Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Magdeburgas maratons

24070458898_2c9e079a0b_k

Dzīvē bez veiksmes nu nekā. Un par dzīvi bieži saka, ka tā ir kā maratons. Tāpēc arī maratonā un skriešanā vispār bez veiksmes neiztikt. Tas nekas, ka tā galīgi nav melnbalta un bieži nevar saprast kāpēc tik ļoti neveicas, vai tieši otrādi. Tiem, kas netic karmām un likteņiem, veiksme ir bezkaislīga un gadījuma rakstura. Man patīk sagatavoties un radīt pašam savu veiksmi; un pēc tam, ja neveiksies, tad neveiksies.

Izvēle

Pēc iespējas vairāk savā dzīvē cenšos visu plānot un saplānot tā, lai nebūtu pakļauts nejaušībām. Un kā jau lielākā daļa plānu, tiem ir tendence izgāzties. Jau sezonas iesākumā zināju, ka gadu noslēgšu ar maratonu, kas visticamāk nebūs nekāds lielais ne galamērķa, ne dalībnieku skaita ziņā. Diezgan ilgi biju pārliecināts, ka atgriezīšos jau labi iepazītajā Oldenburgā, kur pirms diviem gadiem lieliskā cīņā līdz pēdējiem metriem izcīnīju 3. vietu pusmaratonā. Gribēju pierādīt sevi arī maratonā. Bet tieši šogad organizatori izdomāja, ka rīkos tikai pusmaratonu. Nu neko. Uz brīdi biju diezgan sašutis, jo biju jau savā galvā visu iztēlojies utt., bet ko tur vairs. Sāku meklēt citas iespējas – beigu beigās paliku pie diviem variantiem – Drēzdenes un Magdeburgas. Vēl tika apsvērta Braunšveiga, bet, pavasarī izbraucis trasi, secināju, ka tā man ne visai, vismaz ne tik ļoti, lai tur skrietu veselus divus apļus. Drēzdenē biju bijis ļoti sen atpakaļ un tās maratons ir vairākas klases augstāks, ar cienījamu elites dalību un salīdzinoši ātru trasi. Beigās paliku pie Magdeburgas, jo biju nolēmis mēģināt tikt uz pjedestāla arī maratonā. Tika pierezervēti lidojumi, naktsmājas un galu galā arī piereģistrējos pašam skrējienam; atlika tikai trenēties.

Gatavošanās

Pēc neveiksmīgās Piltenes man bija tieši viena diena, lai sakopotu domas, sajūtas, un visu pārējo, jo pirmdienā sākās astoņu nedēļu treniņplāns. Vēl tagad atceros, kā stāvēju Beberbeķu meža vidū, nogāzes pakājē un prātoju – kam man tas viss vajadzīgs? Nedēļas beigās jau skrēju 30km un sāku justies atkal kā maratonists. Tieši tajā dienā Sandra jeb Lapsene zondēja Magdeburgas maratona trasi. Verdikts – ir skrienama, kaut vairāk ved pa parku takām, nevis pilsētas ielām.
Valmieras pusmaratonā jutos pat pārsteidzoši labi, kā arī nedēļu vēlāk Stirnu Bukā un nākamajā dienā noskrietajā garajā treniņā. Arī sekojošajā nedēļā treniņi izdevās ļoti veiksmīgi, kaut pietrūka jau ierastās maratona kilometrāžas – mierināju sevi, ka nākamajā nedēļā tad kārtīgi pastrādāšu. No tā gan nekas labs nesanāca, jo noskrēju vienu garo tempā un nomocīju Siguldas pusmaratonu. Vēl viens garais treniņš un pēc tam jau būs par vēlu ko saglābt. Vairāk skriet neļāva veselība.
Pašā pēdējā intervālu treniņā tieši nedēļu pirms maratona gāja pietiekami bēdīgi, lai nebūtu nekādas pārliecības par savu varēšanu noskriet kaut kādā cienījamā laikā, nemaz nerunājot par kādas vietas izcīnīšanu. Nav ko domāt par sacensībām ar citiem skrējējiem, ja visus spēkus izliec cīnoties ar savu nevarēšanu. Centos gan domāt pozitīvi, jo pirms diviem gadiem nosacīti bēdīgākā fiziskā un garīgā stāvoklī spēju izmocīt 2:40 Frankfurtē.

Vācija

Uz Vāciju izlidoju jau trešdien, bet piektdien iebraucām Magdeburgā. Nedaudz pastaigājām un mazliet paskrējām – daudz tiltu, pa dažiem man būs jāskrien. Iespaidīga katedrāle un platas Austrumvācijas ielas, bet citādi nekas īpašs. Sestdienā apmeklējām expo un Lapsene dabūja jau otro kreklu šogad. Vispār patīkami pārsteidza plašums un piedāvājums – priekš tāda mazpilsētas maratona, expo gandrīz vai varēja konkurēt ar Lattelecom Rīgas maratonu. Pasta party, daudz stendu un informācijas par tuvumā un drīzumā notiekošajām sacensībām.
Pirms tam mazliet iepazinos ar trasi – laiks tad vēl bija ļoti silts un saulains, bet pēcpusdienā uzlija – vakars atkal bija skaidrs un vismaz maratona laikā solīja sausumu. Par pirmssacensību rituālu nekādu īpašu komentāru šoreiz – ierastā pasta Vapiano, mantiņu salikšana. Vienīgais, ko varu pieminēt, ir, ka šoreiz nepildīju Atkinsa jeb tā saucamo olbaltumvielu diētu un tai sekojošo ogļhidrātu uzlādi. Tā jau gana biju sevi izmocījis arī bez badošanās.

26145500929_6016b4cb54_k

Rīts

Starts paredzēts 9:15 un pirms astoņiem jau izgājām, jo līdz startam bija nedaudz vairāk par diviem kilometriem. Gulēju pārsteidzoši labi un pamosties nebija lielu problēmu. Laiks viegli apmācies, bet pamazām skaidrojās, bez vēja. Pa ceļam prātoju, ka būtu bijis labāk, ja sāktu stundu agrāk. Kā vēlāk pārliecinājos, pieredze nepievīla. Mantu nodošana un viss pārējais notika mesē zem jumta – varēju mierīgi pastutēt sienu un saģērbties. Mieru gan iztraucēja netālu esošo skrējēju skaļā mūzika; pārfrāzējot Lapseni – šie laikam domā, ka tas palīdzēs ātrāk noskriet. Savas austiņas jau biju noglabājis somā un devos pasildīties. Dažus tualešu būdiņu apmeklējumus vēlāk jau stāvēju starta koridorā, apmēram otrajā rindā, un priekšā atkal bija vesela amerikāņu futbola komanda. Tas laikam tiešām tā pieņemts. Nesekoju vāciešu norādēm ritmā sist plaukstas un vienkārši gaidīju startu – šoreiz neko īpašu nedomāju, vienkārši skries, un tad jau redzēs.

24070415648_00ce20c15d_k

Aiziet

Man mamma vienmēr pēc tam prasa – nu, cik tad piedalījās, daudz? Nekad nemāku atbildēt, jo atpakaļ taču neskatos. Ja es startētu no beigām un visus pēc tam apdzītu, tad varētu teikt, ka jā, baigi daudz skrēja. Šoreiz gan varu teikt, ka baigi daudz neskrēja, jo drūzma sākumā bija minimāla. Ļoti labi, ka bija dalītais starts un pusmaratonisti sāka pusstundu vēlāk – citādi vēl kādam no šiem aizskrietu pakaļ. Šādi uzreiz ar pirmajiem soļiem jau izrāvos no bara un ap mani bija tikai trīs skrējēji. Viens sarkanā kreklā un divi zilos – viens bezrocī un otrs t-kreklā. Trase sākumā veda taisni pa plašu ielu un visi trīs skrēja blakus plecu pie pleca, un pļāpāja; pats biju ērti iekārtojies aiz viņu mugurām un klusām sekoju. Drīz vien garmin nozvanīja par veikto pirmo kilometru un apstiprināja manas aizdomas – 3:33min/km, kas ir krietni par ātru tam, ko būtu gatavs skriet. Ja šādi skrietu līdz galam, tad maratons būtu ap 2:30. Pagaidām gan elpošana atļāva turpināt tādā tempā un nolēmu neatpalikt no grupas – cerēju, ka veči mazliet aizrāvušies un pārķēruši startu, drīz nomierināsies. Otrais kilometrs 3:43 – tā jau labāk! Pavisam bez prognozēm gan neiztiku un pie sevis ielāgoju dažus skaitļus, piemēram 3:48min/km, kas finišā dotu apmēram 2:40. Cerēju, ka normālos apstākļos tas man būtu pa spēkam. Prieki gan bija īsi, jo trešais kilometrs tika veikts 3:31min/km – ātrākais kilometrs visā maratonā, vismaz man. Visas manas cerības uz pjedestālu un veiksmīgu sezonas noslēgumu solījās beigties jau trešajā maratona kilometrā, jo ap to brīdi skrējējs sarkanajā kreklā pateica pārējiem, ka plāno labot trases rekordu un veiksmes vēlējumu pavadīts, sāka manāmi atrauties. Pa pusei nopietni pie sevis atvadījos no uzvaras un turpināju turēties aiz vīriem zilajos kreklos. Atkal kādu brīdi tas izdevās, bet maz pamazām atstarpe starp mums palielinājās – metrs, divi, pieci metri, desmit un nu jau var teikt, ka skrēju viens pats. Pirms pirmā dzirdināšanas punkta vēl mazs cerību stars parādījās, jo t-kreklā skrienošais mazliet atpalika, taču tikai uz īsu brīdi un tālāk jau atkal pievienojās otram. Pēc kilometru splitiem arī var labi redzēt, ka sākot no piektā kilometra sāku skriet viens, savā tempā. Turpmākie četri kilometri apmēram 3:42 – temps ar kādu būtu pat ļoti apmierināts.

37211914834_425c5ad50c_k

37211915624_30a72eb36c_k

Elba

Izskrienot upes krastā uz garas un taisnas promenādes, pavisam tālu priekšā varēju saskatīt savus sāncenšus ar kuriem jau sen vairs kā nesacentos. Es sacentos ar to, ka saule jau bija izlīdusi no mākoņiem un sildīja; sacentos ar lipīgo roku un muti no želejas; sacentos ar tukšo ielu un cieto asfaltu; sacentos ar arvien vairāk sāpošo kāju un pakaļu; un sacentos ar domām par to, ka arvien loģiskāk šķiet vienkārši izstāties un beigt sevi mocīt.
Otrajā ūdens punktā, kas bija krietni par tuvu pirmajam un krietni par tālu no trešā, brīvprātīgais puisis man iedeva tukšu ūdens glāzīti – brīdi paturējis to rokā un paskatījies iekšā, pāris soļus vēlāk to demonstratīvi aizmetu prom. Amatieris. Drīz pēc tam pavisam noskaitos, jo jau kādu brīdi nebiju redzējis nevienu brīvprātīgo, trase bija marķēta švakāk par Stirnu Buku un vairs nevarēju saprast, vai vispār skrienu pareizi. Par laimi nekur nebiju nomaldījies; bija sasniegta vieta, kur jau biju vakar skrējis. Neliela nogāze uz augšu, dubļaina taciņa un pagrieziens uz tilta pār Elbu. Pirmo reizi sajutu, ka skrienu kaut kādās sacensībās, jo šeit bija sapulcējušies daži atbalstītāju pulciņi, kas mazliet arī pataisīja troksni. Vēl viens pagrieziens no tilta un nedaudz atkal iejutos – varēja uzskriet mazliet ātrāk. Turpmākie pieci kilometri pa jau izpētīto parku ap 3:50min/km. Turpat arī aizgāja otrā želeja un aizdomas, ka tā vieta man riebsies, nepiepildījās. Tālāk esošajā ūdens punktā kundzīte gados ideāli pasniedza glāzīti tā, ka ne pilīte neizlija – padzēros, noskaloju muti, saslapēju matus un vēlreiz padzēros. Līdz 18. kilometram japāņu bungu ritmu iedvesmots šķērsoju vēl vienu tiltu, un otro reizi satiku Lapseni – pirmajā reizē vēl nežestikulēju un vispār virsū neskatījos, šoreiz jau atklāti parādīju īkšķi uz leju un pateicu, ka viss ir slikti un sāp pakaļa. Ja pareizi saklausīju, tad jau tajā brīdī atpaliku par divām minūtēm.

24070377598_e204f10ebc_k

Parks

Trase turpināja vest pa trotuāriem un takām un drīz vien iegriezās lielā parkā, kurā par ieeju parasti ir jāmaksā. Šodien pa to veda maratona un citu distanču trases – tieši pie ieejas saplūda, šķiet, maratona, pusmaratona un 10km trases – vienam tādam nekaunīgi nogriezu ceļu. Tālāk sekoja viskaitinošākā trases daļa, jo ātrie pusmaratonisti jau sen bija gabalā un man apkārt bija daži vidēji ātri, un ļoti daudzi pavisam lēni skrējēji. Pie sevis nosmējos par kāda īsākas distances skrējēja izsaucienu Wahnsinn!¹ Kamēr vēl bija jāskrien pa parka takām, tikmēr bija ok – varēja vismaz kaut kā izlavierēt, vai apskriet pa zāli – tas viss ļoti atgādināja pieredzēto mīcīšanos Izskrien Rīgu posmos. Tāpat dažus pagrūdu un daži sajuta manus elkoņus; bet tad pa mazu kājāmgājēju tiltu bija jāšķērso taisnā iela, pa kuru skrēju pirmajos kilometros. Tagad rakstot un par to domājot dziļi jāievelk elpa un jānopūšas, jo negribas pateikt neko rupju – uz priekšu netiek, jo visā platumā to aizšķērso pēc skata piecus kilometrus skrienoši, vairāk gan ejoši, mazgadīgie; apdzīt nav kur, jo tas ir nolāpīts tilts!; kliegt virsū Weg!² vai Vorsicht!³ nav jēgas, jo tāpat nav kur likties. Pietam kādu brīdi vispār nesapratu, vai atkal esmu pareizajā vietā, jo nekādu norāžu nebija, neviena ātra skrējēja apkārt arī un izskatījās, ka esmu galīgi ne īstajā vietā. Daudz laika gan prātot un sūdzēties nebija, un atlika vien kaut kā mēģināt lavierēt, grūstīties un turpināt skriet. Ak jā, pa burzmu man kāds uzkāpa uz kājas, tā kā es arī dabūju pēc nopelniem.
Ticis nost no tā drausmīgā tilta uz mazliet plašākas ietves, paātrinājos, cik vien varēju, lai ātrāk tiktu no prom turienes.  Kaut kāds brīvprātīgais man norādīja, lai skrienu pa ielu un tā arī darīju – visi citi tikmēr turpināja pa trotuāru. Neapzināti sapratu, ka tas ir ceļš uz finišu. Pats gan biju uz tās pašas sākotnējās taisnās ielas, tikai skrēju pretējā virzienā. Viss notika ļoti ātri, taču vienā brīdī pamanīju pretī skrienam vairs tikai divus skrējējus – vienu sarkanā un otru zilā kreklā. Pie apgrieziena ieraudzīju Lapseni un jautāju, kur palika trešais. Diemžēl viņa nebija ievērojusi un ieskrēju otrajā aplī.

37211916044_e49d93cf56_k

Otrais aplis

Sekojošie trīs kilometri pa taisno ielu arī bija pēdējie puslīdz ātrie ar tempu zem 4:00min/km. No atpalicējiem bija atlikuši tikai nūjotāji, bija vēls rīts un tālāk pa parku jau pastaigājās svētdienas baudītāji. Nezināju, cik pamatoti bija cerēt, ka kāds no līderiem būs izstājies, taču cerība mirst pēdējā. Šī cerība bija praktiski vienīgais iemesls kāpēc pirmajā aplī neizstājos, kā arī tas, ka īsti nemaz nemāku izstāties. Katrā gadījumā domu, ka, ja nekas nesanāks, braukšu mājās ar agrāku autobusu, kaut biļetes vakaram jau nopirktas, biju jau atmetis. Bija jātiek līdz galam neviena neapdzītam.
24. kilometrā bija paredzēts apēst kārtējo želeju, taču jutu, ka vēders sāk švankāties un īsti labi nejūtas – atliku to nedaudz vēlāk, kad tuvāk būs dzeršanas punkts un varēs uzdzert mazliet ūdeni. Šoreiz tur esošais vīrs ar mikrofonu spēja mazliet uzmundrināt un papildus viņa vārdiem, skanēja Rammstein – Ich Will. Attālinoties no brīvprātīgajiem un iztukšojis ūdens glāzīti, smaidīdams pat mazliet padziedāju līdz. Pēc īsa brīža gan izskrēju no meža un sajutu nopietnu pretvēju – atkal tilts pāri Elbai un drīz vien biju atpakaļ uz garās promenādes. Vējš spēcīgi un nepārtraukti pūta pretī. Mazliet bruģis, izpletušies nūjotāji, pret kuru vienu no nūjām pat sāpīgi atsitos, un vēl vairāk pretvējš. Par tempu jau vairs galīgi neuztraucos un pārskatāmākos gabalos pāris reizes pametu skatu atpakaļ – nevienu konkurentu gan nemanīju. Drīz vien bija klāt 30. kilometrs un Lapsene apstiprināja aizdomas – viens bija izstājies un esmu trešajā vietā. Par to gan nebiju pārliecināts līdz pašām beigām un centos īpaši nesapriecāties priekšlaicīgi. Jāskrien vēl bija krietni daudz un viss vēl var pašam gadīties.

37890357802_016ee50dc4_k

Pēdējais desmits

Nemitīgā pretvēja nomocīts, priecājos, ka varēju pārskriet upei otrā pusē un turpināt nosacītā aizvējā; tas gan bija minimāls, un vairāk priecājos, ka arvien vairāk gan garāmgājēji, gan apdzenamie mazliet, bet tomēr atbalstīja. Vienā brīdī pat iesēdos astē kādam svētdienas riteņbraucējam, taču tas arī īsti galā ar vēju netika. Pēdējā želeja ar kofeīnu un atlikuši bija vairs tikai deviņi kilometri. Atkal precīzi padotā glāzīte, par ko pienācīgi pateicos un centos saglabāt vismaz kaut kādu tempu – tas gan nepavisam neizdevās, un brīžiem palēninājos jau neattaisnojami lēni. Varbūt vainīgi bija parka koki, vai arī segums, kas bija noklāts ar slapjām lapām, jo tiekot ārā no parka un uz asfalta, temps par vairāk nekā desmit sekundēm atkal uzkāpa. Skrienot pāri tiltam, cik vien spēju, skatījos atpakaļ, vai tiešām neviens neseko un neapdraud manu pozīciju. Atkal trotuārs ar arvien vairāk apdzenamajiem un pagrieziens parkā, kur pēdējo reizi trasē sastapu Lapseni. Tālāk jau zināju, kur jāskrien un arī lēno skrējēju bija mazāk nekā pirmajā reizē. Mazliet palavierējot, ātri tiku līdz gājēju tiltam, tur atkal bija neliela drūzmēšanās, bet nekas nepārvarams un dažus pagriezienus tālāk jau redzēju maģisko 42km atzīmi. Vēl mazliet un finišs.

37211932144_da57f71f18_k

Finišs

Pat īsti nepamanīju finiša laiku 2:43:08 uz tablo, kā arī, ka kāds sauktu manu vārdu, vai trešo vietu. Pavicinot kājas un palēkājot secināju, ka jūtos salīdzinoši labi priekš tikko pieveikta maratona un tajā brīdī arī ievēroju Lapseni. Saskatījāmies un devos pretī uz finiša zonas izeju. Sekoja apskāvieni un spēju tikai izteikt – tiešām trešā vieta?

Kādu brīdi meklējis ūdeni un to arī atradis, gāju pēc mantām. Mazliet sasmīdināja mantu glabātuves meitenes jūsmīgais izsauciens – vai jūs uzvarējāt?! Tomēr tikai trešā vieta un arī tā ne bez pamatīgas veiksmes. Tālāk jau atsildīšanās, pastaipīšanās, iespaidiem dalīšanās par pieredzēto, pārģērbšanās, paēšana, priekšnesumu vērošana un apbalvošanas sagaidīšana. Šoreiz pirmo reizi man tika nevis kauss, bet gan statuja un veselas trīs medaļas – par dalību, trešo vietu kopvērtējumā un otro vecuma grupā. Un vēl visādi citādi noderīgi labumi. Izejot ārā jau lija diezgan stipri un tā kā laika vēl bija daudz, uztaisījām arī mazu ekskursiju.

24070458898_2c9e079a0b_k

Tagad nedēļu vēlāk paredzētais Braunšveigas maratons, kurā apsvēru piedalīties, tika atcelts laikapstākļu dēļ. Tas tikai vēlreiz pierāda, cik nāvīgi man noveicās – rezultāts salīdzinoši viduvējs un biju cerējis noskriet tuvāk 2:40, nekāda īpašā prieka par to nav. Ar šādu ciparu nav prātīgi cerēt uz kādu godalgu, taču pjedestāls paliek pjedestāls un, lai dabūtu medaļu, vispirms ir jātiek līdz galam. Šim gadam tas vēl nav viss, bet tagad varu atļauties nedaudz atpūsties.

24070441668_93aaa33753_k

¹ Vājprāts!

² Ceļu!

³ Uzmanās!

6 komentāri rakstam Magdeburgas maratons

  • Veiksme smaida stiprajiem

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Reini, Tu esi tik mērķtiecigs, ka zinu, mums te visiem vēl žokļi atkārsies! Apsveicu ar pjedestālu!

  • guncha guncha

    Iesaku paskriet igauņu mazos maratonus (tipa Pērnava, Vandra, Hanja utt.) tur ar Taviem cipariem var droši pacīnīties par pjedestālu, pat uzvarēt. :) Pjedestāls Vācijā arī godājams, lai gan domāju, ka Tu no 2:40:00 vari skriet pat ne savā labākajā formā.

  • edGars

    Vēl viena drāma. Rainis Tops ar pirmo nebija viegli atpazīt. Žēl, ka ar sāpēm, bet prieks par 3. vietu. Kādi secinājumi par gatavošanos? Man liekas, ka tā nespēja pēdējos treniņos ir ar prāta gudru ziņu, un tas parasti liecina par labu formu. Šķiet, šajā pilsētā vairs neatgriezīsies skriet.

  • topinjs topinjs

    Lai vispār paveiktos, vispirms bija jānoskrien.
    Secinājumi daudz un dažādi, katru reizi uzzinu ko jaunu; viens no galvenajiem ir, ka jāprot sabalansēt sevis izdzīšanu ar pietaupīšanu. Tālāk jau ir nianses. Prāts jau vienmēr grib piebremzēt un nenodarīt pāri – treniņos jācenšas to robežu pabīdīt tālāk. Gan jau varēju ātrāk par 2:43, bet reāli neredzēju jēgu spiest – beigu beigās man tas neko nedotu, tikai lieki iztērētu sevi. Būtu kam dzīties pakaļ, tad gan jau būtu citādi.
    Sapratu arī, ka šādas nosacīti mazās sacensības mani neaizrauj, pietrūkst tirpas stāvot startā un šķērsojot finišu. Visdrīzāk neatgriezīšos arī kā tūrists.
    Paldies! :)

  • voļda voļda

    Apsveicu Reini! Iesaku tā pat kā Gunārs ,noskriet Igaunijā.Var pamēģināt arī decembrī Vendras maratonu vai citus.Atmosfēra un organizatoru piedāvājums ir lielisks(pavasarī,vasarā un ziemā).Diezgan labi Tevi saprotu jo pašam ir bijušas līdzīgas sajūtas un piemēri noskrienot maratonu.Veiksmi turpmākajos startos:)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.