Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Par un ap “Meža taku skrējieni”

Foto: Valdis Sviķis

Foto: Valdis Sviķis

jeb Pašpietiekams intelektuālis VILMĀRS ZEME (V) un smaidīgs apdrošinātājs ROBERTS TREIJS (R), kuri ved mūs mežā

Lasīt tālāk.

Beskidzki Topór 43km (+1911m / -1745m)

Polijā ierodamies jau laicīgi, noparkojamies mājiņās, izkarinām karogu starp mājām, koka zaros un dodamies pēc sacensību numuriem.

18588928_1535637186499619_7181897464224253993_o

Turpmāk, pēc tik daudz nosēdētām stundām busiņā, man plānā ir izlocīt kājas – iepazīties ar trases beigu daļu, kur mūs sagaidot tehnisks noskrējiens 3km garumā, tad nu meklēju domubiedrus. Armands ātri vien piekrīt doties 3km pārgājienā-kāpumā, uzvelkot apavus, pārgājiens vienojoties top par skrējienu.

Tā izskatās pēdējā noskrējiena taka, vietām gan tā bija stipri stāvāka un vēl jo vairāk akmeņiem pilna.

Tā izskatās pēdējā noskrējiena taka, vietām gan tā bija stipri stāvāka un vēl vairāk akmeņiem pilna.

Pēc sajūtām neceru uz labu rezultātu, jo tik gari kāpieni, noskrējieni man ir sveši. Kā vēlāk noskaidroju, arī kājām tie ir sveši un tas nepaliek bez sekām.

Ekipēts un gatavs doties savā pirmajā kalnu piedzīvojumā

Ekipēts un gatavs doties savā pirmajā kalnu piedzīvojumā

Pirms starta ielienu dalībnieku bara vidū, ar domu, lai startu nepārķertu un iesāktu mierīgi. Starts no pilsētas centra, sākas ar vieglu, lēzenu kāpumu, visai neierasti man, bet pulss uzkāpj līdz 180 un nekrītas ne par ko. Lai jau ir, neliekos vairs par to ne zinis, pieņemu, ka nogļukojis un turpinu skriet pēc sajūtām. Izskrienam cauri vietējam ciematiņam un sākas pirmais kāpiens mežā, nekas smags, bet karstuma dēļ sviedri līst bez apstājas. Par to ir padomāts un pulkstenī uzstādīts ik pēc 15 min atgādinājums, ka jāiedzer vairāki ūdens malki un papildus jāuzņem 1/2 SIS želeja, kāpienā apsteidzu lielu daļu poļu un iesēžos astē 3 vietējiem poļiem ar kuriem visai komfortabli aizskrienu līdz pirmajam lielajam kāpienam!

fullsizerender-1

8. kilometrā sākas pirmais nopietnais kāpiens, akmeņaina taka ar sašķeltiem akmeņiem segumā. Taka vietām ir tik stāva, ka nedaudz noliecoties, to varētu aizskart ar rokām. Pēc aplikācijas “strava” info stāvākā vieta kāpumā ir 43% slīpa. Kad liekas kāpums jau ir galā, aiz līkuma seko uzreiz nākamais, tik pat stāvs. Ārā ir mežonīgi karsts un kāpjot augstāk vēsāk nepaliek, sviedri līst bez apstājas, kāpumu pieveicot, esmu apsteidzis vismaz 10 dalībniekus un saprotu, ka tieši kāpumi būs mans lielākais trumpis un tajos būs jāstrādā vēl smagāk!

Īss atelpas brīdis kāpuma galā

Īss atelpas brīdis kāpuma galā

Pēc kāpuma uzreiz seko garš noskrējiens, kurā man vismaz 5 skrējēji paskrien garām kā stāvošam. Nesaprotu, pie kāda tempa viņiem ieslēdzas baiļu faktors un vai vispār tāds pastāv.  Kad man garām palido pirmā sieviete, nolemju, ka jāskrien līdzi un vairāk nevienu nelaidīšu garām. Ja no sākuma liekas būs viegls noskrējiens, tad pēkšņi tas pārtop par U veida taku un vienīgajā skrienamajā daļā ir akmeņi, gruži un tamlīdzīga draza, kas padara skrējienu tehniski grūtāku, it sevišķi, man, saskaroties ar tamlīdzīgu taku pirmo reizi. Sekojot līdzi poļu sievietei pamanu, ka temps ir visai bīstams un ar vienu kritienu sacensības varētu beigties uz šīs akmeņainās, adrenalīna pilnās takas. Temps ~4:00 min/km un pāris sekundes vēlāk, kritiens un kūlenis, krīt gan sieviete. Palīdzu piecelties, nopurinām akmeņus uz ādas salipušos, apvaicājos vai viss labi, vai būs spējīga turpināt, uz ko saņemu atbildi ar lēnu tipināšanu lejā un atkal tempa pacelšanu līdz  ~4:30min/km, turos līdzi, protams, aizmugurē. Takas noskrējiens lejā ir tik garš, ka mani augšstilbi sāk iebilst, pieveicot noskrējienu, pārejot uz skrējienu pa asfaltu, augšstilbi joprojām diskomfortā smeldz, nolemju iedzert 1 no 3 līdzi paņemtajām ibumetin tabletēm (paldies, Vilmār, noderēja), augšstilbus atlaiž un turpinu sekot sievietei, jo viņa iet uz labu rezultātu, uz uzvaru sieviešu kopvērtējumā, kāpumos es viņai eju kā stāvošai garām, noskrējienos otrādi, tā nu mēs apmaināmies neskaitāmas reizes pozīcijām.

Ieskrienam pirmajā kontrolpunktā (14,2km) laiks (1:30:26)

Uzpildu ūdeni un redzot jaunu konkurentu priekšā, metos pakaļ pat nepieskaroties gardajam uzkodu galdam! Te pēkšņi priekšā upe, vismaz metrus 3 plata un izskatās līdz ceļiem dziļa, sabīstos par apaviem, kas man testa režīmā un nav ne jausmas kā kājas jutīsies tajos, kad tie būs pilnīgi slapji. Par laimi, pieskrienot tuvāk upei, to šķērsot var arī pāri koka laipai, to arī izmantoju un izvairos no liekām problēmām. Joprojām netieku vaļā no poļu sievietes līdz seko kāpums, kur viņa pazūd no mana redzes loka, bet tālāk seko garš noskrējiens, līdz pat otrajam kontrolpunktam, kur atkal viņa mani apdzen un liek man iesvīst vēl vairāk lidojot līdzi.

Ieskrienam otrajā kontrolpunktā (21,2km), laiks (2:13:53)

Šķēle banāna, papildinu ūdens rezerves, blakus – pie privātmājas, caur sētu izvilkta ūdens šļūtene, ātri zem tās noliecos, zem vēsa ūdens. Pāris sekundes vien tas prieks, jo mans iedomu tempa turētājs (poļu sieviete) paskrien garām KP vien uzpildot ūdeni.

Seko skrējiens pa asfaltu lēzenā kāpumā, noķeram 2 poļus, tie saguruši jau pārgājuši soļos. Ieskrienam mežā un man par prieku seko trases garākais kāpums pa U veida taku, atkal takas vidus daļā visādi gruži un akmens šķembas, visai neskrienama taka, kad mēģinu skriet ar nūju palīdzību, vairākas reizes aizķeros aiz takas gružiem, akmeņiem un pēc pāris skaistiem vārdiem izbļautiem mežā, turpinu ātru nūjošanu augšup kalnā, attālinoties no poļu sievietes un apdzenot jaunus konkurentus!

Nepilni 10km kāpjot!

Nepilni 10km kāpjot!

Uzkāpis 1/4 garā kāpiena redzu nāk pārītis, metrus 50 nostāk no manas takas, aizdomīgi, pārāk laimīgi, lai būtu gājuši to ceļu, ko es augšup. Domāju nošmaukušies, sāku mest skatu uz numuru krāsu un jā, tie ir citā krāsā (zaļā, 21km distance) izrādās tieši trašu krustpunktā satikāmies, novēlu veiksmi un dodos ķert nākamos!

Pie sevis nosolos, ka visus zaļos (21km) distances skrējējus uztveršu kā savas distances skrējējus, papildus sevi motivējot, apdzīt visus, kas pagadās. Un tie tiešām bija daudz pa ceļam un, lai arī kāpums bija garš un smags, tā bija trases daļa, kas man visvairāk patika un vislabāk padevās. Kāpums sekoja līdz pat visaugstāk novietotajam kontrolpunktam (Elev. 934m)

Ieskrienu trešajā kontrolpunktā (29,6km), laiks (3:19:31)

Kāpiens ir bijis garš un nogurdinošs, par laimi ūdens rezerves beidzas tieši līdz ar kāpiena beigām, šoreiz pieeju pie uzkoda galda, nometu somu palūdzot, lai uzpilda abas pudeles ar ūdeni, tikmēr izēšanās pie galda, neko jaunu nemēģinot, banāns un daudz jo daudz apelsīna. Viss notiek ļoti operatīvi un nekavējoties ilgāk par 1min jau dodos tālāk trasē.

fullsizerender-6

Pametam kontrolpunktu un sākas tehniskākie noskrējieni, kādus esmu skrējis līdz šim, protams, bildes nav no viņiem, jo tad es varbūt nerakstītu šo rakstu, bet turpat kaut kur mētātos.  Vieglākus noskrējienus gan atļāvos pabildēt skrienot!

fullsizerender-3

fullsizerender-4

Paldies Robertam par bildi, crazy takas..

Paldies Robertam par bildi, crazy takas.

Joprojām tiek ķerti un apdzīti 21km distances dalībnieki, savas distances dalībniekus neredzu līdz ~32km, kad ieraugu sievieti, kas izrādās tajā brīdī skrien 1. vietā sieviešu konkurencē (izrādās šī ir īstā sieviešu līdere, ne tā ar kuru sīvi cīnījos pirms tam) un vēl bonusā, tai līdzi mēģina noturēties vīrietis. Nu super, divus var uzreiz apdzīt, jāsāk tik kapāt. 2 garāki kāpumi un esmu abiem garām un bēgu, ko kājas nes!

Seko kārtējais kāpums, kur atraujos tā, ka redzes lokā abi konkurenti pazūd

Seko kārtējais kāpums, kur atraujos tā, ka redzes lokā abi konkurenti pazūd

Ieskrienu ceturtajā kontrolpunktā (38,6km), laiks (4:22:20)

Tā kā zinu, ka tālāk trasē seko gandrīz tikai noskrējieni, tad ilgi neuzkavējos un palūdzu uzpildīt tikai vienu ūdens pudeli, un to pašu tikai līdz pusei. Skatos blakus vēl viens manas distances dalībnieks, nevilcinoties skrienu prom, šis man vairāk garām netiks, ne par ko! Tik ļoti uzmanību pazaudēju no trases, skatoties, cik tālu viņš ir, ka nogriežos no trases nepareizā virzienā. Par laimi poļu dāmas (21km distances) spēj mani sabļaut un atgriežos trasē, pazaudējot vien nieka 50m.

img_2633-1

Tālāk seko tikai noskrējieni, kas man sagādā vislielākās problēmas, vēl jo vairāk, ja tie akmeņu pilni un man nepieredzētā slīpumā. Augšstilbi atkal kliedz un ir jūtami tuvu krampju robežai, iedzeru magniju un vēlreiz ibumetīnu, atskatos pāri plecam vai esmu atrāvies un nevienu neredzu, tajā pašā brīdī, novēršoties no noskrējiena, aizķeros aiz akmeņa un rokas vēzējot, jau gatavs krist, kaut kā noturos, jūtu, ka savelk muguru, bet tas uz īsu brīdi. Beidzot nogriežos no trases uz pēdējo finiša noskrējienu, kuru esmu ietestējis iepriekšējā vakarā ar Armandu, zinu, kas sagaida un neesmu par to priecīgs, jo tik stāvs noskrējiens, kāds sagaida nav skriets uz tik nogurušām kājām. Ļoti piesardzīgi, zobus sakodis kā vēl nekad, veicu atlikušo noskrējiena daļu un pašās noskrējiena beigās ar kreiso kāju aizķeru vienīgo visai liela izmēra akmeni uz takas, kas atsitās no kreisās kājas un ietriecas labās kājas potītē, kārtējo reizi nobļaujos pa visu mežu un noturos kaut kā kājās, paskatos pār plecu – nevienu neredzu, uz priekšu arī tāpat, nolemju pāriet soļos uz pāris sekundēm paskatīties, kas ar kājām. Ātri secinu, ka viss ir labi un lidoju uz finišu. Lai ieskrietu finišā ir jāšķērso upe, kurai ar lielāko prieku skrienu cauri un vairs nav ne par ko jādomā, sarkanais paklājs un finišs vien pāris soļi no tās!

18558813_10154805451077515_6884940433132131500_o

fullsizerender-8

4:43:54 2. vieta grupā, 8. vieta kopvērtējumā, atstājot aiz sevis 108 poļus!

4:43:54 2. vieta grupā, 8. vieta kopvērtējumā, atstājot aiz sevis 108 poļus!

fullsizerender-9

fullsizerender-11

 *Ja es vērtēju savu sniegumu, tad to daru ēdienā, tieši tik daudz jutos nopelnījis!

Ārpus komforta robežām

Ceļš

Tā kā pagājušajā gadā bija jāapmeklē pasaules čempionāts rogainigā, kas notika tik neatvairāmā vietā kā 200 km aiz polārā loka, tad dalība gada ultru centrālajā notikumā UTMB, jeb garāk izskaoties Ultra trail du Mont Blanc, tika atlikta uz 2016. gadu. Man dažkārt veicas loterijās, un šī bija tā reize, kad veicās, un tā tiku pie dalības satelītskrējienā CCC® – Courmaiyeur-Champex-Lac-Chamonix, kas ir daļa no pilnās 170km distances – satelītskrējiens 101 km garumā.

Citām VSK Noskrien Vāveru komandas dalībniecēm šoreiz neveicās loterijā, tikai man un Laumai, kopā braukšanai tika sariktēta ļoti jauka un jautra kompānija. Kompānijas nodomi bija arī izveikt kārtīgu aklimatizāciju pirms sacensībām, kas sevī ietvēra trekingu pa kalniem uz vairākām dienām. Man tas nozīmēja, ka pirmo reizi mūžā gulēšu teltī vairāk nekā vienu nakti. Ak, šausmas! Es mīlu komfortu, man gulēšanai vajag gultu, un es nepavisam neesmu gatava atteikties no ikrīta dušas. Šis bija liels solis ārpus manas komforta zonas. Milzīgs.

Pamazām tika sagādāts trūkstošais inventārs – milzīga mugursoma, kurā sakraut 3-5 dienām nepieciešamo apģērbu, pārtiku, traukus, guļammaisu un vēl paklājiņu. Labi, ka vēl laicīgi apstājos inventāra gādāšanā un nenopirku vēl vienu guļammaisu. Jo izrādījās, ka mans esošais ir pavisam labs – ne tik smags, kā domāju, toties ļoti silts.

Pienāca arī ilgi gaidītais brīdis, kad soma bija sakrāmēta, koferis un dažas mazākas somas arī, un atlika tikai sagaidīt draudzīgo minibusu, un aidā, atvaļinājums var sākties!

Tiesa, atvaļinājuma pirmie kilometri neviesa pārliecību, ka viss noritēs kā plānots, jo pavisam neilgi pēc brauciena uzsākšanas, tomēr jau pietiekami tālu no mājām, konstatēju, ka pa īso laika sprīdi, kamēr iekrāvos busā un nobraucām pirmos pārdesmit kilometrus, man ir izdevies saplēst telefona ekrānu. Ekrāna īpatnību dēļ tas vairs nav lietojams, jo ekrāns vienkārši nestrādā. Vispār nemaz. Jess, tieši tā man pietrūka. Jau sāku domāt, kā un kur tikt pie jauna telefona, jo, ja vēl varētu iztikt bez zvanīšanas uz mājām un tamlīdzīgi (kas gan būtu gauži neērti), tad sacensībās strādājošs telefons ir obligātā ekipējuma daļa. Šeit gan man tomēr nenormāli veicās, jo Arnim bija līdzi rezerves telefons, tā kā problēma tika ātri atrisināta.

Tomēr gadījums ar telefonu iezīmēja zināmu notikumu virkni, jo pirmdienas rītā Polijā konstatējām, ka ir nacionālā brīvdiena un mums nespīd ne plānotā iepirkšanās Dekatlonā, ne brokastis Ikea. Lai ar šo neliktos par maz, vienā brīdi tika konstatēts, ka mūsu busam bremzes nav kārtībā, respektīvi – vajadzīgas jaunas bremžu uzlikas, savādāk pa kalniem nebūs braukšana. Nu kā lai nomaina nodilušās, ja viss ir ciet? Nu nekā. Nācās turpināt ceļu uz ieplānoto pieturu – skatu torni, kas atrodas uz Polijas un Čehijas robežas. Tornis smuks, bet kalni apkārt šķiet tādi mazi, bet esam labi izstaigājušies, kājas izlocītas, nu var atkal tupināt ceļu, jo tiek nolemts, ka braucam uz Prāgu, kur paliksim pa nakti kempingā, iepirksimies, nomainīsim bremžu uzlikas un no rīta brauksim tālāk uz Šveici.

20160815_163715

Prāgu sasniedzam jau pašā vakarā, bet, braucot pa šoseju, tiek pamanīts kārotais veikals Dechatlon, kā arī neskādētu iegriezties pārtikas veikalā. Pēc līkumošanas pa dažādām nobrauktuvēm dažādos virzienos, izņemot vajadzīgo, beidzot nonākam veikala stāvvietā. Tur gan mūs samulsina veikala pirmā stāva apsargs, kas pasaka, ka viss veras ciet plkst. 21:00. Mēs samulstam, jo kāds skaidri redzēja Dekatlonam citu darba laiku – līdz plkst. 22:00. Ejam pārbaudīt, un jā, izrādās, ka ir redzēts pareizi, mums ir vesela stunda, lai nopirktu kārotās un trūkstošās lietas – kam ekipējumā kaut kas iztrūkst, kam vienkārši iepirkties gribas. Tālāk ceļš ved uz kempingu. Bet kempings izrādās pilns, ir pārāk vēls un Toms piedāvā gulēt pretī kempingam zālē. Lejāk esot ezers. Man nu galīgi negribas gulēt kaut kādā žogmalē, pat ja tā nav žogmale, bet neredzama ezera krasts. Izmetam līkumu līdz hostelim, bet tur viss ir tumšs un kluss. Nav variantu.

Tiek uzceltas 2 teltis, paēstas vakariņas, liekamies uz auss. Daži teltīs, daži vienkārši zālē, jo nakts ir silta, Lauma – busā. Noguļam vien pāris stundas, kad no miega izrauj balsis. Policija. Nedrīkstot celt pilsētā teltis, kur vien ienāk prātā. Par laimi, mūsu žēlabainais stāsts par noplīsušajām bremzēm un pilno kempingu iežēlina policistu sirdis, un mums atļauj palikt kur esam, neizraksta sodu, tik no rīta esot viss ātri jānovāc un nedrīkst atstāt gružus. Ok, nekādu problēmu. No rīta paēdam, visu operatīvi novācam un esam gatavi meklēt vietu, kur saremontēt auto. Pa ceļam piestājam benzīntankā uzpildīt degvielu. Es vairs nevaru izturēt netīros matus, jo sākas jau otrā diena ārpus manas komforta zonas. Izmantoju Hesburgera tualeti un izmazgāju matus. Kā asa sižeta filmās ar ārienes mainīšanu. Labi, ka tūristu autobuss atbrauca jau pēc tam.

20160816_080058

Pēc nogurdinošas braukalēšanas pa dažādām auto remonta darbnīcām beidzot arī ir atrasta vieta, kur mainīt bremzes. Jess! Buss ir kārtībā, un beidzot turpinām ceļu uz Šveici. Pa ceļam tiek pieņemts lēmums palikt pa nakti Vācijā kempingā, jo ir jau vakars, un kur mēs naktī liksimies Šveicē. Par laimi, Vācijā izvēlētais kempings ir milzīgs, un vietas pietiek.

Aklimatizācija

Trešās dienas pēcpusdienā beidzot nonākam galamērķī – Gindelvaldē, kur plānots doties trekingā uz vairākām dienām. Arī šeit izmantosim kempinga pakalpojumus – sākumā vienkārši atstāsim mašīnu, bet, ja vajadzēs, tad būs arī iespēja pārnakšņot. Atrodam info centru, tiekam pie kartes. Tagad jāķeras pie plānošanas. Izdomājam, kurā virzienā dosimies. Tiesa, ne pārāk patīkam ir ziņa, ka “wild camping not allowed“. Bāc, ko nu? Izdomājam, ka gan jau kaut kā. Nomaļākās vietās gan jau mūs prom neviens nedzīs, maz ticams, ka 2500m augstumā uzrausimies uz Šveices policiju. Kamēr kempingā sakravājamies, paēdam un esam gatavi doties, uznāk pirmā lietusgāze. Nu forši. Tikko sākam, bet jau jāķeras pie somas pārkrāmēšanas, jo somas lietus pārvalks nelien pāri somai un ārpusē piestiprinātajam guļammaisam. Par laimi, kaut kā izdodas visu sastūķēt somā, un arī lietus pārvalks tam visam iet pāri. Fū, nu tad beidzot var sākt iet.

Sākums tāds patīkams, bez kāpumiem, bet visai silts. Kad vēl arī jāsāk kāpt, tad kļūst pat karsts. Un grūti. Izrēķinu, ka mana soma sver apmēram 17kg. Kā nu nebūs grūti. Un vēl grūtāk paliek, kad taka pagriežas stāvus kalnā. Tā nu mēs ejam, atpūšamies, atkal ejam.

20160817_190827

Nāk vakars. Inese ierosina, ka jāsameklē līdzena vieta un jātaisās uz nakts guļu. Jā, visi piekrīt, jo diena mums ir bijusi gara un nogurdinoša, un līdz plānotajai vietai, kas ir vēl vismaz 800m augstāk, pa gaismu maz ticams, ka tiksim.

Es kategoriski atsakos gulēt govju ganāmpulka tiešā tuvumā, kaut arī tur ir gan ūdens, gan līdzens. Tie govju zvani spēj padarīt kurlu. Nevaru iedomāties, kā gan es varētu aizmigt tādā troksnī. Pakāpjam vēl nedaudz augstāk. Ne pārāk tālu no govīm atrodas arī daudzmaz līdzena vieta, pietiekami liela, lai uzceltu četras teltis. Tiek nomīdītas nātres, izvēlēta plakanākā un taisnākā vieta un uzceltas teltis. Fū, beidzot tiekam arī pie vakariņām. Tikko esam visu nokopuši un salīduši pa teltīm, kā mūs iepriecina sirsnīga lietusgāze ar pērkonu. Droši vien bija arī zibens, bet to, par laimi, neredzam, jo esam teltīs. Ar Laumu esam katliņkompānija un telts kompānija. Gulēšana gan sanāk visai saraustīta, jo guļam slīpumā, ar kājām nedaudz uz leju. Tiesa, “nedaudz” tas liekas līdz brīdim, kad ir jāsāk gulēt. Naktī neskaitāmas reizes pamostoties, ik reizi tārpiņā jālien uz augšu, jo slīpums ir pietiekami liels, lai ar visu guļammaisu slīdētu uz leju. Beidzot arī nakts ir galā, un tiekam pamodināti ar sparīgu govju zvanu šķindēšanu. Lauma dodas izlūkos un satraukti ziņo, ka tās govis tiek dzītas pa ceļu uz augšu. Par laimi līdz mums tā arī nenonāca, jo tika dzītas uz slaukšanu kūtī. Ejot pēc ūdens uz fermu, pavērās skats ar govju dibenu rindu, visām astes akurāti uzsietas, lai lieki neplivinās un šveiciešu puišiem, kas govis slauc.

Nu ko, pēc brokastīm esam gatavi jaunai dienai. Spīd saule, kļūst siltāk. Turpinām ceļu augšup. Sasniedzam pirmo virsotni, kurā apstājamies kafejnīcā 2344m augstumā. Iedzeram alu, paskatāmies, kur tālāk jāiet. Un atkal jau tikko esam gatavi doties, tā ir jāpārkrāmē somas un jāvelk ārā lietus drēbes. Sākumā ir tikai tāds smidzeklis, kas vēlāk pāriet tādā normālā mērcētājā, tādā, ka jāvelk ārā lietus bikses, cimdi un bufs. Iemetu acis savā Garminā, jo ir iepirkts temperatūras sensors, un atliek vien nobrīnīties – ārā ir nieka +8°C.

20160818_120322

Brr. Sasniedzam nākošo virsotni – Faulhornu, jau 2633m augstumā. Tur esošā kafejnīca ir patiešām patīkama, žēl, ka nevaram palikt ilgāk, jo ārā ir atnācis mākonis, un laiks kļuvis vēl nepatīkamāks. Pēc neilgas pauzes tomēr dodamies tālāk – mūsu mērķis ir Bachsee – strautu ezers. Tas izrādās ļoti skaists, īpaši nākamajā rītā, jo izvēlamies šeit palikt pa nakti – te jau gandrīz ar ērtībām – ir būda, ir tualete un ir ezers, kur nomazgāties drosmīgajiem, jo, tā kā ezeru veido kalnu strauti, ūdens tajā ir vien kādus +7°C silts.

20160819_070432

Nakšņot būdā izvēlamies, jo pa nakti atkal tiek solīts lietus, vienīgā bēda, ka pilnīgi noteikti pietiek vietas mums, četrām dāmām, ar iespēju gulēt uz kastēm-soliem, bet čaļiem jāguļ uz grīdas. Sākotnējā versijā gan ārā tiek uzslietas divas teltis, bet ātri vien tās arī tiek nojauktas, jo ārā ir stihija. Lietus, vējš, zibens un pērkons. Viskrāšņākajās izpausmēs. Būdas stūros labi var dzirdēt, kā ārā gaudo vējš, bet es ieritinos savā guļammaisā un man ir silti. Bet visam pienāk beigas, arī negantajai naktij. Rīts atnāk ar sauli un pasakainiem skatiem. Šo dienu izbaudījām pilnībā, daļa no mums uzkāpa vēl vienā virsotnē ar biedējošu nosaukumu Schwarzhorn. Daļa no mums klausa norādēm, ka turpmākais ceļš jāveic attiecīgi aprīkotiem ar alpīnisma inventāru, tāpēc pēc pilnas programmas izmantojam oficiālo piknika vietu – paēdam, izžāvējam teltis un drēbes, paguļam saulītē, kamēr pārējie atgriežas no virsotnes apmeklējuma. Neesot bijis nemaz tik traki. Nu nekas, pārdzīvošu. Tā kā šonakt atkal sola lietu, piedāvāju kāpt lejā. Manis ir pieticis divām naktīm kalnos. Gribu atpakaļ civilizācijā. Man par lielu prieku aicinājumam atsaucas Lauma un Toms. Atvadāmies no pārējās kompānijas un dodamies lejā. Izbaudām Šveices pārtikas veikalu, nosmejam par Knorr zupu pa 3.50€, tiekam pie alus un ejam uz kempingu. Duša, piepūšamais matracis un labs miegs ir zelta vērtē. Pārējie tikmēr ir izbaudījuši mukšanu no šveicieša, kas sāka interesēties, ko viņi tur dara.

Nākamajā rītā trijatā vēl aizejam nelielā padsmit km garā pastaigā ledāju palūkoties un tad jau dodamies Šamonī virzienā. Pa ceļam plānots iebraukt vīnogās pie Ženēvas ezera. Tas mums izdodas ļoti tiešā nozīmē, jo navigācija mūs ieved ļoti stāvā serpentīnceļā, kas vēl piedevām izrādās gājēju ceļš. Nu paldies. Tas patiešām bija bailīgi. Kamēr Toms un Arnis tiek galā ar busu un serpentīnu, pārējie ar kājām dodas ezera virzienā. Pelde gan nesanāk, tā kā diezgan ātri sakāpjam busā un turpinām ceļu uz Šamonī.

20160820_170455

Kad beidzot esam klāt pie vajadzīgā kempinga, jau atkal ir vakars. Un kempings ir pilns! Atkal jau! Kempinga saimnieks izsaka pārliecību, ka arī otrs Šamonī kempings ir pilns, un iesaka mums doties uz blakus ieleju. Lai gan pārējie nav labās domās par otru Šamonī kempingu, uz citu ieleju braukt īsti negribas, tāpēc riskējam, un jess, mums veicas – ir dažas brīvas vietas, un viena pat tik liela, lai pietiktu vieta mums visiem. Man, Inesei un Arnim ir paredzēta tikai viena nakts kempingā, jo no svētdienas mūs gaidīs apartamenti. Uff, nevaru sagaidīt, kad beidzot varēšu gulēt gultā! Es jau veselu mūžību guļu vai nu mašīnā, vai teltī.

Tagad jau jāsāk noskaņoties sacensībām. Pirmdienas rīts iesākas ar PTL Latvijas komandas pavadīšanu trasē. Drosmīgie, kas uz nedēļu dodas kalnos, lai pieveiktu 300km attālumu un 25 000m kāpumu summu. Ellīgi. Pēcāk izlasot Daces piezīmes, no vienas puses ir ļoti kārdinoši, bet no otras puses – ir jābūt mazliet trakam, lai uz to parakstītos. Pēc tam kopā ar Laumu uzšaujam augšā uz Le Brevent. Neajuši uztrāpam uz vertikālā kilometra trasi. Ir grūti un karsti.

20160822_154808

Jāapstājas un jāatpūšas. Pagājušogad šeit bija auksti un daudz sniega. Šajā brīdī manī sāk iezagties šaubas. Šaubas par manu satelītskrējienu. Vai es varēšu, vai karstums nebūs nāvējošs? Ehh, nu cerēsim uz to labāko, satrenēt jau vairs neko nevar, tagad tikai atpūta un morālā nobriešana. Mēģinot paskriet, skaidri redzams, ka pulsa un ātruma attiecība nav tā labākā. Nevar saprast – tas no augstuma vai trekings un ilgstošā braukšana arī varbūt sekas atstājusi.

Pienāk otrdienas vakars, Lauma savu numuru jau saņēmusi, un TDS dalībnieki gatavojas startam. Man nākamais rīts sākas ar livetrail.net – jāskatās taču, cik tālu kurš ticis. Bija plāns arī braukt un atbalstīt trasē savējos, bet nepietiekami izpratu autobusa grafikus, un tikmēr jau vienīgais iespējamais autobuss ir aizgājis, un līdz Laumai un Tomam vairs netiekam. Sanāk vien tāda pavizināšanās uz Kurmaijeru un atpakaļ. Žēl.

Pēc tam dodos uz expo izņemt numuru. Izstāvu garu rindu un, saņemot savu čeklisti par pārbaudāmajām lietām, ar lielām šausmām saprotu, ka par to, ka vajadzīgi divi lukturi, esmu galīgi aizmirsusi. Nu neko, jāstāv tālāk, varbūt vismaz numuru dabūšu, un lukturi varēšu aizņemties no Laumas. Pēc garas staigāšanas un runāšanas tomēr tieku pie numura. Forši.

Ceturtdienas vienīgais plāns ir sagaidīt TDS finišētājus. Ap pusdienlaiku šie ir klāt. Nelielas pļāpas par to, kā gāja, cik grūti, cik karsti, liek man sākt satraukties. Kā būs? Vai varēšu? Saprāts liek atteikties arī no Ineses un Arņa aicinājuma pakāpt. Gribas, bet ir jāatpūšas. Tā nu klāt ir vakars pirms sacensībām. Soma sakrāmēta un pārkrāmēta, drēbes izrevidētas, viss salikts. Ar labunakti!

Sacensības

No rīta autobuss mani aizvizina uz Kurmaijeru un atvaļinājuma lielais piedzīvojums sākas. Norādot starta laiku, esmu bijusi optimiste, bet teorētiskais plāns tādu rezultātu paredz. Ir labi būt optimistam, jo nepieredzu nekādus sastrēgumus. Lai gan jau pirmā kalna augšdaļā jūtu, ka gribētu mazu sastrēgumiņu, lai var atvilkt elpu. Ir karsts, stāvs, ēnas nav, un diena ir jau krietni iesilusi. Nonākot vietā, kur taka sāk iet stāvus kalnā, iegriežamies nogāzē, kas ir tiešos saules staros, meža vairs nav, un mans temperatūras sensors rāda, ka ir +32°C. Manam pulsam tas nepatīk, un man ne tik. Pulss ir augšā, un pilnīgi skaidrs, ka 100km garumā ar tādu pulsu nebūs aršana, un tā turpinot būs plīsiens. Ar visām pauzēm, pulss nepadodas un turpina būt augsts.

Par laimi klāt ir pirmais dzeršanas punkts. Tur var nedaudz atvilkt elpu, uzpildīt pudeles un ieēst sieru. Taka ved pāri kalnam, un, par laimi, otrā pusē vairs nav tik karsts. Bet tā kā taka iet uz leju, tad šeit vajag skriet, un tas atkal ceļ pulsu. Taka tāda dikti dziļa, skrienu pa malu, bet vienā brīdī nodevīgi saļogās potīte. Ai! Jāuzmanās, ja sastiepšu jau pašā sākuma, būs grūti un sāpīgi. Par laimi varu turpināt skriet bez sekām, lai arī ļodzījiens likās tāds pamatīgs, nekas nesāp. Hmm, varbūt tas diklofenaks strādā? Profilaksei tas tika ieņemts jau savlaicīgi, jo negribu nekādu ne dibenādūrēju, ne sāpošo Ahilleju. Par tiem es domāšu pēc tam. Skrienu un domāju, ka šis tiešām pagaidām liekas vieglāks nekā gadu iepriekš pieveiktais 80km du Mont Blanc. Tur bija akmeņi un saknes, un tiešām tehniska trase, visu laiku jāskatās zem kājām. Šeit ir patīkami gluda taka, pat ja jāskrien tai blakus. Skaisti skati, vieglas takas, jess, tā man patīk. Mazliet uz leju, tad atkal uz augšu. Iesākums tāds lēzens, brīžiem ir kādi strauti, no kuriem pasmelt ūdeni un saslapināt matus, brīžiem kāda nedaudz akmeņaināka taka, bet visā visumā ļoti patīkami.

Līdz brīdim, kad pēc Arnouvaz jākārpās atpakaļ augšā – uz Grand Col Ferret. Bet par laimi šī virsotne nav pārāk stāva, un pēc pusotras stundas arī virsotne ir klāt. Trasē pavadītas jau septiņas stundas, bet sajūtas ir labas. Sākas garš un lēzens lejupceļš. Tagad atskatoties, jāsaka, ka šī bija visas trases patīkamākā daļa. Uzsāku skriet lēnā riksī un tik apdzenu citus dalībniekus. Uz leju ripo varen raiti, taka gluda, saulīte spīd, viss forši. Sāk parādīties brīdinājuma zīmes par govīm. Es skrienu, man nav laika lasīt, kas tur rakstīts. Kaut kādas govis taču mani nenobiedēs. Lai gan pašai liekas, ka lidoju, tomēr no virsotnes līdz La Fouly nokļūstu vien pēc apmēram stundas un desmit minūtēm, bet tie ir vēl desmit kilometri, tātad nav tik slikti. Pēc padzeršanās un pudeļu uzpildes laižu tālāk.

34150139

Nākamais ir lielais punkts – Champex-Lac, kurā ceru, ka priekšā būs Lauma un Toms. Lai arī jūtos labi, sāku just nogurumu, un tā gribas, lai kāds apčubina. Pēc trases profila zinu, ka pēc lejupceļa būs atkal jākāpj augšā. Kaut kā liekas, ka vajadzēja jau sākties augšupceļam, bet mēs tik laižam uz leju. Nu forši, man patīk. Prieki gan pēc brīža beidzas, un beidzot sākas augšupceļš. Tas ir labi, jo nozīmē, ka drīz būs Šampē. Tālumā starp kokiem redzama kaut kāda būve, bet tas izskatās sasodīti tālu. Vai tiešām būs jākāpj tik augstu?  Skatoties pulkstenī, ar prātu skaidri saprotu, ka jātiek uz augšu vēl 400m. Tas nav maz, tas ir sasodīti daudz. Un tie 400m ir ietilpināti četros kilometros. Vai kā man gribējās, lai būtu mazāk par 4km, es tā cerēju uz nelielu kļūdu aprēķinos, bet, protams, nekā, drīzāk vēl nedaudz klāt. Kad liekas, ka nu jau beidzot jābūt, jo Šampē jau sasniegts, izrādās, ka vēl jāiet uz augšu. Un tad jau ir! Ir pirmais sveiciens trasē latviski! Eju tālāk, un tur jau ir arī Toms. Emociju uzplūdā krītu ap kaklu. Ir tiiik nenormāli labi redzēt kādu pazīstamu cilvēku. Ieeju lielajā teltī, un pēc mirkļa man pievienojas Lauma un Toms. Tieku aplaimota ar klātpienestu zupu, kaut kādu saldo maizi, desu un sieru. Forši. Zupu gribu, desu gribu, kolu ar minerālūdeni arī gribu. Saldo mazi gan nē, man pietiek ar želeju saldumu. Lauma pievāc manu somu un uzpilda pudeles un sistēmu. Forši, ka vari vienkārši ēst un saņemt visu gatavu. Bet, cik tad ilgi sēdēsi, jāiet vien tālāk, šis ir tikai nedaudz vairāk nekā pusceļš. Trasē esmu jau gandrīz 11 stundas. Iepriekš rēķināju, ka iekļaujos teorētiskajā plānā par 19-20 stundām. Šobrīd ir skaidrs, ka vairs jau nē. Priekšā vēl trīs kalni, nakts un nogurums.

Izejot no Šampē sajūtu vēsumu, tur iekšā sēžot bija silts. Nu labi, slinkums stāties, kad būs jāvelk ārā lukturis, tad arī uzvilkšu savu Dekatlonā iegādāto kreklu ar merino vilnu.

Šobrīd jau jūtu nogurumu tā, ka, kaut arī trase iet nedaudz uz leju, skriet negribas, eju raitā “rogaininga solī”. Taka gan arī tāda, ka daudz nepaskriesi, visu laiku uz augšu vai uz leju. Tā nedaudz, bet tieši tik, lai negribētos skriet. Un tad jau atkal sākas kāpums uz augšu. Ir jau pavisam tumšs. Ejam rindiņā. Takas malā kāds sēž. Pajautāju, vai viss labi. Jā, esot labi, bet vai man nav kaut kas priekš vēdera darbības. Piedāvāju ogli, nošpu vai ibumetīnu. Jā, puisis zinot, kas ir nošpa, lai to dodot. Blakus apstājas vēl viens puisis, šim arī esot vēderam zāles. Sēdošais puisis pieceļas un aiziet raitā solī. Nu neko jau sev – šitā iet ar sāpošu vēderu. Tā nu turpinām augšupceļu. Kur ir stāvāks, tur man nākas ik pa brīdim atpūsties, jo esmu jau pavisam sagurusi. Beidzot arī virsotne klāt. Te ir jauki, namiņš, deg ugunskurs, ir soliņš, kur jau priekšā mans nošpas čalis. Jā, viņam esot labāk. Pamana, ka es lādēju savu Garmin pulksteni, un izsaka izbrīnu, ka tā varot. Nošpas čalim tiek īsais kurss Gramin gadžetos. Jā, viņam esot jāpadomā par jauna pulksteņa iegādi, jo viņa Forerunner 920XT gan nevarot lādēt. Jā, es to zinu. Trasē esam jau gandrīz 14 stundas. Sauss krekls ar merino ir forši. Mans pulkstenis ir uzlādēts, tāpēc noņemu lādētāju, sapakojos, un jādodas tālāk.

Līdz nākamajam ēšanas punktam man it nemaz negribas skriet. Eju. Plānā jau vairs neiekļaujos, kontrollaiks nespiež, prātā iezogas domas, ka varētu finišēt. Viens zvans Tomam, un gan jau viņš man atbrauktu pakaļ Bet tad saprotu, ka man laika ir tik daudz, ka varētu tārpiņā līst līdz finišam un vienalga iekļautos kontrollaikā. Nē, tad nevar stāties ārā. Un vispār – kur ir tā Triente, kad beidzot būs? Šī likās kaut kāda pārāk gara stunda. Nieka pieci kilometri, bet kāpēc tik gari? Nu tad beidzot!

Treintē kārtējā zupas deva, kola uz pusēm ar minerālūdeni, kas šoreiz tiek papildināta ar citronu. Sasodīts, no tā citrona un kolas sāk sāpēt zobi. Nu neko, vēl kāda desmaize, sāļie krekeri, un jāiet vien tālāk. Ātrāk kustēsies, ātrāk būs finišs.

Nākamais kalns manā atmiņā nav palicis ne ar ko īpašu. Ir nakts, nogurums, un ceļš augšup. Sāk parādīties akmeņi uz takām. Divas stundas man pagāja, kamēr tiku augšā. 5 kilometri divās stundās – pašai šķiet, ka nožēlojami, velkos “kā blakts pa līmi”, bet neko nespēju izdarīt. Kondīcija šobrīd ir tāda, kā ir. Šeit laikam arī nolažoju ar ēšanu, jo likās, ka tūdaļ jābūt punktam, tāpēc izlaidu divas ēšanas reizes. Tas nenāca par labu. Iedzīvojos vieglā šķebināšanā. Līdz Valorcīnei tomēr tiku galā ar šķebekli, atsāku ēst un uz leju jau gāja raitāk.

Bet arī šie pieci kilometri šķiet kā mūžība, lai gan ir nepilnas pusotras stundas attālumā. Valorcīnē atļaujos pasēdēt ilgāk, jāatpūšas pirms pēdējā kāpiena. Šī jau būs zināma taka, jo iepriekšējos gadus pa to uz leju gāja 80km du Mont Blanc trase. Kārtējā zupas deva ar krekeriem, ar skaudību noskatos uz gulētājiem, kas guļ nodalītā telts daļā. Viņiem ir gultas un segas! Vienu brīdi sēžu un stulbi lūru savā buljona šķīvī. Nevarētu teikt, ka gribas ēst, bet es zinu, ka ir jāēd, savādāk būs kā nošpas čalim. Kad beidzot viss ir sadarīts, saņemos un dodos naktī un kalnā.

Pēdējais kalns bija īpašs. Sākums gar upi, kas uzdzen drebuļus, esmu spiesta apstāties un pārģērbties – šortus nomainu ar pusgarajām biksēm, kuras nez kāpēc ir grūti uzvilkt, bet pa virsu uzrauju vēl vējjaku. Dikti auksta tā upe. Bet sākums tāds patīkams, lai arī uz augšu, bet tik lēzeni, ka var soļot raitā solī. Ir 4 no rīta, aiz muguras jau vairāk nekā 80 kilometri un 18 stundas trasē. Finišs jau šķiet ar roku aizsniedzams, vairs nav ko taupīties. Prieki gan ātri beidzas, kad ir šķērsota šoseja, arī lēzenā daļa beidzas. Bet vismaz upe arī aiztek citā virzienā, un vējjaku var vilkt nost. Un tad sākās otrs lēnākais posms trasē. Akmeņi, akmeņi, akmeņi, taka stāvus kalnā. Serpentīns sīkā zigzagā. Un taku es galīgi neatceros. It nemaz. Ja nezinātu, ka tā ir tā pati taka, i nepateiktu, ka esmu te skrējusi. Pēdējais kalns man prasīja trīs garas un grūtas stundas. Bet beidzot tas bija galā.

Tagad vēl pēdējais punkts La Flegere, un tad jau tikai uz leju, uz finišu. Tiesa, nieka četri kilometri līdz La Flegere arī prasa gandrīz stundu. Ir pavisam gaišs, un man vajag uz tualeti. Ar lielu prieku priekšā ieraugu namiņu. Tam ir jābūt La Flegere. Jā, tas arī ir, bet ēšanas telts ir vēl gabalu uz priekšu – pilnai laimei ir jānokāpj mazliet uz leju, lai pēc tam atkal kāptu augšā. Sasodīts. Es palieku dusmīga, un kātoju uz ēšanas telti.

Tagad zvans Laumai, lai nāk pretī uz finišu. Tā kā turpinu būt apskaitusies, informēju, ka skriešu lejā. Nu mēģināšu. Aiziet! Pēdējais posms. Es tiešām visu laiku skrēju par spīti takai, kas visa bija akmeņos un koku saknēs. Tikko kā skatījos pulkstenī, tā gandrīz katru reizi par to tiku sodīta ar aizķeršanos, labi, ka izdevās nenokrist. Pēdas svila, un likās, ka ir viena liela tulzna katras pēdas vietā. Apdzinu veselu baru. Es gribu finišu. Jo ātrāk, jo labāk. Beidzot ir arī Šamonī. Jess, cilvēki trases malā sauc bravo, aplaudē, un es tik skrienu. Tagad vairs nevar apstāties. Jāapdzen visi, ko var. Un tad jau pēdējie 500m. Uzrāvienam gan vairs spēka nav, tas palika kaut kur tur – pie sporta centra, bet par lielu prieku apdzenu vēl vienu lēno gājēju. Dīvaini, finišs priekšā, bet šis neskrien, lēni iet. Phe, jāapdzen visi, ko var. Tepat ir Lauma, Toms. Es finišēju. Un tad viss. 23 stundas 1 minūte un 38 sekundes, un, vismaz pēc mana pulksteņa, 103 kilometri. Satelītskrējiens.

20160827_080318

Saņemu finišera vesti, vēl pāris foto, un tad jau tieku pie trepēm, kur var pasēdēt un atvilkt elpu. Jāiet mājās mazgāties, jo karstā laika un putekļu dēļ kājas ir kaut kādā nesaprotamā krāsā.

Pēcvārds

Tulznu uz pēdām praktiski nebija, tikai dažas, mazas, vietās, kur nemaz nejutu, ka tās ir. Kājas arī īpaši nesāpēja pēc tam. Pa divām nedēļām biju tiešām noilgojusies pēc mājām. Visu sestdienu tā arī pavadīju nesaprotamā stāvoklī ar lielu laimes sajūtu, ka esmu finišējusi. Bet svētdien, kad sagaidījām finišā mūsu PTL komandu, un sāka finišēt UTMB dalībnieki, tiešām sajutos kā satelītskrējiena dalībniece. It kā tie būtu nevis 103 kilometri, bet pieci.

Pilnīgi droši zinu, ka UTMB 170 kilometri mani nevilina. Ne šobrīd. Jā, tur ir skaisti, bet nē – tik daudz no manis ir par daudz. Ir pagājušas gandrīz 3 nedēļas, bet šķiet, ka tas bija pirms veselas mūžības. Kaut kādā citā dzīvē, citā dimensijā, ar citu mani. Es vēl joprojām izjūtu divu augustā noskrieto ultru sekas – pulsa un tempa attiecība ir mazliet demotivējoša, lai neteiktu, ka graujoša. Bet ir plāns – Transgrancanaria 125km. Ir villa pie okeāna, lidmašīnas biļetes un dalība sacensībās. Pēc kārtējā “nemūžam, runčuk” esmu morāli gatava jaunam izaicinājumam. Manā prātā gan tā būs uz kādu laiku pēdējā ultra, bet ko var zināt, kā tā roka un kāja var paslīdēt!

Pirmais ultramaratons – pa dubļiem un gailenēm

villijs_eco

To, ka šogad skriešu ultru, nolēmu jau finišējot veiksmīgajā pirmajā maratonā. Tiesa gan, biju lasījis, ka jābūt noskrietiem vairākiem maratoniem un jābūt krietni lielākai kilometru bagāžai (kopš skriešanas gaitu sākšanas pērn bija tikai lēni 800 km, šogad krietni aktīvāki 1900 km). Tomēr biju nolēmis skriet 81 km un pamazām tam sāku nobriest.

Treniņi gan bija pēc īsāku distanču plāna (ar daudz nežēlīgiem intervāliem un ļoti maz garākiem skrējieniem), kas ļāva lieliski noskriet Jelgavas nakts pusmaratonā ar rezultātu 1:32. Tomēr ar pāris skrējieniem ap 30 km un vēl dažiem virs 20 km ultrām ir par maz, ko labi sajutu distances otrajā pusē. Kaut arī pēc katra Stirnubuka spļaudījos un solījos, ka nopirkšu taku kurpes, tomēr tā arī to neizdarīju un nācās skriet asfaltam paredzētajos apavos. Un kopš maratona palaidos svara mazināšanā, tā arī palikdams ap 75-76 kg, kas vēl joprojām ir krietni par daudz gargabaliem. Njā, un no smēķēšanas netikuma arī vēl nepratos atbrīvoties (varbūt drīz tomēr ar šo problēmu galā tikšu).

Ņemot vērā, ka lielas bažas raisīja agrais starts plkst.5, pēdējo nedēļu katru dienu cēlos ap šo laiku un izlaidu pa nelielam 8 km riksītim, cerot, ka man kā vakara skrējējam izdosies nedaudz pierast pie miega acīs un slinkām kājām. Nezinu, vai palīdzēja, bet visu nedēļu jutu pamatīgu miega badu.

Tā nu piektdien sakravājos 2 somās (1- ko ņemt trasē, 2 – kur atstāt liekās mantas) un devos uz autoostu, lai brauktu uz Cēsīm. Jau pirms iekāpšanas busā satusēju ar nesen uzlekušo ultramaratona superzvaigzni, par mani 17 gadus vecāko Normundu Lauci (viņš vēlāk kopvērtējumā dabūja 7.vietu, savā vecuma grupā 2.vietu). Tā nu visu ceļu un arī vēlāk uzklausīju daudz vērtīgu padomu.

Kāpjot no busa ārā, laicīgi attapos, ka viena soma palikusi uz plaukta – labi ka tā, citādi sanāktu pirmais baskāju skrējiens. Tad nu abi devāmies uz Cēsu internātpamatskolu, kur bija rezervētas naktsmājas, veiksmīgi tās atradām, pierakstījāmies, ieriktējāmies piešķirtajā istabā un aizkāpām atpakaļ uz centru pēc numuriem. Norčam lielākais kreņķis bija, vai tiešām jāņem līdzi nolikumā paredzētā krūzīte, bet es sabijos, ka nav iedotas spraužamās adatas, ar ko numurus piekabināt. Tomēr viss atrisinājās, pēc tam vakariņas, un pirms plkst.22 jau devos čučēt.

Miegs īsti labs tomēr nebija, kā jau pirms startiem ierasts. Cēlāmies nedaudz pēc plkst.3, lai laicīgi pabrokastotu un vēders startā nebūtu pārāk smags. Tikko paēdām, sākās traks gāziens – taisni laikā, lai nebūtu jāsatraucas, ka varētu būt par maz dubļu trasē. Uztaisījām kārtīgu sprintu tumsā pa peļķēm, lai tiktu atpakaļ istabā, savācām mantas un devāmies uz 2 km attālo starta vietu pa visu lietu, kas gan nedaudz sāka pierimt. No priekšlaicīgas izmirkšanas mūs gan paglāba laipna jauniete, kura ar auto mūs aizvizināja līdz starta placim :) . Tad jau arī lietus beidzās, bet gaiss bija pilns mitruma, par laimi, nebija pārāk karsti.

Ar mugursomu skriet nav nekas patīkams, bet ultrā bez tās grūti iztikt, viskautkas jāņem līdzi. Tā nu somā biju iekrāvis 2 puslitra pudeles ar vitargo maisījumu (2 vēl aizsūtīju uz 43.kilometru), 3 elektrolītu želejas, 3 dubultkafijas želejas, obligāto folijas segu, plāksterus, ibumetīnu, pretnoberzumu smēri, karti, maku un telefonu.

Kā par brīnumu, šoreiz startā īpaša stresa nebija – varbūt tāpēc, ka nezināju, kas sagaida. Pirmie pāris kilometri gāja lejup no kalna un tīri raiti, ap 5min/km. Tālāk jau brīžiem bija jāskrien pret kalnu, uzreiz kājas piedzinās, bet nekā īpaši traka un nākamos 8 km turpināju ar ātrumu zem 6min/km. Ap 7.kilometru bija krustojums, kurā īsti nevarēja saprast, skriet taisni vai pa kreisi. daži aizmauca taisni, un pēc kāda laika varen pikti rikšoja atpakaļ. Sekoju zinātājiem un trāpīju pareizi. Kaut kur ap 10.kilometru man viens čalis apjautājās, vai esot bijis kaut kāds čips kaut kur jāliek. Apbēdināju, ka bijis jāliek gan (kā dzirdēju, vēlāk gan viņam paveicies, ka manuālie reģistrētāji viņa rezultātu piefiksējuši).

Tā arī turpinājās labs riksis līdz 14.kilometram, kad prieki beidzās, jo bija priekšā nepārvarama purva peļķe un nācās piesmelt kurpes. Drīz pēc tam bija jārāpjas gandrīz vertikālā, dubļainā nogāzē, kas izgaisināja visas cerības par kaut kāda ātruma uzturēšanu. Tad jau pie Ērgļu klintīm pienāca pirmā ēdināšanas vieta, kurā ieskrēju vēl tīri svaigs.

Ik pa brīdim varēja manīt lērumiem gaileņu. Sākumā tās priecēja acis, bet vēlāk jau sāka smagi kaitināt, jo man kā sēņu maniakam šogad bekot bija sanācis tikai vien reizi. Atslodzei ik pa brīdim kājas paglāstīja nātres, nebeidzamie dubļi jautri žļurkstēja, kalni un trepes sāka apnikt, mitrums nāca no augšas un apakšas.

Drīz pēc pirmā kontrolpunkta kopā ar dažiem citiem aizšāvu pa nepareizu taku, jo kāds gādīgs cilvēks vai vējš bija nolauzis virziena bultiņu. Par laimi, jaukas meitenes pa gabalu pakliedza, ka nepareizs ceļš, un ātri atgriezos trasē.

Līdz kādam 40.kilometram trase gāja galvenokārt gar Gauju. Dažām mazajām upītēm tiltu nebija vispār, vienai tilts bija iebrucis un gar tā malu bija diezgan sarežģīti uzrāpties, viens tilts bija gaužām aizdomīgs un šķībs, pa to pārgāju lēnām, turoties pie iepuvušajām margām. Vēlāk vienā vietā pār gravu bija baļķis, bet ar piekusušām kājām pa to iet tomēr neriskēju un bridu vien upītei pāri.

Pēc maratona distances pieveikšanas jutos vēl tīri ok, kaut arī nogurumu jau sāku manīt. Pēc tam sākās gandrīz 20 km posms gar Amatu – ļoti daudz skaistu skatu, bet takas aizaugušas, nogāzes slidenas, vietām akmeņi un celmi, aiz viena aizķēros un pamatīgi nomaucos, salaužot īkšķa nagu un gandrīz pazaudējot pudeles, kas izmuka no somas un aizripoja pa nogāzi – brikšņos nebija viegli tās izmakšķerēt.

Te jau palika skriet grūti, bet vēl turējos. No kāda 55.kilometra līdz 65.kilometram turējos astē vienai izturīgai dāmai, bija daudz labi skrienam grants ceļu, bet īsti spēka labai skriešanai vairs nebija un jau kāpu pat pavisam lēzenos kalniņos. Šajā posmā nomaucos vēl vienu reizi, šoreiz uz slideniem zariem izcirtumā. Bija arī jauks brīdis – meitene pļavā pie maza galdiņa, kas salēja ūdentiņu un cienāja ar pašas lasītām jāņogām.

Nu sākās pats labums, pārplīsa tulznas uz pēdām un gūžas jau ļodzījās. Pārmaiņus skrēju, gāju, rāpos, slidinājos. Tagad jau katra gailene, ko ieraudzīju, gandrīz izraisīja krampjus, bet katrs kalns smagu nopūtu. Ap 70.kilometru, ieraugot, ka vēl jākāpj pa Žagarkalna milzu nogāzēm, gandrīz pielaidu bikses. Kaut kā uzrāpos, pēdējā kontrolpunktā vēl uzpildījos un devos finiša posmā.

Pēdējie 10 km pagāja gandrīz tikai ejot, jo katrs mēģinājums skriet saskārās ar asu protestu no gūžu puses, pēdas un īkšķis arī nejutās neko omulīgi. šajā posmā mani daudzi apdzina, kas omu neuzlaboja, bet kārpījos vien tālāk. Pēdējos 3 km jau pat paiet bija grūti, traki gribējās apsēsties vai pagulēt. Pēdējo km gāju kopā ar jaunu jauku dāmu un večuku, visiem bija grūti, bet kaut kā pa pēdējām kāpnēm uzrāpāmies un veiksmīgi finišējām.

Rezultātā 78-81 km (pulksteņa un kartes dati atšķīrās) pieveikti 10:43:17. Izcīnīta 74.vieta no 121, vecuma grupā 38.vieta no 54.
Nākamgad rezultātu derētu uzlabot, bet pieredze nenovērtējama.

Zilonis tumsā. Mana pirmā ultra

Skrējiens “Zilonis tumsā” nebija manu prioritāro skrējienu sarakstā līdz brīdim, kad Skrējēju ballē laimēju tajā dalību. Lai gan pilsētā es bieži skrienu pa tumsu ļoti vēlu vakarā, skriešana mežā pa nakti mani biedēja. Zināju, ka visi ātri aizskries un pametīs mani mežā vienu. Marķējumu saskatīt man būs grūti. Nomaldīšanās iespējamība tuva 100%.

Turpmāko pusgadu par šo pasākumu nedomāju. Zināju, ka man ir garantēta dalība, un ka noteikti piedalīšos. Vienīgi nezināju, cik garu distanci skriešu. Atliku reģistrēšanos uz pēdējo brīdi. Pavasaris pagāja, gatavojoties maratonam. Jo garākas distances skrēju, jo īsākas gribējās skriet. Pēc noskrietiem trīs “Noskrien ziemu” posmiem, Uldzhas apkopotajā “Satelītu” reitingā atrados saraksta augšpusē.  Gudroju, varbūt Zilonī skriet satelītu? Nebūs ilgi jāmokās. No otras puses skatoties, kad es vēl saņemšos, lai noskrietu ultru? Vairāk gan meklēju argumentus, lai neskrietu to ultru. Arguments neskriešanai varētu būt kontrollaiks. Tomēr 10 stundas, šķita pietiekami daudz, lai arī es varētu šo distanci pieveikt. Bet varbūt tikai ātrie pieteikušies, un nebūtu forši, ja organizatoriem būs mani finišā jāgaida papildus 2 stundas. Pētu dalībnieku sarakstu. Nē, nav tik traki, ir arī Divplākšņu tempa skrējēji.  Lai nu tā būtu, pieteicos garākajai distancei. Būs man arī viena ultra.

Aizņemos no Gunas mugursomu, sapakoju to ar drēbēm, želejām, batoniņiem un dzeršanas sistēmu. Nedaudz pastresoju par folija segas un sarkanā gaismas luktura neesamību, bet līdz startam arī tie atrodas.

Manā vecuma grupā esam pieteikušās tikai 2 dalībnieces – es un Zanda. Mēģinu Zandu apvārdot, ka jāskrien kopā. Lai gan Zandai ir jau ultru pieredze, un viņa šogad skrien ātrāk nekā es, mēģinu iestāstīt, ka kopā skriet būs jautrāk, un ka finišā viņu pa priekšu palaidīšu.  Sadalām vietas jau pirms starta. Lūdzu, lai vismaz mani nepamet, kamēr tumsa.

Pulcējamies uz startu. Pūš neganti auksts vējš. Nolemjam uzvilkt jakas. Starts. Jau pirmajā kilometrā Zanda saka, ka jāpiestāj, jo jānovelk jaka. Viņa liek to novilkt arī man. Tā skrienam pļāpājot, līdz vienā brīdī saprotam, ka ap mums vairs nav neviena skrējēja vai nūjotāja. Marķējumu arī kādu brīdi neesam redzējušas. Paliek neomulīgi.

1_bilde

Divplākšņi startā gatavi lidojumam

Startā telefonā biju uzlikusi sekošanu Endomondo trasei. Paldies, Alx, par šo iespēju. Secinām, ka esam aizskrējušas tālu prom no trases, ļoti tālu. Skrienam atpakaļ. Bijām noskrējušas liekus 4 kilometrus un pazaudējušas pusstundu.  Neko darīt, turpinām ceļu.

Nogriežoties no grantētā ceļa mežā, secinām, ka marķējums forši atspīd, un tam var viegli izsekot. Pēc kāda brīža sākas kultūras kilometrs, kas izpaužas kā skriešana pār purvu, lekšanu pār sagāzušiem kokiem, pārvietošanos pār izcirtumu bezceļa apstākļos. Lai arī šim kultūras kilometram ir fiksētas beigas, tas tomēr vēl turpinās vairāku kilometru garumā. Jūtu, ka Zandai īsti nepadodas pārvietošanās šajā bezceļu apvidū, līdz vienā brīdī viņa paziņo, ka grib “piekāst” šo ziloni. Lai arī slapjumi beidzas, taka joprojām ir šaura un grūti skrienama. Mūsu temps ir kļuvis pavisam lēns. Sāk palikt auksti.

Kādā pagriezienā Zanda pamana zemē nomestu orientēšanās kontrolpunkta prizmu. Paskrienot tālāk, pamanām arī pašu kontrolpunktu, bet nav kur atzīmēties. Paceļam atrasto prizmu, nedaudz pameklējam atzīmēšanās kompostieri. Neatrodam. Sazvanām Vilmāru un paziņojam konstatētos apstākļus. Šis izbrīnīts jautā, ko tad pārējie darījuši? Ļauj mums skriet tālāk.

Nonākam pirmajā uzkodu punktā. Uzzinām, ka kontrolpunkts nav bijis pat līderim un ka nomaldījušies ir arī igauņi. Nedaudz iestiprināmies, uzvelkam atkal jakas un dodamies tālāk. Zanda ieminās, ka purva slapjumos ir satraumējusi kāju un sāp vecā kaite. Bažīgi skatos pulkstenī. Vajadzētu tā kā skriet un atgūt nokavēto laiku, bet Zanda saka, ka viņa šo pasākumu vairāk uztverot kā pārgājienu. Viņai ejot kāja nesāpot. Ieminos, ka ar iešanu vien mēs kontrollaikā neiekļausimies. Sākam skriet un tad Zanda sāpīgi atsit kāju pret akmeni. Nav labi. Zanda jau runā, ka varbūt nākamajā kontrolpunktā stāšoties ārā. Sāku sarunu ar sevi. Ko man darīt? Skriet kopā ar Zandu, kā bijām sarunājušas, vai doties tālāk vienai. Līdz nākamajam kontrolpunktam vairāk nekā 15 km. Skriešana vienatnē tumsā mani biedē, atstāt Zandu vienu arī negribas. Negribas arī galīgi “norakt” šo pasākumu, nefinišējot kontrollaikā. Saņemu drosmi un pasaku Zandai, ka es atdalos.

Skriešana vienatnē nemaz neizrādās tik traka. Marķējums ir labi izsekojams. Pārdzīvoju par Zandu. Ceru, ka viņa saņemsies. Tumsā skrienot pa smilšaino stigu, tā liekas skrienama. Pie gaismas, skrienot jau pa citu smilšainu ceļu, jau vairs nemaz neliekas, ka ir iespējams pa tām smiltīm paskriet. Nonākot otrajā punktā, uzzinu, ka nākamie skrējēji pirms manis ir 10-15 minūšu attālumā. Tas priecē. Nešaubos, ka panākšu. Nedaudz mulsina noskrietie kilometri. Meitenes saka, ka šis 33. km, citi skrējēji esot minējuši, ka vajadzētu būt 35., 36. kilometram. Otrais variants man šķiet ticamāks.

Ir uzaususi gaisma. Lukturis tiek ielikts mugursomā. Turpmāk jāseko lentām. Tās ir nedaudz grūtāk saskatīt, bet sūdzēties par marķējuma trūkumu būtu grēks. Skrienu un domāju, kur tie kontrolpunkti, kuros jāatzīmējas. Vai tikai kādam neesmu paskrējusi garām? Pēc neilga brīža vienu arī sastopu. Pieskrienu un nevaru saprast, kurā rūtiņā jāatzīmējas? Atzīmējos tukšajā ailītē. Padomāju un paskrienu atpakaļ, kas tur gan vēl bija rakstīts? Atrodu vajadzīgo nosaukumu un atzīmējos kontrolkartiņā vēlreiz. Turpinās skrējiens pa smilšainām stigām. Vēroju jaunaudzes un saprotu, ka stigas uzartas ugunsdrošības nolūkā. Jaunaudzi nomaina jau pieaudzis mežs. Te taču varēja to stigu neart, bet uzartajai smilšainajai stigai gals nav saskatāms. Kad trase nogriezusies uz grants ceļa, pamanu priekšā kādu skrienam. Nopriecājos, ka neesmu mežā viena – ka vēl kāds bez manis arī ir trasē. Panāku Intu un Agnesi.

Trešajā uzkodu punktā nonāku ar domu, ka līdz finišam ir tikai 15 km, un ka man ir pietiekami daudz laika, lai iekļautos kontrollaikā. Diemžēl tieku apbēdināta, jo līdz finišam esot vismaz 18 km. Tas liecina par to, ka būs jāiespringst, lai laikā nokļūtu finišā.  Turpinu ceļu. Vienīgā bilde, kuru uzņemu trasē, ir koka tiltiņš. Tas bija pietiekami stabils un skrienams.  Kamēr to bildēju, tikmēr meitenes mani atkal panāca. Uzzinājušas, cik kilometru līdz finišam, viņas ieslēdza turbo ātrumu.

2.bilde. Foršais tiltiņš.

Foršais tiltiņš

Pēdējā posmā līdz finišam nodarbojos ar rēķināšanu, iekļaušos kontrollaikā vai neiekļaušos. Pašai sev par pārsteigumu, es joprojām virzījos uz priekšu vairāk skriešus nekā iešus, bet tie kilometri dila ļoti lēni. Bija skaidrs, ka Endomondo samērīs vairāk kilometru nekā organizatori solījuši, tad vēl jāpieskaita sākumā lieki noskrietie kilometri. Kā lai zina, cik kilometru līdz finišam? Pēc brīža panāku puisi. Pajautāju viņa domas par to, cik tālu līdz finišam. Viņam neesot ne jausmas. Mana versija – no 1 līdz 5 kilometri, jo Endomondo saka, ka ir noskrieti jau 66 km. Pie 69. km joprojām nav nekādas skaidrības, cik tālu līdz finišam, bet līdz kontrollaika beigām vairs tikai 10 minūtes.  Garām paskrien Agnese. Ja zinātu, ka finišs ir tuvu, tad varētu saņemties. Nenoticu drīzam finišam. Kad ieraugu pēdējā kilometra atzīmi, bija atlikušas vairs tikai 2 minūtes. Finišēju 10h 4 minūtēs. Nedaudz saskumstu par tām pārtērētām 4 minūtēm.

Atkrītu zālē. Viss. Skrējiens ir beidzies. Par šo varoņdarbu gribētos medaļu, bet šoreiz tāda nav paredzēta. Žēl.

Pēc mirkļa arī apbalvošana. Tā sākas ar loteriju. Nopriecājos, ka Suunto pulksteni iegūst puisis, kas tajā mirklī finišē un kurš man trasē atbildēja, ka viņam neesot ne jausmas, cik tālu līdz finišam.

Zināju, ka savā vecuma grupā esmu finišējusi pirmā, bet nebiju pārliecināta, ka mani apbalvos. Nonākšana uz pjedestāla sagādāja patiesu gandarījumu par pieveikto distanci un mežā pavadīto nakti.

3. bilde. Pjedestāls.

Pjedestāls

Kopsavilkums un secinājumi

Prieks, ka nepalaidu garām dāvāto iespēju noskriet ultru.

Kopā skriešana novērš uzmanību no sekošanas līdzi marķējumam, kā rezultātā noskrieti vairāki lieki kilometri. Kopumā tumsā izsekot marķējumam bija daudz vieglāk, nekā skrienot pa gaismu.

Skrienot pa tumsu, nav nemaz tik bailīgi, pat tad, kad apkārt nav citu skrējēju.

Ar mīļākajiem apaviem var purvus izbrist un pat upītes pārbrist ar sausām kājām.

Bija forši!

ITBS dienasgrāmata

Jau agrā bērnībā apgūstam prasmi – pieturēt (-ties) un palaist – tad, kad, mēģinot nostāvēt, izdomājam, kad jāpieturas pie gultiņas malas un kad to var droši laist vaļā. Šī prasme lieti noder pieaugušo dzīvē, kad ir jāatlaiž lietas, kas uz brīdi traucē vai apgrūtina. To var teikt gan par nestrādājošām attiecībām, nepatīkamu darbu, kaitīgiem ieradumiem, gan vēl virkni visādām citām lietām. Man jaunais gads lika palaist vaļīgāk skriešanu un 2016.gadā sasapņotos skriešanas mērķus, piespēlēdams iliotibiālās saites iekaisumu jeb ITBS. Var teikt, ka citādāk kā vien no savām kļūdām es nemācos. Tad nu no šī es beidzot saprotu, ka plika skriešana nekam neder – jāstiprina arī pārējie muskuļi, kas skrienot netiek īpaši nodarbināti. Īsāk sakot – pie ITBS izredzes tikt ir tiem skrējējiem, kam vāji dibena un augšstilbu aizmugures un sānu muskulatūra.

itbs

Iliotibiālā saite

Problēmas būtība īsumā un amatieru valodā. ITB ir gara saite, kas stiepjas gar kājas augštilba ārpusi no gurna līdz celim. Skrējējiem lielākoties skriešanas laikā tiek trenēti kvadricepsi un ikri. Ja netiek taisīti speciālie vingrinājumi, tad sēžamvietas un augšstilbu sānu un aizmugures muskulatūra nav diez ko attīstīta un skrējiena laikā nestrādā, liekot “pārstrādāties” pieminētajai saitei. Kad šī pārstrādājas, sāk sāpēt, visbiežāk ceļgala ārmalā. Pārstrādāties var neadekvātas slodzes laikā, kā, piemēram, man gadījās – vecgada pēdējā dienā noskriet 98.2 km. Iespētais cēla manu pašapziņu un bravūrību, tamdēļ neveltīju pietiekami ilgu laiku atpūtai un ķēros pie nākamajiem varoņdarbiem, kā, piemēram, Babītes ezera apskriešana divas nedēļas vēlāk, kas laikam arī izrādījās liktenīgais skrējiens. Kaites saārstēšanai jāierēķina 2-6 mēneši, kas nav maz, piekritīsiet.

31.12.2015. Notešu savas dzīves varoņdarbu – 98.2 km Laulasmaa, bez īpašam problēmām. Skriešana pa 1km garu apli, visu laiku uz rinķi vien.

01.01. 1km jeb stīvā jūdze Tallinā, nevaru paskriet, sāp ceļi, ātri eju.

03.01. 4km lēnām kopā ar Andu, neatceros ko īpašu no sajūtām.

Drīz sāka sāpēt labā pēda un saite, taču ātri pāriet. Nekādas īpaši garas distances neskrienu.

17.01. Apkārt Babītes ezeram 37km, jau ap 24.-26. km diskomforts, bet uz beigām vēl izdodas uzsprintot. Nenolasu šo kā brīdinājumu, ka vajadzētu iepauzēt.

21.01. Aizskrienu gan uz, gan no darba pa 7km katrā virzienā.

23.01. 24 km Priekuļos. Pēc diviem apļiem 16.km asas sāpes kreisajā celī. Turpinu, kas, iespējams, ir liela kļūda. Dur ik pa laikam atlikušajos 8km līdz finišam. Brīžam pāreju soļos, tas nepakavē tikt pie otrās vietas starp dāmām. Sāp arī pēc skrējiena.

Pa nedēļu skrienu vairākas reizes līdz 10km bez problēmām. Vienīgi vienu dienu skrienu gan uz, gan no darba, atpakaļceļā celis drusku smeldzīgs.

31.01. Izgāju uz garo, ap 16.km saka sāpēt, mocīju vēl 2km līdz mājām. Sāpīgi ļoti. Man sāk pielekt, ka kaut kas nav ok.

01.02. 40km ar riteni, drusku jūt celi. Visu nedēļu neskrienu. Naiva cerība, ka ar to būs pietiekami, lai atgūtos.

06.02. Centiens apskriet Lubānu, sanāk tikai 7.5 km, sāk sāpēt. Daļa vēl ar velo, pēdējā daļa ar auto.

DSC_0882.jpg

Ap Lubānu, optimistiskais sākums

07.02 Magnēts, jūt jau pirmajos km, lielāko daļu nostaigāju.

08.02. Sarunāju ar InguK aizņemties viņas rulli, kamēr manējais ceļo no Ķīnas.

09.02. Dodos pie Ingas dziedināties ar tautasdziesmu un ietrāpu arī Om healing sesijā. Lai iet netradicionālā medicīna!

10.02. Noskrienu 5km, nesāp.

11.02 Beidzot uzrunāju vairākus skrējējus, kas arī ar šo ir saskārušies, iztaujāju par pieredzi. Jēziņ, cik mūsu ir daudz! Piesakos pie Kristīnes ciemos uz Kustību telpu uz masāžu un teipošanu. Skrienu no kino uz mājām, jau pēc ceturtā km sajūta, ka celis pulsē, pēdējais km sāp.

13.02. Magnēts – lielāko daļu noskrienu, kopā gandrīz 8km. Nesāp.

Jau vingroju kādu nedēļu, rullējos, vakar sāku dzert tabletes, lieku Olfen plāksteri.

Katja saka, ka skrienot sadzīst ātrāk.

14.02. Magnēts – noskrienu 10, nesāp, lai gan kaut ko drusku jūtu.

16.02. Skrienu uz darbu, pēc piektā km viegla smeldzīte ir, bet līdz sāpēm nenonāku.

Visu laiku pārdomas, ko darīt ar NZ2 – pārrakstīties uz 8 vai arī skriet garo un izstāties tad, kad sāk sāpēt? To laikam sauc par kluso cerību, taču dušā sev šorīt saku: “Piekāst reitingus!”

Vakarā aizeju uz masāžu, tieku pie zilumiem un smuka teipa.

teips.jpg

Teips, ar kuru pat gribas valkāt svārkus un caurspīdīgas zeķubikses

17.02. Izlemju no rīta, ka pārreģistrēšos 8 km. Tieši tā – piekāst reitingus! Vakarā pie Valtera eju pirtī un āliņģī, lai gan fizioterapeite īsti neieteica teipa dēļ.

18.02. No rīta uz darbu veļuks, vakarā pie un no Vizbulītes taisos skriet. Vēl neesmu pārreģistrējusies no 24 uz 8km. Pie Vizbulītes no problem, mājup – uz beigām jau iemetās smeldzīte. Solis liekas tizls, kaut kā jocīgi liekas un lēns temps galīgi.

19.02. No rīta neskrienu uz darbu, kā biju plānojusi, bet gan braucu ar trambuli. Pa dienu ar ričuku pie Kristīnes pavingrot. Jēziņ, kā nomocījos! Un šitais tagad būs jādara katru dienu? Atpakaļ knapi atminos un atlikusī diena drusku tāds stand by stāvoklis. Motivēju sevi, ka tuvojas vasara un dibens izskatīsies labāk. Nopietni jāpadomā, vai rīt pirms Priekuļiem šito eksekūciju izveikt (nevarēs tak paskriet!). Robertam aizrakstīju, lai pārreģistrē, šis saka, lai rīt pieejot. Man jau aizdomas, ka nepieiešu, bet izstāšos kaut kad.

20.02. Es tomēr saņēmos un pārreģistrējos. Nobliezu vienu apli bez nekādām problēmām, augšā, lejā, augšā, lejā, pagriezieni, viss, kā nākas. Sāpe mani nenoķēra, laikam skrēju pārāk ātri. Bišku smeldzīte laikam uz beigām piezagās gan, tamdēļ laimīga finišēju pēc viena apļa. Atkal apstiprinās tas, ka mīkstais segums ir ok. Tieku pat pie otrās vietas grupā. Pirts un upīte ir super duper. Vakarā saņemos ITB vingrinājumiem, pēc tam tik vakariņas.

21.02. Pastaiga ar varzu pa Ziemassvētku kauju vietām. Vakarā ITB vingrojumi. Pabeidzu Airtal pretiekaisuma tablešu kursu.

22.02. Varu atzīmēt, ka jau mēnesi kopā esmu pavadījusi ar ITBS, kopš pirmo reizi man gauža sāpe iedūrās Noskrien ziemu pirmajā posmā. Ar velo uz darbu, iešu pie Kristīnes masēties. Visu laiku jūtu teipu, patīkama sajūta. Pēc masāžas kāja reāli zila, varēs vakarā nerullēties. Noņem man teipu, vakarā skrienu mājās bez. Protams, ap kādu 6.km smeldzīte ir klāt. Izvingrojos uz vella paraušanu, nav tik traki vairs jāsten. Uzlīmēju Olfen plāksteri, drošs paliek nedrošs, notinu ar skoču, lai pa nakti nenokrīt. Esmu īgna, jo sev iedevu mēnesi laika tikt atpakaļ uz strīpas.

23.02. No rīta jāskrien atpakaļ uz darbu. Veselais saprāts saka, ka prātīgāk būtu tramvajs (jo ritenis palika darbā), bet man tukšs e-talons un visas jakas un mēteļi jau ir aizvizināti šitādā veidā uz darbu. Startēju agrāk, lai varu pagūt arī aiziet, ja nu kas. Ap 5.km smeldzīte ir klāt, taču līdz darbam tieku. Vajadzētu vienreiz saņemties un nomest to asfaltu, palikt tik pie meža ceļiem. Mjā, un smeldzīte ir ar mani arī atlikušo dienu. Nez, vai prātīgi rīt pievienoties uz treila skrējienu, varbūt labāk pameditēt. Vakarā izmetu garāku lociņu ar velo, pavingroju un dodos drīz pie miera.

24.02. Šodien pirmā fizikālā terapija ar ultraskaņu. Šķiet, ka smeldz visu dienu un baidos, ka Rīgas rogainingā komandai “Eža kažociņš” var nākties startēt kā “Eža puskažociņš”. Vakarā tomēr nepievienojos uz Dzintara treilu, dodu celim atpūtu. Novingrojos atkal līka.

25.02. Otrā fizikālā terapija, no paša rīta, aizripoju ar velo. Pagaidām vēl 4 min, drīz jau palielinās dozu un ilgumu. Šovakar gribu pa zemi paskriet, laikam ņemšu priekšā Daugavmalu pie Dienvidu tilta. Aizbraucu tomēr uz Biķerniekiem un skrienu pa tumšo mežu ar lukturi. Patīk! Izspiežu nepilnus 9km, beigas smeldzīgas. Eh, skumīgi. Mājās jāsaņemas uz vingrošanu, jo šķiet – kāda gan jēga.

26.02. Trešā fizikālā terapija, nu jau 6 min. Ritenis mans draugs abos virzienos. Gribu skriet, bet liedzu to prieku – rīt izskriešos mežā. Pieņemu lēmumu rogainingā startēt 4h nevis 6h distancē. Piereģistrēju komandu “Visneiedomājamākie šķībšķautņi”. Vingroju sparīgi gandrīz stundu. Viktors atsūta peptalk: “Relax, it’s Friday!” Man jāsmejas.

27.02. Noskrienu Magnētā 8.6km un nepieredzu arī smeldzi. Bija gan kalnā augšā, gan lejā. Lieliski!:) Pēcpusdienā saņemos uz īso vingrošanu.

28.02. Sešītis Biķerniekos, drusku pamoku slīpo smilšu stadionu, nepatīk, liekas, ka būs smeldzīgs. Vakarā drusku apātija, bet saņemos uz garo vingrošanu.

29.02. Ceturtā fizikālā, arī 6 min. Uz darbu un no minos, šodien neskriešu. Celis liekas mazliet jutīgs tāpat. Pēc vingrošanas pie spoguļa pamanu, ka man ir presīte! Aiziet diskusija pie workouta, ka mūsos katrā slēpjas sešpaka.

01.03. Piektā fizikālā, 6 min. Ar māsiņu parunājam par riteņbraukšanu, viņa ieinteresējās, skatoties uz manu ietērpu. Man nepatīk, ka vakar ceļa ārpuse šķita smeldzīga. Vispār man tas pasākums sāk krist uz nerva. Izskatās, ka nākamā NZ arī būs īsā versija. No otras puses nav sirdsapziņas pārmetumu par to, ka neskrienu. Šodien arī neplānoju un rīt visticamāk arī nesanāks. Aizvilkos uz pastu pēc sava putu ruļļa un atdevu Ingai viņas kopā ar cepumiņiem.

Ar privāto moku rīku

Ar privāto moku rīku

02.03. Sestā fizikālā, 6 min. No rīta velo, vakarā pirts un kanāls, pēc tam minimālā rehabilitācijas programma (vingrošana).

03.03. Uz ARS un darbu skrienu. Protams, sasāpas. Pirmos km visu laiku gaidu, kad tad nu sāpēs, un arī sagaidīju. Septītā US terapija 6 min. Jūtu to celi visu dienu. Vakarā ar velo uz kino un pašā vakarā pavingroju. Man ir apņemšanās, kamēr sāp, darīt to katru dienu. Dienas atziņa (un ne jau pirmo reizi) – jāizvairās no asfalta. Piesakos uz NZ 8km.

04.03. Velo uz ARS. Vakarā paskrienam pie Mareka 4km, sāpi nenoķeru, karsēšanās pirtiņā, pēc tam arī vingroju.

05.03. Uz Magnētu, bišku zem 10, nesāp, bet smeldz biki. Pēc tam velo un vingrojumi.

06.03. Tomēr arī šodien sagribu paskriet pa mežu. Kopumā tik labi jūtos, ka pēc garās distances vēl atsildos un kopā savācu mazliet vairāk nekā 12km. Urā! Vakarā, protams, prieks tiek atzīmēts ar vingrošanu.

07.03. Velo uz ARS fizikālo terapiju, darbu, vakarā trambuls mājā. Vingrojam un rullējamies, ciskas zilumainas no iepriekšējās reizes.

08.03. Uz ARS un darbu nākas skriet, jo ritenis palika darbā. Skrienu pēc iespējas pa zālienu, varbūt, ka puse uz pusi sanāk. Nekas nesāp, nekas nesmeldz. Saņemu pēdējo FT celim. Izskatās, ka ļaunākais ir jau aiz muguras. Protams, prāts vēl neatslābst, un skrienot šķiet, ka tūliņ, tūliņ būs sāpīte klāt, bet šoreiz ne… 8.marts tak, superpozitīvi!:) Līdz galam noticēšu, kad varēšu 20km noskriet un nekas nesāpēs. Šodien ir apritējis akurāt mēnesis un 2 nedēļas, kuru laikā esmu noskrējusi 210km. Pēcpusdienā aizbraucu pie Kristīnes vēlreiz noteipoties, šoreiz drusku mazāks teips, tiek arī īkšķim kreisajam.

09.03. Diena bez velo un bez skriešanas, vakarā tikai vingrošana. Diezgan intensīva, piere slapja.

10.03. Kājas jau dīžājas, gribas skriet pār tiltiem. Vēl svārstos un sevi mazliet atrunāju, bet man šķiet, ka lūzīšu. Man tak jāsaprot, kādā stāvoklī esmu!

Bļāviens!!!!!! MR uzrāda kaut kādu meniska plīsumu. Man liela bēda, skumjas un bezjēdzīguma sajūta. Aizskrienu, drīzāk aizvelkos mājās, jau pirms skrējiena šķiet, ka celis sāp visās iespējamās malās. Pierakstos uz nākamo dienu pie ārsta. Vakarā savu skābumu mēģinu likvidēt ciemojoties, bet drusku vēl ir. Pavingroju īso programmu, paguļu uz adatu matracīša un gaidu jaunu dienu.

11.03. No rīta aizguļos (bāc, es tak aizmirsu modinātāju uzlikt!), skrienu tempo un nokavēju darbu tik par 10 min. Uz beigām man šķiet, ka mazā smeldzītē iedzīvojos. Gandrīz vai patīk, ka vismaz sāp tā kaite, ko ārstēju. Aizdodos ar savu MR disku un izrakstu pie ārsta. Viņš iepriecina! Jaunais MR aparāts esot tik jaudīgs, ka uzrādot bieži to, ko vecie neierauga. Tas īsti neesot pat plīsums, bet izmaiņas struktūrā. Tas turklāt vēl atrodas taja meniska daļā, kas ir apasiņota, tātad teorētiski var sadzīt. Tagad neko nevajag darīt. Jāsāp vispār būtu otrā pusē, ja šis man ko kaitētu. Jēeeij! Prieks ir atkal atpakaļ! Turpināt darboties pie ITBS dziedināšanas. Vakarā atkal dziedināšos ar tautasdziesmām.

12.03. Braucam uz Priekuļiem noskriet ziemu trešo reizi. Skriešu īso distanci un esmu pārliecināta, ka pareizs lēmums. Es tak varēšu ilgāk mierīgi sutināties pirtiņā! Noskrienu kā trešā. Āķis drusku lūpā pa vidam iemetas un es mačojos ar pāris SUUNTO dāmām. Vienai ielieku, otrai neizdodas. Pēc tam vēl drusku uztipinu, šķiet, ka maza smeldzīte ir. Vakarā izlaižu vingrinājumus, jo aizeju uz kino un pārāk vēlu esmu mājās.

13.03. Magnēts Šmerlī. Pa mežu man patīk skriet, saskrienu kopumā 14 km. 20nieks vairs nav tālu.:) Pēcāk vingroju pa pilnu programmu, arī par vakardienu.

14.03. Diena bez skriešanas, īsā vingrošanas programma.

15.03. Mājup skriešu un beidzot nebaidīšos palaist pāri pa tiltiem. 12.8km.

16.03. Neko fizisku nedaru, tik pavingroju vakarā.

17.03. Skrienu no rīta uz darbu, šķiet, ka mazliet smeldz. Īsti nevar saprast. Iespringstu par to, ko stāstīt skriešanas skolā mazliet. Vakarā neplānoti ar velo 40km, vingrošanu izlaižu.

18.03. No rīta atbraucu ar riteni. Pēcpusdienā mašīnai koks uz kapota. Nepatīkami. Vakarā pirts. Vingrošana un  skriešana tiek izlaistas, cenšos pirtī relaksēties.

19.03. Tieku galā ar mašīnu (aizvedu uz servisu), Lattelecom skriešanas skolu un izlieku uzkrāto neforšo saspringumu pa promenādi 10km. Asfalts un nesāp! Vakarā zemes stundas ietvaros 1h pavingroju.

20.03. Iešana uz bibliotēku kopā ar brāļiem, māsu (varza) un pēc tam Magnēts. Nepilni 14km. Labi skrējās. Nepavingroju, jo izrubījos ap 20.

21.03. Skrienu uz darbu. Vakarā ar velo pārsalstu pa ceļam uz tiešās pirkšanas pulciņu pēc produktiem un uz mājām. Saņemos pusstundiņu pavingrot.

22.03. Neskrienu un nevingroju.

23.03. Piecītis pēc darba, bez starpgadījumiem.

24.03. Noskrienu 11km ar pieklājīgiem tempa km. Nekas nesāp. Es jau sen priecājos, ka esmu atbrīvojusies no ITBS.

25.03. Neskrienu un nevingroju, izpeldos.

26.03. Rīgas rogainings 4h ar noskrietiem 38 km. Urā! Es oficiāli esmu vesela.

 —
Pētot cauri, kad pēdējo reizi man ir sāpējis, secinu, ka atlabšana aizņēma 1.5 mēnešus jeb sešas nedēļas. Tā laikā cītīgi katru dienu vingroju un skrēju mazāk, pienākot sāpēm, metu mieru. Kopumā man šķiet, ka ITBS nāca kā svētība – pateicoties rehabilitācijas vingrinājumiem, būšu daudz labākā vispārējā fiziskajā formā uz sev nozīmīgiem startiem, nekā būtu tad, ja šo traumu nepiedzīvotu. Plus ieraudzīju savu presīti. Atceros, ka sākumā bija grūti izšķirties, kas labāk, ko pirmo – teipoties, fizikālā terapija ar ultraskaņu, masēties? Skriet, neskriet, cik? Vadījos pēc sajūtām. Teipi vizuāli ļoti skaisti, man patīk. Turpināšu vingrot un rullēties kā minimums reizi nedēļā, bet ideālā gadījumā saņemšos uz divām reizēm. Tā kā mīļie draugi gargabalnieki (īpaši, R-V pieveicēji) – esiet uzmanīgi, atpūtieties un šad tad pavingriniet arī citus muskuļus. Lai labi ripo!

© https://gunao.wordpress.com