trasē!:)

  • antra antra

    Ufff! Tik skaisti un tik sāpīgi. :( :)
    Varu iedomāties visas tās sajūtas un visus tos iemeslus, kādēļ ar sevi kaut kas tāds ir jādara. :)

  • piile piile

    Sveicieni! Ar takām visu laiku esi bijusi uz “TU”, bet pēc Vilkaču maratona, kur teici, ka pāris Vilkaču aplīšus varēji mierīgi paskriet, tad šāds rezultāts nav pārsteigums. Jācitē tik Inta, sakot, ka augstākais pakāpiens pēc Tevis ilgojas!

  • Hiēna Hiēna

    Atceroties, ko teici pirms starta, man prieks, ka tiki līdz tam Nekam. Domāju, ka bija veselīgi :) Lai daudz ultru priekšā!

  • Ainars Ainars

    Tikt līdz Nekam sevī parasti ir krietni vērtīgāk par pjedestālu. Tev izdodas apvienot. Veiksmi!

  • lielaa saule lielaa saule

    Supermeitene!!!:)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.