Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Lāčplēšu kross

16__11559

20.oktobrī Mežaparkā jau ceturto reizi patriotiskais ”Lāčplēšu kross”

Ceturto gadu pēc kārtas Mežaparka Lielajā pļavā tiks organizēts patriotiskais taku un tematisko šķēršļu skrējiens “Lāčplēšu kross”, kas šogad norisināsies 20.oktobrī. Šoreiz dalībnieki sacentīsies trijās distancēs – Bērnu krosā, Tautas krosā un Lāčplēšu krosā. Organizatori ir parūpējušies, lai abās garākajās distancēs – Tautas krosā un Lāčplēša krosā – labākie saņemtu naudas balvas. Gaidīti būs visi – gan sportisti, gan veselīga dzīvesveida mīļotāji.

Lasīt tālāk.

Cēsis Eco Trail (Jānis Kūms)

Šī gada Cēsis Eco trail man bija ceturtais pēc kārtas. Iepriekš biju skrējis visas īsās distances (15km, 32km, 42km), tāpēc šogad jau labu laiku iepriekš biju izlēmis, ka startēšu garākajā distancē. Šogad CET garā distance atgriezās pie CETa klasiskās distances garuma 76km garumā. Protams, pēc nedēļu iepriekš ļoti vāji aizvadītā Stirnubuks posma Kamparkalnā, galvā šaudījās arī domas, ka varētu vispār CETā nestartēt. Nedēļu pirms CETa ņēmu ļoti viegli, bet īpašu uzmanību pievērsu magnija un sāļu saturam organismā, lai neatkārtotu nedēļu iepriekš piedzīvoto Stirnubukā.

Galvenais mērķis CETā bija uzvarēt un noskriet distanci 6h20min-6h30min robežās, bet, tā kā pēdējā brīdī startam pieteicās Lietuvas taku skriešanas 4.numurs Modestas Bacys, kuram ITRA rangā performance index ir krietni augstāks kā man (750 vs 694), tad viens no mērķiem mainījās uz -> cīņa par uzvaru.

Starts agri no rīta (5:00), kas mani ļoti priecēja, ņemot vērā to, ka karstuma vilnis Latvijā turpinājās. Pirms starta biju izstrādājis plānu, ņemot vērā, ka visus galvenos konkurentus (M.Bacys, E.Dzalbs, K.Biktimirovs, Kumpiņš, Blūmiņš, Haritonovs) diezgan labi zināju. Plāns bija sākumā ļaut Modestam skriet prom, jo viņš vienmēr sāk diezgan ātri un agresīvi, bet pašam tikmēr turēties kopā ar Ediju, lai nebūtu jādomā par tempu un skrējiena sākums būtu maksimāli relaksēts.

Starts – Ērgļu klintis (17km) – 1:15:18

Kā plānots, tā arī notika. Modestas uzņēma tempu, kurš man bija nedaudz par ātru, līdz ar to kopā ar Ediju nedaudz iepalikām, bet aiz mums turējās man kāds nepazīstams džeks, pēc mana prāta – optimists, jo viņa ekipējums priekš tik garas distances un laikapstākļiem bija visai niecīgs (250ml pudelīte, kas arī neatbilda sacensību nolikumam). Sākums bija nedaudz smagnējs, bet pēc pāris noskrietiem kilometriem sāku justies ļoti labi un skriet plānotajā tempā ~4:00-4:10min/km. Tā kā pirms gada biju skrējis 42km distanci, tad sākums man bija ļoti labi zināms. Man par pārsteigumu apmēram pēc 15km Edijs lēnām sāka iepalikt, tāpēc nedaudz sevi sāku bremzēt, jo plāns tomēr bija skriet maksimāli ilgi kopā. Kontrolpunktā pie Ērgļu klintīm ieradāmies 39″ aiz Modestas, bet mūsu optimists no aizmugures bija pazudis, sākoties tehniskākam apvidum.

Pirmais kontrolpunkts

Pirmais kontrolpunkts

Ērgļu klintis – Žagarkalns (16km) – 1:05:50; T=2:21:08

Trases nogrieznis, kur noteikti ir jāskrien, jo kāpumu praktiski nav, un jāskrien daudz pa ceļiem. Tā kā Edijs tomēr lēnām, bet iepalika, tempu piebremzēju un apjautājos, kas par lietu. Saņēmu atbildi, ka negrib pārķert startu. Ideja laba, bet, tā kā es jutos ļoti labi, tad pieņēmu lēmumu skriet savā tempā un koncentrēties tagad uz to, lai noķertu Modestu. Pēc saņemtās informācijas trasē – viņš man ir priekšā aptuveni 1,5′ – 2′. Žagarkalna kontrolpunkts pienāca diezgan raiti, uzpildīju svaigu dzeramo ūdeni savā mīkstajā 0,5l pudelītē, lai būtu ar ko atšķaidīt uz muguras esošo 1,0l Isostar long energy drink.

IMG_3453

Žagarkalns – Amatas tilts, Skaļupes (9km) – 49:12; T=3:20:21

Posms, kuru pirms pāris nedēļām biju skrējis treniņā, līdz ar to ļoti labi zināju, ko sagaidīt. Pirmie pāris km – ne visai skrienami, šaura taciņa gar Gauju, bet pēc Rakšu ZOO drīz vien ir ceļš, pa kuru atkal jāskrien bez īpašas taupīšanās. Tā kā esmu palicis viens, tad ieeju tādā kā autopilotā (ritmā), un kilometri krājas ļoti raiti, skrienas viegli un koncentrējos uz to, ka Modestas ir tepat vien priekšā. Ieskrienot kontrolpunktā, saņemu apstiprinājumu, ka lietuvietis ir priekšā tikai kādas 30″. Uzpildu ūdeni, apelsīns, kola, arbūzs un prom.

Amatas tilts, Skaļupes – Amatas tilts, Kārļi (13km) – 1:03:13; T=4:13:34

Arī šo trases posmu esmu skrējis treniņā un apzinos, ka Modestas jānoķer līdz Zvārtes iezim, jo pēc tam ir sarežģītais Amatas upes takas posms, kur kompānija noderētu. Sajūtas saka priekšā, ka Modestas ieraudzīšu uz pļavas, jo pārsvars viņam ir ļoti niecīgs. Tā arī notiek, izskrienot uz pļavas, viņš man ir priekšā aptuveni 20-30″. Izskatās, ka viņš ir palicis nedaudz lēns, tāpēc nolemju viņu pieķert maksimāli ātri. To arī izdaru aptuveni pēc 1,5km. Te sākas pārsteigums, nav trases marķējuma, Modestas zvana orgiem un saka, ka marķējums nolasīts un skries pēc GPS, kā arī atmiņas. Labi, ka šo posmu esmu skrējis un man ir skaidrs, kur jāskrien, bet protams, ka pārliecības īsti nav. Sākumā bija plāns, noķerot Modestu, uzreiz arī no viņa atrauties, bet šis pavērsiens, ka marķējums ir nolasīts, liek man plānu pamainīt, un nolemju skriet aiz Modestas, un no viņa “aiziet” noskrējienā uz Rakšiem. Ja godīgi, tad šis Amatas upes takas posms ir reāli briesmīgs gan fiziski, gan tehniski, gan mentāli. Šaura, aizaugusi taciņa ar saknēm un bebru alām, tas nekas, ka salīdzinoši līdzena. Maratons noskriets bez problēmām un vēl drusku, pienāk 50km uz mana Suunto Spartan ultra, un sāk piezagties arī diezgan liels vājums. Hm, to es nebiju plānojis, līdz ar to sāku vairāk domāt par šķidruma un enerģijas uzņemšanu. Patīkami, ka kāpumā pirms kontrolpunkta bija sapulcējušies atbalstītāji un uzmundrināja, doma bija tikai viena – pēc iespējas ātrāk tikt prom no Amatas upes takas, jo nespēju to vairs izturēt. Labi, ka man tomēr ir kompanjons, kurš liekas, ka ir atguvis spēkus un paliek ātrāks par mani. Velns, vēl pēc kontrolpunkta ir pāris kilometri pa sasodīto Amatas upes taku! Kontrolpunktā uzturos nedaudz ilgāk kā Modestas, paēdu arbūzu un apelsīnu, uzpildu ūdeni un aizskrienu no kontrolpunkta praktiski 1′ vēlāk, cerot, ka tas atmaksāsies vēlāk.

IMG_3455

Amatas tilts (Kārļi) – Ozolkalns (15km) – 1:29:50; T=5:43:24

Trases nogrieznis, kurš izšķīra sacensības. Pēc kontrolpunta nespēju saņemties, lai skrietu normālā ātrumā, jo emocionāli Amatas upes taka mani bija pieveikusi. Sevi motivēju ar domu, ka drīz būs normāls ceļš, un varēs skriet nevis skatīties visu laiku, kur liec kāju. Izvelkos cauri atlikušajiem 3km pa Amatas upes krastu, zīmīgi, ka uz taciņas redzu beigtu vāveri un tajā brīdī domāju, ka jūtos tieši tā! Pagriezienā pēc Melturu kroga uz ceļa ieraugu sev priekšā Modestu, hm, tad jau arī viņš nav bijis īpaši ātrs šajā posmā. Secinu, ka viņš man priekšā ir mazāk par 1′. Tātad spēle sāksies atkal no jauna?!? Ha! Kurš Tev to deva, jo pirms ceļa sasniegšanas vēl jāskrien gandrīz 2km pa nenormālo s*du – vecu meža treilēšanas ceļu, kur nātres un zāle līdz viduklim, kā arī risas līdz celim. Šeit es tieku piebeigts un nu mana motivācija ir tikt līdz finišam, jo atlikuši vien nieka 20km. Karstums pieņemas spēkā un skriet paliek aizvien grūtāk, nākošais pārsteigums mani sagaida brīdī, kad izvelkos no meža uz lielā ceļa, pagrieziena bultiņa it kā ir, bet tā slīpi sagāzta un marķējuma nav ne uz vienu, ne otru pusi. Cenšos atcerēties, kur īsti šeit jāskrien, jo šis ir posms, kurš iepriekšējos gados bija citāds. Atmiņa saka, ka pa labi, bet varbūt arī tā slīpi iekšā nepļautajā pļavā tā kā rāda bultiņa?! Uz mirkli reāli apjūku, pieņemu lēmumu skriet pa labi. Skrienu, bet marķējuma nav. Sasodīts! Ā, te nu tas ir – marķējums ir sapļauts un atrodas grāvī, jo nesen ir grāvmalas ir izpļautas. Vienkārši fantastiska!Bet nu es vismaz zinu, ka līdz finišam vairs nav palicis nekas sarežģīts, izņemot to, ka distances pēdējos kilometros ir kādi 600m jāpaceļ pa Cēsu pampakiem! Reāli līdz Ozolkalnam velkos, it kā ceļš praktiski visu laiku, bet nespēju skriet ātrāk par 4:30min/km. Domu par Modestas noķeršanu esmu atmetis un īstenībā sāku skatīties uz aizmuguri, jo nav ne mazākās nojausmas, cik tālu ir kāds konkurents aizmugurē. Lai nonāktu Ozolkalna kontrolpunktā, sākumā ir jāpaceļ Vāļu kalns, tad jānoskrien lejā un tad augšā Ozolkalnā. Īstenībā kāpumos ir vieglāk nekā pa līdzeno, jo solis uz augšu ir diezgan raits. Kontrolpunktā uzzinu, ka Modestas ir priekšā kādas 5-7′, bet tuvākais sekotājs iepriekšējā kontrolpunktā esot bijis kādas 35′ aiz manis. Skaidrs, īsti cīņa par uzvaru vairs nebūs, bet otrā vieta finišā būs stabili!

Ozolkalns – Rožu laukums, finišs (8km) – 52:08; T=6:35:33

Zinu, ka šie pēdējie km būs smagi, jo lielākoties distance ir ar reljefu, neskatoties uz to, ka finišu var praktiski ar roku aizsniegt! Nekādu pārsteigumu šajā posmā īsti nav, izņemot to, ka sāk mesties krampis labā ikra muskulī, bet sāls man ir beidzies, līdz ar to jāskrien nedaudz saudzīgāk. Patīkami skriet, kad zini, ka tiksi līdz finišam un apzinies arī to, ka tas nebija nemaz tik grūti. Vienīgi tāda vilšanās sajūta ir par to, ka finišā skrienot Tevi praktiski neviens nesagaida, jo visas īsās distances startēja pirms 35′ un pat komentētājs Tevi pamana tikai tad, kad jau esi finišējis un dzer ūdeni.. Nu nav tās patīkamās taku skriešanas finiša sajūtas, kā ārzemēs, kur finiša atmosfēra ir viena no balvām par pieveikto distanci!

Finišā esmu gandrīz par 8′ lēnāks kā Modestas, īpaši par to nebēdāju, jo ar viņu rēķinājos, kā potenciālo uzvarētāju, līdz ar to esmu finišējis atbilstoši ITRA spēka rangam, praktiski izpildot nosprausto laika mērķi. Sajūtas pēc finiša arī ir krietni labākas kā pēc savas pirmās ultras vai līdzīgi pieveiktas distances kādā no rogainingiem, tātad esmu palicis piemērotāks garajām distancēm! Pozitīvais ir arī tas, ka jutos ļoti spēcīgs distances pirmajā pusē un praktiski 50km noskrēju bez jebkādām problēmām. Nezinu gan, vai es nākošgad atgriezīšos Cēsīs, lai skrietu garo distanci (vai jebkuru citu), jo sacensību organizācijai šis tas pietrūkst. Visi rezultāti šeit.

Nākošais lielais piedzīvojums ir plānots septembra vidū Skotijā, kur skriešu Pasaules čempionātu skyrunning Ring of Steall Skyrace!

#inov8 #inov8latvija #osveikals #suuntolatvia #isostarlatvia #arsauskislv #cepcompression #cēsisecotrail #stirnubuks

Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

E101_bezgalīgs stāsts, tas ir bezgalīgs stāsts (Dace Linde)

Sākums šim piedzīvojumam – lauzta labā potīte Bezengos, Kaukāzā, Krievijā 2017. gada augustā. Tad 5 nedēļas ģipsī un visnotaļ interesants rehabilitācijas process, mēģinot atgūt potītei kaut cik sakarīgu kustību amplitūdu. Tas nenotiek ātri. Ja ģipsi noņēma 3. oktobrī, tad pirmos 2 km uz tredmila noskrēju tikai 23. oktobrī. Bet tas netraucē būvēt plānus. Maza reference uz rehabilitācijas procesa piezīmēm no 30.-31.10.2017.

30.10.2017.

[..] Vakarā spams no Sanitas Gobas – rīt sākas pieteikšanās Eireg Ultra trailam uz 2018. gada jūliju. Cik jāskrien? Mazāk nekā līdz Valmierai pa horizontāli, bet, ja pieskaita augstuma metrus, tad sanāk arī līdz Valmierai. Kaut kā pēdas kņud, pirksti trīc…

Kas zin, kā tas viss rīt beigsies…

31.10.2017.

Uzķeros uz provokatīvās reklāmas par Eigera Ultru un plkst.10:59 jau sēžu kaujas gatavībā uz reģistrāciju. Sasssodīc! Man to vajag?! Jā, bet tur smuki! Bet būs sasodīti grūts 101 km! Nu bet kalni… Ok, te nu esmu, mēģinu piereģistrēties. Reģistrējies skaities tad, kad samaksāts. Spiežu pogu „pay” un viss nokaras. Gaidu, spiežu, gaidu, spiežu. Hmm, laikam nav lemts. Varbūt tā arī labāk. Tagad nav laika čakarēties, paredzēts viens skype-meeting. Pēc tam nočekošu, vai ir vēl kas darāms E101 sakarā.

Pēc mītiņa skatos meilu – ir kaut kāda ziņa no kantora, kas šim pasākumam mēģināja nodrošināt apmaksas sistēmu un negaidīja tādu tautas interesi, ka uz 500 vietām būs 1200 gribētāju jau pirmajā stundā. Man ir nosūtīts links, caur kuru varu atjaunot savu statusu no brīža, kad sistēma uzkārās, un samaksāt.

Pēcpusdienā redzu savu vārdu sarakstos. Nu tad tā, atkal esmu ieberzusies. Būs jāsāk trenēties. Uz šīs spārnotās nots vakarā dodos paskriet piecīti (pusotru reizi).

Sanitas sarakstos nav, viņai sanāca vēl garāks pasākuma pieteikšanās apburtais loks nekā man, bet pēc 2 dienām arī viņai izdodas iespraukties sarakstā. Forši – būsim divas dāmas no LV un viens čalis, kuru pagaidām vēl nepazīstu.

Nu, Eiger, gaidi ciemos! Vispirms paskraidīšu apkārt kādas stundas 20, paskatīšos, kur labāk kāpt, un tad jau… kas zin!

Pavasaris’2018

Pamazām tiek sakrāti kilometri. Neteikšu cik, jo tas ir apkaunojoši maz, ja grib sagatavoties ultrai.

Loģistika turp – nopērku lidojumu turp uz Cīrihi dienā pirms skrējiena, Sanita arī lidos no Latvijas uz Cīrihi, tad ar auto līdz starta vietai, iečekoties hostelī, kas nobukots jau ui, cik laicīgi (paldies Sanitai).

Loģistika atpakaļ – Ryanair no Bergamo. Posms Eigers-Bergamo vēl miglā (mākonī?) tīts, atstāju vietu pēdējā brīža improvizācijai.

Marta beigās aizbraucu patrekingot pāri visai Maljorkai, to tad arī uzskatīsim par lielāko ķeksīti E101 treniņu procesā.

Maijā noskrienu Rīgas Lattelecom maratonu uz 3:50. Nothing special, bet ņemot vērā treniņu biežumu un kilometrāžu, nelielas veselības šaizītes (lauztā potīte te neskaitās, tā sevi liek manīt tikai pa retam), baigo psiholoģisko bedri no kreņķiem – tad rezultāts nav nemaz tik slikts.

Pa vidu vēl pāris xrace, kur jūtos nu tā – viduvēji. Brīnumus no sevis negaidu un nesagaidu, bet galīgi arī neizgāžos.

Jūnijā na haļavu dabūto Stirnu buka dalību izmantoju pieveicot 29km pa Piebalgas pampakiem. Jaunie Inov-8 man samoka mazo pirkstiņu, bet pati vainīga – vajag taču nagus nogriezt pirms skrējiena. Nu, it kā es to nezinātu! Bet gadās feileri.

Dārza darbi pacietības treniņam, tik pieķeru sevi pie fakta, ka pacietības man arvien mazāk, fiksāk apnīk, fiksāk sāku besīties. Mjā…

Bedre nepāriet, Eigers tuvojas. Redzēs, vai kalnu gaiss un ekstra slodze spēs mani sapurināt. Pieķeru sevi pie domas – nu kas man lika pieteikties? Es tiešām gribu 26h challange? Nezinu, šobrīd nezinu. Bet, kā sacīt „nauda dūta, jāēd”, tad nu pamazām revidēju ekipējumu un taisos braukt paskraidīt pa Eigera pakāji. Nogriezīšu nagus un skriešu tajos pašos Inov8, citos treniņos bija ok.

01.07.2018., svētdiena

Sanita atsūta bildi no trases 80. kilometra – skats uz Eigera Z sienu no sava treniņa. Noziņo, ka tur 31 grāds, mums Latvijā tikai 13. Pēc brīža zvana un saka – nezin, ko darīt. Esot samežģījusi potīti, sāp. Skriet E101? Vai pārreģistrēties uz 51? Vai pārcelt uz nākamo gadu? Tā kā pēc 6 nedēļām viņai plānos UTMB, tad lēmums visnotaļ sensitīvs. Sportiskie draugi zina, ka no manis baigo līdzjūtību fizisku sāpju un traumu gadījumā nevar sagaidīt. Tikai uzjautāju – vai sapampusi kāja, vai var paiet, un vispār – vēl 2 nedēļas, varbūt aties, ja traki nenoslogos. Varu iedot kompresijas zeķīti. Nevaru ielīst iekšā otram, tik zinu, ka, ja ir sabūvēti tādi plāni kā Sanitai un ieguldīts tik daudz treniņprocesā, kā viņa dara dažus pēdējos gadus, tad atteikšanās var būt nenormāli smags moments. Pēc balss izklausās tik moža, ka saku – man šķiet, ka varēsi pieveikt visu. Ja ne nolidot, tad pieveikt kontrollaikā. Kaut vai reizē ar mani. Es bez ambīcijām – gribu izbaudīt skatu un dabūt finišētāja akmeni kaklā.

Sazināmies pēc 2 dienām. Sanita piedalās, ies uz visu simtnieku. Juhuu! Latvijas meitenēs ir spēks!

Jūlija sākums

Darbā biki daudz darba, biki stresiņš, biki netieku galā ar savu depresņaku, veselība klibo – lēkā temperatūra, slikti guļu, pavasarī izrakstīto miega šaibu deva beidzas. Tā – te nu esmu – netrenējusies, ar sliktu pašsajūtu, sliktu miegu, sagurusi un dusmīga un taisos pieveikt 101km pa horizontāli un 6.5km pa vertikāli. Ar piespiešanos saplānoju savu maršrutu pēc Eigera. Pēc skrējiena vienu nakti palikšu pie Sanitas, pēc tam ar busu uz Milānu, B&B pie Bergamo un tad Ryanair uz Rīgu. Un 5 dienu piedzīvojums būs galā.

Lai komplekts būtu pilnīgs, organisms dienu pirms izbraukšanas piesaka sieviešu dienas. Bingo! Tā vēl trūka, ka 2 dienas pirms starta vienkārši mirstu nost, gribu tikai saritināties čokuriņā un mačā varēšu atkal eksperimentēt ar sieviešu ekipējumu. Aaaaassshhhh!

13.07.2018., piektdiena

Tieši tā – piektdiena, 13. datums un jālido. Aizslauku mistikas domas malā un esmu lidostā ļoti savlaicīgi. Bet īstajā brīdī, lai pastāvētu blakus rindā ar Porziņģi un viņa svītu. Tad jau diena būs forša!

Sagaidu Sanitu, kura ir nedēļu dzīvojusies pa Latviju, kopā lidojam uz Cīrihi, tad ar Sanitas auto uz Weggis, kur viņa dzīvo. Maza pauze un tad tālāk uz starta vietu Grindenwaldi – pilsēta slavenās Eigera ziemeļu sienas pakājē un E101 skrējiena centrā. Hostelis ir 600m attālumā no starta. Ideāli!

Šis skats mani sagaida pēc skrējiena - no Sanitas mitekļa loga. Ideāli!

Šis skats mani sagaida pēc skrējiena – no Sanitas mitekļa loga. Ideāli!

Izņemam numurus, uztaisām pāris bildes „pirms”. Sākas 13. datuma šaizes – Sanita saprot, ka aizmirsusi mājā vienu kedu pāri, ar kurām taisījās skriet; ka līdzi ir otrs pāris, kuram, savukārt, aizmirsa paņemt pēdiņas. Fiksais risinājums – nopērk rezerves pēdiņas.

Pirms. Eigers man aiz muguras mazliet maskējas.

Pirms. Eigers man aiz muguras mazliet maskējas.

 Vajag paēst, jau ap plkst.19. Visi ēstūži pilni, tā ka paliekam pie organizatoru telts un viņu pasta party varianta. Tikai paņemam nevis makaronus, bet maizi ar sieru (garšīgi, bet varbūt ne pati labākā izvēle, pasmagi kuņģītim).

Hostelī esam istabā 4 – mēs abas, viens Sanitas paziņa no Šveices un viens vācietis. Pēdējais gan prot krist uz nerviem, tāds plātīzera tips. Labi, ka nav daudz laika komunicēt, jāsakravā somas un gulēt. Jāceļas plkst.2:30, jo plkst.4:00 jau starts.

Somu krāmēju un pārkrāmēju vairākas reizes (kā parasti, kapačojos ilgi), salieku pusceļa maisā rezerves kedas, tīru drēbju kārtu, mitrās salvetes un pat mazo dvielīti – ja laiks atļaus, es čammāšos un pārvilkšu svaigu kārtu. Tā kā mans mērķis ir vienkārši ar baudu finišēt, es varbūt šādas ērtības varu atļauties pat īsajā – 100km gonkā.

Starta pakā ir iedots arī neliels time table. Kad pētīju gonku, mājas lapā neatradu tādu foršu time table, tikai KP nosaukumus un laikus, kad punktu slēdz. Un viss. Nosūtīju orgiem piemēru, ka redz’ – UTMB piedāvā foršu tabulu ar distanci metriem augšup, lejup, un tikai tad KP slēgšanas laiku. Man atbild – mājas lapā ir, un atsūta linku uz to pašu minimālo sākotnējo tabulu. Eh, pati pētīju karti + augstumu grafiku un mēģināju samērīt un uzģenerēt sev ērtu time table. Kaut kas aptuvens sanāca, tak jau labāk kā nekas. Vai nu bija tur mans pirksts vai nē, bet starta pakā saņemu organizatoru sagatavotu tabuliņu ar gandrīz visu vēlamo info. Vienīgi kolonnā „hohe +” ir summārais augstums no sākuma, nevis no KP uz nākamo, tas pats uz leju, tas pats ar distanci. Nu nekas, būs mazliet jāparēķina līdzi, būs ko darīt. „Ielaminēju” tabulu ar līdzpaņemto caurspīdīgo lentu un pielīmēju pie numura.

kombinētā tabula

kombinētā tabula

 (Baltās kolonnas orgu piedāvātie cipari, pelēkās – mans papildus aprēķins excelī jau pēc mača, lai saprastu, kas īsti tas bija, kāpēc kontrolpūķis mani tomēr gribēja noķert)

14.07.2018., sestdiena, E101 vai E~85?

Guļu štruntīgi (4 stundas), bet tas jau man šogad ir standarts, pamostos pirms modinātāja, kas uzlikts uz plkst.2:30. Hostelis piedāvā brokastīs maizi ar sieru un gaļiņu, bet izvēlos savu aplejamo auzu putru. Drošāk. Un vispār – trijos naktī štopēt iekšā maizes negribu. Sanita gan paēd maizītes, kas varbūt arī izrādījās izšķiroši.

Pirms starta nododam savus mantu maisus, uz kuriem ir uzlīme ar dalībnieka numuru, vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu!!! Kā ar GDPR?

tūlīt būs!!!

tūlīt būs!!!

pirsmsstarta drudzītis

pirsmsstarta drudzītis

Neliels starta drudzītis un plkst.4:00 tiekam distancē. Vēl vajag lukturīšus. Sajūtu ziņā šis starts, protams, atpaliek no UTMB pompozā starta, te viss tā piezemētāk.

Nu tad – aiziet!

1.posms, Gross Scheidegg, 8.3km, +1055m/-126m, kontrollaiks plkst.7:00

Sākums uzreiz ir pret kalnu, pirmie km cauri pilsētai pa asfaltu, ielu apgaismojuma pavadībā. Pēc pāris km sākas sastrēgums, jo ceļš ieved mežā un pāriet jau zemes takā. Sākas štoperi, gaidīšana, bet nav tik traki un besīgi, kustamies. Bet pa priekšu iet viens japānis, kurš brīžam uzvedas tā neorganizēti – tad nevajadzīgi liek lēnāku soli, tad atkal fiksi patipina, tad grib apstāties pabildēt un tad vispār ņem un palaiž pukšķi tieši man sejā. Cūka gatavais! Drīz taka iziet no meža, kļūst platāka, varu šo dīvainīti apdzīt.

Pa ceļam apēdu pusi želejas.

Kaut kāds jauns organisma gļuks – niez ceļgals. Tā ka nevar paskriet nepakasot. Stiepju roku, mēģinu pakasīt tāpat tempā – nestājoties. Kas šis tagad par jaunumu?!

Šajā posmā pāris reizes samaināmies ar Sanitu, bet skrienam katra par sevi. Negribu viņu sabremzēt ar savu beztreniņu ātrumu. Kad esam izgājuši no meža, redzu viņu kaut kur 100m priekšā. Pēc brītiņa jau klāt kontrolpunkts. Esmu šo nogājusi kaut kur zem 2h, kontrollaiks ir 3h. Ar šādu aprēķinu kļūstu optimistiska, jo šķiet, ka kontrolpūķa jautājums man nebūs aktuāls, ja šādi iet.

Piefiksēju, ka time table, kas pielīmēts numura otrā pusē, nemaz tik labi negrib tur turēties un pārvietoju somas mazajā kabatiņā, lai visu laiku pa rokai.

2.posms, Bort, 9.1km +275m/-672m, k-laiks plkst.8:30

Kontrolpunktā tusiņš, bet es nestājos, man ūdens pietiek, ēst negribas un ir pašai savs, skrienu tālāk. Beidzot var sākt skriet, ceļš uz leju. Sanitai pauzīte, viņai ir tikai divas 0.5l pudeles. Priekšrocība – mazāk ko nest, bet mīnuss – katrreiz tomēr jāstājas.

Varu uzskriet, varu apdzīt, ko arī daru. Pašlaik smuki ripo, par spīti tam, ka galva mazliet sāp un dun, un laikam tomēr „no kuģa uz balli” manam rumpim nepatīk. Pakausi spiež skrūvspīlēs.

pa ceļam

pa ceļam

Ir brīžam jāpakāpj, bet tomēr liela daļa ceļa iet uz leju, vietām pa šauru, stāvu asfaltu uz leju, tā ka ir jābremzē, lai neizslīdētu no trases. Lai mazāk bailes no izslīdēšanas, mazliet uzdziedu. Tas palīdz – jāatceras vārdi, aizmirstas, ka ir bail nokrist. Un arī citi skrējēji paiet malā, kad šāds traks elements nesas lejā no kalna.

Jāskrien garām kādai vagoniņa stacijai, bet tur ļoti uzrunājošs uzraksts, ka esot arī WC, to arī izmantoju. Kam tad negribas ērtības? Gan man, gan pērējiem skrējējiem – pat tā, ka pēcāk izveidojas rinda. Šī ir pauze un lietus jakas pauze (sāk smidzināt tāds smalks, biezs lietutiņš, kas veļas no mākoņa). Kamēr čammājos, man garām paskrien Sanita, tik kaut ko nobubina, ka pavisam nejūtas labi, ka kaut kas ar kuņģi nav kārtībā. Drīz jau otrais kontrolpunkts (man joprojām vairāk kā stundas rezerve), kur redzu viņu iejukušu pūlī, sniedzoties pēc ūdens. Man sistēmā vēl daudz dzeramā, ēst negribu (kļūda!!!), dodos tālāk. Vairs Sanitu arī neredzēju.

3.posms, First, 5.5km, +674m/-95m, k-laiks plkst.10:00

Sākas. Atkal. Jākāpj. Nu jau mani sāk apdzīt. Paliek baigi smagi, galva dun, kāpjas dikti lēni. Tālumā augšā var samanīt klinti, ap kuru apvijas bleķa konstrukcija – tā takas daļa, ko redzēju smukajos klipiņos. Kāpju, stājos, paelpoju, kāpju, laižu garām daudzus. Bet „neviens kalns nav nepārejams” un esmu augšā. Vēl joprojām ir kāda pusotra stundiņa rezervē no kontrollaika. Pašlaik pieveikti ~23km un ap 2km augstuma metru. Beidzot kaut ko iečibinu no gardumu galda – čipši rullē, kāds siera gabaliņš, apelsīns, cola. Pa ceļam esmu piebeigusi pirmo želeju. Tikai pirmo. Bet tajā brīdī vēl nepiedomāju, ka īstenībā tas arī pie vainas nespēkam – nepiedomāju pie ēšanas. Savus batoniņus turpinu stiept līdzi, bet nevienu neesmu pat atplēsusi, pat ne kumosiņu. Liekas – nu tak, tikai pusmaratons pieveikts, ko tur daudz ēst, bet distancē jau pavadītas apmēram 4.5h.

Labajā malā laipiņa tiem, kam viss piegriezies pēc šī kāpiena.

Labajā malā laipiņa tiem, kam viss piegriezies pēc šī kāpiena.

 4.posms, Feld, 6km, +326m/-307m, k-laiks plkst.11:45

Izskatās, ka šis būs tāds vieglais posms. Skrējiens uz leju pa platu taku, var izvērsties. Distancē parādās 51km skrējēji – viņiem starts tikai plkst.7:00, bet par 9km cilpu mazāk. Tagad sāk iet garām pirmie, tie, kas zemu lido. Par laimi – vietas pietiek, lai skrien. Uznāk otra smalkā lietus šturme, atkal vajag jaciņu. Tad atkal saule un pie skaistajiem ezeriem jaka atkal jāpako nost, jo sākas solītie 300 metri uz augšu. Taka šaura, tagad tie 51km skrējēji sāk traucēt. Mēs viņiem, viņi mums. Cenšos saklausīt steidzīgos soļus no mugurpuses un dot ceļu. Vēl esmu pieklājīga. Bet ar katru nākamo tas sāk palikt kaitinošāk. Es, galu galā, arī samaksāju teju 2 CHF par 1 km, man arī pienākas vieta uz takas. Dažiem nākas iepauzēt aiz manis, jo speciāli nost no takas nelecu. Lai gaida savu apdzīšanas iespēju.

pa skaisto

pa skaisto

mmmmm

mmmmm

kontrolpunkts fermā

kontrolpunkts fermā

Kontrolpunkts govju fermā. Esam izkonkurējuši ragulopus. Apsēsties var uz siena ķīpām. Pusdienu piedāvājumā parādās buljons. Lieliski! Buljons, čipši, kāds cepumiņš un apelsīns. Dzeršanas sistēmā ūdens vēl gana, vēl nevelku ārā papildināšanai. WC pauzīte pa zolīdo un aidā nākamajā posmā.

5.posms, Faulhorn, 4.9km, +661m/-156m, k-laiks plkst.13:15

Mirstamais posms. Sākumā ir mazliet tie metri uz leju, bet tad sākas stampāšana pampakā, kuru tu visu laiku redzi. Tik nobubinu pie sevis, ka šis ir what we paid for. Redzi karavānu pirms sevis, aiz sevis. Nu jau ir daudz 51km distances skrējēju/gājēju. Mani apdzen visi, es teju nevienu. Riktīgi grūti. Stājos paelpot, padzerties, kādā momentā pat atstutēju dibuā pret akmeni. Nav sportiski, zinu. Bet nomirt kāpjot kalnā arī nav vērts. Te mans handikaps pret kontrollaiku sāk izzust un paliek pāri kaut kas ap 1h.

Kāpjam, kāpjam. Nemitīgi redzi tos 500augstuma metrus, kas jāuzkāpj. Un pa taku vijas nemitīga dalībnieku straumīte.

Kāpjam, kāpjam. Nemitīgi redzi tos 500augstuma metrus, kas jāuzkāpj. Un pa taku vijas nemitīga dalībnieku straumīte.

 Augšā beidzot ieleju sistēmā ūdeni, bet pulveri klāt neberu, lai ir tāds ļoti šķidrs padzēriens. Čipši, cola, apelsīns un eju tālāk.

Šobrīd pieveikti 33.8km un teju 3km augstuma metru.

6.posms, Schynige Platte, 12.2km, +224m/-1161m, k-laiks plkst.15:30

Sākums vēl mazliet uz augšu, bet tad jau pārsvarā uz leju. Taka mainīga, te plata, te šaurāka, daži sniega lauki, daži tūristi nāk pretī. Šis sāk likties kaut kāds „bezgalīgs stāsts, tas ir bezgalīgs stāsts”, galvā sāk skanēt Prāta vētras jaunais albums (gatavojos koncerttūrei, mašīnā klausoties esmu šo to samācījusies). Kaitinoši ilgs. Nu jā – skaisti, bet ilgi. Te sāka likties, ka tie Šveices kilometri ir ar kaut kādu koeficientu. Cenas viņiem ar konkrētu koeficientu, salīdzinot ar mūsējām, un kilometri arī.

Daži sniega lauki.

Daži sniega lauki.

Pāris km pirms kontrolpunkta vēl liek pacīnīties un atstrādāt otros 100 augstuma metrus. Nav viegli. Un tad jau noskrējiens pa platu grantinieku līdz KP.

Skaisto skatu taka.

Skaisto skatu taka.

Te mazliet pačammājos, iepildot mazajā pudelē orgu piedāvāto energy drink, novelku kedas izkratīt akmeņus, noskaloju pie ūdens tovera sviedrus un putekļus, sajūta uzreiz labāka. Hehee- sajutāt? Jau sākas! Atrodu iemeslus iepauzēt! Tā, varu turpināt. Nākamais KP sola manu pusceļa maisu. Laika rezerve – ir kaut kas ap 1h15 min.

7.posms, Burglauenen, pusceļš, 7.1km, +104m/-1029m, k-laiks plkst.17:45

(bildes izbeidzās, laiks izzūd)

Pārsvarā uz leju, ilgi, atkal bezgalīgs stāsts pa galvu maisās. Neko daudz neatceros no šīs daļas, tik ceļš uz leju. Kājas sāk pagurt, bet mierina doma, ka drīz būs iespēja uzdāvināt sev kāroto pauzīti.

Ieskrienot kontrolpunktā, kāds čalis emocionāli mikrofonā bļaustās, piesakot katru, kas ieskrien. Tieku pie teksta „arriving Linde Deis from Riga, Latvia”. Nu ja jau Deis, tad Deis, lai būtu.

Nu te es nočammājos >30min, ja godīgi – ap 45min. Zinu, nesportiski. Bet biju sev to apsolījusi un nedrīkst savu rumpi piečakarēt. Kājām tiek neliels spa zem dārza šļūtenes, sviedrus zem topiņa noslauku ar mitrajām salvetēm un nolienu ēkas stūrītī pārvilkt visas drēbes līdz pat apenēm. Sieviešu ekipējuma upgrade, lai justos tīrāk un ērtāk. Un ir sajūta, ka gonka sākas no jauna.

Ekstra, bez kuras varbūt varēju iztikt – 5 min masāža kāju ikriem profesionālas masieres izpildījumā uz masāžas galda. Zinu, ka seko liels kāpums, ikriem mazliet atslodzīte par ļaunu nenāks.

Kedas atstāju tās pašas, tik aplīmēju jūtīgās vietas ar 3 compeed plāksteriem. Želejas un batoniņi – es tikpat kā neko neesmu apēdusi no saviem krājumiem – tikai 2 želejas, līdz ar to papildinājumam tikpat daudz arī piesviežu klāt no mantu maisa un viss.

Tā – projekts „lietus jaka”. Ņemt lielo goretex jaciņu? Lieks svars, ja nelīst. Varbūt nelīs? Pašlaik neizskatās tik traki, vismaz ne te, lejā pilsētā. Ņemšu vieglo, dzelteno jaciņu. Kļūda, ai kāda kļūda!!!

Esmu notusējusi tās pašas 45min, laika rezerve sadilusi līdz 30min, bet vajadzētu pietikt. Dodos.

8.posms, Wengen, 8.8km, +708m/-233m, k-laiks plkst.20:00

Kaut kāds prāta nogurums man lika sarēķināt, ka šis posms būs tikai 7km, tāpēc likās, ka kontrollaika handikaps, kas sarucis līdz 30min vēl ir ļoti pietiekams. Startēju nedaudz pēc plkst.17:00 un likās, ka teju 3h priekš 7km ir vairāk nekā pietiekami. Sāku savu ceļu, kas uzreiz pēc pilsētas sāk vīties kalnā. Sākumā pa asfaltētu pusotra auto platuma ceļu, liekas – kādus pāris km. Te mani panāk anglis vārdā Alistairs. Mazliet parunājam un viņš aizčāpo ātrākā solī nekā es. Nosakām – see you later un ejam katrs savā tempā.

Mākoņi savelkas arvien biezāki, sāk pilināt, arvien biezāk pilināt. Sāk ducināt. Izvelku savu dzelteno jaciņu, kas sākumā mazliet lietu vēl aiztur, bet pēc laiciņa, kad lietus jau sāk gāzt tā konkrēti, saprotu, ka esmu izdarījusi nepareizo izvēli. Kā šobrīd goretex būtu lieti noderējis. Nu neko, kustos un auksti vēl nav, kaut esmu slapja līdz pēdējai vīlītei. Kāpju, kāpju pa meža taku. Ieraugu kalnu-meža namiņu, pie kura sēž tas pats Alistairs un viens vācietis zaļā jakā. Piesēžu pie viņiem. Drīz mūsu kompānijai pievienojas vēl viens vācietis Dieters. Es izvelku savas „bumbiņbikses”- garās vēju aizturošās bikses, ko uzvelku virs šortiņiem. Kļūst mazliet omulīgāk. Izskatās, ka lietus beigas nesagaidīt, 10 minūtes notērētas, bet nav jēgas te sēdēt, jākāpj tālāk.

Pirmais aiziet Dieters, tad es, drīz seko pārējie 2, kas mani pēc brītiņa jau apdzen. Kādā brīdī pa taku pretī nāk viens no orgiem un saka, ka gonka esot apturēta, nezin vai ļaus turpināt. Mēs varam iet tālāk līdz pilsētai Wengen un tad saņemt nākamos norādījumus. Cik ilgi līdz Wengen? Viņš saka – 35min. Labi, tad uz plkst.19:00 būšu kontrolpunktā! Puiši iet ātrāk, es savā tempā nopakaļ. Līst, gāž, ducina. Taka izvijas laukā no meža, un pēc 35min tiešām ieraugu kādu mājeli, kur tusē daži dalībnieki un vietējie. Man piedāvā kafiju. Dzeru kafiju, ieslēdzu telefonu, sazvanos ar Sanitu, izrādās – viņa izstājusies un saka, ja vajag mani kaut kur savākt, varot atbraukt pakaļ. Saku – nē, mums vēl ļauj iet tālāk, es turpinu. Tad iedomājos vietējiem paprasīt – kas šī par vietu, Wengen vajadzētu būt lielākam punktam. Viņi saka – nē Wengen vēl 4km tālāk! Pag, kā 4km?! 35min jau pagāja, jābūt klāt, kādi 4km?! Jā 4km. Man ir 50min līdz kontrollaikam. Ārprāc! Un es te čillā dzeru kafiju! Krūze malā. Paskatos time table un saprotu, ka esmu pārskatījusies un posms ir 9 nevis 7km, kā visu laiku paturēju prātā. Aplauziens! Lai nenosaltu – iepakojos survival blanketā. Esmu sapakojusies kā sīpols, kārtām – slapja veļa, slapja maika, survivals, soma, pa virsu slapja jaka. Bikses slapjas līdz pēdējai vīlei. Šobrīd saprotu, kā jūtas bērns slapjā pamperī. Nav forši, bet nav laika iedziļināties vieglās, slapjās neērtībās. Iešauju šotiņu un piespiežu sevi iesākt skriet. Ceļš uz leju, varu skriet. Survivals čaukst uz katra soļa, izskatos komiski, bet skrienu. Paskrienu garām savai puskalna mājas kompānijai – Alistair, Dieter un Jens (čalis zaļajā jakā). Tik uzsaucu viņiem – jums kontrollaiks neuztrauc? Viņi saskatās, parausta plecus, es paskrienu garām. Mani uztrauc. Pilsētu var redzēt, bet vēl jāskrien cauri, kas zin, cik tālu. Laiks izsīkst. Tomēr 10min pirms posma slēgšanas esmu klāt. Puiši ierodas 5min pirms k-laika beigām. Man orgi sāk stāstīt kaut ko par gaisa vagoniņu, kas tiek piedāvāts nākamā kāpuma vietā, ka varbūt tālāk distancē laidīs, varbūt nē, bet to man pateiks tikai augšā. Med-dāma noskatās, ka esmu izmantojusi savu survival blanketu un iesviež man somā jaunu rezervi. Paldies! Man somā sausas drēbes, bet taupu tās brīdim „pēc tam” – nav vēl saprotams, kas būs gonkas piedāvājumā, kad nonākšu augšā. Pie vagoniņa visi satiekamies – es un 3 džentelmeņi. Esam pēdējie, kas te paspēj ierasties.

9.posms, Männlichen, 4.4km, +978m/-37m, k-laiks plkst.22:00

Vieglākais vertikālais kilometrs manā mūžā.

easy!!!

easy!!!

Vagoniņš droši vien maksā astronomisku cenu, bet mums – all included. Sēžam un baudām savu vertikālo kilometru, noskatāmies uz lavīnu ķērājiem atklātajā nogāzē un saprotam, ka negaisa laikā te laist cilvēkus tiešām nav prāta darbs. Dieters ir izmircis nosalis, dreb. Nosmejamies, ka labākais sildītājs ir otrs cilvēks, viņš piespiežas man pie sāna un uz brīdi pārstāj drebēt. Augšā kontrolpunktā izpakosies no slapjā krekla, saģērbsies.

10.posms ar aptuveniem kilometriem un absolūti nekonkrētiem augstuma metriem

Esam augšā un brīdī, kad tuvojamies KP vietai, redzam, ka gonka tiek atsākta – bars skrējēju (nu >100) tiek palaisti beigu posmā. Mūs apved apkārt arkai, lai elektronika mūs nenoķertu un nepalaistu otrajā startā tūlīt pat (lai mēs nesačakarētu Datasport sistēmai prātu), ieved siltumā, kur tiekam pie tējas, sausas WC un iespējas pārģērbties. Turpinājumam sola ceļu pārsvarā uz leju pa saīsinātu pārmarķētu distanci apmēram 20 km garumā. Tas nozīmē, ka varu ziedot savu sauso termokreklu. Paliek silti, labi. Bet kaut kad jākustas ārā. Startējam visi 4 kopā. Jens kaut ko bubina par to, ka viņam šobrīd tas nešķiet pareizs lēmums, ka vajadzēja beigt gonku, stāties laukā. Es saku – nekā, ja esi kompānijā ar mani, tad finišēsi. Taka pa platu ceļu, ejam un runājamies. Es ar Dieter, Jans ar Alistair. Šādos brīžos sarunas rodas ļoti viegli. Skriet vairs īsti negribas, tagad tikai mērķis tikt līdz finišam. Esam pēdējie šajā distancē. Vispār pēdējie visā gonkā. Tāds dīvains, ekskluzīvs statuss. Lietus pierimst. Tuvākajā punktā mūs ar ovācijām sagaida organizatoru bariņš, bet te nekā cita nav, ejam tālāk. Sākas nemitīgs kāpums uz leju, ejam ātri, ļoti ātri. Varbūt pat skriet būtu vieglāk, bet nevaru piespiesties uzsākt. Tomēr čaļu iešanas temps man ir par ātru, sāku sagurt, kaut kā dīvaini sāk griezties vēders un šķiet, ka grib kaut ko mest atpakaļ. Tikai ko? Neko jau neesmu ēdusi kopš pēdējā KP, kur pārvilku drēbes. Tiešām. Esmu sagrēkojusi pret savu rumpi. Nonākot Alpiglen kontrolpunktā, uz galdiem vēl gana daudz ēdamā, ņemot vērā, ka distancē esam pēdējie. Mani nekas neuzrunā, noēdu pāris čipšus un neko vairāk negribu.

hehee.. pēdējais vakarēdiens

hehee.. pēdējais vakarēdiens

watsup info Sanitai

watsup info Sanitai

Izejot no punkta, mums pievienojas vēl 2 organizatori – čalis un dāma. Viņi aiz mums novāks trasi. Kolosāli. Tik tālu nu esmu – ar mani kopā novāc trasi!!!

Kamēr ceļš uz leju, organisms vēl neprotestē, kaut jūtos arvien sliktāk. Bet tad ceļš pagriežas un jāsāk kāpt uz pēdējā KP vietu, +~300m. Nokliedzos – nē!!! To es nebiju sadzirdējusi, kad stāstīja par trases izmaiņām, un nebiju tam gatava. Organisms bija jau iegājis režīmā „tikai uz leju” un absolūti nav spēka kāpt. Ātrums dramatiski nokrīt, uznāk totāls vājums un besis. Bet eju, cīnos. Atsākas lietus ar jaunu sparu. Trases novācējiem arī jānomet temps, jo būtu nepieklājīgi novākt trasi pirms manis. Džeki pa šauro taku ir jau paskrējuši uz priekšu, līdz pēdējam trasē atstātajam kontrolpunktam. Kāpums ar svaigiem spēkiem būtu vispār sīkums, bet tāda, kā jūtos tagad, – man tas ir tiešām smagi. Nelabi. Ēst neko nevaru. Ienākot KP vienīgais, ko gribētos, ir alus, kura nav. Doma par colu uzsit nelabuma vilni. Esmu nokavējusi brīdi, kad cola var palīdzēt. Mazliet apsēžos, paelpoju. Ja nebūtu nakts un lampas, man šķiet, es izskatītos zaļa. Bet lietū un lukturos krāsas izbalē un džeki saka – ejam, visi kopā varam noiet. Vairs viņi neskrien uz priekšu, bet ejam kopā bariņā. Drīz jau pilsēta, asfalts. Līst. Vēl pēdējie augstuma metri augšup līdz galvenajai ielai. Mana kompānija piedāvā mani vai pavilkt, vai pastumt, lai vieglāk. Nē, ieslēdzu savu lepnuma režīmu un stampāju tik augšā. Pati, pati, pati!!!

Pilsēta tukša, ir pāri pusnaktij. Mūs gaida tikai organizatori. Pēdējos metrus pa sarkano paklāju noskrienam, šķiežot lietus uzkrātās peļķes uz visām pusēm.

Ir!!! Padarīts!!!

Mirdzu! Man sejas vietā lampa!

Mirdzu! Man sejas vietā lampa!

Final runners!

Final runners!

 Saņemam savus Eigera akmeņus, Finisher kreklus. Kopbilde pēc finiša un apskāvieni. Tā tas notiek. 4 stundas pilnīgi slapjiem pa kalniem ļoti satuvina.

Dieters pa ceļam ir izstāstījis, ka skries CCC un šis viņam ir labs treniņš priekš MontBlanc. Tā kā tur viņi ar Sanitu vēl saskriesies. Tā tai skrējēju pasaulē ir, pa tiem pašiem mačiem visi vien spieto.

Alistair pa ceļam padalījies ar savu skriešanas stāstu, kad uzjautāju, kāpēc viņš klibo. Viņš piedzimis ar vienu kāju īsāku kā otra, izdzīvojis daudz operācijas un, redz, skrien! Nu jā, draugi jau esot finišā ar alus kausu, bet tik un tā – viņš skrien!

Jens ir pastāstījis par saviem treniņiem bezkalnu apstākļos, skraidot pāri vienam pampakam n reizes.

Es nolemju nestāstīt, ka mani pēdējā mēneša treniņi ir labi, ja 2 reizes nedēļā pāri Dienvidu tiltam… Labāk pastāstu par Latvijas foršajām piedzīvojumu gonkām, ko Normunds organizēja. Tiesa gan – agrāk, ne šogad.

Pēc dienas saņemu bildes no Alistair fočika ar komentāru, kad būšu Londonā – lai dodu ziņu. Forši, ne?

Pirms plkst.1:00 esmu aizvilkusies līdz hostelim, sēžot uz grīdas koridorī, lai netraucētu ar čaukstošajiem mantu maisiem tiem, kas guļ, mēģinu saprast, kā tālāk dzīvot. Droši vien dzīve sāksies pēc dušas.

Seko komentāri no Sanitas, ka viņai nelabums atlaidis tikai pret vakarpusi, ka Šveiciešu skrējējs, kas mūsu istabā, izstājies jau pirmajā punktā, jo neilgi pēc starta nokrita un sastiepa potīti, kāja sapampusi. Otrs istabas čalis finišēja kādu stundu pirms manis bezgala dusmīgs, ka par saīsināto distanci nedabūs UTMB punktus. Tajā brīdī sajutos labi – man par šo galva nesāp, varu skriet for fun, varu skriet saīsināto distanci, varu nepelnīt punktus, varu tikt pie titula „final runner” un par to uzjautrināties. Kolosāli atbrīvojoša sajūta!

15.07.2018. svētdiena

Mēģinu pagulēt, bet sākas organisma gļuki – drebuļi, salst kājas, nevaru atrast sausas zeķes, sameklēju jaku un iestumju pēdas piedurknēs. Guļu ar jaku zeķu vietā, bet tas strādā. Vismaz sasilstu. Bet aizmigt nevaru, viss sāk sāpēt, grozos. Ap plkst.7:00 jau esmu nomodā.

Vēl pāris bildes pirms prom braukšanas un laižamies uz Sanitas māju. Eiger, man vēl te būs jāatgriežas. Jānoskrien pilna trase un kaut kur derētu arī uzkāpt, vai ne?

AR MANI ATKAL RUNĀ KAIJAS

AR MANI ATKAL RUNĀ KAIJAS

Sen nav baudīta pēcpusdiena tā vienkārši un skaisti – terase pie ezera Šveicē ar skatu uz ezeru un kalniem, ar garšīgām pusdienā, vīna glāzi un meiteņu sarunām. Perfekti!!! Sanita, paldies! Es atgriezīšos, klausīšu uzaicinājumam!

Interesanti - ir krekliņš "last finisher"? Varbūt vajag ierosināt orgiem?!

Interesanti – ir krekliņš “last finisher”? Varbūt vajag ierosināt orgiem?!

 16.07.2018. pirmdiena

Kas teica, ka ar skrējienu piedzīvojumam jābeidzas? Lai interesantāk, mans atpakaļceļš ir ar kuģi no Weggis uz Lucernu (ar standarta bildi pie skaistā tilta). Tad buss uz Milānu. Buss saucās “flixbus” – tas tā, ja kāds šo izdomās izmantot, esat gatavi pārsteigumiem! Esmu piemaksājusi 5eur par panoram seat – ja jau 4h jābrauc, tad vismaz – lai ar skatu. Kāpju iekšā – manā panorāmas vietā sēž opis, kuram man bail pat mēģināt teikt, ka vieta manējā. Opis tik vecs un drebošs, ka bail – vēl atdos galus. Šoferis ir tāpat jau nokavējis un nervozs, negribu vēl vairāk sastresināt, lai labāk brauc. Atrodu brīvu vietu kreisā pusē pie loga un īstenībā tas arī bija labi – kreisās puses panorāma bija lieliska. Lai komplekts būtu pilnīgs – nedaudz ož wc un pats buss plānoto 4h15min vietā brauc 6h. Galā esmu jau pēc plkst.20:00 kaut kur Milānas priekšpilsētā.

Standarta kadrs ar skaisto Lucernas tiltu.

Standarta kadrs ar skaisto Lucernas tiltu.

Neliels izmisums, kamēr tieku skaidrībā ar Milānas metro stacijām un nokļūstu līdz centrālajai stacijai, kur ir busi uz Bergamo airport. Galā esmu pēc plkst.22:30, izslājot cauri lidostas piepilsētai ar visu iedzīvi uz muguras. Man patīk šī sajūta. Atkal tā brīvības sajūta kā stopojot!!

Visu dienu neesmu ēdusi, B&B saimniece man piedāvā mikrenē uzsildītu gatavo maltīti, kas šobrīd garšo vienkārši dievīgi.

Duša un miers. No plkst.4:00 rītā gan sāku klausīties, kā no 300m attālā skrejceļa paceļas lidmašīnas, bet tik un tā esmu gana labi izgulējusies. Smaidu!

Foršā brīvības sajūta ar mugursomu plecos. Man patīk!

Foršā brīvības sajūta ar mugursomu plecos. Man patīk!

 Dzīve pēc E101

Nepamet sajūta, ka kaut kas ar to time tabele nebija īsti pārdomāts. Tikai tagad izpētīju, ka lapiņā distances beigu daļā ir copy/paste kļūda un 86.7km atzīme parādās divos kontrolpunktos tieši pie Eigera sienas. Smieklīgi, ne? Eiger North Face. Treks pa vertikāli, vai?

Sametu time table excelī un pievelku klāt iztrūkstošo info – cik km ir no viena punkta līdz nākamajam, cik augstuma metri no punkta līdz punktam. Protams, labi, ka vispār bija lapiņa ar informāciju par distanci, bet atskaites punkts bija starts, kas nozīmē – visu laiku jārēķina līdzi, kas posmā jāpadara, vai iekļaujos konkrētā posma laikos. Kā arī, man domāt, sākumā varēja likt drastiskākus kontrollaikus, bet uz beigām vajadzētu būt mazliet brīvākiem, taču tā nebija. Likās, ka uz beigām laiki paliek vēl ciešāki.

Kaut ko es savā prātā nevarēju īsti sarēķināt, kas arī atspēlējās manā stresā par plkst.20:00 kontrollaiku.

Kalnos atstāju 3 kg. Tamdēļ vien ir vērts šādi paskraidīt.

Kājas sāpēja 3 dienas.

It kā nepamet sajūta, ka nav jau pa īstam, jo 15km un apmēram 2000m no plānotā palika neizdarīti. Bet paskatoties, kas paveikts – arī 85km un 4500m pirmo reizi pēc lauztās potītes nav slikti. Tomēr 2 maratoni ar vienu piegājienu.

Un kā parasti pēc kalniem – „aizbrauca tālu jumts prom”. Lai piedod Prātnieki, „izmeņila” ar „Instrumentiem”:


Ar autora atļauju pārpublicēts no Daces Lindes bloga.

Zilonis Babītē

Laika gaitā tā iegājies, ka par Ziloni sāku domāt apmēram nedēļu pirms starta. Arī šis gads nebija izņēmums, ja neskaita, ka par Ziloni sāku domāt nedaudz ātrāk un vismaz sākumā – par garo distanci. Bet, izvērtējot visus plusus un mīnusus, tā teikt, tradīcijas ir tradīcijas, tātad – īsā distance. Pirms starta aizlavos pietiekami tuvu starta līnijai, bet tai pat laikā pietiekami tālu, lai nestāvētu pirmajā rindā. Ja sākotnēji bija plāns skriet kopā ar Ingu, tad tagad saprotu, ka viņa šoreiz priekš mana plāna ir daudz par lēnu. Būs vien jāskrien man vienai pašai.

Starts. Priekšā neliels putekļu mākonis un spoži spīdošas lampiņas. Šurp braucot jau paspēju nopētīt, ka pirmie kilometri ir pa granteni gar ūdesnkrātuvi. Nopīkst pirmais kilometrs 4:36. Hmm, nav tā kā, maigi sakot, mazliet par ātru? Varbūt nedaudz piebremzē? Kādu brīdi blakus skrien Ainārs un tad pazūd tumsā. Klau, bet varbūt tomēr ir tā, ka ir nedaudz par ātru, ne? Tu tā nedomā, m? Nopīkst otrais grantenes kilometrs 4:39. Meitenīt, nedaudz lēnāk, labi? Tev vēl vismaz 10 kilometri jāskrien. Skaties, kā tevi apdzen citas ātrās dāmas, cerams, ka ne no manas distances. Pie sevis nosmaidīju un turpināju skriet tālāk pa asfaltēto ceļa segumu gar mājām, meža virzienā. Arī ieskriešana mežā neko diži nemainīja, tik vien, ka vienā pusē klusi dusēja Božu ūdenskrātuve. Protams, protams, tas viss bija līdz brīdim, kad trase pagriezās nedaudz pa kreisi un mēs visi ieskrējām smilšainā meža takā. Nē, nu labi, es zinu, ka sen nav lijis, bet kāpēc man tagad ir jāskrien pa pludmales smiltīm, pie tam zem kurām viltīgi ir paslēpušās saknes. Kur lai tagad atrod labāko jeb cietāko segumu zem kājām, ja apkārt ir tikai vienas vienīgas izbradātas smiltis, saknes un čiekuri? Ilgi gan nav jāgaida, kad trase pagriežas pa labi uz meža taku. Vispār jau ir tā forši skriet pa tumsu, kad priekšā redzi sarkanas uguntiņas. Kaut kur fonā dzirdu spāņus. Viņus vienkārši nevar nedzirdēt. Aizskrienam garām izcirtumam cauri mežam un pļavā iekšā. Ja vien to var par pļavu nosaukt. Divas izbradātas takas garā zālē līdz viduklim un zem kājām visādi brīnumi. Man patīk. Klusums, tumsa, vienā pusē pār pļavu ceļas migla un fonā savas dziesmas griež griezes. Fantastika. Vēl kāda meža taka, kur gan es kādu apdzenu, gan mani apdzen. Man par laimi, garām paskrien tikai puiši. Tas nedaudz nomierina. Atkal vienā pusē izcirtums, tad jau drīz pagrieziens pa labi un atkal gara taisne augšup. Nav jau tā ka ļoti augšup, bet nedaudz jūt. Nopīkst 6km. Puse noskrieta. Lēnām prātā pārcilāju trases shēmu un secinu, ka precīzi neatceros, kurā kilometrā dalās distances, bet zinu, ka tam ir jābūt drīz.

34556038_1284181951684622_459335220320010240_o

Jau atkal pagrieziens, forša taciņa starp priedēm un kas tad tas? Kalniņi, nopietni? Te ir jāskrien augšā un pēc tam atkal lejā? Kāpēc tās sarkanās gaismiņas spīd tik augstu? Tur arī būs jāskrien augšā. Nu nē. Tā jau taciņai nav ne vainas, ja vien es nebūtu gaidījusi plakanu trasi bez šī visa. Nu kurš var naktī kaut kur mežā uzrāpties augšā kaut kādos sasodītos smilšainos pauguros? Te citiem skrējējiem augšup iet ātrāk kā man. Lejā skriet gan man patīk. Var redzēt, ka šīs takas iecienījuši arī velobraucēji. Jau atkal aiz muguras dzirdami spāņi. Viņi tuvojas. Brīdī, kad jau šķiet, ka visas nekrietnības ir beigušās un vairāk nekas nebūs, parādās vēl viens sasodīts paugurs, kur jārāpjas augšā. Un tas viss salikts nedaudz vairāk kā kilometru garā posmā. Nevarētu teikt, ka es biju lielā sajūsmā. Te gan es priecājos, ka vismaz kultūras kilometrs man nespīd. Pēc šī es to vairs negribētu. Kaut kur tālumā dzirdama rosība, bet apkārt neko nemanu. Manu uzmanību aizvien vairāk un vairāk aizņem doma, ka tepat, tepat kaut kur ir jābūt tai brīnišķīgajai vietai, kur sadalās trases un vismaz es pagriezīšos atpakaļ uz finišu. Daži no priekšā skrienošajiem aizskrien pa labi – jums veiksmi, daži mēs – pa kreisi.

Cik laimīgs var būt cilvēks atkal skrienot pa plakanu, cietu segumu zem kājām?! Ļoti laimīgs. Asfalts – vispār laime pilnīga. Tieši tā kā es noķēru un paskrēju garām vienam priekšā skrienošajam, tieši tāpat mani apdzina. Tā jau ir. Taisnē var labi ieskrieties. Es pie sevis jau atkal nodomāju, vai tik atkal tas uzņemtais temps ap 5:10min/km nav par ātru, it īpaši, ja nezini, kas tevi vēl sagaida. Štrunts ar to, kas sagaida, es gribu finišu. Un par pārējo domāšu vēlāk. Prātā pārcilāju, ka brīdī, kad skrienam cauri Lapsām pa asfaltu, pēc kartes bija vēl kaut kāds līkums un tad jau finišs. Vai es kaut ko minēju, ka asfaltu nomanīja meža taka un meža taku nomainīja akmeņains segums? Kur var izdomāt kaut ko tik riebīgu dažus kilometrus pirms finiša! Es jau neko, bet tie akmeņi sitas cauri manām plānajam Asics apavu zolēm. Kaut kā pārdzīvošu un lampas gaismā meklēju labāko segumu zem kājām. Garām palido spāņi. Tieši tā – palido un tieši tik pat strauji attālinās. Tas, protams, ir līdz brīdim, kad jau atkal sākam skriet pa sakņainu meža taku, kura aizvien vairāk pārvēršas pļavas takā un es viņiem lēnām pietuvojos. Čaļi, jūs skrienat par lēnu. Viņi arī nav nekādi vakarējie un palaiž dāmu pa priekšu. Es tikai dzirdu, ka tagad viņi seko man manās pēdās. Jā, jā. Kanāriju salas rūdījums arī ir manāms šajā takā. Jā, tā ir aizaugusi, sakņaina, bet es tajā jūtos labi un man te patīk. Kaut kur fonā jau atkal grieze griež savu dziesmu. Tā kādu brīdi spāņi skrien man aiz muguras jeb tas ir līdz brīdim, kad atkal izlienam uz platā meža ceļa. Šie man pasaka Paldies un prom ir. Es atkal skrienu viena.

34645119_1284184718351012_6134627012943282176_o

Pulkstenī nopīkst 11km. Prātā pārcilāju potenciālo trases garumu: nez, cik būs – vairāk vai mazāk kā 12km? Nez? Vienu gan es zinu – finišs tuvojas. Pa asfaltu izskrienam cauri golfa klubam jeb pie sevis nosmejos, ka te viss tik gaišs, tik gaišs un ceļa apzīmējumi tā spīd, ka ir ļoti jāpiedomā, lai ceļa stabiņus atšķirtu no marķējuma. Vēl nosmejos pie sevis, ka aizdomājoties var aizskriet nepareizi un nepamanīt kreisajā pusē esošo marķējumu iekšā mežā. Brīdī, kad nogriezos no asfalta un iebridu meža ieskautajā tumsā, sapratu, ka priekšā esošie spāņi aizskrēja nepareizi, jo no viņu lampiņām vairs nebija ne miņas. Redzamības attālumā arī nemanīju, tāpēc atsaukt atpakaļ nevaru. Grāvis un apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Nē, nu skaisti. Taciņa gar grāvi. Mazu brītiņu kaut kas mežā dikti smako. Tālāk jau atkal šaura, skaista taka. Kaut kur tālumā spīd sarkana lampiņa, teorētiski varētu noķert, praktiski es otrreiz ne to, ne citu lampiņu nemanīju.

Skrienu pa granteni. Kaut kur tālumā rej suņi. Pulkstenis rāda, ka drīz būs noskrieti 12km. Gaisā jūtams finišs, tikai es viņu neredzu un nedzirdu. Cik vēl tālu? Jau atkal temps ir uzkāpis līdz 5min/km. Nav tā kā par ātru? Pēc 12km tādā tempā, lai jau. Daudz jau nav vairs palicis. Kur ir finišs? Pagrieziens pa kreisi, un es pamanu stāvlaukumu, gaismas, dzirdu kā kaut kas tiek komentēts. Šo vietu es zinu. Vēl tikai pa labi un pēdējā putekļainā finiša taisne. Vienīgais, ko dzirdu, ieskrienot finišā, ka trešā no dāmām. Tas priecē. Vēlāk arī uzzinu, ka savā grupā pirmā. Finišēts pēc 1h 08min 31sek.

Endorfīnu kosmoss Čefčauenas treilā

Ar Jolantas Liepiņas atļauju pārpublicēts no runforsun bloga.

Ieva un Raimonds ir divi superaktīvi, radoši un sportiski cilvēki, kuri ikdienā vada katrs savu biznesu, audzina četrus bērnus un atrod laiku aizšaut uzskriet ārzemēs. Viņi tikko atgriezušies no Marokas, kur piedalījās vienā varenā treila maratonā – 42 kilometru skrējienā. Ieva uzsita pa datora taustiņiem, lai pierakstītu savas sajūtas par notikušo skrējienu, un es piedāvāju sava klusējošā bloga lappuses, lai jums būtu iespēja piedzīvoto izlasīt. Es lasīju un pa brīdim iespurdzos, jo Ievas valoda ir tik tieša un dzīva, ka dažas no situācijām šķiet pat ļoti uzjautrinošas. Piedzīvotais nudien ir pagara bloga ieraksta vērts. Paķeriet popkornu, un lai labi lasās!

“It’s not about the ceremony, it’s about mountains and running.”

Bija janvāra sākums, kad pēc dažu mēnešu piespiedu pauzes atsāku skriet mazliet vairāk un intensīvāk par dažiem kilometriem nedēļā. Pārejot pirmajam entuziasmam un sajūsmai, atklājās, ka daudzo darbu, pienākumu un citu treniņu sarakstā motivāciju uzskriet netīkamos janvāra laika apstākļos atrast kļūst arvien grūtāk. Ko šādā brīdī dara Ieva? Pareizi – izvirza mērķi.  Un, ja mērķi, tad tādu, lai ir par visiem simts.

Skriet? Tad tur, kur “wild”. Cik daudz? Nu tā, lai izaicinoši. Kad? Jo ātrāk, jo labāk. Ultra trail Chaouen kak raz kvalificējās visam iepriekš minētajam, un ilgi nav jāgaida, kad abi ar Raimondu esam reģistrējušies skrējienam, rezervējuši lidmašīnas biļetes un viesnīcas.

Treniņu process

Būtu melots, ja teiktu, ka viss iet kā pa diedziņu. Nogurums, kaut kādi vīrusiņi, sajūta, ka “es nevaru” nepamet līdz pat marta sākumam, bet tad, par laimi, visas treila skrējējas čakras atveras un varu izdarīt plānoto gan Siguldas, gan tempa, gan garajos treniņos. Aprīļa sākumā paziņojums “ai, būs jau labi!”, pēc kārtējā treniņa ieveļoties mājās, tiek nomainīts uz “man liekas, ka Marokai esmu gatava!”. Tātad – viss bumbās, atliek tikai noskriet pirmo Stirnu Buku un krāmēt panckiņas ceļojumam.

Panckiņas

Panckiņu daudz. Obligātajā sarakstā ir ne tikai ūdens, “personīgais kauss” /© google translate/, bet arī ūdens dezinfekcijas tabletes, paracetamols, anti-caurejas līdzekļi utt. Bikses, cimdi, jakas, šķiltavas, citiem vārdiem sakot, ar sarakstu rokās ir izšķirots skapis, apstaigāta aptieka un sporta preču veikali. Viss pēc saraksta ir sagādāts un somā sastūķēts – izskatās daudz un smagi. Njā, tas tev nav skrējiens ar dzirdināšanas punktiem ik pēc pieciem kilometriem, kur pietiek tikai ar čašku, bet tā kā viens no pamatuzstādījumiem bija “wild”, tad lietu kārtība un saraksts mūs pilnībā apmierina.

Daudz, daudz līdzi ņemamo lietu

Daudz, daudz līdzi ņemamo lietu

Ceļš uz Čefčauenu

Nolemjam ceļot bez nododamās bagāžas, tādēļ nūjas nepērkam. Esam pārliecināti, ka pie tām tiksim sacensību centrā. Katram pa mugursomai plecos, lielāko daļu atļauto šķidrumu veido želejas un dezinfekcijas līdzekļi, pārējo, ja vajadzēs, nopirksim uz vietas. Pirms došanās uz lidostu izskrienu 10 km, iet viegli un labi, kārtējais paziņojums “Marokai esmu gatava!”, un lidināmies uz Londonu, lai tālāk dotos uz Fezu.

Rīts Fezā ir saulains un ļoti silts, izskrienam vieglu krosiņu, samainām naudu un dodamies uz autoostu. Autobuss ir 12.00, plānojam būt galā ap 16.00, atpūsties, pastaigāt, paēst vakariņas un sākt krāt spēkus skrējienam.

Tie, kuri ir braukuši ar vilcienu no Rīgas stacijas, noteikti atceras avīžu tirgotājus. Te tādi paši staigā pa autobusiem, tirgojot dzīvu un nedzīvu, sākot no skropstu krāsas un zālēm pret klepu, beidzot ar saulesbrillēm, pašceptiem saldumiem un telefona lādētājiem.

Autobuss sāk kustēt ap 12.30. Marokā neesam pirmo reizi, tādēļ kavēšana nepārsteidz, pusstunda šurp vai turp dzīves laimi nudien nemaina. Kaut kur pilsētas vidū šoferis apstājas un aiziet pēc kafijas. Nosmejam, ka Latvijā pēc tāda izgājiena feisbuks jau vārītos ar “share”, “like” un “tautai jāzina savi varoņi”. Kapteinis ir atpakaļ, turpinām kustību, pilsētas mūrus nomaina arvien skaistāki dabas skati – kalni, kaktusu un alveju dzīvžogi, kazu, aitu ganāmpulki, ziedošas pļavas, akmeņu krāvumi, olīvu un apelsīnu dārzi, vienvārdsakot – skaisti.

Kad esam braukuši nepilnas divas stundas, autobuss piestāj kādā ceļmalas iebrauktuvē, priecājamies par iespēju izlocīt kājas un iedzert kafiju, bet stāvēšana ieilgst uz pusotru stundu, kuras laikā autobusa motora pārsegs ir atvērts, šoferis loka iekšā ceļmalas kroga labumus un pārējie pasažieri vai nu dzer tēju, vai stutē autiņa ēnas puses sānu. Laiks mums īpaši “nedeg”, tomēr nīkuļot piekarsušā autobusā visu dienu negribas. Kādā brīdī pie apvāršņa parādās pusmūža vīrietis ar zilu Nike cepuri un sāk knibināties gar autobusa motoru, kaut ko padauza, paskrūvē, paklaigā un beidzot dod zaļo gaismu braucienam. Pats pievienojas, iekārtojoties pie braucoša autobusa atvērtajām durvīm uz spilvena.

Nepaiet ne pusstunda, kad atkal autobuss tiek labots. Kamēr mehāniķis zilajā kepkā darbojas, vismaz piecpadsmit vīriešu kārtas pasažieri, sastājušies pusaplī, skatās, ko šis dara, un komentē. Acīmredzot, komentāri ir bijuši par lietu, jo pēc minūtēm divdesmit braucam tālāk. Prieki gan ir īsi – drīz vien autobuss atkal apstājas, vīrieši – pusaplī, mehāniķis ķimerējas, sievietes ar bērniem nervozē. Kāds no pasažieriem lauzītā angļu valodā saka, ka nevajag uztraukties, pēc piecām minūtēm viss būs sataisīts, jo mehāniķim ir pieredze “all around the world”. Pret starptautisku pieredzi mums argumentu nav, pacietīgi gaidām remontdarbu galu un sarēķinām, ka galā būsim ap 19.00 – ne gluži pēc plāna, bet normāli.

Epopeja ar autobusu beidzas 11 km pirms galamērķa, kad visus no tā izsēdina un saka, lai tālāk braucam ar taksi – vecu mersi, kurā sasēžamies seši pasažieri un šoferis. Pasākums izmaksā 0.60 eur no deguna, un pēc minūtēm desmit tieši uz pusdeviņiem esam Čefčauenā. Viesnīca, vakariņas un gulēt.

Diena pirms starta

Pirmo reizi pamostos ap 4.00, kad ar skaļu dziedāšanu vietējie tiek aicināti uz lūgšanām. Tā kā tas uz mani neattiecas, pagriežos uz otriem sāniem, un, nākamreiz atverot acis, laikrādis jau ir uz 8.00. Padzeram kafiju, ielokām katrs pa pāris bulkām (viesnīcas īpašnieks tās sauc par kruasāniem, bet man tās ir bulkas ar šokolādes pildījumu) un ar ārsta sertifikātu kabatā dodamies uz sacensību centru, lai izņemtu numurus. Kāpienā garmins sarēķina 32 stāvus. Nu, ņičevo sebe, nodomājam…Vienreiz jau šodien tā uzkāpt var, bet tad pēc tam tikai pa līdzeno, gulēt, ēst un krāt spēkus rītdienai. Aprēķini gan atkal aiziet pa pieskari, jo numuri vēl esot kopā ar laika uzskaites džeku Kasablankā un tos saņemt varēs pēcpusdienā. Pie reizes apjautājamies par nūjām. Jā, tās vajadzēšot, jo trase ir grūta (jees, its verī difikult – saka viens no marokāņiem, kurš pieprot angļu mēli). Mums tā kā mazliet nolaižas rokas, jo, izrādās, te nekur pie tādām tikt nevar. Es šim saku, ka tad jau nekas cits neatliks, kā run. Viņš to saprot burtiski un sāk skriet.

Labs ir, numuru nav, nekas – iesim atpakaļ uz pilsētu, padzersim tēju, pagulēsim un pēcpusdienā nāksim atkal. Pirmo reizi konstatējam, ka pie šitādiem kāpumiem uz augšu ir vieglāk nekā uz leju. Sabildējam alvejas, nosmejamies par “Batman” mopēdiem (tādi – ar kravas kasti un trīs riteņiem), kas pret kalnu atstutēti ar akmeņiem zem riepām, acīmredzot, lai neaizripo, un kātojam uz pilsētu. Iepērkam maizi un banānus, uzēdam vietējās pankūkas, kārtējo reizi atsakāmies no hašiša un filozofējam par to, kādi kāpuma metri varētu būt tam traki augstajam kalnam, ko redzam no kafejnīcas.

Miegs īsti nenāk, tādēļ gulšņājam viesnīcā un gaidām plkst. 16.00. Laiks velkas, atkal aicinājums uz lūgšanām, ceļamies, dodamies pastaigā, iedzeram kafiju un kāpjam 32 stāvus, lai saņemtu numurus. Jau pa gabalu redzam, ka numuri ir atvesti un tiek izsniegti, bet, shit, prasa rādīt obligāto ekipējumu. Tas mums viesnīcā, atpakaļ toč negribas iet! Sarunājam, ka numurus iedos, bet ekipējumu uzrādīsim vakarā, kad arī plānota sanāksme par trasi un rītdienas skrējienu.

Pulkstenis ir 20.30, kad jau trešo reizi kāpjam uz sacensību centru. Līst lietus, viss ir mitrs, saule norietējusi. Pa ceļam dzirdam skaļu varžu kori, un, izrādās, tie ir lieli krupji – pilna ceļa mala. Jēziņ, abinieki nav mana stiprā puse, uzkāpt tādam negribētos, tādēļ uzmanīgi skatos zem kājām un tumsā mēģinu saprast, kas ir krupis un kas ir akmens.
Ekipējumu pārbauda rūpīgi, saskaita želejas un lasa, cik tām kcal (kopsummai jābūt 1500), pārbauda, vai ir medikamenti, folija sega, lietus drēbes. Citi dalībnieki velk no somām ārā kulītes ar rozīnēm, bet mēs esam sporta uztura zinātnes upuri un liekam galdā katrs pa 12 želejām. Ekipējums – check, dodamies uz blakus telti, kur uz sarkaniem samta saliekamajiem krēsliem piesēžam un gaidām sapulces sākšanos. Kā paredzēts, tā notiek franču un arābu valodās, bet pēc tam mums visu svarīgāko iztulko angliski. Kāpuma metri, trīs kontrolpunkti, brīdinājums, ka trasē var būt slideni posmi, marķējums utt. Pārējie dalībnieki ir jautri, noskaņojums – labs, noprecizējam, ka starts, kā plānots, ir 6.00, un kavēšanās nebūs. Priecīgi kāpjam lejā uz viesnīcu, kur pēdējie sagatavošanās darbi – saliet ūdeni “plaušās”, piespraust numurus krekliem, sašķirot želejas pa kabatām un uzlikt modinātājus laicīgi, lai nenokavētu.

img_7414

Today is the day!

Nakts, protams, paiet ne īsti guļot, ne neguļot. Vienu brīdi ir karsts, otru – auksts, tad šķiet, ka jau viss nogulēts, tad kaķi skaļi ņaud zem loga. Beidzot nozvana modinātājs un oficiāli pēdējo mēnešu gaidītākā diena ir sākusies. Samiegojies viesnīcas īpašnieks uzvāra mums kafiju, no kruasāniem (bulkām ar šokolādi) atsakāmies, bet kafijai pieliekam katrs pa trīs cukurgraudiņiem. Ārā ir tumšs, mitrs un silts. Atkal kāpjam ierastos 32 stāvus. Man ir tik nelaba dūša, ka iekšēji viegli panikoju par to, kā varēšu paskriet. Pažēlojos Raimondam, bet šis, baltmaizi numuriņā saēdies, nesaprot manas mokas un iedod enerģijas batoniņu – tas esot jāapēd obligāti. Pa ceļam redzam, ka vakardienas varžu/krupju kora neuzmanīgākie dalībnieki ir ņēmuši nelabu galu zem auto riteņiem, un atkal cenšos kādam neuzkāpt, laipojot pa ceļa malu un akmeņiem.

Startā viss iet raiti – izlases kārtībā dalībniekiem tiek pārbaudīts ekipējums, uzliekam lampas, pastaipām kājas, nobildējamies, piekārtojam somas, sašņorējam kārtīgi kedas un tieši 6.00 mūsu skrējiens ir sācies.

Pirmie 700 metri ir skrējiens ar vieglu kāpumu, tad pagriežamies mežā un sākās īstā kāpšana. Sākumā uzskrienam, bet drīz vien ātrumu samazinām, jo pirmajos 9-10 km plānots uzkāpt ap 1000 metriem. Ceļš ir klasiska LV grantene ar šķembām. Galva griežas, nelabums vēl turas, bet kļūst vieglāk, aiz kokiem parādās pirmie skaistie skati – pilsētas gaismas ielejā, augstāk – ātrāko skrējēju lampiņu gaismas. Jau pirmajos kilometros dalībnieki izkārtojas sev atbilstošajā tempā, un no šī brīža neviens mūs tā arī vairs neapdzen. Kļūst gaišāks, lampas slēdzam ārā un jūsmojam par dievīgajiem skatiem – kalni, mākoņi, kalnu strautiņi. Skaistums nav vārdos aprakstāms. Tiklīdz ir kāds mierīgāks posms, uzskrienam jaudīgāk, bet kopumā tā vairāk ir ātra iešana, nekā skriešana. Ap piekto kilometru apdzenam vienu vietējo džeku, kurš sūrojas, ka ir ļoti grūti. Lielākā daļa dalībnieku izmanto nūjas, mums pagaidām neprasās (un pat, ja prasītos, tādas ekstras mums nav), vicojam uz savām divām.

Pie 1800 m atzīmes pēkšņi sajūtu, ka sāk spiest pulkstenis – vienā mirklī ir uzpampušas rokas un plaukstas. Prasu Raimondam, vai man nav uzpampusi arī seja. Nē, neesot. Tas labi, pēc aprēķiniem tūlīt jābūt arī pirmajam kontrolpunktam, pēc kura trase ies uz leju un, visticamāk, augstuma izraisītās blakusparādības pāries. Ķibeles ar pampumu piemirstas brīdī, kad virs mākoņiem, tieši mums pretī uzaust saule. Skats ir episks! Pirmais kontrolpunkts, uzpildām ūdeni, apēdam apelsīna gabalu un dodamies lejā no kalna. Sākumā iet raiti, beidzot var kārtīgi paskriet, bet drīz vien ceļa segums liek kārtīgi apdomāt, kur liekam kājas. Aiz katra pagrieziena skati arvien skaistāki, šo to nobildējam un turpinām skriet – tieši iekšā mākonī.

Kā izrādās, ieskriet mākonī nozīmē mitrumu, sliktu redzamību, izmirkušus matus un drēbes. Izbaudām visu pēc pilnas programmas – arī pilošās uzacis un skropstas. Ceļš mālains un akmeņains, gar malām vietējie ar kapļiem iekopj dārzus. Sākas trases vienīgais reversais posms. Pretī skrienošie uzsauc “good luck”, mēs pretī – to pašu, un kādā brīdī sāk šķist, ka, šitik forši skrienot, “good luck” varētu būt mans otrais vārds. Kontrolpunktā ūdens papildināšana, apelsīna gabals, un nesamies atpakaļ – ap divdesmit otro kilometru jāsākas otrajam lielajam kāpumam.

Divi puiši ceļa malā norāda uz taku mežā – tas ir otrā kāpuma starts. Sākumā sūnaina, stāva taka, pēc tam sūnas nomaina lieli, slideni un kustīgi akmeņi starp dzeloņainiem krūmiem. Temps ir lēns, un mans otrais vārds vairs nav “good luck”. Kāpju un atceros, kā viens no organizētājiem teica, ka trase veidota pa normālām dabas takām. Nuuuu, te mūsu viedokļi īsti nesaskan, bet nolemju priecāties arī par šādu segumu – lēkāju pa akmeņiem un gara acīm redzu, kā aitu vai kazu gans mēro kopā ar savu ganāmpulku šo, nebūt ne vieglo, ceļu uz ganībām. Vēl arvien atrodamies mākonī, kas ir labi – saule necepina, laika apstākļi ir tuvu ideāliem un, lai arī kājās sāk justies nogurums, viss ir skaisti.

Akmeņainā taka turpina līkumot kalnā, vienā pagriezienā mazliet nomaldāmies, bet ātri attopamies un esam atpakaļ pareizajā virzienā. Skati ir vārdiem neaprakstāmi, ceļš vijas caur mežu, akmeņus nomaina citi akmeņi, ik pa brīdim uzsaucam viens otram “skaties zem kājām!” vai “šitie desmit metri ir ņemami!”, ar to saprotot, ka var brīvāk paskriet. Ceļš no kalna ir vēl trakāks par taku augšup – akmeņi, akmeņi, akmeņi, potītes lokās katra uz savu pusi, šajā kalna pusē spīd saule, nosvīdušie stilbi un seja svilst uz vella paraušanu. Bet pēc trakā kāpiena ir atgriezusies otrā dzīvība, turpinām jūsmot par apkārt esošo skaistumu un līkumojam pa akmeņainajām takām tālumā redzamā ciema virzienā.

Nepaiet ne pusstunda, kad esam ieskrējuši apdzīvotā vietā, kur gar ceļa malām mājas, kazu un aitu ganāmpulki, vietējie iekopj laukus – skaļi aurodami dzen uz priekšu ēzeļus, kuriem uzāķēti koka arkli. Pēc skata svarīgākais ar roku sēj graudus, pretī vaļā mutēm kliegdami skrien bērni, bet mēs uzmanīgi skatāmies, uz kura žoga uzkrāsots marķējums, lai nejauši neaizskrietu nepareizajā virzienā. Tā kā pāri ceļam ik pa brīdim tek strautiņi, pamanos piesmelt kedas un nošļakstīties ar dubļiem.

Vietējie skatās uz mums ar jaušamu neizpratni, domāju, pēc viņu saprašanas blondīne īsos šortos, plikiem stilbiem un neapsegtiem matiem ir, ja ne gluži piedauzība, tad nesaprotama izrādīšanās noteikti. Acīs nevienam neskatos un klusībā pie sevis filozofēju par citu kultūru respektēšanas jautājumiem šeit un Eiropā. Pārdomas nav ilgas, jo tālumā ieraugām kādu skrējēju, kurš izskatās manāmi saguris un “ņemams”. Pieliekam soli, un pēc dažām minūtēm viņš ir aiz mums. Saule karsē, pēc aprēķiniem drīz jābūt pēdējam – trešajam kontrolpunktam. Esam jau izsecinājuši, ka kontrolpunkti iekārtoti vietās, kur var piebraukt ar mašīnu – tātad arī ceļš būs skrienams. Raimonds pēc grafika sukā iekšā želejas, man tik viegli neiet – saldas, ķēpīgas, īsti negribas – pat apziņa, ka nezini, kādu garšu šoreiz izvilksi no somas kabatas, nespēj motivēt ievērot barošanās plānu.

Kalna galā ieraugām balto Land Rover džipu un plastmasas galdiņu, tātad pēdējais skrējiena posms ir sācies. Uz brīdi kļūst mazliet žēl, jo drīz prieki būs beigušies. Uzpildām ūdeni, novēlam veiksmi trīs čaļiem, kuri pussakņupuši diskutē par to, cik kilometru vēl jāskrien, un rikšojam tālāk. Atkal novērtējam lauksaimniecības attīstību – redzam traktoru, kas knapi brauc kalnup, vietējie ar sirpjiem pļauj labību, kazu ganāmpulki, tantes uz muguras nes zāles čupas un visam pa vidu mēs, noekipējušies ar vellszin’ kāda materiāla somām, kedām un apģērbiem, nezinām, kā vēl sevi izklaidēt – braucam uz otru pasaules malu paskriet pa kalniem. Šādas dabas pārdomas pēc pieredzes liecina, ka ir īstais laiks iekapāt želeju, citādi nebūs labi. Katrs noēdam pa kārtējam rhubab custard un koncentrējamies skrējienam. Tālumā ieraugām Čefčauenu – zilo Marokas pērli. Lai līdz pērlei tiktu, mazliet jāpaloka kājas – vārda tiešā nozīmē, jo atkal sākas akmeņu takas, kāju pirksti tiek savilkti dūrītēs un sakostiem zobiem, uzmanīgi vērojot marķējumu, tuvojamies pilsētai. Pēkšņi no mugurpuses tuvojas un mūs apsteidz kāds skrējējs – tas, protams, pie sirds neiet, un atkal pieliekam soli, atstājot marokāni aiz muguras. Ieskrienam pilsētā – lavierējot starp gājējiem, tirgotājiem, bērnu bariņiem, sekojam marķējumam un sarkanām sejām tuvojamies finišam. Vēl pēdējie pārsimts metri augšup pa pilsētas kāpnēm caur auto mācību laukumu un, sadodoties rokās, ieskrienam finišā. Medaļa, rokasspiedieni, apsveikumi. Septiņas stundas un četrpadsmit minūtes. Nobildējamies, mazliet atpūšamies samta salokāmajos krēslos, apēdam pa banānam un mūsu piedzīvojums ir beidzies.

img_7472

img_7409

img_7476

img_7488

img_7487

img_7492

img_7452

img_7453

img_7454

img_7458

Noslēgums

Lēnām steberējam uz viesnīcu, pa ceļam uzmundrinām tos, kuri tuvojas finišam. Esam noguruši, pārkarsuši un laimīgi.

Pēc nomazgāšanās un pusdienām attopamies, ka neesam painteresējušies par rezultātiem. Lai tos noskaidrotu, atkal jākāpj kalnā. Elsdami un pūzdami mērojam ierastos 32 stāvus. Pulkstenis ir apmēram 18.00, kad ierodamies, finišē pēdējie 42 km distances dalībnieki. Tas čalis, kurš piektajā kilometrā žēlojās par grūtībām, ar medaļu kaklā dejo un ir pati sabiedrības dvēsele – tātad izturējis un finišējis. Pie kāda no organizatoriem jautājam par rezultātiem – tie drīz būšot, bet “it’s not about ceremony, it’s about mountains and running.” Un tā arī ir – viss šis piedzīvojums bija par kalniem, skriešanu, baudīšanu un skaistumu.

Vēlāk noskaidrojam, ka finišēju ceturtā no sievietēm, bet kārtējo reizi esmu ieskaitīta kā vīrietis (iepriekšējo reizi kā vīrietis finišēju Marakešas maratonā). Dies’ ar vietu, man vēl arvien ir grūti aptvert visu redzēto un izbaudīto, endorfīni kosmosā, un ik pa brīdim viens otram atgādinām, ka tas tiešām ir noticis ar mums.

Mājupceļš kā mājupceļš – atkal ar piedzīvojumiem autoostās, uz jumta reliņiem piesietām kazām, kas skatās autobusa logā, stīvām kājām un nogurumu. Mūsu skriešanas grāmatā ir atšķirta jauna nodaļa, un ir vairāk nekā skaidrs, ka šis brīnišķīgais skrējiens ir tikai sākums nākamajiem piedzīvojumiem.

Un tagad īsumā par lietu.

Plusi:
1) Ļoti skaista un baudāma daba;
2) Izaicinoša trase;
3) Iespēja paralēli skrējienam iepazīt Čefčauenu;
4) Dzīvošana par saprātīgām izmaksām.

Mīnusi:
1) Tālu – vismaz divi lidojumi, lai tiktu līdz galamērķim;
2) Kārtības un punktualitātes faniem nepiemērots pasākums – pēc plāna notiek, labi ja 50%;
3) Pēc skrējiena aliņš izpaliek.

Kā uz to paskatās:
1) Neliels dalībnieku skaits (skrējiens notiek Talassemtane nacionālajā parkā un maksimālais dalībnieku skaits ir 300);
2) Piedzīvojumi garantēti;
3) Kontrolpunkti paredzēti ūdens uzpildīšanai un dalībnieku/ laika uzskaitei – visi pārējie labumi jānes līdzi somā – marinēti gurķi, buljons un makaroni nebūs.

img_7498-e1524666928948

Apetīte aug ēdot jeb ar 100 jau par maz!

Distances profils

Distances profils

Kāpjot ārā no lidmašīnas ieelpoju atvaļinājumu. Noteikti vairāk nekā +30 grādi. Gandrīz gadu nekas tāds nav sajusts. Vēl dažas stundas ar Flixbusu un esam Bolcāno. Tos nieka 2 km jau nebrauksim ar taksi. Visu dienu nosēdēts. Uz Airbnb noīrēto apartamentu nolemjam doties ar kājām. Ejam gar šoseju, jo google maps uzrāda īsāko ceļu. Pēc dažiem simtiem metru pāris melnādainas senākās profesijas pārstāves novērtē mūs. Sakrāsojušās, super mini sarkanos svārkos. Nebūsim viņu klienti. Bet šis rūpals Bolcāno ir attīstīts. Nu jau ceļš aizved uz dzīvojamo rajonu. Stadions, picērija un kafijas veikaliņš. Vajadzīgā adrese atrasta, pastkastīte arī. Pēkšņi piefiksēju, ka man nav dzīvokļa Nr. Šeit tikai uzvārdi. Izdomāju, ka šis dzīvoklis būs īstais mēģinu atslēgt durvis. Palieku jau nedaudz dusmīgs, ka tik nekvalitatīvas atslēgas. Sāku pielietot to, kas man vēl ir palicis – spēku. Baiba vienā brīdī mani pārliecina, ka īstās durvis varētu būt stāvu augstāk. Labi, ka pārliecināja, taču zaudējām iespēju iepazīties ar Karabinieriem. Iekārtojamies savās mājās, kurās Baiba pavadīs 9 naktis, es 8.

36424261535_4ab71bdf3c_o

Izpētu laika prognozi. Aklimatizācijas plāns skaidrs.

  1. diena – jāuzkāpj 1500 vjl.
  2. diena – Šopings (jo sola lietainu laiku).
  3. diena – Kalni 2200 vjl.
  4. diena – mierīgi jāpadzīvojas ap 1500 – 1700 vjl.

Jāatpūšas un jāsagatavojas sacensībām.

Bolcāno ir tikai 150m vjl., bet skriešana pārsvarā būs augstkalnē.

Laiciņš jauks. Silta vasara.

Pārgājienu dienās ar Baibu nostaigājam pa 20km. Par daudz pirms 121 km sacensībām. Izejam arī trases sākumu. Liekas, ka skrējiens būs līdzīgs iepriekšējā gada UTMB CCC. Skaistums un ainavas dievīgas.

36426995805_35d473bc0e_o

Pienāk pirmstarta Diena. Manī iestājas apmulsums. Ko es šeit daru? Dzeru vinčikus pa vakariem un ēdu dienvidu augļus. Kādēļ un uz kurieni man jāskrien, turklāt 121km ar +7500 (kas beigās bija kādi 8000m vismaz). Mēģinu nospraust sportiskos mērķus – 3. vecuma grupā. Izskatās nereāli. Jo vecuma grupas līderi ir spēcīgi tehniskās distancēs. Labi, galvenais mērķis ir finišēt, lai varu dabūt pietrūkstošos 6 punktus UTMB (Ultra Trail Mont Blanc – skrējiens apkārt Montblānam 170 km ar 10 000 kāpummetriem, kas jāpaveic 46 stundās, taču ātrākie to dara 19 stundās. Elitārākās taku skriešanas sacensības pasaulē! Lai tajās piedalītos ir jāsakrāj kvalifikācijas punkti un jālaimē dalība izlozē, jo ir 3 gribētāji uz dalības vietu!)

Kādā brīdī man apmulsums ir tik liels, ka uzrakstu postu feisītī. Biju gaidījis, ka saņemšu atbalstu tikai no skrējējiem apmēram: Savāc savu pakaļu un velcies uz startu vai Kas ar Tevi noticis, es Tevi vairs nepazīstu formā! Taču saņēmu ārkārtīgi daudz atbalstošus un uzmundrinošus vēlējumus. Rodas sajūta, ka gribas skriet uz startu! Draugu atbalsts ir noderīgs.

Sky running

Jau skatoties ātrāko iepriekšējo finišētāju laikus, viss izskatās aizdomīgi. Kādēļ 17 un 18h, nevis 13 – 14h? Dalībnieku sapulcē tiek izstāstīti drošības noteikumi, kurā brīdi saukt medikopteri, kurā pietiek ar zvanu organizatoru glābējiem. Organizatori arī norāda grūtos posmos. Pastāv iespēja stipra negaisa laikā sacensības pārtraukt pavisam,  vai uz laiku. Vēl viņi uzsver, ka distance esot tehniska. Visu šo vārdu nozīmi vēl īsti neuztveru.

Pēc ekipējuma pārbaudes mēs 200 dalībnieki dodamies uz startu. Dalībnieki no dažādām valstīm. Baiba iedod buču.

Pirms starta man klāt pienāk Pēteris. Minhenē dzīvojošs puisis. Viņam arī vajag punktus. Novēlam veiksmīgu startu. Atskan jauka dziesma, laikam himna. Pistoles šāviens un dodamies skrējienā. Viegls iesildošs solis. Pēc 1km skrējiens beidzas, jo turpmākajos 15km būs jāsasniedz 2200m. Ja iekļaušos 3 stundās, tad būs gājis labi. Kāpjam pa stāvu ceļu augšup.

Skrien ar stilu

Novērtēju publiku. Viens vīrs stilīgs, koka paštaisītas nūjas. Rūtains kokvilnas krekls un bikses. Brezenta pleca soma.  Tad viens džeks no Francijai piederošas salas. Izskatās kā Šerpas. Ak, šīs mollīgās itāļu ultru skrējējas. Skatoties uz priekšu kalnā augšā, sanāk skatīties zem svārkiem. Ilgi tāds skats nav izturams. Dodos uzbrukumā. Apdzenu divas svārkainās. Pamanu priekšā dāmu līderes. Turos grupā ar viņām. Pamanu, ka skrienot panāku dāmas, taču kāpjot viņas attālinās. Laikam viņām pavisam cita tehnika. Labi, ka līderes pienācīgi apģērbtas biksēs.

Basta

Basta

Pulss ir labs, jūtos lieliski. Ceļš ir zināms, jo ar Baibu izstaigājām pirmajās dienās. Tuvojas pirmais dzeršanas punkts. Esam sasnieguši Operbolzano ciematiņu. Dāmas skrien 100m pa priekšu.  Līdz šim ciematiņam jūs varat uzbraukt ar gaisa tramvaju. Un pēc tam pa 15EUR varat doties izbraukumā ar mazbānīti. Līdz nākošajam ciematam. Šeit jau esmu bijis 2 reizes. Jūtos kā mājās. Želejas iet iekšā burvīgi. Dzeršanas punktam paskrienu garām. Jāizdzer no sākuma līdzpaņemtais. Līdzjutēji ar alpu zvaniem ieriktējušies ap trasi. Audzē riepu, dzerot alu un cepot gaļu. Dažs jau pavisam iesarcis. Protams, visi draudzīgi piedāvā iedzert alu.

Asfaltu nomaina priežu mežs. Patīkams, mīksts segums. Slēdzam lampu iekšā. Jau krēslo. Pēc kārtējās želejas sāk likties, ka dāmu līderes pa mežu pret kalnu skrien par lēnu. Uzņemu ātrumu un atraujos no viņām. Solis raits. Joprojām skrienam un stāvākos posmos kāpjam pret kalnu. Ik pa brīdim ieskrienam kādā aplokā. Jau sāku priecāties ka plāns Nr.1 tiks izpildīts. 3h iekļaušos sasniedzot pirmo mazo 2260 Ritner Horn virsotni. Pirmie 19 km būs noskrieti.  Šeit mēs ar Baibu baudījām dievīgo aprikožu kūku un kafiju īpašā noformējumā!

36050022270_db9ff7f209_o

Mosties. Pēkšņi kāds tuvojas, un man kāpumā garām aiziet ātrā solī Maria. Virsotnē viņa paliek punktā. Es skrienu garām. Ūdens man ir pietiekoši. Pirmajās divās stundās dzerts nav daudz. Uz brīdi brīvprātīgie mani aptur, norādot, ka kafija, tēja un viss pārējais ir tur. Bet pēc brīža esmu distancē. Lauku ceļš, kurš ved lejup. Var skriet. Gluži kā Stirnu buks. Lieku želeju pie lūpām. Kas tad tas? Tā ir pretīga. Tik pretīga, ka siekalas neizdalās. Kuņģis pateica ar labu nakti. Pirmo reizi šāda sajūta. Droši vien kalnu ietekmē. Pēc brīža sekas ir jūtamas. Ja, skrienot pa ceļu, es daudzus apdzinu, tad tagad Maria atkal man aiziet garām kāpumā. Tad vēl kādi jaunieši. Arī itāļu draiskule mani apdzen un vēl šķelmīgi man uzsauc – čau. Viss, sacensības man ir beigušās. Iespējams, labi vien ir, nodomāju. Mocīties netaisos. Pāreju baudīšanas režīmā. Cik labi, ka nekur nav jāsteidzas. Paldies visiem Facebook draugiem par atbalstu. Pāreju pie plāna B – finišēt un dabūt 6 punktus. Ārā nakts. Nekā interesenta. Marķējums labs.

Kāpju. Pa kalniem, lejup paskrienu. Akmeņi. Nekā neaug. Tad jau būsim virs 2000m. Kā koki zina, ka virs 2000m nav jāaug? Jauka taciņa gar klintīm. Brīžiem nesaprotu, kādēļ pie klintīm un tik labi skrienamajām takām tie itāļi piestiprinājuši troses. Paspīdinu lukturi lejā no kalna tukšumā. Tur nekā nav. Vairāk par puskilometru tur nevarētu būt, nodomāju, kad manis izkustinātie akmeņi tumsā noripo lejā ar akmens šķindošo skaņu.  Sāk aust. Skaisti, paliek vēsāks. Uzvelku lietus jaku. Ēšanas punkts. Iekšā varu dabūt tikai arbūzus un tēju ar kolu. Skaisti. Vienmēr esmu gribējis sagaidīt rīta gaismu kalnos. Tas notiek. Pēkšņi sāk parādīties cilvēki. Esmu kalnā migla. Izskatās pēc glābējiem. Jā, glābēji un fotogrāfi. Pozēju, nekas sakarīgs nesanāk.

36255930382_1e7689d803_o

Ceļš ved pa kalniem. Nākošā plānojas pusceļa atzīme, kur būs drēbju maiņa. Varēšu atstāt lielo lukturi. Soma paliks vieglāka.

Pēkšņi parādās vīrelis, kurš diezgan strauji pārvietojas pa kalnu. Nē, tas nav skrējējs. Dzirdu Alpu zvanu no viņa puses. Ezītis miglā. No miglas virs kalna parādās zirga galva, kas vēro mani. Mani jau vēro trīs galvas. Apreibinājies ezītis miglā, nodomāju. Zirgiem neesmu interesants. Šie dodas pie vīreļa, kurš no kules ņemas viņus barot. Tā strādā gani.

Skaistākā skrējiena  daļa

Skaistākā skrējiena daļa

Penser Joch. Puisis ātri atnes maisu ar manu Nr. Uzvelku silto jaku un tieku vaļā no liekā svara. Ir kādi 6 no rīta. Skriets nieka 9 stundas.

Man sagribas ēst. Jes, man gribas ēst. Mans vēders saka labrīt. Pēc brīža ēdu makaronus ar zupu. Garšīgākos makaronus pasaulē! Formāli pusceļš noskriets. Taču zinu, ka grūtākais priekšā! Punktā ievēroju poli. Visas takas nomarķētas ar sarkani baltām zīmēm. Kā Polijas karogi, es viņam nosaku. Viņš piekrīt un aizskrien.

Manā zemē nav kalnu, brīvprātīgajiem nosaku. Toties jums ir smukas meitenes. To viņi gan zina! Vēl nedaudz uz augšu un tad sāksies ilgs noskrējiens lejup. Pa ceļam vēl viena ganu būda ar pjedestālu, uz kura var uzkāpt uz zirga. Uz tā – kārtīga pātaga. Tā laikam brīžiem, kad klusām slavenais mīkstmiesis piezogas. Ja godīgi jāsaka, tad ātra kāpšana lejup pa akmeņu krāvumiem diez ko patīkama nav. Šajos brīžos tu sapņo par Latvijas taku skrējieniem vai rogainingiem. Ceļš ved lejup, akmeņi, akmeņi. Parādās zāle, tātad esam nedaudz ap 2000. Sāk smaržot pēc govīm. Jāieiet aplokā, kurš nodrošināts ar elektrisko ganu. Neticēsiet, bet ar elektrisko ganu man nav bijis fiziska kontakta. Man vienmēr elektriskais gans asociējās ar bērnību, kad 6 gadu vecumā ķēdīti iebāzu kontakta rozetes abos caurumos. Bija blīkšķis, nepatīkama sajūta pie rokām un apdegusi siena bērnistabā. Skrienot domāju, vai tiešām tā ir. Govju zvani šķind. Tās nobloķējušas izeju no aploka. Nākas gaiņāties. Nākošajā aplokā nākas sarunāt ar zirgiem, lai palaiž. Visumā ķēves ar kumeļiem liekas mīlīgākas par meža cūkām ar bērniem kādā no seklajiem rogainingiem pavasarī. Jau parādās koki. Esmu jau zem 2000m, sākas lauku ceļš lejup. Skrienu, kopš beidzās akmeņi. Skrienu aizvien ātrāk, ik pa brīdim jāpārvar vārti ar elektrisko ganu. Un šeit ir TĀ pirmā tikšanās. Diezgan uzmundrinoši jāsaka. Esmu priecīgs, ka nebija kā ar ķēdīti. Ripoju lejā. Jau redzu galdiņu. Domāju, ka varēšu iemalkot kolu ar tēju, bet nekā. Šeit tikai laika kontrole. Kādu kilometru baudu skrējienu pa līdzenu lauku ceļu, un sākas grūtākais posms pēc organizatora vārdiem. Iesākumā skrienu. Pēc tam pāreju ātros soļos. Lejā vieglāk elpot. Pēc 75km atzīmes redzu zīmi, ka ēdināšana pēc 500m. Paldies dievam, tas ir joks, jo jau pēc 100m esam lauku sētā.

36258566522_6aa31ce1a8_o

Ebenbergalm. Ēdu buljonu ar makaroniem. Pa virsu tēju ar kolu. Baigi garšīgi. Punktā sēž džeki, kas izstājušies. Kaut ko baigi stāsta vācu mēlē. Laikam gaida transportu. Šeit arī viena govs, kas iepriekšējā dzīvē bijusi suns. Atnāk un apguļas man pie kājām. Saimniece šo dzen prom, lai iet pie pārējām govīm. Negribīgi viņa aizvelkas ganībās. Negribīgi es sāku kāpt augšā pa ceļu. Ātri eju un skrienu pa lauku serpentīnu. Esmu kā kukuruzņiks, kas lēni ceļas augšup.  Ieleja paliek lejā. Šie kalni liekas lieli. Fonā visu laiku skan ūdenskritums un govju zvani. Izcila meditācija. Man skrien vīrietis 500m pa priekšu. Es nesteidzos. Serpentīns pāriet kāpienā pa akmeņiem! Paliek aizvien grūtāk un grūtāk. Bet kāpt augšā liekas ir vieglāk, nekā skriet lejā!

36426355625_08a886e0d6_o

Redzu puišus priekšā, sekoju viņiem, un puisis aizmugurē, no kura mūku. Koki nav un zāle pazūd. Ieleja nekur nepazūd. Dzirdu strautus čalojam. Govju zvani turpina ievadīt transā. Viegli reibst galva. Laikam atkal esam virs 2500m. Kāpjam augšā. Akmeņu krāvumi kļūst stāvāki. Dzirdu, ka puiši jau sasnieguši virsotni. Glābēji viņus jau sveic un skandina zvanus. Reāli grūtākais posms paveikts.

36030091790_f7bbc821f6_o (1)

Alpler Nieder. 2624m. Esmu kalna galā. Taciņa vijas pa kalna kori. Skats fantastisks. Glābēji mani vizuāli novērtē un palaiž distancē tālāk. Forši, var paskriet pa kalna kori. Pēkšņi priekšā kaut kas pazib. Adrenalīns. Sajūtu medījuma garšu. Ai, bet draiskā itāļu meiča. Noķeru viņu. Esam ap 2600m augstumā. Viņa tāda jocīga. Es viņai saku “Čau!”. Uz ko viņa man dusmīgi atbild: “Basta.” Es piedāvāju izsaukt glābējus. Viņa apsēžas. Un kaut ko itāliski nosaka, ko es iztulkoju kā – viss man apriebies, bet glābējus nevajag. Viņa neizskatās labi. Nolemju skriet tālāk. Jo itāļu valodu nesaprotu, bet viņa angliski nerunā. Forši ir skriet pa kalna kori. Brīžiem uzspīd saule, bet pārsvarā migla. Pēkšņi taka beidzās un saprotu, kādēļ obligātajā ekipējumā ir cimdi. Lejā var nokļūt tikai turoties pie troses. Var arī neturēties, bet tad no klints lejā nokļūsi ļoti ātri. Ātrāk nekā vajadzīgs. Šīs tad visticamāk šīs būs pēdējās sacensības. Domāju, kā pareizi kāpt lejā, lai satiktu sievu un bērnus. Kaut kā izdodas nokāpt. Nodomāju, ka ar steigu nepieciešama instruktāža kalnu kāpšanā! Paldies dievam, kaut kā lēnām pamazām lejā klumburēju, līdz taka paliek skrienama. Domāju par zupu un kolu. Atzīme 80km. Nieka maratons palicis. Parādās cilvēki. Apdzenu skrējējus, kam beidzies ūdens. Šie dzer no strauta. Man viss labi, tikai baigi gribas ēst. Ieskrienu ēšanas punktā. Tradicionālā recepte. Un ar diviem puišiem dodamies iekarot pēdējo virsotni. Šī vairs neliekas tik iespaidīga. Kaut arī visaugstākā.

1502616868731-332454684

Obere Sharte 2689m. Pārrāpjos kalnam. Puiši sen aizskrējuši. Apziņā paliek labāk, ka nu ceļš iet lejup. Skrienama gara taka gar kalnu. Aiz kalna nākamais kalns, tas pats. Izskatās kā apsniguši. Nē, tas nav sniegs. Ezers. Man likās, ka te jābūt dzeršanas punktam. Nav neviena. Varbūt nopeldēties? Spīd saule. Paliek karsti. Ai, slinkums. Pēc brīža redzu glābējus un ieraugu divas milzīgas slēpošanas trases. Nojaušu ko nelāgu. Lūk, jums, skriešana uz leju. Rāpies vien augšā. Bet šis ir ceļš. Es lēnām skrienu pret kalnu. Gribu arbūzu. Kalna galā tādam taču jābūt. Man pretī skrien mani apdzinušais vīrs, aplaudē un uzsauc bravo. Vai tiešām trasē bija apgriešanās punkts. Nē, viņš izstājies un dodas pie glābējiem!

Kalna galā būdā nekā nav. Tikai marķējums. Saprotu, kādēļ puisis izstājies. Jo no šejienes var labi redzēt, ka ilgi vēl nebūs nekas ne ēdams, ne dzerams. Skrienu, skrienu, labi, ka var paskriet. Parādās pa kokam.

36288922111_5e342ae831_o

Meraner Hūte. Slēpošanas trases. Skrienu lejā. Ēšanas punkts. 8gadīgs puišelis sagaida un konvojē mani uz ēšanas punktu. Līdz finišam tikai 25km pusmaratons. Tas nekas, ka skrieta jau 21h. 2h pat lēnā tempā no kalna lejā. Punktā ieraugu poli, kurš loka iekšā karbonādi. Sakās, ka esot piekusis. Pieņemu kļūdaināko lēmumu. Neiestiprinos un mūku no poļa. Ko tur rīt, ka ceļš iet lejā. Ceļš nepavisam neiet lejā. Skrienu lēzenā kāpumā un šķielēju atpakaļ. Polis man tuvojas. Priekšā manu vēl skrējējus. Krustojumā pie 100km atzīmes sēž bariņš ar tādiem. 54km distances skrējēji, kuri izstājušies. Polis tuvojas. Nav spēka mukt. Apēdu pēdējo želeju. Viss. Polis mani noķer. Beidzot ceļš arī iet uz leju. Polim pajautāju, cik pulkstenis? Viņš saka 6. Varam pagūt finišēt 24h. Man nav spēka, vajadzēja paēst. Uzzinu, ka viņš arī vāc punktus UTMB. 2x esot startējis, bet nav finišējis. Pirmajā reizē atceltas sacensības, otrajā nav iekļāvies 30h un izstājies 150.km.

36030812680_f734f33ab5_o

Apdzenam 54km skrējējus ik pa brīdim. Polis jau aizmuka. Atteicos piedalīties 24h plānā. Meža ceļš beidzas. Asfalts. Apsēžos pieturā, lai piezvanītu Baibai. Man jātaisnojas garāmskrējējiem, ka viss ok – tikai telefonu šobrīd meklēju.

Skrienu lejā. Sāpīgi. Pēdējais posms skarbs. Redzi, kur tev jānokļūst, bet labā kāja reāli sāp. Kāds km jāskrien pa akmeņiem, kas līdzinās Liepājas mola akmeņiem, pēc tam stāvs betons un asfalts. Visskarbākais skrējiens. Sūc ar skaistajiem skatiem un vīnogu laukiem, man sāp kāja no šī stāvā noskrējiena. Gribu finišēt. Esmu lejā. Pēdējais km. Skrienu. Aplausi. Kungi ņem cepures nost. Dāmas uzsauc respect. Finišs – 24:50. Medaļa. 6 punkti kabatā! Vīru kopvērtējumā 23.vieta. Diezgan labi plakanzemes iemītniekam lēnā skrējienā.

Finišs

Finišs

Bolcāno ir vieta, uz kurieni var noteikti doties ar ģimeni. Jo būs gan, ko darīt sievai, bērniem un pārējiem.

Vai es šeit atgriezīšos? Šobrīd plāns ir neskriet 2x vienā un tajā pašā vietā. Kalnu ir daudz!