Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Rõuge meža maratons

Starta vieta

Starta vieta

Īsti neatminos kurā brīdī uzzināju par šo skrējienu, bet šķiet, ka tas bija mājupceļā no pērnās Hānjas, jo, kur gan citur Aivars no Hānjas organizatora Ivara būtu uzzinājis, ka viņš plāno rīkot Korneti – Rouge meža maratonu. Lai vai kā, bet agrs sestdienas rīts Rougē iesākās ar braucienu autobusā atpakaļ uz starta vietu Latvijā. Īsa instrukcija igauņu un angļu valodā un 9.00 no rīta kaut kur netālu no Kornetiem uz lielceļa tiek dots starts.

20190713_092343

Pirmie 10km. Pirmie kilometri paskrien raiti, jo lidojamas grantenes ir lidojamas grantenes. Brīdī, kad skrienam lejā pa pļavu uz Ilgāja ezeru, man galvā pazib doma – trase ved uz finišu jeb pēdējie 20km uz leju. Pag, tu taču šodien neesi ar velo, un tas ir tikai sākums. Pēc brītiņa, skrienot gar mājām, ar acīm meklēju uzrakstu –  “miermīlīgs suns” un, protams, neiztrūkstošo auksto akas ūdeni un māla krūzītes. Nekā tāda te nav, bet man tas viss ir tik ierasti šai pusē. Augšā pļava ar atkal neesošo foto punktu. Eh. Pagriežamies pa labi, lai, atkal lejup skrienot, ieskrietu mežā un pēc tam pa izdangātu meža ceļu skrietu augšup, garām ezeram, cauri mājas pagalmam. It kā pazīstams, it kā nē. It kā necils granteņu krustojums, bet es zinu, ka šeit ir tā vieta, kur vienmēr atrodas uzraksts “Jūs iebraucat troļļu un mošķu zemē”, un ka tur lejā ir Ziemeļu tilts. Kā man patīk šis lejupceļš – sākumā plats, bet pēc tam šaura, dubļaina taciņa un tad kā saldais ēdiens – Ziemeļu tilts. Bet aiz tilta caur zālēm sakņaina taciņa gar Peļļu ezeru un tad gar Peļlupīti augšup. Cik te nav ar velo braukts… Taisnība jau vien ir, un atkal gremdējos atmiņās, ka “te Tev neviens pakaļ nenāks”. Garām aizskrien AivarsS un nosmejamies, ka īsti nevar saprast, kas te ir foršāk – braukt ar velo vai skriet. Vēl pēc brītiņa palaižu savu kompāniju sev pa priekšu, lai jau skrien. Varbūt vēlāk saķeršu. Skrienu pa šauru, sakņainu taciņu un turpinu priecāties. Vienā brīdī tā taciņa paliek dikti ieslīpa, ka blakus augošie kociņi ir mani sabiedrotie. Taciņa beidzas, sākas meža ceļš. Skatos pulkstenī un prātoju, ka drīz vajadzētu būt kontrolpunktam. Dažus metrus pie Paganama skata torņa mani apdzen viena dāma. Es saprotu, ka piecas jau man ir priekšā, bet kāpēc es tieku apdzīta?

Ziemeļu tilts

Ziemeļu tilts

Taciņa ar virvēm

Taciņa ar virvēm

10km līdz 20km. Kamēr stāvu kontrolpunktā un mēģinu mieloties ar gurķi un sāli, kas gan man neizdevās, jo pamanījos aizrīties un izspļaut visu laukā, kontrolpunktā ieskrien Antra. Man jau Alūksnes Stirnu bukā šķita, ka viņa ir satrenējusies, jo labi atceros, kā vienā kora pasākumā Antras brālis man teica, ka viņa māsa nupat finišēja vienā kalnu ultrā. Labi, neprāto, skrien vien tālāk. Nogriežos pa kreisi mežā. Uh, šī foršā taciņa ar virvēm vienā pusē. Kā man viņa vienmēr ir patikusi, jo te ir tik forši lidot lejā ar velo, kas, protams, man ne vienmēr izdodas. Bet tāpat man viņa ļoti patīk. Un jau atkal sakņainais posms gar Smilšāju, Sūnekli un Iglāja ezeru. Skrienu un domāju, ka nekur jau nelikšos un gan jau, ka septembra sākumā tāpat kā pērn paņemšu simtiņu Apē. Bet tai pat laikā ir sajūta, ka kaut kas nav tā. Kāpēc man pulkstenis neziņo, ka ir jāēd? Es tiešām nebūtu dzirdējusi, ka viņš nopīkst. Lai arī tās ir nieka 15 minūtes, laboju šo kļūdu ar Daces atdotajām ābolu želejām. Hmm, garšo pēc riktīga paštaisīta ābolu biezeņa. Labi. Der. Bet ir viens jautājums, kas mani neliek mierā, es tiešām skrienu tik lēni, ka mani grib visi apdzīt? Tāds ir jautājums. Šo spriedelēšanu izjauc burvīgās pļavas ar āboliņu laukiem tajos. Es jau tagad redzu kā piesēžu zālītē, sapinu sev vainagu un izbaudu burvīgu, laisku sestdienas dienu saulītē. Ā, bet kuram bija šī ideja, ka ir jāskrien šis maratons? Pļava beidzās, pēc maza brītiņa beidzās arī grantene, un jau atkal ieskrējām mežā. It kā meža ceļš, it kā ļoti izdangāts meža ceļš. Tāds, kur ir iespējams paskriet tikai pa pašu ceļa vidiņu, jo gar malām gandrīz līdz celim dziļas, platas rises ar ūdeni. Bet tas viducītis arī tāds apšaubāms – apaudzis ar zālēm. Gar malām smaržo pļava, meža zemenes, vasara. Vispār tā jau nebija, ka visu laiku varēja tā smuki skriet pa vidiņu. Pilnai laimei bija jālīkumo no vienas puses uz otru, pie viena meklējot labāko, sausāko segumu zem kājām vai arī pārvarot kādu sakņainu šķērsli un dubļainu taciņu. Brīdī, kad izbaudu zaļo pieturu, garām paskrien Antra un Andris. Tad tomēr šie bija tepat mana aiz muguras. Tikmēr prātu nepamet doma, ka te ir jābūt Draudzības tiltiņam, jo ap 15.km kaut kam ir jābūt, par ko Ivars brīdināja. Vispār jau viņš arī video bija safilmējis ar šo tiltiņu dažādās, tā teikt, tapšanas stadijās. Tieku pāri pa tiltu Igaunijas pusē, izskrienu no purva un aiz kāda meža līkuma manu Andra muguru. Aiz nākamā līkuma pamanu arī Antru. Garām esmu. Ceļš jau atkal ir garlaicīga grantente, kuru vēl garlaicīgāku padara saule. Uzēdu ābolu biezeni un sapņoju par purva laipu, bet šī kā tuvāk nenāk, tā nenāk. Vienā no grantenes līkumiem pie mājas stāv bērni un vispirms uzmundrina pirms manis skrienošo dāmu, tad arī mani arī. Pacieties vēl nedaudz un būs kontrolpunkts.

Izdangātā taka

Izdangātā taka

Draudzības tilts

Draudzības tilts pāri čūkslājam. Robežtilts

20km līdz 25km. Viens līkums, tad otrs, un pļavas vidū gozējas kontrolpunkts. Brīdī, kad es tur ieskrienu, man priekšā jau ir citi dalībnieki, bet no purva izskrien Pēteris. Jā, viņš bija jau pašā sākumā ieskrējies. Nez, aizvien ir trešais? Man ir tikai viena vēlme – nomazgāt seju. Kamēr uzkožu banānu, man tiek izstāstīts, ka tagad būs jāskrien pa purva laipām, pie mājas pa kreisi apkārt ezeram un pēc 5km es iznākšu tepat. Labi, der. Kamēr domāju, vai kaut ko vēl gribu, vai negribu, kontrolpunktā ieskrien Antra.

Luhasuu purvs

Luhasuu purvs

Mežs, ēna, patīkams vēsums. Tā arī varētu būt visu atlikušo laiku. Marķējums gan tāds pašvaks, ja tā varētu teikt par marķējumu, kura te vispār nav. Bet, ja tā padomā, tad Ivars pirms starta teica, ka marķējums ir izlikts vismaz ik pēc 200m. Ja ir taisns un nepārprotams ceļš, tad vēl retāk. Jā, te tāds ir. Skrienu pa mežu, hmm, marķējums bija? Nemanīju, bet it kā nekur citur nebija, kur nogriezties, vismaz man tā šķiet, bet, ja godīgi, es tā īsti nemaz nesekoju līdzi ceļam. Pieņemsim, ka skrienu pareizi. Pēc brītiņa parādās laipas. Ak, skaisti. Laipas cauri mazām priedītēm purvā. Purvs man vienmēr ir paticis it īpaši pilnmēness naktī. Soļi atbalsojas pret koka laipu, visapkārt klusums, bet kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt. Tā vietā, lai šī vieta mani uzlādētu un es izbaudītu purvu mani nomāc tikai viena vienīga doma – saule… Drīz parādās māja, un aizskrienu pa kreisi pa purva laipu. Ezers, tik burvīgs purva ezers. Otrā pusē var redzēt priekšā skrienošos dalībniekus. Un te ir tik burvīga atpūtas vietiņa un trepes, lai vieglāk iekāpt ezerā nopeldēties. Jā, nopeldēties būtu ideāli. Vispār jau varētu pa taisno pārpeldēt ezeru un tad turpināt skriet, bet ko tādā gadījumā darīt ar Aivara mašīnas atslēgām manā somā? Tas, ka telefons un austiņas samirktu mani neuztrauc, jo tie divi ir ūdens izturīgi, bet tās sasodītās mašīnas atslēgas. Ar smagu nopūtu turpinu skriet pa saules pielieto purva laipu. Tai pat laikā labi zinu, ka brīdī, kad tikšu laukā no šī purva, kaut kas jādara savā labā un jāuzlabo pašsajūta, jo tā līdz finišam būs grūti tikt. Plāns gatavs – sirsniņmāja, uzpildīt pudeles, atrast ko ēdamu un paēst, izvilkt austiņas un kaut kā pieveikt atlikušos gandrīz 20km.

Luhasuu ezers

Luhasuu ezers

25km līdz 37km. Kontrolpunkts nāk kā svētība. Neviens pa šo laiku mani nav noķēris, un es neesmu nevienu apdzinusi. Es pat paspēju aizmirst, ka aiz manis ir citi dalībnieki. Uzpildu vienu pudeli ar ūdeni, otru ar pliekano enerģijas dzērienu, gurķis, banāns, bulciņas negribu. Prom ejot, izvelku austiņas, ieslēdzu telefonā internetu un palaižu mūziku. Klusums. Ir sasodīts klusums. Nopietni? Man tagad atlikušos kilometrus būs jāskrien klusumā tikai un vienīgi ar savām domām? Nē, tā nedrīkst. Kamēr dusmojos uz igauņu lēno internetu pierobežas zonā man pretī nāk smaidīga trijotne un mani sveicina. Pārbaudu vēlreiz telefonā, ka viss strādā, mūzika palaista un austiņas pievienotas. Bet kāpēc te ir tik švaks kājminams mobilā telefona zonas pārklājums? Un vispār, kāpēc ir saule? Kur ir tie solītie mākoņi visu dienu, m? Viss ir slikti. Es kaut ko minēju, ka grantenes kilometrs seko pēc grantenes kilometra ar tādu ļoti nemanāmu augšā – lejā. Labi, sākumā jau nekas, bet pēc kāda laika man sāk apnikt. Ainava arī nemainās, mainās tikai marķējuma attālums. Nē, nu labi. Ainava arī mainījās no saules pielietām pļavām līdz mežam. Vienā brīdī izskrējām cauri palielam izcirtumam. Protams, tas bija viens no tiem brīžiem, kad austiņās atkal paradījās klusums, un tādi brīži bija vairāki. Un, protams, pilnai laimei priekšā skrienošais pārgāja soļos. Nopietni, čalīt, tev tiešām tagad vajadzēja sākt staigāt, kad es izmisīgi cīnos ar to sasodīto sauli un vienu domu, kurš bija tas, kurš izdomāja, ka ir jāskrien maratons, jo redziet pusīte ir pārgājiens, un to nevar skriet. Labi, apēdīšu mazo želeju. Varbūt paliks labāk. Kad ceļš cauri izcirtumam beidzās, un beidzās arī ceļš pa pļavu gar upīti, mēs atkal ieskrējām mežā. Te bija labi, ja neskaita faktu, ka man tas ātrumposms jau ir apnicis, un nevaru saprast, vai tagad taisīt zaļo pieturu, vai vēl paskriet uz priekšu. Bet, ja tā labi padomā, tad vēlāk nekas nebūs labāk un tagad ir nosacīti mežs. Pēc brītiņa panācu to čali, kas man aizskrēja garām, kādu brīdi viņš man mēģināja turēties astē, bet iepalika, un es atkal paliku viena šajā sasodītajā ātrumposmā. Jau atkal es skrēju pa grantenēm. Tā vienā pagriezienā man tik ļoti apnika skriet, ka to sasodīto augšupceļu gāju, dusmojos un gremdējos atmiņās par skrējiena sākumposmu, taciņām, ezeriem. Bet te tikai grantene un grantene. Tālumā liels krustojums, krustojumā brīvprātīgais regulē satiksmi, ja vien te būtu ko regulēt. Paskrienu garām kaut kādam lielam šķūnim, kokzāģētavai. Aizdomājos, nez, vai tas ir tas pats šķūnis, kur savulaik velo Hānjas laikā cauri braucām. Pēc brītiņa vēl viens brīvprātīgais, bet šis pat nepieceļas no savas sēdvietas. Nevajag arī.

Es ieskrienu sānu ceļā un ar zaļu aroniju ķekaru dabūju pa seju. Burvīgi. Galvā nekādīgi nevaru atcerēties, kurā kilometrā ir solītais kontrolpunkts, bet man kaut kā šķiet, ka tas bija ap 32.km, bet varbūt ap 34.km. Es tik ļoti gaidu kontrolpunktu. Pat ne tādēļ, ka šajos desmit kilometros būšu izdzērusi abas dzēriena pudelītes, tas ir, litru dzeramā, bet gan tādēļ, ka man viņu vienkārši vajag. Bet ko ceļš, tā sasodītā grantene tik turpinās un turpinās, un man nekas cits neatliek, kā turpināt skriet. Un pie tam, tā sasodītā grantene aizvien vairāk iet uz augšu. Vienā no brīžiem, kad skrēju garām mājām, man pretī brauca policijas auto. Šis sabremzējas un piebrauc vairāk ceļa kreisajā pusē. Nopietni, jūs tiešām domājat, ka es mainīšu ceļa puses? Nē, nekā tāda nebūs, esiet vien tik laipni un apbrauciet mani pa otru pusi. Viņi laikam mācēja lasīt manas domas, vai arī saprata, ka šī netaisīs nevienu lieku soli, un tiešām apbrauca mani pa labo pusi. Vismaz kaut kas interesants. Nē, nu vienā krustojumā cēli gulēja suns un vēroja notiekošo. Noskrienu lejā, protams, ka pa granteni, un ko es redzu – sasodītu grantenei augšup. Kā man viņa ir apnikusi, kā es nevaru sagaidīt kontrolpunktu, ļoti ceru, ka viņš drīz būs. Kā es tajā sasodītajā kalnā gāju, jo cik tad var visu laiku skriet. Taisnības labad jāsaka, ka es tikai dažos sasodītos grantenes posmos gāju. Ir noskrieti 35km un nekas nav mainījies. Līdz finišam ir gandrīz astoņi kilometri. Tas ir daudz mazāk nekā pirms nedēļas Stirnu bukā, tāds nieks vien. Protams, Stirnu buks ir Stirnu buks, bet šis maratons ir no pavisam citas sērijas. Ja vien aiz muguras nebūtu sasodīti gari 35km, tad tie atlikušie 8km tik tiešām kā tāds sīkums liktos, bet ne šoreiz. Un vispār kuram bija tā ģeniālā ideja pierunāt pilnas ausis pārējiem, ka jābrauc uz šejieni skriet, m? It īpaši tāpēc, ka es jau sen nezinu, kā ir skriet kaut ko garāku par pusmaratonu. Madeira neskaitās. Grantene, grantene, grantene, grantene… cik vēl ilgi? Jau tagad zinu, ka pēdējie kilometri ir mani piebeiguši un temps ir krietni nokrities, bet tāpat nepieklājīgi vienmērīgi nedaudz virs 6min/km turās. Vienīgais prieciņš, ka kādu laiku tomēr mūzika ir ar mani.

Taciņu redzi?

Taciņu redzi?

66441501_10216898282067096_309393591279550464_n

Pēdējie 6km. Pagrieziens mežā un es ieraudzīju to, par ko sapņoju pēdējos daudz kilometrus. Kontrolpunkts. Uzpildu pudeles. No Holdena solītā pārsteiguma jeb VanaTallin gan atsakos, bet ķilavmaizītes iet uz urrā. Dzīve ir izdevusies, un tas sasodītais ātrumpsosms vairs nemaz neliekas tik briesmīgs un tā saule arī. Brīdī, kad lieku atpakaļ ausīs mūziku, man skaidrā latviešu valodā tiek novēlēts laimīgs ceļš līdz finišam. Patīkami, vēl kādu brīdi nepamet smaids pa visu seju. Smaids no sejas nepazuda arī turpmākos kilometrus, jo es atkal ieskrēju šaurās meža taciņās, kur pa zemi mētājās ne tikai sakrituši koki, bet arī koku sakne,s un visu laiku bija jāskatās uz marķējumu, jo taciņa zigzagā aizvijās cauri kokiem. Štrunts, ka kaut kur bija jākāpj augšā, jo tam sekojošais noskrējiens ar akmeņu sekciju sākumā paķēra uz izbrīnu. Upītes šķērsošana gan pa akmeņiem, gan pa tiltiņiem. Pie viena no tiltiņiem panāku priekšā skrienošo puisi. Šis gan nākamajā kāpumā aizskrien, jo seko noskrējiens. Bet es tai pat laikā biju paspējusi pierast, ka trasē esmu viena, ka biju nedaudz izbrīnīta redzot, ka kādu esmu noķērusi. Jāatzīst, ka puisis nebija nekāds vakarējais un nākamajā noskrējienā mani palaida pa priekšu. Paskrēju garām, parādīju paldies un kārpījos augšā nākamajā kalnā. Jau atkal ideāla, stāva starp kokiem lidojama taciņa lejup. Mana sirds gavilē un pie viena prāts saprot, ka būs atkal jākāpj kaut kur augšā, jo finišs pie Rouge skatu torņa atrodas kalnā. Izskrienam pļavā, saule spīd, atstāju aiz sevis vēl vienu skrējēju un priekšā redzu vēl divus, viena no tām ir dāma. Man mirdz acis, bet diemžēl uz īsu brīdi, jo brīdī, kad esmu viņai aiz muguras, uz pastaigu takas pamanu, ka šai ir īsās distances numurs. Gan viņa, gan priekšā esošais kungs pieklājīgi palaiž mani garām. Tieši tik pat pieklājīgi mani garām uz laipas palaiž arī citi atpūtnieki. Lejā spīd ezers, un es prātoju, cik vēl tālu. Vispār nav jāprāto. Pirms brīža bija norāde, ka līdz finišam 1km. Pēdējie metri augšā un tur pļavas tālākajā galā rēgojas finiša arka.

Finišētājs Nr.26

Dalībnieks, kurš finišēja kā 26 no visiem maratonistiem

Nobeiguma vietā. Ivars pēc finiša prasa, kā patika trase? Tā arī pateicu, ka sākums un beigas ļoti patika, bet tas ātrumposms mani piebeidza. Pēteris steidz teikt, ka trešā dāma finišēja nepilnas 20minūtes pirms manis. Sasodīti auksts ūdens vienā no Rouge ezeriem ir kā reiz, lai noskalotu un aizmirstu visas grantenes un sasodīto sauli. Tieši tāpat kā ķilavmaizes, kuras tiek atvestas no pēdējā kontrolpunkta un noliktas degustēšanai, kamēr mēs gaidām, kad finišēs Aivars, lai varētu braukt mājās. Vai es skriešu nākamgad, nezinu, bet zinu, ka Ivars solīja nākamgad atkal rīkot šo maratonu.

Maratons, kurš nenotika

ny_maratons_2012

Ir septembris. Sēžu mašīnā blakus šoferim un dodos Siguldas virzienā. Esmu dažas dienas precējies, man ir dzimšanas diena un jaunā sieva ved mani saņemt dāvanu. Izklausās ļoti romantiski – pastaiga zelta rudens priekšvakarā, Siguldas izslavētie SPA un restorāni. Nē. Mašīnā ir arī bērni un suns. Un jau kopš uzzināju, ka saņemšu dāvanu un ka vajadzēs braukt, sapratu, ka būs sūdi. Man nepatīk augstums, ātrums un bīstamas lietas. Esmu bijis vairākas reizes Disnejlendās un nekad neesmu braucis ar tiem trakiem karuseļiem. Bet man ir traka sieva. Kāzās ielecām dīķi ar visām drēbēm, lai tiktu pie labas bildes, biju pamēģinājis veikbordu, longbordu, un zināju, ka tas ir mūsu laulības nosacījums. Būs jādara lietas, ko nedaru. Tieši stāsts par ielekšanu dīķi ir iemesls kāpēc mācījos uzstāties – mana sieva to stāstīja sava LevelUp kursa beigās un no viņas iedvesmojos. Paldies, mīļā. Lasīt tālāk.

Taisnais

Capture

Rudenī nekādu īpašu plānu skriešanas jomā nebija – gada nogali bija iecerējis tā mierīgi, ne uz ko neiespringstot, norikšot. Jau tā sanāca neplānots maratons Tartu, tāpēc jo vairāk gribējās mierīgi paslinkot. Tomēr kaut kāds nemiers dīdīja, tā nu pēkšņi uzpeldējušais skrējiens “Taisnais” bez ievērības nepalika un pamazām aizvien vairāk sāka kārdināt. Jau sen biju metis aci uz bijušo dzelzceļa posmu Rīga-Ērgļi, apsverot domu šo trasi vai nu nosoļot pārgājienā, vai arī nobraukt ar velo, tomēr šīs ieceres kaut kā palika nerealizējušās. Tagad bija iespēja kārtīgi paskriet pie dabas krūts, nostāk no sen apnikušā pilsētas asfalta, turklāt kaut ko līdzīgu taku skrējienam, tikai bez pauguriem, kas man vienmēr sagādājuši ciešanas pat jaukākajos Stirnubukos.
Pasākums šķita nedaudz aizdomīgs – notiek pirmo reizi, rīko nepazīstami cilvēki, augsta dalības maksa, –  tomēr garāks treniņš šā vai tā bija ieplānots, trasi pamēģināt kārojās, tādēļ atmetu skopumu un pieteicos pusei distances no Sauriešiem līdz Suntažiem – 42 km. Pilno dubultmaratonu līdz Ērgļiem skriet negribēju, jo tomēr biju stingri sev apsolījies ar ultrām neniekoties, nebūdams tām īsti gatavs, kā arī vakarā bija jāpaspēj uz vienu pasākumu. Iepriekš publiskotais dalībnieku saraksts liecināja, ka manā distancē ir tikai viens bīstams konkurents – Rainers, tāpēc par iekļūšanu trijniekā jāraizējas nebija un varēju skriet bez liekas iespringšanas.
45872881_1847572448623838_2533029543468335104_o
Sestdienas rītā kopā ar Kristapu un Lauri iesēdāmies auto un devāmies uz Sauriešiem. Izskatījās, ka organizatoru ir vairāk nekā dalībnieku. Valdīja neliels haoss, kas ir piedodami rīkojot jaunu pasākumu, tomēr visus trūkumus kompensēja gan sirsnīgā atmosfēra, gan iespēja pirms starta iestiprināties ar banāniem, maizītēm un karstu tēju. Laiciņš – ap plus 10 grādiem – bija ideāls skriešanai, tā nu tīri labā omā devos trasē.
45647394_1847572685290481_6590347081980837888_o
Pēc starta kādu brīdi skrēju kopā ar Raineru, bet tā kā biju plānojis skriet tempā ne ātrākā par 5min/km, tad viņš drīz vien aizmuka un pamazām attālinājās. Galīgi vientulīgi gan nejutos, jo, pateicoties taisnajai trasei, krietnu laiciņu vēl varēju manīt sev priekšā Raineru, bet patālu aizmugurē – kādu sekotāju.
45702037_1847576185290131_3642327589235720192_n
Trase bija labi skrienama – gandrīz visur labs un līdzens grants ceļš, sliedes tikai trases sākumā. Ainava arī nebija tik vienmuļa, kā bažījos – bija pa kādam tiltiņam, nācās kāpt pāri barjerām, kas nožogoja trasi šķērsojošu ceļu, bija vecās staciju ēkas un aizaugušie peroni, arī mežs bija dažāds – vietām purvi, bet vietām bebru nedarbi. Pie dolomīta šķembu karjera uz ceļa bija arī nedaudz dubļu, bet kaut kā neievēroju tradīciju un šoreiz ne reizes nenomaucos.
45654780_1847580901956326_6250927331385278464_n
Kontrolpunkti ar atspirdzinājumiem bija paredzēti ik pēc 14 km. Gabaliņu pirms pirmā kontrolpunkta bija mājas. Man tuvojoties, no tām uz ceļa pusi, bargi lamājoties, sāka rikšot liels suns mazāka nezvēra pavadībā. Nevēlējos pārbaudīt, vai tiešām abi ir tik neganti, kā izliekas, tāpēc uztaisīju nelielu intervāla skrējienu. Biju nobažījies arī par skrējēju, kas vīdēja tālu aizmugurē, bet vēlāk dzirdēju, ka nezvēri esot izrādījušies draudzīgi. Tā nu nedaudz aizelsies sasniedzu pirmo kontrolpunktu, uzpildījos un rikšoju tālāk.
45713468_1847584045289345_2946153660167487488_o
45698893_1847584315289318_8091336266718642176_o
Lai arī trase bija gandrīz taisna, tomēr tā nešķita pārāk vienmuļa. Brīžiem izklaidēja organizatoru motociklists, kurš šaudījās šurpu turpu, gan izvietojot norādes, gan uzmundrinot, bet vēlāk palīdzot orientēties pie Suntažiem. Skrēju mierīgi, izbaudīju svaigo gaisu un dabu, laiks paskrēja ātri un drīz jau bija klāt otrais kontrolpunkts.
45722946_1847586885289061_3755148387167502336_n
45711737_1847587145289035_8426241856362250240_n
Solis šķita tīri viegls, bet pēc 30.kilometra, kā ierasts, sāka nedaudz sāpēt gūžas. Nedaudz tempu mazināju, un tad jau tālumā varēja redzēt Suntažu baznīcas torni. Te vajadzēja novirzīties no dzelzceļa līnijas un sabrukušā dzelzceļa tilta dēļ izmest loku caur miestu. Daži km pa asfaltu, un pēc 3:41 finišs, un godam izcīnīta 2.vieta.
45864721_1847591228621960_3005491803047591936_o
45696439_1847591641955252_3331661824348127232_n
45660973_1847592198621863_6999804555034624_o
45631595_1847592485288501_5032750477389856768_o
45775891_1847595468621536_1534513667930849280_o
Par pārējo trases daļu līdz Ērgļiem nemāku teikt, lai stāsta tie, kas noskrēja pilno distanci. Bet mana daļa man patika tīri labi. Lai arī konkurence nebija pārāk sīva, tomēr atmosfēra sirsnīga – liels paldies organizatoriem par ieguldītajām pūlēm. Domāju, ka pasākums ir ar potenciālu nākotnē, tomēr nez vai ar tik augstām dalības maksām tam izdosies pulcēt daudz dalībnieku. Lai mazinātu izmaksas, no daudz kā varētu mierīgi atteikties, piemēram, iztikt bez krekliem un tik smagām medaļām. Iespējams, ka varētu izvēlēties formātu, kas līdzīgāks skrējienam Rīga-Biksti, kur katrs samet pa piečukam un kaut ko pa ceļam uzkož, un iztiek bez liekām ekstrām. Turklāt pavisam noteikti par pasākumu derētu paziņot vismaz pusgadu iepriekš.
Foto: Māris Arbidāns

Berlīnes maratons

WhatsApp Image 2018-09-16 at 13.46.38

Es svētdien noskrēju Berlīnes maratonu. Tas bija mans divdesmit piektais maratons, ātrākais šogad, sestais visu laiku labākais laiks, lai arī izklausās lieliski, tik un tā esmu ar sevi neapmierināts. Un tāpēc esmu izdomājis par to tagad uzrakstīt – kad viss ir labi, nav īsti laika un vajadzības komentēt. Savukārt, tad, kad kaut kas tev nav sanācis vai esi guvis kādu vērtīgu pieredzi sev, varbūt kādam arī bez tevis tas šķitīs interesanti.

Esmu maratonists. Man patīk to darīt. Sākot jau ar domām par to, ka skriešu, skatoties, kur tas varētu būt, līdz pat pieteikšanās satraukumam. Pat improvizētā medusmēneša nedēļas nogalē mēs dodamies uz vietu, kur es varēšu noskriet maratonu. Tādā ziņā man ir ļoti paveicies ar sievu, lai arī viņa pati neskrien, viņai patīk, ka skrienu es. Labi, ka Rīga–Valmiera laikā Šoko nekādi nebija ar mieru viens pats ņemt laiku, jo droši vien būtu ticis pie lielām pārrunām, ja nedēļas nogale brīva un es nebūtu skrējis. Sievietes dažreiz ir dīvainas.

Un tad, kad tas maratons nāk tuvāk, mani tik ļoti iepriecina mans sasniegtais līmenis. Visu pēdējo nedēļu varu mierīgi strādāt, vakaros iedzert alu, pēc numura ierasties pēdējā brīdī un nakti pirms maratona gulēt kā lācis ziemas miegā. Atceros, ka daudzas pirmsmaratona naktis pavadīju vienos murgos par to, ka viss ir nokavēts, esmu aizmirsis mājās kedas un vēl simts un viena ķibele, lai tik nevarētu mierīgi pagulēt.

Bet nu atpakaļ pie Berlīnes maratona. Tas ir viens no sešiem krutākajiem maratoniem ar 40+ tūkstošiem finišētāju, ar loteriju un tā. Nekad īsti nav bijis manā wish list. Savu dzimšanas dienas plus medusmēneša maratonu ieplānoju kalnos netālu no Madrides, jo nepatīk taku skriešana un sevi jāpārvar darot to, kas nepatīk. Berlīnes maratons uzradās no atrašanās īstajā vietā un īstajā laikā vai precīzāk – skatoties Fantomsa filmu un būdams labās pazīšanās ar dažiem labiem skrējējiem. Protams, lai arī cik tas maksā, no tādiem piedāvājumiem ir grūti atteikties, it sevišķi, ja sieva savas lietas nokārto tā, ka var doties līdzi. Tas nekas, ka nedēļu pirms jau ieplānotā maratona.

Maratons ir iespaidīgs. Šāda līmeņa pasākumos nemaz savādāk nevar būt. Pie tam, ja tu gribi skriet kādā no top līmeņa maratoniem un nevari izvēlēties starp Ņujorku un Berlīni, tad izvēlies Berlīni – uz startu ieradāmies pusstundu ātrāk, tikām gan pie pačurāšanas, gan arī laikā sākām skriet. Ņujorkas maratons sākās vismaz piecas reizes ātrāk. Bet, ja tu gribi skaistu maratonu, tad izvēlies ar mazāku dalībnieku skaitu – miskastes pilnas, krūmi piečurāti un ne tikai, visur lupatas un spiešanās. Bet trase ir ātra ar dažiem lēzeniem pacēlumiem, un sajūtas, ka visu laiku skrien uz leju.

Man bija mērķis – 4:09:18 – kāzu datums. Pēc baskāju maratona 33 km pa 3h 36min likās daudz maz reāls, lai arī kopš Rīgas maratona biju noskrējis nieka 140 km. Stirnu buks, daudz darba, jauna sieva, attaisnojumus tālu nav jāmeklē. Toties, uzsākot skriet, visa mana “labā trenētība”, reālistiskais skatījums uz dzīvi aizgāja lupatu lēveros. Vienu brīdi gan paša domas, gan maratona aplikācijas prognozes liecināja, ka finišs tiks sasniegts ar vismaz desmit minūšu personiskā rekorda uzlabojumu. Es jums teikšu – lieliska sajūta, pat, ja līdz finišam ir vēl divdesmit pieci kilometri. Viens no labākajiem brīžiem Berlīnes maratonā. Tās sajūtas dēļ vien neko tagad nenožēloju.

Pēc tam gan sākās mani grūtākie brīži skrienot. Rimants no manis neatstājas, visu laiku lamāja, mēģināja motivēt un pats izbaudīja skrējienu – dodot pieci katram bērnam trases malā un smaidot visām meitenēm. Es nekad, skrienot maratonu, nebiju centies tā saņemties un turpināt. No sākuma vienkāršais grūtums, ka viss ir slikti, kāda jēga skriet un man nemaz nepatīk skriet. Pēc tam jau pirmo reizi mūžā kājās sākās kaut kas līdzīgs krampjiem. Nekad, nekad man tā nav bijis. Bet nē, tik un tā gribasspēks bija vēl stiprāks par veselo saprātu un vēl daži kilometri rekorda tempā. Tad auksti sviedri, galvas griešanās un kājas nemaz neklausa. Protams, tad tāpat kā tagad es ļoti labi sapratu, ka nevar gribēt skriet ātri un netrenēties. Ka vari netrenēties, bet tad maratonu tu tikai izbaudīsi un nevis noskriesi, in, ja tomēr gribi sevi pārvarēt, tad vajag iedot ieročus ķermenim, pirms tam nedaudz patrenējoties. Ar maratonu var tikt galā jebkurš, bet labāka sajūta būs tad, ja pirms tam patrenēsies.

Savukārt atbalstītāji trases malā ir uzdevumu augstumos, nav brīdis distancē, kad kāds nav trases malā. Vienas grupas spēlēto vēl dzirdi, kad jau nākamā dod virsū kaut ko uzmundrinošu. Un tās bungas, un tumbas un Ramšteins no hipiju balkona. Vēl vairāk, ja tev ir savs atbalstītājs, kurš ir gatavs četras stundas skraidīt un braukt ar metro pa visu pilsētu, lai tikai tevi satiktu, atbalstītu, tad pat grūtā brīdī tev gribas skriet ātrāk, jo satiksi, redzēsi viņas priecīgo seju un, lai arī cik slikti tev iet – turpināsi.

Tāpēc, lai arī cik jūs būtu jau maratonus noskrējuši, lai arī cik vareni skrējēji nebūtu, trenējieties, ja gribat uzvarēt sevi, jo bez tā pat maratonu tūrisms var atstāt tādu kā nepadarīta darba sajūtu un vilšanos sevī. Lai arī, protams, tagad man šķiet, ka izliku sevi visu un nemaz jau tik slikti negāja. Un Berlīnes maratonu ir vērts noskriet.

Vilkaci zini? Meklē Āžu kalnā.

Diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav. (c) 

Diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav. (c)

Jau nosaukums vien “Vilkaču maratons” man saistās ar kaut ko maģisku, pārdabisku un mistisku. Varbūt arī tāpēc, ka vismaz man vārds “vilkacis” atgādina pret mēnesi gaudojošu vilku. Lai vai kā, ja pērn Spīganu kalnā uz kādu brīdi biju pieslējusi savu slotas kātu, tad šogad kādā pilnmēness naktī meža gariņi nosprieda, ka būs vien pašai jārāpjas augšā tai Spīganu kalnā un ne vienu reizi vien.

Akurāt trīs nedēļas pirms Vilkačiem, pēc izstāšanās no Piebalgas Stirnu buka, pirmo reizi tā kārtīgi aizdomājos, vai man tiešām to vajag. Bet todien nospriedu, ka pie šī jautājuma atgriezīšos rīt. Arī pārējās nedēļās domas dalījās starp skriet vai tomēr Spīganu kalns. Viennozīmīgas atbildes nebija. It kā pats nelabais turp vilina, bet it kā tai pašā laikā meža laumiņas smej, ka nevajag. Lai vai kā rīta cēliens tiek pavadīts klausoties kantāti “Tēvzemei un Brīvībai” (ak, šie dziesmusvētki).

Zinot, ka vilkaču mežs kļūdas nepiedod, pirmo apli nolemju atstāt izpētei. Līdz otrajam kāpumam sev aiz muguras dzirdu Rimanta un Ginta balsis un frāzi “mēs tevi redzam”, uz ko nekautrējos atbildēt: “skatieties, lai nav tā kā parasti”. Pirmais aplis pagāja diezgan lielā burzmā un augšā, lejā. Kaut kādas takas, pagriezieni, noskrējieni, Āžu kalns.

Nākamie apļi kā jau nākamie apļi. Tas lēzenais kalns nūjojams, ok, ar velo te arī esmu uzbraukusi, pēc tam mazs uzskrējiens un straujš lidojums lejup caur mētrājiem, pāri nokritušiem kokiem. Trakais pirmais kāpiens kaut kādā sasodīti stāvā un smilšainā nogāzē. Vēl neesi ticis līdz vidum, kad jau apnicis. Tā normāli apnicis. Aiziet maza cilpa uz leju, ko pazīstu no velo sacensībām. Ap kādu ceturto apli iemanos to līkumu izņemt bez lieku metru pieskriešanas. Atkal jau uz leju – caur sākumā skaistu mētrāju. Maza, šaura, sakņaina vēlāk arī mitra taciņa. Šo posmu es dievināju un man patika tur skriet arī pēdējos apļus. Spīganu kalns. Sivēnaste – gana viltīgs, un pats galvenais – tur kalnā supervaroņi maskējušies par spīganām uzmundrināt uzmundrināja visus augšup kāpējus un nežēlojās ar uzsaucieniem: “Dod tik uz priekšu! Tu pats par šo samaksāji”, “Iešana? Tas tev nav nekāds skrējiensoļojums!”, “Dod pieci un tiec pie supervaroņu spēka”, “Cik vēl palicis? Tu taču nesajauci apļu skaitu?”. Vienā no reizēm smiedamies atsaucu pretī: “Ja jūs šādi turpināsiet, tad tālu tiksiet”. Uz ko kolektīvi visi nosmējāmies. Viņi ir pacentušies un katrā aplī kaut ko piedāvā – te pīrādziņus, te šokolādi. Nē, es gribu tikai padzerties – vai tad pa velti savu pudeli te augšā stiepu.

37123952_1727870637304996_4538952658530074624_o

Atstājot šos aiz muguras, pārrāpjos pāri vienam nokritušam kokam un jau atkal slaidā noskrējienā laižos lejup. Tad kaut kāds platāks ceļš uz augšu un maza taciņa pa kreisi, daži nokrituši koki, bet pie tā jau sāku pierast. Pirms ceturtā kalna nosmeju, ka te gan kaut kā dīvaini trase izveidota, un nez vai kāds nākamajos apļos šo mistisko līkumu te skries, lai atkal kārpītos augšā un skrietu garām ugunskura vietai, kur neviens nedzied līgo dziesmas. Bet jau nākamajā aplī saprotu, ka pirmajā mēs aizskrējām kaut kur nepareizi. Platais ceļš ir kā reiz, lai atvilktu elpu. Nav jau tā, ka skrietu viena. Ja sākumā daži no manis, augšup kāpjot, aizskrēja, tad te es viņiem lēnām pietuvojos. Arī šis plakanais gabals tāds pazīstams. Cik velo kilometru te ir nobraukti. Daudz. Kad kārtējie pārsimts metri pa taisni noskrieti, ir otrā cilpa ar slaidu lidojumu lejup iekšā šaurā taciņā starp papardēm un mētrājiem. Arī šī skaistā taciņa ir viltīga – te nedaudz uz leju, te nedaudz uz augšu. Kādos vēlākos apļos man ļoti traucēs priekšā esošais lēnākais skrējējs. Tālāk taka aizvijas caur skaistu pasaku lazdu mežu. Pasakaini. Priecē, ka uz vēlākiem apļiem dažiem kokiem vairs nav jākāpj pāri, jo skrējēji laika gaitā satrūdējušos, nokaltušajos kokos ejas izcirtuši. Mazs grāvītis un nedaudz dubļaina, vēlāk arī nedaudz aizaugusi taciņa ar pārsteigumiem zem kājām. Āžu kalns visā savā godībā. Avenāji. Skrienot prom no Āžu kalna, nevienu reizi vien man izklausījās, ka kāds gaudo vai kādu sauc, ja vien tie nebūtu koku zari, kas vējā viens pret otru šūpojas un rada šo skaņu. Nedaudz augšup vietā, kur trase sadalījās. Aiziet lejā, gar purviņu atkal augšā, lielceļš un tad jau sakņaina taisne līdz starta/finiša zonai.

Pirmie pieci apļi pagāja, iekļaujoties kontrollaikā, vispār jau pirmie seši. Plāns A izgāzās. Pēc sestā apļa sāka palikt grūti. Nezinu kā citiem, bet man tie kalni ar katru apli kļuva aizvien garāki un stāvāki. Bet tiešām, pirmajos apļos tā nebija. Pēc kāda septītā apļa saprotu, ka ar skriešanu tikai uz želejām pēc laika plāna un ar kolas/ūdens dzeršanu es līdz galam netikšu. Kas var būt labāks par banānu ar sāli, daudz sāls. Tā vienā aplī AivarsM pienāk un piedāvā makaronus ar gurķīšiem, un stāsta visādas pasakas par to, cik forši ir uzēst. Nu jā, es jau ēdu, precizēsim – kaut ko uzkožu, bet tos makaronus pietaupi man vēlāk. Būtu labāk man kompāniju sastādījis nevis te stāstījis, cik garšīgi gurķīši. Lai vai kā, bet ar katru nākamo apli man aizvien vairāk un vairāk sāk iegaršoties sāls – ūdens kokteilītis – pretīgs bez gala, bet labs.

37161039_1727764037315656_6987218582870425600_o

Tāpat katrs nākamais aplis no iepriekšējā diži ne ar neko neatšķiras, ja neskaita to, ka sāk jūtami piezagties nogurums, sāk palikt grūti, noskrējienos lidoju lejā lēnāk un apkārt paliek aizvien mazāk skrējēju, bet tā ainava nemainās. Galvā ik pa laikam skan fragmenti no “Tēvzemei un Brīvībai”, kā arī katrā aplī manu prātu aizvien vairāk nodarbina vieni un tie paši jautājumi – kam man to vajag un kāpēc man to vajag. Atbildes mežs nedod. Manā astotajā aplī garām palido Didzis ar filmēšanas komandu, tai brīdī es nezināju, ka viņš jau atkal ir līderis. Bet tā skaņa, kad šie kā viesulis lidoja lejā no kalna, bija iespaidīga, es uzreiz gribēju dot ceļu un lēkt krūmos.

Desmitais aplis. Šim aplim tāpat kā piektajam ir kontrolpūķis. Un man tas sāk patikt. Ja pirmos sešus apļus  pieveicu trijās stundās, tad desmitajam aplim kontrolpūķis ir piecas ar pusi stundas. Pēc noskrietiem deviņiem apļiem nekādīgi nespēju izrēķināt, cik tad ilgi skrienu vienu apli. Zinu tikai to, ka sen jau esmu palikusi dikti lēna un, ka trīspadsmit apļi nav reāli. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad man uz vienu apli vajag jau gandrīz 40 minūtes, bet uz atlikušajiem trīs apļiem tās jau ir vismaz divas stundas ar astīti. Finiša protokols gan teic, ka otrās puses apļus es pieveicu vidēji 33 minūtēs, bet to jau tai brīdī es nezināju. Skatos pulkstenī un saprotu, ka es starta/finiša zonā būšu pēc noskrietām piecām stundām ar astīti. Nereāli. Un vispār desmit apļi izklausās dikti labi. Labāk nekā divpadsmit, ja nevar noskriet visus. Tad tos pārējos nevajag. Tā arī svētlaimīgā mierā turpinu skriet savu sasodīti grūto un apnicīgo desmito apli, kurā, protams, visi kalni kļuvuši stāvāki, garāki un grūtāki. Pa brītiņam trasē kāds uzmundrina. Spīganu kalnā – klusums. Tā pat vieglāk. Uz leju – lēnām, prātīgi. Izbaudu pēdējo reizi taisnīti, tad uz leju, tad taciņu, tad piestāju Āžu kalnā pieēsties avenes, atskatos uz Durbes pili un tikpat svētlaimīgi turpinu kustību uz priekšu. Skrienu un pie sevis priecājos, ka šogad Āžu kalnā vairāk nevajadzēs atgriezties, jo simts gadus negribu viņu vairāk redzēt un tāpat zinu, ka uz nākamo Stirnu buku netieku. Turpinu par šo faktu priecāties līdz brīdim, kad mani kāds apgaismo, ka nākamais Stirnu buks nav šeit, bet aiznākamais gan. Nē, nē, nē. Par ko man atkal tas sasodītais Āžu kalns… Nu nav taisnības! Lai vai kā, otrā cilpa izskrieta, atliek tikai tik tāds sīkums, kā tikt līdz galam. Te vairs nav ko – noskrējiens un mierīgā garā taisnīte līdz starta/finiša zonai.

Spīganu kalns

Spīganu kalns

Izskrienu cauri starta/finiša zonai un redzu, ka Plāns B arī izgāzies. Linda smaidīgi paziņo, ka paspēju. Jā paspēju izbēgt no kontrolpūķa, bet tas arī viss. Es esmu izlēmusi. Viss. Nevaru paspēt, man vajag vismaz divas stundas un man manam plānam pietrūkst kādas piecpadsmit minūtes. Nav vērts. Tā stāvu pie galda un mielojos ar sālsūdeni, kuram vairs īsti jēgu neredzu, uzēdu banānu un citus gardumus. Komanda sauc, lai skrienu vien tālāk un nestāvu te. Nē, nē. Man viss. Viņi netic, ka es finišēju. Es gan. Pēc vieniem tādiem uzmundrinājumiem pasaku dažus nelabus vārdus viņu virzienā. Piedodiet. Pie sevis nodomāju, ja jau jūs tiešām gribat, lai es turpinu vēl mēģināt mocīties tos atlikušos trīs apļus, kurus tāpat nevaru paspēt noskriet kontrollaikā, tad būtu labāk nākušas un pajautājušas, vai man nevajag kaut ko palīdzēt, bet kur nu. Es svētlaimīgi apstādinu pulksteni un uz provokācijām nereaģēju. Man viss ir izdomāts. Stāvu, priecājos, ka viss ir beidzies. Laime pilnīga. Brīdī, kad man kāds kaut ko saka par skriešanu, rādu savu apturēto pulksteni… Es zinu, ka nevaru paspēt.

Es nezinu, kas nogāja greizi, bet pēc piecām minūtēm es ieslēdzu pulksteni. Uzregulēju to skatu, kur var redzēt esošo laiku un aizgāju savā vienpadsmitajā aplī. Bet man tak viss bija izdomāts. Nekādu to sasodīto kalnu, nekāds Āžu kalns, nekādas taisnes, nekas. Bet ko es? Es atkal kārpījos augšā pa kaut kādu sasodītu smilšainu nogāzi un aizvien nesapratu, kāpēc. Kāpēc? Spīganu kalnā padzēros no līdzjutējiem ūdeni, jo savējo dzērienu negribējās. Uz mazās taciņas neļāvu sev slinkot, jebšu – neļāvu sev skriet tik lēni, kā iepriekšējā aplī, grūti jau bija, bet… Kāpēc tu skrien? Atcerējies, kāpēc gribi finišēt? Atcerējies, ka pirms starta uz Matīsa jautājumu par to, cik apļus maratonā skriesi, smejoties atbildēji, ka visus? Ko vēl atcerēsies? Tev pat šis mazais paugurs no otrās cilpas vairs nav skrienams. Tu tiešām domā, ka vari paspēt? Smieklīgi! Te pat vilkacim jāsmejas. Tu tak labi zini, ka tas nav reāli. Viņas tur runāja runāšanas pēc. Kāpēc tu to vispār dari? Tev pat želejas šai atlikušajai avantūras daļai nepietiek, jo tev viņas tagad vajag pēc apļa nevis pēc laika.

36469843_10212976616556204_7433699923851214848_o

Divpadsmitais aplis. Līdz fināla vilkača kontrolpūķim palikusi stunda un desmit minūtes. Nav daudz, bet tai pat laikā tas ir ļoti maz. Santa jau kuro reizi ir sagatavojusi kokteilīti un otrā rokā tur ūdens glāzi. Paldies viņai par to. No komandas biedrenēm ne miņas. Nevajag arī. Pirmais ceļā pagadās Viktors, un izprasu tik ļoti vajadzīgo rezerves želeju. Ar vienu pietiks, man pašai ir vēl viena paslēpta kabatā. Atceros ultrās dzirdēto: met zemē. Tā gluži nedaru, bet gandrīz un pazūdu nākamajā aplī. Jau atkal skrienu garām dzeltenajai mašīnai, un šie man prasa, vai pēdējais aplis. Nē, es rādu, ka man vēl divi. Jau atkal ar nolemtības sajūtu velkos augšā, tad lejā, tad augšā. Varētu pirmo reizi skrējiena laikā padzerties lejā pie Spīganu kalna, bet nē. Es zinu, ka man mana pudele ir augšā, teicu, lai nenes lejā. Nē!!! Kur ir mana pudele, tieši tad, kad man viņu vajag? Nav jau tā, ka es bez dzeršanas neizturētu, bet es biju plānojusi tagad padzerties. Tā jau saprotu, ka cilvēki labu gribēja un nonesa manas mantas lejā, bet, kāpēc tu aiztiec to, kas tur speciāli atstāts, un vispār citi vēl skrien. Maigi teikt, ka biju dusmīgu. Labi, ka kalna galā bija Andris, kas gaidīja Dāvi, un varēju, nepasakot nevienu lieku vārdu, palūgt uznest uz nākamo apli atpakaļ augšā manu pudeli. Nevienu lieku vārdu, nevienu lieku kustību, nevienu lieku metru, un vispār, kāpēc trase ir kļuvusi garāka, kalni stāvāki un…? Mazs prieciņš ir aiz Āžu kalna lejupskrējienā esošais vējš. Pēdējā taisnē uzņemu laiku – trīs minūtes. Šis man varbūt noderēs.

Trīspadsmitais aplis. Līdz vilkaču kontrlpūķim četrdesmit minūtes. Pirmo reizi pēdējo trīs apļu laikā es beidzot saprotu, ka tas ir reāli un zinu, ka finišēšu. Kā arī zinu, ka ar rezervi iekļaušos kontrollaikā. Pie galda viss kā parasti – kokteilītis. Tik šoreiz Lelde jautā, ko man vajag palīdzēt. Man vajag attaisīt to pēdējo sasodīto želeju, kuru jau laicīgi biju izvilkusi no kabatas. Ar to šoreiz pietiks. Seju rotā neredzams smīniņš, acīs deg tieši tik pat neredzamas dzirkstelītes – pēdējais aplis, pēdējais aplis. Lieki teikt, ka nekas šajā aplī nav mainījies – viņš ir tieši tik pat sasodīti grūts kā pirmais. Spīganu kalnā tieku pie sava dzēriena. Andra uzmundrinājumus dzirdu fonā, tas arī viss. Šis ir pēdējais aplis šajā draņķa mežā, pēdējais kāpiens Āžu kalnā, pēdējais.

20180630_220440

Vilkaci, ja Tu domāji, ka vari mani uzvarēt, tu kļūdījies, lai arī tev gandrīz izdevās mani piemānīt – es finišēju: 6h54min31sek.  Nē, nu tādā ziņā jā – raksturs, iekšas, neatlaidība. 5%

Stirnu buka Pelēkais kardināls

27629100_10208514654183218_4234818060103007326_o

Viņam kūp galva! Ne tikai no rezultātu skaitīšanas Stirnu buka sacensību dienā, bet arī no ideju pārpilnības. Skrējieni, pasākumi, komandas, asprātīgi joki, tostarp arī šis žurnāls, ko turi rokās.  Ja endorfīni būtu narkotikas, tad viņš būtu mafijas krusttēvs, kurš radījis atkarīgo impēriju. Un viņš jau ir. Pamanāmākais aizkadra Stirnu buka dīdītājs – Signis Vāvere. Lasīt tālāk.