Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

sarunas ar sevi

Skrējienos, īpaši tādos, kas ilgst vairāk par pāris stundām, neizbēgami nonāku līdz dažāda veida pārrunām ar sevi. Trīs epizodes un sarunas.

Epizode Nr.1 

2015.gads. Rēzeknes 12h rogainings. Naktī. Brienam pa brikšņiem, tad līdz potītēm pa smirdīgu zampu, tad luktura gaisma atduras egļu zaru sienā, kura šķiet necaurejama neiegūstot kādu svaigu skrāpējumu. Tā nu eju un sāku sapņot par to, ar ko es sevi gribētu apbalvot pēc finiša. Hmmm, cik jauki būtu pagulēt vannā, un nez, ko es tādu garšīgu varētu gribēt apēst?! Varbūt es gribēšu alu? Mmm, jā, tumšo, droši vien…

Epizode Nr.2

2015.gads. Zilonis tumsā. 2 apļi x 28 km. Par šo pasākumu zināju, ka noteikti vēlos piedalīties, kopš brīža, kad tika paziņots, ka tāds vispār būs. Beidzot esmu sagaidījusi! Skrienu – nakts, tumsa, odi, lukturu gaisma, meža takas… Skrienu pirmo apli un domāju – kāpēc es to daru? Kur es skrienu naktī, tumsā, pa mežu? Neredzu jēgu tam, ko šobrīd daru. Un kā lai vispār samotivēju sevi doties otrajā aplī? Varbūt pasapņot par to, kā jutīšos finišā? Ar ko sevi apbalvošu?

Abās epizodēs pēkšņs jautājums sev – Linda, kā Tu šeit nokļuvi?

Linda: Nu kā – sen gaidīju, nu atnāca… Pati pieteicos, samaksāju naudu, sarunāju komandu, transportu, atbraucu, plānoju un piedalos.

Es: Tad kāpēc Tu tagad sapņo par kaut kādām vannām, kūkām, alu vai dīvānu? Esi taču tur, kur gribēji būt! Tad kāpēc neizbaudi to, ko tik ļoti gribēji, bet steidzies ar savām domām kaut kur nākotnē?

Linda: Hmm… Labs jautājums!

Epizode Nr.3

2016.gads. LČ 50km. 18 apļu ar astīti skrējiens jaukā dienā pa asfaltētu celiņu cauri priežu mežam. Pirmos 30km skrienas labi, komfortabli, ik pēc 2.7km ir galdiņš ar dzērieniem un ēdieniem, gaiss pamazām iesilst, saulīte cepina tikai vietām, bet pārsvarā koki met ēnu. Un tad kļūst arvien siltāk un grūtāk. Kājas sagurst un pulss kāpj… Un atkal jau domāju – ko es šeit daru? Šoreiz gan nevaru atbildēt to pašu, ko epizodē Nr.1 un Nr.2. Jo šis nebija tas pasākums, par ko iepriekš būtu sapņojusi un gaidījusi. Skrienu un domāju, domāju un skrienu, un meklēju atbildes, kas varētu būt labākais iemesls dalībai šajā pasākumā?

Es: Varbūt jaunieviestās sporta klases?

Linda: Jā, it kā gribēju. Bet, šobrīd vairs nešķiet svarīgi.

Es: Nu tad varbūt iespēja tikt Latvijas čempionāta trijniekā?

Linda: mmmmjā, varbūt. Bet ir tik karsts un kurā CV rakstīšu to iespējamo LČ vicečempiones nosaukumu? Nē, negribu neko no tā. Gribu vēsu ezeru un pagulēt augstu saslietām kājām ēniņā. Varbūt beigt mocīties un stāties ārā?

Es: Vai tiešām ir TIK grūti? Nevari saņemties?

Linda: Varbūt varu, bet vai gribu?

Kaut kur pārrunu karstumā uzzinu, ka izstājas reālākā kandidāte uz čempiones titulu, tādējādi mani padarot par sieviešu konkurences līderi. Pirmā no divām. Tagad vajadzētu priecāties, jo nu ir pavisam reālas iespējas kļūt par čempioni. Un atkal saruna ar sevi:

Es: Nu paskat, Tev tikai jāturpina tādā pašā garā un būsi Latvijas čempione!

Linda: Tad nu gan prieks, ar tādu rezultātu… Gandrīz stundu lēnāk kā pērnajai čempionei. Es taču gribēju tikai noskriet savu pirmo piecdesmitnieku un vēlams dabūt kaut kādu sporta klases nosaukumu.

Es: To arī izdarīsi, bet papildus dabūsi arī čempiones nosaukumu.

Linda: Nejūtos pelnījusi. Ir kaudze skrējēju, kas to varētu izdarīt labāk par mani.

Es: Nu, ko darīt, ka čempiona titulu dod par faktiski paveikto, nevis teorētiskajām iespējām. Vai tāpēc, ka citas nepiedalās vai izstājas, Tev būtu jāatsakās no tā, ko Tev dod? Tu jau vari atdot savu medaļu tai, kura būtu to nopelnījusi. Kurai dosi?

Priekšpēdējais aplis.

Linda: Es vairs nevaru. Viss. Kam man to pēdējo apli? Kam man to titulu un sporta klasi?

Es: …

Linda: Es tiešām vairs nevaru. Tūlīt būs starpfinišs. Kā tas būtu, ja es tagad apstātos, kad atlicis vairs tikai viens aplis līdz beigām?

Starpfinišā pārkāpju pīkstošos paklājus, pieskrienu pie galdiņa padzerties, apkārt cilvēki kaut ko runā un uzmundrina, un es uz brīdi aizmirstos.

Linda: Es taču aizmirsu izstāties…

Es: Nu tad būs jāskrien līdz galam.

Finišs. Apsveikumi, foto un nogurums. Balsis galvā apklust.

Izrādās, ka tomēr varēju. Un tiku pie skaista šķīvja. Un ir prieks par sevi.

IMG_20160528_151615

15 komentāri rakstam sarunas ar sevi

  • edGars

    Balsis galvā apklust. Priekškars. :)
    Ir jau skaisti tā parunāties. Es savus sarunu biedrus esmu samierinājis. -Kāpēc es to daru? -Jo es to gribu. “Kāpēc es to gribu?” īsti netiek uzskatīts par jautājumu. Gribu, jo gribu.
    Šodien arī bija grūti. Kunkstēju pie 14. km, ka grūti un vairs nevaru. Bet pats arī smaidīju par savu kunkstēšanu. To, ka grūti bija, laikam pierāda nu jau otrā šīs nedēļas “jāņošana”. Bet varbūt vienkārši Jāņi tuvojas.

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Cik labi, ka Tavs Es ir tik spēcīgs! Lindai nākas vien piekāpties. Vai gadījumā neesi dzimusi Dvīņu zvaigznājā? Lai vienmēr Tavos dialogos uzvar stiprākais! Tu esi brīnišķīga!

  • Hiēna essnee

    Redz, arī čempioniem galvā ir balsis :) Un kāpēc gan ar interesantu cilvēku neparunāties?

  • Trakais Trakais

    Man ļoti patika tas, ka Tu šo paveici! Distancē izskatījies ļoti skaisti un var tikai apbrīnot Tavu izturību!

  • Pazīstami dialogi, atviegloti nopūšos, ka neesmu vienīgā, ko ir izdevies motivēt alum. :)

  • Māris T

    “aizmirsu izstāties”- šķiet, labākais iemesls, ko esmu dzirdējis par noskriešanu līdz galam. Apsveiciens!

  • Lasma3 Lasma3

    Garajos skrējienos dialogi galvā kavē laiku un izklaidē. Apsveicu ar iegūto čempiones titulu!

  • ēē, bet norunājām, ka uz šķīvja bildē uzliksi gardus salātiņus :))
    Ja par pērno Ziloni, tad tur padevos pirmo reizi dzīvē. Līdz dialogiem toreiz netiku, bet vēdera mocības gan pārtraucu. Salacgrīva-Tallina demotivējoši padevos tulznām un jēlai mugurai pie 2013.gada 5000km sasniegšanas, taču pēcāk aiz neko darīt turpināju.
    Iekšējās sarunas ir foršas un jo ilgāks skrējiens, jo sarunas ir interesantākas. Galvenais, nepievērst uzmanību un tās klausīties kā radio :)

    Visu cieņu Miķelim, jo Ņerga sestdien Daugavpilī arī nezināja vārdu ‘grūti’ un, ja vajadzēs, tad pēdējā aplī viņš palaidīs garām steidzīgākos, nedomājot par vietu uz 100km pjedestāla, taču nākamajā dienā Kauguru xTrailā atsildīsies ar 18km.

    Paldies Lindai, ka atgādināji par pulsu un tempu, kas ceļas un krīt visos garajos skrējienos, it īpaši, ja pārķerts sākums. (izņēmums ir varbūt vienīgi labi trenēts rumpis). Supergarajos skrējienos gan kādā brīdī pulss var pakristies, jo organisms piekūst no pārslodzes un grib atpūsties. Tad gaitā atjaunojas un var bliezt atkal. To šonedēļ gan jau izbaudīs ne viens vien rogaineris iekš LČ. Arī tur Lindai veiksmes dialaogos ;)

  • sigita sigita

    “Vai tāpēc, ka citas nepiedalās vai izstājas, Tev būtu jāatsakās no tā, ko Tev dod?”

    Nē, noteikti nē – Linda! Čempiones titulu esi godam nopelnījusi!

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Tās balsis ne vienmēr vajag klausīt, dažreiz viņas tiešām melš muļķības, tomēr ir visai uzjautrinošas un tik ļoti pazīstamas ;)
    Tu esi čempione un tas ir tik forši! Paldies par stāstu :)

  • jaudzin jaudzin

    Tu esi, jā! Čempione! Oficiāli!

    p.s. “Es taču aizmirsu izstāties…” – ha, hā.. :)

  • eees eees

    Man arī tās pāris reizes, kad esmu tikusi uz kāda pjedestāla, bijusi doma, ka tas nav pelnīti, ka citas var ātrāk utt.
    Bet šīs domas NAV jāņem galvā- TU pieteicies, TU skrēji, TU finišēji.. citu šajā brīdī nebija… tas ir tevis godam nopelnītais tituls!
    Apsveicu ar to!

  • Andulis

    Čempiones aizmāršība :)

  • M257

    Nu tad par tiem skatu torņiem nākošajā rītā

  • Brauneriene Brauneriene

    Priecājos par Tevi:) Čempiones titulu esi godam nopelnījusi. Apsveicu.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.