Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Apetīte aug ēdot jeb ar 100 jau par maz!

Distances profils

Distances profils

Kāpjot ārā no lidmašīnas ieelpoju atvaļinājumu. Noteikti vairāk nekā +30 grādi. Gandrīz gadu nekas tāds nav sajusts. Vēl dažas stundas ar Flixbusu un esam Bolcāno. Tos nieka 2 km jau nebrauksim ar taksi. Visu dienu nosēdēts. Uz Airbnb noīrēto apartamentu nolemjam doties ar kājām. Ejam gar šoseju, jo google maps uzrāda īsāko ceļu. Pēc dažiem simtiem metru pāris melnādainas senākās profesijas pārstāves novērtē mūs. Sakrāsojušās, super mini sarkanos svārkos. Nebūsim viņu klienti. Bet šis rūpals Bolcāno ir attīstīts. Nu jau ceļš aizved uz dzīvojamo rajonu. Stadions, picērija un kafijas veikaliņš. Vajadzīgā adrese atrasta, pastkastīte arī. Pēkšņi piefiksēju, ka man nav dzīvokļa Nr. Šeit tikai uzvārdi. Izdomāju, ka šis dzīvoklis būs īstais mēģinu atslēgt durvis. Palieku jau nedaudz dusmīgs, ka tik nekvalitatīvas atslēgas. Sāku pielietot to, kas man vēl ir palicis – spēku. Baiba vienā brīdī mani pārliecina, ka īstās durvis varētu būt stāvu augstāk. Labi, ka pārliecināja, taču zaudējām iespēju iepazīties ar Karabinieriem. Iekārtojamies savās mājās, kurās Baiba pavadīs 9 naktis, es 8.

36424261535_4ab71bdf3c_o

Izpētu laika prognozi. Aklimatizācijas plāns skaidrs.

  1. diena – jāuzkāpj 1500 vjl.
  2. diena – Šopings (jo sola lietainu laiku).
  3. diena – Kalni 2200 vjl.
  4. diena – mierīgi jāpadzīvojas ap 1500 – 1700 vjl.

Jāatpūšas un jāsagatavojas sacensībām.

Bolcāno ir tikai 150m vjl., bet skriešana pārsvarā būs augstkalnē.

Laiciņš jauks. Silta vasara.

Pārgājienu dienās ar Baibu nostaigājam pa 20km. Par daudz pirms 121 km sacensībām. Izejam arī trases sākumu. Liekas, ka skrējiens būs līdzīgs iepriekšējā gada UTMB CCC. Skaistums un ainavas dievīgas.

36426995805_35d473bc0e_o

Pienāk pirmstarta Diena. Manī iestājas apmulsums. Ko es šeit daru? Dzeru vinčikus pa vakariem un ēdu dienvidu augļus. Kādēļ un uz kurieni man jāskrien, turklāt 121km ar +7500 (kas beigās bija kādi 8000m vismaz). Mēģinu nospraust sportiskos mērķus – 3. vecuma grupā. Izskatās nereāli. Jo vecuma grupas līderi ir spēcīgi tehniskās distancēs. Labi, galvenais mērķis ir finišēt, lai varu dabūt pietrūkstošos 6 punktus UTMB (Ultra Trail Mont Blanc – skrējiens apkārt Montblānam 170 km ar 10 000 kāpummetriem, kas jāpaveic 46 stundās, taču ātrākie to dara 19 stundās. Elitārākās taku skriešanas sacensības pasaulē! Lai tajās piedalītos ir jāsakrāj kvalifikācijas punkti un jālaimē dalība izlozē, jo ir 3 gribētāji uz dalības vietu!)

Kādā brīdī man apmulsums ir tik liels, ka uzrakstu postu feisītī. Biju gaidījis, ka saņemšu atbalstu tikai no skrējējiem apmēram: Savāc savu pakaļu un velcies uz startu vai Kas ar Tevi noticis, es Tevi vairs nepazīstu formā! Taču saņēmu ārkārtīgi daudz atbalstošus un uzmundrinošus vēlējumus. Rodas sajūta, ka gribas skriet uz startu! Draugu atbalsts ir noderīgs.

Sky running

Jau skatoties ātrāko iepriekšējo finišētāju laikus, viss izskatās aizdomīgi. Kādēļ 17 un 18h, nevis 13 – 14h? Dalībnieku sapulcē tiek izstāstīti drošības noteikumi, kurā brīdi saukt medikopteri, kurā pietiek ar zvanu organizatoru glābējiem. Organizatori arī norāda grūtos posmos. Pastāv iespēja stipra negaisa laikā sacensības pārtraukt pavisam,  vai uz laiku. Vēl viņi uzsver, ka distance esot tehniska. Visu šo vārdu nozīmi vēl īsti neuztveru.

Pēc ekipējuma pārbaudes mēs 200 dalībnieki dodamies uz startu. Dalībnieki no dažādām valstīm. Baiba iedod buču.

Pirms starta man klāt pienāk Pēteris. Minhenē dzīvojošs puisis. Viņam arī vajag punktus. Novēlam veiksmīgu startu. Atskan jauka dziesma, laikam himna. Pistoles šāviens un dodamies skrējienā. Viegls iesildošs solis. Pēc 1km skrējiens beidzas, jo turpmākajos 15km būs jāsasniedz 2200m. Ja iekļaušos 3 stundās, tad būs gājis labi. Kāpjam pa stāvu ceļu augšup.

Skrien ar stilu

Novērtēju publiku. Viens vīrs stilīgs, koka paštaisītas nūjas. Rūtains kokvilnas krekls un bikses. Brezenta pleca soma.  Tad viens džeks no Francijai piederošas salas. Izskatās kā Šerpas. Ak, šīs mollīgās itāļu ultru skrējējas. Skatoties uz priekšu kalnā augšā, sanāk skatīties zem svārkiem. Ilgi tāds skats nav izturams. Dodos uzbrukumā. Apdzenu divas svārkainās. Pamanu priekšā dāmu līderes. Turos grupā ar viņām. Pamanu, ka skrienot panāku dāmas, taču kāpjot viņas attālinās. Laikam viņām pavisam cita tehnika. Labi, ka līderes pienācīgi apģērbtas biksēs.

Basta

Basta

Pulss ir labs, jūtos lieliski. Ceļš ir zināms, jo ar Baibu izstaigājām pirmajās dienās. Tuvojas pirmais dzeršanas punkts. Esam sasnieguši Operbolzano ciematiņu. Dāmas skrien 100m pa priekšu.  Līdz šim ciematiņam jūs varat uzbraukt ar gaisa tramvaju. Un pēc tam pa 15EUR varat doties izbraukumā ar mazbānīti. Līdz nākošajam ciematam. Šeit jau esmu bijis 2 reizes. Jūtos kā mājās. Želejas iet iekšā burvīgi. Dzeršanas punktam paskrienu garām. Jāizdzer no sākuma līdzpaņemtais. Līdzjutēji ar alpu zvaniem ieriktējušies ap trasi. Audzē riepu, dzerot alu un cepot gaļu. Dažs jau pavisam iesarcis. Protams, visi draudzīgi piedāvā iedzert alu.

Asfaltu nomaina priežu mežs. Patīkams, mīksts segums. Slēdzam lampu iekšā. Jau krēslo. Pēc kārtējās želejas sāk likties, ka dāmu līderes pa mežu pret kalnu skrien par lēnu. Uzņemu ātrumu un atraujos no viņām. Solis raits. Joprojām skrienam un stāvākos posmos kāpjam pret kalnu. Ik pa brīdim ieskrienam kādā aplokā. Jau sāku priecāties ka plāns Nr.1 tiks izpildīts. 3h iekļaušos sasniedzot pirmo mazo 2260 Ritner Horn virsotni. Pirmie 19 km būs noskrieti.  Šeit mēs ar Baibu baudījām dievīgo aprikožu kūku un kafiju īpašā noformējumā!

36050022270_db9ff7f209_o

Mosties. Pēkšņi kāds tuvojas, un man kāpumā garām aiziet ātrā solī Maria. Virsotnē viņa paliek punktā. Es skrienu garām. Ūdens man ir pietiekoši. Pirmajās divās stundās dzerts nav daudz. Uz brīdi brīvprātīgie mani aptur, norādot, ka kafija, tēja un viss pārējais ir tur. Bet pēc brīža esmu distancē. Lauku ceļš, kurš ved lejup. Var skriet. Gluži kā Stirnu buks. Lieku želeju pie lūpām. Kas tad tas? Tā ir pretīga. Tik pretīga, ka siekalas neizdalās. Kuņģis pateica ar labu nakti. Pirmo reizi šāda sajūta. Droši vien kalnu ietekmē. Pēc brīža sekas ir jūtamas. Ja, skrienot pa ceļu, es daudzus apdzinu, tad tagad Maria atkal man aiziet garām kāpumā. Tad vēl kādi jaunieši. Arī itāļu draiskule mani apdzen un vēl šķelmīgi man uzsauc – čau. Viss, sacensības man ir beigušās. Iespējams, labi vien ir, nodomāju. Mocīties netaisos. Pāreju baudīšanas režīmā. Cik labi, ka nekur nav jāsteidzas. Paldies visiem Facebook draugiem par atbalstu. Pāreju pie plāna B – finišēt un dabūt 6 punktus. Ārā nakts. Nekā interesenta. Marķējums labs.

Kāpju. Pa kalniem, lejup paskrienu. Akmeņi. Nekā neaug. Tad jau būsim virs 2000m. Kā koki zina, ka virs 2000m nav jāaug? Jauka taciņa gar klintīm. Brīžiem nesaprotu, kādēļ pie klintīm un tik labi skrienamajām takām tie itāļi piestiprinājuši troses. Paspīdinu lukturi lejā no kalna tukšumā. Tur nekā nav. Vairāk par puskilometru tur nevarētu būt, nodomāju, kad manis izkustinātie akmeņi tumsā noripo lejā ar akmens šķindošo skaņu.  Sāk aust. Skaisti, paliek vēsāks. Uzvelku lietus jaku. Ēšanas punkts. Iekšā varu dabūt tikai arbūzus un tēju ar kolu. Skaisti. Vienmēr esmu gribējis sagaidīt rīta gaismu kalnos. Tas notiek. Pēkšņi sāk parādīties cilvēki. Esmu kalnā migla. Izskatās pēc glābējiem. Jā, glābēji un fotogrāfi. Pozēju, nekas sakarīgs nesanāk.

36255930382_1e7689d803_o

Ceļš ved pa kalniem. Nākošā plānojas pusceļa atzīme, kur būs drēbju maiņa. Varēšu atstāt lielo lukturi. Soma paliks vieglāka.

Pēkšņi parādās vīrelis, kurš diezgan strauji pārvietojas pa kalnu. Nē, tas nav skrējējs. Dzirdu Alpu zvanu no viņa puses. Ezītis miglā. No miglas virs kalna parādās zirga galva, kas vēro mani. Mani jau vēro trīs galvas. Apreibinājies ezītis miglā, nodomāju. Zirgiem neesmu interesants. Šie dodas pie vīreļa, kurš no kules ņemas viņus barot. Tā strādā gani.

Skaistākā skrējiena  daļa

Skaistākā skrējiena daļa

Penser Joch. Puisis ātri atnes maisu ar manu Nr. Uzvelku silto jaku un tieku vaļā no liekā svara. Ir kādi 6 no rīta. Skriets nieka 9 stundas.

Man sagribas ēst. Jes, man gribas ēst. Mans vēders saka labrīt. Pēc brīža ēdu makaronus ar zupu. Garšīgākos makaronus pasaulē! Formāli pusceļš noskriets. Taču zinu, ka grūtākais priekšā! Punktā ievēroju poli. Visas takas nomarķētas ar sarkani baltām zīmēm. Kā Polijas karogi, es viņam nosaku. Viņš piekrīt un aizskrien.

Manā zemē nav kalnu, brīvprātīgajiem nosaku. Toties jums ir smukas meitenes. To viņi gan zina! Vēl nedaudz uz augšu un tad sāksies ilgs noskrējiens lejup. Pa ceļam vēl viena ganu būda ar pjedestālu, uz kura var uzkāpt uz zirga. Uz tā – kārtīga pātaga. Tā laikam brīžiem, kad klusām slavenais mīkstmiesis piezogas. Ja godīgi jāsaka, tad ātra kāpšana lejup pa akmeņu krāvumiem diez ko patīkama nav. Šajos brīžos tu sapņo par Latvijas taku skrējieniem vai rogainingiem. Ceļš ved lejup, akmeņi, akmeņi. Parādās zāle, tātad esam nedaudz ap 2000. Sāk smaržot pēc govīm. Jāieiet aplokā, kurš nodrošināts ar elektrisko ganu. Neticēsiet, bet ar elektrisko ganu man nav bijis fiziska kontakta. Man vienmēr elektriskais gans asociējās ar bērnību, kad 6 gadu vecumā ķēdīti iebāzu kontakta rozetes abos caurumos. Bija blīkšķis, nepatīkama sajūta pie rokām un apdegusi siena bērnistabā. Skrienot domāju, vai tiešām tā ir. Govju zvani šķind. Tās nobloķējušas izeju no aploka. Nākas gaiņāties. Nākošajā aplokā nākas sarunāt ar zirgiem, lai palaiž. Visumā ķēves ar kumeļiem liekas mīlīgākas par meža cūkām ar bērniem kādā no seklajiem rogainingiem pavasarī. Jau parādās koki. Esmu jau zem 2000m, sākas lauku ceļš lejup. Skrienu, kopš beidzās akmeņi. Skrienu aizvien ātrāk, ik pa brīdim jāpārvar vārti ar elektrisko ganu. Un šeit ir TĀ pirmā tikšanās. Diezgan uzmundrinoši jāsaka. Esmu priecīgs, ka nebija kā ar ķēdīti. Ripoju lejā. Jau redzu galdiņu. Domāju, ka varēšu iemalkot kolu ar tēju, bet nekā. Šeit tikai laika kontrole. Kādu kilometru baudu skrējienu pa līdzenu lauku ceļu, un sākas grūtākais posms pēc organizatora vārdiem. Iesākumā skrienu. Pēc tam pāreju ātros soļos. Lejā vieglāk elpot. Pēc 75km atzīmes redzu zīmi, ka ēdināšana pēc 500m. Paldies dievam, tas ir joks, jo jau pēc 100m esam lauku sētā.

36258566522_6aa31ce1a8_o

Ebenbergalm. Ēdu buljonu ar makaroniem. Pa virsu tēju ar kolu. Baigi garšīgi. Punktā sēž džeki, kas izstājušies. Kaut ko baigi stāsta vācu mēlē. Laikam gaida transportu. Šeit arī viena govs, kas iepriekšējā dzīvē bijusi suns. Atnāk un apguļas man pie kājām. Saimniece šo dzen prom, lai iet pie pārējām govīm. Negribīgi viņa aizvelkas ganībās. Negribīgi es sāku kāpt augšā pa ceļu. Ātri eju un skrienu pa lauku serpentīnu. Esmu kā kukuruzņiks, kas lēni ceļas augšup.  Ieleja paliek lejā. Šie kalni liekas lieli. Fonā visu laiku skan ūdenskritums un govju zvani. Izcila meditācija. Man skrien vīrietis 500m pa priekšu. Es nesteidzos. Serpentīns pāriet kāpienā pa akmeņiem! Paliek aizvien grūtāk un grūtāk. Bet kāpt augšā liekas ir vieglāk, nekā skriet lejā!

36426355625_08a886e0d6_o

Redzu puišus priekšā, sekoju viņiem, un puisis aizmugurē, no kura mūku. Koki nav un zāle pazūd. Ieleja nekur nepazūd. Dzirdu strautus čalojam. Govju zvani turpina ievadīt transā. Viegli reibst galva. Laikam atkal esam virs 2500m. Kāpjam augšā. Akmeņu krāvumi kļūst stāvāki. Dzirdu, ka puiši jau sasnieguši virsotni. Glābēji viņus jau sveic un skandina zvanus. Reāli grūtākais posms paveikts.

36030091790_f7bbc821f6_o (1)

Alpler Nieder. 2624m. Esmu kalna galā. Taciņa vijas pa kalna kori. Skats fantastisks. Glābēji mani vizuāli novērtē un palaiž distancē tālāk. Forši, var paskriet pa kalna kori. Pēkšņi priekšā kaut kas pazib. Adrenalīns. Sajūtu medījuma garšu. Ai, bet draiskā itāļu meiča. Noķeru viņu. Esam ap 2600m augstumā. Viņa tāda jocīga. Es viņai saku “Čau!”. Uz ko viņa man dusmīgi atbild: “Basta.” Es piedāvāju izsaukt glābējus. Viņa apsēžas. Un kaut ko itāliski nosaka, ko es iztulkoju kā – viss man apriebies, bet glābējus nevajag. Viņa neizskatās labi. Nolemju skriet tālāk. Jo itāļu valodu nesaprotu, bet viņa angliski nerunā. Forši ir skriet pa kalna kori. Brīžiem uzspīd saule, bet pārsvarā migla. Pēkšņi taka beidzās un saprotu, kādēļ obligātajā ekipējumā ir cimdi. Lejā var nokļūt tikai turoties pie troses. Var arī neturēties, bet tad no klints lejā nokļūsi ļoti ātri. Ātrāk nekā vajadzīgs. Šīs tad visticamāk šīs būs pēdējās sacensības. Domāju, kā pareizi kāpt lejā, lai satiktu sievu un bērnus. Kaut kā izdodas nokāpt. Nodomāju, ka ar steigu nepieciešama instruktāža kalnu kāpšanā! Paldies dievam, kaut kā lēnām pamazām lejā klumburēju, līdz taka paliek skrienama. Domāju par zupu un kolu. Atzīme 80km. Nieka maratons palicis. Parādās cilvēki. Apdzenu skrējējus, kam beidzies ūdens. Šie dzer no strauta. Man viss labi, tikai baigi gribas ēst. Ieskrienu ēšanas punktā. Tradicionālā recepte. Un ar diviem puišiem dodamies iekarot pēdējo virsotni. Šī vairs neliekas tik iespaidīga. Kaut arī visaugstākā.

1502616868731-332454684

Obere Sharte 2689m. Pārrāpjos kalnam. Puiši sen aizskrējuši. Apziņā paliek labāk, ka nu ceļš iet lejup. Skrienama gara taka gar kalnu. Aiz kalna nākamais kalns, tas pats. Izskatās kā apsniguši. Nē, tas nav sniegs. Ezers. Man likās, ka te jābūt dzeršanas punktam. Nav neviena. Varbūt nopeldēties? Spīd saule. Paliek karsti. Ai, slinkums. Pēc brīža redzu glābējus un ieraugu divas milzīgas slēpošanas trases. Nojaušu ko nelāgu. Lūk, jums, skriešana uz leju. Rāpies vien augšā. Bet šis ir ceļš. Es lēnām skrienu pret kalnu. Gribu arbūzu. Kalna galā tādam taču jābūt. Man pretī skrien mani apdzinušais vīrs, aplaudē un uzsauc bravo. Vai tiešām trasē bija apgriešanās punkts. Nē, viņš izstājies un dodas pie glābējiem!

Kalna galā būdā nekā nav. Tikai marķējums. Saprotu, kādēļ puisis izstājies. Jo no šejienes var labi redzēt, ka ilgi vēl nebūs nekas ne ēdams, ne dzerams. Skrienu, skrienu, labi, ka var paskriet. Parādās pa kokam.

36288922111_5e342ae831_o

Meraner Hūte. Slēpošanas trases. Skrienu lejā. Ēšanas punkts. 8gadīgs puišelis sagaida un konvojē mani uz ēšanas punktu. Līdz finišam tikai 25km pusmaratons. Tas nekas, ka skrieta jau 21h. 2h pat lēnā tempā no kalna lejā. Punktā ieraugu poli, kurš loka iekšā karbonādi. Sakās, ka esot piekusis. Pieņemu kļūdaināko lēmumu. Neiestiprinos un mūku no poļa. Ko tur rīt, ka ceļš iet lejā. Ceļš nepavisam neiet lejā. Skrienu lēzenā kāpumā un šķielēju atpakaļ. Polis man tuvojas. Priekšā manu vēl skrējējus. Krustojumā pie 100km atzīmes sēž bariņš ar tādiem. 54km distances skrējēji, kuri izstājušies. Polis tuvojas. Nav spēka mukt. Apēdu pēdējo želeju. Viss. Polis mani noķer. Beidzot ceļš arī iet uz leju. Polim pajautāju, cik pulkstenis? Viņš saka 6. Varam pagūt finišēt 24h. Man nav spēka, vajadzēja paēst. Uzzinu, ka viņš arī vāc punktus UTMB. 2x esot startējis, bet nav finišējis. Pirmajā reizē atceltas sacensības, otrajā nav iekļāvies 30h un izstājies 150.km.

36030812680_f734f33ab5_o

Apdzenam 54km skrējējus ik pa brīdim. Polis jau aizmuka. Atteicos piedalīties 24h plānā. Meža ceļš beidzas. Asfalts. Apsēžos pieturā, lai piezvanītu Baibai. Man jātaisnojas garāmskrējējiem, ka viss ok – tikai telefonu šobrīd meklēju.

Skrienu lejā. Sāpīgi. Pēdējais posms skarbs. Redzi, kur tev jānokļūst, bet labā kāja reāli sāp. Kāds km jāskrien pa akmeņiem, kas līdzinās Liepājas mola akmeņiem, pēc tam stāvs betons un asfalts. Visskarbākais skrējiens. Sūc ar skaistajiem skatiem un vīnogu laukiem, man sāp kāja no šī stāvā noskrējiena. Gribu finišēt. Esmu lejā. Pēdējais km. Skrienu. Aplausi. Kungi ņem cepures nost. Dāmas uzsauc respect. Finišs – 24:50. Medaļa. 6 punkti kabatā! Vīru kopvērtējumā 23.vieta. Diezgan labi plakanzemes iemītniekam lēnā skrējienā.

Finišs

Finišs

Bolcāno ir vieta, uz kurieni var noteikti doties ar ģimeni. Jo būs gan, ko darīt sievai, bērniem un pārējiem.

Vai es šeit atgriezīšos? Šobrīd plāns ir neskriet 2x vienā un tajā pašā vietā. Kalnu ir daudz!

Igauņu purvu maratons 2017

Aldis Toome

Lai vai kā, bet kādā jaukā svētdienas rītā atkal attopos Igaunijā, šoreiz Lahemaa nacionālajā parkā jebšu mežā, kurā valda liela rosība. Tieši tāpat kā pērn arī šogad organizatori raksta, ka: “This is a race not for the faint-hearted. There will be no options to drop out. You have to make it to the finish line on your own.” Īsajā pusotras minūtes angliskajā pirms starta informācijā uzzinām, ka starts tiks dots brīdī, kad dūdas apklusīs. Un par sausām kājām jau tagad varat aizmirst, jo trase ir slapja, un ūdens vietām sniedzās līdz pat puscelim.

20171015_113852

Plāns ir skriet, izbaudīt trasi un finišēt līdz tumsai. Ak, jā. No pērnā gada ir palikusi tāda nepabeigtības sajūta – nav uzkāpts torņos. Pirmie kilometri pa mežu, tad šaurās meža takas, pirmā upīte ar tiltiņu. Skrienu un prātoju pie sevis par skaisto, silto laiku, par dabu, kad vienā brīdī mani realitātē atgriež igauņu puiši, jo nepamanīju marķējumu un aizskrēju uz otru pusi. Pēc noskrietiem 5km mēs beidzot sasniedzam Viru purvu un maģiskās laipas. O, jā. Mana sirds gavilē, jo tagad mums ir jāskrien pa slapjām, slidenām purva laipām. Vakardienas un ne tikai lietus ir darījis savu. Ūdens vienubrīd uz laipām ir tieši tik daudz, lai saslapinātu apaviem zoles. Skrienu tālāk pa saules apspīdētajam laipām un prātoju, cik tālu ir tornis. Purvā – miers un klusums, tik kaut kādi skrējēji visapkārt un daži atpūtnieki arī. Pirmais tornis sasniegts. Trepēs sasmaidos ar vienu no skrējējiem, tātad ne man vienai tāds plāns. No torņa paveras skats uz purvu un skrējēju čūsku. Ai, vispār skaisti. Viena ārzemnieku dāma man jautā, vai nav grūti skriet pa šīm laipām. Nezinu, cik grūti, bet interesanti gan. Lai arī tornī daudz laika nepavadīju, esmu garām palaidusi daudz jo daudz dalībniekus. Tā ieriktējos starp nākošajiem un turpinu skrējienu, ik palaikam kādu apdzenot. Ik pa laikam manu skatienu piesaista priekšā skrienošo mugursomas (par asfalta botām jau sen vairs nešausminos, tik līdzjūtīgi noskatos). Ne jau tāpēc, ka man būtu viņu žēl, ka skrien ar somu vai arī tāpēc, ka gribētu nopētīt sev jaunu, bet gan par to, kā viņas kratās. Nesaprotu, vai tiešām nav neērti un grūti skriet ar somu uz muguras, kura vāļājas no viena sāna uz otru un visu laiku kratās? Te gan jāteic, ka vakar paši savējās somas regulējām un testējām. Lai vai kā, pirmais dzeršanas punkts ir klāt. Totāla pašapkalpošanās. Pieejams dikti auksts ūdens un cietas šokolādes končas. Man der, izvelku no somas krūzīti, paķeru konfekti un soļoju tālāk. Tiesa konfekti atzinu par neēdamu (pārāk sasalusi), bet ūdens ar želeju gan gāja labi iekšā. Atkal mežs, krāsainas rudens lapas zem kājām, grantene, mežs, izskrienam cauri dzīvojamās mājas pagalmam.

20171015_115648

Pagrieziens uz izcirtumu. Vai tiešām jau tas izcirtums? Skrienam un līkumojam gar ceļa malu, jo pats ceļš vienos dubļos un peļķēs. Skrienu un domāju, vai tiešām pērnais izcirtums pa taisno bija šāds. Nevaru saprast, bet lai jau. O, pirmais apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Lēnām pār tiltu, draugi, lēnām. Tā melnā žļapma apkārt nudien nav iedvesmojuša. Kā ārā no meža, tā uzņemu ātrumu. Beidzot var skriet. Šo vietu atminos, te jāšķērso šoseja caur tuneli, kurš izgaismots ar svecēm, un drīz jau atkal mežs. Skatos pulkstenī un priecājos, ka pirmie 10km pieveikti.

20171015_142611

Atkal mežs, takas un peļķes. Žļurk, žļuk. Šis ir tas brīdis, kad pukojos uz sevi, ka skrienu ar Salomon botām, ne Asiciem, jo tie otrie ātrāk žūst. Vairs jau neko. O, izcirtums. Šis ir tas īstais, ko atceros no pērnā gada, ne tas iepriekšējais. Un arī šogad diži daudz nekas nav mainījies – izcirtumu šķērsojam pa taisno. Tik jau pa samērā normāli skrienamu taku. Eglītes ar’ paaugušās. Mmm, brūklenes. Gardi. Kaut kāda mitra, slapja pļavas taka. Un, kas tad tas? Mans uzticamais Garmins mētājas zemē. Šādu pavērsienu nebiju gaidījusi, bet paredzēju, ka tā varētu notikt, jo vakar pamanīju, ka šim ieplīsusi siksniņa. Nav jau tā, ka es tai pulkstenī visu laiku skatītos, bet, cik kilometri noskrieti, interesē un laiks, kad jāapēd želeja, arī. Taisnības labad jāteic, ka vēlāk priecāšos, ka pulkstenis nokrita tur, kur nokrita, nevis apmēram pēc metriem 200 pie nākamā apšaubāmā tiltiņa vai tai dubļainajā bebru dambī, vai vēl trakāk – ūdenī purva laipās. Kamēr iemūžinu kārtējo burvīgo vietu trasē, man viena igauņu dāma uzsauc, ka es gan drosmīgi ar baltām zeķēm trasē. Ja godīgi – ne pirmo, ne pēdējo reizi šīs mājās tiks pie veļas ziepju SPA. O, jē. Dubļainais bebru dambis. Jā, atminos, pērn bija tāds – nu tāda sastumtu zaru čupa gar upīti, nevis šitāda nejaucība. Vēl pāris vietas, kur saslapināt kājas. Žļurk. Dubļaina un bedraina grantene. Kad noskrieti 18.5km, tad klāt arī otrais dzeršanas punkts. Silta tēja ir bauda dvēslei. Prātoju, vai savu dzeršanas sistēmu vajag uzpildīt. It kā nē, nav jau tik daudz izdzerts. Banāns, sāls, cepums, tēja.

20171015_154027

Varu doties tālāk mežā. Neliels augšā – lejā posms. Priekšā ezers. Taciņa gar ezeru – žļurk, žļurk, žļurk.

Te atcerējos mūžseno anekdoti:

– Berimor, kas žļurkst manā zābakā?

– Auzu putra, ser!

– Un ko tā tur dara?

– Žļurkst, ser!

20171015_113150

Atkal ir purvs, un manas ovācijas pavada skaļš izsauciens, jo tā burvīgā purva laipa ir vismaz 5cm zem ūdens. Žļurk, jau atkal. Šī laipa ir tikpat burvīga kā iepriekšējā. Kādā no platākajām vietām palaižu garām aiz muguras skrienošo. Brīžiem pretī nāk atpūtnieki gumijniekos un ar groziņiem rokās, skaidrs – dodas dzērvenēs. Pat pēc brītiņa uzkāpju tornī. Skaisti. Kārtējie apmēram 3km pa purvu ir beigušies. Izlienu no purva. Uzvelkos augšā kalnā, paskatos uz atpūtniekiem, kas uzmundrina. Pagriežos pa kreisi un turpinu ceļu augšup, skatoties uz torni un prātojot par kāpšanu. Kāda prātošana – jākāpj. Lai arī augstākais no visiem, bet skats nav tāds kā purvā. Lejā kāpjot, pamanos nošokēt kādu pavecāka gada gājuma skrējēju, jo viņa sejā manāms ne tikai pārsteigums mani redzot kāpjam lejā, bet arī pēc brītiņa viņu tik pat raitā solī apdzenu. Līdz ar šo mirkli sākas trases labākā daļa – kalniņi. Šauras, ar dzeltenām lapām piebirušas taciņas, saknes jebšu viss, ko sirds vēlas. Drīz arī trešais dzeršanas punkts. Tāpat kā pērn desas mani šobrīd neuzrunā, sāļie salmiņi un cepumi gan gardi.

20171015_121954

No lielās meža takas pagriežamies uz mazo taciņu gar ezeru. Žļurk. Tā jau ir, kājas sen nebija atvēsinātas. Vispār jau to īsti nevar nosaukt pa taku, jo lavierējam starp sakritušiem kokiem pa mitru purvāju līdz potītēm. Drīz arī vecais armijas poligons. Jā, zelta rudens arī šeit ir iezadzies. Kārtējo reizi apdzenu vienu no skrējējām. Jāatzīst, ka ar viņu ik pa laikam mainījāmies, bet tas kungs iepriekš mani uzmundrināja, kad viņaprāt pa lēnu vilkos augšā kalnos. Taisnēs un lejup skrējienos gan ātri saprata, ka šī ir ātrāka. Kārtējā peļķe tiek apieta jeb izbridu caur brikšņiem ceļmalā. Skrienu pa granteni un sapņoju par mežu, jo mežā var atpūsties, bet te ir jāskrien. Slinkot nevar, ja ceļš prasa skrējienu.

20171015_145002

Vēl kaut kāda skrienama pļava un, kas tad tas? Un mirkli apstulbstu, jo tik ātri prātā nevaru izlemt, kā doties tālāk, tas ir, pa taisno cauri melnajam ūdenim vai pa tiem apšaubāmās kvalitātes un izskata dēlīšiem. Stundu stāvu domādama, bet nolemju iesākumā neslapināt kājas un pārbaudīt dēlīšu kvalitāti. Jāteic, ka nebija tik traki, kā izskatījās. Mājupceļā gan uzzināšu, ka ātrākajiem skrējējiem nebija tāda ekstra kā dēlīši. Organizatori viņus tikai tai brīdī riktēja. Pēc šī burvīgā posma seko tiltiņš pār upīti un dubļu SPA. Jipī. Ja man kāds tagad prasītu, tad droši varu apgalvot, ka pērn trasē vispār nebija ne dubļu, ne ūdens. Pa dubļu SPA apvīto ceļu līkumoju no vienas puses uz otru meklējot kādu nosacīti sausāku un labāku vietu, kur skriet. Līdzsvara pārbaude uz apaļiem kokiem. Līšana caur krūmiem gar dubļu zampām. Žļurk. Pēc brītiņa pretī brauc divi velobraucēji. Lai arī es jau kādu brītiņu klausos mūziku, nespēju skaļi neķiķināt, ieraugot viņus un viņu sejas izteiksmi. Veiksmi jums, puiši, veiksmi. Grantene. Aiz līkuma ceturtais dzeršanas punkts. Tā sajūsminājos par gurķiem, ka aizmirsu par gurķūdeni. Bet mierinu sevi ar domu, ka viņu piedāvātais enerģijas dzēriens arī bija labs. Uzreiz aiz dzeršanas punkta trase ved kalnā augšup. Tad vēl daži pauguri, tas pēdējais gan tāds pastāvāks.

20171015_145128

Garlaicīga grantene. Saule spīd acīs. Garlaicīgi. Skrienu un prātoju, cik tad daudz vēl palicis. Nu jā, 32km noskrieti, vēl 20km līdz finišam. Ar šo tempu būs ilgi. Pag, kādi 20km?, desmit ar astīti. Skaists priežu mežs un, un, un… žļurk. Skatos uz to sasodīto ūdeni un blakus esošajiem igauņiem nokomentēju – peldbaseins. Pēc pieveiktiem 35km lēnām sāku sajust tuvojamies finišu. Jo neviļus aizvien vairāk parādās distanču slēpošanas trases. Tā vienā no tām atminos,kā pērn apdzinu Gintu. Atmiņas, atmiņas. Aizvien biežāk priekšā nez no kurienes parādās citi dalībnieki, tā arī neizprotu, vai tie ir garās vai īsās distances skrējēji. Bet, ja tā padomā, kāda man starpība. Es tikai aizskrienu garām. Šo taku uz leju atminos, tur aiz tiem krūmiem ir jābūt pļavai uz augšu. Pēc tās pļavas vēl nedaudz līkumosim pa kārtējo slēpošanas trasi. Aizvien biežāk no somas velku laukā pulksteni un skatos, cik vēl palicis. Aizvien vairāk ilgojos pēc finiša. Pag, kas tad tas? Ekstra dzeršanas punkts. It kā ir slēpošanas trase, it kā ir kalna gals, bet man atmiņā bija palicis, ka šis punkts ir daudz, daudz tuvāk finišam. Netaisnība. Vispār man jau kādu brīdi šķita, ka trasē esmu viena, bet te manas bažas tika kliedētas. Šai punktā pulcējas daudz dalībnieku. Vienam pat uzsaucu, ka soma vaļā. Tā, tā. Vana Tallin ir, bet kur tad tās gardās konfektes. Hmm, kola. Nez, viņu arī var dabūt, vai arī tā ir domāta klāt pie kaut kā stiprāka. Dzeru tēju un prātoju par šo, līdz manu prātošanu pārtrauc viena igauņu dāma. Tēja ar kolu, kas var būt labāks par šo. Varbūt kādu ķilavmaizīti?

20171015_145006 (2)

Dubļains skaidu kalns uz leju. Vēl pāris līkumi. Beidzot pavisam laukā no slēpošanas trases. Meža ceļš. Šo taku atminos, bet ko tas dod, ja tik ļoti gribas vismaz kaut nedaudz atpūsties un neskriet. Skrienu un sarunāju ar sevi, ka tur dažus soļus paiešu un tad atkal skriešu. Aiz līkuma skrienams. Mellenāji, mazas eglītes, jau nākamais skrajais priežu mežs. Pēdējā grantene. Ar roku aizsniedzamā attālumā rēgojas asfalts. Te arī zīme, ka ieskrienam pilsētā. Ar acīm meklēju norādi, ka līdz finišam vēl 1km. Nav. Nu labi ir, bet norāde ar 1km. Upīte, tiltiņš, asfalts, privātmājas, pēdējie līkumi. Kas tas austiņās skan? Nē, finišam nepiestāv lēna mūzika. No kabatas izķeksēju pulksteni. Finišs – 5h25min39sek.

Minskas pusmaratons

20170910_190432

Par Minskas pusmaratonu jau dzirdēju pērn, bet tad konkrētās septembra nedēļas nogales plāns bija skaidri zināms, un atkāpe no plānotā nebija iespējama. Kā nekā vajadzēja velo sacensībās nosargāt trešo vietu grupā. Bet šogad agrā pavasarī plāna septembrim nebija, toties izteiktais piedāvājums doties uz Minsku bija vilinošs.

Par Minskas pusmaratonu zināju tikai tik daudz, ka viņš notiks trešo reizi, tāpēc sāku kalt plānu, ka šajā pusītē varētu izskriet labu rezultātu. Varbūt ne personisko, bet labu, jo kā nekā pusmaratons notiek septembrī. Plāns jau bija labs, un pa vidu tika paķerti vēl tādi skriešanas pasākumi kā Pasaules čempionāts 24h skriešanā un Cēsu eco trail 42km distance, tā teikt – treniņiem. Ja pēc Pasaules čempionāta 24h viss bija labi un skaisti, tad pēc Cēsu eco trail es tā vairs nedomāju. Klusi un nepamanīti, jebšu ta-dā!, te es esmu – manā dzīvē pēc vairāku gadu pauzes iezagās trauma. Nopietni? Tā, lai jautrāk, sāpēja abu kāju apakšstilbi un pie tam diezgan sinhroni – savilkti un sāpoši muskuļi, sāpošas saites (kas man īsti bija – nezinu, bet zinu tik vien, ka populāro traumu simptomi tie nebija). Bija pat tik jautri, ka no rīta, izveļoties no gultas, bija nedaudz jāpiedomā, kā nostāties uz kājām, un tikai tad, kā spert nākamo soli. Vai arī pienāca brīdis, kad darbā tika uzvilktas kompresijas zeķes, jo savādāk nevarēju normāli pasēdēt, nemaz nerunājot par piecelšanos. Trepes. Ar tām arī bija jautri. Labā ziņa, ka tas viss, braucot ar velo, netraucēja (ja neskaita tās velosacensības nākamajā dienā pēc Cēsu eco trail, bet kas bijis, bijis). Skriešana. Kāda skriešana? Solis tizls, muskuļi sāp kā pēc ultras, un vispār baudas nekādas. Dažas reizes izgāju paskriet (lasīt – mēģināju notenterēt 2-3km), secināju, ka labāk paliek, un turpināju neskriet. Tā pienāca Kuldīga, kurā viss notika tā, kā tam bija jānotiek, un es pateicoties Ingai neskrēju (par ko liels paldies viņai). Tā pienāca Stirnu buks, kur pēc vairākiem gadiem tiku pie koša teipa un zaķa distanci noskrēju, domājot par to, kā tik izdzīvot tajā karstumā un bezgaisa ieplakās mežā. Dzīve sāk palikt skaista. Protams, protams. Ja vien kaimiņi pieskatītu savus mājdzīvniekus, tas ir kodes, tad man nebūtu ar viņiem jākaro un, iespējams, tad, pakāpjoties uz galda, es tizli nesatraumētu potīti… Skaisti. Tā teikt – brīdī, kad viena trauma sāk atkāpties, tā otra ir klāt. Un atkal skriešanas solis ir tizls un viss sāp.

IMG-20170915-WA0016
Tā pienāca septembris. Uz Minsku aizbraucu ar domu –  kā būs, tā būs. Ja varēšu paskriet, tad skriešu, ja nevarēšu paskriet, tad iešu. Ja iekļaušos 2 stundās, būs labi, ja neiekļaušos, arī nekas – izbaudīšu.

IMG-20170911-WA0002
Starts.
Pulkstens 12:30, atskanot starta šāvienam un konfeti salūtam, laika atskaite šim pusmaratonam ir sākusies. Sākums kā jau sākums, tik vien, ka uz platās ielas visiem pietiek vietas, un jau pēc nepilniem 500 metriem sākas pirmais kalniņš augšup. Bet kuru uztrauc tāds sīkums. Atbalstītāji visapkārt, un skrienam tālāk. Vēl pēc pārdesmit metriem nogriežamies uz Neatkarības prospekta, kas ir garākā iela Minksā ar trīs braukšanas joslām katrā virzienā. Vēl pēc noskrieta kilometra acīm paveras skats uz labajā pusē esošo Neatkarības laukumu, kur stalti stāv Sarkanā baznīca jeb Svētā Simeona un Helēnas baznīca.

20170909_142348

Tāpat redzami stikla kupoli, zem kuriem trijos stāvos zem zemes atrodas lielveikals. Blakus valdības ēkai – pats Iļjičs. Protams, neiztrūkstošs arī milzīgais “Minskai 950″ plakāts. Kamēr ielas otrā pusē pretī skrien līderu grupiņa, tikmēr manā pusē skaisti dzied koris. Nedaudz uz leju un esi ielas otrā pusē. Ir karsts, saule paslēpusies aiz mākoņiem, bet es nevaru sagaidīt dzeršanas punktu, kas būs vēl pēc diviem kilometriem. Labi, man ir sava ūdens pudele līdzi, bet es tāpat gaidu to ūdens punktu. Jau atkal jāskrien uz augšu. Aiz līkuma pa labi un tad pa kreisi. Priekšā skrienošie uzmundrina pie kafejnīcas sēdošos. Ak, jel. Aiz nākamā līkuma tālumā rēgojas atkal uz augšu… Cik var? Šai brīdī man patraucas garām bariņš skrituļotāju un izveicīgi izlavierē starp skrējējiem, kā nekā vizinās ar viena no sponsoru karogiem. Kad tas sasodītais augšupceļš pievarēts, tad aiz muguras paliek prezidenta rezidence (nē, nē valsts galva dzīvo citur), parks un akadēmiskais teātris.

Dvīņu mājas pie dzelzceļa stacijas.

Dvīņu mājas pie dzelzceļa stacijas.

Atkal pagrieziens, un trase ved uz leju. Atkal skrienam pa Neatkarības prospektu, un sajūta tāda, ka skrietu pa lidlauku vai vismaz pa to plato šosejas posmu, kas ir pie Talsiem. Tik platu ielu es redzu pirmo reizi. Atbalstītāji ir uzdevumu augstumos. Spēj tik galvu grozīt un vērot apkārtni. Pirmo reizi šķērsojam upi – Svislach, kura tek cauri Minskai. Priekšā Uzvaras piemineklis, kura pakājē deg mūžīgā uguns. Tālumā mājas, mājas, mājas. Ir, beidzot manu dzeršanas punktu. Pie pirmā galdiņa dikti liela drūzma, un nevar saprast, cik daudz, precīzāk – maz glāzītes atrodas uz galda, tāpēc izdomāju, ka ņemšu ūdeni no nākošā. Kā tad, kā tad. Nākamā galda ar ūdeni nav, ir tikai banāni. Tik vīlusies sen nebiju. Atpakaļ neskriešu. Padzeros kārtīgu malku no savas ūdens pudeles un pukodamās skrienu tālāk. Tas nozīmē, ka līdz nākošajam dzeršanas punktam ir akurāt 5km. Otrpus aplim skan kaut kas līdzīgs maršam, un, cik nu no sāna var redzēt, jaunieši aktīvi dejo. Arī šo priekšnesumu pavada ovācijas. Aiz nākamā mazā līkuma mūs sveiciena pionieri ar бегами дорогие товарищи. Un tad jau atkal augšup un tad lejā, un aiz nākamā pagrieziena atkal augšup. Tik šo augšupceļu izklaidē mīmi un trīsmetrīgi klauni. Vismaz kaut kāds prieciņš. Atkal skrienam uz leju. Vienā pusē upe, otrā skaistas baltas mājas. Upes otrā pusē dzirdama starta/finiša zona. Bet man atkal uz augšu. Labi, ka kārtējā “virsotnē” ir atbalstītāji, un man jau tas izskatās pēc dzeršanas punkta. Nē, nav. Blakus esošā kafejnīca izlikusi galdiņu ar ūdeni skrējējiem. Skatos pulkstenī un rēķinu, cik vēl līdz īstajam dzeršanas punktam. Nu, ja – daži kilometri. Saules apspīdēta iela. Tālumā vēl manu TT 1h50min. Vai mani pārsteidz turpat tālumā manāmais lēzenais kāpums? Vairs nē. Tagad saprotu, par ko autobusā ķiķināja tie, kas šeit bija skrējuši pērn un tie, kas šorīt pirms mums finišēja 5km un 10km distancēs. Mūs trases malā uzmundrina milzu lāči. Viņiem nav karsti? Paskrienam garām milzu uzrakstam “Minska”. Tā, tā. Te vajadzēs vakarā atnākt. Vienīgais 180 grādu apgriešanās punkts, tad uz leju, un šo vietu jau es pazīstu, drīz jābūt starta zonai.

21731862_1605865962809622_1276352465631382524_o
Ūdens punkts. Šo punktu es garām nelaidīšu, lai vai tur kas. Kaut vai stāvēšu rindā, bet tikšu pie savām ūdens glāzītēm, lai varētu kārtīgi padzerties un nedaudz atvēsināties. Protams, protams. Pieskrienu pie galdiem un redzu, ka viena dāma dala tukšas glāzītes, un es paliku bez. Blakus esošais puisis man atdod savējo. Patīkami. No lielā ūdens bačoka man ielej ūdeni. Padzeros un laimīga skrienu tālāk, un domās jau redzu, kā atlikušo ūdeni izleju uz galvas, ja vien manu skatu nepiesaistītu tas pats puisis, kurš zemē meklē tukšu glāzi… Tieši tik, cik pateicīga es biju viņam par tukšās glāzes atdošanu man, tieši tik pat pateicīgs viņš bija man par pilnās glāzes atdošanu viņam.

21728880_1605843502811868_4995112026724010075_o
Izskrienu cauri starta/finiša zonai, kur aktīvi gatavojas skrējiena līderu sagaidīšanai, bet manu acu skatienu piesaista, jā, tieši tā – nevis Ziemassvētku vecītis, bet Дед Мороз. Jāteic, ka trasē visādi tēli tika manīti, bet šis bija ar vislielāko pārsteiguma momentu. Tālāk trasē nekas nav mainījies. Atbalstītāji ir savās vietās, saule aizvien slēpjas aiz mākoņiem, Neatkarības laukumā dzied dāma, mazajā ielas posmā pie aptiekas tiek dalīts ūdens. Bet es jau atkal sapņoju par īsto ūdens punktu. Esmu noskaņojusies, ka šim ūdens punktam arī garām neskriešu. Kamēr TT 2h ir samērā drošā attālumā no manis, man nav ko uztraukties. Šis ūdens punkts ir īpašs jau ar to vien, ka gandrīz katram brīvprātīgajam rokās ir lielais ūdens bačoks, un ūdens tiek ieliets saujās, bet pozitīvais ir tas, ka var labi un daudz padzerties, nomazgāt seju, saslapināt galvu.

Veikals Rīga Minskā

Veikals “Rīga” Minskā

Tālākais, kā iepriekš – aplis, mūzika, pionieri, tik šoreiz piepīpēta (fui, ko viņi tik smirdīgu pīpe?) bezgaisa iela, protams, ka augšup. Šis ir tas brīdis, kad saprotu, kāda vēl skriešana. Augšā velkos kā tāds gliemezis un lejā tāpat. Pulss vairs negrib prasties un vismaz lejupceļā nokrist līdz man pieņemamam skaitlim. Tā velkos lejā pa kalnu jau ar 6:25min/km un pulsu ap 168. Kaut kas te nav riktīgi. Arī klauni mani vairs nespēj iedvesmot, un mīmi ne tik. Es sapņoju par finišu, kurš no manis ir apmēram 3km attālumā, bet līdz tam vēl tik ilgi un tik daudz augšup/lejup. Ja iepriekšējā aplī kalna galā pie atbalstītāju bankas telts bija tikai slapjš noliets asfalts, tad tagad jaunieši dala glāzītes, un var tikt pie ūdens. Mazs prieciņš. Man pat šai brīdī ir vienalga, ka var redzēt, ka glāzes ir no zemes savāktas, jo te ir ūdens. Sakopojusi spēkus, nīkulīgi ripoju lejā. Prātā rēķinu, ka vēl ir jānoskrien tā apgriešanās cilpa, un tad jau būs finišs. Vai vienmēr pēdējie kilometri ir tik gari? Ejiet ar saviem uzmundrinājumiem kaut kur, un high five arī nedošu. Pēdējā taisne, ūdens punkts. Ja es apstāšos padzerties, tad līdz finišam neaizskriešu, to jau pārbaudīju iepriekš, kad pēc ūdens paņemšanas bija grūti uzsākt skriet. 900m, 700m, 500m; pulss rāda to, kas man nepatīk, jo zinu kas no šīs kombinācijas ir gaidāms. Sakoncentrējos un turpinu skriet. Jau redzu finiša līniju un nesaprotu, kā tur vispār var finišēt, ja aiz finiša līnijas cilvēki sastājušies tā, ka tur nav kur kāju spert. 200m pirms finiša mani apdzen viens skrējējs un uzmundrina ar uzsaucienu skriet ātrāk. Varētu, bet viņš jau nezina, cik nožēlojami es jūtos un cik ļoti sakoncentrējusies skrienu uz finišu. Finišs pēc 2h1min14sek. Kamēr cīnos ar elpas atgūšanu atskrien arī TT 2h.

20170910_145252
Nobeiguma vietā. Potīte skrējiena laikā neniķojās, jo elastīgajā saitē ir spēks. Pēc tam un nedaudz tagad arī saka, ko domā par to pusmaratonu. Ja man kāds jautā, tad varu teikt, ka Viļņa ir plakana un Rēzekne arī. Jāpiebilst, ka Minskas pusmaratonam ir piešķirta IAAF “Bronzas” kvalitātes zīme (Bronze Label), tāda pat bronza kā Lattelecom Rīgas maratonam.

Mazāk par skriešanu. Vairāk par dzīvi. Vilkaču maratons.

20228339_1766892646685181_7799924447683881094_n

Ar grūtībām pieceļos kājās. Kājas jau notirpušas no ilgās sēdēšanas. Cik ilgs laiks pagājis? Minūtes, stundas, dienas? Pēdējā laikā viss kļuvis tik mazsvarīgs. Es jūtu, ka kaut kas nav tā. Viss iet nepareizajā virzienā. Izvēle ir vienmēr, un es pats sevi vedu pa nepareizo taku. Nopūšos, paņemu papīru. Pāris veiklas kustības ar labo roku, un gatavs! Pirms papīrs pamet manu roku, ieskatos podā. Tur nu viņš ir – gaiši brūns, sagāzies čupiņā. Forma nekāda, smaka pamatīga. Raugos uz viņu un saprotu, ka liekas kaut kur redzēts. “Jā, Didzi, tas esi Tu pats. Tu un tava nolāpītā dzīve.” Uzmetu virsū papīru. Par laimi, tikai papīru nevis trīs smilšu saujas. Nospiežu pogu un smaka jau samazinās. Ar acīm pavadu, kā brūnais veidojums strauji pazūd. Pazūd nebūtībā. Cik tas bija viegli. Piespied pogu un gatavs. Smirdēt un griezties kā sūdam podā ir tik sasodīti vienkārši. Atliek tikai nospiest pogu un viss, Tevis vairs nav. Pieeju pie spoguļa un raugos atspulgā. Tas, ko redzēju podā man patika vairāk. Apsēžos uz aukstajām flīzēm, muguru atspiežu pret vannu. “Nolāpīts, Didzi, neesi tik gļēvs. Tu zini ko darīt. Dari to, nekavējies, nezaudē laiku, ne sekundi. Draugs, kad pienāks laiks, mēs visi būsim vienādi. Nekustīgi un auksti. Kāds koka kastē, cits sadrupināts un iebērts mazā urnā. Ir lietas, ko šajā pasaulē Tu nespēsi ietekmēt un no kurām neizbēgsi. Bet kamēr vien pēdējās saprāta paliekas nav pametušas tavu ķermeni, laiks un visas iespējas, ko Tev sniedz šī pasaule, ir tavās rokās. “

20245813_1766892786685167_1994607642820556918_n

Auksto vannas malu ir nomainījusi sasvīdusi un slapja mugura. Flīžu vietā zem kājām ir smiltis. Lēnām soļoju augšup. Kāpjot augšā nesteigšos, labāk rūpīgāk skatīšos, kur labāk novietot kāju. Bet nogāzēs centīšos tikt lejā ātrāk, lai atgūtu kādu sekundi. Pats pilnīgi nespēju noticēt, ka esmu pārkāpis pāri sev, saviem idiotiskajiem principiem, jaunības neprātam, smadzeņu trūkumam, vai kā to, pie velna, lai nosauc, bet neticamā veidā esmu iegādājies sev atbilstošus apavus. Ar tādiem pat var skriet lejā no kalna, nevis slidināties vai, sliktākajā gadījumā, ripināties un lidināties lejup. Kāpums gan liekas visai stāvs, tad seko vēl viens, ļoti līdzīgs iepriekšējam. Kopumā neliekas tik traki, bet es zinu, ka man šeit augšā būs jātiek vēl 12 reizes. Lai notiek, es zinu, kāpēc esmu šeit. Es esmu gatavs.

Cik ļoti cilvēkus kaitina dažādi sīkumi. Esam gatavi stundām ilgi zem deguna burkšķēt un izrādīt savu neapmierinātību par lietām, kas uz visas lielās pasaules fona liekas tik nesvarīgi. Ko tad mēs darīsim, kad viss būs tiešām slikti? Kad aukstums mūs pārsteigs nesagatavotus? Mūžīgais stingums un pēdējā elpa mums tiks laupīta. Varbūt mums paziņos, ka mūsos ir ieperinājies kāds, kurš tur ir bijis jau gadiem, lēnam pieņēmis mūsu ķermeni par mājām, attīstījies mūsu galvā, krūtīs vai kaut kur zemāk. Tas mums var atņemt visu dārgo un vienkāršo. Pat spēju čīkstēt un žēloties. Ar to mazo akmentiņu, kurš berza manu labo kāju, es spēju sadzīvot 40 km garumā. Sākumā domāju, kā no viņa atbrīvoties, bet es vienkārši iemācījos ar viņu sadzīvot. Kad viņš atradās tieši pie īkšķa, tad nebija patīkami. Laikam arī tāpēc tur ir milzīga, tumši zila tulzna. Bet, ja man izdevās viņu iemānīt zem savas pēdas, tad viņš tur mierīgi sēdēja un netraucēja. Tā mēs abi divi, Didzis un akmentiņš, iemācījāmies tīri labi sadzīvot. Mūsu īslaicīgā draudzība gan beidzās pēc, apmēram, 7 stundām, kad beidzot atcerējos, ka apavus var arī novilkt. Bet reizēm vajag vienkārši paciesties un paklusēt…

20229391_1766892876685158_1174681364789300511_n

Esmu slapjš, nedaudz netīrs, bet vismaz nesmirdu. Toties dundurus gan pievilinu. Viņi man uzbrūk ar apskaužamu neatlaidību no visām pusēm. Liekas, ka nepārtraukti atrodos ieskauts mazā mākonī. Sākumā kalu plānus, kā no viņiem atbrīvoties un cik dundurus varētu notriekt ar vienu sitienu, līdz sapratu, ka kož tikai tie, kuri mani pārsteidz no muguras. Tie, kuri lidinās man gar galvu, tikai mani kaitina. Kaitina, bet nekož. Tiklīdz kā pazūdu atpakaļ mežā, viņi pārtrauc sekot. Pēc brīža gan atkal atgriežas, bet ar katru nākošo apli es par viņiem domāju arvien mazāk un mazāk. Līdz pienāk brīdis, kad viņu klātbūtni vairs nemanu. Domāšana par maznozīmīgām lietām tikai atņems man spēkus. Viegli nebūs, bet spēkam jāpietiek. Citu iespēju neapsveru.

Jau ceturtais aplis. Paliek grūtāk, protams. Kāpjot augšā kalnā, pirmo reizi manas plaukstas pieskaras smiltīm. Iepriekš domāju, ka varētu pat iztikt bez rāpošanas, bet tomēr nākas izmantot arī šo pārvietošanās veidu. Lai arī cik grūti nebūtu, tas ir labāk nekā atrasties citās tumšās vietās, kurās esmu pabijis un vairs negribu atgriezties. Es vēlējos šeit atrasties, cīnīties ar sevi, dzīt sevi uz priekšu, jo atpakaļceļa vairs nav jau sen. Sāpes. Lai arī kā man to reizēm negribētos atzīt, bet šī sajūta mēdz būt patīkama. Es nāku pēc viņām, un viņas mani vienmēr atrod, sagaida ar atplestām rokām. Pēc kāda laika sāpēm talkā nāks nogurums, tad pievienosies vēl citas grūtības, un kokteilis sanāks pamatīgs. To nevarēs izdzert uzreiz, arī uzdzeramais nepalīdzēs. Jo vairāk viņu dzer, jo vairāk ķermeni pārņem reibuma sajūta. Rīkli nededzinās, bet kaltēs gan, ar katru soli, ar katru metru arvien vairāk. Un kad sāpju, sviedru, dubļu sajaukums tika iztukšots pirmo reizi, es sapratu, ka tas uz visiem laikiem būs mans mīļākais dzēriens.

20155946_1766893073351805_528817139733834345_n

Manā priekšā parādās melna kartiņa. Uz tās attēlots skaitlis 8. Vēl astoņi apļi. Nopūšos un nodomāju, ka vēl tik daudz priekšā. Izvēle ir vienmēr, es to zinu. Varu apsēsties malā un pateikt, ka man pietiek. To sauktu par “izstāšanos”. Noņemt starta numuru, lēnām strēbt zupu, ēst dažādus gardus ēdienu. Protams, varētu arī ieiet pirtī, nomazgāties, kārtīgi padzerties, darīt patīkamas lietas. Izstāšanās ne vienmēr nozīmē padošanos. Reizēm tā vienkārši norāda uz cilvēka spējām laicīgi izvērtēt visus plusus un mīnusus, ko sacensību turpināšana varētu nodarīt veselībai. Man ir grūti, es jūtos noguris, es ļoti gribu ēst un atpūsties. Šajā brīdī man ir jāizvēlas starp nožēlu un vientulību. Draugi, es vienreiz jau izstājos no sacensībām. Es nevarēju sev neko pārmest, bet es nevēlos šo sajūtu piedzīvot vēlreiz. Tā ir nožēla. Bez tās nevar iztikt, bet arī laiku atpakaļ vairs neatgriezt. Var tikai pagriezties un dzīvot tālāk. Es elpoju, es dzīvoju un man ir dota iespēja vēlreiz cīnīties. Un tā es lēnām dodos tālāk trasē. Esmu izvēlējies vientulību.

Man tikai jāšķērso līnija. Iedomāta viduslīnija, kas ir ieurbusies manā galvā. Tā sašķeļ manu pauri, griež manas smadzenes uz pusēm, sadalot tās divās daļās. Kad es tikšu galā ar sesto apli, pienāks kārta cīnīties par septīto. Līdz es sasniegšu horizontu, man paliks vieglāk. Vieglāk, bet kādā ziņā? Skriet tāpat būs grūti, un jāskrien vēl būs daudz, bet šis ir tas gadījums, kad man nav izvēles. Kā jau zināms, izvēle ir vienmēr, ja vien cilvēks pats sev tādu dod. Es savu izvēli izdarīju jau pirms skrējiena. Man nevajadzēja būt tādam muļķim, bet es devu solījumu. Solījumu neapstāties. Ķermenis signalizēs, ka tam pietiek, bet šoreiz esmu apņēmies dzīt sevi līdz pēdējam. Viss grūtākais un smagākais, arīdzan skaistākais vēl ir priekšā.

Es vairs nesvīstu, bet kājas paliek smagākas. Katrs kāpums nemanot paliek augstāks un stāvāks. Nogāzes ir kļuvušas vēl daudz garākas. Brīžiem liekas, ka visas pasaules smiltis ir sabērtas manā mutē. Tās ir iesprūdušas manā kaklā, bet man nav ar ko tās noskalot. Sausums izplešas pa rīkli kā tuksnesis. Katra iespēja padzerties ir kā īsta oāze. Skatītāju atbalsts palīdz, jo, veicot katru apli, aplausu pavadībā es tieku sagaidīts kā varonis. Diemžēl, katrs prieka mirklis ir īss, jo uzreiz ir jādodas tālāk. Kontrollaiks jau sāk lēnam mani spiest. Prāts tiek apgrūtināts ar domām, skaitļiem, ciparu kombinācijām. No tā visa nav nekāda jēga, jo rēķināt es nemaz nemāku. Nav arī jāmāk, man ir jāskrien. Tāpēc man ir jādodas tālāk. Vairs nevajag domāt, ir tikai jāskrien. Grūtākais vēl ir priekšā. Man ir jāiztur.

20245618_1766893246685121_9033237029641430659_n

Es nedrīkstu domāt par finišu. Šī doma mani iznīcinās. Tā mani lēnam nogalina. Šīs domas ir jāizgaiņā prom. Es nedrīkstu atkārtot iepriekš pieļautās kļūdas. Manas domas tiek vērstas tikai, lai veiktu nākošo apli, nekāds finišs. Es sadalu skrējienu daļās. Man ir jāvirza sevi uz priekšu pa nelielam gabaliņam un tad jāsāk cīnīties par nākamo. Jādomā par katru soli, kā novietot savu kāju, kā nenokrist. Tas nav viegli, bet es zinu, ka ir bijis grūtāk. Esmu bijis daudz lielākās nepatikšanās un man ir jātiek cauri šīm. Šis ir Vilkaču maratons, grūtākais Latvijā. Tas nevarēja norisināties bez manas klātbūtnes, jo tādi cilvēki kā es gluži vienkārši paši atrod šādas vietas un pasākumus. Tas tā nevar notikt, ka visi skrien, bet es nē. Desmit apļus esmu veiksmīgi veicis un iekļāvies kontrollaikā.

“Didzi, laiks doties. Mums ir jāiet. Jāiet no sākuma līdz beigām. Līdz beigām, veco zēn. Kad finišēsi, skrējiens būs beidzies, bet tās nebūs beigas, tās nepienāks, kamēr vien pats to neizvēlēsies. Ja vien spēsi būt godīgs un pildīt, ko solīji. Mums vairs nav laika apstāties, vairs nav laika pagriezties un aiziet. Mēs to vairs nevaram. Tev vairs nav jābaidās. Es esmu ar Tevi, vienmēr būšu. Es zinu, ka Tu gribi atkal mani satikt, atkal būt kopā ar mani, lai viss būtu tā, kā vienmēr, bet mēs šajā pasaulē dzīvojam dažādus mūžus. Tev šobrīd ir grūti, bet man ir labi, es esmu mierā un klusumā. Mums jābūt priecīgiem, ka varējām tik daudz laika pavadīt kopā, bijām nešķirami. Dari to, kas jādara, dari to, ko Tu proti darīt vislabāk. Pabeidz iesākto, lai vari reiz doties mājās. Neatdod savu dzīvību ne par ko. Vēl ne. Reizēm pasaule liekas nežēlīga un negodīga, bet tā būs vienmēr. Atceries, ka Tu vari paciest jebko, neņemt vērā nevienu ievainojumu, ja vien no sirds tici savam mērķim. Un, ja Tevī vēl ir palikusi kaut kripatiņa pašcieņas, tad Tu šodien iesi līdz galam. Cīnies un ļauj man iet.” Es zinu, draugs, es zinu. Es apsolīju.

Laiks pēdējiem diviem. Katrs solis augšup ir kas neaprakstāms. Manas kājas rauj krampjos, un es nezinu, cik ilgi tās vēl izturēs. Krampji pārņem manas kājas no visām pusēm, es tos jūtu tādās vietās, kurās tie nav bijuši nekad. Manas kājas tiek atvēsinātas ar mediķu palīdzību, bet es jūtu, ka kuru katru brīdi es varu sabrukt. Sabruks tikai mans ķermenis nevis mans gars. Šajā brīdi es varu droši teikt, ka man piedrāzt par medaļu. Man piedrāzt diplomu. Man piedrāzt aplausus un gaviles. Man piedrāzt kontrollaiku. Man ir jātiek līdz galam, jāsasniedz finišs. Tas ir viss, kas man rūp, viss, kas šobrīd svarīgs. Nekam citam vairs nav nozīmes. Par to arī bija šis skrējiens, un tāda reizēm ir dzīve. Tu pamosties kā sūds podā, tad sacensību laikā Tu esi vēl nožēlojamāks, brien cauri mēslu bedrei, esi sūdos līdz ausīm, bet izmisīgi pretojies, lai Tevi nenoskalotu lejā. Laiku pa laikam, kāds vārdā dzīve Tev uzgāzīs virsū vēl sūdus. Un tad atkal nāksies rāpties ārā. Es lēnām tuvojos finišam, kā vienmēr pārdomājot, kas noticis iepriekš. Jau redzu cilvēku pūli, kuri mani gaida, tad aizķeros aiz saknes un krītu. Kājas atkal rauj krampjos, liekas, ka visi ir apklusuši, un ir apstājies laiks. Es nesaprotu, vai esmu finišējis, bet izrādās, ka ļoti veiksmīgi esmu iegāzies tieši finišā. Vēl mēģinu kā vecs suns stūķēt savu pakaļu uz priekšu, bet ļaudis saka, ka vairs nevajag, viss ir beidzies. Īsti nesaprotu, kur jāiet tālāk. Uzrāpjos uz celma, kā muļķis stāvu tur, lai mani nofotografē. Tad nokāpju lejā un eju uz priekšu ar pilnīgu bezmērķību. Apsēžos uz sola un sēžu. Tad sāku trīcēt un ar grūtībām varu noturēt buljona bļodu. Es gribu mājās.

20157844_1766897746684671_1389763852113007862_o

Netīrs, nosalis, ar trīcošām rokām. Pārguris. Kājas noberztas jēlas, deguns sasists, pirksti sasisti ar ziliem nagiem. Es finišēju. Pat iekļāvos kontrollaikā, jeb 7 stundās. Mans laiks – 6:53:28. Es varētu turpināt justies kā sūds, bet man liekas, ka esmu skaists. Tik skaists kā nekad. Ja cilvēki nezinātu, ko esmu darījis, viņi droši vien mani noturētu par klaidoni. Un man būtu vienalga, jo pametu sacensību centru ar vienu domu – es taču apsolīju…

Par un ap “Meža taku skrējieni”

Foto: Valdis Sviķis

Foto: Valdis Sviķis

jeb Pašpietiekams intelektuālis VILMĀRS ZEME (V) un smaidīgs apdrošinātājs ROBERTS TREIJS (R), kuri ved mūs mežā

Lasīt tālāk.

Rudenīgais Priekuļu trail

20160904_121615

Kad Skrējēju ballē man izlozēja bezmaksas dalību Priekuļu trailā, pie sevis nosmīnēju, ka diez vai skriešu, jo nezinu, vai būšu atpakaļ no kalniem, bet, ja būšu, tad visticamāk, ka braukšu Siguldas vienības braucienā. Tā savu laimēto dalību ieliku kastē pie numuriem un aizmirsu par to. Pienāca augusts, līdz ar ko saņēmu uzaicinājumu piedalīties Velorealitātē septembra pirmajās brīvdienās. Vēl jo vairāk nosmīnēju par to, kā es skriešu Priekuļos.

Tā pagāja vasara un pienāca septembris. Ir pagājusi nedēļa kopš finiša Alpu kalnu pakājē, un mana pašsajūta kā ir lieliska, tā ir lieliska. Priecājos, ka nekas nekur nesāp un vispār nav sajūta, ka būtu skrējusi. Tā kā skriet aizvien tā īsti negribas (lai gan nevarētu teikt, ka ar skriešanu šogad vispār ļoti aizrautos, bet paskriet šad tad izgāju), tad izbraucu ar velo līkumu un turpināju priecāties, par to, ka viss ir labi. Bet tai pat laikā meklēju attaisnojumu, lai nebrauktu Velorealitāti, nez kāpēc sabijos no vispārzināmā fakta, ka “..būs daudz kilometru, grūti un iespēja un atļauja katram pašam izraisīt vemšanu vai izskrūvēt visus ventiļus, lai varētu evakuēties..”. Un vispār man vēl normālā ēšanas ritmā jāieiet. Bet, ja jau tā dalība laimēta, tad kāpēc neskriet?

Priekuļos Vilmārs man pirms starta ar lielu sajūsmu stāsta, ka šī ir ļoti skaista un forša trase, jeb viena no tām trasēm, kuru viņam pašam ļoti gribētos skriet. Pie sevis atkal nosmaidu, lai jau tā būtu. Piecpadsmit minūtes pirms starta sāk līt, bet lietu šodien nesolīja. Un vispār, es gribu sauli, +30°C un zilas debesis, nevis šo ziemu. Tā starta zonā nonāku vien minūti pirms starta un pirmajā rindā. Pie sevis atkal nosmaidu, ka vieglāk būs tai šaurajā takā aiz līkuma tikt cauri.

Starts. Pirmajos simts metros ātri saprotu, ka mana sabīšanās no Velorealitātes nebija tāpat vien, jo pulss ir kosmosā un tur arī paliks visu atlikušo trasi. Pulkstenis ar’ drīz nopīkstēs un paziņos, ka vispārējā kondīcija ir -14. Skaisti. Asfaltu nomaina slapja, grimstoša zāle. Negribu slapjas botas, vēl ne. Taka aizvijas līkločus, pirmie dubļi un upīte. Garām paskrien Inese – ai, viņa tāpat ātrāk skrien par mani. Dzēriena pudeli pārceļu no vienas rokas otrā, lai vieglāk uzkārpīties pa dubļaino nogāzi augšup. Tad nedaudz starp kokiem aizaugsi taka, un, aidā, pa māl-dubļiem lejā. Viss tik slidens, ka drošībai jāpieturas pie kāda koka. Mani apdzen visi, kas vien var un, kam nav slinkums un ir vēlme. Tai skaitā, Lelde. Zinu, ka viņa ir satrenējusies, bet tik āri gan viņu sev garām paskrienot negaidīju. Mani uzmundrina, lai skrienot, jo tas jau nav nekāds kalns. Kā tad! Nūjas man vajag, nūjas. Pirmais kalns paskrienot – paejot pievarēts. Jau kalnā ejot augšā tiek nolemts, ka tālāk pievērsīšos dabas baudīšanai, tai skaitā, noskatot labākas sēņu vietas. Te uz celma daudz gailenes. Der. Opā, izrādās kopš ziemas ir nedaudz pamainīta trase – jāskrien nevis pa lielo, plato ceļu, bet gan pa mazām taciņām. Lejup skrienot, priecājos par savām Asics botiņām, kas ideāli mani tur pie zemes. Tā arī aizlidoju dažiem garām. Skrienu un domāju, bet kur ir tas bildē redzamais koku zaru tiltiņš? Ilgi atbilde uz jautājumu nebija jāgaida, jo pēc dažu kritušu koku pārlēkšanas, vienas dubļainas gravas pievarēšanas, palīšanas zem koka un paskriešanas garām avotam – ir. Tiltiņš vai dubļi, dubļi vai tiltiņš. Mana izvēle ir par labu dubļiem, tas tiltiņš tāds aizdomīgi slidens izskatās. Sēnes te nekur nemanu. Plata dubļaina grantene, taciņa, vēl viens dubļains kalns augšup. Teorētiski šajā paugurā var uzskriet, praktiski – man aizvien patīk visos kalnos iet augšā. Garām paskrien vēl daži skrējēji. Lai jau. Tā – cūcenes, mušmires, baravika. Varētu jau paskriet, bet tad taisnē būs jāatvelk elpa. Ai, turpinu soļot. Mežs smaržo pēc lietus un rudens. Slapja, mitra slēpošanas trase uz leju. Asfalts. Dzeršanas punktā Ilze noteic, ka man ūdeni nevajag, jo man redz pudele rokā. Pirmie 3,5 km pievarēti. Sakņaina taka un par brīnumu mikro pauguri skrienami, līdz brīdim. Kā tur palika ar tām sēnēm? Skrienu un baudu. Vispār jau atkal soļoju augšup. Kāpēc man pēkšņi sāp ceļi, mugura un velk ikrus? Tie taču ir tikai 8 km pa mežu. Eju un prātoju, lai jau lien visas sāpēs laukā, vismaz zinu, ka sabijos pamatoti un, ka kalni manī vēl sēž iekšā. Tad paskrienu un atkal soļoju augšup. Hmm, arī šeit ir trase pamainīta. Tas priecē, jo interesantāk. Te uz koka “Sveiciens nūjotājiem!” un “Mums patīk!”. Aiz līkuma elektrolīnija, kur pēc lietus miglas vāli ceļas augšup un saulē veido krāsu spēles. Skaisti. Velkos augšup un prātoju, ka Vilmāram būs bijusi taisnība par to skaisto un interesanto trasi. Aiz muguras pamanu Līgu, izrādās, ka man vienai pēc kalniem nav viegli. Nosmejam kopistiski, ka vajag nūjas.

Aizvien mežs, klusums, rudens, dubļi, pa kādam slapjam koka tiltiņam. Priekšā beidzot pamanu kādu skrējēju un nūjotājus. Viena nūjotāju dāma mani laipni palaiž, par ko viņai paldies. Drīz aiz viņas vēl viena. Kamēr viņa domāja, kā mani palaist, tikmēr es “dubļi pa labo” un garām biju. Kāds kaifs iebrist dubļos līdz ausīm, tfu, potītēm. Pagriezienu nogulēju, attapos norobežojošā lentē. Gadās. Līdz finišam nepilni divi – trīs kilometri. Atminos, ka nekas traks jau vairs nav. Skrienu un domāju, ka būtu jau forši tos dubļus izbaudīt vēl un vēl, bet, lai jau tiek tiem, kas skrien trīs apļus. Tā apdzenu vienu, otru un vēl kādu skrējēju. Pie reizes meklēju kādu izcili labu sēņu vietu, kur pēc finiša varētu atnākt. Nemanu. Jau atkal atbalstītāji sauc, ka – uzmanīgi, lejā slidens. Dubļainais noskrējiens uz leju ir nieks. Tiltiņš. Opā. Attopos slapjā, dubļainā zālē uz vēdera. Bija jau bija aizdomīgs tas pēdējais solis. Līdz finišam tik nedaudz slapja, grimstoša pļava un pārsimts metri asfalta.

Pēc finiša Vilmārs prasa – kā? Atzīstos, ka sākumā nosmīnēju par viņa sajūsmu, bet pēc pirmajiem metriem pati sajūsminājos un izbaudīju takas, dubļus, kalniņus, rudeni. Tā jau ir, ka pēc 119 km, kur vienīgais, ko redzi, ir akmeņi, klintis un grants šis skrējiens bija kā bauda dvēselei.

p.s. vienīgais, kas man nepatika Jūsu skrējienā, ka es sasmērēju savas botas ©