Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Vilkaci zini? Meklē Āžu kalnā.

Diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav. (c) 

Diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav. (c)

Jau nosaukums vien “Vilkaču maratons” man saistās ar kaut ko maģisku, pārdabisku un mistisku. Varbūt arī tāpēc, ka vismaz man vārds “vilkacis” atgādina pret mēnesi gaudojošu vilku. Lai vai kā, ja pērn Spīganu kalnā uz kādu brīdi biju pieslējusi savu slotas kātu, tad šogad kādā pilnmēness naktī meža gariņi nosprieda, ka būs vien pašai jārāpjas augšā tai Spīganu kalnā un ne vienu reizi vien.

Akurāt trīs nedēļas pirms Vilkačiem, pēc izstāšanās no Piebalgas Stirnu buka, pirmo reizi tā kārtīgi aizdomājos, vai man tiešām to vajag. Bet todien nospriedu, ka pie šī jautājuma atgriezīšos rīt. Arī pārējās nedēļās domas dalījās starp skriet vai tomēr Spīganu kalns. Viennozīmīgas atbildes nebija. It kā pats nelabais turp vilina, bet it kā tai pašā laikā meža laumiņas smej, ka nevajag. Lai vai kā rīta cēliens tiek pavadīts klausoties kantāti “Tēvzemei un Brīvībai” (ak, šie dziesmusvētki).

Zinot, ka vilkaču mežs kļūdas nepiedod, pirmo apli nolemju atstāt izpētei. Līdz otrajam kāpumam sev aiz muguras dzirdu Rimanta un Ginta balsis un frāzi “mēs tevi redzam”, uz ko nekautrējos atbildēt: “skatieties, lai nav tā kā parasti”. Pirmais aplis pagāja diezgan lielā burzmā un augšā, lejā. Kaut kādas takas, pagriezieni, noskrējieni, Āžu kalns.

Nākamie apļi kā jau nākamie apļi. Tas lēzenais kalns nūjojams, ok, ar velo te arī esmu uzbraukusi, pēc tam mazs uzskrējiens un straujš lidojums lejup caur mētrājiem, pāri nokritušiem kokiem. Trakais pirmais kāpiens kaut kādā sasodīti stāvā un smilšainā nogāzē. Vēl neesi ticis līdz vidum, kad jau apnicis. Tā normāli apnicis. Aiziet maza cilpa uz leju, ko pazīstu no velo sacensībām. Ap kādu ceturto apli iemanos to līkumu izņemt bez lieku metru pieskriešanas. Atkal jau uz leju – caur sākumā skaistu mētrāju. Maza, šaura, sakņaina vēlāk arī mitra taciņa. Šo posmu es dievināju un man patika tur skriet arī pēdējos apļus. Spīganu kalns. Sivēnaste – gana viltīgs, un pats galvenais – tur kalnā supervaroņi maskējušies par spīganām uzmundrināt uzmundrināja visus augšup kāpējus un nežēlojās ar uzsaucieniem: “Dod tik uz priekšu! Tu pats par šo samaksāji”, “Iešana? Tas tev nav nekāds skrējiensoļojums!”, “Dod pieci un tiec pie supervaroņu spēka”, “Cik vēl palicis? Tu taču nesajauci apļu skaitu?”. Vienā no reizēm smiedamies atsaucu pretī: “Ja jūs šādi turpināsiet, tad tālu tiksiet”. Uz ko kolektīvi visi nosmējāmies. Viņi ir pacentušies un katrā aplī kaut ko piedāvā – te pīrādziņus, te šokolādi. Nē, es gribu tikai padzerties – vai tad pa velti savu pudeli te augšā stiepu.

37123952_1727870637304996_4538952658530074624_o

Atstājot šos aiz muguras, pārrāpjos pāri vienam nokritušam kokam un jau atkal slaidā noskrējienā laižos lejup. Tad kaut kāds platāks ceļš uz augšu un maza taciņa pa kreisi, daži nokrituši koki, bet pie tā jau sāku pierast. Pirms ceturtā kalna nosmeju, ka te gan kaut kā dīvaini trase izveidota, un nez vai kāds nākamajos apļos šo mistisko līkumu te skries, lai atkal kārpītos augšā un skrietu garām ugunskura vietai, kur neviens nedzied līgo dziesmas. Bet jau nākamajā aplī saprotu, ka pirmajā mēs aizskrējām kaut kur nepareizi. Platais ceļš ir kā reiz, lai atvilktu elpu. Nav jau tā, ka skrietu viena. Ja sākumā daži no manis, augšup kāpjot, aizskrēja, tad te es viņiem lēnām pietuvojos. Arī šis plakanais gabals tāds pazīstams. Cik velo kilometru te ir nobraukti. Daudz. Kad kārtējie pārsimts metri pa taisni noskrieti, ir otrā cilpa ar slaidu lidojumu lejup iekšā šaurā taciņā starp papardēm un mētrājiem. Arī šī skaistā taciņa ir viltīga – te nedaudz uz leju, te nedaudz uz augšu. Kādos vēlākos apļos man ļoti traucēs priekšā esošais lēnākais skrējējs. Tālāk taka aizvijas caur skaistu pasaku lazdu mežu. Pasakaini. Priecē, ka uz vēlākiem apļiem dažiem kokiem vairs nav jākāpj pāri, jo skrējēji laika gaitā satrūdējušos, nokaltušajos kokos ejas izcirtuši. Mazs grāvītis un nedaudz dubļaina, vēlāk arī nedaudz aizaugusi taciņa ar pārsteigumiem zem kājām. Āžu kalns visā savā godībā. Avenāji. Skrienot prom no Āžu kalna, nevienu reizi vien man izklausījās, ka kāds gaudo vai kādu sauc, ja vien tie nebūtu koku zari, kas vējā viens pret otru šūpojas un rada šo skaņu. Nedaudz augšup vietā, kur trase sadalījās. Aiziet lejā, gar purviņu atkal augšā, lielceļš un tad jau sakņaina taisne līdz starta/finiša zonai.

Pirmie pieci apļi pagāja, iekļaujoties kontrollaikā, vispār jau pirmie seši. Plāns A izgāzās. Pēc sestā apļa sāka palikt grūti. Nezinu kā citiem, bet man tie kalni ar katru apli kļuva aizvien garāki un stāvāki. Bet tiešām, pirmajos apļos tā nebija. Pēc kāda septītā apļa saprotu, ka ar skriešanu tikai uz želejām pēc laika plāna un ar kolas/ūdens dzeršanu es līdz galam netikšu. Kas var būt labāks par banānu ar sāli, daudz sāls. Tā vienā aplī AivarsM pienāk un piedāvā makaronus ar gurķīšiem, un stāsta visādas pasakas par to, cik forši ir uzēst. Nu jā, es jau ēdu, precizēsim – kaut ko uzkožu, bet tos makaronus pietaupi man vēlāk. Būtu labāk man kompāniju sastādījis nevis te stāstījis, cik garšīgi gurķīši. Lai vai kā, bet ar katru nākamo apli man aizvien vairāk un vairāk sāk iegaršoties sāls – ūdens kokteilītis – pretīgs bez gala, bet labs.

37161039_1727764037315656_6987218582870425600_o

Tāpat katrs nākamais aplis no iepriekšējā diži ne ar neko neatšķiras, ja neskaita to, ka sāk jūtami piezagties nogurums, sāk palikt grūti, noskrējienos lidoju lejā lēnāk un apkārt paliek aizvien mazāk skrējēju, bet tā ainava nemainās. Galvā ik pa laikam skan fragmenti no “Tēvzemei un Brīvībai”, kā arī katrā aplī manu prātu aizvien vairāk nodarbina vieni un tie paši jautājumi – kam man to vajag un kāpēc man to vajag. Atbildes mežs nedod. Manā astotajā aplī garām palido Didzis ar filmēšanas komandu, tai brīdī es nezināju, ka viņš jau atkal ir līderis. Bet tā skaņa, kad šie kā viesulis lidoja lejā no kalna, bija iespaidīga, es uzreiz gribēju dot ceļu un lēkt krūmos.

Desmitais aplis. Šim aplim tāpat kā piektajam ir kontrolpūķis. Un man tas sāk patikt. Ja pirmos sešus apļus  pieveicu trijās stundās, tad desmitajam aplim kontrolpūķis ir piecas ar pusi stundas. Pēc noskrietiem deviņiem apļiem nekādīgi nespēju izrēķināt, cik tad ilgi skrienu vienu apli. Zinu tikai to, ka sen jau esmu palikusi dikti lēna un, ka trīspadsmit apļi nav reāli. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad man uz vienu apli vajag jau gandrīz 40 minūtes, bet uz atlikušajiem trīs apļiem tās jau ir vismaz divas stundas ar astīti. Finiša protokols gan teic, ka otrās puses apļus es pieveicu vidēji 33 minūtēs, bet to jau tai brīdī es nezināju. Skatos pulkstenī un saprotu, ka es starta/finiša zonā būšu pēc noskrietām piecām stundām ar astīti. Nereāli. Un vispār desmit apļi izklausās dikti labi. Labāk nekā divpadsmit, ja nevar noskriet visus. Tad tos pārējos nevajag. Tā arī svētlaimīgā mierā turpinu skriet savu sasodīti grūto un apnicīgo desmito apli, kurā, protams, visi kalni kļuvuši stāvāki, garāki un grūtāki. Pa brītiņam trasē kāds uzmundrina. Spīganu kalnā – klusums. Tā pat vieglāk. Uz leju – lēnām, prātīgi. Izbaudu pēdējo reizi taisnīti, tad uz leju, tad taciņu, tad piestāju Āžu kalnā pieēsties avenes, atskatos uz Durbes pili un tikpat svētlaimīgi turpinu kustību uz priekšu. Skrienu un pie sevis priecājos, ka šogad Āžu kalnā vairāk nevajadzēs atgriezties, jo simts gadus negribu viņu vairāk redzēt un tāpat zinu, ka uz nākamo Stirnu buku netieku. Turpinu par šo faktu priecāties līdz brīdim, kad mani kāds apgaismo, ka nākamais Stirnu buks nav šeit, bet aiznākamais gan. Nē, nē, nē. Par ko man atkal tas sasodītais Āžu kalns… Nu nav taisnības! Lai vai kā, otrā cilpa izskrieta, atliek tikai tik tāds sīkums, kā tikt līdz galam. Te vairs nav ko – noskrējiens un mierīgā garā taisnīte līdz starta/finiša zonai.

Spīganu kalns

Spīganu kalns

Izskrienu cauri starta/finiša zonai un redzu, ka Plāns B arī izgāzies. Linda smaidīgi paziņo, ka paspēju. Jā paspēju izbēgt no kontrolpūķa, bet tas arī viss. Es esmu izlēmusi. Viss. Nevaru paspēt, man vajag vismaz divas stundas un man manam plānam pietrūkst kādas piecpadsmit minūtes. Nav vērts. Tā stāvu pie galda un mielojos ar sālsūdeni, kuram vairs īsti jēgu neredzu, uzēdu banānu un citus gardumus. Komanda sauc, lai skrienu vien tālāk un nestāvu te. Nē, nē. Man viss. Viņi netic, ka es finišēju. Es gan. Pēc vieniem tādiem uzmundrinājumiem pasaku dažus nelabus vārdus viņu virzienā. Piedodiet. Pie sevis nodomāju, ja jau jūs tiešām gribat, lai es turpinu vēl mēģināt mocīties tos atlikušos trīs apļus, kurus tāpat nevaru paspēt noskriet kontrollaikā, tad būtu labāk nākušas un pajautājušas, vai man nevajag kaut ko palīdzēt, bet kur nu. Es svētlaimīgi apstādinu pulksteni un uz provokācijām nereaģēju. Man viss ir izdomāts. Stāvu, priecājos, ka viss ir beidzies. Laime pilnīga. Brīdī, kad man kāds kaut ko saka par skriešanu, rādu savu apturēto pulksteni… Es zinu, ka nevaru paspēt.

Es nezinu, kas nogāja greizi, bet pēc piecām minūtēm es ieslēdzu pulksteni. Uzregulēju to skatu, kur var redzēt esošo laiku un aizgāju savā vienpadsmitajā aplī. Bet man tak viss bija izdomāts. Nekādu to sasodīto kalnu, nekāds Āžu kalns, nekādas taisnes, nekas. Bet ko es? Es atkal kārpījos augšā pa kaut kādu sasodītu smilšainu nogāzi un aizvien nesapratu, kāpēc. Kāpēc? Spīganu kalnā padzēros no līdzjutējiem ūdeni, jo savējo dzērienu negribējās. Uz mazās taciņas neļāvu sev slinkot, jebšu – neļāvu sev skriet tik lēni, kā iepriekšējā aplī, grūti jau bija, bet… Kāpēc tu skrien? Atcerējies, kāpēc gribi finišēt? Atcerējies, ka pirms starta uz Matīsa jautājumu par to, cik apļus maratonā skriesi, smejoties atbildēji, ka visus? Ko vēl atcerēsies? Tev pat šis mazais paugurs no otrās cilpas vairs nav skrienams. Tu tiešām domā, ka vari paspēt? Smieklīgi! Te pat vilkacim jāsmejas. Tu tak labi zini, ka tas nav reāli. Viņas tur runāja runāšanas pēc. Kāpēc tu to vispār dari? Tev pat želejas šai atlikušajai avantūras daļai nepietiek, jo tev viņas tagad vajag pēc apļa nevis pēc laika.

36469843_10212976616556204_7433699923851214848_o

Divpadsmitais aplis. Līdz fināla vilkača kontrolpūķim palikusi stunda un desmit minūtes. Nav daudz, bet tai pat laikā tas ir ļoti maz. Santa jau kuro reizi ir sagatavojusi kokteilīti un otrā rokā tur ūdens glāzi. Paldies viņai par to. No komandas biedrenēm ne miņas. Nevajag arī. Pirmais ceļā pagadās Viktors, un izprasu tik ļoti vajadzīgo rezerves želeju. Ar vienu pietiks, man pašai ir vēl viena paslēpta kabatā. Atceros ultrās dzirdēto: met zemē. Tā gluži nedaru, bet gandrīz un pazūdu nākamajā aplī. Jau atkal skrienu garām dzeltenajai mašīnai, un šie man prasa, vai pēdējais aplis. Nē, es rādu, ka man vēl divi. Jau atkal ar nolemtības sajūtu velkos augšā, tad lejā, tad augšā. Varētu pirmo reizi skrējiena laikā padzerties lejā pie Spīganu kalna, bet nē. Es zinu, ka man mana pudele ir augšā, teicu, lai nenes lejā. Nē!!! Kur ir mana pudele, tieši tad, kad man viņu vajag? Nav jau tā, ka es bez dzeršanas neizturētu, bet es biju plānojusi tagad padzerties. Tā jau saprotu, ka cilvēki labu gribēja un nonesa manas mantas lejā, bet, kāpēc tu aiztiec to, kas tur speciāli atstāts, un vispār citi vēl skrien. Maigi teikt, ka biju dusmīgu. Labi, ka kalna galā bija Andris, kas gaidīja Dāvi, un varēju, nepasakot nevienu lieku vārdu, palūgt uznest uz nākamo apli atpakaļ augšā manu pudeli. Nevienu lieku vārdu, nevienu lieku kustību, nevienu lieku metru, un vispār, kāpēc trase ir kļuvusi garāka, kalni stāvāki un…? Mazs prieciņš ir aiz Āžu kalna lejupskrējienā esošais vējš. Pēdējā taisnē uzņemu laiku – trīs minūtes. Šis man varbūt noderēs.

Trīspadsmitais aplis. Līdz vilkaču kontrlpūķim četrdesmit minūtes. Pirmo reizi pēdējo trīs apļu laikā es beidzot saprotu, ka tas ir reāli un zinu, ka finišēšu. Kā arī zinu, ka ar rezervi iekļaušos kontrollaikā. Pie galda viss kā parasti – kokteilītis. Tik šoreiz Lelde jautā, ko man vajag palīdzēt. Man vajag attaisīt to pēdējo sasodīto želeju, kuru jau laicīgi biju izvilkusi no kabatas. Ar to šoreiz pietiks. Seju rotā neredzams smīniņš, acīs deg tieši tik pat neredzamas dzirkstelītes – pēdējais aplis, pēdējais aplis. Lieki teikt, ka nekas šajā aplī nav mainījies – viņš ir tieši tik pat sasodīti grūts kā pirmais. Spīganu kalnā tieku pie sava dzēriena. Andra uzmundrinājumus dzirdu fonā, tas arī viss. Šis ir pēdējais aplis šajā draņķa mežā, pēdējais kāpiens Āžu kalnā, pēdējais.

20180630_220440

Vilkaci, ja Tu domāji, ka vari mani uzvarēt, tu kļūdījies, lai arī tev gandrīz izdevās mani piemānīt – es finišēju: 6h54min31sek.  Nē, nu tādā ziņā jā – raksturs, iekšas, neatlaidība. 5%

Stirnu buka Pelēkais kardināls

27629100_10208514654183218_4234818060103007326_o

Viņam kūp galva! Ne tikai no rezultātu skaitīšanas Stirnu buka sacensību dienā, bet arī no ideju pārpilnības. Skrējieni, pasākumi, komandas, asprātīgi joki, tostarp arī šis žurnāls, ko turi rokās.  Ja endorfīni būtu narkotikas, tad viņš būtu mafijas krusttēvs, kurš radījis atkarīgo impēriju. Un viņš jau ir. Pamanāmākais aizkadra Stirnu buka dīdītājs – Signis Vāvere. Lasīt tālāk.

Stokholmas maratons; smagākā medaļa

Tātad. Viegli nebija. Visticamāk, ka šis bija fiziski visgrūtākais maratons (bet ne vislēnākais). Varbūt arī tieši tāpēc. Tomēr, neskatoties uz visu, man patika, es to kaut kādā dīvainā un neizskaidrojamā veidā (daļēji) izbaudīju, un neturu ļaunu prātu ne uz vienu. Stokholma ir un paliks viena no manām mīļākajām pilsētām, kurā ir patīkami atgriezties vēl un vēl.

Īsti neatceros, kad domas no “derētu beidzot noskriet” nonāca pie reģistrēšanās pogas nospiešanas. Stokholma allaž bija starp galamērķiem, kurus gribu noskriet, bet vienmēr bija kaut kādi šķēršļi. Lielākais – tuvums Rīgas maratonam. Šoreiz divas nedēļas starpā, un noriju dārgo dalību. Kā būs, tā būs.

Pēc neizdevušās Hanoveres bija iestājies pavisam liels apsīkums, kad ar mokām izdabūju sevi ārā paskriet. Nedēļas gāja un pamazām iekustējos, bet ne pavisam. Pats galvenais bija puslīdz labi sagatavoties tempa turēšanai Rīgā, un tad jau redzēs. Dažus garos izskrēju, pēc sajūtām bija tīri OK un arī maratona laikā jutos salīdzinoši labi; izmantoju to kā pēdējo garo treniņu. Ar bailēm vēroju laika prognozes un, otrajam jūnijam arvien tuvojoties, bija skaidrs, ka vislielākais karstums būs tieši sestdien. Labi, ka svelme uznāca jau labu laiku pirms, un bija iespēja pierast (ne tā kā pirms Hanoveres pusmaratona).

Protams, ka uz PB šādos apstākļos un ar šādiem treniņiem necerēt, bet, ja paveiktos, gribējās izskriet zem 2:45, lai būtu kvalifikācija Berlīnei vēl uz diviem gadiem. Cerēju, ka būšu pietiekami pieradis pie karstuma, un ka solītie kalniņi nebūs tik lieliem zobiem. Ak, kā es kļūdījos.

1

2

Šoreiz pirmo reizi uz ārzemju startu braucu viens pats. Par to gan ļoti nepārdzīvoju; tas nedaudz atvieglo loģistikas klapatas un arī izdevumi mazāki. Un nav ne ar vienu jādalās lakricas saldējumā. Ceturtdien ielidoju, izstaigāju un izbraukāju pilsētu, piektdien – expo apmeklējums. Braucu tā, lai pusdienas ieturētu pasta party. Svelme jau tad bija milzīga, un priecājos nokļūt patīkami vēsajā tenisa hallē. Nevainīgi izstāvēju rindu uz numuriem, bet pretī saņēmu:

– Oh, no! You’re faster than the others, your bib is already prepared at the information desk.
– Allrighty then?¹

Pie info stenda gan bija vēl nedaudz jāpastrīdas, ko es no šiem gribu, bet beigu beigās savu elites numuru dabūju. Interesanti, ka ar manu PB Stokholmā pietiek, bet Rīgā Beļinskis elites koridorā nelaiž.

Nekādus citus labumus gan neguvu, tāpēc fiksi izstaigāju nelielo expo, kas bija sadalīts trīs daļās – numuru dalīšana un info, oficiālā asics daļa, kur bija tikai asics produkcija. Tā kā ar asics neskrienu, tad tur tikai izprintēju tempa aprocīti (vismaz kaut kas) un devos tālāk, kur bija visādas reklāmas par citiem skrējieniem tuviem un tāliem un nedaudz inventāra. Arī tur ilgi neuzkavējos un raiti kātoju uz olimpisko stadionu, kurā tajā brīdī notika makaronu ballīte, bet dienu vēlāk būs maratona finišs. Patīkami, ka varēja tikt pie makaronu salātiem, jo tādā karstumā siltus makaronus nepavisam negribējās. Ar olīvēm gan meitenes neskopojās, bet bija jau par vēlu atteikties. Apetīte bija gana liela, un makaroni ātri vien pazuda. Atlikušo pēcpusdienu pavadīju pastaigājoties pa pilsētu un meklējot suvenīrus. Nedaudz uztraucos par kaklu, kam noteikti nepatika kontrasts starp auksto metro un karsto virszemi, bet tā arī nekas īsti nesāka sāpēt. Vakarā nedaudz izpurināju kājas un izlasīju visu pieejamo informāciju maratona mājaslapā par to, kas rīt paredzēts; Rīgā tas viss bija sarakstīts bukletiņā. Ļoti skaidri bija noteikts, kad ir vēlākais laiks mantu nodošanai un starta ieņemšanai. Vēlāk gan izrādījās, ka tie bija tikai lieki satraukumi.

3

4

Sestdienas rīts tāds pavisam nepierasts. Pirmkārt – ka sestdienas rīts, jo ierasts, ka vienmēr lielā skriešana ir svētdienā. Turklāt starts tikai divpadsmitos dienā. Nezinu, kāds pamatojums zem tā slēpās, bet kā bija, tā bija – starts visiem viens. Ar draudzeni pasmējāmies, ka, kamēr zviedri pabrokasto savu pūdēto siļķi un pasēž divas stundas uz poda, tā vien sanāk. Nesteidzīgi pabrokastoju, savācu mantiņas un braucu uz stadionu. Pilns metro ar jau numurus saspraudušiem sportiskiem cilvēkiem, kas plūda starta virzienā. Šī ir viena no lietām, kas visvairāk patīk lielajās sacensībās.

Tā kā iepriekš tiku izlasījis, ka A jeb elites grupa varēs pārģērbties stadionā un tur arī atstāt mantas, tad devos iekšā stadionā, kur tribīnēs jau bija pilnas ar skatītājiem un dalībniekiem. Pēc elites skrējējiem gan tie neizskatījās, bet daudz nekavējos un turpat arī pārģērbos. Salicis savas mantiņas caurspīdīgajā BMW maisā, gāju pie brīvprātīgajiem, lai noskaidrotu, kur tad es varēšu atstāt savas lietas. Pirmais, ko meitene man noprasīja bija – are you elite?² Norādīju uz lielo un skaisto A uz sava numura un viņa pamājusi ar galvu aizsteidzās apjautāties. Nedaudz apjucis turpat paliku viņu gaidīt – drīz vien viņa bija klāt un norādīja uz blakus stadiona ieejai esošām durvīm – tur esot jāiet un tur arī varēs atstāt mantas. Iedeva arī mazu caurlaidi gadījumam, ja staigāju apkārt bez redzama dalībnieka numura. Pa durvīm nokļuvu garā koridorā, kur pirmajās durvīs startam pucējās tempa turētāji, dažas durvis izlaidu, jo uz tām bija rakstīts kaut kas par dāmām, un iegāju priekšpēdējās. Pēdējās durvīs bija dopinga kontrole. Iesākumā mēs tur bijām četri, bet drīz vien pievienojās dažādu tautību skrējēji. Ūdens pudele bija mana vienīgā izklaide, jo savu telefonu jau biju nodevis glabāšanai tāpēc atlika vien sūkt ūdeni un vērot pārējos. Dažs mierīgi snauda, cits slidinājās pa sociālajiem tīkliem, trešais vispār dzēra Red Bull, bet ceturtais, garš un stiegrains, aplīmēja krūtsgalus. Sasodīts, aizmirsu leikoplastu. Labi, ka noteipoju kāju vismaz. Sarodoties arvien vairāk skrietgribētājiem un publikai kļūstot skaļākai, nolēmu doties iesildīties stadionā; jau tad karstums bija pamatīgs. Nezinu, kā vispār var stadionā sacensties šādā karstumā – saules puse, aizvējš, kā uz pannas. Daudz tirināties un priekšlaicīgi uzkarst negribējās, tāpēc mazliet tikai paskraidīju turp un atpakaļ pa olimpisko stadionu. Daži bālģīmji arī bija, bet pārsvarā stadionā uzturējās vairāki melnīgsnēji sportisti. Kā arī japāņi – gandrīz uzreiz atpazinu Kavauči, kas arī aktīvi iesildījās. Interesanti, ka stadionā jau tad bija sasēduši diezgan daudz skatītāju un vēroja mūsu izdarības – brīžiem nevarēju apslāpēt smaidu – nez, kad vēl būs iespēja būt uz šādas skatuves.

TT. Ar šiem baloniem gan neskrēja.

TT. Ar šiem baloniem gan neskrēja.

Lai nu kā, drīz vien man pavisam apnika karsēties, tāpēc pēdējo reizi izstāvēju tualetes rindu kopā ar identiski ģērbtiem elites dāmu tempa turētājiem, kuriem varēja redzēt tikai acu baltumus, un devos meklēt īsto starta koridoru. Tā kā nekādu norāžu nebija, tad sekoju lielajai cilvēku masai gar uzarto ielu. Viena no retajām lietām, kur var piekasīties – nav forši rīkot sacensības uz ceļa, kuru tajā brīdī remontē – šaurība un putekļi pa gaisu. Izspraucos beidzot cauri burzmai pie… B vārtiem. Jautājums brīvprātīgajiem par A vārtiem – oh, you have to go way back³. [cenzēts] Nu neko, sāku lauzties cauri simtiem skrējēju pretējā virzienā. Beigu beigās sasniedzu it kā trasi, kas bija brīva un mani izlaida cauri nožogojumam – pilnīgi viens lēnā solī tipināju pretī starta arkai, kur jau pamazām pulcējās ātrie skrējēji. Daži pat bija kaut kur redzēti. Drīz vien pievienojās arī tālākie koridori, taču joprojām varēja brīvi stāvēt, un neviens virsū nespiedās. Dažas rindas man priekšā stāvēja Kavauči, kuru bildēja no visām pusēm, un virs galvas aizšāvās iznīcinātāji. Vēl pavisam mazliet un starts!

Garais koridors.

Garais koridors.

Priekšpēdējas durvis.

Priekšpēdējas durvis.

Pēdējās durvis.

Pēdējās durvis.

Kad apkārt tādas zvaigznes, nav viegli sevi ierobežot un skriet mierīgi; kājas pašas nes uz priekšu. Centos gan tiešām skriet mierīgi un lielākā daļa man gāja garām – par to pavisam neuztraucos un izbaudīju svētku atmosfēru, kas tiešām bija pārņēmusi pilsētu. Par Stokholmu galīgi nevar teikt, ka tur valda ziemeļnieku atturīgums; ielas bija pilnas skaļu atbalstītāju. Sākums pat diezgan ēnains, un sajūtas bija vairāk kā labas, centos iekārtoties kaut kādā ritmā, prātīgi padzerties katrā punktā un pēc iespējas vairāk atvēsināties. Nepagāja ne pāris kilometru, kad jau pirmais kāpums klāt, kuru izdevās diezgan veiksmīgi pārvarēt, bet, kas iet uz augšu, tam jānāk arī lejā. Un tā pirmajos četros kilometros vairākas reizes – ap otro pat dzirdēju kādu uzsaucam latviski. Pēc tam trase nedaudz izlīdzinājās un atcerējos par Lapsenes ieteikto stratēģiju – sameklēt kādu šmaugu zviedrieti un iesēsties astē. Pati šmaugākā, kuru noskatīju, gan no manis aizlaidās, tāpēc samierinājos kādu laiku paskriet kopā ar pavisam sīciņu meiteni sarkanā krekliņā. Viņu arī vairāki atbalstīja un padeva želeju, gan jau kāda vietējā.

Pirmais desmitnieks – ideāli pēc plāna, un arī biju pabijis vietās, kur nekad vēl nebiju bijis; diemžēl apkārt skatīties īpaši nesanāca, un, sākot no septītā kilometra, sauli neaizsedza praktiski nekas. Promenāde, tālāk gar vecpilsētu un cilpa netālu gar startu, tieši pirms klusā posma pa karaļa dārzu. Turpat pa vidu arī divpadsmitais kilometrs, apmēram pie kura es sajutu, ka kājas vairs negrib klausīt – skriet vēl var, bet nu kļuvušas baigi smagas. Izmantoju katru brīdi ēnas un centos patverties, cik vien iespējams; pagaidām iztiku ar ūdeni, kaut jau pirms desmitā kilometra piedāvāja pepsi – nu nē, siltu kolu vēl negribējās. Atkal kalns augšā par Narvavägen, ar kuru es vēl tikšos, un garām stadionam pretī 15ajam kilometram, kurā savam sākotnējam plānam zaudēju jau pusminūti. Apēdu otro želeju, apdzinu vienu vegānu (šķiet, ka SiS želejas ir vegāniem draudzīgas) un izmantoju kārtējo lejupskrējienu, lai izpurinātu piedzītās kājas. Tuvojās klusākais maratona posms.

Būtu jānogriežas tikai pa kreisi un pēc pāris kilometriem jau klāt būtu osta ar Tallink prāmi. Tā vietā pagrieziens pa labi un kalniņš pēc kalniņa augšā un lejā. Kā jau biju gaidījis, te bija skriešana pa īstiem laukiem un no atbalsta ne miņas, daži brīvprātīgie un trases tiesneši tikai. Beidzot izmantoju iespēju un ieķēros astē mazai skrējēju grupai, vienlaicīgi cenšoties neizlauzt kājas uz tramvaja sliedēm. Sasniedzot ABBA muzeju un atrakciju parku, atbalsts atkal pieņēmās spēkā, un pusmaratona atzīme palika aiz muguras – nepilna 1:24, kas joprojām dotu samērā pieklājīgu gala rezultātu. Par plāniem jau sen vairs nedomāju, taču sajūtas vairāk līdzinājās maratona pēdējiem kilometriem. Atkal gar promenādi, kad saule bija tieši priekšā un acis no tās spilgtuma asaroja – šādos gadījumos tiešām jāapsver saules brilles un cepurīte, kaut treniņos tā neskrienu. Viena no pazīstamākajām ielām Stokholmas apmeklējumos Stallgatan, kas mazliet noīsina ceļu no vecpilsētas uz prāmi izrādījās mans heartbreak hill – tā nemaz nav tik stāva, bet, tāpat kā kalns Bostonā, ir ļoti nepiemērotā vietā – turpat mans cīņasspars beidzās un sākās sevis žēlošana un taupīšana. Katrs nākamais kalns jau tika pavadīts ar “kāpēc man ir tik grūti,” un, “cik vēl atlicis?” (daudz). Bija noskrieti tikai 24km jeb knapi puse. Diez ko aizraujošas nebija domas par ļoti kalnaino Södermalm, kurā vēl vakar cepos ārā, un par lielo tilta kāpumu. Tilts? Par tiltu vēl būs, bet vispirms jānoskrien vēl gandrīz desmit kilometri.

Nolādētās slūžas! Kas ir bijuši Stokholmā, zina par ko es runāju. Es nemaz vairāk neko neteikšu, tikai to, ka rāpjoties tur augšā pavisam pazuda jebkāds ritms, temps un vēlme turpināt – vienīgais, par ko varēju vēl lepoties, ka nepārgāju soļos un cītīgi tipināju augšā. Trase sadalīja plato un karsto Hornsgatan divās daļās – kamēr es skrēju pa tās labo pusi, ātrākie jau skrēja pa kreiso pretī tiltam un finišam. Šoreiz man nebija spēka uzmundrināt vienīgo melni, kas paskrēja garām strīpainajā kreklā. Pagrieziens pa labi, īss un stāvs lejupskrējiens, kurā vēl centos nedaudz izkratīt kājas un kāpināt tempu, un sākās līdz šim grūtākā skrējiena daļa: aizvējš, no saules, kas spīdēja no mugurpuses un tieši uz skausta, nebija kur patverties, kājas knapi atrāvās no zemes, nežēlīgi slāpa, un apkārt nebija praktiski neviena cilvēka – skrējām pa šosejas malu. Nu pie velna šito visu! Esmu jau tā teicis, bet pretī braucoša ātrās palīdzības automašīna ar ieslēgtiem brīdinājuma signāliem nav pats iedvesmojošākais skats. Kad tas bija beidzies, sekoja pagrieziens apkārt un vēl drūmāks kāpums tālāk augšā – nezinu, vai tas bija stāvāks, vai garāks, bet atkal rāpos tajā pašā kalnā, kur iepriekš, tikai no citas puses. Cilvēki gar ielām gavilēja un priecājās, bet pats jutos, it kā būtu viņus pievīlis, jo nekādi vairs nespēju izbaudīt skrējienu. Trīsdesmit kilometri aiz muguras, pēc sajūtām – vēl gandrīz tikpat priekšā. Nupat biju iedzēris magniju katram gadījumam, un vēl bija palikusi pēdējā želeja ar kofeīnu.

Otrreiz izvilkos cauri Hornsgatan jau daudz bēdīgākā paskatā; šoreiz bija jāskrien tālāk un nedaudz pa citurieni, bet šo vietu es vairs tik labi neatceros. Tikai to, ka bija karsts, tad sekoja kaut kāds tunelis un klāt bija tilts. Draņķi sataisījuši trasi tā, ka to nevar nemaz tik labi redzēt pa gabalu – izskrien pa tuneli, tur forši un vēsi, ēniņa, un še tev – nekā nebija, saņem tiltu. 593 m līdz augstākajam punktam, šo uzrakstu es atcerēšos mūžu mūžos. Tas pat nebija tik stāvs, bet tik un tā graujošs. Bet vienalga es nepārgāju soļos. Vēl nē. Straujš pagrieziens pa labi, un atkal biju tur, kur skrēju pirms gandrīz 30 kilometriem – atkal tā pati promenāde, tikai vēl karstāks un vēl grūtāk. Turpmākajos kilometros man pagāja garām 3h TT, kas bija diezgan liels, nepatīkams pārsteigums. Jau ilgu laiku nebiju vēries pulkstenī, par nekādiem tempiem nedomāju, bet ātrums, kādā viņi man panesās garām, bija nesasniedzams. Ticiet man, es mēģināju. Kādus desmit metrus. Nebūs.

Līdz 40. km atzīmei kaut kā klunkurēju, kāds man uzsita uz pleca (tagad es zinu, kā tas ir), dabūju sporta dzērienu izraut cauri nāsīm un izcīnījos ar visiem dēmoniem un domām par izstāšanos, jo, redzot to pēdējo nogāzi uz Narvavägen pirms pieminētās atzīmes, es beidzot pārgāju soļos. Pirmo reizi septiņpadsmit maratonos. Līdz pagriezienam cītīgi nosoļoju un tad atsāku skriet. Vēl divi kilometri ar astīti. Atkal jau pazīstama aleja, mazliet ēnas, slapjš asfalts no daudzajām dušiņām, redzēju arī latviešus, bet vairs nevarēju uzsaukt; pēdējo reizi mani apdzina vegāns, lai jau viņam tiek. Nedzinos pakaļ un mierīgi skrēju uz priekšu, cenšoties saņemties pēdējam goda pusaplim pa stadionu. Tas arī gandrīz izdevās – nezinu, cik daudz es tur atrāvos no zemes, bet mani apdzina tikai viens censonis. Viss.

Smagākā medaļa kaklā – tiešām smaga, kārtīgs metāla klucis, un kamēr visi citi ap mani virzījās pa labi ārā no stadiona patiešām priecājos, ka varu palikt atgūties turpat. Nebrīnīšos, ja izrādīsies, ka paliku pēdējais no elites grupā startējušajiem. Padzēros, pievācu banānu, bet vēl neapēdu, paņēmu maisiņu ar visādiem labumiem, piedāvāto kreklu (smuks) un šļūkāju uz pirmo garderobi no beigām pēc savām mantiņām, lai varētu apziņot mājiniekus, ka esmu dzīvs. Izmakšķerēju telefonu, noņēmu numuru, sametu visus krāmus lielajā maisā, novilku kurpes un zeķes, uzvilku jauno un sauso finišētāja kreklu un gāju apgulties zālienā. Gribējās tieši neko, tikai nedaudz pagulēt. Turpat bija mediķu telts, tā kā varēju neuztraukties, ka tur arī palikšu. Pat nedaudz mākoņi sanāca un, vējam uzpūšot, uznāca drebuļi. Kādu brīdi pagulējis, sapratu, ka kaut kas tomēr īsti nav labi. Uzslējos un ļoti uzmanīgi kustējos uz tuvējo tualeti, pa ceļam paejot garām sacensību direktoram un šķietamajam uzvarētājam, kuram blakus bija milzīga alus glāze. Neizskatījās, ka viņam īpaši garšo, jo tā vēl bija pavisam pilna. Pats es gan vairāk uztraucos, lai nebūtu rindas pie tualetes – nebija. Iemuku iekšā, aiztaisīju durvis, apsēdos un sirsnīgi pavēmu izlietnē kādas četras reizes. Patīkami, ka kuņģis bija tukšs un ārā iznāca tikai šķidrums. Te tev nu bija karstumizturība. Pēc brīža jau biju pietiekami atžirdzis, lai sāktu plānot savu mājupceļu. Izlēmu tomēr nedaudz atsildīties, tāpēc apāvu kājas un paskraidīju turp un šurp. Turpat atsildījās arī Kavauči, un, tā kā pie rokas joprojām bija telefons, tad izmantoju izdevību kopā nobildēties. Pēc manis ap viņu uzreiz saskrēja bariņš autogrāfu tīkotāju, kas arī vēlējās iemūžināt mirkli. Man gan pietika un, savācis mantas, kopā ar lielo finišētāju baru virzījos uz metro. Ne bez grūtībām, beigu beigās tiku atpakaļ savās naktsmājās, kur namatēvs bija uzcepis picu. Ak jā, blakus istabā dzīvoja sieva un vīrs no Itālijas, un viņš arī piedalījās maratonā. Angliski gan viņi nerunāja, taču apskatot manu Garmin laiku, viņa reakcija bija nepārprotama – es šodien biju ātrāks. 3:07:01, starp citu.

9

10

Ir bijis lēnāk. Bet vai ir bijis grūtāk? Jā, un nē. Nevar salīdzināt divus dažādus maratonus, tāpēc laikam jāsaka, ka fiziski šis bija visgrūtākais. Tādu karstumu un tādu reljefu es vēl nebiju piedzīvojis. Saliekot to visu kopā ar neatbilstošu tempu, sanāk kaut kas pavisam nožēlojams. Protams, mana gatavība šādiem kāpumiem un kritumiem arī bija, maigi sakot, nepiemērota. Kalnos skriet ir jātrenējas, es to nedaru, tāpēc arī saņēmu pēc nopelniem. Atgādina citātu no Skyfall: “She sent you after me, knowing you were not ready, knowing you would likely die. Mommy was very bad.

11

Finišētāja labumi+krekls mugurā

Finišētāja labumi + krekls mugurā

Noteikti jāizdara secinājumi un šo visu jāuztver kā labu mācību. No lietām, kas nav atkarīgas no manis – sarūgtināja Garmin precizitāte; gandrīz vesels kilometrs pa virsu ir krietni par daudz maratonam. Atbildīgākā startā tas var iegāzt visu matemātiku. Pirmo reizi ievērojami noberzu kājstarpi. Vazelīns, ko? Citādi, jāpiezemē cerības, jāiegādājas cepurīte un saulesbrilles un jāmācās ar tām skriet. Un biežāk jāapmeklē Dzegužkalns.

Ja šis būtu bijis mans pirmais maratons, tad tas būtu palicis arī pēdējais. Laikapstākļi un trase lika ciest vairāk, kā vajag maratonā, un maratons jau tāpat ir gana grūts. Nedaudz žēl, ka neizdevās vairāk izbaudīt, jo atmosfēra un organizācija bija ļoti augstā līmenī. Bet nekas, varbūt citu gadu. Neizslēdzu iespēju kādreiz šeit atgriezties – noteikti kā tūrists.

Un tā ir nobildēties ar Yuki Kawauchi.

Un tā ir nobildēties ar Yuki Kawauchi.


¹ Ak nē, jūs esat ātrāks par citiem. Jūsu numurs jau ir sagatavots informācijas stendā.
Labi?

² Vai Tu esi elite?

³ Ak vai, Tev jāiet atpakaļ.

Karaliskās 26 jūdzes Edinburgā

1 Pirms

Sestais gadu desmits, pusgadsimts. Skrējējiem parasti tas asociējas arī ar vecuma grupas maiņu vairumā sacensību. Gana cienīgs notikums, kuram prasās pienācīga nosvinēšana. Man atmiņā iz bērnības ataust Vijas Artmanes 50. jubilejas translācija no Dailes teātra. Milzums dežūrsmaidu, glaimu, jocīgas dzejas un vīstošu ziedu klēpju. Nebūs! Es ballēšu citādāk! Kā? Šis jautājums mani sāka vajāt jau pērnajā rudenī. 3. novembrī kaut kur pamanīju iemestu linku par 2018. gada maratoniem. Joka pēc meklētājā ielieku mani interesējošo datumu, kas pie viena izrādās svētdiena, un izlec ap 50 maratonu dažādās pasaules malās. Skatos reāli un meklēju Eiropu. Nedzirdēts Nīderlandē, kaut kāds Vācijā un Edinburgā. Spiežu uz linka un redzu senatnīgu pili zaļā kalnā, skrējēju straumi, tai garām vijoties, un man ir skaidrs, kur es skriešu nākamgad 27. maijā. Tas nekas, ka tobrīd esmu neskrienoša ar fizioterapeites Nr.1 verdiktu, ka, kārtīgi strādājot, mēģināt skriet varētu atsākt aprīlī. Neiroloģe runā par magnētiem un sūta konsultēties pie mugurkaula ķirurga. Bet neba nu savā vecumā es tā uzreiz iešu, kur mani sūta. Atceros, ka trīsciparu Aivaram otrā pilsonība ir Skotijas. Bet varbūt viņš bija Edinburgas goda pilsonis? Rakstu šim īsumā: “Tu taču esi dzēris Alu pēc Edinburgas maratona? Kāda trase, kādas atrakcijas? Tas iekrīt manā jubilejā.” Trīsciparu Aivars, slinks uz rakstīšanu, zibenīgi atzvana un pavēsta: “Biju nolēmis nākamgad tikai Glazgovu – Edinburgu skriet, bet ok – braukšu arī uz maratonu.”

Kopīgs selfijs pirms maratona

Kopīgs selfijs pirms maratona

Tuvojamies startam

Tuvojamies startam

Par šo faktu informēju Lāsmu, bet viņa minstinās. Kā nekā tie datumi pārklājas ar Kolka-Dubulti, kurā plānojusi piedalīties. Tikai pēc 2 minūtēm, uzzinot, ka trase baigi ainaviska, iet uz leju, būs gids, Lāsma gatava braucēja. Sev prātā pieķeksēju, ka man laikam nāksies pievienoties viņai 2019. gada Kolka-Dubulti skrējiensoļojumā.

Artura krēsls miglas aprīts

Artura krēsls miglas aprīts

Jubilārs ir, balles vieta, viesi – arī. Vēl mani plāni jāsaskaņo ar ģimeni – tas gadījumam, ja dzīvesdraugs jau rezervējis Dailes teātri. Neesot. Un mans plāns tiek atbalstīts. Vienīgi mans foršais mazais bērns kaut ko bubina par netaisnību, ka būtu godīgi, ja brauktu visa ģimene, taču, saņemot solījumu atvest skotu končas un Edinburgas magnētiņu, samierinās.

Pienāk decembris, reģistrējamies maratonam, iegādājamies aviobiļetes, rezervējam naktsmājas. Vingroju, nūjoju, joprojām nav skaidrības kad/vai sākšu skriet.

Izskrienam pie jūras

Izskrienam pie jūras

Pa tam lāgam, Divplākšņu gada ballē pa ausu galam sadzirdējusi mūsu plānus, Edinburgas pusmaratona distancei reģistrējusies Gunda. Forši! Tikai saprotam, ka divvietīgā viesnīcas numurā mēs viņu neizmitināsim, bet vienvietīgu un trīsvietīgu viesnīcā pieejamu nav. Nākas ņemt talkā airbnb, un atrodam mājīgu dzīvoklīti netālu no trīsciparu Aivara meitas apartamentiem. Laicīgi noķeram atlaides autobusiem Aberdīna–Edinburga un Edinburga–Aberdīna, un varam no organizatoriskām lietām atslābt un pievērsties treniņiem. Joprojām nūjoju un vingroju. Fizioterapeite Nr.2 ir optimistiski noskaņota un prognozē, ka varētu mēģināt paskriet jau janvāra beigās. Izvelku vidējo un piečuku izskrienu jau 1. janvārī, jo nevaru atturēties no Divplākšņu pēcsvētku koptreniņa skaistā, lietainā ziemas pēcpusdienā. Nebūs! Atslābsti un vingro! Dublis 2 – februāris. Jau labāk, un pa 4 līdz 5 km februārī kopā saskrienu jau 35 km. Cenšos turpināt vingrot. Martā 97 km, cenšos atcerēties, ka vajadzētu vingrot. Aprīļa beigās jau izskrienu pirmo “garo” – 21 km. Ar šo brīdi saprotu, ka Edinburgā līdz finišam tikšu, kaut guļot finiša virzienā, lai gan maratona orgi uzstājīgi atgādina, ka maratons nav pastaiga, un lūdz izvērtēt savu varēšanu. Aprīlī kopā jau 160 km. Vingrot vajadzētu… Maijs pienāk ar diviem garajiem – Ogres smuko lēzeno Buciņu un Aigara maratona pusmaratona distanci, kurā lepni asistēju savam foršajam lielajam bērnam Loreta2000 viņas pirmajā pusmaratonā. Tas mums izdodas smuki nesteidzīgs un vienmērīgs.

Gar jūru

Gar jūru

Nedēļu atpūta ar tikai vienu treniņu – Divplākšņu koptreniņu gar Mārupīti, un klāt sestdiena un ceļā došanās. Pēdējā brīža panika, jo esot strauja laika apstākļu maiņa – Edinburgā solot neticamu karstumu ar +18 grādiem un sauli, tādēļ tiek izmestas garās bikses un garais krekls. AirBaltics nebūs AirBaltics, ja nepakutinās nervus un par stundu un 10 minūtēm neaizkavēs reisu uz Aberdīnu. Bet trīsciparu Aivars visu ir paredzējis un Aberdīnā ieplānojis laika rezervi, pagūstam pat paēst vakariņās skotu brokastis. Mēs vēl nezinām, kādu ietekmi tās atstās uz mūsu gremošanas traktiem maratona rītā. Kāpjam autobusā, kurš, mums piedāvājot vērot skotu ainavas, 3 stundās aizvizina līdz gala mērķim. Pastaiga pa naksnīgo Edinburgu, kurā mutuļo naktsdzīve uz pilnu klapi, līdz nonākam pie mūsu dzīvokļa, kur tiekam Aivara meitas sagaidītas – saņemam dzīvokļa atslēgas – tās viņa jau laicīgi paņēmusi no dzīvokļa saimnieces, un maratona numurus. Iekārtojamies, uzliekam modinātājus un ap vieniem dodamies pie miera. Gundai starts 8:00, mums – 10:00, tādēļ Gunda sāk rosīties jau pirms sešiem. Sāk džinkstēt mesendžeris, jo Latvijā jau 8:00 un tiek sekots līdzi Kolka-Dubulti varoņiem. Jāceļas. Nez kāpēc uz virtuves galda nolikta miskaste, bet vakarā Gunda par to brīnās, jo neatceras. Ārā migla un lietus, izskatās, ka arī grādi ne tuvu nav solītie +18. Saprotam, ka Aberdīnas vakariņās skotu brokastis nevajadzēja ēst. Gunda aizmirsusi želejas, bet pārķert mēs viņu vairs nekur nevaram, sākam saņemt ziņas no “frontes” līnijas, ar svarīgu informāciju: pie kurām tualetēm mazākas rindas, kādā secībā apmeklēt bagāžas furgonus un tualetes, kā ģērbušies vietējie skrējēji utml. Savelkam mugurā visu iespējamo un dodamies trīsciparu Aivara virzienā. Pa ceļam redzam skrējiena Glazgova-Edinburga finiša posmu. Pāris selfiji, un izšķiramies, jo Aivaram cits starta koridors. Nododam mantas, citas procedūras, un stājamies savā melnajā koridorā. Aiz mums vēl esot purpura koridors. Laiks vairs nav tik slapjš, bet lietus plēvi prom nemetu. Atkal pāris selfiji, video, starta šāviens, bet nekas jau nenotiek – paliekam kur esam. Pēc minūtēm 5 sākam kustēt un pēc 20 min jau šķērsojam starta zonu.

Jocīgās slīpās priedes

Jocīgās slīpās priedes

Selfijs ar pili

Selfijs ar pili

Atpakaļ uz šosejas

Atpakaļ uz šosejas

Cits ķer pie sirds, cits stutē sienas, es smaidu. Finišs.

Cits ķer pie sirds, cits stutē sienas, es smaidu. Finišs.

Aiziet! Skriet jau nevar, vien tipināt. Un labi vien ir, jo iela ved līkumā uz leju un kāds džeks uzmauc barjerstabam, jo tai pūlī jau zem kājām neko redzēt nevar. Līdzjutēji, slapja migla, vējš plivina manu lietus plēvi. Lāsma to nometa startā, jo viņai tomēr bija paņēmies līdzi garais krekls. Prātoju, ka Gundai forši – jau droši vien finišā. Gribu ārā no pilsētas! Vēl kāds draisks pagrieziens, Skotu parlamenta ēka, Holyrood pils – Anglijas karalienes viena no vasaras rezidencēm, parciņš, un priekšā paveras dzelteniem krūmiem noaudzis kalns, kuru šobrīd aprijusi migla. Griežam pa labi, bet tur ir reversais posms, un redzu skrējēju straumi, kuri ir krietnu gabalu priekšā. Nedzirdu endomondo, vai tiešām nav vēl kilometrs. Kājas kā no gumijas, spēka nav, bet jābauda taču. Fočēju kalna pakāji, kas apaugusi dzeltenajiem slotzariem (scotch broom), fočēju arī gulbjus dīķī, pa to laiku Lāsma jau gabalā. Neskrienas nu nemaz, bet mierina doma, ka kontrollaiks 6 h 30 min. Kaut kur pametu tomēr lietusplēvi, bet velti, jo drīz klāt jūra, pareizāk sakot Fērtoforda līča dienvidkrasts, un sāļais vējš no Ziemeļjūras mani, zvejniekciemu iezemieti, uzmundrinoši sapurina. Promenāde gar jūras malu. Skaisti, man patīk! Tikai kilometri neiet uz priekšu, arī jūdžu atzīmes neredzu. Dzirdināšanas punkts ar ūdeni, apelsīnu vēl nav. Lustīgi līdzjutēji, muzikanti. Kaut ko filmēju. Tikai 12 km! Joprojām promenāde ar posmiem caur piepilsētas ciematiem. Man patīk trase! Bet sāk prasīties apelsīnus. Nesaprotu, kur varētu būt Lāsma – priekšā vai aizmugurē. Un vai drīz jau nav jābūt finiša vietai, kur varbūt varētu būt Gunda? Dzirdu: “Gud džob Latvia!” Tas tā kā man? Bet man uz krekla taču arī vārds rakstīts! Ak, šie jau ar tie jocīgie, kas nezin, ka vārds Santa ir pavisam normāls sieviešu vārds Latvijā. Dzirdināšanas punkts, ūdens, High5 želejas. Es nesaprotu – vai tiešām tik sarežģīti 7 tūkstošiem maratonistu nodrošināt apelsīnus? Man nevajag tik daudz to ūdeni aukstā laikā, kurš piedevām vēl ir pudelītēs. Tāpat nevaru izdzert un metu zemē. Želejas gan ņemu un lieku jostas somiņā, jo atceros, ka trīsciparnieks šīs lieto. Pie WC būdiņām rindas. Blakus krūmi ar ekskluzīvu skatu uz jūru, kur rindas nav, tur tupošās dāmas smaida un sveicinās. Atgriežos trasē, un endo ar mani beidzot runā – esot pusīte, noskrieta bez apelsīniem. Rēķinu, ka varētu būt kādi 7-8 km uz priekšu vēl jāskrien līdz apgriešanās vietai. Domāju ar’ nākamo km pastaigāt. Pēc km staigāšanu pārceļu vēl par kilometru, un tā līdz 28.-tajam kilometram. Pamanu, ka tālumā, iespējams, ir apgriešanās vieta. Tas spārno, taču tikai mirāža – ceļš aizvirzās no promenādes un ieiet mežā. Maratons laikam nav man. Tam ir jāgatavojas. Šo savu septīto asfaltnieku piebeigšu, un tad miers, Zaķis Stirnu bukā. Nevarētu teikt, ka ir baigi grūti, ir forši – atmosfēra, skati, līdzjutēji, vienkārši negribas pūlēties, nav spēka. Par maz miega, vakardienas skotu brokastis…  Fotografēju, filmēju. Pretī skrien trīsciparu Aivars. Laimīgais, ātrāk tiks pie Alus! Laiks skaidrojas, un drīz tiešām apgriešanās vieta. Tad caur mauzolejveidīgu būvi jāieskrien dīvainā cilpā, kura sākas caur dīvainu parku ar slīpām priedēm. Tādas pāris nedēļas atpakaļ redzēju sapnī – sapnī es gāju pārgājienā kopā ar Mārtiņu F. Tā laikam zīme, ka jāpāriet pārgājiena režīmā, ja nedod apelsīnus. Pļava ar pili kā no pasaku filmas, un 18 jūdžu atzīme. Selfijs ar pili, parks, lauku ceļš, govju ganāmpulki, vietējā miesta pensīšu lauku kapella – šķībs gan meldiņš, gan vecīši, bet tik sirsnīgi! Apvidus kā no seriāla “Midsommeras slepkavības”. Trase izgriežas atpakaļ uz šosejas, kur mēģinu brīžam paskriet. Hmm, jā, kādēļ gan nepaskriet? 34. kilometrā parādās saule. Rēķinu, ka ja tipinu ar vismaz 7 min/km, tad finišētu zem 5h. Dzeršanas punkts, un pilna zeme ar apelsīnu mizām, bet uz galda tikai ūdens. Ēdiet paši savus apelsīnus! Varu skriet arī bez tiem. Un saulei nav ne vainas, ja vējš mugurā pūš. Ēdu līdzjutēju dāvātās želejkončas un tīri labi slalomā virzos uz priekšu, apdzenot daudzus staigātājus un lēnākus tipinātājus. Ja statistika nemelo, tad pēdējos piecos km esmu apsteigusi 364 dalībniekus, bet mani – tikai 30. Būtu apelsīni, statistika būtu vēl labāka. Kad pēc maniem un endo aprēķiniem jābūt finišam un esmu jau iefilmējusi finišā ieskriešanas monologu, parādās draisks pagrieziens pa kreisi un pa dīvainām metāla plāksnēm jāveic vēl 300 metri.

Finišētāja komplektiņš

Finišētāja komplektiņš

Finišā ieskrienu, ķimerējoties telefonā – mans laiks ir ap 4 h 55 min (čipa laiks 4:54:33). Tas “mazliet” atpaliek no pērngad Rīgā izskrietā PB par 45 minūtēm, bet esmu laimīga kā zilonis un vai plīstu aiz lepnuma. Ballīte izdevusies, un mans septītais un vislēnākais maratons pieveikts! Nekādi puķu kalni un rasola bļodas šīs sajūtas neatsver. Pirmais selfijs finišā un ignore štata fotogrāfiem. Mareka te nav, nav ko iespringt. Tās maksas bildes tāpat nepirkšu, jo labi zinu, kā tajās izskatos – liekas, ka esmu žilbinoši smaidījusi kā “Kluba” vākam, bet rezultāts… Dodos pēc medaļas un saņemu vēl gaumīgu piemiņas lietiņu kārbu (forši, varēšu beidzot salikt vienuviet pērlītes un aizdares!), kurā ir finišētāja krekls, folija sega, dzēriena koncentrāts un sildošas un atvēsinošas ziedes paraudziņi. Staipos, padzeros, selfijs, krekla maiņa uz mazāku – šiem nav sieviešu modeļu, bet džeku L man paliels. Sagaidu Lāsmu, un mūs meklē jau labi atpūtusies Gunda. Operatīvi no furgoniem savācam somas, brīvprātīgie skotu mēlē kaut ko čivina par Rīgu, jo esam paņēmušas Aigara aizpērnā maratona mugursomas, un dodamies baudīt Lienes sarūpēto pikniku turpat stadiona zālājā.

Pikniks finišā

Pikniks finišā

Kā man garšo Alus! Kurš būs mans nākamais maratons? Vakarā no meitenēm saņemu simbolisku dāvanu karti dalībai kādā Eiropas dienvidu gala maratonā pēc manas izvēles. Super, tur noteikti jābūt apelsīniem! Bet ziniet, dāmas, būs jābrauc ar mani!

pils fonā

pils fonā

Vakarā dodamies uz kino – Wetherspoon tīkla bāru, kurš izvietots kinoteātra telpās. Bārs pārpildīts gan ar maratonistiem, gan parastiem cilvēkiem, bet vienu brīvu sešvietīgu galdiņu tomēr atrodam. Aivaram mūs neizdodas iepazīstināt ar skotu nacionālo ēdienu hagis (haggis), jo tas ir izbeidzies, tādēļ izvēlamies sev ierastāku maltīti. Un Alu, kurš šeit ir iespaidīgā izvēlē, un to pirms pasūtīšanas var palūgt pagaršot.

Mūs gaida Artura krēsla virsotne

Mūs gaida Artura krēsla virsotne

Pirmdiena ataust miglaina, bet, kamēr baudām brokastis mājīgajā virtuvītē, migla lēnām izzūd, no tās izlien netālais stadions, kalni, parādās saule. Dodamies apskatīt Edinburgas pili, kas vienlaikus bijusi gan cietoksnis, gan karaliskā rezidence, un ir celta uz neaktīva vulkāna. Izejam Karalisko jūdzi (Royal Mile), papusdienojam kādā taizemiešu ēstuvē un pieņemam lēmumu Artura krēslā (Arthur Seat) kāpt šodien, nevis rīt ar mugursomām pirms autobusa. Baudām skatus un dodamies iekarot virsotni. Skaisti! Edinburga pie kājām. Atdzīvojas arī Lāsma.

Ceļā uz virsotni

Ceļā uz virsotni

Pastaiga cauri pilsētai ar kāju pūtināšanu un padzeršanos kārtējā Wetherspoon iestādījumā – šoreiz bankā. Šodien kājām pieveikts 21 km ar labiem augstuma metriem. Vakariņas gatavojam mājās un, malkojot baltvīnu, raugāmies, kā migla no Ziemeļjūras atkal pamazām “aprij” pilsētu.

Artura krēsla virsotnē

Artura krēsla virsotnē

Atpūtinam kājās un padzeramies

Atpūtinām kājās un padzeramies

Pašā vakarā ar Gundu, kā praktiskās latvietes, nolemjam izmazgāt sporta drēbes, ja reiz dzīvoklī pieejama veļas mašīna ar sporta režīmu. Viss labi līdz brīdim, kad jāņem veļa laukā – durtiņas nav atveramas. Izpētām instrukciju un saprotam, ka ar child lock opciju tam nebūs nekāda sakara. Gunda palaiž skalošanu – cikls beidzas, bet atkal nekā. Vēlreiz skalošana, un beidzot Gundai izdodas atvērt durtiņas un tiekam pie savām labi izskalotajām sporta drēbēm. Mašīna ar super smart funkciju – pati laikam saprot pēc drēbju piesvīšanas pakāpes, cik skalošanas cikli vajadzīgi.

Miglainā otrdiena

Miglainā otrdiena

Mājās došanās rīts ataust viegli lietains un miglains. Šodien doties uz Artura krēslu nebūtu jēgas, tādēļ labi, ka tur pabijām vakar. Atstājam suvenīrus dzīvokļa saimnieces Klēras meitiņai, kura skolā raksta projekta darbu par Latviju, un dodamies tikties ar trīsciparu Aivaru. Nolemjam nedoties uz atlikušo apskates objektu Calton hill, jo arī tas ir miglā tīts, kā visa pilsēta. Pa ceļam 15 minūtes (35 min pēc Skotijas laika) pavadām Primarkā, jo Aivaram vajag nopirkt suvenīrus. Ar Gundu atceramies, ka mūsu jaunākās – oranžās bumbas dīdītājas – drīz dosies uz vasaras sporta nometnēm, un steidzam iepirkt topiņus, krekliņus un šortus. Atpūtinām kājas un padzeramies Wetherspoon grāmatnīcā pie Vaverlī stacijas, un tad vēl neliels gājiens līdz autoostai. Autobuss drīz tiek padots, iekārtojamies otrajā stāvā, lai baudītu Skotijas ainavas, cerībā, ka migla reiz izklīdīs, kas drīz arī notiek. Mūsu gids ir uzdevuma augstumos un mūs iepazīstina arī ar ceļā redzamajiem ievērības cienīgajiem objektiem un vēsturiskajiem faktiem. Aberdīna. Pārpildīta lidosta. Pēdējie suvenīri, un dodamies mājās.

Wetherspoon grāmatnīca pie Vaverlī stacijas

Wetherspoon grāmatnīca pie Vaverlī stacijas

Atkal mājās

Atkal mājās

Uz redzīti, foršā, zaļā, kalnainā, miglainā Skotija! Ko tur tas trīsciparu Aivars stāstīja par Lohnesa ezera maratonu un Glazgovas-Edinburgas kanāla skrējienu?

Sveicināts, svešiniek!

Ar Maratonu iepriekš personīgi nebiju pazīstama, kaut vairākas reizes biju skrējusi pa kopīgu asfaltu vai bruģi. Un tas dīvainais spīdums acīs skrējējiem, kuri bija skrējuši maratonu – tas likās tik neizprotams, it kā viņi zinātu ko tādu, kas citiem nav saprotams. It kā maratonu noskrējušie būtu kādā īpašā biedrībā. Man tas jānoskaidro! Tā kā Maratons mani vajā jau otro gadu, ļaušos tam!

Agri no rīta dodos uz mantu glabātuvi, ar lepnumu nesdama somu ar sarkanajām aukliņām. Soma tik pilna, ka liekas, ka dodos trīs dienu pārgājienā. Nepieciešamo lietu sarakstā ir lūpu krāsa, šķēres, ķemme, nagu vīlīte, želejas… Viss, kas neietilpst jostas somā, pārceļo uz caurspīdīgo somu. Viss, kas neietilpst mugursomā, paliek mājās.

Pēc somas nodošanas pārņem kaut kāds īpašs satraukums. Ieraugu pazīstamu skrējēju, un katliņš sāk iet pāri. Asaras birst kā pupas. Zanda mani apskauj, un es bimbāju vēl trakāk. Mareks, protams, ir visur, un manas asaras tiek iemūžinātas. Viņš prasa, kas noticis. Jāraud esot pēc maratona, nevis pirms. Es saku, ka gribu un raudu!

Tad fotografēšanās, tualetes būdiņu uzlaušana un starta koridors. Hiēna tik nosaka, lai es necīnoties ar Maratonu, vienalga zaudēšot. Vajagot tikai ļauties. Vēl viena asara, un aiziet! Pulkstenī esmu uzlikusi “pašreizējo ātrumu”, jo galvenais, lai kārtējo reizi eiforijā nepārķeru startu. Izvēlos kādu skrējēju par savu tempa turētāju un skrienu tik. Viss pa mierīgo. Malciņš ūdens, un prom uz Vanšu tiltu, kur jāapdzen jau pirmie staigātāji. Redz, ūdens punkti esot par retu. Kur nu vēl biežāk! Gaidu, kad Maratons sāks ar mani runāt, bet šis klusē. Nekas neliekas citādāk. Ķīpsala, tilts, Ilzīte un tautasdziesma. Skanot mūzikai, sajūtu dīvainu tirpoņu pa visu muguru, kas aiziet līdz smadzenēm. Jā, tautasdziesma ir manējā! Skaistas meitenes un puiši. Patriotisms pārņem mani. Skrienas tik viegli, ka visu laiku sevi jāpiebremzē, jo priekšā vēl tāls gabals. Un tad koru mūzika. Tās vibrācijas mani pārņem no pašiem papēžiem, un tirpiņas aiziet līdz smadzenēm. Aukstums paliek manā galvā, jo cepurīte kā aukstumsoma neļauj tam iet pa gaisu. Vienu brīdi pat pārbīstos, ka tās varbūt ir kaut kādas veselības problēmas, bet nē, viss ir kārtībā. O! Karavīri ar karogiem! Latvijas karogs pats pēdējais. Tam pieskaros ar pirkstu galiņiem, un atkal acīs sariešas asaras. Kas tad nu par mīkstčaulīti? Paskatos uz savu tempu – nu, neesmu nekāda mīkstčaulīte! 5:30! Meitenīt, nobremzē, neesi nekāda meitenīte! Liekas, ka tie ir vieglākie 12km manā mūžā. Nogurums nekāds, tikai prieks un saviļņojums. Maraton, nu pasaki tak man kaut ko! Cik kilometru tad maratonā skaitās “nepārķert startu”? Maratons klusē.

Uz dambja Maratons pēkšņi sāk ar mani runāt un pasaka, ka tai trīslitru burkai ar tomātu sulu vakar man nevajadzēja pieskarties. Zilajā būdiņā pazaudēju kādu puskilometru, un man atkal jānoķer savs izraudzītais tempa turētājs. Tas nav grūti, un esmu jau viņam garām. Nevar būt, ka viss būs tik viegli! Pēkšņi uz Salu tilta skatos – kas tad tas? Ieraugu, ka man pa priekšu skrienu es pati! Noskrien krekliņš, balta cepurīte…  18km tak nav tik daudz, lai mans ezotēriskais ķermenis atdalītos no manas miesas! Fū! Paldies dievam, tā neesmu es! Man tak nav garo zeķu!

Finiša zonai cauri izskrienu viegli, saņemu uzmundrinājumus no finišētājiem, un dodos otrajā aplī. Uznāk tāda dīvaina sajūta. Nogurums un šaubas ir klāt. Nu, svešiniek Maraton, pasaki man kaut ko labu! Vai es to vispār varēšu? “Nekas man tev nav jāsaka, tu vēl neko neesi paveikusi!” Sākotnēji biju domājusi otro apli staigāt, bet tik traki jau nav! Atpūšos, želejas rijot, un ūdens punktos, lai neaizrītos. Sāk sāpēt mugura, ierauju Ibumetīnu. Aha, Maratons ar mani runā: “Pārāk maz esi vingrojusi! Ar skriešanu vien nepietiek!” Tālāk Skanstes iela, ar kuru visi mani biedējuši. Man tā patīk, jo reversajā posmā varu labi ieraudzīt pazīstamas sejas. Varu sniegt un saņemt uzmundrinājumus no visiem. Visi tempa turētāji ir lieliski! Viņu ir tik daudz un ik pa gabaliņam! It kā neskrienu kopā ne ar vieniem, bet ir sajūta, ka esmu kopā ar visiem. Sveicinoties un gavilējot klāt solītais enerģijas punkts, kurā visa enerģija izbeigusies. Labi, ka pašai bija līdzi puskilo želeju. Ūdens gan ir papilnam, un veldzējos. Nekādus kilometrus nejūtu, jo prāts ir aizņemts ar citu skrējēju vērošanu. Šajā posmā esam gana izretojušies, tādēļ saņemu nedalītu uzmanību no dīdžejiem. Pa brītiņam gan atslābinos un pāreju soļos, bet ne uz ilgu laiku. Ja kāds priekšā arī staigā, sagribas to nokost.

Atkal tuvojas Vanšu tilts, un saņemu atbalstu no saviem Divplākšņiem. Tas mani paceļ spārnos! Uzmundrinājums no vīra, palikusi Ķīpsala. Te nu Maratons atkal sāk ar mani runāt: “Nekādi plānā galdiņa urbēji te netika aicināti!” Želeja, ūdens, apelsīns… Āāā! Kož lūpās, kaut nomazgāju muti ar ūdeni. Tā mutes košana jau nevarētu būt tā “siena”! Atceros, ka savā nepieciešamajā minimumā atstāju lūpu krāsu. Uzkrāsoju lūpas, un atkal esmu dzīva. 35. kilometrā esmu ja ne ātra, tad vismaz smuka! Tagad kilometrus skaitīšu, cik palikuši. Tie ir tikai septiņi. Neliels treniņš. To taču es mierīgi varu!

Atkal Divplākšņi, kuri dvēseli paceļ spārnos, bet kājas negrib klausīt prātam. Santa paziņo, ka 5h baloni esot 5 minūtes aiz manis. Lai nekādā gadījumā tos nelaižot sev tuvāk! Tāda doma man nebija ienākusi prātā, jo visu laiku redzēju, kā tie man tuvojas. Bet forši gan būtu, ja tā varētu. Manas kājas gan to negrib. Divi soļi ejot, un Maratons sāk kaitināt: “Tā tie 5h baloni tevi noķers! Noķers!” Pēdējā dzeršanas punktā pat neapstājos, lai netērētu laiku. Grūti. Tā laikam tā siena. Dejotāji “saka”, ka tā nav nekāda siena, atkal saņemos. Saņemu uzmundrinājumu no Didža. Nevaru vairs, bet palikuši tikai kādi 3 kilometri. Tas taču ir nieks! Svešiniek Maraton, pasaki taču man, ka es to varu! “Tu gribi, lai es apvainojos? Mēs vairs neesam nekādi svešinieki! Mēs esam vienā komandā! Skrien tik!” Pēkšņi Maratons sāk stāstīt par vēja virzienu un pāris pēdējiem kilometriem, kuri būs pa vējam. Lai turpinot skriet savā ritmā. Balss izmainījusies. Tas tak nav Maratons, tas ir Uģis! Saņemos. Tūlīt būs koristi, bet viņiem pārtraukums starp dziesmām. Kāda vilšanās… Bet tad viņi visi sāk aplaudēt vienā ritmā un liekas, ka vibrē viss gaiss. Uzmetas zosāda, un atkal aukstuma vilnis aiziet līdz smadzenēm un tur arī paliek līdz pat finišam. Karogi, dejotāji, bruģis… Nez, kur ir tie 5h baloni? Svešu cilvēku atzinīgi uzmundrinājumi. Vairs neiešu ne soli, staigāšu finišā! Bet ir sajūta, ka skrienu uz vietas. Galvā kaut kāds kosmoss, bet finišs tuvojas. Jā, es to izdarīju! Tagad zinu, no kā tiem maratonistiem acis spīd!

Maratons saka, ka tagad varu bimbāt, un fotografē mani. Nē, neraudāšu! Un tas nemaz nav Maratons, bet Mareks!

Roze, medaļa, duša, čilliņš, sarunas… Jā, tagad es saprotu, par ko tās ir!

Maratons solījās pie manis piekāpt pēc pāris mēnešiem Nagu fejas izskatā – pēc nodevām.

Enerģijas uzkrāšana

1

UZTURS GARO DISTANČU SKRĒJĒJIEM

Garo distanču skriešana ir viens no grūtākajiem izturības sporta veidiem. Slodzes laikā ir liels enerģijas patēriņš, kas prasa savlaicīgu sagatavošanos un rezervju uzkrāšanu. Īpaša uzmanība ir jāpievērš šķidruma uzņemšanai, kā arī glikogēna (enerģijas avots) rezervju veidošanai muskuļos. Sagatavošanās periodā šķidrums ir jāuzņem regulāri, īpaši pirmsstarta dienās pat tad, ja negribas dzert. Trīs dienas pirms sacensībām un sacensību rītā skrējēji liek akcentu uz uzturu ar augstu ogļhidrātu līmeni, tai skaitā salikto ogļhidrātu uzņemšanu. Lasīt tālāk.