Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Supervaroņu Backyard ultra (jeb kad plāno noskriet pašu vieglāko ultru dzīvē, bet realitāte noliek uz lāpstiņām) (Dace Blūma)

Ievadam noteikti jāsāk ar Backyard ultras konceptu – katras apaļas stundas pirmajā minūtē ir jāstartē un stundas laikā ir jānoskrien 6.706 km. Vari to darīt 30 minūtēs, vari darīt 45, vari vilkt arī līdz stundas 59. minūtei, bet galvenais būt uz nākamā raunda starta precīzi apaļajā stundā. Jo ātrāk izdarīsi, jo vairāk laika atpūtai starp apļiem. Uzvar tas, kurš paveic visvairāk apļus.

Nav jāatkārto, ka 2020. visiem ir sagriezies kājām gaisā. Arī amatiersporta cienītājiem un praktizētājiem visi sacensību plāni ir sagruvuši. Visam, kam vajadzēja sākties aprīlī, bet maijā jau uzņemt pilnus apgriezienus. Šajā nedēļā mums ar Raivi bija jābūt Itālijā un jāskrien ultra tur. Bet tā kā viss, izņemot virtuālo dzīvi, ir apstājies, tad Supervaroņu organizētā Backyard ultra nāca tieši laikā, un nebija ilgi jādomā par piedalīšanos.

Plāns. Šoreiz tas bija pavisam vienkāršs – noskriet pašu vieglāko ultru dzīvē. Izskrien pāris kilometrus un atgriezies savā viesistabas kontrolpunktā, + kādas 10 minūtes atpūties, + ēd to, ko esi pats sarūpējis, + nav jānes uz muguras līdzi ūdens un pārtikas krājumi, nav jānes līdzi organizatoru noteiktais obligātais ekipējums, + ir sava tualete un laiks arī ātrai dušai. Protams, jauns un svaigs kāju pāris maiņai šajās ekstrās neietilpa, bet tas arī izklausījās pēc vienīgā trūkuma, ar ko būs jācīnās. Nekāds konkrēts plāns par vēlamajiem apļiem īsti man nav, bet minimālajai programmai gribētos noskriet 7 apļus un savākt 47 km, lai būtu ieskriets ultra distances kilometrāžā. Tāds nosacīti vilinošāks mērķis ir pievarēt 12 apļus (noskriet 50 jūdzes = 80 km). Par pārējo – pēc sajūtām un gribēšanas. Galu galā šoreiz pat neviens necīnās ne par vietu uz pjedestāla, ne balvām, ne ITRAs punktiem vai vēl ko citu. Tīrs izklaides pasākums. Izstājies, kad gribi – nav jāvelkas pa mežiem un kalniem vēl 30 kilometrus līdz finišam.

97725542_3057913924267367_8590908312625610752_o

Realitāte. 16.maijs.

6:00 – pieceļos pirms modinātāja, jo ārā nenormāli gāž. Uzreiz ķeru pēc telefona un skatos laika prognozi un nokrišņu radaru. Radars rāda, ka tūlīt lielie lietus mākoņi būs pāri. Dienas laika prognoze rāda, ka līdz pusdienlaikam vajadzētu iztikt bez lietus. Vējš pieņemsies spēkā, bet no pusdienlaika līdz 21:00 vakarā lietus prognoze vien ir 25-30%. Naktī vispār bez nokrišņiem. It kā nekas traks, jo kas gan ir 25% lietus prognoze, pie tam pie stipra vēja, kas mākoņus ātri izdzenās.

Lēnām pieceļamies, izpildām rīta rituālus. Lietus ir beidzies, ārā spīd saule. Ēdam auzu pārslu putru, iedzeram kafiju. Bet kaut kā brokastojot liekas, ka nekas īpaši negaršo un neiet lejā, liekas, ka nedaudz slikta dūša. Nodomāju, ka kaut kāds mistisks mirkļa vājums, dīvains satraukums par tādu sestdienas izklaides pasākumu. Brokastis noslēdzu ar putojošo C vitamīna tableti, kas man parasti garšo un ir tāda kā puslegāla Fanta brokastīs.

Saģērbjamies, 7:45 pieslēdzamies caur Zoom dalībnieku sapulcei, noprecizējam, kā notiks atzīmēšanās katrā apļa startā un finišā.

8:00 / 1.aplis – sākam pirmo apli. Viss forši, saule spīd, karsti nav, vējš ir, bet var pieciest. Kuņģis tāds dīvains joprojām, bet noveļu vainu uz brokastīm, kas vēl nav nosēdušās kārtīgi. Peļķes gan ir palielas, bet apļa beigās slapji vien ir tikai kāju pirksti. Nospriežu, ka īsti zeķes pat mainīt nav jēgas. Noskrienu tā, ka pietiek pat nepilnas 10 minūtes pasēdēt un ievilkt elpu. Velkam atkal kurpes kājās un ejam uz nākamo apli.

9:00/ 2.aplis – Artūrs pievienojas uz vienu kopīgu apli. Pļāpājot notipinām distanci, drusku pasūdzos par kuņģa situāciju. Atkal sanāk minūtes 10 atpūtai, ēst negribas, padzeru tikai ūdeni. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

10:00/ 3.aplis – Skrienu un kuņģis paliek arvien jocīgāks. Bet vēl var iztikt. Atskrienu mājās, noņemu pulsa jostiņu un ceru, ka lieka spiediena noņemšana no vēdera palīdzēs. Atlaižos guļus stāvoklī un pasūdzos Raivim, ka paliek arvien sliktāk. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

97911466_3057914030934023_3126223076040114176_o

11:00/ 4.aplis – sākam skriet. Baigi labi nav, bet paskriet varu. Ap pirmā kilometra atzīmi mūsu maršrutā ir tāds reversais posms Mārupītei pa abiem krastiem, kad parasti Raivis Bee aplī redzu pēdējo reizi. Te parasti samājamies ar uzmundrinošiem žestiem un nākamreiz satiekamies tikai apļa beigās mājās. Tieši šajā brīdī es pēkšņi apstājos, jo nevaru vairs paskriet. Nesaprotu, kas tā par dīvainu sajūtu, tāds kā pēkšņs bezspēks. Tad atceros, ka tā ir pirmsvemšanas stadija, kad ķermenis paralizējas un sāk ieņemt dīvainu pozu. Kaut kas tāds nav justs ilgi, tāpēc pirmajā momentā nesaprotu, kas notiek. Saku Raivim, ka ir slikti, nāk vēmiens, iešu mājās un stāšos ārā. Viņš šokā un mēģina operatīvi mani uzmundrināt bļaudams: “Tu paej, pavem un paskaties vai nepaliek labāk, bet uzreiz nepadodies!”. Tajā mirklī tā liekas pati stulbākā ideja, ko kāds man ir piedāvājis. Bet neko kontrolēt vairs nespēju, lēnām soļojot, izlaužas pirmais vilnis, bet vieta salīdzinoši nomaļa, nevienu cilvēku ārā neredzu un pieklājīgi pie koka pavemju. Organisms it kā momentā atgūstas un esmu gatava doties tālāk. Turpinu iesākto apli, labi nav, bet kuņģa sajūtas nav sliktākas kā pirmajos trīs apļos. Visam pa virsu sāk līt. Ap piekto kilometru atkal klāt ir paralizējošā sajūta, tagad jau ātri saprotu, kas tam sekos. Vienīgā problēma ir iela, kurā atrodos – no vienas vietas apbūvēta, visiem skaisti pļauti mauriņi un neviena krūmiņa, kur aizslēpties. Meklējot piemērotu slēptuvi, mēģinu savaldīt otro vilni, cik vien iespējams ilgi, bet neizdodas. Viss izlaužas tieši ielas viducī. Bet biezas frakcijas tur nav, pārsvarā ūdens, ko lietus tūlīt aizskalos. Nokaunos un ceru, ka neviens apkārtējo māju iedzīvotājs nav bijis pie loga tajā mirklī. Saņemos un lēni tipinu mājās, jo citu variantu nav. Prātoju pie sevis, cik veselīgi ir šis viss… Bet saprotu, ka šai kuņģa situācijai nav pilnīgi nekāda sakara ar fizisko slodzi un skriešanu, kuņģis vienkārši jau no agra rīta bija pilnībā apstājies. Atceros Didža Brauna aprakstu par 24 h pasaules čempionātu un vemšanu. Tur ar’ visi vēmēji izdzīvoja un turpina nodarboties ar sportu joprojām, tā kā nedaudz atslābstu no medicīnas tēmas. Tieku līdz mājām. Slapja, pārsalusi no lietus un lēnā tempa. Ierodos kādā 50. minūtē. Saku Raivim, ka viss, stājos ārā, uz nākamo startu neiešu. Paķeru vemjambļodu, apsēžos dīvānā un sāku nekontrolējami raudāt. Man tik ļoti gribas skriet un turpināt, bet ķermenis ir uzlikts uz pauzes, jūtos bezspēcīga. Tas nav tā, kā tulzna, kur uzliec plāksteri, ir nepatīkami, bet kustēties uz priekšu var. Ir paveikti tikai 4 x 6.7 km, no noguruma ne miņas, liekas tik bezjēdzīgi stāties ārā. Raivis mani visādi mēģina mierināt ar pieņemto lēmumu izstāties, bet redzot, cik ļoti man gribētos turpināt, saka, lai mēģinu iziet uz starta un vienkārši lēnām mēģinu iet nākamo apli. Izvirza nelielu melu teoriju, ka varu ieļauties stundā arī ejot. Ja joprojām būs slikti, tad lai nāku mājās. Zaudēt jau nav vairs ko, tā ka doma nav peļama. Līdz nākamajam startam ir palikušas vien pāris minūtes, steigā paspēju uzvilkt sausu jaku un cimdus. Kurpes kājās, un it kā nākamajam aplim gatavi.

12:00/ 5.aplis – Raivis aizskrien, es nolemju sekot plānam un vienkārši mēģināt ātrāk vai lēnāk, bet iet soļos un skatīties, kas notiek ar kuņģi. Ilgi nav jāgaida, kādus 200-300 m no starta viss pa vecam – sākās nekontrolējamais izvirdums (C vitamīna putojošās tabletes dzeltenajā nokrāsā). Šoreiz tas nav nekas valdāms, pavemju, metru paeju, pavemju, metru paeju… Šoreiz gan ir divas atšķirības – tas notiek pie vienīgā neapbūvētā zemes gabala ar kupliem krūmiņiem, kā arī esmu jau pagriezusies atpakaļ māju virzienā (izstāšanās virzienā). Ja kāds kaimiņš šo redz, es tiešām nesaprotu, ko varētu padomāt par visu šo skatu. Vemjoša alkoholiķe sporta tērpā. Labā ziņa, ārā joprojām līst un neviena skatītāja pārskatāmā perimetrā uz ielas nav. Šajā cēlienā laikam izdodas iztīrīt visu kuņģi sausu, minūtes 3-4 esmu tur tā plosījusies, bet, ejot mājās, saprotu, ka ir tik labi, ka šķiet varētu atkal skriet. Atkal cērtu riņķī un sāku mēģināt skriet. Viss beidzot ir atgriezies sliedēs un es varu skriet, es varu gandrīz lidot! Tā es nolidoju visu apli un priecīga atgriežos mājās. Apļa laiks atkal ir sanācis garš un piesēst mājās nav laika. Raivis tikmēr istabas stūrī uzlicis veļas žāvētāju, kur sakarināt kārtējo slapjo drēbju kārtu. Uzvelku sausas zeķes. Iedzeru vienu malciņu ūdens, bet nekā īpaši necenšos noslogot kuņģi pagaidām. Kurpes kājās un nākamajam aplim gatavi.

97302348_3057914127600680_1984633619305463808_o

13:00/ 6.aplis – viss forši, viss labi. Skrienu it kā nekas nebūtu bijis. Nedaudz jūt, ka kuņģis ir kaut ko netipisku pārdzīvojis, bet tas būtiski netraucē. Es skrienu un priecājos, ka tas viss ir aiz muguras. Līst, bet man ir vienalga, tāds sīkums, salīdzinot ar jau piedzīvoto. Mājās padzeros ūdeni un kolu, bet neko citu pagaidām iekšā dabūt nespēju. Sausas zeķes, sausas drēbes. Jūtam, ka sausās drēbes sāk izbeigties ātrāk, kā slapjās izžūt. Operatīvi sameklējam sildītāju un noliekam blakus veļas žāvētājam. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

14:00/ 7.aplis – jūtu, ka sāk pietrūkt enerģijas, laikam būs aktīvāk jāmēģina piespiesties apēst kaut ko. Apļa garumā paspēju gan uzcepties no īsajiem saules brīžiem, gan atkal izlīt līdz ādai. Bet kopumā viss forši. Mazais plāns par 7 h ir izpildīts, ultra distance sasniegta. Tagad jānosprauž nākamais mērķis – sasniegt 12 h un 80 km. Mājās ieēdu, padzeros, uzvelku sausu kārtu, pat nedaudz sanāk piesēst un atpūsties. Ja drēbes vēl ir ko mainīt un izžāvēt, tad vistrakāk iet ar apaviem. No trīs asfalta botām, šobrīd variēju ar divām slapjām. Trešās taupu vakaram, kad pēc prognozes lietum būtu jābeidzas. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

8., 9., 10., 11. aplis – visi paiet vienādi. Skrien, sasvīsti, salīsti, ienāc mājās, nomet slapjo kārtu, noslaukies, uzvelc sauso. Nekad dzīvē nevienās sacensībās es neesmu pārģērbusies. Šķiet pagājušogad Lapzemē mantu punktā nomainīju zeķes uz svaigām, tas arī bijis maksimums no pārģērbšanās ballītes. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi. Vienīgā izmaiņa ir tā, ka 9. aplī nelīst nevienu minūti. Bet kā zināms, dzīvē jābūt visam līdzsvarā, tāpēc 10. aplis ir īpaši slapjš.

19:00/ 12.aplis – uz otro dienas aplīti pievienojas Artūrs, šoreiz noskrienot to kopā ar Raivi. Ir sasniegts lielais mērķis un 12 apļi pieveikti. Varētu jau likt punktu un beigt šo ballīti, bet spēks ir daudz, nogurums nav liels. Visas dienas garumā esmu izvirzījusi visādus muļķīgus mērķus – skriet līdz pēdējam sausajam zeķu pārim, līdz pēdējiem sausajiem legingiem, līdz tumsai, līdz beidz lietus līt utt. Nospraužu jaunu mērķi – mēģināt notipināt vēl trīs apļus, lai ir 100km. Tikai nekur nav pazudusi lietus problēma, jau ir apnicis pēc katra apļa tērēt laiku pārģērbjoties un žāvējoties. Pēdas arī pēc katra apļa izskatās, kā stundām mērcētas vannā. Man riebjas lietus, man riebjas lietus jaka. Bet – kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

97455435_3057913907600702_5474417112787189760_o

13., 14. aplis – nekas nemainās, lietus līst un demotivē arvien vairāk. Kājas arī sāk lēnām pagurt, katras jaunās stundas pirmais kilometrs ir tāds iesildīšanās režīms muskuļiem. Arī lietus prognoze ir pagarināta. Vējš ir mitējies un tagad ir iestājies konstants mērcētājlietus. Slapjās kurpes kājās un nākamajam aplim gatavi.

22:00/ 15.aplis – apļa beigās ir sasniegts 101 kilometrs. Saku Raivim, ka metu mieru. Esmu pārsniegusi visus izvirzītos mērķus. Nekāda nopietna iemesla turpināt nav. Savu galveno cīņu es jau uzvarēju 5.aplī. Un galu galā šis ir bijis plānots tikai kā daļējs izklaides skrējiens. Papildus lietum ir iestājusies arī tumsa. Tomēr, pakļaujoties Zoom ballītes dalībnieku atbalstam, es saģērbjos, bet līdz pēdējam brīdim minstinos iet ārā vai neiet. Labi, lai iet! Pēdējā minūtē uzrauju kājās savas vienīgās sausās botes un nesos ārā.

23:00/ 16.aplis – esmu tā minstinājusies ar pēdējo lēmumu, ka apaļa stunda jau iestājas koridorā. Paspēju iziet pa mājas durvīm, saķert GPS signālu un uzreiz sāku skrējienu. Ir tumsa, bet beidzot atkal nelīst! Man kājās ir sausas botas, viss ir kluss un mierīgs. Noskrienu mierīgu pēdējo goda apli, savācot 107 km – distanci līdz savai dzimtajai Valmierai. Pulkstenis ir 23:45, ir laiks noslēgt šo dienu un doties pie miera.

Paldies visām zvaigznēm debesīs, kas ļāvušas man apprecēt pareizo vīrieti, kas palīdz man nepadoties pie grūtībām un spēj atrast pareizos vārdus dramatiskās epizodēs! Paldies Arturs Juno par fizisko formu, ko nepilnos divos gados ir izvilinājis no nesportiska sliņķa! Paldies Lazarusam Leikam par pasākuma ideju! Paldies Supervaroņu treniņi par pasākuma lielisko organizāciju!


Ar autora atļauju pārpublicēts no Daces Blūmas FB ieraksta.

Transgrancanaria Classic DNF

Foto: Jānis Tilaks

Foto: Jānis Tilaks

2019. gada rudens. Pa vasaru esmu izkritis no normāla skriešanas ritma. Joprojām, protams, skrienu gan tāpat, gan dažādās sacensībās, tomēr vismaz treniņiem grūti sevi piespiest, jo ar esošo režīmu pietiek, lai piedalītos dažādos pasākumos un pat cīnītos par augstām vietām rogainingos. Tomēr iekšā kaut kas urda, ka tomēr būtu forši kaut kāds ritms un mērķis. Nu, labi. Parunāju ar Ievu, kā arī Jāni un Eviju par to, vai varbūt ir vēlme kaut kur aizceļot kopā. Man skrējiens, citiem ceļojums. Viņi piekrīt, tāpēc es piedāvāju dažādus variantus. Izvēle krīt uz Transgrancanaria skrējienu, kas marta sākumā notiek Grankanārijā. Sounds good – varēs Latvijas ziemu (ha!) nomainīt pret siltumu uz kādu laiku; man ir jauns izaicinājums (128 km distance), kā arī par skrējienu labas atsauksmes. Beidzot ir mērķis, kam mazliet nopietnāk trenēties. (Ar “mazliet nopietnāk” es saprotu skriet vairāk un regulārāk. Tas joprojām sevī neietver nekādus papildu treniņus, iešanu uz koptreniņiem utt. Tam visam man nav ne laika, ne iedvesmas.) Lasīt tālāk.

Ultra Huachi 2020

Andris piramīdās

Andris piramīdās

Šī ir vistrakākā trase, ko es esmu skrējis un es joprojām nezinu, vai tas ir kompliments vai kritika.

2020. gada sezonas galvenais vārds ir izbaudīt. Nevis tikai dzīties pēc rezultāta, bet tiešām izbaudīt. Treniņu procesu, došanos uz sacensībām, pašas sacensības. Tas iet labi kopā ar 2020. gada sacensību kalendāru. Jau kādu laiku iepriekš ir izlemts, ka 2020. gadā tiks skriets tikai jaunās vietās, tikai sacensības, kurās es neesmu piedalījies. Šeit, protams, varētu piekasīties TDS esībai kalendārā, tomēr tas ir tāds mazs izņēmums, jo lai arī UTMB nedēļas nogalē esmu bijis vairākkārt, TDS man būs kas jauns. Lasīt tālāk.

Taliharja Vanakuri (Jānis Kūms)

Jaunais gads ir iesācies un jauni izaicinājumi 2020.gada sezonai ir uzstādīti. Atceros, kā pirms pāris gadiem teicu, ka nekad mūžā neskriešu distanci, kas pietuvotos 100 km+. 2016.gadā nepārdomāti piekritu un noskrēju/nogāju savu pirmo PČ taku skriešanas distanci Portugālē, kas bija 8 5km gara ar 5000 m uz augšu un arī uz leju. Pēc šīs distances pieveikšanas iekritu dziļā bedrē un ilgi nespēju pienācīgi atjaunoties. Loģisks bija mans lēmums, ka tik garām distancēm es neesmu gatavs (ne fiziski, ne mentāli), neskatoties uz to, ka sportā biju bijis jau gadus 15. Ejot laikam, aizvien tālāk attālinājos no vēlmes tiekties uz nacionālo izlasi orientēšanās sportā, bet tajā pašā laikā pavilkos uz taku skriešanu un sāku iedziļināties, kas tā tāda taku skriešana, ultra garo distanču skriešana, skyrunning utml. ir, un kā būtu jāpārkārto savi treniņi, lai startētu šāda tipa skrējienos.

Pakāpeniski viss tas noveda pie tā, ka ārzemēs kalnos kvalitatīvi varu noskriet ~50 km distanci ar +/- 3000 kāpuma metriem, bet Latvijā ~80km garu distanci. Līdz ar to – visai likumsakarīgi, ka pēc šādu distanču pieveikšanas sāku lūkoties uz jaunu izaicinājumu: 100km distanci. Kopā ar šo visu izplānoju savu sacensību kalendāru jaunajai sezonai, un kā reizi kalendārā ierakstījās Taliharja Vanakuri 2020 101 km distance ar startu Kornetos (Latvijā), bet finišu Karulas nacionālajā parkā (Igaunijā). Uz 100 km kāpums ļoti niecīgs – 1000 m – līdz ar to bija skaidrs, ka skrējiens būs diezgan ātrs, ja vien ziema būs labvēlīga.

Rīta dūmaka Kornetos.

Rīta dūmaka Kornetos.

Uz pašu skrējienu speciāli negatavojos un turpināju treniņus bez izmaiņām plānā, kas noteikti man atspēlējās distances laikā. Pāris dienas pirms skrējiena meita noķēra diezgan riebīgu vīrusu, un pēdējas trīs naktis nesanāca ne tuvu pienācīgi izgulēties, kas man radīja zināmas bažas starta dienā par savu varēšanu. Papildus tam, stress bija arī par kopējā obligātā ekipējuma svaru, jo ar 2l ūdens rezervuāru soma svēra 4.7 kg, līdz ar to nolēmu, ka līdzi ņemšu 1 l ūdens rezervuāru un papildus tukšu 0.5 l mīksto pudelīti. Sacensību rītā somas svars +/- 4 kg.

Uz skrējienu ierados no savu vecāku rezidences Gaujienā, jo finiša vieta bija nieka 35 min brauciena attālumā, līdz ar to ar loģistiku problēmu nebija. Uz startu aizveda organizatoru autobuss. Kopējais dalībnieku skaits nebija liels ~160 cilvēki, kur puse no viņiem brauca ar riteņiem; slēpotājiem šoreiz starts izpalika, jo ziemas apstākļi mūsu platuma grādos tā īsti vēl nav iestājušies. Protams, ka pirms sacensībām papētīju dalībnieku sarakstu, un starp visiem dalībniekiem divi izcēlās: viens bija man labi zināmais lietuvietis Modestas Bacys (kurš gan beigās izvēlējās nestartēt) un otrs bija Leivo Sepp no Igaunijas, kuram bagāžā bija pietiekoši daudz finišu ultra garajās distancēs arī samērā eksotiskās valstīs, bet, skatoties uz ITRA rangu, viss liecināja, ka viņš ir vājāks par mani (671 vs 765), bet es nebiju ņēmis vērā to, ka šajā gadījumā mēs runājām par to, ka mana pamatdisance ir ap 50 km, bet viņš zem 50 km ir skrējis tikai vienu distanci.

Laikapstākļi – kā radīti skriešanai, tik solītā saulīte vēl bija jāsagaida. Sev biju nospraudis, ka būtu jāfinišē 8h30min (A) vai līdz 9h00min (B). Startā iekārtojos uzreiz aiz riteņbraucējiem, jo biju domājis, ka tie būs krietni ātrāki, bet nebiju ņēmis vērā to, ka pirmie 16 km ir diezgan šauri. Labi, ka es ātri mācos no kļūdām un pēc pirmajiem 200 m sapratu, ka man jātiek priekšā visiem riteņbraucējiem, savādāk es zaudēšu ļoti daudz laika, ja iesprūdīšu aiz viņiem. Tā kā priekšā bija kāpums pa koka kāpnēm uz Kornetu kalnu, tad izmantoju iespēju un apdzinu visus riteņbraucējus pa malu, un nu man priekšā bija tikai 4 skrējēji un suns. Uzreiz piezīmēšu, ka šis suns no Kornetiem noskrēja visu distanci un finišēja pēc 10h40min… Ātri vien sadzinu rokā visus priekšā esošos un šaurajās takās jutos ļoti komfortabli, līdz ar to man izveidojās arī neliels pārsvars pār sekotājiem. Pēc pirmajiem 2.5 km distance turpinājās pa platāku ceļu, un man no aizmugures klāt pieskrēja viens censonis. Vārdu viņam nezināju, bet nojautu, ka tas ir Leivo Sepp, kurš sāka draudzīgi iegūt informāciju par mani, jo iepriekš nebija dalībniekus pētījis. …Kādu distanci es skrienu, kāda ir līdz šim garākā un smagākā distance, kuru esmu noskrējis, kāds ir mans ITRA rangs utml… Tā kā man nebija, ko slēpt, un sarunu biedrs noderēja, tad papļāpājām par visu ko un neko, un no tās informācijas arī apstiprinājās, ka šis džeks ir Leivo Sepp. Pēc 4 km mūs sāka apdzīt pirmie riteņbraucēji, līdz ar to bija jāuzmanās, lai tie neuzteš virsū, jo viņu ātrums nobraucienā bija x3 lielāks, salīdzinot ar mūsējo. Noskrējuši kopā līdz 6km atzīmei, mans kompanjons lēnām sāka atpalikt (apzināti vai neapzināti?!) un es turpināju lepnā vientulībā, ik pa laikam apdzenot kādu lēnāku riteņbraucēju, un kāds ātrāks riteņbraucējs apdzina mani.

Šogad sacensību formāts bija tāds, ka garajai distancei 4 vietās bija jāpaņem medaljons un jāaiznes uz finišu, kur tika pievienots 5. medaljons, tādejādi izveidojot finiša medaļu. Pirmais šāda veida checkpoints bija Paganamaa skatu torņa augšā, kur lejā skrienot satiku igauni, kur viens otram novēlējām veiksmi un uz will see you later es pie sevis klusībā nodomāju, probably not

Dodoties uz Paganamaa skatu torni.

Dodoties uz Paganamaa skatu torni.

Uz 101 km distanci kopā bija tikai 3 kontrolpunkti (21.5 km, 48 km un 79 km), kuros varēja dabūt kaut ko no sacensību organizatoriem, atbalsts no malas bija kategoriski aizliegts. Tempu turēju pietiekoši raitu, distances pirmais nogrieznis bija ļoti baudāms, tas vijās pa iepriekš Stirnu Bukā izskrietajām takām tikai pretējā virzienā, un garlaicīgi nebija. Pēc 16 km gan viss brutāli mainījās, jo distance pārgāja uz lielākiem vai mazākiem ceļiem, kur īstenībā limita ātrumam nebija un ļāvos skriet vēl ātrāk, brīžiem pietuvojoties vidējam kilometra ātrumam līdz 4:10 min/km. Pirms pirmā organizatoru KP mani apdzina viens velobraucējs, kurš noziņoja, ka tuvākie sekotāji ir 3 skrējēju grupiņa aptuveni 500m aiz manis.

Pirmajā KP neuzkavējos, jo iemesla tur uzkavēties vienkārši nebija, ja vien nevēlējies padzerties ūdeni, jo nekā cita tur nebija, izņemot sāļos krekerus un kaut kādas cietās konfektes. Pametot KP, konstatēju, ka mans pārsvars ir aptuveni 800m. Turpmākie 8 kilometri bija jāmēro pa kārtīgu zemes ceļu, un kārtējo reizi atrast iemeslu tempa samazināšanai es nevarēju, vienīgi, kas sāka darīt mani bažīgu, bija mani augšstilbi, jo tie sāka kļūt cietāki, kas noskrietiem nepilniem 30 km bija ļoti netipiski!
Ieskrienot pirmajā KP.

Ieskrienot pirmajā KP.

Savācis otro medaljonu Igaunijas un Latvijas robežas pagriezienā pie Melnupes, devos tālāk, konkurentus nekur tuvumā nemanīju. Kopumā šajā posmā 5 km bija nedaudz lēnāki un dubļaināki, kas ļāva nomest tempu un piesiet acis pie dabas. Sasniedzot 35 km atzīmi, bija skaidrs, ka atlikušie 65 km būs tikai un vienīgi pa ceļiem, jo to es biju paspējis izpētīt organizatoru izsniegtajās kartēs (2 gab. A3 formātā, uz kurām bija distance, KP u.c. svarīga informācija). Neko darīt, īstenībā būs grūti, jo iespējas atpūsties nebūs.

Tuvojoties distances vidum, kurā bija arī finišs īsajai distancei, piezvanīju Zanei, lai iegūtu informāciju par saviem konkurentiem, jo lēnām sāka piezagties nogurums, un biju sācis cīnīties ar domu, ka varētu mest mieru pēc noskrietiem 48 km. Zane noziņoja, ka konkurenti nav diez ko tālu, kas man bija visai satraucoša ziņa, jo sačkojis līdz šim brīdim nebiju. Pačīkstēju par to, ka sāp augšstilbi, un noteicu, ka lēmumu pieņemšu kontrolpunktā, pēc tam, kad būšu paēdis siltu zupu un padzēries koliņu. KP sasniedzu iepriekš nospraustajā laikā – nedaudz zem 4 h. Nolēmu, ka eksperimenta kārtā veltīšu šim KP vairāk laika un rīkošos sistemātiski, lai mācītos, kā uzvesties lielākās sacensībās: padzēros koliņu, ielēju zupu, paņēmu tēju, izmetu lieko miskasti no somas, papildināju ūdens rezervuāru, uzvilku sausu buffu, uzliku plāno cepuri un lukturi, izēdu zupu, izdzēru vēl vienu glāzi koliņas un 2 glāzes siltas tējas. Paralēli organizatoriem uzprasīju, cik tālu ir konkurenti, viņš paskatījās GPS sekošanā un saka, ka tālu, kādi 3-4 km.. Opiņā, tad tomēr nav tik tuvu, līdz ar to būtu vien jāturpina un tajā brīdī BĀC: KP ieskrien 3 cilvēku grupiņa, kur saprotu, ka 2 ir finišētāji īsajā distancē, bet ar viņiem kopā ir arī Leivo. Sākumā viņš mani nepamana, un es noprotu, ka viņš taisās izstāties. Tā kā es biju pieņēmis lēmumu turpināt, tad uzsaucu viņam, ka jāturpina. Viņš katrā ziņā bija ļoti izbrīnīts, ka es vēl esmu šeit un pamanīju to, ka viņā parādījās vēlme cīnīties ar mani, jo pēc puses distances viss sākās pilnīgi no jauna. Piefiksēju, ka viņš KP īsti neko neapēda, ūdeni nepapildināja un sāka doties prom, kamēr es vēl mielojos ar siltu tēju. Vairāk laika atpūtai nebija un bija jādodas. Kopā KP biju tā jau pavadījis vairāk laika kā plānots – veselas 12′.

Turpinājām kopā, kilometri lasījās, bet vidējais ātrums bija nedaudz virs 5 min/km. Papļāpājām par šosejas skrējieniem, uzzināju, ka tikko viens no finišējušajiem džekiem decembrī esot izskrējis maratonu pa 2h41min, bet viņš pats pa 2h49min, kas man lika saausīties, jo tas nozīmēja, ka viņš nemaz tik lēns nav. Diezgan strauji iestājās tumsa, un bija jāslēdz iekšā lukturis. No 52. km – 60. km bija apvidus, kurā es ļoti daudz treniņus biju aizvadījis, kad dzīvoju Gaujienā, jo distance vijās vidēji 10km attālumā no Gaujienas. Patīkami skriet pa zināmām vietām, kurās sen neesi bijis. Kādu laiku jau vajadzēja zaļo pieturu, līdz ar to igaunim pateicu, ka piestāšu ar cerību, ka arī viņš piestās, bet nē, viņš turpināja. Nācās man nedaudz iespringt nākošo km, lai atkal viņu sadzītu rokā. Joprojām bija sajūta, ka esmu nedaudz ātrāks par viņu, un vienā brīdī viņš atkal sāka no manis iepalikt, gaidīt viņu netaisījos, tāpēc turpināju un nākošo vietu, no kuras bija jāpaņem medaljons, to sasniedzu 2′ ātrāk. Medaljons bija Tellingumae torņa augšā. Šeit īpaši nesteidzos, kāpjot augšā, apēdu vienu Isostar batoniņu, pametot torni, īsti nebija skaidrs, uz kuru pusi jāskrien, un igaunis mani atkal noķēra.

Nu jau bija diezgan grūti, bet vēl 40km jāskrien. Sarunas īsti vairs neraisījās, sen jau biju izdomājis, ka igauni apspēlēšu pēdējā kilometrā, jo jutos ātrāks par viņu, līdz ar to ļāvos, lai tempu diktē viņš, un kopā skriet bija vieglāk nekā atsevišķi. Kas Tev to deva, pēc 70km viņš atkal palika lēnāks un līdz trešajam KP (78 km) es biju iekrājis nelielu pārsvaru. Jāpiezīmē, ka 75 km atzīmi šķērsoju identiskā laikā kā 2018.gada CETā.

KP ļāvos nedaudz vairāk uzēst un padzerties, igaunis šeit uzpildīja vienu no savām mīkstajām pudelēm, un tikai tagad es uzzināju, ka diezgan ilgu laiku viņš ir cīnījies ar ūdens trūkumu (acīmredzot tas bija par iemeslu tam, ka viņš bija nedaudz taupījies), jo bija aizmirsis uzpildīties iepriekšējā KP. Šāda kļūda varēja beigties bēdīgi!  Pametām KP reizē, bet tiklīdz uzgājām uz ceļa tā atkal es biju nedaudz ātrāks un aizskrēju viņam priekšā pārsimts metrus. Piestāju uz otro zaļo pieturu, bet nelielu pārsvaru saglabāju. Jāskrien vairs tikai 20 km, kas normāli prasītu ap 1.5 h, bet te bija skaidrs, ka tās būs vismaz 2 h un plāns B arī nebūs realizējams, jo plānu A atmetu jau pie 60.km, ņemot vērā savu augšstilbu stāvokli.

Pēc 80 km noskriešanas nolēmu izmantot taktiku, ka stāvākus kāpumus iešu nevis skriešu, lai taupītu augšstilbus, līdz ar to nākošo 2-3 km laikā igaunis mani noķēra. Skaidrs, ka viegli nebija arī viņam, bet es sāku just, ka notikumi nedaudz mainās, viņš ir atdzīvojies un skrien pārliecinošāk nekā es. Ceturtā medaljona vietā ierados vēl nedaudz viņam priekšā, bet vietu pametām reizē un pēc 90. km arī sākās izšķirošie distances notikumi. Jutu, ka igaunis sāk raustīt tempu un sistemātiski to palielina, ja iepriekš skrējām 5:30-6:00 min/km, tad nākošie 5 km bija progresīvi līdz 5:10 min/km. Iepriekš es to neiedomājos, bet tagad saprotu, ka viņš testēja mani, lai saprastu, vai spēju turēt tempu un kā reaģēšu uz šādu viņa gājienu. Tā kā es šādu pavērsienu nebiju gaidījis un biju jau izstrādājis savu taktiku, ka apspēlēšu viņu pēdējā kilometrā, tad biju galīgi negatavs šādam pavērsienam un ar tik lielu nogurumu ķermenī nespēju racionāli domāt, kas man tagad būtu jādara. Pārejot distancei uz šaurāku taku, sajutu, ka igaunis atrauj vaļā enerģijas želeju ar kofeīnu vai guaranu, līdz ar to man bija skaidrs, ka viņš ies all-in, lai uzvarētu šo skrējienu, bet es šajā mačā uz all-in nebiju gatavs iet, jo tas man lielākoties bija savu spēju un ekipējuma pārbaudes skrējiens, un reāli biju domājis, ka uzvaras liktenis jau sen kā būs izšķirts.

Kopā ar Leivo Sepp.

Kopā ar Leivo Sepp.

Ļāvos igaunim aizskriet un pēdējos 3 km tik tiešām cīnījos ar dēmoniem galvā, lai piespiestu sevi skriet. Šajā distances nogrieznī igaunim zaudēju 4.5′ un finišēju ar laiku 9:18:45, kas gan vēl nav parādījies oficiālajos rezultātos, jo organizatori laiku fiksēs no GPS iekārtas. Katrā ziņā biju gandarīts par to, ka kopumā noskrēju diezgan kvalitatīvu savu pirmo simtnieku, protams, ka ir daudz ko pielikt un daudz nianses jāuzlabo, bet tam visam ir jābūt gatavam. 100 km skrējiens nav skrējiens, kurā ir vieta sīkumiem, un šoreiz pārāk daudz sīkumu un nianšu patraucēja, lai izpildītu vismaz plānu B.

Rezultāti, informācija un GPS sekošana: spied šeit.

Finišs

Finišs

Dažas no niansēm un reizē arī atziņām:

1. ultrā sīkumu nav. Ja Tev soma sāk spiest vienā vietā, tad diez vai kaut kas mainīsies distances laikā un pie pirmajām šādām pazīmēm soma būtu jāpārkārto. Es to neizdarīju un 60 km noskrēju ar to, ka dzeršanas sistēmas savienojums ar caurulīti dūrās mugurā.

2. Neoprēna zeķes ir labas, tad ja tik tiešām ir auksts un mitrs. Biju domājis, ka vairāk distance būs ar slapjām vietām, kas tā arī bija pirmajos 40 km, bet pēc tam slapjas kājas dabūt nevarēja. Distances vidū zeķes vajadzēja pārvilkt, bet es turpināju ar neoprēna, kas beidzās ar diezgan noberztiem atsevišķiem kāju pirkstiem, jo neoprēna zeķes savu pamatfunkciju nepildīja.

3. Ja skrien 100 km distanci, tad negaidi finišu pie 90 km un turpini uzņemt enerģiju pēc izstrādātā uztura plāna. Es šajā gadījumā pārāk ātri sāku gaidīt finišu un nekoncentrējos uz uzturu distances beigu nogrieznī. Leivo pēdējos 10 km apēda vienu šokolādes batoniņu un pieminēto enerģijas želeju.

Tagad laiks atjaunoties un kādu brīdi treniņos padarboties mierīgāk, lai pēc 2 nedēļām ar pilnu jaudu varētu atgriezties treniņrežīmā un gatavoties jaunajai sezonai. Līdz pirmajam Stirnu Buka posmam īsti nekas ieplānots nav, neskaitot Noskrien Ziemu posmus. Tiekamies takās!


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Prāgas piedzīvojumi jeb Pražská stovka.

Ar skatu uz Vyhlídka Máj

Ar skatu uz Vyhlídka Máj

Ir 2012.gada decembris.

Vēl nebija pievarēts šī gada pirmais kalnu skrējiens, kad tika kalti jauni plāni par šī gada trešo kalnu skrējienu Prāgā – Pražská stovka, jeb vienkāršā valodā runājot – par Prāgas simtiņu decembrī. Lasīt tālāk.

Madeira 2019

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu

To, ka šogad ziemā nebūs nekādas Kanāriju salas, jau zināju pērn pēc finiša. Tāpēc Daces provokācijai vasarā par to, kura no mums ātrāk finišēs tajā trakajā skrējienā, nepadodos. Nav jau tā, ka es tur negribētu atgriezties, es gribēju pērn un gribu aizvien, bet ne šogad. Taisnības labad jāsaka, ka janvāra vidū pavisam nedaudz pietrūka, lai es pamestu visu pusratā, apmaksātu TGC360° dalību, nopirktu aviobiļetes un pazustu nekurienē uz nedēļu. Mani no tā paglāba ziema, sniegs un distanču slēpošanas sacensības.   Lasīt tālāk.