Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Traumas anatomija

21.06.2018. ir mana tēta 64. dzimšanas diena. Lai arī viņa pasē ir norādīts cits datums, tomēr īstā diena ir tieši 21.jūnijs, kas ir arī mana dēla Emīla vārda diena. Šogad izvēlos svinības par labu tētim un viņa pierunāta dodos uz saviem pirmajiem veterānu mačiem Latvijas simtgades zīmē, kas notiek Jelgavā. Esmu pieteikta 3000m stadiona skrējienam Jēkabpils komandas sastāvā.

Esmu ļoti uztraukusies par to, jo negribu darīt negodu dzimtās pilsētas komandai, kā arī skaidri zinu, ka man nav ne jausmas, kā tik īsas distances jāskrien, bet pierunāties esmu ļāvusies. Izskrienu savu treniņu Rīgā, AB dambī – nodrillēju kārtīgus 200m intervālus. Pēc treniņa pulkstenī izlec prieciņš – mans VO2 max atkal ir pakāpies, un labā noskaņojumā ar Mežezera pudeli padusē ierodos Jelgavas stadionā, kur atklāšanas parāde jau notikusi, un sportisti gaida atklāšanas balli ar dzīvo mūziku. Vējš pamatīgs, bet mēs sēžam siltā nojumītē un dzeram ar tēti Mežezeru, un piekožam klāt svētku kliņģeri. Pārējos komandas biedrus nepazīstu, bet tas man nekad nav bijis šķērslis ātri ar kādu iedraudzēties un veidot sarunu. Citās komandās gan draugu netrūkst – gan foršie liepājnieki, gan citas Vāveres vīrs, gan mana trenera Aigara Matisona audzēkņi. Kāda konkurente gan nošņāc: “Ko Tu dari stadionā?”, bet uztveru to kā draudzīgu apsveicināšanos. Vīrs man ir pieteicis kārtīgi izgulēties un lieliski nostartēt, tomēr īsti gulēt netieku, jo nezinu, kur atrodas viesnīca, kā arī šķiet nepieklājīgi tik ātri doties gulēt, kad tikai tik tikko esmu ieradusies, un nav jau arī gluži maratons jāskrien, bet gan tikai 3000m. Draudzīgi čalojot, nejauši iepazīstos ar savu istabas biedreni, saku, ka labprāt dotos uz viesnīcu, un man par prieku arī viņa labprāt jau dotos pie miera, lai rīt varētu kārtīgi nostartēt.

Tētis man kārtīgs ballētājs, un ļauju viņam, lai izdejojas kārtīgi, bet mēs iesim gulēt. Viens no komandas biedriem to izdzirdējis iesaucas: “Kā tad mūsu tradīcija visiem kopā nodejot vienu deju?! Nevar iet gulēt pirms tās!”. Ok, kas tad ir viena deja – tas tak neko nemainīs, un es ļaujos pierunāties. Mirkli vēlāk kaut kas notiek manā galvā – es pēkšņi saprotu, ka es tos 3000m varu noskriet ļoti labi.  Es, četrdesmit gadus veca grāmatvede, varu noskriet maratonu zem 3:30, nav slikti, sasodīts, nav slikti! Pēkšņi es jūtos tik ļoti pārliecināta! Pievienojos komandai dejā dziesmas “Nāk, nakts un pie debesīm parādās zvaigznes, nāk, nakts..” pavadībā, bet mirkli vēlāk – auč, es esmu gar zemi, jo kaut kā, mēģinot izvairīties no dejā aizrauta vīrieša, kurš man tuvojās, neveikli piezemējos uz asfalta. Jūtos sasodīti muļķīgi, bet aši pielecu kājās – man viss kārtībā, nodejoju deju līdz galam, eju maliņā apsēsties. Man viss ir labi, bet tai pat laikā nav. Saku tētim, lai ejam uz to sasodīto viesnīcu. Izrādās, ka tā ir nieka kilometra attālumā. Ejam, bet tētis ar manu istabas biedreni soļo varen braši – varētu padomāt, ka viņiem 18 gadu. Es sāku saprast, ka netieku līdzi, jo kāja ne visai grib draudzēties ar pieskaršanos zemei, bet es braši turos un tēloju, ka man viss ir labi! Tētis mierina, ka viss būs labi, jo neskaitāmas reizes volejbolā viņam tā ir gadījies. Iedomājoties par botām, kas man rīt jāvelk, mana pārliecība sašļūk, jo esmu aizņēmusies no Anetes sacensību apavus, kas man der kā uzlieti, bet ne vairāk. Pēdu pat ar visniecīgāko uzpampumu tur iekšā nedabūt. Kārtīga meita, klausu tēti un ceru, ka rīt skriešu. Novelkot apavus, aina vairs tik rožaina nerādas, jo vairāk kāja tikusi brīvībā, jo zilāka un lielāka tā paliek. Sasmērējam aukstumiņus un ejam gulēt. Nav tā, ka man sāp neizturami, bet aizmigt es nevaru, vairākas reizes ceļos augšā, bet nu vairs tikai uz vienas kājas. Nezinu, kas mani varētu piespiest pielikt kāju pie zemes, katra šūna brēc – tikai ne to. Pārvietojos lēkšus. Ap pieciem no rīta saprotu, ka man vajag traumpunktu. Google maps rāda, kas tas ir 1 km attālumā, tāpēc apņēmīgi dodos koridorā, bet pēc trim lēcieniem saprotu, ka nebūs, jo arī lejā pa kāpnēm es netieku. Negribas nevienu modināt, tāpēc nolemju gaidīt rītu un Inu, kas no rīta noteikti dosies uz Rīgu strādāt. Nolemju, ka braukšu ar viņu un došos uz ARS cerot, ka tur būs mazākas rindas kā Duntes ielā. Joprojām neesmu uzrakstījusi vīram nevienu rindiņu par notikušo. Es neizsakāmi viņu mīlu, bet šobrīd jūtos viņu tik ļoti pievīlusi, ka gandrīz baidos.

Esam ar Inu ceļā uz Rīgu, kad vīrs man uzraksta laba starta vēlējumus. Tad gan saprotu, ka ir jāatzīstas. Nosūtu bildi ar savu zili sapampušo kāju un tekstu, ka paskaidrojumi būs vēlāk, bet šobrīd man ir nepieciešams nokļūt no Riga Plaza, kur Ina mani laipni izsēdina, uz ARS. Izrādās – es pati nemaz neprotu izsaukt taksi, nu vismaz ne šādās situācijās. Vīrs to izdara manā vietā, taksists gan ir visai apmulsis vīrieša vietā ieraugot lēkājošu blondīni ar basu kāju, bet tas tomēr neattur viņu nogādāt šo “nelaimes putnu” ARS. Ielēkšoju traumu kabinetā, un daktere, uzmetot paviršu skatienu, paziņo – lauzts! Jūs jokojat???!!! Nevar būt lauzts, es taču nodejoju deju līdz galam, nogāju vienu kilometru līdz viesnīcai, nomocīju nakti, man nav nenormālu sāpju un,  ja būtu lauzts, tad es noteikti zinātu! Daktere laikam šādus pacientus ir atklausījusies un bez ceremonijām mani nosūta uz rentgenu, bet māsiņai liek gatavot ģipsi. Ieejot kabinetā pēc rentgena, dakteres monitorā es redzu savus pēdas kauliņus, tur pat ārsta izglītību nevajag, lai redzētu, ka ir 100% lauzts! Izplūstu asarās un saku, ka man pēc nedēļas jāskrien Vilkaču maratons. Nebūs, viņa saka, bet labāk būtu klusējusi. Šogad nebūs! Viņa izraksta man cedelīti uz operāciju un silti iesaka to veikt līdz Līgo svētku traumas nogāžas pār Duntes ielas traumpunktu. Bāc, kādu vēl operāciju… Tomēr izrādās – lūzums ir visai sarežģīts, un atdalīti kauli savā starpā nesaug, nepieciešams tos savilkt kopā. Nopērku kruķus un visai šokēta sēžu ARS koridorā ar skaistu, baltu langeti uz kājas. Es brīdi apmulstu un nesaprotu, kas tagad ir jādara. Ir skaidrs, ka nepieciešama operācija. Laikam jābrauc uz Duntes ielu, bet, kā tas viss galu galā notiks, man īsti skaidrs nav. Metu kaunu pie malas un piezvanu savai kolēģei, kuras vīrs ir ārsts. Paralēli, pateicoties Alīnas superspējām, no mana rentgena CD diska tiek izvilinātas bildes, kas der nosūtīšanai telefonam saprotamā formātā. Tikmēr arī mani vīrieši ir tikuši prom no darbiem un ir gatavi mani aizvizināt uz jebkuru slimnīcu Rīgā. Tomēr viņu sejās redzams manāms neslēpts šoks. Mašīnā, kamēr sēžam un gaidām ārsta rīkojumus, ko darīt tālāk, valda neveikls klusums. Mani nav piemeklējusi baisa slimība, man nav liegta spēja kustēties, bet tomēr ir skaidrs, ka šis notikums mainīs mūsu vasaras plānus visai nopietni.

Pirmais rentgens

Pirmais rentgens

Tagad neliela atkāpe par to, kāpēc šis bloga ieraksts top. Vēlos piefiksēt tās labās lietas, ko izdarīju pareizi, bet arī neaizmirst par kļūdām jeb, ko vajadzēja darīt citādāk. Ļoti ceru, ka nevienam šis raksts nenoderēs, bet diemžēl jau esmu sastapusies ar līdzīgiem gadījumiem, kad ar saviem padomiem esmu varējusi kādam palīdzēt tikt ātrāk atpakaļ uz abām kājām.

Esam nonākuši līdz pirmajai kļūdai – neej ārā no ārsta kabineta, ja kaut ko nesaproti! Man nav neviena pārmetuma, ko veltīt medicīnas nozares darbiniekiem, jo savā atveseļošanās procesā saņēmu lielisku aprūpi visās medicīnas iestādēs, ko nācās apmeklēt. Tomēr neviens dakteris nevar uzminēt to, ka man kaut kas nav skaidrs, ja to nepajautāju, bet visu laiku māju ar galvu. Par laimi šo kļūdu, kā jau iepriekš minēju, veiksmīgi laboju ar zvanu savai kolēģei. Tagad es zinu, ka šāda operācija ir jāveic vai nu uzreiz (pirmo 24 h stundu laikā) vai kad tūska ir nogājusi, tātad teorētiski varēju to darīt arī pēc Jāņiem. Tā kā man gribējās pēc iespējas ātrāk sākt atveseļoties, tad jau plkst. 16:00 esmu Gaiļezera uzņemšanā un 19:00 jau uz operāciju galda. Operācija ilgst tieši tik, cik man vajag pusmaratona noskriešanai jeb nedaudz zem 1:40h. Tieku pie 5 jauniem pīrsingiem – jā, man no pēdas ārā spīd pieci glīti āķīši, kas nozīmē, ka turpmākās 5 nedēļas nedrīkstēšu kāju pakļaut samērcēšanai un būs jāveic pārsiešana divas reizes nedēļā, jo ievietotās stieples prasa ļoti rūpīgu kopšanu. Ķirurgs sola, ka pēc nedēļas varēšu nomainīt langeti pret speciālu kurpi, kas slogos kājas pēdu tā, ka varēšu saudzīgi staigāt, nenoslogojot lauzto vietu, bet saglabājot iešanu, kas nozīmē, ka nezudīs muskuļu funkcionalitāte.

Stieples, kas palīdz kauliņa saaugšanai

Stieples, kas palīdz kauliņa saaugšanai

Šajā vietā būtu īstais brīdis stāstam, ko darīt, lai nepazustu muskuļi, un vai tiešām 5 nedēļu laikā tas varētu notikt?

Izrādās tas notiek vēl ātrāk, jo es pavadīju tikai vienu nedēļu ar ģipsi, bet, jau pārejot no lekšanas atpakaļ uz staigāšanu, tas uzreiz nemaz tā nevedās. Māsiņa liek uzvilkt kurpi un iet, bet tas nemaz tik vienkārši nepadodas. Lai arī viņas kabinetā to izdaru visai braši, tomēr nonākot durvju otrā pusē, atjēdzos, ka nemaz tā nesanāk, jo ir bail un sāp. Izrādās, ka visas saites, asinsvadi sāk zaudēt savas normālas darbības spējas. Par sāpēm parunāsim vēlāk.

Par to, kas būtu jādara uzreiz un ko es nedarīju. Es domāju, ka palīdzība pie fizioterapeita būs jāmeklē vien tad, kad stieples būs noņemtas un sākšu staigāt bez palīglīdzekļiem, tomēr, iespējams, ka vienkāršāk būtu uzreiz meklēt kāda speciālista palīdzību, ar ko kopā izdzīvot visu atveseļošanās procesu. Tomēr arī es tik vieglprātīgi nepiegāju šim procesam, jo skaidri zināju, ka gribēšu maksimāli ātri atgriezties trasē. Man talkā nāca Youtube un Pinterest. Es vingroju apmēram 4 reizes nedēļā, izpildot vingrinājumus gan uz paklājiņa, gan sēžot uz krēsla. Lai arī cik dīvaini tas neliktos, bet iekļāvu arī cardio treniņus savos treniņos. Augstākais pulss, ko spēju sasniegt, bija 157 – nav slikti, sēžot uz krēsla.  Uzdevumi sastāvēja no muguras, preses un dibenu muskuļu stiprināšanas, neļāvu saviem hamstringiem astlābt. Principā vienīgais, ko es nenodarbināju, bija lauztā pēda un tās kājas ikra muskulis. Lai arī planki un atspiešanās tagad bija jāveic no saliektu ceļu pozīcijas, bet to es iemācījos veikt tā, ka ieguvu vēl lielāku efektu, nekā veicot ar iztaisnotām kājām. Šis būtu pats svarīgākais, kas jāatceras – nepazaudēt kustību prieku. Asinscirkulācija noteikti veicināja dzīšanu un ātrāku atveseļošanos, jo organisms, kurš pieradis pie slodzes, noteikti jutīsies slikti bez tās. Es domāju, ka tieši vingrošana man ļāva saglabāt pozitīvu un mundru garastāvokli visas šīs piecas nedēļas. Tāpat es arī esmu pārliecināta, ka bez tās es nebūtu tik ātri atgriezusies atpakaļ ierindā.

Cardio treniņš uz krēsla

Cardio treniņš uz krēsla

Piecu nedēļu kaulu saaugšanas periods bija beidzies, un es devos pie ķirurga izņemt savus “pīrsingus”. Izrādās, ka tas notiek bez anestēzijas, bet zināju, ka man ir augsts sāpju slieksnis. Galu galā izrādās, ka biju vairāk sabiedēta nekā tas bija nepieciešams. Man procedūra pārāk nemaz nesāpēja, bija tikai jocīgi, ka izvelk tādus garus kātiņus no pēdas. Kontrolrentgens parādīja, ka viss ir kārtībā, lai gan nedaudz bija nobīdes no gribētā, bet nekas daudz, tā kā varēja teikt, ka esmu labi uzvedusies un stieples neesmu izkustinājusi no vietas. Pēc pusotras nedēļas bija jāsāk staigāt.

Šis ir īstais brīdis parunāt par sāpēm. Gluži kā dzemdību sāpes aizmirstas, tad arī šobrīd jau liekas, ka nu tik traki jau nebija, bet man par laimi ir Vāveru čats, kurā palūrēt, cik bieži esmu čīkstējusi par nepārtrauktām sāpēm. Jā, tās nebija briesmīgas, bet tomēr visu laiku klāt esošas. Mums bija lieliska vasara, ar superīgu karstumu, bet tas arī veicināja diezgan lielu tūsku manai pēdiņai. Praktiski visu laiku biju spiesta staigāt ar teipiem tūskas mazināšanai. Atceros nedēļu, kad vairs nespēju izturēt un ķeros pie pretsāpju līdzekļiem, kas par laimi arī mazina tūsku. Te gan jāņem vērā, ka, ja sāpes nav asas, tad no tā nevajag baidīties, katra jauna lieta, ko liku pēdiņai klāt, nāca caur vieglām sāpēm, bet noteikti ne asām. Lai arī centos stiprināt savu muguru daudz vingrojot, tomēr nemitīgā klibošana veicināja arī visai lielas sāpes muguras jostas daļā, tāpēc noteikti būtu bijis labāk, ja man būtu vairāk palīdzējis fizioterapeits.

Arī es bez fizioterapeita neiztiku, jo par laimi turpat pie mājām – pāri ielai strādā lieliskā Kristīne. Es sevi pazīstu un zināju, ka nespēšu pati sākt spert pirmo soli, man vajadzēja palīdzību. Tev viss ir kārtībā, bet prāts atsakas sadarboties, un tev ir bail spert pirmo soli. Kristīne ir viltīgāka par manu prātu, mēs apskatām daudz un dažādus pēdu vingrinājumus, paceļamies, pietupjamies, pastiepjamies un pēc piecām minūtēm es jau eju. Jā, tieši tik vienkārši viņa prot. Es pat nemanīju, kā tas notika, un milzīgs paldies Kristīnei par to. Paldies arī par miljons vingrojumiem, kas pacietīgi jāpilda, lai pēda atjaunotu savu darbību. Pēc sešām ar pusi nedēļām pēc neveiklā deju vakara es atsāku staigāt. Arī šajā periodā sāpes vēl ir klātesošas, sevišķi muguras. Viena no grūtākajām lietām bija atteikties no klibošanas, jo man nekas nekaiš, bet klibošana saglabājās vēl diezgan ilgu laiciņu. Kā sev palīdzēt? Atbilde ir visai vienkārša – vingrošana, pacietīga vingrošana un vēlreiz vingrošana. Iešana uz pirkstgaliem, iešana uz pēdu ārmalām, iekšmalām, lupatiņu burzīšana, vecais labas zosu gājiens, nekā sarežģīta, bet tas prasa daudz pacietības!

Ar skaistu zābaciņu un Vāverēm Vilkaču maratonā

Ar skaistu zābaciņu un Vāverēm Vilkaču maratonā

Pēc divām nedēļām, kad būs pagājuši tieši 2 mēneši, drīkst atsākt skriet. Šajā laikā mums bija paredzēta improvizēta treniņu nometne Slovākijas Tatros, bet izdodas lielisks ģimenes ceļojums, kur foršajās taciņās arī atsāku skriešanu. 2.5 km, 3 km ir distances, ko spēju pieveikt, esmu ļoti lēna un kliba, pirmais km ir murgs, bet ar katru reizīti paliek aizvien labāk, bet tas prasa diezgan lielu pacietību. Man tā ir – es varu iekosties ar zobiem un nelaist vaļā, līdz tas nav izdarīts! Es zinu, ka tikšu galā. Atsākot skriešanu, pamanu savā Garmin vienu ļoti noderīgu “fīču” – ground contact time, jo tādējādi varu sekot līdzi tam, kā mana kāja atgūstas un atgriežas ierastajā ritmā. Ar septembri arī atsāku sadarbību ar savu lielisko treneri Aigaru Matisonu, vajadzēja atgriezties pie darba plāna, bet tad vēl viens pārsteigums! Visus 2 mēnešus esmu sapņojusi, kā nu tik skriešu un cītīgi vingrošu, 4 skriešanas treniņi, 2 vingrošanas, kārtīgs ēšanas režīms bez liekām kalorijām. Tomēr, kad esmu nonākusi gandrīz līdz kaut kādam stabilam grafikam, viss tā vien prasās jukt ārā pa vīlēm. Es ēdu daudz par daudz, pieņemos svarā daudz vairāk nekā traumas periodā, vingrošanas grafiks ir nekāds, man nekas nesanāk, man nav motivācijas mīties līdz sporta klubam, vienīgi skriešanas treniņus praktiski neizlaižu, varbūt kādus 2-3, bet tie, kas mani pazīst, zina, ka tas manā gadījumā ir daudz. Es vienkārši nevaru atgriezties ritmā, man nav gandarījuma par paveikto, man nav sajūtas, ka es trenējos. Šķiet, atbilde ir pavisam vienkārša – man nesanāk, man nesanāk tā, kā sanāca pirms traumas. Mans ķermenis vairs nav tāds, kāds tas bija 21.06., es jūtos novecojusi.

Man par laimi mana veiksmīgā izglābšanās būs arī šoreiz! 18.06 es nopirku dalību Dalmacija Ultra Trail 53km ar 2326 augstummetriem, pasakaini skaistā valstī ar nejaukiem akmeņiem. Es zinu, ka nebūs viegli, jau tad, kad pērku dalību, bet mērķis man ir liels – sagatavoties tā, lai iegūtu pietiekami daudz punktus dalībai pasaules čempionātā takās, kā arī, lai varētu atgūties pēc neveiksmīgā starta pagājušo reizi, kas noslēdzās ar nepatīkamu DNF. Zīmīgi, ka dalību nopērku vien 3 dienas pirms liktenīgās dejas, praktiski visu vasaru domāju, ka uz šo skrējienu braukšu vien kā grupas vadītāja, jo esam kompānija 9 cilvēku sastāvā, no kuriem dažiem šī būs pirmā pieredze šādās sacensībās. Kādā fizioterapeita vīzītē kautrīgi apjautājos: “Varbūt tomēr drīkst?”. Saņemu nepārprotamu: “Nē, nedrīkst!”. Šeit mani atkal nošokēja Dainis, kurš parasti ir ļoti prātīgs attiecībā pret manu drošību un veselību, sakot – ehh, viņš (fizioterapeits) tak nav skrējējs, skrien, būs labi! Tas mani mudina apjautāt citus pazīstamos fizioterapeitu. Ir tādi, kas saka, ka, ja Buku noskrēji, tad noteikti arī šo noskriesi! Divas nedēļu pirms izbraukšanas noķeru iesnas, un mana kolēģe negrib saslimt, tāpēc piezvana savam vīram ārstam, kuram man jāizstāsta, kā ātri atveseļoties. Es tā vietā uzdodu viņam pavisam citu jautājumu – kas var ļaunākais notikt, ja Horvātijā skriešu 53 km? Un ziniet, ko viņš atbildēja – tu vari salauzt kāju vēlreiz, bet nekas, tu skrien, skrien, mēs tev viņu atkal vietā saliksim! Ehhh, šie jautrie ķirurgi! Izrādās kauls pilnībā sadzīs divu gadu laikā, tā kā risks būs, bet tas tomēr nav tik liels, lai neskrietu vispār. Tā nu es pieņemu lēmumu skriet un apsolos, ka, ja jutīšu sāpes, tad uzreiz stāšos ārā. Kontrolpunkti ir ik pēc 8 km, kontrolpūķis saudzīgs, kompānija lieliska, laika apstākļi izcili – ir viss, lai darītu to! Es to izdarīju! Es finišēju! Tagad ir sajūta, ka viens posms manā dzīvē ir noslēdzies, es vairs nejūtos novecojusi, es jūtos lieliski!

Priecīgais finišs Omišā

Priecīgais finišs Omišā

Svarīgākās atziņas – nepārtrauc kustēties, pat, ja vari pakustināt tikai atsevišķas ķermeņa daļas, tad dari to! Saglabā optimismu, nebaidies lūgt palīdzību, jo cilvēki ir atsaucīgi! Atbildes rodas tad, kad jautā! Tomēr atceries, ka katrs mēs esam citāds, un neviens Tev precīzi nevarēs pateikt, kurā brīdī varēsi pilnvērtīgi atsākt skriet vai staigāt, jo diemžēl neviens neredz tev cauri, un arī kontrolrentgens nepalīdz, jo jaunie kaulu audi ir vēl mīksti, tāpēc tie rentgenā neparādās.  Ir jāmācās ieklausīties sevī, atšķirt sāpes, un ir lieliski, ja tev blakus ir speciālists, kurš tevi vada šajā procesā, bet, ja nav, tad jāpaļaujas uz saviem spēkiem! Pats svarīgākais – ja gribi uzvarēt, tad mācies būt pacietīgs!

Kuršių Nerija trail 2018

Kuršu kāpa no jūras puses

Kuršu kāpa no jūras puses

Kuršu kāpa ir viena no vietām, kur man patīk atgriezties, lai kārtējo reizi aizstaigātu apskatīt pašu kāpu, izietu Raganu kalna taku vai tāpat pastaigātos pa kādu no promenādēm. Tāpēc, skatoties oktobra nedēļas nogaļu kalendārā, sev ar zīmuli ierakstīju Kuršių Nerija Ultra-Trail. Protams, ja pagadās vienā nedēļas nogalē kopā ar Stirnu buka bandu doties uz Tartu, tad pat īsti nezinu kā, bet vārds pa vārdam un kompānija uz šo skrējienu atrasta.

Tā kā naktsmājas mums bija uz Nidas pussalas, tad jau iepriekšējā vakarā pamanīju, ka marķējums ir pat līdz Pervalka, kur mēs dzīvojām, bet no rīta jau pa gaismu marķējums tika manīts arī Juodkrantė pie Raganu kalna. Man jau uzreiz ir skaidrs, ka es te neskriešu, jo mana 21km distance tik tālu neaizvīsies. Starta zona ierīkota pie jaunās pārceltuves. Tāpat nevienā brīdī nav sajūta, ka mēs atrastos Lietuvā, jo visur apkārt dzird latviešu valodu. Tapāt pirms starta nosmejamies, ka te īsti nav kur nomaldīties, jo abās pusēs jūra un vienā galā robežkontroles punkts.

Plāns ir skriet un izbaudīt trasi, bet tāpat startā aizlienu pietiekami tuvu priekšā, jo nedaudz mulsina pēc maza brītiņa priekšā esošā šaurā taka. Manas šaubas bija veltas, jo šaurā taciņa augšup starp priedītēm pēcāk pārvērtīsies platā meža ceļā un pēc tam tieši tik pat platā ceļā lejup, kur, ja labi ieskrienas un nepamana marķējumu, tad var aizskriet labu gabalu nepareizi. Ir noskriets tikai pirmais kilometrs, kad es jau sevi pieķēru pie domas, ka man ir karsti. Nav jau tā, ka man mugurā nebūtu īsais krekls, bet, skatoties laika prognozes, kuras solīja pa dienu ap +8C un, iespējams, uz beigām arī nedaudz lietu, es biju paņēmusi līdzi, tā teikt, siltāku īso kreklu. Kamēr domāju un ceru, ka organisms pielāgosies, man garām elsdams paskrien čalis, nopakojies garajās skriešanas biksēs, kreklā, cimdos un bufā. Lai jau. Mežs kā jau mežs – burvīgs, gandrīz plakanas, platas takas, zem kājām sakritušas koku lapas, tad daži pāri pārkrituši koki, kaut kur pavīd mušmires. Varētu tā skriet un skriet. Ieskatos pulkstenī un saprotu, ka laikam esmu nedaudz ieskrējusies un varbūt vajadzētu nedaudz piebremzēt, tomēr 21km jāskrien un nevar zināt, ko organizatori būs mums te sarūpējuši. Štrunts, ka skrienu par ātru, mani vairāk nodarbina doma, ka man ir karsti. Un tāpēc visu laiku izmisīgi domāju, ko darīt ar kreklu. Varētu vilkt nost, bet rokās nest negribu, jo maz ticams, ka izdosies apsiet to ap vidukli. Varbūt atstāt 4km dzeršanas punktā (kurš ir uzzīmēts uz numura, bet nebija pieminēts aprakstā) un pēc tam savākt finišā? Kamēr skrienu un prātoju, man no mugurpuses pieskrien Ivars. Brīdī, kad viņš šaurākā takas posmā paskrēja man priekšā, ieraudzīju, ka viņam ir soma. Man divreiz nebija jāsaka un, īpaši nemazinot ātrumu, es savu kreklu ieliku viņa somā. Ivars gan bažīgi pajautāja, kad man to kreklu vajadzēs atpakaļ, uz ko atbildēju, ka tikai finišā. Tā paskrējām garām pirmajam dzeršanas punktam, kas bija norādīts uz numura, bet reāli bija tikai 9km distances veicējiem.

Gandrīz izcirtums

Gandrīz izcirtums

Izskrējām cauri kaut kādam klajumam, tad vēl nedaudz pa mežu, līdz mani ne pirmo reizi pasauca atpakaļ, jo taka aizvijās pa labi augšup pa smilšainu ceļu. Izcirtums, lai dzīvo izcirtums! Nenovākti koku zari, centimetrus piecus no zemes apzāģēti sprunguļi un tā apmēram puskilometrs. Marķējums pamīšus piesiets pāri pa lauku. Brīdī, kad skrēju un skatījos, vai nav atpakaļ jāsauc priekšā skrienošais čalis (taisnības labad jāsaka, ka to čali pasaucu gan atpakaļ), Ivars no aizmugures sauc, lai skatos zem kājām, jo nokrist te nebūtu forši. Nebūtu gan, bet piedod, manas kājas šādu segumu māk atpazīt. Brīdī, kad izskrienam no tās šausmonības uz piejūras takas, tad marķējums pavīd akurāt pāri kāpai jūras virzienā. Tā, tā. Kāpēc man atkal ir jāskrien pa pludmales smiltīm, kāpēc? Nu nav taisnības, nav. Mierinājumam pludmale ir pietiekami cieta un tie bija tikai 2km pa pludmali, atkāpei – 44km skrējējiem pēc tam bija vēl 10km pa pludmali. Bet tas nemazināja manu vēlmi ātrāk tikt no šejienes prom. No jūras pūš neliels vējš, saule arī kaut kur aiz mākoņiem aizslēpusies. Pludmale pieder mums – skrējējiem. Kā taisnāks posms, tā atkal ieskrējos, bet mani tas vairs neuztrauc, ja skrienas ātri un viegli, tad tā arī ir jāskrien.

44606551_509643529515967_3132205578936385536_o

Kaut kāda smilšaina kāpa augšup, kuru atzinu par neskrienamu, un vienīgo reizi visas distances laikā pārgāju soļos. Otrā pusē ir foršs, smilšains, mīksts noskrējiens. Uzsmaidu fotogrāfam un turpinu tipināt augšup. Tam kalnam neredz ne malas, ne galu. Bet tur augšā ir dzeršanas punkts. Tai pat laikā pulkstenis nopīkst, ka laiks ēst. Lai jau, lepni noignorēju un turpinu ceļu augšup. Vēl neesot pie dzeršanas punkta, nopētu, ka aiz tā nav miskastes un, tā kā es gribu padzerties, man būs jāapstājas. Pēc dažiem noskrietiem metriem redzu, ka zemē samestas vairākas glāzītes un pie sevis nopukojos, ka es arī tā varēju izdarīt. Bet, ko nu vairs. Man pretī skrien viens dalībnieks un kaut ko jautā par to, kur jāskrien. Es, protams, rādu savu virzienu, bet viņam tas neliekas pārliecinoši, līdz man aiz muguras viena dāma rāda uz dzeršanas punktu. Ahā, tātad pēc apmēram 5km es atgriezīšos šajā pašā dzeršanas punktā. Foršs noskrējiens lejup caur koku zariem, tā teikt – kā reiz, lai uz mana plikā vēdera atstātu kādu svītru. Mani tas uztrauc? Nē. Vēl nedaudz uz leju pa sūnām noklātu meža taku. It kā jau man ir vienalga, vai Ivars skrien aiz manis, vai neskrien, bet intereses pēc atskatos, cik tālu viņš no manis ir. Tas nekas, ka es praktiski visu laiku skrienu pa priekšu, tomēr kopā skriet ir foršāk. Brīdī, kad izskrienam no meža, ceļš pagriežas pa kreisi uz uzartu smilšainu meža stigu. Forši. Marķējums uzlikts uz kaut kāda paugura, uz kura uzskrienot saprotu, ka tie bija lieki augstuma metri un, ka varēju skriet arī pa leju, tāpēc to tā arī parādu aiz sevis skrienošajiem. Tālākais bija līkumošana un labākas trajektorijas jebšu cietākā seguma meklēšana uz takas, pa kuru skrējām. Tā kāds puskilometrs.

Brīdī, kad atkal pagriežamies pa kreisi, garo distanču marķējums aizved taisni. Man nav žēl un šajā brīdī saprotu, ka mēs lēnām, bet pagriežamies atpakaļ finiša virzienā un tai pat laikā lēnām tuvojamies dzeršanas punktam. Protams, pirms tam ir gara taisne augšup – lejup un aiz nākamā pagrieziena tāds burvīgs lēzens augšup skrējiens. Man tur patika. Sūnas un ķērpji zem kājām. Takas malā zemās priedītes, bet tālumā spīd jūra. Es kaut ko minēju par sēnēm? Kāpēc mums pretī skrien čalis? Viņš nav kaut ko sajaucis? Pēc kāda laika es sapratīšu, ka viņš šajā cilpā visticamāk ir ieskrējis otrādi, jo marķējums bija uz abām pusēm. Jau kādu brīdi ķeram un apdzenam citus dalībniekus. Jau atkal šaura taciņa ar koku zariem, kurus veiksmīgi atvairu ar rokām, līdz man tas apnika un caur vienām eglītēm izskrienu tāpat.

20181021_105312

Šoreiz dzeršanas punktā esmu stingri nolēmusi pārbaudīt, kādas tad ir manas attiecības ar kolu skrējiena laikā, jo pēc Monblāna un tam sekojošā MTB100 es no tās izvairījos kā velns no baznīcas. Ieskrienot dzeršanas punktā, priekšā bija daži skrējēji, izrādās viena latviešu dāma, tikai tagad ies tajā cilpā, no kuras mēs nupat izskrējām. Viņa nesteidzās, uz ko atbildu, ka tur ir skaisti. Atrodu kolas glāzi – atgāzēta, padzeros un nolieku atpakaļ, jo tik daudz man nevajag. Dzirdu, ka Ivars noteic, ka mums vēl 4km līdz finišam, uz ko nokomentēju, ka vispār 7km, un prom esmu. Ceļš atkal ved augšup, šoreiz nemaz neatskatos, vai Ivars seko vai nē, bet tikai pēc brītiņa jūtu, ka mana ēna ir atpakaļ.

FB_IMG_1540320408423

Un tad mēs ieskrējām mežā, kur kājas iegrimst zaļajās sūnās, kur marķējums līkloču izvietots starp kokiem, kur vienā pusē ir mazi izrakumi – grāvīši, un trase visu laiku ved uz leju. Jā, es gribu tādu mežu nākamgad Stirnu bukā, tās lēzenās meža takas, nu labi arī tās kāpas, pludmali, izcirtumu, un… Beidz sapņot un skrien. Tagad prātīgi, jo trase šķērso lielceļu pie Alksnynė maksas kontroles punkta, protams, policijas darbinieki apstādina satiksmi un gādā par mūsu drošību šķērsojot lielceļu.

Pāri pa pļavu, tad pa mazu taciņu gar jūru. Tā aizskatījos uz taku, kur likt kāju, ka atkal nepamanīju marķējumu un gandrīz aizskrēju taisni uz priekšu, ne augšā kalnā. Pirms tam gan nopriecājāmies par burvīgajiem skatiem, jo otrpus ūdenim slējās ostas piestātne un aiz tās dūmakā tītā Klaipēda. Vispār nav jau brīnums, ka, ja cītīgi skatās zem kājām, var nepamanīt marķējumu, ja tās baltās bultiņas uz blāvi zilā fona vēl var ieraudzīt, tad to brūngani dzeltenīgo lentu ar sarkanajiem uzrakstiem rudenīgajā mežā brīžiem bija izaicinājums ieraudzīt. Atkal nopīkstēja pulkstenis un paziņoja, ka jāēd. Atkal es to ignorēju un kārtējo reizi secināju, ka želeju lieki nostaipīju līdzi. Tai pat laikā priecājos, ka vēders par iepriekš iedzerto kolu neizrāda nekādas pretenzijas. Augšā kalnā skatu platforma, uz kuras fočējas daži čaļi. Es jau kādu laiku ceru, ka Linda, kas skrien aiz mums, uztaisīs kādu bildi no trases. Jāatzīst, ka cerības bija veltas, jo viņa pēcāk finišā atzīsies, ka, ja skrien, tad nebildē, ja nūjo – tad gan. Žēl. Varētu jau pati uztaisīt kādu bildi, bet kurš tad iedomājās šajā skrējienā paņemt līdzi telefonu.

FB_IMG_1540320564063

Noskrieti 16km un es sāku prātot, cik tad gara distance bija – 20km vai 21km. Nekādi neatceros. Bet tas neliedz sekot priekšā skrienošajiem čaļiem, kuri, kā izskatās, izklaidējas skrienot. Grantene uz leju pa diezgan platu un foršu skrienamu grants seguma taku. Kilometri pīkst aizvien pieklājīgā ātrumā, ko nu vairs – drīz finišs. Tad marķējums rāda, ka jāskrien augšup zem elektrolīnijas pa kaut kādām smiltīm un jau atkal pa kreisi uz mazākas takas. Attālums starp mani un tiem čaļiem lēnām, bet sarūk, līdz viens no viņiem pamana manu straujo tuvošanos un paziņo par to pārējiem. Labi, ka priekšā ir vēl viens skrējējs un man nav tik ļoti jāskatās marķējums. Šis prieks uz šīs mazās taciņas gar kāpas malu bija īss, jo vienā no mazajiem kalniņiem es viņam paskrēju garām. Un tad sākās. Taka aizvijās augšup caur kokiem, tad mainīja virzienu un tad es apmulsu, jo nevarēju ieraudzīt to sasodīto marķējumu, kurš jau kārtējo reizi bija saplūdis ar rudens lapām. Grozīju galvu uz visām pusēm un nospriedu, ka droši vien ir jāskrien pa asfaltu uz leju, jo, ja jau būtu jāskrien iekšā mežā, tad kaut kas par to liecinātu. Tā arī bija, pēc brītiņa tālumā plīvoja marķējuma lenta. Es kaut ko minēju, ka šis bija vienīgais brīdis, kad man sagribējās uzvilkt kreklu? Nav jau brīnums, ja noskrieti 18km un tad jau visādas domas galvā maisās.

Ja visa distance vairāk vai mazāk forši skrienama ar tādiem lēzeniem augšup, lejup vai taisniem gabaliem, tad tagad  nekādi vairs nevaru sagaidīt finišu, kuram tūlīt, tūlīt jābūt, un man šķiet, ka es jau kādu laiku dzirdu finiša atmosfēru. Tad taciņa, kā reiz, aizvijas līkumu līkumos un pilna ar mikro reljefu. Nu ja, labāko ballīti atstāja uz beigām. Saprotu, ka distance tomēr būs 21km, bet, cik liela ir pulksteņa samērītā kļūda? Es gribu finišēt. Pretī nāk čalis ar medaļu kaklā un kaut ko saka par to, cik līdz finišam. Cik? 100 vai 200 metri. Ir finišēts – 1h58min48sek.

Siguldas kalnu maratons (Jānis Kūms)

Siguldas kalnu maratons (SKM) ir mana pēdējā pietura šī gada taku skriešanas kalendārā un pēdējā iespēja kaut nedaudz, bet uzlabot savu ITRA performance index. Pirms sezonas biju plānojis sezonas izskaņā būt tuvu 750 ranga punktiem vispārējā kotācijā, bet diemžēl ārzemju sacensībās, kurās skrēju, nenostartēju plānotajā līmenī, tāpēc pirms SKM biju knapi pārspraucies pāri 700 ranga punktiem. Tā kā pēc Skotijas norāvu kaut kādu vīrusu un kvalitatīvai atjaunošanās noteikti par labu nenāca arī Līgatnes StirnuBuka posms, tad pēdējā brīdī pirms pieteikšanās uz SKM tomēr nolēmu skriet pusmaratona distanci (35 km+), kaut sezonas sākumā biju plānojis skriet maratona distanci (70 km+), jo tā vienlaikus bija arī Latvijas čempionāts taku skriešanā.
Motivācijas problēmas pirms starta pēc salīdzinoši garās sezonas un intensīvā septembra mēneša darīja savu, bet pateicoties lieliskajiem laikapstākļiem starta dienā un iespējai revanšēties Modestas Bacys par zaudējumu CETā lika man sasparoties. Pirms starta biju nospraudis divus mērķus – distanci noskriet 3 h vai ātrāk un veikt to kopā ar pasaules līmeņa taku skrējēju Andri Ronimoisu (atšķirība tāda, ka es skrietu 2 apļus, bet Andris – 4 apļus). Mans plāns sakrita arī ar Andra plānu, kurš bija izvirzījis sev ļoti augstu latiņu un pirmos divus apļus plānoja skriet 2 h 45 min – 2 h 50 min! Iesildoties jutos gana optimāli, lai mēģinātu turēties kopā ar Andri, tomēr reāli apzinājos, ka visdrīzāk turēšos aiz viņa un cerēju to darīt maksimāli ilgi.
1. aplis – 15 km, 1:15:24
Starta kalns nekādus pārsteigums man nesagādāja, zināju, ka varu to pievarēt ļoti raiti, jo visās iepriekšējās reizēs esmu bijis gana konkurētspējīgs, lai būtu tuvu arī jaunu kedu iegūšanai. Šoreiz gan sevi nedaudz bremzēju un kalnu pieveicu kopā ar ātrākajām dāmām, bet, atšķirībā no lielas daļas apkārtējo, uzreiz spēju kāpināt tempu uz sev vēlamo un, noskrienot lejā pa Pilsētas trasi, jau biju sacensību vadībā, t.sk. priekšā arī visiem 15 km distances skrējējiem. Uzreiz aiz manis bija Gints Jakovels, kuru pirms sacensībām uzskatīju par vienu no pretendentiem uz TOP 3 distancē 35 km+. Līdzenajos posmos jutos labi, noskrējienos arī, bet pirms starta reāli apzinājos, ka kāpumos vēl neesmu pietiekoši labā līmenī, it īpaši tādos, kuri ir stāvāki (lielākā daļa Siguldas kāpumu). Pie Kordes kāpuma mūs noķēra arī Andris un jau tā beigās pārņēma sacensību vadību. Viņam tik noteicu, ka tagad trase priekšā ir “tīra”. Sekojošais noskrējiens un līdzenā daļa līdz Kaķīškalnam bija vienīgais trases posms, kuru veicu kopā ar Andri, jo Kaķīškalna kāpumā Andris no manis nedaudz atrāvās un pietuvoties viņam es vairs nespēju. Interesanti, ka konkurentu arī tuvumā nebija, tātad temps jau sacensību sākumā bija ļoti augsts. Andri pēdējo reizi manīju uz Kājinieku tilta pār Gauju, pēc tā sekojošo kāpumu atstrādāju, bet Andra muguru augšā vairs neredzēju.
Pēc kāpuma sākās trases līdzenais posms jeb balkons, kurš ir klāts ar mulču. Jau pagājušajā gadā man šis posms nepatika, jo mulča ir slapja un katrs solis prasa papildus piepūli, kājas izslīd un sanāk tāda kā muļļāšanās. Tas mani tracina, ka tik maucamā posmā nevaru attīstīt ātrumu zem 4:00 min/km un ir sajūta ka teju stāvu uz vietas nevis skrienu. Iespējams, šim posmam nedaudz būtu palīdzējis, ja skrietu ar Inov-8 X-talon 230 apaviem, nevis Roclite 290, jo protektora dziļuma atšķirība ir 2 mm. Slinkot neslinkoju, bet nu nepatika man šie 2 km līdz tiku pie sarežģītākā noskrējiena uz Gaisa Balonu pļavu – tur noskrējiens ir pa zemajām trepēm. Pieredze darīja savu un uz trepēm vispār nekāpu, jo zināju, ka tās mēdz būt ellīgi slidenas un nokrist uz mutes/muguras ir elementāri, tāpēc maucu gar trepēm, brīžiem arī pa brikšņiem, lai saķere būtu kontrolējama. Ēdināšanas punktā padzēros tikai ūdeni, jo manā mugursomā  bija 1,0 l ar Isostar long energy sporta dzērienu. Garmin laika ņemšanas punktā man ziņoja, ka Andris ir priekšā 1 min, kas realitātē bija gandrīz 2 min. Trepes uz serpentīnu pieveicu skrienot un lejā pa serpentīnu noskrēju distances ātrāko kilometru, kas vienlaikus bija arī otrs km zem 4:00 min/km visā distancē.
Pieskrienot pie Ziediņkalna, redzēju, ka Andris ir gandrīz kalna augšā, tā nu bija skaidrs, ka viņam zaudēju aptuveni 2-3 min. Tātad īstenībā Ziediņkalns pēc pirmā apļa bija pēdējā vieta, kur Andri redzēju un nu 20 km tiks aizvadīti lepnā vientulībā, ja nekas katastrofāli nemainīsies! Uzrāpjoties augšā, paskatījos lejup un pie Ziediņkalna pakāpes manīju vienu stāvu, bet nebija skaidrs vai tas ir 15 km distances skrējējs, vai arī kāds mans tiešais konkurents, tāpēc nākamais check būs Kaķīškalnā.
Ziediņkalna iekarošana.

Ziediņkalna iekarošana.

2. aplis – 20 km, 1:52:40; T=3:08:04 un 35 km
Dodoties otrajā aplī jutos labi un pēc maniem aprēķiniem joprojām ierakstījos savā laika plānā, atlika tikai tāds sīkums kā otro apli noskriet 1 h 45 min. Līdz Kordes kalnam – nekādu problēmu, bet dodoties kāpumā sapratu, ka šodien esmu īpaši švaks kāpumos un labāk skrienu lejup nevis augšup. Situācija atkārtojās Kaķīškalnā un arī kāpumā uz Laurenčiem. Tiekot augšā Kaķīškalnā, atskatījos – pakājē bija tas pats skrējējs, kurš Ziediņa lejā, – un kļūdaini  noturēju viņu par Modestas melnā skriešanas tērpa dēļ. Aprēķināju, ka mans pārsvars ir kādas 3′, tātad būs ko iespringt, lai to noturētu. Tikai pēc rezultātu un starplaiku publicēšanas sapratu, ka redzēju Artūru Vadzi nevis Modestas. Līdzenajā posmā man atsāka sāpēt kreisā gūža, kura mistiski sāka īdēt 2 dienas pēc Līgatnes StirnuBuka. Ātrums atšķirībā no pirmā apļa bija savas 10″ uz km lēnāks. Kāpumu pēc Kājinieku tilta piespiedos uzskriet, jo šajā skrējienā gribēju uzvarēt! Tālākie notikumi līdz Gaisa Balonu pļavai bija neinteresanti, ja neņem vērā, ka tie bija gana mokoši. Dzirdināšanas punktā atļāvos uzprasīties uz Colu, kur saņēmu atbildi, ka Colas nav…, bet ir Pepsis! Kāda runa, tas man der.
Distanci turpināju nedaudz labākā garastāvoklī, kas ātri beidzās, jo pēc noskrējiena pa serpentīnu labprātāk būtu devies uz finišu, nevis papildu 5 km cilpā. Treniņā šo cilpu biju skrējis pretējā virzienā un man personīgi likās, ka šādi cilpa ir grūtāka. Aprēķināju iespējamo finiša laiku un sapratu, ka nespēšu ierakstīties 3 h, tā nu pārgāju uz plānu B – 3 h 10 min!
Pēc kāpuma uz Turaidu sekoja mans vienīgais apmulsuma mirklis distancē – uz grants ceļa bija pazudis marķējums. Nedaudz paminstinājos, bet nolēmu, ka jāskrien vien taisni – tālumā redzēju māju, gar kuru biju skrējis treniņā. Viss OK, marķējums bija noplēsts un mētājās zemē. Labi, ka šis trases posms tomēr bija jāveic šādā virzienā un lēzenais kalns uz Vikmestes gravu bija uz leju nevis augšup. Tas man patīk un nu jau motivācija bija tikai finišs, līdz kuram atlikuši mazāk par 5 km un vairs tikai 2 kāpumi, t.sk. viens no tiem – Ziediņkalns. Janka saņemies! Kāpums uz Krimuldas pilsdrupām un sekojošais noskrējiens, līdzenais posms un nu jau klāt bija mans pēdējais kāpums uz Ziediņkalnu šajā skrējienā. Augšā pa gabalu redzēju Zani, kura mani sagaidīja pēc finiša savā distancē. Tas man lika pasmaidīt, sasparoties un neļāva nīkuļoties. Jau kādu laiku iekšēji svinēju uzvaru, konkurentus distancē netiku manījis, tāpēc finišā izbaudīju sava veida gandarījuma sajūtu. Atbalsts tajā bija lielisks, par to rūpējas “Riekstu” bungas un skatītāji. Jāsaka godīgi – vismaz šajā gadā noteikti labākais Latvijā taku skriešanas atbalsts finiša!
Finišs sasniegts 8′ vēlāk nekā biju plānojis, bet, ņemot vērā, kādas sajūtas ķermenī parādījās pēc 20 km noskriešanas un sāpošā gūža bonusā, tad rezultāts bija optimāls un cerēju uz saviem 740 ITRA punktiem. Vēlāk tik uzzināju, ka otro vietu esmu pārspējis par 25′ un tajā ir Gints, nevis Modestas, kuram šis skrējiens nebija izdevies.
Apbalvošana.

Apbalvošana.

Pateicoties lieliskajiem laikapstākļiem, sacensību atmosfērai un trasei, t.sk. marķējumam, varu teikt, ka SKM ir jādzīvo, jo šis pasākums ir super! Sajūta kā nelielā, bet feinā taku skrējienā, kur nav jācīnās ar lēnāko skrējēju apdzīšanu, jo apļa garums ir ļoti liels, tāpēc veidojas atstarpes un tik tiešām var skriet, un kur viss ir atkarīgs no tā, cik spēcīgs esi Tu! Protams, ir neliela vilšanās, ka neizdevās būt konkurētspējīgam ar Andri abus apļus, tas būtu noderējis mums abiem. Papildu prieciņš par Zanes debiju drusku nopietnākā taku skrējienā un 4. vietu savā grupā. Galu galā skrējiens tika novērtēts ar 738 ITRA kotācijas punktiem un savu absolūto Performance index esmu uzlabojis uz 722 punktiem.
Sezona ir galā, laiks nelielai atpūtai, lai jau novembrī varētu sākt gatavoties nākamajam gadam un paralēli kalt plānus, kuras takas iekarot!

Pēcfiniša selfijs ar Zani.

Pēcfiniša selfijs ar Zani.

#inov8 #inov8latvija #osveikals #isostar #isostarlatvija #suunto #suuntolatvia #arsauskislv #cepcompression #siguldaskalnumaratons #takuskriešana #supervaroņutreniņi


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Rudens klasika

Martins Ozolins

Ievadam
Kad trīs ar pusi nedēļas pirms starta Saulīte pajautāja, vai nav pēdējais laiks sākt gatavoties Siguldas kalnu maratonam, uzjautāju Andrim. Diemžēl viņš teica, ka būs neliels hardcore, bet viss ir iespējams.
Pirmie treniņi tiek pavadīti endorfīnu pavadībā, jo skriet taču ir forši. Tad pavingroju un nedēļu nevarēju paiet – vingrot nav forši. Lai nu kā – divreiz pat pabiju Siguldā un viss ritēja pēc plāna, līdz trīs dienas pirms sacensībām saaukstējos. Naktī uz piektdienu man bija auksti un karsti vienlaicīgi, sāpēja galva un gulēju precīzi stundu. Piektdienā deguns tek kā krāns un vakarā atkal ik pa laikam krata drudzis. Dodu sev 1%, ka vispār startēšu, bet sestdien pamostos un jūtos jau labāk. Pavisam izlaist rudens klasiku negribu, tādēļ nolemju aizbraukt līdz Siguldai un vismaz veikt vienu aplīti.

1.aplis (1-15 km)
Mērķis viens – noskriet pirmo apli un tad skatīties, kas notiek tālāk. Starta kalnu sāku konservatīvi, un Saulīte aizskrien pa priekšu. Švaki. Vai arī ļoti labi – atkarībā, no kuras perspektīvas skaties. Uzskrienot pa taisno, komforta temps turas ap 6:40, kas ir daudz lēnāk kā parasti, un saprotu, ka šī būs gara diena. Saulīti noķeru kalnainās daļas beigās, nedaudz uzskrienam kopā, bet taisnajā posmā viņa atkal no manis aizskrien. Ļauju viņai to darīt un čunčinu savā tempiņā. Pašsajūta uzlabojas un apļa otrajā pusē jau saprotu, ka būs arī otrais aplis. Ēšanas punktā satieku arī Saulīti, bet aizsūtu viņu pa priekšu, jo pēdējie kilometri kārtīgi jāatstrādā.

2.aplis (16-35 km)
Labā omā, ka sacensības var turpināties, pirmo – kalnaino – apļa daļu pieveicu ātrāk nekā pirmajā aplī, jo nav sastrēgumu. Arī turpinājums nāk viegli un ik pa laikam apdzenu kādu skrējēju. Ap 30. kilometru Krimuldas privātmāju rajonā pie sevis nodomāju, ka viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība. Pēc viena kilometra mežā mani apdzen Andris. Es esmu noskrējis 31 km – viņš 51. Piecdesmit vienu! Uzjautāju, kā viņš jūtas. Esot viss slikti. No shit, Sherlock – tādā ātrumā, nomaucot piecdesmitnieku, nevar justies labi. Andra uzmundrināts un labi jūtoties, pastrādāju abos kāpumos pie Krimuldas pils un Ziediņam līdz pusei, tad pēkšņi ļoti sagurstu.

3.aplis (36 – 55 km)
Sacensību centrā uzkāpu jau tukšs – zināju, ka šis kalns vienmēr iztukšo, bet tas parasti atiet. Šoreiz gan bija savādāk – noskrienot lejā līdz Gaujmalai, sapratu, ka paskriet vairs nevaru. Lai kā negribētos, nācās sākt iet ar kājām. Tas bija daudz par ātru. Visu otro pusi nosoļot jau var, bet tas prasītu mežonīgi daudz laika. Tiku līdz Kordes kalnam, un šeit mans dzinējs pilnīgi apstājās: kalna pusē es vairs nevarēju pakustēties uz priekšu. Sākās karstumi, svīšana un domāju, ka tās ir maratona beigas. Bet stulbi ir veikt 38 km, kas pat nav pilna klasiskā maratona distance, un izstāties, tādēļ nolēmu, ka, lai vai kas, bet es tikšu līdz 42. kilometram. Lai vai kas manā gadījumā bija staigāšana līdz pat Ķeizarkrēslam, kur jutu nedaudz atgriežamies spēkus un varēju atsākt skriet. Pie 42. kilometra sapratu, ka jātiek vismaz līdz 50 un tad domāsim tālāk. Ja kājas ar mani tagad draudzējās, tad kuņģis domāja savādāk. Ēšanas punktā pēc 46 kilometriem, kad man vajadzēja apēst kārtējo želejas devu, to neizdarīju, jo jutu, ka nebūs labi. Pavilku neēšanu garumā vēl pāris kilometrus, bet zināju, ka ilgi tā vis nevarēs. Atcerējos arī Andra sacīto, ka slikti ir visiem – tam vienkārši jātiek pāri, tādēļ Krimuldas serpentīna apakšā iespiedu mutē atlikušo pusi no ābolu želejas un riju to nost. Kuņģis teica: “Say what!” un pēc pāris brīžiem turpat zālītē izklāju skaistu želejas BOA (izrunājiet pāris reizes skaļi šo vārdu un sapratīsiet, ka tā šoreiz nav čūska). Kaut kas tāds ar mani atgadījās pirmo reizi, bet tagad neviens nevar teikt, ka necentos. Neskatoties uz šo nelielo atgadījumu, kopējā pašsajūta bija laba un šajā brīdī sapratu, ka būs arī pēdējais aplis. Tagad mazās cilpas kalnos pietaupījos, lai neatkārtotos iepriekšējā apļa scenārijs un sasniedzu apļa beigas gana smaidīgs.

4.aplis (56-70 km)
Starpfinišā jau gaidīja Saulīte, kas iepriekš apsolīja ar mani kopā veikt pēdējos 15 kilometrus. Tas viņai jau otrais SKM piecpadsmitnieks dienas laikā – nav slikti. Tāpat satiku Andri un apsveicu viņu ar uzvaru Latvijas čempionātā. Izskatījās saskumis par savu 6 h 18 min rezultātu. Pro sports nav viegls. Lai nu kā, iedzēru buljonu, uzēdu apelsīnus, paņēmu Haribo un devāmies pēdējā aplī. Želejas palika somā – nē, paldies! Zināju, ka jāiztur Korde un Kaķīškalns – pārējais pēc tam būs sīkums. Vieglāk zināt nekā izdarīt. Saulīte aiz muguras tik runāja un runāja, nešķirojot taisnīte vai kalns – perfekts distances beigu kompanjons, kas neļauj tik daudz domāt par to, ka viss ir slikti. Pāris reizes visa apļa laikā es arī pateicu pa teikumam, bet tas, pa lielam, arī bija viss. Apļa vidū taisnītes vairs nebija pilnībā skrienamas un gāju jau palielus gabalus. Sapratu, ka tas no ogļhidrātu neuzņemšanas, bet šajā brīdī tam vairs nebija lielas nozīmes – jātiek vienkārši līdz finišam un par pareizo stratēģiju jādomā nākamo reizi. Pļaviņā pie Gaujas jau cēlās migla, padarot distances beigas nedaudz spokainas – man gan šī sajūta ir pierasta, jo pilno SKM distanci gaismā tā arī nekad neesmu pabeidzis. Sasniedzot serpentīnu, kļuvu dzīvīgāks, jo sapratu, ka, par spīti visam, tas tomēr būs izdarīts. Vēl 3 serpentīna nogriežņi, taisnīte gar ceļu, pāri Gaujas tiltam, neliels pampaks pa ceļam uz Tarzānu un esam jau pie finiša kalna. Kalnā kāpjot, nesteidzos un izbaudu mirkli. 70 kilometri, 2500 kāpuma metri, 11 stundas un 25 minūtes. Normunds spiež man roku un pasniedz finišētāja medaļu.

Nobeiguma vietā
Paldies Rita Saulīte par atbalstu treniņos un jo īpaši pēdējā aplī. Paldies Andris Ronimoiss par kara zibensplānu. Paldies raid.lv par tradicionāli kvalitatīvajām sacensībām. Paldies ķermenim par liktajiem šķēršļiem. Ceru, tu saproti, ka nav vērts – tāpat būs jāiet līdz galam.
Un vispār – kārtējo reizi pierādās, ka sports nav priekš manis.
Pārdodu lietotas Salomon botas.

Foto: Mareks Gaļinovskis

Ring of steall skyrace (Jānis Kūms)

Uz šīm sacensībām trāpīju diezgan nejauši. Neatceros, kurā laikā, bet bija saruna ar Rimantu, to kurš organizē stirnbuks.lv, un kalām plānus rudens puses trail pasākumam ārpus Latvijas. Aizrunājāmies tik tālu, ka varētu uztaisīt vairāk vai mazāk kopīgu braucienu uz Skotiju. Man ilgi nebija jādomā, jo šīs sacensībās bija arī Goldentrailseries posms, līdz ar to sacensībām pieteicos pirmajā stundā, kā atvērās reģistrācija. Pēc pāris dienām kabatā arī lidmašīnas biļetes uz Glāzgovu, jo Ryanair turp-atpakaļ piedāvāja ļoti izdevīgu cenu. Gāja laiks un sapratu, ka tomēr uz šo maču došos viens, jo stirnubukiem daudz darba saistībā ar tekošās sezonas pēdējiem posmiem. Neesmu jau bērns, bet kompānija būtu noderējusi, tā vietā nācās nedaudz vairāk iespringt uz brauciena plānu, lai vienītī nepārmaksātu par šo braucienu. Ieteikums tiem, kuri plāno apmeklēt šīs sacensības – līdz ar pieteikšanos noteikti norezervējiet arī nakts mājas, jo skrējiens notiek ļoti mazā Skotijas ciematiņā Kinlochleven, kurā hosteļi, viesu mājas un B&B ir aptuveni 10 un nespēj apkalpot iebraukušos 5000 sacensību dalībniekus, organizatorus, līdzjutējus utml. Protams, ja ir auto, tad 50km rādiusā var atrast, kur dzīvot arī vēlāk, bet, tā kā es ceļoju bez auto, man svarīgi bija dabūt vietu Kinlochleven. Atzīšos, centos norezervēt dzīvošanu otrajā dienā pēc pieteikšanās un tuvākais par sapratīgu naudiņu bija Fort William. Nekas traks, jo šim scenārijam, skrienot Ring of Steall skyrace, ir opcija visu izbraukāt ar sabiedrisko transportu. Beigu beigās man paveicās, jo 3 nedēļas pirms skrējiena nolēmu vēlreiz nočekot dzīvošanas iespējas, un, kā reiz, kāds bija atcēlis savu dzīvošanas vietu Kinlochleven, kuru veiksmīgi norezervēju es. Cik labi, ka mūsdienās var rezervēt naktsmājas iepriekš, par to nesamaksājot ne centa, līdz konkrētam datumam.

Uz pašu skrējienu devos nedaudz apslimis, jo iepriekšējā nedēļas nogalē bija diezgan intensīva ar Stirnubuka posmu Gaiziņā un Latvijas čempionātu orientēšanās stafetē. Nevarētu jau gan sūdzēties par aizvadītajām sacensībām, jo Stirnubukā finišēju 2.vietā, bet LČ stafetēs pēc 4 gadu pauzes izdevās atkal izcelt zelta medaļas!

Principā pirmo reizi ceļošanas karjerā mans plāns sagāja par visiem 100%. Ryanair reiss nekavēja, biju gan aizmirsis, ka būs jāšķērso UK robeža ar pases kontroli, kas nedaudz iegrieza manam laika plānam, bet tāpat paspēju lidostā izdzert kafiju un apēst cepumus, jo autobuss Nr.915 uz Glencoe bija no paša lidostas termināļa priekšas. Nelielu stresu norāvu 2.5h braucienā uz Glencoe, jo pa vidu bija nelieli ceļa remonti, bet ar to visu izkāpu Glencoe 10min pirms pārsēšanās uz vietējās nozīmes autobusu Nr.44, kas aizvizināja līdz Kinlochleven. Bija arī rezerves plāns – atlikušos 10km veikt ar kājām. Iečekošanās rezervētajā B&B bez problēmām, jo tādas vienkārši nebija, iepriekš biju saņēmis instruktāžu no saimniekiem, kur atradīsies atslēga un kura istabiņa ir manējā. Viss perfekti!

Tā kā uz sacensībām ierados 2 dienas iepriekš, t.i., trešdienas vakarā, tad ceturtdienas rīta pusi veltīju tam, lai izpētītu pirmo kāpumu, kurš bija 6km garš ar 1000 augstuma metriem. Laikapstākļi, protams, ka nelutināja, kā jau Skotijas rudenī, bet, tā kā tam biju gatavs un kakla sāpes remdēju ar paņemto homeopātiju, tad biju bezgala priecīgs par atgriešanos kalnos un lielākoties visu pirmo kāpumu uzskrēju. Augšā gan valdīja briesmīgs vējš un gaisa temperatūra bija tikai kādi +4 grādi, tāpēc uzkavēties tur nebija patīkami un devos atkal lejā. Godīgi sakot, man ļoti patika šis pirmais kāpums, kurš kalpos arī par pēdējo noskrējienu, jo trase ved tieši tāpat tikai uz leju. Easy pieveicu šo skrējienu 1h40min, bet sacensībās esmu plānojis to noskriet 20min ātrāk. Pa dienas vidu nedaudz paskatījos Pasaules čempionātu Vertikālajā kilometrā, kur skrējējiem bija ne tikai jācīnās ar trasi, bet arī laikapstākļiem un mega dubļiem!

Pirmā kāpuma augšā.

Pirmā kāpuma augšā.

Piektdien noskatījos startu Pasaules čempionātam skyrunning ultra distancē, kas gan dēļ sliktajiem laikapstākļiem vairs nebija nekāda ultra, jo nost tika noņemta puse no kāpuma, t.sk. augstākais Lielbritānijas kalns Ben Nevis un distance saīsināta par aptuveni 6km. Vēlāk kopā ar Skotijā dzīvojošo gaujienieti Ati Kalēju izpētīju līdzeno trases posmu pēc pirmā noskrējiena līdz otrajam smagajam kāpumam un pēc kārtīga carbo loadinga ar makaroniem un kartupeļiem biju gatavs gaidāmajam startam!

Sacensības – Pasaules čempionāts skyrunning distancē SKY Ring of Steall skyrace 29km ar 2500 vertikālajiem metriem, laika plāns 4h20min, laikapstākļi perfekti, lai skrietu Skotijas kalnos!
Starts – Sgorr an lubhair – 0:56:16, 78.v. (CP1)

Tā kā neesmu elites atlēts, tad starta koridorā iekārtojos maksimāli tuvu elites koridoram, jo prognozēju, ka pēc pirmā kilometra pa asfaltu, sākoties kāpumam, veidosies sastrēgumi, kas neizbēgami atspoguļosies uz rezultātu. Starts skotu dūdu pavadījumā, un mans kārtējais piedzīvojums ir sācies. Pirmo kilometru nesačkoju, bet tā kā visi skrien ātri, tad īpaši izrauties uz priekšu neizdodas. Labi, ka esmu šo posmu veicis treniņā un zinu, kas mani tur sagaida. Mana prognoze piepildās un, sākoties kāpumam, veidojas sastrēgumi, līdz ar to man nākas tēlot orientieristu un veikt apdzīšanas manevrus ārpus trases robežām, anyway tas neizdodas pietiekoši efektīvi un divās vietās arī man nākas pastāvēt, jo šāda veida trakošana starta kalnā var dārgi maksāt vēlāk distancē. Jāatzīst, ka tā arī visu pirmo kāpumu nespēju ieiet savā ritmā, jo ik pa laikam nācās iestrēgt aiz kāda lēnāka censoņa muguras, gala rezultātā pirmo kāpumu un kontrolpunktu sasniedzu 3min vēlāk kā biju plānojis. Nekas, viss vēl priekšā un pozitīvais ir tas, ka man priekšā nav nevienas dāmas!
Pirmais kāpums sacensību dienā.

Pirmais kāpums sacensību dienā.

Sgorr an lubhair – Sgurr a’Mhaim – 0:16:44 (83.v.); T=1:13:00, 78.v. (CP2)

Tiklīdz pie sevis esmu nodomājis par dāmām, tā man garām palido Tove un vēl viena censone! Damn it! Tā kā augšā valda briesmīgs vējš un migla, bet skriešana šobrīd notiek pa Devils ridge (kalna kori), kur solis nost no takas var maksāt ar dzīvību, tad manī ieslēdzas saudzējošais režīms un ir nedaudz bail, jo no kalna kores var arī nopūst… ne par velti organizatori pirms uzkāpšanas uz kores izkliedz frāzes – stay low…stay low! Godīgi sakot, es neko tādu nebiju gaidījis, jo lielākoties šis posms ir tāda kā lēkāšana no akmens uz akmeni un rāpšanās, bet ne skriešana. Tagad es saprotu, kas tas par zvēru – skyrunning! Posmu veicu plānotajā tempā, līdz ar to joprojām laika plānam zaudēju 3min.
Dodoties uz Devils ridge.

Dodoties uz Devils ridge.

Sgurr a’Mhaim – Glen Nevis – 0:23:53 (76.v.); T=1:36:53, 81.v. (CP3)

Pirmais garais noskrējiens, kura laikā jānoskrien viss, kas pacelts kāpumā. Sākotnējā kalna daļa pa akmeņu šķembu lauku, kur ātrākie skrēji iedzinuši pamatīgu vagu, līdz ar to lejā šļūkt ir samērā forši. Pēc šī posma sākas bobslejs, jo uz leju iet šaura taka, kura ir apmēram līdz ceļgaliem un lejup ved līkločus. Sliktākais ir tas, ka taka ir mega tehniska un cieta, tāpēc es labprāt izmantoju organizatoru atļauto paņēmienu – skriet no karodziņa uz karodziņu pa skotu slapjo purvu, mēģinot nogriezt asos takas pagriezienus. Lejā skriešana īsti nevedas un cietās takas dēļ sāk durt mugurā, līdz ar to nākas nedaudz vēl piebremzēt. Nav grūti, bet apnicīgi, jo nevaru skriet tādā ātrumā kā gribētos, šādi noskrējieni ir jātrenē. Visticamāk, ja iepriekš būtu apskatījis šo noskrējienu, tad lejā skrietos daudz raitāk. Dažus apdzenu, daži apdzen mani, bet kontrolpunktā ierodos jau 7′ aiz sava nospraustā laika plāna. Šis ir vienīgais kontrolpunkts, kurā organizatori piedāvā kaut ko ieēst un iedzert, visam pārējam distances laikam ēdiens un dzēriens jānes līdzi vai arī jāuzpilda kādā kalna strautā. Nedaudz jāsaņemas, jo tagad priekšā būs aptuveni 30min līdzenais trases posms ar sekojošu otro milzīgo kāpumu!
Kaut kur uz kalnu kores, pirms noskrējiena.

Kaut kur uz kalnu kores, pirms noskrējiena.

Glen nevis – An Gearanach – 1:18:34 (80.v.); T=2:55:27, 75.v. (CP4)

Iepriekšējā CP apēdu pirmo Isostar B.C.A.A želeju, sadzēros ūdeni, jo līdzi man bija 1.0l sporta dzēriens, līdz ar to biju atguvis zināmu svaigumu un biju gatavs atstrādāt “līdzeno” trases posmu (5km) līdz upes šķērsošanai. Pirmie 3km salīdzinoši vienkārši, pēc tam nākošie 2km nevis pa tūristu taku, kas pa tiešo aizved uz Steall Falls ūdenskritumu, bet pa tehniski sarežģītāku nogriezni, lai netraucētu tūristus, jo oriģinālā taka ir samērā šaura un gana tehniska parastiem pārgājienu cilvēkiem, ja vēl visam pa vidu maisās skrējēji, tad burziņš pamatīgs un iepriekš esot bijuši diezgan nelāgi nelaimes gadījumi, kad cilvēki, laižot garām skrējējus, nokāpj no takas un gūst nopietnas traumas. Šajā posmā apdzenu visus, kurus redzu sev priekšā, un esmu labā kompānijā ar vēl diviem citiem skrējējiem. Pirms upes šķērsošanas kontrolei apskatos savu laiku, atguvis neesmu absolūti neko un tieši tās pašas 7′ aiz sava laika plāna! Bāc, būs jāstrādā smagi pēdējā kāpumā, lai kaut ko atgūtu. Pirms sacensībām analizēju iepriekšējo gadu starplaikus un zinu, ka kāpums būs aptuveni 50min un šajā posmā var zaudēt visvairāk laika. Sāku diezgan sparīgi un ātri, ātri ķeru pa vienam nost skrējējus, kuriem tik raiti neiet. Pie sevis vēl nodomāju, ka baigi feini iet, jo no aizmugures netuvojas pārējās sieviešu skrējējas, arī pagājušā gada šīs distances sieviešu uzvarētāja no Spānijas un priekšā ir tikai 3 dāmas. Tā kā organizatoru sniegtā informācija bija, ka kopējais kāpums ir 2500m, tad esmu ļoti priecīgs, redzot, kā manā Suunto Spartan Ultra vācās viens simtiņš kāpuma metru pēc otra. Sasniedzot kopējo kāpumu 2000m, joprojām kalna virsotne liekas ļoti tālu un sāk rasties aizdomas, ka būs vairāk kā 2500m… Sāk palikt arī grūtāk, jo kalns paliek aizvien stāvāks, un šāda veida kāpumā es esmu ļoti švaks, jo solis ir jāliek nevis uz priekšu, bet gan uz augšu, un ieslēdzas ikru muskuļi. Nāk virsū plīsiens un kuņģis sāk prasīt nopietnāku saturu nekā želeja. Nolemju pēc kāpuma pievarēšanas apēst Isostar batoniņu. Tā kā es palieku dikti lēns, tad no aizmugures man strauji tuvojas citi skrējēji un nevis džeki, bet gan virkne ar dāmām. Garām palido 3 vai 4 dāmas, jēziņ, cik viņas stipras. Tālumā redzu CP un, to sasniedzot, organizatoriem priecīgs saku, ka labi, ka nu vairs uz augšu nebūs, toties viņi atbild – welcome back to the ridges!

Upes šķērsošana kopā ar čehu sportistu, kuram beigās zaudēju 12'!

Upes šķērsošana kopā ar čehu sportistu, kuram beigās zaudēju 12’!

An Gearanach – Stob Coire a’Chairn – 0:17:40 (78.v.); T=3:13:07, 75.v. (CP5)

Patīkams pārsteigums man bija brīdī, kad paskatījos pulkstenī un konstatēju, ka pēc lielā kāpuma esmu atgriezies laika grafikā un sadeldējis sākumā zaudēto laiku. Tā kā distances beigām biju licis lielāku laika rezervi, tad sāku apsvērt domu, ka varbūt izdosies ierakstīties plānotajā grafikā. Atgriežoties uz kalna kores, īsti nekādu iespēju apēst kāroto enerģijas batoniņu, līdz ar to būs nedaudz jāpaciešas. Pēc Devils ridge pieļāvu domu, ka šī kore būs tehniski vieglāka, bet kā es dabūju iekšā. Šajā posmā ne tikai bija jārāpjas un jākāpj, bet arī jāmēģina nolīst pa vertikālu klinti, virzoties sāniski. Vējš zēģelēja pamatīgi, līdz ar to ļoti ātri palika auksti un nācās uzvilkt gan cimdus, gan cepuri. Kad kalna kore beidzās un domāju, ka nu tikai palicis uz leju, paskatījos laika plānā un sapratu, ka mani sagaida vēl kaut kas, jo līdz CP, no kura ir tikai uz leju, ir jāskrien vēl aptuveni 30′. Līdz ar to bija pienācis laiks apēst batoniņu, no kā gan nekas prātīgs nesanāca, jo tas lielajā aukstumā bija sasalis, tāpēc pārgāju uz plānu B un kuņģī ieliku Isostar Actifood želeju! Kamēr krāmējos ar kuņģa satura piepildīšanu, tikmēr no aizmugures man bija pielavījušās vēl 3 dāmas, no kurām viena, kurai es zaudēju gan Kanārijās, gan Šamonī. Šoreiz cerēju, ka spēšu viņu apskriet! Iesēdos astē, lai turpinātu skrējienu, bet, paceļot galvu uz augšu, es sapratu, kas mani vēl sagaida priekšā. Vēl viens kāpums vismaz ar 200m, kurā ir CP5. Labi, šis noteikti ir pēdējais kāpums, saņēmos un to pieveicu tīri raiti, turoties astē dāmām. Kompānija man bija atnesusi papildus enerģiju (gan jau īstenībā Isostar želeja), kas rezultējās ar to, ka nu jau laika grafiku apsteidzu par 2min!

Stob Coire a’Chairn – Am Bodach – 0:20:39 (67.v.); T=3:33:46, 74.v. (CP6)

Beidzot, nu gan jābūt tikai uz leju, forši ripo pa kalna korīti, kura ir apaugusi ar smuku zālīti un skriešana nesagādā nekās problēmas. Tā kā augšā valdīja arī neliela migla, tad tālu trasē uz priekšu nevarēja redzēt, karte man nopakota somā, tāpēc īsti nezināju, kas mani vēl sagaida, jo jau kādu laiku gaidu, kad nu tikai būs uz leju. Paceļu acis augstāk, ieraugu Ungārijas karogu karājamies pie vienas klints kaut kāda kalna galā. Ko viņi tur dara?  Kāpēc man izskatās, ka tur augšā ir trases tiesneši zaļās vestēs un kāpēc tur kaut kur starp akmeņiem pārvietojas cilvēki?! Nē, tas nevar būt, ne jau vēl uz augšu! Kā? Kāpēc? Un tad man nāca atklāsme, jātiek taču vēl Am Bodach virsotnē, treniņā uz to neaizskrēju, bet tur taču ir kontrolpunkts. Šis man iedeva pa smadzeni un nedaudz salauza. Kāpums tik stāvs, ka bija jāieslēdz arī rokas, bet tas man īpaši nepalīdzēja un visas trīs dāmas no manis atrāvās. Sasodīts, noteikti sasniegšu 2700 vertikālos metrus, līdz varēšu sākt skrējienu uz leju. Uzrāpies vārdu vistiešākajā nozīmē Am Bodach virsotnē, beidzot pasmaidīju un uzsitu jautru klaču ar trases tiesnešiem, kuri šoreiz apstiprināja, ka uz augšu tik tiešām vairāk nebūs un tagad tikai uz leju – You looking good, keep going…! Ar visu nīkuļošanu un sevis žēlošanu laika grafikam biju priekšā jau veselas 5′, tas man iedeva papildus grūdienu, jo praktiski visu nākošo esmu izskrējis treniņā un noteikti būšu pārliecinātāks nekā pirmajā reizē!

Am Bodach – Mamores ridge – 0:06:04 (61.v.); T=3:39:50, 72.v. (CP7)

Atcerējos, ka šis nogrieznis būs ļoti īss, līdz ar to ir jāsāk domāt par kārtīgu finišēšanu un beidzot jāskrien. Posms ir nedaudz tehnisks, bet nekas specifisks. Pa ceļam izdodas apsteigt vienu no dāmām, kā arī vairākus konkurentus, no kuriem viens uz āru laida visu savu kuņģa saturu. Priekšā ieraudzīju oranžo tiesnešu telti, apēdu vēl vienu B.C.A.A želeju un izdzēru atlikušo sporta dzērienu. Nu ko, pēdējā pusstunda būs jāpavada bez ūdens! CP saņēmu kārtējos uzmundrinājumus, kā arī piezīmi, ka priekšā ir pāris džeki, kuri izskatoties krietni sliktāk kā es, tāpēc jāskrien! Laika grafika priekšā esmu tās pašas 5′, tāpēc nu jau apsvēru domu, ka vajadzētu palīst zem 4h10min.

Mamores ridge – Finišs – 0:32:16 (47.v.); T=4:12:06, 66.v.

Nu ko, šeit es jau esmu bijis, treniņā man šis noskrējiens patika, kāpēc, lai nepatiktu arī tagad. Tas nekas, ka šodien šo trases posmu veikuši vismaz 800 skrējēji, kad devāmies uz augšu un dubļi vietām ir līdz ceļgaliem, tas taču ir tas, kas man patīk! Ātri vien nokodu itālieti, kurai biju apņēmies šoreiz nezaudēt (ITRA performance index 759). Jutos fantastiski, tik tiešām šis trases nogrieznis man padodas un bez problēmām varu skriet lejā, īstenībā ir viena problēma, ļoti gribas padzerties ūdeni, bet to nolemju darīt vietā, kur jāšķērso kalnu strauts, uz to pazaudēju kādās 10-15″, bet man ūdeni ļoti vajadzēja! Turpinu lidot uz leju un pamanu priekšā 2 skrējējus, tie man jānoķer un jāapdzen! Done, nekādu problēmu. Tuvojoties beigu nogrieznim, pa tūristu taku priekšā vēl kāds un tālāk vēl kāds. Arī šie man jānodzen! Done! Pēdējais upuris krīt pirms atgriešanās uz asfalta, kad atlicis tikai 1km līdz finišam. Kas Tev dos atpūtu, priekšā kādas 30″ ir vēl viens skrējējs. Mēģinu skriet, cik ātri vien varu, bet aptuveni 500m pirms finiša viņš pamana manu tuvošanos un arī uzkāpina, līdz ar to finišā ieskrienu 66.vietā ar rezultātu 4:12:06, kas ir par 8′ ātrāk kā biju plānojis, tātad es nedrīkstu būt vīlies par sasniegto! Rezultāti un etapu laiku atrodami šeit.

Finišējis!

Finišējis!

Pēcgarša šim pasākuma ir diezgan spēcīga, skrējiens man ļoti patika, tas ir MEGA tehnisks, kuram Latvijā sagatavoties īsti nevar, var slīpēt atsevišķus elementus, kā kāpšanu klinšu sienā un vēl vairāk piestrādāt pie VFS, bet visam kopumā var sagatavoties tikai un vienīgi līdzvērtīgā apvidū! Āķis lūpā arī ir, nākošajā gadā varētu vēl kādu skyrunning pasākumu uzskriet.

Pirms starta par konkrētu vietu nedomāju, bet mērķis bija nosprausts laika izteiksmē, kuru izpildīju ar uzviju. Pie labvēlīgāka starta uzrāviena potenciāls distanci noskriet par 5-6′ ātrāk bija jau šogad. Protams, 66.vieta pasaules čempionātā skyrunning nav apspriešanas vērta, bet noteikti ir iespējams uzlabot manu līdz šim augstāko vietu kādā no pasaules čempionātiem, kad orientēšanās sportā 2013.gadā biju 40.v. garajā distancē. Vīlies esmu par to, ka uzvarētājām zaudēju vairāk kā 1h, bet to es ietekmēt nevaru, jo viss TOP10 šogad laboja trases rekordu, kas vien liecina par to, ka līmenis šajās sacensībās bija ļoti augsts. Par manu kopējo progresu (gausu gan…) liecina arī ITRA, kur beidzot esmu pārsniedzis General performance index 700 punktu robežu!

Paldies atbalstītājiem un cilvēkiem, kuri vēlēja labus ceļa vārdus pirms došanās distancē!

Inventārs – OSveikals.lv Inov-8 produkcija;

Apavi – Inov-8 Roclite 290 (ilgi nevarēju izšķirties starp šiem un X-talon 230);

GPS pulkstenis un sirds ritms – Suunto Spartan Ultra no Suunto Latvia;

Sporta uzturs distancē – 5 x Isostar B.C.A.A želejs; 1 Isostar Actifood želeja, šokolādes batoniņš no Isostar (daļēji apēsts), Isostar sporta dzēriens no – Isostar Latvija;

Fizioterapija un VFS – Raivja Aršauska veselības centrs un personīgi paldies Sabīnei Tiltai, kura pēc Gaiziņkalna stirnubuka un LČ stafetē veikli salika mani kopā, jo bija parādījušās problēmas ar labās kājas ITBS;

VFS  – supervaroņu treniņi pirmdienu vakaros uz Grīziņkalna kāpnēm ar uzsvaru uz kājām!
Šobrīd atlicis tikai nobeigt sezonu ar pēdējo StirnuBuks posmu Līgatnē un Siguldas kalnu maratonu, kurā skriešu pusmaratona distanci (35km+).


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Lāčplēšu kross

16__11559

20.oktobrī Mežaparkā jau ceturto reizi patriotiskais ”Lāčplēšu kross”

Ceturto gadu pēc kārtas Mežaparka Lielajā pļavā tiks organizēts patriotiskais taku un tematisko šķēršļu skrējiens “Lāčplēšu kross”, kas šogad norisināsies 20.oktobrī. Šoreiz dalībnieki sacentīsies trijās distancēs – Bērnu krosā, Tautas krosā un Lāčplēšu krosā. Organizatori ir parūpējušies, lai abās garākajās distancēs – Tautas krosā un Lāčplēša krosā – labākie saņemtu naudas balvas. Gaidīti būs visi – gan sportisti, gan veselīga dzīvesveida mīļotāji.

Lasīt tālāk.