Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Taku skrējienu dublis (Jānis Kūms)

Pēc neveiksmīgā perioda jūnijā, biju nolēmis reabilitēties vismaz sev un pieņēmu izaicinājumu nedēļas laikā noskriet divas mazās ultras (Vilkaču maratonu 44km ar 2200m+ un CET 50km ar 900m+), lai pārbaudītu savu varēšanu un mentālo izturību. Protams, ka es “raustījos”, un visvairāk no Vilkaču maratona, jo šo skrējienu nebiju vēl skrējis un pat trasi nebiju pilna apļa garumā notestējis, tikai izskrējis fragmentāri gan StirnuBuks posmos, gan orientēšanās sacensībās.

Vilkaču maratons 44km; 2200m+ 

Lai daudz maz justos konkurētspējīgs, tad pēc Alūksnes pilssalas StirnuBuka nākošās divas nedēļas cītīgi trenējos, katrā nedēļā savācot pa 10h un vidēji 90km. Jo tuvāk nāca Vilkacis, jo skaidrāks bija arī tas, ka laikapstākļi būs īpaši nežēlīgi (virs +30 grādiem), bet starta šāviens atskan 15:00. Šeit atkal īpaši piedomāju pie uztura/dzeršanas plāna, kā arī pēc iespējas ilgāk palikt ar vēsu galvu. Trīs dienas pirms starta izgāju vieglu carbo loading kursiņu un sacensību dienā sagatavoju speciālu sāļu dzērienu, enerģijas dzērienu (izšķīdināju vienu enerģijas želeju uz 250ml ūdens, jo man karstā laikā ir problēmas ar cietākas pārtikas uzņemšanu), iegādājos sāls tabletes un, protams, švammīti, kuru biju plānojis turēt zem cepures visu skrējiena laiku un saslapināt katra apļas beigās. Plāns bija izstrādāts un nu atlika “tikai” skriet!

Skaidrs, ka gribēju cīnīties par uzvaru un kā savus lielākos konkurentus uzskatīju Daini Limanānu, Artūru Vadzi un Konstantīnu Biktimirovu. Pēdējie sagatavošanās darbi sacensību centrā, un lai vilkacis stāv mums klāt! Skrējiena taktiku nebiju izstrādājis, vienīgais, ko biju izdarījis, biju izpētījis iepriekšējo divu gadu rezultātus un konstatējis to, ka pēc relatīvi ātriem pirmajiem apļiem Dainim diezgan ievērojami krītas temps, sākot ar kādu 7.-8. apli, līdz ar to šo mēģināju paņemt līdzi distancē.
Īsi pirms starta Vilkaču maratonā.

Īsi pirms starta Vilkaču maratonā.

Protams, ka pirmais aplis bija ļoti viegls, un noskrēju to bez īpašas piepūles, nedaudz lēnāk gan kā iepriekšējo gadu uzvarētāji, bet noteikti, ka par ātru konkrētās dienas apstākļos. Otrajā aplī jau sapratu, ka šī tomēr nebūs nekāda vieglā pastaiga, un sākuma sajūtas ir bijušas mānīgas. Mute kalta ārā diezgan iespaidīgi, svelme, kas sitās sejā kāpumos, radīja sajūtu, ka esi reālā peklē, tāpēc uz 2.apli jau paņēmu līdzi 250ml H2O pudelīti, lai varētu padzerties, kad gribas.

Pirmā apļa kāpumā.

Pirmā apļa kāpumā.

Otro apli vēl izdevās pabeigt reizē ar Daini, bet trešajā aplī Dainis sāka no manis attālināties. Papildus tam noskrējienos apavi sāka rīvēt potītes, un drīz vien abas zeķes bija asinīs, un skriešana nu bija ar pamatīgu diskomfortu. Principā straujais sākums un tikpat straujais tempa kritums sāka spiest uz smadzenēm. Uzsākot 4.apli, bija smagi visādā ziņā un galvā aizvien biežāk skanēja, ka šodien nebūs un nevajag mocīties. Bonusā 4.apļa vidū mani noķēra Artūrs Vadzis, abi nedaudz “paraudājām”, un es biju apņēmības pilns pēc šī apļa iet malā, jo maiņas apavu man nebija, bet noberzt potītes līdz kaulam negribējās. Ar Artūru reizē pabeidzām 4.apli, kad es uz  brīdi apstājos savā “bāzē” un biju gatavs padoties.

Atvēsināšanās.

Atvēsināšanās.

Šeit jāsaka paldies Pēterim Grīviņam, kurš teica, ka nav jēgas trakot un vajagot vienkārši skriet savā tempā, nevis skatīties uz citiem, lai ļaujot Dainim skriet un par viņu nedomājot. Labi, nolēmu vēl paskatīties, kas te varētu sanākt, un devos 5.aplī. Šajā aplī no manas sabiedrības atteicās Artūrs, kurš vēl nedaudz samazināja tempu, bet es turpināju cīnīties ar saviem dēmoniem galvā. Nezinu, kas īsti par klikšķi notika, bet pēc šī apļa īsti vairs izstāties negribējās, kaut gan Daiņa pārsvars nu jau bija gandrīz 4′. Sestajā aplī tas vēl pieauga par 1′, bet pēc 7.apļa bija sasniedzis visas 6′.

Cīnos ar dēmoniem galvā.

Cīnos ar dēmoniem galvā.

Neko darīt, vairāk kā puse noskrieta, un tagad lielākā motivācija bija tā, ka ar katru nākošo apli noskrienamo apļu skaits paliks tikai mazāks. Dodoties 8.aplī, Pēteris tik nobļāva, ka es izskatoties labāk kā Dainis un vajagot tik vienmērīgi turpināt. Īstenībā es šo visu uztvēru kā Pētera jociņu spociņu, jo neticēju, ka Dainis sāk lūzt. Apļa vidū Andris Ronimoiss ziņoja, ka es sākot tuvoties Dainim un nu Daiņa pārsvars esot 4.5′. Tas man tik tiešām bija pārsteigums, bet arī šeit es nodomāju, ka tā ir sazvērestības teorija, un visi par mani ņirgājas, un īstenībā Dainis ir priekšā vismaz 10′ un drīz mani apdzīs par apli.

Kārtējo reizi dodoties cauri starta/finiša zonai, Pēteris turpināja izklāstīt situāciju par manu un Daiņa izskatu, kā arī apliecināja to, ka laika starpība tik tiešām sarūk. Šoreiz es sāku tam ticēt un manī pamodās mednieka instinkts, jo pirmo reizi kopš 1.apļa sajutu, ka tomēr varu pacīnīties par uzvaru. Atlikumā vēl veseli 5 apļi. Tagad vairs neatceros, kurā aplī es atkal pamanīju Daiņa muguru, bet gribētu teikt, ka tas bija 11.aplī, jo pēc 10.apļa Dainis vēl priekšā bija aptuveni 2′. Starpība starp mani un Daini bija viens vesels kāpums, jo es sāku kāpumu, bet Dainis bija lejā un devās nākošajā kāpumā. Turpināju būt pacietīgs un galvā kalkulēju, ka drīz man Daini vajadzētu noķert, ja viņa tempa kritums paliks nemainīgs. Sev par pārsteigumu Daini apdzinu starta/finiša zonā, kur viņš bija apsēdies, un šoreiz es, novērtējot Daini, varēju piekrist Pēterim, jutos svaigāks kā Dainis. Uzsitu Dainim pa plecu un teicu, lai turas, bet tikmēr pats devos 12.aplī. Nu man pašam iekšā parādījās neliels stresiņš, jo no mednieka es biju kļuvis par medījumu un pieļāvu domu, ka Dainis tik viegli vis nepadosies, bet līdz finišam gandrīz 7km. Turpināju vienmērīgā tempā, iekšā bija diezgan liela pārliecība, ka šādā tempā varu skriet vēl kādu laiku. Apļa vidu uzjautāju, kas notiek aiz muguras – guvu apstiprinājumu, ka Dainis laikam turpina distanci, bet trešā vietā esot diezgan tālu aiz manis. Priekšā bija atlicis vēl pēdējais aplis – visādi rēķināju, kā lai izskrienu zem 5h, bet nonācu pie slēdziena, ka pēdējo apli nevarēšu noskriet tādā tempā kā otro vai trešo, līdz ar to nav ko iespringt. Apļa vidū satiku Artūru Vadzi, kurš šobrīd bija trešajā vietā (distance vidū nosacīti krustojās) un viņš tik iesmēja, ka es viņu tūlīt noķeršot par apli. Pēdējo reizi pievarēju Āžu kalnu un sapratu, ka uzvara ir mana, jo distancē vairāk neviena kāpuma nav. Pēdējo kilometru noskrēju kopā ar Andri un finišēt varēju ar virs galvas paceltām rokām pēc distancē pavadītām 5h ar mazu astīti.

Finišs Vilkaču maratonā #dzimislairietu

Finišs Vilkaču maratonā #dzimislairietu

Gandarījums par pieveikto distanci un izcīnītu pirmo vietu bija milzīgs. Atmosfēra finišā bija lieliska, serviss vēl lieliskāks, Viedalus un plovs garšoja kā nekad. Par to visu jāsaka paldies sacensību organizatoriem, jo šādās sacensībās var sajusties īpaši, ņemot vērā, ka viennozīmīgi šis ir grūtākais maratons Latvijā, kurā finišu sasniegt jau vien ir ievērības cienīgi!

Šodien vairs nav jāskrien!

Šodien vairs nav jāskrien!

Galvenā balva un paldies Signi par lielisko organizāciju!

Galvenā balva un paldies Signi par lielisko organizāciju!

Cēsis ECO trail 50km, 900m+

Visu nedēļu pēc Vilkača mēģināju pievērst uzmanību atjaunošanās procesam, neaizmirstot uzskriet īsos intervālus, lai kaut nedaudz kājās atgūtu ātrumu, jo CETā būs jāskrien diezgan daudz pa līdzeno. Uz nedēļas otro pusi sāku just, ka ķermenis atjaunojas diezgan normāli, un vienu brīdi pat apsvēru domu pārteikties uz 80km distanci, bet veselais saprāts (Zane) mani no šīs domas atrunāja. Labi, pietiks man Cēsīs arī ar 50km.

Lai mazāk stresains būtu 6dienas rīts, nolēmām numurus izņemt 5dienas vakarā un nakti pārlaist Vaidavā. Tā kā ikdienā es diezgan daudz skrienu no agriem rītiem, tad doma par startu 5:00 man ļoti patika. Šogad starts vis nebija no Rožu laukuma, bet abas garās distances tika ar autobusiem aizvestas uz Priekuļu biatlona trasi, jo izmaiņas piedzīvoja arī abu garāko distanču trases. Pirms starta biju izpētījis, ka nopietnākais konkurents varētu būt viens portugāļu skrējējs, bet visādi citādi pie labvēlīgiem apstākļiem man būtu jāfinišē kā ātrākajam. Papildus tam es nospraudu mērķi ne tikai finišēt kā pirmajam, bet izdarīt to ātrāk par 4h.

5:00 no rīta Priekuļu biatlona trasē.

5:00 no rīta Priekuļu biatlona trasē.

Starta rīts bija pietiekoši dzestrs, tāpēc nolēmu skriet gan ar rociņām, gan uzvilkt plānos cimdiņus, jo somā ielikt šīs lietas varēšu vienmēr. Starta koridorā visi stājās diezgan kūtri un neviens negribēja stāties tuvāk pie starta līnijas, tāpēc nekautrējos nostāties pašā priekšā kopā ar meiteņu 80k pretendentēm uz uzvaru (Ieva un Sigita). Starta šāviens, bet īsti neviens negrib rauties uz priekšu. Ilgi nedomāju un dodos trasē savā tempā, jo skaidri apzinos, ka, lai izskrietu zem 4h, būs jāskrien visur, kur var paskriet, jo 5km posms pa/gar Rauņa upi nebūt nesolās ātrs. Sekotāju man nav, un no pirmajiem distances soļiem visus turpmākos 50km aizvadu lepnā vientulībā, kas nebūt nebija tas, par ko es biju sapņojis, jo skaidrs, ka tempu noturēt vienam ir daudz grūtāk, nekā ar kādu kopā.

Pirmie 10km paiet diezgan ātri, pa vidu izcīnos ar nepiesietu suni Kunčos, kas nedaudz izsita mani no ritma. Tuvojoties Raunim, dzirdu atbalstītājus (Pēteri un Ediju), kas ir patīkami, ņemot vērā, ka kopumā distance solās būt diezgan vienmuļa. Tā kā CET trasi arī nebiju testējis, tad biju saklausījies tikai nostāstus no tiem, kas tur bija skrējuši. Bažas darīja, ka ūdens līmenis upē varētu būt pārāk augsts, līdz ar to skriešana pēc upes būs ar slapjām drēbēm. Jāsaka godīgi – man šie 5km patika. Protams, ka bija slapji, bet dziļākā vieta nebija dziļāka par ceļgalu. Toties bija skaisti – lieli laukakmeņi, mazāki un lielāki smilšakmens ieži, kā arī divi pamatīgi kāpumi, kad Raunis palika ļoti dziļi upes ielejā, bet pēc Rauņa priežu sils ar ļoti garu noskrējienu uz Vaives dzirnavām. Līdz kontrolpunktam Vaives dzirnavās īsti nesanāca atsilt, tāpēc palūdzu siltu tēju un devos tālāk distancē. Ņemot vērā, ka 2h biju noskrējis 22km, tad plāns par 4h finišu bija diezgan nereāls, jo priekšā bija vēl viens relatīvi lēns posms 3km garumā Kazu gravā. Šī bija arī vienīgā vieta distancē, kas mani pamatīgi izbesīja – 150m garš posms, kur nātres virs mana auguma, taciņas nav, bet pāri aizaugušai bebru pļavai jātiek un, ja Raunī slapjš biju līdz ceļgaliem, tad šajā pļavā – līdz galvai… Pieveicis Kazu gravu, zināju, ka atlikusī distance ir relatīvi viegla ar pāris smagākiem kāpumiem distances beigās, tāpēc centos skriet, cik šobrīd varēju, lai finišētu maksimāli tuvu 4h.
Īsi pēc Kazu gravas.

Īsi pēc Kazu gravas.

Nākošais kontrolpunkts bija paredzēts aiz Niniera ezera, līdz ar to tas bija mans tuvākais mērķis. Kontrolpunktā gan mani tā pa īstam neviens vēl negaidīja, labi, ka galdiņš bija uzklāts, bet īsti nekas no piedāvātā klāsta neuzrunāja, tāpēc lieki laiku netērēju (želejas, sporta dzēriens un ūdens man bija pietiekoši). Pārsteidza mani posms no kontrolpunkta līdz Jāņa rāmim, jo biju domājis, ka tas būs skrienamāks, bet tā vietā bridu taku pa aizaugušu stigu un loģiski, ka temps kritās. Šķērsojot ceļu pie Jāņa rāmja, pie sevis nosmējos, ka mani īsti nekur negaida, jo policists, kuram bija jāregulē satiksme, bija aizgājis lūkoties uz Gauju – tas gan man netraucēja izbaudīt distanci.

Atlikušo posmu 17km garumā līdz finišam es daudz maz zināju no citu gadu CETiem, tāpēc šeit skriet bija vieglāk, jo varēju regulēt tempu. Nu jau kādu laiku kopš Niniera ezera kontrolpunkta skriet arī bija palicis grūtāk, un bija diezgan skaidrs, ka kājās iekšā sēž vilkacis.

Neskatoties uz visu, Ērgļu klinšu kontrolpunkts pienāca diezgan raiti, arī šeit galdiņš bija uzklāts, bet tiesnešu nebija, pamielojos ar arbūziem un, skrienot prom no dāmām, kas lūkojās uz Gaujas dzelmi, uzbļāvu, ka šādi jau es viens visu varu apēst… Dāmas palika tramīgas un tik atbļāva, ka nebija mani gaidījušas tik ātri. Līdz finišam 12km, bet līdz 4h tikai 45min. Skaidrs, ka 4h finišs nebūs, jo atlikušo posmu es nevarēšu noskriet ar vidējo tempu 4min/km. Centos dažādi sevi motivēt, bet kilometri lasījās lēni un smagi, pa vidu nolēmu uztaisīt zaļo pieturu un pie Gaujas līčiem izmest nelielu 1.5′ līkumiņu, jo organizatori pēdējā brīdī bija spiesti mainīt trasi un es no tā nedaudz samulsu. Tradicionāli, rāpjoties vienā no Cēsu pilsētas pampakiem, izņēmu telefonu un ievadīju “Rožu laukums” Google maps, uzliekot opciju iet ar kājām. Patiess prieks, ka tante google rādīja, ka līdz Rožu laukumam var aiziet pa ceļu, kas ir tikai 1,7km garš. Cerēju, ka organizatori arī šo pašu maršrutu vai daudz maz līdzīgu būs izvēlējušies.

Par uzvaru biju drošs jau kādu laiku atpakaļ, tik brīnījos, kur ir portugālis, bet, kā izrādījās pēc tam, tad viņš nemaz nebija ieradies un tuvākie sekotāji man bija vairāki 80km skrējēji, nevis 50km. Tuvojoties finišam, atļāvos uziet pa trepītēm Cēsu pils parkā un ļoti cerēju, ka finišā mani sagaidīs Zane, lai nebūtu kā citus gadus, kad finišēju un tur mani pat organizatori vēl negaida. Šoreiz bija citādāk – finišā cilvēku nebija daudz (Zane ar Sabīni bija divas starp viņiem), bet šoreiz organizatori zināja, ka es tuvojos, komentētājs bija lietas kursā, un finišēt varēju uz paaugstinājuma, kas bija foršs bonusiņš no organizatoru puses. Lieta darīta – finišēts pēc 4h un gandrīz 14min. Normālā kondīcijā noteikti, ka varēja izskriet zem 4h, bet šoreiz arī šeit laika mērķis tomēr bija mazsvarīgākais.

Finiša lēciens.

Finiša lēciens.

Uzvara CET 50km distancē.

Uzvara CET 50km distancē.

* Nedēļas laikā noskrietas divas mazās ultras – done.
* Abās mazajās ultrās uzvarēts – done.

Labs pārbaudījums pirms plānotā Latvijas čempionāta taku skriešanā septembra beigās Siguldā, kur dalībniekus sagaida 70km ar 2500m+.

Skrienam kopā ar OSveikals.lv un Inov-8; Suunto Latvia; Taku Sports un Compressport; Isostar Latvija; pulsometrs.lv.

P.S. Šobrīd pēc Piejūras StirnuBuka gan ir iestājies nogurums, līdz ar to atlikušās 6 nedēļas līdz LČ taku skriešanā būs jāpavada gudri, lai būtu gana svaigs un skriet gribošs arī septembra beigās!

Paldies bilžu autoriem: Andris Jermuts, Juris Dzenis, Indars Krieviņš


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Mēneša skrējējs. Kripucis

KristapsMagone_Titul

Kļūt par Latvijas vicečempionu taku skriešanā, piekāpjoties tikai labākajam. Kļūt par Latvijas čempionu 100km. Uzvara CET 42 km distancē. Tas viss sasniegts šogad un ir pamatotas aizdomas, ka nākošgad no viņa redzēsim vēl ko vairāk. Arī viņš pats ir par to pārliecināts un apņēmības pilns. Mums patīk drosmīgie un pašpārliecinātie, tāpēc ar interesi vērosim, par ko tas izvērtīsies. Mēneša skrējējs – Kripucis jeb Kristaps Magone.
Lasīt tālāk.

Kad nekas nav palicis Tevī jeb CET

Skriešana man vienmēr ir bijusi vairāk par emocionālo ne fizisko labsajūtu. Lēmums, ka vēlos šovasar skriet ultru, bija pilnībā emocijās balstīts, jo sportiskā forma ultru skriešanai nav īpaši piemērota. Pēc trīs gadu pārtraukuma ļoti gribējās tās īpašās sajūtas, pārdomas un pārdzīvojumus, kas rodas skrienot ilgi. Gribējās atgūt pārliecību, ka arī tagad, pēc bērniņa piedzimšanas, to spēju paveikt.

Tā nu attapos agrā sestdienas rītā CET garās distances startā, viegla panika. Gaisma aust, sākam skriet, kustība aizdzen satraukumu, un jau pēc dažām minūtēm vienkārši baudu lecošo sauli, dabu un citu skrējēju kompāniju. Skrienas labi, ik pa brīdim ar kādu papļāpāju. Tā kā tiek solīta karsta diena, sevi nebremzēju, kamēr skrienas, jāskrien, lai karstumā mazāk kilometri atlikuši. Zinu, ka teorētiski tā nav pareizi, bet šoreiz atļauju sev šādu pieeju. Skatu un trases baudīšana un pilnīgs iekšējs prieks pat to, cik forši ir skriet, turpinās līdz Amatas takai. Kulminācija baudīšanai ir pie Ērgļu klintīm, Gauja, no kuras ceļas rīta migliņa, un fonā skan akordeons. Te varētu arī palikt. Amatas taka noliek lietas savās vietās un atgādina, ka nevajag no sevis nez ko iedomāties un skriet ultru bez attiecīgiem treniņiem ir sāpīgi. Saņemu pēc nopelniem, klūpu, krītu, atsitu kāju nagus, tieku pie zilumiem un nobrāzumiem. Spēka skriet nav, ja saņemos, tad drīz atkal aizķeros aiz kādas saknes. Eju. Brīnos, ka neviens neapdzen, jo jūtos nožēlojami lēna, bet pilnīgs nespēks nav iestājies. Vēl. Netālu no dzeršanas punkta lieliska muzikālā pauze. Līdz dzeršanas punktam saņemos paskriet. Surikatu dzeršanas punkts. Serviss, ballīte, laipnība un uzmundrinājumi. Pametot punktu, liekas, ka nu būtu jāsaņemas uzskriet, bet karstums spiež pie zemes, kājas beidzot ir aptvērušas, ka ir piedzītas un par skriešanu nekādu sajūsmu neizrāda. Tā kā šis nav pārgājiens, vismaz lejupceļus skrienu, pat tas ir grūti. Ap Rakšiem ir klāt mans ultru draugs lielais tukšums (var saukt arī par Mīktmiesi). Tā sajūta, ka iekšā nekā nav – ne spēka, ne domu, ne jūtu, ne labā, ne sliktā. Nekā nav. Tā nu abi ar Neko velkamies uz priekšu. Pulkstenim beigusies baterija, nevaru vairs sevi izklaidēt ar ātruma analīzi un potenciālā finiša laikā aprēķināšanu. Lielais tukšums par šo pavērsienu priecājas un aug lielāks. Eju un izbaudu prātā tukšumu. Zinu, ka tieši šo sajūtu vēlējos, tādēļ domu par padošanos nav, un pārāk lielā sevis žēlošanā neieslīgstu. Ir grūti, bet to taču es zināju, ka būs grūti, tas nav nekāds pārsteigums. Sporta dzēriena garša gan ir noriebusies, atļauju sev par to dusmoties un sapņoju par tīru ūdeni. Ozolkalnā raušos diezgan veikli, jo zinu, ka te jābūt dzeršanas punktam, tātad – ūdens, kaut kas garšīgs un legāla iespēja pastāvēt. Ozolkalns. Ūdens, sāls, arbūzs, apelsīni, brīvprātīgo smaidi un uzmundrinājumi. Skats uz Gaujas ieleju – brīnišķīgs. Zvans vīram, lai paziņotu, ka atlikuši pēdējie 8km, saku, ka vajadzēs pusotru līdz divas stundas, viņš atbild, ka būšu ātrāk kā pēc pusotras stundas. Nestrīdos, bet zinu, kādā stāvoklī ir manas kājas, un viņa prognozēm neticu. Dodos uz finišu. Reizēm saprotu, kur esmu, reizēm apjūku mazajās ieliņās. Izbaudu grūtumu un eju, eju, patipinu, eju. Pēdējie kilometri šķiet gari un bezgalīgi. Karsti. Kāpjot slimnīcas kalnā apjaušu, ka teorētiski varu iekļauties 10h, cenšos saņemties. Tukšums izplešas. Pils parks un uzmundrinošā Vāveru un Riekstu kompānija. Spēju vien pamāt ar galvu, ka viņus redzu un novērtēju. Kāpjot pa trepēm pazūd pēdējais spēks un savaldība, emocijas milzīgas. Finiša bildes vēl neesmu redzējusi, bet nekas skaists tas nebūs, asaras līst pār vaigiem. Finišs. Viss. Pilnīgi viss. Viss ir noskriets un viss ir izskriets, nekas nav palicis manī.

10:00:10, desmit stundās neiekļāvos, bet šādi – pat skaistāk. Papildus pārsteigums – otrā vieta vecuma grupā. Neteikšu “nekad vairs”, jo skaidri zinu, ka skriešu vēl, reizēm daudz.

Par un ap “Meža taku skrējieni”

Foto: Valdis Sviķis

Foto: Valdis Sviķis

jeb Pašpietiekams intelektuālis VILMĀRS ZEME (V) un smaidīgs apdrošinātājs ROBERTS TREIJS (R), kuri ved mūs mežā

Lasīt tālāk.

Kam neveicas kārtīs, tam veicas skriešanā?

“Pēdējos mēnešos slinkums ņēmis virsroku un nedēļā knapi varu sagrabināt 50 km. Dīvāns palicis tik mīļš. Forma nekāda. Pārliecība nekāda…”, nodomāja Labinieks un pieteicās Cēsu Eco Trail 81 km distancei. Kārtējais Labinieka lēmums, nedraudzējoties ar galvu. Bet ko tur var darīt. Tik tālu tā skriešana viņu ir novedusi.

Lēmums par dalību Cēsu Eco Trail sacensībās tika pieņemts ar skatu nākotnē. Un nākotne šobrīd man saistās ar kārtējo NEnormālo pasākumu 2017. gada 7.aprīlī. Tā nu prātojot pie sevis, nonācu pie atziņas: ”Ja Tu neskrien lielākos trail skrējienus Latvijā, tad par kādiem, sasodīts, mērķiem var būt runa nākamajā gadā.” Tad nu nolemts. Ja Latvijas garie trail skrējieni man nebūs pa spēkam, tad lēmums par piedalīšanos vai nepiedalīšanos sacensībās ārzemēs skanēs šādi: “vecīt,.. tomēr Tu vari arī kaut ko izdarīt. Ir vērts mēģināt.” vai “vecīt,… aizej nedaudz paaudzies meistarībā un pakačā muskuļus vēl kādu gadiņu”.

Tad nu 3 nedēļas pirms Cēsu Eco Trail piesakos šim piedzīvojumam. Izvirzu sev sekojošus uzdevumus: PLĀNS A – finišēt skrienot, PLĀNS B – finišēt rāpojot, PLĀNS C – kaut kā finišēt. Grūti, bet paveicami uzdevumi. Lielā gatavošanās varēja sākties. Lai iemidzinātu konkurentus un neatklātu visas kārtis, gatavošanās stratēģija balstījās uz stabilas kilometrāžas saglabāšanu līdz sacensību nedēļai. Manā gadījumā – turēties pie 50 km nedēļā un distanci paņemt uz svaigumu. Ideāls plāns slinkam skrējējam.

Dienu pirms sacensībām darbavietā notiek sporta spēles, kurās esmu nolēmis veģetēt un diemžēl nolūkoties uz visu no malas. Prieks, ka vismaz ir zolītes turnīrs. “Ja nevaru sportot, tad vismaz uzvarēšu zolītes turnīrā,“ nodomāju pie sevis un, izspēlējot turnīra priekšsacīkstes, nekur tālāk arī netieku. Cerot, ka ar skriešanu nākamajā dienā tik bēdīgi neies, morāli satriekts dodos uz māju pusi.

Vakarā ierodos Cēsīs pie radiem. Laicīgi dodos pie miera. Žēl tik, ka tas miers, pāris stundas pirms sacensībām, ir tāds relatīvs jēdziens. Stress, lietus aiz loga, braucoši vilcieni gar logu, tekošs ūdens akvārijā. Noskanot modinātājam plkst. 3:00, pie nenormālas lietus gāzes ārpusē, jūtos kā iz***sta jāņoga. Nevaru nekādi saprast, vai es pa nakti esmu gulējis vai atradies kaut kādā pasaulē starp miegu un nomodu. Plkst. 4:10 izeju ārā. Vēl joprojām gāž kā ar spaiņiem. Brīdī, kad savā gudrajā galvā iedomājos par to, ka varētu no radiem paņemt lietussargu, aiz manis aizmugurē aiztaisās durvis. Labi, ka es “ZINU” durvju kodu. Nolamājos pie sevis, ka esmu vienkārši “ģēnijs” un, nosakot ziemeļus, dodos aptuvenās starta vietas virzienā.

5:00 tiek dots starts un pie sevis nodomāju, ka būtu labi tomēr neizgāzties. Kārtis iedalītas. Cēsu Eco Trail piesaka man LIELO ZOLI. Atliek tikai turēties pretī. Sākotnējais plāns vienkāršs. Pirmajos kilometros īpaši “nesprēgāt” ar tempu un skriet uz sajūtām. Nosecinu, ka manas sajūtas laikam nesakrīt ar pārējo skrējēju sajūtām un 95% paiet man garām kā stāvošam. Cenšos neskriet baram līdzi, jo vēl spilgtā atmiņā ir pagājušā gada skrējiens, kur sākotnēji pārķēru tempu un degviela pie 50.km jau bija beigusies, padarot turpmāko skrējienu, par sava veida zombijveida pastaigu. Pirms skrējiena jau esmu sarēķinājis, ka jānoskrien tikai kādi 30 km un tālāk jau pastaigas tempā varēšu iekļauties noteiktajā kontrollaikā.

Sākotnēji trase ir līdzena un īpašas grūtības nesagādā. Ap 15.km trase sāk vilkt ārā savus trumpjus. Priekšā grāvis ar ūdens līmeni tā aptuveni līdz celim. Skats pa labi – gals nav redzams, skats pa kreisi – gals nav redzams. „Ehhh…būs vien jābrien cauri. Es taču esmu vecis. Sīka pļaņčka nevar mani apturēt”, un kā tāda cimperlīga meita lēnām izbrienu cauri grāvim. Iesvētības ar ūdeni ir galā. Tālāk jau vairs nav ko zaudēt, jo kājas jau tāpat līdz skrējiena beigām vairs sausas nebūs. Skrējiena turpinājumā ik pa laikam iesēžos kādam astē un, lai arī esmu lēns, tomēr izrādās, ka kāds ir vēl lēnāks par mani. Ap 25.km, kur gadās kur nē, distancē saskrienos ar Ultralapsu. To pašu Ultralapsu, kuras stāstus par paveiktajiem varoņdarbiem citās ULTRĀS, esmu lasījis ar milzīgu apbrīnu. Es viņai varētu drīzāk ūdeni pienest, kur nu vēl turēt līdzi distancē. Bažīgi paskatos pulkstenī tempu un nodomāju, ka nemaz tik ātri neskrienu un gan jau Dace drīz aizlidos man garām. Kā vēlāk izrādījās, kopā nolauzām turpmākos 35 km. Laikam neesmu tik slikts sarunas biedrs, ka mani tik ilgi var paciest. Beigās ar vēsu prātu atskatoties uz sacensībām, droši varu teikt, ka šis pavērsiens manā gadījumā bija ļoti liela veiksme un tas, ka lielāko distances daļu varēju skriet kopā ar Daci, viennozīmīgi atviegloja distanci kā no morālā viedokļa tā arī fiziski.

Kompānijā ar Ultralapsu 35 km garumā

Kompānijā ar Ultralapsu 35 km garumā

Ap 30. km distancē panāku Ievu, kurai šīs ir pirmās tik garās sacensības un kuru pirms sacensībām biju arī nedaudz pakonsultējis par viņas interesējošajiem jautājumiem. Smieklīgi jau ir. Kas tad es par konsultantu, ja pats knapi līdz finišam varu tikt. Turpmākajā distancē vairākas reizes ar Ievu trasē pārmijāmies un gala rezultātā viņa finišēja tikai nelielu brīdi aiz manis. Priekš pirmās ultras fantastisks rezultāts!

Pienāk 33.km un Cēsu Eco Trail turpina vilkt ārā savus trumpjus. Lai dzīve neliktos tik rožaina, kārtējo reizi nākas izmērcēt kājas. Pēdu stāvoklis pēc šādām SPA procedūrām 10h garumā ir atsevišķa stāsta vērts. Pienāk 40.km kontrolpunkts. Uzjaucu kokteilīti dzeršanas sistēmā un saprotu, ka otra pulverīša deva priekš izotoniskā dzēriena nākamajiem kontrolpunktiem, ir izveidojusi želejveidīgu masu manā somā. Nosecinu, ka pēc 50.km būs vien jādzīvo uz ūdens. Visa skrējiena laikā sanāca iztērēt 7 SIS GO ENERGY GEL želejas, 5 ISOSTAR Endurance B.C.A.A želejas, 2.5 litri izotoniskā dzēriena un kādu 1l kolas dzēriena.

Kad pozitīvisms vēl sit augstu vilni 

Kad pozitīvisms vēl sit augstu vilni

Pēc  40.km kontrolpunkta kā par brīnumu vēl jūtos dzīvs. Nodomāju, ka tā taču nevar būt, ka puse distances jau aiz muguras, bet skriešanas sajūtas kopumā vēl itin labas. Sarēķinu, ka attiecībā pret pagājušo gadu pirmo distances daļu esmu noskrējis par 40 minūtēm lēnāk. Nodomāju, ka laikam veiksmīgi būšu ietaupījis spēkus un novilcinājis to „skriešanas sienu” par pāris kilometriem tālāk. Pienāk Amatas takas līkloči. Tehnisks skriešanas posms, kas elitei noteikti nesagādā nekādas problēmas, bet tā kā man līdz elitei ir kā līdz kosmosam, tad varu atļauties arī šo posmu veikt soļošanas tempā. Domājams, ja arī tajā posmā būtu mēģinājis skriet, īpašas atšķirības laika ziņā pilnīgi noteikti nebūtu.

Pienāk 60.km un jūtu, ka distances gaitā esmu sataupījis spēku un salīdzinoši vieglajā grants seguma posmā nolemju paātrināties. Uzņemu tās dienas lidojošo tempu – 5.15 min/km.  Kājas priekš 60.km ir pārsteidzoši vieglas un palēnām sāku ķert priekšā esošos skrējējus. Lidojošā Ieva, kas ar smaidu palidoja garām 55.km arī nav tālu aizskrējusi un līdz 69.km esmu sadzinis viņu rokā. Sapriecājos, ka pēdējos kilometrus esmu tiešām labi ieskrējies un jau sāku sapņot par finišu. Suns pārkāpts, aste tik palikusi. Tāds sīkums vien ir. TĀDS NAIVUMS MANĀ VECUMĀ! Kā izrādījās visa iepriekšējā distance tādi ziediņi vien bija. Ja līdz skrējienam es tos Cēsu kalnus nezināju, vai arī negribēju zināt, tad pēc sacensībām es viņus no galvas iemācījos. Cēsu Eco Trail izspēlēja savu kreiča dāmas kārti Vāļu kalna, Ozolkalna un Žagarkalna izskatā. KĀPJOT šajos kalnos, es iekšēji pie sevis tiešām lamājos. Lamājos uz sevi, ka esmu uz ko tādu parakstījies. Lamājos uz organizatoriem, kuri šo saldo ēdienu ir ielikuši distances beigās. Tas tiešām bija smagi! Pēc šiem kalnainajiem brīnumiem pēdējie kilometri paiet no sērijas: „lieciet man mieru. Cik tālu ir tas sasodītais finišs?”. Bet kā jau tas parasti šādos skrējienos notiek spēki mēdz uzrasties negaidītos brīžos. Pēdējos 3 kilometros saņemos uz pēdējo finiša spurtu, kura laikā apsteidzu Ievu. Būs tie padomi tomēr nākuši viņai par labu. Prieks par viņu!

Finišā ieskrienu diezgan raitā solī un esmu spējīgs pat papriecāties, kas norāda, ka kaut kādi spēki tomēr vēl ir palikuši. Pašam par brīnumu secinu, ka otro distances daļu esmu noskrējis par pāris minūtēm ātrāk ka pirmo. Lieliski, bieži tā noskriet neizdodas. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, otrā distances puse noskrieta par 1h 20min ātrāk. Rezultāts 10h 18min viduvējs, bet esmu apmierināts par to, kādā stilā šoreiz tas ir sasniegts. Gandarījums, ka distance noskrieta apdomīgi, vienmērīgi un ar prieku. Šajā partijā mazie gūst uzvaru! Pie šādām kārtīm nākamajā reizē uzvara var izpalikt. Jākrāj kilometrāža, jāstrādā nopietnāk un iespējams nākamajā gadā latiņu varēs pacelt arī augstākā līmenī.

Gandarījums un prieks finišā

Gandarījums un prieks finišā

Labinieks_Igate

Jaunās māmiņas piezīmes. Noslēgums. CET 2016

Šo bloga postu jūtos parādā jau kādu laiku. Vai pareizāk sakot, ne konkrēti šo, bet jebko bloga sērijas turpinājumam/noslēgumam. Pēdējais ieraksts pirms šī tapa vairāk kā gadu atpakaļ, vairākas reizes esmu mēģinājusi kaut ko uzsākt rakstīt, dalīties iespaidos, pieredzē un sajūtās, bet starp pilnas slodzes darbu, kustīgu divgadnieci, hobijiem, skriešanu un ikdienas darbiem rakstniecība kaut kā palika nepiepildīta.

Bet tomēr noslēgumam būs būt, jo man pašai ir nepabeigtības sajūta, un, iespējams, kādai topošai vai esošai māmiņai vai tādai, kas tikai domā, būs iedvesma, ka skriešana ir iespējama arī ar mazu bērnu.

Garā CET distance izskatījās manās acīs kā konfekte kopš pašiem pirmsākumiem. Bet 2014.gadā, kad tā notika pirmo reizi, Hannai vēl nebija pat 3 mēneši, 2015.gadā es vēl nekam tādam nebiju gatava (bet 30km distancē startēju vairāk kā apmierinoši), tad nu šogad CET tika nosprausts kā gada galvenās sacensības.

Gatavoties sāku ar jaunā gada atnākšanu un sākumā gāja tīri labi. Kilometrāža turējās ap 45-50km/nedēļā, bija plāns pavasarī to palielināt līdz 60-70km/nedēļā. Ziemas mēneši likās pelēki, noguruši, vienmēr kaut kā vilka uz miegu. Likās, ka treniņi + darbs + ikdiena dara savu, ka atnāks pavasaris un saule visu izārstēs. Tiku LRM TT komandā uz maratona distances 4:30 laiku. Par to jutos ļoti lepna un atbildīga. Pats maratons bija grūts. Izrādās, ka maratons arī TT lomā ir pilns maratons. Uz beigām aptrūkās enerģija, vienā brīdī pat sametās nelaba dūša. Ar dziļo jogas elpošanu no tās diezgan ātri tiku vaļā, bet priecājos, kad maratons bija galā. Mulsinoši likās, ka vidējais pulss (161) nemaz tik ļoti neatpaliek no sacensību maratona pulsa (ap 165). Nodomāju, ka forma tomēr laikam nav tik laba un ka vajadzētu nopietnāk pirms CET paskriet.

Vēl divas nedēļas pēc LRM mēģināju skriet, pat mēģināju piedalīties LSC 5km sacensībās, no kurām man nācās izstāties pašsajūtas dēļ, un tad man beidzot galvā kaut kādi zobrati nostājās savās vietās. Dzelzs līmeņa analīzes. Kad es pēdējo reizi taisīju dzelzs līmeņa analīzes? Izrādās – janvārī. Tad aina izskatījās visnotaļ normāla. Bet nogurums, nespēja atjaunoties, nespēja paskriet, augsts pulss arī pie zemiem ātrumiem, nepārtraukta vēlme gulēt, arī viegla aizkaitinātība un pelēcīga sejas krāsa – pie jebkuras no šo pazīmju kombinācijām, ja nav citi iemesli, ir vērts uztaisīt asins ainas analīzes, īpaši ja ir anēmijas vēsture.

Asins aina šoreiz bija briesmīga – atskaitē dzelzs līmenis pasvītrots ar dubultu sarkanu – lai pavisam droši pievērstu uzmanību, feritīns zem minimālās robežas, arī hemoglobīns jau zems. Man ieraugot atskaiti, sākās histēriski smiekliņi – viss beidzot nostājās savās vietās. Par skriešanu, protams, pāris dienas runa nebija, par lieliem apjomiem nebija vispār. Pirmā injekcija bija ļoti nepatīkama. Pēc otrās un trešās jau varēja sākt kustēties (kopā bija 5).

Viss, ko vēl pēc dzelzs atjaunošanas paspēju, ir noskriet 6h Pārspēj sevi sacensībās. Tās bija plānotas kā dažāda ekipējuma (izņemot apavus) un ēšanas/dzeršanas pārbaude. Pamatplāns bija tikt pāri maratonam, rezultātu ap 50km uzskatītu par ļoti veiksmīgu. Tad nu līdz tam 50niekam arī tiku, par spīti karstumam un tomēr nestrādājošai ēšanai.

Uz CET braucu cerību pilna, bet ar skaidru apziņu, ka pilnai distancei gatava neesmu un tāpēc bez ilūzijām. Es zināju, ka būs jācieš, un tam es biju gatava. Sākumā domāju, ka iešu uz 12h rezultātu, bet papētot dažādu skrējēju iepriekšējo gadu rezultātus, nolēmu, ka jāmēģina ātrāk. Rezultāts 10:30 būtu A’, 11:00 man liktos ļoti labi.

Pašu skrējienu neaprakstīšu, Gunta jau to izdarīja iepriekšējā bloga ierakstā (ko lasot, ar baudu gremdējos atmiņās). Īsumā – pirmie 50km bija ļoti baudāmi, pēc tam es nomiru, augšām cēlos, nomiru atkal un atkal cēlos. Tā ik pēc pāris kilometriem. Manas bažas par ēdienu par laimi nerealizējās, manas bažas par kāju gatavību – realizējās, bet ne tā, kā es domāju. Izrādās, ka noskrējieni lejā ir sāpīgāki par kāpšanu uz augšu. Lielākais pārsteigums, kas radīja lielu laika zudumu – Amatas taka – es nebiju gatava skriet cauri krūmiem, neredzot taku, līdz ar to ejot kājām, pasākums stipri salēninājās. Es izbaudīju vēl nebijušas emocijas pēdējos 6km – pirms katra pacēluma uz augšu man sākās histērija no bezspēka sajūtas, bet tomēr arī caur to es skrēju, gāju, kāpu. Pēdējie 2km – tikai dzīvniecisko instinktu vadīti – finišs laikam izdala feromonus – tur ir atpūta, ēdiens, tur nav jāskrien. Jebkas, lai nonāktu tur. Tas, ko es mācījos no šī skrējiena – es varu ciest un izrādās, varu ciest diezgan ilgi rezultāta dēļ. Arī to, ka iespējams izskriet skrējienu, nekur nedodot sev atlaides, nevienas liekas minūtes ēšanas punktā, neviena lieka atpūtas mirkļa ceļā, tikai uz priekšu, tikai uz finišu. Šī sajūta ikdienas treniņos nav sasniedzama – izlikties par 100%, atnākt pilnīgi tukšā, ar pilnīgi kailu dvēseli. Laikam tāpēc es to daru – sastapt sevi pusceļā un ieraudzīt vēl vienu tumšo dvēseles stūri izgaismotu, vēl kādu skeletu ieraudzīt sejā un nenobīties.

P.S. Skrienot uz beigām, dievojos sev – nekad vairs. Braucot uz mājām, mēs jau ar Gunu plānojām, kā varētu nosaukt rogaininga komandu. Atbraucot mājās, sāku domāt, no kā gan tieši es tajos krūmos nobijos un vai nevarētu nākamreiz tomēr cauri skriet. Aha, mana novērojošā apziņas puse teica – tātad nākamai reizei tomēr būt. Kas gan to būtu varējis paredzēt?

P.P.S Gala rezultāts 10:44:48 ir gana tuvu manam gribētam.