Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Latvāņi un briksnis 2017

Pasaules čempionāts rogainingā un tepat Latvijā – nu vai tad to var laist garām? Protams, ka nē. Pat ja apvidus solās būt izaicinoši skarbs, pat ja ar orientēšanos neiet tik labi kā gribētos, pat ja zināms, ka 24h mežā ir grūti, pat ja pie pēdējā 24h rogaininga pierakstīts atgādinājums par to, cik grūti tas bija. Tā nu 2016. gada decembrī dalībai PČ rogainigā tika pieteikta komanda Kažokzvēri.

Ja jau PČ, tad vismaz nedaudz ir jāgatavojas. Treniņrogainingu gods tika OKZK nakts rogainingam un Šlokenbekas rogainingam.

Nakts rogainings bija ļoti izaicinošs ar savu slapjumu, lietu, un sacensību centru klajā laukā, bez iespējas nomazgāt grāvjus no sevis, ja vien nekārojās gulties peļķē pie auto. Slapjākais no rogainingiem, kurus esmu pieredzējusi. Jau šis rogainings parādīja, ka ar orientēšanos tomēr esam uz jūs. Savas neveiksmes norakstījām uz nakti un slapjumu.

IMG_4888

Diemžēl arī Šlokenbekas rogainings neko labāku mums nerādīja. Kaut kur pa vidu no visām komandām bijām, bet gandarījuma par paveikto nebija.

Tā kā vēl bija laiks, pēc iespējas centos apmeklēt Magnētu, kā arī piedalījos savās pirmajās īstajās orientēšanās sacensībās – Siguldas kausā vidējā un garajā distancē. Siguldas kausa pirmā diena beidzās ar DNF, kā arī gandrīz mājās aizbraukušu finišu, otrajā dienā jau veicās labāk. Nevarētu teikt, ka visi pasākumi deva tādu labu pārliecību par varēšanu PČR, bet neko vairāk iesākt jau vairs nevarēja.

MBF_2142

PČR patiesībā sākas jau dažas dienas iepriekš – gādājot visu nepieciešamo ekipējumu. Sākot no telts un beidzot ar līdzi ņemamajām desmaizēm. Ceļš no manām mājām līdz sacensību vietai aizņēma 3 garas stundas, bet samērā laicīgi bijām galā.

DSC_2270

Nakšņošana bija paredzēta sacensību centrā, teltī. Aizbraucot turp bija patīkams vakars, uzslējām savu telti, pavakariņojām un laicīgi gājām gulēt. Diemžēl rīts sākās ar pērkona dārdiem un ilgstošu lietu. Lietus nerimās līdz pat karšu izsniegšanai, un tad noskaidrojās, un strauji palika karsts.

Plānojot ņēmām vērā informāciju no organizatoriem, ka ieteicams izvēlēties ceļus, nevis iet pa taisno. Bet, kā jau zināms, punktus gluži uz ceļiem neliek, tā kā mežā jāiet tik un tā. Plānojot arī nebijām pārlieku optimistiskas, atstājām zināmu rezervi. Bet plāns izskatījās labs un reāls.

Tā nu visu saplānojām, plānošanas karti apzīmējām ar savas komandas numuru (tā bija jānodod organizatoriem), nopūtāmies ar pretinsektu līdzekli, paķērām pēdējās bulkas un devāmies uz startu.

Starta koridorā, pēc ierīču uzrādīšanas, atklājās, ka karte palikusi mašīnā. Dace aizskrēja pakaļ un beidzot varējām doties iekšā.

_DSC2485

Pirmais punkts mūsu sarakstā bija četrvērtīgs 409., bet tas bija vienkārši – tikai jāiet līdzi pārējiem. Uz punktu iemīta ziloņu taka un vesela rinda ar rogaineriem jau priekšā. Nekā sarežģīta. Nākamais – jau jāsāk orientēties. Pārējie laikam greizās atpakaļ un gāja pa ceļu, mēs izvēlējāmies doties uz priekšu. Kā jau kartē iezīmēts – priekšā zaļš, kas nozīmē necaurejamu džungli. Tā tas arī bija vistiešākajā nozīmē. Krūmi tik biezi, ka vienkārši netiek cauri. Mačetes pietrūkst. Skatoties pēc mūsu GPS, esam gājušas cauri zaļumam pa visgarāko ceļu. Bijām laimīgas, kad tikām glītā pļavā, pa kuru varēja iet bez liekiem apgrūtinājumiem. Tā nu ar nelielām grūtībām, apspiežot vēlmi iet pakaļ citiem, izvēlējāmies savu ceļu – mēģinot nolasīt reljefu gājām gar kārtējo kartē iezīmēto zaļumu, kurā galīgi negribējās līst iekšā. Kad ielīdām, tomēr izrādījās pārāk ātri, bija vēl jācērtas caur zaļumu līdz punktam. Par laimi, arī tur bija ziloņu taka jau iemīta.

Pēc 601. vēl nedaudz orientēšanās caur mežu, kas patiesību sakot izskatījās pēc kārtējā čūkslīša, kurā citos rogainingos es izvairītos līst iekšā, bet bija skaidrs, ka šajā pa tādiem vien dzīvosimies. 301. arī atradās bez īpašas maldīšanās. Tāpat salīdzinoši viegli nāca arī 401. 714. punkts gan lika mazliet padomāt, jo kartē iezīmētie bebru dambji likās tuvāk viens otram nekā dabā. Pēc bebru dambjiem atkal čūkslīgais mežs, un tad jau sasniegts arī kārtējais ceļš.

Ja kartē viss izskatījās skaisti, tad dabā tas nebūt tā nebija – dzeltenās, skaistās pļavas nereti bija tik pat liels pārbaudījums kā čūkšļi, jo zāle un citi agresīvi augi bija vismaz līdz viduklim, nereti arī pļavas pamats bija nevis nedaudz kunkuļaina pļava, bet kaut kādi arumi, kur dziļākajās grambās kāja pazūd līdz celim, nemaz nerunājot par nātrēm un citiem durstīgiem augiem, kas ar lielu prieku apstrādāja mūsu kājas.

Lai nu kā, vēl daži punkti paņemti, dzeršanas punkts apmeklēts, ūdens uzpildīts un desmaizes apēstas. Tas mums prasīja 4.5h, un šķiet, jau tad atpalikām no mūsu teorētiskā grafika par kādu stundu.

Uz 808. punktu devāmies jau jūtami sagurušas. It kā pa ceļu, vajadzētu skriet, bet kaut kāds smagums iekšā. Bet jāsaņemas. Nezinu gan, vai tas kaut ko deva, jo kamēr pa krūmiem gar ezermalu meklējām punktu, mūs panāca arī iepalikusī komanda “Ekipējuma pārbaude”. Pēc tam devāmies pēc vērtīgā 904. punkta.

Ehh. Tas bija nožēlojami. Gājām pa ceļu, gaidījām asu pagriezienu, bet ceļš izbeidzās ātrāk. Kamēr pa krūmiem grozījāmies, jau atkal “Ekipējuma pārbaude” mūs panāca. Kādu gabalu turējāmies kopā, bet tad mēs aizgājām tā vairāk pa kreisi, kur likās, ka jābūt. Ka varam nolasīt kartē sazīmēto reljefu, un atpazīstam gareno formu. Kā tad. Kurš tad deva devītnieku tik viegli. Figu! Tikmēr vandījāmies pa krūmiem, kamēr izgājām tādā kā klajumā. Ilgi domājām, kur esam, līdz izdomājām, ka varbūt tas ir kaula formas grūti caurejamais klajums. Līdzīgs bija. Tā kā nekādu labāku ideju mums tik un tā nebija, paņēmām azimutu uz punktu un gājām. Tā arī gājām, kamēr jau nezinājām, vai esam vēl kartes robežās. Augšā, lejā, atkal augšā, atkal lejā un tā vēl un vēl. Nu kaut kas dīvains. Nesakrīt mums tā karte ar realitāti. Iestājās jau viegla panika, bet nu nav variantu. Jāuzņem azimuts uz ceļu, un jācer, ka, ja arī esam ārpus kartes, tas ceļš turpat vien ir. Pēc nezin cik ilga laika un augšā-lejā izlauzāmies uz ceļa. Tas bija sasodīti grūti un galīgi ne tā, kā pēc kartes jābūt. Tas laikam bija tas, kas lika mums nobīties no savas varēšanas un negriezties atpakaļ pēc tiem 9 punktiem. Sasodīts.

Izniekotais9

Nākamais punkts 712. – pavisam vienkāršs, tikai jāuzkāpj Lielajā Liepu kalnā. Lai arī tas nebija viegli, tas bija vienkārši un patīkami – pa ceļu, un lejā skriešus.

Šķiet, ka nākamajā punktā mums bija trakais grāvis, kas izrādījās upe. Pēc kartes – vienkāršais zilais grāvis, bez melnās malas. Bet dabā tas bija sasodīti plats, dziļš un bailīgs grāvis-upe. Kad piegājām klāt, bija skaidrs, ka te tie teltī atstātie peldriņķi būtu noderējuši, ja mēs vispār sadūšotos tajā zampā līst iekšā. Par laimi Bebra kungs bija sarūpējis bērzu, kas bija pietiekami resns, lai noturētu pieauguša cilvēka svaru. Sākumā cerēju, ka būšu drosmīga un varēšu to darīt stāvus, bet pamēģinot pašu sākumu, kļuva skaidrs, ka nevarēšu vis. Bail. Drošāk sēdus. Sākumā mēģināju jāteniski, bet ātri sapratu, ka baigi grūti sevi dabūt uz priekšu tādā veidā. Bērza satrunējušie zari traucēja, bikses ķērās, un uz priekšu gāja lēni. Sāniski bija labākais veids – salīdzinoši droši, un daudz ātrāk. Tā arī tiku pāri. Dace tomēr to darīja jāteniski. Un pie beigām bija nikna un piekususi.

Lai neliktos par maz grūtību, pēc izkāpšanas krastā es vēl veiksmīgi pamanījos ar vienu kāju līdz gurnam iekrist kaut kādā labi paslēptā bedrē. Laimīgi, ka tiku cauri ar izbīli. Pēc veiksmīgas punkta paņemšanas, dažus turpmākos prātīgi ņēmām ejot pa ceļiem maksimāli daudz. Dace spieda uz skriešanu, bet man jau bija iestājies sagurums un skriet vairs īsti negribējās. Kaut kur arī šeit uz ceļa parādījās auto, par kuru nosmējām, ka tas tak noteikti Mareks ar savu fotoaparātu. Liels bija prieks, ka tieši tā arī izrādījās. Tad mums vēl bija arī spēks palēkāt un izlikties, ka ņipri skrienam. Godīgi sakot, mazliet uzmundrināja un turpmāko ceļa posmu varējām godam noskriet. Tiesa, nebija jau ilgi, jo atkal jārauj mežā iekšā pēc azimuta.

20863579_1397144340340433_8346198533507413332_o

Kaut kad sāka arī palikt tumšs. Bijām sasniegušas kārtējo dzeršanas punktu, kas bija iekārtots krustcelēs pie lieliem siena ruļļiem. Nolēmām izmēģināt taktiku atvieglot sevi un neņemt līdzi somas uz tuvējo punktu. Tā arī izdarījām, bet neko vieglāku tas visu to pasākumu nepadarīja.

Nākamais punkts bija plānots vērtīgs astotnieks, kas it kā viegli ņemams no dzeršanas punkta ejot pa imagināru taku. Kā tad. Atslēgas vārdi – it kā un imagināra. Taka ātri vien izrādīja tendenci beigties vai nu vilku bedrē, vai čūkslī. Mazliet samulsušas pasnaikstījāmies apkārt, izmēģinājām vienu, otru virzienu, atdūrāmies kaut kādā šausmīgā izcirtumā. Mums pa pēdām devās vēl viena komanda, kas tomēr izvēlējās doties nezināmajā meklēt imagināro taku. Mēs padevāmies, un ar līkumu iznācām atpakaļ uz ceļa, kas veda uz dzeršanas punktu. Tas gan man deva lielisku iespēju no turienes savākt savu aizmirsto nūju. Tā nu uz kontrolpunktu Nr. 805 devāmies pa apkārtceļu. Tiesa, arī apkārtceļš beigās bija aizraujošs, un tāds, kas Dacei gandrīz lika griezties apkārt un iet prom. Tur bija TAS – latvāņi cilvēka augumā un vēl garāki. Labi, ka tas nebija lauks, bet atsevišķi augoši augi, starp kuriem jau drosmīgie bija ieminuši taku. Saņēmām drosmi un devāmies cauri latvāņiem, mēģinot izlocīties dažādos virzienos, lai tikai nepieskartos nevienam latvānim. Tā kā nevienai apdegumu nebija, tad tas mums izdevās diezgan veiksmīgi. Ceru, ka arī visiem citiem tas izdevās tik pat veiksmīgi. Pa ceļam arī satikām puišu komandu, kuri tomēr bija atraduši imagināro taku, tiesa, pēc apmēram 15 minūšu cīkstiņa caur avenājiem.

Daži turpmākie punkti bija atkal jau salīdzinoši vienkārši, ejam, skrienam pa ceļu un šaujam mežā pēc punkta. Tiesa, vienkārši tas izklausās tikai uz papīra. Dabā tas bija krietni sarežģītāk, jo tumsā viss ir savādāk, tai skaitā mērogs un sajūta, cik vēl jāiet.

Šeit arī satikām divas draudzīgās komandas – Viktoru ar Raimondu, un Almu ar Ēriku. Turpmākos 2 punktus sanāca, ka mūsu maršruti un temps sakrita, tāpēc tos meklējām kopā. Tiesa, ejot vilcieniņā cauri latvāņu laukam kā pēdējai, tas aromāts šķita pārāk spēcīgs – pārāk daudz kāju bija minušas taku cauri latvāņiem. Vienā brīdī piesedzu muti, lai neieelpotu sulu, jo no tā auga man ir reāli bail. Kā vēlāk ar Daci konstatējām, kādu brīdi pēc šīs pastaigas mums abām bija sācis sāpēt kakls. Hmm, nezinu, varbūt tiešām apdedzinājām kaklu ieelpojot sulu.

Pēc kopīgas divu punktu paņemšanas, mēs mazliet pielikām soli, lai paskrietu pa ceļu uz vēl vienu septiņvērtīgu (710) punktu. Bet mēs kaut kā palaidām garām, kurā vietā ceļi sadalījās. Kad nācās līst pāri elektriskajam ganam, Dace dabūja pa nagiem, ko pavadīja skaļi brēcieni. Nezinu, kas man tajā brīdī bija, bet sanāca diezgan dusmīgi uzbukšķēt, ka nav ko bļaustīties par nieka elektrisko ganu, par ko saņēmu atpakaļ tik pat vērtu uzbukšķēšanu, ka drīkstot jau gan bļaustīties, ja sāpīgi sit pa nagiem. Neilgi pēc šī satikām atkal Almu un Ēriku. Viktors ar Raimondu kaut kā viltīgi bija mūs apsteiguši, un jau devās prom no punkta.

Kaut kādā brīdī mani ļoti pieveica nogurums, sāpes pēdās un mugurā. Pēdās sāka veidoties tulznas, tāpēc iedzēru dexibuprofēnu. Tiešām nezinu vai no tā, vai vienkārši tāpēc, ka nakts, sāka mežonīgi nākt miegs. Nu tā, ka eju pa ceļu, acis krīt ciet un knapi redzu ceļu. Ik pa brīdim mēģināju apstāties un pagulēt atspiežot galvu pret nūju. Uz manu ierosinājumu 10 minūtes veltīt powernapam Dace pikti noteica, ka nebūšot nekāda gulēšana un vienkārši gāja tālāk. Tās bija ellīgas mocības. Tā arī tenterēju uz priekšu streipuļojot un bez sajēgas, kur tad mums jāiet.

Pie sajēgas divu stundu laikā nācu tieši divas reizes, kad pirmajā reizē Dace izmisusi paziņoja, ka neesot droša, uz kurieni mums jāiet, un otrajā, kad bijām gājušas pa ceļu, bet pēkšņi tomēr ceļa ziemeļi nesakrita ar kartes ziemeļiem. Labi, ka šajā vietā mēs ātri apķērāmies, ka nav ritīgi. Viktors ar Raimondu esot pa nepareizo ceļu krietnu gabalu aizklīduši, līdz pamanījuši, ka kaut kas nav tā kā vajag.

Par laimi pēc otrās reizes beidzot arī miegs atkāpās, un tad jau pavisam drīz arī bijām sasniegušas Hash House, kurā atvilkām elpu, es mēģināju sakopt savas kājas otrajam riņķim, paēdām, padzērām, un konstatējām, ka mūsu punkti sarakstā nav redzami.

Kad beidzot bijām gatavas turpināt ceļu, sapratu, ka mans pēdas īsā pauze, zeķu un pēdiņu maiņa nav glābusi, sajūtas vēl sliktākas nekā pirms tā visa. Informēju Daci, ka paskriet vairs nevaru it nemaz, uz pēdām aug tulznas ar katru soli. Pēc sajūtām beigtas bija pēdu apakšas, mazie pirkstiņi un velves.

Otrais aplis arī iesākās jautri. Pēc pirmā trīspunktnieka, mēs domājām, ka ejam ņemt četrpunktīgo. Kamēr gājām, pļāpājām, vienā brīdī attapāmies, ka kaut kā jocīgi, esam palaidušas garām sānu celiņus. Sākot ņemt četrpunktīgo, palika pavisam dīvaini, jo atkal jau kartes ziemeļi bija pavisam citā pusē, nekā mums likās, ka jābūt. Īsi pirms tam konstatējām, ka pēc četrpunktīgā paņemšanas, būs vien jāčāpo atpakaļ, jo laiks iet uz beigām. Bet grozoties pa pļavu un mēģinot saprast, kur tad jāiet pēc punkta, secinājām, ka esam aizgājušas pa to ceļu, kas iet pa kreisi, un ka visticamāk, vienkārši gājām taisni, un nepiefiksējām, ka mums jānogriežas pa labi.

Otrais aplis

Lai nu kā, šis pat bija labāk nekā plānots, jo tā mums bija izdevība paņemt vairāk punktus. Vispirms jau jauko 604., kas atradās pie ezera, tad pa ceļu 505., pie kura mēs satikām jauku vīru veterānu komandu, kurai atļāvāmies sekot, lai atrastu ceļu. Un tad jau arī šo sacensību pēdējais punkts – 303., no kura dodoties projām Dacei iedzēla bite.

Tā laimes sajūta ieveļoties finišā ir neaprakstāma. Tā dēļ ir vērts mocīties tās 24 stundas. Diemžēl attiecībā uz rezultātu gan to nevarēja teikt. Par to nav nekāda gandarījuma. Lai gan teorētiski mums bija labs plāns, dabā tas viss notika tik lēni, ka mums savu teorētisko plānu nācās krietni vien noīsināt. Bet ar visu to, vismaz man ir sasniegta līdz šim lielākā kilometrāža 24 stundu laikā – bijām pieveikušas ~105 kilometrus. Tas ir rekords mūsu kopīgajos rogainingos, jo lai gan pagājušo gadu šķietami kustējāmies ātrāk, un arī apvidus nebija tik briesmīgi necaurejams, tomēr kilometri mums bija par kādiem 10 mazāk.

Lai vai kā – nākamais piedzīvojums mežā mums jau ir padomā, un ceram arī gūt gandarījumu rezultātu izskatā.

19 komentāri rakstam Latvāņi un briksnis 2017

  • bro bro

    Paldies, Inga!
    Lielisks apraksts, lielisks piedzīvojums – malači meitenes.

    Mums arī (daudzās) vietās bija grūti saprast, ar ko baltais mežs atšķiras no zaļā, un plāva no baltā meža :)

    Bet galu galā – pasaules čempim jau nav jābūt vieglam

  • Hiēna Hiēna

    Kā tas tā var būt, ka jūs nebridāt cauri tam upesgrāvim? :D Bet vispār izklausās katastrofāli. Sekojot tiešajā ēterā tiem spalīšiem uz kartes, izskatījās vieglāk – dzeltenais vien. Bet nu jā, kurš ta nezina, kāds ir dzeltenais? :D

  • Inga_K Inga_K

    Tas upesgrāvis bija vismaz līdz kaklam dziļš. Mēs būtu pilnīgi un galīgi prātu izkūkojušas, ja tur bristu pāri, jo arī dibens bija mīksts, grima. Tas koks bija reāls glābiņš :D
    Tas dzeltenais brīžiem bija sliktāks par mežu. Iedomājies ar milzu lemešiem uzartu pļavu, kurā ir zāle līdz dibenam, un kas ir zem kājām – nav ne jausmas. Viens solis normāls, otrs jau pusmetru zemāk. Muguru var salauzt.

  • Hiēna Hiēna

    Aptuveni varu iedomāties, es jau parastajos Magnētos mēdzu izvairīties no dzeltenā. Kaut kādās grūtākās gonkās jau ir skaidrs, ka ar dzeltenu krāsu mēdz apzīmēt kaut kādas avenes pāri galvai, kur pa vidu vēl ir vīteņaugi! :D Baltā krāsa arī mēdz būt viltīga – ir reizes, kad gribas visai kartei uzlikt zaļu plēvīti, lai atainotu patieso situāciju. Tikai uz tumši zaļo var paļauties – tas tāds arī parasti ir :D

  • Viktoriinii Viktoriinii

    Latvāņu džungļi bija iespaidīgākais no šīm 24h, nezināju, ka TIK gari viņi mēdz izaugt!
    Bija grūti, bija jautri, bet šīs viennozīmīgi bija pēdējās 24h sacīkstes tuvākajos vismaz 10 gados, varbūt pat vispār! =/

  • ildze

    Katru reizi skrienot pa ziloņu taku cauri zālei un nātrēm pāri galvai es ar siltu pateicību iedomājos par tiem, kam tā taka bija jāiemin (ātrākajiem un stiprākajiem).

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Eh, ko tur darīt, kas savārīts – savārīts. Nopurinam kažociņus un lienam nākošajā čūkslī :D Un bija tak arī savi gaišie mirkļi, piemēram, tie zibens uzplaiksnījumi naksnīgajā pamalē… Man gan visvairāk palikuši atmiņā tie odi, viņiem laikam arī tur bija kāds čempionāts!

  • Viktoriinii Viktoriinii

    Eh, tie odi laikam tiešām bija uztaisījuši savu čempionātu. 24h laikā nebija neviens mirklis, kad nebūtu jādomā par viņiem =D

  • Inga_K Inga_K

    Nu nezinu, man nelikās tik traki. Naktī tie sīkie kukaiņi, kas līda acīs, gan kaitināja.

  • Andulis

    Kukaiņiem varbūt ARĪ bija čempionāts 24 h “kontrolpunktu medībās”. Viņu KP (kustīgi!) bijāt jūs visi :D

  • ildze

    Man odi traucēja tikai dzeršanas punktos…neļāva pat piesēst un desmaizi apēst. Visu nakti skrēju ar īspiedurkņu kreklu un neviens nekoda, bet kā apstājas, tā mākonis apkārt. Gandrīz jāsaka, ka odi motivēja kustēties ātrāk!

  • Andulis

    Varbūt O-sports nozīmē vienkārši “odu sports”? :)
    Ar to nodarbojas ODUrientieristi… :D

  • Andulis

    ROGaineris = Rūdīts Odu Gaiņātājs :D

  • Viktoriinii Viktoriinii

    Rūdītu
    Odu
    Gaiņātāju
    Apvienība
    Izteikti
    Nenormāliem
    Indivīdiem
    Nežēlīgu
    Grūtību
    Sasniegšanai

  • shahs shahs

    Inga, Biedrības A2 rīkotais mačs Siguldā līdz šim ir vienīgais, kurā esmu metusi plinti krūmos, jo nespēju atrast stigu :) tā, ka Siguldas mačus nevajag izvēlēties morāles celšanai. Manā skatījumā Magnēts iedod tomēr nepareizu priekšstatu par savām orientēšanās spējā. Aizbrauc kkur uz Vidzemi, Latgali un saproti, ka reljefu nevis lasi, bet boksterē. Azimuts ir gruzīnu konjaks un vispār, ko es te daru :)
    Gara acīm redzu kā niknā Dace tev aizliedz gulēt :) Kas attiecas par brišanu cauri dzltenajiem mežoņu arumiem – var būt arī sliktāk… tad kad jānes vēl velo pār plecu, vismaz es sevi tā motivēju rogainingos un kāju posmos. Bet nu forši dāmas ! Jauks stāsts.

  • Inga_K Inga_K

    Es Siguldas kausā kā reiz gāju ar domu tikt kārtīgi pazemota un iemācīties kaut ko jaunu apvidū, kas nav pastaiga priežu mežā :D Bija ok, papardes cilvēka augumā un čūkslīši, un nespēja atrast punktu, lai pēc tam šaubītos, ka var jau būt tomēr tas bija tas īstais – tā ir īstā vieta, kur apgūt kaut ko jaunu. Jāsaņemas vēl uz Laurenču poligonu ar karti aizvilkties.

  • edGars

    Skarbi. Dace jāteniski, Dace uzburkšķ, Dacei iekož. Dace vienkārši iet tālāk.

  • mtiger mtiger

    Man 24 h formāts vēl šķiet nepiepildīts izaicinājums. Lai gan vienreiz tik ilgi ir skriets. Tiesa gan, ar power nap pa vidu.

  • Rozamunde Rozamunde

    Kā man patīk šitādi stāstiņi! Ieteicams izvēlēties ceļus, nevis iet pa taisno. Nesakrīt karte ar realitāti. Ziemeļi nesakrīt ar kartes ziemeļiem! Tas viss izklausās kā pazīstams hīts 😊 Forši, dāmas!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.