Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

sarunas ar sevi

Skrējienos, īpaši tādos, kas ilgst vairāk par pāris stundām, neizbēgami nonāku līdz dažāda veida pārrunām ar sevi. Trīs epizodes un sarunas.

Epizode Nr.1 

2015.gads. Rēzeknes 12h rogainings. Naktī. Brienam pa brikšņiem, tad līdz potītēm pa smirdīgu zampu, tad luktura gaisma atduras egļu zaru sienā, kura šķiet necaurejama neiegūstot kādu svaigu skrāpējumu. Tā nu eju un sāku sapņot par to, ar ko es sevi gribētu apbalvot pēc finiša. Hmmm, cik jauki būtu pagulēt vannā, un nez, ko es tādu garšīgu varētu gribēt apēst?! Varbūt es gribēšu alu? Mmm, jā, tumšo, droši vien…

Epizode Nr.2

2015.gads. Zilonis tumsā. 2 apļi x 28 km. Par šo pasākumu zināju, ka noteikti vēlos piedalīties, kopš brīža, kad tika paziņots, ka tāds vispār būs. Beidzot esmu sagaidījusi! Skrienu – nakts, tumsa, odi, lukturu gaisma, meža takas… Skrienu pirmo apli un domāju – kāpēc es to daru? Kur es skrienu naktī, tumsā, pa mežu? Neredzu jēgu tam, ko šobrīd daru. Un kā lai vispār samotivēju sevi doties otrajā aplī? Varbūt pasapņot par to, kā jutīšos finišā? Ar ko sevi apbalvošu?

Abās epizodēs pēkšņs jautājums sev – Linda, kā Tu šeit nokļuvi?

Linda: Nu kā – sen gaidīju, nu atnāca… Pati pieteicos, samaksāju naudu, sarunāju komandu, transportu, atbraucu, plānoju un piedalos.

Es: Tad kāpēc Tu tagad sapņo par kaut kādām vannām, kūkām, alu vai dīvānu? Esi taču tur, kur gribēji būt! Tad kāpēc neizbaudi to, ko tik ļoti gribēji, bet steidzies ar savām domām kaut kur nākotnē?

Linda: Hmm… Labs jautājums!

Epizode Nr.3

2016.gads. LČ 50km. 18 apļu ar astīti skrējiens jaukā dienā pa asfaltētu celiņu cauri priežu mežam. Pirmos 30km skrienas labi, komfortabli, ik pēc 2.7km ir galdiņš ar dzērieniem un ēdieniem, gaiss pamazām iesilst, saulīte cepina tikai vietām, bet pārsvarā koki met ēnu. Un tad kļūst arvien siltāk un grūtāk. Kājas sagurst un pulss kāpj… Un atkal jau domāju – ko es šeit daru? Šoreiz gan nevaru atbildēt to pašu, ko epizodē Nr.1 un Nr.2. Jo šis nebija tas pasākums, par ko iepriekš būtu sapņojusi un gaidījusi. Skrienu un domāju, domāju un skrienu, un meklēju atbildes, kas varētu būt labākais iemesls dalībai šajā pasākumā?

Es: Varbūt jaunieviestās sporta klases?

Linda: Jā, it kā gribēju. Bet, šobrīd vairs nešķiet svarīgi.

Es: Nu tad varbūt iespēja tikt Latvijas čempionāta trijniekā?

Linda: mmmmjā, varbūt. Bet ir tik karsts un kurā CV rakstīšu to iespējamo LČ vicečempiones nosaukumu? Nē, negribu neko no tā. Gribu vēsu ezeru un pagulēt augstu saslietām kājām ēniņā. Varbūt beigt mocīties un stāties ārā?

Es: Vai tiešām ir TIK grūti? Nevari saņemties?

Linda: Varbūt varu, bet vai gribu?

Kaut kur pārrunu karstumā uzzinu, ka izstājas reālākā kandidāte uz čempiones titulu, tādējādi mani padarot par sieviešu konkurences līderi. Pirmā no divām. Tagad vajadzētu priecāties, jo nu ir pavisam reālas iespējas kļūt par čempioni. Un atkal saruna ar sevi:

Es: Nu paskat, Tev tikai jāturpina tādā pašā garā un būsi Latvijas čempione!

Linda: Tad nu gan prieks, ar tādu rezultātu… Gandrīz stundu lēnāk kā pērnajai čempionei. Es taču gribēju tikai noskriet savu pirmo piecdesmitnieku un vēlams dabūt kaut kādu sporta klases nosaukumu.

Es: To arī izdarīsi, bet papildus dabūsi arī čempiones nosaukumu.

Linda: Nejūtos pelnījusi. Ir kaudze skrējēju, kas to varētu izdarīt labāk par mani.

Es: Nu, ko darīt, ka čempiona titulu dod par faktiski paveikto, nevis teorētiskajām iespējām. Vai tāpēc, ka citas nepiedalās vai izstājas, Tev būtu jāatsakās no tā, ko Tev dod? Tu jau vari atdot savu medaļu tai, kura būtu to nopelnījusi. Kurai dosi?

Priekšpēdējais aplis.

Linda: Es vairs nevaru. Viss. Kam man to pēdējo apli? Kam man to titulu un sporta klasi?

Es: …

Linda: Es tiešām vairs nevaru. Tūlīt būs starpfinišs. Kā tas būtu, ja es tagad apstātos, kad atlicis vairs tikai viens aplis līdz beigām?

Starpfinišā pārkāpju pīkstošos paklājus, pieskrienu pie galdiņa padzerties, apkārt cilvēki kaut ko runā un uzmundrina, un es uz brīdi aizmirstos.

Linda: Es taču aizmirsu izstāties…

Es: Nu tad būs jāskrien līdz galam.

Finišs. Apsveikumi, foto un nogurums. Balsis galvā apklust.

Izrādās, ka tomēr varēju. Un tiku pie skaista šķīvja. Un ir prieks par sevi.

IMG_20160528_151615