Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Pirmā ultra, pirmie kalni, pirmo reizi ar pīpi uz jumta

Istria

Lovran – Poklon

Pirmais posms organizatoru aprakstā ir nosaukts par the wall, astoņos kilometros jāuzkāpj 1400 m. Skaidrs, ka nekāda skriešana sākumā nav plānota, bet jākāpj kādas 2,5h, lai gan iepriekš nekad neesmu kāpis kalnos, tāpēc paša prognozes uztveru piesardzīgi.

startā

startā

Startā satraukumu nejūtu. Startējam precīzi 00:00 naktī, un kopā ar pārējiem sākam kustēties uz priekšu, temps nav pārāk ātrs, bet uzreiz jau sākas kāpiens. Kāpiens sākumā ved pa pilsētas ielām, tad pa akmens trepēm, tad pa akmeņainām takām. Jūtu, kā pulss kāpj, visi pārvietojas vienmērīgā “vilcieniņā”, tikai retais aizskrien ātrāk garām. Pēc pirmajām 15 min jau ir silti.

Pēc 30 min sāku ēst, jo izstrādātais plāns paredz ēst katras 30 minūtes. Esmu lasījis, ka ir grūti sevi piespiest ēst, bet ēšanas plānu esmu apņēmies ievērot dzelžaini, jo visu esmu sarēķinājis, cik man kalorijas ķermenis spēj pārstrādāt, tik arī ēdu, lai pēc iespējas mazāk tam ir jāņem no rezervēm. Treniņos esmu pārbaudījis, ka ļoti labi garšo galetes ar šokolādes un zemesriekstu sviestu, tāpēc ēdu tās arī trasē – garšīgi un dod enerģiju ilgāku laiku.

Dzeru arī ūdeni. Treniņos esmu izpētījis, ka karstā laikā zaudēju ap 1l šķidruma. Naktī ir 4-6 grādi, tāpēc, tik daudz nebūs, arī kāpšana nav tas pats kas skriešana, tāpēc ar 0,5 l stundā sākumā pietiks.

Esam kāpuši apmēram stundu, galu joprojām neredz. Ir bijuši vairākas “viltus” virsotnes, kuras izskatās no apakšas pēc virsotnēm, bet uzkāpjot paveras nākošais kāpiens. Ēriku sauc daba, tāpēc es aizvirzos tālāk ar “vilcieniņu”.

Sākas patiešām stāvi kāpumi. Daudzās vietās ar rokām ir jātveras pie akmeņiem un jāvelk sevi augšā. Tiem, kuriem rokās nūjas, izskatās, ka šajos posmos tās traucē. Man noskaņojums labs, prāts mundrs, sekoju līdzi pulkstenim, lai ēstu, dzertu pēc plāna, un kopā ar pārējiem kāpju augšā.

Ap 1,5h esam uzkāpuši līdz līmenim, kur koki vairs neaug. Parādās mazliet vējš, liekas gaisa temperatūra vēl par grādu zemāka, bet var jau redzēt īsto virsotni. Pēc 30 min esmu augšā, kur tiesneši pieraksta manu numuru. Vēl “sotaks” atlicis. Beidzot var sākt skriet.

Skrienu lejā pa asfaltētu celiņu, bet pēkšņi ieraugu, ka taka iegriežas mežā. Ievēroju, ka priekšējais skrējējs to nav pamanījis, saucu viņu atpakaļ, viņš pateicīgs skrien man no muguras. Noskrējiens tumsā mazās pieres lampas gaismā pa šauru akmeņainu taku. Esmu ļoti uzmanīgs, ātrākie skrējēji skrien man garām, bet kopumā es arī labi turos. Dzirdu pazīstamu balsi no muguras, Ēriks paskrien garām. Viņam tas skrējiens lejā izskatās ļoti viegls, un jau ļoti ātri viņš ir atrāvies. Skrienam lejā kādas 30 minūtes.

Pirmās 2,5h neviena plakana posma. Kājas ir mazliet piedzītas, bet daudz mazāk nekā es biju sākotnēji domājis, redzot plānoto kāpumu un noskrējienu. Pirmajā stacijā satieku Ēriku, apēdam kādu augli, bet man neko daudz negribās, jo katras 30 min jau esmu ēdis. Jūtos ļoti labi. Skrienam ārā no punkta.

Poklon – Brgudac

Sākotnējais posms ir lēzens kāpums. Plakanākajās vietās paskrienam. Ēriks saka, ka vēderam kaut kas nav labi. Nodomāju pie sevis, ka tās nevarētu būt labas sajūtas, jo priekšā vēl 95 km.

Sākas kāpums. Kāpumā satiekam citus latviešu skrējējus. Aprunājamies, kurš kur dzīvo, kad atbraukuši. Patīkami, ka latvieši nekautrējas un var aprunāties viens ar otru. Pēc 30 min esam virsotnē, kur mūs ar Ēriku sauc daba, uztaisām bildi ar skatu uz pilsētas ugunīm un sākam noskrējienu.

Noskrējienā turos aiz Ērika, jo viņa lampa ir daudz spožāka, bet ar manējo ir grūti saredzēt asos akmeņus. Pēkšņi, sēž viena horvātiete, kura kaut ko mums baigi ātri stāsta. Saprotam, ka viņai jānomaina baterijas lampai, tāpēc spīdinām virsū, pagaidām. Saprotu, ka tā 1 min neko nemainīs. Ēriks atzīmē, ka tas var uzlabot karmu priekš skrējiena. Nodomāju, ka tas noderētu.

Ēriks noskrējienā atraujas, bet pēc kāda brīža es jau viņu panāku, apdzenot arī tautiešus. Viņam kaut kas duroties sānā, bet es tikai domāju par to, ka bez viņa lampas man būs grūti saredzēt noskrējienu. Garām skrien divi vācieši, viņš saka, lai skrienu ar viņiem, “iesēžos astē”. Tā mēs trijatā aizskrienam līdz otrajam kontrolpunktam. 25,9 km.

Kontrolpunktā atjaunoju ūdens krājumus, iedzeru tēju. Tēja bez cukura. Ikdienā es arī dzeru bez cukura, bet šeit nodomāju, ka gribētos to saldo tēju. Noskaņojums joprojām labs, ķermenim silti, kājas piedzītas minimāli, nekas neberž, prāts joprojām mundrs. Ienāk Ēriks, neizskatās tik labi. Apsēžas saliecies uz krēsla, saka, ka joprojām baigi dur sānā. Es līdzjūtīgi paskatos un saku, ka lēnām skriešu uz priekšu. Viņš paceļ galvu un mierīgi nosaka: “Vecīt, vēl ir 80 km”. Man skaidrs, ka viņš domā, ka vēl nekas nav beidzies, viss vēl mainīsies daudzas reizes, bet man tas neko neizsaka. Es neesmu skrējis vairāk par 4h, bet jau šobrīd esmu trasē 5h un priekš manis tie ir neizpētīti ūdeņi.

Brgudac – Trstenik

Kaut kā visi ir izretojušies, skrienu viens pats. Sākas kāpiens. Jūtu, ka ir ļoti auksts, bet paskatos pulkstenī, ka pēc 1h vajadzētu aust saulei. Esmu izlaidis vienu ēdiena reizi, jo jutu, ka vēders ziņo, ka ir pa daudz. Manu, ka temps ir mazinājies, un vairs neesmu tiek priecīgs. Saprotu, ka tas ir nogurums, bet tas ir normāli – nodomāju, jo 6h jau trasē. Lēnām kāpju augšā, klausos kā putni mostas līdz ar gaismu, skatos, kā kļūst arvien gaišāks un redzu apkārtni labāk nekā ceļu ar savu lampu. Domas kaut kā apklust pavisam. Gaidu, kad būšu virsotnē. Pamanu, ka koki vairs nav apkārt, ir tikai akmeņi, pļava un iezīmētā taka. Esmu virsotnē.

Dzirdu, ka pazīstama balss sauc. Ēriks. Daudz ātrāk nekā biju domājis viņu satikt. Viņš spēkpilns stāsta, ka jūtas daudz labāk, ka “jāmauc” lejā. Viņš mani nobildē, saka, lai uztaisu viņam bildi. Mēģinu, bet kaut kas nesanāk, nesaprotu, kas nesanāk, liekas, ka spiežu, bet nespiežas, bet varbūt nospiedās, neko nesaprotu – nospiedās vai nenospiedās?! … nenospiedās. Esmu noguris.

nenospiedās

nenospiedās

Ēriks aizskrien, es lēnām eju lejā, jo paskrien nevaru. Apēdu galeti. Sākas vēl viens kāpiens. Saule jau ir pacēlusies augstāk. Apkārt tiešām skaisti skati, visur kalni, uztaisu video. Nodomāju, ka šis video noteikti patiks vecaimammai. Sāku kāpt lejā. Drīz jātiek jābūt nākošajai stacijai. Nodomāju, ka tikai tad sāksies tā “ultra” daļa, jo tajā būs 43.2 km.

Trstenik – Buzet

Stacijā jau pasēžu ilgāk. Gribu aizsūtīt SMS uz mājām, jo visi jau droši vien modušies, bet kalnos nav zonas. Buzetā noteikti būs. Pirmie 5 km – kāpiens. Drīz jau jābūt virsotnei. Uzkāpju, bet paveras vēl kāpiens. Vecais triks… atkal stunda jākāpj. Kalna galā tiesneši atkal pieraksta numuru, saka, ka tālāk ir down-flat-down. Nodomāju, neizklausās slikti. Jūtos normāli. Enerģijas daudz nav, bet down un flat izklausās labi.

Izrādās, ka down ir gandrīz 90 grādi. Lēnām, turoties ar rokām uz akmeņiem, pārvietoju kājas zemāk, paskrienu serpentīnu, atkal nolienu zemāk. Dažās vietās akmens taka ir ļoti šaura, vietās pat novilkta virve. Priekšā viens skrējējs “kapitāli noliekas”, labi, ka nekas traks, bet nodomāju, ka jāiet vēl lēnāk, jo kājas klausa tikai uz katru otro komandu, bet te jābūt ļoti uzmanīgam. Iedzeru ūdeni un elektrolītus. Tos vismaz varu dabūt vēl iekšā.

Kaut kā esmu ticis lejā, nebija ātri, esmu piekusis. Jātiek līdz stacijai.

Stacijā saņemu savu nosūtīto maisu, kur esmu ielicis sausas drēbes, šortus, power banku telefonam (paldies KK), Zvanu Žanetei. Viņa uzreiz saprot, ka esmu pārguris. Prasa, vai esmu ēdis. Skaidroju, ka es varu piespiest sevi uz daudzām lietām, ka ar prātu saprotu, ka ir jāēd, bet reāli nevaru dabūt vairs iekšā galetes. Parunāt ir grūti, bet jūtu, ka no sarunas sāk atjaunoties emocionālā enerģija. Vēl tikai jāatjauno fiziskā enerģija.

Šajā stacijā ēdienu izvēle ļoti plaša, bet es noskatos no jau satiktajiem letiņiem un ēdu siltu pupiņu zupu. Laba izvēle! Iedzeru colu. Colu neesmu dzēris divus mēnešus, ļoti ātri iedod enerģiju. Atkārtoti sasmērēju kājas ar pret-tulznu smēri, ielieku smēri sūtīšanai uz finišu, jo pēdas ir pilnīgi neskartas, vairāk nevajadzēs. Uzvelku sausas drēbes. Atlikuši 50 km.

Buzet – Oprtalj

Esmu enerģijas pilns. Skrienu lejā un pa plakano. Apskatos shēmā, ka atlikuši tikai tīs mazi kāpumi, 3/4 no kāpuma ir jau pārvarētas. Nodomāju – principā, pa gludo līdz galam. Sāku kāpt. Šo to gan esmu redzējis, tāpēc skaidrs, kamēr vēl būs koki, uz virsotni var necerēt. Kāpju. Kāpju 1 h. Kāpju arī lejā, jo kājas jau ir piedzītas. Pēc 30 min esmu lejā, apmēram 60.km. Tur upīte. Skatos, ka priekšējie skrējēji pārbrien pāri, es arī. Tā nevajadzēja!

jākāpj

jākāpj

Uztaisu bildi uz kalniem. Saprotu, ka tajos būs jākāpj. Nodomāju – šito bildi parādīšu mājās, teikšu, ka vēl 60 km mūs veda augšā pa šitādiem kalniem. Izrādās tur vecais triks ar n-tām virsotnēm. Kāpju 1,5h.

Virsotnes galā tiesnesis. Piedāvā svaigu ūdeni. Es prasu, cik tālu līdz nākošajam punktam. Viņš saka, ka 5 km. Es saku, ka tad man nevajag ūdeni, aizskriešu līdz punktam. Tā nevajadzēja teikt!

5 km?

5 km?

Atkal apdzenu latviešus, bet pēc mirkļa saprotu, ka man vajag piesēst, atpūsties. Šie atkal paskrien garām, uzdzied “ballējam, neguļam”. Es neguļu, bet apskatu tulznas. Izrādās, nekādā gadījumā nevajadzēja saslapināt apavus. Es jau jutu kāpjot augšā, kaut kas sāka berzt, bet tagad ir skaidrs, ka zem “spilventiņiem” ir pamatīgas tulznas abās kājās. Mēģinu uzlīmēt tulznu plāksteri, bet tas krīt nost. Jocīgi, jo treniņos, kad izmēģināju, tas nekrita nost. Nekas, tiesnesis teica, ka līdz stacijai ir tikai 5 km.

Tāda sajūta, ka sen jau bija jābūt tiem pieciem kilometriem. Shēmā uzzīmēts, mazliet uz leju, tad uz augšu, tad mazliet uz leju, mazliet uz augšu un stacija. Toč’ bija! Bet stacijas nav. Panāku vienu horvātu, tas prasa, cik tālu stacija. Pēc tam viņš prasa tantei, kas mazdārziņā rušinās. Prasu, ko viņa teica. Viņš parāda – pretējais kalns. Eu, tas toč nav 5 km! Man jau ūdens tūlīt beigsies. Cik vēl tālu tas varētu būt laika ziņā? Kas tur? Dzirdu, manējais tulks aizmugurē “dīrā āzi”… divreiz. Neskatos atpakaļ, droši vien cilvēks jau tāpat slikti jūtas. Jebkurā citā situācijā, būtu vismaz apjautājies vai viss kārtībā, bet pēc 75 km un kad katrs solis ir kā uz adatiņu spilvena, nespēju domāt racionāli. Pēc vairākām minūtēm atskatos atpakaļ, redzu, ka tulks seko pakaļ… sirdsapziņa atlaiž.

Aizsoļoju līdz stacijai. Rakstu uz mājām “Ierados 76km punktā. Liels nogurums, liekas, ka tepat varētu pagulēt :)0” (ar visu typo). Ieleju colu, bet pēc brīža esmu aizmirsis, vai esmu ielējis. Saprotu, ka ir jāpaguļ, atrodu kušeti un segu. Paguļu 10-15 minūtes. Sajūtas atkal uz 100%. Nu labi, nav 100%, bet 100x labākas kā pirms tam. Iedzeru karstu buljonu, apēdu šokolādi. Galetes neesmu ēdis jau 8h.

Oprtalj – Grožnjan

Esmu distancē jau vairāk kā 16h, kopējais kāpums 3968m. Atlicis viens palielāks kāpums. Pēc pagulēšanas jūtos ļoti labi, skrienu lejā, pat tulznas netraucē. Sāku kāpt. Pilnīgi noteikti ir apnicis kāpt, bet saku sev, ka šis ir pēdējais kāpiens. Katrs solis ir pretī pēdējai virsotnei. Atkal kāpju 1h. Noskrējienā neko daudz nedomāju, lieku soli pie soļa, iekšā pilnīgs klusums.

Punktā apēdu apelsīnu, ievārījuma maizīti, atjaunoju ūdens krājumus. Mazliet pasēžu. Aizsūtu uz mājām SMS: “atlicis vien “nieka” 1/2 maratons :)”

Grožnjan – Buje

Tēvs atsūta atbildi: “Dēls turies. Mēs ar tevi. Vēl pēdējais cēliens apm 2.st..” Divas stundas?! Jebkurā citā dienā noteikti, bet ne pēc tam, kad ir jau gandrīz 90 km aiz muguras! Paliek sevis ļoti žēl. Uzdodu sev jautājumu, cik grūti ir paspert vēl vienu soli. Nemaz nav tik grūti! Tad, lūdzu, pasper tagad 10 000 soļus.

Shēmā zīmēts, ka pēdējie 20 km ir pa kalnu uz leju. Tā bija visa mana cerība. Es nevaru sagaidīt, kad ies uz leju. Nekas neiet uz leju! Man paskrien garām vairāki skrējēji. Kā viņi var paskriet? Eu, bet toč’ nekas neiet uz leju. Vai arī iet? Šis ir jāuzprasa zēniem galā, jo pats sev vairs neticu. Ļoti akmeņaina taka pagriežas uz pēdējo pieturu.

Tur mani sagaida medmāsa. Prasa, kā es jūtos, kāpēc skrienu. Es skaidroju gari un plaši, viņa beigās nosaka: “ok, you are fine to go further. Maybe short nap?”. Viss mans plašais skaidrojums, kāpēc es izvēlējos skriet taku ultru, kāpēc 100+ km, kādas adatiņas es jūtu uz katra soļa… bet viņa to prasīja tikai, lai noskaidrotu, vai es esmu pie sajēgas. Mazliet vīlies, bet reizē arī saprotošs, es atsaku gulēšanai, jo gribu ātrāk tikt līdz galam. Tā nevajadzēja!

Buje – Umag (finišs)

Atlikuši 13,4 km, apmēram, 2h. Varbūt 2,5h. Max 3h. Šobrīd gūti pateikt, cik ātri es virzos. Eju. Kalns uz leju, paskrienu. Nodomāju, ka skriet droši vien ir divreiz ātrāk, nekā iet. Paskriet vairāk par 3 min nevaru. Nākas apstāties un atpūsties.

Pierunāju sevi aiziet līdz 98.km, būs atlikuši tikai 10 km. Kas ir 10 km?! Jebkurā diennakts laikā varu pievarēt. Baigi lēni nāk, bet pienāk. Pierunāju sevi vēl 2 km noiet. Tad būs 100 km!!! Tā ir tāda psiholoģiska barjera. Īstenībā jau vienalga 95, 100, vai 110, bet tas 100 kaut kā liekas citādāk. Nevaru. Meklēju akmeni, kur apsēsties, atpūsties.

100 km. Nodomāju, velns parāvis, tomēr pieveicu 100 km. Vēl 3 km un būs palikuši tikai 5 km. Piecus kilometrus varu noskriet jebkurā diennakts laikā. Ārā ir tumšs, jau sen kā esmu ieslēdzis savu galvas lampu. Labi, ka pēdējie kilometri ved pa plakanām pļavām.

Nevaru vairs paskriet. Jāatrod kāda vieta, kur apsēsties un pagulēt. Atrodu sētas malu. Paguļu. Paeju 30 min. Atrodu tilta malu. Paguļu. Pamostos no aukstuma trīsām. Paeju 30 min. Esmu 1 km attālumā no finiša. Kas ir 1 km?! Bet saprotu, ka vairs nevaru paiet. Nevaru arī atrast akmeni, vienalga, apsēžos takas malā un paguļu. Varu atkal paiet. Zvana telefons, atbildu, ka esmu 1 km attālumā no finiša, jātiek līdz galam. Brīvprātīgā tante parāda pareizo virzienu, kur iet, ieraugu Rolandu tālumā, sāku jau paskriet (šļūkāt) uz priekšu, vēl pēdējais aplis un finiša taisne.

Finišā ir viss tieši kā gaidīju, mani gaida ceļa biedri, es esmu pilns ar enerģiju, man pasniedz finišētāja medaļu, iekšā ir pilnīgs klusums, tikai patiess prieks, uztaisām foto…

finišā

finišā

P.S.

Aprakstā speciāli uzsvēru tikai garuma kilometrus, jo tā arī nespēju aptvert tos 4,5 km vertikāli un lejā, jo tas visu maina. It īpaši, ja katrs kāpums ir ap stundu. Tikai vēlāk es lēnām to pārdomāju. To nevar rēķināt vienā “teikumā”, tie nav 108 km. Tie ir 108 km + 4500 m kāpums. Un tas kāpums ir lielos nogriežņos un ļoti strauji. Pēdējā stacijā es skaidroju medmāsai, ka es nāku no flat country. Kaut vai aizbraucu uz Siguldu – 10-15 min un esmu augšā, pēc tam skrienu lejā. Tas nav tas pats, kas 1 – 2 h kāpt augšā. Tomēr tas viss ir otršķirīgi, kad izdodas aizcīnīties līdz galam!

Tulznas bija “tikai” pēdējos 40 km. Kājas nedrīkst samitrināt!

Ēšana joprojām paliek neatbildēta. Skaidrs, ka šis plāns izgāzās. Varbūt ir jāietrenē želejas, jo pirms tam pat 3-4 h skrējienos tā bija problēma. Varbūt ir kādi citi varianti.

8 komentāri rakstam Pirmā ultra, pirmie kalni, pirmo reizi ar pīpi uz jumta

  • Visi rogaineri un PS dalībnieki kājas mērcē neskaitāmas stundas. Galvenais pirms tam tās sagatavot šim pārbaudījumam. Noderīga ir smēre Nok

  • Rasels Rasels

    Iesaku citas zeķes pamēģināt.

  • Inga_K Inga_K

    Ar laiku pēdas vienkārši pierod pie mērcēšanas, un nav pat nekas īpaši jāsagatavo. Ja vien par sagatavošanu neuzskata dalību pasākumos, kuros ir jāmērcē kājas :D

  • Hiēna Hiēna

    Pašas beigas vislabākās. Visi tie “es nevaru” un tomēr došanās mērķa virzienā! :)

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Nu, ko lai saka? Neatlaidīgs čalis esi! Malacis!

  • Antruks Antruks

    Labs! ;)

  • Rainers Rainers

    Tā sadalīšana mazos gabaliņos ir laba štelle :)

  • aijach aijach

    Istra – tas ir forši. Gan tiem, kam gribas ātri, gan tiem, kas var ļoti ilgi. Prieks, par to mieru, kas ļauj pagulēt 1 km pirms finiša! Apraksts tik pazīstams un tuvs, sevišķi par to vertikālo bezgalīgo taku uz Buzetu, kas tepat vien ir.
    Starp citu – šogad laikam rekordliels dalībnieku skaits no Latvijas. Un Ivars – Top 25.
    Drusku skaudīgi apsveikumi Tev un visiem citiem finišētājiem.
    Laižam nākošgad uz Istru?

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.