Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Es šajā salā vēl atgriezīšos jeb TGC 125km

Saulriets ar skatu uz Teidi. No salas augstākās virsotnes Pico de las Nieves

Saulriets ar skatu uz Teidi. No salas augstākās virsotnes Pico de las Nieves

Jau pērn pēc finiša bija skaidrs, ka es šajā salā vēl atgriezīšos. Tāpēc pavisam loģiski šķita pieteikties uz iespējami garāko – normālo distanci jeb 125km. Tā kā pēdējos gados ziema Latvijai diemžēl iet ar līkumu, tad īpaši nebēdāju, ka ieilgušais rudens tiek pavadīts kaut kur citur. Protams, protams. Ziema šogad ieradās tieši tad, kad es biju prom, un es par to uz viņu biju dikti dusmīga. Bet vairs jau neko. Lai vai kā, bet iepriekšējās dienas vakarā, atverot Transgrankanārijas Facebook lapu, atklājās nebūt tie paši labākie jaunumi – tika izziņots, ka 42km distances starts ir pārcelts par 24 stundām, tas ir – uz sestdienas rītu, jo salā plosās negaiss, un tas nozīmē, ka visas īsās distances startē praktiski vienlaicīgi nākamajā rītā pēc mums. It kā jau nekas, bet mums nedaudz pajuka mašīnu loģistika, un citiem – arī atbalsts trasē, nemaz nerunājot par kooperēšanos ar ekipējumu.

Mūsu sala ir zem tā zaļganā negaisa plankuma

Mūsu sala ir zem tā zaļganā negaisa plankuma

Piektdienas rītā mūsu salas pusē (Maspalomas) debesis ir apmākušās, knapi +16°C, vējš, skats uz kalniem dikti žēlīgs, un piedevām ik pa brītiņam smidzina. Lai arī laika prognozi naktij un nākošajai dienai sola bez nokrišņiem un līdz pat +25°C, tā nevieš uzticību, ka tā tiešam būs un trasē nesalīšu. Nolemju, ka man tāpat kā dažiem puišiem vajag priekš šī skrējiena iegādāt rociņas, un tā vietā, lai visu dienu vārtītos pa gultu, ēstu un pūstos, es aizsoļoju atkārtotā ekskursijā uz expo. Melnās, smukās, orģinālās kolekcijas rociņas izpirktas, bet labi, būs man oranžas. Ja tā padomā, tad varētu jau nepirkt, bet, kurš gan iedomātos tās paņemt līdzi no mājām. Vēl tik tāds sīkums, kā jāsakrāmē somas, jāapēd vakariņas, nedaudz jāpaguļ un tad jau var sākt domāt par braukšanu uz startu.

01

Las Palmas. Galvaspilsētā ierodamies apmēram stundu pirms starta. Termometrs rāda, ka ir +17°C. Silts. Pludmalē valda karnevāla ballītes atmosfēra. Par to, ka šeit notiek sacensības, liecina tikai starta arka pludmalē un komentētājs, kurš visu laiku kaut ko runā. Tāpat neko nesaprotu. Hmm, bet kur ir tualetes? Nekur nevienu nemanu. Vai tiešām man būs jāpievienojas tiem vīriešu kārtas skrējējiem un jādodas apskatīt, kā tumsā izskatās okeāns? Vai arī jāpievienojas tiem, kuri stāv rindā vietējās kafejnīcās. Dīvaini. Atdodu māsai dūnu jaku, pārbaudu, vai brīdī, kad ieslēgšu lampu, ieslēgsies arī aizmugurējā sarkanā gaisma, un esmu gatava doties uz starta koridoru. Līdz startam nepilnas desmit minūtes. Stāvu un domāju, vai man tiešām nebūs starta bildes? Varētu jau palūgt kādam, lai mani nofotografē, bet tāds slinkums. Turpinu stāvēt un domāt, ka šis būs tas gads, kad man nebūs pirmsstarta bildes. Kā tad. Jāpamēģina sazvanīt māsu un palūgt, lai atnāk un mani nofotografē, protams, ja vien viņa jau nav aizgājusi labi tālu skatīties startu.

Starts

Starts

Starts. Diez, nine, ocho, seven, seis, five, cuatro, three, dos un, atskanot ¡Ay mi Gran Canaria! Grankanārijas vīru kora izpildījumā, tiek dots starts. Fonā grandiozs salūts. Ballīte ir sākusies. Protams, es zinu, ka pirmie trīs kilometri ir gar okeānu pa promenādi, bet kāpēc viņi ir pa smiltīm? Nopietni, jāskrien pa tām sasodītajām pludmales smiltīm, grr… Neciešu, neciešu tās pludmales smiltis! Tā jau ir forši skriet un skatīties uz priekšā mirgojošajām sarkanajām gaismiņām, kas izstiepušās pa visu pludmali. Bet tās smiltis. Kāpēc dažiem skrējējiem kājās ir plastmasas maisiņi? Nē, nu es saprotu, ka negrib, lai smiltis sabirst apavos vai arī negrib, lai kājas kļūst slapjas. Bet ticiet man, tā pludmale te ir paradīze, salīdzinot ar pērno salas otrā pusē. Paskrienam garām baznīcai, kuru atceros no pērnā gada ekskursijas pa galvaspilsētu. Tālāk laukā no pilsētas pa asfaltu. Te manas domas pārtrauc no aizmugures: “Čau!”. Tā, tā. Ko Dace te dara? Es domāju, ka viņa sen ir kaut kur priekšā. Izrādās, ka viņa startēja no pašām beigām, nomierinu, ka čipus startā nepārbaudīja, un no mugurpuses paspēju uzsaukt, ka viņai soma skrienot baigi kratās. Daces soma nav vienīgais, kas piesaista manu uzmanību. Arī tie daži skrējēji, kuri jau startā uzvilkuši lietus jaku un bikses. Nudien, uz pārējo fona izskatās dikti jocīgi. Es saprotu, ka jums te ir ziema, bet ir silts tik un tā. Vismaz pagaidām. Kārpoties augšā kaut kādā kalnā, izlemju, ka varētu tomēr mācīties no savām kļūdām, un no somas aizmugures ķeksēju nost tur pieāķētās nūjas. Smieklīgi jau no malas droši vien izskatījās, bet man nebija vēlmes, ne stāties, ne ņemt nost somu.

Pirmie kilometri pa promenādi

Pirmie kilometri pa promenādi

Nepagāja ne stunda pēc starta, kad es ieslēdzu savu lampu. It kā jau ārā nakts, tumsa, pilnmēness, bet apkārtējo skrējēju gaismas ir tik spožas, ka es visu redzu. It īpaši, ja ceļš visu laiku iet augšup. Varētu jau skriet pārējo lampu aizsegā, bet te sākās šaura taciņa lejup, un man nez kāpēc šķiet, ka šis varētu būt tas brīdis, kad jāsāk skriet savas lampas gaismā. Ja vien tālāk ceļš nevestu pa upes gultni, kas savukārt nozīmē akmeņus… Akmeņi, tiešām. Par ko atkal tā sasodītā upes gultne ar akmeņiem! Taka pa šo upi ir tik burvīga, ka pamanos samīļot zemi. Trīs blakus skrienošie čaļi apjautājas, vai viss kārtībā, divi no tiem palīdz piecelties. It kā nekas, bet patīkami. Nepagāja ne pusotra stunda, kad sapratu rociņu priekšrocības, tās var “novilkt” līdz plaukstām, jo, lai arī temperatūras sensors rāda +12°C, man ir karsti. Tumsa, lampiņu gaismas, takas, akmeņi, kaktusi, milzu agaves, pažobeles, tas ir viss, ko var saredzēt. Skrienu un vienā brīdī saprotu, ka manai gudrajai lampai nepatīk priekšā skrienošo atstarotāji. Nu labi, man arī. It īpaši tie, kuriem botu aizmugure spīd kā tāda atstarojošā veste. Jo mana gudrā lampa tai brīdī izdomā, ka ir diena, vai arī, ka es skatos kaut ko pavisam tuvu, un pārslēdz blāvo režīmu. Nē, nē. Ir nakts, tumsa, un es aizvien skrienu sacensībās, un man vajag kārtīgi redzēt to sasodītu ceļu zem kājām. Varētu jau lampai pārslēgt vienmērīgo degšanas režīmu, bet šis lēkājošais man tomēr labāk patīk. Tā, pieciešot lampas kaprīzes, cenšos pielāgoties un iegaumēt, aiz kuriem skrējējiem labāk neskriet.

Arucas – Santidad Alta. Jo tuvāk pilsēta, jo vairāk un skaļāki atbalstītāji. Tas norāda tikai uz vienu – kaut kur tepat ir jābūt kontrolpunktam. Taisnības labad jāsaka, ka atbalstītāji iepriekš bija visur, kur vien varēja piebraukt, arī kādus 5km pēc starta. Kontrolpunktā liela drūzmēšanās, bet kolu padzerties gribas. Varbūt kaut ko arī apēst. Avokado? Nopietni. Šādu ēdamlietu pirmo reizi redzu ultru piedāvājumā, bet jāteic, bija labi un garšīgi. Tik žēl, ka citos punktos šis gardums nebija atrodams. Ilgi negribu te kavēties, jo man tā burzma ir par lielu. Tualeti arī nekur nemanu. Nav jau tā, ka ļoti vajadzētu, bet dīvaini, ka nav. Lai tiktu laukā no kontrolpunkta, sanāk iet pret straumi, jo tas ir tā dīvaini izvietots nostāk no pašas trases. Trepes, pažobele, taka un uz takas mētājas kārts ar džokeru. Hmm, nez ko tas nozīmē. Kāpju augšā un vēl kādu laiku prātoju par redzēto kārti. Taisnības labad jāteic, ka Artenarā uzzināšu, ka Andris ir izstājies. Manu rāmo augšup kāpienu iztraucē viens puisis ar jautājumu, vai es esmu no Latvijas? Nedaudz apmulstu, bet atbildu, ka esmu gan. Izrādās – viņš ir no Igaunijas, un Igaunija tieši šodien svin savu neatkarības gada dienu. Uz ko es atbildu, ka man likās, ka tas bija vakar, jo mani igauņu draugi bildes sociālajos tīklos sāka likt vakar. Tāpat šim interesē, cik latviešu trasē. Uij, mūsu ir daudz. Garajā distancē jau vien ir astoņi un tad vesels lērums īsajās, uz ko saņemu atbildi, ka igauņu trasē ir tikai trīs. Mierinu, ka tas ir tikai laika jautājums. Viņš te ir pirmo reizi un pagaidām viss patīkot. Nu jā, es tikai otro, un par šo distanci vēl nevaru sūdzēties. Protams, tieku pie apbrīnas par pērno gadu. Vēl ilgi nepārstāju domāt, bet kā viņš mani atpazina? Pēc miniatūrās karoga lentītes pie somas? Pēc noskrien krekla? Vai arī pēc sejas, jo pie igauņiem ciemos skriets diezgan daudz un braucam bieži.

Lampiņas man priekšā, augšā kāpjot

Lampiņas man priekšā, augšā kāpjot

Bungas, es dzirdu bungas. Tas nozīmē, ka tepat kaut kur ir mana otra mīļākā skriešanas komanda un sprinta etaps. Paga, paga. Kaut kas tomēr nav tā. Atceries, tu esi Grankanārijā nevis Latvijā. Bungas tiešām bija, taciņa augšup arī bija. Tikai bungotāji bija vietējie, kas bija atbraukuši atbalstīt un pilnai laimei arī mūziku atskaņoja. Skatos uz augšu un saprotu, kāpēc obligātajā ekipējumā ir iekļautas sarkanās lampiņas. Tāpēc, lai varētu papriecēt acis, cik tā skrējēju čūska izskatās skaisti. Atkal mežs, takas, izskrienam cauri kaut kādai pilsētai. Debesīs spīd zvaigznes.

Terora. Ieskrienam pilsētā. Teroru no pērnā gada atceros. Arī te mēs bijām naktī. Labi atminos, ka pērn, lai netraucētu vietējo naktsmieru, nūjas ejot neizmantojām, bet nesām rokās. Šogad ir citādi, es skrienu un prātoju, kur bija tā iela, pa kuru mēs gājām. Pēc sajūtām šķiet, ka šī noteikti tā nav. Jāatzīst, ka šeit kļūdījos, ļoti kļūdījos, jo karte rāda, ka kādu gabaliņu abas trases te pārklājas. Ak, šī baznīca. Ak, šīs atmiņas. Skrienu un smaidu. Aiz baznīcas arī kontrolpunkts. Jau ieskrienot pilsētā, es pamanījos izslēgt savu lampu, lai taupītu bateriju, tāpēc tagad man nav jāuztraucas, ka varētu kādu apžilbināt. Ja neskrien, tad ir pavēsi. Rociņas tiek uz brīdi uzvilktas atpakaļ, jo, ja lietus jaka aizvien ir somā, tad tikai īsajā krekliņā varētu būt pavēsi. Kola, apelsīni, siers, olīvas – tas jau kā vienmēr. O, baltmaize ar sieru. Šis ir labs. Paķeru kādus pāris gabaliņus līdzi somā. Normāls ēdiens noderēs. Bet tualete, kur ir tualete? Te tomēr ir pilsēta. Dilemma, ko darīt. Iet atpakaļ pa trasi, jo zinu, ka aiz baznīcas vienā ieliņā ir publiskā tualete, iet iekšā krogā, kur ballīte sit augstu vilni (ak, pareizi – ir taču nakts uz sestdienu), vai arī meklēt kādu tumšāku vietu trasē? Nolemju, ja nav lemts, tad meklēšu tumšāku takas malu. Un jau atkal laukā no pilsētas, un jau atkal augšup. Karte rāda, ka, lai tiktu līdz nākamajam kontrolpunktam, ir jāpārrāpjas pāri kaut kādai virsotnei un nedaudz jāuzrāpjas nākamajā. Lai jau būtu. Aizvien ir tumsa, nakts, zvaigznes. Bet es meklēju tumšāko vietu takas malā. Izskrienam cauri mežam, kaut kādam ciematam un atkal pazūdam mežā. Bet šī taka uz augšu tik pazīstama un šis mazais balkoniņš arī. Kā tad! Vienīgais, kas varētu būt pazīstams sajūtu līmenī, ir tas sasodītais aukstais vējš, kas tevi purina laukā no panckām, un sajūta, ka no gaisa kaut kas krīt. Varbūt arī krita, nezinu, bet +6°C temperatūrā nebūt nav patīkami skriet tikai plānā t-kreklā ar rociņām. Labi, kājās gan ir tā saucamās garās bikses (pusgarās bikses, kas nosedz ceļus un garās zeķes), bet tāpat ir sasodīti vēsi. Lietus jaka? Nē, baigi dziļi jārokas viņai somā pakaļ. Un vispār, nevar būt tā, ka mēs tūlīt, tūlīt kaut kur neieiesim mežā vai aizvējā. Tas tūlīt, tūlīt vilkās kādas minūtes 10 noteikti, ja ne pat visas 20.

Salā aust jauna diena

Salā aust jauna diena

Moya – Fontanales. Kontrolpunkts atkal novietos ne pa ceļam. Labi, ka šoreiz ēkā. Te nav vēja. Saprotu, ka sistēmu man vēl nevajag uzpildīt, tad ilgi uzkavēties arī nav nepieciešams. Tā kā želejas man jau sen apnikušas un šķiet, ka kofeīna šotiņš manam vēderam nepatīk, tad meklēju uz galdiem ko labāku. Nekas tā īpaši neuzrunā, un atkal nākas iztikt ar jau zināmajiem gardumiem. Stāvu un pētu numuram otrā pusē pielīmēto trases profilu. Nu labi, uzkāpšu augšā līdz 1300m un tad lejā. Bet uz nākamo kontrolpunktu tomēr atkal būs jāpakāpj augšā. Ir pus seši no rīta, kur ir gaisma? Kāpēc klusē mani atbalstītāji un telefonā nav nevienas uzmundrinošas īsziņas? Kāpēc ir vēl tik daudz līdz finišam? Trešā daļa jau pieveikta, bet man apnicis… Ceļš ved augšup jau atkal. Tumsa. Zvaigznes. Mēness. Kāpiens attaisnojas, un tam seko diezgan pretīgs, akmeņains noskrējiens. Es minēju, ka tur bija arī kaktusi un pažobele, tā teikt, pilnai laimei. Izmantoju izdevību un paskrienu garām visiem, kam var. Ja jau uz leju tik labi ripo, tad kāpēc neizmantot izdevību? Bet jau kādu laiku nepamet sajūta, ka atkal velkos pa aizmuguri. Mierinu sevi ar domu, ka visos kontrolpunktos līdz šim esmu ieskrējusi ar lielu laika rezervi, bet tomēr. Tas bija līdz brīdim, kad atkal vajadzēja kāpt augšup un vēl bija pietiekami tumšs, lai redzētu, ka man aiz muguras spīd tik daudz lampiņas. Jā, tās bija arī kalna galā, tai kalna galā, no kura es pirms ilga laika skrēju lejā. Varbūt tomēr nav nemaz tik slikti. Bet, kur ir tā sasodītā gaisma? Protams, var manīt, ka saule kaut kur aust, bet man te ir puskrēsla, un lampas gaisma jau sen kā apnikusi. Ar saules lēktu un rāpšanos augšup kalnā beidzot var aplūkot dabu. Eu, bet te tomēr it tik skaisti! Zaļš, zied mandeļkoki. Mani atbalstītāji arī pamodušies ar “malacītis, tā turpini”. Kaktusi, kaktusi, kaktusi. Vai zināt, kā smird sapelējis kaktuss? Tā arī smird. Un, kā slīd, ja neuzmanīgi uzkāpj uz zemē nokritušas kaktusa lapas? Tieši tikpat labi, kā uz banāna mizas. Pārbaudīju.

Presa de los Pérez. Jau kādu brīdi skrienam pa asfaltu. Vienā pusē dambis ar ūdeni. Plāns kontrolpunktā ir vienkāršs – uzpildīt sistēmu, kaut ko apēst, atrast ideālu vietu zaļajai pieturai un, protams, vispirms uzlikt lādēties pulksteni. Lampai bateriju pēc tam. Tāpēc, ejot pa dambi, jau laicīgi uzvelku atpakaļ rociņas, jo, lai arī saule jau ir uzlēkusi, vairāk par +10°C nav. Kas tas par sasodītu vēju šajā kontrolpunktā? Kā noņemu somu, tā drebulis izskrien cauri. Nu ja. Nav jau soma, kas silda sasvīdušo muguru. Ūdeni, man vajag ūdeni. Kur tas kungs ar to ūdens kannīti aizgāja? Es gribu tikai papildināt savu sistēmu un pazust no šejienes. Kaut ko būšu iemācījusies un skaidrā latviešu valodā saku, ka man vajag agua. Ko var tik lēni darboties, man salst! Bet pie ūdens tieku. Fiksi, fiksi iemetu tajā enerģijas dzēriena tabletes un dodos prom. Kāda zaļā pietura? Ātrāk sasilt un tad. Tas nekas, ka tepat ir vairākas ideālas vietas zaļajai pieturai.

Koki ar ķērpjiem

Koki ar ķērpjiem

Kāpju pa skaistu priežu ieskautu taku. Dažiem kokiem ķērpji. Vai tiešām Tamadaba? Aizvien biežāk skatos apkārt – ne jau tāpēc, ka kādu meklētu vai jūsmotu par dabu, bet gan tāpēc, ka atkal nepamet sajūta, ka es te esmu bijusi. Nudien. Kaut kā viss te tik pazīstams. Kāpju un domāju – ir, vai nav. Manā atmiņā ir palicis, ka takai blakus ir jābūt strautiņam. Bet tas dambis un tie koki ar’ tādi pazīstami. Bija. Mana atmiņa šoreiz neviļ, jo pēc finiša arī Dace runāja par dambi. Serpentīns iet uz augšu. Saule aiz koku galotnēm parādās aizvien augstāk un augstāk. Skaisti. Augšā kāpju pacilātā garastāvoklī, līdz atceros par zaļo pieturu. Kas var būt labāks par krūmiem aiz kokiem! Žēl, ka man tai laikā paiet garām tie, kurus biju iepriekš apdzinusi. Nekas, vēl paspēšu. Kalni, kalni, kalni. Priežu mežs. Serpentīni. Asfalts. Atkal skaista pārgājiena taka uz augšu. Un jau atkal asfalts. Uz asfalta noparkotas daudzas mašīnas, un līdzjutēji uzmundrina visus pēc kārtas – savējais vai kāds cits – visi te vienādi. Vienā brīdī pamanīšu, ka man gandrīz visu laiku trasē priekšā ir vieni un tie paši atbalstītāji. Tātad skrienu apmēram vienā tempā ar viņu skrējējiem.

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni

Bet, kas tad tas? Savā priekšā pamanu Edgaru. Ko viņš te dara? Nu labi, varu kādu brīdi arī neskriet, it īpaši, ja tāpat var redzēt, ka tūlīt atkal būs jākārpās augšup pa serpentīntaku. Edgars stāsta, ka viņam neesot labi ar vēderu, un plāno izstāties, jo nav vērts šitā vilkties līdz finišam. Tā pļāpājam un kāpjam augšā. Vienā brīdī gan es izmetu, ka šādi man aiz muguras aizies arī līdz finišam. Nē, neaizies. Vēlāk gan atzina, ka līdz kontrolpunktam centās turēties man līdzi, jo bija vismaz kaut kāda motivācija ātrāk tur nonākt. Vēl kādu brīdi kāpjam, runājam, pa taisnīti nedaudz paskrienam. Lai arī cik forši ir pļāpāt, bet mans temps ir ātrāks, tāpēc atstāju Edgaru noskrējienā. Asfalts. Helikoptera nosēšanās laukums.

Uz vienu no kontrolpunktiem

Uz vienu no kontrolpunktiem

Artenara. Asfalts uz leju, bet kur ir kontrolpunkts? Krustojumā man skaidri parāda, ka vēl lejā pa kreisi. Ja tā vajag, tad vajag. Skrienu uz norādīto māju un ar acīm meklēju, kur tad ir čipu paklāji. Nav, nemanu. Pirms paspēju pabāzt degunu kontrolpunktā, man smaidīgi ar mašīnu garām pabrauc māsa ar Veipa kungu. Pirmais, ko no šiem uzzinu, ka pārējie pirms nepilnas stundas esot atstājuši kontrolpunktu un ka es no visiem pagaidām izskatos vislabāk. Kontrolpunktā valda rosība. Kāds kaut ko ēd, kāds atpūšas. Apstaigāju galdus un saprotu, ka nekas diži prātīgs te nav. Ja nu vienīgi maize un kēksiņi. Viens brīvprātīgais kaut ko cep. Bet tas izskatās tik dīvains, ka nemaz nemēģinu prasīt. Vēlāk uzzināšu, ka tās bija garšīgas pankūkas. O, buljons. Bet tai lielajā katlā pirmais, ko ieraugu, ir trīs lieli sīpoli. Fuij, riebumā saviebjos. Atceries, buljons ir garšīgs, un tie sīpoli tavā glāzē nenonāks, es sev mēģinu iestāstīt. Bet kur ir tie rīsi ar dārzeņiem, kas stāv pusizēstos šķīvjos uz galdiem? Meklēju, nekur nav. Pienāk viens kungs un jautā, vai es nezinu, kur var dabūt rīsus. Atbildu, ka nezinu un ka pati arī meklēju. Izrādās – rīsi ir beigušies. Nopietni, beigušies? Kas jums tas par kreiso kontrolpunktu, m? Piesēžu sakrāmēt somu. Rociņas vairs kādu laiku nevajadzēs, tās var mierīgi ielikt ūdensizturīgajā maisā. Tāpat izmetu tukšās želejas un kabatas papildinu ar jaunām. Tualeti šeit gan vienu manīju, tikai nevarēju saprast – puišu, meiteņu vai kopējā, un kā uz viņu vispār var tikt, tāpēc neriskēju iet. Labi, nevajag. Ieiešu tajā publiskajā, kas ir aiz baznīcas, kuru jau pāris dienas atpakaļ ekskursijas laikā atzinu par labu esam. Tāpat tur garām jāiet. Vēl pilnai laimei gribu nomazgāt seju un tad esmu gatava doties, lai atkal kārpītos tai sasodīti stāvajā kalnā, kuru pirms dažām dienām ekskursijas veidā aplūkojām. Izeju no kontrolpunkta un čipu paklājus aizvien nemanu. Izrādās – tie ir labi tālu aiz līkuma, aiz baznīcas jeb gandrīz tur, kur starts 64km distancei. Kad laimīgi uzvilkos augšā tajā stāvajā kalnā, tad lejā otrā pusē aiz baznīcas var pamanīt milzonīgu Jēzus statuju. Turpinu rāpties augšup. Pirmais, ko pamanu, ir marķējuma zīme, ka jāuzmanās – sarežģīts, tehnisks posms.

08

Pie sevis nosmejos, ka gribu redzēt, kas te var būt trakāks par kāpienu Teidē. Pēc brīža vēlreiz tā pati zīme. It kā tagad esmu vienā no salas augstākajiem punktiem ap 1700m, bet… Ja man prasītu, tad neko tādu briesmīgu, no kā uzmanīties, es te nemanīju. Dažas priedītes, aiz platas takas klints mala. Nekā tāda. Toties, kā te pūta sasodīti auksts vējš kopā ar kaut kādu pretkelību, kas krita lejā no gaisa. Lai arī tagad vairāk nekā iepriekš es sapņoju par somā noliktajām rociņām un lietus jaku, mans slinkums saka, lai nestājos un turpinu skriet uz priekšu, ka šis viss pāries. Bet man tik neganti salst rokas, vējš planda tā jau plāno t-kreklu, un tas slapjums vēl lien sejā, ka nekas cits neatliek, kā turpināt skriet, jo priekšā redzu mežiņu un ceru uz aizvēju. Mežs paliek biezāks, takas – platākas.

Mākonis un preteklība vienā no virsotnēm

Mākonis un preteklība vienā no virsotnēm

Aizvējš, siltums. Pretī nāk atpūtnieki. Man tikai uz leju. Izskrienu cauri mazai pilsētiņai, kurā noris sava dzīve. Cilvēki kā cilvēki – normāli atpūšas bez steigas. Tikai aiz gara laika noskatās, kur mēs aizskrienam. Skrienot cauri pilsētai, cītīgi sekoju līdzi marķējumam, jo viss tik raibs apkārt, un neviens te ceļu tev arī nerāda. Ciematiņš atgādina vietu, kur esmu jau bijusi, bet, ak pareizi, tas nebija šajā salā. Ai, tās salas ir dikti līdzīgas! Lejupceļš.

Izdegušais mežs

Izdegušais mežs

Gar takas malu var redzēt, ka pirms kāda laika te viss ir bijis izdedzis. Pirms šosejas uzlikta brīdinājuma zīme – uzmanību, auto. Tai brīdī, kad gribu šķērsot lielceļu, augšup pa serpentīnu brauc auto. Ziniet, kas ir patīkami? Kad auto apstājas un tevi palaiž pāri ceļam. Parādu paldies un pazūdu otrpus ceļam lejup pa taku. Saule spīd, putniņi čivina, visapkārt zied mandeļkoki un man par nelaimi sistēmā beidzās dzeramais. Nemaz, nemaz nav palicis. Nu kā tā var būt! Pirmos 50km iztiku, bet tagad pietiek knapi 25km. Un tas viss apmēram 4km pirms kontrolpunkta. Uz ciematu jau atpakaļ augšā arī nekāpšu, tik ļoti man dzert nevajag. Mierinu sevi ar domu, ka man tagad ir jāskrien tikai uz leju. Un tos es aizskriešu. Trakāk būtu, ja būtu kaut kur jārāpjas augšā. Taka skaisti skrienama, patīkama. Skatos pulkstenī un rēķinu, cik vēl līdz kontrolpunktam. Zinu, ka mans pulkstenis jau apmēram 2km pa virsu ir uzrēķinājis. Vēl divi kilometri. Tas ir tik daudz. Bet ko varētu izdomāt? Ja arī atrastu kādu ūdens pleķīti, tad dzert no tās tāpat nevarētu. To es atceros no pērnā gada. Bet varētu sevi nedaudz apmānīt ar marmelādes želeju. Vismaz kaut kas salds un sulīgs.

11

Tejeda. Šo šausmīgi stāvo ielu es pazīstu: ja brauc pa to augšā ar mašīnu, tad ir sajūta, ka tā apgāzīsies. Esmu pilsētā. Kur ir kontrolpunkts? Vēl puskilometrs pa asfaltu. Ienāku kontrolpunktā, kur brīvprātīgie pajautā, kā trase, uz ko parādu apnicības žestu un atbildu, ka burvīga. Bet, kas tad tas? Mani sveicina Kristaps ar Agri. Ko viņi šeit dara? Vai nu es skrienu gaismas ātrumā, vai arī viņi kaut ko ir sajaukuši. Tiesa, atceros sarunas, kur Kristaps teica, ka nezinot, kā skriesies, jo ir apslimis, bet ko Agris te dara? Viņam tak bija plāns par finišu 19 stundās. Kristaps vēl noprasa, vai es tagad iešu. Nē, man sistēmu vajag uzpildīt. Kamēr māsa uzpilda sistēmu, es uz galda pamanu tos sasodīti gardos Kanāriju kartupelīšus. Kartupeļi kā kartupeļi, mazi – ar mizu vārīti un apkaisīti ar daudz sāls. Laime pilnīga. Man piedāvā mērci. Nē, nē. Šo mantu nevajag bojāt ar kaut kādu mērci. Kamēr sēžu un ēdu, uzzinu, ka šī kompānija iet un, ka es viņus drīz noķeršu, jo es skrienot. Šo klausoties jau prātā rēķinu, pēc cik ilga laika varētu šos noķert. Izstāstu, ka man vēders ik pa laikam pieprasa zaļās pieturas pēc želeju lietošanas. Protams, arī šis kontrolpunkts nav izņēmums un tualeti neredzu. Māsa piedāvā pajautāt, jo pēc loģikas taču vajadzētu būt. Bet gan jau atradīšu kādus krūmus. Tajā pašā laikā Veipa kungs rāda Daces jaunās želejas ar kofeīnu. Esot labākas par vemjamajām. Tā arī nesapratu, vai tikai rādīja vai arī man piedāvāja. Bet man pietiek ar savām. No sauļošanās krēma gan atsakos. Nevajag man neko lieku uz sejas un pēc tam acīs, kad tas viss sāks tecēt… Atstāju māsai neapēstos kartupeļus un pasaku, lai paņem vēl, jo viņa tos novērtēja kā dikti gardus. Nu ja. Mēs uz otras salas viņus ēdām, bet to viņa neatminas, ka tie būtu tie paši. Atkal asfalts, atkal augšup. Kur varu, tur skrienu, kur vairāk uz augšu, tur ātri eju. Saule turpina cepināt uz nebēdu. Savas drošības labad skrienu pa nepareizo ielas pusi, bet tā ir drošāk pārvietoties pa sepentīnceļiem.

Kurp?

Kurp?

Jau atkal taku krustojums, kur atkal jākāpj uz augšu. Parādījušies atpūtnieki ar lielām ceļa somām. Arī norāde uz Roque Nublo. Pārlēcu pāri strautam. Ceļš augšup. Viss zied. Atkal skrienams asfalts, kur saule bezvējā aizvien cepina uz nebēdu. Izskrienam cauri vēl vienam mazam ciematiņam. Drīz pēc tam asfaltu nomaina taka. Apdzenu vienu, otru, trešo, un tad tā sagriež vēderu, bet kur ielīst nav. Nē, nē. Kāpēc tagad? Pēc pārdesmit metriem ieraugu lielu akmeni, tas derēs. Aiz tā var ērti aizslēpties, un tie, kurus es nupat tik veiksmīgi esmu apdzinusi, mani neredzēs kā uz paplātes, un tie, kas priekšā, arī ne. Šis ir apnicīgi, bet kaut kā tas kofeīna šotiņš iekšā ir jādabū. Es jau tā esmu izdomājusi, kā organismu apmānīt, ēdot maizi ar koefīnu. Kāpēc paliek grūti? Kāpēc atkal ir jākāpj augšā? Kāpēc man šķita, ka pirms brīža tālumā manu šo muguras, bet tagad no viņiem ne miņas? Kāpju augšā un prātoju, kāpēc man to vispār vajag. Līdz finišam vēl kādi 50km. Tas ir daudz. Saņemies, te ir jāskrien. Dzirdi? Nē! Te ir jāskrien! Aiziet, aiziet. Hmm, kas tad tas? Man priekšā uz akmens sēž sen neredzēta kompānija. Izskatās, ka Agris ir uzvilcis mugurā visu, kas viņam ir līdzi. Dace galīgi nekāda un žēli nosaka, ka viņai ir slikti no augstuma, bet Kristaps teic, ja es šādi turpināšu, tad man būs labs rezultāts. Lai viņš iet laimē diet. Un prom esmu. Es te knapi velkos augšā, bet šis kaut ko gvelž par labu rezultātu. Ja es beidzot netikšu pie normāla ēdiena, tad par rezultātu, kurš nav par visu naudu var jau aizmirst, un prom esmu. No citu nostāstiem zinu, ka te uz mazo Roque Nublo kontrolpunktu uzkāpj augšā pa vienu kalna pusi, tad aizskrien gandrīz līdz Roque Nublo, iečekojās un skrien atpakaļ, lai kalnam pa otru pusi dotos tālāk. Te mēs bijām ekskursijā, un otrpus kalnam ceļu es atceros. Atpūtnieki palaiž dalībniekus pa priekšu. Skatu laukumā sasmaidos ar citiem skrējējiem, jo šis ir tas brīdis, kad tu jau pazīsti visus līdzskrējējus un zini viņu stiprās un vājās puses. Atpakaļ skrienot manu, ka arī trijotne ir sasniegusi skatu laukumu. Bet tas noskrējiens līdz stāvvietai ir dikti dubļains. Laikam aizvakardienas lietus ir darījis savu, un tā pretklība, kas bija iepriekšējā kalnā, izskatās, ka te arī ir savu roku pielikusi. Aizskrienu garām dažiem skrējējiem, jo uz leju es skrienu labāk nekā viņi. Pie stāvlaukuma gandrīz paskrienu garām un nepamanu māsu ar Veipa kungu. Pasaku tieši tik daudz, ka Dacei ir slikti no augstuma. Veips uz to tikai noplāta rokas.

Trijotne pamet kontrolpunktu

Trijotne pamet kontrolpunktu

El Garañón. Saņemas, vēl nedaudz, vēl pavisam nedaudz līdz kontrolpunktam. Tur tā mazā taciņa, kur pirms pāris dienām gāji pretējā virzienā un satiki vienu no organizatoriem, kas marķēja trasi, tad pāri dambim, kurš nezin kāpēc ir vienās peļķēs, un tad jau drīz ir jābūt kontrolpunktam. Bet to, ka pirms tā būs vēl jākāpj augšā, man neviens nepateica. Šo kempingu es atpazīstu. Pērn te bija pirmais kontrolpunkts. Un tas nozīmē, ka te ir tualetes. Ieeju kontrolpunktā, nopētu piedāvājumu. Manu skatu piesaista viens no brīvprātīgajiem un aizvien nepamet sajūta, ka es viņu esmu redzējusi. Varētu būt viens no lielajiem organizatoriem, bet, kā zināms, spāņi visi ir vienādi. Sameklēju kādu, kam pajautāt par tualeti. Čalis, kas sēž pie mantu maisiem, uzreiz pasaka, ka nerunā angliski, un lūdz, lai pagaida. Atnāk cits. Izved ārā, izstāsta, kur jāiet. Un es saprotu, ka neko nesaprotu no tā, ko viņš man angliski stāsta, kur jāiet. Kaut kā tomēr saņemos, sakoncentrējos un ar precizējošu jautājumu no savas puses, izrādās, ka visu saprotu. Neprasiet man ultrās domāt sarežģītas lietas, tas nav iespējams. Vēl tikai noprasa, no kurienes es esmu. Jā, man arī patīk zināt, no kurienes ir citi dalībnieki. Brīdī, kad kontrolpunktā atgriežos otro reizi, te klāt ir arī Kristaps ar Agri. Palūdzu vienam brīvprātīgajam kartupeļus. Nē, makaronus es negribu, bet vēl kādu kartupeli. Nu tā, lai ir pilna bļodiņa. Tēja, kas var būt labāks par tēju ar cukuru, daudz cukura. Pēc brītiņa kontrolpunktā ienāk Dace un nosēžas netālu no mums. Ar trešo reizi viņa sadzird, ka mēs viņu saucam, un pārsēžas mums blakus pie galda. Šī saka, ka tas viens no brīvprātīgajiem esot tas pavārs ar smieklīgo mici, kas te bija pērn. Ja tā saka, tad tiešām tā ir. Es to nemaz nebiju ievērojusi. Drīz ierodas arī iepriekš satiktais igaunis. Ik pa laikam garām nostaigā viens no brīvprātīgajiem un jautā, kurš gribēja izstāties un doties uz autobusu? Vismaz šis serviss viņiem šajā punktā ir augstā līmenī. Nē, mūs tas neinteresē. Sēžam, runājam par visu ko. Kristaps runā, ka varam tālāk iet kopā. Un, lai es neaizmirstu, ejot ārā, atdot mantu maisu. Kādu mantu maisu? To, kuru es uz šejieni neaizsūtīju, jo visas želejas un rezerves lampu sabāzu somā? Tāpat kā nevienu lieku drēbju gabalu līdzi nepaņēmu. Varam, bet, lai es kaut kur tālāk kustētu, man vispirms ir jāpaēd, jo par normālu ēdienu es jau sen sapņoju. Un man vēl sistēma jāuzpilda. Ar vienu piedzīvojumu jau pietika, paldies, vairāk negribu. Divas tējas ir vēl labāk nekā viena. Atstājam Daci atjēgties, gan jau tiks galā. Un galu galā ārā sēž Veipa kungs ar manu māsu. Ārā ejot, pielienu rindai priekšā un parādu brīvprātīgajam – lūdzu vienu kartupeli. Šis tikai nosmaida, un es tieku vēl pie viena tāda garduma plaukstā. Paldies! Šis ir viens no tiem kontrolpunktiem, kur atbalstītāji nevar nākt iekšā. Uzpildu ne tikai sistēmu, bet pamanos apliet arī somu. Jauki. Mēs ejam ārā no kontrolpunkta, bet tai pat laikā tajā daudzi skrējēji nāk tikai iekšā. Man atnāk īsziņa: “Jūs tur guļat? Neredzu kustību!”, “Es paēdu un dodos uz Tunti”, “Nu tad, lai veiksmīgs ceļš. Izbaudi!” Uzreiz kompānijai pasaku, ka es uz leju un pa taisni skrienu, bet augšā kāpju. Labi, der. Ejam, runājamies. Arī šo posmu nedaudz zinu, gan no ekskursijas dažas dienas atpakaļ, gan arī zinu, ka te kaut kur pērn pustumsā blandījos. Mūsu kopā iešana beidzas ar to, ka vienā no tālākiem kalniņiem šie divatā aiziet. Pareizi jau ir, katram savs temps.

Serpentīns ar akmeņu bruģīti

Serpentīns ar akmeņu bruģīti

Slapji akmeņi. Skaisti skati. Un tad sākās akmeņains noskrējies uz leju pa dažāda izmēra akmeņiem. Te tikai viens neapdomīgs solis, un aiziet lejā pa krauju kaktusos. Es aizvien uz leju kustos ātrāk par citiem, to arī izmantoju. Nu kāpēc atkal tā sagrieza vēderu? Kāpēc šī noskatītā vieta aiz akmens ir aizņemta? Tā ir netaisnība. Te tālāk ir tikai stāvas sienas un šaura taka, nekādas iespējas. Jau noskatu vietiņu, bet tad zīme, ka pēc 50 metriem fotogrāfs. Netaisnības augstākais punkts. Nē, tomēr ir taisnība uz zemes, jo aiz maza līkumiņa ir kā reiz iespēja pakāpties uz augšu. Ideāli priekš zaļās pieturas.

Uz Tunti

Pa akmeņaino serpentīnu uz Tunti

Labi, ir arī otra taisnība uz zemes. Beidzot ir vismaz kāds fotogrāfs, kuru satieku trasē un kurš arī fotografē, citādi visi pārējie manīti tikai pastaigājamies pa trasi. Šķērsoju šoseju, un ceļš atkal iet uz leju. Vispār jau tagad visi šie 12km līdz nākošajam kontrolpunktam ir tikai uz leju. Nē, nu skaisti tie kalni. Vienā pusē ezers, bet otrā sasodīts serpentīns, kas izklāts ar mazu akmeņu bruģīti. Kāds laikam ir pacenties priekš tūristiem. Cik ilgi vēl šīs mocības? Pretī nāk divi tūristi ar lielām mugursomām, es jau gara acīm redzu, kā viņi kaut kur drīz uzcels teltis un atpūtīsies, bet man, man vēl savi 30+km līdz finišam jānoskrien. Labi, es saprotu – serpentīns izklāts ar akmeņu plāksnēm, bet kāpēc tagad te vajag kaut kādus štruntus, kuriem vēl jālec pāri. Te ir jāskrien, nē, es paiešos un tad atkal skriešu. Cik tad var skriet uz leju bez atpūtas? “Pēc viņu plāniem, Tev pēc 20 minūtēm jābūt Tuntē”, “+/- tā varētu būt”. Pag, bet šo balsi es jau esmu kaut kur dzirdējusi. Dace dzīvelīgāka par dzīvu. Stāsta, ka kontrolpunktā pasēdējusi, uzēdusi un atjēgusies. Jā, to es redzu. Un vispār viņai dikti viegli skrienas. Ko viņa ēd? Man gan šīs takas jau paspēja apnikt. Bet vispār vairs neesot tālu, kādi divi kilometri un tad tur nedaudz pa asfaltu. Protams… Kāpēc man ir jāskrien pa trotuāru, ja man labāk patīk skriet pa ielu? Un vai tad tā mašīna nevar mani apbraukt? Nu labi, pārvākšos uz trotuāru, ja jau tik ļoti tā vajag. “Tu kavējies!”.

Tunte. Kontrolpunktā ballīte ir tik grandioza, ka ir sajūta, ka esi ieradies finišā. Spāņu mūzika deju ritmos. Ienākot tiek nosaukts tavs vārds. Viens no brīvprātīgajiem pajautā, vai man ir numurs. Protams, ka ir un pagriežu numuru jostiņu tā, lai redz manu numuru, un tik pat veikli aizgriežu to atpakaļ tā, kā man ērtāk. Dacei vēl pēdējais sulas malks un viņa aiziet. Kamēr es skatos galdu virzienā, man jau jautā, ko es gribu – kafiju vai tēju. Atbildu, ka tēju. Tā ir pieejama tur. Labi. Kamēr nopētu, kas salikts uz otra galda, man jau jautā – ar cukuru vai bez. Kamēr es sašutumā spļauju laukā olīvu, jo tās te ir ar kauliņiem, man atnes tēju. Burvīgi. Mmm, maize ar sieru. Īss bija mans prieks. Sieru atzinu par neēdamu un vēlāk arī maizi. Nesaprotu, kas viņiem te tā bija par maizi, bet kaut kas bezgaršīgs un ķepīgs. Jau pērn tādā ieberzos. Nē, paldies. Cepumi gan varētu noderēt, un iebāžu tos somas kabatā. Māsa piedāvā kolu. Nē, to gan es negribu, bet Veipa kunga rokās Daces sula izskatās dikti laba. Ir arī. Šis jāatceras priekšdienām. Kamēr no somas velku laukā lampu un rociņas, jo drīz vajadzēs lampu – vakars tomēr, un rociņas – ja nu paliek auksts, tikmēr māsa jautā, vai man izdevās veiksmīgi ar powerbanku uzlādēt lampai bateriju. Jā, viss ideāli. Rezerves lampa tā arī paliks somā neaiztikta. Vēl neesmu tikusi laukā no kontrolpunkta, kad mani uzmundrina brīvprātīgie. Nomazgāju seju un esmu gatava doties. Un tad mani burtiski no kontrolpunkta dejas ritmos izstumj laukā brīvprātīgie. Jautri, jautri. Aiz līkuma atpazīstu kafejnīcu. Es te pērn pirku kolu. Skatos apkārt, jā tiešām te. Bet nez kāpēc Tunti no otras puses neatpazinu, jo tai baznīcai gājām garām. Māsa saka, lai beidzu skatīties apkārt un ātrāk eju uz nākamo kontrolpunktu. Mīļi. Izlīkumoju cauri pilsētai. Ceļš ved augšup. Ceļš ved pa grants ceļu ar peļķēm. Cenšos neiekāpt, jo man tās nepatīk. “Skrien ātri, lai es varu laicīgi iet gulēt. Jau pagājušo nakti neesmu gulējusi.”, “Pffff”, “Nemaz nemēdies. Skrien, Lauma, skrien!”.

Tā kafejnīca!

Tā kafejnīca!

Skatos augšup un prātoju, pēc cik ilga laika atkal būs tumsa. Vai redzēšu saulrietu? Brīdī, kad esmu pieveikusi gandrīz pēdējo augšupejošo posmu, redzu, ka tur aiz tās kalnu grēdas okeānā riet saule, bet otrā pusē saule atspīd uz tās kalnu grēdas. Skaisti. Skrienu lejā, un atkal šis platais ceļš šķiet tik pazīstams, tik pazīstams. Vai tiešām te gāja pērnā trase? Cenšos ieraudzīt kaut ko, kas apstiprinātu manas aizdomas, bet nekā. Manu prātuļošanu izjauc tikai viena vienīga doma par zaļo pieturu. Vai es jau minēju, kā man tas ir apnicis. Ja trase strauji pagriežas uz leju, tad nekas labāks kā blakus esošais laukums nav. Un man jau ir vienalga, vai kāds nāk vai nenāk. Cenšos lejā skriet, cik var, jo jūtami kļūst tumšāks, un lampu man tik ļoti negribas slēgt iekšā. Vienīgais, ko atļaujos, ir ieslēgt lampu un pārbaudīt telefonā, vai deg sarkanā aizmugurējā lampa. Deg. Viss labi. Varu mierīgi skriet tālāk tieši tik ilgi, līdz saprotu, ka nu jau šajā puskrēslā ar lampu ir labāk nekā bez. Nepagāja ne pāris minūtes, kad iestājās tumsa. Kāpēc tās sarkanās uguntiņas tik vientulīgi spīd tumsā? Tātad man tur ir jāskrien. Lejup skrējiens padodas visai raiti. Izklaidējoties spīdinu savu lampu ārpus trases, lai saskatītu apkārtni vai tāluma esošo marķējumu. Te bija viens brīdis, kad apstulbu, jo nemanīju marķējumu, bet labi zinu, ka nekur citur nebija iespējams skriet. Protams, pēc ilgāka brīža arī marķējums uzradās. “Pēc pusstundas tev pēc plāna ir jābūt Ayagaures. Gaidu.” Tie dzeltenie šorti ir kaut kur redzēti. Panāku Agri, šim galīgi švaki, viss sāp, un knapi tiek uz priekšu. Es jau neko, bet es viņa vietā jau sen būtu izstājusies nevis mocījusies. Papļāpājām un aizskrienu tālāk.

Kalni, kalni, kalni.

Kalni, kalni, kalni.

Ayagaures. Tālumā spīd ugunis. Vienā pusē dambis ar ūdeni. Tāpat kā iepriekš, ieskrienot pilsētas gaismā, izslēdzu lampu. Ieskrienu kontrolpunktā. Bet tur jau mani sagaida māsa ar Veipa kungu. Kā jau visos kontrolpunktos, arī te viņi ar pirmo no mūsējiem ieiet kontrolpunktā un tad kādu laiku tusē kamēr visus sagaida un apčubina. Nu labi. Ko man vajag palīdzēt? Nez, pieliet sistēmu. Nevar jau zināt, vai atkal neizdzeršu. Kamēr ar kārām acīm skatos uz galdu, ko tur varētu atrast derīgu ēdamu, man piedāvā kaut ko no lielā kalta. Paelja. Der. Es kā reiz, skrienot uz šo kontrolpunktu, pusceļu sapņoju, ka varētu tikt pie normāla ēdiena. Kamēr sēžu un tiesāju savu porciju, māsa apsedz mani ar savu šalli, lai nenosalstu. Tai pat laikā kontrolpunktā ieklibo Agris. Viņam paveicas, un viens mazs puisēns šim atnes šķīvi ar paelju. Ejot ārā, nezinu, ko viņš domāja, bet aizgāja bez nūjām. Ar tām viņam pakaļ smiedamies aizskrēja Veipa kungs. Man ir apnicis. Stāstu, ka mani ir plāns, ka viņi varētu mani ar mašīnu aizvest līdz nākošajam kontrolpunktam, un tad es varētu tur pagaidīt tos, kas skrien apmēram kopā ar mani, un turpināt ceļu līdz finišam, jo tā trase jau apnikusi. Bet nē, viņi neparakstās uz ko šādu un turpina par mani smieties. Un tikai noteic, ja jau varēju atvilkties līdz šejienei, tad būs līdz finišam vien pašai jātiek. Neraža. Ja ne, tad ne. Vilkšos vien pati tumsā pie vilkiem. Māsa, prom ejot, mani vēl apskauj. Tāds slinkums skriet laukā no kontrolpunkta. Ar sevi sarunāju, ka tur, kur beidzas pilsētas gaismas, es slēgšu iekšā savu lampu un sākšu skriet. Visa mana dzīve iet tikai uz augšu vien, tik uz augšu vien. Labi, ka šis ir pēdējais kāpums un tad vairs nekur nebūs uz augšu jākāpj. Atkal panāku Agri. Iesmejam par gandrīz aizmirstajām nūjām, un turpinu ceļu lejup. Ja jau var skriet, tad jāskrien. “Malacītis, pat ātrāk atskrēji. Apžēlojies par mani, ja? Man viena acs jau krīt ciet, bet es vēl turos. Vēl tikai viens pauguriņš un… gultiņa”.

Pār kalniem riet saule

Pār kalniem riet saule

Un tad es ieraudzīju to, ko es nemaz nebiju plānojusi redzēt. Upes gultne. Nopietni? Tiešām? Par ko? Kāpēc? Nu, bet kāpēc man atkal ir jāskrien pa to sasodīto, pretīgo, akmeņaino upes gultni. Un tās niedres, brrr. Viņi nemānās, nav kaut ko sajaukuši? Sasodīts, pat marķējums spīd kā tāda ziemsvētku eglīte. Es jau te vienreiz skrēju pērn pretējā virzienā un otrreiz nemaz negribu, kur nu vēl pa tumsu. Aptrakuši galīgi. Un tā es lampas radītajā gaismā, palēkdamies no viena akmens uz citu, meklēdama labāko atspēriena punktu, lavierēju pa to sasodīto akmeņaino gultni. Brīžiem nesaprazdama, kā te var paskriet, un kā lai es atrodu tos labākos plakanos akmeņus, uz kuriem likt kāju, ja gaisma ceļu rāda kādus divus, trīs metrus uz priekšu nevis zem kājām. Ir laikam lietas, ko iemācās darīt uz sajutām, tad šī ir viena no tām. Pērnā gada prakse un iemaņas nekur nav pazudušas. Bet es aizvien, cik varu, pukojos par upi un akmeņiem uz organizatoriem. Dace pēc finiša jautās, vai tad es nezināju, ka būs jāskrien pa upi. It kā jau zināju, bet domāju, ka mums būs tikai tas posms pa lielajiem akmeņiem, ne niedrainais. Un tā kādus astoņus kilometrus vismaz. Niedres ar lielajiem akmeņiem. Labi, pilnai laimei izvediet mani vēl cauri tai vietai, kur pērn bijāt izpļāvuši niedres! Nē, tā vietā taka novirzās no gultnes, bet tas prieks bija īss. Mēģinu ātri iet un saprotu, ka skriet ir vieglāk un ātrāk. Labi, lai jau. Varu arī nelielu šoka momentu uztaisīt tiem skrējējiem, kurus apdzenu. Jo garām paskrienu ļoti daudziem. Tā, man apnika. Un ejiet laimē diet ar visu savu zaļo pieturu. Es gribu finišu. Es negribu pēc norādes vēl atlikušos 6 kilometrus. Un vispār… Mans lielais entuziasms skriet ir pazudis. Ātri nūjot arī var. Nav, protams, tas pats, kas skriet, bet tās plus divas minūtes uz kilometru pārdzīvošu. Mistiskajās 25h arī iekļaušos un šodien līdz pusnaktij ar finišēšu.

Parque Sur. Šo lielo viaduktu es pazīstu. Šo upes gultnes daļu ar lielajiem akmeņiem arī. Tas pēdējais kontrolpunkts varētu panākt nedaudz tuvāk. Trepītes. Izslēdzu lampu. Pēc mana plāna man to pilsētā vairāk nevajadzēs. Tāpēc kārtējo reizi nomazgāju seju un ielieku lampu somas kabatā. Man kaut kas tiek piedāvāts uz iesmiņiem. Mmm, šašliks. Kur tas bija agrāk? Vairāk gan neko negribu, tāpēc nepieklājīgi ātri pametu šo mājīgo kontrolpunktu. Līdz finišam sasodīti gari 4km. Turpinu iet ātri pa upes gultni. Es gan sapņoju par to brīdi, kad tikšu no tās laukā. Bet šī daļa ir daudz labāka nekā tā briesmīgā, kas palika aiz muguras. Pilsētas trotuārs. Paeju garām dažiem skrējējiem raitā solī. Nūjas man arī vairs nevajadzēs, un, laiku īsinādama, salieku tās kopā. Lielā iela aiz benzīntanka ir slēgta. Sev priekšā manu vienu skrējēju, to es apdzīšu, bet kāpēc man no mugurpuses tuvojas viens skrējējs? Es negribu, lai mani apdzen. Tā nebūs godīgi. Paskrienu nedaudz, bet saprotu, kāda vairs skriešana. Ātri iet ir labāk.

Pēdējais kilometrs

Pēdējais kilometrs

1km līdz finišam. Nē, nē, nē. Kāpēc tieši tagad vēders atkal griežas apkārt kā tādas vējdzirnavas? Kas notiek? Te nav neviena pudura, aiz kura aizlīst, pat palmu nav. Un zālājā būtu nepieklājīgi atpūsties. Un vispār varētu likties pēdējo kilometru mierā. Pēc garām pārrunām ar sevi vēders atlaižas. Es apdzenu priekšā esošo. Pēdējā lielā finiša taisne. Finišs ir dzirdams. Ja jau tas onkulis no soļiem pārgāja uz lēnu skriešanu finiša virzienā, tad kāpēc gan es nevarētu ar tādu vieglu, raitu soli, it kā nebūtu pirms tam 125km skrējusi, ieskriet finišā? Domāts, darīts. Brīdī, kad parādos pie sarkanā paklāja, finiša arka ir tukša. Un es lepnā vientulībā finišēju pēc 24h 29min 33sek.

17

Runā, ka pusstundu pēc mana finiša atkal sāka līt. Agris un pārējie manas distances skrējēji finišā ieradās salijuši. Arī šonakt salai pāri gāja negaiss, tāpēc tos garās distances skrējējus, kas nebija paspējuši noteiktā laikā pamest vienu no kontrolpunktiem, noņēma no trases. Jāteic, ka mums tādā gadījumā pērn ļoti paveicās ar laikapstākļiem, ka spējām trasi izbaudīt pēc pilnas programmas.

TGC360 (2017) un TGC125  (2018) salīdzinājums

TGC360 (2017) un TGC125 (2018) salīdzinājums

Vai es gribēšu vēlreiz skriet šo distanci vai kādu no īsajām distancēm? Domāju, ka nē. Šīs būs tās sacensības, kur ar vienu reizi pietiek. Ir citas salas, citas valstis, citi kalni, citas trases… Ja nu vienīgi kādreiz atkal.

Apetīte aug ēdot jeb ar 100 jau par maz!

Distances profils

Distances profils

Kāpjot ārā no lidmašīnas ieelpoju atvaļinājumu. Noteikti vairāk nekā +30 grādi. Gandrīz gadu nekas tāds nav sajusts. Vēl dažas stundas ar Flixbusu un esam Bolcāno. Tos nieka 2 km jau nebrauksim ar taksi. Visu dienu nosēdēts. Uz Airbnb noīrēto apartamentu nolemjam doties ar kājām. Ejam gar šoseju, jo google maps uzrāda īsāko ceļu. Pēc dažiem simtiem metru pāris melnādainas senākās profesijas pārstāves novērtē mūs. Sakrāsojušās, super mini sarkanos svārkos. Nebūsim viņu klienti. Bet šis rūpals Bolcāno ir attīstīts. Nu jau ceļš aizved uz dzīvojamo rajonu. Stadions, picērija un kafijas veikaliņš. Vajadzīgā adrese atrasta, pastkastīte arī. Pēkšņi piefiksēju, ka man nav dzīvokļa Nr. Šeit tikai uzvārdi. Izdomāju, ka šis dzīvoklis būs īstais mēģinu atslēgt durvis. Palieku jau nedaudz dusmīgs, ka tik nekvalitatīvas atslēgas. Sāku pielietot to, kas man vēl ir palicis – spēku. Baiba vienā brīdī mani pārliecina, ka īstās durvis varētu būt stāvu augstāk. Labi, ka pārliecināja, taču zaudējām iespēju iepazīties ar Karabinieriem. Iekārtojamies savās mājās, kurās Baiba pavadīs 9 naktis, es 8.

36424261535_4ab71bdf3c_o

Izpētu laika prognozi. Aklimatizācijas plāns skaidrs.

  1. diena – jāuzkāpj 1500 vjl.
  2. diena – Šopings (jo sola lietainu laiku).
  3. diena – Kalni 2200 vjl.
  4. diena – mierīgi jāpadzīvojas ap 1500 – 1700 vjl.

Jāatpūšas un jāsagatavojas sacensībām.

Bolcāno ir tikai 150m vjl., bet skriešana pārsvarā būs augstkalnē.

Laiciņš jauks. Silta vasara.

Pārgājienu dienās ar Baibu nostaigājam pa 20km. Par daudz pirms 121 km sacensībām. Izejam arī trases sākumu. Liekas, ka skrējiens būs līdzīgs iepriekšējā gada UTMB CCC. Skaistums un ainavas dievīgas.

36426995805_35d473bc0e_o

Pienāk pirmstarta Diena. Manī iestājas apmulsums. Ko es šeit daru? Dzeru vinčikus pa vakariem un ēdu dienvidu augļus. Kādēļ un uz kurieni man jāskrien, turklāt 121km ar +7500 (kas beigās bija kādi 8000m vismaz). Mēģinu nospraust sportiskos mērķus – 3. vecuma grupā. Izskatās nereāli. Jo vecuma grupas līderi ir spēcīgi tehniskās distancēs. Labi, galvenais mērķis ir finišēt, lai varu dabūt pietrūkstošos 6 punktus UTMB (Ultra Trail Mont Blanc – skrējiens apkārt Montblānam 170 km ar 10 000 kāpummetriem, kas jāpaveic 46 stundās, taču ātrākie to dara 19 stundās. Elitārākās taku skriešanas sacensības pasaulē! Lai tajās piedalītos ir jāsakrāj kvalifikācijas punkti un jālaimē dalība izlozē, jo ir 3 gribētāji uz dalības vietu!)

Kādā brīdī man apmulsums ir tik liels, ka uzrakstu postu feisītī. Biju gaidījis, ka saņemšu atbalstu tikai no skrējējiem apmēram: Savāc savu pakaļu un velcies uz startu vai Kas ar Tevi noticis, es Tevi vairs nepazīstu formā! Taču saņēmu ārkārtīgi daudz atbalstošus un uzmundrinošus vēlējumus. Rodas sajūta, ka gribas skriet uz startu! Draugu atbalsts ir noderīgs.

Sky running

Jau skatoties ātrāko iepriekšējo finišētāju laikus, viss izskatās aizdomīgi. Kādēļ 17 un 18h, nevis 13 – 14h? Dalībnieku sapulcē tiek izstāstīti drošības noteikumi, kurā brīdi saukt medikopteri, kurā pietiek ar zvanu organizatoru glābējiem. Organizatori arī norāda grūtos posmos. Pastāv iespēja stipra negaisa laikā sacensības pārtraukt pavisam,  vai uz laiku. Vēl viņi uzsver, ka distance esot tehniska. Visu šo vārdu nozīmi vēl īsti neuztveru.

Pēc ekipējuma pārbaudes mēs 200 dalībnieki dodamies uz startu. Dalībnieki no dažādām valstīm. Baiba iedod buču.

Pirms starta man klāt pienāk Pēteris. Minhenē dzīvojošs puisis. Viņam arī vajag punktus. Novēlam veiksmīgu startu. Atskan jauka dziesma, laikam himna. Pistoles šāviens un dodamies skrējienā. Viegls iesildošs solis. Pēc 1km skrējiens beidzas, jo turpmākajos 15km būs jāsasniedz 2200m. Ja iekļaušos 3 stundās, tad būs gājis labi. Kāpjam pa stāvu ceļu augšup.

Skrien ar stilu

Novērtēju publiku. Viens vīrs stilīgs, koka paštaisītas nūjas. Rūtains kokvilnas krekls un bikses. Brezenta pleca soma.  Tad viens džeks no Francijai piederošas salas. Izskatās kā Šerpas. Ak, šīs mollīgās itāļu ultru skrējējas. Skatoties uz priekšu kalnā augšā, sanāk skatīties zem svārkiem. Ilgi tāds skats nav izturams. Dodos uzbrukumā. Apdzenu divas svārkainās. Pamanu priekšā dāmu līderes. Turos grupā ar viņām. Pamanu, ka skrienot panāku dāmas, taču kāpjot viņas attālinās. Laikam viņām pavisam cita tehnika. Labi, ka līderes pienācīgi apģērbtas biksēs.

Basta

Basta

Pulss ir labs, jūtos lieliski. Ceļš ir zināms, jo ar Baibu izstaigājām pirmajās dienās. Tuvojas pirmais dzeršanas punkts. Esam sasnieguši Operbolzano ciematiņu. Dāmas skrien 100m pa priekšu.  Līdz šim ciematiņam jūs varat uzbraukt ar gaisa tramvaju. Un pēc tam pa 15EUR varat doties izbraukumā ar mazbānīti. Līdz nākošajam ciematam. Šeit jau esmu bijis 2 reizes. Jūtos kā mājās. Želejas iet iekšā burvīgi. Dzeršanas punktam paskrienu garām. Jāizdzer no sākuma līdzpaņemtais. Līdzjutēji ar alpu zvaniem ieriktējušies ap trasi. Audzē riepu, dzerot alu un cepot gaļu. Dažs jau pavisam iesarcis. Protams, visi draudzīgi piedāvā iedzert alu.

Asfaltu nomaina priežu mežs. Patīkams, mīksts segums. Slēdzam lampu iekšā. Jau krēslo. Pēc kārtējās želejas sāk likties, ka dāmu līderes pa mežu pret kalnu skrien par lēnu. Uzņemu ātrumu un atraujos no viņām. Solis raits. Joprojām skrienam un stāvākos posmos kāpjam pret kalnu. Ik pa brīdim ieskrienam kādā aplokā. Jau sāku priecāties ka plāns Nr.1 tiks izpildīts. 3h iekļaušos sasniedzot pirmo mazo 2260 Ritner Horn virsotni. Pirmie 19 km būs noskrieti.  Šeit mēs ar Baibu baudījām dievīgo aprikožu kūku un kafiju īpašā noformējumā!

36050022270_db9ff7f209_o

Mosties. Pēkšņi kāds tuvojas, un man kāpumā garām aiziet ātrā solī Maria. Virsotnē viņa paliek punktā. Es skrienu garām. Ūdens man ir pietiekoši. Pirmajās divās stundās dzerts nav daudz. Uz brīdi brīvprātīgie mani aptur, norādot, ka kafija, tēja un viss pārējais ir tur. Bet pēc brīža esmu distancē. Lauku ceļš, kurš ved lejup. Var skriet. Gluži kā Stirnu buks. Lieku želeju pie lūpām. Kas tad tas? Tā ir pretīga. Tik pretīga, ka siekalas neizdalās. Kuņģis pateica ar labu nakti. Pirmo reizi šāda sajūta. Droši vien kalnu ietekmē. Pēc brīža sekas ir jūtamas. Ja, skrienot pa ceļu, es daudzus apdzinu, tad tagad Maria atkal man aiziet garām kāpumā. Tad vēl kādi jaunieši. Arī itāļu draiskule mani apdzen un vēl šķelmīgi man uzsauc – čau. Viss, sacensības man ir beigušās. Iespējams, labi vien ir, nodomāju. Mocīties netaisos. Pāreju baudīšanas režīmā. Cik labi, ka nekur nav jāsteidzas. Paldies visiem Facebook draugiem par atbalstu. Pāreju pie plāna B – finišēt un dabūt 6 punktus. Ārā nakts. Nekā interesenta. Marķējums labs.

Kāpju. Pa kalniem, lejup paskrienu. Akmeņi. Nekā neaug. Tad jau būsim virs 2000m. Kā koki zina, ka virs 2000m nav jāaug? Jauka taciņa gar klintīm. Brīžiem nesaprotu, kādēļ pie klintīm un tik labi skrienamajām takām tie itāļi piestiprinājuši troses. Paspīdinu lukturi lejā no kalna tukšumā. Tur nekā nav. Vairāk par puskilometru tur nevarētu būt, nodomāju, kad manis izkustinātie akmeņi tumsā noripo lejā ar akmens šķindošo skaņu.  Sāk aust. Skaisti, paliek vēsāks. Uzvelku lietus jaku. Ēšanas punkts. Iekšā varu dabūt tikai arbūzus un tēju ar kolu. Skaisti. Vienmēr esmu gribējis sagaidīt rīta gaismu kalnos. Tas notiek. Pēkšņi sāk parādīties cilvēki. Esmu kalnā migla. Izskatās pēc glābējiem. Jā, glābēji un fotogrāfi. Pozēju, nekas sakarīgs nesanāk.

36255930382_1e7689d803_o

Ceļš ved pa kalniem. Nākošā plānojas pusceļa atzīme, kur būs drēbju maiņa. Varēšu atstāt lielo lukturi. Soma paliks vieglāka.

Pēkšņi parādās vīrelis, kurš diezgan strauji pārvietojas pa kalnu. Nē, tas nav skrējējs. Dzirdu Alpu zvanu no viņa puses. Ezītis miglā. No miglas virs kalna parādās zirga galva, kas vēro mani. Mani jau vēro trīs galvas. Apreibinājies ezītis miglā, nodomāju. Zirgiem neesmu interesants. Šie dodas pie vīreļa, kurš no kules ņemas viņus barot. Tā strādā gani.

Skaistākā skrējiena  daļa

Skaistākā skrējiena daļa

Penser Joch. Puisis ātri atnes maisu ar manu Nr. Uzvelku silto jaku un tieku vaļā no liekā svara. Ir kādi 6 no rīta. Skriets nieka 9 stundas.

Man sagribas ēst. Jes, man gribas ēst. Mans vēders saka labrīt. Pēc brīža ēdu makaronus ar zupu. Garšīgākos makaronus pasaulē! Formāli pusceļš noskriets. Taču zinu, ka grūtākais priekšā! Punktā ievēroju poli. Visas takas nomarķētas ar sarkani baltām zīmēm. Kā Polijas karogi, es viņam nosaku. Viņš piekrīt un aizskrien.

Manā zemē nav kalnu, brīvprātīgajiem nosaku. Toties jums ir smukas meitenes. To viņi gan zina! Vēl nedaudz uz augšu un tad sāksies ilgs noskrējiens lejup. Pa ceļam vēl viena ganu būda ar pjedestālu, uz kura var uzkāpt uz zirga. Uz tā – kārtīga pātaga. Tā laikam brīžiem, kad klusām slavenais mīkstmiesis piezogas. Ja godīgi jāsaka, tad ātra kāpšana lejup pa akmeņu krāvumiem diez ko patīkama nav. Šajos brīžos tu sapņo par Latvijas taku skrējieniem vai rogainingiem. Ceļš ved lejup, akmeņi, akmeņi. Parādās zāle, tātad esam nedaudz ap 2000. Sāk smaržot pēc govīm. Jāieiet aplokā, kurš nodrošināts ar elektrisko ganu. Neticēsiet, bet ar elektrisko ganu man nav bijis fiziska kontakta. Man vienmēr elektriskais gans asociējās ar bērnību, kad 6 gadu vecumā ķēdīti iebāzu kontakta rozetes abos caurumos. Bija blīkšķis, nepatīkama sajūta pie rokām un apdegusi siena bērnistabā. Skrienot domāju, vai tiešām tā ir. Govju zvani šķind. Tās nobloķējušas izeju no aploka. Nākas gaiņāties. Nākošajā aplokā nākas sarunāt ar zirgiem, lai palaiž. Visumā ķēves ar kumeļiem liekas mīlīgākas par meža cūkām ar bērniem kādā no seklajiem rogainingiem pavasarī. Jau parādās koki. Esmu jau zem 2000m, sākas lauku ceļš lejup. Skrienu, kopš beidzās akmeņi. Skrienu aizvien ātrāk, ik pa brīdim jāpārvar vārti ar elektrisko ganu. Un šeit ir TĀ pirmā tikšanās. Diezgan uzmundrinoši jāsaka. Esmu priecīgs, ka nebija kā ar ķēdīti. Ripoju lejā. Jau redzu galdiņu. Domāju, ka varēšu iemalkot kolu ar tēju, bet nekā. Šeit tikai laika kontrole. Kādu kilometru baudu skrējienu pa līdzenu lauku ceļu, un sākas grūtākais posms pēc organizatora vārdiem. Iesākumā skrienu. Pēc tam pāreju ātros soļos. Lejā vieglāk elpot. Pēc 75km atzīmes redzu zīmi, ka ēdināšana pēc 500m. Paldies dievam, tas ir joks, jo jau pēc 100m esam lauku sētā.

36258566522_6aa31ce1a8_o

Ebenbergalm. Ēdu buljonu ar makaroniem. Pa virsu tēju ar kolu. Baigi garšīgi. Punktā sēž džeki, kas izstājušies. Kaut ko baigi stāsta vācu mēlē. Laikam gaida transportu. Šeit arī viena govs, kas iepriekšējā dzīvē bijusi suns. Atnāk un apguļas man pie kājām. Saimniece šo dzen prom, lai iet pie pārējām govīm. Negribīgi viņa aizvelkas ganībās. Negribīgi es sāku kāpt augšā pa ceļu. Ātri eju un skrienu pa lauku serpentīnu. Esmu kā kukuruzņiks, kas lēni ceļas augšup.  Ieleja paliek lejā. Šie kalni liekas lieli. Fonā visu laiku skan ūdenskritums un govju zvani. Izcila meditācija. Man skrien vīrietis 500m pa priekšu. Es nesteidzos. Serpentīns pāriet kāpienā pa akmeņiem! Paliek aizvien grūtāk un grūtāk. Bet kāpt augšā liekas ir vieglāk, nekā skriet lejā!

36426355625_08a886e0d6_o

Redzu puišus priekšā, sekoju viņiem, un puisis aizmugurē, no kura mūku. Koki nav un zāle pazūd. Ieleja nekur nepazūd. Dzirdu strautus čalojam. Govju zvani turpina ievadīt transā. Viegli reibst galva. Laikam atkal esam virs 2500m. Kāpjam augšā. Akmeņu krāvumi kļūst stāvāki. Dzirdu, ka puiši jau sasnieguši virsotni. Glābēji viņus jau sveic un skandina zvanus. Reāli grūtākais posms paveikts.

36030091790_f7bbc821f6_o (1)

Alpler Nieder. 2624m. Esmu kalna galā. Taciņa vijas pa kalna kori. Skats fantastisks. Glābēji mani vizuāli novērtē un palaiž distancē tālāk. Forši, var paskriet pa kalna kori. Pēkšņi priekšā kaut kas pazib. Adrenalīns. Sajūtu medījuma garšu. Ai, bet draiskā itāļu meiča. Noķeru viņu. Esam ap 2600m augstumā. Viņa tāda jocīga. Es viņai saku “Čau!”. Uz ko viņa man dusmīgi atbild: “Basta.” Es piedāvāju izsaukt glābējus. Viņa apsēžas. Un kaut ko itāliski nosaka, ko es iztulkoju kā – viss man apriebies, bet glābējus nevajag. Viņa neizskatās labi. Nolemju skriet tālāk. Jo itāļu valodu nesaprotu, bet viņa angliski nerunā. Forši ir skriet pa kalna kori. Brīžiem uzspīd saule, bet pārsvarā migla. Pēkšņi taka beidzās un saprotu, kādēļ obligātajā ekipējumā ir cimdi. Lejā var nokļūt tikai turoties pie troses. Var arī neturēties, bet tad no klints lejā nokļūsi ļoti ātri. Ātrāk nekā vajadzīgs. Šīs tad visticamāk šīs būs pēdējās sacensības. Domāju, kā pareizi kāpt lejā, lai satiktu sievu un bērnus. Kaut kā izdodas nokāpt. Nodomāju, ka ar steigu nepieciešama instruktāža kalnu kāpšanā! Paldies dievam, kaut kā lēnām pamazām lejā klumburēju, līdz taka paliek skrienama. Domāju par zupu un kolu. Atzīme 80km. Nieka maratons palicis. Parādās cilvēki. Apdzenu skrējējus, kam beidzies ūdens. Šie dzer no strauta. Man viss labi, tikai baigi gribas ēst. Ieskrienu ēšanas punktā. Tradicionālā recepte. Un ar diviem puišiem dodamies iekarot pēdējo virsotni. Šī vairs neliekas tik iespaidīga. Kaut arī visaugstākā.

1502616868731-332454684

Obere Sharte 2689m. Pārrāpjos kalnam. Puiši sen aizskrējuši. Apziņā paliek labāk, ka nu ceļš iet lejup. Skrienama gara taka gar kalnu. Aiz kalna nākamais kalns, tas pats. Izskatās kā apsniguši. Nē, tas nav sniegs. Ezers. Man likās, ka te jābūt dzeršanas punktam. Nav neviena. Varbūt nopeldēties? Spīd saule. Paliek karsti. Ai, slinkums. Pēc brīža redzu glābējus un ieraugu divas milzīgas slēpošanas trases. Nojaušu ko nelāgu. Lūk, jums, skriešana uz leju. Rāpies vien augšā. Bet šis ir ceļš. Es lēnām skrienu pret kalnu. Gribu arbūzu. Kalna galā tādam taču jābūt. Man pretī skrien mani apdzinušais vīrs, aplaudē un uzsauc bravo. Vai tiešām trasē bija apgriešanās punkts. Nē, viņš izstājies un dodas pie glābējiem!

Kalna galā būdā nekā nav. Tikai marķējums. Saprotu, kādēļ puisis izstājies. Jo no šejienes var labi redzēt, ka ilgi vēl nebūs nekas ne ēdams, ne dzerams. Skrienu, skrienu, labi, ka var paskriet. Parādās pa kokam.

36288922111_5e342ae831_o

Meraner Hūte. Slēpošanas trases. Skrienu lejā. Ēšanas punkts. 8gadīgs puišelis sagaida un konvojē mani uz ēšanas punktu. Līdz finišam tikai 25km pusmaratons. Tas nekas, ka skrieta jau 21h. 2h pat lēnā tempā no kalna lejā. Punktā ieraugu poli, kurš loka iekšā karbonādi. Sakās, ka esot piekusis. Pieņemu kļūdaināko lēmumu. Neiestiprinos un mūku no poļa. Ko tur rīt, ka ceļš iet lejā. Ceļš nepavisam neiet lejā. Skrienu lēzenā kāpumā un šķielēju atpakaļ. Polis man tuvojas. Priekšā manu vēl skrējējus. Krustojumā pie 100km atzīmes sēž bariņš ar tādiem. 54km distances skrējēji, kuri izstājušies. Polis tuvojas. Nav spēka mukt. Apēdu pēdējo želeju. Viss. Polis mani noķer. Beidzot ceļš arī iet uz leju. Polim pajautāju, cik pulkstenis? Viņš saka 6. Varam pagūt finišēt 24h. Man nav spēka, vajadzēja paēst. Uzzinu, ka viņš arī vāc punktus UTMB. 2x esot startējis, bet nav finišējis. Pirmajā reizē atceltas sacensības, otrajā nav iekļāvies 30h un izstājies 150.km.

36030812680_f734f33ab5_o

Apdzenam 54km skrējējus ik pa brīdim. Polis jau aizmuka. Atteicos piedalīties 24h plānā. Meža ceļš beidzas. Asfalts. Apsēžos pieturā, lai piezvanītu Baibai. Man jātaisnojas garāmskrējējiem, ka viss ok – tikai telefonu šobrīd meklēju.

Skrienu lejā. Sāpīgi. Pēdējais posms skarbs. Redzi, kur tev jānokļūst, bet labā kāja reāli sāp. Kāds km jāskrien pa akmeņiem, kas līdzinās Liepājas mola akmeņiem, pēc tam stāvs betons un asfalts. Visskarbākais skrējiens. Sūc ar skaistajiem skatiem un vīnogu laukiem, man sāp kāja no šī stāvā noskrējiena. Gribu finišēt. Esmu lejā. Pēdējais km. Skrienu. Aplausi. Kungi ņem cepures nost. Dāmas uzsauc respect. Finišs – 24:50. Medaļa. 6 punkti kabatā! Vīru kopvērtējumā 23.vieta. Diezgan labi plakanzemes iemītniekam lēnā skrējienā.

Finišs

Finišs

Bolcāno ir vieta, uz kurieni var noteikti doties ar ģimeni. Jo būs gan, ko darīt sievai, bērniem un pārējiem.

Vai es šeit atgriezīšos? Šobrīd plāns ir neskriet 2x vienā un tajā pašā vietā. Kalnu ir daudz!

Ne lēnāk par trim, ne ātrāk par divām.

Ir 2012.gads, man ir 21 gads, tikko esmu sācis strādāt jaunā darbavietā (mans pirmais darbs, esmu trauku mazgātājs vietējā pilsētas restorānā), kad pienāk priekšnieks un jautā: ”Piedalīsies Nordea maratonā? Būs komanda no darba.” Pirms pajautāju par to, cik ir jāskrien, es laikam pateicu: ”Jā, skriešu.” Lai gan visu mūžu līdz pat tam brīdim biju nodarbojies ar sportu – futbols, basketbols, ekstrēmie sporta veidi, lakross, tā pat VIENKĀRŠI skrējis es nebiju. Ja neskaita skolas krosus, pirms kuriem iesildītas tika tikai plaušas ar cigarešu dūmiem un jau no ‘kauns atzīt kāda vecuma’. Priekšnieks, pirmās darba dienas – nu kā es tagad teikšu nē? Noskrēju 10km 51 minūtē un biju ātrākais no darba komandas. Motivācija? Paaugstinājums. Tieši tik naivi nodomāju, taču tik lielas izmaiņas tobrīd skriešana manā dzīvē vēl neieviesa. 2012.gadā kopā noskrēju 21km (pirms Nordea laikam 2x izgāju paskriet, tā saka Endomondo, pats neatceros, ar Endomondo arī iepazīstināja darba devējs, kurš turpmākos 4 gadus bija mans padomdevējs skriešanas jautājumos, vismaz maija mēnesī. Vēlreiz PALDIES viņam).

2013.gads, atkal maijs, atkal jāskrien. Kopā ar treniņiem un Nordea 10km distanci 44 minūtēs – 31km maijā, un jūnijā laikam atcerējos atsildīties – 11km. Kopā 2013.gadā – 42km. 

2014.gads, burvīgā VSK Noskrien mājaslapas statistika rāda, ka martā, aprīlī un maijā līdz Nordea biju saskrējis ~100km. Rezultāts – 39 minūtes. Es jutos kā uzvarētājs. Līdz pat tam brīdim nebiju interesējies par garo distanču rezultātiem Latvijā, taču man šķita, ka zem 40 minūtēm noskriet 10km ir nereāli un jau sāku domāt, ka kenijiešus sev priekšā neredzēju, jo visi bija man aiz muguras.  Joprojām naivs. 2014.gada janvārī biju iegādājies riteni, ar kuru tā paša gada vasarā, 5 dienās (ieskaitot atpūtas dienu Liepājā) nobraucu 600km, Jelgava – Kolka – Ventspils – Liepāja – Jelgava. Pēc šī brauciena man zuda izpratne par to, kas ir daudz kilometri.

un_es_5

Šeit sākās mans maratona stāsts.

Tagad ir 2017.gads, man ir 26 gadi. Ar draudzeni no septembra esam uzsākuši garo ceļu apkārt pasaulei. Līdz nākoša gada martam dzīvošu Anglijā, 2018.gada martā pārvācamies uz vismaz gadu uz Jaunzēlandi. Līdz ar tik pamatīgām izmaiņām dzīvē un, apjaušot, ka būs mazliet vairāk brīva un nepiespiesta laika, kā arī vairāk par ko parunāt, esmu saņēmies uzrakstīt savas domas, pieredzi un visu to, ko neskaitāmajās skriešanas stundās savā galvā pārcilāju. Kāds no manis izdosies rakstnieks, nezinu. Uzreiz atvainojos visiem, kam manas gramatikas dēļ sāp acis un paliek žēl manu latviešu valodas skolotāju.

Skrienot ir ļoti daudz laika, lai domātu. Kamēr ārā tiek pavadītas n-tās stundas, galvā ģenerējas miljoniem domu un nav brīnums, ka tas kādu dienu var novest pie bloga rakstīšanas. Dažreiz aizdomāšanās var novest arī pie ieskriešanas stabā, piemēram, tāpēc blogs, manuprāt, ir drošākais variants. Tagad, kad klāt vēl ir nākusi ceļošana, blogs ir kļuvis neizbēgams, tādēļ metu slinkumu pie malas un ceru, ka ar laiku spēšu savas domās izklāstīt kvalitatīvi un lasāmi.

Tātad pēc Kurzemes apbraukšanas ar riteni, 10, 20, 30 un pat 42 kilometri vairs nelikās daudz. 2015. gadā dažādu spēcīgu emociju vadīts pieteicos uz Lattelecom Rīgas maratona distanci. Tā kārtīgi pat neizbaudījis pusmaratonu, tik vien kā pats par sev,i to kaut kad biju noskrējis 1:59. Joprojām mans darba devējs bija mans padomdevējs un teica, ka līdz maratonam vajadzētu saskriet vismaz 800km treniņos, lai tā prātīgi tiktu līdz finišam. Mārtiņš, priekšnieks, tobrīd bija mans lielākais motivātors. Viņš skrēja parasti pusmaratonu vai maratonu, daudz zināja stāstīt par tehnikām, treniņiem un uzturiem. Klausījos, jautāju un kļuvu daudz ieinteresētāks. Iekšēji motivāciju rast nebija problēmu, spēcīgākā motivācija – veselība.

Līdz 9 gadu vecumam, atceros, ka daudz un bieži slimoju, imūnsistēma bija ļoti vāja. Tad 9 gadu vecumā mamma ieraudzīja, ka man sāk krist ārā mati plankumiem 2 latu lielumā. Visu sākumskolu, pamatskolu un vidusskolu biju tik veiksmīgi iemācījies apslēpt to, ka man uz galvas nav 1/3 matu. Tagad atceroties liekas sīkums, toreiz – nemitīgs stress un pārdzīvojums. Ļoti patika un arī padevās basketbols, kad mamma gāja uz darbu 6 no rīta, es gāju spēlēt basketbolu, skrienot no viena laukuma gala uz otru un nemitīgi izpildot uzvaras nesošo metienu, man bija 5-6 gadi. Pamanīja kaimiņu treneris un uzaicināja uz treniņiem, tur arī parādījās milzīgā vēlme pēc sasniegumiem sportā. Basketbolu pametu vairākas reizes, bet vienmēr viena iemesla dēļ –  vienkārši nespēju sadzīvot ar to, ka kāds varētu pamanīt, ka man krīt ārā mati. Šobrīd liekās muļķīgi, jo saprotu, ka nekam tādām nevajadzēja ietekmēt manu dzīvi. 2011. gadā paliku pilnīgi pliks, bez nevienas spalvas uz ķermeņa. Ap to laiku jau arī lielākā daļa draugu un paziņu, apzinājās manu ‘problēmu’, taču citi bija izbrīnīti un ļoti daudzi nepazina, par ko nesūdzos, jo saka jau, ka, ja neatpazīst, tad kļūšot bagāts… Ziniet, ja katru reizi, kad mani neatpazina un dzirdēju šo teicienu, es dabūtu eiro, tiešām būtu bagāts. Bet vairāk mani izbrīnīja tas, cik daudziem pat prātā nebija ienācis (neievēroja), ka es ar to cīnos jau no 9 gadu vecuma, un tad sapratu, ka viss tas uztraukums ir bijis pilnīgi lieks. Kopsavilkums – autoimūna darbība, kad organisms uzbrūk pats sev, šajā gadījumā matiem, nav (pagaidām) medicīniski ārstējams, dzīvību neapdraud un lai cik nepatīkamus brīžus nav sagādājusi, vairs par to neuztraucos un nebaidos runāt (šis, kad biju jaunāks, būtu daudz ko atrisinājis). Vēl jo vairāk, tas man ir sagādājis arī milzīgas pozitīvas pārmaiņas dzīvē – skriešana un ceļošana – 2 no tām! Ja paskatās uz to ļoti pozitīvi – man nepazūd mati, es vienkārši lēnām kļūstu neredzams! Skrienot, es ārstējos.

19143694_1909928675921044_2812580944742210018_o

Turpinot par maratonu. Sāku trenēties patstāvīgi. Februāris un marts – 240km un kaula plēves iekaisums. Aprīlis – 6km! Maijs 49km, ieskaitot maratonu. Maratons – apkrāvies ar gurnu somiņu ar pudeli, kas visu ceļu bija neērta, uz pleca telefons, ausīs austiņas, kuras, lietum gāžot un krusai krītot, visu laiku bija jāstūķē atpakaļ ausīs (bez mūzikas (M83), es nebūtu finišējis), 35.km ‘viss, es nevaru’ moments, tanī brīdi visas motivācijas kārtis tika liktas galdā, tā kā zinādams, ka, sasniedzot finišu, turpmāk viss būs tikai labāk. Finišs – 3:21:52. Sajūtas skrienot -briesmīgas, pēc skrējiena – tukšums un pilnīgs restarts ierastajai ikdienai. PALDIES!

Pēc pirmā maratona pievarēšanas biju skriešanas drudža varā. 2015.gada 8.jūnijā, pēc 9, bez apstājas, gadu smēķēšanas, tam tiek pārvilkta strīpa. Smēķēšana manā prātā vienmēr bija kā +5 minūtes pie rezultāta, nezinu kāpēc tā domāju, bet es tā vienkārši domāju. Ok, 3:16 – nodomāju, nav pietiekami. Gribu zem 3 stundām. Sāku meklēt treneri, sāku apsvērt domu, ka vēlos skriet pareizi un ātri. Īpaši ar trenera sameklēšanu nesteidzos, vasarā patstāvīgi cēlos 5 no rīta un gāju skriet, tā bija mana apņemšanās, pie kuras turējos, sagādāja milzīgu prieku un ļoti daudz enerģijas visai dienai. Ainārs (Ainiiiic), kuru biju Endomondo uzaicinājis draudzēties, jo viņa skriešanas apjomi un ikrīta laikaziņas bija iedvesmojošas un motivējošas, kā izrādās, dzīvoja man blakus mājā un arī skrēja 5 no rīta, taču mēs tā arī no rīta nesaskrējamies. Mums tajā rajonā laikam tāda skriešanai labvēlīga aura. Vasara pagāja, pienāca rudens, un aizbraucu skriet uz Siguldu, noslēdzošo Skrien Latvija posmu, kopā ar draudzeni noskrējam 10km, baudot zelta rudens skatus, taču vairāk uzmanības pievērsu koši zaļajiem krekliņiem, kas mani apdzina par apli un uz kuriem (uz muguras, protams) bija rakstīts SK Tērauds. Vēl pirms pievienošanās skriešanas klubam biju pieteicies uz Ozolnieku Rudens pusmaratonu, pirmais oficiālais pusmaratons – 1:26:15.

13307472_1161538043878510_416049972484933963_n

2015.gada novembrī sāku trenēties kopā ar Tēraudu. Jau kopš pirmajiem treniņiem jutos labi un apmierināts par atmosfēru, kas bija ap šo klubu, un iepazinu daudz jaunu, lielisku cilvēku, kas bija papildus saujiņa jau tā pār malām birstošajai motivācijai. 6 un pat 8 skriešanas treniņi, plus vairāki ķermeņa spēka attīstoši treniņi nedēļā, nenobijos un sāku smagi strādāt. Jutu, ka beidzot tiešām trenējos. Tie vairs nebija enerģiju sniedzošie pirms darba krosiņi. Taču nav arī tā, ka tas būtu atņēmis prieku par skriešanu, nē, nebūt. Joprojām ir liels prieks un gandarījums, it īpaši, ja padodas treniņplānā uzdotais. 2016.gada maijs un mans otrais maratons. Skrienot sajūtas ļoti labas, turējos pimos ~23km kopā ar 3:00h tempa turētājiem (kā šodien atceros – Reinis Tops, Andris Ronimoiss, Uldis Kļaviņš – PALDIES), turējos tik cieši klāt, ka nemitīgi dabūju ar baloniem pa galvu, otrajā  distances daļā kāpinot, ar bažām sagaidot 35.km, taču šoreiz bez ‘vairs nekad’, fantastiskā Brīvības pieminekļa atmosfēra, finišs – 2:58:21.

Priecīgs par to, ka mērķis zem 3:00h izpildīts, turpināju trenēties un piedalīties citās, īsākās sacensībās, līdz pienāca kārta manam pirmajam ultramaratonam – Siguldas kalnu maratons 70km, bet par to es gribētu uzrakstīt kādreiz atsevišķi. Vēl tikai Ozolnieku Rudens pusmaratons – 1:20:37 un mērķis zem 1:20 paliek 2017. gadam.

2017.gads, maijs, mans 3. maratons. Daudz un smagi kilometri treniņos aiz muguras, esmu gatavs. Kājas iesildoties pasmagas, bet pašsajūta laba. Starts tradicionāli par ātru, joprojām mācos ar to tikt galā, tāpat kā ar naivumu, ka naktī pirms starta ir noticis brīnums, un tu spēj skriet ātrāk, kā patiesībā. Pirmais aplis ~1:21, zinu, ka par ātru, bet gribu noturēt. Aina no otrā apļa – Skanstes gals, esmu pilnīgi viens, ir karsts, pat mašīnas nebrauc, cilvēku gar ielas malām diemēel nav, ir grūti, skrienu gar daudzstāvu mājām, kad kapa klusumu pārtrauc ļoooti lēni, it kā sarkastiski, aplausi. Pagriežu galvu, 4. stāva balkonā, apakšbiksēs, bet varbūt arī skriešana šortos (esmu optimists), tāpat kā es 2 gadus atpakaļ, ar cigareti zobos, man ir atbalstītājs, pasmaidu, palika vieglāk. Ķīpsala, kā katru gadu mans nemīlētākais LRM posms, lēnām lūztu nost pārāk ātrā pirmā apļa dēļ, kļūst arī karstāks. Visas nebūšanas liek aizmirst Brīvības pieminekļa atmosfēra, Vecrīgas bruģis – liekas, kā skrietu pa zefīriem, bet tas laikam, tādēļ, ka kājas kā gumijas konfektes. Finišs – 2:45:26. Prieks un ambīcijas pēc finiša tikai aug. Nākamais – Valensijas maratons 19/11/2017.

VSK Noskrien piereģistrējos, kad sāku meklēt treneri, google mani atveda uz šejieni. Ļoti patīk statistikas sadaļa, kurā ir visi nepieciešamie cipari, visiem skrējējiem ciparu mīļiem. Un bezmaksas. Varbūt tikai sakritība, bet pirmajos divos ‘skriešanas gados’ noskrēju attiecīgi – 2012.gadā 21km un 2013.gadā 42km. Citu skrējēju raksti ir palīdzējuši ar padomiem, ar motivēšanu. Caur cieņas cīņām un mēneša skrējējiem iepazīti daudz foršu cilvēku un apzināta Latvijas skriešanas virtuve. Ir forši būt daļai no šīs skriešanas sabiedrības. Un varu teikt, ka šī sabiedrība ir mani iedvesmojusi arī savas domas izlikt uz baltām lapām.

Virspusēji un ne tik ļoti centos kaut kā sevi ‘paskaidrot’ šī raksta rindās, kāpēc es skrienu. Vēl kaut kā vēlos pateikt paldies skriešanai, bet nezinu kā. Varbūt kādreiz varēšu to uzrakstīt, varbūt es to varu izdarīt ar rezultātiem, bet varbūt ar citu cilvēku iedvesmošanu skriet, kustēties. Pirms gandrīz 3 gadiem uzgāju video (Curiosity North Face). Tas mani tik spēcīgi iedvesmoja, bet to es nespēšu aprakstīt. Bet galvā kaut kas saslēdzās. Es šo video skatījos katru dienu pirms uzvilku sporta tērpu, pirms gāju skriet. Nolēmu, ka gribu skriet ultras, gribu apskriet Monblānu, pasauli. Bet kaut kā nomierināju sevi un palieku pie maratona, ultras nepazudīs, un paspēšu arī kalnus apskriet. Bet šis video manī atdzīvināja to sporta sasniegumu vēlmi, kas man bija bērnībā. Kā jau rakstīju, biju apsēsts ar basketbolu. Katru nakti, kad gāju gulēt, aizverot acis, iedomājos, kā kļūstu labāks un nokļūstu NBA un pārsteidzu basketbola pasauli, tāds bija mans sapnis, praktiski tieši tāds scenārijas kā Porziņģim, tieši tā es bērnībā iedomājos, ka es tur nokļūšu. Pie ģimenes vakariņu galda mani mamma mēģināja ilgi dabūt, bet es stāvēju durvju ailē 6 gadus vecs, lecu un mēģināju aizsniegt durvu ailes augšu un teicu, ka kādreiz izaugšu 2 metrus garš un spēlēšu NBA un mammai vairs nekad nebūs jāstrādā. Es neizaugu 2 metrus garš un arī NBA nespēlēju, bet man ir atgriezusies šī spēcīgā vēlme aizsniegt to ”durvju ailes augšu’ un šoreiz arī mana ‘lēnā palikšana neredzemam’ vairs netraucē.

Novēlu visiem lekt un aizsniegt savas ”durvju ailes” augšu. Kustēties. Uz priekšu.

Es neticu, ka es to daru. Vēl vairāk es neticu, ka es to varu izdarīt.

14608688_1266438056721841_7267035324169590778_o

NOSKRIEN!

Baso pēdu stāsts

Ir pienācis augusts, un jau ceturto reizi pošos dalībai baspēdu izklaidē gar Kolkas ragu. Trešo reizi garākajā – 53km -, distancē. Piesakos vien kādas pāris nedēļas pirms starta, jo nav spēcīgas pārliecības, ka spēšu paskriet gana ātri, pie tam basām kājām. Šovasar man ir bijuši akurāt 3 basie treniņi. Un nedēļu pirms baspēdu starta, līdzīgi kā daudzi citi normāli meža dīvainīši, 24 stundas aizvadu klaiņojot pa nātru un latvāņu biezokņiem netālu no gleznainā Rāznas ezera. Par laimi, tas nespēj mani pārlieku nogurdināt, ne arī sabeigt daudz ko piedzīvojušās pēdas, tad nu pēdējā augusta nedēļas nogale tiek saplānota, saskaņojot ultrabaspēdošanu ar 19. kāzu gadadienas atzīmēšanu. Veipa kungs, bez šaubām, arī piedalās – neatzīmēšu jau to gadadienu viena, arī atbalsts trasē ir pašā reizē.

Ceļā dodamies uzreiz pēc darba, piektdienas vakarā, lai sestdienas rīts būtu mierīgs un laisks, kā jau tam pienāktos būt brīvdienā. Nakts tiek aizvadīta Kolkā. Pamostos agri, laiskā gulšņāšana man šoreiz nepadodas. Basām kājām aizlavos līdz jūrai. Ir vēss, saule tikko uzlekusi. Tāds miers apkārt un neviena cilvēka. Vien lieli ūdensputni satupuši uz laivu piestātnes paliekām, spārnus iepletuši, vēro sauli. Varbūt jūru, īsti nevar saprast. Nolemju aiziet līdz sakritušo koku zonai, lai paskatītos, vai to nav iespējams apskriet pa ūdens pusi. Pēdas salst, un tomēr jāpieliek pūles, lai apspiestu vēlmi mest nost drēbes un ļauties peldei. Esmu piesaistījusi liela, melna suņa uzmanību, tas tek man pakaļ un piedāvā rotaļas ar kociņu. Dzīvnieks neliek man mieru kādu kilometru, un tā kā man nav vēlmes iegūt savā īpašumā jaunu mājas mīluli, tad sāku domāt kā no tā tikt vaļā. Sakritušie koki tomēr nav apskrienami pa ūdeni – cik nu brienu, nekādu sakarīgu sēkli neuzeju, ai, labi, gan manas pēdas to mazo čiekuru gabalu izturēs. Kamēr bradāju pa ūdeni un lodāju pa kokiem, suns ir veiksmīgi pazudis. Lai viņu vēlreiz nesatiktu, brienu pa mētrām ārā uz šoseju, uz jūru paskatīšos vēlāk. Sāk līt. Vai tad grūti bija paņemt lietussargu? Slapja un nosalusi atgriežos viesnīcā. Kā būs sacensībās? Vai es nenosalšu, ja 5 stundas skriešu vējā, lietū un slapjās smiltīs? Man nav nekāda plāna, vien tik, ka katrā kontrolpunktā varētu apēst pa želejai, tātad 4 želejas. Dzeršu laikam tikai ūdeni, pie tam nesīšu to līdzi. Man ir tās šķīdināmās tabletes, bet laikam nē, nav garšīgas. Pietiks ar želejām. Cik ātri skriet? Nav ne jausmas. Sen neesmu skrējusi ātri.

Mazirbē ierodamies mazāk nekā pusstundu pirms starta. Ceļu no Kolkas līdz starta punktam pavada pamatīga lietusgāze. Pirmsstarta burzma. Manu uzmanību piesaista meitene ar pasakaini skaistiem matiem – tie ir rudi un kādas trīs reizes garāki kā man. Sapnis vienkārši! Man par vilšanos viņa tos tomēr saviņķelē bizē. Satieku arī daudz pazīstamu seju, saņemu numuru, iesildos. Šaipus Kolkas ragam ir vējš. Gandrīz tik pat stiprs kā pērn, bet, kā vienmēr, vajadzīgajā virzienā.

2017 D800 Baskaju ultra-95

Trase.

Tradicionālā dziesma un starts. Skrienu pakaļ figūrām, kas strauji no manis attālinās. Priekšā spēju saskatīt Līvas tumšo stāvu, Aināra sarkano kostīmiņu, Rolandu un Pēteri. Pārējos jau grūti atšķirt. Skrienas viegli, bet pulss uzstājīgi kāpj. Ļoti labi zinu, ka, ja skriešu pārāk ātri, kreisās kājas ikrs sarausies bremzējošā krampī, tādēļ liels ir mans pārsteigums, kad pirmais kilometrs nopīkst ar biedējošu 4:34 tempu. Pulss jau 165. Met nost, sasodīts, stulbais sievišķi! Tā tak ir ultra! Meklēju ritmu, vajag lēnāk. Īstenībā jau pie vainas ir vējš, viņš izdara pusi darba manā vietā. Tas, protams, jāizmanto, jo aiz Kolkas tādas iespējas vairs nebūs. Vējā dzied volejbola tīkls, pie tam ļoti melodiski un daudzbalsīgi. Laiku pa laikam ieskrienu ūdenī un nevaru saprast, kas ir prātīgāk – skriet pa ūdeni vai smiltīm. Pa ūdeni ir pulka patīkamāk. Nākamais kilometrs 4:35, nu, come on! Garmins līdzīgu ciparu izmet vēl dažas reizes, un es sāku baidīties, ka būšu galīgi sačakarējusi sev pēdējos 30 kilometrus ar pagalam pārķertu startu. Pēc sestā kilometra temps ir nokrities līdz 4:41. Tāds tas turas arī līdz pirmajam kontrolpunktam. Želeja un ūdens. Ātrāk prom, lai par to nepatīkamo saldumu nav daudz jādomā. Atpakaļ ritmā. Līdz Kolkas ragam skrienu ar tempu ap 4:50. Tas jau labāk, tas mani nenobeigs. Skats ir milzīgs šī skrējiena pluss. Man nekad neapniks vērot jūru. Fantastiski skaisti – viļņi un debesis. Tas majestātiskums un miers, kas pavada šādas mūžīgas ainavas. Pat vēja raustītie putni un baltās viļņu galotnes nespēj to nekādi satricināt. Kur gadījies, kur ne – klāt jau Kolkas rags. Vai vienmēr viņš bijis tik tuvu? Šķiet pieveikti vien kādi 19 kilometri. Veipa kungs mani sagaida pirms raga, tieku pie otras želejas. Ūdens pudelīti vēl nemainu, nedzerās kaut kā. Rags pilns ar priecīgiem cilvēkiem. Liela daļa uzmundrina un māj. Divplākšņu kontrolpunkts, kur man tiek paziņots, ka ir pieejami mizoti apelsīni. Man it kā negribās, bet, ja tiešām mizoti, tad nevaru nepaņemt. Neijas kundze piedāvā uzpildīt pudelīti, bet tā, kā zināms, vēl ir pilna. Glāze kolas un dodos tālāk, lai atsistos pret ierasto līča puses sienu. Pēc maza gabaliņa pa pludmali, rāpjos augšā kāpā, lai apskrietu sakritušo koku zonu. Nav liels gabals, bet pēdām tas ir izaicinājums. Atgriežoties pludmalē sagaida nepatīkams, bet arī ne pārsteidzošs ceļabiedrs – pretvējš. Mierinu sevi, ka tas tik izteikts nevar būt ilgi, krasta līnija taču liecas, un drīz tam būtu jāiegriežas no kādas sānu puses. Skriešana sāk prasīt pūles, kāpas ir izsitušas no ritma, un tūlīt pat vēl viena ritmu čakarējoša vieta – vārti uz jūru. Tā ir laivu piestātne, kas ir vai nu jāapskrien pa krūmiem, vai jāapbrien pa ūdeni. Izvēlos otro variantu un kuļos tālāk. Mans temps šajā posmā strauji krīt un kopumā ir vien tā ap 5:40-5:45. Tieši tik stipri esmu atsitusies pret sienu. It kā nejūtos slikti, bet ātrāk kaut kā nevaru. Kontrolpunkts, kas tuvojas, ir Melnsils. Tas man saistās ar lieliskām bērnības atmiņām, tik daudz dīku vasaras dienu aizvadīts šajā pilnīgi tukšajā, burvīgajā pludmalē. Edijs mani pārsteidz kādus 3 kilometrus pirms kontrolpunkta. Neesot varējis atrast. Man vienalga – cik pretīga želeja ir tagad, tik pat pretīga tā būtu arī pēc 3 kilometriem. Riju nost un skrienu tālāk. Beidzot papildinu ūdens pudeli. Šķiet, varu saskatīt to vietu, kur jābūt kempingam, tas gan neliek man paātrināties.

Melnsils ir sasniegts, un skriešanas prieks ir pačibējis. Kaut kā man pietiek. Izdzeru glāzi kolas, pasapņoju par CET arbūziem, vēl viena glāze kolas un jādodas tālāk. Uzvelkos augšā kempingā. Pēteris ierāpies Matīsa laivā deklamē kaut kādu dzejoli. Nez, ko šis neskrien? Attopos, ka pati jau arī gausi pastaigājos. Tā nu gan nav aršana: „Tūlīt pat saņemies!” Saņemos. Smagi. Gribu sēdēt smiltīs un vērot jūru. Kāpēc man jāskrien? Turpmākie kilometri ir ap 6:00min/km. Skrienu uz Ģipku. Tas ir visgrūtākais posms. Garmindraudziņš uz rokas pīkst tik reti, ka liekas – laiks ir apstājies. Sāk kaitināt asie, baltie gliemežvāki, kas gaumīgi izbārstīti pa visu krasta līniju, un negantais slīpums. Izvēlos robotajā meža līnijā atskaites punktus līdz kuriem jāskrien. Iedomājos, ka Ģipka varētu būt pie tālumā vīdošā tornīša. Nu, nekas briesmīgs jau nav. Skrien tikai un daudz nedomā! Arī pats galapunkts ir tik pat kā redzams. Ja pareizi atceros no iepriekšējā gada, tad rags, kas redzams priekšā, iezīmē 50 kilometrus. Aiz tā ir vien štrunts un riebīgo niedru posms.

2017 D800 Baskaju ultra-154

Maratons. Pie Ģipkas jābūt maratonam, tāpēc neskaties pulkstenī un nedomā, ka tūlīt tas pulciņš priekšā varētu izrādīties kontrolpunkta ļaudis! Tie ir tikai atpūtnieki. Es gribu mesties jūrā. Saule brīžiem neizturami cepina. Vizualizēju, kā es finiša līniju šķērsojusi, nebremzējot ieskrienu jūrā un ar galvu pa priekšu ienirstu viļņos. Nē, diez vai. Vispirms es sabrukšu smiltīs. Ir taču vēl tik tālu jāskrien. Kad noskrieti 40 kilometri, esmu droša, ka tālumā redzamais bariņš ir kontrolpunkta iemītnieki un apmeklētāji. Vēl drusciņ, pavisam drusciņ, un tad būs pēdējais posms. Kontrolpunktā atkal atļaujos apstāties. Veipa kungs mani norāj, sacīdams, ka šoreiz man jāizdzer visa želeja, nevis puse jāizlej smiltīs. Vai es tā izdarīju? Pat neievēroju. Ina saka, ka līdz finišam vien 10.2 kilometri. Tas neesot daudz. Tiešām? Tas ir kā līdz mēnesim! Skrienu prom. Es to varu. Es varu noskriet 10 kilometrus un man nav jāsalēninās vēl vairāk. Turpinu skriet kripatiņu zem 6 minūtēm un izlemju, ka nav taču ko taupīt. Paātrināšos. Skrienu cik varu un jūtu, ka mans ķermenis protestē. Kilometrs uz 5:45, un es vairs nevaru paelpot. Diafragma savilkusies tādā kā sāpīgā akmenī un, šķiet, spiež uz augšu. Varu izdarīt vien seklas ieelpas, liekas, ka smoku. Nebūs ātrāk. Jāatgriežas pie 6 minūtēm. Tas ļauj elpot normālāk. Palikuši 6 kilometri. Tas taču nav daudz, vienalga cik kilometru jau būtu aiz muguras. 5 kilometri – tas ir briesmīgi daudz. Rags tuvojas. Krasts palicis ļoti slīps, vai arī kājām ir apnicis slīpums un viņas protestē. Augšstilbi savilkti sāpīgos krampjos. 4 kilometri. Tiešām? Nupat taču bija seši! Galvā griežas cipari un, šķiet, ka finiša laiks varētu būt ap 4h 52min. Taču nezinu, grūtais niedru posms vēl priekšā.

Esmu sasniegusi Ragu! Noskrieti 50 kilometri – 4 stundas 35 minūtes, vai paspēšu atlikušos noskriet tā, lai sanāk ātrāk nekā pērn? Kāds var izslēgt tos zobratiņus galvā – viņi traucē man skriet. Au! Kaut kas ieduras pēdas velvē un nekrīt nost. Nelīdz ne pēdas vilkšana, nedz purināšana. Jāapstājas un jāizvelk – kaut kāda zivs galva ar asakām iedūrusies. Fui! Pēdējais normālais kilometrs un sākas niedru posms. Pirms tā var tālumā redzēt finiša arku. Niedres, kas savā starpā intensīvi sačukstas, sausās, grimstošās smiltis, durstīga zāļu taciņa. Vai tiešām šis posms bija tik garš? Vesels kilometrs, idritvaikociņ! Esmu ārā un redzu finišu. Nu vairs tiešām nav ko taupīt – skrienu cik jaudas. Viss! 4h 50min30sek. Par 8 minūtēm ātrāk nekā pagājušogad. Man laikam pietiek. Saņemu apskāvienus un apsveikumus. Apsēžos un pļāpāju, pēkšņi vairs nespēju paspert ne soli – viss sāp un spēciņi galā. Jūrā es tomēr iemetos, kopā ar nule finišējušo Grāmatnieces kundzi, kā arī ar visām drēbēm un numuru. Kaut kā jāsaņemas aizvilkties līdz viesnīcai, pārģērbties un gatavoties apbalvošanas ceremonijai. Tas šķiet vēl grūtāk par tikko pievarēto skrējienu.

Šis pēc sajūtām no tiesas bija mans maksimums. Nenoliedzami bija skaisti, un rezultāts mani apmierina. Vai tas būtu savādāks, ja sākumā līdz Kolkas ragam es neskrietu pilnā galvā kā tāda galīga nepraša? Vilks viņu zina, jau 3 gadus nevaru sadūšoties pamēģināt. Un vispār – man nepatīk mocīties, priekšroku dodu izklaidēm. Bija maķenīt par traku, lai šo varētu saukt par izklaidi, bet, ja es skrietu vēlreiz, tad tas būtu jādara vēl ātrāk un… fu, fu, fu. Man to nevajag. Uzvarētāja Līva finišējusi man neaizsniedzamā laikā. Otrā vieta, protams, ir jauki, bet milzīgais atpaliciens man liek izskatīties pēc nīkules. Man labpatiktos domāt, ka Līva ir kiborgs, kaut nē, pēc finiša medicīniskās palīdzības zonā redzēju viņas tulznas. Tomēr cilvēks. Un normāla skrējēja. Tādiem kā viņa jāpiedalās… hmm, smaids pa visu seju! Pārdūrusi savas 2 tradicionālās augusta mēneša tulznas, atskārstu pajautāt Līvai, kas darbojas ap savējām, vai viņa nevēlētos savas īpašās spējas likt lietā kādā 24 stundu čempionātā. Solījās padomāt. Var jau būt, ka neizvēlējos to piemērotāko mirkli, bet cik tad bieži man gadās viņu sastapt.

 2017 D750 Baskaju ultra-1415

Klāt apbalvošanas ceremonija, patīkams mirklis. Sieviešu trijnieks 53 kilometros ir akurāt tāds pats kā pērn. Arī vakars tik pat vēss. Viss ir forši, tikai vasara ir beigusies. Vai es būšu šeit arī nākošgad? Es nezinu, iespējams, ka esmu izskraidījusies pa šīm smiltīm pietiekami, bet varbūt tomēr ne. Varbūt tieši šeit ir īstā vieta, kur tvert pēdējos vasaras mirkļus, jo, ja tā labi padomā, man patiesībā nevajag ne kalnus, ne Kanārijas – vieta, kur jūtos vislabāk, tomēr ir un paliek šī burvīgā Kurzemes piekraste. Es te iederos.

2017 D800 Baskaju ultra-41

Paldies A.Auniņam par burvīgajām fotogrāfijām!

101

Pēc maratona bijuši dažādi pasākumi, kas būtu apraksta vērti:

  1. Pārgājiens no Ventspils uz Dubultiem – lai gan jūrmala mums ir ļoti dažāda un pati par sevi interesanta, 220 km nav pārgājiens 4 dienām, jo steigā nesanāk apstāties un pavērties apskates objektos;
  2. Skrējiens Zilonis Babītē – mācība par želeju testēšanu un pārāk vēla ēšana pirms starta, tomēr 3. vieta iegūta;
  3. RAID 44h piedzīvojumu sacensības – notestēts, ka nespēju izturēt 44 stundas bez miega. Pazudām purvā (purvā jābūt uzmanīgam), Ieviņa kādas 3 reizes pārkāpa sev pāri lienot kokos, benzīntankos un vēl sazin kur, es gandrīz apgāzu laivu pēc satrūkšanās no iemigšanas, Māris izskatījās pēc zombija, tomēr finišā nonācām kontrollaikā un izcīnījām 3. vietu;
  4. Jukola – lielākā orientēšanās stafete. Beidzot Surikati novāca komandu, lai piedalītos šajā pasākumā. Es noārdījos, jo orientēties īsti nevajadzēja.

Tomēr šie pasākumi jau ir seni un tā arī nesanāca piesēsties pie datora, lai tos aprakstītu. Tad nu pēdējais sniegums – Cēsu Eco Trail jeb 114 km un kādi 2000 m augšup un lejup Cēsu apkārtnē.

cet_es

Adrenalīns

Pirms katra skrējiena domāju par to, vai kārtējo reizi nepārķeršu startu. Rīgas maratonā pilnīgi noteikti pārķēru startu, kas rezultējās 10 minūtes lēnākā otrajā pusē, kā arī ciešanām aptuveni stundas garumā. Zilonī gribēju turēt līdzi pirmajai grupiņai, tomēr par laimi ātri vien sapratu, ka tas nav mans ātrums.

Ceru, ka varbūt Cēsīs varēšu diktēt tempu, tomēr šādu ekstru vēl neesmu nopelnījis. Jau startā nākas pielāgoties Dimam, kurš sāk visai agresīvi. Pēc pāris kilometriem saprotu – ja vēlos daudz maz pieklājīgi veikt arī otro pusi, jālaiž, lai viņš skrien. Ir grūti vērot, kā pirmā vieta no tevis attālinās, tomēr, ja viņš ir tik stiprs, tad šodien neesmu viņam konkurents. Kādu laiku vēl viņu redzu, kas neļauj man ieiet savā tempā, tomēr, kad Dimu vairs neredz, kļūst vieglāk. Vieglāk turēt savu tempu, savukārt mentāli galīgi nav vieglāk – jau sāku sevi norakstīt. Drīz sākas dažādi šķēršļi – kalniņi un purviņi. Tas mani vēl vairāk piebremzē. Tomēr izrādās, ka Dimu tas piebremzējis vēl vairāk – pirmajā kontrolpunktā ierodamies gandrīz vienlaicīgi. Es vēl gribu padzerties, bet Dima tik skrien tālāk, tomēr man par laimi brīvprātīgie nav uzdevuma augstumos, man neviens neko nelej, tad nu jāskrien tik tālāk.

Tradīcijas

Man vienmēr bijusi problēma ar startiem vakaros. Parastā dienā mēs paēdam vakariņas, kaut ko padarām, ejam gulēt, no rīta pamostamies un dodamies uz tualeti. Sacensību vakaros tas tā nesatrādā – jāmēģina pirms starta izspiest no sevis visu, kas sakrājies. Parasti tas nav veiksmīgs pasākums, kas pēc tam atspēlējas trasē. Šoreiz ir citādāk – savā ziņā tradīcijas tiek lauztas, jo pirms starta uz tualeti veiksmīgi aizeju 2 vai 3 reizes. Tas gan pārliecību par kuņģa darbību nerada.

Pēc kontrolpunkta ir mazs noskrējiens, pēc kura arī noķeru Dimu. Ieskrienam sveču alejā, kas sakrīt ar trasi, bet pēc brīža nogriežas citur. Šis pagrieziens ir samulsinājis poli, kas skrien stafeti, līdz ar to panākam viņu un tālāk skrienam kopā. Kaut kā esmu nonācis mūsu trijotnes priekšā un Ērgļu klinšu pampakus skrienu / kāpju pa priekšu. Piedāvāju Dimam skriet pa priekšu, ja nu viņš tā vēlētos. Tomēr viņš nevēlas. Tas, ko viņš nezina – ka nevēlos skriet pa priekšu tāpēc, ka nešķiet korekti laist gāzes cilvēkam sejā (tomēr kāpjam kalnā). Tā nu jāskrien tālāk ar savu sagriezušos vēderu.

Kaut kā no pagājušā gada palicis atmiņā, ka šajā posmā kalniņi bija tikai pirmajos divos kilometros, kā arī viss pārējais bija tikai plati ceļi. Tomēr izrādās, ka smadzenes izdzēš lēzenos kāpumus. Arī mazās taciņas. Vienā no tādām nepabrīdinu Dimu par pārkritušu koku, kas rezultējas būkšķī aiz muguras. Skrienam tālāk.

Ar vēderu galīgi nav kļuvis labāk, līdz ar to sākas izveicības pārbaudījums. Izvilkt salveti, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, uzmanīgi pārlocīt salveti uz pusēm, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, akurāti mēģināt pārplēst salveti uz pusēm, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu, salocīt salvetes abas daļas lietošanai draudzīgā veidā, skatīties uz taciņu, skriet, nezaudēt tempu. Interesanti, ko Dima domā par manām izdarībām. Vispār viņš tāds pieklusis. Laikam arī nav viegli. Tas rada pārliecību par sevi – ja neskaita vēderu, skrienas labi.

Manu izdarību laikā polis ir attālinājies, tomēr atkal viņu saķeram, kad viņš ir apstājies pie krūma. Mans vēders atkal ir nomierinājies, tomēr pēc brīža atkal aktivizējas. Atrodu piemērotu krūmu ceļa malā, pasaku, ka uz krūmiem (it kā kādu tas interesētu), un lecu pa kreisi. Viss ir labi sakratījies, līdz ar to process ir ļoti īss. Varu sākt dzīties pakaļ Dimam. Esmu noskrējis kādu puskilometru, kad vēders atkal sagriežas. Depresīvi.

Jau redzu Dimu un pēkšņi dzirdu akordeona skaņas. Izrādās, ka priekšā ir atbalstītāju grupiņa. Patīkami. Un Dima arī rokās. Pastāstu par savu depresiju, uz ko saņemu atbildi: “Es zinu, kā tas ir!” Dima lec krūmos.

Drīz jau šoseja un pēdējais kilometrs pirms kontrolpunkta. Lai gan te jāskrien mazliet pret kalniņu, tomēr noskrienu pa 4:05. Nav slikti.

Pārliecība

Lai gan, skrienot uz Valmieru, kādu kilometru vai divus biju izvirzījies vadībā, neesmu radis pie šādas situācijas. Esmu izgājis uz starta Cēsīs ar domu par pjedestālu un cerību par 1. vietu, bet vai esmu gatavs skriet parādei pa priekšu? Vai īstajā brīdī sapratīšu, ka jāmūk no līdzskrējējiem?

Ieskrienot punktā, redzu, kā polis aizskrien tālāk pa šoseju. Dīvani! Šķita, ka šeit jāskrien pa labi iekšā mežā. Sāku pildīties un ēst arbūzu, Neko citu man šonakt neprasās. Esmu mazliet nomierinājies un ievēroju, ka marķējums tomēr aiziet pa labi. Prasu brīvprātīgajiem, kas notiek. Šie tikai rausta plecus. Par laimi blakus ir riteņbraucēji – saku, ka šiem vajadzētu aizbraukt pakaļ un pabrīdināt poli. Viņi nereaģē. Kā izrādās, tie ir poļa līdzbraucēji (citi stafetes posmi?), kas mani nesaprot. Tomēr kāds paspēj viņiem pastāstīt, kas par lietu, arī angliski.

Tikmēr ir ieradies arī Dima. It kā esmu gatavs skriet, tomēr saminstinos un startējam kopā. Laikam neesmu gatavs uzņemties iniciatīvu.

Daļu no šī posma esmu izbraucis pagājušajā nedēļā un zinu, ka te būs nepatīkams kāpums. Nevar saprast – kāpt vai skriet. Sākumā tiek kāpts, tomēr drīz vien sāku skriet. Skrienam divatā, tomēr drīz vien mūs panāk polis un iesēžas astē. Kad izskrienam uz ceļa, polis man ir jau blakus, tad nu izmantoju šo izdevību, lai viņam atvainotos par laicīgi nereaģēšanu. Interesanti, kas būtu noticis, ja viņam nebūtu līdzbraucēju? Es jau nu viņam pakaļ neskrietu.

Pie nākamā kalniņa polis aizskrien, bet es kāpju. Saprotu, ka esmu palicis viens. Neko darīt, jāskrien. Nākamais kāpums, kura galā atskatoties ieraugu Dimu. Šķiet, ka viņš ir diezgan nopietni iepalicis.

Skrienu un nevaru saprast, vai mans temps ir krities, vai arī pie vainas ir segums. Satraucošākie ir mirkļi, kad skrien pa stigu, cītīgi skatīdamies, kur likt kāju, pacel galvu un priekšā neredzi nevienu atstarotāju. Par laimi visos šādos gadījumos tomēr nekur neesmu pazudis.

Drīz vien stigas beidzas. Tiek šķērsota šoseja un tad jau arī drīz jābūt kontrolpunktam. Priecājos, ka nonākot uz sakarīga meža ceļa, temps atkal pieaug un skrienu mazliet ātrāk par 4:40 min/km.

Raiskuma ezers. 3. stafetes posma starts. Man – 45. kilometra kontrolpunkts. Tieku sagaidīts ar ovācijām – kaut kā jau cilvēkiem jāsasildās.

Rītausma

Gaismas parādīšanās sacensībās ir gaidīts mirklis. Gaisma ne tikai atvieglo redzamību, bet arī psiholoģiski kļūst vieglāk. Rogainingos un piedzīvojumu sacensībās gaisma atvieglo navigāciju. Lielākoties gaismas parādīšanās arī nozīmē, ka lielākā sacensību daļa ir garām, un palēnām jāsāk domāt par finišu.

Ēdu arbūzu, izleju sporta dzērienu un uzpildos tikai ar ūdeni – šodien želejas un sporta dzērieni galīgi neiet pie sirds. Dodos tālāk. Šajā apvidū ir sanācis braukt ar velo piedzīvojumu sacensībās, kā arī orientēties rogainingā. Šķiet, ka tā bija mana pirmā uzvara rogainingā. Viss ļoti vienkārši – skrienot upes virzienā, dodies uz leju, dodoties prom no upes, jāskrien kalnā. Došanās lejup ir patīkama, var paskriet ātrāk, tomēr jābūt vērīgam – ceļš nav diez ko līdzens.
Protams, drīz ir pagrieziens un sākas ceļš augšup. Kāpums tieši tāds, lai nesaprastu – skriet vai kāpt. Cenšos skriet. Lai gan kilometri nelasās tik naski, kā vēlētos, tomēr pagaidām vēl izskatās diez gan cerīgi – nevar jau gaidīt, ka pret kalnu ātrums nesamazināsies.

Gaidu 51. kilometru, kurā tika solīts bīstams noskrējiens. Tas neliek vilties. Tiešām gandrīz vai kā kāpt lejā pa sienu. Šis noskrējiens nozīmē vēl ko – atkal varēšu palēnām kārpīties kalnā augšā. Tā arī notiek. Šajā posmā, šķiet, ir tikai kāpumi un kritumi – līdzenumu nav.

Skrienot gar Gauju, no kāda atpūtnieka (kāpēc viņš ir augšā?) saņemu jautājumu, ko es te daru. Uzbļauju, ka sacensības.

Noskrieti 55 kilometri – aptuveni pusceļš. Nu jau esmu sācis sadalīt atlikušo etapu mazākos posmiņos. Tas norāda uz sagurumu, bet nekādā veidā nepalīdz. Jātiek līdz tam nolādētajam kontrolpunktam, bet kilometri velkas. Un nepalīdz, ka pa vidu ir atkal kaut kāds aizauguša ceļa posms, kur ķeras kājas un grūti skriet. Tomēr kilometri lēnām, bet lasās. Sāk kļūt gaišāks. Vismaz vairs nevajadzēs satraukties par lukturīša baterijām. Arī neceļi beidzas un varu sākt skriet pa sakarīgiem ceļiem. Atkal varu mazliet uzkāpināt ātrumu, vai, pareizāk sakot, skriet daudz maz cienījamā tempā. Līdzenos ceļa posmos vēl joprojām spēju skriet ap 4:30 min/km.

Pārskrienu Gauju un tuvojos kontrolpunktam. Man pretī viens pēc otra skrien divi sacensību dalībnieki. Ko tieši viņi te dara? Mistika!

Paranoja

Skriešana kā otrajam ir viegla – kontrolpunktos vari uzzināt, cik tālu esi no pirmā, saprast, vai tuvojies vai attālinies. Pirmajam šī ekstra ir liegta.

Ieskrienot kontrolpunktā, uzzinu, ka esmu otrais. Nākas pastāstīt, ka tomēr esmu pirmais – polis skrien stafeti. Sēžu un ēdu arbūzu. Nekas cits manī nelien iekšā. Arī pēdējā želeja ir apēsta jau pirms laba laiciņa – pie iepriekšējā kontrolpunkta, aptuveni pirms kādiem 18, 19 kilometriem. Labprāt rītu tās želejas, bet kuņģis streiko kā vēl nekad.
Nezinu, cik ilgi nosēžu, bet saprotu, ka jādodas tālāk. Vairs jau tikai 4 posmi. Katrs mazliet virs 10 kilometriem. Tas jau nekas nav.

Skrienu, bet ātrums nav gluži tāds, kā vēlētos. Un tad sākas mazās taciņas, kurām vēl pa vidu ir grāvji, kuri jāpārvar. Un šajā gadījumā grāvis ir noskrējiens kādus 3 metrus lejā un pēc tam rāpšanās atkal augšā. Tas ne tikai smagi kavē, bet arī sit ārā no līdzsvara. Tāda sajūta, ka velkos. Sāku skatīties atpakaļ. Drīz kādam ir jāskrien – kādam ir mani jāpanāk. Ar šādu vilkšanos nav iespējams, ka neviens mani nepanāks.

Ceļš novirzās prom no Gaujas. Ā, tad jau tūlīt būs jākāpj kalnā. Tā arī ir. Kāpju. Šajā brīdī varbūt pat tas patīk labāk nekā skriet, vismaz ir kāds attaisnojums, kāpēc kilometri vācas tik lēni. Tomēr, kad beidzas kāpumi, beidzas taciņas un sākas sakarīgi meža ceļi, atkal spēju kaut ko izspiest. Esmu nonācis uz grants ceļa, kas nozīmē, ka tūlīt arī jābūt kontrolpunktam.

Izmisums

Es zinu, ka pienāks brīdis, kad man būs grūti. Kad šķitīs, ka man tas viss nav vajadzīgs. Dažreiz varbūt tādi nepienāk. Tā ir veiksme. Tomēr lielākoties ar šiem mirkļiem ir jārēķinās. Tie var vilkties minūtes, bet var būt arī stundas. Galvenais ir kustēties. Pat, ja šķiet, ka velcies kā gliemezis ir jākustas uz priekšu. Stāties nedrīkst!

Iekrītu krēslā. Man pastāsta, ka esmu otrais. Pasaku, ka tā nav – polis skrien stafeti. Ēdu arbūzu. Dabūju savas mantas, no kurām vienu šotiņu uzreiz arī iztriecu. Pārējās želejas kaut kur sabāžu. Nezinu gan kāpēc – šodien tāpat tās nespēju dabūt iekšā un man vēl pārītis ir palicis pāri no pirmajiem 75 kilometriem. Lai kā negribētos, jādodas.
Pirms nedēļas skrēju Amatas taku. Uz svaigām kājām tas nebija patīkami. Tā taka ir drausmīga un kilometri vācas lēni. Uz neko ātrāku jau arī tagad nevaru cerēt. Sākums vēl nav tik traks – kamēr taka nav diez ko šaura un aizaugusi, bet pēc Zvārtes ieža sākas šausmas. Pametu skatu atpakaļ – kādu 100 līdz 200 metru attālumā aiz manis kāds skrien. Skaidrs, kāds beidzot mani ir panācis. Tagad tikai jāgaida, kad viņš mani noķers, lai saprastu, vai tas ir kāds no stafetes, vai arī tūlīt būšu otrais.

Skrienu, gaidu, metu skatu atpakaļ. Neviens neskrien. Halucinācijas?

Kilometri velkas. Ja šī taka šķita briesmīga pirms nedēļas, tad tagad ir vēl trakāk. Esmu trasē pavadījis ap 7 stundām, bet tieši šeit ir nepieciešamas lielākās koncentrēšanās spējas. Gaidu lielo kalnu – vienu no depresīvākajiem kāpumiem šajās sacensībās. Zinu, ka pēc uzlīšanas tajā drīz būs arī nākamais kontrolpunkts. Savukārt kalns ir pusotru kilometru pēc tualetes būdiņas. Man der jebkurš atskaites punkts, ja kilometri šādi velkas.

Saprotu, ka kaut kas tomēr kuņģī ir jāiebāž – šķiet, ka tā malas ir salipušas kopā. Tas traucē. Visticamāk tas arī galīgi nepalīdz man kustēties uz priekšu. Izvelku savu vienīgo batoniņu un pa mazam gabaliņam cenšos to dabūt lejā.

Lēni, bet kilometri lasās. Pienāk arī būdiņa. Pēc kāda laika arī lielais kalns. Rāpjos tajā un skatos atpakaļ. Neviena nav. Laikam tiešām halucinācijas. Augšā sirds dauzās kā negudra, un varu atkal sākt skriet. Diemžēl gan ar šādām kājām pa trepītēm lejā noskriet grūti – viens nepareizs solis un nolidošu lejā. Tas šajā brīdī galīgi nav vajadzīgs.

Kontrolpunkts. Atkal apsēžos. Uzzinu, ka esmu otrais. Varu kārtējo reizi pastāstīt, ka esmu pirmais. Vismaz pagaidām. Ēdu arbūzu. Tūlīt jau startēšu, kad dzirdu, ka kāds vēl tuvojas. Nekustos. Kāpēc? Man būtu jāskrien. Bet kas tur skrien? Parādās Dima. Nevis vienkārši parādās, bet ieskrien kontrolpunktā tā, it kā tikko būtu startējis. Ja līdz šim biju fiziski nekāds, tad tikko tiku sagrauts arī morāli.

Augšāmcelšanās

Es nezinu, kas ir otrā elpa. Man šķiet, ka nekad tādu neesmu piedzīvojis. Tu skrien. Tev kļūst ar vien grūtāk. Iespējams kādā brīdī viss ir tik slikti, ka saproti, ka nekam vairs nav jēga. Tomēr pēc pārdomu brīža saproti, ka ir tikai divi varianti – vai nu tu stājies ārā vai arī turpini ceļu uz finišu. Un ātrāk ir aizskriet.

Čāpoju ārā no kontrolpunkta, cenšoties izvilkt austiņas no somas. Ceru, ka mūzika mani uzmundrinās. Vēl paspēju pārmīt pāris vārdus ar Dimu, kas man pasaka: “Dažreiz tu esi betons, bet dažreiz tu lido kā putns!” Poēts sasodītais. Būtu labāk palicis mājās un rakstījis dzeju.

Kamēr es vēl ņemos ar vadiem un kārtoju sev atbalstu ausīs, Dima jau skrien man garām un uzpliķē pa plecu.

Mūzika sakārtota un sāku skriet. Pie slūžu kāpnītēm gandrīz noliekos uz mitrā pakāpiena. Sākas vēl depresīvāka taka par iepriekšējo – dubļi, koki, akmeņi. Kāpēc? Tas nav nekāds treils! Tas ir murgs. Skaļi lamājos un cenšos kārpīties uz priekšu.

Pēc mazliet vairāk nekā 3 kilometriem sasniedzu Vidzemes šoseju, kur sastopu Ziemassvētku vecīti. Nē, šoreiz tā nav halucinācija.

Vecītis man pastāsta, ka iepalieku 3 minūtes. Brutāli – tā ir aptuveni minūte kilometrā. Kur tas draņķa Dima ir ņēmis tādu spēku? Pat ne spēku – tās takas bija vienkārši neskrienamas. Spēka un veiklības apkopojums.

Kustos un drīz nonāku mežā. Vismaz vēders ir daudz maz atkopies, līdz ar to varu apēst kādu želeju. Sākas neskrienama stiga. Cenšos klumburēt uz priekšu. Stiga ved augšup, pilns ar zariem. Paskriet nevaru. Es gribu izstāties. Man vienalga! Vienkārši iešu tālāk kājām. SuperDimu man tāpat nepanākt, ņemot vērā, kā viņš lidoja pa takām, nu jau gan jau man priekšā vairāk nekā piecas minūtes. Un lai jau mani panāk citi un aiziet man garām. Man tas viss nav vajadzīgs.

Tūlīt būs ceļš. Varbūt tomēr jāmēģina paskriet? Kas es kā idiots iešu pa ceļu? Tas pie tam būs daudz ilgāk.

Skrienu! Ē, pa ceļu tā lieta pat tīri labi sanāk. Kilometri iet pa 5 minūtēm, ieeju ritmā un temps vēl mazliet uzkāpj. No kalna vispār var lidot. Skaisti!

Tūlīt jau kontrolpunkts. Ieraugu Kristu, kas atbraucis mani atbalstīt. Šodien tas palīdz. Es iepaliekot aptuveni 3 minūtes un Dima neizskatoties pārāk pārliecināts par sevi.

Pakaļdzīšanās

Es zinu vienu – negribu, lai viss tiktu noskaidrots pēdējos kilometros. Zinu, ka varu kustēties uz priekšu ilgi, bet manas sprintera dotības ir visai švakas, līdz ar to man pretī vajadzētu vēl lielāku nīkuli par mani, lai spētu viņu nolauzt pēdējos kilometros.

Uzpildos un kaut ko uzēdu. Saprotu, ka viss vēl nav zaudēts. Dimas atbalstītāji bļauj, lai viņš skrien, ka esmu jau šeit. Es bļauju, lai gaida mani. 4 minūtes. Dodos!

Izrādās, ka es vēl spēju paskriet sakarīgā tempā. Lai gan kustība notiek mazliet pret kalnu, tomēr skrienu zem 5 min/km. Pie pagrieziena no Krista uzzinu, ka aptuveni pusotra kilometra laikā esmu sadeldējis starpību līdz 2 minūtēm un 40 sekundēm. Tas dod papildus pārliecību. Tomēr drīz sāksies kalni, un kalnos es neskriešu.

Esmu pazaudējis 2. vietas priekšrocību – tā kā Dimam parādījušies līdzjutēji, viņš zina, ka tuvojos, zina, ka jāpieliek, lai viņu nepanāktu.

Serpentīns, kuru pieveicu gandrīz pilnībā skriešus. Man nav pārliecības, ka viņu noķeršu, bet vismaz jāpacenšas. Galīgi negribēju, lai viss nonāk līdz šim.

Pēdējā želeja un sākas īstie kalni. Lejā. Augšā. Krists, kas pastāsta, ka starpība aptuveni tāda pati kā pie pagrieziena.
Lejā. Taisne. Augšā. Skrienu. Esmu pie noskrējiena un ieraugu Viņu – jau gandrīz sasniedzis nākamā kalna “virsotni”. Uzņemu laiku. Lejā. Augšā. Vēl joprojām starpība aptuvenu tāda pati. Kalnā priekšā ir arī Kristaps un Andris, kas man paziņo, ka Dima vairs īsti neskrien. Spēju tikai atbildēt, ka es jau neesmu daudz labāks.

Kādā sakarā atkal jāskrien lejā? Pagājušajā gadā tā nebija! To es iemācījos jau savās otrajās piedzīvojumu sacensībās – ja jādodas no kalna lejā, tas nozīmē tikai to, ka nāksies atkal doties augšā. Tā arī ir – pēc noskrējiena atkal seko kāpiens augšā. Atkal ceļš, bet visu laiku ir kaut kāds reljefs, kas īsti neļauj ieskrieties. Atkal skatītāju punkts – punkts, kurā satieku Kristu, kā arī Dimas atbalstītājus. Atkal atskan bļāviens, lai Dima bēg. Vismaz sanāk viņam likt panervozēt. Saprotu, ka mūsu atstarpe ir ap divām minūtēm. Kāpju, skrienu, skrienu, kāpju. Galīgi nav palicis atmiņā, ka pēdējos kilometros bija tik daudz reljefa. Bet ko var gribēt – tās tomēr ir Cēsis.

Zīme par diviem kilometriem. Skrienu. Kāpju. Atkal jau sākas ceļš, kur nevar saprast, kāpt vai skriet. Laikam jau tam nav nozīmes – vairs Dimu nepanākšu. Sāku kāpt, bet pāreju uz skriešanu. Noskrējiens. Kilometrs. Atkal uz augšu. Parks. Skrienu. Pēdējās trepes. Vairs nav kur steigties. Kāpju kā sanāk. Pāreju pār pils laukumam, lai var pēdējos pārsimts metrus skaisti noskriet. Steigties jau vairs nav kur. Skrienu lēnām. Pakaļdzīšanās bija neveiksmīga. Vismaz jāizbauda otrā vieta.

Finišs

Skrienot uz Valmieru pirmajai vietai zaudēju aptuveni 3 sekundes kilometrā. Tas bija sāpīgi, jo šķita, ka varēju jau nu saņemties un tās sekundes kaut kur piedzīt. Jācer, ka nekas tāds vairs neatkārtosies.

Prieks! Alus! Vēl alus! Duša, kas ļauj izbaudīt visas noberztās vietiņas. Sagaidu Ieviņu, kas arī ieskrien kā otrā. Alus! Pusdienas! Diendusa. Apbalvošana. Prieks.

101 sekunde. Tik daudz mani šķīra no pirmās vietas. Mazāk kā sekunde kilometrā. Iet laiks un prieks par sasniegto izplēn, paliek tikai pārdomas par 101 sekundi. 101 sekundi, ko būtu varējis pavadīt mazāk kontrolpunktos. 101 sekundi, ko būtu varējis iegūt, paspiežot sevi mazliet vairāk. 101 sekundi, ko visticamāk būtu ieguvis, ja vēders nebūtu streikojis. 101 sekunde ir tik maz. Pat plankam tas nav daudz!

Viss, kas manī paliek, ir 101 sekunde un dusmas uz sevi.

Inventārs

No inventāra viedokļa, skrienot treilus, ir divas svarīgākās sastāvdaļas – apavi un mugursoma (vai kas nu ir izvēlēts kā mantu glabātuve).

Kā savus orientēšanās un treilu skriešanas apavus jau kuro gadu izvēlos Inov-8 X-Talon 212. Šie apavi arī šoreiz mani nepievīla – par kāju labsajūtu varēju nesatraukties.

Mantām izmantoju Salomon 5litrīgo vesti, kurā ievietoju jaunās pudelītes ar salmiņu. Salmiņu izvēlējos ar domu, lai nebūtu pārāk jāpieliec galva padzeroties. Patīkami, ka 5litrīgajai vestei aizmugurē ir arī kabatiņas, kurās var ielikt obligāto inventāru, kas (visticamāk) nebūs nepieciešams (folija sega un plāksteri). Tomēr izbrīnīja pudelīšu un vestes savietojamība. Patīkami bija, ka pudeles var krietni vieglāk ieslidināt vestes kabatās salīdzinājumā ar iepriekšējo pudeļu modeļiem, tomēr pašas pudeles ir mazliet garākas un kopā ar salmiņiem spēj lieliski kratīties un lēnām slīdēt ārā no kabatām. Var jau būt, ka jaunākajam vestes modelim tā nebūtu, bet tāda sajūta, ka Salomon nav padomājis par šo pudelīšu savietojamību ar vecajām vestēm. Papildus nepatīkams pārsteigums bija viena rāvējslēdzēja niķošanās – sākās problēmas ar aizdari.

Interesanti, ka želejas (GU želejas, ko pa retam var dabūt veikalā Maratons), kas vienmēr šķitušas pašas labākās, jo ir mazliet sāļas un mazliet iebiezinātas, šoreiz galīgi negāja pie sirds.

Dolomiti Extreme Trail 103km +7150m -7060m

Jau pērnā gada novembrī, liekot kopā sacensību plānu 2017. gadam, tieši šis treils tiek nolikts par 2017. gada sacensībām, par to cik tas būs grūts un sarežģīts jau liecina pāris atslēgvārdi – “extreme”, “103km” un “+7150m”. Noskatos 2016. gada DXT sacensību video, jā, neviena jauna gurķa nav, visi atzīst, ka smags skrējiens utt., neiespringstu un neko daudz nedomājot piereģistrējos. Paldies tēva brālim Aivaram, kas iepazīstināja ar šo skrējienu, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis. Pieredzes kalnos principā vispār nav, tikai tik, cik slēpots Itālijas Alpos, nemaz nerunājot par skriešanu! Sazinos ar treneri Andri Ronimoisu, vaicājot, ko viņš domā par šo skrējienu, vai būs pa spēkam. Reāli nekādas bāzes nav kalnu skrējieniem, ja neskaita pāris Latvijā noskrietas ultras  – CET 80km, SKM 70km, Zilonis tumsā 63km. Uz ko saņemu atbildi – ka tāds vairāk survival pasākums būšot, spriežot pēc augstummetriem attiecīgi pret kilometrāžu un manas “lielās” pieredzes kalnu ultrās. Īsāk sakot, maz skrienams. Nu forši, atliek vien trenēties, reāls pamats sapņot par finiša sasniegšanu man nav, un nemaz vēl par to nedomāju, vairāk koncentrējos uz treniņprocesu un, pat ja nefinišēšu, būšu skrējis īstu kalnu ultru un kļuvis daudz labāks treniņprocesa laikā!

Treniņprocesā tiek iekļautas 2 ultras – 28. janvārī Rīga- Biksti 81km un 20. maijā apostīt kalnu gaisu un pie reizes izmēģināt ekipējumu Polijas kalnos – Beskidzki Topor 43km, +1900m. Papildus skriešanas treniņiem neiztikt arī bez treniņiem ar savu svaru, ar dziļajiem muskuļiem jeb heroes workout, treniņiem, kur melns gar acīm griežas – skrienot Siguldas serpentīnā, un vēl visam klāt trakie trepju treniņi Grīziņkalnā pirmdienās! Paldies heroes pulciņam, cik šis viss ir ļoti palīdzējis, es tikai izjutu un sapratu Dolomītos, kad garajos kāpumos apdzinu neskaitāmus dalībniekus.

Kad Polijā aizvadīts veiksmīgs starts – ekipējuma, sajūtu un finiša laika ziņā, pirmo reizi tā pa īstam noticu, ka itāļu Dolomītu skrējiens varētu būt pa spēkam un nolieku sev mērķi – finišs 20 stundās (kontrollaiks 28,5h). Atliek vien izpētīt trasi un saplānot uzturu.

altimetria 103 km

Visa uzmanība izsaukuma zīmēm – ar tām tiek atzīmēti tehniski bīstami noskrējieni – noskrējieni ir tik bīstami, ka drošībai savilktas troses – pie kurām turoties, tad lēnām ir jāveic šis posms. Ha, kā man tas patika, nekāds lēnām, bet šūpojoties auduma trosēs un akmeņiem ripojot slīdēju lejā.

Kad garais treniņplāns gandrīz aizvadīts un atvaļinājums sācies, krāmēju somas un braucu ciemos pie tēva brāļa uz Beļģiju. Lidostā negaidīti palieku bez trekinga nūjām. Izrādās viena no nūjām ir 5cm par garu. Tieši tai vienai nūjai ir iestrēdzis viens posms, kuru jau kādu gadu nevaru dziļāk iesist neparko. Nebiju domājis, ka 5cm dēļ palikšu bez nūjām. Par pusotras nedēļas nūju uzglabāšanu lidostā prasa 20 eiro, tieši tik es samaksāju, pērkot lietotās nūjas kādu laiku atpakaļ. Negribīgi, bet esmu spiests atdot nūjas lidostas miskastei. Agri vai vēlu tāpat būs jāpērk jaunas, ja jau esmu nolēmis sacensties kalnos! Beļģijā sapērkam atlikušo trūkstošo ekipējumu. Par jaunām nūjām, ļoti negribīgi, bet atdodu 135 eiro. Nūjas ir vieglas, izturīgas, 3 daļās saliekamas – sen jau gribēju tieši tādas! Aizvadām pēdējos treniņus, pastaigājamies pa ogļraktuvju izmešu kalniem un beigu beigās lidostā satiekam mūsu trešo ceļa biedru – Raimondu un kaujas gatavībā laižam uz Itāliju!

OGĻRAKTUVJU IZMEŠU PAKALNIŅI

OGĻRAKTUVJU IZMEŠU PAKALNIŅI

Itālijā ierodamies 3 dienas pirms starta. Apmetamies mājiņā, kas izrādās ir pilnīgi blakus sacensību starta koridoram, atliek vien nokāpt no trešā stāva, un, nokāpjot no pēdējā kāpņu pakāpiena, esi starta koridorā, nu lieliski, vismaz bez lieka stresa un steigas varēs laicīgi iziet startā! Pirmās divas dienas pavadām staigājot kalnos – apostam kalnu gaisu, iepazīstam trases marķējumu, baudām skatus un gardo ēdienu itāļu kalnu restorānos.

19417136_1572825729447431_2200060445093405023_o

19025292_1555800911149913_332734144360597784_o

Kad līdz startam atlikušas vien 24h, aizvadām pēdējo treniņu ar Raimondu – pulss zemāks nekā parasti, skrienas viegli, jūtos spēcīgāks kā jebkad. Organisms atpūties ļoti jūtami, pēdējo nedēļu laikā samazinot treniņu apjomu!

pēdējais īsais treniņš, dienu pirms starta

pēdējais īsais treniņš, dienu pirms starta

Kad dienu noslēdzam ar lieliskām itāļu vakariņām, atliek vairs tikai sakravāt somu ar visu skrējienam nepieciešamo un vēlreiz pārliecināties vai ir viss no organizatoru puses prasītā obligātā ekipējuma, kurā ietilpst – ūdens noturīga vējjaka, šorti – vismaz līdz ceļiem garumā, krekls garām rokām, 2 galvas lukturīši ar rezerves baterijām, mirgojoša sarkana gaisma, kas piestiprināta uz muguras – pie somas, telefons, krūze, cepure vai bandana, elastīgā saite, svilpe, folijas sega, enerģijas batoniņi vai enerģijas želejas, ūdens pudeles ar minimālo tilpumu 1L, mugursoma un cimdi.

Kad tas viss ir sastūķēts somā, tā tiek uzvilkta un pēc Aivara ieteikuma pārbaudu vai rokas vēzējot nekur neberž, vai visas nepieciešamākās lietas ir parocīgi saliktas tuvākajās kabatās. Pēdējais, ko nodomāju pirms somas vilkšanas nost – bļāviens, ellīgi smaga, nav skriets ar tādu svaru. Ai, ko nu vairs, būs jau labi, pavisam nav īstais laiks apšaubīt savas spējas! Es nezinu, kas man tā pa modi, bet kārtējo reizi pulsa jostu nolemju atstāt viesnīcā, tiešām negribu redzēt to pulsu kalnos – tas tikai radītu lieku stresu un satraukumu, nolemju paļauties uz sajūtām! Nometu somu un ļaujos pēdējai atpūtas naktij, jo nākamajā jau saule rietēs sviedriem pilot uz zemes un sirdij kaujoties kā vēl nekad!

Rītam pienākot iepazīstos ar pirmo mīnusu dzīvojot starta koridorā. Tā ir mūzikas testēšana. Kāds pārsteigums! Nepaiet ne 5 minūtes, kā domas mainās, jo itāļu mūzikas vietā tiek atskaņots kaut kas pazīstams un tas ir Coldplay – Adventure Of a Lifetime, nu nereāli! Izkāpju pa 3. stāva logu un apsēžos uz jumta, veroties Dolomītos, skrien tirpiņas visas dziesmas garumā. Jūtos tiešām kā paradīzē un tieši tāds noskaņojums ir nepieciešams starta dienai, visas šaubas un bailes pār lielajiem kalniem izgaist un dungodams, atlaidies uz jumta pavadu bezrūpīgo rītu!

Kā jau katru rītu, arī sacensību starta dienu iesākam ar viesnīcas bagātajām brokastīm, tās vienmēr ir tik gardas un par daudz, ka bez powernap’a neiztikt. Atlicis vairs tikai sakrāmēt divus maisus, kurus organizatori aizvedīs uz maisu uzglabāšanas punktiem – viens maiss ceļo uz 53. kilometra kontrolpunktu un otrs uz finišu! Maisus piepildu ar sausām drēbēm un papildus pārtikas krājumiem! Kad viss sakārtots, ņemam maisus un braucam uz organizatoru rīkoto pre-race pasta party. Gardi notiesājam pēdējo pirms sacensību maltīti un palūdzu, lai mani aizved atpakaļ uz numuriņu – ir jāpaguļ, cik vien iespējams līdz startam!

Sacensību drudzis sācies, aizmigt nevar. Blakus mājai, sacensību starta koridorā, ballīte rit pilnā sparā, mūziku uzgriezuši uz urrā. Pēc vairāku stundu neveiksmīga mēģinājuma aizmigt, vārtīšanās gultā jāmet mierā un jāpārbauda vēlreiz soma un ekipējums. Pārliecinos, ka iepriekšējā dienā darbiņš paveikts lieliski un nekas nav aizmirsts – viss smuki salikts. Lieku somu uz pleciem un dodamies uz starta ballīti!

img_4172

Starts 103 km distancei 19:30 vakarā, kas pulcē ~200 skrējējus. Kādu emociju bagāžu var paņemt jau tikai no starta vien. To nevar aprakstīt, tas katram pašam jāpiedzīvo uz savas ādas, spalvām uz rokām ceļoties stāvus, īsāk sakot  – fantastiska! Apkārt tik daudz skrējēju un visi kā viens smaida, staro un ir pozitīvu emociju pārņemti! Mani māc uztraukums, šis ir solis ārpus visiem maniem rāmjiem, es neesmu skrējis ilgāk par ~11h un kur nu vēl tādos kalnos. Te rēķinos uz 20h+ nezinu, kas mani sagaida – tas priecē un reizē arī biedē, bet tāpēc esmu te – jaunas pieredzes medībās!

Mirklis pirms starta /19:30 Starts/

Mirklis pirms starta /19:30 Starts/

19:30 vakarā, atskanot starta šāvienam un itāļu mūzikas pavadījumā fonā, sākam savu lielo piedzīvojumu. Kopā ar Aivaru izskrienam caur vietējo ciematiņu. Vietējo un skrējēju atbalstītāju pūļa gavilēs to pametam, un turpmāk seko lēzens noskrējiens lejup uz pirmo tuneli, kas mūs aizvedīs uz pirmo garo kāpumu!

img_3057

img_4193

Izskrienot tuneli, sākoties pirmajam kāpumam, Aivara veiksmes vēlējumos, turpinu trasi viens. Aivars traumas dēļ plāno veikt 1/3 trases distanci, līdz ar to temps ir piesardzīgāks un sacensības noteikti arī baudāmākas! Tā nu, novēlot viens otram veiksmi, katrs turpinām savā tempā un norunājam, ka tiksimies trases vidusdaļā – 54. kilometrā, kur Aivars jau man palīdzēs kā supports! Kāpums turpinās vairāku stundu garumā, šķiet, tas nekad nebeigsies, pirmo reizi dzīvē pieredzēju tik garu kāpumu, un tas bija tikai sākums! Kāpjam, kāpjam, lecam pāri strautiem, skrienam pāri no baļķiem veidotiem tiltiem, pāri upēm un, galvenokārt, baudām skatus!

Aivars noķēris lielisku kadru veicot pirmo kāpumu!

Aivars noķēris lielisku kadru veicot pirmo kāpumu!

img_4197

1_1

Īstenībā garo kāpumu pat izbaudīju, tas padevās visai viegli – pie tā bija labi pastrādāts mājās, it sevišķi, pēdējā gada garumā – treniņi jūtami nesuši augļus! Kāpuma laikā uzrunāju itāli, kas sacensībās izlikts ar 2. numuru, pārprasu par trasi, kura būs tā tehniski smagākā daļa. Viņš DXT skrienot jau 3. gadu un droši saka, ja izdzīvosi pirmo pusi, tad pavisam droši vari cerēt uz finišu, tālāk esot tehniski vieglāk un vairāk jāskrien pa meža takām. Kad itālim paziņoju, ka šī ir mana pirmā 100+km kalnu ultra, šis pārsteigts pārprasa – kur tu, tik jauns būdams, esi tā prātu noskriet paspējis? Uz ko atbildu – man patīk kalni, man patīk skriet kalnos. Un, ka gribu noskaidrot, cik tālu ir mans izturības limits, neesmu skrējis vairāk par ~11h, šoreiz skriešu divtik, būs okey! Itālis pasmīn, novēl veiksmi un izturību, un ātri vien pazūd, skrienot kāpumā.

1

Kad jau sāk satumst un temperatūra sāk kristies, sāk parādīties pirmās noguruma pazīmes, šoreiz tas ir miegs, kas satumstot nomāc organismu. Šo problēmu ātri atrisinu ar kofeīna enerģijas želejām, tās uzmundrina uz urrā. Tiek lēnām slēgti galvas lukturīši, un sāk veidoties skrējēju jāņtārpiņu ķēdes, Z-veida takas kāpumā uz kalna virsotni skats fantastisks gan augšup, gan lejup. Jāņtārpiņu virknes pa kalnu izkaisītas! Pēc ~1100 augstummetru un 15km pieveikšanas, ieskrienu pirmajā kontrolpunktā (Rifugio Pramparet 1857m+), kurā beidzot redzu ēdienu! Tiešām bagāts galds, ar visādiem gardumiem, ko vien sirds kāro! Izsalkums nav liels, bet zinu, ka jāēd un apēdu 2 bļodiņas ar pastu buljonzupā. Dievīgi! Somas kabatās sabāžu cepumus un šokolādes, paķeru pa ievārījummaizei aiz katra vaiga un, gremojot un piekārtojot ekipējumu, dodos atpakaļ kalnos tumsā!

Turpmāk seko 5km garš tehnisks noskrējiens, par ko potītes vēlāk nebūs sajūsmā. Jau no pirmajiem kilometriem bija plāns turēties kopā ar citiem, nepalikt vienam tumsā, apmaldīties te ir visai viegli. It kā esmu ielādējis trases gpx failu pulkstenī, un tiklīdz novirzītos no trases pulkstenim vajadzētu par to ziņot ar atkārtotiem pīkstieniem, bet tie pīkstieni ir tik bieži pat atrodoties uz trases, ka vairs nepievēršu uzmanību tam visam!

Noskrējiena takas ir bedru un apaļu akmeņu pilnas, 5km laikā pagūstu izmežģīt abas potītes vismaz pa divām reizēm. Joprojām noskrējienos tieku apdzīts neskaitāmas reizes, tur ir vēl daudz ko mācīties un strādāt tehnikas uzlabošanā! Kas mani pārsteidza noskrējiena laikā šķietami bezcerīgās situācijās, kad nu nav kur sprukt no kritiena, kaut kā tomēr noturos kājās, un tā neskaitāmas reizes. Pie līdzsvara arī tika strādāts papildus treniņos un tikai tagad tiešām reāli izjutu to treniņu nepieciešamību! Kad noskrējiens, šķiet, ir beidzies, taka novirza mūs no kalna uz milzīgu akmeņu lauku, kur skriešana pārtop par lēkāšanu, lēkājot no viena akmeņa uz otru, piezemējoties ar abām kājām! Te nu varēja dzirdēt izsaucienus ne ar to skaistāko leksiku. Kad esam izbļaustījušies un izlēkājuši ekstrēmo akmeņu lauku, palieku pilnīgi viens, viss, ko redzu 1 metra rādiusā – luktura gaismu un pusi spoža mēness, kas jau puspazudis lēnām krīt aiz kalna kores. Izskrienu no kalniem, un trase turpinās cauri pamestai pilsētai, viss tik kluss, nevienas skaņas, tik dzirdu, kā ekipējumā viss čaukst skrienot. Pavisam nedaudz uz priekšu, novirzoties no pilsētas, ieskrienot atpakaļ mežā, pārņem sajūta, ka esmu nomaldījies – neviena marķējuma, neviena dalībnieka ne priekšā, ne aizmugurē un pat apstājoties, klausoties apkārt, joprojām kapa klusums. Nolemju vēl paskriet kilometru, divus, cītīgāk meklējot marķējumu, līdz ieraugu tālu mežā spožu laternu, kurai pieskrienot klāt, sagaida vīrietis, kurš man apstiprina, ka esmu uz trases un norāda turpmāko virzienu. Uzreiz nogriežoties, seko dzirdināšanas punkts, atviegloti nopūšoties, pasniedzu abas 0,5 pudeles un palūdzu, lai vienā iepilda ūdeni, otrā kolu. Kamēr brīvprātīgie gāž iekšā šķidrumus, piekārtoju somu, izvācot izlietotās želejas, un izvelku beidzot vējjaku, sāk palikt tiešām neizturami vēss, atliek vien pastāvēt pāris minūtes, un sāk kratīt drebuļi. Pasakos par uzpildītājām pudelēm, un ar veiksmes vēlējumiem tieku aiztriekts prom.

2

Atskatos uz aizmuguri – neviena nav, priekšā arī tāpat, esam labi izretojušies, kas arī nav pārsteigums, esot ~200 cilvēkiem uz 103km distanci. Sākas pirmie piedzīvojumi mežā – taku krustojumi vai vispār skriešana bezceļos, kas ātri vieš paniku, ka esi nomaldījies no trases. Nemitīga galvas grozīšana, meklējot kādu atstarojošu elementu uz zemes vai kokos, tik haotiski salikts marķējums, ka liekas – kāds speciāli to izmētājis. Orientējos lieliski, un viss izdodas līdz brīdim, kad, grozot galvu, uzspīdinu uz koka, kam virsū trases marķējuma lenta un tai blakus divas acis, kas spīd un skatās virsū. Nu ir vāks… Bagātā iztēle nostrādā un, protams, pirmais, kas ienāk prātā – tas tak ir fucking lācis vai vilks, fuck it – strauji pa taku lejā un tempā prom, patīkama adrenalīna pārņemts, skrienot, kur deguns rāda, ka tik tālāk prom, visam vēl pa virsu pulkstenis pīkst, ka esmu novirzījies no trases, radot papildus stresu. Pēc pārsimts metriem nolemju apstāties un paklausīties, kas notiek apkārt. Klusums, viss droši. Sasmejos, domājot, ka tas nabaga dzīvnieks no manis vairāk nobijās nekā es no viņa, kad sāku nesties prom zariem lūstot.

Izskrienu no meža uz pļavas, un turpmāk ~2km seko pa klaju lauku, kur neuzmanības dēļ kreisā kāja iekrīt bedrē, un vēl stiprāk izmežģīju jau tā samocīto potīti. Kamēr skatījos pār plecu, vai ir kāds sekotājs, kreisā kāja pazuda līdz celim bedrē, labajai kājai paliekot augšā uz takas. Tajā brīdī likās, ka nu viss beidzies pat īsti nekam nesākoties, sāpes trieciena brīdī bija kā ar nazi iedurtu potītē. Par laimi, izvelkot kāju, paceļot to un izapļojot, gandrīz neko nejūtu, viegli šur tur iesāpējās, bet tas pats bija pēc iepriekš veiktā 5km tehniskā noskrējiena. Lieliska mācība būt uzmanīgākam turpmāk. Trase ir tiešām pārsteigumu pilna.

Te nu seko pirmais lielais kontrolpunkts ar laika barjeru, kuru nepārvarot, tavas sacensības ir beigušās (lai turpinātu skrējienu, līdz šim KP bija jānokļūst 8h30min laikā).

*KP 30km (Duran – 1733m) 66. vieta, laiks – 06:06:59                                                                

Te nu turpinās kārtējā izēšanās pirms viena tehniski stāva kāpuma. Bariņš konkurentu jau sēž, vareni stumjot iekšā lādiņu, ko izšaut kāpumā! Paveroties uz priekšu, redzu neskaitāmi daudz lukturīšus, no kalna lejas līdz virsotnei, izkaisītus kāpumā, lēnām kārpoties augšup! Lēnām izdzeru divas buljonzupas ar makaroniem, paķeru svaigas apelsīna šķēles, uzpildu šoreiz abas pudeles tikai ar ūdeni un dodos pretim nākamajam kāpumam. Lai arī kāpums ir vien 400 augstummetri, tas ir nepieredzēti stāvs un akmeņu pilns, slidens un nepateicīga reljefa, kur ķeras gan nūjas, gan kājas. Nosolos sev, ka apstāšos tikai pašā virsotnē, lēnām, bet bez apstājas to veikšu, kas arī veiksmīgi izdodas ar līdz šim jūtami lielāko spēku patēriņu. Pa ceļam, kāpumā apdzenu vismaz 10 dalībniekus, kas bija izvēlējušies to veikt saudzīgāk, ar visām atpūtas, sēdēšanas pauzēm utml. Var jau būt, ka arī man tā būtu labāk, bet, zinot savas sliktās noskrējiena prasmes, kaut kur ir jākompensē kaut daļa zaudētā laika, ko kāpumos, manuprāt, lieliski pieprotu.

Kad esam virsotnē, sākas viens no smagākajiem noskrējieniem trasē līdz šim. Stāvs, akmeņains, līkumains, bedru un sakņu pilns. Turpinu mežģīt potītes, vairākas reizes izslīdot no takas, no kalniem sabirušo apaļo akmeņu dēļ. Vietām tiešām ir sajūta kā uz ledus ar gumijas zābakiem, tik spēj vēzēt rokas, lai neiekristu akmeņu jūrā. Gandrīz katrā noskrējiena kilometrā kaut kur aizķeros, apdauzīti nagi un izbļauti visi skaistie vārdi, ko ikdienā paturu pie sevis. Ne velti Andris minēja treniņos, ka tās kājas ir jāceļ augstāk skrienot. Tagad tik saprotu, kā ir paveicies, ka neviena nopietna kritiena nebija, tur ar pāris būtu pieticis, lai brauktu mājās ar neizsapņotu sapni, nožēlas pilns. Vēl joprojām, skrienot lejā, noķeru kādu, priecājos, ka ir kāds, kas tomēr ir sliktāks par mani arī noskrējienos. Šeit nolemju paturēt viņu redzes lokā kā tempa turētāju, jo mums visai vienādi tizli skrienās noskrējiens, abi bieži kaut kur aizķeramies, un, šķiet, temps ir tieši laikā. Viss ir forši līdz brīdim, kad biedram temps ļoti sarūk, un tad seko virkne pirdienu, ok, šitam kuņģis atteica, lecu garām un skrienu ķert nākamo. Līdz pat noskrējiena beigām vairs nevienu nemanu, bet arī nepalaižu garām. Noskrējienu pieveicot, mūs apbalvo ar kārtējo kontrolpunktu, šoreiz tas ir šķidrumu pilns un nekā vairāk. Maziem malkiem vairākas reizes padzeros ūdeni, papildus apēdot kofeīna želeju. Šoreiz izmantoju izdevību atpūsties nedaudz vairāk kā iepriekš, kārtīgi atelpojos un noskaņojos visgarākajam un tehniski smagākajam kāpienam trasē  – kāpums ir 5km garš un ar ~850 augstummetriem.

Šis ir viens no kāpumiem, kuram neredz galu, un tiklīdz izskatās, ka tūlīt jau būsi virsotnē, uzkāpjot paveras skats uz nākamo kāpumu, un tā neskaitāmas reizes. Joprojām kāpjot jūtos spēcīgāks par citiem un ik pa laikam apdzenu bariņu pēc bariņa, kas knapi velkas vai jau, uz koka celmiem atsēdušies, uzkrāj spēkus turpmākajam ceļam augšup. Ik pa laikam uzpeld kāds pārsteigums kāpumā, piemēram, milzīgs divstāvīgs akmens, kuru jāpārkāpj, lai tiktu uz trases nākamās takas, vai arī spēcīgi stāvs vertikāls kāpums, kur, lai neslīdētu lejā, katru soli ir ar 2-3 reizēm jāiesit zemē. Pirzdami, slīdēdami, ķeroties pie kokiem, vietām palīdzot viens otram, lēnām kārpījāmies uz kārtējo – brīžiem likās – neaizsniedzamo virstoni. Visai kupls bariņš cīnījāmies pret šo kāpumu, likās, ka visi esam iestrēguši uz labu laiku un knapi kustamies uz priekšu. Te pat labs apavu protektors nepalīdzēja, arī ar tiem slīdēja. Manā gadījumā nūjas izglāba, kāpums šķita – nekad nebeigsies. Jau biju atmetis ieradumu celt galvu un skatīties, nu cik tad vēl līdz tai virsotnei. Nodūris galvu un smagi elsdams, situ spēcīgi nūjas zemē un spēru soli pa solim tām klāt. Šķita, ka jau biju ticis līdz savai sāpju maksimālajai robežai, runājot par šo tēmu. Biju lasījis, un iesaku visiem skriešanas entuziastiem izlasīt, japāņu rakstnieka Haruki Murakami grāmatu “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”, izlasot prātā visspilgtāk palika skrējējas Ann Trason atziņa – “It hurts up to a point, then it doesn’t get any worse” –, es beidzot to izjutu. Ātri vien pie sāpēm pieradu un vienā tempā kāpu uz augšu. Sasniegdams virsotni un reizē sacensību augstāko punktu (Rif.Coldai 2350m+), pirmo reizi pieredzējis, pārcietis vējaino un vēso nakti kalnos, varu baudīt vienreizīgus skatus, saulei austot! Tie skati tiešām atsver šķietami pārmocīto organismu, dod papildus enerģiju virzīties tālāk, pretī nākamajai virsotnei, pēc jauniem skatiem!

3

Turpmāk seko solītais bīstamais noskrējiens, kas trases profilā 40. kilometrā atzīmēts ar izsaukuma zīmi.

altimetria-103k-dxt-2016-e1501647416575

Biju sagatavojies tiešām kam bīstamam, bet nekā – gar kalnu grēdu novilkta virve un stāvs kritums lejup. Ieķēries virvē jautri slīdēju lejup pa segumu, kas klāts ar apaļiem akmeņiem, kas noskrējienu padarīja vēl jautrāku, izbļaujot vairākas reizes frāzi – woohoo!!! Beidzoties šim virvju noskrējienam, atrodu sev jaunu, varbūt pat tempa ziņā par ātru, tempa turētāju. Interesanta paskata holandiešu sievieti, kura skrien svārkos un tai mati sasieti kā Pepijai Garzeķei. Noskrējiens turpinās gar kalnu grēdu, un vietām akmeņaino šķembu segumu nomaina sniegs.

img_3083

Sniegā pārsteigumu netrūkst, ja vietām tas ir ciets, un saķere ir lieliska, tad pēkšņi tas var būt mīksts un var iekrist līdz pat pusmetram. Vairākas reizes arī man izdodas iekrist, vienā no reizēm, kad iekrītu ar abām kājām, tur arī palieku kādu minūti, ļaujot atdzesēties kājām, aizberot savu bedri pilnībā ar sniegu, kas blakus. Ar elpošanu arī smagāk paliek, šajā augstākajā sacensību punktā sāku izjust retināto gaisu. Tā arī pavisam mierīgi ļauju sev atelpoties un kājām atsilt, nekur nesteidzoties! Turpinu noskrējienu, atkal noķerot holandiešu Pepiju, gaidu ar nepacietību noskrējiena kontrolpunktu, kas ir novietots virsotnes Rif Coldai 2132m+ noskrējiena vidusdaļā, jūtami pašam sēžas baterijas – gribu buljonu, kolu, šokolādi, ai, visu gribu! Skrienot pēc trases marķējuma, pamanos aizskriet garām kontrolpunkta mājiņai, bet, atskatoties atpakaļ, redzu, ka skrējēji visi kā viens pazūd mājā iekšā, viss skaidrs, metu riņķī un uz mājiņu! Izēšanās kā vēl nekad trasē, garais kāpums un kritums ir paņēmis daudz, un ar enerģijas želejām neesmu tik labi atguvis spēkus, kā gribētos! Pametot kontrolpunktu, pēc metriem 100 jūtu, ka kaut kas trūkst, kaut kas nav labi… ā, jā, nūjas! Metu atkal atpakaļ, atslietas pret mājas sienu tās mani gaida! Metos atpakaļ pakaļ Pepijai. Pēc 3km un noskrējiena beigās gaida nākamais kontrolpunkts, ne tik ēdiena bagāts, bet ūdeni vai sulas uzpildīt varēšot. Paskatos garminā, tas ziņo, ka 50km jau garām, tas nozīmē, ka tam vajadzētu būt trases viduspunkta lielajam kontrolpunktam, un tas savukārt nozīmē, ka varēšu satikt Aivaru un beidzot pārģērbt sausas, siltas drēbes. Garais noskrējiens paņem savu, un kājas nu pavisam vairs nejūtas labi, tieši skriešana lejup sagādā vislielākās problēmas. Ieskrienot kontrolpunktā, nemanu ne Aivaru, ne arī norādes uz sūtītajām bagāžām, kuras nodevām pirms starta, kuras organizatori solījās nogādāt 53. kilometra kontrolpunktā. Pārprasu brīvprātīgajiem pie uzkodu galdiem, kurā kontrolpunktā es atrodos un kur ir mana bagāža!? Izrādās esmu 44. kilometra kontrolpunktā un līdz bagāžai vēl 9km. Pārprasu, kā tas var būt, es neesmu nomaldījies tik daudz, un garmins rāda saskrietus 52,5km!? Uz ko man atbild, ka neesmu vienīgais, kam tāda problēma, ka vainīgi esot kalni un to grēdas, gps signāls neesot precīzs. Nu neko darīt, aizmetu Aivaram SMS, ka tomēr esmu citā kontrolpunktā, lai gaida mani pēc 1,5-2h. Pa ceļam mani gaida divi 100m kāpumi un viens stāvs 300m kāpums, kuram sekos noskrējiens uz ilgi gaidīto 53. kilometra kontrolpunktu. Kamēr izrunājos, Pepija jau lido prom, joprojām mēģinu turēt līdzi, cik vien spēka. Ja noskrējienos viņa strauji attālinās, tad kāpumos es viņu panāku un apdzenu. Tā arī maināmies lomām līdz pat pašam kontrolpunktam. Pēdējā noskrējienā pirms lielā kontrolpunkta beidzot satieku Aivaru, un noskrējiena atlikušos pāris simtus metru noskrienam kopā (lai turpinātu skrējienu līdz šim kontrolpunktam bija jānokļūst 16h30min laikā, joprojām ir visai liela rezerve).

4

img_4259

*KP 54km (Staulanza – 1733m) 48. vieta, laiks – 12:07:26 

Kontrolpunktā visi kā viens tiek sagaidīti ar ovācijām, nu jau vairāk kā pusceļš veikts! Beidzot var apsēsties un pārģērbt sausas drēbes. Lai nezaudētu laiku, Aivars tikmēr supporto – uzpilda ūdeni pudelēs un iztukšo somu no visa liekā. Paralēli tam eju lēnām gar garo un bagāti klāto uzkodu galdu un ēdu visu pēc kārtas. Pie galda mani uzrunā sieviete latviski, vaicājot, vai esmu no Latvijas, uz ko ar pilnu muti pārsteigts, apstiprinoši pakratu galvu! Patīkami, ka savējos var satikt pat Itālijas Dolomītos. Īsu brīdi aprunājamies, izrādās – viņas vīrs arī piedalās skrējienā, tikai 23km distancē. Nav laika daudz runāt, jāiet piekrāmēt soma atlikušajiem 50km! Kamēr pārkrāmēju nogādātā maisa saturu somā, Aivars iesmērē kājas ar atvēsinošo gēlu un izmasē piedzītos augšstilbus, pat nejutu, ka viss ir tik traki piedzīts, līdz apsēdos, un līdz brīdim, kad Aivars mēģināja izmasēt muskuli.

img_4265

Nedrīkst sēdēt, ir jāiet atpakaļ kalnos, soma atpakaļ uz pleciem, un turpinu ceļu ārā no kontrolpunkta ar viegliem drebuļiem, kā dēļ nolemju paturēt vējjaku arī turpmāk trasē un, lai arī tā ir slapja, tāpat to uzvelku pa virsu sausajam garo roku kreklam. Diena jau sāk iesilt, ir padsmit grādi, bet joprojām viegls drebulis krata, un turpinu skriet ar maiku garām rokām + vējjaku, kamēr daži labi jau atļaujas bliezt ar īso roku maikām!

Tālāk trase mijās 103k distances un 53km distances dalībnieku mikslī. Turpinām kāpt, kāpt un vēlreiz kāpt. Taisno gabalu tik pat kā vispār nav – vai uz augšu, vai uz leju visu laiku! Kāpumi uz noguruma fona liekas krietni garāki kā tie reāli ir. Sāk jau parādīties pirmie miega kritušie, kas atpūšas atspiedušies pret koku. Arī es nevarētu teikt, ka miegs nenāk, bet pret to joprojām labi palīdz kofeīna želejas, stundā pa vienai gremoju nost, un mundrums neizsīkst.

7_1

Kalnainās, akmeņu pilnās takas nomaina mašīnu lauku ceļi, beidzot var arī uzskriet, nemežģījot potītes, un nedaudz atslābt no uzmanības pievēršanas katram sīkumam uz takas. Diena kalnos sāk pamatīgi iesilt, un drebuļi ir beidzot pārgājuši, pienācis laiks novilkt vējjaku, tā ir pilnīgi slapja. Ārā ir tuvu 20 grādiem un solās būt vēl krietni siltāks. Viens no retajiem posmiem, kas ir gandrīz līdzens un pat skrienams, sajūtas ir lieliskas, temps gan briesmīgs ~6min/km, bet ātrāk ne par ko nesanāk. Garie noskrējieni ir paņēmuši savu, kājas kā pārvārīti makaroni. Kājas turās līdz brīdim, kad seko noskrējiens, lai arī tas ir caur mežu, pa mīkstu segumu, ceļi sāk protestēt, un lejup skriešana paliek ellīgi grūta. Brīžiem, pat trasei vedot lejup, pāreju soļos un dzesēju ceļus pie pirmās izdevības kalnu strautā vai pat ar savu ūdeni. Kā noskrējiens beidzas, uzreiz tam seko kāpums, kur sagaida 59. kilometra KP, sapņoju jau kā ēdīšu itāļu sierus un desas, un kola… kā man gribās kolu… Kad ūdeni vairs nevaru dabūt iekšā, nolemju to mainīt pret sulām jau nākamajā kontrolpunktā. Kāpums pievarēts bez problēmām, un atkal varu darīt to, kas šai dienā man padodas vislabāk – ēst, ēst un vēlreiz ēst!

Tālāk seko 500 augstummetru smags noskrējiens, šoreiz smags, nevis tāpēc, ka taka ir tehniska, bet sajūtu ziņā – augšstilbi ir brutāli cietuši jau no iepriekšējiem noskrējieniem, līdz ar to šis ir viens vareni smags punkts trasē, nekad nebūtu domājis, ka, skrienot uz leju, būšu tik bezspēcīgs, pie tam, skrienot pa platu, tehniski vieglu meža taku. Temps ir drausmīgs ~6:30 min/km, un ātrāk ne par ko nevaru. Tieku apdzīts neskaitāmas reizes, līdz kāds dalībnieks pieskrien un uzrunā – parunājam par dzīvi, par skriešanu, par mājām no kurām esam atbraukuši. Izrādās – šis ir francūzis un arī pirmo reizi šeit. Nu super, šis bija tieši laikā – domas no sāpēm novirzītas, un abi runājoties veicam noskrējienu, ieskrienot 65. kilometra kontrolpunktā. Nolemju dzērienu ziņā neko nemainīt un uzpildu ūdens pudeles ar apelsīnu sulu ūdens vietā, papildus piemetot pa sāls tabletei, garšas ziņā gandrīz kā fanta sanāca!

5

Pametot kontrolpunktu, sekos trīs visai gari kāpumi, kopā 900 augstummetri, par to man tikai prieks, jo tieši kāpumi man šobrīd sagādā vismazāk problēmas! Ir pulksten deviņi rītā, un diena jau ir patīkami iesilusi, ir tieši kā vajag – ne par karstu, ne par aukstu! Katrs pieveiktais kāpums atalgos ar jaunu skatu panorāmu. Šis trases posms no Zoppè di Cadore uz Monte Rite (2160m) virsotni esot skaistākais trasē!

altimetria-103k-dxt-2016-e1501564551729

Sazinos ar Aivaru un vēl pēdējo reizi sarunājam tikties Rif Talamini – 70. kilometra kontrolpunktā. It kā tie ir nieka 6km no Zoppè di Cadore līdz Rif Talamini kontrolpunktam, bet šoreiz esmu ieberzies ar sulas izvēli, tā ir melleņu sula, kuru jau pēc padsmit minūšu prombūšanas no kontrolpunkta vairs nevaru dabūt iekšā, brutāli rauj uz augšu, ne par ko neiet lejā! Līdz pat 71. km ātri nostaigāju nemaz neskrienot, mēģinot tikt vaļā no mazliet sliktās dūšas un kuņģa sulas kāpšanas uz augšu. Noskrējiens uz kontrolpunktu seko pa it kā noslēgtu automašīnu ceļu, kurā Aivars pamanījies kaut kā iebraukt, lai palīdzētu kontrolpunktā (lai turpinātu skrējienu, līdz šim kontrolpunktam bija jānokļūst 16h laikā).

img_4290

 KP 71km (Rif.Talamini – 1582m) 51. vieta, laiks – 14:34:42 

Izskalojam pudeles no melleņu sulas, nolemju vairāk neriskēt ar sulām, un piepildu vienu pudeli ar ūdeni, otru ar izotonisko sporta dzērienu. Vēl pēdējo reizi kājas un locītavas iesmērējam ar atvēsinošo gēlu, un dodos augšup, uz sacensību otru augstāko virsotni – Monte Rite (2160m).

Ceļš uz Monte Rite virsotni

Ceļš uz Monte Rite virsotni

img_4298

fs__9802

Nonākot virsotnē paveras 360° skatu panorāma, griezies, kur gribi – visapkārt kalnu grēdas, fantastiski!

Nonākot virsotnē paveras 360° skatu panorāma, griezies, kur gribi – visapkārt kalnu grēdas, fantastiski!

Kāpieni padevās visai viegli, bet visu ceļu, kāpjot augšup, nomāca domas par noskrējienu, kur lai tam atrod spēku. Katrs spertais solis lejup kā ar nazi dur augšstilbos un ceļgalos. Kad Monte Rite (2160m) virsotne sasniegta, jāveic viegls lēzens noskrējiens līdz kontrolpunktam. Kontrolpunktā atļaujos apsēsties, izmasēju kājas, atdzesēju ceļus un dodos uz skarbo 600 augstummetru noskrējienu, pa akmeņiem un bedrēm pilnu, tehnisku S veida taku, kas vijas cauri mežiem līdz pat pašam ciematam, kas sagaida ar nākamo kontrolpunktu pašās noskrējiena beigās. Te nu sākas viegls lūzuma punkts, paskriet lejā nevar, paiet arī īsti nē, sāpju slieksnis minimāli atšķiras skrienot vai ejot. Tad nu nolemju turpināt miksēt skriešanu ar iešanu, bet vairāk strādāt ar rokām, ar nūjām pārnesot svaru, radot mazāku triecienu ceļiem, kas ir palikuši jutīgi uz katru pieskārienu zemei. Zobus sakodis nomoku šo šķietami bezgalīgo čūsku lejup uz vietējo ciematu. Pieveicot noskrējienu, seko kontrolpunkts.

4.KP 84km (Cibiana pass – 1536m) 57. vieta, laiks – 17:17:56   (lai turpinātu skrējienu, līdz šim KP bija jānokļūst 19h30min laikā)

Šis noskrējiens ir paņēmis tik daudz, ka atļaujos atpūsties, apsēžoties uz ~10min. Skatos, kā brīvprātīgais aiz uzkodu galdiem dzer aliņu. Skatos nekaunīgi virsū un tik ilgi līdz viņš man piedāvā aukstu 0,4l aliņu. Nu tik lielie prieki, esmu tik pārkarsis, ka uz doto brīdi neko labāku par aukstu aliņu nevar vēlēties! Atrodu ēnu, apsēžos uz zemes – vienā rokā itāļu gardie sieri, otrā auksts alus, un kalnu panorāma tieši pretī – laime pilnīga! Paliek tik viegli, ka aizmirstu par skrējienu, visu steigu kontrolpunktos un vienkārši ļaujos mirkļa burvībai!

Pieceļoties noķeru vieglu reiboni, pabāžu galvu zem ūdens šļūtenes, jūtu, ka ir palicis daudz labāk. Nākamie 6km pret kalnu ar 400 augstummetriem. Trasē esmu jau ~18h un piedzīvoju pirmās halucinācijas. Koku saknes pārvēršas par čūskām, paši koki – par cilvēkiem. Ik pa brīdim sadzirdu, ka kāds man skrien astē, paeju malā, dodot ceļu uz šaurās takas, atskatos un neviena nav. Nu vēl tik tādu problēmu trūka – jūtos kā narkomāns, kas sametis dažāda tipa narkotikas, gaidot defektu vai efektu!

altimetria-103k-dxt-20163-e1501735169637

Kad piedzīvojumu bagātais kāpums ir galā, paveras fantastisks skats un lejup redzams visbīstamākais noskrējiens trasē, te arī ir solītās dzelzs troses, šauras takas, skrējiens lielā slīpumā, smilšaini, akmeņaini, bezceļš, pauguru pilni segumi. Nu, īsāk sakot, daudz lamatas, aiz kurām aizķerties ar manām kājām, kas jau viegli šļūc pa zemi, ķerot līdzi akmeņus. Noskrējienu veicam nu jau trijatā, divi vietējie itāļi man pievilkuši, un noskrējiens izskatās viņiem nesagādā nekādas problēmas. Mēģinu turēt līdzi, bet kārtējo reizi aplaužos savā tehnikā, kas īsti vairs nav kontrolējama. Pie ceļu sāpēm jau esmu pieradis, lai arī kā tie iebilstu pret katru nākamo soli, metru, kilometru, tie palīdz aizmirst par citām sāpēm – tulznām zem abiem īkšķiem, izmežģītajām potītēm un rokām, kuras jau arī ir atdevušas savu garajos kāpumos. Kaut kādā veidā, neskaitāmas reizes aizķeroties, nostreipuļoju noskrējienu.

Vēl viens kāpums un atpūtas pauze mani gaida pirms pēdējā kontrolpunkta. Nopriecājas, ka pēc trases profila kāpums nav no tiem garākajiem, bet ātri prieks pazūd redzot, cik tas ir stāvs. Te nu bija, pirmais kāpums, kas mani salauza neskaitāmas reizes. Atpūtos, atspiedies pret nūjām, ik pēc 10-15 spertiem soļiem augšup. Veicis aptuveni pusi kāpuma, esmu palicis vēl bez ūdens, raugos apkārt, meklējot kādu strautu vai kādu dalībnieku trasē, bet nekā. Mirkli vēlāk atrodu brīvprātīgo, nabagam iedalīja posteni tik stāva kalna beigu daļā. Nodomāju – viņam noteikti būs ūdens. Pieeju un priecīgs jautāju pēc ūdens – saņemu noraidošu atbildi, vien saņemot pretī veiksmes vēlējumus un virzienu, kā ātrāk nokļūt uz kontrolpunktu pēc ūdens, taka kā tāda neeksistē šajā kāpumā. Takas segums ir viss lapām klāts, tāds kārtīgs lapu spilvens, vēl jo vairāk sarežģījot kāpumu, kājas slīd, un vairākas reizes uz ceļiem iekrītu lapu kaudzēs.

Jau tā lēnais temps paliek vēl lēnāks, vairs neskatos pulkstenī, sapņojot par finiša laiku. Tagad veltu uzmanību ātrākai nokļūšanai kontrolpunktā vai strauta atrašanai, dehidrēties te var ļoti ātri, tik spēcīgā saulē un plus vēl slodzē, ejot pret tik spēcīgi stāvu kalnu. Tā arī, meklējot ūdeni un nesameklējot, nonāku kontrolpunktā. Tur jau gaida vairākas ūdens vannas, kur ūdens jau ir sasilis, bet vienalga, nevilcinoties galva pazūd zem ūdens. Kad beidzu laistīties, man paziņo, ka aiz mājas ir aukstais ūdens, kas tek no šļaukas, tieši tas kas vajadzīgs. Noleju sevi no galvas līdz kājām, mēģinot kaut nedaudz nosist pārkarsušo ķermeņa temperatūru, locītavas ir pārkarsušas kā nekad, kājas piepampušas un viss liecina par to, ka iet uz beigām. Ne tikai trase, bet arī ķermeņa resursi, kā vēl nekad tērētie! Atgūstu kaut nedaudz spēkus pēc vēsās ūdens dušas, miegs arī vairs nenāk. Dodos vēl pēdējo reizi pie uzkodu galda, pielādēju sevi un somu atlikušajiem 15 trases kilometriem!

Sākās pēdējais, 4km garais un ne mazāk tehniskais noskrējiens, ~400 augstummetri lejup. Par laimi, tas iet cauri mežam un pa lapām klātām takām. Lai viss nebūtu tik skaisti – zem lapām vietām paslēpušās koku saknes! Te vairs nestrādā ne iešana, ne skriešana, nedz arī nūjošana, katra kustība lejup prasa maksimālu atdevi un reizēm pāris izbļautus lamuvārdus. Brīžiem pamēģinu paskriet sāniski vai iet atmuguriski. Vieglāk paliek, bet drausmīgi lēni tā kustos uz priekšu. Nolemju skriet īsiem, ātriem soļiem, tas kaut nedaudz noņem sāpes ceļos un augšstilbos. Līdz noskrējiena pusei ticis, esmu paspējis piebļaut pilnu mežu, atsist pēdējos neatsistos nagus pret saknēm un akmeņiem, pieskriet pilnas botas ar smiltīm un zemēm. Te sākas moments, kad piebirušie gruži botās sāk brutāli berzt un veidojas jaunas tulznas. Esmu par slinku, lai stātos, vilktu tās nost un kratītu visu ārā. Cik tad tur vairs ~12km palicis. Otra noskrējiena puse turpinās ārā no meža, atklātā saulē un dienas posmā, kad karstums sasniedz griestus. Pie karstuma jau sāku pierast, ik pa brīdim novelku cepuri, ieleju tur ūdeni un, liekot atpakaļ uz galvas, kaut nedaudz atdzesēju sevi. Paliek pavisam grūti, un nolemju izvilkt telefonu, palasīt ziņas no draugiem, iepriekš zonu noķerot, pīkstēja kā traks tas telefons. Meklēju kaut mazāko uzmundrinājumu, jo viss ir slikti, kustēties uz priekšu kustos, bet gribu ātrāk, bet ne par ko nevaru! Tik tālos laba vēlējumos ir spēks, un, palasot ziņas, paliek vieglāk, un prātā ir tikai un vienīgi finiša sarkanais paklājs, visas problēmas jāaizmirst! Noskrējienu veicot, līdz finišam atliek vien 10km.

Kad liekas garākais un reizē smagākais noskrējiens dzīvē ir pieveikts, seko skrējiens pāri ~10m platai upei. Ātri vien apstājos un piesmeļu pilnu cepuri, noskaloju sāļu klāto seju un atdzesēju locītavas. Ūdens ir tieši laikā un tas ir fantastiski ledaini auksts! Šķērsojot upi, seko pēdējais garais kāpums, kas jau morāli kāpjas daudz vieglāk, zinot, ka tas ir pēdējais. Kāpums ir atklātā saulē, un laikapstākļi nežēlo, saule spiež pie zemes ar vien vairāk. Par spīti, jau ~20h pavadītām trasē, jūtos visai labib un kāpums padodas bez problēmām, protams, temps ir ļoti lēns, bet man galvenais mērķis šobrīd trasē ir saglabāt kustību uz priekšu, un tas arī izdodas lieliski. Uzkāpjot pēdējā virsotnē, atļaujos iepauzēt, izbaudīt kārtējo kalnu panorāmas skatu un apēst no kontrolpunkta kabatās sabāztos cepumus, rozīnes un jau sakusušo sieru. Laimīgs ēdu un noskaņojos noskriet pēdējo noskrējienu bez iešanas pauzēm!

Protams, tas neizdodas, jau pirmajos pārsimts noskrējiena metros iemetas krampji augšstilbos, apstājos, izmasēju tos kārtīgi un turpinu. Nu ok, iešu lejā, ja nevaru paskriet. Lēnām ķermeni sāk pārņemt viegla eiforijas stadija, ik pa brīdim pāriet tirpiņas utml. Jo cik tad nu palicis, lai izsapņotu mazo sapni par lielo finišu! Pēdējais pusgads, kas mājās pavadīts, intensīvi strādājot, gandrīz bez brīvdienām no treniņiem, ir veltīts tieši šai dienai, un tās emocijas kāpj ar katru turpmāko kilometru. Kamēr prātoju par finišu un uzturu domas uz pozitīvas nots, aizmirstu par sāpēm. Uz mirkli to vairs nav. Dzirdu telefonu atkal pīkstam, nu jau trešā reize, ja nemaldos, 10min laikā. Slinkums to vilkt ārā, tas atrodas kabatā starp nu jau izlietotām enerģijas želejām, lipīgs un pavisam aizmirsts. Sekojot nākamam ziņu pīkstienam, apstājos un izvelku to – kaut kas ir noticis. Visas 3 sms no 3 dažādām personām, ziņo par vienu un to pašu – Ostapenko ir uzvarējusi Simonu Halepu “French Open” finālā! DAMN, DAMN DAMN, kādu enerģiju iedeva šī ziņa. Ielieku nūjas somā un sāku skriet, uz emociju uzplūduma sāpes kājās zudušas, un pēkšņi paliek ļoti viegli. Noskrējiens pieveikts nemaz to nemanot, un ierodos pēdējā dzirdināšanas punktā. Te sagaida vairākas ūdens vannas, kur nevilcinoties metos iekšā ar galvu zem ūdens. Laistos ar ūdeni kā mazs bērns, kārtīgi atvēsinājies un pārprasījis brīvprātīgajiem, cik tad vēl līdz finišam atlicis, skriešus dodos prom atlikušajos 7km, kur mani sagaida vairāki skrienami kāpumi un noskrējieni.

Tagad jau apzinos, ka varu šaut to bāku sausu, līdz finišam šā vai tā tikšu – kaut rāpus! Pēdējie kilometri ir bez apstājas augšup un lejup, un atkal esam izdzīti atklātā saulē. Brīžiem skrienamā taka sāk migloties, apstājos, nofokusēju skatu un, samazinot tempu, skrienu tālāk. Sākoties stāvākam kāpumam, viegli grīļodamies turpinu ātru staigāšanu, redzu jau pilsētu, kurā gaida finišs, tā vīd arvien tuvāk.

Mirkli vēlāk uzeju zīmi “100km”, prieks un laime, pirmais simtnieks, un pie tam kāds vēl!

7

Pieveicot pašu pēdējo noskrējienu, redzu zīmi “1km” un zīmi – pa kreisi finišs. Dzirdu jau, kā pilsētiņā sagaida finišētājus ar troksni un ovācijām. Jūtu, kā acis piepildās asarām, vispatiesākajām prieka un darba asarām. Manī tik ilgi krājušās emocijas, ka nevaru vairs tās ne brīdi paturēt sevī. Redzu vēl vienu sievieti metrus 100 attālumā. Aiziet finiša spurtu vienu – slīpumā, augšup pilsētā uz sarkano paklāju! Aiz lielās laimes, ka tūlīt viss galā un ieraugot Aivaru ar jau sagatavotu Latvijas karogu, un vēl Roberts ar savu sirdsdāmu, skaļi atbalstot kliedz – sarauj, sarauj! Emocijas uzsprāgst un visu ķermeni pārņem tirpiņas.

DCIM100GOPROGOPR1818.

Sagrābju karogu, apdzenu sievieti un lidoju pa starp barjerjām norobežoto finiša ceļu! Sākoties barjerām, seko atbalstītāju pūļi, kas joprojām gaida savus mīļos, bet katru skrējēju finišā atbalsta kā savējo – ar skaļām ovācijām un pastieptām rokām, dodot klasisko “high five”. Aiz galvas lepni pacēlis Latvijas karogu, skrienu finišā nepieredzētu emociju pārņemts – kā vienīgais latvietis un jaunākais trases dalībnieks, kas nofinišē 103km distanci šeit šogad! Ar visskaļāko bļāvienu un karoga uzvēzēšanu gaisā finišēju! – Finish 68. vieta, laiks – 22:46:40

10

DCIM100GOPROGOPR1823.

13

*Ar ko man ir īpašs šis skrējiens – pirmā ultra, kuras laikā nebija nevienu brīdi prātā izstāties, nevienu brīdi nebija galvā klasiskais “nekad vairs”. Es zināju, ka būs grūti, bet bija vēl reizes 10 grūtāk, kā biju iedomājies, rezumē – MAN PATIKA UN ES GRIBU ATPAKAĻ UZ KALNIEM, VĒL UN VĒL!

*Es gribētu pabeigt šo stāstu ar citātu no Mārtiņa Zvīdriņa – pasakas par mākoņkilometru tirgotāju!

“Nekad neatkāpjaties no mērķa, jo mērķis ir solījums. Solījums ir mūsu vārds, un mūsu vārds ir viss, kas mums ir un kas padara mūs par to, kas esam. Mūs var aprakt, bet ne mūsu vārdu.”
“…pasaka nekad nebeigsies, kamēr kalni un zvaigznes vien būs. Dzīve ir skaista!”