Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Piedzīvojums TDS 2019 (Valdis Finieris)

70303914_2593186607391899_2762977432456658944_o

Nu tas ir galā. Padarīts. Piedzīvots. Izbaudīts.

Vajadzēja laiku, lai to tā kārtīgi apjaustu, jo prātā to nemaz nav tik viegli aptvert: 145 km pa sarežģītu kalnu reljefu ar kopējo kāpumu +9100 m un tik pat arī lejā. Tas ir kā “uzskriet” Everestā un pēc tam noskriet arī lejā… Tam atvēlēts laika limits – 43 stundas. Izmantojot laika limitu pilnībā, nācās lukturi ieslēgt trīs naktīs pēc kārtas, jo starts tika dots 28.augustā plkst. 4.00 no rīta Itālijā, kad bija vēl tumsa. Tad visa diena un nakts pa kalniem, un finišs Šamonī (Chamonix) 29.augusta vakarā, kad jau atkal ir tumšs.

Paši organizatori TDS distanci sauc par skarbāko, jo 145 km garajā ceļā augstuma metri jāsalasa gandrīz tik pat daudz, kā pasaulslavenajā ultra maratonistu festivāla garākajā distancē UTMB. TDS distance intensīvāka un tehniski sarežģītāka. Ar to arī skaidrojams fakts, kāpēc no vairāk nekā 1700 startējušajiem finišu izdevās sasniegt tikai 60%, lai gan laika apstākļi mūs lutināja. Vairāk nekā 600 dalībnieku izstājas pārslodzes, spēka izsīkuma vai veselības problēmu dēļ.

Uz starta izgāju, skandinot pats sev trīs saukļus. Mana drauga iemīļotais teiciens: “man nevienam nekas nav jāpierāda”, bija visam pamatā. Tik tiešām, tā ir mana paša izvēle un es nevienam neesmu neko apsolījis. Otru sev skaitīju vēl biežāk: “ziloni var apēst, ja to ēd pa gabaliņam”. Domās visu distanci sadalīju pa gabaliņam, no viena dzirdīšanas vai barošanas punkta līdz nākamajam (7-16 km katrs posms). Vai – līdz kalna galam un tad tālāk. Bet dažkārt dalīju pat vēl smalkāk – nu, līdz tam akmenim… Trešais, varbūt vēl banālāks, bet patiess: “cerība mirst pēdējā”. Es tiešām cerēju, ka man tas izdosies.

28.augusta vienos naktī mana ģimene vēl nebija aizgājusi gulēt, kad cēlos, lai ēstu un dotos ceļā. Šķiet, ka bija izdevies pagulēt tikai kādu pusotru stundu. Apetīte nekāda, bet apziņa, ka vajag, bija. Katra putras karote mutē tika nogādāta ar helikopteru. Tā tētis mani bērnībā, pašam nemanot, spēja “iebarot”, līdz šķīvis tukšs. Olivers sasmērēja maizītes, kuras ieliku maisā “pusceļam” 91.km pieturai Beafort, uz kuru maisus nogādā organizatori. Sapucējos, vēlreiz prātā pārliku, vai viss obligātais inventārs līdzi, un aidā, uz priekšu.

Pie iepriekš aizrunāta autobusa, kurš salasa visus dalībniekus no Francijas puses un caur Monblāna tuneli nogādā uz Itāliju Kurmaijera (Courmayeur) starta vietu, mani sagaidīja manas komandas līdzjutēju smaidīgās sejas. Jutos īpaši pacilātā noskaņojumā. Mani bez maz vai iecēla autobusā. Kamēr autobuss vēl stāvēja, dzirdēju savējos dziedam Šveika dziesmu “Ar Dievu meitenes, jūs tagad redzat, varoņi kā rodas”. Šī dziesma mani vēl ļoti ilgi pavadīja ceļā. Autobusā valdīja pilnīgs klusums. Vien retais sarunājās. Visi aizņemti ar savām domām. Satraukums virmoja gaisā. Es te pat aizdomājos par zināmu līdzību ar sajūtām, kādas, iespējams, izjūt karavīri, dodoties cīņā. Visiem viens mērķis, misijas apziņa, augsta motivācija, skaidrs, ka būs kritušie, un, vispār, neziņa par nākotni un šaubas par pasākuma jēgu. Šaubu mākoņi arī virs manas galvas ik palaikam savilkās. Lai arī jūtos labā formā, skaidrs, ka vajadzēja vairāk laiku veltīt treniņiem. Bažīgu darīja fakts, ka neesmu izgulējies un kārtīgi atjaunojies pēc Monblāna kāpiena. Tikai pirms divām dienām mēs vēl bijām virsotnē. Kāpām klasisko Gouter Hut maršrutu. Tā kā kāpēju skaits tiek strikti regulēts un teltīs dzīvot vairs neļauj, tad mēs 9 vietas Izturības komandai dabūjām tikai apakšējā būdā Tete Rousse. Līdz ar to, kāpiens paģērēja teju 16 stundas. Bet par Monblānu, tas jau ir cits stāsts.

Kad mūsu autobuss ieradās Kurmaijerā, tas mūs aizveda līdz stāvlaukumam pilsētiņas tālākajā galā. Piktojos, ka tagad distance būs vēl par 3 km garāka. 20 min pirms sākuma starta koridors jau bija pilns. Noskatījos uz līderu VIP-iem un atcerējos, ko Intaram Olimpiskā centra daktere bija teikusi: “ar tādu augumu jums uz hokeju vai regbiju jāiet, nevis ultra maratonos jāpiedalās”.

Iespraucos starp pārējiem pie beigu daļas. Kad distancē daudzus apdzen, tad ir labāks noskaņojums, nevis otrādi, kad tevi apdzen. Starts! Sajūtas neaprakstāmas. Līdzjutēji, mūzika un tūkstošiem lukturu. Uzreiz aiz starta līnijas Katrīna no visiem skrējējiem atsveicinās. Katrīna ir visa UTMB festivāla mamma. Agrāk esot katru finišētāju personīgi sagaidījusi. Arī es pieskāros Katrīnai un sajutos kā svētību saņēmis.

Kad pilsētas kņada bija palikusi aiz muguras, ceļš tālāk vijās kalnā, pa kuru uz augšu plūda elsojoša lampiņu straume. Nevarēju atturēties pamēģināt to nobildēt, bet no bildēm nekas sakarīgs nesanāca. Tad piefiksēju, ka katra mazā apstāšanās man “izmaksā” kādas 20 vietas, kuras atgūt, pa stāvu taku augšā rāpjoties, nemaz tik viegli nevar. Uz augšu man gāja raiti un viegli, bet noskrējienos uz leju jutu augšstilba muskuļus. Sevišķi grūti bija tie garie noskrējieni, kad kādos 8 kilometros jānomet vairāk nekā 1400 augstuma metri. Vietām bija arī sastrēgumi. Vēlāk distancē kāda taka bija aprīkota ar virvēm. Nolīgtie alpīnisti stāvēja blakus un diriģēja parādi. Kamēr stāvēju, ļoti nosalu.

Man bija tā laime redzēt divus pasakainus saullēktus un divus saulrietus. Kad migla ar mākoņiem un kalnu korēm izveido tādu ainavu, tad, to redzot, dvēsele gavilē. Tajos brīžos vairs nav šaubu par dalību šajā avantūrā – tas ir to vērts!

Pirmie 30-40 km paskrēja nemanot. Bet pēc 50 km sajutu ko nelāgu vēderā. Ar visu to, ko līdz tam biju saēdies, mans nabaga kuņģītis netika galā. Bija sajūta, ka esmu norijis basketbola bumbu. Sita augšā skābi, un par barības uzņemšanu nespēju pat padomāt. Katrs nākamais kilometrs skaitījās aizvien lēnāk. Paskriet uz leju vairs nevarēju. Katrs solis tika pavadīts ar sāpēm vēderā.
Kā tad tā? Vai tās ir beigas? Viss? Nekas cits taču nesāp. Kājas ir OK. Laika apstākļi ideāli. Bet es vairs nevaru pakustēties.

70021779_2593186640725229_3773917746438340608_o

Nu ziloni dalīju pavisam mazos gabaliņos. Liku sev mērķi tik, cik lukturis tālu rāda. Pēdējie 15 km līdz punktam, kurā būs iespēja izstāties, bija visgrūtākie. Atskārtu, ka pēdējās 6 stundas neesmu neko ēdis. Tikai drusku buljonu un krūzi kolas. Spēki līdz ar to arī bija galā. Bet vēl jātiek līdz 91.km. Nogurums, miegs un vēdergraizes man lika meklēt daudz maz taisnu un plakanu pleķīti, kur atgulties. Bet ne jau es vienīgais tāds. Visi luksus klases dabas dīvāniņi jau aizsisti. Koncentrēšanās spējas strauji samazinājās. Pastāvēja ļoti liels risks paklupt un savainoties. Kā atlaidos garšļaukus, tā atslēdzos. Bet pēc 12 min atmodos, jo tas bija laiks, pa kuru ķermenis paspēja atdzist. Nospriedu, ka labs dabīgais modinātājs. Nosalis rausos augšā un turpināju dalīt ziloni pa gabaliņam.

Kad sasniedzu 91.km barošanas punktu, biju pārliecināts, ka ar to man šis pasākums ir galā. Gandrīz pārliecināts. Atstāju tikai mazu mazītiņu cerības stariņu. Vilšanās. Pazemojums. Sašutums. Bezspēks. Paņēmu savu iepriekš atsūtīto maisu un domāju, ko darīt. Zvanīt savējiem nakts vidū, lai brauc pakaļ? Kamēr gaidīšu, tāpat gulšņāšu. Nolēmu vēl neizstāties. Pagulēt un tad. Sporta zāle bija pārvērsta par riktīgu lazareti. Vienā galā dakterīši un fizioterapeiti uz saliekamajām kušetēm apstrādā cietušos, bet otrā galā uz matračiem atpūšas atbirēji un tie, kas vēl plāno turpināt. Visas vietas aizsistas. Stāvēju, gaidīju un kā kāds sakustējās, tā ātri riktējos viņa vietā. Līdz kontrollaika beigām vairs atlikušas 1,5 stundas. Cerība mirst pēdējā. Uzliku modinātāju. Ja nu notiek brīnumi? Brīnumi nenotika. Modinātāju nedzirdēju. Pamodos no trokšņa, kad dakteri locīja savas kušetes kopā. Kāda franču kundzīte ar slotu rokā man prasa, vai es vēl došos trasē. Teicu – jā. Neapzināti. Atvēru maisu, pārģērbos un apēdu dēla sasmērētās sviestmaizes. Man bija divi varianti, vai nu tās paliks manī vai arī strauji pametīs. Palika. Hm, sajutos daudz labāk. Kamēr biju atradies miera stāvoklī horizontāli, mans kuņģītis bija pastrādājis un samalis daļu no tā, kas tajā bija salādēts. Biju ieguvis tik ļoti nepieciešamo enerģiju. Labi. Tad es vismaz iziešu no šī punkta un, ja joprojām būs slikti, nākšu atpakaļ.

Pie durvīm mani sagaidīja pārsteigums. Organizatori paziņoja, ka kontrollaiks beidzies. Tas izraisīja neviltotu sašutumu kādai ķīniešu dāmai, kura skaļi mēģināja šo jautājumu atrisināt. Tas paglāba mani. Kamēr šie tur ķīvējās, es klusītiņām pazagos garām. Pagāju garām arī organizētājiem, kuri kā pēdējie dodas distancē, lai pārliecinātos, ka neviens tur nav palicis. Nu ne jau gluži ar lāpstu rokā, bet ar rāciju gan.

Jutos pārsteidzoši labi. Atlika tikai izdzenāt pesimistiskās domas un apziņu, ka esmu pats pēdējais. Pēdējais aiz visiem, kuri vēl cīnās trasē un aiz tiem, kuri jau TDS finišējuši. To grūti prātā aptvert. Ja es esmu tikai pusē (tā biju sev iestāstījis, ka 91.km ir puse), tad TDS līderi visu ir darījuši divreiz ātrāk nekā es. Divreiz ātrāk kāpuši kalnā, divreiz ātrāk skrējuši uz leju un divreiz mazāk uzturējušies barošanas punktos. Vou!

Tālāk man gāja salīdzinoši viegli. Izklaidējos skaitot, cik daudzus es apdzenu. Pēc pirmā simtiņa jau sāka atgriezties pārliecība, ka nekas nav beidzies un es to varu. Startējot no pašām beigām, man bija iespēja satikt vairākus letiņus. Iepriekš distances sākumā biju saticis tikai Matīsu. Kāpjot pa kādu nogāzi, mani pēkšņi uzrunāja latviski. Tā bija ar apbrīnojamu apņēmību apveltītā Antra. Viņai bija bijušas savas likstas, taču tās nelaupīja plānu iet līdz galam. Tad kādā punktā satiku Gustu un tālāko ceļu būtu gājuši kopā, ja vien nepazaudētu viens otru. Kādā punktā es biju pārliecināts, ka viņš jau priekšā. Pieliku soli un mēģināju panākt, bet izrādījās, ka Gusts gaidījis mani pie telts.

Beidzot sasniedzu ilgi gaidīto Les Contamines, jo zināju, ka tur satikšu savējos. Tik superīgi bija satikt Intaru un Edgaru, un pēc tam arī Otaru un Odriju ar Itu. Intars varēja ienākt punktā kā oficiāls asistents. Citādi, tāpat no malas, nemaz nevar visi ienākt. Lai arī man neko īpašu nevajadzēja palīdzēt, tas, ka kāds savējais blakām, dod ļoti labu sajūtu. Drauga plecs. Arī visu pārējo draugu atbalsts no attāluma ļoti palīdzēja. WhatsApp ziņas lasīju tikai barošanas punktos. Tie mirkļi bija kā saldais ēdiens. Pateicoties man īpašiem un tuviem cilvēkiem, es sevi spēju motivēt darīt to, ko es daru.

TDS distances noslēguma daļā bija kāds īpašs izaicinājums – bija jāpārrāpjas pāri Col de Tricot pārejai. Pa stāvu serpentīna taciņu jātiek līdz augšai. Atskatoties no taciņas, ainava pasakaina. Spožais sniegs Monblāna kalna apkārtējās virsotnēs, ledāja zilās mēles, no kurām iztek mutuļojošas upītes un zaļas pļavas ielejā. Tā varētu stāvēt un apjūsmot dabu, taču saule pakausī burtiski spieda nost pie zemes. Kāpu ļoti prātīgi. Man nevienam nekas nav jāpierāda. Elpoju, atelpojos, dzēru un turpināju kāpt. Sāku bažīties par ūdens krājumiem. Pēdējā uzpildes stacijā līdzi paņemtie 1,5 l strauji sāka izsīkt. Es jau uzbūru ainiņu, kā pārejas augšā ieeju bārā, nometu 20 EUR uz letes un pasūtu lielu glāzi auksta ūdens. Palūgtu, lai piešauj klāt mazītiņu šļuku alus, tik ļoti gribējās kaut ko rūgtu. Taču ūdens pietika un vājums neuznāca. Kuluāra vidū gan kādai itāļu meitenei bija palicis slikti. Ar viņu šad tad bijām kādu vārdu pārmijuši. Viņa bija atslēgusies, bet kad no pārejas augšas noskrēja glābēji, bija jau atžirgusi. Pēkšņi starp klintīm atskanēja helikoptera izraisītā dārdoņa. Nevarēju iedomāties, ka helikopters spēj piezemēties arī tik lielā slīpumā. Tas atstutēja vienu slieces galu uz akmens, un no tā izlēca divi glābēji ar lielām somām. Tad helikopters pacēlās gaisā. Pēc brīža tas atgriezās un ar troses palīdzību iecēla vienu no glābējiem, tad nolaida trosi un pacēla iepriekš sagatavoto cietušo itāļu meiteni. Tad, visticamāk, visu sagatavoja transportēšanai un visbeidzot pacēla otru glābēju. Helikopters pazuda Šamonī virzienā. Kad biju sasniedzis pāreju, atkal tika izsaukti glābēji. No pārejas augšas atkal devās divi lejā. Taču helikopters varēja ierasties tikai pēc laika, jo, šķiet, tas bija aizņemts ar glābšanas darbiem Monblānā. Tā gadās. Ceru, ka ar cietušajiem viss kārtībā. Dažādus pārmocījušos jau ik pa laikam varēja redzēt. Citi nespēj apstāties un pateikt nē. Tāpēc arī pie barošanas punktiem un pirms vai pēc sarežģītiem posmiem visus dalībniekus vizuāli novērtē dakteri. Dažu labu nolika mierā.

70210594_2593186630725230_219039178862624768_o

Kolosāla sajūta bija skriet pa to taku lejā, kuru jau iepriekš bijām noskatījuši, kad visi ar tramvaju cēlāmies uz augšu, lai kāptu Monblānā. Līdz pat Šamonī tālākais skrējiens vairs nesagādāja nekādas grūtības. Biju kā uz tāda viļņa. Ar katru soli finišs tuvojās. Un atkal mēs satikāmies ar Gustu un viņa jauno brazīļu draugu. Pļāpājot laiks ātri aizskrēja.
Kad ieskrējām Šamonī, man pretī jau bija atskrējuši Intars ar Edgaru. Rokās liels Latvijas karogs. Skrējām cauri Šamonī. Ielas malās visi aplaudē un uzsauc! Es tik tiešām sajutos kā varonis. Pašā centriņā mani sagaidīja pārējā atbalsta komanda. Mana lielā ģimene – komanda IZTURĪBA. Visi kopā skrējām pa atbalstītāju pilnajām ielām. Un nesām karogu kā uz olimpiskajām spēlēm. Tas bija vienreizēji! Es biju tik ļoti aizkustināts un laimīgs. Visu laiku centos noturēties, lai no tās visas emociju gammas nesāktu raudāt. Šī mirkļa dēļ vien tas bija tā vērts. Man vajadzēja pieveikt vairāk nekā 145 km, uzkāpt un nokāpt vairāk nekā 9 km uz augšu un leju, divas naktis praktiski negulēt, lai tā kārtīgi izprastu, cik svarīgi ir būt starp savējiem. Es esmu pateicīgs visiem, kuri mani atbalstīja un līdzi juta. Esmu pateicīgs Dieviņam, ka viņš man ļāva to visu izbaudīt. Un, protams, bez IZTURĪBNIEKIEM es to nebūtu paveicis. Esmu pateicīgs arī savam kuņģītim, kurš, iespējams, paglāba mani no ilgstoša atjaunošanās procesa. Ja man nebūtu bijis slikti ar vēderu, es būtu darbojies daudz intensīvāk un, noteikti, pēc tam būtu juties ļoti noguris. Es nepārmocījos, nedabūju nevienu tulznu un man tā īsti arī nemaz nesāka sāpēt muskuļi.

Vai es kādreiz vēl uz ko tādu parakstīšos? Nezinu. To Do liste man ir garu garā…

Uldis mani iedvesmoja un iedrošināja. Es ceru, ka arī mana pieredze kādam ļaus noticēt pašam sev. To var izdarīt. Tas ir iespējams.


Ar autora atļauju pārpublicēts no Valda Finiera Facebook.

Dolomyths Run Ultra

Pirms četriem gadiem ar ģimeni bijām aizbraukuši uz itāļu Dolomītiem slēpot. Bijām tur bijuši jau iepriekš, bet šī bija pirmā reize, kad somā atradās vieta arī skriešanas apaviem. Divas reizes izskrēju gar upi Canazei ar baltajiem milžiem fonā un tajā brīdī sapratu, ka kādu dienu gribu šajos kalnos būt vasarā un skriet.

Pienāca laiks plānot šī gada sacensību kalendāru, un tā nu sanāca, ka Dolomyths Run Ultra trāpīja desmitniekā – lielisks skrējiens pirms CCC, manai gaumei piemērota distances un augstummetru attiecība un tieši pa Sellaronda apli, kur ziemā daudzkārt snovots. Drīz vien reģistrācijas apstiprinājums bija epastā un atlika tikai sakārtot loģistiku. Lasīt tālāk.

PČ taku skriešanā (Jānis Kūms)

 Latvijas izlase atklāšanas parādē ar MINT print sarūpētām parādes formām.

Latvijas izlase atklāšanas parādē ar MINT print sarūpētām parādes formām.

Pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis pēc mana šī gada svarīgākā starta. Laiks uzlikt kaut ko arī uz papīra, lai no pieļautajām kļūdām varētu mācīties uz priekšdienām.
PČ taku skriešanā šogad norisinājās Portugālē. Distance relatīvi īsa (44km) un ar mazu vertikālo kāpumu (2125m). Tā kā janvārī lielāko un grūtāko distances daļu biju izskrējis, tad ļoti labi zināju, kas mani tur sagaida un gatavošanās procesu pēc 10milas stafetes aizvadīju diezgan labu. Praktiski visus galvenos treniņus biju izpildījis un pēdējo divu nedēļu ātruma darbu arī veicu ar progresējošu līkni. Likās, ka PČ esmu sagatavojis ļoti labi, bet beigu beigās sanāca kārtīga izgāšanās. Kāpēc tā?! Par visu pēc kārtas, bet pa priekšu par pašu PČ skrējienu.

Lasīt tālāk.

Sports & meditācija

Pēc nepilnas nedēļas Latvijā viesosies vairākkārtējs pasaulē garākā sertificētā (3100 jūdžu) skrējiena finišētājs, kā arī Ironman un citu atlētisku pasākumu dalībnieks – Stutišils Lebedevs no Ukrainas. Stutišils ir arī pieredzējis  lektors un vairāku grāmatu autors; pie mums viņš vadīs semināru  “Sports un meditācija”, kas sastāvēs no divām daļām. Lasīt tālāk.

Rīga – Aizkraukle 2018. Vai skaidrība, kāpēc dodies pretī nākamajam mērķim, spēj motivēt tevi?



Skriešana… iespējams, varētu būt kārtējais stāsts par skriešanu, bet tas taču būtu pārāk paredzami. Šī būs vēstule sev kā atskaites punkts, kā atgādinājums, kurš atsauks atmiņā atziņu par mērķa definēšanu, skaidrību un motivāciju. Motivācija brīžiem mēdz pazust, un atrunas kļūst par ikdienas sabiedroto, lai kaut ko nedarītu vai mierinātu sevi, kāpēc neizdevās viena vai otra mērķa sasniegšana.

Kāpēc īstenībā mēs kaut ko varam paveikt vai nevaram? Kas ir tas, kas mūs motivē, un, ja nav motivācijas, vai var būt tā, ka atrunas ir sabiedrotais kaut kā nedarīšanā?

Šis būs stāsts par to, kā man ir veicies kopš 2017. gada Kanāriju salu skrējiena. Atminos finiša sajūtas, asaras, prieku, gandarījumu – es tikko biju paveicis ko tādu, kas bija prātam neaptverams. Paveicot kaut ko īpašu, reti kad atskatāmies, kāpēc mums tas izdevās. Mēs to pieņemam kā faktu. Atskatoties atpakaļ, saprotu, ka diezgan vērtīgi pārdomāt un būtu bijis noderīgi atsaukt atmiņā tās lietas, kas izdevās un ko biju darījis pareizi, lai šo pieredzi izmantotu arī nākamajā skrējienā.


IMG_1893

Aizmirsu piebilst, ka papildus gandarījumam – protams, stīvās kājas nedēļas garumā. Ar stīvām kājām es domāju kājas, kuras pašas no rīta nekustas, lai aizietu, piemēram, uz virtuvi. Tās pat nekustas tik daudz, lai dotu cerību, ka šodien sanāks arī pašam izkāpt no gultas. 

Lai mazliet paskaidrotu, tad nu nedaudz precizēšu: tā ir tā sajūta, kad pamosties no rīta un burtiski tev pāri ir “pārbraucis tanks”, un, kā maza neērtība – vēl jūties, it kā būtu paaugstināta temperatūra. 

Lai tiktu ārā no gultas, ir jāveic vairākas manipulācijas. Pirmais, ko tu dari: pagriezies gultā par 90 grādiem tā, lai tavs “rumpītis” būtu vērsts izkāpšanas virzienā. Nākamais solis ir ar veiklu kustību apvelties uz vēdera. Tad pamazām izslidini kājas no gultas tik tālu, lai tās sasniegtu paklāju (grīdu); šī jau ir puse no uzvaras. Lielākais izaicinājums ir atspiest kāju pirkstu galus pret zemi un ar roku palīdzību atgrūst sevi no gultas. Pirmais, kas pieceļas no gultas, ir dibens, un tad pamazām, ar rokām palīdzot, pacel pārējo “rumpi” stāvus pozīcijā. Tas nu būtu tā īsumā, aprakstot stīvās kājas.

Lai arī stīvo kāju definīcija ir skaidra, tas nav viss, kas nāk “bonusā”. Papildus nāk smieklīgā gaita, kura liek secināt, ka vai nu tu mēģini kādu no baleta pozīcijām, vai, iespējams, pašlaik starp dibena vaigiem turi maku un līdz ar ko esi pamatīgi iesprindzis to tur noturēt. Interesanti, kāpēc nevarēji maku ielikt kabatā?

Kad šīs draudzīgās sajūtas pazūd un esi beidzis smīdināt apkārtesošos cilvēkus, droši vien ir pagājušas vismaz 3-7 dienas; beidzot var sākt plānot, kas būs tas, ko darīsi nākamo, respektīvi, kas būs nākamais pārbaudījums. Neatminos sarunas, vai/kad tika pieņemts lēmums, bet pieteicos Trans Gran Canaria 2018. Neieslīgšu sīkumos par šo pasākumu, bet ir lietas, ko ir vērts pieminēt, kas nogāja greizi, jo šajā skrējienā pēc 11:30h skrējiena/soļošanas, veicot 65km, es pieņēmu lēmumu pirmo reizi savā “skriešanas karjerā” izstāties oficiālu sacensību laikā. Pēc dabas esmu spītīgs un nepadodos nekad, mēģinu x reizes, līdz tomēr man izdodas.  Nepiedodu sev, ja neesmu ticis ar uzdevumu galā, taču pēdējos pāris gadus, kopš esmu iepazinis savu treneri Andri Ronimoisu un viņa skatu uz šīm lietām, esmu daudz ko mācījies un esmu iemācījies, ka ne tikai dzīvē, bet arī sportā ir jābūt atklātam pret sevi un jāatzīst sev tie brīži, kad tomēr ir jāizstājas, jo ieguvums no finišēšanas ir, iespējams, kļuvis proporcionāli neizdevīgs pret to, ko izjūti tajā brīdī.

Kāpēc pieminu tieši šīs sacensības? Jo esmu guvis labas atziņas, mācības tieši pēc šīm sacensībām. Ilgi par to, kā man tur veicās, nedomāju, vismaz detalizēti, kas nogāja greizi un ko es tomēr nebiju pareizi darījis. Pirmais, ko varu sev atzīmēt: lietas, kuras mēs atkārtojam, mēs mēdzam uztvert vieglprātīgi, jo savā ziņā jau jūtamies kā speciālisti, iespējams, ja pirmo reizi mums kaut kas nav izdevies, tad otrajā reizē mums būs dzinulis – motivācija šo lietu novest līdz galam un izdarīt pēc labākās sirdsapziņās. Manā gadījumā pirmajā reizē daudz kas izdevās, bija lietas, kas neizdevās, taču biju guvis pārliecību, ka es saprotu, ap ko te lietas grozās, bet patiesībā vēl ir, kur rakt.

Gatavojoties sacensībām, bieži atrunājos ar laika trūkumu, līdz ar to izpildīju mazākus apjomus treniņos, lai arī tos, kurus pildīju, tiešām izpildīju ar lielāko atdevi un piegāju ļoti atbildīgi. Otrā lieta, kura nogāja greizi, bija pirmsstarta motivācija: ja nejūti tauriņus vēderā un nezini, kapēc tu stājies uz starta, labāk uz starta neiziet. Protams, bija arī citas lietas, kas neizdevās: nestrādāja vēders, bet droši vien, ja būtu skaidrs, kāpēc eju uz startu, viss varēja būt citādāk. Droši vien liekas, kāpēc es visu šo klāstu, bet šis ir par to: lai kaut kas izdotos, ko ļoti vēlamies, mums ir jāsāk ar motivāciju un skaidrību, ko mēs tieši gribam panākt, ja ne uzrakstītu uz papīra lapeles, tad kaut vai galvā, jo iznākumu tas, iespējams, ietekmēs.

Protams, izstāties no sacensībām ir smags lēmums, kurš tiek pieņemts, izejot no tās situācijas, kurā esi. Un tas nav viegls lēmums. Taču gribētos teikt, ka smagāk, manuprāt, ir nākamās pāris dienas, kad tas lēmums tiešām “izkristalizējas”, un tu tiešām jūti, kā tas maina tavas sajūtas. Pēc tam paiet mēneši, un tu nespēj pieņemt un sameklēt cēļoņus, kāpēc šāds lēmums vispār bija jāpieņem, un ikdienā, kad saņem kārtējo treniņa plānu, aizbildinies, ka nav laika vai esi darbos līdz ausīm. Vienīgais, kas ir pazudis, ir motivācija un skaidrs mērķis, ko gribas sasniegt. 

  de62699b-cd13-4224-8883-a32e0d60e4f6 5a0509fb-399c-48f4-8715-cbb339c5305d


Tas notika arī ar mani. Pēc Kanāriju salu skrējiena izstāšanās es, protams, turpināju trenēties, bet tā bija citādāka trenēšanās. Es galvenokārt to darīju, jo tā bija ierasts un tas ir tas, ko daru katru dienu. Bieži pašam likās, ka daru pietiekami, taču patiesībā nebiju motivēts, vismaz ne tobrīd.

Es teiktu, ka mani piemeklēja četru mēnešu “paģiras”, kurās es trenējos, bet īsti nesapratu kāpēc; protams, pieauga dzīvsvars, un, es teiktu, biju atgriezies punktā, kurā es nebiju bijis vismaz pāris gadus. Ja nekas cits man pašam par to, ka motivācija ir zudusi un mērķis nav skaidrs, neliecināja, tad spogulis teica ko citu; spogulis kliedza, lai saņemos, jo citādāk es, iespējams, drīz sākšu tajā neietilpt.

Tad nu jūnija beigās tika pieņemts lēmums, ka jāsāk kustēties. Kustēties nevis pēdējo četru mēnešu ierastajā rutīnā, bet gan ar motivāciju un jau ar mērķi, ko gribas sasniegt. Mērķis, kurš tika izvirzīts, bija gatavošanās Siguldas kalnu maratonam (SKM), taču, ja nebūs pārliecības vai sajūtas, ka esmu gatavs, tad kā alternatīva būs skrējiens Rīga – Aizkraukle, kuru organizē labs draugs Agris Noviks.

Jūlijs, augusts un septembris pagāja nemanot. Pamazām jutu, ka forma uzlabojas, taču 6. oktobris (SKM) pienāca ļoti ātri, un sapratu, ka nebūtu prātīgi startēt šajā ultrā, jo vēl neesmu gatavs. Pārrunāju šo ar savu treneri, un pieņēmu lēmumu, ka skriešu kopā ar Agri uz Aizkraukli. Nezinu, kā tas nākas, bet, ieejot aplikācijā Waze, esmu apskatījis, cik tad tālu ir līdz Aizkrauklei. Galvā izveidojas priekšstats, ka tie būs +/- 80 km. Šo nepārbaudu ar Agri vai Andri, bet mēģinu sevi motivēt uz pilnas distances veikšanu. Saku trenerim, ka nedaudz biedē skriet uz Aizkraukli, jo līdz starta brīdim būšu saskrējis 800km nepilnos četros mēnešos.  Runājam un vienojamies, ka vismaz daļu noskriet būtu labi.

Pienāk sacensību nedēļa, esmu ar kolēģiem darbā padalījies, ka skriešu 80km uz Aizkraukli,  esmu sevi motivējis veikt šo distanci un skaidri redzu, kā ieskrienu finišā. Dienām ritot, saprotu, ka nevaru izturēties vieglprātīgi, vajag izplānot, kas un kā notiks. Ielūkojos Facebook, ko Agris ir sagatavojis grupā Noskrien Rīga – Aizkraukle V2, un lasu, kā viss notiks un kādi kontrolpunkti būs paredzēti. Man ieplešas acis, kad pamanu šo ierakstu – Finišs : Aizkraukle – laikā no 15:30 – 16:00 (100km) (!!!). Nē, tas nav saistīts ar finiša laiku vai to, cik ilgā laikā jāveic distance, bet 100km… ko??? Pirmais, ko daru, iemetu atkal Waze galamērķi, skatos: nu nav tur tie 100km…kļūda, vai? Rakstu Agrim. Par laimi (vai nē), viņš man apstiprinoši saka: jā, šogad skrējiens būs pa otru krastu un gala mērķis tiešām būšot 100km attālumā no Brīvības pieminekļa Rīgā.

Jūtos, ka esmu saņēmis labu kreiso āķi, esmu apstulbis. Paiet pāris dienas, līdz sakārtoju domas un saprotu, ka neesmu šeit nācis, lai staigātu melnās zeķēs. Gribas to asumiņu, gribas piedzīvojumu, un manī ir atmodies piedzīvojuma gars. Esmu saņēmis izaicinājumu, kurš liekas neprātīgs, priekšā ir pāris dienas, taču saprotu, lai šis izdotos, man ir jāizplāno, kā es to sasniegšu, jāsadala mērķis pa mazākiem mērķiem, un tas vairs neizskatās tik biedējoši.  

Iespējams, šis pavērsiens bija labākais, kas notika ar mani, jo tas man lika pārdomāt, kā es to darīšu, un noskaņoties, lai tiešām viss izdotos. Tas bija tas, kas pietrūka Kanāriju salu skrējienā šā gada februārī. Esmu atskārtis, lai arī cik neprātīgi tas liktos, bet ir sajūta, ka man ne tikai izdosies, bet es to paveikšu ar prieku. Redzu, kā mēs ar Agri skrienam finišā, turot rokās valsts karogu.

26.oktobris. Kārtējā piektdiena darbā – esmu gandrīz nostrādājis visu dienu un nevaru sagaidīt, kad tā beigsies. Iekšā ir satraukums, bailes un piedzīvojuma gars, 100km, yeah. Fokusējoties uz skrējienu, esmu palaidis fokusu uz darba lietām, pāris sīkumi, kuri parastā dienā mani neietekmētu, jo redzētu to ar skaidrāku skatu, mani pamatīgi izsit no manām nosvērtajām domām par skrējienu. Turpmākā nakts tiek pavadīta murgojot un guļot maz.

27.oktobris. Diena paiet laiski, un saprotu: tā kā pa nakti ir maz gulēts, tad šī diena tiks pavadīta guļot, atgūstot motivāciju un iedvesmojot sevi skrējienam. Tā arī notiek. Mēģinu nedomāt par skrējiena detaļām, vairāk domāju par to, kā man ir gājis iepriekš un kas ir bijis tas, kas man palīdzējis, un skaidri iztēlojos finišu. Galvā arvien biežāk redzu bildi, kur mēs ar Agri, sveiki un veseli, pieskrienam pie zīmes Aizkraukle, smejamies, gavilējam, mūs sagaida cilvēki, kurus, iespējams, mēs iedvesmosim kaut kam līdzīgam viņu dzīvēs.

Pienāk vakars. Saprotu, ka šonakt arī miega būs maz, jo vēderā ir “tauriņi”, kas nozīmē, ka esmu gatavs skrējienam. Lēnā garā sakrāmēju drēbes, kuras vilkšu no rīta un kuras būs nepieciešamas kontrolpunktos. Lai arī jāceļas agri (3:15), lai paspētu apēst putru, izdzert kafiju un tad dotos uz startu, miegs kaut kur ir pazudis. Aizmiegu 00:00.

28.oktrobra rīts. Esmu pamodies 3:15. Tā kā šonakt jāpārgriež laiks, vajadzētu būt, ka esmu nogulējis četras stundas (trīs stundu vietā). Bet pēc sajūtām jūtu: kaut kas nav īsti tā, kā jābūt. Jūtos saguris, galva kā spainis, un saprotu: šāds es nevaru skriet, vismaz ne 100km. Modinu sieviņu un jautāju, kā viņai liekas – vai laiks jau ir mainījies, taču saprotu, ka cilvēks ir miegā un droši vien nespēs man sniegt pārliecinošu atbildi. Izraujos no gultas un dodos uz virtuvi, uzlieku vārīties “čaiņiku”, tas notiek diezgan ātri. Apleju auzu pārslas ar ūdeni un piesēžu. Mēģinu saprast, vai laiks jau ticis pagriezts vienu stundu atpakaļ. Māte Google man nesniedz atbildi, un mājās nav mehānisko pulksteņu, kuri man sniegtu tik svarīgo atbildi. Tad nu vienīgā mana cerība ir paskatīties, cikos lēks saule. Skatos aplikācijā un saprotu, ka laiks vēl nav pagriezts, taču, vai varu iet pagulēt vēl 40 minūtes, neesmu 100% drošs. Tā nu paiet laiks, diskutējot ar sevi, kā es varēju tā neiedomāties, ka saskaršos ar šādu jautājumu 3:15 svētdienas naktī, kad normāli cilvēki vēl guļ…

3:58.. 3:59.. 3:00. Pirmais vārds, kas nāk prātā ir ****. Ielienu gultā pie sieviņas. Uz jautājumu, kas notika, atbildu, ka tomēr vēl ir man laiks, un iemiegu uz 40 minūtēm. Pēc 40 minūtēm pamostoties, jūtos ideāli, protams, varētu vēl gulēt, taču nu ir sajūta, ka galva ir atpūtusies un esmu gatavs celties. Paēdu putru, kura jau ir atdzisusi, izdzeru kafiju un gaidu maģisko brīdi, kad vēders sāks burkšķēt un varēšu veikt pirmsstarta rituālu. Ir plkst. 4:25… un vēl neesmu apmeklējis tualeti. Rodas iekšējs nemiers. Vai tiešām atkal notiks kā Kanāriju salās – kuņģis būs izlēmis vēl pagulēt? Fakts, ka esmu ar Agri vienojies, ka 4:35 mēs piebrauksim viņam pakaļ, lai dotos uz Brīvības pieminekli, sāk man radīt stresu. Pēkšņi saprotu, ka kuņģis pamostas.:) Aizsūtu sms Agrim, ka nedaudz kavēsim. Viss ir labi, kuņģis ir ar mani vienā komandā šonakt!

4:45 savācam Agri. Abi izkāpjam no mašīnas pie Brīvības pieminekļa, un mēs, diskutējot par to, kāda uzdzīve manāma pie Vecrīgas Mc Donalda, un mēs divi “normālie” skriesim uz Aizkraukli, pasmejamies. Satiekam Sintiju, kuru redzu pirmo reizi. Vēl neapzinos, ka viņa būs tā, kura mums palīdzēs visus atlikušos (103,5km, jā, tieši tā, atkal cita distance(!!?), bet par to pamazām) kilometrus līdz Aizkrauklei. Kurus viņa pavadīs uz velosipēda, braucot mums blakus un sargājot mūs no mašīnām. Sintijas velosipēdam priekšpusē ir groziņš, kurā gan es, gan Agris varam salikt savas mantas, kuras būs nepieciešamas skrējiena laikā. Tā kā no paša rīta neviens cits mums nebrauks līdzi, tad nu līdz Daugmales kontrolpunktam liela daļa mantu tiek ieliektas groziņā. Daugmales kontrolpunktā mums pievienosies mūsu atbalsta komanda, kura pavadīs mūs pa kontrolpunktiem līdz skrējiena galam.

4:55 Agris aicina iesildīties, izkustēties. Minūtes paiet diegan ātri, es nevaru sagaidīt, kad tik sāksies..

5:00 jautrā solī sākam skrējienu pa Raiņa bulvāri, virzienā no Brīvības pieminekļa uz Stockmann pusi, pa ietvi, protams. Pieskrienot pie Satekles ielas, trijatā saskatījāmies, nedaudz iemirdzējās acis, jo tas, ko taisījāmies darīt, nedaudz atsauca atmiņā Rīga – Valmiera skrējienu, kur pirmos kilometrus cauri pilsētai ātrākie skrējēji parasti veic aiz pavadošā transporta, skrienot pa braucamo daļu. Tad nu pieņēmām lēmumu – Satekles ielu šķērsojām, pie zaļās gaismas pa braucamo daļu gar Stockmann uzskrienot uz Gogoļa ielas, un tālāk virzījāmies Salu tilta virzienā. Temps mierīgs, ap 6:30 min/km, tā esam vienojušies ar Agri, ka no sākuma negribas pārķert startu, jo tas var atmaksāties beigu daļā. Ielās praktiski neviena nav, ja neskaita pašvaldības policiju, pāris taksometrus un iereibušus jauniešus, kuriem ir bijusi traka nakts. 

Mēs droši vien izsaucam jautājumus cilvēkos, kuri pamana trīs “indivīdus” ar atstarošajām vestēm rīta agrumā kaut kur skrienam…

Ik pēc 45 minūtēm tiek apēsta želeja, un pēc sajūtām malkots ūdens (šoreiz esmu izvēlējies atgāzētu Darida), kurš iepildīts Salomon mīkstajās pudelītēs un kuras skriešanas somas sānos ik pa laikam atgādina par sevi, dancojot pret ribām.

Esam ļoti priecīgi, jo virzienā no Salu tilta uz Ķekavu mums mugurā pūš patīkams pavējš, un liekas, ka tā taču būs visu ceļu, un runājam, cik tomēr mums ir paveicies. To, ka šī veiksme būs pārejoša, mēs pamanīsim, šķērsojot Ķekavas apli.

Pirmo reizi piestājam Ķekavā pēc divu stundu skrējiena (noskrietiem 19km) Cirkle K DUS stacijā, kur izmantojam iespēju apmeklēt labierīcības. Ilgi nekavējamies un dodamies tālāk.

Pieskrienot pie A5 apļa, saskatāmies ar Agri un iesmejam. Vienojamies: davaj būsim no “laukiem” un skriesim pa taisno pāri aplim, kur apļa vidū ir zāle. Sākumā tā šķiet smieklīga ideja, bet, kad esam sķērsojuši apli un nedaudz paskrējuši Bauskas virzienā, mūs panāk Sintija un vaicā, kāpēc mēs nenogriezāmies aplī pa kreisi uz Jaunjelgavu. Saskatāmies, pasmejamies un saprotam, ka noteikti mums šeit nevajadzēja skriet, nedaudz aizrunājāmies un bijām zaudējuši fokusu. Paskrienam atpakaļ un turpinām skriet Jaunjelgavas virzienā.  Šeit arī saprotam to, ka prieks par pavēju ir beidzies, jo sajūtam stipru vēju no kreisās puses, kas nāk no Daugavas. Mēģinu sevi motivēt skriet vēl ar esošo “baiku” līdz Daugmales kontrolpunktam, taču saprotu, ka vējš pūš cauri sasvīdušajai “baikai” un man sāk palikt nekomfortabli vēsi. Skrienot aiz Agra muguras, novelku ūdens/želeju somu, novelku atstarojošo vesti un visbeidzot arī slapjo “baiku”, kuru Sintija paņem un ieliek riteņa groziņā, jo rokas ir pilnas ar mantām. Esmu pat pamanījies mugursomu ielikt starp zobiem, lai izvilktu no somas lietus jaku. Kad visa šī pārģērbšanās ir veikta, jūtos ļoti labi un saprotu, ka varu skriet tālāk. 

Daugmales Cirkle K DUS stacija (30km).  Šeit mūs sagaida sieviņa (Liene). Viņai atdodam mantas, un drēbes, kuras nav īsti nepieciešamas, bet noderēs vēlāk. Izmantojam atkal labierīcības, jo turpmāk distancē varēs tikai pa “mazajam”, nu vismaz komfortabli. Pēc šo labierīcību apmeklēšanas man top skaidrs, ka, neskaitot želejas un ūdeni, manā organismā vairs nav nekā, kas varētu izsaukt kādu nepatīkamu reakciju no kuņģa. Pārvelku slapjo kreklu, nomainu apavus, jo pamazām rodas sajūta, ka šie apavi, kuriem jau ir noskrējiens ap 2000km, ir pamazām saplakuši un ir sajūta, ka skrienu ar basām kājām pa asfaltu. 

Tālāk sekos garākais pārskrējiens visā distancē – 23km, taču sajūtas ir labas un, liekas, ka sākumā izvēlētais mierīgais pulsa skrējiens ir atmaksājies, un kājas nav neko diži piedzītas un diezgan raiti skrienas. Temps joprojām 6:10-6:30 min/km. Vēl joprojām runājam, smejamies, spēlējam burtu spēli, kur uz izdomāta burta turpinām trijatā saukt lietvārdus, līdz apsīkstās idejas un mainām burtu. Kad esam pieveikuši pusi no distances, sākas pirmās krīzītes: nedaudz velk muguru, mazliet sāp ceļi. Nezinu, kā tas nākas, bet ar Agri nolemjam, ka vairs nav prāts uz spēlīšu spēlēšanu, jo sāpes pieņemas spēkā un organisms sāk protestēt. Galu galā maratons jau aiz muguras – organisms grib, lai metam mieru. Tad nu mēs katrs nedaudz noslēdzamies savā pasaulē, meklējam motivāciju, lai spētu uzvarēt iekšējos un negribu. Kādu brīdi vēlāk saprotu, ka manam ceļabiedram arī neiet viegli, vairs neskrienam blakus, esmu priekšā.  Saprotu, ka man jāuzņemas vadība, lai palīdzētu ceļabiedram nomākt domas no pirmajiem “tarakāniem”. Turpinām, līdz paliek vien pāris kilometru līdz Ķeguma HES kontrolpunktam. Sajūtu, ka nelabie spēki sāk pārņemt mani, un nu jau Agris skrien pa priekšu, ir radusies motivācija.

Rutki. Tālumā redzam Lienes mašīnu. Redzam arī to, ka tai ir pievienojusies kāda jauna mašīna, un vairāki cilvēki mūs gaida pie Ķeguma HES stāvlaukuma. Iekšā pamostas jauni spēki, un saprotams, ka (pieveikti jau 53 km) negribas izskatīties slikti atbalstītāju acīs, jo iekšēji tiešām viss “nedaudz sāp”. 

Pārvelku atkal jaunu kreklu, pārvelku apavus. Tā kā trešo asfalta skriešanas apavu man nav, tad velku Salomon gludos, bet Trail domātos apavus, kuri vēlāk diezgan atņems spēkus, skrienot uz nākamo punktu, bet to es vēl nenojaušu. Pasaku Lienei, ka apavu mainīšana man diezgan palīdz, lai atšņorē iepriekšējiem apavu pāriem šņores, lai tie “atpūšas” pagaidām, bet tiks likti lietā nākamajos punktos, jo apavi, ar kuriem veikti vismaz 2000km, ir gandrīz bez amortizācijas.  Sajūtas tiešām perfektas, kad sagurušajām pēdām iedod jaunu sajūtu, kad atkal zole nedaudz absorbē asfalta triecienus. 

Atbalstītāji ir Lienes darba kolēģe ar draugu, kas netālu dzīvojot un esot braukuši garām, un nolēmuši paskatīties, kā mums abiem “normālajiem” iet. Tā kā laiks nav pārāk patīkams, nedaudz smidzina un ir vējš, ilgi neuzkavējamies. Saprotu, ka šis posms varētu būt pats smagākais emocionālā ziņā man. Uzlieku mūziku un austiņas, jo gribas, lai nākamie 16km paiet nemanot…un tad jau varēs sākt skaitīt atpakaļ, jo būs palikuši vien 30km.

Uzsāku nākamo posmu ar lielu apņēmību. Iespējams, ar nedaudz labāku tempu kā vajadzētu: skrienu 5:50-6:00 min/km. Temps palīdz uzsilt. Šie 16km man bija paši grūtākie. 

Pamazām jūtu, ka šoreiz austiņas un mūzika nepalīdz, iespējams, pat nedaudz traucē. Ir uznākusi sajūta, ka viss traucē, ļoti sāp mugura, ceļi. Sajūta, ka rumpis mēģina mani nolikt pie vietas, taču es spītīgi turpinu.  

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.38

Agris skrien pa priekšu. Redzu, ka Agrim ir atnākusi “otrā elpa”, un viņš izskatās tik labi, it kā nemaz nebūtu skrējis. Tas mani motivē, jo pašlaik jūtos ļoti slikti. Turpinot “steberēt” uz priekšu, sāku just, ka kreisās kājas celim sānā sāk ļoti spiest. Brīžiem sajūta, ka celis varētu uzsprāgt, un es nesaprotu, vai tas ir kārtējais veids, kā prāts mēģina mani nolikt pie vietas, vai arī ir kāda problēma. Protams, viss kaut kas cits arī turpina sāpēt, bet nu tas jau ir tāds ultras “must have” komplekts. Fona sāpes, kuras tu spēj uzvarēt un atlikt malā, taču tevi fiziski neietekmē. Celis turpretī mani ļoti biedē. Agris piedāvā man 200m paiet un tad 2-3km paskriet. Šis piedāvājums liekas diezgan patīkams. Bieži domāju, kā būtu, ja iedzertu Ibumetin, bet baidos, ja nu tomēr tas ir kaut kas nopietns…? Tad nu labāk paciešu un pavēroju, kas notiek. Tuvojoties Pumpuriem, mums garām panesas SAAB ar Beļģijas valsts numura zīmēm. Pa priekšējo blakussēdētāja logu izkārts Latvijas valsts karogs. Izrādās, tas ir Agra tēta brālis, kurš turpmāk mūs uzraudzīs, fotografēs un uzmundrinās. Iedzeram pa koliņai, pasmejam un turpinām skriet uz Pumpuriem. 

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.39

Pumpuri, 69km. Diezgan patīkams skaitlis. Šoreiz es nedomāju skaitlisko salikumu, bet tas, ka vēl tikai 30km atlikuši. Pārģērbjos, nomainu kreklu, apmainu apavus, nu jau tos pašus pirmos, ar kuriem esmu skrējis sākumā. Tik patīkami iekāpt asfalta apavos. Izdzeru Ibumetin, jo jūtu, ka celis mani neliks mierā, un ar šādām sāpēm būs diezgan izaicinoši tikt līdz galam. Galvā ir plāns fokusējies uz nākamajiem 15km, piecīti pēc piecīša, pamazām. Nākamie 15km paiet dziļā transā, esmu kaut kur citā pasaulē, nezinu, kur, bet neesmu klātesošs šim pasākumam. Arvien, tuvojoties Jaunjelgavai, jūtu, ka manī pamostās jau “trešā elpa”, ceļa sāpes ir rimušās. Ja pārējās sāpes ir fonā, tad celis ir nedaudz vairāk kā fona sāpe, bet vairs nav tik kritiski. Tās ir labās ziņas. Sliktā ziņa ir tā, ka labajā celī sāk parādīties tā pati sajūta, kas iepriekš bija kreisajā. Saprotu, ka Jaunjelgavā pirmais vitamīns, kas būs nepieciešams, ir Ibumetin. Taču svaigas drēbes un mūsu atbalsta personāls diezgan mani dzen uz priekšu, un gribu pēc iespējas ātrāk nokļūt kontrolpunktā. Esmu atguvis priekšā skrējēja statusu, jūtams, ka manam ceļabiedram ir sākusies mazā krīzīte, taču esmu gatavs viņu atbalstīt, tāpat kā viņš atbalstīja mani, un mūsu mērķis ir viens – jātiek līdz galam ar smaidu.
WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.41

Jaunjelgava 84km. Skrienot cauri pilsētai, esmu uzlādējies no cilvēkiem, kuri uzpīpina, kuri atbalsta, kā arī vienkārši jūtu, ka vientuļā šoseja beigusies. Kontrolpunktā mūs gaida daudz cilvēku. Agra atbalsts – tēta brālis – ir sarūpējis mums buljona dzērienu. Izdzeru gardu muti, iedzeru Ibumetin. Pārģērbju sausas drēbes, pārvelku apavus un nolemju, ka atlikušos kilometrus es skriešu, jo gribu pielikt šim visam punktu, un vairs nav, ko taupīties.


WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.17-2

Skrienam diezgan raiti, esmu priekšpusē, jo pārskrējiens no Jaunjelgavas uz Sēreni ir pašaurs, lai skrietu divatā blakus un vēl mūs pavadītu velo. Manī ir tāda enerģija, ka saprotu, ka nekas mani vairs nespēj apturēt. Neilgi pirms 90km tomēr Agris liek manīt, ka arī viņam ir sākusies tā pati ceļa krīzīte, kas bija man, un sāpes esot neizturamas. Tad nu mēs izmantojot taktiku 200m iešana + 2-3km skriešana.

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.18-4

Sērene 91km. Pārģērbjamies, pasmejamies, mūsos ir atgriezusies spēja uzspēlēt burtiņu spēli un pasmiet par visu, kas notiek apkārt, un par sajūtām, kuras mūs piemeklēs rīt. Skrienam tālāk, ap 95 vai 96km Agris dod ziņu, ka celis vairs  nesāp un varam skriet.

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.20-3

Tad nu skrienam ap 6:00min/km un ātrāk, jo abiem ir vēlme finišēt pēc iespējas ātrāk, kamēr nav iestājusies kārtējā krīzīte. Tā nu izbaudām skatus, runājamies, un es pacietīgi gaidu finišu, jo jau 99km. Taču, runājot ar Agri, cik gan tālu jāskrien, sāku saprast, ka finišs vēl nemaz nav tik tuvu.

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.21-2

Tikai tagad saprotu, ka nemaz tie 100km nebūšot, bet gan tur pa kreisi, tad līdz veikalam, tad tur, vēl tur utt.. Šis viss sāk izklausīties pēc finiša attālināšanās no mums. Es jau sāku nedaudz jokot ar sarkasmu, lai gan ceru, ka finišs ir te. Tā nu mēs pavelkam viens otru uz zoba, pasmejamies. Beidzot esam “uz finiša taisnes”. Agris saka: “Redzi to oranžo gaismu? Mums tik tālu jāaizskrien un viss.” Pirmā sajūta, urrā, esam galā, sāku skatīties tālumā laternas un redzu, ka tur ir n-tās laternas ar oranžām gaismām un jau sāku neticēt. “Mums jāskrien līdz ceļa galam??” Uz ko Agris atbild: “Nē , paskaiti 11 laternas, un tur būs Aizkraukles zīme.” Manī rodas jauns spars, pielieku soli, jūtu, ka Agris pieliek soli. Redzu, ka tālumā stāv cilvēku bariņš. Ar katru soli jūtu, ka mēs pašlaik koķetējam viens ar otra ātrumu, jūtu, ka temps ir vismaz 4:30 min/km, kas liekas diezgan smieklīgi pēc 103.5km veiktas distances.

Paķeram Latvijas karogu; iekšā patiess prieks, atvieglojums, gandarījums un uzvara pār sevi. Mēs to izdarījām! 

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.21-3

“When something is important enough, you do it even if the odds are not in your favour.”


Atskatoties uz šo skrējienu, varu teikt, ka izdevās diezgan daudz. Tika iegūtas jaunas atziņas, jauna pieredze un noteikti skaidrība, kā pievērsties nākamajam izaicinājumam, lai palielinātu izdošanās faktoru. 

Bija laba kompānija – gan skrienošā, gan līdzi braucošā, kura uzmundrināja un palīdzēja. 

Bija pietiekama skaidrība par to, kāpēc ir vēlme veikt šo skrējienu. Plāns, kā virzīties uzvaras virzienā, sadalot lielo mērķi mazākos – paveicamos mērķos. 

Varu teikt, ka sacenšanās pašam ar sevi nekad nebija bijusi tik patīkama, jo gandarījums par paveikto ir liels.  Saliekot punktus uz i, varu droši teikt, ka šī bija līdz šim kvalitatīvākā (nejaukt ar ātrākā) ultra manā “karjerā”. No trasē pavadītajām 12h un 26 minūtēm un veicot 103.5km, vismaz 11h tika skriets, pauzēm un pastaigām veltot vien +/- 90minūtes. 

Man šis ir jauns sasniegums. Atjaunošanās notika ātri, protams, nedaudz stīvums bija, bet ne tāds, kā tika aprakstīts stāsta pirmajā daļā.  Pēc divu dienu pilnīgas atpūtas varēju pamazām atsākt treniņus. 

Liels paldies atbalstītājiem – gan tiem, kas juta līdzi, gan tiem, kas mūs apčubināja trasē, un, protams, trenerim Andrim Ronimoisam, kurš palīdzēja sagatavoties šim izaicinājumam. Protams, liels paldies arī Agrim Novikam par pasākuma organizēšanu, iesaku arī jums piedalīties šajā skrējienā nākamgad!

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.43 3

Interesanti, ko jaunu mēs iemācīsimies nākamajā ultrā?

Kāpēc skrien Tu un kas Tevi motivē?

Hānja 100, trešo reizi

_MG_7473

Par to, ka šogad atkal varētu doties uz Hānju, tā īsti nemaz nedomāju. Man šis rudens vairāk bija kā sevis savešana kārtībā un pārliecības atgūšana, ka īslaicīgās veselības likstas bija tikai nejauša sakritība, kas kaut kad pāries un, ka atkal varēšu atgriezties vecajās sliedēs jebšu man nekas netraucēs skriet vai braukt ar velo sacensībās. Tāpēc uz jautājumu, ko es domāju par Hānju, atbildēju, ka pajautā man to vēlreiz, kad būs pēdējais brīdis pateikt, vai braucu. Pēc Līgatnes Stirnu buka savu pārliecību par to, ka viss ir labi un ka man pēc sacensībām vai to laikā atkal nepaliek slikti, atguvu. Tā sāku kalt plānus oktobra mēnesim. Galu galā, man tak bija Hānjas pārnestā dalība uz šo gadu, bet tas man neliedza pētīt sacensību kalendāru un kalt jaunus plānus. Igauņu purvu maratonu jau pērn biju izstrīpojusi no šī gada plāniem. Jā, tur ir smuki un man tur patīk, bet pagaidām ar diviem gadiem pēc kārtas man pietiek. Tad manu uzmanību piesaistīja Kuršu treils, kuram radās ģeniāla doma – es varētu skriet 44km un attiecīgi tad nedoties uz Hānju. Kur notika novirze no mana plāna, es nezinu, bet zinu tikai to, ka pieteicos Kuršos uz 22km un aizrakstīju Ivaram, vai pērnajā gadā e-pastā apsolītā, pārnestā dalība uz šo gadu ir spēkā. Atbilde ilgi nebija jāgaida, protams, ka ir spēkā. Tagad atlika tikai tāds sīkums kā aizbraukt un noskriet.

Vēl esot mājās, cītīgi katru dienu pētīju laika prognozi un tā kā tā nedaudz, bet mainījās uz to ne pārāk labo pusi, tad tas lielu sajūsmu neraisīja. Būs lietus, būs vēsi, būs pa tādu draņķa laiku jāskrien. Brīdī, kad krāmēju mantas, es vēl nezināju, pa cik ļoti draņķīgu laiku būs jāskrien, bet līdzi sakrāmēju vienu skrienamo komplektu – asics meža botas ar plāno zoli; ziemas skriešanas zeķes; slēpošanas virsbikses ar vindstoperi, kuras jau Hānju iepriekš ir iepazinušas; plāno skriešanas kreklu; jauno lietus jaku, kurai jau tur esot tika veiktas dažas koriģējošas ķirurģiskas manipulācijas, lai man tā jaka būtu ērtāka; plānos skriešanas cimdus un bufu. Blakus salieku praktiski otru tādu pašu komplektu. Ja nu pēkšņi būs sauss, tad trešajā kaudzē nolieku silto garroku kreklu, TGC265 finišētāja vesti un pa virsu uzmetu vēl vienu garroku kreklu un vēl vienu bufu. Tai pat laikā uz sevi esmu dikti dusmīga par to, ka ņemu līdzi tik daudz liekas drēbes, labi zinot, ka man pat pusi no tā visa nevajadzēs. Jā, man nepatīk ņemt līdzi liekas mantas, kuras zinu, ka nelietotas tiks atvestas atpakaļ.

Ir piektdienas vakars. Jau atkal pētām laika prognozes un spriežam, ko kurš ir atradis. Aivars teic, ka pa dienu bija atradis tīri optimistiskas laika prognozes, kuras sola maz nokrišņus. Es uz šo iebilstu, ka tā nu gan nebūs, ka nu jau kaut kādu draņķību no gaisa sola jau no paša rīta, tad sniegu, tad padaudz lietu un tad kaut kad vēlā vakarā tas viss pāries. Tātad slapjš būs visu laiku. Nav jau tā, ka es nebūtu skrējusi pa lietu, bet no rīta būs tikai 0°C un pa dienu iesils līdz +5°C. Ilgi skatos uz savu drēbju kaudzi un mēģinu saprast labāko variantu rītdienai. Neko labāku tā arī neizdomāju, kā pirmo komplektu vilkt uz startu, tad līdzi paņemt pārvelkamo otro komplektu un otrā maisā joka pēc iemetu silto kreklu ar vesti, ja nu pārstās līt, tad varbūt gribēšu pēdējiem diviem apļiem uzvilkt šīs drēbes, lai nav jāskrien lietus jakā. Trešo plāno kreklu atstāju istabiņā. Tāpat ir skaidrs, ka pirmais aplis tiks pavadīts lampas gaismā, jo maz ticams, ka man šogad gribēsies kādam sēdēt astē, lai ko redzētu zem kājām, it īpaši, ja debesis ir nomākušās.

Starts. Nedaudz līņā. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem starta signāls netiek dots no pūļa, jo Ivars jau pērn ir savācis savus 100 maratonus un šogad vairs neskrien visu pēc kārtas. Septiņos no rīta ir pamatīga tumsa – ziemas laiks vēl nav pienācis. Lampiņu gaisma. Lapas zem kājām. Skrien tikai visiem pakaļ. Pirmo reizi samulstu vietā, kur maratonisti atdalās no ultrām, jo nez kāpēc saminstinājos, ka esmu dzirdējusi otrādi un esmu aizskrējusi nepareizi. Drīz, apdzenot kādu no skrējējiem, manu, ka viss kārtībā – viņam ir baltais numurs. Dzeltenie numuri bija maratonistiem, bet sarkanie – ultra dāmām. Aplis kā jau aplis. Kaut kādi līkumi, kaut kādi kalniņi, kaut kādas takas. Aiz pļavas spīd ezers. Tad pretīgais kalns, it kā lēzens un skrienams tāpat kā visi, bet kaut kas man tajā nepatika, varbūt slīpums uz vienu pusi, varbūt izskalojumi. Lielajā kalnā aiz pagrieziena pirmo un vienīgo reizi uzskrienu līdz pusei. Nebūs. Foršs noskrējiens. Lēnām aust jauna diena. Pēc pirmā apļa atdodu lampu Sandrai un pie sevis nosmejos, ka tagad varētu arī finišēt.

Otrais līdz piektais aplis. Uzausa jauna diena. Trasē aizvien vairāk nevar saprast, kurš ir kuras distances skrējējs. Arī mani no mugurpuses nevar atšifrēt, jo numura jostiņa jau sen kā ir uzrāpusies līdz viduklim un paslēpusies zem jakas, bet pati pirmā apļa vidū uzliku kapuci, tādējādi mulsinot pārējos. Pirmā apļa smidzekli nomainīja lietus. Vēl pēc maza brītiņa otrā apļa beigās sāk snigt. Galvā nekas cits kā “uzsniga sniedziņš balts” vai “apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim” neieskanējies. Tā teikt galva kā tukša muca skan un acis piekaltas taciņai vai kādam no priekšā esošajiem skrējējiem. Nekādu domu, nekas. Kādā brīdī paskrienu garām Lāsmai un uz viņas jautājumu, vai man aizvien ir karsti, atbildu apstiprinoši, jā, man ir karsti. Bet nu jāpieciešas. Trešā apļa beigās noķeru Aivaru un pie sevis nosmejos, ka viņš iepriekšējā vakarā teica, ka es jau šo noķeršu savā otrajā aplī un varēšu iedot lampu, lai noliek maisā. Jau tad zināju, ka tā tas nebūs. Starta/finiša zonas kontrolpunktā esmu iecienījusi siltu tēju, kādu banānu un gurķi. Man ir labi, es pagaidām neko vairāk negribu. Vienīgi tas ēšanas laiks pulkstenī varētu pīkstēt kādā no dzeršanas punktiem, nevis kādas minūtes piecas vai vairāk aiz tā. Nu tā, lai var mierīgi apēst kārtējo želeju, izmest papīrīti, padzerties un doties tālāk. Bet, kas tev to dos. Snieg, lielām baltām pārslām slapjš sniegs. Skaisti. Zeme palika balta. Otrā dzeršanas punktā siltais sporta dzēriens iet uz urā. Aiz šīs telts ir burvīga taka gar ezeru. Tik burvīga, ka tur vējš pār ezeru vienubrīd tā ieskrējās, ka sniegu horizontāli pūta. Nē nu šī vieta man patika arī tādēļ, ka es zināju, ka trase iet uz otru pusi un paliek vieglāka, ka ir jāuzkārpās augšup tai pretīgajā kāpumā, jāuziet tajā kalnā un tad jau tik sīkums aizskriet līdz stadionam. Kurā brīdī no ēkas iekšas izstiepu savu želeju maisiņu ārā un uzliku uz kopējā galda, neatminos, bet tā bija viena no labākajām idejām, ko noskatīju darām citus. Nav jau tā, ka jostā nebūtu sabāzusi gandrīz visu vajadzīgo trasē līdzi, bet, ja var tik ērti papildināt krājumus – ideāli. Bet, ja cimdus izvelk no jostas un atstāj somā, jo slinkums lieki staipīt līdzi, tad nākamajā aplī sāk salt plaukstas.

Vai zināt, ar kādu sajūsmu ieraudzīju ķilavmaizītes? Apkārtējie igauņi jau nesaprata par ko man tāda sajūsma. Atšķirībā no iepriekšējās reizes Hānjā ķilavmaizītes ne tikai uz mani skatījās un teica – apēd mani, bet šoreiz es tās arī ēdu. Vienā brīdī Ivars nosmējās par mani, jo man numuru nevar redzēt un dāmas galda otrā pusē tak nezin, kā ar mani runāt, uz ko atmetu ar roku un atbildēju, ka putra ir putra un dubļi nav dubļi. Un galu galā, ne jau pirmo reizi igauņu sacensībās piedalos. Šo to jau esmu iemācījusies. Un, ja pavisam čābīgi, tad, parādot ar pirkstu, viss top skaidrs.

_MG_8177

Sestais un septītais aplis. Pieveikti nedaudz vairāk kā 30 kilometri ar astīti. Beidzot uzvilku cimdus. Vai es ko minēju, ka aizvien snieg tā kā pa Ziemassvētkiem? Un, ka aiz asfaltētā posma mulčas posms lēnām, bet neatlaidīgi pārvēršas dubļu zampā. Ka vairākās vietās trasē ir ne tikai sniega sega, bet arī milzu peļķes; ka daži trases posmi ir jāveic zigazagā no vienas puses uz otru; ka dažas vietas uz takas nu jau ir jāskrien pa sūnām un tā smukā taciņa caur mētrājiem ir palikusi dikti dubļaina; ka kājas aizvien vairāk un vairāk ar katru apli paliek slapjākas; ka pļava pārvēršas par mazu mini purviņu; ka tas pretīgais kalns paliek aizvien slīpāks un dubļaināks; ka tam lielajam kalnam noskrējiens paliek aizvien dubļaināks. Taisnības labad es vēl priecājos, ka manas botas dubļos turas ļoti labi un ka tas man nav šķērslis tur noskriet lejā. Vai es kaut ko minēju, ka nu jau kājas pēc iekāpšanas slapjumā vairs neapžūst tik ātri kā sākumā un, ka ir sajūta, ka visu laiku būtu slapjas, aukstas? Vai es minēju, ka kārtējo reizi iekāpjot mulčā šoreiz apļa beigās pirms stadionā gribas kliegt – kāpēc atkal? Vai es minēju, ka šajā aplī domāju, ka varbūt ir jāapstājas un jāuzēd tā bukstiņputra, jo 100km uz želejām, tēju un banāniem es neizvilkšu. Man vajag normālu ēdienu. Un kaut kur tam visam pa vidu man sāka sāpēt ikri, kaut kur vilka augšstilbu aizmugurē kā reiz brīdī, kad jāskrien uz augšu, un pilnai laimei vēderprese izdomāja saspringt tā, it kā es pirms tam būtu vairākas stundas no vietas vingrojusi, un plecu daļa arī kaut ko īdēja. Nu labi, priecājos, ka no rīta abas potītes nosēju ar elastīgo saiti, lai netaisa man te visādus brīnumus. Un tās atšķirībā no “rāmjauzvedas godīgi. Laime pilnīga. Bet tikmēr aizvien snieg skaists, slapjš sniegs.

Astotais aplis. Stāvu, ēdu putru. Kārtējo reizi noskatos, kā es ar Mārtiņu samaināmies vietām. Te viņš man pa priekšu, te es viņam pa priekšu. Tā jau ir, viņš pirms kalniņiem sabremzējas un uziet augšup ar nūjām, es tajos tomēr vēl uzskrienu. Vismaz kaut ko es varu izdarīt. Skrienu un kārtējo reizi pieķeru sevi pie domas, ka neko nedomāju, nedungoju, pat mūziku neklausos. Tas, protams, bija līdz brīdim, kad vienā brīdī sāku prātot, kāpēc man ir tik štruntīgi. Nu labi, sāls tabletes vienu brīdi izlaidu, bet tikai tāpēc, ka piemirsu par tām, bet tā sajūta, ka gandrīz viss ir slikti,  mani nepamet. Aizejot aplī, paēdu, padzēros. Viss it kā ir kārtībā. Tai pat laikā galvā iezogas doma, ka varbūt tajā Kuršu treilā tomēr nevajadzēja skriet tik ātri, bet vajadzēja tos 22km pievarēt lēnām un ar baudu. Tad varbūt tagad būtu vairāk spēka un enerģijas. Bet ko nu vairs. Skrienu, bet tā sajūta, ka trūkst enerģija un vajag atpūsties, mani mulsina. Konfektes pat pirmīt saēdos. Nez, pēc šī apļa vēlreiz ēst putru, bet vai palīdzēs? Nezinu kā, bet līdz dzeršanas punktam, kur dāma zināja, ka šai jāielej sporta dzēriens, biju sapratusi, kas par vainu. Man salst. Ne tā, ka drebu vienā drebēšanā, bet man nemanāmi ir piezadzies aukstums, ar kuru organisms vairs netiek galā. Un tagad organisms visu enerģiju tērē, lai sasildītos, nevis skrietu. Nav jau brīnums, ka pēc vairāk piecām stundām lietū un sniegā viss ir izmircis. Jā, no cimdiem es izgriezu ūdeni.

Devītais aplis. Ieskrienu finiša zonā un mēģinu uz tiem ekrāniem kaut ko saprast. Ar kādu trešo reizi jau sapratu, kur jāmeklē savs vārds, tas ir, labā ekrāna augšējā rindiņā. Vienīgais, kas man kaut ko no tā visa izsaka, ir apļu skaits, kuru man pasaka priekšā viens no laika ņēmējiem. Labi, lai ir piebeigti astoņi apļi. Tagad jāsakrāmē pilns šķīvis ar pārtiku, jāpaņem savs želeju maisiņš, mantu maiss un jātiek iekšā siltumā. Pēc cik ilga laika es atkal izlīdīšu ārā, man nav ne jausmas. Vienu zinu – tad, kad būšu atjēgusies. Iekštelpās, protams, notiek ballīte. Ieraugu Aiju un nesaprašanā jautāju, ko šī te dara. Uz ko viņa atbild, ka vajadzēja atjēgties, esot grūti. Kamēr Aija meklē savu mūziku, es lēnām pārģērbjos un secinu, ka man visas mugurā esošās drēbes ir slapjas. Nu labi, to jau sapratu, pirms šī apļa ieejot tualetē. Pārvelku kreklu un skaļi nosmejos, ka pirms nedēļas tā arī skrēju – sporta augšā un pusgarās biksēs, bet tagad otro reizi dzīvē pārvelku drēbes sacensību laikā (tās trakās Kanārijas neskaitās, tas pasākums bija no citas operas).

Tai pat laikā Hannes man jautā, cik skrienu – nu kā ultru, bet kāpēc man ir savādāks numurus? Uz ko atbildu, ka meitenēm ir sarkanie numuri. Protams, Hannes grib zināt, kura no meitenēm es esmu – ceturtā, piektā, sestā. Ja godīgi, man nav ne jausmas, es zinu tikai to, ka “šestj ringi do finiša”. Un pie sevis nosmejos, ka nekādi nevaru atcerēties, kā krieviski ir apļi, bet zinu, ka igauniski apļi ir ringi. Iekšā ir tik labi. Var pasēdēt, paēst, padzerties un ne par ko nedomāt. Vienā brīdī atceros, ka man somā ir Inas aizlienētais masāžas rullis. Uh, kā kājām tas patika. Kājas pēcāk man pateicību parādā nepalika, tas ir, vairs trasē neīdēja. Vienai igauņu dāmai gados ar tas rullis raisīja interesi, bet pirms tam man nācās paskaidrot, ka neko nesaprotu, ko viņa saka. Parādīju uz sava numura karogu, uz ko viņa nedaudz nokļūdījās, teikdama, ka tas ir Lietuvas karogs. Nē, tas ir Läti. Un, tad jau saruna pārgāja man nedaudz saprotamākā valodā. Jā, viņai arī patika tas rullis.

Velku mugurā Monblānā izbrāķēto lillā lietus jaku, jo, redziet, tā ir pašrocīgi līmēta ar makgaivereni un tas pēc Monblāna standartiem nedod garantiju, ka viņa izturēs lietu. Par šo pie sevis kārtējo reizi noķiķinu. Uzvelku pieskaņoto lillā bufu un koši oranžos cimdus un esmu gatava pieveikt atlikušos apļus. Vismaz man tā šķiet. Ak, jēziņ, cik ārā ir bezdievīgi auksts. Zobs pie zoba neturas, rokas trīc, pati trīcu. Kaut kāda ziema pēkšņi iestājusies. Ātri, ātri vienu siltu tēju un jādodas aplī. Protams, ja tas būtu tik vienkārši.

_MG_7980

Pa asfaltu skrienot, kājas īsti neklausa, mulča ir tik slapja un samirkusi, ka caur pēdām iziet ledains aukstums. Debešķīgi skaisti. Šis aplis būs uz izdzīvošanu, varbūt pat pēdējais, ja nespēšu sasilt. Salst, salst, salst. Man un salst, smieklīgi. Lai nu kuram, bet smieklīgi tāpat. Kaut kā kustos uz priekšu un saprotu, ka no šī brīža arī pēdas atlikušo laiku 24/7 būs slapjas. Izvairoties no liekiem slapjumiem, ar kādu slapju egles zaru dabūju pa kājām. Paldies, vēja māt. Tagad pie miesas pielīp arī slapjās bikses. Nu jā, tās es nepārvilku, jo nekādi negribēju vilkt nost slapjās botas. Otras sausās zeķes jau bija, bet negribēju kustināt neko apavos. Par to, ka varbūt vajadzēja skriet ziemas botās ar gtx, es aizdomāšos tikai nākamās dienas vakarā mājās. Tā, līkumojot pa tā jau tukšo trasi un kādu apdzenot, pēc kādām divdesmit minūtēm siltums atgriezās, bet… no kurienes izlīda tā tulzna, m? Klau, cienītā tulzna, es tev piedāvāju divus variantus – lien atpakaļ, no kurienes izlīdi un netraucē man skriet, jo tad mēs mājās vakarā saudzīgi ar adatu ar tevi parunāsim, vai arī pārplīsti un netraucē. Ilgi nevarēju saprast, ko tā tur darīja, bet izvēlējās pati pārplīst jeb precīzāk – pāris kilometrus plīsa. Pie dzeršanas punkta neviļus pamanu, ka botām virspuse sānos ieplīsusi. Skaisti, to vēl mājās vajadzēs lāpīt. Pļava aiz dzeršanas punkta ir kaut kāda pretīga, žļukstoša zampa. Tas pretīgais kalns ir palicis vēl pretīgāks, jo ne šis ne tas tajā uzskriet. Varbūt uziet? Vismaz tajā kalnā var atpūsties un uzēst želeju. Vispār pēdējos apļos es tieši tur ēdu, jo nedaudz pamainīju ēšanas režīmu. Līst, līst, līst.

Desmitais līdz divpadsmitais aplis. Kas notika šajos apļos, vairs neatceros. Atceros tikai to, ka lietus vienā brīdī pieņēmās spēkā. No trases pazuda sniegs. Dubļi. Dalībnieki trasē aizvien vairāk izretojās un palika mazāk. Pirmā dāma mani apdzina par apli. Galva aizvien skanēja kā tukša muca, domas galvā neraisījās tā, kā tām normāli būtu jāraisās šādās ultrās kā, piemēram, “kāda kāposta pēc man to vajag”, “cik vēl ilgi”, “varbūt finišēt?”, utt. Nē nu labi. Domu galvā vispār nebija, tikai piekaltais skatiens zemei, marķējuma, dubļiem. Tāpat mūzika aizvien nebija ieslēgta. Kaut kas neriktīgi. Tagad pēc katra noskrietā apļa skatījos ekrānā. Laikam jau tāpēc, lai salīdzinātu, ka manā prātā esošais apļu skaits sakrīt ar reāli noskrieto apļu skaitu. Te Ivars skaidrā latviešu valodā man sauca apļus (jā, viņš pavisam nedaudz māk komunicēt latviski, bet nedaudz).

Kādā brīdī ēšanas zonā parādās Aivars un jautri pajautā, kā man iet un uzreiz piebilst: “Labi, labi es pazūdu.” Uz ko es nokomentēju, ka man teica, lai es nelamāju nevienu. Un es pie tā arī pieturos. Tas, protams, neattiecas uz kalniem, dubļiem, laikapstākļiem, bet to neviens mežā nedzird, ko es tur noburkšķu ik pa laikam.

Aizskrienu kārtējā aplī, bet nepamet sajūta, ka kaut kas atkal nav tā, kā vajadzētu būt. Sāls tabletes apēdu, jiftīgo kofeīna želeju nedaudz ieēdu, bulciņu apēdu, banānus arī, tēju sadzēros. Bet, tad kāpēc man atkal kaut kas nav labi. Pag, ko tas vēders protestē. Ar tevi sarunājam tā, ka ir jāiztur līdz apļa beigām, labi. Atkal gribas atpūsties. Pat tas smukais posms gar ezeru nedod mieru.

Trīspadsmitais aplis. Lieki piebilst, ka pēc trasē pavadītām desmit stundām pārvilku kreklu otro reizi. Pie sevis gan nosmīnu, ka šis siltais garroku krekls bija paņemts līdzi ar domu – ja pārstās līt un varēs to uzvilkt ar vesti. Bet tagad priecājos, ka tas “ja nu” atradās otrā somā. Lai nebūtu garlaicīgi, es to kreklu nemaz nevaru pati uzvilkt. Sivēns sarullējies un kaut kur iestrēdzis uz manis. Labi, ka bez manis telpā ir kāda igauņu dāma, kura palīdz man to kreklu atrullēt. Ai, ja vajadzēs, tad pēc nākamā apļa manis pēc varu uzvilkt arī to vesti. Galvenais, lai ir silti un nesalst. Apskatu, vai jaunā lietus jaka nav izžuvusi, jo tādā gadījumā varētu uzvilkt to. Nē, nav. Nu nekas, turpināšu skriet ar lillā jaku. Ūdeni jau tā cauri nelaiž. Dāmas pie galda teic, ka man vēl divi apļi un viss. Nē, nē. Trīs apļi un viss. Es tomēr labāk zinu. Vispār jau ir forši, ka viņas, kā vienmēr, uz beigām paliek runātīgākas un jau pašas visu ko piedāvā. Tāpat seko līdzi tam, cik tev apļi vēl palikuši. Uzlieku galvas lampu un pazūdu mežā.

Lai arī aizvien līst kā pa Jāņiem, trase žūst un nu jau vietām var izskriet sausām kājām. Tagad labākā trajektorija ir taisnākā. Nē, peļķēm cauri es neskrēju, bet vairs tik cītīgi arī nemeklēju labāko vietu, kur nebūtu lielākie dubļi. Vienā brīdī gan samulsu, jo pēkšņi attapos, ka kādu laiku esmu tikai skrējusi un nemaz uzmanību marķējumam neesmu pievērsusi, bet tas tāds izbīlis tikai uz īsu brīdi, jo, ja paskatās kārtīgāk zem kājām ir pilnīgi un noteikti noprotams, ka es atrodos uz trases. Pus trasē ieslēdzu lampu, jo pār Hānju ir nolaidusies tumsa. Tas noskrējiens no tā lielā kalna ir maigi sakot ir palicis tāds interesants. Nepietiek, ka tur tagad ir nenormāli milzonīga dubļu jūra, kura nu jau pat man sagādā nelielas grūtības, lai pa viņu cilvēcīgi ne četrāpus uz dibena tiktu lejā. Tad tā arī ir vienīgā vieta trasē, kur ir migla. Bet kā tu cilvēks te vari normāli paskriet, cik nu normāli var paskriet pēc vairāk kā pieveiktiem 80 kilometriem? Toties ir tik smuki aiz sevis redzēt lampiņas.

Četrpadsmitais aplis. Tā mulča mani vairs neuztrauc. Viņa ir pretīgi slapja un nu jau man ir vienalga. Nedaudz ar savu bļaustīšanos iztramdu divus skrējējus, kuri jau kuro apli pēc kārtas cītīgi iet. Viņiem gan ir raksturs šādā laikā staigāt pa trasi. Es viņu vietā sen būtu izstājusies. Šis ir pirmais aplis, kad es beidzot aizdomājos, ka man ir jāiztur vēl šie divi pēdējie apļi un es būšu uzvarējusi. Jā, uzvarējusi. Manis pēc es varu būt kaut vai ceturtā vai piektā no dāmām vai sazin kura vēl, bet es tāpat būšu uzvarējusi. Vispār man nav ne jausmas, kura es esmu. Es būšu uzvarējusi un bijusi stiprāka par tiem sasodītajiem, draņķīgajiem laikapstākļiem kuri, lai arī kā centās, mani nepiebeidza. Jāatzīst, ka daudz netrūka un es būtu padevusies pēc kāda desmitā apļa. Toties tagad es būšu noskrējusi visus apļus, lai arī daudz lēnāk, nekā abas iepriekšējās reizes, bet tas mani vairs neuztrauc. Skrienu un atceros, kā manā pirmajā Hānjā 2014. gadā bija pilnmēness un pēdējos finiša apļos sāka snigt. Smaidu.

_MG_8473

Piecpadsmitais aplis. Laimonis man paziņo, ka es esmu trešā. Aija man priekšā ir kādas 10 minūtes un jautā, pa kuru brīdi es viņu palaidu priekšā, jo biju noķērusi un apdzinusi. Tas notika droši vien tai laikā, kad pārģērbos otro reizi. Igauniete aiz manis ir kādas desmit minūtes. Desmit minūtes nav daudz, bet nav arī maz. Dzirdu, ka Ivars kaut ko krieviski Laimonim ar Aivaru saka. Īsti nesadzirdu un pārjautāju, ko viņš teica. Ivars esot teicis, ka var redzēt, ka man pēdējais aplis. Uz ko sejā iezogas viltīgs smīniņš un nogrozu tikai galvu.

Pēdējais aplis, pēdējais. Kāpēc pēdējais aplis ir tik mokoši grūts un garš? Kāpēc ir sajūta, ka pēkšņi vairs nevar paskriet un, ka es velkos tik lēni, ka mani kāds apdzīs par apli. Kāpēc pēkšņi uznāca mežonīgs sagurums? Kāpēc kājas vairs negrib tik raiti uzskriet kalniņos, kā visus iepriekšējos apļos? Kāpēc? Mežā praktiski neviena nav. Nav pat tas čalis ar nūjām, kas kādu laiku turējās netālu no manis. Nav arī tie divi čaļi, kas iet. Neviena nav. Ir tikai lietus, kas pārgājis smidzeklī un es. Nē nu tiešām, visi tie kalni ir palikuši stāvāki. Es vispār skrienu pa pareizo trasi? Šis slēpošanas kalns pēdējo reizi, pēdējo. Šī smukā mētrāju taka pēdējo reizi. Tas noskrējiens arī pēdējo reizi. Tie līkumi, tās peļķes… Dzeršanas punktā lepni paņemu savu glāzīti, kura jau dažu pēdējo apļu laikā ir mainījusi savu atrašanās vietu, padzeros silto sporta dzērienu un tieši tik pat lepni to izmetu miskastē. Es te vairs šodien neatgriezīšos. Mūzika tā arī palika neieslēgta, jo galva kā tukša muca skan.

Mulča pirms stadiona ir apžuvusi. Stadionā dubļi nav vairs tik daudz kā iepriekš. Lietus jau ar kādas pāris minūtes mitējies. Novelku kapuci, izslēdzu lampu. Pēdējais! Es te vairs šodien neatgriezīšos. Ir – 13h5min54sek.

43662696_10215019763945317_481000852132200448_o

Nobeiguma vietā. Vai es te atgriezīšos nākamgad? Visticamāk, ka nē. Mans stāsts par skriešanas Hānju ir izsapņots ar trīs simtiņa finišiem un vienu maratona+ finišu. Ja nu vienīgi es atkal kādreiz nesagribēšu abas Hānjas vienā gadā…

Pēcvārds. Kamēr es pāris stundas pēc finiša, jau esot mājā, cenšos atrast ērtāko pozu, kā pagulēt vai pasēdēt gultā, jo sāp visas maliņas, spilvens par cietu un sega par šauru, tikmēr mani draugi Rīgā mani piesaka nākamajam skrējienam. Manā skriešanas komandā ir spēks.