Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Minskas pusmaratons

20170910_190432

Par Minskas pusmaratonu jau dzirdēju pērn, bet tad konkrētās septembra nedēļas nogales plāns bija skaidri zināms, un atkāpe no plānotā nebija iespējama. Kā nekā vajadzēja velo sacensībās nosargāt trešo vietu grupā. Bet šogad agrā pavasarī plāna septembrim nebija, toties izteiktais piedāvājums doties uz Minsku bija vilinošs.

Par Minskas pusmaratonu zināju tikai tik daudz, ka viņš notiks trešo reizi, tāpēc sāku kalt plānu, ka šajā pusītē varētu izskriet labu rezultātu. Varbūt ne personisko, bet labu, jo kā nekā pusmaratons notiek septembrī. Plāns jau bija labs, un pa vidu tika paķerti vēl tādi skriešanas pasākumi kā Pasaules čempionāts 24h skriešanā un Cēsu eco trail 42km distance, tā teikt – treniņiem. Ja pēc Pasaules čempionāta 24h viss bija labi un skaisti, tad pēc Cēsu eco trail es tā vairs nedomāju. Klusi un nepamanīti, jebšu ta-dā!, te es esmu – manā dzīvē pēc vairāku gadu pauzes iezagās trauma. Nopietni? Tā, lai jautrāk, sāpēja abu kāju apakšstilbi un pie tam diezgan sinhroni – savilkti un sāpoši muskuļi, sāpošas saites (kas man īsti bija – nezinu, bet zinu tik vien, ka populāro traumu simptomi tie nebija). Bija pat tik jautri, ka no rīta, izveļoties no gultas, bija nedaudz jāpiedomā, kā nostāties uz kājām, un tikai tad, kā spert nākamo soli. Vai arī pienāca brīdis, kad darbā tika uzvilktas kompresijas zeķes, jo savādāk nevarēju normāli pasēdēt, nemaz nerunājot par piecelšanos. Trepes. Ar tām arī bija jautri. Labā ziņa, ka tas viss, braucot ar velo, netraucēja (ja neskaita tās velosacensības nākamajā dienā pēc Cēsu eco trail, bet kas bijis, bijis). Skriešana. Kāda skriešana? Solis tizls, muskuļi sāp kā pēc ultras, un vispār baudas nekādas. Dažas reizes izgāju paskriet (lasīt – mēģināju notenterēt 2-3km), secināju, ka labāk paliek, un turpināju neskriet. Tā pienāca Kuldīga, kurā viss notika tā, kā tam bija jānotiek, un es pateicoties Ingai neskrēju (par ko liels paldies viņai). Tā pienāca Stirnu buks, kur pēc vairākiem gadiem tiku pie koša teipa un zaķa distanci noskrēju, domājot par to, kā tik izdzīvot tajā karstumā un bezgaisa ieplakās mežā. Dzīve sāk palikt skaista. Protams, protams. Ja vien kaimiņi pieskatītu savus mājdzīvniekus, tas ir kodes, tad man nebūtu ar viņiem jākaro un, iespējams, tad, pakāpjoties uz galda, es tizli nesatraumētu potīti… Skaisti. Tā teikt – brīdī, kad viena trauma sāk atkāpties, tā otra ir klāt. Un atkal skriešanas solis ir tizls un viss sāp.

IMG-20170915-WA0016
Tā pienāca septembris. Uz Minsku aizbraucu ar domu –  kā būs, tā būs. Ja varēšu paskriet, tad skriešu, ja nevarēšu paskriet, tad iešu. Ja iekļaušos 2 stundās, būs labi, ja neiekļaušos, arī nekas – izbaudīšu.

IMG-20170911-WA0002
Starts.
Pulkstens 12:30, atskanot starta šāvienam un konfeti salūtam, laika atskaite šim pusmaratonam ir sākusies. Sākums kā jau sākums, tik vien, ka uz platās ielas visiem pietiek vietas, un jau pēc nepilniem 500 metriem sākas pirmais kalniņš augšup. Bet kuru uztrauc tāds sīkums. Atbalstītāji visapkārt, un skrienam tālāk. Vēl pēc pārdesmit metriem nogriežamies uz Neatkarības prospekta, kas ir garākā iela Minksā ar trīs braukšanas joslām katrā virzienā. Vēl pēc noskrieta kilometra acīm paveras skats uz labajā pusē esošo Neatkarības laukumu, kur stalti stāv Sarkanā baznīca jeb Svētā Simeona un Helēnas baznīca.

20170909_142348

Tāpat redzami stikla kupoli, zem kuriem trijos stāvos zem zemes atrodas lielveikals. Blakus valdības ēkai – pats Iļjičs. Protams, neiztrūkstošs arī milzīgais “Minskai 950″ plakāts. Kamēr ielas otrā pusē pretī skrien līderu grupiņa, tikmēr manā pusē skaisti dzied koris. Nedaudz uz leju un esi ielas otrā pusē. Ir karsts, saule paslēpusies aiz mākoņiem, bet es nevaru sagaidīt dzeršanas punktu, kas būs vēl pēc diviem kilometriem. Labi, man ir sava ūdens pudele līdzi, bet es tāpat gaidu to ūdens punktu. Jau atkal jāskrien uz augšu. Aiz līkuma pa labi un tad pa kreisi. Priekšā skrienošie uzmundrina pie kafejnīcas sēdošos. Ak, jel. Aiz nākamā līkuma tālumā rēgojas atkal uz augšu… Cik var? Šai brīdī man patraucas garām bariņš skrituļotāju un izveicīgi izlavierē starp skrējējiem, kā nekā vizinās ar viena no sponsoru karogiem. Kad tas sasodītais augšupceļš pievarēts, tad aiz muguras paliek prezidenta rezidence (nē, nē valsts galva dzīvo citur), parks un akadēmiskais teātris.

Dvīņu mājas pie dzelzceļa stacijas.

Dvīņu mājas pie dzelzceļa stacijas.

Atkal pagrieziens, un trase ved uz leju. Atkal skrienam pa Neatkarības prospektu, un sajūta tāda, ka skrietu pa lidlauku vai vismaz pa to plato šosejas posmu, kas ir pie Talsiem. Tik platu ielu es redzu pirmo reizi. Atbalstītāji ir uzdevumu augstumos. Spēj tik galvu grozīt un vērot apkārtni. Pirmo reizi šķērsojam upi – Svislach, kura tek cauri Minskai. Priekšā Uzvaras piemineklis, kura pakājē deg mūžīgā uguns. Tālumā mājas, mājas, mājas. Ir, beidzot manu dzeršanas punktu. Pie pirmā galdiņa dikti liela drūzma, un nevar saprast, cik daudz, precīzāk – maz glāzītes atrodas uz galda, tāpēc izdomāju, ka ņemšu ūdeni no nākošā. Kā tad, kā tad. Nākamā galda ar ūdeni nav, ir tikai banāni. Tik vīlusies sen nebiju. Atpakaļ neskriešu. Padzeros kārtīgu malku no savas ūdens pudeles un pukodamās skrienu tālāk. Tas nozīmē, ka līdz nākošajam dzeršanas punktam ir akurāt 5km. Otrpus aplim skan kaut kas līdzīgs maršam, un, cik nu no sāna var redzēt, jaunieši aktīvi dejo. Arī šo priekšnesumu pavada ovācijas. Aiz nākamā mazā līkuma mūs sveiciena pionieri ar бегами дорогие товарищи. Un tad jau atkal augšup un tad lejā, un aiz nākamā pagrieziena atkal augšup. Tik šo augšupceļu izklaidē mīmi un trīsmetrīgi klauni. Vismaz kaut kāds prieciņš. Atkal skrienam uz leju. Vienā pusē upe, otrā skaistas baltas mājas. Upes otrā pusē dzirdama starta/finiša zona. Bet man atkal uz augšu. Labi, ka kārtējā “virsotnē” ir atbalstītāji, un man jau tas izskatās pēc dzeršanas punkta. Nē, nav. Blakus esošā kafejnīca izlikusi galdiņu ar ūdeni skrējējiem. Skatos pulkstenī un rēķinu, cik vēl līdz īstajam dzeršanas punktam. Nu, ja – daži kilometri. Saules apspīdēta iela. Tālumā vēl manu TT 1h50min. Vai mani pārsteidz turpat tālumā manāmais lēzenais kāpums? Vairs nē. Tagad saprotu, par ko autobusā ķiķināja tie, kas šeit bija skrējuši pērn un tie, kas šorīt pirms mums finišēja 5km un 10km distancēs. Mūs trases malā uzmundrina milzu lāči. Viņiem nav karsti? Paskrienam garām milzu uzrakstam “Minska”. Tā, tā. Te vajadzēs vakarā atnākt. Vienīgais 180 grādu apgriešanās punkts, tad uz leju, un šo vietu jau es pazīstu, drīz jābūt starta zonai.

21731862_1605865962809622_1276352465631382524_o
Ūdens punkts. Šo punktu es garām nelaidīšu, lai vai tur kas. Kaut vai stāvēšu rindā, bet tikšu pie savām ūdens glāzītēm, lai varētu kārtīgi padzerties un nedaudz atvēsināties. Protams, protams. Pieskrienu pie galdiem un redzu, ka viena dāma dala tukšas glāzītes, un es paliku bez. Blakus esošais puisis man atdod savējo. Patīkami. No lielā ūdens bačoka man ielej ūdeni. Padzeros un laimīga skrienu tālāk, un domās jau redzu, kā atlikušo ūdeni izleju uz galvas, ja vien manu skatu nepiesaistītu tas pats puisis, kurš zemē meklē tukšu glāzi… Tieši tik, cik pateicīga es biju viņam par tukšās glāzes atdošanu man, tieši tik pat pateicīgs viņš bija man par pilnās glāzes atdošanu viņam.

21728880_1605843502811868_4995112026724010075_o
Izskrienu cauri starta/finiša zonai, kur aktīvi gatavojas skrējiena līderu sagaidīšanai, bet manu acu skatienu piesaista, jā, tieši tā – nevis Ziemassvētku vecītis, bet Дед Мороз. Jāteic, ka trasē visādi tēli tika manīti, bet šis bija ar vislielāko pārsteiguma momentu. Tālāk trasē nekas nav mainījies. Atbalstītāji ir savās vietās, saule aizvien slēpjas aiz mākoņiem, Neatkarības laukumā dzied dāma, mazajā ielas posmā pie aptiekas tiek dalīts ūdens. Bet es jau atkal sapņoju par īsto ūdens punktu. Esmu noskaņojusies, ka šim ūdens punktam arī garām neskriešu. Kamēr TT 2h ir samērā drošā attālumā no manis, man nav ko uztraukties. Šis ūdens punkts ir īpašs jau ar to vien, ka gandrīz katram brīvprātīgajam rokās ir lielais ūdens bačoks, un ūdens tiek ieliets saujās, bet pozitīvais ir tas, ka var labi un daudz padzerties, nomazgāt seju, saslapināt galvu.

Veikals Rīga Minskā

Veikals “Rīga” Minskā

Tālākais, kā iepriekš – aplis, mūzika, pionieri, tik šoreiz piepīpēta (fui, ko viņi tik smirdīgu pīpe?) bezgaisa iela, protams, ka augšup. Šis ir tas brīdis, kad saprotu, kāda vēl skriešana. Augšā velkos kā tāds gliemezis un lejā tāpat. Pulss vairs negrib prasties un vismaz lejupceļā nokrist līdz man pieņemamam skaitlim. Tā velkos lejā pa kalnu jau ar 6:25min/km un pulsu ap 168. Kaut kas te nav riktīgi. Arī klauni mani vairs nespēj iedvesmot, un mīmi ne tik. Es sapņoju par finišu, kurš no manis ir apmēram 3km attālumā, bet līdz tam vēl tik ilgi un tik daudz augšup/lejup. Ja iepriekšējā aplī kalna galā pie atbalstītāju bankas telts bija tikai slapjš noliets asfalts, tad tagad jaunieši dala glāzītes, un var tikt pie ūdens. Mazs prieciņš. Man pat šai brīdī ir vienalga, ka var redzēt, ka glāzes ir no zemes savāktas, jo te ir ūdens. Sakopojusi spēkus, nīkulīgi ripoju lejā. Prātā rēķinu, ka vēl ir jānoskrien tā apgriešanās cilpa, un tad jau būs finišs. Vai vienmēr pēdējie kilometri ir tik gari? Ejiet ar saviem uzmundrinājumiem kaut kur, un high five arī nedošu. Pēdējā taisne, ūdens punkts. Ja es apstāšos padzerties, tad līdz finišam neaizskriešu, to jau pārbaudīju iepriekš, kad pēc ūdens paņemšanas bija grūti uzsākt skriet. 900m, 700m, 500m; pulss rāda to, kas man nepatīk, jo zinu kas no šīs kombinācijas ir gaidāms. Sakoncentrējos un turpinu skriet. Jau redzu finiša līniju un nesaprotu, kā tur vispār var finišēt, ja aiz finiša līnijas cilvēki sastājušies tā, ka tur nav kur kāju spert. 200m pirms finiša mani apdzen viens skrējējs un uzmundrina ar uzsaucienu skriet ātrāk. Varētu, bet viņš jau nezina, cik nožēlojami es jūtos un cik ļoti sakoncentrējusies skrienu uz finišu. Finišs pēc 2h1min14sek. Kamēr cīnos ar elpas atgūšanu atskrien arī TT 2h.

20170910_145252
Nobeiguma vietā. Potīte skrējiena laikā neniķojās, jo elastīgajā saitē ir spēks. Pēc tam un nedaudz tagad arī saka, ko domā par to pusmaratonu. Ja man kāds jautā, tad varu teikt, ka Viļņa ir plakana un Rēzekne arī. Jāpiebilst, ka Minskas pusmaratonam ir piešķirta IAAF “Bronzas” kvalitātes zīme (Bronze Label), tāda pat bronza kā Lattelecom Rīgas maratonam.

Mazāk par skriešanu. Vairāk par dzīvi. Vilkaču maratons.

20228339_1766892646685181_7799924447683881094_n

Ar grūtībām pieceļos kājās. Kājas jau notirpušas no ilgās sēdēšanas. Cik ilgs laiks pagājis? Minūtes, stundas, dienas? Pēdējā laikā viss kļuvis tik mazsvarīgs. Es jūtu, ka kaut kas nav tā. Viss iet nepareizajā virzienā. Izvēle ir vienmēr, un es pats sevi vedu pa nepareizo taku. Nopūšos, paņemu papīru. Pāris veiklas kustības ar labo roku, un gatavs! Pirms papīrs pamet manu roku, ieskatos podā. Tur nu viņš ir – gaiši brūns, sagāzies čupiņā. Forma nekāda, smaka pamatīga. Raugos uz viņu un saprotu, ka liekas kaut kur redzēts. “Jā, Didzi, tas esi Tu pats. Tu un tava nolāpītā dzīve.” Uzmetu virsū papīru. Par laimi, tikai papīru nevis trīs smilšu saujas. Nospiežu pogu un smaka jau samazinās. Ar acīm pavadu, kā brūnais veidojums strauji pazūd. Pazūd nebūtībā. Cik tas bija viegli. Piespied pogu un gatavs. Smirdēt un griezties kā sūdam podā ir tik sasodīti vienkārši. Atliek tikai nospiest pogu un viss, Tevis vairs nav. Pieeju pie spoguļa un raugos atspulgā. Tas, ko redzēju podā man patika vairāk. Apsēžos uz aukstajām flīzēm, muguru atspiežu pret vannu. “Nolāpīts, Didzi, neesi tik gļēvs. Tu zini ko darīt. Dari to, nekavējies, nezaudē laiku, ne sekundi. Draugs, kad pienāks laiks, mēs visi būsim vienādi. Nekustīgi un auksti. Kāds koka kastē, cits sadrupināts un iebērts mazā urnā. Ir lietas, ko šajā pasaulē Tu nespēsi ietekmēt un no kurām neizbēgsi. Bet kamēr vien pēdējās saprāta paliekas nav pametušas tavu ķermeni, laiks un visas iespējas, ko Tev sniedz šī pasaule, ir tavās rokās. “

20245813_1766892786685167_1994607642820556918_n

Auksto vannas malu ir nomainījusi sasvīdusi un slapja mugura. Flīžu vietā zem kājām ir smiltis. Lēnām soļoju augšup. Kāpjot augšā nesteigšos, labāk rūpīgāk skatīšos, kur labāk novietot kāju. Bet nogāzēs centīšos tikt lejā ātrāk, lai atgūtu kādu sekundi. Pats pilnīgi nespēju noticēt, ka esmu pārkāpis pāri sev, saviem idiotiskajiem principiem, jaunības neprātam, smadzeņu trūkumam, vai kā to, pie velna, lai nosauc, bet neticamā veidā esmu iegādājies sev atbilstošus apavus. Ar tādiem pat var skriet lejā no kalna, nevis slidināties vai, sliktākajā gadījumā, ripināties un lidināties lejup. Kāpums gan liekas visai stāvs, tad seko vēl viens, ļoti līdzīgs iepriekšējam. Kopumā neliekas tik traki, bet es zinu, ka man šeit augšā būs jātiek vēl 12 reizes. Lai notiek, es zinu, kāpēc esmu šeit. Es esmu gatavs.

Cik ļoti cilvēkus kaitina dažādi sīkumi. Esam gatavi stundām ilgi zem deguna burkšķēt un izrādīt savu neapmierinātību par lietām, kas uz visas lielās pasaules fona liekas tik nesvarīgi. Ko tad mēs darīsim, kad viss būs tiešām slikti? Kad aukstums mūs pārsteigs nesagatavotus? Mūžīgais stingums un pēdējā elpa mums tiks laupīta. Varbūt mums paziņos, ka mūsos ir ieperinājies kāds, kurš tur ir bijis jau gadiem, lēnam pieņēmis mūsu ķermeni par mājām, attīstījies mūsu galvā, krūtīs vai kaut kur zemāk. Tas mums var atņemt visu dārgo un vienkāršo. Pat spēju čīkstēt un žēloties. Ar to mazo akmentiņu, kurš berza manu labo kāju, es spēju sadzīvot 40 km garumā. Sākumā domāju, kā no viņa atbrīvoties, bet es vienkārši iemācījos ar viņu sadzīvot. Kad viņš atradās tieši pie īkšķa, tad nebija patīkami. Laikam arī tāpēc tur ir milzīga, tumši zila tulzna. Bet, ja man izdevās viņu iemānīt zem savas pēdas, tad viņš tur mierīgi sēdēja un netraucēja. Tā mēs abi divi, Didzis un akmentiņš, iemācījāmies tīri labi sadzīvot. Mūsu īslaicīgā draudzība gan beidzās pēc, apmēram, 7 stundām, kad beidzot atcerējos, ka apavus var arī novilkt. Bet reizēm vajag vienkārši paciesties un paklusēt…

20229391_1766892876685158_1174681364789300511_n

Esmu slapjš, nedaudz netīrs, bet vismaz nesmirdu. Toties dundurus gan pievilinu. Viņi man uzbrūk ar apskaužamu neatlaidību no visām pusēm. Liekas, ka nepārtraukti atrodos ieskauts mazā mākonī. Sākumā kalu plānus, kā no viņiem atbrīvoties un cik dundurus varētu notriekt ar vienu sitienu, līdz sapratu, ka kož tikai tie, kuri mani pārsteidz no muguras. Tie, kuri lidinās man gar galvu, tikai mani kaitina. Kaitina, bet nekož. Tiklīdz kā pazūdu atpakaļ mežā, viņi pārtrauc sekot. Pēc brīža gan atkal atgriežas, bet ar katru nākošo apli es par viņiem domāju arvien mazāk un mazāk. Līdz pienāk brīdis, kad viņu klātbūtni vairs nemanu. Domāšana par maznozīmīgām lietām tikai atņems man spēkus. Viegli nebūs, bet spēkam jāpietiek. Citu iespēju neapsveru.

Jau ceturtais aplis. Paliek grūtāk, protams. Kāpjot augšā kalnā, pirmo reizi manas plaukstas pieskaras smiltīm. Iepriekš domāju, ka varētu pat iztikt bez rāpošanas, bet tomēr nākas izmantot arī šo pārvietošanās veidu. Lai arī cik grūti nebūtu, tas ir labāk nekā atrasties citās tumšās vietās, kurās esmu pabijis un vairs negribu atgriezties. Es vēlējos šeit atrasties, cīnīties ar sevi, dzīt sevi uz priekšu, jo atpakaļceļa vairs nav jau sen. Sāpes. Lai arī kā man to reizēm negribētos atzīt, bet šī sajūta mēdz būt patīkama. Es nāku pēc viņām, un viņas mani vienmēr atrod, sagaida ar atplestām rokām. Pēc kāda laika sāpēm talkā nāks nogurums, tad pievienosies vēl citas grūtības, un kokteilis sanāks pamatīgs. To nevarēs izdzert uzreiz, arī uzdzeramais nepalīdzēs. Jo vairāk viņu dzer, jo vairāk ķermeni pārņem reibuma sajūta. Rīkli nededzinās, bet kaltēs gan, ar katru soli, ar katru metru arvien vairāk. Un kad sāpju, sviedru, dubļu sajaukums tika iztukšots pirmo reizi, es sapratu, ka tas uz visiem laikiem būs mans mīļākais dzēriens.

20155946_1766893073351805_528817139733834345_n

Manā priekšā parādās melna kartiņa. Uz tās attēlots skaitlis 8. Vēl astoņi apļi. Nopūšos un nodomāju, ka vēl tik daudz priekšā. Izvēle ir vienmēr, es to zinu. Varu apsēsties malā un pateikt, ka man pietiek. To sauktu par “izstāšanos”. Noņemt starta numuru, lēnām strēbt zupu, ēst dažādus gardus ēdienu. Protams, varētu arī ieiet pirtī, nomazgāties, kārtīgi padzerties, darīt patīkamas lietas. Izstāšanās ne vienmēr nozīmē padošanos. Reizēm tā vienkārši norāda uz cilvēka spējām laicīgi izvērtēt visus plusus un mīnusus, ko sacensību turpināšana varētu nodarīt veselībai. Man ir grūti, es jūtos noguris, es ļoti gribu ēst un atpūsties. Šajā brīdī man ir jāizvēlas starp nožēlu un vientulību. Draugi, es vienreiz jau izstājos no sacensībām. Es nevarēju sev neko pārmest, bet es nevēlos šo sajūtu piedzīvot vēlreiz. Tā ir nožēla. Bez tās nevar iztikt, bet arī laiku atpakaļ vairs neatgriezt. Var tikai pagriezties un dzīvot tālāk. Es elpoju, es dzīvoju un man ir dota iespēja vēlreiz cīnīties. Un tā es lēnām dodos tālāk trasē. Esmu izvēlējies vientulību.

Man tikai jāšķērso līnija. Iedomāta viduslīnija, kas ir ieurbusies manā galvā. Tā sašķeļ manu pauri, griež manas smadzenes uz pusēm, sadalot tās divās daļās. Kad es tikšu galā ar sesto apli, pienāks kārta cīnīties par septīto. Līdz es sasniegšu horizontu, man paliks vieglāk. Vieglāk, bet kādā ziņā? Skriet tāpat būs grūti, un jāskrien vēl būs daudz, bet šis ir tas gadījums, kad man nav izvēles. Kā jau zināms, izvēle ir vienmēr, ja vien cilvēks pats sev tādu dod. Es savu izvēli izdarīju jau pirms skrējiena. Man nevajadzēja būt tādam muļķim, bet es devu solījumu. Solījumu neapstāties. Ķermenis signalizēs, ka tam pietiek, bet šoreiz esmu apņēmies dzīt sevi līdz pēdējam. Viss grūtākais un smagākais, arīdzan skaistākais vēl ir priekšā.

Es vairs nesvīstu, bet kājas paliek smagākas. Katrs kāpums nemanot paliek augstāks un stāvāks. Nogāzes ir kļuvušas vēl daudz garākas. Brīžiem liekas, ka visas pasaules smiltis ir sabērtas manā mutē. Tās ir iesprūdušas manā kaklā, bet man nav ar ko tās noskalot. Sausums izplešas pa rīkli kā tuksnesis. Katra iespēja padzerties ir kā īsta oāze. Skatītāju atbalsts palīdz, jo, veicot katru apli, aplausu pavadībā es tieku sagaidīts kā varonis. Diemžēl, katrs prieka mirklis ir īss, jo uzreiz ir jādodas tālāk. Kontrollaiks jau sāk lēnam mani spiest. Prāts tiek apgrūtināts ar domām, skaitļiem, ciparu kombinācijām. No tā visa nav nekāda jēga, jo rēķināt es nemaz nemāku. Nav arī jāmāk, man ir jāskrien. Tāpēc man ir jādodas tālāk. Vairs nevajag domāt, ir tikai jāskrien. Grūtākais vēl ir priekšā. Man ir jāiztur.

20245618_1766893246685121_9033237029641430659_n

Es nedrīkstu domāt par finišu. Šī doma mani iznīcinās. Tā mani lēnam nogalina. Šīs domas ir jāizgaiņā prom. Es nedrīkstu atkārtot iepriekš pieļautās kļūdas. Manas domas tiek vērstas tikai, lai veiktu nākošo apli, nekāds finišs. Es sadalu skrējienu daļās. Man ir jāvirza sevi uz priekšu pa nelielam gabaliņam un tad jāsāk cīnīties par nākamo. Jādomā par katru soli, kā novietot savu kāju, kā nenokrist. Tas nav viegli, bet es zinu, ka ir bijis grūtāk. Esmu bijis daudz lielākās nepatikšanās un man ir jātiek cauri šīm. Šis ir Vilkaču maratons, grūtākais Latvijā. Tas nevarēja norisināties bez manas klātbūtnes, jo tādi cilvēki kā es gluži vienkārši paši atrod šādas vietas un pasākumus. Tas tā nevar notikt, ka visi skrien, bet es nē. Desmit apļus esmu veiksmīgi veicis un iekļāvies kontrollaikā.

“Didzi, laiks doties. Mums ir jāiet. Jāiet no sākuma līdz beigām. Līdz beigām, veco zēn. Kad finišēsi, skrējiens būs beidzies, bet tās nebūs beigas, tās nepienāks, kamēr vien pats to neizvēlēsies. Ja vien spēsi būt godīgs un pildīt, ko solīji. Mums vairs nav laika apstāties, vairs nav laika pagriezties un aiziet. Mēs to vairs nevaram. Tev vairs nav jābaidās. Es esmu ar Tevi, vienmēr būšu. Es zinu, ka Tu gribi atkal mani satikt, atkal būt kopā ar mani, lai viss būtu tā, kā vienmēr, bet mēs šajā pasaulē dzīvojam dažādus mūžus. Tev šobrīd ir grūti, bet man ir labi, es esmu mierā un klusumā. Mums jābūt priecīgiem, ka varējām tik daudz laika pavadīt kopā, bijām nešķirami. Dari to, kas jādara, dari to, ko Tu proti darīt vislabāk. Pabeidz iesākto, lai vari reiz doties mājās. Neatdod savu dzīvību ne par ko. Vēl ne. Reizēm pasaule liekas nežēlīga un negodīga, bet tā būs vienmēr. Atceries, ka Tu vari paciest jebko, neņemt vērā nevienu ievainojumu, ja vien no sirds tici savam mērķim. Un, ja Tevī vēl ir palikusi kaut kripatiņa pašcieņas, tad Tu šodien iesi līdz galam. Cīnies un ļauj man iet.” Es zinu, draugs, es zinu. Es apsolīju.

Laiks pēdējiem diviem. Katrs solis augšup ir kas neaprakstāms. Manas kājas rauj krampjos, un es nezinu, cik ilgi tās vēl izturēs. Krampji pārņem manas kājas no visām pusēm, es tos jūtu tādās vietās, kurās tie nav bijuši nekad. Manas kājas tiek atvēsinātas ar mediķu palīdzību, bet es jūtu, ka kuru katru brīdi es varu sabrukt. Sabruks tikai mans ķermenis nevis mans gars. Šajā brīdi es varu droši teikt, ka man piedrāzt par medaļu. Man piedrāzt diplomu. Man piedrāzt aplausus un gaviles. Man piedrāzt kontrollaiku. Man ir jātiek līdz galam, jāsasniedz finišs. Tas ir viss, kas man rūp, viss, kas šobrīd svarīgs. Nekam citam vairs nav nozīmes. Par to arī bija šis skrējiens, un tāda reizēm ir dzīve. Tu pamosties kā sūds podā, tad sacensību laikā Tu esi vēl nožēlojamāks, brien cauri mēslu bedrei, esi sūdos līdz ausīm, bet izmisīgi pretojies, lai Tevi nenoskalotu lejā. Laiku pa laikam, kāds vārdā dzīve Tev uzgāzīs virsū vēl sūdus. Un tad atkal nāksies rāpties ārā. Es lēnām tuvojos finišam, kā vienmēr pārdomājot, kas noticis iepriekš. Jau redzu cilvēku pūli, kuri mani gaida, tad aizķeros aiz saknes un krītu. Kājas atkal rauj krampjos, liekas, ka visi ir apklusuši, un ir apstājies laiks. Es nesaprotu, vai esmu finišējis, bet izrādās, ka ļoti veiksmīgi esmu iegāzies tieši finišā. Vēl mēģinu kā vecs suns stūķēt savu pakaļu uz priekšu, bet ļaudis saka, ka vairs nevajag, viss ir beidzies. Īsti nesaprotu, kur jāiet tālāk. Uzrāpjos uz celma, kā muļķis stāvu tur, lai mani nofotografē. Tad nokāpju lejā un eju uz priekšu ar pilnīgu bezmērķību. Apsēžos uz sola un sēžu. Tad sāku trīcēt un ar grūtībām varu noturēt buljona bļodu. Es gribu mājās.

20157844_1766897746684671_1389763852113007862_o

Netīrs, nosalis, ar trīcošām rokām. Pārguris. Kājas noberztas jēlas, deguns sasists, pirksti sasisti ar ziliem nagiem. Es finišēju. Pat iekļāvos kontrollaikā, jeb 7 stundās. Mans laiks – 6:53:28. Es varētu turpināt justies kā sūds, bet man liekas, ka esmu skaists. Tik skaists kā nekad. Ja cilvēki nezinātu, ko esmu darījis, viņi droši vien mani noturētu par klaidoni. Un man būtu vienalga, jo pametu sacensību centru ar vienu domu – es taču apsolīju…

Par un ap “Meža taku skrējieni”

Foto: Valdis Sviķis

Foto: Valdis Sviķis

jeb Pašpietiekams intelektuālis VILMĀRS ZEME (V) un smaidīgs apdrošinātājs ROBERTS TREIJS (R), kuri ved mūs mežā

Lasīt tālāk.

Rudenīgais Priekuļu trail

20160904_121615

Kad Skrējēju ballē man izlozēja bezmaksas dalību Priekuļu trailā, pie sevis nosmīnēju, ka diez vai skriešu, jo nezinu, vai būšu atpakaļ no kalniem, bet, ja būšu, tad visticamāk, ka braukšu Siguldas vienības braucienā. Tā savu laimēto dalību ieliku kastē pie numuriem un aizmirsu par to. Pienāca augusts, līdz ar ko saņēmu uzaicinājumu piedalīties Velorealitātē septembra pirmajās brīvdienās. Vēl jo vairāk nosmīnēju par to, kā es skriešu Priekuļos.

Tā pagāja vasara un pienāca septembris. Ir pagājusi nedēļa kopš finiša Alpu kalnu pakājē, un mana pašsajūta kā ir lieliska, tā ir lieliska. Priecājos, ka nekas nekur nesāp un vispār nav sajūta, ka būtu skrējusi. Tā kā skriet aizvien tā īsti negribas (lai gan nevarētu teikt, ka ar skriešanu šogad vispār ļoti aizrautos, bet paskriet šad tad izgāju), tad izbraucu ar velo līkumu un turpināju priecāties, par to, ka viss ir labi. Bet tai pat laikā meklēju attaisnojumu, lai nebrauktu Velorealitāti, nez kāpēc sabijos no vispārzināmā fakta, ka “..būs daudz kilometru, grūti un iespēja un atļauja katram pašam izraisīt vemšanu vai izskrūvēt visus ventiļus, lai varētu evakuēties..”. Un vispār man vēl normālā ēšanas ritmā jāieiet. Bet, ja jau tā dalība laimēta, tad kāpēc neskriet?

Priekuļos Vilmārs man pirms starta ar lielu sajūsmu stāsta, ka šī ir ļoti skaista un forša trase, jeb viena no tām trasēm, kuru viņam pašam ļoti gribētos skriet. Pie sevis atkal nosmaidu, lai jau tā būtu. Piecpadsmit minūtes pirms starta sāk līt, bet lietu šodien nesolīja. Un vispār, es gribu sauli, +30°C un zilas debesis, nevis šo ziemu. Tā starta zonā nonāku vien minūti pirms starta un pirmajā rindā. Pie sevis atkal nosmaidu, ka vieglāk būs tai šaurajā takā aiz līkuma tikt cauri.

Starts. Pirmajos simts metros ātri saprotu, ka mana sabīšanās no Velorealitātes nebija tāpat vien, jo pulss ir kosmosā un tur arī paliks visu atlikušo trasi. Pulkstenis ar’ drīz nopīkstēs un paziņos, ka vispārējā kondīcija ir -14. Skaisti. Asfaltu nomaina slapja, grimstoša zāle. Negribu slapjas botas, vēl ne. Taka aizvijas līkločus, pirmie dubļi un upīte. Garām paskrien Inese – ai, viņa tāpat ātrāk skrien par mani. Dzēriena pudeli pārceļu no vienas rokas otrā, lai vieglāk uzkārpīties pa dubļaino nogāzi augšup. Tad nedaudz starp kokiem aizaugsi taka, un, aidā, pa māl-dubļiem lejā. Viss tik slidens, ka drošībai jāpieturas pie kāda koka. Mani apdzen visi, kas vien var un, kam nav slinkums un ir vēlme. Tai skaitā, Lelde. Zinu, ka viņa ir satrenējusies, bet tik āri gan viņu sev garām paskrienot negaidīju. Mani uzmundrina, lai skrienot, jo tas jau nav nekāds kalns. Kā tad! Nūjas man vajag, nūjas. Pirmais kalns paskrienot – paejot pievarēts. Jau kalnā ejot augšā tiek nolemts, ka tālāk pievērsīšos dabas baudīšanai, tai skaitā, noskatot labākas sēņu vietas. Te uz celma daudz gailenes. Der. Opā, izrādās kopš ziemas ir nedaudz pamainīta trase – jāskrien nevis pa lielo, plato ceļu, bet gan pa mazām taciņām. Lejup skrienot, priecājos par savām Asics botiņām, kas ideāli mani tur pie zemes. Tā arī aizlidoju dažiem garām. Skrienu un domāju, bet kur ir tas bildē redzamais koku zaru tiltiņš? Ilgi atbilde uz jautājumu nebija jāgaida, jo pēc dažu kritušu koku pārlēkšanas, vienas dubļainas gravas pievarēšanas, palīšanas zem koka un paskriešanas garām avotam – ir. Tiltiņš vai dubļi, dubļi vai tiltiņš. Mana izvēle ir par labu dubļiem, tas tiltiņš tāds aizdomīgi slidens izskatās. Sēnes te nekur nemanu. Plata dubļaina grantene, taciņa, vēl viens dubļains kalns augšup. Teorētiski šajā paugurā var uzskriet, praktiski – man aizvien patīk visos kalnos iet augšā. Garām paskrien vēl daži skrējēji. Lai jau. Tā – cūcenes, mušmires, baravika. Varētu jau paskriet, bet tad taisnē būs jāatvelk elpa. Ai, turpinu soļot. Mežs smaržo pēc lietus un rudens. Slapja, mitra slēpošanas trase uz leju. Asfalts. Dzeršanas punktā Ilze noteic, ka man ūdeni nevajag, jo man redz pudele rokā. Pirmie 3,5 km pievarēti. Sakņaina taka un par brīnumu mikro pauguri skrienami, līdz brīdim. Kā tur palika ar tām sēnēm? Skrienu un baudu. Vispār jau atkal soļoju augšup. Kāpēc man pēkšņi sāp ceļi, mugura un velk ikrus? Tie taču ir tikai 8 km pa mežu. Eju un prātoju, lai jau lien visas sāpēs laukā, vismaz zinu, ka sabijos pamatoti un, ka kalni manī vēl sēž iekšā. Tad paskrienu un atkal soļoju augšup. Hmm, arī šeit ir trase pamainīta. Tas priecē, jo interesantāk. Te uz koka “Sveiciens nūjotājiem!” un “Mums patīk!”. Aiz līkuma elektrolīnija, kur pēc lietus miglas vāli ceļas augšup un saulē veido krāsu spēles. Skaisti. Velkos augšup un prātoju, ka Vilmāram būs bijusi taisnība par to skaisto un interesanto trasi. Aiz muguras pamanu Līgu, izrādās, ka man vienai pēc kalniem nav viegli. Nosmejam kopistiski, ka vajag nūjas.

Aizvien mežs, klusums, rudens, dubļi, pa kādam slapjam koka tiltiņam. Priekšā beidzot pamanu kādu skrējēju un nūjotājus. Viena nūjotāju dāma mani laipni palaiž, par ko viņai paldies. Drīz aiz viņas vēl viena. Kamēr viņa domāja, kā mani palaist, tikmēr es “dubļi pa labo” un garām biju. Kāds kaifs iebrist dubļos līdz ausīm, tfu, potītēm. Pagriezienu nogulēju, attapos norobežojošā lentē. Gadās. Līdz finišam nepilni divi – trīs kilometri. Atminos, ka nekas traks jau vairs nav. Skrienu un domāju, ka būtu jau forši tos dubļus izbaudīt vēl un vēl, bet, lai jau tiek tiem, kas skrien trīs apļus. Tā apdzenu vienu, otru un vēl kādu skrējēju. Pie reizes meklēju kādu izcili labu sēņu vietu, kur pēc finiša varētu atnākt. Nemanu. Jau atkal atbalstītāji sauc, ka – uzmanīgi, lejā slidens. Dubļainais noskrējiens uz leju ir nieks. Tiltiņš. Opā. Attopos slapjā, dubļainā zālē uz vēdera. Bija jau bija aizdomīgs tas pēdējais solis. Līdz finišam tik nedaudz slapja, grimstoša pļava un pārsimts metri asfalta.

Pēc finiša Vilmārs prasa – kā? Atzīstos, ka sākumā nosmīnēju par viņa sajūsmu, bet pēc pirmajiem metriem pati sajūsminājos un izbaudīju takas, dubļus, kalniņus, rudeni. Tā jau ir, ka pēc 119 km, kur vienīgais, ko redzi, ir akmeņi, klintis un grants šis skrējiens bija kā bauda dvēselei.

p.s. vienīgais, kas man nepatika Jūsu skrējienā, ka es sasmērēju savas botas ©

Transgrancanaria 2016 – pirmās vecuma krīzes jeb 30 gadnieka dzīves pārbaudījums

canaria_kalni

1. Daļa – sākums.

Pagājušajā vasarā kolēģim Edijam bija 30 gadu jubileja, kurai iedvesmojos no, manuprāt, lieliskas dāvanas Pēterim Micānam (viņš uz saviem 30 saņēma xRace abonementu, un principā atgriezās sportiskā gaisotnē) – uzdevums, misija, izaicinājums, emocijas – kaut kas tāds, ko par naudu nenopirksi. Dalība Transgrandcanaria 2016 – izvēloties distanci – Maratons, Advanced (84km) vai Transgrandcanaria (125km). Nepagāja ne pusgads un decembra sākumā saņēmu tādu pašu savā 30 gadu dzimšanas dienā. Misija bija priekšā distance – Advanced. Aprakstā – “A course designed only for the brave. To complete this type of Transgrancanaria need to be physically fit and experienced mountain racing over long distances…” Pirmais teikums par mani, pārējais not so much.

Decembrī pēc “RX 30” – septiņcīņas sacensībām un pasmelšanās no savām dziļākajām rezervēm 1000m skrējienā un lieliska izrāviena astotajā disciplīnā sanāca saslimt, ka treniņus uzsāku tikai 28 decembrī. Janvāra laikā tika pavadīti vairāki treniņi sporta zālē un slēpojot, biju iegājis labā ritmā, nometis ~4 kg svara un tuvojos labai fiziskajai formai, tomēr par nelaimi Janvāra beigās saslimu ar gripu un izkritu vēl uz 15 dienām no treniņiem, tā kā kvalitatīva gatavošanas bija tikai 1 pilnu mēnesi, sliktākais ka šajā gripas laikā bija paredzēti 2 kalnu treniņi, līdz ar to beigās pēc plāna izpildīju tikai 1 klanu treniņu no 3 (kāpums 1000m) un tikai 3 “garos” treniņus no 7.. Tāpēc mērķis bija nemainīgs – pieveikt distanci, saprast ko tas nozīmē, finišēt 13-15h. Lai arī “skrienu” 25 gadus, garākais skrējiens līdz šim 6h, te lieki teikt, ka plānots izkāpt nedaudz ārpus robežām.

2. Daļa – pasākums.

Ieradāmies Gran Canaria salā diezgan ātri, gandrīz nedēļu pirms sacensībām, lai pierastu pie klimata un apvidus. Sala teikšu kā ir – diezgan varavīksnes krāsās un ar atvērtu domāšanu, palikām caur Airbnb pie viena saimnieka Lietuvieša, kurš apstāstīja ar ko šis gals slavens – Winter pride, German pride festival, Carneval.. šie esot fantastiski pasākumi un kotjeti smaidija Edijam.

Vienu dienu pakāpām kalnā dažas dienas paskrējām tāpat – notika mierīga nobriešana mačiem.

Sacensības – pateicoties vienai no vairākām organizatoru kļūdām, mums nebija transports uz startu. Atradām vēl vairākus “upurus” un braucām uz startu kopā ar taksi, kas nesanāca nemaz dārgāk.

Starts: ņemot vērā visus ieteikumus – startu nepārķert, zināju ka jāsāk mierīgi. Tā arī darīju, iespējam pat pārāk mierīgi, priekšā bija aizlīduši visādi “tūristi” kas ļoti kaitināja noskrējienos, kurus pateicoties orientēšanās iemaņām biju klasi pārāks par vidējo dalībnieku. Pirmie km bija mierīgi, kontrolējot pulsu, nepaļaujoties adrenalīnam mierīgi ejot savā ritmā. Noskrējienos daudzus apdzinu, kalnā nesteidzos. Pirmajā “check” punktā Valesco jutos labi, bet ne īsti pamodies. (cēlāmies 3:30 naktī). Nākamais punkts Teror (Terora sākums) – 13km no starta – īsti neko neapēdu, likās ka nav ko lieki laiku tērēt, sākās pirmais tiešām lielais kāpums. Sākums bija labs, jo tieši šo distances daļu bijām izgājuši treniņā, tik tālu cik bija kāpts viss bija ideāli, tomēr nākamajā punktā pa ceļam ~20km atkal īsti neko neapēdu, paņēmu sauju čipsus, ūdeni un gāju tālāk. Visu šo laiku domāju par tiem čipsiem, kurus tomēr nepaņēmu vēl. Želejas un batoniņi nebija vairs apēdami, varēja košļāt, bet ne norīt. Distancē jau pavadītais laiks bija virs 3h 30 min, pēc virsotnes sekoja noskrējiens, kurā atkal daudzus apdzinu, un emocionāli uzlādējos, ieskrēju Teljadi barošanās punktā. Uzēdu nedaudz, uzpildījos – apskatījos un nobilēju kalnu kurā jākāpj un sapratu, ka iespējams tie būs mani grūtākie 10km mūžā.. (tā arī bija).

canaria_ir

2h rāpos lēnām kalnā, bija karsts, spīdēja saule, dedzināja manu taksista iedegumu. Fiziski, psiholoģiski man bija ***. Lēni pa solītim, cenšoties dabūt kaut kādu ritmu turpināju kāpt. Sāku atcerēties cik ļoti man mūžīgi ir besījuši kalni jau kopš 1994 gada Kāpas Cēsīs. Kāpēc viss šitas ir vajadzīgs, ka dažiem umņikiem varētu būt bijusi taisnība ka man sāks raut krampjus (sāka vilkt, bet tā arī kārtīgi nesarāva visu distanci). Tiku līdz kalna galam, kur Tevi motivē zīme – finišs 50 km. **** – vēl 50 (!) km? Nobildējos, pēc kalnu zīmējuma uz numura, bija skaidrs, ka tūlīt jābūt atpūtas vietai El Garanon. Tur arī atsūtītā soma sev pašam, ēšana atpūta un visi citi prieki. Šie laikam bija tomēr mani visgrūtākie 3,6km. Pa kalnu lejā paskriet nevarēju un arī nemaz negribēju. Augšā lēnām maziem solīšiem, neskatoties uz skatītāju uzmundrinājušiem viss bija vienalga. Sāpēja pēdas, kājas bija pilnas, enerģijas nebija – biju principā iztukšots. Nezinu – kalns, saule, gripas paliekas, absolūts enerģijas tukšums.

Lēnam atnācu līdz teltij, sazīmēju savu maisu, un domāju par kaut kā apēšanu, te pēkšņi Latviski mani sauc – Ērik! Hola amigos, Ivars, pilnīgi arī paslēdzies, teica ka tikko pagulējis iešot tālāk, bet esot lielais kalns arī viņu nokautējis. Mani, protams, kā tipisku Latvieti uzlādēja doma, ka arī kādam citam ir tik pat grūti kā man – super! Apsēdos viņa vietā uz matračiem, novilku ikru kompresijas, tas laikam man vēl vairāk mudina uz krampjiem, jo pēc tam bija labāk. Aizgāju pēc makaroniem, apelsīniem, coca colas, sālsūdens, parastā ūdens un apsēdos atpūtai. Nedaudz mēģināju atbrīvot muskuļus, pastiept kājas. Atvēru maisiņu – tur stāv želejas un batoniņi, šajā brīdī atēru savu skrējiena somu, izņēmu vēl tādus un saliku atpakaļ maisā – lai sūta uz finišu, šitos iekša vairs dabūt nevarēju paņēmu tikai “snickers” batoniņu tālākam pārgājienam. Paēdu makaronus, atradu nomaldījušos magnija ampulu, laiks gāja uz priekšu. Konstatēju ka mobilajam nav zonas, lai padotu ziņu uz mājām, ka lai arī iemeties “iztukšītis”, bet kopumā viss kārtībā. Atpūtos aptuveni 45 minūtes, pēdējās 10 domāju iet, vai pagaidīt Emīlu (apdzinu viņu Terorā, pirms kalniem), un soļot kopā līdz galam. Izlēmu – ka nav variantu – jāiet – vēl kādas 8-9h un cerams, ka būšu galā.

Iedzēru vienu no savām divām līdzpaņemtajām ibumetīna tabletēm, lai pēdas nesāp. Visi kas pameta “nometni” bija lēni, stīvi un nevienu neredzēju skrienam, gāju kopā ar čali no Francijas, aprunājāmies, viņš teica, ka mēģināšot paskriet, es novēlēju veiksmi, un teicu ka šito kalnu vēl “atpūtīšos” bet tad jau tikai jāskrien lejā līdz pašam finišam – easy, abi cik bija spēki pasmīnējam un turpinājām ceļu. Bija ap 39-40km, priekšā pati spice līdz Pico de la Nieves, nežēlīgi stāvs kāpums, kurā mani apdzina katrs kas vēlējās, bet es spītīgi gāju uz priekšu, zem zariem bija manāms sniegs, man bija pārliecība, ka ar nūjām noteikti ir 10x vieglāk nekā bez, bet distance bija attāluma ziņa pusē. Sasniedzu virsotni un “pirmo maratonu” pēc 9h kopš starta (otra puse bija 5h20 min), līdz finišam palicis “otrs maratons”, “nočekojos” punktā, “atradu”zonu, piezvanīju Madarai pateikt, ka viss kārtībā un došos finišēt, nobildējos augstākajā punktā 1940m vjl.

Tajā brīdī, nezinu kas notika, varētu teikt ka pārdzimu kā fēnikss (šajā brīdī domāju ka biju ap 400 vietu, jo mani vēl daži apdzina kamēr runāju pa telefonu, bildējos), bet patiesībā pēc visas rāpšanās sāku vienkārši skriet, bija patīkams apvidus, viegla trase, kāju vietā man bija akmeņi, bet iegāju ritmā, pie sevis dungoju kaut ko, un devos nesaspringtam plūdumam lejā pa kalnu, rādot citiem kā tas ir jādara. Pulkstenis rādija ap 145hr/min. Temps ap 6-6:30min/km un dzinu cilvēkus vienu pēc otra, katra apdzīšana fiziski un emocionāli uzlādēja. Finišs vairs nelikās tik tālu. Pēc kādām 40-45 min, bija zīme finišs – 35km, un pirmo reizi ieraudzīju pilsētu un okeānu – tālu, bet redzami. Nobildējos, protams, un devos un nakmo čekpointu – Tunte. Šeit biju pacēlies uz 341 vietu. Vēl priekša divi kalni viens 10x siguldnieks, otrs tikai 5-6x. Uzēdu apelsīnus, uzpildījos, bet lieki laiku netērēju, bija jāturpina uzņemtais ritms, pirms kalna iešāvu pirmo Energy Shotu ar kofeīnu, un šo kalnu ne tikai ātri kāpu, bet vietām arī skrēju.

Cilvēkus dzinu vienu pēc otra neviens man nesastādīja konkurenci. Atkal nonācu virsotnē, kura bija diezgan augsta beigās, bet sākās patīkamā daļa – noskrējiens. Serpentīna cilpās pa akmeņiem turpināju uzņemto soli un pa diezgan skaistu ieleju, konstatēju ka ap 11 stundu, esmu sācis ar sevi aprunāties, bet bija jau manāma pozitīva noskaņa. Skrienot garām cilvēkiem dungoju hop-hop-hop un galvā kā ar joisticku izvēlējos uz kuriem akmeņiem tiek likts solis. Ieraudzīju priekša Ayagaures, likās ka finišs jau klāt, bet patiesībā vēl priekšā 25 km. Šie skaitļi visi likās relatīvi, bet kaut kur galvā sākās ciņa ar sauli, sapratu ka no tumsas neizmukt. Pārliecinoši tuvojos pēdējam nopietnajam uzpildes punktam (biju ticis jau 290 vietā), tuvojās krēsla. Plānā bija apelsīni, izņemt lukturi, no kāda palūgt Magniju, bet to tā arī nedabūju.

Sākās pēdējais kalns, un tad pēc Edija teikta pa taku līdz finišam, lai arī pēc navigācijas likās ka jāskrien pa kalnu upes gultni. Domās pat bija ideja par rezultātu ap 14h, bet bija vēl kārtīgi jāskrien. Sāku ātrā solī kāpt kalnā ~ 9min/km, turpināju iet garām cilvēkiem, kalnu paņēmu pārliecinoši, un sāku izmantot dubultā orietntešanās priekšrocības – noskrējieni pa akmeņiem un Jukolas tumsas pieredze. Tiesa vilšanās bija sasniezot gultni – no solītās takas, bija **** **** un ***** akmeņu izgāztuves tipa krāvums, pa kuru nācās klunkurēt tumsā. Tiesa citiem gāja daudz grūtāk, vieglatētiem te nebija ko darīt. Turpināju vienu pēc otra “apēst dalībniekus” bet pēdējie kilometri gāja ļoti lēnām, pilsētu ka nevarēja, tā nevarēja redzēt, beidzot bija zime 10km līdz finišam, galvā sajūta ka finišs tepat, bet stundas skrējiens tomēr vēl priekša. Šajā posmā man “astē iesēdās” viens spānis, kurš bija pārsteigts ko es te daru, ka man jau sen bija jābūt finišā. Teica ka sekos pa manām pēdām, jo viņš neredzot kur te var vispār skriet. Teicu ka droši, tomēr 25 gadi pieredze skrienot apvidū tā kā redzu, kur var likt soli. Tad izstāstīju ka mani nokautēja lielais kalns, un ka Latvijā tam nevar satrenēties, jo mums lielākais kāpums ir 60-70m, viņš to tā arī līdz galam nevarēja saprast.

canari_stabs

Kilometri joprojām vilkās bet sajūtas bija tuvu vienaldzīgas, bija tikai jāstrādā kā lokomotīvei – ritmā un uz priekšu. Beidzot ieraudzīju gaismu, pilsētu, finišs 5km ieskrēju lielās upes gultnē, pēdējā uzpildīšanās 4 km pirms finiša, ielēju pudelītē 300g coca colas, tiesa bez Ruma, bet zināju ka finišs ir mans. Šajā brīdī biju pacēlies līdz 256 vietai savā distancē, pa ietvi vietējie man izrādīja labu konkurenci, bet kā distanci nometa atkal upes gultnē, kurā jāskrien tehniskāk, visi palika kā stāvoši. Izskrēju pēdējā taisnē, no kuras pirms mača taisīju bildi un devos pretim finišam. Zīme 1 km, atskatījos aiz muguras, it kā tuvojas 2-3 skrējēji, pieliku vēl soli, bet lai arī pats varēju ieslēgt arī 5 un 6 ātrumu, mani kājas muskuļi tam nebija gatavi un pie uzrāviena draudēja saraut krampjus, tomēr ar šo visu pietika. Finiša līkums, fani, skatītāji aplaudēja, finišs bija klāt. JĀ! Tas tika izdarīts. Caur grūtībām, “nomiršanu”, atdzimšanu, ciņu ar sevi – tas tika izdarīts un atbilstoši izvirzītajam mērķim sev..

3. Daļa – atziņas 

Pirmā atziņa – ka tomēr viss kas liekas grūts, liels un neiespējams ir paveicams, ja to sadala mazos gabaliņos tad lietas būtībā ir vienkāršākas un vieglākas un izdarāms. “How do You eat elephant? One piece at a time”
Lai arī distancē rodas jautājums – kāpēc šis viss ir vajadzīgs, tad finiša gandarījums un cilvēka īpašība jau paveiktās lietas pavērs patīkamā gaismā dod labu enerģijas lādiņu un galu galā – “what does not kill you, makes you stronger”.

Uzdāviniet saviem draugiem un paziņām dzīves piedzīvojumu, tas noteikti paliks labā atmiņā un iespējams būs arī dzīves labs pagrieziena punkts, man te pat apkārt ir daži labi piemēri.

Lai šis mans un Edija skrējiens strādā kā iedvesma citiem izdarīt ko labu, traku ārpus ikdienas komforta robežām.
Skaidrs, ka nu jau esmu esmu labāks treneris kā izpildītājs.

Bloga ieraksts publicēts no Ērika Lebedoka Facebook plūsmas.

We Run Riga

NRRhome_alt

Tiekamies 13.Septembrī, Mežaparkā

Šogad jau sesto reizi Mežaparks pulcēs skriešanas entuziastus un profesionāļus lielākajā rudens startā Nike Riga Run. Šoreiz priekšā izvirzām nevis pasākumu, bet faktu, ka skrienam un skrienam Rīgā, tāpēc turpmāk vairāk redzēsi We Run Riga (Mēs skrienam Rīgā) vārdu salikumu saistībā ar gaidāmo skrējienu. 

Pēc tam, kad pērn nosvinējām pasākuma 5gadi ar vērienīgu 2 dienu programmu, šogad atgriežamies pie ierastā vienas dienas formāta, lai sniegtu koncentrētu un iespaidīgu piedzīvojumu gan dalībniekiem trasē, gan draugiem un ģimenēm atbalstītāju rindās. Esam pārliecināti, ka šis būs labākais un dalībniekiem bagātākais skrējiena gads un visa organizatoru komanda ir apņēmības pilna radīt patiesus skriešanas svētkus 13. septembrī, Mežaparkā. Lai mērķus realizētu, esam priecīgi, ka palīgā ir nākuši vairāki jauni atbalstītāji, kas līdzīgi kā mēs, saprot cik vērtīgi ir skriet un aktīvu dzīvesveidu veidot par tradīciju gan ik vienam individuāli, gan kopā, kā ģimenei un arī sabiedrībai. Tieši atbalstītāju sniegtā uzticība kopējo mērķu realizēšanai ir nepieciešamā atzinības deva, kas iedrošina mērķēt augstāk ar apziņu, ka ejam pareizajā virzienā.

Izmaiņas, kā jau redzams, ir skārušas arī pasākuma mājaslapu un ceram, ka jaunais risinājums ies pie sirds tās apmeklētājiem, kā arī informācijas atrašana tiks maksimāli atvieglota, lai kāds arī būtu meklētais jautājums. Bet ne jau mājaslapas dizains ir tas ar ko mēs lepojamies, bet fakts, ka aktīvi skrienam līdzi arī laikam un spējam piedāvāt dalībniekiem jaunākas un ērtākas tehnoloģijas, lai skrējiena pieredze ir pilnvērtīgāka un atvieglotāka. Kā labs piemērs kalpo  mūsu rīkoto bezmaksas treniņu jaunā uzskaites sistēma, kas kopā ar tehnoloģiju partneri “Tieto Latvija” ir izstrādāta šajā starpsezonā. Viss, kas ir nepieciešams, lai iegūtu jūras ceļojumu uz Stokholmu ar Tallink ir jāreģistrējas mājaslapā http://www.nrr.lv un katra treniņa beigās, ko apmeklēsiet, jānoskenē QR kods un automātiski tiksiet reģistrēts treniņā, kā arī mājaslapā redzēsiet detalizētu informāciju par Jūsu treniņu apmeklējumiem. 

werunbg

Ar prieku varam pastāstīt (kā arī aicināt sekot), ka We Run Riga tagad ir atrodams arī Instagram sociālajā tīklā un šeit Tu varēsi atrast gan gatavošanās procesa aizkulises, gan motivējošus attēlus, kas mudinās uzsākt vai turpināt pieturēties pie aktīva dzīvesveida un regulāras skriešanas.

Novēlam visiem jau reģistrētajiem dalībniekiem panākumus trasē, savukārt tiem, kas vēl domā – atrast motivāciju ieviest skriešanu savā ikdienā un kas vēl labāk to var panākt kā draudzīga sacensība starp līdzīgi domājošajiem vienreizējā atmosfērā, neatkārtojamā norises vietā – Mežaparkā. Ja skrien Rīgā, tad kur vēl labākā vietā?!

Reģistrējies : nikerigarun.lv

Tiekamies finišā!