Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Sveicināts, svešiniek!

Ar Maratonu iepriekš personīgi nebiju pazīstama, kaut vairākas reizes biju skrējusi pa kopīgu asfaltu vai bruģi. Un tas dīvainais spīdums acīs skrējējiem, kuri bija skrējuši maratonu – tas likās tik neizprotams, it kā viņi zinātu ko tādu, kas citiem nav saprotams. It kā maratonu noskrējušie būtu kādā īpašā biedrībā. Man tas jānoskaidro! Tā kā Maratons mani vajā jau otro gadu, ļaušos tam!

Agri no rīta dodos uz mantu glabātuvi, ar lepnumu nesdama somu ar sarkanajām aukliņām. Soma tik pilna, ka liekas, ka dodos trīs dienu pārgājienā. Nepieciešamo lietu sarakstā ir lūpu krāsa, šķēres, ķemme, nagu vīlīte, želejas… Viss, kas neietilpst jostas somā, pārceļo uz caurspīdīgo somu. Viss, kas neietilpst mugursomā, paliek mājās.

Pēc somas nodošanas pārņem kaut kāds īpašs satraukums. Ieraugu pazīstamu skrējēju, un katliņš sāk iet pāri. Asaras birst kā pupas. Zanda mani apskauj, un es bimbāju vēl trakāk. Mareks, protams, ir visur, un manas asaras tiek iemūžinātas. Viņš prasa, kas noticis. Jāraud esot pēc maratona, nevis pirms. Es saku, ka gribu un raudu!

Tad fotografēšanās, tualetes būdiņu uzlaušana un starta koridors. Hiēna tik nosaka, lai es necīnoties ar Maratonu, vienalga zaudēšot. Vajagot tikai ļauties. Vēl viena asara, un aiziet! Pulkstenī esmu uzlikusi “pašreizējo ātrumu”, jo galvenais, lai kārtējo reizi eiforijā nepārķeru startu. Izvēlos kādu skrējēju par savu tempa turētāju un skrienu tik. Viss pa mierīgo. Malciņš ūdens, un prom uz Vanšu tiltu, kur jāapdzen jau pirmie staigātāji. Redz, ūdens punkti esot par retu. Kur nu vēl biežāk! Gaidu, kad Maratons sāks ar mani runāt, bet šis klusē. Nekas neliekas citādāk. Ķīpsala, tilts, Ilzīte un tautasdziesma. Skanot mūzikai, sajūtu dīvainu tirpoņu pa visu muguru, kas aiziet līdz smadzenēm. Jā, tautasdziesma ir manējā! Skaistas meitenes un puiši. Patriotisms pārņem mani. Skrienas tik viegli, ka visu laiku sevi jāpiebremzē, jo priekšā vēl tāls gabals. Un tad koru mūzika. Tās vibrācijas mani pārņem no pašiem papēžiem, un tirpiņas aiziet līdz smadzenēm. Aukstums paliek manā galvā, jo cepurīte kā aukstumsoma neļauj tam iet pa gaisu. Vienu brīdi pat pārbīstos, ka tās varbūt ir kaut kādas veselības problēmas, bet nē, viss ir kārtībā. O! Karavīri ar karogiem! Latvijas karogs pats pēdējais. Tam pieskaros ar pirkstu galiņiem, un atkal acīs sariešas asaras. Kas tad nu par mīkstčaulīti? Paskatos uz savu tempu – nu, neesmu nekāda mīkstčaulīte! 5:30! Meitenīt, nobremzē, neesi nekāda meitenīte! Liekas, ka tie ir vieglākie 12km manā mūžā. Nogurums nekāds, tikai prieks un saviļņojums. Maraton, nu pasaki tak man kaut ko! Cik kilometru tad maratonā skaitās “nepārķert startu”? Maratons klusē.

Uz dambja Maratons pēkšņi sāk ar mani runāt un pasaka, ka tai trīslitru burkai ar tomātu sulu vakar man nevajadzēja pieskarties. Zilajā būdiņā pazaudēju kādu puskilometru, un man atkal jānoķer savs izraudzītais tempa turētājs. Tas nav grūti, un esmu jau viņam garām. Nevar būt, ka viss būs tik viegli! Pēkšņi uz Salu tilta skatos – kas tad tas? Ieraugu, ka man pa priekšu skrienu es pati! Noskrien krekliņš, balta cepurīte…  18km tak nav tik daudz, lai mans ezotēriskais ķermenis atdalītos no manas miesas! Fū! Paldies dievam, tā neesmu es! Man tak nav garo zeķu!

Finiša zonai cauri izskrienu viegli, saņemu uzmundrinājumus no finišētājiem, un dodos otrajā aplī. Uznāk tāda dīvaina sajūta. Nogurums un šaubas ir klāt. Nu, svešiniek Maraton, pasaki man kaut ko labu! Vai es to vispār varēšu? “Nekas man tev nav jāsaka, tu vēl neko neesi paveikusi!” Sākotnēji biju domājusi otro apli staigāt, bet tik traki jau nav! Atpūšos, želejas rijot, un ūdens punktos, lai neaizrītos. Sāk sāpēt mugura, ierauju Ibumetīnu. Aha, Maratons ar mani runā: “Pārāk maz esi vingrojusi! Ar skriešanu vien nepietiek!” Tālāk Skanstes iela, ar kuru visi mani biedējuši. Man tā patīk, jo reversajā posmā varu labi ieraudzīt pazīstamas sejas. Varu sniegt un saņemt uzmundrinājumus no visiem. Visi tempa turētāji ir lieliski! Viņu ir tik daudz un ik pa gabaliņam! It kā neskrienu kopā ne ar vieniem, bet ir sajūta, ka esmu kopā ar visiem. Sveicinoties un gavilējot klāt solītais enerģijas punkts, kurā visa enerģija izbeigusies. Labi, ka pašai bija līdzi puskilo želeju. Ūdens gan ir papilnam, un veldzējos. Nekādus kilometrus nejūtu, jo prāts ir aizņemts ar citu skrējēju vērošanu. Šajā posmā esam gana izretojušies, tādēļ saņemu nedalītu uzmanību no dīdžejiem. Pa brītiņam gan atslābinos un pāreju soļos, bet ne uz ilgu laiku. Ja kāds priekšā arī staigā, sagribas to nokost.

Atkal tuvojas Vanšu tilts, un saņemu atbalstu no saviem Divplākšņiem. Tas mani paceļ spārnos! Uzmundrinājums no vīra, palikusi Ķīpsala. Te nu Maratons atkal sāk ar mani runāt: “Nekādi plānā galdiņa urbēji te netika aicināti!” Želeja, ūdens, apelsīns… Āāā! Kož lūpās, kaut nomazgāju muti ar ūdeni. Tā mutes košana jau nevarētu būt tā “siena”! Atceros, ka savā nepieciešamajā minimumā atstāju lūpu krāsu. Uzkrāsoju lūpas, un atkal esmu dzīva. 35. kilometrā esmu ja ne ātra, tad vismaz smuka! Tagad kilometrus skaitīšu, cik palikuši. Tie ir tikai septiņi. Neliels treniņš. To taču es mierīgi varu!

Atkal Divplākšņi, kuri dvēseli paceļ spārnos, bet kājas negrib klausīt prātam. Santa paziņo, ka 5h baloni esot 5 minūtes aiz manis. Lai nekādā gadījumā tos nelaižot sev tuvāk! Tāda doma man nebija ienākusi prātā, jo visu laiku redzēju, kā tie man tuvojas. Bet forši gan būtu, ja tā varētu. Manas kājas gan to negrib. Divi soļi ejot, un Maratons sāk kaitināt: “Tā tie 5h baloni tevi noķers! Noķers!” Pēdējā dzeršanas punktā pat neapstājos, lai netērētu laiku. Grūti. Tā laikam tā siena. Dejotāji “saka”, ka tā nav nekāda siena, atkal saņemos. Saņemu uzmundrinājumu no Didža. Nevaru vairs, bet palikuši tikai kādi 3 kilometri. Tas taču ir nieks! Svešiniek Maraton, pasaki taču man, ka es to varu! “Tu gribi, lai es apvainojos? Mēs vairs neesam nekādi svešinieki! Mēs esam vienā komandā! Skrien tik!” Pēkšņi Maratons sāk stāstīt par vēja virzienu un pāris pēdējiem kilometriem, kuri būs pa vējam. Lai turpinot skriet savā ritmā. Balss izmainījusies. Tas tak nav Maratons, tas ir Uģis! Saņemos. Tūlīt būs koristi, bet viņiem pārtraukums starp dziesmām. Kāda vilšanās… Bet tad viņi visi sāk aplaudēt vienā ritmā un liekas, ka vibrē viss gaiss. Uzmetas zosāda, un atkal aukstuma vilnis aiziet līdz smadzenēm un tur arī paliek līdz pat finišam. Karogi, dejotāji, bruģis… Nez, kur ir tie 5h baloni? Svešu cilvēku atzinīgi uzmundrinājumi. Vairs neiešu ne soli, staigāšu finišā! Bet ir sajūta, ka skrienu uz vietas. Galvā kaut kāds kosmoss, bet finišs tuvojas. Jā, es to izdarīju! Tagad zinu, no kā tiem maratonistiem acis spīd!

Maratons saka, ka tagad varu bimbāt, un fotografē mani. Nē, neraudāšu! Un tas nemaz nav Maratons, bet Mareks!

Roze, medaļa, duša, čilliņš, sarunas… Jā, tagad es saprotu, par ko tās ir!

Maratons solījās pie manis piekāpt pēc pāris mēnešiem Nagu fejas izskatā – pēc nodevām.

Enerģijas uzkrāšana

1

UZTURS GARO DISTANČU SKRĒJĒJIEM

Garo distanču skriešana ir viens no grūtākajiem izturības sporta veidiem. Slodzes laikā ir liels enerģijas patēriņš, kas prasa savlaicīgu sagatavošanos un rezervju uzkrāšanu. Īpaša uzmanība ir jāpievērš šķidruma uzņemšanai, kā arī glikogēna (enerģijas avots) rezervju veidošanai muskuļos. Sagatavošanās periodā šķidrums ir jāuzņem regulāri, īpaši pirmsstarta dienās pat tad, ja negribas dzert. Trīs dienas pirms sacensībām un sacensību rītā skrējēji liek akcentu uz uzturu ar augstu ogļhidrātu līmeni, tai skaitā salikto ogļhidrātu uzņemšanu. Lasīt tālāk.

Bēgot no sala uz salām caur salu. Arī par skriešanu.

Pirms 4 vai 5 gadiem Rīgā nokļuvu uz stāstu vakaru par “Strādā un ceļo” (Working holiday) vīzu uz Jaunzēlandi, Kanādu un Austrāliju.

Kanāda jau no bērnības ir bijusi mana sapņu valsts, lielākoties pateicoties mammas draudzenei – mūsu kaimiņienei, kura bija pārvākusies tur uz dzīvi un vismaz 2 reizes gadā sūtīja mums dažādas mantas un labumus no okeāna otras puses. Tā tiku pie saviem pirmajiem NIKE apaviem, kuri vairāk gan bija paredzēti ziemai un man bija pāris izmērus par lielu, bet es vairākus gadus tos lepni vilku uz basketbola treniņiem. Tā nu šie apavi, tagad vairs tikai atmiņa par tiem, visus šos gadus man ir kā garantija, ka Kanāda ir fantastiska valsts. Tagad, protams, par Kanādu ir vairāk informācijas, bet tā joprojām iekļaujas manā valstu TOP3, uz kuru gribētu aizbraukt. 

Neilgi pēc tam Jelgavā, Trīsvienības baznīcas tornī nokļuvu uz līdzīgu pasākumu tieši par Jaunzēlandi. Doma, ka varētu aizbraukt uz Jaunzēlandi, bija vēl pirms tā, un sāku lēnām ievākt informāciju. Kāpēc? Īsti pat neatceros, vilinoši bija tas, ka tālāk no Latvijas nav kur. Iepazīšanās ar Eviju pabīdīja aizbraukšanas datumu par 2 gadiem, Evijai bija jāpabeidz augstskola. Taču šie nepilni 2 gadi bija tieši laikā, lai visu saplānotu un realizētu. Vislabākais šajā visā bija tas, ka Evija piekrita doties prom uz nenoteiktu laiku.

Working Holiday vīza  –  Latvijā katru gadu februāra pēdējā nedēļā ir iespēja pieteikties šai vīzai. Latvijai ir 100 kvotas, kas nozīmē, ka katru gadu šo iespēju var izmantot tikai 100 cilvēki. Pirms pāris gadiem kvotas palika pāri, mūsu gadā kvotas beidzās pēc 3 mēnešiem, šogad pēc 5 stundām kvotas bija beigušās. Pietiekšanās (~140 euro), plaušu rentgens (jo Latvija ir augsta riska tuberkulozes zonā), Jaunzēlandes apstiprināts ārsts (~65 euro) un bijām ieguvuši vīzas. Vīza ir derīga gadu, tātad ir dots gads, lai aizbrauktu. No iebraukšanas brīža valstī vari šeit atrasties gadu. Šī gada laikā vari strādāt vai nestrādāt, bet, ja strādā, tad noteikums ir – ne ilgāk par 3 mēnešiem pie viena darba devēja. Uz Kanādu un Austrāliju noteikumi ir citādāki.

Soli pa solim gatavojāmies. Evija pabeidza augstskolu, mēs pabeidzām remontu dzīvoklī, dzīvokli izīrējām, kaķus aizdevām Evijas vecākiem (viņi tur ir ļoti laimīgi), sarīkojām foršu (cerams) atvadu ballīti un aizbraucām uz…Angliju, Svindonu (Swindon). Uz Angliju aizbraucām dzīvot pie manas mammas un viņas partnera Pola. Tā kā vīzas bijām ieguvuši martā (2017), tad nolēmām pusgadu no septembra līdz martam (2018) padzīvot Anglijā, iekrāt naudu un apskatīt nedaudz no Lielbritānijas. Lai pilnībā atbilstu vīzas nosacījumiem, mums katram vajadzēja būt pietiekamiem līdzekļiem ‘izdzīvošanai un aizbraukšanai’ — 4400 NZ dolāriem jeb ~2400 euro. Ļoti reti lidostā tiek pajautāts pierādījums, ka šī summa ir, taču drošāk bija doties, zinot, ka viss kārtībā (mums neko nejautāja).

Evija Anglijā strādāja COSTA Coffee par baristu (kafijas guru). Viņai ļoti patika gan darbs, gan kolēģi, un mājās nāca priecīga. Priecīga vai sadzērusies kafiju, jo starpības šiem diviem stāvokļiem nav. Jāpiemin, ka viņa kafiju nedzer (parasti). Es strādāju uzņēmumā, kurš ražoja vienu detaļu NISSAN mašīnām — vāciņu, zem kura slēpās mašīnas lādētāja kontakts. 6 no 12 maniem kolēģiem Anglijas uzņēmumā bija brazīlieši, 2 bija japāņi, 2  poļi, 1  itālis, 1  no Latvijas. Vēl 4 kolēģi aizgāja dienas vidū vai pēc nostrādātām 2 stundām, nevienam neko nepasakot. Darbs nebija grūts, bet garlaicīgs. Mēs abi pamanījām milzīgas darba kultūras (un samaksas) atšķirības. Tas, par ko mums maksāja, ar Latviju salīdzinot – lielu naudu, brīžiem šķita smieklīgi. Kā kārtīgs latvietis domāju, ka, jo vairāk maksā, jo smagāk (cītīgāk) jāstrādā un, ja slinkosi, tad atlaidīs (šis mums ir gēnos), bet šis nebija tas gadījums. Slinkot un čīkstēt par 1500 € mēnesī, ir pavisam reāli, nesaku, ka tā ir visur, bet šis bija tas gadījums. Bet, ja izrādi interesi par to, ko dari, gribi mācīties un apgūt, tas tiek novērtēts. Diezgan ātri saņēmām piedāvājumus pilna laika līgumiem un arī paaugstinājumiem, bet šī bija tikai pietura pirms Jaunzēlandes. Evija strādāja un brauca uz dejošanas nodarbībām Londonā, apciemoja ģimeni citā Lielbritānijas pilsētā un palīdzēja man apēst mammas katru dienu gatavotās bezglutēna/bez piena kūkas. Mamma par izdomu un par to, ka vispār var uztaisīt 100 dažādas kūkas, nelietojot pienu (un piena produktus), ir pelnījusi pusi karaļvalsts, otru pusi vēl pēc 100 kūkām. Anglijā arī uzsākām bezglutēna/bez piena produktu diētu, kurai ir liela nozīme autoimūno slimību novēršanai (par šo citreiz). Es strādāju un smagi trenējos Valensijas maratonam.

Treniņi Anglijā un Valensijas maratons.

Ar Jelgavas Sporta servisa centra palīdzību biju pieteicis dalību Valensijas maratonam 19. novembrī (2017.). Treniņu apstākļi Anglijā bija…apmierinoši, lielākie mīnusi — maz gājēju celiņi, vēl mazāk — izgaismotu gājēju celiņu un stadions, kurš pieejams tikai 2x nedēļā un par maksu. Reāli pusgadu diendienā skrēju vienu un to pašu maršrutu, gatavojoties maratonam, vidēji 18–19 kilometrus dienā 6–7x nedēļā, dažas nedēļas – 8x nedēļā. Apjomīgākā nedēļa bija 145 kilometri, apjomīgākais mēnesis – 565 km. Svarīgākos ātruma/izturības treniņus aizvadīju stadionā ar vietējiem skrējējiem, kas deva vajadzīgo stimulu. Skriet kompānijā viennozīmīgi ir vieglāk. Pirms maratona jutos lieliski, treniņprocess bija aizritējis bez lielām problēmām. Gatavojoties Valensijai, īsti vēl nebiju sācis strādāt, bet pēc tam apvienot 8–9 h uz kājām darbā un pēc darba treniņu bija grūti. 

Spānijā ierodamies ceturtdienā, pirms lidojuma vēl noskrēju vieglu treniņu un parkā uz takas atrodu 5 £ (kurš teica, ka ar skriešanu nevar nopelnīt?). Piektdien viegls treniņš un daudz ēdiena, pa nakti pamostos no sāpīga krampja ikrā. Sestdien ātri sameklēju vietējo fizioterapeitu un 13:00 jau esmu uz masāžas galda. Pievakarē satieku vēl latviešus, dodamies uz paelja (rīsi ar vistu spāņu tradicionālā gaumē) party. Garšīgs ēdiens, apkārt valda forša atmosfēra, nevaru sagaidīt svētdienu  startu. Nakts pirms starta, eju gulēt jau 21:00, bet aizmiegu… godīgi sakot, bija sajūta, ka neaizmigu, lai gan šķita, ka esmu mierīgs un pat pārāk, kas pirms starta man ir netipiski.

Svētdiena. No hosteļa ar Eviju lēnām aizskrienam līdz startam, kuru gan bija jāpapūlas atrast. Jūtos labi, cenšos daudz nedomāt  gulēju vai negulēju? Esmu koridorā uzreiz aiz elites skrējējiem, bet man priekšā ļoti daudz skrējēju. 

Starts. Par visām tām reizēm, kad pārķēru startu, šoreiz iesāku ļoti, ļoti prātīgi un pirmos 3–4 km (3’55”)  citu iespēju pat nav, jo apkārt ir ļoti daudz cilvēku un tikt garām ir grūti. Pirmā puse ~1:18:00. Jūtos komfortabli, aizdomīgi labi. Tiklīdz šķiet, ka esmu noķēris kompāniju ar savu izvēlēto tempu  3’42” min/km, tā šī kompānija tempu samazina. Tā nu līdz pat 32 km ik pa laikam ķeru rokā nākamo redzamo bariņu. Kādu brīdi turos vienā kompānijā ar Ilonu Marheli un viņai apkārt izveidojušos džeku bariņu. Vienā brīdī kāds pieskrien pie mums no malas un sāk ar Ilonu runāt latviski. Kamēr man šajā tempā lieks vārds prasītu 3 minūšu atelpošanos, viņi aizvada diezgan garu un sakarīgu sarunu, un sāku justies nepieklājīgi noklausoties, jo esmu viņiem tieši pa vidu un viņi, visticamāk, pat nenojauš, ka arī esmu no Latvijas un vispār esmu apjucis, jo Ilonas sarunu biedrs (Jānis V., ar kuru vēlāk iepazinos) saka, ka finišējis 34 minūtēs (ja nemaldos) — es nezināju, ka notika arī 10km skrējiens, tāpēc arī biju apjucis  vai viņš plāno noskriet 2:34? A priekš kam mugursoma? Vai arī viņš noskrēja maratonu 34 minūtēs? Pēc kādiem 2 kopā noskrietajiem kilometriem saņemos pateikt pāris uzmundrinājuma vārdus Ilonai, bet tikmēr temps atkal mazliet nokrītas no manis iecerētā, un cenšos panākt nākamo kompāniju. No 32 km līdz kādam 37 km ir smagi, jūtu, ka mazliet lūztu nost. Pēc pulksteņa ziņotajiem tempiem gan nešķiet tik slikti, bet iecerētais plāns A 2:36 nebūs. Pēdējie 3 km ir ļoti smagi, bet ļoti palīdz apkārt esošie atbalstītāji, visu 42 km garumā gar malām bija pilns ar cilvēkiem. Pēdējais kilometrs  zinu, kur atrodos, zinu, ka nav tālu finišs un parasti šajā posmā kājas pašas lido, bet šoreiz pat pēdējos 300 m līdz finišam sevi jāpierunā kustināt kājas. Otrā puse veikta pa ~1:20 un finišā 2:38:10. Plāns B izpildīts (zem 2:40), un ir liels prieks un gandarījums.

Ja būtu jāmeklē attaisnojumi, kāpēc neizdevās plāns A, tad noteikti jāpārdomā rezerves enerģijas uzņemšana distancē (savas pudeles ar dzērieniem) un vienmērīgi jāskrien visu distanci. Ja ne ļoti prātīgais sākums un ik pa laikam sprinti, lai noķertu kādu kompāniju, ar ko kopā turēties, tad varbūt jau šoreiz būtu izdevies, bet varbūt tieši prātīgais sākums palīdzēja vispār finišēt. Vispār šajā, manā 4. maratonā bija vairāk labā, nekā sliktā, un pēc 2 gadu trenēšanās 2:38 maratons nav nemaz tik slikti. 2016. gada rudenī gribēju noskriet zem 1:20 pusīti — nesanāca, 2017. gada rudenī sanāca noskriet 2 pusītes pēc kārtas zem 1:20. Lūk, kas vēl bija sakāms neilgi pēc maratona.

1_qPQrg0BTr8M1tWeW4GRWKA

Pārskats un pārdomas. Skriešana man vienmēr vairāk bijusi kā ‘atpūta’ no ikdienas un sevis ‘sakārtošana’, daļa no plāna/solījuma sev  –  redzēt pēc iespējas vairāk no šīs pasaules, nevis vieglatlētikas disciplīna, tāpēc laikam man patīk padalīties par piedzīvoto un pārdzīvoto. Spānijā pēc 30 km desmitiem reižu sev atkārtoju  –  tik dziļi ‘rakties’ man vēl nav nācies, lai veiksmīgi finišētu. Es nejutos slikti, jutos pat ļoti komfortabli, bet nospraustais mērķis prasīja pamatīgu piepūli. Pēc skrējiena vakarā devos uz viesnīcu, kur, nonācis vienā istabiņā ar Latvijas elites skrējējiem, Olimpisko spēļu un pasaules čempionātu dalībniekiem, apspriedu distancē pavadītās stundas. Tikai pēc tam nodomāju, ko man ir devis šis hobijs/aizraušanās/nodarbe, kas sagādā prieku  – sauc kā gribi. Bieži saku  – man ir interesanti redzēt, kur skriešana mani aizvedīs, un līdz šim tas ir bijis lieliski un ticu, ka tā arī turpināsies. ‘Mainies pats un mainīsies pasaule Tev apkārt’ ir piepildījies ar uzviju, un esmu priecīgs pazīt, satikt tik daudz motivētu un pozitīvu cilvēku, man ir milzīga cieņa pret šiem sportistiem, jo pats, ejot cauri treniņprocesiem, varu tikai nojaust, cik milzīgu darbu viņi ir ieguldījuši, un tas mani iedvesmo. Tagad, pēc sacensībām atgriežoties pie treniņiem, grūtākais nav fiziski, bet psiholoģiski būt gatavam atkal un atkal gatavoties, lai skrietu ātrāk, jo es joprojām ticu, ka tikai ieskrienos. Un, protams, Evija Plone, kura ir šī visa milzīga sastāvdaļa un aizsācēja, paldies, Tev par atbalstu un motivēšanu. Tagad plāns ir  – piedzīvot kopā ar Tevi pēc iespēja vairāk šajā pasaulē! Paldies!

Visa iedzīve uz muguras

Visa iedzīve uz muguras

Nu tad beidzot — Jaunzēlande.

Biļetes uz Jaunzēlandi jau pirms laba laika iegādājāmies uz 25.02.2018. Biļetes mums izmaksāja ~1150 euro. Vēl bija nepieciešama arī apdrošināšana  katram ~190 euro (pierakstu izmaksas, ja nu kādam noder, bet noteikti aviobiļetes varēja dabūt lētāk). 24.02. sapakojam lielās un mazās mugursomas, apēdam pēdējās mammas kūkas, no Skotijas atlido māsa, lai mūs pavadītu, ciemos atnāk arī Pola ģimene, neliela atvadu ballīte, lidosta, asaras, un esam pirmajā lidojumā no Londonas uz Honkongu (Hong Kong). Lidojums 11 h. Es lidmašīnās pagulēt nevaru, pat ja ļoti cenšos, arī vīns nepalīdz. Turpretim Evija gulēja jau ceļā uz lidostu. 10 h jāpavada Ķīnas lidostā. Biju iedomājies, ka šeit varētu būt sporta zāle ar skriešanas celiņiem, bet tāda ir tikai pāri ielai viesnīcā. Lai izietu ārā, ir nepieciešama vīza, laiku izmantojam, lai pagulētu, arī man izdodas iemigt uz 3 h. Nākamais lidojums, vēl 11 h no Honkongas uz Oklendu (Auckland), uz Ziemeļu salas. 27.02.2018. esam Jaunzēlandē! Muitā parādām pases un vīzas, mums jautā, vai ir telts un vai ir pārgājienu zābaki. Telts mums nav, zābaki ir. Evijai vairs neko neprasa, bet man pēc somas noskanēšanas prasa, cik tīri ir mani zābaki. Lidostas darbinieki ir ļoti laipni un notic, ka ir ļoti tīri, un ir arī  ar zobu bakstāmo kociņu iepriekšējā vakarā bakstīju akmeņus ārā. Biju lasījis, ka Jaunzēlandes muita ir ļoti strikta,  pat aizmirstot banānu somā, tiešām var nākties maksāt 200 $ sodu, bet, ja netiek vests nekas, ko nedrīkst vest, tad viss ir gaužām vienkārši. Bet zābakus tomēr jānotīra kārtīgi.

Izejam no lidostas  vasara! Pulkstenis ir 11:00, ārā ir +20, mazliet smidzina, bet viss ir zaļš, tālumā redzami kalni un ir ļoti silts. Sagaidām busiņu, kurš mūs aizved pēc īres mašīnas  Oklendā pavadīsim 4 dienas. Pirmo reizi braucu ar mašīnu pa pretējo ceļa pusi, lielākā problēma ir tāda, ka ļoti nāk miegs. Anglijā laikam jau pieradām, un braukšana īpašas problēmas nesagādā. Aizbraucam uz pirmo mājvietu, īrējam istabu no Greisas, angļu valodas skolotājas no Ķīnas, kura jau 20 gadus dzīvo Jaunzēlandē. Ļoti pozitīva un lielākoties laiku pavada virtuvē gleznojot. Saka, ka esam tieši tādi, kā viņa iedomājusies — ‘gari un blondi ‘. Kurš ir kurš, es tā arī nesapratu…hah. Es uzreiz dodos ārā uz nelielu krosiņu, virzieni ir divi  augšā vai lejā. Ļoti nāk miegs, bet vajag izkustēties. Tālāk uzreiz dodamies uz pilsētas centru. Oklenda ir lielpilsēta ar visu tam piestāvošo  daudz tūristu, dārgs parkings, augstas ēkas un veikali uz katra stūra, bet kopumā ļoti patīkama atmosfēra, un cilvēki ir smaidīgi. Bet, pabraucot 10 minūtes, esi jau ārā no lielpilsētas, un apkārt viss ir zaļš.

Nedaudz ārpus Oklendas centra

Nedaudz ārpus Oklendas centra

Oklenda

Oklenda

Pa galveno ielu aizejam līdz līcim, tur veras ciet mazie kioski-ēstuves. Par pus cenu nopērkam pēdējos, bet ļoti garšīgos suši un kaut ko līdzīgu spāņu paeljai. Īsti nespējām noticēt tam, kur esam. Otrajā dienā braucam uz melno smilšu pludmali. Ceļi ļoti šauri, grunts ved augšā pa stāviem kalniem un lejā tieši tāpat, esmu iekrampējies stūrē un, lai cik ļoti gribētos skatīties apkārt, skatos tikai uz priekšu, paldies Dievam, ir darbadiena un uz kalnu ceļiem ir maz mašīnu. Pludmale skaista, smiltis tiešām melnas un ļoti magnētiskas, joprojām nevar dabūt ārā no Evijas datora. Trešā diena, un joprojām cīnāmies ar laika maiņu, es mostos 4:00 no rīta, Evija – 3:00. Ceturtā diena, Evija mazliet saaukstējusies (tagad viņa ir vesela, bet saaukstējies esmu es), atpūšamies, jo nākamajā dienā atkal jālido, uz Kvīnstaunu (Queenstown), Dienvidu salu. Starppilsētu lidojumi ir lēti ~50 euro. Kvīnstauna ir tūristu ļoti iecienīta, un tagad arī mēs zinām, kāpēc. Kvīnstauna ir arī slēpošanas kūrortu centrs. Atrast, kur dzīvot ziemas periodā, ir ļoti grūti. Pirms dzīvošanas Kvīnstaunā vēl 2 naktis pavadījām netālajā Arrowtown.

Kvīnstauna

Kvīnstauna

Pirmajā dienā izlēmām aiziet pastaigā pa kalniem. Visur ir norādes un kartes, kas ir ļoti parocīgi un forši. Pastaiga, kas bija plānota 2–3 h, pārvērtās par pastaigu 8 h un 18 km garumā, šeit ir fantastiski skaisti un to ir grūti aprakstīt.

Kvīnstauna

Kvīnstauna

Tagad uz 3 nedēļām esam ievākušies mājā, kurā īrējam istabu (~220 euro nedēļā). Dzīvojam kopā ar meiteni no Kanādas(!) un džeku no Itālijas, tādi paši ceļotāji kā mēs. Vietējais, no kura īrējam istabu, devās ceļojumā uz Āziju. Ļoti laipns un izpalīdzīgs, satika mūs lidostā un pat aizveda līdz Arrowtown pēc tam, kad bija izrādījis mums savu māju. Jaunzēlandē esam tikai nedēļu, bet šķiet, ka jau ilgi un varētu stāstīt un stāstīt (centīšos, ja būs interesanti kādam lasīt). Saule šeit ir spēcīga, un paspējām jau mazliet apdegt, Greisa mūs nosauca par ‘too white’ (pārāk balti). Tagad meklēsim darbu, Evija dejos, es skriešu, un ceļosim. Evija šodien jau aizgāja uz mazo biznesa izaugsmes semināru, ko ieraudzīja bukletā, kad gājām uz banku atvērt kontus. Mājās nosēdēt ir nereāli, vienmēr var atrast, ko darīt, un arī cilvēki apkārt ir aktīvi (līdz ar to smaidīgāki). Visi skrien vai staigā pa kalnu takām. Vecāki ar bērniem braukā ar riteņiem, kas šeit ir diezgan nopietna slodze. Bērni, šķiet, labprātāk pavada laiku laukā. Laukā nemitīgi ir lidmašīnu un helikopteru motoru dūkoņa, ļoti iecienīta tūristu izklaide. Kopumā esam priecīgi, it īpaši par to, ka laika maiņa mūs vairs neietekmē, laukā vēl pagaidām ir vasara, satiekam jaunus cilvēkus un izbaudām nelielo atvaļinājumu un neticamo dabu.

home

home

Kad braucām no Arrowtown uz Kvīnstaunu, pa autobusa logu visu laiku redzēju lielu kalnu, nodomāju, ka būtu forši aizbraukt un uzkāpt tajā. Visvairāk bail, ka nepietiks laika, lai izdarītu visu, ko vēlamies. Es nenolaidu acis. Līdz pat izkāpšanai no autobusa es redzēju šo kalnu. Atnākot uz māju, kur dzīvojam, es to redzu pa virtuves logu šobrīd. Tas ir mūsu pagalmā.

Nenolaid acis no mērķa un pat kalni panāks tev pretī.

Tas ir cits kalns. Tas ir lielāks. Hah.

Tas ir cits kalns. Tas ir lielāks. Hah.

Treniņi un plāni Jaunzēlandē

Garais ceļš un ilgā gatavošanās neko nav mainījusi, un joprojām treniņi man ir 6–7x nedēļā. Grūtākais pirmajā nedēļā bija laika maiņa. Skrienot bija sajūta, ka skrienu pa nakti, kad vajadzētu gulēt. Tas, ka jāskrien visu laiku augšā vai lejā, arī nepalīdzēja. Bet 5. dienā beidzot varēju skriet brīvi un bija patīkami viegli. Skaistie skati apkārt palīdz aizmirst, cik daudz vai ilgi, vai ātri vēl ir jāskrien. Telefonu gan jāatstāj mājās, citādāk gribas stāties, lai fotografētu. Skriet pagaidām sanāk turp un atpakaļ, lai neapmaldītos, bet tas arī ir labi, jo citreiz, skatoties tikai uz priekšu, var palaist daudz ko garām. Skriešana ir viens no labākajiem veidiem, kā apskatīt apkārtni. Skriet sanāk daudz gar upi pa mīkstu segumu, kas ir pozitīvi. Šeit tuvojas ziema, kas nozīmē, ka paliks tumšāks un aukstāks, un tad droši vien nāksies pārvākties uz apgaismoto asfaltu, bet par gājējiem šeit ir padomāts un problēmām nevajadzētu rasties. Sanāk, ka mums būs 2 ziemas pēc kārtas. Stadiona šeit nav, vismaz ne tāds, kā pierasts.

Stadions

Stadions

Šeit uz līdzena zālāja ir uzzīmēts stadions, nezinu vēl precīzi, bet izskatās pēc standarta izmēra stadiona apļiem. 24.03 skriešu šeit pirmās sacensības. Mazliet nobijos no reljefa un pieteicos uz 10km, kas būs labs sākums sezonai. Pagaidām šķiet, ka pilno maratonu šogad skriet neizdosies, ja nu vienīgi atradīšu kādu līdzenu trasi kaut kad pavasarī vai vasarā – nu tā ap Jauno gadu.

Tas, ka apkārt ir kalni, mudina noskriet kaut ko garāku un pa kalniem. Video par skrējienu apkārt Monblānam vispār bija tas, kas mani ievilka skriešanas (apsēstības?) pasaulē. Tagad, trenējoties šeit, es saprotu, kāpēc kalnu skrējieni ir tik populāri. Bet, lai cik vilinoši būtu pārbaudīt savus spēkus kalnos, turpināšu smagi jo smagi trenēties klasiskajiem šosejas skrējieniem – maratons zem 2:20 man ir vilinošāks. Tikai nesaprotu, kāpēc speciāli (nevis netīšām) atstāju Latvijā savus vienīgos trail apavus… bet līdzi man ir 4 pāri Nike šosejas apavi, kuri manā ‘stadionā’ baigo saķeri negarantēs. Bet tagad tie vismaz nav ziemas Nike un ir pareizais izmērs.

Nokļūt un būt šeit. Ir nereāla sajūta. Kanāda un Jaunzēlande – divas valstis, kas kaut kādā veidā man dzīvē ir ‘sekojušas’ un par sevi atgādinājušas. Mistiska mīlestība pret kalniem un sniegu. Kādreiz domāju, ka tas tāpēc, ka esmu dzimis janvārī. Bet, godīgi sakot, es šeit nejūtos  kā atbraucis ciemos.

Evija, kad iedzer kafiju

Evija, kad iedzer kafiju

Paldies par uzmanību. Ļoti gari sanāca. Ja kāds ir ticis līdz šejienei, apsveicu, Tu esi Jaunzēlandē!

maratontūrisms Malagā

Pilnīgam amatierim reizi pa reizei patīk izbaudīt skrējienus, apvienojot tos ar tūrismu. Ceļot man dikti patīk un cenšos to darīt pēc iespējas biežāk. Viens izbrauciens ar paskriešanu šogad baudīšanas režīmā jau bija Helsinkos, bet tas nešķita gana eksotiski, tāpēc jau ilgu laiku metu acis uz kādu siltu maratonu gada nogalē. Īpaši daudz variantu gan nebija, un, kaut gan pagājušā gada pasākumu atcēla plūdu dēļ, nenobijos un pieteicos Malagai, pie reizes paraujot līdzi abas savas sievietes. Dzīvošana atrasta, lidojumi nopirkti, dalība arī un atlika gaidīt decembri. Malagas maratons šoreiz bija arī kā iegansts turpināt kustēties pēc rudens maratona, jo parasti tad ieslīgstu kaut kādā ziemas slinkošanā, kad skriet un vispār kaut ko darīt nepavisam negribas.

Decembris atskrēja nemanot; mazliet tā kā biju trenējies, bet necik īpaši un par potenciālo rezultātu ļoti neuztraucos. Kā Pēterim puspajokam teicu – nu tā, lēnā garā ap trīs stundām vajadzētu. Arī Lapsene, galu galā ieraugot, ar kuriem apaviem skriešu, spēja vien izmest – tad jau Tu ātri neskriesi. Vairāk gan priecājos, ka uz pāris dienām tikšu prom no aukstajiem un drēgnajiem Latvijas laikapstākļiem un varēšu izbaudīt saulīti un palmas. No baudīšanas nekas labs galu galā nesanāca, jo jau otrdienas vakarā jutu slimības priekšvēstnešus. Trešdienas rītā jau bija kārtīgas kakla sāpes, nespēks, drudzis un viss pārējais. Par laimi ceturtdiena bija brīva, bet jutos arvien smagāk. Piektdien – ilgs pārlidojums pāri visai Eiropai, un Malagu sasniedzām tikai pavisam vēlu vakarā. Lidošana vispār bija trakākais, jo, kā ausis aizgāja ciet, tā turpināja sāpēt vēl kādu laiku pēc nolaišanās. Tāpat arī galva bija kā spainis. Vakarā mazliet uzēdu un likos gulēt, jo sestdiena solījās būt diezgan gara.

Protams, vienmēr pastāv iespēja nekur nebraukt, gulēt mājās un vaimanāt, dzert visas iespējamās zāles, jo tas būtu prātīgi. Bet, kad esi jau sen plānojis ceļojumu, kuru nevar atlikt vai pārcelt, un jau iztēlojies, cik tas būs forši, turklāt es Malagā jau biju bijis, bet ne mamma, ne draudzene nebija; līdz ar to par nebraukšanu nebija ne runas. Bija jāsaņemas, jāizdara viss, ko var izdarīt veselības ziņā, un jānoskrien.

img_5121

Sestdienas pirmais uzdevums bija nokļūt līdz expo un saņemt numuru, kreklu un citus krāmus. Interesanti, ka numurus tāpat vien nedeva – vajadzēja vispirms atrast savu numuru sarakstā, kas bija piesprausts pie sienas. Tā kā reģistrējoties biju ievadījis cerēto laiku 3h un PB 2:37, tad man pienācās koridors uzreiz aiz elites. Tā gan galīgi nejutos, jo pieceļoties no gultas gribējās nomirt – pat nevaru aprakstīt tās sajūtas. Vienīgā doma bija – ja tā būs rīt, tad nekur neskriešu. Pamazām gan iekustējos.

Numurs smuks, krekls arī, mazliet papētījām, kas ir samests labumu maisiņā, kas bija kārtīga tirgus tarba. Visvairāk pasmējāmies par dārzeņu buljonu – nekas, noderēs. Satikām arī Juoņs, un Lapsene dabūja želejas savam garajam. Expo diezgan neliels un īpaši neuzkavējāmies – fiksi apriju pastu un čāpojām uz pludmali. Bija silts un saulains, bet pamatīgi vējains. Cerēju, ka rīt tā nepūtīs. Pēcpusdienā vēl neliela pastaiga pa centru, un pašā vakarā viegls riksis pa pilsētu, kurš, dodoties pie miera, nemaz vairs nelikās tik laba ideja.

img_4535

Svētdien visiem par pārsteigumu jutos pat ciešami – vismaz skrienami. Pats piecēlos, uztaisīju brokastis, saģērbos un drīz vien lēnām virzījāmies starta virzienā. Laikapstākļi bija patīkami, bija pavēss, sauss, un vēju tik pat kā nejuta. Mākoņu gan arī nebija un solījās būt silta diena. Uztaisījām pāris bildes un pēc tualetes sameklēšanas un apmeklēšanas devos mazliet pasildīties – vienīgā doma – no vakardienas viegluma ne miņas un ir jūtami sakrājies nogurums. Tajā brīdī vēl nebija ne jausmas, cik ātri skriet.

Vēl paspēju satikt Juoņs, kopbilde, un gāju uz savu koridoru. Šoreiz bez nekādām ambīcijām stāvēju maliņā un nelīdu drūzmā. Pēc starta šāviena lēnām sāku kustēties uz priekšu un, pamazām tipinot, arī sāku skriet. Pats sākums mierīgs, un ļāvos skrējēju straumei diktēt savu tempu. Ātri gan izretojāmies un bija jāsāk piedomāt, cik tad ātri skriet. Kaut arī jau no paša sākuma bija jūtams slimību pavadošais smagums, tomēr ar elpošanu viss bija kārtībā un pirmajos kilometros iegāju labā ritmā ar tempu ap 4:16 min/km. Drīz jau klāt bija pirmais ūdens punkts, un biju mazliet pārsteigts, ka šeit ūdeni dod mazās pudelītēs; kā vēlāk pārliecinājos – malači, kas tās padeva jau atskrūvētas. Trase pagriezās garā taisnē gar jūru, un varēju pat mazliet sākt izbaudīt gan skatus, gan laikapstākļus, gan pašu skriešanu.

img_4536

Trases malā pēc kāda laika ievēroju TT rezerves maiņas, kuri ar saviem karodziņiem gaidīja komandas biedrus. Šis bija uz 4:15 – nodomāju, ka latvieši gan spēcīgāki un skrien visu distanci. Vēl uz 3h saprastu, bet 4:15? Turpat arī pie bākas sastapu mammu un ziņoju, ka sajūtas pagaidām ir labas un var skriet. Drīz pēc tam biju liecinieks karstasinīgai scēnai, kur viens no ratiņkrēsliem piedzīvoja kādu tehnisku kļūmi un tā stūmējs skaļi paziņoja visiem apkārtējiem, ko par to visu domā. Nezinu, kas bija par vainu, bet paspēju vien nodomāt, ka priekš kam vajadzīgs stūmējs? Pats nevar stumties?

Centos nedomāt par savām nebūšanām un to, ka jāskrien vēl ļoti daudz, bet kļūst jau karstāks; ar acīm meklēju Lapseni, kura tajā pašā laikā skrēja savu garo, sekoju līdzi ūdens uzņemšanai un nemitīgai sevis apslapināšanai un prātoju, cik parocīgas ir Dion mazās želeju pudelītes, no kurām var ērti ieraut mazu malku, kad vien ienāk prātā. Tikai rokā turēt tās nepavisam nav parocīgi, it īpaši, ja jāžonglē vēl arī ar padoto ūdens pudeli. Tas viss ļāva novērst domas un gan kilometri, gan laiks skrēja nemanot. Pēc Garmin arī veiksmīgi turējos 3h tempā, bet uz pulsu nemaz neskatījos.

Īsi pirms apgriešanās atpakaļ, satiku Lapseni, kura skrēja jau pretī un nedaudz paskrēja līdzi – tomēr pēc dažiem metriem turpināja skriet sākotnējā virzienā, jo varēja jau redzēt, kur būs jāgriežas apkārt. Apgriezos un sāku dzīties pakaļ, vienlaicīgi turot rokā pusizdzertu ūdens pudeli, ko iedot Lapsenei – ar katru brīdi kļuva arvien karstāks. Noķēris viņu, saņēmu iepriecinošu uzsaukumu – “Ātri gan!” – un kādu brīdi man bija kompānija. Drīz vien pretī skrēja Juoņs, kuru pamanīju par vēlu, lai kaut ko uzsauktu un pēc tam, kad Lapsene jau bija atvienojusies un turpināja savā tempā, mani sveicināja vēl viens latvietis. Noskrien kreklam tomēr ir savi plusi. Trasei atkal nokļūstot paralēli jūrai, sākās jūtams pretvējš, no kura atlikušajā taisnes gabalā centos izvairīties, kā nu mācēju. Par laimi tā nebija nemitīga pūšana, vairāk brāzmas un apkārt bija vairāki skrējēji. Nebija pierasts, ka apkārt ir tik daudz skrējēju un tie ir salīdzinoši lēnāki – turēšanās šādā tempā pārāk lielu piepūli neprasīja, kaut arī pamazām kļuva arvien smagāk. Kājas sāka vilkt, pēcpuse mazliet sāpēt, bet vismaz nebija jūtamu slimības simptomu. Šņaukājos gan brīžiem kā tāds jūrnieks.

img_5123

Aiz pusceļa sekoja diezgan pacilājošs posms gar pilsētas centru, kur par atbalsta trūkumu nevarēja sūdzēties. Līdzjutēju bija daudz un skaļi – drīz gan šī daļa beidzās, un garā taisnā iela kļuva aplam klusa. Tur arī jūtami kļuva grūtāk noturēt tempu un pie tā bija jāpiestrādā. Tvēru ēnu, ūdens pudeles un centos atkratīties no dažiem astē ieķērušamies sekotājiem. Starp 27. un 28. kilometru viens tāds īpaši kaitinoši elpojošs pavisam tuvu pielīda un sēca ausī – centos palavierēt, bet, kad tas nesekmējās, vienkārši sāku skriet ātrāk un atrāvos. Tas tad arī bija pēdējais ātrais kilometrs, jo turpat arī beidzās manas sacensības – tālāk tikai skrēju līdz galam. Nezinu, kas tieši bija pie vainas, gan jau viss kopā, bet enerģija vienkārši beidzās. Pēc izskriešanas caur stadionu vēl bija salīdzinoši plakans un brīžiem baudāma ēna, kur centos atkal ieskrieties, bet drīz vien sākās lēzeni un nebeidzami kalni. Nebija vairs ne galvā, ne kājās, ne iekšās cīnīties un ļāvu tempam un iekrātajai rezervei dilt. Vienīgais, kas iepriecināja – mani pēdējos 14km apdzina tikai divi skrējēji – tie paši brīdī, kad sāku rāpties kalnos. “Labi, labi, es biežāk skriešu kalnus,” pie sevis nodomāju. Sākot no 30. līdz 39. kilometram, praktiski visu laiku bija jāskrien stāvāk vai lēzenāk, bet augšup. Kaut kad jau tam bija jābeidzas, un pēdējos trīs kilometros mazliet centos sadzīt iekavēto. Bija gan par vēlu un sapratu, ka tās dažas minūtes man neko daudz nedos. Labāk pietaupīt veselību, gan noderēs. Apdzinu vienu nopietna paskata sievieti tieši pirms taisnes un noraudzījos, kā kāds pirms finiša paceļ uz pleciem savu bērnu un finišē ar to. Jauno tēti arī apdzinu, kamēr šis tur centās nenomest savu sīko, un priecīgs finišēju. Mazliet pastaipīju kājas un virzījos tālāk, kāri tverot piedāvātos labumus. Uzēdu augļus, padzēros, vēlreiz padzēros un tuvojos izejai. Bilde ar medaļu kaklā un turpat jau bija arī pēc skata diezgan sagurusi Lapsene.

img_5125

Mazliet pastaipījos, izskrēju atsildīšanās kilometru, un iekārtojāmies pludmalē baudīt saulaino un krietni iesilušo decembra dienu, vispirms gan katrs notiesājot pa saldējumam. Par pārsteigumu – Malagā nebija Malagas saldējuma garšas. Skriešana vismaz uz kādu brīdi bija beigusies un organisms to visu izturēja pārsteidzoši labi. Pat Lapsene bija pārsteigta par to, kā izskatījos pēc finiša un maratona laikā, kā arī par gala rezultātu. 3:02:41 katrā gadījumā ir cienījami ar vai bez slimības, un beigu lūziens ir saprotams.

Nākamajā dienā gan atkal gribējās nomirt, un mājupceļš bija visdrausmīgākais lidojums manā mūžā, tāpēc nekādā gadījumā šādas lietas nevajag atkārtot un attaisnot. Bet reizi gadā jau var.

Igauņu purvu maratons 2017

Aldis Toome

Lai vai kā, bet kādā jaukā svētdienas rītā atkal attopos Igaunijā, šoreiz Lahemaa nacionālajā parkā jebšu mežā, kurā valda liela rosība. Tieši tāpat kā pērn arī šogad organizatori raksta, ka: “This is a race not for the faint-hearted. There will be no options to drop out. You have to make it to the finish line on your own.” Īsajā pusotras minūtes angliskajā pirms starta informācijā uzzinām, ka starts tiks dots brīdī, kad dūdas apklusīs. Un par sausām kājām jau tagad varat aizmirst, jo trase ir slapja, un ūdens vietām sniedzās līdz pat puscelim.

20171015_113852

Plāns ir skriet, izbaudīt trasi un finišēt līdz tumsai. Ak, jā. No pērnā gada ir palikusi tāda nepabeigtības sajūta – nav uzkāpts torņos. Pirmie kilometri pa mežu, tad šaurās meža takas, pirmā upīte ar tiltiņu. Skrienu un prātoju pie sevis par skaisto, silto laiku, par dabu, kad vienā brīdī mani realitātē atgriež igauņu puiši, jo nepamanīju marķējumu un aizskrēju uz otru pusi. Pēc noskrietiem 5km mēs beidzot sasniedzam Viru purvu un maģiskās laipas. O, jā. Mana sirds gavilē, jo tagad mums ir jāskrien pa slapjām, slidenām purva laipām. Vakardienas un ne tikai lietus ir darījis savu. Ūdens vienubrīd uz laipām ir tieši tik daudz, lai saslapinātu apaviem zoles. Skrienu tālāk pa saules apspīdētajam laipām un prātoju, cik tālu ir tornis. Purvā – miers un klusums, tik kaut kādi skrējēji visapkārt un daži atpūtnieki arī. Pirmais tornis sasniegts. Trepēs sasmaidos ar vienu no skrējējiem, tātad ne man vienai tāds plāns. No torņa paveras skats uz purvu un skrējēju čūsku. Ai, vispār skaisti. Viena ārzemnieku dāma man jautā, vai nav grūti skriet pa šīm laipām. Nezinu, cik grūti, bet interesanti gan. Lai arī tornī daudz laika nepavadīju, esmu garām palaidusi daudz jo daudz dalībniekus. Tā ieriktējos starp nākošajiem un turpinu skrējienu, ik palaikam kādu apdzenot. Ik pa laikam manu skatienu piesaista priekšā skrienošo mugursomas (par asfalta botām jau sen vairs nešausminos, tik līdzjūtīgi noskatos). Ne jau tāpēc, ka man būtu viņu žēl, ka skrien ar somu vai arī tāpēc, ka gribētu nopētīt sev jaunu, bet gan par to, kā viņas kratās. Nesaprotu, vai tiešām nav neērti un grūti skriet ar somu uz muguras, kura vāļājas no viena sāna uz otru un visu laiku kratās? Te gan jāteic, ka vakar paši savējās somas regulējām un testējām. Lai vai kā, pirmais dzeršanas punkts ir klāt. Totāla pašapkalpošanās. Pieejams dikti auksts ūdens un cietas šokolādes končas. Man der, izvelku no somas krūzīti, paķeru konfekti un soļoju tālāk. Tiesa konfekti atzinu par neēdamu (pārāk sasalusi), bet ūdens ar želeju gan gāja labi iekšā. Atkal mežs, krāsainas rudens lapas zem kājām, grantene, mežs, izskrienam cauri dzīvojamās mājas pagalmam.

20171015_115648

Pagrieziens uz izcirtumu. Vai tiešām jau tas izcirtums? Skrienam un līkumojam gar ceļa malu, jo pats ceļš vienos dubļos un peļķēs. Skrienu un domāju, vai tiešām pērnais izcirtums pa taisno bija šāds. Nevaru saprast, bet lai jau. O, pirmais apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Lēnām pār tiltu, draugi, lēnām. Tā melnā žļapma apkārt nudien nav iedvesmojuša. Kā ārā no meža, tā uzņemu ātrumu. Beidzot var skriet. Šo vietu atminos, te jāšķērso šoseja caur tuneli, kurš izgaismots ar svecēm, un drīz jau atkal mežs. Skatos pulkstenī un priecājos, ka pirmie 10km pieveikti.

20171015_142611

Atkal mežs, takas un peļķes. Žļurk, žļuk. Šis ir tas brīdis, kad pukojos uz sevi, ka skrienu ar Salomon botām, ne Asiciem, jo tie otrie ātrāk žūst. Vairs jau neko. O, izcirtums. Šis ir tas īstais, ko atceros no pērnā gada, ne tas iepriekšējais. Un arī šogad diži daudz nekas nav mainījies – izcirtumu šķērsojam pa taisno. Tik jau pa samērā normāli skrienamu taku. Eglītes ar’ paaugušās. Mmm, brūklenes. Gardi. Kaut kāda mitra, slapja pļavas taka. Un, kas tad tas? Mans uzticamais Garmins mētājas zemē. Šādu pavērsienu nebiju gaidījusi, bet paredzēju, ka tā varētu notikt, jo vakar pamanīju, ka šim ieplīsusi siksniņa. Nav jau tā, ka es tai pulkstenī visu laiku skatītos, bet, cik kilometri noskrieti, interesē un laiks, kad jāapēd želeja, arī. Taisnības labad jāteic, ka vēlāk priecāšos, ka pulkstenis nokrita tur, kur nokrita, nevis apmēram pēc metriem 200 pie nākamā apšaubāmā tiltiņa vai tai dubļainajā bebru dambī, vai vēl trakāk – ūdenī purva laipās. Kamēr iemūžinu kārtējo burvīgo vietu trasē, man viena igauņu dāma uzsauc, ka es gan drosmīgi ar baltām zeķēm trasē. Ja godīgi – ne pirmo, ne pēdējo reizi šīs mājās tiks pie veļas ziepju SPA. O, jē. Dubļainais bebru dambis. Jā, atminos, pērn bija tāds – nu tāda sastumtu zaru čupa gar upīti, nevis šitāda nejaucība. Vēl pāris vietas, kur saslapināt kājas. Žļurk. Dubļaina un bedraina grantene. Kad noskrieti 18.5km, tad klāt arī otrais dzeršanas punkts. Silta tēja ir bauda dvēslei. Prātoju, vai savu dzeršanas sistēmu vajag uzpildīt. It kā nē, nav jau tik daudz izdzerts. Banāns, sāls, cepums, tēja.

20171015_154027

Varu doties tālāk mežā. Neliels augšā – lejā posms. Priekšā ezers. Taciņa gar ezeru – žļurk, žļurk, žļurk.

Te atcerējos mūžseno anekdoti:

– Berimor, kas žļurkst manā zābakā?

– Auzu putra, ser!

– Un ko tā tur dara?

– Žļurkst, ser!

20171015_113150

Atkal ir purvs, un manas ovācijas pavada skaļš izsauciens, jo tā burvīgā purva laipa ir vismaz 5cm zem ūdens. Žļurk, jau atkal. Šī laipa ir tikpat burvīga kā iepriekšējā. Kādā no platākajām vietām palaižu garām aiz muguras skrienošo. Brīžiem pretī nāk atpūtnieki gumijniekos un ar groziņiem rokās, skaidrs – dodas dzērvenēs. Pat pēc brītiņa uzkāpju tornī. Skaisti. Kārtējie apmēram 3km pa purvu ir beigušies. Izlienu no purva. Uzvelkos augšā kalnā, paskatos uz atpūtniekiem, kas uzmundrina. Pagriežos pa kreisi un turpinu ceļu augšup, skatoties uz torni un prātojot par kāpšanu. Kāda prātošana – jākāpj. Lai arī augstākais no visiem, bet skats nav tāds kā purvā. Lejā kāpjot, pamanos nošokēt kādu pavecāka gada gājuma skrējēju, jo viņa sejā manāms ne tikai pārsteigums mani redzot kāpjam lejā, bet arī pēc brītiņa viņu tik pat raitā solī apdzenu. Līdz ar šo mirkli sākas trases labākā daļa – kalniņi. Šauras, ar dzeltenām lapām piebirušas taciņas, saknes jebšu viss, ko sirds vēlas. Drīz arī trešais dzeršanas punkts. Tāpat kā pērn desas mani šobrīd neuzrunā, sāļie salmiņi un cepumi gan gardi.

20171015_121954

No lielās meža takas pagriežamies uz mazo taciņu gar ezeru. Žļurk. Tā jau ir, kājas sen nebija atvēsinātas. Vispār jau to īsti nevar nosaukt pa taku, jo lavierējam starp sakritušiem kokiem pa mitru purvāju līdz potītēm. Drīz arī vecais armijas poligons. Jā, zelta rudens arī šeit ir iezadzies. Kārtējo reizi apdzenu vienu no skrējējām. Jāatzīst, ka ar viņu ik pa laikam mainījāmies, bet tas kungs iepriekš mani uzmundrināja, kad viņaprāt pa lēnu vilkos augšā kalnos. Taisnēs un lejup skrējienos gan ātri saprata, ka šī ir ātrāka. Kārtējā peļķe tiek apieta jeb izbridu caur brikšņiem ceļmalā. Skrienu pa granteni un sapņoju par mežu, jo mežā var atpūsties, bet te ir jāskrien. Slinkot nevar, ja ceļš prasa skrējienu.

20171015_145002

Vēl kaut kāda skrienama pļava un, kas tad tas? Un mirkli apstulbstu, jo tik ātri prātā nevaru izlemt, kā doties tālāk, tas ir, pa taisno cauri melnajam ūdenim vai pa tiem apšaubāmās kvalitātes un izskata dēlīšiem. Stundu stāvu domādama, bet nolemju iesākumā neslapināt kājas un pārbaudīt dēlīšu kvalitāti. Jāteic, ka nebija tik traki, kā izskatījās. Mājupceļā gan uzzināšu, ka ātrākajiem skrējējiem nebija tāda ekstra kā dēlīši. Organizatori viņus tikai tai brīdī riktēja. Pēc šī burvīgā posma seko tiltiņš pār upīti un dubļu SPA. Jipī. Ja man kāds tagad prasītu, tad droši varu apgalvot, ka pērn trasē vispār nebija ne dubļu, ne ūdens. Pa dubļu SPA apvīto ceļu līkumoju no vienas puses uz otru meklējot kādu nosacīti sausāku un labāku vietu, kur skriet. Līdzsvara pārbaude uz apaļiem kokiem. Līšana caur krūmiem gar dubļu zampām. Žļurk. Pēc brītiņa pretī brauc divi velobraucēji. Lai arī es jau kādu brītiņu klausos mūziku, nespēju skaļi neķiķināt, ieraugot viņus un viņu sejas izteiksmi. Veiksmi jums, puiši, veiksmi. Grantene. Aiz līkuma ceturtais dzeršanas punkts. Tā sajūsminājos par gurķiem, ka aizmirsu par gurķūdeni. Bet mierinu sevi ar domu, ka viņu piedāvātais enerģijas dzēriens arī bija labs. Uzreiz aiz dzeršanas punkta trase ved kalnā augšup. Tad vēl daži pauguri, tas pēdējais gan tāds pastāvāks.

20171015_145128

Garlaicīga grantene. Saule spīd acīs. Garlaicīgi. Skrienu un prātoju, cik tad daudz vēl palicis. Nu jā, 32km noskrieti, vēl 20km līdz finišam. Ar šo tempu būs ilgi. Pag, kādi 20km?, desmit ar astīti. Skaists priežu mežs un, un, un… žļurk. Skatos uz to sasodīto ūdeni un blakus esošajiem igauņiem nokomentēju – peldbaseins. Pēc pieveiktiem 35km lēnām sāku sajust tuvojamies finišu. Jo neviļus aizvien vairāk parādās distanču slēpošanas trases. Tā vienā no tām atminos,kā pērn apdzinu Gintu. Atmiņas, atmiņas. Aizvien biežāk priekšā nez no kurienes parādās citi dalībnieki, tā arī neizprotu, vai tie ir garās vai īsās distances skrējēji. Bet, ja tā padomā, kāda man starpība. Es tikai aizskrienu garām. Šo taku uz leju atminos, tur aiz tiem krūmiem ir jābūt pļavai uz augšu. Pēc tās pļavas vēl nedaudz līkumosim pa kārtējo slēpošanas trasi. Aizvien biežāk no somas velku laukā pulksteni un skatos, cik vēl palicis. Aizvien vairāk ilgojos pēc finiša. Pag, kas tad tas? Ekstra dzeršanas punkts. It kā ir slēpošanas trase, it kā ir kalna gals, bet man atmiņā bija palicis, ka šis punkts ir daudz, daudz tuvāk finišam. Netaisnība. Vispār man jau kādu brīdi šķita, ka trasē esmu viena, bet te manas bažas tika kliedētas. Šai punktā pulcējas daudz dalībnieku. Vienam pat uzsaucu, ka soma vaļā. Tā, tā. Vana Tallin ir, bet kur tad tās gardās konfektes. Hmm, kola. Nez, viņu arī var dabūt, vai arī tā ir domāta klāt pie kaut kā stiprāka. Dzeru tēju un prātoju par šo, līdz manu prātošanu pārtrauc viena igauņu dāma. Tēja ar kolu, kas var būt labāks par šo. Varbūt kādu ķilavmaizīti?

20171015_145006 (2)

Dubļains skaidu kalns uz leju. Vēl pāris līkumi. Beidzot pavisam laukā no slēpošanas trases. Meža ceļš. Šo taku atminos, bet ko tas dod, ja tik ļoti gribas vismaz kaut nedaudz atpūsties un neskriet. Skrienu un sarunāju ar sevi, ka tur dažus soļus paiešu un tad atkal skriešu. Aiz līkuma skrienams. Mellenāji, mazas eglītes, jau nākamais skrajais priežu mežs. Pēdējā grantene. Ar roku aizsniedzamā attālumā rēgojas asfalts. Te arī zīme, ka ieskrienam pilsētā. Ar acīm meklēju norādi, ka līdz finišam vēl 1km. Nav. Nu labi ir, bet norāde ar 1km. Upīte, tiltiņš, asfalts, privātmājas, pēdējie līkumi. Kas tas austiņās skan? Nē, finišam nepiestāv lēna mūzika. No kabatas izķeksēju pulksteni. Finišs – 5h25min39sek.

Magdeburgas maratons

24070458898_2c9e079a0b_k

Dzīvē bez veiksmes nu nekā. Un par dzīvi bieži saka, ka tā ir kā maratons. Tāpēc arī maratonā un skriešanā vispār bez veiksmes neiztikt. Tas nekas, ka tā galīgi nav melnbalta un bieži nevar saprast kāpēc tik ļoti neveicas, vai tieši otrādi. Tiem, kas netic karmām un likteņiem, veiksme ir bezkaislīga un gadījuma rakstura. Man patīk sagatavoties un radīt pašam savu veiksmi; un pēc tam, ja neveiksies, tad neveiksies.

Izvēle

Pēc iespējas vairāk savā dzīvē cenšos visu plānot un saplānot tā, lai nebūtu pakļauts nejaušībām. Un kā jau lielākā daļa plānu, tiem ir tendence izgāzties. Jau sezonas iesākumā zināju, ka gadu noslēgšu ar maratonu, kas visticamāk nebūs nekāds lielais ne galamērķa, ne dalībnieku skaita ziņā. Diezgan ilgi biju pārliecināts, ka atgriezīšos jau labi iepazītajā Oldenburgā, kur pirms diviem gadiem lieliskā cīņā līdz pēdējiem metriem izcīnīju 3. vietu pusmaratonā. Gribēju pierādīt sevi arī maratonā. Bet tieši šogad organizatori izdomāja, ka rīkos tikai pusmaratonu. Nu neko. Uz brīdi biju diezgan sašutis, jo biju jau savā galvā visu iztēlojies utt., bet ko tur vairs. Sāku meklēt citas iespējas – beigu beigās paliku pie diviem variantiem – Drēzdenes un Magdeburgas. Vēl tika apsvērta Braunšveiga, bet, pavasarī izbraucis trasi, secināju, ka tā man ne visai, vismaz ne tik ļoti, lai tur skrietu veselus divus apļus. Drēzdenē biju bijis ļoti sen atpakaļ un tās maratons ir vairākas klases augstāks, ar cienījamu elites dalību un salīdzinoši ātru trasi. Beigās paliku pie Magdeburgas, jo biju nolēmis mēģināt tikt uz pjedestāla arī maratonā. Tika pierezervēti lidojumi, naktsmājas un galu galā arī piereģistrējos pašam skrējienam; atlika tikai trenēties.

Gatavošanās

Pēc neveiksmīgās Piltenes man bija tieši viena diena, lai sakopotu domas, sajūtas, un visu pārējo, jo pirmdienā sākās astoņu nedēļu treniņplāns. Vēl tagad atceros, kā stāvēju Beberbeķu meža vidū, nogāzes pakājē un prātoju – kam man tas viss vajadzīgs? Nedēļas beigās jau skrēju 30km un sāku justies atkal kā maratonists. Tieši tajā dienā Sandra jeb Lapsene zondēja Magdeburgas maratona trasi. Verdikts – ir skrienama, kaut vairāk ved pa parku takām, nevis pilsētas ielām.
Valmieras pusmaratonā jutos pat pārsteidzoši labi, kā arī nedēļu vēlāk Stirnu Bukā un nākamajā dienā noskrietajā garajā treniņā. Arī sekojošajā nedēļā treniņi izdevās ļoti veiksmīgi, kaut pietrūka jau ierastās maratona kilometrāžas – mierināju sevi, ka nākamajā nedēļā tad kārtīgi pastrādāšu. No tā gan nekas labs nesanāca, jo noskrēju vienu garo tempā un nomocīju Siguldas pusmaratonu. Vēl viens garais treniņš un pēc tam jau būs par vēlu ko saglābt. Vairāk skriet neļāva veselība.
Pašā pēdējā intervālu treniņā tieši nedēļu pirms maratona gāja pietiekami bēdīgi, lai nebūtu nekādas pārliecības par savu varēšanu noskriet kaut kādā cienījamā laikā, nemaz nerunājot par kādas vietas izcīnīšanu. Nav ko domāt par sacensībām ar citiem skrējējiem, ja visus spēkus izliec cīnoties ar savu nevarēšanu. Centos gan domāt pozitīvi, jo pirms diviem gadiem nosacīti bēdīgākā fiziskā un garīgā stāvoklī spēju izmocīt 2:40 Frankfurtē.

Vācija

Uz Vāciju izlidoju jau trešdien, bet piektdien iebraucām Magdeburgā. Nedaudz pastaigājām un mazliet paskrējām – daudz tiltu, pa dažiem man būs jāskrien. Iespaidīga katedrāle un platas Austrumvācijas ielas, bet citādi nekas īpašs. Sestdienā apmeklējām expo un Lapsene dabūja jau otro kreklu šogad. Vispār patīkami pārsteidza plašums un piedāvājums – priekš tāda mazpilsētas maratona, expo gandrīz vai varēja konkurēt ar Lattelecom Rīgas maratonu. Pasta party, daudz stendu un informācijas par tuvumā un drīzumā notiekošajām sacensībām.
Pirms tam mazliet iepazinos ar trasi – laiks tad vēl bija ļoti silts un saulains, bet pēcpusdienā uzlija – vakars atkal bija skaidrs un vismaz maratona laikā solīja sausumu. Par pirmssacensību rituālu nekādu īpašu komentāru šoreiz – ierastā pasta Vapiano, mantiņu salikšana. Vienīgais, ko varu pieminēt, ir, ka šoreiz nepildīju Atkinsa jeb tā saucamo olbaltumvielu diētu un tai sekojošo ogļhidrātu uzlādi. Tā jau gana biju sevi izmocījis arī bez badošanās.

26145500929_6016b4cb54_k

Rīts

Starts paredzēts 9:15 un pirms astoņiem jau izgājām, jo līdz startam bija nedaudz vairāk par diviem kilometriem. Gulēju pārsteidzoši labi un pamosties nebija lielu problēmu. Laiks viegli apmācies, bet pamazām skaidrojās, bez vēja. Pa ceļam prātoju, ka būtu bijis labāk, ja sāktu stundu agrāk. Kā vēlāk pārliecinājos, pieredze nepievīla. Mantu nodošana un viss pārējais notika mesē zem jumta – varēju mierīgi pastutēt sienu un saģērbties. Mieru gan iztraucēja netālu esošo skrējēju skaļā mūzika; pārfrāzējot Lapseni – šie laikam domā, ka tas palīdzēs ātrāk noskriet. Savas austiņas jau biju noglabājis somā un devos pasildīties. Dažus tualešu būdiņu apmeklējumus vēlāk jau stāvēju starta koridorā, apmēram otrajā rindā, un priekšā atkal bija vesela amerikāņu futbola komanda. Tas laikam tiešām tā pieņemts. Nesekoju vāciešu norādēm ritmā sist plaukstas un vienkārši gaidīju startu – šoreiz neko īpašu nedomāju, vienkārši skries, un tad jau redzēs.

24070415648_00ce20c15d_k

Aiziet

Man mamma vienmēr pēc tam prasa – nu, cik tad piedalījās, daudz? Nekad nemāku atbildēt, jo atpakaļ taču neskatos. Ja es startētu no beigām un visus pēc tam apdzītu, tad varētu teikt, ka jā, baigi daudz skrēja. Šoreiz gan varu teikt, ka baigi daudz neskrēja, jo drūzma sākumā bija minimāla. Ļoti labi, ka bija dalītais starts un pusmaratonisti sāka pusstundu vēlāk – citādi vēl kādam no šiem aizskrietu pakaļ. Šādi uzreiz ar pirmajiem soļiem jau izrāvos no bara un ap mani bija tikai trīs skrējēji. Viens sarkanā kreklā un divi zilos – viens bezrocī un otrs t-kreklā. Trase sākumā veda taisni pa plašu ielu un visi trīs skrēja blakus plecu pie pleca, un pļāpāja; pats biju ērti iekārtojies aiz viņu mugurām un klusām sekoju. Drīz vien garmin nozvanīja par veikto pirmo kilometru un apstiprināja manas aizdomas – 3:33min/km, kas ir krietni par ātru tam, ko būtu gatavs skriet. Ja šādi skrietu līdz galam, tad maratons būtu ap 2:30. Pagaidām gan elpošana atļāva turpināt tādā tempā un nolēmu neatpalikt no grupas – cerēju, ka veči mazliet aizrāvušies un pārķēruši startu, drīz nomierināsies. Otrais kilometrs 3:43 – tā jau labāk! Pavisam bez prognozēm gan neiztiku un pie sevis ielāgoju dažus skaitļus, piemēram 3:48min/km, kas finišā dotu apmēram 2:40. Cerēju, ka normālos apstākļos tas man būtu pa spēkam. Prieki gan bija īsi, jo trešais kilometrs tika veikts 3:31min/km – ātrākais kilometrs visā maratonā, vismaz man. Visas manas cerības uz pjedestālu un veiksmīgu sezonas noslēgumu solījās beigties jau trešajā maratona kilometrā, jo ap to brīdi skrējējs sarkanajā kreklā pateica pārējiem, ka plāno labot trases rekordu un veiksmes vēlējumu pavadīts, sāka manāmi atrauties. Pa pusei nopietni pie sevis atvadījos no uzvaras un turpināju turēties aiz vīriem zilajos kreklos. Atkal kādu brīdi tas izdevās, bet maz pamazām atstarpe starp mums palielinājās – metrs, divi, pieci metri, desmit un nu jau var teikt, ka skrēju viens pats. Pirms pirmā dzirdināšanas punkta vēl mazs cerību stars parādījās, jo t-kreklā skrienošais mazliet atpalika, taču tikai uz īsu brīdi un tālāk jau atkal pievienojās otram. Pēc kilometru splitiem arī var labi redzēt, ka sākot no piektā kilometra sāku skriet viens, savā tempā. Turpmākie četri kilometri apmēram 3:42 – temps ar kādu būtu pat ļoti apmierināts.

37211914834_425c5ad50c_k

37211915624_30a72eb36c_k

Elba

Izskrienot upes krastā uz garas un taisnas promenādes, pavisam tālu priekšā varēju saskatīt savus sāncenšus ar kuriem jau sen vairs kā nesacentos. Es sacentos ar to, ka saule jau bija izlīdusi no mākoņiem un sildīja; sacentos ar lipīgo roku un muti no želejas; sacentos ar tukšo ielu un cieto asfaltu; sacentos ar arvien vairāk sāpošo kāju un pakaļu; un sacentos ar domām par to, ka arvien loģiskāk šķiet vienkārši izstāties un beigt sevi mocīt.
Otrajā ūdens punktā, kas bija krietni par tuvu pirmajam un krietni par tālu no trešā, brīvprātīgais puisis man iedeva tukšu ūdens glāzīti – brīdi paturējis to rokā un paskatījies iekšā, pāris soļus vēlāk to demonstratīvi aizmetu prom. Amatieris. Drīz pēc tam pavisam noskaitos, jo jau kādu brīdi nebiju redzējis nevienu brīvprātīgo, trase bija marķēta švakāk par Stirnu Buku un vairs nevarēju saprast, vai vispār skrienu pareizi. Par laimi nekur nebiju nomaldījies; bija sasniegta vieta, kur jau biju vakar skrējis. Neliela nogāze uz augšu, dubļaina taciņa un pagrieziens uz tilta pār Elbu. Pirmo reizi sajutu, ka skrienu kaut kādās sacensībās, jo šeit bija sapulcējušies daži atbalstītāju pulciņi, kas mazliet arī pataisīja troksni. Vēl viens pagrieziens no tilta un nedaudz atkal iejutos – varēja uzskriet mazliet ātrāk. Turpmākie pieci kilometri pa jau izpētīto parku ap 3:50min/km. Turpat arī aizgāja otrā želeja un aizdomas, ka tā vieta man riebsies, nepiepildījās. Tālāk esošajā ūdens punktā kundzīte gados ideāli pasniedza glāzīti tā, ka ne pilīte neizlija – padzēros, noskaloju muti, saslapēju matus un vēlreiz padzēros. Līdz 18. kilometram japāņu bungu ritmu iedvesmots šķērsoju vēl vienu tiltu, un otro reizi satiku Lapseni – pirmajā reizē vēl nežestikulēju un vispār virsū neskatījos, šoreiz jau atklāti parādīju īkšķi uz leju un pateicu, ka viss ir slikti un sāp pakaļa. Ja pareizi saklausīju, tad jau tajā brīdī atpaliku par divām minūtēm.

24070377598_e204f10ebc_k

Parks

Trase turpināja vest pa trotuāriem un takām un drīz vien iegriezās lielā parkā, kurā par ieeju parasti ir jāmaksā. Šodien pa to veda maratona un citu distanču trases – tieši pie ieejas saplūda, šķiet, maratona, pusmaratona un 10km trases – vienam tādam nekaunīgi nogriezu ceļu. Tālāk sekoja viskaitinošākā trases daļa, jo ātrie pusmaratonisti jau sen bija gabalā un man apkārt bija daži vidēji ātri, un ļoti daudzi pavisam lēni skrējēji. Pie sevis nosmējos par kāda īsākas distances skrējēja izsaucienu Wahnsinn!¹ Kamēr vēl bija jāskrien pa parka takām, tikmēr bija ok – varēja vismaz kaut kā izlavierēt, vai apskriet pa zāli – tas viss ļoti atgādināja pieredzēto mīcīšanos Izskrien Rīgu posmos. Tāpat dažus pagrūdu un daži sajuta manus elkoņus; bet tad pa mazu kājāmgājēju tiltu bija jāšķērso taisnā iela, pa kuru skrēju pirmajos kilometros. Tagad rakstot un par to domājot dziļi jāievelk elpa un jānopūšas, jo negribas pateikt neko rupju – uz priekšu netiek, jo visā platumā to aizšķērso pēc skata piecus kilometrus skrienoši, vairāk gan ejoši, mazgadīgie; apdzīt nav kur, jo tas ir nolāpīts tilts!; kliegt virsū Weg!² vai Vorsicht!³ nav jēgas, jo tāpat nav kur likties. Pietam kādu brīdi vispār nesapratu, vai atkal esmu pareizajā vietā, jo nekādu norāžu nebija, neviena ātra skrējēja apkārt arī un izskatījās, ka esmu galīgi ne īstajā vietā. Daudz laika gan prātot un sūdzēties nebija, un atlika vien kaut kā mēģināt lavierēt, grūstīties un turpināt skriet. Ak jā, pa burzmu man kāds uzkāpa uz kājas, tā kā es arī dabūju pēc nopelniem.
Ticis nost no tā drausmīgā tilta uz mazliet plašākas ietves, paātrinājos, cik vien varēju, lai ātrāk tiktu no prom turienes.  Kaut kāds brīvprātīgais man norādīja, lai skrienu pa ielu un tā arī darīju – visi citi tikmēr turpināja pa trotuāru. Neapzināti sapratu, ka tas ir ceļš uz finišu. Pats gan biju uz tās pašas sākotnējās taisnās ielas, tikai skrēju pretējā virzienā. Viss notika ļoti ātri, taču vienā brīdī pamanīju pretī skrienam vairs tikai divus skrējējus – vienu sarkanā un otru zilā kreklā. Pie apgrieziena ieraudzīju Lapseni un jautāju, kur palika trešais. Diemžēl viņa nebija ievērojusi un ieskrēju otrajā aplī.

37211916044_e49d93cf56_k

Otrais aplis

Sekojošie trīs kilometri pa taisno ielu arī bija pēdējie puslīdz ātrie ar tempu zem 4:00min/km. No atpalicējiem bija atlikuši tikai nūjotāji, bija vēls rīts un tālāk pa parku jau pastaigājās svētdienas baudītāji. Nezināju, cik pamatoti bija cerēt, ka kāds no līderiem būs izstājies, taču cerība mirst pēdējā. Šī cerība bija praktiski vienīgais iemesls kāpēc pirmajā aplī neizstājos, kā arī tas, ka īsti nemaz nemāku izstāties. Katrā gadījumā domu, ka, ja nekas nesanāks, braukšu mājās ar agrāku autobusu, kaut biļetes vakaram jau nopirktas, biju jau atmetis. Bija jātiek līdz galam neviena neapdzītam.
24. kilometrā bija paredzēts apēst kārtējo želeju, taču jutu, ka vēders sāk švankāties un īsti labi nejūtas – atliku to nedaudz vēlāk, kad tuvāk būs dzeršanas punkts un varēs uzdzert mazliet ūdeni. Šoreiz tur esošais vīrs ar mikrofonu spēja mazliet uzmundrināt un papildus viņa vārdiem, skanēja Rammstein – Ich Will. Attālinoties no brīvprātīgajiem un iztukšojis ūdens glāzīti, smaidīdams pat mazliet padziedāju līdz. Pēc īsa brīža gan izskrēju no meža un sajutu nopietnu pretvēju – atkal tilts pāri Elbai un drīz vien biju atpakaļ uz garās promenādes. Vējš spēcīgi un nepārtraukti pūta pretī. Mazliet bruģis, izpletušies nūjotāji, pret kuru vienu no nūjām pat sāpīgi atsitos, un vēl vairāk pretvējš. Par tempu jau vairs galīgi neuztraucos un pārskatāmākos gabalos pāris reizes pametu skatu atpakaļ – nevienu konkurentu gan nemanīju. Drīz vien bija klāt 30. kilometrs un Lapsene apstiprināja aizdomas – viens bija izstājies un esmu trešajā vietā. Par to gan nebiju pārliecināts līdz pašām beigām un centos īpaši nesapriecāties priekšlaicīgi. Jāskrien vēl bija krietni daudz un viss vēl var pašam gadīties.

37890357802_016ee50dc4_k

Pēdējais desmits

Nemitīgā pretvēja nomocīts, priecājos, ka varēju pārskriet upei otrā pusē un turpināt nosacītā aizvējā; tas gan bija minimāls, un vairāk priecājos, ka arvien vairāk gan garāmgājēji, gan apdzenamie mazliet, bet tomēr atbalstīja. Vienā brīdī pat iesēdos astē kādam svētdienas riteņbraucējam, taču tas arī īsti galā ar vēju netika. Pēdējā želeja ar kofeīnu un atlikuši bija vairs tikai deviņi kilometri. Atkal precīzi padotā glāzīte, par ko pienācīgi pateicos un centos saglabāt vismaz kaut kādu tempu – tas gan nepavisam neizdevās, un brīžiem palēninājos jau neattaisnojami lēni. Varbūt vainīgi bija parka koki, vai arī segums, kas bija noklāts ar slapjām lapām, jo tiekot ārā no parka un uz asfalta, temps par vairāk nekā desmit sekundēm atkal uzkāpa. Skrienot pāri tiltam, cik vien spēju, skatījos atpakaļ, vai tiešām neviens neseko un neapdraud manu pozīciju. Atkal trotuārs ar arvien vairāk apdzenamajiem un pagrieziens parkā, kur pēdējo reizi trasē sastapu Lapseni. Tālāk jau zināju, kur jāskrien un arī lēno skrējēju bija mazāk nekā pirmajā reizē. Mazliet palavierējot, ātri tiku līdz gājēju tiltam, tur atkal bija neliela drūzmēšanās, bet nekas nepārvarams un dažus pagriezienus tālāk jau redzēju maģisko 42km atzīmi. Vēl mazliet un finišs.

37211932144_da57f71f18_k

Finišs

Pat īsti nepamanīju finiša laiku 2:43:08 uz tablo, kā arī, ka kāds sauktu manu vārdu, vai trešo vietu. Pavicinot kājas un palēkājot secināju, ka jūtos salīdzinoši labi priekš tikko pieveikta maratona un tajā brīdī arī ievēroju Lapseni. Saskatījāmies un devos pretī uz finiša zonas izeju. Sekoja apskāvieni un spēju tikai izteikt – tiešām trešā vieta?

Kādu brīdi meklējis ūdeni un to arī atradis, gāju pēc mantām. Mazliet sasmīdināja mantu glabātuves meitenes jūsmīgais izsauciens – vai jūs uzvarējāt?! Tomēr tikai trešā vieta un arī tā ne bez pamatīgas veiksmes. Tālāk jau atsildīšanās, pastaipīšanās, iespaidiem dalīšanās par pieredzēto, pārģērbšanās, paēšana, priekšnesumu vērošana un apbalvošanas sagaidīšana. Šoreiz pirmo reizi man tika nevis kauss, bet gan statuja un veselas trīs medaļas – par dalību, trešo vietu kopvērtējumā un otro vecuma grupā. Un vēl visādi citādi noderīgi labumi. Izejot ārā jau lija diezgan stipri un tā kā laika vēl bija daudz, uztaisījām arī mazu ekskursiju.

24070458898_2c9e079a0b_k

Tagad nedēļu vēlāk paredzētais Braunšveigas maratons, kurā apsvēru piedalīties, tika atcelts laikapstākļu dēļ. Tas tikai vēlreiz pierāda, cik nāvīgi man noveicās – rezultāts salīdzinoši viduvējs un biju cerējis noskriet tuvāk 2:40, nekāda īpašā prieka par to nav. Ar šādu ciparu nav prātīgi cerēt uz kādu godalgu, taču pjedestāls paliek pjedestāls un, lai dabūtu medaļu, vispirms ir jātiek līdz galam. Šim gadam tas vēl nav viss, bet tagad varu atļauties nedaudz atpūsties.

24070441668_93aaa33753_k

¹ Vājprāts!

² Ceļu!

³ Uzmanās!