Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mana „TEICAMI” latiņa

Mēs katrs savā dzīvē vēlamies gūt panākumus. Un šos panākumus mēs vērtējam pēc savas LABI un TEICAMI latiņas. Man patīk pacelt šo latiņu augstu un pārvarēt nosprausto augstumu. Bet es vienmēr cenšos saglabāt to sajūtu, ka es varu paveikt visu ātrāk, spēcīgāk, labāk. Šī sajūta mani motivē un ir mans dzinulis. Dzinulis, kas atstāj vietu vienam solim augšup. Galu galā vajag taču atstāt vietu iespējai uzlēkt augstāk par savu pakaļu. Un ticiet vai nē, šī iespēja pienāk un dažreiz ir pat visai veiksmīgi realizējama.

Pieteikšanās ISTRAS ultratrail sacensībām bija no sērijas, kad smadzenes ir izgājušas kaut kur pastaigāties un pēc atgriešanās sūta mani uz vietējo iestādi, kas tieši specializējas uz iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanu.

Man kā īstam zemgalietim kalni biežāk bija rādījušies sapņos kā realitātē. Sapņos gan kalni nebija augsti. Sapņos es pa tiem skraidīju kā tāds kalnu āzis. Izrādās sapņiem ticēt nevar. Tie melo!

1.tif

Jāsaka arī, ka noskrien.lv publicētie blogi arī prot padarīt savu „kaitniecisko” darbu. Cekamens un aspruds savos lieliskajos aprakstos par ISTRAS sacensībām, kā arī aicis1 stāsts par plānoto piedalīšanos ISTRĀ 2015. gadā, tikai vēl vairāk ievilināja mani šajā pasākumā. Tā nu es pieņēmu lēmumu, ka manas pirmās sacensības ārzemēs un vienlaikus mans pirmais ultramaratons ārzemēs notiks Horvātijā 108 kilometru distancē ar 4470 kāpuma metriem. Tik daudz vēl laikam ar galvu tajā brīdī draudzējos, lai neparakstītos uz pavisam neeedaudz garāku 170 kilometru distanci.

2

ISTRAS ultratrail 108 kilometru distance

Gadu gaitā esmu kāpis uz visiem iespējamajiem grābekļiem, plānojot un veidojot savus treniņus. Ir bijušas kā traumas, tā arī veselības problēmas, kas saistās ar neveiksmīgi sastādītiem fiziskajiem un skriešanas treniņiem. Pārsvarā izmantoju idejas, kuras esmu aizguvis no tīmekļa plašumiem. Bet te var laikam attiecināt teicienu „kas der vienam, tas neder otram”. Gatavojoties ISTRAI, centos ievērot 16 nedēļu grafiku, kur nedēļa sastāvēja no 5 skriešanas treniņiem, 2 funkcionālajiem treniņiem un 2 baseina apmeklējumiem. Ņemot vērā, ka sacensības bija paredzētas kalnainā apvidū, nedēļas nogalēs garos treniņus veicu Zemgales „kalnainajos” apvidos – Tērvetes apkārtne, Ložmetējkalna apkārtne. Naivs mēģinājums apmānīt prātu, mēģinot tam ieskaidrot, ka viss ir štokos un viss notiek pēc paredzētā plāna. Trīs nedēļas pirms ISTRAS izskrēju pēdējo nopietno garo treniņu, kad Smiltenes apkārtnē pa MTB velo trasi noskrēju 60 kilometrus. Jaudīgākajā nedēļā tika saskrieti 110 kilometri. Treniņi baseinā ir mana šī gada pievienotā vērtība. Lai arī esmu meistars „cirvīša” peldēšanas stilam, spēju novērtēt šīs ūdens procedūras. Palīdzēja fiziskajam spēkam, elpošanai un vienlaicīgi darbojās kā muskuļu atslodze. Bija nedēļas, kad organisms protestēja pret slodzēm, kas bija vērojams arī gadu iepriekš. Nelaikā gūtās mikrotraumas traucēja fiziski sagatavoties par visiem 100%, kā rezultātā pēdējās 4 nedēļās piespiedu kārtā nācās samazināt slodzi. Viela pārdomām un vieta interpretācijām gatavojoties nākamajām sacensībām. Neskatoties uz to visu, sagatavošanās posmā aizvadīju 101 treniņu. Fiziski un morāli biju gatavs sacensībām.

3

Horvātijā ierodos 5.aprīlī. Diemžēl uz Horvātiju ar tiešo reisu ierasties ir visai sarežģīti un visumā dārgi, tāpēc tiek sakombinēti avioreisi Rīga – Stansted (London), Stansted (London) – Pula. Izņemu iepriekš rezervēto mašīnu un pēc pavadītas nakts Pulas pilsētā, veicu pārbraucienu uz sacensību finiša pilsētu – Umag. Līdz startam palikušas 30 stundas.

Nedaudz atkāpjoties no stāsta, varu pateikt, ka Horvātijā pavadīju 11 dienas nomainot 6 dzīvesvietas un visi noīrētie apartamenti bija kopumā ļoti labā līmenī. Rezervējot naktsmītnes nākamajiem braucieniem, ņemšu vērā, ka 8.9 vērtējums vai 9.1 vērtējums Booking.com vietnē tomēr var būt ar krasām kvalitātes atšķirībām. Vietējie gan bija laipni un atsaucīgi. Un tā laikam tam ir jābūt, ja jau viss vietējais ir balstīts uz tūrismu. Braucēji gan horvāti ir visumā draņķīgi, kas man beigu beigās rezultējās ar palieliem naudas zaudējumiem.

Par sacensībām ārzemēs tajā brīdī man ir maza sajēga. Jau pirms braukšanas uz Horvātiju esmu „noķēris” stresu par obligāto ekipējumu un tā pārbaudēm pirms starta. Vai nu es maz ko zinu no angļu valodas, bet termina „personal beaker minimum 15cl” nesaprašana, jau man stresa līmeni ir pacēlusi par pāris sadaļām augstāk. Nopētot pārējo skrējēju obligāto ekipējumu, saprotu, ka viņu izpratne par vārdu salikumu ir pavisam savādāka. Rezultātā, nervu nomierināšanai, Latvijā sagatavotā blašķe ātri vien tiek nomainīta pret gumijas krūzīti, kuru varēja nopirkt uz vietas par 6 eiro. Jāsaka, ka bizness EXPO hallē tirgotājiem gāja uz urrā! Spēj tik maksāt. Pēcāk, ekipējuma pārbaudē, saprotu, ka velti biju uztraucies un pēc paviršas kontroles tieku palaists tālāk.

4

Umag pilsēta nav liela, un vērot uz sacensībām sabraukušos skrējējus ir visumā interesanti. Manīju, ka skrējēji un vietējie horvāti ir nopietni uzsēdināti uz SALOMON produkcijas adatas. Ja vēl apavu brendos varēja redzēt arī citu kompāniju ražojumus, tad skrējieniem paredzētās mugursomas nospiedošā pārsvarā bija SALOMON. Ne vienu vien reizi ielās saklausu latviešu valodu. Nav jau nekāds pārsteigums, jo kopskaitā dažādās distancēs ir pieteikušies veseli 15 latvieši. ISTRAS skrējiens šogad ir iekļauts ULTRA-TRAIL WORLD TOUR seriālā, un tajā pieteikušies vairāk nekā 1300 skrējēju. Gluži par kautrīgu mani nosaukt nevar, un no vienas puses vēlos pārmīt kādu vārdu ar tautiešiem, bet, mēģinot izvairīties no lieka stresa, nolemju, ka sarunas atstāšu citām reizēm. Piedodiet, latvieši.

Pēc sarunām ar vietējiem esmu sapratis, ka Horvātijā esam ieradušies 2 nedēļās pirms tūrisma sezonas sākuma, kas ir labākais laiks, lai izbaudītu šo valsti. Šādā veidā esam veiksmīgi izvairījušies no tūristu pūļiem un gaisa temperatūra pēc vietējo mērauklas arī ir „ieskriešanās režīmā”, un dienas vidū sasniedz +16 grādus. Saule skrējienos ir mans ļaunākais ienaidnieks, un labprāt visu gadu skrietu pa ziemu. Nodomāju, ka +16 grādi vēl ietilpst manā komforta zonā un ceru, ka nākamajās divās dienās nekļūs īpaši siltāks.

Cerības nepiepildās, un nākamajās dienās temperatūra pārsniedz +20 grādus. Man jau ir karsti. Varētu teikt, ka esmu Latvijas vasarā. Vietējie gan vēl staigā siltā apģērbā un, kad jautāju, vai var jau peldēties, atbild man: „No! Water is still cold. Only russians are swimming.”. Gluži pie krieviem pieskaitāms neesmu, bet turpmākajās dienās arī pats izbaudu veldzējošo ūdeni. Peldēšanās sezona atklāta.

Iepriekšējā vakarā pirms sacensībām redzu skrējējus, kas dodas vakara skrējienā. Manā izpratnē viņi nav normāli, jo man turpmākajās 24 stundās plānā – tēlot beigtu un pēc iespējas vairāk izmantot blakus viesu namam esošo guļamkrēslu.

5

Sacensību dienā pieturos pie plāna un mēģinu nomierināt nervus. Baudu silto sauli. Pilsētā jūtama spriedzīte. Un kā lai tos nervus nomierina, ja daudzas stundas pirms starta pa pilsētu staigā citi sacensību dalībnieki jau pilnā ekipējumā. Nodomāju, ka viņi laikam grib, lai tas apģērbs saplūst ar ādu. Citu izskaidrojumu neredzu. Visa šī sacensību starta gaidīšana tiešām nogalina. Esmu apmeties viesu namā, kur visas istabas aizņēmuši citi dalībnieki. Jau skatoties uz viņiem, kļūstu nervozs. Gribu palikt vienatnē.

Neilgi pirms 21:00 ierodos vietā, no kurienes uz starta vietu atiet autobusi. Kāds dalībnieks vēl nervozi izsmēķē savu cigareti, un visi draudzīgi sakāpjam 7 lielos autobusos, un 2 stundu pārbrauciens var sākties. Gaisotne – vienlaicīgi nervoza un pacilājoša. Šis pasākums līdzinās klases ekskursijai. Tikai sviestmaižu vietā tiek ēsti enerģijas batoniņi, un alus pudeļu šķindoņu aizstāj ūdens pudeļu grabēšana. Pēc 15 minūšu braukšanas iestājas klusums. Te tev nu bija ekskursija. Nolemju, ka laiks paklausīties ko uzmundrinošu un Glory Gaynor izpildītā dziesma „I will survive” kā vienmēr iedod man savu pozitīvisma devu. Tik pamatīgi iesnaužos, ka attopos tikai tanī brīdī, kad autobuss ir tukšs un jau grasās braukt prom. Nodomāju, ka nebūtu labi atbraukt tik tālu un netikt pie starta. Vai varbūt tieši būtu labi?

Esam ieradušies Lovran pilsētā. Līdz startam vēl stunda. Vesela mūžība. Zīmīgi, ka starta vieta ir 50 metru attālumā no vietējā kroga-naktskluba. Vietējais kolorīts novērš domas, un izskatās, ka šiem mēs arī esam tāds kā eksotisks apskates objekts.

24:00 tiek dots starts, un pirmie 8 kilometri paredzēti, skrienot kalnā. Viss bars „aizlido”. Varbūt esmu ko sajaucis, bet man likās, ka šajā vietā tika dots starts 108 kilometru distancei.

6

Cenšos neforsēt notikumus un iekārtojos garās kolonnas aizmugurē. Visapkārt dzirdama trekinga nūju klaboņa. Treniņu procesā skrēju ar nūjām, bet uzskatu, ka vēl neesmu tās kārtīgi apguvis, un sacensībās esmu izvēlējies skriet bez tām. Atskatoties uz visu skrējienu, uzskatu, ka pieņēmu pareizu lēmumu. Vērojot dalībniekus, nereti novēroju situācijas, kad nūjas akmeņainajā trasē vairāk traucēja pārvietoties, nekā palīdzēja. Noskrējienos tumsā bija grūti nokontrolēt kāju piezemēšanos, kur nu vēl atrast atbalstu nūjām.

7

Akmeņi distancē ir atsevišķa stāsta vērti. Pirms sacensībām tiku brīdināts par akmeņaino trasi, bet nebiju iedomājies, ka tā būs viens liels akmens. Šķembas un akmeņi 108 kilometru garumā. Lieli, mazi, asi, gludi, slideni, vārdu sakot, ģeologu paradīze. Salomon speedcross 3 apavus esmu atstājis mājās un skrējienam izmantoju iepriekš Latvijā iemēģinātos Inov-8 mudclaw 300 apavus. Ne visai veiksmīga izvēle Horvātijas akmeņiem. Distances otrajā pusē plānākas zoles dēļ jūtu šos akmeņus un to, ka tulznas nākamajās dienās būs mani labākie draugi. Cietie purngali gan mani ir izglābuši. Tik daudzas reizes atsitu tos pret akmeņiem, ka ar plānāku aizsardzību pirksti jau sen būtu zili-melni.

8

Pirmie 8 kilometri tiek pieveikti 2 stundās. Pēdējie 2 kāpuma kilometri ir iespaidīgi. Ja iepriekš kāpjam meža ielenkumā, tad tagad paveras fantastisks skats, kur var redzēt pilsētas ugunis un beidzot var manīt arī kalna virsotni. Sāku apjaust, ka pārējie sacensību dalībnieki nav nekādi pārcilvēki. Ieklausoties viņu smagajā elpošanā, saprotu, ka ar mani vēl nav tik traki. 3 kilometru noskrējiens vēl vairāk palielina manu pārliecību, un, ja pārējie dalībnieki uzmanīgi manevrē starp akmeņiem, tad mans solis ir salīdzinoši ātrs, un apsteidzu arvien vairāk dalībnieku. Pārliecībai augot, pieaug arī skriešanas temps, un vienu brīdi pat piestrādāju par tempa turētāju kādai kanādiešu meitenei. Pieķeru sevi pie domas, ka tumsā pat ir patīkami skriet, jo, koncentrējoties uz ceļa segumu, pieveicamie kilometri paliek otrajā plānā.

9

Pienāk 25. kilometra kontrolpunkts. Tieku atzīmēts un, netērējot laiku, ātri iedzeru kolu un, nepavadot tur pat 5 minūtes, dodos distancē. Jāsaka, ka kontrollaiku reģistrēšana šajā skrējienā bija organizatoru vājais punkts. Pieraksti kontrolpunktos tika veikti manuāli un lēni. Brīžiem, ja pats nepieteicies, bija iespēja, ka netiksi atzīmēts par ierašanos. Arī mājās palikušie sūdzējās, ka datu atjaunošana kavējās vismaz par stundu.

10

Pēc 25. kilometra skrējēji ir izretojušies un nomierinājušies. Man patīk šie apstākļi, jo nav neviena, kas kurinātu tempu, un varu atrast sev vēlamo skriešanas ritmu. Nakts ir patīkami dzestra. Šie ir mani ideālie laikapstākļi. Jūtos pārliecināts par sevi. Noskrējienos jākoncentrējas, lai neuzkāptu uz slideniem akmeņiem, kuriem pa virsu uzkritušas koku lapas. Labi, ka līdzsvara sajūta man ir laba, jo vairākas reizes tikai par mata tiesu spēju nobalansēt un nenokrist. Apsteidzu kādu slāvu tautības pārstāvi. Īpaši neinteresē, no kuras valsts viņš nāk, bet turpmākajā distances daļā ik pa laikam, distancē samainoties, nākas klausīties viņa murmināšanā un dziedāšanā. Diezgan kaitinoši. Palēnām panāku 170 kilometru distancē startējušos dalībniekus. Ļauni jau teikt, bet tas ir tik patīkami un motivējoši – kādu apsteigt, kaut arī zini, ka viņi skrien par 60 kilometriem vairāk. Vismaz kāds prieciņš. Ierodoties 43. kilometra kontrolpunktā pēc 7 stundām 30 minūtēm no starta brīža, ir uzaususi saule, bet gaisa temperatūra vēl ir salīdzinoši patīkama. Priekšā redzu sagurušos 170 kilometru dalībniekus, kuri jau veikuši 100 kilometrus un atpūšas, kā nu kurš spēj. Pāreju uz plānāku apģērbu, un bikses tiek nomainītas uz šortiem. Garajos skrējienos esmu atkarīgs no kolas. Tā ir mana degviela. Bet šajā kontrolpunktā es pamanu, ka ir arī RED BULL enerģijas dzēriena piedāvājums. Nezinu, vai bija prāta darbs, un vai lēmums ir pareizs, bet nolemju vienu bundžiņu izdzert. Jebkurā gadījumā īpašas sekas turpmākajā skrējienā par šo lēmumu nemanīju.

Visa skrējiena laikā veiksmīgi izmantoju dzeršanas plānu, kas sastāvēja no izotoniskā dzēriena mugursomā, vienas ūdens pudeles un vienas kolas pudeles priekšējās kabatās. Nepārtraukti dažādojot dzērienus, izvairījos no riebuma un šķebinošā salduma, kas saistās ar izotonisko dzērienu.

11

Pēc trases leģendas nākamajā posmā jāveic vēl viens 5 kilometru kāpums un tad 10 kilometru noskrējiens. Jūtu, ka nu jau jāsāk nopietni strādāt. Noskrējieni bieži ir ar lieliem slīpumiem, un muskuļi jūt šo slodzīti. Sekojot savam tempam, nereti konstatēju, ka noskrējienu ātrums ne ar ko neatšķiras no kalnā kāpšanas ātruma. Nodomāju, ka nav ko brīnīties, ja brīžiem garš, lēzens kāpums kalnā beidzas ar straujiem, klinšainiem noskrējieniem. Pie sevis nospriežu, ka, lūk, kāpēc vajadzīga tā svilpe, kas paredzēta obligātajā ekipējumā. Noripojot lejā pa krauju, tās vērtību patiešām varētu sākt novērtēt.

Panāku horvātu jauniešu pārīti un mēģinu uzsākt sarunu. Man ir aizdomas, ka mans GARMIN pulkstenis kaut kur ir pazaudējis pāris kilometrus distances, un pēc jautājuma, cik tad viņiem uzrāda noskrieto distanci, saņemu pilnīgi nesaprotamu vervelējumu angļu valodā. Mūsdienu jaunatne. Notēloju, ka kaut ko sapratu, un nodomāju, ka man ar viņiem nav pa ceļam. Pēdējie kilometri līdz kontrolpunktam paiet, skrienot pa asfaltu. Sāpīgi kājām, bet mierina doma, ka nu jau klāt būs atpūta.

12

58. kilometra kontrolpunkts ir lielais atpūtas punkts. Lielajā sporta hallē ir iespējams saņemt uz šejieni atsūtītās mantas. Ēdienu izvēle šeit ir visplašākā, un ir iespējams tikt pie siltā ēdiena. Pats jūtos pārliecināts par sevi, un nekas neliecina par tuvojošos smago krīzi. Uzskatu, ka šajā vietā pieļauju skrējiena smagākās kļūdas. Tā vietā, lai, neforsējot notikumus, mierīgi apsēstos pie galdiem un uzņemtu siltu ēdienu (makaroni, zupa), un kārtīgi uzņemtu šķidrumu, steigā iemetu mutē dažas ēdiena kripatas un padzeru kolu. Paralēli visam esmu konstatējis, ka uz kontrolpunktu skriešanas T-krekla vietā esmu atsūtījis ikdienas vajadzībām paredzētu, neelpojoša materiāla T-kreklu. Kļūda radusies, jo abi krekli bijuši vienādi salocīti un vienādā krāsā. Izvēloties mazāko ļaunumu, nolemju, ka turpināšu skriet esošajā termo kreklā. Vienā brīdī iešaujas prātā doma nogriezt tam garās piedurknes, bet tomēr nolemju tik radikālām metodēm neķerties klāt. Dodos distancē vēl nenojaušot, ka drīzumā sāksies mana īstā cīņa ar šo skrējienu. Priekšā paredzēts 18 kilometru pārskrējiens līdz nākamajam kontrolpunktam.

Jau pirms starta, aplūkojot trases leģendu, esmu sevi noskaņojis, ka pēc 58. kilometra kļūs vieglāk. Visi lielākie kāpumi būs aiz muguras, un varēšu strādāt vienmērīgākā tempā. Vēlāk pats sapratīšu, ka esmu bijis, maigi izsakoties, pārāk liels optimists. Kā gan es vispār varēju domāt, ka pēc puses no distances varēšu sākt baudīt skrējienu.

Pāris kilometrus pēc lielā kontrolpunkta pamešanas sāku saskarties ar pirmajām problēmām. Ir pagājušas 10 stundas 30 minūtes kopš starta, un saule kļūst nežēlīga. Pašsajūta strauji pasliktinās, un skriet paliek arvien smagāk. Sāku apjaust savas kļūdas un pastiprināti sāku uzņemt ūdeni. Līdz ūdens papildināšanas vietai vēl 11 kilometri, bet visas rezerves strauji izsīkst. Sacensību gaitā maz nācās šķērsot kādas ūdenstilpnes, bet tieši šajā brīdī ceļā gadās kāda kalnu upe. Ūdens izskatās pietiekoši dzidrs un pieņemu lēmumu papildināt savas ūdens rezerves. Doma skaidra, ja paliks slikti, tad tas jau būs pēc finiša. Seko 4 kilometru kāpiens augšup, un, lai arī sajūtas neuzlabojas un solis ir smags, saprotu, ka pārējie dalībnieki nav svaigāki, un distancē man neviens neiet garām. Līdz kontrolpunktam palikuši 5 kilometri, un saule kļūst iznīcinoša. Četri treniņu mēneši Latvijas ziemas apstākļos nemaz nav ļāvuši sagatavoties šim brīdim, kad gaisa temperatūra ir virs +20 grādiem. Atkal ir beigušās ūdens rezerves un sāku lūgt ūdeni pa ceļam sastaptajiem brīvprātīgajiem, kuri atrodas starp lielajiem kontrolpunktiem. Skriešana kļūst haotiska. Ir grūti noskriet vienu kilometru, nemaz nerunājot par vairākiem kilometriem no vietas. Pēdējos kilometrus pirms kontrolpunkta mēģinu iesēsties astē diviem dalībniekiem un tādā nelielā „autopilota” režīmā tieku līdz tam. Beidzot esmu ticis līdz 76. kilometra kontrolpunktam.

Priekšā manāmi pirmie saules upuri. Kādu Polijas pārstāvi aprūpē vietējie mediķi. Dalībnieku sejās nav manāma sajūsma. Apsēžos pretī kādam kungam un jautāju viņam, vai gadījumā viņš nezina, kāda ir gaisa temperatūra šobrīd. Tagad pašam nāk smiekli par šo jautājumu. Šis noteikti bija aktuālākais jautājums, kādu es varētu uzdot konkrētajā brīdī. Bet visu cieņu šim kungam. Atbilde mani nepievīla: ”I don’t know. It’s too hot to run.” Nospriežu, ka vismaz neesmu vienīgais ar šādām sajūtām.

Kontrolpunktā laikam neizskatījos vērā ņemams klients, vai arī brīvprātīgie secināja, ka esmu jau norakstāms kadrs, bet 25 minūšu laikā, ko pavadīju šajā punktā, īsti neizpelnījos viņu uzmanību.

Pēcāk izpētot laikus kontrolpunktos, secināju, ka nemaz tik slikti līdz šim brīdim man nebija gājis, un kopš iepriekšējās atzīmēšanās 58. kilometrā atrados ļoti cienījamā 61. vietā.

Pametot kontrolpunktu, visas ilūzijas un pārliecība par skrējienu ir izzudusi. Zinu, ka priekšā vēl smagi 30 kilometri, un līdz nākamajam atpūtas punktam ir 11 kilometri. Ja vēl distances pirmajā pusē ļauni priecājos par 170 kilometru distances dalībnieku apsteigšanu, tad tagad tas viss man atspēlējās un, pa virsu „ideālajām” pašsajūtām, morālu triecienu dod simtiem 69 un 42 kilometru distancēs startējušie, kuri „lido” man garām pa šaurajām takām.

13

Turpmākajos 10 kilometros norisinās mana iekšējā cīņa. Par skriešanu esmu aizmirsis. Nav fizisko spēku, un pārvietošanās līdzinās filmai palēninājumā. Arvien biežāk nākas piestāt un sakopot spēkus, lai turpinātu distanci. No brīža, kad pašsajūta sāka pasliktināties, ir pagājušas 3 stundas, un nekas neliecina, ka drīzumā tā uzlabosies. Runa nav par izstāšanos, jo mērķis vēl joprojām ir viens – finišēt. Vajadzības gadījumā finišēšu arī rāpojot. Pie sevis nospriežu, ja paliks sliktāk, apsēdīšos ēnā un gaidīšu, kad kļūs vēsāks vai norietēs saule. Laikam tiešām izskatījos slikti, jo vairāki garām skrienošie apjautājās par manu pašsajūtu. Dusmojos uz sevi. Dusmojos uz savu nožēlojamo stāvokli. Apzinājos, ka sēdēšana ceļa malā nekādā veidā nepietuvinās mani finišam, un turpināju kustēties uz priekšu.

14

Ienācis 87. kilometra kontrolpunktā, jūtu, ka dzīvība sāk atgriezties. Nobāzējos uz kāda soliņa un mēģinu atvilkt elpu. Vienu brīdi rodas sajūta, ka esmu Latvijā. Visapkārt skan latviešu valoda. Kontrolpunktā atrodas puiši no Latvijas. Ja iepriekš negribēju runāt ar latviešiem, lai neuzdzītu lieku uztraukumu, tad šobrīd vienkārši negribu redzēt nevienu, kur nu vēl runāt. Pēc nelielas atpūtas sāku pie sevis spriest, ka pēdējie 20 kilometri ir pa relatīvu līdzenumu un nebūtu slikti tomēr saņemties, un beigt sevi žēlot. Esmu taču ieradies šeit skriet. Un, kā par brīnumu, kājas tiešām sāk kustēties.

15

Turpmākajos kilometros, pie esošajiem apstākļiem, es tiešām sasniedzu ievērojamu tempu. Kopš distances sākuma neesmu tik ātri pārvietojies. Kilometri sāk ripot, un 5 stundu mocības ir aizmirsušās. Kājas neganti sāp, un pat lēzenākajos kāpumos nākas pāriet uz soļošanu. Saule vairs tik stipri nekarsē, un oma sāk uzlaboties. Ir pagājušas 16 stundas un 22 minūtes, un esmu nokļuvis pēdējā kontrolpunktā. Šis ir brīdis, kad saprotu, ka es tiešām to paveikšu, un ir atlicis saņemties pēdējiem 13 kilometriem.

Kontrolpunkts ierīkots kādas ēkas iekšpagalmā, kura izskatās pēc arhitektūras pieminekļa. Izklājos uz vēsajām flīzēm un mēģinu sakoncentrēt pēdējos spēkus. Pie manis pienāk mediķe un jautā, vai man viss kārtībā. Neļaušu jau šajā brīdī dot kaut kādu iemeslu noņemt mani no distances. Izspiežu žilbinošu smaidu un cik vien pārliecinoši pasaku: „I’m OKAY”.

16

Sapurinos un dodos savā pēdējā cīņā. Pirms sacensībām man novēlēja, lai es izbaudu savas pirmās sacensības ārzemēs. Nevarētu teikt, ka līdz šim brīdim neesmu izbaudījis visas iespējamās emociju krāsu gammas, bet finiša posmā nolemju nespiest ārā no sevis pēdējās dzīvības sulas. Pēdējie kilometri tiešām ir skrienami, bet motivāciju tam neatrodu un pieturos pie plāna, kur 500 metrus eju, 500 metrus skrienu. Vēlāk gan izrādīsies, ka šādā veidā tuvojos kādam startējušajam latvietim, kuram finišā zaudēju tikai 4 minūtes. Būtu to zinājis distancē, domājams, būtu atradis vēl motivāciju pakustināt kājas nedaudz ātrāk.

Pēdējie 3 km velkas mūžīgi. Prātā pielīdzinu šo attālumu saviem ikdienas maršrutiem Latvijā. Distance, kuru ikdienā pat vairs neuzskatu par skriešanas vērtu. Bet šobrīd tas liekas daudz. Palikuši 500 metri līdz finišam, un es aizskrienu nepareizā virzienā. Citi skrējēji mani sasauc atpakaļ, un es pie sevis tik nosmeju, ka 108 kilometru garumā es nenomaldījos nevienā vietā, nepalaidu garām nevienu karodziņu, un pāris simtus metru pirms finiša man vajag vēl sameklēt sev piedzīvojumus un aizskriet nepareizā virzienā.

Finišs sasniegts 18 stundās 21 minūtē. Ieskrienot finišā, esmu patiesi laimīgs. Asaru nav. Tās ir atstātas distancē. Ir patiess prieks un gandarījums par paveikto. Ir atmaksājies četru mēnešu darbs. Visi smagie treniņi ir aizvadīti, lai es varētu izjust tieši šo brīdi. Aizvadītie treniņi ir šī emociju karuseļa vērti.

17

Vienmēr esmu uzskatījis, ka rezultāti veidojas no ieguldītā darba apjoma. Ja Tu strādāsi, centīsies, neatmetīsi visam ar roku, Tu tiksi atalgots. Vai Tava darba alga ir pirmā vieta, vai vienkārši finišs, tas lai paliek Tavā ziņā. Ja Tu esi paveicis tieši tik daudz, lai vēlāk nevarētu sev neko pārmest, tad Tu esi pelnījis savu atzīmi „teicami”. ISTRAS ultramaratons BIJA mans TEICAMI. Kāpēc bija? Tāpēc, ka tagad mana TEICAMI latiņa ir jau krietni augstāka.

Pirmā ultra, pirmie kalni, pirmo reizi ar pīpi uz jumta

Istria

Lovran – Poklon

Pirmais posms organizatoru aprakstā ir nosaukts par the wall, astoņos kilometros jāuzkāpj 1400 m. Skaidrs, ka nekāda skriešana sākumā nav plānota, bet jākāpj kādas 2,5h, lai gan iepriekš nekad neesmu kāpis kalnos, tāpēc paša prognozes uztveru piesardzīgi.

startā

startā

Startā satraukumu nejūtu. Startējam precīzi 00:00 naktī, un kopā ar pārējiem sākam kustēties uz priekšu, temps nav pārāk ātrs, bet uzreiz jau sākas kāpiens. Kāpiens sākumā ved pa pilsētas ielām, tad pa akmens trepēm, tad pa akmeņainām takām. Jūtu, kā pulss kāpj, visi pārvietojas vienmērīgā “vilcieniņā”, tikai retais aizskrien ātrāk garām. Pēc pirmajām 15 min jau ir silti.

Pēc 30 min sāku ēst, jo izstrādātais plāns paredz ēst katras 30 minūtes. Esmu lasījis, ka ir grūti sevi piespiest ēst, bet ēšanas plānu esmu apņēmies ievērot dzelžaini, jo visu esmu sarēķinājis, cik man kalorijas ķermenis spēj pārstrādāt, tik arī ēdu, lai pēc iespējas mazāk tam ir jāņem no rezervēm. Treniņos esmu pārbaudījis, ka ļoti labi garšo galetes ar šokolādes un zemesriekstu sviestu, tāpēc ēdu tās arī trasē – garšīgi un dod enerģiju ilgāku laiku.

Dzeru arī ūdeni. Treniņos esmu izpētījis, ka karstā laikā zaudēju ap 1l šķidruma. Naktī ir 4-6 grādi, tāpēc, tik daudz nebūs, arī kāpšana nav tas pats kas skriešana, tāpēc ar 0,5 l stundā sākumā pietiks.

Esam kāpuši apmēram stundu, galu joprojām neredz. Ir bijuši vairākas “viltus” virsotnes, kuras izskatās no apakšas pēc virsotnēm, bet uzkāpjot paveras nākošais kāpiens. Ēriku sauc daba, tāpēc es aizvirzos tālāk ar “vilcieniņu”.

Sākas patiešām stāvi kāpumi. Daudzās vietās ar rokām ir jātveras pie akmeņiem un jāvelk sevi augšā. Tiem, kuriem rokās nūjas, izskatās, ka šajos posmos tās traucē. Man noskaņojums labs, prāts mundrs, sekoju līdzi pulkstenim, lai ēstu, dzertu pēc plāna, un kopā ar pārējiem kāpju augšā.

Ap 1,5h esam uzkāpuši līdz līmenim, kur koki vairs neaug. Parādās mazliet vējš, liekas gaisa temperatūra vēl par grādu zemāka, bet var jau redzēt īsto virsotni. Pēc 30 min esmu augšā, kur tiesneši pieraksta manu numuru. Vēl “sotaks” atlicis. Beidzot var sākt skriet.

Skrienu lejā pa asfaltētu celiņu, bet pēkšņi ieraugu, ka taka iegriežas mežā. Ievēroju, ka priekšējais skrējējs to nav pamanījis, saucu viņu atpakaļ, viņš pateicīgs skrien man no muguras. Noskrējiens tumsā mazās pieres lampas gaismā pa šauru akmeņainu taku. Esmu ļoti uzmanīgs, ātrākie skrējēji skrien man garām, bet kopumā es arī labi turos. Dzirdu pazīstamu balsi no muguras, Ēriks paskrien garām. Viņam tas skrējiens lejā izskatās ļoti viegls, un jau ļoti ātri viņš ir atrāvies. Skrienam lejā kādas 30 minūtes.

Pirmās 2,5h neviena plakana posma. Kājas ir mazliet piedzītas, bet daudz mazāk nekā es biju sākotnēji domājis, redzot plānoto kāpumu un noskrējienu. Pirmajā stacijā satieku Ēriku, apēdam kādu augli, bet man neko daudz negribās, jo katras 30 min jau esmu ēdis. Jūtos ļoti labi. Skrienam ārā no punkta.

Poklon – Brgudac

Sākotnējais posms ir lēzens kāpums. Plakanākajās vietās paskrienam. Ēriks saka, ka vēderam kaut kas nav labi. Nodomāju pie sevis, ka tās nevarētu būt labas sajūtas, jo priekšā vēl 95 km.

Sākas kāpums. Kāpumā satiekam citus latviešu skrējējus. Aprunājamies, kurš kur dzīvo, kad atbraukuši. Patīkami, ka latvieši nekautrējas un var aprunāties viens ar otru. Pēc 30 min esam virsotnē, kur mūs ar Ēriku sauc daba, uztaisām bildi ar skatu uz pilsētas ugunīm un sākam noskrējienu.

Noskrējienā turos aiz Ērika, jo viņa lampa ir daudz spožāka, bet ar manējo ir grūti saredzēt asos akmeņus. Pēkšņi, sēž viena horvātiete, kura kaut ko mums baigi ātri stāsta. Saprotam, ka viņai jānomaina baterijas lampai, tāpēc spīdinām virsū, pagaidām. Saprotu, ka tā 1 min neko nemainīs. Ēriks atzīmē, ka tas var uzlabot karmu priekš skrējiena. Nodomāju, ka tas noderētu.

Ēriks noskrējienā atraujas, bet pēc kāda brīža es jau viņu panāku, apdzenot arī tautiešus. Viņam kaut kas duroties sānā, bet es tikai domāju par to, ka bez viņa lampas man būs grūti saredzēt noskrējienu. Garām skrien divi vācieši, viņš saka, lai skrienu ar viņiem, “iesēžos astē”. Tā mēs trijatā aizskrienam līdz otrajam kontrolpunktam. 25,9 km.

Kontrolpunktā atjaunoju ūdens krājumus, iedzeru tēju. Tēja bez cukura. Ikdienā es arī dzeru bez cukura, bet šeit nodomāju, ka gribētos to saldo tēju. Noskaņojums joprojām labs, ķermenim silti, kājas piedzītas minimāli, nekas neberž, prāts joprojām mundrs. Ienāk Ēriks, neizskatās tik labi. Apsēžas saliecies uz krēsla, saka, ka joprojām baigi dur sānā. Es līdzjūtīgi paskatos un saku, ka lēnām skriešu uz priekšu. Viņš paceļ galvu un mierīgi nosaka: “Vecīt, vēl ir 80 km”. Man skaidrs, ka viņš domā, ka vēl nekas nav beidzies, viss vēl mainīsies daudzas reizes, bet man tas neko neizsaka. Es neesmu skrējis vairāk par 4h, bet jau šobrīd esmu trasē 5h un priekš manis tie ir neizpētīti ūdeņi.

Brgudac – Trstenik

Kaut kā visi ir izretojušies, skrienu viens pats. Sākas kāpiens. Jūtu, ka ir ļoti auksts, bet paskatos pulkstenī, ka pēc 1h vajadzētu aust saulei. Esmu izlaidis vienu ēdiena reizi, jo jutu, ka vēders ziņo, ka ir pa daudz. Manu, ka temps ir mazinājies, un vairs neesmu tiek priecīgs. Saprotu, ka tas ir nogurums, bet tas ir normāli – nodomāju, jo 6h jau trasē. Lēnām kāpju augšā, klausos kā putni mostas līdz ar gaismu, skatos, kā kļūst arvien gaišāks un redzu apkārtni labāk nekā ceļu ar savu lampu. Domas kaut kā apklust pavisam. Gaidu, kad būšu virsotnē. Pamanu, ka koki vairs nav apkārt, ir tikai akmeņi, pļava un iezīmētā taka. Esmu virsotnē.

Dzirdu, ka pazīstama balss sauc. Ēriks. Daudz ātrāk nekā biju domājis viņu satikt. Viņš spēkpilns stāsta, ka jūtas daudz labāk, ka “jāmauc” lejā. Viņš mani nobildē, saka, lai uztaisu viņam bildi. Mēģinu, bet kaut kas nesanāk, nesaprotu, kas nesanāk, liekas, ka spiežu, bet nespiežas, bet varbūt nospiedās, neko nesaprotu – nospiedās vai nenospiedās?! … nenospiedās. Esmu noguris.

nenospiedās

nenospiedās

Ēriks aizskrien, es lēnām eju lejā, jo paskrien nevaru. Apēdu galeti. Sākas vēl viens kāpiens. Saule jau ir pacēlusies augstāk. Apkārt tiešām skaisti skati, visur kalni, uztaisu video. Nodomāju, ka šis video noteikti patiks vecaimammai. Sāku kāpt lejā. Drīz jātiek jābūt nākošajai stacijai. Nodomāju, ka tikai tad sāksies tā “ultra” daļa, jo tajā būs 43.2 km.

Trstenik – Buzet

Stacijā jau pasēžu ilgāk. Gribu aizsūtīt SMS uz mājām, jo visi jau droši vien modušies, bet kalnos nav zonas. Buzetā noteikti būs. Pirmie 5 km – kāpiens. Drīz jau jābūt virsotnei. Uzkāpju, bet paveras vēl kāpiens. Vecais triks… atkal stunda jākāpj. Kalna galā tiesneši atkal pieraksta numuru, saka, ka tālāk ir down-flat-down. Nodomāju, neizklausās slikti. Jūtos normāli. Enerģijas daudz nav, bet down un flat izklausās labi.

Izrādās, ka down ir gandrīz 90 grādi. Lēnām, turoties ar rokām uz akmeņiem, pārvietoju kājas zemāk, paskrienu serpentīnu, atkal nolienu zemāk. Dažās vietās akmens taka ir ļoti šaura, vietās pat novilkta virve. Priekšā viens skrējējs “kapitāli noliekas”, labi, ka nekas traks, bet nodomāju, ka jāiet vēl lēnāk, jo kājas klausa tikai uz katru otro komandu, bet te jābūt ļoti uzmanīgam. Iedzeru ūdeni un elektrolītus. Tos vismaz varu dabūt vēl iekšā.

Kaut kā esmu ticis lejā, nebija ātri, esmu piekusis. Jātiek līdz stacijai.

Stacijā saņemu savu nosūtīto maisu, kur esmu ielicis sausas drēbes, šortus, power banku telefonam (paldies KK), Zvanu Žanetei. Viņa uzreiz saprot, ka esmu pārguris. Prasa, vai esmu ēdis. Skaidroju, ka es varu piespiest sevi uz daudzām lietām, ka ar prātu saprotu, ka ir jāēd, bet reāli nevaru dabūt vairs iekšā galetes. Parunāt ir grūti, bet jūtu, ka no sarunas sāk atjaunoties emocionālā enerģija. Vēl tikai jāatjauno fiziskā enerģija.

Šajā stacijā ēdienu izvēle ļoti plaša, bet es noskatos no jau satiktajiem letiņiem un ēdu siltu pupiņu zupu. Laba izvēle! Iedzeru colu. Colu neesmu dzēris divus mēnešus, ļoti ātri iedod enerģiju. Atkārtoti sasmērēju kājas ar pret-tulznu smēri, ielieku smēri sūtīšanai uz finišu, jo pēdas ir pilnīgi neskartas, vairāk nevajadzēs. Uzvelku sausas drēbes. Atlikuši 50 km.

Buzet – Oprtalj

Esmu enerģijas pilns. Skrienu lejā un pa plakano. Apskatos shēmā, ka atlikuši tikai tīs mazi kāpumi, 3/4 no kāpuma ir jau pārvarētas. Nodomāju – principā, pa gludo līdz galam. Sāku kāpt. Šo to gan esmu redzējis, tāpēc skaidrs, kamēr vēl būs koki, uz virsotni var necerēt. Kāpju. Kāpju 1 h. Kāpju arī lejā, jo kājas jau ir piedzītas. Pēc 30 min esmu lejā, apmēram 60.km. Tur upīte. Skatos, ka priekšējie skrējēji pārbrien pāri, es arī. Tā nevajadzēja!

jākāpj

jākāpj

Uztaisu bildi uz kalniem. Saprotu, ka tajos būs jākāpj. Nodomāju – šito bildi parādīšu mājās, teikšu, ka vēl 60 km mūs veda augšā pa šitādiem kalniem. Izrādās tur vecais triks ar n-tām virsotnēm. Kāpju 1,5h.

Virsotnes galā tiesnesis. Piedāvā svaigu ūdeni. Es prasu, cik tālu līdz nākošajam punktam. Viņš saka, ka 5 km. Es saku, ka tad man nevajag ūdeni, aizskriešu līdz punktam. Tā nevajadzēja teikt!

5 km?

5 km?

Atkal apdzenu latviešus, bet pēc mirkļa saprotu, ka man vajag piesēst, atpūsties. Šie atkal paskrien garām, uzdzied “ballējam, neguļam”. Es neguļu, bet apskatu tulznas. Izrādās, nekādā gadījumā nevajadzēja saslapināt apavus. Es jau jutu kāpjot augšā, kaut kas sāka berzt, bet tagad ir skaidrs, ka zem “spilventiņiem” ir pamatīgas tulznas abās kājās. Mēģinu uzlīmēt tulznu plāksteri, bet tas krīt nost. Jocīgi, jo treniņos, kad izmēģināju, tas nekrita nost. Nekas, tiesnesis teica, ka līdz stacijai ir tikai 5 km.

Tāda sajūta, ka sen jau bija jābūt tiem pieciem kilometriem. Shēmā uzzīmēts, mazliet uz leju, tad uz augšu, tad mazliet uz leju, mazliet uz augšu un stacija. Toč’ bija! Bet stacijas nav. Panāku vienu horvātu, tas prasa, cik tālu stacija. Pēc tam viņš prasa tantei, kas mazdārziņā rušinās. Prasu, ko viņa teica. Viņš parāda – pretējais kalns. Eu, tas toč nav 5 km! Man jau ūdens tūlīt beigsies. Cik vēl tālu tas varētu būt laika ziņā? Kas tur? Dzirdu, manējais tulks aizmugurē “dīrā āzi”… divreiz. Neskatos atpakaļ, droši vien cilvēks jau tāpat slikti jūtas. Jebkurā citā situācijā, būtu vismaz apjautājies vai viss kārtībā, bet pēc 75 km un kad katrs solis ir kā uz adatiņu spilvena, nespēju domāt racionāli. Pēc vairākām minūtēm atskatos atpakaļ, redzu, ka tulks seko pakaļ… sirdsapziņa atlaiž.

Aizsoļoju līdz stacijai. Rakstu uz mājām “Ierados 76km punktā. Liels nogurums, liekas, ka tepat varētu pagulēt :)0” (ar visu typo). Ieleju colu, bet pēc brīža esmu aizmirsis, vai esmu ielējis. Saprotu, ka ir jāpaguļ, atrodu kušeti un segu. Paguļu 10-15 minūtes. Sajūtas atkal uz 100%. Nu labi, nav 100%, bet 100x labākas kā pirms tam. Iedzeru karstu buljonu, apēdu šokolādi. Galetes neesmu ēdis jau 8h.

Oprtalj – Grožnjan

Esmu distancē jau vairāk kā 16h, kopējais kāpums 3968m. Atlicis viens palielāks kāpums. Pēc pagulēšanas jūtos ļoti labi, skrienu lejā, pat tulznas netraucē. Sāku kāpt. Pilnīgi noteikti ir apnicis kāpt, bet saku sev, ka šis ir pēdējais kāpiens. Katrs solis ir pretī pēdējai virsotnei. Atkal kāpju 1h. Noskrējienā neko daudz nedomāju, lieku soli pie soļa, iekšā pilnīgs klusums.

Punktā apēdu apelsīnu, ievārījuma maizīti, atjaunoju ūdens krājumus. Mazliet pasēžu. Aizsūtu uz mājām SMS: “atlicis vien “nieka” 1/2 maratons :)”

Grožnjan – Buje

Tēvs atsūta atbildi: “Dēls turies. Mēs ar tevi. Vēl pēdējais cēliens apm 2.st..” Divas stundas?! Jebkurā citā dienā noteikti, bet ne pēc tam, kad ir jau gandrīz 90 km aiz muguras! Paliek sevis ļoti žēl. Uzdodu sev jautājumu, cik grūti ir paspert vēl vienu soli. Nemaz nav tik grūti! Tad, lūdzu, pasper tagad 10 000 soļus.

Shēmā zīmēts, ka pēdējie 20 km ir pa kalnu uz leju. Tā bija visa mana cerība. Es nevaru sagaidīt, kad ies uz leju. Nekas neiet uz leju! Man paskrien garām vairāki skrējēji. Kā viņi var paskriet? Eu, bet toč’ nekas neiet uz leju. Vai arī iet? Šis ir jāuzprasa zēniem galā, jo pats sev vairs neticu. Ļoti akmeņaina taka pagriežas uz pēdējo pieturu.

Tur mani sagaida medmāsa. Prasa, kā es jūtos, kāpēc skrienu. Es skaidroju gari un plaši, viņa beigās nosaka: “ok, you are fine to go further. Maybe short nap?”. Viss mans plašais skaidrojums, kāpēc es izvēlējos skriet taku ultru, kāpēc 100+ km, kādas adatiņas es jūtu uz katra soļa… bet viņa to prasīja tikai, lai noskaidrotu, vai es esmu pie sajēgas. Mazliet vīlies, bet reizē arī saprotošs, es atsaku gulēšanai, jo gribu ātrāk tikt līdz galam. Tā nevajadzēja!

Buje – Umag (finišs)

Atlikuši 13,4 km, apmēram, 2h. Varbūt 2,5h. Max 3h. Šobrīd gūti pateikt, cik ātri es virzos. Eju. Kalns uz leju, paskrienu. Nodomāju, ka skriet droši vien ir divreiz ātrāk, nekā iet. Paskriet vairāk par 3 min nevaru. Nākas apstāties un atpūsties.

Pierunāju sevi aiziet līdz 98.km, būs atlikuši tikai 10 km. Kas ir 10 km?! Jebkurā diennakts laikā varu pievarēt. Baigi lēni nāk, bet pienāk. Pierunāju sevi vēl 2 km noiet. Tad būs 100 km!!! Tā ir tāda psiholoģiska barjera. Īstenībā jau vienalga 95, 100, vai 110, bet tas 100 kaut kā liekas citādāk. Nevaru. Meklēju akmeni, kur apsēsties, atpūsties.

100 km. Nodomāju, velns parāvis, tomēr pieveicu 100 km. Vēl 3 km un būs palikuši tikai 5 km. Piecus kilometrus varu noskriet jebkurā diennakts laikā. Ārā ir tumšs, jau sen kā esmu ieslēdzis savu galvas lampu. Labi, ka pēdējie kilometri ved pa plakanām pļavām.

Nevaru vairs paskriet. Jāatrod kāda vieta, kur apsēsties un pagulēt. Atrodu sētas malu. Paguļu. Paeju 30 min. Atrodu tilta malu. Paguļu. Pamostos no aukstuma trīsām. Paeju 30 min. Esmu 1 km attālumā no finiša. Kas ir 1 km?! Bet saprotu, ka vairs nevaru paiet. Nevaru arī atrast akmeni, vienalga, apsēžos takas malā un paguļu. Varu atkal paiet. Zvana telefons, atbildu, ka esmu 1 km attālumā no finiša, jātiek līdz galam. Brīvprātīgā tante parāda pareizo virzienu, kur iet, ieraugu Rolandu tālumā, sāku jau paskriet (šļūkāt) uz priekšu, vēl pēdējais aplis un finiša taisne.

Finišā ir viss tieši kā gaidīju, mani gaida ceļa biedri, es esmu pilns ar enerģiju, man pasniedz finišētāja medaļu, iekšā ir pilnīgs klusums, tikai patiess prieks, uztaisām foto…

finišā

finišā

P.S.

Aprakstā speciāli uzsvēru tikai garuma kilometrus, jo tā arī nespēju aptvert tos 4,5 km vertikāli un lejā, jo tas visu maina. It īpaši, ja katrs kāpums ir ap stundu. Tikai vēlāk es lēnām to pārdomāju. To nevar rēķināt vienā “teikumā”, tie nav 108 km. Tie ir 108 km + 4500 m kāpums. Un tas kāpums ir lielos nogriežņos un ļoti strauji. Pēdējā stacijā es skaidroju medmāsai, ka es nāku no flat country. Kaut vai aizbraucu uz Siguldu – 10-15 min un esmu augšā, pēc tam skrienu lejā. Tas nav tas pats, kas 1 – 2 h kāpt augšā. Tomēr tas viss ir otršķirīgi, kad izdodas aizcīnīties līdz galam!

Tulznas bija “tikai” pēdējos 40 km. Kājas nedrīkst samitrināt!

Ēšana joprojām paliek neatbildēta. Skaidrs, ka šis plāns izgāzās. Varbūt ir jāietrenē želejas, jo pirms tam pat 3-4 h skrējienos tā bija problēma. Varbūt ir kādi citi varianti.

Dažos vārdos par manu pirmo kalnu piedzīvojumu.

ISTRA 2015 pieredzes konspekts iesācēja acīm un citām maņām.

Lasot ir jāklausās: Don’t let me down, https://www.youtube.com/watch?v=KcHrwbnxick

Laiks iet uz autobusu. Nu ko puikiņ esi ieberzies, tagad vairs runāšana nelīdzēs būs jāstrādā ar kājām un galvu un jācīnās ar rozā bebriem, kas šajos kalnos esot kā biezs. Iekāpjam autobusā un ceļš uz startu nu ir sācies. Andris protams sēž  mierīgs (ja atmiņa neviļ, pat satraucās vai sanāks augstuma metri, jo nekur tādus kārtīgus kalnus neredzot), viņam nav tā pirmā reize, mani gan moka dažādas domas par to kā Tas būs, jo nav tādas kalnu pieredzes un nezinu īsti, ko nozīmēs tie 7002 augstuma metri. Autobuss brauc pa ne pārāk stāviem klanu ceļiem un klāt esam. Ātri izbirstam no autobusa un sākam iepazīt apkārtni. O! Izrādās barošana ir arī startā dod uzkodiņas, ko neriskēju ēst, bet pica (it īpaši, ja tikko ir no krāsns) ir cita lieta, un tad nu nekautrējos un saēdos picu. Par ko gan vēlāk vēders pirmās stundas atgādinās.
Šāda tāda bildēšanās un tiek dots starts.

1

 

Startēju no pašām beigām, jo kur gan steigties, ja jau kontrollaiks ir 48h (te ir vietā atgādināt par maniem mērķiem 1) Finišēt, 2) Finišēt kontrollaikā un 3) Nepalikt pēdējam). Pirmajā kilometrā jau Andris priecīgi smīnot sāk attālināties. Turpinu ripot lēnām no kalna, jo joprojām neesmu iemācījies noskriet no kalna daudzmaz saprātīgā ātrumā, ir pat reizes kad “upload” ātrums būtiski pārsniedz “download” ātrumu. Urā! Esmu ticis lejā no pirmā kalna, kas ir apmēram 3.5 Ziediņkalni (turpmāk arī šajā apcerējumā visi kalni tiks mērīti SI mērvienībās “Ziediņos”). Lēns viegls skrējiens gar Adrijas jūras piekrasti un pirmais kāpiens var sākties. Jāuzkāpj ir nieka ~4.8 Ziediņos, kad pirmais kāpiens veikts, galvā tiek risināta problēma kā lai pieveic augstāko dolomītu karjerā atrodamo dolomīta čupu, kas lepojas ar ~17.25 Ziediņu augstumu, bet no otras puses galvā iemitinās doma, ja jau ar šo kalnu tikšu galā, tad jau pārējie tāds nieks viens būs.
Kur gadījies kur ne klāt ir arī pirmais kontrolpunkts Plomin. Uh! Kur te tik daudz cilvēku un neviens nekur nesteidzas visi ēd, dzer runā un izklaidējas. Kontrollaiks nav joka lieka, tamdēļ iedzeru spēka kolas dziru un dodos tālāk. Kāds pārsteigums! Atkal jādodas pret kalnu. Stampāju savā nodabā pa mazliet akmeņainu dolomītainu ceļu, kas vijās pret kalnu un pēkšņi saprotu, ka nav redzams vairs neviens karodziņš.

2

Hmzz nu, ko! Vēl nav pat 20km un jau esi pazudējis ceļu? Tomēr pieslēdzot racionālo smadzeņu sadaļu, pirms manis gāja, un redzu lampiņas arī nākam, nu būs laikam jāsāk komunicēt. Jautāju un atbildē saņemu, nesatraucies un turpini, karodziņi būs. Un tiešām pēc pāris līkumiem tie parādās, tā ka atliek bez stresa turpināt krāt augstuma metrus. Kādā brīdī (aiz neko darīt, bet patiesībā tāpēc, ka praktiski visiem lielajiem puikām un meitenēm ir nūjas) pagatavoju (ne bez bebru palīdzības) sev nūjas, un tiešām mazliet vieglāk ir kāpt pret kalnu, ja piepalīdz arī ar rokām. Turpinu kāpt un priecāties, ka nelīst solītais lietus, bet lēnām pa koku spraugām solīto bebru vietā sāk parādīties migla, kāpienā uz otro CP, dažbrīd redzamība ir ne vairāk kā 10m,  bieži tik dzirdama nūju skrapstēšana priekšā un aizmugurē, bet varbūt tie ir bebri, kas asina zobus. Lai atrastu ceļu nākas sekot ne tikai karodziņu marķējumam, bet arī balti sarkanajam taku marķējumam, kas gan neatspīd tumšajā miglā. Lai nepazustu nākas laiku pa laikam iet uz čuju, un apstāties lai miglā varētu saprast, kur ir nākamais karodziņš. Pēkšņi dzirdamas balsis un kautkas gaišs. Jep esmu kautkā ticis līdz 2 CP. Atkal daudz cilvēku, visi šiverējas un nekur nesteidzas, un pareizi vien, jo nav jau lāga, ko tanī miglas mežā darīt. Es gan iedzeru kārtējo kolas devu uzpildu savu ūdens pudeli un dodos kopā ar citiem ezīšiem miglā. Priekšā ir lielākā no dolomītu čupām. Palicis tik prātā ka bija pastāva taka un Vojaka kalna galā kontrole. Augšā ir tikts, tagad kaut kā jāmēģina tikt lejā. Īsumā sakot ezītis atkal pazūd miglā. Lejupceļā, kā jau tas bija gaidāms, kā stāvošam man garām paripo citi ezīši. Ezīši protams tiek satikti tusējot lielā baltā teltī, kur pilni galdi ar ēdamo. Ikdienā baltmaizi neēdu, bet tā tā tik garšīga, tik garšīga ka pieēdos tā, ka nu vajadzētu pietikt līdz galam. Šis izrādās arī pirmais CP ar laika kontroli. Punktā lai tiktu tālāk bija jāierodas 11h, esmu ieradies 9h, jeb līdz ar nagiem. Nu, ko bija CP forši bet jādodas tālāk miglā.

3

Daudz kilometrus ir foršs ceļš, kas labi skrienas. Bet visu laiku jau nevar būt labi, labo ceļu nomaina kalns, kas šķiet palicis pāri pēc akmeņlauztuvēm, šis šķiet bija vistehniskākais posms. Šinī posmā pirmo reizi tā pa īstam noderēja nūjas – viena kāja palika starp akmeņiem un pats gāzos uz priekšu, bet izdevās atspiesties ar nūju, kas tomēr salūza, bet kamēr tā lūza tikmēr izdevās atspiesties arī otru un gan pats gan kāja palika vesela, bet tālu nebija līdz beigtai potītei/kājai. Pēc nosacīti īsa brīža sasniedzu akmeņu krāvuma augstāko punktu. Atzīmējoties sanāk nesaprašanās ar tiesnešiem – parādu numuru un seko teksts: O! Latvia, Verpakovskis, uz ko atbildu kāds pie velna (tulkojumā WTF) Verpakovskis, I am Ceksters, dabūju labojumu futbolist, futbolist, tad man beidzot pieleca un ar lepnumu, ka kāds nekurienes esoša meža vidū zin Latviju un tās futbolistus, slēdzu iekšā ķirzakas režīmu un dodos lejā.

4

Pa ceļam lejā sāk dziedāt putni un paliek pamazām gaišs. Necik ilgi un klāt nākamais punkts. Un kaut likās, ka iepriekšējā punktā esmu paēdis, ka pietiks līdz beigām, bet nekā atkal gribas ēst, tad nu ēdu un ēdu. Eh cik var ēst, ir sākusies jauna diena, un jādodas tālāk. Tālāk maršruts ved pa ceļu, kas pat ir skrienams, tik visam labajam pienāk gals, un atkal ir kāpjamais gabals, kas uzved dažu Ziediņu augstumā un atkal ved lejā. Tālāk atkal ir ideāli skrienams zemes ceļš, uz kura apdzenu vairākus konkurentus. Un it kā nepietiktu ar to, ka priekšā atkal ir kalns atkal sāk līt. Uzvelku jaku ielieku pazeminātājā pārnesumā un dodos lietum pakšķot augšā. Augšā tiesneši noslēpušies teltī, uzmet aci numuram un novēl Good Luck. Pēc brīža arī saprotu kāpēc. Lejup ved dubļaina un ļoti slidena taka (vēlāk gan izrādīsies, ka šī taka salīdzinot ar citām bija ļoti labā stāvoklī). Te tad arī salaužu otro nūju, kas palīdz izvairīties no kritiena atmuguriski uz akmeņa. Domājot par SKM dubļu konsistences līdzību arī šīs takas dubļu konsistenci, turpinu ceļu. Urā lejā atkal garš skrienam gabals. Šajā brīdī starp mani un starpfinišu atlikuši tikai nieka trīs kalni. Pirmie divi salīdzinoši garlaicīgi, jākāp pa akmeņainu pļavu līdz augšai tad lējā un atkal augšā. Pēdējā pļavas kalna lejā kārtējais dzīvības (lasi – barošanas punkts), te bez baltmaizes dod arī zupu. Paēdu pa visu naudu un dodos pēdējā augstajā kalnā ~12,5 Ziediņi. Kāpju kāpju. Hmzz kāpēc kontrole ir kalna lejas daļā? To gan drīz uzzināju, jo ja kontrolētājs būtu ar savu busiņu uzbraucis augšā kur tam bija jābūt, tad būtu nopūsts tikpat ātri lejā. Man atšķirībā no viņa nav izvēles un karodziņi nepielūdzami aicina mani doties pa ceļu augšā kalnā. Šis kalns droši vien daudziem dalībniekiem bija liktenīgs, jo bija pamatīgs vējš ar lietu. Pirmo ceļa daļu kalnā priecājos, ka man kedas rotā Goretex uzraksti, bet drīz tik priecīgs nebiju, jo botās ūdens salija iekšā ar lietu un smuki žļurgājās, ka pat stiprajā vējā to varēja dzirdēt. F* to goretex, un kapēc līdzi gružu sargus nepaņēmu, būtu noderējuši. Spītējot vējam turpinu, jo pēc šī kalna gaida solītais starpfinišs, bažas tik ir par slapjajām kājām, jo īsti vīri rezerves zeķes un citas līdzīgas lietas uz starpfiniešiem nesūta. Par rokām, kas daļēji nejūtīgas arī nav 100% pārliecība, ka tās līdz nokāpienam no “vēja/lietus kalna” izturēs.

5

Tomēr tāds viegli sasalis tieku līdz kraujai un var sākties kāpiens lejā. Ap kāpiena vidu rokās sāk parādīties sārtums, tātad būšu dzīvotājs. Apņemos arī nākamreiz paņemt līdzi gružu-sargus un ja ne nopirkt ūdensizturīgus cimdus, tad vismaz paņemt līdzi plastmasas maisiņus, ko uzvilkt uz rokām. Kāpju, kāpju kāpju. O! Mazs ciematiņš, Yes! Esmu starpfinišā. A kas tad tas? Ceļš aiz ciemata turpinās uz leju – izrādās esmu veicis tikai pusi no kāpiena. Pīī un pulkstenis arī izdveš žēlu pīkstienu un pārstāj uzskaitīt visādus svarīgus distanci raksturojošus ciparus. Vēl viena mācība – vajadzēja nest līdz arī pulksteņa lādētāja vadu. Eh, parādās arī stāvie asfalta posmi, tie ir mans bieds, jo pa tiem nu galīgi neprotu tikt lejā. Yes! Redzu īsto ciematu un starpfinišu. Esmu glābts, jo pēdējā brīdī pārdomāju un kādu mazumiņu mantu atsūtīju uz starpfinišu. Starpfinišā paēdu, uzvelku kreklu ar garajām rokām. Izleju no kedām ūdeni, izgriežu zeķes, apņemos uz nākamo reizi nopirkt mazu dvielīti un rezerves zeķes. Ārā var dzirdēt, ka laikapstākļi aicina sportistus doties tālāk. Tad nu aizdomīgi viegli izdodas piecelties un dodos ceļā. Paņemu savas koka Salomon nūjas un dodos raitā riksī pilsētas centra virzienā. Pilsētā pie tilta palikusi tikai zīme ar virziena bultu, kāds nelietis, karodziņus (noteikti rozā bebrs) nenoskaidrotas personas aiznesušas sev līdzi nenoskaidrotā virzienā, parādās vientuļš skrējies, kurš uz manu bažīgo jautājumu saka: Don’t worry, follow me, i know right direction.

6

Tā arī ir pēc kādiem 300-400 metriem parādās atkal karodziņi – esmu glābts. Tikkai sākas jauna problēma dolomītus nomaina dubļi un upe, kas tika šķērsota reizes 15x, arī ceļi pļavās kurus sabojājis bēgošs ziloņu pūlis. Vienā brīdī parādās cerība, ka nu būs jākāpj kalnā un tur jau dubļu nebūs. Bet ka tevi divi deviņi, gaidītā dolomītu kalna vietā ir dubļu kalns. Salīdzinājumam ir jāuzkāpj ~3.7 stipri dubļainos Ziediņos. Pēc dubļiem kādu gabalu ir daudzmaz ciešams un skrienams segums. Ierodos Hum ciemā, kas kā vēlāk izrādās ir pasaulē mazākais ciems, kurā dzīvo tikai 17 iedzīvotāji. Daudz nevar uzkavēties jādodas tālāk, saule jau lēnām un neatlaidīgi ripinās lejā no kalna. Dodoties lejā uzkrāju uz katras kājas apmēram 2kg dubļu. Dubļi dubļi ir tas ko atceros no nākamajiem 10km. Priekš šķiet mazs kalniņš nu tāds kā ceļa remonta konusiņš, pa mālainiem dubļie kārpos augšā un nevaru saprast, kas par lietu, ir sajūta, ka tas kalns ir vēl “under construction”, jo nekādīgi nebeidzas (pielietojot dažādas dedukcijas metodes atklāju, ka mazais “konuss” ir gandrīz 200m augsts). Tomēr arī sliktām lietām pienāk gals. Esmu augšā aprunājos ar pāris suņiem, kas kautko rej horvātiski un mēģinu izdomāt, kā pa stāvo asfalta ceļu tikt lejā. Sākumā izmantojot dubļu krājumus šļūcu, bet tie ātri beidzas, tad nu ripoju kā varu, gan ar vienu sānu gan ar otru sānu, gan atmuguriski. Tālāk daudzmaz plakans dambis kura galā kārtējais kontrolpunkts. Pēc dambja seko iznīcinošs šlūciens gar bezgalīga garuma grāvi, kas atrodas bezgalīgi lielas pļavas malā, pat sāku ilgoties pēc kalna, kam jābūt kautkur priekšā. Kājas esmu bezgalīgajā pļavā nomazgājis un esmu gatavs rāpties. %!@#%!@#$ ka tevi divi deviņi, šis kalns ir klāts ar dubļu dolomītu maisījumu. Šis kalns piedevām vēl ir viltīgs, kā liekas, ka augšā esmu tā izrādās vēl tomēr viens mazais Ziediņš jāuzkāpj. Tikt no kalna lejā var tikai šļūcot, tad nu šļūcu no vienas takas malas uz otru. Tiekot lejā ar baudu noskrienu līdz nākamā kalna pakājei un slīdējiens augšup var sākties. Šī kalna augša palikusi prātā ar to ka no šī punkta līdz finišam ir vairs tikai maratons, un kās tad nevar maratonu noskriet, esmu dzirdējis, ka pat Binija skriešot maratonu, tad ko tad es, tad jau es arī varu. Ieēdu, un novēlu vienam censonim, kas taisās iemigt ar labu nakti un dodos lejā. Sākums ir daudzsološs – bruģis, bet (šeit ir visādi nesmuki vārdi), sākas atkal dubļi, dubļi un vēl drusku dubļi. Ir arī labās ziņas – palikuši vairs tikai divi kāpumi un piedzīvojumi var sākties. Kāpjot pirmspēdējā kalnā, sāk jau mazliet nākt miegs un sāk rēgoties skrienošas ēnas.

7

Praktiski pabeidzot kāpienu izbeidzās arī lukturis, bet man taču ir powerbank, nu tik lādēšu nu tik būs. Eh, bet nevar izrādās darbināt lukturi un to lādēt vienlaicīgi nevar. Un  ar to nepietiek izrādās arī, ka powerbank nesatur bezgalīgu daudzumu mAh (ar 6000mAh var tikai vienreiz uzlādēt telefonu un lukturi, bet otru lukturi nebiju nemaz paņēmi līdz jo biju sabaidīts, ka jutīšu katru gramu, tā tomēr nebija taisnība, somu vispār nejutu), tad nu tagad domāju, kā atrast ceļu līdz CP, un ko darīt tālāk? Gaidīt gaismu kontrolpunktā, spīdināt ceļu ar telefonu utt. Kautkā taustoties izdodas tikt līdz kontrolpunktam. CP gaida glābiņš izrādās šis ir advancētais punkts un atdodu lādēties savu luktura bateriju, dēļ baterijas lādēšanas punktā pavadīju 30-40 minūtes. Kamēr lādējas iedzeru zupiņu ieēdu kārtējo baltmaizes devu un parunājos ar vienu Krievijas skrējēju, kas saka, ka šogad esot skarbi, nākot miegs un pagājušo gadu jau esot šajā laikā bijis finišā. Kamēr lādējās baterija, krievs kopā ar itāli izpīčājas un dodas ceļā. Ciešos ciešos, un neizturot spriedzi dodos tālāk ceļā. Atlicis viens kāpums un divi ripojieni lejā. Tā, kā esmu punktā ilgi atpūties ēnas vairs pa priekšu neskraida. Ir jauna pieredze, rādās cilvēki, trases karodziņu vietā, gribas arī gulēt. Dažkārt apsēžoties lai izkratītu sakaltušos dubļus no kedām, ir sajūta, ja vēl tikkai sekundi turpināšu sēdēt, tad turpat arī uzreiz aizmigšu. Lai neaizmigtu IR jāskrien. Tieku līdz nākamā kalna trešdaļai un atkal lukturim baterija sausa. Nācās improvizēt un kā saka “idiom po priboram”, šādi gandrīz palaižu garām pagriezienu. Kontrolpunkts par laimi ir vāji apgaismotā pilsētā. Tātad par luktura nespīdēšanu nediskvalificēs, tik uzjautā vai nenākot miegs.

8

Nē nē, atbildu, es nemaz nezinu kā tas ir, kad nāk miegs. Feiskontroli esmu izgājis un man arī apsola tēju nākamajā punktā, laiks doties. Par laimi sāk jau pamazām izklīst tumsa un var dot virsū gāzi, jo kārdina solītā tēja. Ierodos nākamajā punktā, kas ir kādā vecā mājā ar šausmīgi čīkstošām durvīm. O! Kas tad te. Kopā redzu trīs guļavas, divi guļ smuki ietinušies sedziņās, no tiem viens ir iepriekš satiktais itālis, krievs savukārt aizmidzis sēžot. Šo skatu ieraugot aizmirstu par tēju, ātri ieēdu un ar domu lai jau guļavas guļ dodos, bet durvju čīkstoņa pamodina krievu, pasveicinu un mūku prom. Pēc brīža kamēr beru ārā kārtējos dubļus un akmeņus krievs mani panāk. Nākamos 8km noskrienam kopā pat brīžam ar tempu 7min/km. Tad pienāk akmeņains noskrējiens un krievs nebremzējot pazūd aiz līkuma. Pēdējais lielais punkts ir mini kalnā pilsētā Buje. No Buje vairs tikai 14-15km. Dodoties ārā no Buje satieku divus vietējos. Kad Tu startēji? Piektdien 19:00. Un joprojām skrien? Neprāts kautkāds. Novēl veiksmi. Un raitā rotaļīgā solī aizskrien lejup pa asfalta kalnu. Pēc Buje seko pļavas pļavas un pļavas, turpina skanēt it kā mūzika, lai gan telefons sen, kā izslēgts. Rādās arī cilvēki kur to nav. Vienvārdsakot garlaicīgi nav. Pēc šosejas šķērsošanas garām panesas divi dalībnieki, kas pēc ātruma spriežot tikko startējuši. Pēc moku pļavām sākas pilsēta. Pretī iznācis Dzintars, sākumā jau likās, ka rādās, bet nē ir tomēr īsts, un izskatās, ka nav skrējis (lasīt nav izvēlējies pareizo distanci), tad nu kopā lēnām pieveicam pēdējos metrus. Finišā atļaujos pat raitāku soli.

9

Secinājumi:

Jāiepērk vieglākas nūjas, jo Solomon koka ražojumi nebija ērti un viegli lūza.
Beidzot jāiemācās ne tikai uzkāpt kalnā, bet no tā arī sakarīgā ātrumā noskriet lejā.
Nekad neapstājies, jo kaut tu kusties gliemeža ātrumā, katrs solis, katrs centimetrs samazina attālumu līdz finišam, jeb tulkojumā, pat ja guli, tad guli mērķa virzienā.
Tu esi stiprāks nekā tu domā, jo doma, kas nepamet manu galvu, ka no manas disciplīnas izstājās apmēram puse no startējušajiem.
Iespējams vajadzēs atkārtot, sacensību režīmā, jo pietrūka “viss ir slikti brīžu” (lasīt ir liela varbūtība nākamgad atkal pacīnīties ar Istras akmeņiem)

Laikam varēju veikt distanci ātrāk, jo varēju samērā brīvi kāpt pa trepēm. Tik tas, ka rādās gļuki un nāk miegs.

Ir lietas, ko nevar izmērīt, nevar nopirkt un nevar salīdzināt un tā ir tava pieredze, tas ir tas ko tu esi izdarījis un tās sajūtas pieder tikai tev, un jo grūtāk tās ir nākušas, jo vērtīgākas ir. Darot šādas neikdienišķas lietas Tu iepazīsti sevi un uzzini, no kāda materiāla esi gatavots, ko tu nevari. Kā arī Tu atšķirībā no Valda (Zatlera) zini, kas Tu esi.

100 Istras jūdzes

Skrējienā ap Engures ezeru līdz galam netiku. Jau iepriekš biju ieplānojis saudzēt kāju, tāpēc pievienojos citiem, kuri pēc 25. km devās uz pirti. Tur arī nejauši sanāca noklausīties sarunu par UTMB. Tie, kuri varot apskriet apkārt Monblānam, gan esot “monstri”. Viņi jau varot skriet, cik vien daudz gribot, un nekad nenogurstot. Toreiz īsti negribējās sagraut puišu ilūzijas ar stāstu, ka tepat pirtī sēž viens Monblāna “monstrs” ar sāpošu kāju… Vēlāk, Istrā, šo leģendu atcerējos vēlreiz.

23.04.15 - 6

Istras 100 jūdžu starts bija piektdienas vakarā. Organizatori ar autobusiem skrējējus nogādāja uz starta vietu. Braucām kopā ar Aigaru. Gaisā valdīja UTMB cienīga atmosfēra. Labinas mērs bija ieradies sveikt sportistus. Starta laukuma malā esošā picērija visus cienāja ar kanapē maizītēm, biezpiena bumbiņām ar pūdercukuru, kā arī bezgala garšīgām picām. Es gan savus picas gabaliņus pamanījos ietīt papīra gabaliņā, lai apēstu pa ceļam uz kādu no nākamajiem kontrolpunktiem. Kamēr Aigars ēda picas, bet pāris meitenes ar starta numuriem steidzās izsmēķēt vēl pēdējās pirmsstarta cigaretes, es mēģināju sameklēt kādu, kam soma būtu lielāka, nekā man. Beigās arī izdevās sameklēt kādus trīs skrējējus ar vēl apmēram mana izmēra mugursomām.

23.04.15 - 3

Startā visi aizskrien nenormālā ātrumā. Es pats gan saprotu, ka iesildīties vēl paspēšu, tāpēc lielajiem skrējējiem pakaļ nedzenos. No starta jāskrien pa kalnu uz leju, pēc tam daži nelieli kāpumiņi, līdz sākas viens no lielākajiem kāpumiem visā trasē. Pāris stundas pēc starta krēslu strauji nomaina tumsa, un sacensības var sākties.

Sāku atcerēties kaut ko par Almas un Matīsa stāstīto par Istras akmeņiem. Visur mētājas dolomīta bluķi. Visnežēlīgākie ir tie, kuri ir paslēpušies zālē. Drīz vien secinu, ka pietrūkst iemaņu skriešanai pa šādu segumu. Toties priecē tas, ka joprojām redzu daudzus citus skrējējus. Iepriekš biju domājis, ka tik maz (ap 200) skrējēju 100 jūdžu garā distancē pagūs pamatīgi izretoties. Realitātē, daudzus kilometru desmitus pavadīju, skatoties uz vienām un tām pašām sejām.

Trases lielais kāpums ar saviem serpentīniem stipri atgādina Monblānu. Atšķirībā no turienes, Istrā pievienojās arī migla. Tāda, kādu vietējie sakās neatceramies redzējuši. Migla turpinās gandrīz visu nakti. Priecājos par savu labo lampu, taču arī lampa nepalīdz regulāri nepazaudēt trasi. Kalnu virsotnēs ir īpaši traki, jo migla mijas ar mākoņiem. Vienu brīdi ir sajūta, ka kalns ir pilns ar uz visām pusēm tekalējošiem skrējējiem. Atrast ceļu paliek arvien grūtāk. Noskrienu lejā pa taciņu, un attopos palielā sniega kaudzē. No aizmugures dzirdu jautājumu “Are you sure”? Esmu spiests atbildēt, ka “not really”. Kopīgiem spēkiem izdodas atrast trasi. Pēc dažām minūtēm redzu, ka kāda cita skrējēja nepamana karodziņu. Uzsaucu, ka trase ir šeit, par ko saņemu skaļu “Thank you!”.

Pēc kāda brīža mani noķer kāda poļu meitene. Uzzinu, ka viņa pārstāv vegānu komandu. Poliete ir ātra, pie tam skrien ar kaut kādām dīvainām kurpēm. Kopīgiem spēkiem apsteidzam veselu baru ar citiem skrējējiem. Īpaši ātri ir noskrējieni, kur cenšos sekot polietei, liekot kājas uz tiem pašiem akmeņiem, kur viņa. Nūju viņai nav (nevajagot!), taču lejup no kalna viņa ir iemanījusies skriet tiešām veikli. Migla joprojām ir tāda, ka trase tiek regulāri pazaudēta. Kopīgi ar polieti izstrādājam savu sistēmu. Brīdī, kad trase sadalās, bet nav skaidrs, kur skriet, katrs ejam pa savu ceļu, uzkliedzot, ja izdodas ieraudzīt karodziņu. Metode strādā tīri labi.

Arvien uzstājīgāk sevi sāk pieteikt vēders. Tur viss galīgi nav tā, kā vajadzētu. Vienā brīdī priekšā skrienošā poļu meitene apstājas, un prasa, vai es arī esot dzirdējis kviecot mežacūku. Nomierinu viņu, sakot ka mežacūka ir tikai mana vēdera izdotās skaņas. Vēl varu paskriet, bet vēders rada arvien lielākas mocības. Līdz ar rīta gaismiņu poliete atdzīvojas, apēd želeju, un aizskrien pa taciņu uz leju vienkārši neticamā ātrumā. Tik vien kā paspēju novēlēt veiksmi.

Debesu slūžas paveras dažus kilometrus pirms pusceļa jeb 87. kilometra. Pat nepaspēju dabūt no somas lietus jaku. Pārāk gan nesatraucos, jo maiņas maisā mani gaida sausas drēbes. Var redzēt, ka lietus citu skrējēju omu nav īpaši uzlabojis. Kontrolpunktā visi staigā gariem, drūmiem ģīmjiem. Paņemu sausas drēbes, iestumju iekšā makaronu šķīvi, un negribīgi dodos uz kontrolpunkta izeju. Nu jau līst kā pa Jāņiem.

Mani drīz vien noķer kāds vietējais skrējējs. Viņš stāstīja, ka tikai nesen sācis skriet. Pagājušajā gadā finišējis 65km distancē, nu gribot noskriet 173km. Izskatās, ka steigas viņam nav. Viņš cerot, ka drīzumā būšot jauki, skrienami zemesceļi, tur arī paskriešot. Novēlu viņam veiksmi un mēģinu skriet tālāk. Drīz arī tieku līdz jaukajiem ceļiem, kurus minēja horvāts. Izrādās, visi ceļi ir zem ūdens. Izskatās, ka sacensību otrā diena paies ne mazāk jautri, kā pirmā.

Lijis ir tiešām pamatīgi. Dubļi dažkārt ir līdz pat ceļiem. Kurpes jau sen piesmeltas ar dubļiem. Pagaidām gan mani tas neuztrauc. Vienkārši kaut kā jātiek uz priekšu. Īpaši grūti ir kalnā. Kājas slīd atpakaļ, kurpes aplīp ar biezu mālu kārtu. Brīžiem ir grūti dabūt kurpi ārā no dubļiem. Nokasīt dubļus nav jēgas, jo netrūkst jau citu dubļu. Atšķirībā no Siguldas, šeit dubļi ir krietni lipīgāki. Vienīgais prieks par to, ka arī citiem laikam iet sasodīti grūti.

Kalnā ir auksts, nežēlīgi auksts. Netālu no kontrolpunkta gaida autobuss ar trīcošiem skrējējiem. Kontrolpunkts ierīkots tādā kā tunelī pie kalnu mājiņas. Vējam ir visas iespējas ieskrieties. Glāzes lido pa gaisu. Redzu, ka kāds skrējējs darina lietusmēteli no atkritumu maisa. Brīvprātīgie tikmēr noskatās, kā es uzvelku lietus bikses, cepuri, abus bufus un lietusizturīgos cimdus. Mēģinu pēc iespējas ātrāk tikt prom no kalna, jo nu jau arī mani sāk kārdināt iespēja lejā doties ar autobusu.

Nu jau palicis tikai maratons līdz finišam. Īpaši ātri gan kustēties vairs nesanāk. Secinu, ka varu paskriet apmēram tādā pašā ātrumā, kā tad, ja ātri eju. Skriet vairs nepūlos. Ejot ievēroju, ka daļa skrējēju ir nežēlīgi pārsaluši. Nopriecājos par savu UTMB ekipējumu, un lietusjakai virsū uzvelku arī plēves lietusmēteli. Vismaz drusciņ siltāk. Kādā kontrolpunktā ir elektriskais kamīns, ļoti gribas uzkavēties ilgāk, taču izstrebju organizatoru iedoto kafiju, un tenterēju vien tālāk. Mana lampiņa otrajā naktī joprojām darbojas lieliski. Kilometri dilst, lai arī palēnām. Visgarākie šķiet daži pēdējie pa Umagas apkārtnes pļavām. Pāris kilometrus pirms mana finiša, sev aiz muguras pamanu skaistu saullēktu. Finišā ierodos agrā rītā, gandrīz precīzi 36 stundas kopš starta.

23.04.15 - 1

Morāle? Kā raksta UTMB rīkotāji savā šīs nedēļas vēstulē, obligātais ekipējums ir o-bli-gā-ts. Bet vispār Istras 100 jūdzes ir ļoti jaukas sacensības, ar organizācijas līmeni, kas ir tieši tāds pats, kāds UTMB, tikai ar divreiz zemākām izmaksām. Silti rekomendēju tiem, kuri vēl svārstās par iespēju piedalīties nākamgad.

100 kilometri/jūdzes Istras pussalas akmeņos

 MapOfIstra

Uzziņai – Istras pussala – Horvātijas austrumu  daļa, atrodas Adrijas jūras pašā ziemeļu daļā.

Maršruts „100 jūdzes” – Umaga-Buzeta-Labina – Koromacno

Maršruts „100 km” sākas no Buzetas

Lasīt tālāk.