Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

PČ taku skriešanā (Jānis Kūms)

 Latvijas izlase atklāšanas parādē ar MINT print sarūpētām parādes formām.

Latvijas izlase atklāšanas parādē ar MINT print sarūpētām parādes formām.

Pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis pēc mana šī gada svarīgākā starta. Laiks uzlikt kaut ko arī uz papīra, lai no pieļautajām kļūdām varētu mācīties uz priekšdienām.
PČ taku skriešanā šogad norisinājās Portugālē. Distance relatīvi īsa (44km) un ar mazu vertikālo kāpumu (2125m). Tā kā janvārī lielāko un grūtāko distances daļu biju izskrējis, tad ļoti labi zināju, kas mani tur sagaida un gatavošanās procesu pēc 10milas stafetes aizvadīju diezgan labu. Praktiski visus galvenos treniņus biju izpildījis un pēdējo divu nedēļu ātruma darbu arī veicu ar progresējošu līkni. Likās, ka PČ esmu sagatavojis ļoti labi, bet beigu beigās sanāca kārtīga izgāšanās. Kāpēc tā?! Par visu pēc kārtas, bet pa priekšu par pašu PČ skrējienu.

Lasīt tālāk.

Sports & meditācija

Pēc nepilnas nedēļas Latvijā viesosies vairākkārtējs pasaulē garākā sertificētā (3100 jūdžu) skrējiena finišētājs, kā arī Ironman un citu atlētisku pasākumu dalībnieks – Stutišils Lebedevs no Ukrainas. Stutišils ir arī pieredzējis  lektors un vairāku grāmatu autors; pie mums viņš vadīs semināru  “Sports un meditācija”, kas sastāvēs no divām daļām. Lasīt tālāk.

Rīga – Aizkraukle 2018. Vai skaidrība, kāpēc dodies pretī nākamajam mērķim, spēj motivēt tevi?



Skriešana… iespējams, varētu būt kārtējais stāsts par skriešanu, bet tas taču būtu pārāk paredzami. Šī būs vēstule sev kā atskaites punkts, kā atgādinājums, kurš atsauks atmiņā atziņu par mērķa definēšanu, skaidrību un motivāciju. Motivācija brīžiem mēdz pazust, un atrunas kļūst par ikdienas sabiedroto, lai kaut ko nedarītu vai mierinātu sevi, kāpēc neizdevās viena vai otra mērķa sasniegšana.

Kāpēc īstenībā mēs kaut ko varam paveikt vai nevaram? Kas ir tas, kas mūs motivē, un, ja nav motivācijas, vai var būt tā, ka atrunas ir sabiedrotais kaut kā nedarīšanā?

Šis būs stāsts par to, kā man ir veicies kopš 2017. gada Kanāriju salu skrējiena. Atminos finiša sajūtas, asaras, prieku, gandarījumu – es tikko biju paveicis ko tādu, kas bija prātam neaptverams. Paveicot kaut ko īpašu, reti kad atskatāmies, kāpēc mums tas izdevās. Mēs to pieņemam kā faktu. Atskatoties atpakaļ, saprotu, ka diezgan vērtīgi pārdomāt un būtu bijis noderīgi atsaukt atmiņā tās lietas, kas izdevās un ko biju darījis pareizi, lai šo pieredzi izmantotu arī nākamajā skrējienā.


IMG_1893

Aizmirsu piebilst, ka papildus gandarījumam – protams, stīvās kājas nedēļas garumā. Ar stīvām kājām es domāju kājas, kuras pašas no rīta nekustas, lai aizietu, piemēram, uz virtuvi. Tās pat nekustas tik daudz, lai dotu cerību, ka šodien sanāks arī pašam izkāpt no gultas. 

Lai mazliet paskaidrotu, tad nu nedaudz precizēšu: tā ir tā sajūta, kad pamosties no rīta un burtiski tev pāri ir “pārbraucis tanks”, un, kā maza neērtība – vēl jūties, it kā būtu paaugstināta temperatūra. 

Lai tiktu ārā no gultas, ir jāveic vairākas manipulācijas. Pirmais, ko tu dari: pagriezies gultā par 90 grādiem tā, lai tavs “rumpītis” būtu vērsts izkāpšanas virzienā. Nākamais solis ir ar veiklu kustību apvelties uz vēdera. Tad pamazām izslidini kājas no gultas tik tālu, lai tās sasniegtu paklāju (grīdu); šī jau ir puse no uzvaras. Lielākais izaicinājums ir atspiest kāju pirkstu galus pret zemi un ar roku palīdzību atgrūst sevi no gultas. Pirmais, kas pieceļas no gultas, ir dibens, un tad pamazām, ar rokām palīdzot, pacel pārējo “rumpi” stāvus pozīcijā. Tas nu būtu tā īsumā, aprakstot stīvās kājas.

Lai arī stīvo kāju definīcija ir skaidra, tas nav viss, kas nāk “bonusā”. Papildus nāk smieklīgā gaita, kura liek secināt, ka vai nu tu mēģini kādu no baleta pozīcijām, vai, iespējams, pašlaik starp dibena vaigiem turi maku un līdz ar ko esi pamatīgi iesprindzis to tur noturēt. Interesanti, kāpēc nevarēji maku ielikt kabatā?

Kad šīs draudzīgās sajūtas pazūd un esi beidzis smīdināt apkārtesošos cilvēkus, droši vien ir pagājušas vismaz 3-7 dienas; beidzot var sākt plānot, kas būs tas, ko darīsi nākamo, respektīvi, kas būs nākamais pārbaudījums. Neatminos sarunas, vai/kad tika pieņemts lēmums, bet pieteicos Trans Gran Canaria 2018. Neieslīgšu sīkumos par šo pasākumu, bet ir lietas, ko ir vērts pieminēt, kas nogāja greizi, jo šajā skrējienā pēc 11:30h skrējiena/soļošanas, veicot 65km, es pieņēmu lēmumu pirmo reizi savā “skriešanas karjerā” izstāties oficiālu sacensību laikā. Pēc dabas esmu spītīgs un nepadodos nekad, mēģinu x reizes, līdz tomēr man izdodas.  Nepiedodu sev, ja neesmu ticis ar uzdevumu galā, taču pēdējos pāris gadus, kopš esmu iepazinis savu treneri Andri Ronimoisu un viņa skatu uz šīm lietām, esmu daudz ko mācījies un esmu iemācījies, ka ne tikai dzīvē, bet arī sportā ir jābūt atklātam pret sevi un jāatzīst sev tie brīži, kad tomēr ir jāizstājas, jo ieguvums no finišēšanas ir, iespējams, kļuvis proporcionāli neizdevīgs pret to, ko izjūti tajā brīdī.

Kāpēc pieminu tieši šīs sacensības? Jo esmu guvis labas atziņas, mācības tieši pēc šīm sacensībām. Ilgi par to, kā man tur veicās, nedomāju, vismaz detalizēti, kas nogāja greizi un ko es tomēr nebiju pareizi darījis. Pirmais, ko varu sev atzīmēt: lietas, kuras mēs atkārtojam, mēs mēdzam uztvert vieglprātīgi, jo savā ziņā jau jūtamies kā speciālisti, iespējams, ja pirmo reizi mums kaut kas nav izdevies, tad otrajā reizē mums būs dzinulis – motivācija šo lietu novest līdz galam un izdarīt pēc labākās sirdsapziņās. Manā gadījumā pirmajā reizē daudz kas izdevās, bija lietas, kas neizdevās, taču biju guvis pārliecību, ka es saprotu, ap ko te lietas grozās, bet patiesībā vēl ir, kur rakt.

Gatavojoties sacensībām, bieži atrunājos ar laika trūkumu, līdz ar to izpildīju mazākus apjomus treniņos, lai arī tos, kurus pildīju, tiešām izpildīju ar lielāko atdevi un piegāju ļoti atbildīgi. Otrā lieta, kura nogāja greizi, bija pirmsstarta motivācija: ja nejūti tauriņus vēderā un nezini, kapēc tu stājies uz starta, labāk uz starta neiziet. Protams, bija arī citas lietas, kas neizdevās: nestrādāja vēders, bet droši vien, ja būtu skaidrs, kāpēc eju uz startu, viss varēja būt citādāk. Droši vien liekas, kāpēc es visu šo klāstu, bet šis ir par to: lai kaut kas izdotos, ko ļoti vēlamies, mums ir jāsāk ar motivāciju un skaidrību, ko mēs tieši gribam panākt, ja ne uzrakstītu uz papīra lapeles, tad kaut vai galvā, jo iznākumu tas, iespējams, ietekmēs.

Protams, izstāties no sacensībām ir smags lēmums, kurš tiek pieņemts, izejot no tās situācijas, kurā esi. Un tas nav viegls lēmums. Taču gribētos teikt, ka smagāk, manuprāt, ir nākamās pāris dienas, kad tas lēmums tiešām “izkristalizējas”, un tu tiešām jūti, kā tas maina tavas sajūtas. Pēc tam paiet mēneši, un tu nespēj pieņemt un sameklēt cēļoņus, kāpēc šāds lēmums vispār bija jāpieņem, un ikdienā, kad saņem kārtējo treniņa plānu, aizbildinies, ka nav laika vai esi darbos līdz ausīm. Vienīgais, kas ir pazudis, ir motivācija un skaidrs mērķis, ko gribas sasniegt. 

  de62699b-cd13-4224-8883-a32e0d60e4f6 5a0509fb-399c-48f4-8715-cbb339c5305d


Tas notika arī ar mani. Pēc Kanāriju salu skrējiena izstāšanās es, protams, turpināju trenēties, bet tā bija citādāka trenēšanās. Es galvenokārt to darīju, jo tā bija ierasts un tas ir tas, ko daru katru dienu. Bieži pašam likās, ka daru pietiekami, taču patiesībā nebiju motivēts, vismaz ne tobrīd.

Es teiktu, ka mani piemeklēja četru mēnešu “paģiras”, kurās es trenējos, bet īsti nesapratu kāpēc; protams, pieauga dzīvsvars, un, es teiktu, biju atgriezies punktā, kurā es nebiju bijis vismaz pāris gadus. Ja nekas cits man pašam par to, ka motivācija ir zudusi un mērķis nav skaidrs, neliecināja, tad spogulis teica ko citu; spogulis kliedza, lai saņemos, jo citādāk es, iespējams, drīz sākšu tajā neietilpt.

Tad nu jūnija beigās tika pieņemts lēmums, ka jāsāk kustēties. Kustēties nevis pēdējo četru mēnešu ierastajā rutīnā, bet gan ar motivāciju un jau ar mērķi, ko gribas sasniegt. Mērķis, kurš tika izvirzīts, bija gatavošanās Siguldas kalnu maratonam (SKM), taču, ja nebūs pārliecības vai sajūtas, ka esmu gatavs, tad kā alternatīva būs skrējiens Rīga – Aizkraukle, kuru organizē labs draugs Agris Noviks.

Jūlijs, augusts un septembris pagāja nemanot. Pamazām jutu, ka forma uzlabojas, taču 6. oktobris (SKM) pienāca ļoti ātri, un sapratu, ka nebūtu prātīgi startēt šajā ultrā, jo vēl neesmu gatavs. Pārrunāju šo ar savu treneri, un pieņēmu lēmumu, ka skriešu kopā ar Agri uz Aizkraukli. Nezinu, kā tas nākas, bet, ieejot aplikācijā Waze, esmu apskatījis, cik tad tālu ir līdz Aizkrauklei. Galvā izveidojas priekšstats, ka tie būs +/- 80 km. Šo nepārbaudu ar Agri vai Andri, bet mēģinu sevi motivēt uz pilnas distances veikšanu. Saku trenerim, ka nedaudz biedē skriet uz Aizkraukli, jo līdz starta brīdim būšu saskrējis 800km nepilnos četros mēnešos.  Runājam un vienojamies, ka vismaz daļu noskriet būtu labi.

Pienāk sacensību nedēļa, esmu ar kolēģiem darbā padalījies, ka skriešu 80km uz Aizkraukli,  esmu sevi motivējis veikt šo distanci un skaidri redzu, kā ieskrienu finišā. Dienām ritot, saprotu, ka nevaru izturēties vieglprātīgi, vajag izplānot, kas un kā notiks. Ielūkojos Facebook, ko Agris ir sagatavojis grupā Noskrien Rīga – Aizkraukle V2, un lasu, kā viss notiks un kādi kontrolpunkti būs paredzēti. Man ieplešas acis, kad pamanu šo ierakstu – Finišs : Aizkraukle – laikā no 15:30 – 16:00 (100km) (!!!). Nē, tas nav saistīts ar finiša laiku vai to, cik ilgā laikā jāveic distance, bet 100km… ko??? Pirmais, ko daru, iemetu atkal Waze galamērķi, skatos: nu nav tur tie 100km…kļūda, vai? Rakstu Agrim. Par laimi (vai nē), viņš man apstiprinoši saka: jā, šogad skrējiens būs pa otru krastu un gala mērķis tiešām būšot 100km attālumā no Brīvības pieminekļa Rīgā.

Jūtos, ka esmu saņēmis labu kreiso āķi, esmu apstulbis. Paiet pāris dienas, līdz sakārtoju domas un saprotu, ka neesmu šeit nācis, lai staigātu melnās zeķēs. Gribas to asumiņu, gribas piedzīvojumu, un manī ir atmodies piedzīvojuma gars. Esmu saņēmis izaicinājumu, kurš liekas neprātīgs, priekšā ir pāris dienas, taču saprotu, lai šis izdotos, man ir jāizplāno, kā es to sasniegšu, jāsadala mērķis pa mazākiem mērķiem, un tas vairs neizskatās tik biedējoši.  

Iespējams, šis pavērsiens bija labākais, kas notika ar mani, jo tas man lika pārdomāt, kā es to darīšu, un noskaņoties, lai tiešām viss izdotos. Tas bija tas, kas pietrūka Kanāriju salu skrējienā šā gada februārī. Esmu atskārtis, lai arī cik neprātīgi tas liktos, bet ir sajūta, ka man ne tikai izdosies, bet es to paveikšu ar prieku. Redzu, kā mēs ar Agri skrienam finišā, turot rokās valsts karogu.

26.oktobris. Kārtējā piektdiena darbā – esmu gandrīz nostrādājis visu dienu un nevaru sagaidīt, kad tā beigsies. Iekšā ir satraukums, bailes un piedzīvojuma gars, 100km, yeah. Fokusējoties uz skrējienu, esmu palaidis fokusu uz darba lietām, pāris sīkumi, kuri parastā dienā mani neietekmētu, jo redzētu to ar skaidrāku skatu, mani pamatīgi izsit no manām nosvērtajām domām par skrējienu. Turpmākā nakts tiek pavadīta murgojot un guļot maz.

27.oktobris. Diena paiet laiski, un saprotu: tā kā pa nakti ir maz gulēts, tad šī diena tiks pavadīta guļot, atgūstot motivāciju un iedvesmojot sevi skrējienam. Tā arī notiek. Mēģinu nedomāt par skrējiena detaļām, vairāk domāju par to, kā man ir gājis iepriekš un kas ir bijis tas, kas man palīdzējis, un skaidri iztēlojos finišu. Galvā arvien biežāk redzu bildi, kur mēs ar Agri, sveiki un veseli, pieskrienam pie zīmes Aizkraukle, smejamies, gavilējam, mūs sagaida cilvēki, kurus, iespējams, mēs iedvesmosim kaut kam līdzīgam viņu dzīvēs.

Pienāk vakars. Saprotu, ka šonakt arī miega būs maz, jo vēderā ir “tauriņi”, kas nozīmē, ka esmu gatavs skrējienam. Lēnā garā sakrāmēju drēbes, kuras vilkšu no rīta un kuras būs nepieciešamas kontrolpunktos. Lai arī jāceļas agri (3:15), lai paspētu apēst putru, izdzert kafiju un tad dotos uz startu, miegs kaut kur ir pazudis. Aizmiegu 00:00.

28.oktrobra rīts. Esmu pamodies 3:15. Tā kā šonakt jāpārgriež laiks, vajadzētu būt, ka esmu nogulējis četras stundas (trīs stundu vietā). Bet pēc sajūtām jūtu: kaut kas nav īsti tā, kā jābūt. Jūtos saguris, galva kā spainis, un saprotu: šāds es nevaru skriet, vismaz ne 100km. Modinu sieviņu un jautāju, kā viņai liekas – vai laiks jau ir mainījies, taču saprotu, ka cilvēks ir miegā un droši vien nespēs man sniegt pārliecinošu atbildi. Izraujos no gultas un dodos uz virtuvi, uzlieku vārīties “čaiņiku”, tas notiek diezgan ātri. Apleju auzu pārslas ar ūdeni un piesēžu. Mēģinu saprast, vai laiks jau ticis pagriezts vienu stundu atpakaļ. Māte Google man nesniedz atbildi, un mājās nav mehānisko pulksteņu, kuri man sniegtu tik svarīgo atbildi. Tad nu vienīgā mana cerība ir paskatīties, cikos lēks saule. Skatos aplikācijā un saprotu, ka laiks vēl nav pagriezts, taču, vai varu iet pagulēt vēl 40 minūtes, neesmu 100% drošs. Tā nu paiet laiks, diskutējot ar sevi, kā es varēju tā neiedomāties, ka saskaršos ar šādu jautājumu 3:15 svētdienas naktī, kad normāli cilvēki vēl guļ…

3:58.. 3:59.. 3:00. Pirmais vārds, kas nāk prātā ir ****. Ielienu gultā pie sieviņas. Uz jautājumu, kas notika, atbildu, ka tomēr vēl ir man laiks, un iemiegu uz 40 minūtēm. Pēc 40 minūtēm pamostoties, jūtos ideāli, protams, varētu vēl gulēt, taču nu ir sajūta, ka galva ir atpūtusies un esmu gatavs celties. Paēdu putru, kura jau ir atdzisusi, izdzeru kafiju un gaidu maģisko brīdi, kad vēders sāks burkšķēt un varēšu veikt pirmsstarta rituālu. Ir plkst. 4:25… un vēl neesmu apmeklējis tualeti. Rodas iekšējs nemiers. Vai tiešām atkal notiks kā Kanāriju salās – kuņģis būs izlēmis vēl pagulēt? Fakts, ka esmu ar Agri vienojies, ka 4:35 mēs piebrauksim viņam pakaļ, lai dotos uz Brīvības pieminekli, sāk man radīt stresu. Pēkšņi saprotu, ka kuņģis pamostas.:) Aizsūtu sms Agrim, ka nedaudz kavēsim. Viss ir labi, kuņģis ir ar mani vienā komandā šonakt!

4:45 savācam Agri. Abi izkāpjam no mašīnas pie Brīvības pieminekļa, un mēs, diskutējot par to, kāda uzdzīve manāma pie Vecrīgas Mc Donalda, un mēs divi “normālie” skriesim uz Aizkraukli, pasmejamies. Satiekam Sintiju, kuru redzu pirmo reizi. Vēl neapzinos, ka viņa būs tā, kura mums palīdzēs visus atlikušos (103,5km, jā, tieši tā, atkal cita distance(!!?), bet par to pamazām) kilometrus līdz Aizkrauklei. Kurus viņa pavadīs uz velosipēda, braucot mums blakus un sargājot mūs no mašīnām. Sintijas velosipēdam priekšpusē ir groziņš, kurā gan es, gan Agris varam salikt savas mantas, kuras būs nepieciešamas skrējiena laikā. Tā kā no paša rīta neviens cits mums nebrauks līdzi, tad nu līdz Daugmales kontrolpunktam liela daļa mantu tiek ieliektas groziņā. Daugmales kontrolpunktā mums pievienosies mūsu atbalsta komanda, kura pavadīs mūs pa kontrolpunktiem līdz skrējiena galam.

4:55 Agris aicina iesildīties, izkustēties. Minūtes paiet diegan ātri, es nevaru sagaidīt, kad tik sāksies..

5:00 jautrā solī sākam skrējienu pa Raiņa bulvāri, virzienā no Brīvības pieminekļa uz Stockmann pusi, pa ietvi, protams. Pieskrienot pie Satekles ielas, trijatā saskatījāmies, nedaudz iemirdzējās acis, jo tas, ko taisījāmies darīt, nedaudz atsauca atmiņā Rīga – Valmiera skrējienu, kur pirmos kilometrus cauri pilsētai ātrākie skrējēji parasti veic aiz pavadošā transporta, skrienot pa braucamo daļu. Tad nu pieņēmām lēmumu – Satekles ielu šķērsojām, pie zaļās gaismas pa braucamo daļu gar Stockmann uzskrienot uz Gogoļa ielas, un tālāk virzījāmies Salu tilta virzienā. Temps mierīgs, ap 6:30 min/km, tā esam vienojušies ar Agri, ka no sākuma negribas pārķert startu, jo tas var atmaksāties beigu daļā. Ielās praktiski neviena nav, ja neskaita pašvaldības policiju, pāris taksometrus un iereibušus jauniešus, kuriem ir bijusi traka nakts. 

Mēs droši vien izsaucam jautājumus cilvēkos, kuri pamana trīs “indivīdus” ar atstarošajām vestēm rīta agrumā kaut kur skrienam…

Ik pēc 45 minūtēm tiek apēsta želeja, un pēc sajūtām malkots ūdens (šoreiz esmu izvēlējies atgāzētu Darida), kurš iepildīts Salomon mīkstajās pudelītēs un kuras skriešanas somas sānos ik pa laikam atgādina par sevi, dancojot pret ribām.

Esam ļoti priecīgi, jo virzienā no Salu tilta uz Ķekavu mums mugurā pūš patīkams pavējš, un liekas, ka tā taču būs visu ceļu, un runājam, cik tomēr mums ir paveicies. To, ka šī veiksme būs pārejoša, mēs pamanīsim, šķērsojot Ķekavas apli.

Pirmo reizi piestājam Ķekavā pēc divu stundu skrējiena (noskrietiem 19km) Cirkle K DUS stacijā, kur izmantojam iespēju apmeklēt labierīcības. Ilgi nekavējamies un dodamies tālāk.

Pieskrienot pie A5 apļa, saskatāmies ar Agri un iesmejam. Vienojamies: davaj būsim no “laukiem” un skriesim pa taisno pāri aplim, kur apļa vidū ir zāle. Sākumā tā šķiet smieklīga ideja, bet, kad esam sķērsojuši apli un nedaudz paskrējuši Bauskas virzienā, mūs panāk Sintija un vaicā, kāpēc mēs nenogriezāmies aplī pa kreisi uz Jaunjelgavu. Saskatāmies, pasmejamies un saprotam, ka noteikti mums šeit nevajadzēja skriet, nedaudz aizrunājāmies un bijām zaudējuši fokusu. Paskrienam atpakaļ un turpinām skriet Jaunjelgavas virzienā.  Šeit arī saprotam to, ka prieks par pavēju ir beidzies, jo sajūtam stipru vēju no kreisās puses, kas nāk no Daugavas. Mēģinu sevi motivēt skriet vēl ar esošo “baiku” līdz Daugmales kontrolpunktam, taču saprotu, ka vējš pūš cauri sasvīdušajai “baikai” un man sāk palikt nekomfortabli vēsi. Skrienot aiz Agra muguras, novelku ūdens/želeju somu, novelku atstarojošo vesti un visbeidzot arī slapjo “baiku”, kuru Sintija paņem un ieliek riteņa groziņā, jo rokas ir pilnas ar mantām. Esmu pat pamanījies mugursomu ielikt starp zobiem, lai izvilktu no somas lietus jaku. Kad visa šī pārģērbšanās ir veikta, jūtos ļoti labi un saprotu, ka varu skriet tālāk. 

Daugmales Cirkle K DUS stacija (30km).  Šeit mūs sagaida sieviņa (Liene). Viņai atdodam mantas, un drēbes, kuras nav īsti nepieciešamas, bet noderēs vēlāk. Izmantojam atkal labierīcības, jo turpmāk distancē varēs tikai pa “mazajam”, nu vismaz komfortabli. Pēc šo labierīcību apmeklēšanas man top skaidrs, ka, neskaitot želejas un ūdeni, manā organismā vairs nav nekā, kas varētu izsaukt kādu nepatīkamu reakciju no kuņģa. Pārvelku slapjo kreklu, nomainu apavus, jo pamazām rodas sajūta, ka šie apavi, kuriem jau ir noskrējiens ap 2000km, ir pamazām saplakuši un ir sajūta, ka skrienu ar basām kājām pa asfaltu. 

Tālāk sekos garākais pārskrējiens visā distancē – 23km, taču sajūtas ir labas un, liekas, ka sākumā izvēlētais mierīgais pulsa skrējiens ir atmaksājies, un kājas nav neko diži piedzītas un diezgan raiti skrienas. Temps joprojām 6:10-6:30 min/km. Vēl joprojām runājam, smejamies, spēlējam burtu spēli, kur uz izdomāta burta turpinām trijatā saukt lietvārdus, līdz apsīkstās idejas un mainām burtu. Kad esam pieveikuši pusi no distances, sākas pirmās krīzītes: nedaudz velk muguru, mazliet sāp ceļi. Nezinu, kā tas nākas, bet ar Agri nolemjam, ka vairs nav prāts uz spēlīšu spēlēšanu, jo sāpes pieņemas spēkā un organisms sāk protestēt. Galu galā maratons jau aiz muguras – organisms grib, lai metam mieru. Tad nu mēs katrs nedaudz noslēdzamies savā pasaulē, meklējam motivāciju, lai spētu uzvarēt iekšējos un negribu. Kādu brīdi vēlāk saprotu, ka manam ceļabiedram arī neiet viegli, vairs neskrienam blakus, esmu priekšā.  Saprotu, ka man jāuzņemas vadība, lai palīdzētu ceļabiedram nomākt domas no pirmajiem “tarakāniem”. Turpinām, līdz paliek vien pāris kilometru līdz Ķeguma HES kontrolpunktam. Sajūtu, ka nelabie spēki sāk pārņemt mani, un nu jau Agris skrien pa priekšu, ir radusies motivācija.

Rutki. Tālumā redzam Lienes mašīnu. Redzam arī to, ka tai ir pievienojusies kāda jauna mašīna, un vairāki cilvēki mūs gaida pie Ķeguma HES stāvlaukuma. Iekšā pamostas jauni spēki, un saprotams, ka (pieveikti jau 53 km) negribas izskatīties slikti atbalstītāju acīs, jo iekšēji tiešām viss “nedaudz sāp”. 

Pārvelku atkal jaunu kreklu, pārvelku apavus. Tā kā trešo asfalta skriešanas apavu man nav, tad velku Salomon gludos, bet Trail domātos apavus, kuri vēlāk diezgan atņems spēkus, skrienot uz nākamo punktu, bet to es vēl nenojaušu. Pasaku Lienei, ka apavu mainīšana man diezgan palīdz, lai atšņorē iepriekšējiem apavu pāriem šņores, lai tie “atpūšas” pagaidām, bet tiks likti lietā nākamajos punktos, jo apavi, ar kuriem veikti vismaz 2000km, ir gandrīz bez amortizācijas.  Sajūtas tiešām perfektas, kad sagurušajām pēdām iedod jaunu sajūtu, kad atkal zole nedaudz absorbē asfalta triecienus. 

Atbalstītāji ir Lienes darba kolēģe ar draugu, kas netālu dzīvojot un esot braukuši garām, un nolēmuši paskatīties, kā mums abiem “normālajiem” iet. Tā kā laiks nav pārāk patīkams, nedaudz smidzina un ir vējš, ilgi neuzkavējamies. Saprotu, ka šis posms varētu būt pats smagākais emocionālā ziņā man. Uzlieku mūziku un austiņas, jo gribas, lai nākamie 16km paiet nemanot…un tad jau varēs sākt skaitīt atpakaļ, jo būs palikuši vien 30km.

Uzsāku nākamo posmu ar lielu apņēmību. Iespējams, ar nedaudz labāku tempu kā vajadzētu: skrienu 5:50-6:00 min/km. Temps palīdz uzsilt. Šie 16km man bija paši grūtākie. 

Pamazām jūtu, ka šoreiz austiņas un mūzika nepalīdz, iespējams, pat nedaudz traucē. Ir uznākusi sajūta, ka viss traucē, ļoti sāp mugura, ceļi. Sajūta, ka rumpis mēģina mani nolikt pie vietas, taču es spītīgi turpinu.  

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.38

Agris skrien pa priekšu. Redzu, ka Agrim ir atnākusi “otrā elpa”, un viņš izskatās tik labi, it kā nemaz nebūtu skrējis. Tas mani motivē, jo pašlaik jūtos ļoti slikti. Turpinot “steberēt” uz priekšu, sāku just, ka kreisās kājas celim sānā sāk ļoti spiest. Brīžiem sajūta, ka celis varētu uzsprāgt, un es nesaprotu, vai tas ir kārtējais veids, kā prāts mēģina mani nolikt pie vietas, vai arī ir kāda problēma. Protams, viss kaut kas cits arī turpina sāpēt, bet nu tas jau ir tāds ultras “must have” komplekts. Fona sāpes, kuras tu spēj uzvarēt un atlikt malā, taču tevi fiziski neietekmē. Celis turpretī mani ļoti biedē. Agris piedāvā man 200m paiet un tad 2-3km paskriet. Šis piedāvājums liekas diezgan patīkams. Bieži domāju, kā būtu, ja iedzertu Ibumetin, bet baidos, ja nu tomēr tas ir kaut kas nopietns…? Tad nu labāk paciešu un pavēroju, kas notiek. Tuvojoties Pumpuriem, mums garām panesas SAAB ar Beļģijas valsts numura zīmēm. Pa priekšējo blakussēdētāja logu izkārts Latvijas valsts karogs. Izrādās, tas ir Agra tēta brālis, kurš turpmāk mūs uzraudzīs, fotografēs un uzmundrinās. Iedzeram pa koliņai, pasmejam un turpinām skriet uz Pumpuriem. 

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.39

Pumpuri, 69km. Diezgan patīkams skaitlis. Šoreiz es nedomāju skaitlisko salikumu, bet tas, ka vēl tikai 30km atlikuši. Pārģērbjos, nomainu kreklu, apmainu apavus, nu jau tos pašus pirmos, ar kuriem esmu skrējis sākumā. Tik patīkami iekāpt asfalta apavos. Izdzeru Ibumetin, jo jūtu, ka celis mani neliks mierā, un ar šādām sāpēm būs diezgan izaicinoši tikt līdz galam. Galvā ir plāns fokusējies uz nākamajiem 15km, piecīti pēc piecīša, pamazām. Nākamie 15km paiet dziļā transā, esmu kaut kur citā pasaulē, nezinu, kur, bet neesmu klātesošs šim pasākumam. Arvien, tuvojoties Jaunjelgavai, jūtu, ka manī pamostās jau “trešā elpa”, ceļa sāpes ir rimušās. Ja pārējās sāpes ir fonā, tad celis ir nedaudz vairāk kā fona sāpe, bet vairs nav tik kritiski. Tās ir labās ziņas. Sliktā ziņa ir tā, ka labajā celī sāk parādīties tā pati sajūta, kas iepriekš bija kreisajā. Saprotu, ka Jaunjelgavā pirmais vitamīns, kas būs nepieciešams, ir Ibumetin. Taču svaigas drēbes un mūsu atbalsta personāls diezgan mani dzen uz priekšu, un gribu pēc iespējas ātrāk nokļūt kontrolpunktā. Esmu atguvis priekšā skrējēja statusu, jūtams, ka manam ceļabiedram ir sākusies mazā krīzīte, taču esmu gatavs viņu atbalstīt, tāpat kā viņš atbalstīja mani, un mūsu mērķis ir viens – jātiek līdz galam ar smaidu.
WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.41

Jaunjelgava 84km. Skrienot cauri pilsētai, esmu uzlādējies no cilvēkiem, kuri uzpīpina, kuri atbalsta, kā arī vienkārši jūtu, ka vientuļā šoseja beigusies. Kontrolpunktā mūs gaida daudz cilvēku. Agra atbalsts – tēta brālis – ir sarūpējis mums buljona dzērienu. Izdzeru gardu muti, iedzeru Ibumetin. Pārģērbju sausas drēbes, pārvelku apavus un nolemju, ka atlikušos kilometrus es skriešu, jo gribu pielikt šim visam punktu, un vairs nav, ko taupīties.


WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.17-2

Skrienam diezgan raiti, esmu priekšpusē, jo pārskrējiens no Jaunjelgavas uz Sēreni ir pašaurs, lai skrietu divatā blakus un vēl mūs pavadītu velo. Manī ir tāda enerģija, ka saprotu, ka nekas mani vairs nespēj apturēt. Neilgi pirms 90km tomēr Agris liek manīt, ka arī viņam ir sākusies tā pati ceļa krīzīte, kas bija man, un sāpes esot neizturamas. Tad nu mēs izmantojot taktiku 200m iešana + 2-3km skriešana.

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.18-4

Sērene 91km. Pārģērbjamies, pasmejamies, mūsos ir atgriezusies spēja uzspēlēt burtiņu spēli un pasmiet par visu, kas notiek apkārt, un par sajūtām, kuras mūs piemeklēs rīt. Skrienam tālāk, ap 95 vai 96km Agris dod ziņu, ka celis vairs  nesāp un varam skriet.

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.20-3

Tad nu skrienam ap 6:00min/km un ātrāk, jo abiem ir vēlme finišēt pēc iespējas ātrāk, kamēr nav iestājusies kārtējā krīzīte. Tā nu izbaudām skatus, runājamies, un es pacietīgi gaidu finišu, jo jau 99km. Taču, runājot ar Agri, cik gan tālu jāskrien, sāku saprast, ka finišs vēl nemaz nav tik tuvu.

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.21-2

Tikai tagad saprotu, ka nemaz tie 100km nebūšot, bet gan tur pa kreisi, tad līdz veikalam, tad tur, vēl tur utt.. Šis viss sāk izklausīties pēc finiša attālināšanās no mums. Es jau sāku nedaudz jokot ar sarkasmu, lai gan ceru, ka finišs ir te. Tā nu mēs pavelkam viens otru uz zoba, pasmejamies. Beidzot esam “uz finiša taisnes”. Agris saka: “Redzi to oranžo gaismu? Mums tik tālu jāaizskrien un viss.” Pirmā sajūta, urrā, esam galā, sāku skatīties tālumā laternas un redzu, ka tur ir n-tās laternas ar oranžām gaismām un jau sāku neticēt. “Mums jāskrien līdz ceļa galam??” Uz ko Agris atbild: “Nē , paskaiti 11 laternas, un tur būs Aizkraukles zīme.” Manī rodas jauns spars, pielieku soli, jūtu, ka Agris pieliek soli. Redzu, ka tālumā stāv cilvēku bariņš. Ar katru soli jūtu, ka mēs pašlaik koķetējam viens ar otra ātrumu, jūtu, ka temps ir vismaz 4:30 min/km, kas liekas diezgan smieklīgi pēc 103.5km veiktas distances.

Paķeram Latvijas karogu; iekšā patiess prieks, atvieglojums, gandarījums un uzvara pār sevi. Mēs to izdarījām! 

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.21-3

“When something is important enough, you do it even if the odds are not in your favour.”


Atskatoties uz šo skrējienu, varu teikt, ka izdevās diezgan daudz. Tika iegūtas jaunas atziņas, jauna pieredze un noteikti skaidrība, kā pievērsties nākamajam izaicinājumam, lai palielinātu izdošanās faktoru. 

Bija laba kompānija – gan skrienošā, gan līdzi braucošā, kura uzmundrināja un palīdzēja. 

Bija pietiekama skaidrība par to, kāpēc ir vēlme veikt šo skrējienu. Plāns, kā virzīties uzvaras virzienā, sadalot lielo mērķi mazākos – paveicamos mērķos. 

Varu teikt, ka sacenšanās pašam ar sevi nekad nebija bijusi tik patīkama, jo gandarījums par paveikto ir liels.  Saliekot punktus uz i, varu droši teikt, ka šī bija līdz šim kvalitatīvākā (nejaukt ar ātrākā) ultra manā “karjerā”. No trasē pavadītajām 12h un 26 minūtēm un veicot 103.5km, vismaz 11h tika skriets, pauzēm un pastaigām veltot vien +/- 90minūtes. 

Man šis ir jauns sasniegums. Atjaunošanās notika ātri, protams, nedaudz stīvums bija, bet ne tāds, kā tika aprakstīts stāsta pirmajā daļā.  Pēc divu dienu pilnīgas atpūtas varēju pamazām atsākt treniņus. 

Liels paldies atbalstītājiem – gan tiem, kas juta līdzi, gan tiem, kas mūs apčubināja trasē, un, protams, trenerim Andrim Ronimoisam, kurš palīdzēja sagatavoties šim izaicinājumam. Protams, liels paldies arī Agrim Novikam par pasākuma organizēšanu, iesaku arī jums piedalīties šajā skrējienā nākamgad!

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.43 3

Interesanti, ko jaunu mēs iemācīsimies nākamajā ultrā?

Kāpēc skrien Tu un kas Tevi motivē?

Hānja 100, trešo reizi

_MG_7473

Par to, ka šogad atkal varētu doties uz Hānju, tā īsti nemaz nedomāju. Man šis rudens vairāk bija kā sevis savešana kārtībā un pārliecības atgūšana, ka īslaicīgās veselības likstas bija tikai nejauša sakritība, kas kaut kad pāries un, ka atkal varēšu atgriezties vecajās sliedēs jebšu man nekas netraucēs skriet vai braukt ar velo sacensībās. Tāpēc uz jautājumu, ko es domāju par Hānju, atbildēju, ka pajautā man to vēlreiz, kad būs pēdējais brīdis pateikt, vai braucu. Pēc Līgatnes Stirnu buka savu pārliecību par to, ka viss ir labi un ka man pēc sacensībām vai to laikā atkal nepaliek slikti, atguvu. Tā sāku kalt plānus oktobra mēnesim. Galu galā, man tak bija Hānjas pārnestā dalība uz šo gadu, bet tas man neliedza pētīt sacensību kalendāru un kalt jaunus plānus. Igauņu purvu maratonu jau pērn biju izstrīpojusi no šī gada plāniem. Jā, tur ir smuki un man tur patīk, bet pagaidām ar diviem gadiem pēc kārtas man pietiek. Tad manu uzmanību piesaistīja Kuršu treils, kuram radās ģeniāla doma – es varētu skriet 44km un attiecīgi tad nedoties uz Hānju. Kur notika novirze no mana plāna, es nezinu, bet zinu tikai to, ka pieteicos Kuršos uz 22km un aizrakstīju Ivaram, vai pērnajā gadā e-pastā apsolītā, pārnestā dalība uz šo gadu ir spēkā. Atbilde ilgi nebija jāgaida, protams, ka ir spēkā. Tagad atlika tikai tāds sīkums kā aizbraukt un noskriet.

Vēl esot mājās, cītīgi katru dienu pētīju laika prognozi un tā kā tā nedaudz, bet mainījās uz to ne pārāk labo pusi, tad tas lielu sajūsmu neraisīja. Būs lietus, būs vēsi, būs pa tādu draņķa laiku jāskrien. Brīdī, kad krāmēju mantas, es vēl nezināju, pa cik ļoti draņķīgu laiku būs jāskrien, bet līdzi sakrāmēju vienu skrienamo komplektu – asics meža botas ar plāno zoli; ziemas skriešanas zeķes; slēpošanas virsbikses ar vindstoperi, kuras jau Hānju iepriekš ir iepazinušas; plāno skriešanas kreklu; jauno lietus jaku, kurai jau tur esot tika veiktas dažas koriģējošas ķirurģiskas manipulācijas, lai man tā jaka būtu ērtāka; plānos skriešanas cimdus un bufu. Blakus salieku praktiski otru tādu pašu komplektu. Ja nu pēkšņi būs sauss, tad trešajā kaudzē nolieku silto garroku kreklu, TGC265 finišētāja vesti un pa virsu uzmetu vēl vienu garroku kreklu un vēl vienu bufu. Tai pat laikā uz sevi esmu dikti dusmīga par to, ka ņemu līdzi tik daudz liekas drēbes, labi zinot, ka man pat pusi no tā visa nevajadzēs. Jā, man nepatīk ņemt līdzi liekas mantas, kuras zinu, ka nelietotas tiks atvestas atpakaļ.

Ir piektdienas vakars. Jau atkal pētām laika prognozes un spriežam, ko kurš ir atradis. Aivars teic, ka pa dienu bija atradis tīri optimistiskas laika prognozes, kuras sola maz nokrišņus. Es uz šo iebilstu, ka tā nu gan nebūs, ka nu jau kaut kādu draņķību no gaisa sola jau no paša rīta, tad sniegu, tad padaudz lietu un tad kaut kad vēlā vakarā tas viss pāries. Tātad slapjš būs visu laiku. Nav jau tā, ka es nebūtu skrējusi pa lietu, bet no rīta būs tikai 0°C un pa dienu iesils līdz +5°C. Ilgi skatos uz savu drēbju kaudzi un mēģinu saprast labāko variantu rītdienai. Neko labāku tā arī neizdomāju, kā pirmo komplektu vilkt uz startu, tad līdzi paņemt pārvelkamo otro komplektu un otrā maisā joka pēc iemetu silto kreklu ar vesti, ja nu pārstās līt, tad varbūt gribēšu pēdējiem diviem apļiem uzvilkt šīs drēbes, lai nav jāskrien lietus jakā. Trešo plāno kreklu atstāju istabiņā. Tāpat ir skaidrs, ka pirmais aplis tiks pavadīts lampas gaismā, jo maz ticams, ka man šogad gribēsies kādam sēdēt astē, lai ko redzētu zem kājām, it īpaši, ja debesis ir nomākušās.

Starts. Nedaudz līņā. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem starta signāls netiek dots no pūļa, jo Ivars jau pērn ir savācis savus 100 maratonus un šogad vairs neskrien visu pēc kārtas. Septiņos no rīta ir pamatīga tumsa – ziemas laiks vēl nav pienācis. Lampiņu gaisma. Lapas zem kājām. Skrien tikai visiem pakaļ. Pirmo reizi samulstu vietā, kur maratonisti atdalās no ultrām, jo nez kāpēc saminstinājos, ka esmu dzirdējusi otrādi un esmu aizskrējusi nepareizi. Drīz, apdzenot kādu no skrējējiem, manu, ka viss kārtībā – viņam ir baltais numurs. Dzeltenie numuri bija maratonistiem, bet sarkanie – ultra dāmām. Aplis kā jau aplis. Kaut kādi līkumi, kaut kādi kalniņi, kaut kādas takas. Aiz pļavas spīd ezers. Tad pretīgais kalns, it kā lēzens un skrienams tāpat kā visi, bet kaut kas man tajā nepatika, varbūt slīpums uz vienu pusi, varbūt izskalojumi. Lielajā kalnā aiz pagrieziena pirmo un vienīgo reizi uzskrienu līdz pusei. Nebūs. Foršs noskrējiens. Lēnām aust jauna diena. Pēc pirmā apļa atdodu lampu Sandrai un pie sevis nosmejos, ka tagad varētu arī finišēt.

Otrais līdz piektais aplis. Uzausa jauna diena. Trasē aizvien vairāk nevar saprast, kurš ir kuras distances skrējējs. Arī mani no mugurpuses nevar atšifrēt, jo numura jostiņa jau sen kā ir uzrāpusies līdz viduklim un paslēpusies zem jakas, bet pati pirmā apļa vidū uzliku kapuci, tādējādi mulsinot pārējos. Pirmā apļa smidzekli nomainīja lietus. Vēl pēc maza brītiņa otrā apļa beigās sāk snigt. Galvā nekas cits kā “uzsniga sniedziņš balts” vai “apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim” neieskanējies. Tā teikt galva kā tukša muca skan un acis piekaltas taciņai vai kādam no priekšā esošajiem skrējējiem. Nekādu domu, nekas. Kādā brīdī paskrienu garām Lāsmai un uz viņas jautājumu, vai man aizvien ir karsti, atbildu apstiprinoši, jā, man ir karsti. Bet nu jāpieciešas. Trešā apļa beigās noķeru Aivaru un pie sevis nosmejos, ka viņš iepriekšējā vakarā teica, ka es jau šo noķeršu savā otrajā aplī un varēšu iedot lampu, lai noliek maisā. Jau tad zināju, ka tā tas nebūs. Starta/finiša zonas kontrolpunktā esmu iecienījusi siltu tēju, kādu banānu un gurķi. Man ir labi, es pagaidām neko vairāk negribu. Vienīgi tas ēšanas laiks pulkstenī varētu pīkstēt kādā no dzeršanas punktiem, nevis kādas minūtes piecas vai vairāk aiz tā. Nu tā, lai var mierīgi apēst kārtējo želeju, izmest papīrīti, padzerties un doties tālāk. Bet, kas tev to dos. Snieg, lielām baltām pārslām slapjš sniegs. Skaisti. Zeme palika balta. Otrā dzeršanas punktā siltais sporta dzēriens iet uz urā. Aiz šīs telts ir burvīga taka gar ezeru. Tik burvīga, ka tur vējš pār ezeru vienubrīd tā ieskrējās, ka sniegu horizontāli pūta. Nē nu šī vieta man patika arī tādēļ, ka es zināju, ka trase iet uz otru pusi un paliek vieglāka, ka ir jāuzkārpās augšup tai pretīgajā kāpumā, jāuziet tajā kalnā un tad jau tik sīkums aizskriet līdz stadionam. Kurā brīdī no ēkas iekšas izstiepu savu želeju maisiņu ārā un uzliku uz kopējā galda, neatminos, bet tā bija viena no labākajām idejām, ko noskatīju darām citus. Nav jau tā, ka jostā nebūtu sabāzusi gandrīz visu vajadzīgo trasē līdzi, bet, ja var tik ērti papildināt krājumus – ideāli. Bet, ja cimdus izvelk no jostas un atstāj somā, jo slinkums lieki staipīt līdzi, tad nākamajā aplī sāk salt plaukstas.

Vai zināt, ar kādu sajūsmu ieraudzīju ķilavmaizītes? Apkārtējie igauņi jau nesaprata par ko man tāda sajūsma. Atšķirībā no iepriekšējās reizes Hānjā ķilavmaizītes ne tikai uz mani skatījās un teica – apēd mani, bet šoreiz es tās arī ēdu. Vienā brīdī Ivars nosmējās par mani, jo man numuru nevar redzēt un dāmas galda otrā pusē tak nezin, kā ar mani runāt, uz ko atmetu ar roku un atbildēju, ka putra ir putra un dubļi nav dubļi. Un galu galā, ne jau pirmo reizi igauņu sacensībās piedalos. Šo to jau esmu iemācījusies. Un, ja pavisam čābīgi, tad, parādot ar pirkstu, viss top skaidrs.

_MG_8177

Sestais un septītais aplis. Pieveikti nedaudz vairāk kā 30 kilometri ar astīti. Beidzot uzvilku cimdus. Vai es ko minēju, ka aizvien snieg tā kā pa Ziemassvētkiem? Un, ka aiz asfaltētā posma mulčas posms lēnām, bet neatlaidīgi pārvēršas dubļu zampā. Ka vairākās vietās trasē ir ne tikai sniega sega, bet arī milzu peļķes; ka daži trases posmi ir jāveic zigazagā no vienas puses uz otru; ka dažas vietas uz takas nu jau ir jāskrien pa sūnām un tā smukā taciņa caur mētrājiem ir palikusi dikti dubļaina; ka kājas aizvien vairāk un vairāk ar katru apli paliek slapjākas; ka pļava pārvēršas par mazu mini purviņu; ka tas pretīgais kalns paliek aizvien slīpāks un dubļaināks; ka tam lielajam kalnam noskrējiens paliek aizvien dubļaināks. Taisnības labad es vēl priecājos, ka manas botas dubļos turas ļoti labi un ka tas man nav šķērslis tur noskriet lejā. Vai es kaut ko minēju, ka nu jau kājas pēc iekāpšanas slapjumā vairs neapžūst tik ātri kā sākumā un, ka ir sajūta, ka visu laiku būtu slapjas, aukstas? Vai es minēju, ka kārtējo reizi iekāpjot mulčā šoreiz apļa beigās pirms stadionā gribas kliegt – kāpēc atkal? Vai es minēju, ka šajā aplī domāju, ka varbūt ir jāapstājas un jāuzēd tā bukstiņputra, jo 100km uz želejām, tēju un banāniem es neizvilkšu. Man vajag normālu ēdienu. Un kaut kur tam visam pa vidu man sāka sāpēt ikri, kaut kur vilka augšstilbu aizmugurē kā reiz brīdī, kad jāskrien uz augšu, un pilnai laimei vēderprese izdomāja saspringt tā, it kā es pirms tam būtu vairākas stundas no vietas vingrojusi, un plecu daļa arī kaut ko īdēja. Nu labi, priecājos, ka no rīta abas potītes nosēju ar elastīgo saiti, lai netaisa man te visādus brīnumus. Un tās atšķirībā no “rāmjauzvedas godīgi. Laime pilnīga. Bet tikmēr aizvien snieg skaists, slapjš sniegs.

Astotais aplis. Stāvu, ēdu putru. Kārtējo reizi noskatos, kā es ar Mārtiņu samaināmies vietām. Te viņš man pa priekšu, te es viņam pa priekšu. Tā jau ir, viņš pirms kalniņiem sabremzējas un uziet augšup ar nūjām, es tajos tomēr vēl uzskrienu. Vismaz kaut ko es varu izdarīt. Skrienu un kārtējo reizi pieķeru sevi pie domas, ka neko nedomāju, nedungoju, pat mūziku neklausos. Tas, protams, bija līdz brīdim, kad vienā brīdī sāku prātot, kāpēc man ir tik štruntīgi. Nu labi, sāls tabletes vienu brīdi izlaidu, bet tikai tāpēc, ka piemirsu par tām, bet tā sajūta, ka gandrīz viss ir slikti,  mani nepamet. Aizejot aplī, paēdu, padzēros. Viss it kā ir kārtībā. Tai pat laikā galvā iezogas doma, ka varbūt tajā Kuršu treilā tomēr nevajadzēja skriet tik ātri, bet vajadzēja tos 22km pievarēt lēnām un ar baudu. Tad varbūt tagad būtu vairāk spēka un enerģijas. Bet ko nu vairs. Skrienu, bet tā sajūta, ka trūkst enerģija un vajag atpūsties, mani mulsina. Konfektes pat pirmīt saēdos. Nez, pēc šī apļa vēlreiz ēst putru, bet vai palīdzēs? Nezinu kā, bet līdz dzeršanas punktam, kur dāma zināja, ka šai jāielej sporta dzēriens, biju sapratusi, kas par vainu. Man salst. Ne tā, ka drebu vienā drebēšanā, bet man nemanāmi ir piezadzies aukstums, ar kuru organisms vairs netiek galā. Un tagad organisms visu enerģiju tērē, lai sasildītos, nevis skrietu. Nav jau brīnums, ka pēc vairāk piecām stundām lietū un sniegā viss ir izmircis. Jā, no cimdiem es izgriezu ūdeni.

Devītais aplis. Ieskrienu finiša zonā un mēģinu uz tiem ekrāniem kaut ko saprast. Ar kādu trešo reizi jau sapratu, kur jāmeklē savs vārds, tas ir, labā ekrāna augšējā rindiņā. Vienīgais, kas man kaut ko no tā visa izsaka, ir apļu skaits, kuru man pasaka priekšā viens no laika ņēmējiem. Labi, lai ir piebeigti astoņi apļi. Tagad jāsakrāmē pilns šķīvis ar pārtiku, jāpaņem savs želeju maisiņš, mantu maiss un jātiek iekšā siltumā. Pēc cik ilga laika es atkal izlīdīšu ārā, man nav ne jausmas. Vienu zinu – tad, kad būšu atjēgusies. Iekštelpās, protams, notiek ballīte. Ieraugu Aiju un nesaprašanā jautāju, ko šī te dara. Uz ko viņa atbild, ka vajadzēja atjēgties, esot grūti. Kamēr Aija meklē savu mūziku, es lēnām pārģērbjos un secinu, ka man visas mugurā esošās drēbes ir slapjas. Nu labi, to jau sapratu, pirms šī apļa ieejot tualetē. Pārvelku kreklu un skaļi nosmejos, ka pirms nedēļas tā arī skrēju – sporta augšā un pusgarās biksēs, bet tagad otro reizi dzīvē pārvelku drēbes sacensību laikā (tās trakās Kanārijas neskaitās, tas pasākums bija no citas operas).

Tai pat laikā Hannes man jautā, cik skrienu – nu kā ultru, bet kāpēc man ir savādāks numurus? Uz ko atbildu, ka meitenēm ir sarkanie numuri. Protams, Hannes grib zināt, kura no meitenēm es esmu – ceturtā, piektā, sestā. Ja godīgi, man nav ne jausmas, es zinu tikai to, ka “šestj ringi do finiša”. Un pie sevis nosmejos, ka nekādi nevaru atcerēties, kā krieviski ir apļi, bet zinu, ka igauniski apļi ir ringi. Iekšā ir tik labi. Var pasēdēt, paēst, padzerties un ne par ko nedomāt. Vienā brīdī atceros, ka man somā ir Inas aizlienētais masāžas rullis. Uh, kā kājām tas patika. Kājas pēcāk man pateicību parādā nepalika, tas ir, vairs trasē neīdēja. Vienai igauņu dāmai gados ar tas rullis raisīja interesi, bet pirms tam man nācās paskaidrot, ka neko nesaprotu, ko viņa saka. Parādīju uz sava numura karogu, uz ko viņa nedaudz nokļūdījās, teikdama, ka tas ir Lietuvas karogs. Nē, tas ir Läti. Un, tad jau saruna pārgāja man nedaudz saprotamākā valodā. Jā, viņai arī patika tas rullis.

Velku mugurā Monblānā izbrāķēto lillā lietus jaku, jo, redziet, tā ir pašrocīgi līmēta ar makgaivereni un tas pēc Monblāna standartiem nedod garantiju, ka viņa izturēs lietu. Par šo pie sevis kārtējo reizi noķiķinu. Uzvelku pieskaņoto lillā bufu un koši oranžos cimdus un esmu gatava pieveikt atlikušos apļus. Vismaz man tā šķiet. Ak, jēziņ, cik ārā ir bezdievīgi auksts. Zobs pie zoba neturas, rokas trīc, pati trīcu. Kaut kāda ziema pēkšņi iestājusies. Ātri, ātri vienu siltu tēju un jādodas aplī. Protams, ja tas būtu tik vienkārši.

_MG_7980

Pa asfaltu skrienot, kājas īsti neklausa, mulča ir tik slapja un samirkusi, ka caur pēdām iziet ledains aukstums. Debešķīgi skaisti. Šis aplis būs uz izdzīvošanu, varbūt pat pēdējais, ja nespēšu sasilt. Salst, salst, salst. Man un salst, smieklīgi. Lai nu kuram, bet smieklīgi tāpat. Kaut kā kustos uz priekšu un saprotu, ka no šī brīža arī pēdas atlikušo laiku 24/7 būs slapjas. Izvairoties no liekiem slapjumiem, ar kādu slapju egles zaru dabūju pa kājām. Paldies, vēja māt. Tagad pie miesas pielīp arī slapjās bikses. Nu jā, tās es nepārvilku, jo nekādi negribēju vilkt nost slapjās botas. Otras sausās zeķes jau bija, bet negribēju kustināt neko apavos. Par to, ka varbūt vajadzēja skriet ziemas botās ar gtx, es aizdomāšos tikai nākamās dienas vakarā mājās. Tā, līkumojot pa tā jau tukšo trasi un kādu apdzenot, pēc kādām divdesmit minūtēm siltums atgriezās, bet… no kurienes izlīda tā tulzna, m? Klau, cienītā tulzna, es tev piedāvāju divus variantus – lien atpakaļ, no kurienes izlīdi un netraucē man skriet, jo tad mēs mājās vakarā saudzīgi ar adatu ar tevi parunāsim, vai arī pārplīsti un netraucē. Ilgi nevarēju saprast, ko tā tur darīja, bet izvēlējās pati pārplīst jeb precīzāk – pāris kilometrus plīsa. Pie dzeršanas punkta neviļus pamanu, ka botām virspuse sānos ieplīsusi. Skaisti, to vēl mājās vajadzēs lāpīt. Pļava aiz dzeršanas punkta ir kaut kāda pretīga, žļukstoša zampa. Tas pretīgais kalns ir palicis vēl pretīgāks, jo ne šis ne tas tajā uzskriet. Varbūt uziet? Vismaz tajā kalnā var atpūsties un uzēst želeju. Vispār pēdējos apļos es tieši tur ēdu, jo nedaudz pamainīju ēšanas režīmu. Līst, līst, līst.

Desmitais līdz divpadsmitais aplis. Kas notika šajos apļos, vairs neatceros. Atceros tikai to, ka lietus vienā brīdī pieņēmās spēkā. No trases pazuda sniegs. Dubļi. Dalībnieki trasē aizvien vairāk izretojās un palika mazāk. Pirmā dāma mani apdzina par apli. Galva aizvien skanēja kā tukša muca, domas galvā neraisījās tā, kā tām normāli būtu jāraisās šādās ultrās kā, piemēram, “kāda kāposta pēc man to vajag”, “cik vēl ilgi”, “varbūt finišēt?”, utt. Nē nu labi. Domu galvā vispār nebija, tikai piekaltais skatiens zemei, marķējuma, dubļiem. Tāpat mūzika aizvien nebija ieslēgta. Kaut kas neriktīgi. Tagad pēc katra noskrietā apļa skatījos ekrānā. Laikam jau tāpēc, lai salīdzinātu, ka manā prātā esošais apļu skaits sakrīt ar reāli noskrieto apļu skaitu. Te Ivars skaidrā latviešu valodā man sauca apļus (jā, viņš pavisam nedaudz māk komunicēt latviski, bet nedaudz).

Kādā brīdī ēšanas zonā parādās Aivars un jautri pajautā, kā man iet un uzreiz piebilst: “Labi, labi es pazūdu.” Uz ko es nokomentēju, ka man teica, lai es nelamāju nevienu. Un es pie tā arī pieturos. Tas, protams, neattiecas uz kalniem, dubļiem, laikapstākļiem, bet to neviens mežā nedzird, ko es tur noburkšķu ik pa laikam.

Aizskrienu kārtējā aplī, bet nepamet sajūta, ka kaut kas atkal nav tā, kā vajadzētu būt. Sāls tabletes apēdu, jiftīgo kofeīna želeju nedaudz ieēdu, bulciņu apēdu, banānus arī, tēju sadzēros. Bet, tad kāpēc man atkal kaut kas nav labi. Pag, ko tas vēders protestē. Ar tevi sarunājam tā, ka ir jāiztur līdz apļa beigām, labi. Atkal gribas atpūsties. Pat tas smukais posms gar ezeru nedod mieru.

Trīspadsmitais aplis. Lieki piebilst, ka pēc trasē pavadītām desmit stundām pārvilku kreklu otro reizi. Pie sevis gan nosmīnu, ka šis siltais garroku krekls bija paņemts līdzi ar domu – ja pārstās līt un varēs to uzvilkt ar vesti. Bet tagad priecājos, ka tas “ja nu” atradās otrā somā. Lai nebūtu garlaicīgi, es to kreklu nemaz nevaru pati uzvilkt. Sivēns sarullējies un kaut kur iestrēdzis uz manis. Labi, ka bez manis telpā ir kāda igauņu dāma, kura palīdz man to kreklu atrullēt. Ai, ja vajadzēs, tad pēc nākamā apļa manis pēc varu uzvilkt arī to vesti. Galvenais, lai ir silti un nesalst. Apskatu, vai jaunā lietus jaka nav izžuvusi, jo tādā gadījumā varētu uzvilkt to. Nē, nav. Nu nekas, turpināšu skriet ar lillā jaku. Ūdeni jau tā cauri nelaiž. Dāmas pie galda teic, ka man vēl divi apļi un viss. Nē, nē. Trīs apļi un viss. Es tomēr labāk zinu. Vispār jau ir forši, ka viņas, kā vienmēr, uz beigām paliek runātīgākas un jau pašas visu ko piedāvā. Tāpat seko līdzi tam, cik tev apļi vēl palikuši. Uzlieku galvas lampu un pazūdu mežā.

Lai arī aizvien līst kā pa Jāņiem, trase žūst un nu jau vietām var izskriet sausām kājām. Tagad labākā trajektorija ir taisnākā. Nē, peļķēm cauri es neskrēju, bet vairs tik cītīgi arī nemeklēju labāko vietu, kur nebūtu lielākie dubļi. Vienā brīdī gan samulsu, jo pēkšņi attapos, ka kādu laiku esmu tikai skrējusi un nemaz uzmanību marķējumam neesmu pievērsusi, bet tas tāds izbīlis tikai uz īsu brīdi, jo, ja paskatās kārtīgāk zem kājām ir pilnīgi un noteikti noprotams, ka es atrodos uz trases. Pus trasē ieslēdzu lampu, jo pār Hānju ir nolaidusies tumsa. Tas noskrējiens no tā lielā kalna ir maigi sakot ir palicis tāds interesants. Nepietiek, ka tur tagad ir nenormāli milzonīga dubļu jūra, kura nu jau pat man sagādā nelielas grūtības, lai pa viņu cilvēcīgi ne četrāpus uz dibena tiktu lejā. Tad tā arī ir vienīgā vieta trasē, kur ir migla. Bet kā tu cilvēks te vari normāli paskriet, cik nu normāli var paskriet pēc vairāk kā pieveiktiem 80 kilometriem? Toties ir tik smuki aiz sevis redzēt lampiņas.

Četrpadsmitais aplis. Tā mulča mani vairs neuztrauc. Viņa ir pretīgi slapja un nu jau man ir vienalga. Nedaudz ar savu bļaustīšanos iztramdu divus skrējējus, kuri jau kuro apli pēc kārtas cītīgi iet. Viņiem gan ir raksturs šādā laikā staigāt pa trasi. Es viņu vietā sen būtu izstājusies. Šis ir pirmais aplis, kad es beidzot aizdomājos, ka man ir jāiztur vēl šie divi pēdējie apļi un es būšu uzvarējusi. Jā, uzvarējusi. Manis pēc es varu būt kaut vai ceturtā vai piektā no dāmām vai sazin kura vēl, bet es tāpat būšu uzvarējusi. Vispār man nav ne jausmas, kura es esmu. Es būšu uzvarējusi un bijusi stiprāka par tiem sasodītajiem, draņķīgajiem laikapstākļiem kuri, lai arī kā centās, mani nepiebeidza. Jāatzīst, ka daudz netrūka un es būtu padevusies pēc kāda desmitā apļa. Toties tagad es būšu noskrējusi visus apļus, lai arī daudz lēnāk, nekā abas iepriekšējās reizes, bet tas mani vairs neuztrauc. Skrienu un atceros, kā manā pirmajā Hānjā 2014. gadā bija pilnmēness un pēdējos finiša apļos sāka snigt. Smaidu.

_MG_8473

Piecpadsmitais aplis. Laimonis man paziņo, ka es esmu trešā. Aija man priekšā ir kādas 10 minūtes un jautā, pa kuru brīdi es viņu palaidu priekšā, jo biju noķērusi un apdzinusi. Tas notika droši vien tai laikā, kad pārģērbos otro reizi. Igauniete aiz manis ir kādas desmit minūtes. Desmit minūtes nav daudz, bet nav arī maz. Dzirdu, ka Ivars kaut ko krieviski Laimonim ar Aivaru saka. Īsti nesadzirdu un pārjautāju, ko viņš teica. Ivars esot teicis, ka var redzēt, ka man pēdējais aplis. Uz ko sejā iezogas viltīgs smīniņš un nogrozu tikai galvu.

Pēdējais aplis, pēdējais. Kāpēc pēdējais aplis ir tik mokoši grūts un garš? Kāpēc ir sajūta, ka pēkšņi vairs nevar paskriet un, ka es velkos tik lēni, ka mani kāds apdzīs par apli. Kāpēc pēkšņi uznāca mežonīgs sagurums? Kāpēc kājas vairs negrib tik raiti uzskriet kalniņos, kā visus iepriekšējos apļos? Kāpēc? Mežā praktiski neviena nav. Nav pat tas čalis ar nūjām, kas kādu laiku turējās netālu no manis. Nav arī tie divi čaļi, kas iet. Neviena nav. Ir tikai lietus, kas pārgājis smidzeklī un es. Nē nu tiešām, visi tie kalni ir palikuši stāvāki. Es vispār skrienu pa pareizo trasi? Šis slēpošanas kalns pēdējo reizi, pēdējo. Šī smukā mētrāju taka pēdējo reizi. Tas noskrējiens arī pēdējo reizi. Tie līkumi, tās peļķes… Dzeršanas punktā lepni paņemu savu glāzīti, kura jau dažu pēdējo apļu laikā ir mainījusi savu atrašanās vietu, padzeros silto sporta dzērienu un tieši tik pat lepni to izmetu miskastē. Es te vairs šodien neatgriezīšos. Mūzika tā arī palika neieslēgta, jo galva kā tukša muca skan.

Mulča pirms stadiona ir apžuvusi. Stadionā dubļi nav vairs tik daudz kā iepriekš. Lietus jau ar kādas pāris minūtes mitējies. Novelku kapuci, izslēdzu lampu. Pēdējais! Es te vairs šodien neatgriezīšos. Ir – 13h5min54sek.

43662696_10215019763945317_481000852132200448_o

Nobeiguma vietā. Vai es te atgriezīšos nākamgad? Visticamāk, ka nē. Mans stāsts par skriešanas Hānju ir izsapņots ar trīs simtiņa finišiem un vienu maratona+ finišu. Ja nu vienīgi es atkal kādreiz nesagribēšu abas Hānjas vienā gadā…

Pēcvārds. Kamēr es pāris stundas pēc finiša, jau esot mājā, cenšos atrast ērtāko pozu, kā pagulēt vai pasēdēt gultā, jo sāp visas maliņas, spilvens par cietu un sega par šauru, tikmēr mani draugi Rīgā mani piesaka nākamajam skrējienam. Manā skriešanas komandā ir spēks.

Cēsis Eco Trail (Jānis Kūms)

Šī gada Cēsis Eco trail man bija ceturtais pēc kārtas. Iepriekš biju skrējis visas īsās distances (15km, 32km, 42km), tāpēc šogad jau labu laiku iepriekš biju izlēmis, ka startēšu garākajā distancē. Šogad CET garā distance atgriezās pie CETa klasiskās distances garuma 76km garumā. Protams, pēc nedēļu iepriekš ļoti vāji aizvadītā Stirnubuks posma Kamparkalnā, galvā šaudījās arī domas, ka varētu vispār CETā nestartēt. Nedēļu pirms CETa ņēmu ļoti viegli, bet īpašu uzmanību pievērsu magnija un sāļu saturam organismā, lai neatkārtotu nedēļu iepriekš piedzīvoto Stirnubukā.

Galvenais mērķis CETā bija uzvarēt un noskriet distanci 6h20min-6h30min robežās, bet, tā kā pēdējā brīdī startam pieteicās Lietuvas taku skriešanas 4.numurs Modestas Bacys, kuram ITRA rangā performance index ir krietni augstāks kā man (750 vs 694), tad viens no mērķiem mainījās uz -> cīņa par uzvaru.

Starts agri no rīta (5:00), kas mani ļoti priecēja, ņemot vērā to, ka karstuma vilnis Latvijā turpinājās. Pirms starta biju izstrādājis plānu, ņemot vērā, ka visus galvenos konkurentus (M.Bacys, E.Dzalbs, K.Biktimirovs, Kumpiņš, Blūmiņš, Haritonovs) diezgan labi zināju. Plāns bija sākumā ļaut Modestam skriet prom, jo viņš vienmēr sāk diezgan ātri un agresīvi, bet pašam tikmēr turēties kopā ar Ediju, lai nebūtu jādomā par tempu un skrējiena sākums būtu maksimāli relaksēts.

Starts – Ērgļu klintis (17km) – 1:15:18

Kā plānots, tā arī notika. Modestas uzņēma tempu, kurš man bija nedaudz par ātru, līdz ar to kopā ar Ediju nedaudz iepalikām, bet aiz mums turējās man kāds nepazīstams džeks, pēc mana prāta – optimists, jo viņa ekipējums priekš tik garas distances un laikapstākļiem bija visai niecīgs (250ml pudelīte, kas arī neatbilda sacensību nolikumam). Sākums bija nedaudz smagnējs, bet pēc pāris noskrietiem kilometriem sāku justies ļoti labi un skriet plānotajā tempā ~4:00-4:10min/km. Tā kā pirms gada biju skrējis 42km distanci, tad sākums man bija ļoti labi zināms. Man par pārsteigumu apmēram pēc 15km Edijs lēnām sāka iepalikt, tāpēc nedaudz sevi sāku bremzēt, jo plāns tomēr bija skriet maksimāli ilgi kopā. Kontrolpunktā pie Ērgļu klintīm ieradāmies 39″ aiz Modestas, bet mūsu optimists no aizmugures bija pazudis, sākoties tehniskākam apvidum.

Pirmais kontrolpunkts

Pirmais kontrolpunkts

Ērgļu klintis – Žagarkalns (16km) – 1:05:50; T=2:21:08

Trases nogrieznis, kur noteikti ir jāskrien, jo kāpumu praktiski nav, un jāskrien daudz pa ceļiem. Tā kā Edijs tomēr lēnām, bet iepalika, tempu piebremzēju un apjautājos, kas par lietu. Saņēmu atbildi, ka negrib pārķert startu. Ideja laba, bet, tā kā es jutos ļoti labi, tad pieņēmu lēmumu skriet savā tempā un koncentrēties tagad uz to, lai noķertu Modestu. Pēc saņemtās informācijas trasē – viņš man ir priekšā aptuveni 1,5′ – 2′. Žagarkalna kontrolpunkts pienāca diezgan raiti, uzpildīju svaigu dzeramo ūdeni savā mīkstajā 0,5l pudelītē, lai būtu ar ko atšķaidīt uz muguras esošo 1,0l Isostar long energy drink.

IMG_3453

Žagarkalns – Amatas tilts, Skaļupes (9km) – 49:12; T=3:20:21

Posms, kuru pirms pāris nedēļām biju skrējis treniņā, līdz ar to ļoti labi zināju, ko sagaidīt. Pirmie pāris km – ne visai skrienami, šaura taciņa gar Gauju, bet pēc Rakšu ZOO drīz vien ir ceļš, pa kuru atkal jāskrien bez īpašas taupīšanās. Tā kā esmu palicis viens, tad ieeju tādā kā autopilotā (ritmā), un kilometri krājas ļoti raiti, skrienas viegli un koncentrējos uz to, ka Modestas ir tepat vien priekšā. Ieskrienot kontrolpunktā, saņemu apstiprinājumu, ka lietuvietis ir priekšā tikai kādas 30″. Uzpildu ūdeni, apelsīns, kola, arbūzs un prom.

Amatas tilts, Skaļupes – Amatas tilts, Kārļi (13km) – 1:03:13; T=4:13:34

Arī šo trases posmu esmu skrējis treniņā un apzinos, ka Modestas jānoķer līdz Zvārtes iezim, jo pēc tam ir sarežģītais Amatas upes takas posms, kur kompānija noderētu. Sajūtas saka priekšā, ka Modestas ieraudzīšu uz pļavas, jo pārsvars viņam ir ļoti niecīgs. Tā arī notiek, izskrienot uz pļavas, viņš man ir priekšā aptuveni 20-30″. Izskatās, ka viņš ir palicis nedaudz lēns, tāpēc nolemju viņu pieķert maksimāli ātri. To arī izdaru aptuveni pēc 1,5km. Te sākas pārsteigums, nav trases marķējuma, Modestas zvana orgiem un saka, ka marķējums nolasīts un skries pēc GPS, kā arī atmiņas. Labi, ka šo posmu esmu skrējis un man ir skaidrs, kur jāskrien, bet protams, ka pārliecības īsti nav. Sākumā bija plāns, noķerot Modestu, uzreiz arī no viņa atrauties, bet šis pavērsiens, ka marķējums ir nolasīts, liek man plānu pamainīt, un nolemju skriet aiz Modestas, un no viņa “aiziet” noskrējienā uz Rakšiem. Ja godīgi, tad šis Amatas upes takas posms ir reāli briesmīgs gan fiziski, gan tehniski, gan mentāli. Šaura, aizaugusi taciņa ar saknēm un bebru alām, tas nekas, ka salīdzinoši līdzena. Maratons noskriets bez problēmām un vēl drusku, pienāk 50km uz mana Suunto Spartan ultra, un sāk piezagties arī diezgan liels vājums. Hm, to es nebiju plānojis, līdz ar to sāku vairāk domāt par šķidruma un enerģijas uzņemšanu. Patīkami, ka kāpumā pirms kontrolpunkta bija sapulcējušies atbalstītāji un uzmundrināja, doma bija tikai viena – pēc iespējas ātrāk tikt prom no Amatas upes takas, jo nespēju to vairs izturēt. Labi, ka man tomēr ir kompanjons, kurš liekas, ka ir atguvis spēkus un paliek ātrāks par mani. Velns, vēl pēc kontrolpunkta ir pāris kilometri pa sasodīto Amatas upes taku! Kontrolpunktā uzturos nedaudz ilgāk kā Modestas, paēdu arbūzu un apelsīnu, uzpildu ūdeni un aizskrienu no kontrolpunkta praktiski 1′ vēlāk, cerot, ka tas atmaksāsies vēlāk.

IMG_3455

Amatas tilts (Kārļi) – Ozolkalns (15km) – 1:29:50; T=5:43:24

Trases nogrieznis, kurš izšķīra sacensības. Pēc kontrolpunta nespēju saņemties, lai skrietu normālā ātrumā, jo emocionāli Amatas upes taka mani bija pieveikusi. Sevi motivēju ar domu, ka drīz būs normāls ceļš, un varēs skriet nevis skatīties visu laiku, kur liec kāju. Izvelkos cauri atlikušajiem 3km pa Amatas upes krastu, zīmīgi, ka uz taciņas redzu beigtu vāveri un tajā brīdī domāju, ka jūtos tieši tā! Pagriezienā pēc Melturu kroga uz ceļa ieraugu sev priekšā Modestu, hm, tad jau arī viņš nav bijis īpaši ātrs šajā posmā. Secinu, ka viņš man priekšā ir mazāk par 1′. Tātad spēle sāksies atkal no jauna?!? Ha! Kurš Tev to deva, jo pirms ceļa sasniegšanas vēl jāskrien gandrīz 2km pa nenormālo s*du – vecu meža treilēšanas ceļu, kur nātres un zāle līdz viduklim, kā arī risas līdz celim. Šeit es tieku piebeigts un nu mana motivācija ir tikt līdz finišam, jo atlikuši vien nieka 20km. Karstums pieņemas spēkā un skriet paliek aizvien grūtāk, nākošais pārsteigums mani sagaida brīdī, kad izvelkos no meža uz lielā ceļa, pagrieziena bultiņa it kā ir, bet tā slīpi sagāzta un marķējuma nav ne uz vienu, ne otru pusi. Cenšos atcerēties, kur īsti šeit jāskrien, jo šis ir posms, kurš iepriekšējos gados bija citāds. Atmiņa saka, ka pa labi, bet varbūt arī tā slīpi iekšā nepļautajā pļavā tā kā rāda bultiņa?! Uz mirkli reāli apjūku, pieņemu lēmumu skriet pa labi. Skrienu, bet marķējuma nav. Sasodīts! Ā, te nu tas ir – marķējums ir sapļauts un atrodas grāvī, jo nesen ir grāvmalas ir izpļautas. Vienkārši fantastiska!Bet nu es vismaz zinu, ka līdz finišam vairs nav palicis nekas sarežģīts, izņemot to, ka distances pēdējos kilometros ir kādi 600m jāpaceļ pa Cēsu pampakiem! Reāli līdz Ozolkalnam velkos, it kā ceļš praktiski visu laiku, bet nespēju skriet ātrāk par 4:30min/km. Domu par Modestas noķeršanu esmu atmetis un īstenībā sāku skatīties uz aizmuguri, jo nav ne mazākās nojausmas, cik tālu ir kāds konkurents aizmugurē. Lai nonāktu Ozolkalna kontrolpunktā, sākumā ir jāpaceļ Vāļu kalns, tad jānoskrien lejā un tad augšā Ozolkalnā. Īstenībā kāpumos ir vieglāk nekā pa līdzeno, jo solis uz augšu ir diezgan raits. Kontrolpunktā uzzinu, ka Modestas ir priekšā kādas 5-7′, bet tuvākais sekotājs iepriekšējā kontrolpunktā esot bijis kādas 35′ aiz manis. Skaidrs, īsti cīņa par uzvaru vairs nebūs, bet otrā vieta finišā būs stabili!

Ozolkalns – Rožu laukums, finišs (8km) – 52:08; T=6:35:33

Zinu, ka šie pēdējie km būs smagi, jo lielākoties distance ir ar reljefu, neskatoties uz to, ka finišu var praktiski ar roku aizsniegt! Nekādu pārsteigumu šajā posmā īsti nav, izņemot to, ka sāk mesties krampis labā ikra muskulī, bet sāls man ir beidzies, līdz ar to jāskrien nedaudz saudzīgāk. Patīkami skriet, kad zini, ka tiksi līdz finišam un apzinies arī to, ka tas nebija nemaz tik grūti. Vienīgi tāda vilšanās sajūta ir par to, ka finišā skrienot Tevi praktiski neviens nesagaida, jo visas īsās distances startēja pirms 35′ un pat komentētājs Tevi pamana tikai tad, kad jau esi finišējis un dzer ūdeni.. Nu nav tās patīkamās taku skriešanas finiša sajūtas, kā ārzemēs, kur finiša atmosfēra ir viena no balvām par pieveikto distanci!

Finišā esmu gandrīz par 8′ lēnāks kā Modestas, īpaši par to nebēdāju, jo ar viņu rēķinājos, kā potenciālo uzvarētāju, līdz ar to esmu finišējis atbilstoši ITRA spēka rangam, praktiski izpildot nosprausto laika mērķi. Sajūtas pēc finiša arī ir krietni labākas kā pēc savas pirmās ultras vai līdzīgi pieveiktas distances kādā no rogainingiem, tātad esmu palicis piemērotāks garajām distancēm! Pozitīvais ir arī tas, ka jutos ļoti spēcīgs distances pirmajā pusē un praktiski 50km noskrēju bez jebkādām problēmām. Nezinu gan, vai es nākošgad atgriezīšos Cēsīs, lai skrietu garo distanci (vai jebkuru citu), jo sacensību organizācijai šis tas pietrūkst. Visi rezultāti šeit.

Nākošais lielais piedzīvojums ir plānots septembra vidū Skotijā, kur skriešu Pasaules čempionātu skyrunning Ring of Steall Skyrace!

#inov8 #inov8latvija #osveikals #suuntolatvia #isostarlatvia #arsauskislv #cepcompression #cēsisecotrail #stirnubuks

Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Kad nekas nav palicis Tevī jeb CET

Skriešana man vienmēr ir bijusi vairāk par emocionālo ne fizisko labsajūtu. Lēmums, ka vēlos šovasar skriet ultru, bija pilnībā emocijās balstīts, jo sportiskā forma ultru skriešanai nav īpaši piemērota. Pēc trīs gadu pārtraukuma ļoti gribējās tās īpašās sajūtas, pārdomas un pārdzīvojumus, kas rodas skrienot ilgi. Gribējās atgūt pārliecību, ka arī tagad, pēc bērniņa piedzimšanas, to spēju paveikt.

Tā nu attapos agrā sestdienas rītā CET garās distances startā, viegla panika. Gaisma aust, sākam skriet, kustība aizdzen satraukumu, un jau pēc dažām minūtēm vienkārši baudu lecošo sauli, dabu un citu skrējēju kompāniju. Skrienas labi, ik pa brīdim ar kādu papļāpāju. Tā kā tiek solīta karsta diena, sevi nebremzēju, kamēr skrienas, jāskrien, lai karstumā mazāk kilometri atlikuši. Zinu, ka teorētiski tā nav pareizi, bet šoreiz atļauju sev šādu pieeju. Skatu un trases baudīšana un pilnīgs iekšējs prieks pat to, cik forši ir skriet, turpinās līdz Amatas takai. Kulminācija baudīšanai ir pie Ērgļu klintīm, Gauja, no kuras ceļas rīta migliņa, un fonā skan akordeons. Te varētu arī palikt. Amatas taka noliek lietas savās vietās un atgādina, ka nevajag no sevis nez ko iedomāties un skriet ultru bez attiecīgiem treniņiem ir sāpīgi. Saņemu pēc nopelniem, klūpu, krītu, atsitu kāju nagus, tieku pie zilumiem un nobrāzumiem. Spēka skriet nav, ja saņemos, tad drīz atkal aizķeros aiz kādas saknes. Eju. Brīnos, ka neviens neapdzen, jo jūtos nožēlojami lēna, bet pilnīgs nespēks nav iestājies. Vēl. Netālu no dzeršanas punkta lieliska muzikālā pauze. Līdz dzeršanas punktam saņemos paskriet. Surikatu dzeršanas punkts. Serviss, ballīte, laipnība un uzmundrinājumi. Pametot punktu, liekas, ka nu būtu jāsaņemas uzskriet, bet karstums spiež pie zemes, kājas beidzot ir aptvērušas, ka ir piedzītas un par skriešanu nekādu sajūsmu neizrāda. Tā kā šis nav pārgājiens, vismaz lejupceļus skrienu, pat tas ir grūti. Ap Rakšiem ir klāt mans ultru draugs lielais tukšums (var saukt arī par Mīktmiesi). Tā sajūta, ka iekšā nekā nav – ne spēka, ne domu, ne jūtu, ne labā, ne sliktā. Nekā nav. Tā nu abi ar Neko velkamies uz priekšu. Pulkstenim beigusies baterija, nevaru vairs sevi izklaidēt ar ātruma analīzi un potenciālā finiša laikā aprēķināšanu. Lielais tukšums par šo pavērsienu priecājas un aug lielāks. Eju un izbaudu prātā tukšumu. Zinu, ka tieši šo sajūtu vēlējos, tādēļ domu par padošanos nav, un pārāk lielā sevis žēlošanā neieslīgstu. Ir grūti, bet to taču es zināju, ka būs grūti, tas nav nekāds pārsteigums. Sporta dzēriena garša gan ir noriebusies, atļauju sev par to dusmoties un sapņoju par tīru ūdeni. Ozolkalnā raušos diezgan veikli, jo zinu, ka te jābūt dzeršanas punktam, tātad – ūdens, kaut kas garšīgs un legāla iespēja pastāvēt. Ozolkalns. Ūdens, sāls, arbūzs, apelsīni, brīvprātīgo smaidi un uzmundrinājumi. Skats uz Gaujas ieleju – brīnišķīgs. Zvans vīram, lai paziņotu, ka atlikuši pēdējie 8km, saku, ka vajadzēs pusotru līdz divas stundas, viņš atbild, ka būšu ātrāk kā pēc pusotras stundas. Nestrīdos, bet zinu, kādā stāvoklī ir manas kājas, un viņa prognozēm neticu. Dodos uz finišu. Reizēm saprotu, kur esmu, reizēm apjūku mazajās ieliņās. Izbaudu grūtumu un eju, eju, patipinu, eju. Pēdējie kilometri šķiet gari un bezgalīgi. Karsti. Kāpjot slimnīcas kalnā apjaušu, ka teorētiski varu iekļauties 10h, cenšos saņemties. Tukšums izplešas. Pils parks un uzmundrinošā Vāveru un Riekstu kompānija. Spēju vien pamāt ar galvu, ka viņus redzu un novērtēju. Kāpjot pa trepēm pazūd pēdējais spēks un savaldība, emocijas milzīgas. Finiša bildes vēl neesmu redzējusi, bet nekas skaists tas nebūs, asaras līst pār vaigiem. Finišs. Viss. Pilnīgi viss. Viss ir noskriets un viss ir izskriets, nekas nav palicis manī.

10:00:10, desmit stundās neiekļāvos, bet šādi – pat skaistāk. Papildus pārsteigums – otrā vieta vecuma grupā. Neteikšu “nekad vairs”, jo skaidri zinu, ka skriešu vēl, reizēm daudz.