Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

SKM: LČ taku skriešanā (Jānis Kūms)

Iepriekšējais raksts beidzās ar to, ka esmu izturējis pārbaudījumu un biju apņēmības pilns šogad debitēt arī LČ taku skriešanā. Pēc CET 50km bija 7 nedēļas, lai atpūstos un nobriestu Latvijas taku skriešanas klasikai Siguldas kalnu maratonam, kur dalībniekus LČ distancē sagaidīja nedaudz virs 70km ar vairāk nekā 3000 vertikālā kāpuma metriem. Laika posmā starp ultrām tāda nopietna atpūta vai mērķtiecīga sagatavošanās nesanāca, jo visam pa vidu bija 2 StirnuBuks posmi, Valmieras 2h rogainings, LČ orientēšanās stafetē un Eurommetings vidējā distance Igaunijā. Atpūta vairāk sanāca pēdējās divās nedēļās, kur viens no atpūtas veidiem varēja beigties arī ar DNS LČ taku skriešanā.

Kopumā nobriedis startam biju, tā man bija atgriešanās garākā distancē pēc pagājušā gada CETā pieveiktajiem 76km ar astīti, bet skaidrs, ka šis skrējiens bija ar citu svaru un citiem vertikālajiem metriem. Konkurence beigu beigās arī novācās pietiekoši laba priekš LČ un pirms sezonas izvirzītais mērķis (medaļa) bija vēl jānopelna. Par lielākajiem konkurentiem pirms starta uzskatīju Aināru Kumpiņu, Artūru Vadzi, Konstantīnu Biktimirovu un aizmirst nedrīkstēja arī par Albertu Jasānu, kurš visu vasaru cītīgi nāca uz #supervaroņu trepju treniņiem Grīziņkalnā, kā arī Matīsu Haritonovu, kurš SKMā garajā distancē bija pamanījies finišēt trijniekā iepriekš.

Sākotnēji biju nobažījies par laikapstākļu prognozi, bet, tuvojoties starta dienai, tā palika aizvien labāka un beigās bija skaidrs, ka lietus būs tikai distances noslēdzošajā posmā. CETā biju iztestējis ekipējumu un sapratis, ka Inov-8 jaunā somā ir ļoti ērta, bet man nāksies skriet ar dzeršanas sistēmu, jo atsevišķās pudelītes CETā ļoti sasita krūtis, līdz ar to SKMa noskrējienos tas varētu būt vēl sāpīgāk. Taktiku pirms starta biju izvēlējies līdzīgu kā iepriekš – sākt diezgan ātri, mēģināt iegūt pārsvaru pār sekotājiem un vēlāk pārvarēt lūzuma punktu, pazaudējot pārsvaru, bet ne vietu. Distances formāts tāds pats kā iepriekš – četri apļi: 15km – 20km – 20km – 15km = 70km. Pēdējā brīdī trase tika nedaudz mainīta, līdz ar to distances garums nebūtiski pieauga (~+2,4km).

Starts Ziediņkalna pakājē, kalnu izcelt nebija plānā, bet sēņot arī netaisījos. Pieveicu to diezgan raiti un starpfinišu kalna augšā pametu kā trešais. Priekšā bija 2 skrējēji, kur kā vienu “sazīmēju” Ģirtu Dakšu, bet otru neatpazinu. Noskrējienā pa pilsētas trasi apdzinu nezināmo skrējēju. Ātri pārcilāju starta protokolu un konstatēju, ka nezinu, kuru distanci skrien Ģirts, ņemot vērā, ka viņš ilgstoši bija ārpus skriešanas aprites dēļ ceļgala traumas, pieļāvu, ka max. variantā viņš skrien 35km distanci. Riktīgi biju pārsteigts par kāpienu augšā gar bobsleja trasi, jo tur zāle nebija nopļauta, tā bija virs manas galvas un nereāli slapja. Pie sevis tik nodomāju, ka no lietus izvairījāmies, bet tāpat Normunds ir pacenties, lai mēs būtu slapji jau pašā distances sākumā. Nākošais pārsteiguma moments nebija ilgi jāgaida, jo šoreiz noskrējienam bija izvēlēta Kordes trase, kur gar malu iet veca, nosacīta taka, kuras pamatu veidoja daļēji sapuvušas trepītes. Nereāli nostiepos jau pirmajā piegājienā un vēl paguvu pagriezt arī potīti starp puvušo dēļu spraugām. Izcils sākums, Jāni! Atlika tikai nopūsties un cerēt, ka atlikušajā distances daļā šāda veida pārsteigumu nebūs, jo tie padara skrējienu nebaudāmu. Ģirts bija uzņēmis visai labu tempu, kas man bija drusku par ātru, līdz ar to necentos viņam turēt līdzi, bet mēģināju izmantot savas priekšrocības – trases tehniskākajos posmos, lai iegūtu pārsvaru pār pārējiem. Skrienot augšā uz Laurenčiem, satiku Andri Ronimoisu, kurš apstiprināja, ka Ģirts skrien 35km distanci, līdz ar to nav mans tiešais konkurents un ar mierīgu sirdi varēju uz viņu neiespringt. Uz Kājinieku tilta pār Gauju paskatījos atpakaļ un konstatēju, ka esmu ieguvis aptuveni 1′ pārsvaru pār sekotājiem, starp kuriem tuvākais likās, ka ir Alvis Danovskis, samanīju Vadzi, Kumpiņu un arī Pēteri Grīviņu, kurš skrēja 35km. Diezgan feini! Šajā brīdī nolēmu pamainīt skrējiena taktiku – apzināti vai neapzināti sāku pietaupīt spēkus, jo gribēju, lai tieši konkurenti mani noķer, tādejādi patērējot nedaudz vairāk spēka nekā es šajā distances posmā, kurš līdz 1.apļa beigām bija diezgan skrienams. Uz Krimuldas terases man klāt pieskrēja Kumpiņš un Pēteris, kur pēdējam solis likās nedaudz raitāks, toties Ainārs elpoja diezgan smagnēji un atzina, ka visus pirmos 10km ir skrējis ātrāk, lai noķertu mani. Izskatījās, ka mans plāns ir nostrādājis. Tiklīdz Pēteris bija man klāt, tā mēģināju kāpināt tempu, lai atkal “ietu” prom no Aināra, bet šoreiz tas īsti neizdevās un pirmo apli pabeidzām praktiski reizē.

Pirmais aplis, kāpums uz Laurenčiem

Pirmais aplis, kāpums uz Laurenčiem

Turpināju skriet savu skrējienu un pēc trases tehniskākā sākuma arī Ainārs bija man blakus, Pēteris bija iepalicis, bet Ģirts Dakša aptuveni 2-3′ priekšā. Šādā raitā solī ar Aināru noskrējām kaut kādus 12km – līdz bija jādodas papildus cilpā. Diezgan pēkšņi paliku vājš un nespēju turēt Aināra tempu kāpienā pa trepēm uz serpentīnu, garām paskrēja arī Pēteris, kurš konkrēti noteica – nedomā par Aināru, bet skrien savu skrējienu! Tā kā ar šādu vājumu biju saskāries arī iepriekš, tad zināju, kas man jādara – jāsāk ēst un no želejām ir jāpāriet uz cieto paiku! Tā nu vilku ārā no somas kabatām Isostar enerģijas marmelādes un šokolādes batoniņu (žēl, ka bija tikai viens aizķēries). Līdz 2.apļa beigām aptuveni 7km, līdz ar to nu bija jāiztiek ar to, kas somā, lai vēl cietāku paiku dabūtu starpfinišā. Garām paskrēja arī Vadzis, kuram iepriekš priekšā biju bijis gandrīz 2′. Lēnām sāku domāt, ka šis laikam būs mans pēdējais aplis šodien, jo pieļāvu, ka tūlīt arī Konstantīns vai Matīss būs klāt. Tuvojoties apļa beigām, tik tiešām viens man garām paskrēja, bet fū! tas bija Roberts no 35km distances, kurš šodien demonstrēja diezgan spēcīgu sniegumu. Jutos galīgi demotivēts… Kāpumā uz Ziediņu manīju, ka Vadzis ir praktiski augšā, līdz ar to esmu aiz viņa kādas 3′.

Pēc Kaķīškalna pievarēšanas

Pēc Kaķīškalna pievarēšanas

Starpfinišā īsti nezināju, ko darīt tālāk. Andris noprasīja, kas man ir – saku, ka esmu tukšs un kājas kā vate. Andris saka, ka jāturpina, jāpamaina kāpumos skriešanas tehnika, lai citi muskuļi pastrādā. Starpfinišā biju sagatavojis koliņu un pirmais, ko darīju, – devos pēc tās. Izdzēru 2/3 no 0,5l pudelītes, paralēli klāt bija pienācis Pēteris, kurš pirms nepilnām 5′ bija finišējis savu skrējienu un prasīja, kā un ko man palīdzēt. Tā kā biju izdzēris jau visu savu 1,0l ūdeni, tad palūdzu uzpildīt to, kamēr pats nodarbojos ar ēšanu (siers, olīvas, apelsīni, šokolāde u.c. cietā pārtika, kas bija pieejama). Draugu uzmundrināts un ar citu garšu mutē nolēmu doties 3.aplī. Andris ar Pēteri noteica, ka visi jau tepat vien vēl ir un ultra tikai sākas. Neierasti sev kontrolpunktā biju pavadījis 5′, pozitīvi, ka šajā laikā no aizmugures neviens nebija klāt pienācis, līdz ar to vieta TOP3 vēl ir atvērta. Devos nākošajā aplī, koncentrējos uz mazākiem starpfinišiem, pamainīju skriešanas/kāpšanas tehniku kāpumos (pārgāju uz mazākiem, bet ātrākiem soļiem) un lēnā garā sāku justies labāk. Visticamāk, ka arī vēderā ieliktā cietā paika sāka pārstrādāties un izdalījās enerģija. Trešais aplis pagāja bez īpašām emocijām. Informācijas par situāciju aizmugurē nebija, bet priekšējie esot diezgan tālu. Ar tādu noskaņojumu arī tuvojos apļa beigām, kad pēkšņi sadzirdēju, ka kāds (Inga) bļauj, ka Vadzis ir tepat priekšā un viņam vajagot pielikt soli, ja negrib, lai es viņu noķeru. Novērtēju, ka viņš man nav priekšā vairāk kā 5′ (pusi noskrējiena un kāpums uz Ziediņu). Sajutu nelielu asiņu garšu mutē, jo pavērās iespēja viņu noķert, līdz ar to nekas vēl šeit nebija beidzies!
Pieveicot trešo apli.  Sajutos kā mednieks, ķerot rokā Artūru Vadzi.

Pieveicot trešo apli.
Sajutos kā mednieks, ķerot rokā Artūru Vadzi.

Kā vēlāk izrādījās, tad izšķirošais laiks cīņā par otro vietu bija tas, kuru pavadīju katra apļa kontrolpunktā, ja iepriekš tās bija 5′, tad pirms 4.apļa – gandrīz 2.5′ un, lai arī beigās skrēju ātrāk kā Vadzis, šeit zaudēto laiku nebija iespējams atgūt. Šī noteikti būs mācība, kuru paņemt līdzi citos skrējienos, jo cieto paiku es varu nest līdzi un uzņemt, piemēram, kāpumos. Pēdējie 15km bija relatīvi viegli, salīdzinot ar 15km, kurus veicu starp 25 un 40km.  Pirms kāda laiciņa bija sācis līt lietus, līdz ar to noskrējienā pirms Kordes trases uzvilku lietus jaku. Kaķīškalnā saņēmu kārtīgu uzmundrinājumu no vāverēm, varbūt tur bija arī kāda supervaroņu meitene, biju pārāk koncentrējies kāpumam, bet šis atbalsts noteikti noderēja! Sen jau kā distanci dalīju īsos starpfinišos, kas palīdzēja nedomāt par atlikušajiem kilometriem. Pie Laurenčiem biju diezgan drošs, ka finišēšu trešajā vietā, jo neticēju, ka krasi pavērsieni vairs atlikušajos 10km varētu notikt. Jutos diezgan labi, lai būtu drošs, ka aizmugurē neviens neskrien īpaši ātrāk, Vadzi saķert nebija izdevies un par Aināru es sen biju aizmirsis. Laikapstākļi turpināja pasliktināties, bet es iekšēji gavilēju par to, ka nebiju salūzis pēc 2.apļa un biju gandarīts par to, ka pārvarēju lielo lūzienu un būšu izcīnījis pirmo LČ medaļu ārpus orientēšanās sporta! Kāpiens uz Ziediņkalnu bija diezgan vientuļš, salīdzinot ar 2. un 3. apli, bet ko var gribēt, ja īsās distances finišējušas jau sen un laikapstākļi nelutina, lai izbaudītu zelta rudeni Siguldā. Finišs pēc 7h:47min:53sek! DONE!

LČ taku skriešanā pjedestāls vīriem

LČ taku skriešanā pjedestāls vīriem

Aināram beigās biju zaudējis veselas 30′, bet visu cieņu viņam, jo spēja aizvadīt ļoti labu skrējienu un beigās skrēja līdzvērtīgā ātrumā kā sākuma daļā. Vadzim zaudēju gandrīz 7′ un šeit cīņu izšķīra mans pieredzes trūkumus ultra garās distancēs un atbalsta cilvēka trūkums starpfinišā. Konstantīns pēdējo apli bija cīnījies ar krampjiem un finišā ieradās 20′ aiz manis, bet paldies viņam, ka īsti neatļāva man atslābt distances otrajā daļā! Jaunas atziņas un pieredze ir iegūtas, nākošais solis varētu būt 100km+ distance, jo pieredze ir jāiegūst un vislabākais veids, kā mācīties, ir darot! Tiekamies takās!

Paldies par nenovērtējamo atbalstu un manu komfortu sacensībās/treniņos: Inov-8 un OSveikalsCompressport un TakusportsIsostar LatvijaSuunto Latvijapulsometrs.lv un Supervaroņu treniņi! Tāpat šis viss nebūtu iespējams, ja mana ģimene nebūtu ar mani uz viena viļņa, un Zane izlaida SKM tikai tāpēc, lai paliktu mājās ar apslimušo Dārtu, bet labās domas sūtīja attālināti!

Foto:
Mareks Gaļinovskis
Antons Kranga
Jānis Andersons

Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Siguldas kalnu maratons (Jānis Kūms)

Siguldas kalnu maratons (SKM) ir mana pēdējā pietura šī gada taku skriešanas kalendārā un pēdējā iespēja kaut nedaudz, bet uzlabot savu ITRA performance index. Pirms sezonas biju plānojis sezonas izskaņā būt tuvu 750 ranga punktiem vispārējā kotācijā, bet diemžēl ārzemju sacensībās, kurās skrēju, nenostartēju plānotajā līmenī, tāpēc pirms SKM biju knapi pārspraucies pāri 700 ranga punktiem. Tā kā pēc Skotijas norāvu kaut kādu vīrusu un kvalitatīvai atjaunošanās noteikti par labu nenāca arī Līgatnes StirnuBuka posms, tad pēdējā brīdī pirms pieteikšanās uz SKM tomēr nolēmu skriet pusmaratona distanci (35 km+), kaut sezonas sākumā biju plānojis skriet maratona distanci (70 km+), jo tā vienlaikus bija arī Latvijas čempionāts taku skriešanā.
Motivācijas problēmas pirms starta pēc salīdzinoši garās sezonas un intensīvā septembra mēneša darīja savu, bet pateicoties lieliskajiem laikapstākļiem starta dienā un iespējai revanšēties Modestas Bacys par zaudējumu CETā lika man sasparoties. Pirms starta biju nospraudis divus mērķus – distanci noskriet 3 h vai ātrāk un veikt to kopā ar pasaules līmeņa taku skrējēju Andri Ronimoisu (atšķirība tāda, ka es skrietu 2 apļus, bet Andris – 4 apļus). Mans plāns sakrita arī ar Andra plānu, kurš bija izvirzījis sev ļoti augstu latiņu un pirmos divus apļus plānoja skriet 2 h 45 min – 2 h 50 min! Iesildoties jutos gana optimāli, lai mēģinātu turēties kopā ar Andri, tomēr reāli apzinājos, ka visdrīzāk turēšos aiz viņa un cerēju to darīt maksimāli ilgi.
1. aplis – 15 km, 1:15:24
Starta kalns nekādus pārsteigums man nesagādāja, zināju, ka varu to pievarēt ļoti raiti, jo visās iepriekšējās reizēs esmu bijis gana konkurētspējīgs, lai būtu tuvu arī jaunu kedu iegūšanai. Šoreiz gan sevi nedaudz bremzēju un kalnu pieveicu kopā ar ātrākajām dāmām, bet, atšķirībā no lielas daļas apkārtējo, uzreiz spēju kāpināt tempu uz sev vēlamo un, noskrienot lejā pa Pilsētas trasi, jau biju sacensību vadībā, t.sk. priekšā arī visiem 15 km distances skrējējiem. Uzreiz aiz manis bija Gints Jakovels, kuru pirms sacensībām uzskatīju par vienu no pretendentiem uz TOP 3 distancē 35 km+. Līdzenajos posmos jutos labi, noskrējienos arī, bet pirms starta reāli apzinājos, ka kāpumos vēl neesmu pietiekoši labā līmenī, it īpaši tādos, kuri ir stāvāki (lielākā daļa Siguldas kāpumu). Pie Kordes kāpuma mūs noķēra arī Andris un jau tā beigās pārņēma sacensību vadību. Viņam tik noteicu, ka tagad trase priekšā ir “tīra”. Sekojošais noskrējiens un līdzenā daļa līdz Kaķīškalnam bija vienīgais trases posms, kuru veicu kopā ar Andri, jo Kaķīškalna kāpumā Andris no manis nedaudz atrāvās un pietuvoties viņam es vairs nespēju. Interesanti, ka konkurentu arī tuvumā nebija, tātad temps jau sacensību sākumā bija ļoti augsts. Andri pēdējo reizi manīju uz Kājinieku tilta pār Gauju, pēc tā sekojošo kāpumu atstrādāju, bet Andra muguru augšā vairs neredzēju.
Pēc kāpuma sākās trases līdzenais posms jeb balkons, kurš ir klāts ar mulču. Jau pagājušajā gadā man šis posms nepatika, jo mulča ir slapja un katrs solis prasa papildus piepūli, kājas izslīd un sanāk tāda kā muļļāšanās. Tas mani tracina, ka tik maucamā posmā nevaru attīstīt ātrumu zem 4:00 min/km un ir sajūta ka teju stāvu uz vietas nevis skrienu. Iespējams, šim posmam nedaudz būtu palīdzējis, ja skrietu ar Inov-8 X-talon 230 apaviem, nevis Roclite 290, jo protektora dziļuma atšķirība ir 2 mm. Slinkot neslinkoju, bet nu nepatika man šie 2 km līdz tiku pie sarežģītākā noskrējiena uz Gaisa Balonu pļavu – tur noskrējiens ir pa zemajām trepēm. Pieredze darīja savu un uz trepēm vispār nekāpu, jo zināju, ka tās mēdz būt ellīgi slidenas un nokrist uz mutes/muguras ir elementāri, tāpēc maucu gar trepēm, brīžiem arī pa brikšņiem, lai saķere būtu kontrolējama. Ēdināšanas punktā padzēros tikai ūdeni, jo manā mugursomā  bija 1,0 l ar Isostar long energy sporta dzērienu. Garmin laika ņemšanas punktā man ziņoja, ka Andris ir priekšā 1 min, kas realitātē bija gandrīz 2 min. Trepes uz serpentīnu pieveicu skrienot un lejā pa serpentīnu noskrēju distances ātrāko kilometru, kas vienlaikus bija arī otrs km zem 4:00 min/km visā distancē.
Pieskrienot pie Ziediņkalna, redzēju, ka Andris ir gandrīz kalna augšā, tā nu bija skaidrs, ka viņam zaudēju aptuveni 2-3 min. Tātad īstenībā Ziediņkalns pēc pirmā apļa bija pēdējā vieta, kur Andri redzēju un nu 20 km tiks aizvadīti lepnā vientulībā, ja nekas katastrofāli nemainīsies! Uzrāpjoties augšā, paskatījos lejup un pie Ziediņkalna pakāpes manīju vienu stāvu, bet nebija skaidrs vai tas ir 15 km distances skrējējs, vai arī kāds mans tiešais konkurents, tāpēc nākamais check būs Kaķīškalnā.
Ziediņkalna iekarošana.

Ziediņkalna iekarošana.

2. aplis – 20 km, 1:52:40; T=3:08:04 un 35 km
Dodoties otrajā aplī jutos labi un pēc maniem aprēķiniem joprojām ierakstījos savā laika plānā, atlika tikai tāds sīkums kā otro apli noskriet 1 h 45 min. Līdz Kordes kalnam – nekādu problēmu, bet dodoties kāpumā sapratu, ka šodien esmu īpaši švaks kāpumos un labāk skrienu lejup nevis augšup. Situācija atkārtojās Kaķīškalnā un arī kāpumā uz Laurenčiem. Tiekot augšā Kaķīškalnā, atskatījos – pakājē bija tas pats skrējējs, kurš Ziediņa lejā, – un kļūdaini  noturēju viņu par Modestas melnā skriešanas tērpa dēļ. Aprēķināju, ka mans pārsvars ir kādas 3′, tātad būs ko iespringt, lai to noturētu. Tikai pēc rezultātu un starplaiku publicēšanas sapratu, ka redzēju Artūru Vadzi nevis Modestas. Līdzenajā posmā man atsāka sāpēt kreisā gūža, kura mistiski sāka īdēt 2 dienas pēc Līgatnes StirnuBuka. Ātrums atšķirībā no pirmā apļa bija savas 10″ uz km lēnāks. Kāpumu pēc Kājinieku tilta piespiedos uzskriet, jo šajā skrējienā gribēju uzvarēt! Tālākie notikumi līdz Gaisa Balonu pļavai bija neinteresanti, ja neņem vērā, ka tie bija gana mokoši. Dzirdināšanas punktā atļāvos uzprasīties uz Colu, kur saņēmu atbildi, ka Colas nav…, bet ir Pepsis! Kāda runa, tas man der.
Distanci turpināju nedaudz labākā garastāvoklī, kas ātri beidzās, jo pēc noskrējiena pa serpentīnu labprātāk būtu devies uz finišu, nevis papildu 5 km cilpā. Treniņā šo cilpu biju skrējis pretējā virzienā un man personīgi likās, ka šādi cilpa ir grūtāka. Aprēķināju iespējamo finiša laiku un sapratu, ka nespēšu ierakstīties 3 h, tā nu pārgāju uz plānu B – 3 h 10 min!
Pēc kāpuma uz Turaidu sekoja mans vienīgais apmulsuma mirklis distancē – uz grants ceļa bija pazudis marķējums. Nedaudz paminstinājos, bet nolēmu, ka jāskrien vien taisni – tālumā redzēju māju, gar kuru biju skrējis treniņā. Viss OK, marķējums bija noplēsts un mētājās zemē. Labi, ka šis trases posms tomēr bija jāveic šādā virzienā un lēzenais kalns uz Vikmestes gravu bija uz leju nevis augšup. Tas man patīk un nu jau motivācija bija tikai finišs, līdz kuram atlikuši mazāk par 5 km un vairs tikai 2 kāpumi, t.sk. viens no tiem – Ziediņkalns. Janka saņemies! Kāpums uz Krimuldas pilsdrupām un sekojošais noskrējiens, līdzenais posms un nu jau klāt bija mans pēdējais kāpums uz Ziediņkalnu šajā skrējienā. Augšā pa gabalu redzēju Zani, kura mani sagaidīja pēc finiša savā distancē. Tas man lika pasmaidīt, sasparoties un neļāva nīkuļoties. Jau kādu laiku iekšēji svinēju uzvaru, konkurentus distancē netiku manījis, tāpēc finišā izbaudīju sava veida gandarījuma sajūtu. Atbalsts tajā bija lielisks, par to rūpējas “Riekstu” bungas un skatītāji. Jāsaka godīgi – vismaz šajā gadā noteikti labākais Latvijā taku skriešanas atbalsts finiša!
Finišs sasniegts 8′ vēlāk nekā biju plānojis, bet, ņemot vērā, kādas sajūtas ķermenī parādījās pēc 20 km noskriešanas un sāpošā gūža bonusā, tad rezultāts bija optimāls un cerēju uz saviem 740 ITRA punktiem. Vēlāk tik uzzināju, ka otro vietu esmu pārspējis par 25′ un tajā ir Gints, nevis Modestas, kuram šis skrējiens nebija izdevies.
Apbalvošana.

Apbalvošana.

Pateicoties lieliskajiem laikapstākļiem, sacensību atmosfērai un trasei, t.sk. marķējumam, varu teikt, ka SKM ir jādzīvo, jo šis pasākums ir super! Sajūta kā nelielā, bet feinā taku skrējienā, kur nav jācīnās ar lēnāko skrējēju apdzīšanu, jo apļa garums ir ļoti liels, tāpēc veidojas atstarpes un tik tiešām var skriet, un kur viss ir atkarīgs no tā, cik spēcīgs esi Tu! Protams, ir neliela vilšanās, ka neizdevās būt konkurētspējīgam ar Andri abus apļus, tas būtu noderējis mums abiem. Papildu prieciņš par Zanes debiju drusku nopietnākā taku skrējienā un 4. vietu savā grupā. Galu galā skrējiens tika novērtēts ar 738 ITRA kotācijas punktiem un savu absolūto Performance index esmu uzlabojis uz 722 punktiem.
Sezona ir galā, laiks nelielai atpūtai, lai jau novembrī varētu sākt gatavoties nākamajam gadam un paralēli kalt plānus, kuras takas iekarot!

Pēcfiniša selfijs ar Zani.

Pēcfiniša selfijs ar Zani.

#inov8 #inov8latvija #osveikals #isostar #isostarlatvija #suunto #suuntolatvia #arsauskislv #cepcompression #siguldaskalnumaratons #takuskriešana #supervaroņutreniņi


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Rudens klasika

Martins Ozolins

Ievadam
Kad trīs ar pusi nedēļas pirms starta Saulīte pajautāja, vai nav pēdējais laiks sākt gatavoties Siguldas kalnu maratonam, uzjautāju Andrim. Diemžēl viņš teica, ka būs neliels hardcore, bet viss ir iespējams.
Pirmie treniņi tiek pavadīti endorfīnu pavadībā, jo skriet taču ir forši. Tad pavingroju un nedēļu nevarēju paiet – vingrot nav forši. Lai nu kā – divreiz pat pabiju Siguldā un viss ritēja pēc plāna, līdz trīs dienas pirms sacensībām saaukstējos. Naktī uz piektdienu man bija auksti un karsti vienlaicīgi, sāpēja galva un gulēju precīzi stundu. Piektdienā deguns tek kā krāns un vakarā atkal ik pa laikam krata drudzis. Dodu sev 1%, ka vispār startēšu, bet sestdien pamostos un jūtos jau labāk. Pavisam izlaist rudens klasiku negribu, tādēļ nolemju aizbraukt līdz Siguldai un vismaz veikt vienu aplīti.

1.aplis (1-15 km)
Mērķis viens – noskriet pirmo apli un tad skatīties, kas notiek tālāk. Starta kalnu sāku konservatīvi, un Saulīte aizskrien pa priekšu. Švaki. Vai arī ļoti labi – atkarībā, no kuras perspektīvas skaties. Uzskrienot pa taisno, komforta temps turas ap 6:40, kas ir daudz lēnāk kā parasti, un saprotu, ka šī būs gara diena. Saulīti noķeru kalnainās daļas beigās, nedaudz uzskrienam kopā, bet taisnajā posmā viņa atkal no manis aizskrien. Ļauju viņai to darīt un čunčinu savā tempiņā. Pašsajūta uzlabojas un apļa otrajā pusē jau saprotu, ka būs arī otrais aplis. Ēšanas punktā satieku arī Saulīti, bet aizsūtu viņu pa priekšu, jo pēdējie kilometri kārtīgi jāatstrādā.

2.aplis (16-35 km)
Labā omā, ka sacensības var turpināties, pirmo – kalnaino – apļa daļu pieveicu ātrāk nekā pirmajā aplī, jo nav sastrēgumu. Arī turpinājums nāk viegli un ik pa laikam apdzenu kādu skrējēju. Ap 30. kilometru Krimuldas privātmāju rajonā pie sevis nodomāju, ka viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība. Pēc viena kilometra mežā mani apdzen Andris. Es esmu noskrējis 31 km – viņš 51. Piecdesmit vienu! Uzjautāju, kā viņš jūtas. Esot viss slikti. No shit, Sherlock – tādā ātrumā, nomaucot piecdesmitnieku, nevar justies labi. Andra uzmundrināts un labi jūtoties, pastrādāju abos kāpumos pie Krimuldas pils un Ziediņam līdz pusei, tad pēkšņi ļoti sagurstu.

3.aplis (36 – 55 km)
Sacensību centrā uzkāpu jau tukšs – zināju, ka šis kalns vienmēr iztukšo, bet tas parasti atiet. Šoreiz gan bija savādāk – noskrienot lejā līdz Gaujmalai, sapratu, ka paskriet vairs nevaru. Lai kā negribētos, nācās sākt iet ar kājām. Tas bija daudz par ātru. Visu otro pusi nosoļot jau var, bet tas prasītu mežonīgi daudz laika. Tiku līdz Kordes kalnam, un šeit mans dzinējs pilnīgi apstājās: kalna pusē es vairs nevarēju pakustēties uz priekšu. Sākās karstumi, svīšana un domāju, ka tās ir maratona beigas. Bet stulbi ir veikt 38 km, kas pat nav pilna klasiskā maratona distance, un izstāties, tādēļ nolēmu, ka, lai vai kas, bet es tikšu līdz 42. kilometram. Lai vai kas manā gadījumā bija staigāšana līdz pat Ķeizarkrēslam, kur jutu nedaudz atgriežamies spēkus un varēju atsākt skriet. Pie 42. kilometra sapratu, ka jātiek vismaz līdz 50 un tad domāsim tālāk. Ja kājas ar mani tagad draudzējās, tad kuņģis domāja savādāk. Ēšanas punktā pēc 46 kilometriem, kad man vajadzēja apēst kārtējo želejas devu, to neizdarīju, jo jutu, ka nebūs labi. Pavilku neēšanu garumā vēl pāris kilometrus, bet zināju, ka ilgi tā vis nevarēs. Atcerējos arī Andra sacīto, ka slikti ir visiem – tam vienkārši jātiek pāri, tādēļ Krimuldas serpentīna apakšā iespiedu mutē atlikušo pusi no ābolu želejas un riju to nost. Kuņģis teica: “Say what!” un pēc pāris brīžiem turpat zālītē izklāju skaistu želejas BOA (izrunājiet pāris reizes skaļi šo vārdu un sapratīsiet, ka tā šoreiz nav čūska). Kaut kas tāds ar mani atgadījās pirmo reizi, bet tagad neviens nevar teikt, ka necentos. Neskatoties uz šo nelielo atgadījumu, kopējā pašsajūta bija laba un šajā brīdī sapratu, ka būs arī pēdējais aplis. Tagad mazās cilpas kalnos pietaupījos, lai neatkārtotos iepriekšējā apļa scenārijs un sasniedzu apļa beigas gana smaidīgs.

4.aplis (56-70 km)
Starpfinišā jau gaidīja Saulīte, kas iepriekš apsolīja ar mani kopā veikt pēdējos 15 kilometrus. Tas viņai jau otrais SKM piecpadsmitnieks dienas laikā – nav slikti. Tāpat satiku Andri un apsveicu viņu ar uzvaru Latvijas čempionātā. Izskatījās saskumis par savu 6 h 18 min rezultātu. Pro sports nav viegls. Lai nu kā, iedzēru buljonu, uzēdu apelsīnus, paņēmu Haribo un devāmies pēdējā aplī. Želejas palika somā – nē, paldies! Zināju, ka jāiztur Korde un Kaķīškalns – pārējais pēc tam būs sīkums. Vieglāk zināt nekā izdarīt. Saulīte aiz muguras tik runāja un runāja, nešķirojot taisnīte vai kalns – perfekts distances beigu kompanjons, kas neļauj tik daudz domāt par to, ka viss ir slikti. Pāris reizes visa apļa laikā es arī pateicu pa teikumam, bet tas, pa lielam, arī bija viss. Apļa vidū taisnītes vairs nebija pilnībā skrienamas un gāju jau palielus gabalus. Sapratu, ka tas no ogļhidrātu neuzņemšanas, bet šajā brīdī tam vairs nebija lielas nozīmes – jātiek vienkārši līdz finišam un par pareizo stratēģiju jādomā nākamo reizi. Pļaviņā pie Gaujas jau cēlās migla, padarot distances beigas nedaudz spokainas – man gan šī sajūta ir pierasta, jo pilno SKM distanci gaismā tā arī nekad neesmu pabeidzis. Sasniedzot serpentīnu, kļuvu dzīvīgāks, jo sapratu, ka, par spīti visam, tas tomēr būs izdarīts. Vēl 3 serpentīna nogriežņi, taisnīte gar ceļu, pāri Gaujas tiltam, neliels pampaks pa ceļam uz Tarzānu un esam jau pie finiša kalna. Kalnā kāpjot, nesteidzos un izbaudu mirkli. 70 kilometri, 2500 kāpuma metri, 11 stundas un 25 minūtes. Normunds spiež man roku un pasniedz finišētāja medaļu.

Nobeiguma vietā
Paldies Rita Saulīte par atbalstu treniņos un jo īpaši pēdējā aplī. Paldies Andris Ronimoiss par kara zibensplānu. Paldies raid.lv par tradicionāli kvalitatīvajām sacensībām. Paldies ķermenim par liktajiem šķēršļiem. Ceru, tu saproti, ka nav vērts – tāpat būs jāiet līdz galam.
Un vispār – kārtējo reizi pierādās, ka sports nav priekš manis.
Pārdodu lietotas Salomon botas.

Foto: Mareks Gaļinovskis

SKM 2017

Katru reizi, braucot uz Siguldu deldēt serpentīnu, sanāk divreiz noskriet gar Ziediņu, un gandrīz tikpat daudz reižu tā domīgi uz to noskatīties. Katru reizi tas ir kā tāds atgādinājums, kāpēc te esmu. Man liekas, ka vēl nekad neesmu kādam skrējienam tik ļoti gatavojusies gan laika, gan apjoma ziņā. Pa vidu bijuši gan veiksmīgāki, gan arī ne tik izdevušies starti, taču pēc uzvaras Līgatnē bija skaidrs, ka treniņprocess ir izdevies. Biju spēcīga, ātra un pats galvenais – pārliecināta. Tagad bija atlicis tikai stāties Ziediņa pakājē un nosvinēt ieguldīto darbu.

Ja nebūtu tauriņi vēderā, kā gan citādi zināt, ka tuvojas kas svarīgs? Pirmssacensību mandrāža man nav sveša, un pārsvarā esmu iemācījusies to izmantot savā labā. Pirmo reizi to sajutu jau kaut kad nedēļas vidū, un kopš tā brīža īsas uztraukuma epizodes mani apciemoja līdz pat sestdienas rītam. Un kā nu nebūs satraukums – esmu gatavojusies, man pašai ir augsti mērķi, taču arī citi sagaida zināmu rezultātu, un tas pēdējais pa nerviem spēlē pat vairāk. Ar draugiem pat taisījām totalizatoru, vai pulss būs augstāks kā pirms PČ, bet nekā – pilnīgs miers. Tādā pat mierā pamodos sestdienā, saliku mantas mašīnā un braucu uz Siguldu. Cik neinteresanti. Vien pirms pašas Siguldas, ieraugot šosejas malā trases marķējumu, notrīcēja rokas, bet nācās ātri savākties, jo man tūlīt jātaisa kreisais pagrieziens un tad man trīcošas rokas nevajag.

Smaidīga komanda pirms starta.

Noliku mašīnu pie paša sacensību centra un zināju, ka vēlāk vakarā to ļoti novērtēšu. Tālāk viss kā jau ierasts sacensībās – paņemt numuru, uztaisīt bildi ar komandu, saģērbties, nolikt mantas starpfinišā, instruēt atbalsta komandu, nokāpt lejā pa Ziediņu, patipināt ar Veroniku un Ingu, un tad jau bija laiks stāties uz starta līnijas. Kas ir satraukums? Nezinu tādu. Zinu tikai to, ka priekšā gara, aizraujoša diena, un jūtos gatavam visam, ko tā piespēlēs. Izņemot tuneli.

Aiziet! Starts ir dots, un skrējēju bars sāk kustību augšup. Apzināti nelīdu pašā priekšā, lai nevajadzīgi nepavilktos līdzi pašiem ātrākajiem, taču izrādījās, ka daudzi priekšējie ir krietni vārgāki, un tad nu sparīgi kāpu viņiem garām, taču īpaši aizelsusies nebiju. Laikam jau tomēr vajadzēja startā būt pašā priekšā, tomēr pat ar visu bremzēšanu Ziediņu pieveicu kā trešā meitene. Vairs tikai trīs reizes palikušas! Starpfinišā nometu jaku, un tad jau sākusies arī skriešana. Pirmais noskrējiens gan tāds šķietami neveikls, citi maisās pa kājām un pati vēl nevaru atrast ritmu, taču tieku uz asfalta, šo ceļu esmu skrējusi daudzkārt un ir pavisam cita lieta. SKM ir sācies.

22179920_1618581338186247_1361460233726310008_o

Neesmu pat tikusi līdz tiltam, kad par līdzskrējēju piesakās Kaspars Adijāns, un pirmo apli tā arī kopā noskrienam. Par kompāniju nesūdzos, var pārmīt kādu vārdu, priecāties par pirmajiem 2km, pēc 10km pajokot, ka nu jau vairs tikai 70km palikuši līdz atpūtai, un pasmaidīt par līdzjutējiem, kas skubina skriet ātrāk, lai gan pulkstenis pēc noskrējiena tikko nopīkstējis 4:13/km. Solis ir viegls un ātrs, sajūtas tik lieliskas, ka pat uzņemtais temps nebiedē. Noskaņojums ir tieši tik labs, lai brīdī, kad uz balkona dzirdu kādu tuvojamies un ieraugu, ka tas ir neviens cits kā Andris Ludriks, atceros par #noķerAndri, un nolemju šo pakaitināt, un iegūstu tieši to reakciju, ko gaidīju. Laimīga. Pēc brīža gan viņš nolemj pamest manu un Kaspara kompāniju, un kā punktiņu uz i atvados ar vārdiem, ka spēle ir sākusies.

Krimuldā pirmo reizi satieku Andri un Spaidiju, kuri mani ir ieraudzījuši vēl ilgi pirms pamanu viņus. Nevar taču viņu priekšā slinkot, līdz ar to kāpumu pabeidzu spēcīgi. Nākamreiz viņus ieraugu dzirdināšanas punktā, kur varu tik atbildēt, ka viss ir labi un nekas nesāp, un turpināt ceļu. Priekšā ir trases jautrākā daļa. Dzelzceļam tieku pāri bez liekiem kavējumiem, tā ka palikušas tikai divas reizes, ko kāds vilciens varētu izbojāt. Pēc tam viens noskrējiens tāds, ka savu sajūsmu paužu arī skaļi. Pirmo reizi gan tur lejā tieku samērā veikli, un tad var gan sadzirdēt, gan arī ieraudzīt tuneli. Abi ar Kasparu arī uzreiz dodamies tā virzienā, taču tiesnesis aizsūta atpakaļ. Nu neko. Nākamajā aplī tā vieta jau ir nomarķēta, lai būtu grūtāk šādu pašu gājienu atkārtot. Tiekam pāri upītei ar vienu slapju kāju, jo tiltiņa vēl nav, un spriežam, ka tas palīdz noskaņoties tunelim. Tieši pirms stāva, slidena un kopumā riebīga kāpuma kāds skrējējs paskrien garām un saka, ka jāpieliek solis, jo otrā meitene jau ir tepat aiz muguras. Tik tiešām – uzkāpju augšā, paskatos atpakaļ, un Linda turpat vien ir. Neko darīt. Nav prāta darbs tagad sākt kāpināt tempu, bet atslābt arī nevar. Šis pavērsiens vismaz novērš domas no tuneļa, kas gribot negribot tuvojas. Priecājos, ka man te ir parādījusies kompānija, un vismaz pirmo reizi nebūs tas jādara vienai. Ūdens ir traki auksts un dziļāks nekā gribētos. Slidināmies cauri, vairākas reizes pārbaudot līdzsvaru, aiz muguras dzirdami Lindas spiedzieni, pēdas jau vairs nejūt… It kā gaisma tuneļa galā ir, bet tuvāk tās beigas nenāk. Briesmīga vieta, bet arī ne tik šausmīga kā likās. Visbeidzot esmu ārā, varētu sākt skriet, bet kājas ir tik nejūtīgas, ka tas īpaši nesanāk. Pirmajā reizē gan tas ātri pāriet, un drīz ātrums ir atgūts.

Pie šosejas jau atkal satieku atbalsta komandu, kuriem var pasūdzēties par nosalušajām pēdām un skriet tālāk. Pa veco šoseju augšup skrienas gaužām viegli, un drīz jau klāt Laurenči, aiz kuriem noskrējienā saplēšu apavus. Vismaz atrisināta problēma par to, kā izmantot vinnēto dāvanu karti, arī labi. Esmu tikusi līdz kāpumiem, kas, lai arī nebūt nav viegli, man tomēr padodas. Vajag tikai turpināt strādāt. Satieku tos pašus līdzjutējus, ko pie kājnieku tilta, un šoreiz viņi jau ir iemācījušies manu vārdu, vairs neesmu Agate. Arī atbalsta komanda turpat ir, atkal pamanot mani pirmie. Efekts gan tam ir vēlamais un neļauju sev slinkot, jo nekad nevar zināt, kad kāds vēro.

Augšā, lejā, atkal augšā, atkal lejā… Apļa beigas ir nudien skarbas. Linda turpat vien ir, brīžam pat tik tuvu, ka var parunāties, bet jūtos labi un skrienu savā tempā. Pirms pilsētas trases mani jau sagaida Andris, noskaidro KP vēlmes, un man paliek tikai pēdējais lejā-augšā, pirms var ievilkt ķeksīti pie pirmā no trim apļiem. Ziediņā arī iegūstu lielāku pārsvaru pār Lindu. Starpfinišā viss jau ir sagatavots, uzlieku somu, atdodu tukšo pudeli, pēc atgādinājuma izmetu tukšos želeju iepakojumus, un aiziet otrajā aplī. Jūtos tīri labi, tāpēc ilgāk uzkavēties nav vajadzība, arī apkārt daudz neskatos, kas laikam izskaidro to, kāpēc nepamanīju visus tos, ko šajā brīdī apdzinu.

22135719_1619370924773955_5217100511678369288_o

Pirmais aplis paiet viegli un ar smaidu. Fonā arī 1. apļa TT Kaspars.

Asfalts sagaida ar smagākām kājām, ko varu izskaidrot vien kā kāpienu sērijas sekas. Varētu tā kā sevi pažēlot, bet man itin nekas nesāp, tāpēc aizmirstu par slinkošanu un tikai kustos uz priekšu. Gan pāries. Tas palīdz, drīz kājas atdzīvojas un atceras, kā ir skriet pa līdzenu zemi. Pēc Vikmestes takas sāku kāpt augšā uz Krimuldu, esmu jau kādu gabalu uzkāpusi, kad ieraugu, ka Linda tikai skrien kāpumam klāt. Tas dod pārliecību, jo ar katru soli jūtos labāk. Uz balkona joprojām spēju palīst zem 5min/km, apdzenu vairākus 40km dalībniekus, no kuriem saņemu uzmundrinājumus, un kopumā noskaņojums ir labs.

KP ir, bet atbalsta komandas nav. Liekas mazliet aizdomīgi, bet tā kā arī Lelde cīnās ar 80km šodien, tad pieņemu, ka visur paspēt grūti. Neko vairāk par morālo atbalstu gan man tāpat no viņiem šobrīd nedabūt, un arī šo funkciju lieliski izpilda kāds no KP cilvēkiem, kurš izteiksmīgi paziņo, ka esmu pirmā meitene, pasaku paldies, uz ko viņš atbild, ka paldies varu teikt tikai pati sev. Pasmejamies, apēdu kādu apelsīnu, papildinu pudeles un ar smaidu pametu viņus.

Tuvojos dzelzceļam un dzirdu, ka nepārprotami tuvojas vilciens. Tad tomēr… Taču, kamēr tieku līdz pašām sliedēm, vilciens kā reiz tikko ir aizgājis un neaptur mani pat ne uz mirkli. Skrienu tālāk, ar koku palīdzību noslīdu no kalniņa, tieku pāri upītei ar vienu slapju kāju, uzkārpos atkal augšā un tuvojas savam mīļākajam trases elementam – tunelim. Šoreiz gan esmu gudrāka, pirms tā atrodu koku, ko izmantot kā atbalstu. Tas tiešām palīdz, un arī vienai tajā tunelī nav nemaz tik bailīgi. Pēdas gan ir atsalušas, un šoreiz jau vajag mazliet vairāk laika līdz tās atkal jūtu. Vēl tikai vienu reizi būs tas jāizdara, tikai vienu!

Trase aizved līdz lielajai šosejai, taču šoreiz iztieku bez pirmā apļa pārsteiguma, kad man un līdzskrējējiem uz mirkli radās šaubas, vai tiešām būs jāskrien pāri šosejai. Šoreiz aso pagriezienu zinu, drīz jau kāpnes un tur jau arī abi divi atbalstītāji. Īsa vārdu apmaiņa, viss kārtībā, jūtos labi, turpinu ceļu.

Arī šoreiz kāpumu pa veco šoseju pārvaru bez problēmām, taču tas tāds vājš mierinājums pirms visa tā, kas vēl sagaida pirms otro apli var saukt par pabeigtu. Šķiet, ka kāpšana nekad nebeigsies. Nepatīk man tie pakāpieni. Arī hamstringi sāk izrādīt savu nepatiku, tas laikam ir pirmais brīdis, kad kaut kas iesāpas. Īsām kājām gan neko nepadarīs, jākāpj vien tālāk. Kad satieku Andri un Spaidiju, daru to viņiem zināmu, un man tiek piesolīts putu rullis. Esmu gandrīz tikusi galā ar kāpumu uz Ķeizarskatu, kad panāku Zani, kura veic 40km distanci. Viņa paskatās uz mani un noprasa, kas te tā par staigāšanu, jāskrien taču! Atbildu, ka es vēl tikai mirklīti, aizskaitu līdz trīs un aizskrienu. Reizēm nemaz daudz tai motivācijai nevajag.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Drīz jau atkal esmu starpfinišā. Jūtos kā F1 – Spaidijs rullē hamstringus, Andris apgādā ar želejām, ūdeni un visu pārējo, man atliek tikai atvilkt elpu, noskaņoties beigām un pārmīt kādu vārdu ar Miķeli, kuru šeit arī apdzenu. Nūjas sākumā biju paņēmusi līdzi tāpat vien un nebiju domājusi, ka tik tiešām izmantošu, taču otrā apļa beigas ir mainījušas manu viedokli. Te gan tāda maza piebilde – ar nūjām vēl skrējusi neesmu. Gan jau ne pārāk prātīgi, bet paļaujos, ka mācos ātri un slēpošanas pieredze palīdzēs. Esmu gatava, cik nu tas ir iespējams, un ar domām par Monblānu tieku aizsūtīta trešajā aplī. Trāpīgāk laikam nevarēja pateikt.

Pirmo reizi uz brīdi soļos pāreju jau pie tilta. Pati esmu mazliet pārsteigta, bet uz priekšu neiet. Atgādinu sev, ka tas viss ir pārejoši, arī iepriekšējā aplī iekustējos un aizgāja tā lieta. Vajag tikai skriet un neļaut sev pārāk daudz domāt. Teorijā vienkārši, tomēr prakse vēl pieklibo. Velo trases kāpums, kas šķita viegls, kļuvis grūts un nebeidzams. Arī ahils sācis īdēt un sāpēt ejot, lai gan skrienot neko nejūt, un tas ir spēcīgs arguments skriet visur, kur vien iespējams. Precizitāte gan ir uzdevuma augstumos; vairākas reizes iespraužu nūjas precīzi starp pakāpieniem un nākas apstāties tās izķeksēt. Mācos gan ātri un vairāk to neatkārtoju.

Līdzens! Skrienu. Pretī nāk latviešu bariņš un jautā, uz kuru pusi ir Turaida. Vai tiešām es savos treniņos Siguldā nebūšu palīdzējusi gana daudz tūristiem orientēties, lai vismaz sacensībās man liktu mieru? Pēc iespējas pieklājīgāk nobubinu, ka nezinu, un skrienu tālāk gar spēka āboliem, gar vientuļo puiku, ka tik neapstāties.

Priekšā ir atradusies kompānija, kam turos līdzi, taču pēc kāda brīža attopos uz trases viena. Uzkāpju Krimuldā, satieku Andri un Spaidiju, kuriem godīgi pasaku, ka cīnos ar bedri, velk ahilu, taču būs labi, tikai jāturpina kustēties. Man jautā, vai esmu kādu apdzinusi, un tas ir vēl sarežģītāks jautājums par to, kur ir Turaida. Jā, nē, nezinu… Patiesi, nav ne mazākās nojausmas, kur palicis kompanjons, un ar to mīklu nodarbinu sevi kādu brīdi. Pašai liekas savādi, ka var tik ļoti nepiefiksēt to, kas notiek apkārt.

Balkons, kas iepriekš tik ļoti patika, trešajā aplī ir rakstura pārbaude. Daudz un bieži tiek izspēlēta viena saruna ar sevi. Tev kaut kas sāp? Nē! Tad skrien! Skrienu un spēju izspiest kaut cik cienījamu ātrumu. Pēdas virspuse sāk sāpēt kā nospiesta arī noskrējienā, kas kopā ar redzes miglošanos lēcu dēļ sagādā diezgan asas izjūtas. Pēc kājnieku tilta palaižu apavu vaļīgāk, taču nevarētu teikt, ka tas palīdzētu. Par laimi, priekšā atkal līdzens, un var skriet. Pārbaudu, cik labi esmu iemācījusies trasi, jo saskatīt marķējumu un kādu retu sakni zem lapām jau ir izaicinājums. Tas izdodas veiksmīgi, taču ne tik ātri, kā gribētos. Jo lēnāk kustos pati, jo ātrāk skrien laiks. Kā var būt pagājušas jau gandrīz septiņas stundas? Patiešām neliekas, ka es tik ilgi jau skrietu. Jo vairāk cīnos ar sevi, jo vieglāk galvā nāk uzmācīgas domas par to, ka šādi velkoties mani tūlīt panāks un apdzīs kāda meitene. Vien ēšanas plāns ne reizi nav pievīlis, tad nu želejas ēdu jau biežāk, jo galvai to cukuru šobrīd vajag vairāk. Viena kāja priekšā otrai un tik uz priekšu.

Pēdējoreiz ieskrienu KP. Sen kola nav tik labi garšojusi. Andris informē, ka piektā vieta tepat priekšā ir, jānostrādā līdz beigām un tad varēs atpūsties. Izspiežu informāciju arī par to, ka par Lindu satraukties nevajag, kas dod mazliet miera. Es to varu! Lai arī grūti, kaut kāds ritms atkal ir atrasts. Savukārt vilciena nav, un arī upītei parādījies palešu tilts, līdz ar to siltas kājas garantētas vēl kādu mirkli. Kad esmu uzkārpījusies augšā dubļainajā kāpumā, kas kļuvis tikai slidenāks, trases tiesnesis jautā, vai šis man ir pēdējais aplis, ko mans sagurušais prāts iztulko kā zīmi, ka laikam izskatos gana noskrējusies. Te nu bija visi tie komentāri, ka es skrienot neizskatos nogurusi, ha.

Tunelis vairs emocijas nesagādā. Bakstos ar nūjām un brienu tik uz priekšu. Salst. Pēc kādas mūžības beidzot esmu ārā, un izdomāju, ka jāpaskatās atpakaļ, ja reiz šeit esmu pēdējo reizi. Sev par lielu pārsteigumu, no šīs puses nav nekādas gaismas tuneļa galā, un novērtēju, ka nav šis posms jāveic pretējā virzienā.

Atsākot kustību pa sauszemi, secinu, ka ahils ir pilnīgi sasalis un ilgi negrib sasilt. Alpu zvans motivē, taču tik un tā vecā šoseja prasa trīs piegājienus. Knapi esmu tikusi slēpošanas trasē, kad atkal dzirdu zvanu. Tā noteikti nebūs 40km veicēja, ko apdzinu pēc tuneļa, kuras dēļ skan zvans, līdz ar to tās ir sliktas ziņas man. Pēc nākamajiem tiesnešiem zvans aiz muguras noskan vēl tuvāk. Jāstrādā! Skrienu kur skrienams un sparīgi kāpju pārējās vietās. Cik labi, ka ir nūjas.

Noklumpačoju lejā pa Kaķīškalnu, pēc kura palaidu apavu vēl vaļīgāk, jo tas nekam neder, ja pat lejā skriešana tāda nosacīta. Tas palīdz, taču pārsvars rūk. Kāpjot Kordē pēkšņi parādījās avantūriskas domas, un nolēmu mēģināt pārkāpt pāri kokam, kam visus iepriekšējos apļus biju mierīgi izlīdusi pa apakšu. Lieki teikt, ka ideja bija slikta un ātri attapos sēžot uz koka un nesaprotot, tieši kāpēc man tas bija jādara. Skaidrs, ka pēc astoņām (jau!?) stundām trasē domas ir visādas, un visām noteikti nevajag klausīt.

Pēc Kordes arī esmu panākta un drīz vien arī apdzīta. Tagad vismaz ir kāds, kam turēties astē, un tas veiksmīgi izdodas gandrīz visu priekšpēdējo kāpienu. Finišu jau var sajust, un tas dod spēku. Skrienu gar slimnīcu, tūlīt jau pilsētas trase… Pretī nāk divi puiši, virpinādami pirkstos atslēgas. Vienam tās izkrīt, un viņš manāmi sašutis sūdzas, ka vēl jāliecas tām pakaļ. Iesmejos, taču no sava komentāra viņu pasargāju.

Skrienu pa pilsētas trasi lejā, un jau dzirdu, ka man ir atbalstītāji. Viktora balsi zinu, taču Uldi gan atpazīstu vien tad, kad esmu viņam gandrīz blakus, jo tieši tik skaidri redzu. Puiši glaimot māk un aizelsušies stāsta, ka paši šeit tik ātri nebija skrējuši. Atbalstītāju un bungu rīboņas pavadījumā atlicis tikai Ziediņš. Ceturto un pēdējo reizi. Kāpju un pazūd domas, ka  ir grūti, ka kaut kas sāp, ka trešais aplis ir prasījis daudz. Es būšu to izdarījusi. Abi Rieksti aizelsušies spriež, ka vajadzēja Ziediņu sadalīt uz pusēm, un man gribas pasmieties, bet jākāpj. Novērtēju, ka man palīdz atrast labāko trajektoriju. Uzmundrina. Vēl mazliet. Pēdējais solis pāri malai, finiša spurts un viss. Viss! 8:43:14.

22089051_1445473885528649_1189806142549229314_n

Laime, ilgi gaidītais finišs un komanda, kas ir klāt un atbalsta ik uz soļa.

Mirkli pasēžu, taču ilgs tas prieks nav. Jāceļas kājās, tieku pie jakas, medaļas, īsas intervijas, daudz apskāvieniem un garda malka alus. Apkārt ir mana komanda, kas atbalstījusi un ticējusi man visu šo laiku, pilnam komplektam trūkst tikai Andris un Spaidijs, kuru diena vēl nav galā, jo trasē ir Lelde. Grūti noticēt, ka es to tiešām esmu izdarījusi. Visi treniņi, visas reizes, kad serpentīns ir gandrīz bijis stiprāks par mani, viss ir bijis tā vērts. Ar pamatīgu pārsvaru finišēts pirms meitenēm un tikai 6 puiši palaisti priekšā, lai gan pirms nedēļas Andra plāns par top10 likās patiesi izaicinošs. Pilnai laimei trūkst tikai iekļaušanās 8h30, tomēr zinu, ka izdarīju visu, ko tajā dienā ar tā brīža spējām un pieredzi varēju izdarīt. Tāpat arī zinu, ka tas nebija viss, uz ko biju spējīga, un šī vieta izaugsmei motivē strādāt tālāk.

Nopelnītais a

Jā, jā, ja jau stāsts par “a”, tad skaidrs, ka tas ir par Siguldas kalnu maratona 80km distanci. Burts ir kabatā, tāpēc neliels atskats uz to, kā pēc divu gadu pārtraukuma atkal baudīju šo lielisko skrējienu.

Savos skriešanas plānos šo skrējienu iekļāvu jau kaut kad vasaras sākumā. Kaut kā zināju, ka gribēšu skriet atkal par visu naudu un kontrollaikā. Protams, papildus motivācija sacensību plānā iekļaut maksimālo distanci – dzīvesvietas maiņa no Rīgas uz Siguldu, kas ļauj vairāk trenēties tieši Siguldas takās un trepēs. Jā, nu ar treniņiem kārtējo reizi sanāca nedaudz noslinkot. Bija sacensības, garas sacensības, pēc kurām gribējās atpūsties, tad kaut kāds panīkums un neliels motivācijas trūkums, bet nešaubījos par to, ka 80km varu pieveikt, kā arī par to, ka 80km ar gravām un trepēm arī pieveikšu. Piedodiet, bet par kalniem šo visu man kaut kā roka neceļas un mute neveras saukt. Siguldā ir gravas un lejas, ko veidojis aizejošais ledājs pirms apmēram 12 000 gadiem (ceru, ka pareizi atradu Gaujas senlejas veidošanās laiku).

DSC_2091

Pēc Pasaules čempionāta rogainigā sāku gatavoties tieši Siguldas kalnu maratonam – vairāk pievērsos taku skriešanai, atsāku vingrot, skriet zāģus un tempus takās un pret kalnu. Nedēļu pirms sacensībām, pēc tam, kad tika publicēta karte, nolēmu izskriet sacensību trases cilpu, kas ies otrpus šosejai, tur nekad nebiju skrējusi, un tur solījās arī būt viena no skrējien odziņām – tunelis Lorupei. Labi, ka to izdarīju, un labi, ka upes šķērsošana lika saslapināt kājas, kas atviegloja lēmuma par tuneļa iekļaušanu treniņā pieņemšanu.

Tunelis izrādījās ļoti “odzīgs”. Treniņa lielākā daļa bija paredzēta pa asfalta segumu, tādēļ apavu izvēle arī bija loģiska – asfalta. Tunelis izrādījās vismaz 100m garš, un nesenās lietavas Lorupi bija labi papildinājuši ar ūdeni tā, ka pēc kādiem 35m pa tuneli bailīgi stāvēju un domāju – ko tālāk? Iet atpakaļ vai tomēr uz priekšu, jo gaismas nav, pamatu neredzu, tunelis kļūst slīps, ar slidenu dibenu un straume jūtami rauj kājas uz priekšu. Es tiešām nobijos. Izvilku telefonu – tā bija vismaz kaut kāda gaisma, turējos gar sienu un lēnām turpināju ceļu. Manas komandas biedrenes nez kāpēc domāja, ka es pārspīlēju, bet daļa paklausīja un sacensībās paņēma līdzi lukturi jau pirmajā aplī.

Sacensību rīts bija patīkams – nav nekur jāsteidzas, var mierīgi padzert rīta kafiju, paēst un ļoti laicīgi ierasties sacensību centrā. Vietējo priekšrocības. Pieļāvu gan kļūdu apģērbā, nez kāpēc iedomājos, ka man vajadzēs pirmajā aplī vējjaku, bet tā kā tomēr nav pārāk auksts, apkašā pavilku krekliņu ar īsām rokām. Tā bija kļūda. Iesildoties bija labi, kā arī, stāvot startā, bija labi, tas vien jau norādīja uz to, ka apģērbs nav izvēlēts pareizi, bet, stāvot startā, jau vairs neko nevar mainīt.

Autors: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Starts tuvojas, satraukums pieaug. Un tad jau ir. Aiziet! Visi kalnā! Sākumā nedaudz paskrienu pret kalnu, bet tad jau sāku kāpt, uz ātrākās sievietes titulu neceru, līdz ar to arī nav ko pārspīlēt. Ar visu to gan ātri vien kājas sagurst. Kad jāsāk skriet lejā, kājās tāda makaronīga sajūta. Bet es zinu, ka tas pāries. Tas, noskrienot lejā, rada sajūtu, ka esmu ļoti lēna, bet tā nebūt nav. Skrienu pieklājīgā tempā – 5:40min/km, ultrai priekš manis gana labi. Veronika ātri vien mani apdzen un pazūd tālēs zilajās, bet es mierīgi skrienu. Gribu izbaudīt Siguldas takas, lapu smaržu un sacensības. Atjaunotais tilts tik skaists, vēl joprojām izrotāts ar karogiem un priežu vijām ap margām. Tad jau nāk pirmais kāpums otrpus Gaujai. Nez kāpēc liekas, ka tas nekad nebeigsies, tas turpinās un turpinās. Par laimi, tomēr beidzas gan, un esam Krimuldā. Sanāk skriet gar ganībām, no kurām mūs vēro zirgi. Nez, šiem varbūt arī gribētos mums pievienoties uz skrējienu visas dienas garumā. Pie zirgiem manāms viens sacensību dalībnieks, kurš nav skaidrs, no kurienes uz kurieni dodas, pēc numura spriežot, šim nemaz nevajadzēja būt šeit augšā.

Pēc neliela gabaliņa ceļš atkal ievijas mežā un kļūst par mulčētu taku, kas līgani ved uz leju. Mmm, man patīk šīs takas, tiltiņi, atkal takas. Un atkal uz augšu. Šoreiz stāvāk, bet par laimi tas arī ātrāk beidzas, tad vēl viens augšā un lejā, un esam pie Krimuldas pilsdrupām. Kaut kur šeit vai nedaudz tālāk mani apdzina arī Dace un Aija. Pabrīnījos, bet nu ko, ja jau skrienas, tad ir jāskrien. Man piebiedrojas Ilze, kas laipni piedāvā paņemt manu jaku, kas jau kādu brīdi apsieta ap vidu sviedrē vēderu kopā ar pudeļjostu. Sajūta dīvaina – ar īsām rokām it kā vēsi, bet tomēr nesalst. Man patiesībā gribās kreklu ar garām rokām, nevis īsroku+vējjaku. Īsroku krekls vienu roku arī pamanījās apskādēt – pirmo reizi mūžā noberzu roku skrienot, pie tam noberztā vieta ir tik nelāga, ka jutīšu to vēl visu nākamo nedēļu.

Tā tik turpinām skriet. Priecājos par skaisto mežu, pagaidām kāpumi un noskrējieni liekas viegli pieveicami tā, ka gandrīz nejūt. Pēc pirmā dzeršanas punkta gan nobrīnos, ka apmēram puse no aplī plānotajiem kāpuma metriem jau savākušies, lai gan zinu, ka lielākie kāpumi vēl tikai priekšā. Ja sākotnējā sacensību informācija bija par gandrīz 3000 kāpuma metriem, kas solīja skarbas sacensības, tad vēlāk informācija tika labota, un norādīts uz nepilniem 2500 kāpuma metriem. ITRA.org lapā pat bija atrodams, ka būs 2280m kāpuma metri. Tas deva tādu optimistisku cerību, ka 10 stundu laikā sacensības būtu pieveicamas.

Drīz klāt arī dzelzceļš un neilgi aiz tā viens ellīgs noskrējiens, kur glīta taka atduras gandrīz vertikālā slīpumā. Tas jau bija pirmais pārsteiguma moments, jo kaut kā treniņā biju pamanījusies šo odziņu palaist garām. Ar koku atbalstu un nelielu iekliedzienu veiksmīgi izdodas tikt lejā, un tad jau arī pirmā kāju slapināšanas vieta ar romantisko tiltiņu klāt.

received_2117535878272448

Trase gan nomarķēta blakus līkumā. Ja jau lentas saka, ka jābrien blakus, tad tā arī daru. Brr. Ūdens ir auksts. Labi, ka tas bija ātri. Čiks un pāri. Tad šaura taka, kas izvijas desiņā uz vienu galu, un tad augšā pa izcirtumu atpakaļ līdz tunelim. Nu tā. Lukturis ieslēgts, sparīgi dodos iekšā. Šeit pazaudēju Ilzi, saucu, bet neviens neatsaucas, tomēr nekavējos, ūdens ir patiešām auksts. Eju gar malu, priecājos, ka kaut kur varu saķert citu sacensību dalībnieku aiz rokas un tikt garām pieturoties, jo arī ar ne asfalta botām tas dibens tunelim ir slīps, slidens ar ūdeni līdz puslielam. Kājas, šķiet, sasalst. Tur pat priekšā redzama arī Aija, ko apdzenu pēc brīža – uz trepēm, kas ved lejā Lorupes gravā. Aiju tā arī vairs neredzēju.

Un tad jāsāk gatavoties trases ļaunākajai daļai – Ķeizarskats, Ķeizarkrēsls, Kordes trase, Bobsleja trase un Ziediņkalns. To mums priecīgi iezvana Dace Linde ar PTL zvanu un nebeidzamiem uzmundrinājumiem. Šeit arī noķeru Daci, kas žēlojas, ka tunelī sasalusi un viss skrienamspēks izgājis. Tad ir iespēja izbaudīt Laurenčus un tad jāsāk kapāt. Šī tiešām bija ļaunākā trases daļa. Salīdzinot ar visu iepriekšējo, kas bija pastaiga.

Ķeizarskata trepes ir stāvas, tādas tās vienmēr ir bijušas, ir pat tīri patīkami, ka nav jākāpj tie vēl daži pakāpieni līdz augšai, bet tiekam aizvirzīti pa taku sānis. Tad jau atkal lejā, lai tūdaļ atkal būtu jādodas augšā – uz Ķeizarkrēslu, kur kādi jautri līdzjutēji aicina novērtēt lielisko skatu. Nu, protams, es viņiem piekrītu – skats tiešām ir brīnišķīgs. Tas ļauj izturēt. Jo tūdaļ jau atkal jādodas lejā pa Kaķīškalnu. Tā ir vieta, kur savā pirmajā Siguldas kalnu maratonā tā sadzinu nagus botās, ka puse bija zili pēc tam. Tad īsa atelpa pa grants ceļu, un klāt taka, kas, šķiet, nebeidzami ved augšup. Kordes trase.

Foto: Jānis Andersons

Foto: Jānis Andersons

Ja uz augšu šķita, ka taka nebeigsies, tad uz leju iet strauji, brīžiem pārāk strauji. Par laimi, ar zemi nenākas sasveicināties. Fū, nu jau vairs tikai drusciņ – kāpums gar bobsleja trasi, kas iznāk pie slimnīcas, man patīk. Un tad jau tikai vēl viens uz leju un viens uz augšu.

Pirmais aplis pieveikts. 3 stundas 19 minūtes un 39 sekundes. Nomainu jostu pret somu, paņemu nūjas un aiziet, otrais aplis. Noskrienot lejā, saprotu, ka pēkšņi iestājies kaut kāds sagurums. Viss skrienamspēks izčibējis. Čuššš, un tukšs. Pēkšņi vismazākais kāpums ir tik grūts, ka jāiet, nevaru uzskriet, nūjas traucē, nevar saprast, ko ar viņām iesākt. Lēnām aizskrienu līdz pirmajam kāpumam, kurā tās nūjas vismaz var likt lietā. Šajā reizē arī šis kāpums liekas nebeidzams, pēkšņi kāpumi ir gūti, plaknes ir grūti, tikai uz leju ir labi. Tiekot augšā, nūjas vairs negribu, kaut kā pamanos iestūķēt somā, lai nav jānes rokās. Zirgi ganībās izdomājuši sev jaunu atrakciju – gar sētu paskriet līdzi. Jauki, ir kompānija, tik žēl, ka tā sēta tik īsa. Aiz līkuma vietējo māju iedzīvotāju sarīkojuši atbalsta punktus – vienā ir gardi, nomizoti āboli, citos ūdens, āboli un cepumi. Cik nu lien vēderā, pacienājos. Tie āboli tiešām gardi. Kaut kā tenterēju uz priekšu. Esmu palikusi lēna – ir plīsiens un Mīkstmiesis. Uz leju skrienu, kaut gan augšstilbi sāp kā traki – esmu pamanījusies piedzīt kājas jau pirmajā aplī. Arī ikri izrāda aktīvu pretestību – tikko mēģinu atsākt skriet pēc uz- vai no- skrējiena, tā ikri grib rauties krampī. Nu kas tas ir? Mani nekad kājas nav tik ļoti pievīlušas. Ikros krampji ir bijuši vienīgi, pamanoties neveikli nokrist, nevis vienkārši skrienot. Fu. Viss prieks tiek bojāts. Un paliek vēl sliktāk, kad izdomāju, ka man tomēr vajag nūjas. Pēkšņi viena nūja vairs negrib fiksēties. Iepūt, bet šī ņem un nefiksējas. Kaut kā izlīdzos, kā rezultātā man ir dažādu garumu nūjas, no kurām vienai gals šļūkā iekšā un ārā. Ok, labi nav, bet labāk nekā bez.

Tā nu cīnos ar sevi un nūjām, kaut kā jau uz priekšu iet, ik pa laikam kāds mani apdzen, kas nekādi neuzlabo noskaņojumu. Otrā apļa vidū, dzeršanas punktā mani arī panāk un apdzen Dace, laikam atžirgusi, kājas sasildījusi, var atkal skriet. Lai veicas, man dukas vairs nav. Velkos. Nevaru paskriet, jo nu jau krampji metas ne tikai ikros, bet arī kaut kur diafragmā, kas īsti neļauj vispār ātrāk paskriet. Ja varētu vismaz uz leju skriet, tad sāpoša diafragma un nespēja normāli ievilkt elpu atņem arī šo iespēju. Nu skaisti. Vēl kaut kas jauns un nebijis. Tā ir gadījies īslaicīgi, bet ne tik ilgi un nepārejoši. Eh, nu kaut kā novelkos arī otrpus šosejas cilpu. Pēc pulksteņa atgādinājumiem ēdu želejas, un kaut kādā brīdī, laikam jau ar kofeīna želejām, paliek nedaudz vieglāk. Vismaz otrā apļa beigas varu pieveikt diezgan cienījami. Nekāda lielā skriešana nesanāk, bet nav arī tīras ciešanas. Mani sapurina tas, ka beidzot tikšu pie garroku krekla, pēc kura jau kādu laiku ilgojos, jo sāk kļūt arvien vēsāks. Jo tuvāk nāk Ziediņkalns, jo labāk es jūtos. Ir bungas. Neredzu kas bungo, bet klusībā lūdzos – nu uzbungojiet tempu, lai varu tempā cilāt kājas. Omu nedaudz uzlabo 40km distances veicēji, kurus apdzenu, kāpjot kalnā. Mareks pašā kalna galā pat spēj izvilināt smaidu no manis. Fū, arī otrais aplis ir pieveikts. 4 stundas, 6 minūtes un 48 sekundes. 47 minūšu plīsiens. Tas ir daudz, sasodīti daudz.

Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Jānis Andersons

Atbalsta komanda man palīdz sapildīt pudeles, salikt trešajam aplim vajadzīgās lietas, un beidzot es arī tieku pie krekla ar garām rokām. Linda ir īsts meistars un saremontē manu salūzušo nūju. Saēdos šerbetu, sadzeros kolu (nu kāpēc tās bija tik maz?) un dodos trešajā aplī. Negribu kavēties, jo konkurentes min uz papēžiem.

Dīvaini, bet tagad varu paskriet arī pa plakanu un pat nedaudz pret kalnu. Kaut kas ir atrāvis vaļā skrienamo padarīšanu. Kofeīns? Apziņa par pēdējo apli? Ai, vienalga, galvenais, ka varu atkal paskriet. To arī daru. Pēc zirgiem ir laipni cilvēki, kas piedāvā tēju un alu. Izvēlos tēju, lai gan neatteiktos arī no alus. Kad ceļš jau atkal tūdaļ pagriezīsies pret kalnu, aizķeros aiz kaut kāda zara un nokrītu. Sajūtos kā neveikla vabole, jo kritiena rezultātā abas kājas grib sarauties krampjos, vajag ātri piecelties, bet ar savilktām kājām tas ir grūts uzdevums. Kaut kā izdodas, bet tad kā spēriens pa dibenu – dzirdu, ka pārdesmit metrus aiz manis trases tiesnesim piesakās Līga. Nu nē. Negribu laist garām. Sparīgi kāpju augšā, kur varu, skrienu.

Uzkāpjot pie Krimuldas pilsdrupām mani priecīgs sagaida Dot. Atbildēt gan varu tikai ar jā vai nē. Tomēr tieku pie magnija ampulas, tā man patiešām šobrīd ir vajadzīga. Pēc mirkļa jau atkal šķiramies līdz finišam. Tālāk skrienu. Man ļoti patīk skriet pa taku, kas sākas no serpentīna ceļa. Viena no manām iecienītajām takām. Ar sīku reljefu, bet skaista. Vēlāk, jau uz ceļa, satieku puisi, ar ko skrēju kopā iepriekšējā aplī līdz Daces Lindes kontrolpunktam. Uzsaucu, lai skrien ar mani, pēdējais aplis taču. Es neskrienu ātri, ap 6min/km, brīžiem lēnāk. Kādu brīdi man ir kompanjons, bet tad puisi pieveic Mīkstmiesis. Es turos, skrienu lēnā tempā, lai pārāk nenogurtu. Pēdējā dzeršanas punktā esmu panākusi divus puišus, kas tik izjusti saka, ka viņiem apnicis skriet. Pie sevis nosmejos un nodomāju, ka par to taču bija jādomā pirms piesakās ultramaratonam.

Ir jau palicis tumšs. Cerība iekļauties 10 stundās arī sen jau kā atmesta, pēdējā aplī ir skaidrs, ka laiks būs 11.5 stundas. Prognozējot finiša laiku, esmu kļūdījusies par pusotru stundu. Daudz. Lai gan uz CCC kļūdījos vēl vairāk. Stāvais noskrējiens pēc dzelzceļa tumsā ir vēl ļaunāks. Tomēr kāds laipns cilvēks ir vismaz uztaisījis tiltiņu pār upi, tā ka kājas būs jāslapina tikai tunelī. Tas priecē, jo ūdens ir auksts. Negribas lieki slapināties. Tunelī arī pamanos apdzīt kungu gados, kas pārvietojas prātīgi un lēni. Es to tuneli gribu ātri, jo kājas nosalst, un pēc tam ir grūti, kamēr atkal uzsilst. Visvairāk priecē, ka tas ir pēdējo reizi. Trases tiesneši nu jau katrā vietā prasa nosaukt savu numuru. Fū, nu jau vairs tikai ļaunās beigas – Ķeizarskats, Ķeizarkrēsls, Kordes trase, Bobsleja trase un Ziediņkalns.

Pēc katra kāpuma vienu uzskaitāmo varu atmest. Paskriet gan vairs nevaru. Kordes trasē pamanu, ka man ir kāds pietuvojies, bet nav ne jausmas, kas. Cenšos kaut nedaudz skriet pa plakano, bet nesanāk diez ko. Vairs nav spēka.

Un tad ir – pēdējais kāpums. Sāku ceļu augšup. Pavisam drīz ir klāt arī sekotājs, un, lai kā man netiktos to dzirdēt – tā ir Līga. Tagad zinu, ka nedrīkstu apstāties, ceru, ka mani no augšas neviens nepazīs, jo ir cerība, ka Līga nezina, ka tā esmu es, un nesaņemsies pēdējam turbo izrāvienam. Līgas atbalstītāji gan tā auro, ka man ir ļoti ātri jākāpj, ir sajūta, ka Līga ir saņēmusies pēdējam izrāvienam, un pat viens mans kļūmīgs solis ļaus mani apdzīt. Gribu vemt, nomirt un finišēt. Gandrīz vairs nav spēja pārrāpties pāri kalna gala stāvumam, bet vēl ir jāsaņemas pēdējiem soļiem līdz finišam. Viss, darīts. Arī trešais aplis pieveikts. Nieka 3 minūtes lēnāk nekā otrais aplis – 4 stundas, 9 minūtes un 58 sekundes, finiša laiks – 11:36:25. 11 sekunžu pārsvars pēdējā izrāvienā.

Burts “a” nopelnīts.

22051085_2098910073467876_6482161217361187685_o

6 lietas, ko iemācies skrienot 70km

14543769_1562269703799207_222511571396566409_o

Pieņemu, ka būsiet pamanījuši, ka skriešana nu jau kādu laiku ir mans hobijs. No palēnas čāpošanas tālajā 2010. gadā līdz šodienai ir pagājušas 6 skriešanas sezonas, un katru sezonu esmu mēģinājis celt sev latiņu un izvēlēties arvien ambiciozākus mērķus, jo atkal skriet to pašu veco labo 5km distanci vairs nav ne prieka, ne azarta.

Tā kā esmu VSK Noskrien biedrs, un ļaudis forumā bieži vien dalās ar elpu aizraujošiem skrējieniem vairāku stundu garumā pa dažnedažādiem pasaules nostūriem, tad ik pa laikam arī manī mostas piedzīvojuma gars pamēģināt vairāk. Salasījies pāris biedru rakstus par augustā notikušo Cēsis Eco Trail, sajutos kunga prātā un pieteicos Siguldas kalnu maratona 2016 70km distancei.

Līdz šim garākā distance, ko esmu skrējis, ir maratons (42km), un tiem, kas ar matemātiku ir uz Jūs – Siguldas kalnu maratonam izvēlētā distance bija par 28km vairāk, kas man tobrīd nudien nelikās būtiski. Saka, ka cilvēks vislabāk mācās no savām kļūdām, tad nu, lūk, pāris manu atziņu, ko tomēr der paturēt prātā, skrienot garākus gabalus.

1. Garāka distance prasa vairāk ekipējuma

14500348_1562262973799880_1779136519427351006_o

Parasti, dodoties distancē, man nekas vairāk kā endomondo, austiņas un labs garastāvoklis nav bijis vajadzīgs, taču šoreiz bez parastā skriešanas ekipējuma, līdzi bija arī:

  • soma ar dzeršanas sistēmu (Paldies, Anete!);
  • cimdi un jaka, ja nu pienāk nakts un paliek auksti (pienāca, palika);
  • 13 gab. enerģijas želejas (reāli izlietoju 10);
  • muskuļu sildāmā želeja (jo kaut kad tak viņa ir jāizlieto);
  • 2 magnija ampulas (krampji parasti nerauj, bet placebo efekts motivē);
  • rezerves somā pēc pirmā apļa biju sagatavojis zeķes, jaku, apakšbikses (ja nu dažādu apstākļu dēļ tās paliek slapjas).

2. 10km pa ielām nav tas pats, kas 10km pa kalniem un mežiem

Der pieminēt, ka visu laiku esmu pavadījis, bizojot pa pilsētas ielām, trotuāriem un sliktākajās reizēs saticies ar mauriņu vai bruģi. Skriet to pašu distanci pa nedaudz pauguraināku apvidu ir daudz izaicinošāk, jo:

a) visu laiku ir lieliskas iespējas apsist kāju purngalus un pakrist aiz saknēm/akmeņiem, ko ik pa laikam izmantoju;

b) lai arī Latvijā īstu kalnu neesot, tie paši pauguriņi sagādā nopietnu slodzi dažādiem muskuļiem, par kuru eksistenci ikdienā nemaz nenojaut. Tā kā neesmu īsti šosezon īsti pa kalniem dzīvojies un lielākoties visus Stirnu bukus esmu laidis garām (apsolu – labošos), tad šoreiz sagatavotā SKM trase likās murgs. Ilgi pie sevis pukstēju un ņurdēju: “Nez, kuram ģēnijam ienāca prātā pēdējos 5km iekļaut 3 slēpošanas trases?!?”. Sajūtu ziņā un slodzes ziņā, noskrienot 35km, biju vairāk izpumpējies kā pirms mēneša skrietajā SEB Tallinn Marathon. Un vēl viens aplis taču vēl priekšā.

14608800_1562301087129402_2031882826176259487_o

Sejas izteiksme pauž manu milzīgo entuziasmu par ideju skriet ultramaratonu

3. Īpašas distances prasa īpašu treniņu

Viena no lielajām gudrībām, ko iesaka trenējoties garākām distancēm, ir tā saucamie back-to-back long runs. Normālā cilvēku valodā – divas dienas pēc kārtas skrien garo treniņu, lai otrajā dienā varētu sākt sevi morāli un fiziski pieradināt pie skriešanas ar nogurušām kājām. Tā kā sestdienās bieži vien patīkamāk ir izgulēties, tad šādu treniņu manā gatavošanās plānā bija maz (ja atradīsi vienu, cepums Tev). Parasti mana skriešanas rutīna ir bijusi itin vienkārša – skrien, un, kad sāk nogurt kājas, parasti ir izskrieti 20+ km, var iet dušā un mest mieru. Šoreiz pēc 35km līdz mieram, dušai un pusdienām bija tālu. Pēc aptuveni 4:30h biju pievarējis pirmo apli un nonācis finiša zonā. Ļoti daudzi 35km distanci noskrējušie cilvēki laimīgi našķojās ar vīnogām, šokolādi, cepumiem un dzērieniem, ko organizatori bija sarūpējuši, bet man vēl puse bija priekšā.

Un tad iestājās mans pirmais lūzuma punkts. Kamēr pārkrāmēju somā želejas krājumus un centos saņemt sevi rokās, ar vienu aci cerēju, ka pēkšņi radīsies kāds iemesls, kāpēc būtu racionāli izstāties. Pagrābt sauju apelsīnu un sauju gumijlācīšu un pateikt sev, “Jāskrien tālāk!”, iespējams, bija grūtākā lieta, ko ar sevi esmu sarunājis. Neēst saldumus, neēst čipšus un nelietot alkoholiskus dzērienus uz šīs sarunas fona liekas pavisam vienkārši uzdevumi.

4.Apaviem ir nozīme

Mani jaunie Salomon godam izturēja visu, ko Siguldas kalni un lejas spēja likt priekšā

Mani jaunie Salomon godam izturēja visu, ko Siguldas kalni un lejas spēja likt priekšā

Ja skrienot ziemā un vasarā pa tam pašām Rīgas ielām nav baigā atšķirība tajā, kas tev kājās, tad šoreiz sajutos pagalam priecīgs par saviem Salomon skriešanas apaviem. Skrējiens ir galā, un visi mani nagi ir vietā, un tulznas īsti uz kājām nemana, kas man ir retums. Kad Kristaps no Salomon Latvia stāstīja par to, cik parocīga ir quick lace šņorēšanas sistēma, ar lielu skepsi uztvēru viņa ideju. Bet ātrā kurpju izkratīšana no gružiem un uzvilkšana atpakaļ šajā skrējienā bija viena no lietām, kas patiešām sagādāja prieku (daudz tādu nebija). Bet tā kā 80% skrējēju bija kārtīgas kalnu kurpes, laikam saprotu, ka arī man būtu vēlams pie tādām tikt, citādi riskēju izskatīties nenopietni.

5. Nūjas, vot tā ir štelle
Kad 30km palikuši un tev jau viss ir piegriezies, bet tu atrodi nūju

Kad 30km palikuši un tev jau viss ir piegriezies, bet tu atrodi nūju

Ja pašam liekas, ka biju visu sakrāmējis perfekti, tad skrējiena laikā guvu atziņu, ka kungiem un dāmām ar nūjām kaut kā raitāk iet uz priekšu – gan pa kalniem, gan lejām. Arī lasot cīņu biedru rakstus no tuvām un tālām sacensībām, pavīdēja nūju jautājums, ko pats laimīgi biju laidis gar ausi. Tad nu, būdams praktiskais latvietis, pirms katra lielākā kalna ar skatienu skenēju tuvāko apkārtni, lai sameklētu kādu piemērotāku koka gabalu, kas varētu atbalstīt mani cīņā ar kāpnēm. Ohh stairs, my old nemesis! Lai arī cilvēki ar nūjām pa gabalu izskatās tā dīvaini, esmu izdomājis, ja nu nākamreiz pieteikšos uz kaut ko šitik traku, no radiem un draugiem vismaz kāds Rimi nūju komplekts būs jāaizņemas.

6. Ja skrējiens plānojas 10h, paņem līdzi lampiņu

Skrējienu uzsākām 10:00, bet finišu es sasniedzu nedaudz pirms 20:00. Tāda reāla tumsa ārā sāka iestāties ap 19:00. Lai arī man līdzi bija mans uzticamais Samsungs, nebiju ar mieru riskēt, ka baterija izlādējas (jo kurš gan ticēs, ka varu noskriet 70km, ja Endomondo nebūs ieraksta).

Tā kā drošībai tomēr gribēju būt sazvanāms, ja nu ironiskā kārtā izdodas paklupt tumsā un sasisties, tad gaismu tā arī iekšā neieslēdzu. Mēģināju skriet uz čuju, ņuhu un poņu. Sanāca. Bet nākamreiz noteikti ņemšu līdzi kādu gaismas objektu (vai arī centīšos finišēt ātrāk).

Man, lūdzu, rumkolu, bet bez ledus.

Man, lūdzu, rumkolu, bet bez ledus.

Sausais atlikums. Pēc Endomondo domām esmu pieveicis 74km nedaudz zem 10h. Siguldas zelta rudeni un kalnus vēl kādu laiku negribēšu ne tuvumā redzēt. Gribētos teikt, ka nekad vairs neskriešu tik garu distanci, bet jau šobrīd niez pirkstiņi.14591610_1563380430354801_5945047591500620452_n