Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Siguldas kalnu maratons (Jānis Kūms)

Siguldas kalnu maratons (SKM) ir mana pēdējā pietura šī gada taku skriešanas kalendārā un pēdējā iespēja kaut nedaudz, bet uzlabot savu ITRA performance index. Pirms sezonas biju plānojis sezonas izskaņā būt tuvu 750 ranga punktiem vispārējā kotācijā, bet diemžēl ārzemju sacensībās, kurās skrēju, nenostartēju plānotajā līmenī, tāpēc pirms SKM biju knapi pārspraucies pāri 700 ranga punktiem. Tā kā pēc Skotijas norāvu kaut kādu vīrusu un kvalitatīvai atjaunošanās noteikti par labu nenāca arī Līgatnes StirnuBuka posms, tad pēdējā brīdī pirms pieteikšanās uz SKM tomēr nolēmu skriet pusmaratona distanci (35 km+), kaut sezonas sākumā biju plānojis skriet maratona distanci (70 km+), jo tā vienlaikus bija arī Latvijas čempionāts taku skriešanā.
Motivācijas problēmas pirms starta pēc salīdzinoši garās sezonas un intensīvā septembra mēneša darīja savu, bet pateicoties lieliskajiem laikapstākļiem starta dienā un iespējai revanšēties Modestas Bacys par zaudējumu CETā lika man sasparoties. Pirms starta biju nospraudis divus mērķus – distanci noskriet 3 h vai ātrāk un veikt to kopā ar pasaules līmeņa taku skrējēju Andri Ronimoisu (atšķirība tāda, ka es skrietu 2 apļus, bet Andris – 4 apļus). Mans plāns sakrita arī ar Andra plānu, kurš bija izvirzījis sev ļoti augstu latiņu un pirmos divus apļus plānoja skriet 2 h 45 min – 2 h 50 min! Iesildoties jutos gana optimāli, lai mēģinātu turēties kopā ar Andri, tomēr reāli apzinājos, ka visdrīzāk turēšos aiz viņa un cerēju to darīt maksimāli ilgi.
1. aplis – 15 km, 1:15:24
Starta kalns nekādus pārsteigums man nesagādāja, zināju, ka varu to pievarēt ļoti raiti, jo visās iepriekšējās reizēs esmu bijis gana konkurētspējīgs, lai būtu tuvu arī jaunu kedu iegūšanai. Šoreiz gan sevi nedaudz bremzēju un kalnu pieveicu kopā ar ātrākajām dāmām, bet, atšķirībā no lielas daļas apkārtējo, uzreiz spēju kāpināt tempu uz sev vēlamo un, noskrienot lejā pa Pilsētas trasi, jau biju sacensību vadībā, t.sk. priekšā arī visiem 15 km distances skrējējiem. Uzreiz aiz manis bija Gints Jakovels, kuru pirms sacensībām uzskatīju par vienu no pretendentiem uz TOP 3 distancē 35 km+. Līdzenajos posmos jutos labi, noskrējienos arī, bet pirms starta reāli apzinājos, ka kāpumos vēl neesmu pietiekoši labā līmenī, it īpaši tādos, kuri ir stāvāki (lielākā daļa Siguldas kāpumu). Pie Kordes kāpuma mūs noķēra arī Andris un jau tā beigās pārņēma sacensību vadību. Viņam tik noteicu, ka tagad trase priekšā ir “tīra”. Sekojošais noskrējiens un līdzenā daļa līdz Kaķīškalnam bija vienīgais trases posms, kuru veicu kopā ar Andri, jo Kaķīškalna kāpumā Andris no manis nedaudz atrāvās un pietuvoties viņam es vairs nespēju. Interesanti, ka konkurentu arī tuvumā nebija, tātad temps jau sacensību sākumā bija ļoti augsts. Andri pēdējo reizi manīju uz Kājinieku tilta pār Gauju, pēc tā sekojošo kāpumu atstrādāju, bet Andra muguru augšā vairs neredzēju.
Pēc kāpuma sākās trases līdzenais posms jeb balkons, kurš ir klāts ar mulču. Jau pagājušajā gadā man šis posms nepatika, jo mulča ir slapja un katrs solis prasa papildus piepūli, kājas izslīd un sanāk tāda kā muļļāšanās. Tas mani tracina, ka tik maucamā posmā nevaru attīstīt ātrumu zem 4:00 min/km un ir sajūta ka teju stāvu uz vietas nevis skrienu. Iespējams, šim posmam nedaudz būtu palīdzējis, ja skrietu ar Inov-8 X-talon 230 apaviem, nevis Roclite 290, jo protektora dziļuma atšķirība ir 2 mm. Slinkot neslinkoju, bet nu nepatika man šie 2 km līdz tiku pie sarežģītākā noskrējiena uz Gaisa Balonu pļavu – tur noskrējiens ir pa zemajām trepēm. Pieredze darīja savu un uz trepēm vispār nekāpu, jo zināju, ka tās mēdz būt ellīgi slidenas un nokrist uz mutes/muguras ir elementāri, tāpēc maucu gar trepēm, brīžiem arī pa brikšņiem, lai saķere būtu kontrolējama. Ēdināšanas punktā padzēros tikai ūdeni, jo manā mugursomā  bija 1,0 l ar Isostar long energy sporta dzērienu. Garmin laika ņemšanas punktā man ziņoja, ka Andris ir priekšā 1 min, kas realitātē bija gandrīz 2 min. Trepes uz serpentīnu pieveicu skrienot un lejā pa serpentīnu noskrēju distances ātrāko kilometru, kas vienlaikus bija arī otrs km zem 4:00 min/km visā distancē.
Pieskrienot pie Ziediņkalna, redzēju, ka Andris ir gandrīz kalna augšā, tā nu bija skaidrs, ka viņam zaudēju aptuveni 2-3 min. Tātad īstenībā Ziediņkalns pēc pirmā apļa bija pēdējā vieta, kur Andri redzēju un nu 20 km tiks aizvadīti lepnā vientulībā, ja nekas katastrofāli nemainīsies! Uzrāpjoties augšā, paskatījos lejup un pie Ziediņkalna pakāpes manīju vienu stāvu, bet nebija skaidrs vai tas ir 15 km distances skrējējs, vai arī kāds mans tiešais konkurents, tāpēc nākamais check būs Kaķīškalnā.
Ziediņkalna iekarošana.

Ziediņkalna iekarošana.

2. aplis – 20 km, 1:52:40; T=3:08:04 un 35 km
Dodoties otrajā aplī jutos labi un pēc maniem aprēķiniem joprojām ierakstījos savā laika plānā, atlika tikai tāds sīkums kā otro apli noskriet 1 h 45 min. Līdz Kordes kalnam – nekādu problēmu, bet dodoties kāpumā sapratu, ka šodien esmu īpaši švaks kāpumos un labāk skrienu lejup nevis augšup. Situācija atkārtojās Kaķīškalnā un arī kāpumā uz Laurenčiem. Tiekot augšā Kaķīškalnā, atskatījos – pakājē bija tas pats skrējējs, kurš Ziediņa lejā, – un kļūdaini  noturēju viņu par Modestas melnā skriešanas tērpa dēļ. Aprēķināju, ka mans pārsvars ir kādas 3′, tātad būs ko iespringt, lai to noturētu. Tikai pēc rezultātu un starplaiku publicēšanas sapratu, ka redzēju Artūru Vadzi nevis Modestas. Līdzenajā posmā man atsāka sāpēt kreisā gūža, kura mistiski sāka īdēt 2 dienas pēc Līgatnes StirnuBuka. Ātrums atšķirībā no pirmā apļa bija savas 10″ uz km lēnāks. Kāpumu pēc Kājinieku tilta piespiedos uzskriet, jo šajā skrējienā gribēju uzvarēt! Tālākie notikumi līdz Gaisa Balonu pļavai bija neinteresanti, ja neņem vērā, ka tie bija gana mokoši. Dzirdināšanas punktā atļāvos uzprasīties uz Colu, kur saņēmu atbildi, ka Colas nav…, bet ir Pepsis! Kāda runa, tas man der.
Distanci turpināju nedaudz labākā garastāvoklī, kas ātri beidzās, jo pēc noskrējiena pa serpentīnu labprātāk būtu devies uz finišu, nevis papildu 5 km cilpā. Treniņā šo cilpu biju skrējis pretējā virzienā un man personīgi likās, ka šādi cilpa ir grūtāka. Aprēķināju iespējamo finiša laiku un sapratu, ka nespēšu ierakstīties 3 h, tā nu pārgāju uz plānu B – 3 h 10 min!
Pēc kāpuma uz Turaidu sekoja mans vienīgais apmulsuma mirklis distancē – uz grants ceļa bija pazudis marķējums. Nedaudz paminstinājos, bet nolēmu, ka jāskrien vien taisni – tālumā redzēju māju, gar kuru biju skrējis treniņā. Viss OK, marķējums bija noplēsts un mētājās zemē. Labi, ka šis trases posms tomēr bija jāveic šādā virzienā un lēzenais kalns uz Vikmestes gravu bija uz leju nevis augšup. Tas man patīk un nu jau motivācija bija tikai finišs, līdz kuram atlikuši mazāk par 5 km un vairs tikai 2 kāpumi, t.sk. viens no tiem – Ziediņkalns. Janka saņemies! Kāpums uz Krimuldas pilsdrupām un sekojošais noskrējiens, līdzenais posms un nu jau klāt bija mans pēdējais kāpums uz Ziediņkalnu šajā skrējienā. Augšā pa gabalu redzēju Zani, kura mani sagaidīja pēc finiša savā distancē. Tas man lika pasmaidīt, sasparoties un neļāva nīkuļoties. Jau kādu laiku iekšēji svinēju uzvaru, konkurentus distancē netiku manījis, tāpēc finišā izbaudīju sava veida gandarījuma sajūtu. Atbalsts tajā bija lielisks, par to rūpējas “Riekstu” bungas un skatītāji. Jāsaka godīgi – vismaz šajā gadā noteikti labākais Latvijā taku skriešanas atbalsts finiša!
Finišs sasniegts 8′ vēlāk nekā biju plānojis, bet, ņemot vērā, kādas sajūtas ķermenī parādījās pēc 20 km noskriešanas un sāpošā gūža bonusā, tad rezultāts bija optimāls un cerēju uz saviem 740 ITRA punktiem. Vēlāk tik uzzināju, ka otro vietu esmu pārspējis par 25′ un tajā ir Gints, nevis Modestas, kuram šis skrējiens nebija izdevies.
Apbalvošana.

Apbalvošana.

Pateicoties lieliskajiem laikapstākļiem, sacensību atmosfērai un trasei, t.sk. marķējumam, varu teikt, ka SKM ir jādzīvo, jo šis pasākums ir super! Sajūta kā nelielā, bet feinā taku skrējienā, kur nav jācīnās ar lēnāko skrējēju apdzīšanu, jo apļa garums ir ļoti liels, tāpēc veidojas atstarpes un tik tiešām var skriet, un kur viss ir atkarīgs no tā, cik spēcīgs esi Tu! Protams, ir neliela vilšanās, ka neizdevās būt konkurētspējīgam ar Andri abus apļus, tas būtu noderējis mums abiem. Papildu prieciņš par Zanes debiju drusku nopietnākā taku skrējienā un 4. vietu savā grupā. Galu galā skrējiens tika novērtēts ar 738 ITRA kotācijas punktiem un savu absolūto Performance index esmu uzlabojis uz 722 punktiem.
Sezona ir galā, laiks nelielai atpūtai, lai jau novembrī varētu sākt gatavoties nākamajam gadam un paralēli kalt plānus, kuras takas iekarot!

Pēcfiniša selfijs ar Zani.

Pēcfiniša selfijs ar Zani.

#inov8 #inov8latvija #osveikals #isostar #isostarlatvija #suunto #suuntolatvia #arsauskislv #cepcompression #siguldaskalnumaratons #takuskriešana #supervaroņutreniņi


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

3 komentāri rakstam Siguldas kalnu maratons (Jānis Kūms)

  • Braši noskriets! Nākamgad pilno jābliež, ir bijuši labi panākumi

  • drafts drafts

    Labi noskriets! Vienam tā cīņa ar sevi tik reizēm ir ļoti garlaicīga, bet neko jau tur padarīt nevar.

  • Veselības problēmu dēļ, diemžēl, šogad nevarēju piedalīties, bet nākamgad gaidiet mani! :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.