Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Klases ekskursija uz citu dīķi jeb HK100

Līdzīgi kā klasiskā padomju kinostāstā, katru gadu 31. decembrī arī mēs ar draugiem dodamies… uz Rēzekni makšķerēt, bet attopamies Igaunijā, Tallinas pievārtē, 12 stundas riņķojot ap dažām priedēm jūras krastā. Brauciens parasti notiek ar kopīgu autobusu, tāpēc šī tradīcija iegājusi valodās kā klases ekskursija.
Šogad bija radusies lieliska ideja Jaungada svinības pagarināt – un kur gan citur, ja ne pie ķīniešiem, kur Jaunais gads tiek atzīmēts aptuveni mēnesi vēlāk?

Domu par piedalīšanos Honkongas 100 km kalnu taku skrējienā (oficiāli Vibram Hong Kong 100 Ultra Trail Race vai saīsināti HK100) aizgūstu no māsas Martas, kura šo pasākumu ir nolūkojusi jau iepriekš. Popularitāti ieguvušās Monblāna un citas tuvo ārzemju ultras pagaidām nav spējušas mani aizraut, bet iespēja par 400 naudiņām aizlidot uz otru pasaules malu, apvienojot lietderīgo pilnīgi svešas kultūras iepazīšanu ar patīkamo devu kārtīgas fizkultūras, ir pārlieku vilinoša.

Tādēļ atceļā no pērnā gada Cēsu Eco Trail, kurā pašaizliedzīgi (bet veiksmīgi) centos palīdzēt Gunai OMG tikt uz pjedestāla 80 km garajā distancē, jau tiek kalti plāni par HK100, kam jānorisinās janvāra vidū.
Šo skrējienu sāku nepacietīgi gaidīt kā savu lielo iespēju atjaunot skriešanas prieku, jo jāatzīst, ka kārtējā skriešanas sezona līdz tam ir paspējusi mani krietni iztukšot – trūkst laika nopietniem treniņiem, ilgstoši moka savainojums un tā izraisītās sāpes padara sacensības nebaudāmas. Pašam cerību uz augstiem rezultātiem nav, līdz ar to gandarījumu gūstu, reizumis turot tempu meitenēm, kas cīnās par godalgotām vietām, lai savs prieciņš no viņu uzvarām tiek arī man.

Viņu starpā ir arī Vita, kura Vecgada vakara pēdējā stundā Meremoisā izrauj kārtējo latviešu uzvaru tradicionālajā 12 stundu skrējienā. Pats uz Igauniju esmu atbraucis tikai viegli iesildīties pirms Honkongas – par to daiļrunīgi liecina arī izvēlētais komandas nosaukums – Dīvāna Ultras, kurā apvienojas todien lēnākie latviešu tūristi. Pirmajās skrējiena stundās vairāk slaistos pa apkārtni un servēju galdu citiem skrējējiem. Tomēr, redzot, ka izvēršas spraiga cīņa par dāmu pjedestāla pirmo vietu starp mūsu Vitu un krievieti Tatjanu, krītu azartā un apzināti sāku turēt tempu mūsējai, visiem atļautajiem līdzekļiem uzmundrinot, aprūpējot viņu un iesaistot šajās nodarbēs arī citus “klasesbiedrus”. Tas man beidzas ar Dīvāna Ultru filozofijai nepieklājīgi lielu kilometru pārdozēšanu – vairāk nekā 75 km (pretstatā plānotajiem 40-50 km), no kuriem kādi 50 noskrieti līdzās mūsu čempionei, paralēli vēl sūtot reportāžas uz mājām. Tādēļ no Igaunijas atgriežos, piesardzīgi cerēdams, ka pārmērīgā dzīrošana Meremoisas aplī nebūs ietekmējusi manas spējas turpināt svinības arī pēc nieka divām nedēļām Honkongā.

PIRMS STARTA

Vakars pirms izlidošanas man ir mierīgs. Pieteikšanās un izloze, kas notika jau septembrī, ir bijusi mums veiksmīga, un skrējiena dalībnieku sarakstā esam pieci latvieši – es, Marta, Mārtiņš, Andis un Dace. Laicīgi esam iegādājušies salīdzinoši lētas aviobiļetes un, lai gan teju pēdējā brīdī, noīrējuši arī pietiekami plašus apartamentus. Ceļojums ir ieplānots uz veselu nedēļu, lai varētu pagūt ne tikai noskriet 100 km, bet kārtīgi apskatīt un izbaudīt pašu Honkongu arī.
Somas krāmēju nesteidzīgi līdz pat diviem trijiem naktī, jo kārtīgi izgulēties šonakt nav nekādas vajadzības – Honkongā pulkstenis rāda par sešām stundām vairāk, lidojums turp ilgst 10 stundas, sacensību starts ir agri jau nākamajā rītā pēc ierašanās, tādēļ plāns ir ierasties Honkongā drusku nogurušam, lai spētu laicīgi doties pie miera, bet lai ievērojamā laika zonas maiņa organismam vēl nebūtu radījusi grūtības pamosties pirms starta.
Visu salicis, apmierināti laižos miegā, līdz kāda atskārsme liek man uztrūkties un savilkt seju ironiskā smaidā – skrienamie šorti un krekls! Ilze un Dainis šoreiz līdzi nebrauc, tāpēc nevarēs man izlīdzēt ar savējiem, kā tas gadījās pirms gada Latvijas čempionātā Daugavpilī. Negribu šā svarīgā inventāra aizmiršanu padarīt par kaitinošu tradīciju, tāpēc slienos vien kājās un sameklēju trūkstošo.

Milzīgais Airbus no Stokholmas pāri Sibīrijai bez kavēšanās nogādā mūs galapunktā, robežkontrolē aizpildām un iesniedzam vienkāršas imigrācijas veidlapas, un, kamēr mūsu mājoklis vēl tiek sagatavots uzņemšanai, dodamies aplūkot pilsētu. Esam izvēlējušies dzīvot kontinenta pusē, Kauluņas pussalā – no turienes var ātrāk nokļūt uz startu, ir ērtākas sabiedriskā transporta iespējas uz visām citām pusēm, kā arī paveras labs skats uz pašu Honkongas salu. Mani gan pārsteidz, ka uz salu neved neviens tilts, bet tikai tuneļi un prāmju satiksme. Žēl, jo tilti man šķiet skaisti.

Pirms ceļojuma esmu internetā izpētījis, ka Honkongā vislētāk esot ierasties ar skaidru naudu un mainīt valūtu vietējos maiņas punktos, taču izrādās, ka tā nav gluži taisnība. Mūsu Latvijas zviedru banku norēķinu karšu pakalpojumu tarifi valūtas konvertāciju darījumiem laikam ir lētāki nekā amerikāņu, un pat tam pa virsu vēl 5 EUR komisijas maksa par skaidras naudas izņemšanu bankomātā izrādās izdevīgāk (protams, ņemot vienā piegājienā un pēc iespējas daudz), nekā mainīt skaidro naudu daudzsološajos ielu kioskos, par spīti viņu gatavībai kaulēties par maiņas kursu.

Dace ir ieradusies jau pirms vairākām dienām un kaut kur vienatnē klīst pa pilsētu. Viņai ir sava kultūras un apskates programma, turklāt viņa ir apņēmusies pārtikt no līdzpaņemtajiem griķiem. Mums gan niez nagi (vai varbūt drīzāk mēle) pagaršot ķīniešu pārtiku, tādēļ atrodam tuvumā kaut cik pieklājīga paskata restorānu. Risks dienu pirms starta ieēst ko kuņģim nepazīstamu uzdzen adrenalīnu, taču jūtamies gatavi pamēģināt. Govs kuņģis un buļļa pauti gan lai paliek citai reizei. Ēdienkartes, kas ir angļu un ķīniešu valodā, pārsvarā ir papildinātas ar apetīti rosinošiem attēliem, taču atnestais rēķins gan ir tikai ķīniešu valodā.

Ej nu sazini, ar ko mūs tur cienāja

Ej nu sazini, ar ko mūs tur cienāja

Kopumā vietējo restorānu piedāvājums ir lētāks nekā līdzvērtīga alternatīva dzimtajā Latvijā, kaut gan veikalos pārtikas cenas ir dārgākas. Turklāt ielas ir kā nosētas restorāniem, un pat šaurās šķērsieliņās uz netīrām pannām ielu tirgotāji cep apšaubāmas izcelsmes produktus. Marta izmet joku, ka Honkongā laikam nav ledusskapju, tādēļ visi šie daudzie restorāni ir vajadzīgi, lai katru dienu paēdinātu septiņus miljonus honkongiešu.
Paēduši sastopam Daci, un drīz varam ievākties savos apartamentos – divas istabas, duša ar tualeti, kā arī virtuve. Diezgan grezni par to naudu (ap 30 EUR par nakti katram), ņemot vērā Honkongas šauros apstākļus.

Pēc tam mums vēl jāsteidz izņemt dalībnieku numurus. Ar metro dodamies uz Honkongas salu, manevrējam cauri vecajiem kvartāliem un nonākam pie vietējā Active X sporta veikala, kura otrā stāva būcenī grūti iedomājamā šaurībā iekārtots skrējiena EXPO. Pēc pacietīgas gaidīšanas rindā uz šaurajām kāpnēm katrs tiek pie numura, krekla, zeķu pāra un diviem maisiem – balta un zila.
Viens no maisiem paredzēts sūtīšanai uz kontrolpunktu trases vidū – CP5 Kei Ling Ha (52 km), otrs – uz finišu (Rotary Club Park). Apdomājos un pirmajā salieku pusi savu želeju, plāksterus un šādus tādus apģērba gabalus. Viss pārējais – otrajā maisā. Pa dienu sola plus 15 grādus, kas pat Latvijas siltās ziemas apstākļos man šķiet īsta tropu paradīze, bet vakarā kalnos būšot plus 9. Man nav pieredzes skriet kalnos, kur nu vēl svešā klimatā, tāpēc labāk mazliet nodrošināties.

Gulēt dodos jau 20.00 pēc vietējā laika, kad Latvijā ir tikai 14.00 pēcpusdienā. Drīz piemieg arī pārējie. Neraugoties uz to, ka iekšējās kārtības noteikumos piekodināts netrokšņot, mūsu stāva kaimiņiem, kuriem acīmredzot nav iemesla no rīta agri celties, gulēšana nav prātā. Tie uzsāk ballīti, līdz kādiem 1.00 naktī skaļi stampājot pa kāpņu telpu un klaudzinot durvis. Mēs dzīvojam pēdējā (piektajā) stāvā, un no tā ir iespējams iziet uz jumta, kur iekārtota terase ar bārbekjū aprīkojumu. Kuram gan varētu pārmest vēlmi izmantot tik lielisku ērtību komplektu? Brīdi apsveru iziet aprunāties, taču pārējie saldi guļ un no rīta apgalvo, ka neko nav dzirdējuši.

Mošanās pēc 5.00 turklāt nesagādā nekādas grūtības. Dace atkal ir nolēmusi iet savu ceļu un ir reģistrējusies organizatoru nodrošinātajam autobusam, tāpēc no dzīvokļa pazūd, pirms vēl pagūstu īsti pamosties. Mēs pārējie esam izdomājuši paļauties uz taksometru, kuram vajadzētu spēt nogādāt mūs uz starta vietu pa 45 minūtēm, tāpēc atļaujamies nesteigties.
Reizē ar numuriem un citu atribūtiku organizatori ir izsnieguši arī komplektu ar novelkamajām uzlīmēm, starp kurām ir uzlīme ar trases profilu. Šī man sagādā nedaudz bērnišķīgu prieku, liekot atcerēties tos sensenos laikus, kad ar pagalma puikām līmējām uz ādas donaldus dakus un automašīnas.

Svaigi tetovēts

Svaigi tetovēts

Rīta junda mums turpina ritēt bez aizķeršanās, un 6.10, kā plānojuši, kāpjam lejā. Paspējam tikai aiziet līdz tuvākajam krustojumam, kad jau brauc garām pirmais taksis, kuru arī izdodas nostopēt. Rādu viņam ķīniešu valodā izdrukāto starta adresi ar parka nosaukumu, un viņš ir gatavs mūs aizvest. Pusceļā ir pilsēta vai ciems ar tādu pašu nosaukumu, tāpēc modrība un sekošana maršrutam mūs glābj, kad vadītājam uz brīdi šķiet, ka viņš jau ir galā.

Mirkli pirms 7.00 nokļuvuši starta vietā, atdodam organizatoriem maisus, kuri tiks transportēti tālāk. Aust gaisma, un ievēroju, ka parka apkārtnē gan uz zemes, gan celiņiem daudzviet ir nezināma dzīvnieka atstāti vēstījumi. Ar Andi izstāvam garu rindu pie publiskās tualetes, kura iekārtota speciāli šim nolūkam uzceltā mūra ēkā. Pārsteigums tajā ir pēdas tipa pods, kas agrāk šķita raksturīgs tikai austrumu kultūrām – bet pareizi, neattapīgais, šeit taču ir Āzija!
Atrodam arī Daci, un top kopbilde.

Latviešu tūristi

Latviešu tūristi

Marta un Mārtiņš ar saviem elites numuriem dodas uz priekšu, Andim tāds īsti nepienākas, bet viņš viltīgi pielīp pie abu mugurām un paliek nemanīts organizatoru modrajām acīm. Dace dodas atpakaļ uz to starta koridoru, kurš paredzēts finišētājiem līdz 24 stundām. Mans plāns ir finišēt 16 stundās (visiem, kas iekļaujas šajā laikā, pienākas zelta trofeja), tāpēc palieku turpat un uz priekšu neraujos. Distances pirmie 50 km šķiet relatīvi lēzeni, un tos ceru pieveikt sešās stundās, savukārt otrā puse ir kāpumiem daudz bagātāka, tāpēc, rēķinoties arī ar nogurumu, tai savā plānā esmu atvēlējis deviņas stundas. Zem kājām sajūtu kaut ko mīkstu. Paskatos un secinu, ka esmu iekāpis vienā no nezināmā dzīvnieka atstātajiem vēstījumiem.

SKRĒJIENS

Starts tiek dots vairākos viļņos ik pa piecām minūtēm. Esmu pirmajā vilnī, kas uzsāk skrējienu tieši 8.00, tātad sava plāna īstenošanai man ir laiks akurāt līdz pusnaktij. Ceļš sākumā ved lejup pa platu asfaltētu ceļu; daudzi mani apsteidz, bet neredzu vajadzību pārķert startu. Vēl būs brīži, kad vajadzēs spēku. Turklāt tikpat kā neesmu nopietni trenējies. Kad Andis iepriekšējā dienā sūdzējās, ka pēdējos mēnešos esot uzēdies, jo skrienot tikai 30 km nedēļā, tad lepni paziņoju, ka skrienu tikai 6 km nedēļā (nu, ja neskaita Vecgada vakara izklaides Igaunijā).
Tas galīgi nav iemesls optimismam, drīzāk otrādi, jo pirmoreiz mūžā dodos augstuma metriem tik bagātā distancē (vairāk nekā 4500 m kāpumu summa). Turklāt pēdējā mēģinājumā – oktobra sākumā Siguldas kalnu maratona 70 km distancē ar nieka 2300 m kāpumu pēc pirmās puses pieveikšanas pat izstājos. Taču simtnieks mani vairs nebiedē. Simtnieks ir raksturā skarbs, bet labi iepazīts draugs – jau iepriekš zinu, kurā brīdī kļūs grūti, kad nāks otrā elpa, kad atkal kļūs grūti utt.

Priecīgais ripojums lejup pa lēzeno asfaltu pēkšņi izbeidzas, un viss iesprūst kā pudeles kaklā – trase strauji nogriežas krūmos, caur kuriem ved šaura taciņa, un pagriežas augšup. Blakus augošie ērkšķu biezokņi atvēsina manu vēlmi aizspraukties garām citiem kāpējiem, un nākas brīdi gaidīt.
Kad tieku pa nelielo nogāzi augšā, trase turpinās pa līdzenu, bet joprojām šauru akmeņainu taku, kurā skrējēji pārsvarā turas viens aiz otra. Plūsma virzās ļoti lēni, un nesaprotu, kā šie cilvēki domā iekļauties 16 stundās, tādēļ visās iespējamās vietās cenšos kādu apdzīt.
Sāku nožēlot, ka pirms starta neesmu spraucies līdz sava koridora priekšgalam un neesmu bijis aktīvāks taisnajā asfalta posmā – man priekšā ir simtiem un simtiem ķīniešu, kuri visi kā zosu gājienā tipina viens aiz otra un sabremzējas katrā vietā, kur trasē ir kāds lielāks akmens, straujāks pagrieziens vai kur taku šķērso mazs strautiņš. Ķīniešu tūļāšanās mani nokaitina, un es sāku lidot viņiem garām pa šķietami neskrienamo takas malu – tik vien kā ar pirkstgaliem viegli pieskardamies asajām klintsradzēm zem manām pēdām.
Viens gan man uzreiz jāatzīst – skatoties uz trases profilu, biju naivi iedomājies, ka distances pirmā puse ir lēzena – pat šiem nelielajiem pauguriņiem dzimtās Stirnu buka trases netur līdzi. Ar bažām sāku gaidīt brīdi, kad pienāks pirmie īstie kāpumi.

Pēc dažiem kilometriem taka beidzas, un mēs atkal nonākam uz asfaltēta ceļa, pa kuru taurēdami skrējējus cenšas apsteigt taksometri. Vai tie cenšas nogādāt atbalsta grupas skrējējiem priekšgalā vai vienkārši tūristus?
Lēzenajos kāpumos atļaujos nesteigties, lai nepiedzītu muskuļus, un mani apdzen kāds itālis, kurš, kā apstiprinādams manu piesardzību, dod zinošu padomu:
– Taupi kājas!
Viņš apvaicājas, no kurienes esmu, savukārt es no viņa noskaidroju, ka viņš strādā Honkongā jau vairākus gadus, bet šī viņam ir viena no pirmajām ultrām un tikai pirmais simtnieks. Padalos, ka man simtnieki ir vairāki, bet tikai plakanie.

Milzīga dambja galā ir pirmais kontrolpunkts – East Dam (11 km), kurā papildinu ūdens krājumus. Šis dambis iepriekš ir mani mulsinājis, pētot Honkongas karti, jo neizprotu, kā šejienes klinšainajā ģeogrāfijā burtiski blakus jūrai varēja pastāvēt saldūdens ūdenskrātuve. Ja tagad te ir dambis, kā pirms tam saldūdens nesajaucās ar jūru? Sālsūdens rezervuārus taču neviens netaisa? Tikai vēlāk uzzinu, ka, lai piepildītu īpaši izveidoto milzu rezervuāru, saldūdens ir speciāli atpumpēts no lielās Ķīnas.

Viens no dambja posmiem

Viens no dambja posmiem

Turpmākais posms ir viens no krāšņākajiem un baudāmākajiem visā distancē – kāpieni krūmiem un zālēm apaugušās klintīs mijas ar skrējieniem pa baltām smilšu pludmalēm. Skati ir gluži kā no piedzīvojumu filmām, trūkst tikai pirātu burinieka (vai drīzāk ķīniešu džonkas) jūras līcī. Laiks ir brīžiem nedaudz apmācies, tomēr pārsvarā tveicīgs, tādēļ labprāt ļaujos kārdinājumam apslapināt jūrā rokas un kājas. Ūdens gan ir ļoti sāļš, līdz ar to drošības pēc nolemju neaizrauties ar slapināšanos, lai turpmākajās stundās neveidotos sūrstoši noberzumi. Apņemos ielīst debeszilajā ūdenī kādā no turpmākajām ceļojuma dienām.
Sākas neliels, bet patīkami silts lietus.

Klintis un pludmales

Klintis un pludmales

Klāt arī pirmais lielais kāpums – Sai Wan Shan ar 300 m pa vertikāli. Man sašļūk dūša, atceroties, ka lielākais līdz šim pieveiktais ir Siguldas Ziediņkalns ar saviem 85 m, tomēr uzkāpju godam. Palūru uz savu ilustrēto apakšdelmu un saskaitu, ka trases otrajā daļā būs vēl vismaz četri tādi, tikai lielāki.
Vairākām meitenēm garajā kāpienā klājas grūti, un attopos, ka neesmu vēl redzējis Martu. Vai tiešām viņa šobrīd skrien ātrāk par mani, vai arī esmu viņu nemanot apsteidzis starta burzmā?

Tā pamazām ir jau noskriets pusmaratons, un esmu otrajā kontrolpunktā. Pēc nolikuma pirmais gan skaitījās tikai atbalsta punkts, tāpēc šis oficiāli ir CP1 Ham Tin (21 km). Tajā atkal papildinu dzeramā ūdens krājumus un panašķējos ar banāniem. Man gan līdzi ir pietiekami daudz sporta želeju, tādēļ meklēju uzkošanai arī kaut ko sāļu, bet piedāvājumā to neatrodu.

Priekšā vēl viena balta pludmale, kuras vidū guļ vientuļš suns. Visi šeit sastaptie suņi, kaut arī nedz rej, nedz izvairās, tomēr izskatās tik nobijušies un nelaimīgi, ka nespēju neatcerēties par kādu šim reģionam raksturīgu uztura tradīciju, kura izsauc zināmu riebumu rietumniekos.

Draugs vai šašliks?

Draugs vai šašliks?

Jau no paša sākuma cenšos daudz fotografēt. Tas liek bieži apstāties vai samazināt tempu, vai pat novirzīties no trases, bet man nešķiet, ka būtu par katru cenu jāsteidzas. Šoreiz atmiņas un baudījums ir daudz svarīgāks par sportisko rezultātu.
Noķeru kadrā priekšā esošo pludmali ar skrējējiem un, novērtējot uzņemtā kvalitāti, saminstinos, jo bildē šķiet kaut kas redzēts. Paveros uz priekšu – vai tiešām? Paspēju šķietami samanīt Martas oranžo muguru, pirms tā pazūd krūmos.

Priekšā Marta

Priekšā Marta

Pielieku soli un sekoju. Trase ir pagriezusies virzienā uz iekšzemi un ved mani cauri nelielam mitrājam, pa kuru var izlaipot, lēkājot pa akmeņiem. Šādā veidā manīgi apsteidzu dažus ķīniešus, un tiešām – tur ir Marta. Ieskatos telefonā un secinu, ka viņai ir izdevies noturēties man priekšā 23 km. No aizmugures uzdziedu kaut ko latviešu valodā, lai izjokotu, bet viņa nešķiet pārāk pārsteigta.
Turpinoties nelielajam lietum, mēs virzāmies augšup pa stāvu, betonētu serpentīna celiņu, un es pamazām atraujos. Cauri koku galotnēm lūkojos uz dūmakā tītajām klinšu virsotnēm. Mitrais gaiss un džungļi man atgādina kaut ko no Rembo filmām, taču apkārtējie man nešķiet pretinieki. Mums visiem viens mērķis.

Betonētā celiņa vidū stāv pāris govis un pārsteigti blenž uz skrējēju baru. Man beidzot ataust skaidrība, kas ir nezināmais dzīvnieks, kura vēstījumā iekāpu pirms starta. Viena ir tikpat kā aizšķērsojusi ceļu. Lauku zēns būdams, bez liekas kautrēšanās pakasu viņai aiz ragiem, kur viņa pati sevi nevar paberzēt. Bīstami gan tas ir, bet viņa labprāt ļaujas. Nu ja, sievietēm jau patīk, ka viņas palutina.

Nezināmais dzīvnieks

Nezināmais dzīvnieks

Stāvais kāpiens pāriet tikpat stāvā noskrējienā. Pretī nāk tūristu bari – šķiet, ka dažiem ar visu turēšanos pie margām tas prasa galēju piepūli – un brīžiem ir jāpiebremzē, lai kādu nenotriektu, jo palaist garām pretim skrienošos tik tiešām izskatās pāri viņu spēkiem. Šis posms ir viens no īsākajiem, un pavisam drīz ieskrienu CP2 Wong Shek (28 km).

Papildinājis ūdens krājumus un pagaršojis kaut kādu dīvainu saldu švammei līdzīgu baltmaizi, bet atkal neatradis neko sāļu, ieraugu jau sastapto itāli, kurš guļ mediķu aprūpē – noskrējienā esot sasitis celi. Izrādu līdzi jušanu, bet tad atminos, ka rudenī biju Itālijā, un priecīgi padalos ar šo ziņu. Viņš jautā, kurā skrējienā piedalījos, bet es noraidoši pakratu galvu un stāstu, ka biju koru konkursā Rimini. Par atbildi viņš noskatās uz mani kā uz jocīgu. Tā jau ir, nospriežu pie sevis. Pat pazīstams psihologs man reiz izteicās, ka cilvēks, kas skrien ultramaratonus un vēl dzied korī, ir diezgan dīvains. Novēlu itālim sargāt sevi un turpinu ceļu.

Mangrovju audzes

Mangrovju audzes

Pēc neilga asfalta posma ceļš atkal nogriežas gar jūras krastu, bet baltās pludmales vairs nav manāmas. To vietā skaistas mangrovju audzes mijas ar asām klinšu radzēm. No zemes lienošie akmens pīķi tā vien gaida, lai aiz tiem aizķertos kāja, un man pazīstamie apdrošinātāji šobrīd droši vien skaļi žagojas. Tehniski sarežģītā trase šobrīd prasa lielu izveicību, un kājas man sarkastiski atgādina par noslinkotajiem treniņiem. Noskrieti tikai 30 km, bet ikru muskuļi un Ahileja cīpslas jau dzirksteļo aiz pārpūles un sāpēm. Lauvas tiesa distances un visi lielākie kāpumi vēl tikai priekšā.

Akmeņainais krasts

Akmeņainais krasts

Organizatori par mani apžēlojas, un marķējums izved nelielā ciematā. Mežmalā tūlīt aiz tā iekārtots CP3 Hoi Ha (36 km).
Noguris badīgi aplūkoju klātos galdus. Atkal tā pati saldā švamme, banāni – velti meklēju sieru, čipsus, gurķīšus un olīvas… Beidzot uz tālākā galda pamanu papīra kārbas ar vietējās tradīcijās gatavotām zupām. Nekas cits neatliek. Mirkli apdomājis, izvēlos to variantu, kas manam eiropieša vēderam izskatās tuvāks – tā ir nūdeļu zupa ar kaut kādām jūraszālēm un pēc konsistences omletei līdzīgiem kubiciņiem. Nekavējot laiku, ar visu turzu dodos tālāk. Trase labu brīdi turpinās pa asfaltu, ļaujot man mierīgi ieturēties gaitā, turklāt slīpums ved uz augšu, tādēļ mierinu sevi, ka drīkstu pāriet soļos. Pulkstenis tuvojas vieniem, līdz ar to kārtīgas pusdienas šķiet tieši laikā.

Marķējums norāda uz ieeju kādā parkā. Esmu atbrīvojies no tukšās turzas ceļmalas miskastē un sāku nesteidzīgi skriet pa betonētu gājēju celiņu. Pusdienas ir gājušas pie sirds, un jūtos labi. Šaurais celiņš vijas cauri ziedošiem dārziem, zem paēnu sniedzošām lapotnēm, pāri tiltiņiem un līdzās upītei, no kuras nāk patīkams vēsums. Neraugoties uz lēno tempu, joprojām esmu ātrāks par vairumu tuvāko konkurentu, un tas sniedz vēl lielāku idilles sajūtu.

Piepeši manai idillei gar kreiso pusi garām skrien brīnumdaiļa eiropeiska izskata meitene. Neko daudz ātrāka gan viņa nav, un tas motivē neatlaist viņu pārāk tālu. Ievēroju, ka viņas atrašanās redzeslokā pat atslābina manus krampjaini savilktos muskuļus. Meitenes skrējējas vispār ir skaistas, prātoju pie sevis. Bet varbūt pie vainas ir tas, ka trenējoties paaugstinās testosterona līmenis?

Manas īsās pārdomas par bioķīmiju pārtrūkst līdz ar betonētā celiņa beigām. Priekšā atkal ir posms ar akmeņiem, māliem un tehniskiem noskrējieniem. Par spīti nogurumam, noskrējienos jūtos labi un zibenīgi izmantoju iespēju apsteigt virkni skrējēju. Mani joprojām kaitina, kā ķīnieši tūļājas šajās vietās. Priekšā parādās sekla upe, kurai jātiek pāri pa lieliem akmeņiem. Priekšā skrienošais skrējējs atkal saminstinās, un es veikli šaujos viņam garām pa labo pusi.

Bet tas bija muļķīgi darīts. Labā kāja uz slīpā akmens izslīd, kreisā neatrod labāku atbalstu, un es gāžos upē. Jūtu, kā zem ūdens pazūd pēdas, pēc tam plaukstas, un tad galvā ieplūst kopš bērnības pazīstamā reibonim līdzīgā sajūta, kad smadzenes amortizējas pret galvaskausu.
– Diezgan viegli, – pagūstu nodomāt un raujos kājās. Bet nākamajā mirklī apstulbina skats, kā akmens zem manis lielām šļakatām krāsojas sarkans. Vieglā šokā sāku klunkurēt uz priekšu un rāpjos krastā. Kāds man pasniedz no vaļā palikušās somas kabatas izkritušo telefonu, kura ekrāns ir sašķīdis pret akmeni. Ak, šis materiālisms – uz mirkli man telefona vairāk žēl nekā sava pārsistā zoda.
– Ļauj man apskatīt, – nokomandē brīnumdaiļā meitene, pieskriedama no mugurpuses. Paklausīgi izstiepju zodu viņas virzienā.
– Brūce ir dziļa, – viņa paziņo. – Tev vajadzēs uzlikt šuves… bet vīriešiem jau tas ir citādāk, – meitene rezumē.
– Vai tev ir salvete? – viņa turpina. Sniedzos pēc somas, bet kāds no malas jau ir pasteidzies un dod man savējo. – Piespied un turi pie zoda. Nākamajā kontrolpunktā dodies pie mediķiem.
Izsaku pateicību visiem palīgiem. Noskaidroju, ka meitene ir Nikola, un viņa strādā tepat Honkongā par mediķi. HK100 viņa piedalās jau trešo reizi, un pagājušajā reizē viņai esot drusku pietrūcis līdz maģiskajai 16 stundu robežai.
Ievēroju, ka pirmajā šoka brīdī manas rokas ir pamatīgi noplūdušas asinīm, un palūdzu Nikolai izņemt vienu no manām pudelēm un uzliet rokām ūdeni.

Pēc tam viņa veikli atraujas. Manos spēkos nav turēt līdzi. Līdz nākamajam kontrolpunktam un mediķu palīdzībai ir kādi 8 km, turklāt esmu izsists no ritma, un nepieciešamība visu laiku ar vienu roku turēt salveti pie zoda apgrūtina pārvietošanos. Lietus jau labu laiku ir beidzies, tomēr gan māls, gan akmeņi ir slideni, un mani uzticamie Inov-8 apavi reizumis bīstami izslīd, bet uz savu koordināciju šobrīd nevaru paļauties.
Man par atvieglojumu, trase pēc laika pāriet gludā celiņā, bet arī šeit nevaru attīstīt savu normālo ātrumu, tāpēc mani apsteidz visi, kam nav slinkums.
Uznāk neliels sarūgtinājums, bet tad iedomājos, ka manis paša pārgalvība vien bija pie vainas, turklāt varēja iziet vēl sliktāk. Galu galā šobrīd varu patstāvīgi pārvietoties, tādēļ ne pats skrējiens, ne ceļojums kopumā nav sabojāts. Padomājis no šīs perspektīvas, sajūtu, ka patiesībā esmu ticis pasargāts un viss ir kārtībā.

Vingrinos fotografēt ar vienu roku

Vingrinos fotografēt ar vienu roku

Beidzot sasniedzu CP4 Yung Shue O (45 km). Tūlīt uzmeklēju mediķu komandu un rādu viņiem uz savu zodu. Viņi izskatās nedaudz iztraucēti, bet lietišķi ķeras pie apstrādes, uzpūš man kaut kādu šķidrumu, tad uzmanīgi notīra un uzlīmē plāksteri. Tas arī viss.

Man nepieciešams brīdis pārdomām. Pagājušas jau sešas stundas, un pēc plāna man vajadzēja būt jau nākamajā kontrolpunktā, kurš ir pēc 7 km. Ja es stundas laikā līdz tam tiktu, tad man joprojām atliktu tās pašas deviņas stundas, kuras jau sākotnēji biju atvēlējis distances otrajai pusei. Vai vēl pastāv iespēja iekļauties cerētajā laikā?
Jūtu, ka man vajag sevi sapurināt, un padzeros kolu. Palūdzu to iepildīt arī vienā no abām līdzi nesamajām pudelēm. Otra lai paliek ūdenim. Ieraugu apelsīnus. Līdz šim neesmu bijis to piekritējs, bet pēkšņi atceros Andra Ronimoisa stāstīto, ka tajos ir vērtīgi elektrolīti. Tieši tas, kas vajadzīgs manām kājām. Vairāki gabali uzreiz nonāk manā rīcībā, un apņēmīgi dodos tālāk.

Tikko salīmēts

Tikko salīmēts

7 km vienai stundai nešķiet daudz, bet lielais nezināmais ir posmā gaidāmais kāpums – Kai Kung Shan jeb vairāk nekā 400 m pa vertikāli divos secīgos paņēmienos. Tas ir vēl vairāk nekā pirmajā lielajā kāpumā, nodomāju.
Nonāku pie kalna un ironiski uzsmaidu tam. Kāpiens ir tiešām stāvs un klinšains, bet lēzenākās vietās par taku mēģina izlikties šauras mālainas iedobes, kurās grūti nolikt kāju. Man pa priekšu kāpj maza, ņipra ķīniete sarkanā kreklā un sudrabpelēkos skrienamajos svārciņos. Esmu viņu jau sen ievērojis, viens otru esam jau vairākkārt apsteiguši. Vienā no stāvākajiem mirkļiem viņa tomēr apstājas un aizgūtnēm rauj gaisu. Par daudz viņas mazajai sirsniņai.
– Lielākā jautrība vēl joprojām ir priekšā, – draudzīgi cenšos uzmundrināt, ticis viņai garām. Viņa uz mirkli apmulst, bet pēc tam izplūst histēriskos smieklos. Arī man kļūst gaišāk ap sirdi.

Ķīniešu pēdu masāža

Ķīniešu pēdu masāža

Vairākas reizes šķiet, ka nu jau esmu augšā, bet atkal nekā. Katrs nākamais pagrieziens atkal ved augšup, ne lejup. Galvenais mānīgo cerību iemesls ir migla, kura aizsedz skatu.
Beidzot varu atviegloti uzelpot un palūkoties uz visu no augšas. Neko gan neredzu, arī pati Kai Kung Shan virsotne ir tērpusies biezā miglā. Ja šeit uzkavētos, ātri kļūtu vēss, bet to es neplānoju gaidīt, tādēļ skrienu lejā.

Tuvojoties no augšas, jau diezgan tālu ir dzirdams kontrolpunkta troksnis, brīvprātīgo uzmundrinājumi. Kāpiens ir bijis ilgs, pagājušas jau septiņas ar pusi stundas, tātad distances otrajai pusei, kura solās būt daudz smagāka nekā pirmā, man paliek tikai astoņas ar pusi. Principā cerības ir zudušas. Bet nenolaižu rokas pirms laika.

Ieskrienu CP5 Kei Ling Ha (52 km). Man satelīts jau samērījis 54 km. Drusku jau esmu noskraidījies pa malām fotografēdams, bet šķiet, ka ne tik ļoti.
Ūdens, kola. Kamēr brīvprātīgie pilda manas pudeles, nolūkoju atkal apelsīnus. Veiklāk, veiklāk, tagad jau katra minūte var būt svarīga. Ar vienu aci novēroju, ka tālāk trase šķērso ceļu, uz kura ir intensīva satiksme. Brīvprātīgie uzmana, lai neviens netiek nobraukts. Pametu acis uz abām pusēm, bet pats metos uz priekšu ceļam pāri.

Apēdis paķertos apelsīnus, intensīvi rēķinu galvā. Šajā posmā mani gaida ap 500 m augstais Ma On Shan, kuram seko nosacīti lēzens turpinājums ar vairākiem mazākiem kāpumiem. Līdz nākamajam kontrolpunktam ir kopā 13 km, tādēļ šis ir pats garākais un, iespējams, grūtākais no posmiem. Tas nozīmē, ka ar apelsīniem nepietiks un vajadzēs intensīvāk lietot līdzpaņemtās želejas.

Man izskrien cauri dzirkstele. Uz CP5 Kei Ling Ha tika nogādāti skrējēju maisi, starp kuriem bija arī manējais ar želejām, kas paredzētas distances otrajai pusei. Tikko biju CP5, bet steigā pavisam aizmirsu… Dažas želejas vēl somā ir, bet ar tām pietiks tikai trim stundām. Nav laika vairs griezties atpakaļ, nāksies turpmākajos kontrolpunktos vairāk uzmanības veltīt galdiem.

Sīkā ķibele mani uzkurina, un apņēmīgi metos uz priekšu. Nav jau grūti tā, kad lēzena taka ved nedaudz uz leju. Palidoju garām pārim skrējēju, un meitene no aizmugures man uzsauc, jautājot, kā jūtos. Izbrīnīti pagriežu galvu un atpazīstu Nikolu. Kaut kas viņā šķiet pilnīgi citādāks, tāpēc jautāju, vai viņa ir pārģērbusies, bet viņa to noliedz, atbildēdama, ka nomainījusi tikai somu. Tas mani nepārliecina, bet nolemju, ka stulbi blenzt uz viņu būtu nepieklājīgi, un turpinu savu ceļu.

Atsākas solītais kāpums. Kāpju, kāpju, kāpju un kāpju. Šis augšupejošais posms nemaz nešķiet tik stāvs, kā izskatās trases profilā. Parādās pat asfaltēts serpentīns, un atgūstu spēju skriet pret kalnu. Pagriezienā tuvojos skrējējam, kurš izcelsmes ziņā man atgādina Meksikas indiāni. Vai tiešām arī tādi brauc uz šo pasaules malu skriet ultramaratonus? Tad pielec, ka arī filipīniešiem – kuri dzīvo tepat netālu pāri jūrai – var būt spāņu asinis, un tieši šāda gēnu kombinācija man varēja radīt sākotnējo iespaidu. Jāatzīst, vairāk par viņa etnisko izcelsmi manu uzmanību piesaista caurspīdīgas leoparda krāsas zeķubikses viņa kājās… Ieraudzījis mani, viņš pēkšņi ļoti satraucas un jautā, vai man viss kārtībā. Saprotu, kur vērsts viņa skatiens, un ņemos mierināt.
– Daudz asiņu, – skaidroju. – Bet tagad viss ir labi, par mani jau parūpējās.

Priekšā ir grupa brīvprātīgo, kuri kaut ko žestikulē. Sākumā domāju, ka viņi mēģina man pateikt, ka skrienu nepareizā virzienā, bet izrādās, ka viņi pārbauda obligāto ekipējumu. Man viss vietā, lukturis darbojas, telefons ir (ar sašķaidītu ekrānu gan) un folijas sega arī.

Diemžēl cerību vēstošais serpentīns beidzas, un sākas atkal stāvas klintis. Šoreiz neļauju miglai sevi maldināt un zinu, ka kāpiens būs ilgs, un tāds tas arī ir. Tomēr, pašu virsotni nesasniedzot, taka pāriet garos lēzenos noskrējienos, kuri mijas ar tādiem pašiem nelieliem kāpumiem. Vienā no tādiem negaidīti sastopu Mārtiņu, kurš sēž takas malā un arī uzreiz pamana manu izrotāto seju. Savukārt uz manu bažīgo jautājumu viņš atbild, ka ar veselību viss kārtībā, bet viņa vēlmi skriet atņēmušas daudzās akmens trepes. Ieminos par 16 stundām, un arī viņš izsaka stipras šaubas, ka man tas varētu izdoties.

Paskrienu vēl gabalu uz priekšu un tad apstājos, lai kārtīgi izstaipītu savilktās kājas. Jā, šīs trepes… Pusi no distances sedz betons un asfalts, savukārt lielāko daļu kāpumu ķīnieši ir aprīkojuši ar akmens pakāpieniem. Parastam tūristam tā varbūt ir vieglāk un drošāk, taču skrējējiem, kuri trasē pavadījuši daudzas stundas, kāpšana lejā pa šīm trepēm ir liels pārbaudījums – katrs solis liek nogurušajiem muskuļiem atkal un atkal maksimāli saspringt. Tādēļ, kur vien iespējams, skrienu lejā nevis pa trepēm, bet pa malu, kur līdzenāks. Ierādu šo paņēmienu arī vienam francūzim – sak, re, kur ātrā josla!

Trase atkal nonāk virsotnē, un paveras burvīgākais skats, kādu cerēju šajā skrējienā sagaidīt – pūķa mugura! Abās pusēs ir stāvas nogāzes, bet šaura taka vijas pa kalnu grēdas pašu kori, kura citu pēc citas savieno vairākas virsotnes. Tīri vai žēl, ka biezās miglas dēļ nav iespējams iemūžināt šo skaistumu, turklāt mani panāk bariņš skrējēju, kuru dēļ nevaru atļauties piebremzēt – šeit iespējams skriet tikai rindā.

Brīdi pirms pūķa muguras

Brīdi pirms pūķa muguras

Kāpju lejā pa kārtējām akmens trepēm un laižu garām mani panākušos skrējējus, kuriem kāpšana sokas vieglāk. Starp viņiem ir arī Nikola un vēl kāda gara meitene, kuru atceros pēc tā, ka viņai grūti gāja jau pirmajā lielajā kāpumā pirms vairāk nekā 40 km. Norādu uz šo faktu un izsaku apbrīnu par viņas izturību.

Iejautājos Nikolai par viņas plāniem šajā skrējienā, un viņa pārsteidz mani ar atbildi, ka arī vēlas finišēt 16 stundās. Pārjautāju, vai viņa joprojām ir droša par iespēju to izdarīt, un viņa atbild apstiprinoši. Tas padara mani domīgu, bet reizē piešķir jaunu spēku. Turpmākie pieci km līdz nākamajam kontrolpunktam nav grūtāki par pierasto Latvijas Stirnu buka trasi, tādēļ maucu tik uz priekšu.

Vakara krēslā tuvojoties CP6 Gilwell Camp (65 km), dzirdams ne tikai kontrolpunkta troksnis. Blakus takai esošajos koku biezokņos cits citu pārspēj nemitīgi spalgi spiedzieni. Atceros organizatoru brīdinājumus, ka no CP6 līdz CP8 jāuzmanās no makakiem, kuri cenšas atņemt ēdienu un citus priekšmetus. Drošības pēc pārliecinos, ka telefons šoreiz atrodas cieši aiztaisītā somas kabatā, un sabāžu dzeramā pudeles dziļāk somas sānu kabatās.

Ūdens, kola, apelsīni. Kamēr brīvprātīgie pilda pudeles, pakampju vēl kādus saldumus. Pasūdzos mediķiem par krampjiem cerībā dabūt kādu masāžu, bet man noraidoši atbild, ka vienīgā iespēja ir turpināt kustēties. Pulkstenis ir jau 18.00, un vēl atlikuši 35 km. Maz, bet tomēr tik daudz, kad priekšā vēl vairāki lieli kāpumi. Ierodas arī Nikola un apgalvo, ka esot 10 minūtes priekšā savam grafikam. Varbūt tomēr?

Ir jau satumsis, un ielās deg mākslīgais apgaismojums. Kad trase novirzās uz mežu, saprotu, ka jāuzliek lukturis. Ieslēdzu to un atduros kā pret sienu. Šajā augstienē valda bieza migla, un mana luktura gaismā nav iespējams redzēt neko. Ne trases virzienu, ne nākamo pakāpienu. Par laimi, neesmu vienīgais šajā Austrumu mistērijā, un izdodas sekot citiem skrējējiem. Turklāt konstatēju, ka dažiem lukturi ir spožāki nekā man. Ahā, nu man būs mācība.
Trase kādu brīdi iziet uz kalnu ceļa, un paveras brīnišķīgs skats uz debesskrāpjiem ielejā. Ja neskaita šo lielisko skatu, posmu līdz nākamajam kontrolpunktam atceros kā miglā. Varbūt tas tāpēc, ka migla bija vienīgais, ko bija iespējams redzēt?

Pilsēta naktī

Pilsēta naktī

Lai tiktu uz CP7 Beacon Hill (73 km), ir šajā stāvajā pakalnā jāuzkāpj. Aptuveni 100 m pa vertikāli. Kāpju, no augšas skanošās mūzikas un makaku spiedzienu pavadīts.
Nolemju, ka pirms došanās tālāk nepieciešams ieiet pārvietojamajā plastmasas WC būdiņā. Neesmu izmantojis šo servisu jau 12 stundas, un vajadzība sāk spiest. Atveru durvis, un – ak, nē! – arī šī izrādās Āzijas tipa tualete, kurā jānotupjas virs cauruma grīdā. Kā lai to izdara cilvēks, kurš tikko noskrējis vairāk nekā 70 km? Nav pat nekādu rokturu, ar kuru palīdzību varētu sevi uzvilkt atpakaļ kājās, bet tas tomēr izdodas.
Ūdens, kola. Apelsīnu vietā šoreiz gribu ko sāļu. Galu galā ir pusastoņi vakarā, un vajag kārtīgi iestiprināties. Atrodu jau pārbaudīto vērtību – nūdeļu zupu ar jūraszālēm – un domāju ēst to pa ceļam.

Taču tūlīt pēc kontrolpunkta sākas stāvs kāpiens lejup pa akmens trepēm. Miglā zem sevis ar grūtībām saskatu pakāpienus, tāpēc par zupu šobrīd nav pat ko domāt. Turu to rokās, nolemjot sagaidīt piemērotāku brīdi. Kāpiens ir ilgs, un mani apsteidz vesela virkne citu skrējēju. Lai kā gribētos sekot, savilktie muskuļi un vājā redzamība (un pa daļai arī rokās esošā turza) liedz to darīt. Beidzot sākas lēzens posms, un, joprojām turēdams rokā zupu, uzņemu ātrumu. Apdomājos, ka pilnu trauku ir grūtāk nest, un sāku ēst tāpat skrienot. Ar neslēptu pārākuma sajūtu, gardi šmakstinādams zupu, atkal apdzenu visus tos, kas mani pirms brīža apsteidza nokāpienā. Nodomāju, ka skatam ar garām lidojošo zupas ēdāju vajadzētu būt lieliskam un iedvest bijību konkurentos. Vai arī likt man izskatīties smieklīgi.

Izskrienu uz asfaltēta ceļa, gandrīz tukšais zupas trauks lido pieturas miskastē. Pēc dažiem pagriezieniem par pārsteigumu priekšā atkal ieraugu Nikolu. Iespējams, viņa mani apsteigusi, kad cīnījos ar Āzijas tualeti. Ceļš ir viegli skrienams, bet ved augšup, tāpēc pārāk uz priekšu neraujos un izmantoju iespēju ar viņu papļāpāt. Skrienam garām ūdeņiem.
– Ja būtu vairāk laika, labprāt ielīstu papeldēt, – ieminos, stāstīdams par Latvijas skrējēju aprindās jau leģendāro pagājušā gada Kuldīgas Stirnu buku, kad meklējām glābiņu visos iespējamos ūdeņos un daudzus karstuma dēļ aizveda ātrā palīdzība. Viņa skaidro, ka šajos rezervuāros ir aizliegts peldēties, bet nezina atbildēt, kāpēc tā.

Pēkšņi manu uzmanību piesaista dīvaini objekti uz ceļa. Kad mēģinu luktura gaismā saskatīt vairāk, objekti paveras man pretī ar nelaikā iztraucētām sarkanām sejām, kurās spīd brūnas acis. Uz vēl siltā asfalta un betona satupuši simtiem makaku, un tie negrib paiet malā, pat lai palaistu pretimbraucošās mašīnas. Daži mazuļi šķiet tik mīlīgi, ka rodas vēlēšanās tos paglāstīt, tomēr atturos, nezinādams, cik agresīvi varētu reaģēt viņi paši vai pieaugušie.

Makaki uz siltā asfalta

Makaki uz siltā asfalta

Pēc pāris kilometriem nospriežu, ka pietiek kavēties, un raujos atkal uz priekšu. Sākumā klusībā pārmetu sev, ka pļāpāšana ar Nikolu man laupījusi tempa ziņā kādas četras minūtes. Parēķinu kopīgi noskrieto attālumu, potenciālo tempa starpību un secinu, ka tās tomēr būs ne vairāk nekā divas minūtes. Sīkums. Pat ja šo divu minūšu dēļ neiekļaušos plānotajā laikā, draudzīgā saruna ar jauko un izpalīdzīgo skrējēju ir vairāk vērta nekā tā abstraktā trofeja.

Lai arī seko vēl daži nelieli kāpumi, šis posms man ir bijis viens no ātrākajiem. Kad ieskrienu CP8 Shing Mun Dam (83 km), atgriežas optimisms. Ir palikuši tikai 17 km, un manā rīcībā ir trīs stundas un piecpadsmit minūtes. Vismaz desmit minūtes katram kilometram un vēl ap divdesmit minūšu rezerve! Viss vēl var būt manās rokās, un nav neviena, ko vainot. Ūdens, kola, apelsīni, un uz priekšu!

Mans optimisms atsitas pret kalnu kā pret sienu. Priekšā ir 300 m pa vertikāli, bet pēc neliela noskrējiena vēl 200 m. Šis kalns salīdzinājumā ar iepriekšējiem šķiet mežonīgi stāvs, bail pat skatīties atpakaļ. Acīmredzot ne velti to nosaukuši par Needle Hill. Bet apņēmīgi turpinu kāpt un ik pa laikam ieskatos telefonā. Vēl ir rezerve, vēl ir rezerve… Cītīgi skaitu kilometrus līdz nākamajam kontrolpunktam. Beidzot virsotne… bet – ak, vai! – nokāpšana ir vēl stāvāka. Šoreiz tiešām jāsaka paldies ķīniešiem, kas salikuši akmens pakāpienus, bet tas nepadara manu pārvietošanās ātrumu pieklājīgāku. Rāpjos lejā kā lempīgs lācis no koka.
Vienā brīdī man garām veikli aizcilpo ķīniešu meitene. Viņai lēkāšana lejup padodas tik graciozi, ka saņemos un cilpoju viņai pakaļ. Kājām cauri izstrāvo tāds dzirksteļu spiets, ka, liekas, muskuļi tūlīt uzsprāgs aiz sāpēm, tomēr piespiežu sevi to ignorēt. Ja viņa tā var, tad es arī.
Šis mirklis man atgādina rudenī Inta Teterovska vadībā dziedāto “His yoke is easy” (Viņa nasta ir viegla) no Hendeļa oratorijas “Mesija” – tehniski ļoti sarežģītu skaņdarbu, kuru diriģents pieprasīja izdziedāt ar pārpasaulīgu vieglumu.
Ķīnietes nasta ir acīmredzami vieglāka nekā manējā, tomēr neatslābstu, un arī drīz esmu lejā.

Luktura gaismā pētu trases profila attēlu uz sava apakšdelma un salīdzinu noskrieto attālumu savā telefonā. Šeit tūlīt pat jābūt kontrolpunktam, bet tā nav.
Stāvs asfaltēts ceļš ved atkal augšup. Pa plato ceļu cits aiz cita uz priekšu dodas ap divdesmit skrējēju. Visi klusē kā rēgi. Kontrolpunkta kā nav, tā nav. Nemitīgi skatos uz roku. Vai mēs ejam pareizi? Neviens cits šķietami nesatraucas par virzienu, tādēļ atliek turēties grupā. Pirms krustojuma parādās marķējums. Cik muļķīgi novietots! Uz kuru pusi tas īsti rāda? Ja ceļa labajā pusē, tad pēc krustojuma pa labi? Kāpēc nav marķējuma pēc krustojuma? Kā gribētos tagad ieskatīties kartē, tomēr telefona baterija tuvojas beigām, un mobilās datplūsmas tarifi šķiet augstāki par pēdējo lielo kāpumu. Esmu pazaudējis atskaites punktu, jo nav skaidrs, cik kilometru īsti ir palicis līdz kontrolpunktam – vai man ir jāsteidzas, vai arī nav vērts?

Ataust prātā organizatoru pēdējā e-pastā lasītais, ka kaut kādu apstākļu dēļ trases beigu posmā tās konfigurācija esot mainīta. Interesanti, vai tas nozīmē vairāk vai mazāk kilometru? Turklāt šim kontrolpunktam neesot iespējams piebraukt ar mašīnu, tāpēc dalībnieku individuālie atbalstītāji šeit nevarot piekļūt.
– Tātad arī izstāties nav vēlams, jo tik un tā pašam nāksies tikt prom no šejienes kājām, – nosmīnu pie sevis.

Divi priekšā skrienošie pagriežas un skrien lejup. Lejup? Te nebija jābūt posmam lejup, – izmisīgi blisinos trases profilā, bet sekoju viņiem, bažīgi pamezdams aci atpakaļ, vai pārējie arī seko. Mana luktura gaisma miglā neļauj pārliecinoši saskatīt marķējumu pa gabalu, tāpēc nākas paļauties uz citiem. Mēs ieskrienam pa taku mežā, bet tūlīt pat iznirst serpentīns. No lejas atskan daudzsološa dunoņa. Pēc strauja noskrējiena pa serpentīnu atviegloti ieveļos CP9 Lead Mine Pass (90 km). Man gan rāda jau 95 km.

– Šeit kolu, bet šeit ūdeni, – ātri nometu brīvprātīgajai meitenei priekšā savas pudeles. Izskatās, ka šajā kontrolpunktā brīvprātīgie ir skolas vecuma bērni. Meitenei varētu būt kādi 10 – 12 gadi.
Viņa vispirms ielej ūdeni otrajā pudelē, bet pēc tam uzsauc savai draudzenei pie cita galdiņa, lai tā nāk un ielej kolu pirmajā. Lielā kolas pudele, starp citu, stāv tepat viņai blakus uz šā galdiņa.
Platām acīm nolūkojos viņas darbībās kā brīnumā un nespēju atrast sevī nevienu pārmetumu par tādu apzinīgumu. Viņām kāds ir skaidri sadalījis pienākumus, un viņas tos ar lielu rūpību arī izpilda. Diez vai šeit būtu vietā aizrādīt, ka skrējēji vēlas, lai viņus apkalpo operatīvi, un ka ir vismaz trīs veidi, kā paātrināt apkalpošanu – sasaukt draudzeni uzreiz, ieliet kolu pašai vai pasniegt lielo pudeli klientam, lai viņš pats tiek pie savas kolas, kamēr viņa uzpilda ūdeni.
– Galu galā ir arī vēls, un viņas varētu būt nogurušas, – cenšos sev attaisnot zaudētās 30 sekundes.

Savācu savas pudeles un paķeru apelsīnus, cik vien spēju pagrābt saujās. Man priekšā ir vēl 10 km, bet tikai stunda un 40 minūtes līdz pusnaktij. Rezerve ir iztērēta, palikušas vien 10 minūtes uz katru kilometru. Turklāt saldo ēdienu organizatori ir atstājuši pašām beigām, un tumsā gaida pati augstākā un varenākā šodienas virsotne – Tai Mo Shan. Kaut Andis mani iepriekš ir aizrāvis ar stāstiem par to, ka viņam labāk patīk kāpumi, kas pārsniedz vismaz kilometru, man šobrīd ir gana ar šo pašu – no šīs vietas līdz 950 m augstajai virsotnei ir ap 550 m pa vertikāli.

Sapurinu sevi un dodos miglā tītajā Tai Mo Shan valstībā. Taka, kas ved augšup, ir plata, bet mālaina un nelīdzena. Kāpt nav viegli, tāpēc nolienu takas malā un palīdzu sev ar rokām, atbalstoties pret kokiem. Gabalu augstāk tumsā paspīd logs. Rau, kur viens skrējējs ir ticis līdz augšai un aizskrien pa labi! Kad tieku līdz tai vietai, nav nekāda loga. Vispār nekā nav, nav arī “aizskrien pa labi”.
– Rozā bebri un klavieres, – nopurpinu, atceroties noskrieniešu leģendas par ultramaratonu laikā redzētajām halucinācijām. – Bet tās klavieres tur tiešām bija, pats kaut kur redzēju bildi!

Migla ir sabiezējusi, un atkal neko sev zem kājām neredzu. Vēl gan ik pa brīdim augstāk pavīd kāda ātrāka kāpēja lukturis, parādās arī rozā zīda lentītēm līdzīgais marķējums ar piestiprinātu dzeltenu atstarojošu elementu un jaunums – sarkanas spīdošas lampiņas. Ļoti prātīgi no organizatoru puses. Cenšos, nenomaldoties no takas, tikt no viena marķējuma līdz nākamajam. Kad taka kļūst līdzenāka, mēģinu skriet; kad stāvāka vai akmeņaināka – atkal kāpju.

Gaisā bieži sajūtu pazīstamu smārdu. Acīmredzot arī šeit viscaur ir atstāti tādi paši vēstījumi, kādā iekāpu no rīta. Pašas vēstījumu īpašnieces gan nemana. Kas viņas te dzen ganīties tādā augstumā, kur nekas neaug? Lai gan, spriežot pēc lejā sastaptajām, viņas ir pašas sev saimnieces, un neviens viņas nekur nedzen.

Taka sadalās četros piecos virzienos, bet nevienu marķējumu diemžēl neredzu.
– Te taču patiesībā ir tikai viens virziens – uz augšu, vai ne? – sevi mierinu un uz labu laimi izvēlos vienu no vidējiem. Pēc kāda laika, man par atvieglojumu, takas atkal satiekas, un parādās arī marķējums. Nu skola ir rokā, un taku sadalīšanās vietās vairs īpaši neuztraucos.

Tumsā un miglā šķietami saskatu virsotni. Kad tieku līdz tai vietai, virsotnes nav. Un tā reizi no reizes. Nepacietīgs izmisums sāk ņemt virsroku. Beidzot pamanu plāksnīti ar augstuma norādi – tādas biju ievērojis arī citās virsotnēs – un cerīgi jautāju ķīniešu puisim, kurš pietuvojies man no aizmugures, vai beidzot esam augšā. Taču viņš klusē, un arī virsotnes joprojām nav, tādēļ nekas cits neatliek, kā taustīties uz priekšu. Katrs solis joprojām prasa intensīvu skatīšanos, meklējot gan marķējumu, gan vienlaikus taku zem kājām.

Un kļūst vēl trakāk – taka vispār pazūd un sākas akmeņi. Apeju lielākus, laipoju pa mazākiem un, cik iespējams, sasprindzinu redzi, lai saskatītu kaut mazāko norādi par pareizo virzienu. Atstarojošais marķējums ir ik pēc 50 – 100 m, sarkanās lampiņas vēl retāk. Taču ar manu lukturi marķējumu iespējams saskatīt tikai dažu metru attālumā (lampiņas – nedaudz tālāk), tādēļ katra nākamā sasniegšana ir liels atvieglojums.

Pēkšņi strupceļš – esmu iekūlies starp trim milzīgiem akmeņiem.
– Kur tālāk? – pagriežoties jautāju ķīnietim, kurš jau ilgi turas aiz manis, bet viņš atkal klusē.
Vērtējoši palūkojos uz viņa lukturi un saprotu, ka arī viņam neklājas viegli, tādēļ manī viņš laikam saskata glābiņu. Negribu demonstrēt savu apjukumu un sāku uzmanīgi pētīt. Uz akmens pa labi knapi samanu svaigas smilšu pēdas – bingo, te ir kāpuši pirms manis! – un rāpjos pāri.

Mums strauji pietuvojas vēl daži skrējēji ar spožākiem lukturiem, un starp viņiem atpazīstu garo meiteni, kuru uzslavēju par izturību pēc kāpiena no pūķa muguras.
Negribu tagad ļaut sevi apdzīt un vēl vairāk sasprindzinu redzi, lai atrautos no pārējiem – vēl viens akmens, vēl viens akmens, vēl viens… Beidzot! Priekšā paveras nogāze – nu tik uz leju! Man par nepatīkamu pārsteigumu, straujā nogāze beidzas pēc divdesmit metriem, tomēr izved asfaltēta ceļa galā.
– Vēl jo labāk, – vēlreiz nopriecājos un uzsāku skriet, taču ceļš pagriežas… uz augšu. Paveros telefonā un pilnai laimei konstatēju, ka, baterijai ejot uz beigām, ielejā pie CP9 ir pazudis satelīta signāls. Man nolaižas rokas. Nav ne jausmas, cik esmu nogājis, kāpjot kalnā, un cik vēl palicis. Nav ne jausmas, cik augstu un tālu vēl ir īstā virsotne. Kā šeit vispār var sākties asfaltēts ceļš, kurš ved vēl augstāk, ja iepriekš man vajadzēja klunkurēt uz augšu pa māliem un akmeņiem? Trases profils uz apakšdelma nesniedz nekādu pārliecinošu un saprotamu atbildi. Turklāt pēc ilgstošā kāpiena pulss ir pārāk augsts, un es nespēju skriet pret kalnu, tomēr cenšos raiti soļot.

Nevienu citu skrējēju neredzu, un ceļa malā sakārtās marķējuma lentes šobrīd ir mani vienīgie pavadoņi. Ik pa brīdim tomēr pārbaudu pulksteni, lai mēģinātu kontrolēt tempu. Desmit minūtes, nu jau divdesmit… Tātad uz asfalta es varētu būt raiti nosoļojis kādus divus kilometrus. Diemžēl nav ne jausmas, cik kilometri pieveikti, kāpjot augšup pa nogāzi, līdz ar to atlikušo posmu nav iespējams aprēķināt. – Un pēc pēdējā brīža izmaiņām trases konfigurācijā vispār neko nevar droši aprēķināt, – rezumēju pie sevis, augstienes vējam drebinot manus kaulus. Būtu tagad noderējuši uz CP5 aizsūtītie apģērba gabali, bet ko nu vairs. Drīz jau jābūt finišam.

Aiz muguras atskan savāda čaboņa. Atskatoties ieraugu, ka cauri miglai man tuvojas kāda bāla parādība garā švīkstošā paltrakā.
– Rozā bebri un klavieres, – nomurminu, vērojot tuvojošos stāvu. Cilvēks. Bez luktura. Pilnīgā tumsā un necaurredzamā miglā. Fenomenāli.
– Vēl pieci kilometri, – klusi nosaka šis fenomens, apdzenot mani.
Ceļš beidzot pagriežas lejup, un es paveros pulkstenī. Precīzi divdesmit minūtes līdz pusnaktij. Ja bālajai parādībai taisnība, tad man ir tieši četras minūtes uz katru kilometru. Un, ja vien pastāv cerība, ka šis ceļš tā arī turpinās lejup līdz pat finišam, tad to man vajadzētu spēt no sevis izspiest. Tas nekas, ka aiz muguras jau 100 kilometru. Noskrējienā es to varu.

Uzņemu ātrumu un maucu pa serpentīnu lejup. Savilktie muskuļi liek teju smilkstēt aiz sāpēm, bet saņemos un turpinu kāpināt tempu. Vēl ātrāk, vēl ātrāk… Apdzenu bālo parādību, noķeru citus skrējējus vienu pēc otra. Tas dod vēl papildu motivāciju. Sāpes atlaižas, un muskuļi sāk darboties ar pilnu jaudu. Vājajā luktura gaismā cauri miglai īsti neredzu ceļu, tāpēc turos pie baltās ceļa viduslīnijas – kad tā met lokus, drosmīgi triecos cauri tumsai uz turieni, kur vajadzētu būt pagrieziena iekšmalai, lai saīsinātu skrienamo distanci.
Četras minūtes, astoņas… Ja man labi iet, tad esmu nolidojis jau divus no pieciem kilometriem. Serpentīns iztaisnojas un kļūst par apgaismotu ceļu, bet joprojām cerīgi virzās uz leju. Līkumā aiz kādas ēkas stāv daži brīvprātīgie. Priecīgi tuvojos viņiem, bet viņi parāda pa kreisi virzienā uz mežu – lejup pa tumšām akmens trepēm.

Iekšēji saploku. Tas arī viss. Nav iespējams pa šīm akmens trepēm cauri tumšam mežam un miglai turpināt skriet zem četrām minūtēm kilometrā.
Inerces pēc vēl tomēr turpinu lēnām skriet līdz pusnaktij, lai apliecinātu sev, ka neesmu padevies, tad pāreju soļos. Muskuļi atgādina, ka mežonīgais lidojums lejup pa gludo serpentīnu nav tas pats, kas lēkšana lejup pa sasodītajām akmens trepēm, kad katrs solis kājai prasa noturēt visu ķermeņa svaru. Trase pēc brīža vēlreiz izved uz ceļa, bet tad atkal mežā un atkal pa akmens trepēm. Augšup un atkal lejup.
– Kāpēc nevarēja skriet pa to ceļu līdz galam? – pie sevis pukojos uz organizatoriem, jo jūtu, ka smukais līdzenais lejupceļš kaut kur tepat aiz meža ved tajā pašā virzienā.
Labi, vienalga. Tāpat šis ir bijis viens no iespaidīgākajiem piedzīvojumiem. Sajūtu gamma ir bijusi varena, un mani gaida vēl pārsteigumiem pilna ceļojuma nedēļa. Viss ir lieliski.

Pēdējais pagrieziens, un ieraugu Rotary Club Park gaismas. Saņemos vēl vienam izrāvienam un lepni šķērsoju sarkano paklāju zem finiša arkas. Sacensību komentētājs pa mikrofonu skaļi sauc uzmundrinājumus skrējējiem.

PĒC FINIŠA

Tūlīt pat man tiek izdrukāta lapiņa ar rezultātu. Paskatoties uz to, pasmaidu un jūtos kā laimējis loterijā, jo man pretim vīd trīs vienādi skaitļi – 16:16:16. Turpat tālāk var saņemt skrējiena īpašās kapučjakas, kas pienākas tikai finišētājiem, un atbilstošās trofejas. Brīvprātīgais palūdz uzrādīt manu finiša lapiņu, un tieku pie sudraba trofejas. Tāda tiek visiem tiem, kuri iekļaujas 20 stundās. Nu ja, drusku kremt, ka tik maz pietrūka. Saņemu vēl brīvprātīgo raižpilnus jautājumus par manu zodu, bet mierinu, ka jūtos labi.

Laimējis loterijā

Laimējis loterijā

Aizvelkos pēc saviem mantu maisiem un sāku meklēt Andi, kuram jau vajadzētu būt finišā. Dzīvokļa atslēga ir tikai man, tāpēc pārējiem bez manis nebūtu, kur palikt. Andi neatrodu, bet pēc pusstundas finišē Nikola. Arī viņai nav izdevies iekļauties cerētajā laikā, tomēr izskatās apmierināta. Viņa vēlreiz man piekodina uzlikt šuves, un mēs atvadāmies.

Mans telefons draud tūlīt izlādēties, tādēļ neizdomāju neko labāku, kā vien doties mājās. Jūtu arī nepieciešamību sevi apkopt. Par nelielām naudiņām rīkotāju autobuss nogādā mani līdz tuvējai pilsētai. Iekārtojos aizmugurē, kur vairāk vietas.
Šoferis līkumainajā ceļā brauc strauji, tāpēc nebrīnos, ka sasvīdušo skrējēju pilnajā autobusā daži sāk vemt. Viens pat palūdz mani samainīties vietām, ko arī laipni izdaru. Piedāvāju viņam aktivēto ogli, ko parasti lietoju ultramaratonos, lai mani nepārsteigtu vēdera problēmas. Viņš labprāt paņem un pateicas, bet man rodas iespaids, ka tas drīzāk ir tāds ķīniešu pieklājības žests. Varbūt viņi nemaz nezina, kas tā tāda aktivētā ogle.

Mūs izlaiž tuvējā Tsuen Wan pilsētā, bet tālāk jātiek pašiem. Sabiedriskais transports Honkongā ir lielisks, bet tagad nakts laikā metro nekursē, un uz centru ved tikai kaut kādi savienotie autobusu reisi. Vieglprātīgi cerēdams finišēt agrāk, diemžēl neesmu pat īsti noskaidrojis, kurā vietā un cikos tādi autobusi piestāj.
Blakus viens filipīnietis aptur taksometru un – kāda veiksme! – nosauc manu rajonu – Tsim Sha Tsui. Veikli piesteidzos un piedāvāju viņam sadalīt izmaksas. 12 km garais brauciens uz centru mums izmaksā tieši 100 HKD – apmēram 5 EUR katram, kas šķiet lieliski, ņemot vērā visus apstākļus.

Zombija gaitā velkos pa naksnīgo centru uz saviem apartamentiem. Pretī nāk divas trūcīgi ģērbtas sievietes, kuras izaicinoši piedāvā man masāžu. Piedāvājums mani neuzrunā, un es smaidot noraidoši pakratu galvu. Viņas aiz muguras par mani ieņirdz. Atrodos pamatīgā endorfīna iespaidā, un arī man nāk eiforiski smiekli.

Mūsu piecstāvu mājā nav lifta. Domājot, kā mēs rīt un turpmākajās dienās kāpsim lejā, man atkal kļūst jautri. Smieklīgi šķiet arī tas, ka stāva kaimiņi šonakt neballējas, tādēļ, ja viņus pamodina mana grabināšanās kāpņu telpā, tad pilnīgi pelnīti.

Dodos uz dušu un ieskatos spogulī. Plāksteris ir zaudējis savu uzsūkšanas spēju, un man pretī raugās viens asinīm noplūdis ģīmis. Un kakls. Un krekls. Nav brīnums, ka citi skrējienā laikā bieži izteica bažas par manu stāvokli. Ko padomāja tās divas masāžistes, vispār spēju tikai iztēloties. Steidzos savest sevi kārtībā, pirms ierodas pārējie.

NOBEIGUMS

Man būtu vēl daudz kas stāstāms par peldēšanos jūrā ar haizivīm, kontrabandas ievešanu Ķīnā un par, iespējams, vistālāko VSK Noskrien koptreniņu ar pelmeņiem kabatā, bet tas lai paliek citai tikšanās reizei, citādi man tūlīt aptrūksies papīrs un tinte.

20 komentāri rakstam Klases ekskursija uz citu dīķi jeb HK100

  • Inga_K Inga_K

    Elpu aizraujoši. Lielisks raksts!

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Bļin! Aizlasījos, un neizdarīju to, ko vajadzēja izdarīt. Superīgs raksts! Kontrabanda, haizivis!? Gaidīšu!

  • Jekaterina Jekaterina

    Arī man puse plānoto darbu tā arī palika neizdarīti :D Ļoti garšīgs apraksts, īpaši patika dažādas atsauces par ar skriešanu nesaistītām tēmām. Vēl viens-otrs tāds raksts un man nāksies atcelt savas oficiālās skriešanas sezonas beigas :)

  • ilZZuks ilZZuks

    Brīnišķīgas pusdienas man tikko bija! Paldies! Kaut kāds šortiņu lāsts, super piedzīvojums! Vīrs, es arī tā gribu!

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Kaut kas traks! Bet nu aizraujoši gan, gribēju tikai iemest aci, bet lasot pilnīgi aizmirsās, ka jāstrādā :)

  • Lasma3 Lasma3

    Aizraujošs lasāmgabals. Vai Nikolas ieteikumu ņēmi vērā un šuves zodam uzliki?

  • Lauma Lauma

    Eh… bija labs. Un par tām dīvainībām tik nosmaidīju – ultras + koris = pazīstama kombinācija.

  • bro bro

    džīzas,
    kas par traku tīģeri :)

    Superīgs stāstiņš, raksti vēl!!

  • bro bro

    Jā,
    un kur ir Nikolas bilde?
    :)

  • Rainers Rainers

    Lasījās ātri,nez kā veiktos man ar skriešanu? :)

  • mtiger mtiger

    Ārstam nākamajā dienā likās, ka brūce ir sākusi strutot, tāpēc viņš atteicās likt šuves. Domāju, mediķi no CP4 to nepietiekami iztīrīja. Bet, šķiet, rēta savilkās diezgan labi.

    Nikola lai paliek Honkongai :)

  • Rozamunde Rozamunde

    Superīgs stāsts! Un tev nu gan mugurkauls! Pēc tādas gonkas atteikties no masāžas… :))
    Bet vispār – gribu uz HK!

  • Hiēna Hiēna

    Izcili! Tik krāšņi aprakstīts! Un visa tā eksotika – pūķi, makaki un mangroves… Pēdējā laika aizraujošākais trilleris.

  • pulvermuca pulvermuca

    Atkārtošos, teikdama, ka Miķelis ir baigais stāstnieks.
    Atzīšos, ka lasīju vairākos piegājienos, tā sakot, cik nu mans mazais dinamīts ļāva :D
    Tagad gaidu stāstu no Hiēnas par mazo hiēnēnu ;)

  • Vareni! Gandrīz vai sagribējās pašam atgriezties pie garajām distancēm, bet tikai gandrīz :)

  • LaimaZ LaimaZ

    “Pat pazīstams psihologs man reiz izteicās, ka cilvēks, kas skrien ultramaratonus un vēl dzied korī, ir diezgan dīvains” Apsmējos. ;) Lieliski! Sveiciens koristiem!

  • Andulis

    Te nu arii vakarnakt palika mans meegjinaajums aiziet guleet nakts pirmajā (!) pusē, lai izguleetos pirms Daugavpils.
    Labi zināma dzīvnieka – M. Tīģera atstātajā vēstījumā :D

  • Dziņa Dziņa

    Anduli nebiedee shitaa, es jau domaaju, ka esmu atstaajusi komentaaru pie nepareizaa rakata. :D
    Tas gan nenoziimee, ka shis raksts ir sliktaaks, tikai taa lasiishanu es pataupiiju garajam celjam uz Daugavpili. :)

  • .Linda .Linda

    Lielisks stāsts! Miķeli, Tev biežāk jābrauc kaut kur skriet (un, protams, jāraksta par to)! :)

  • mtiger mtiger

    Linda, paldies! Tavs raksts par sastapšanos ar kontrolpūķi joprojām ir mans visu laiku favorīts šajā jomā :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.