Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Par un ap “Meža taku skrējieni”

Foto: Valdis Sviķis

Foto: Valdis Sviķis

jeb Pašpietiekams intelektuālis VILMĀRS ZEME (V) un smaidīgs apdrošinātājs ROBERTS TREIJS (R), kuri ved mūs mežā

Lasīt tālāk.

Rudenīgais Priekuļu trail

20160904_121615

Kad Skrējēju ballē man izlozēja bezmaksas dalību Priekuļu trailā, pie sevis nosmīnēju, ka diez vai skriešu, jo nezinu, vai būšu atpakaļ no kalniem, bet, ja būšu, tad visticamāk, ka braukšu Siguldas vienības braucienā. Tā savu laimēto dalību ieliku kastē pie numuriem un aizmirsu par to. Pienāca augusts, līdz ar ko saņēmu uzaicinājumu piedalīties Velorealitātē septembra pirmajās brīvdienās. Vēl jo vairāk nosmīnēju par to, kā es skriešu Priekuļos.

Tā pagāja vasara un pienāca septembris. Ir pagājusi nedēļa kopš finiša Alpu kalnu pakājē, un mana pašsajūta kā ir lieliska, tā ir lieliska. Priecājos, ka nekas nekur nesāp un vispār nav sajūta, ka būtu skrējusi. Tā kā skriet aizvien tā īsti negribas (lai gan nevarētu teikt, ka ar skriešanu šogad vispār ļoti aizrautos, bet paskriet šad tad izgāju), tad izbraucu ar velo līkumu un turpināju priecāties, par to, ka viss ir labi. Bet tai pat laikā meklēju attaisnojumu, lai nebrauktu Velorealitāti, nez kāpēc sabijos no vispārzināmā fakta, ka “..būs daudz kilometru, grūti un iespēja un atļauja katram pašam izraisīt vemšanu vai izskrūvēt visus ventiļus, lai varētu evakuēties..”. Un vispār man vēl normālā ēšanas ritmā jāieiet. Bet, ja jau tā dalība laimēta, tad kāpēc neskriet?

Priekuļos Vilmārs man pirms starta ar lielu sajūsmu stāsta, ka šī ir ļoti skaista un forša trase, jeb viena no tām trasēm, kuru viņam pašam ļoti gribētos skriet. Pie sevis atkal nosmaidu, lai jau tā būtu. Piecpadsmit minūtes pirms starta sāk līt, bet lietu šodien nesolīja. Un vispār, es gribu sauli, +30°C un zilas debesis, nevis šo ziemu. Tā starta zonā nonāku vien minūti pirms starta un pirmajā rindā. Pie sevis atkal nosmaidu, ka vieglāk būs tai šaurajā takā aiz līkuma tikt cauri.

Starts. Pirmajos simts metros ātri saprotu, ka mana sabīšanās no Velorealitātes nebija tāpat vien, jo pulss ir kosmosā un tur arī paliks visu atlikušo trasi. Pulkstenis ar’ drīz nopīkstēs un paziņos, ka vispārējā kondīcija ir -14. Skaisti. Asfaltu nomaina slapja, grimstoša zāle. Negribu slapjas botas, vēl ne. Taka aizvijas līkločus, pirmie dubļi un upīte. Garām paskrien Inese – ai, viņa tāpat ātrāk skrien par mani. Dzēriena pudeli pārceļu no vienas rokas otrā, lai vieglāk uzkārpīties pa dubļaino nogāzi augšup. Tad nedaudz starp kokiem aizaugsi taka, un, aidā, pa māl-dubļiem lejā. Viss tik slidens, ka drošībai jāpieturas pie kāda koka. Mani apdzen visi, kas vien var un, kam nav slinkums un ir vēlme. Tai skaitā, Lelde. Zinu, ka viņa ir satrenējusies, bet tik āri gan viņu sev garām paskrienot negaidīju. Mani uzmundrina, lai skrienot, jo tas jau nav nekāds kalns. Kā tad! Nūjas man vajag, nūjas. Pirmais kalns paskrienot – paejot pievarēts. Jau kalnā ejot augšā tiek nolemts, ka tālāk pievērsīšos dabas baudīšanai, tai skaitā, noskatot labākas sēņu vietas. Te uz celma daudz gailenes. Der. Opā, izrādās kopš ziemas ir nedaudz pamainīta trase – jāskrien nevis pa lielo, plato ceļu, bet gan pa mazām taciņām. Lejup skrienot, priecājos par savām Asics botiņām, kas ideāli mani tur pie zemes. Tā arī aizlidoju dažiem garām. Skrienu un domāju, bet kur ir tas bildē redzamais koku zaru tiltiņš? Ilgi atbilde uz jautājumu nebija jāgaida, jo pēc dažu kritušu koku pārlēkšanas, vienas dubļainas gravas pievarēšanas, palīšanas zem koka un paskriešanas garām avotam – ir. Tiltiņš vai dubļi, dubļi vai tiltiņš. Mana izvēle ir par labu dubļiem, tas tiltiņš tāds aizdomīgi slidens izskatās. Sēnes te nekur nemanu. Plata dubļaina grantene, taciņa, vēl viens dubļains kalns augšup. Teorētiski šajā paugurā var uzskriet, praktiski – man aizvien patīk visos kalnos iet augšā. Garām paskrien vēl daži skrējēji. Lai jau. Tā – cūcenes, mušmires, baravika. Varētu jau paskriet, bet tad taisnē būs jāatvelk elpa. Ai, turpinu soļot. Mežs smaržo pēc lietus un rudens. Slapja, mitra slēpošanas trase uz leju. Asfalts. Dzeršanas punktā Ilze noteic, ka man ūdeni nevajag, jo man redz pudele rokā. Pirmie 3,5 km pievarēti. Sakņaina taka un par brīnumu mikro pauguri skrienami, līdz brīdim. Kā tur palika ar tām sēnēm? Skrienu un baudu. Vispār jau atkal soļoju augšup. Kāpēc man pēkšņi sāp ceļi, mugura un velk ikrus? Tie taču ir tikai 8 km pa mežu. Eju un prātoju, lai jau lien visas sāpēs laukā, vismaz zinu, ka sabijos pamatoti un, ka kalni manī vēl sēž iekšā. Tad paskrienu un atkal soļoju augšup. Hmm, arī šeit ir trase pamainīta. Tas priecē, jo interesantāk. Te uz koka “Sveiciens nūjotājiem!” un “Mums patīk!”. Aiz līkuma elektrolīnija, kur pēc lietus miglas vāli ceļas augšup un saulē veido krāsu spēles. Skaisti. Velkos augšup un prātoju, ka Vilmāram būs bijusi taisnība par to skaisto un interesanto trasi. Aiz muguras pamanu Līgu, izrādās, ka man vienai pēc kalniem nav viegli. Nosmejam kopistiski, ka vajag nūjas.

Aizvien mežs, klusums, rudens, dubļi, pa kādam slapjam koka tiltiņam. Priekšā beidzot pamanu kādu skrējēju un nūjotājus. Viena nūjotāju dāma mani laipni palaiž, par ko viņai paldies. Drīz aiz viņas vēl viena. Kamēr viņa domāja, kā mani palaist, tikmēr es “dubļi pa labo” un garām biju. Kāds kaifs iebrist dubļos līdz ausīm, tfu, potītēm. Pagriezienu nogulēju, attapos norobežojošā lentē. Gadās. Līdz finišam nepilni divi – trīs kilometri. Atminos, ka nekas traks jau vairs nav. Skrienu un domāju, ka būtu jau forši tos dubļus izbaudīt vēl un vēl, bet, lai jau tiek tiem, kas skrien trīs apļus. Tā apdzenu vienu, otru un vēl kādu skrējēju. Pie reizes meklēju kādu izcili labu sēņu vietu, kur pēc finiša varētu atnākt. Nemanu. Jau atkal atbalstītāji sauc, ka – uzmanīgi, lejā slidens. Dubļainais noskrējiens uz leju ir nieks. Tiltiņš. Opā. Attopos slapjā, dubļainā zālē uz vēdera. Bija jau bija aizdomīgs tas pēdējais solis. Līdz finišam tik nedaudz slapja, grimstoša pļava un pārsimts metri asfalta.

Pēc finiša Vilmārs prasa – kā? Atzīstos, ka sākumā nosmīnēju par viņa sajūsmu, bet pēc pirmajiem metriem pati sajūsminājos un izbaudīju takas, dubļus, kalniņus, rudeni. Tā jau ir, ka pēc 119 km, kur vienīgais, ko redzi, ir akmeņi, klintis un grants šis skrējiens bija kā bauda dvēselei.

p.s. vienīgais, kas man nepatika Jūsu skrējienā, ka es sasmērēju savas botas ©

Transgrancanaria 2016 – pirmās vecuma krīzes jeb 30 gadnieka dzīves pārbaudījums

canaria_kalni

1. Daļa – sākums.

Pagājušajā vasarā kolēģim Edijam bija 30 gadu jubileja, kurai iedvesmojos no, manuprāt, lieliskas dāvanas Pēterim Micānam (viņš uz saviem 30 saņēma xRace abonementu, un principā atgriezās sportiskā gaisotnē) – uzdevums, misija, izaicinājums, emocijas – kaut kas tāds, ko par naudu nenopirksi. Dalība Transgrandcanaria 2016 – izvēloties distanci – Maratons, Advanced (84km) vai Transgrandcanaria (125km). Nepagāja ne pusgads un decembra sākumā saņēmu tādu pašu savā 30 gadu dzimšanas dienā. Misija bija priekšā distance – Advanced. Aprakstā – “A course designed only for the brave. To complete this type of Transgrancanaria need to be physically fit and experienced mountain racing over long distances…” Pirmais teikums par mani, pārējais not so much.

Decembrī pēc “RX 30” – septiņcīņas sacensībām un pasmelšanās no savām dziļākajām rezervēm 1000m skrējienā un lieliska izrāviena astotajā disciplīnā sanāca saslimt, ka treniņus uzsāku tikai 28 decembrī. Janvāra laikā tika pavadīti vairāki treniņi sporta zālē un slēpojot, biju iegājis labā ritmā, nometis ~4 kg svara un tuvojos labai fiziskajai formai, tomēr par nelaimi Janvāra beigās saslimu ar gripu un izkritu vēl uz 15 dienām no treniņiem, tā kā kvalitatīva gatavošanas bija tikai 1 pilnu mēnesi, sliktākais ka šajā gripas laikā bija paredzēti 2 kalnu treniņi, līdz ar to beigās pēc plāna izpildīju tikai 1 klanu treniņu no 3 (kāpums 1000m) un tikai 3 “garos” treniņus no 7.. Tāpēc mērķis bija nemainīgs – pieveikt distanci, saprast ko tas nozīmē, finišēt 13-15h. Lai arī “skrienu” 25 gadus, garākais skrējiens līdz šim 6h, te lieki teikt, ka plānots izkāpt nedaudz ārpus robežām.

2. Daļa – pasākums.

Ieradāmies Gran Canaria salā diezgan ātri, gandrīz nedēļu pirms sacensībām, lai pierastu pie klimata un apvidus. Sala teikšu kā ir – diezgan varavīksnes krāsās un ar atvērtu domāšanu, palikām caur Airbnb pie viena saimnieka Lietuvieša, kurš apstāstīja ar ko šis gals slavens – Winter pride, German pride festival, Carneval.. šie esot fantastiski pasākumi un kotjeti smaidija Edijam.

Vienu dienu pakāpām kalnā dažas dienas paskrējām tāpat – notika mierīga nobriešana mačiem.

Sacensības – pateicoties vienai no vairākām organizatoru kļūdām, mums nebija transports uz startu. Atradām vēl vairākus “upurus” un braucām uz startu kopā ar taksi, kas nesanāca nemaz dārgāk.

Starts: ņemot vērā visus ieteikumus – startu nepārķert, zināju ka jāsāk mierīgi. Tā arī darīju, iespējam pat pārāk mierīgi, priekšā bija aizlīduši visādi “tūristi” kas ļoti kaitināja noskrējienos, kurus pateicoties orientēšanās iemaņām biju klasi pārāks par vidējo dalībnieku. Pirmie km bija mierīgi, kontrolējot pulsu, nepaļaujoties adrenalīnam mierīgi ejot savā ritmā. Noskrējienos daudzus apdzinu, kalnā nesteidzos. Pirmajā “check” punktā Valesco jutos labi, bet ne īsti pamodies. (cēlāmies 3:30 naktī). Nākamais punkts Teror (Terora sākums) – 13km no starta – īsti neko neapēdu, likās ka nav ko lieki laiku tērēt, sākās pirmais tiešām lielais kāpums. Sākums bija labs, jo tieši šo distances daļu bijām izgājuši treniņā, tik tālu cik bija kāpts viss bija ideāli, tomēr nākamajā punktā pa ceļam ~20km atkal īsti neko neapēdu, paņēmu sauju čipsus, ūdeni un gāju tālāk. Visu šo laiku domāju par tiem čipsiem, kurus tomēr nepaņēmu vēl. Želejas un batoniņi nebija vairs apēdami, varēja košļāt, bet ne norīt. Distancē jau pavadītais laiks bija virs 3h 30 min, pēc virsotnes sekoja noskrējiens, kurā atkal daudzus apdzinu, un emocionāli uzlādējos, ieskrēju Teljadi barošanās punktā. Uzēdu nedaudz, uzpildījos – apskatījos un nobilēju kalnu kurā jākāpj un sapratu, ka iespējams tie būs mani grūtākie 10km mūžā.. (tā arī bija).

canaria_ir

2h rāpos lēnām kalnā, bija karsts, spīdēja saule, dedzināja manu taksista iedegumu. Fiziski, psiholoģiski man bija ***. Lēni pa solītim, cenšoties dabūt kaut kādu ritmu turpināju kāpt. Sāku atcerēties cik ļoti man mūžīgi ir besījuši kalni jau kopš 1994 gada Kāpas Cēsīs. Kāpēc viss šitas ir vajadzīgs, ka dažiem umņikiem varētu būt bijusi taisnība ka man sāks raut krampjus (sāka vilkt, bet tā arī kārtīgi nesarāva visu distanci). Tiku līdz kalna galam, kur Tevi motivē zīme – finišs 50 km. **** – vēl 50 (!) km? Nobildējos, pēc kalnu zīmējuma uz numura, bija skaidrs, ka tūlīt jābūt atpūtas vietai El Garanon. Tur arī atsūtītā soma sev pašam, ēšana atpūta un visi citi prieki. Šie laikam bija tomēr mani visgrūtākie 3,6km. Pa kalnu lejā paskriet nevarēju un arī nemaz negribēju. Augšā lēnām maziem solīšiem, neskatoties uz skatītāju uzmundrinājušiem viss bija vienalga. Sāpēja pēdas, kājas bija pilnas, enerģijas nebija – biju principā iztukšots. Nezinu – kalns, saule, gripas paliekas, absolūts enerģijas tukšums.

Lēnam atnācu līdz teltij, sazīmēju savu maisu, un domāju par kaut kā apēšanu, te pēkšņi Latviski mani sauc – Ērik! Hola amigos, Ivars, pilnīgi arī paslēdzies, teica ka tikko pagulējis iešot tālāk, bet esot lielais kalns arī viņu nokautējis. Mani, protams, kā tipisku Latvieti uzlādēja doma, ka arī kādam citam ir tik pat grūti kā man – super! Apsēdos viņa vietā uz matračiem, novilku ikru kompresijas, tas laikam man vēl vairāk mudina uz krampjiem, jo pēc tam bija labāk. Aizgāju pēc makaroniem, apelsīniem, coca colas, sālsūdens, parastā ūdens un apsēdos atpūtai. Nedaudz mēģināju atbrīvot muskuļus, pastiept kājas. Atvēru maisiņu – tur stāv želejas un batoniņi, šajā brīdī atēru savu skrējiena somu, izņēmu vēl tādus un saliku atpakaļ maisā – lai sūta uz finišu, šitos iekša vairs dabūt nevarēju paņēmu tikai “snickers” batoniņu tālākam pārgājienam. Paēdu makaronus, atradu nomaldījušos magnija ampulu, laiks gāja uz priekšu. Konstatēju ka mobilajam nav zonas, lai padotu ziņu uz mājām, ka lai arī iemeties “iztukšītis”, bet kopumā viss kārtībā. Atpūtos aptuveni 45 minūtes, pēdējās 10 domāju iet, vai pagaidīt Emīlu (apdzinu viņu Terorā, pirms kalniem), un soļot kopā līdz galam. Izlēmu – ka nav variantu – jāiet – vēl kādas 8-9h un cerams, ka būšu galā.

Iedzēru vienu no savām divām līdzpaņemtajām ibumetīna tabletēm, lai pēdas nesāp. Visi kas pameta “nometni” bija lēni, stīvi un nevienu neredzēju skrienam, gāju kopā ar čali no Francijas, aprunājāmies, viņš teica, ka mēģināšot paskriet, es novēlēju veiksmi, un teicu ka šito kalnu vēl “atpūtīšos” bet tad jau tikai jāskrien lejā līdz pašam finišam – easy, abi cik bija spēki pasmīnējam un turpinājām ceļu. Bija ap 39-40km, priekšā pati spice līdz Pico de la Nieves, nežēlīgi stāvs kāpums, kurā mani apdzina katrs kas vēlējās, bet es spītīgi gāju uz priekšu, zem zariem bija manāms sniegs, man bija pārliecība, ka ar nūjām noteikti ir 10x vieglāk nekā bez, bet distance bija attāluma ziņa pusē. Sasniedzu virsotni un “pirmo maratonu” pēc 9h kopš starta (otra puse bija 5h20 min), līdz finišam palicis “otrs maratons”, “nočekojos” punktā, “atradu”zonu, piezvanīju Madarai pateikt, ka viss kārtībā un došos finišēt, nobildējos augstākajā punktā 1940m vjl.

Tajā brīdī, nezinu kas notika, varētu teikt ka pārdzimu kā fēnikss (šajā brīdī domāju ka biju ap 400 vietu, jo mani vēl daži apdzina kamēr runāju pa telefonu, bildējos), bet patiesībā pēc visas rāpšanās sāku vienkārši skriet, bija patīkams apvidus, viegla trase, kāju vietā man bija akmeņi, bet iegāju ritmā, pie sevis dungoju kaut ko, un devos nesaspringtam plūdumam lejā pa kalnu, rādot citiem kā tas ir jādara. Pulkstenis rādija ap 145hr/min. Temps ap 6-6:30min/km un dzinu cilvēkus vienu pēc otra, katra apdzīšana fiziski un emocionāli uzlādēja. Finišs vairs nelikās tik tālu. Pēc kādām 40-45 min, bija zīme finišs – 35km, un pirmo reizi ieraudzīju pilsētu un okeānu – tālu, bet redzami. Nobildējos, protams, un devos un nakmo čekpointu – Tunte. Šeit biju pacēlies uz 341 vietu. Vēl priekša divi kalni viens 10x siguldnieks, otrs tikai 5-6x. Uzēdu apelsīnus, uzpildījos, bet lieki laiku netērēju, bija jāturpina uzņemtais ritms, pirms kalna iešāvu pirmo Energy Shotu ar kofeīnu, un šo kalnu ne tikai ātri kāpu, bet vietām arī skrēju.

Cilvēkus dzinu vienu pēc otra neviens man nesastādīja konkurenci. Atkal nonācu virsotnē, kura bija diezgan augsta beigās, bet sākās patīkamā daļa – noskrējiens. Serpentīna cilpās pa akmeņiem turpināju uzņemto soli un pa diezgan skaistu ieleju, konstatēju ka ap 11 stundu, esmu sācis ar sevi aprunāties, bet bija jau manāma pozitīva noskaņa. Skrienot garām cilvēkiem dungoju hop-hop-hop un galvā kā ar joisticku izvēlējos uz kuriem akmeņiem tiek likts solis. Ieraudzīju priekša Ayagaures, likās ka finišs jau klāt, bet patiesībā vēl priekšā 25 km. Šie skaitļi visi likās relatīvi, bet kaut kur galvā sākās ciņa ar sauli, sapratu ka no tumsas neizmukt. Pārliecinoši tuvojos pēdējam nopietnajam uzpildes punktam (biju ticis jau 290 vietā), tuvojās krēsla. Plānā bija apelsīni, izņemt lukturi, no kāda palūgt Magniju, bet to tā arī nedabūju.

Sākās pēdējais kalns, un tad pēc Edija teikta pa taku līdz finišam, lai arī pēc navigācijas likās ka jāskrien pa kalnu upes gultni. Domās pat bija ideja par rezultātu ap 14h, bet bija vēl kārtīgi jāskrien. Sāku ātrā solī kāpt kalnā ~ 9min/km, turpināju iet garām cilvēkiem, kalnu paņēmu pārliecinoši, un sāku izmantot dubultā orietntešanās priekšrocības – noskrējieni pa akmeņiem un Jukolas tumsas pieredze. Tiesa vilšanās bija sasniezot gultni – no solītās takas, bija **** **** un ***** akmeņu izgāztuves tipa krāvums, pa kuru nācās klunkurēt tumsā. Tiesa citiem gāja daudz grūtāk, vieglatētiem te nebija ko darīt. Turpināju vienu pēc otra “apēst dalībniekus” bet pēdējie kilometri gāja ļoti lēnām, pilsētu ka nevarēja, tā nevarēja redzēt, beidzot bija zime 10km līdz finišam, galvā sajūta ka finišs tepat, bet stundas skrējiens tomēr vēl priekša. Šajā posmā man “astē iesēdās” viens spānis, kurš bija pārsteigts ko es te daru, ka man jau sen bija jābūt finišā. Teica ka sekos pa manām pēdām, jo viņš neredzot kur te var vispār skriet. Teicu ka droši, tomēr 25 gadi pieredze skrienot apvidū tā kā redzu, kur var likt soli. Tad izstāstīju ka mani nokautēja lielais kalns, un ka Latvijā tam nevar satrenēties, jo mums lielākais kāpums ir 60-70m, viņš to tā arī līdz galam nevarēja saprast.

canari_stabs

Kilometri joprojām vilkās bet sajūtas bija tuvu vienaldzīgas, bija tikai jāstrādā kā lokomotīvei – ritmā un uz priekšu. Beidzot ieraudzīju gaismu, pilsētu, finišs 5km ieskrēju lielās upes gultnē, pēdējā uzpildīšanās 4 km pirms finiša, ielēju pudelītē 300g coca colas, tiesa bez Ruma, bet zināju ka finišs ir mans. Šajā brīdī biju pacēlies līdz 256 vietai savā distancē, pa ietvi vietējie man izrādīja labu konkurenci, bet kā distanci nometa atkal upes gultnē, kurā jāskrien tehniskāk, visi palika kā stāvoši. Izskrēju pēdējā taisnē, no kuras pirms mača taisīju bildi un devos pretim finišam. Zīme 1 km, atskatījos aiz muguras, it kā tuvojas 2-3 skrējēji, pieliku vēl soli, bet lai arī pats varēju ieslēgt arī 5 un 6 ātrumu, mani kājas muskuļi tam nebija gatavi un pie uzrāviena draudēja saraut krampjus, tomēr ar šo visu pietika. Finiša līkums, fani, skatītāji aplaudēja, finišs bija klāt. JĀ! Tas tika izdarīts. Caur grūtībām, “nomiršanu”, atdzimšanu, ciņu ar sevi – tas tika izdarīts un atbilstoši izvirzītajam mērķim sev..

3. Daļa – atziņas 

Pirmā atziņa – ka tomēr viss kas liekas grūts, liels un neiespējams ir paveicams, ja to sadala mazos gabaliņos tad lietas būtībā ir vienkāršākas un vieglākas un izdarāms. “How do You eat elephant? One piece at a time”
Lai arī distancē rodas jautājums – kāpēc šis viss ir vajadzīgs, tad finiša gandarījums un cilvēka īpašība jau paveiktās lietas pavērs patīkamā gaismā dod labu enerģijas lādiņu un galu galā – “what does not kill you, makes you stronger”.

Uzdāviniet saviem draugiem un paziņām dzīves piedzīvojumu, tas noteikti paliks labā atmiņā un iespējams būs arī dzīves labs pagrieziena punkts, man te pat apkārt ir daži labi piemēri.

Lai šis mans un Edija skrējiens strādā kā iedvesma citiem izdarīt ko labu, traku ārpus ikdienas komforta robežām.
Skaidrs, ka nu jau esmu esmu labāks treneris kā izpildītājs.

Bloga ieraksts publicēts no Ērika Lebedoka Facebook plūsmas.

We Run Riga

NRRhome_alt

Tiekamies 13.Septembrī, Mežaparkā

Šogad jau sesto reizi Mežaparks pulcēs skriešanas entuziastus un profesionāļus lielākajā rudens startā Nike Riga Run. Šoreiz priekšā izvirzām nevis pasākumu, bet faktu, ka skrienam un skrienam Rīgā, tāpēc turpmāk vairāk redzēsi We Run Riga (Mēs skrienam Rīgā) vārdu salikumu saistībā ar gaidāmo skrējienu. 

Pēc tam, kad pērn nosvinējām pasākuma 5gadi ar vērienīgu 2 dienu programmu, šogad atgriežamies pie ierastā vienas dienas formāta, lai sniegtu koncentrētu un iespaidīgu piedzīvojumu gan dalībniekiem trasē, gan draugiem un ģimenēm atbalstītāju rindās. Esam pārliecināti, ka šis būs labākais un dalībniekiem bagātākais skrējiena gads un visa organizatoru komanda ir apņēmības pilna radīt patiesus skriešanas svētkus 13. septembrī, Mežaparkā. Lai mērķus realizētu, esam priecīgi, ka palīgā ir nākuši vairāki jauni atbalstītāji, kas līdzīgi kā mēs, saprot cik vērtīgi ir skriet un aktīvu dzīvesveidu veidot par tradīciju gan ik vienam individuāli, gan kopā, kā ģimenei un arī sabiedrībai. Tieši atbalstītāju sniegtā uzticība kopējo mērķu realizēšanai ir nepieciešamā atzinības deva, kas iedrošina mērķēt augstāk ar apziņu, ka ejam pareizajā virzienā.

Izmaiņas, kā jau redzams, ir skārušas arī pasākuma mājaslapu un ceram, ka jaunais risinājums ies pie sirds tās apmeklētājiem, kā arī informācijas atrašana tiks maksimāli atvieglota, lai kāds arī būtu meklētais jautājums. Bet ne jau mājaslapas dizains ir tas ar ko mēs lepojamies, bet fakts, ka aktīvi skrienam līdzi arī laikam un spējam piedāvāt dalībniekiem jaunākas un ērtākas tehnoloģijas, lai skrējiena pieredze ir pilnvērtīgāka un atvieglotāka. Kā labs piemērs kalpo  mūsu rīkoto bezmaksas treniņu jaunā uzskaites sistēma, kas kopā ar tehnoloģiju partneri “Tieto Latvija” ir izstrādāta šajā starpsezonā. Viss, kas ir nepieciešams, lai iegūtu jūras ceļojumu uz Stokholmu ar Tallink ir jāreģistrējas mājaslapā http://www.nrr.lv un katra treniņa beigās, ko apmeklēsiet, jānoskenē QR kods un automātiski tiksiet reģistrēts treniņā, kā arī mājaslapā redzēsiet detalizētu informāciju par Jūsu treniņu apmeklējumiem. 

werunbg

Ar prieku varam pastāstīt (kā arī aicināt sekot), ka We Run Riga tagad ir atrodams arī Instagram sociālajā tīklā un šeit Tu varēsi atrast gan gatavošanās procesa aizkulises, gan motivējošus attēlus, kas mudinās uzsākt vai turpināt pieturēties pie aktīva dzīvesveida un regulāras skriešanas.

Novēlam visiem jau reģistrētajiem dalībniekiem panākumus trasē, savukārt tiem, kas vēl domā – atrast motivāciju ieviest skriešanu savā ikdienā un kas vēl labāk to var panākt kā draudzīga sacensība starp līdzīgi domājošajiem vienreizējā atmosfērā, neatkārtojamā norises vietā – Mežaparkā. Ja skrien Rīgā, tad kur vēl labākā vietā?!

Reģistrējies : nikerigarun.lv

Tiekamies finišā!

Noslēguma “Stirnu buks” – skaistuma uzlāde

Sestdienas rītā noskanēja modinātājs… Teicu – Labrīt, Aija, šai skaitajā rītā, gatavojamies pēdējam “Stirnu buka” posmam.. Tukumā – kas ir manu vecāku dzimtā puse!

Braucam ar draudzeni, kas piepalīdz, kā brīvprātīgā, tāpēc nepieciešams izbraukt diezgan agri. Tāpēc savācu līdz ko ēdamu, ko dzeramu un modinu meitu, kurai ar jāpaskrien būs, susura distance. Visi kopā esam auto un braucam uz Tukumu pēc smukuma…

Nonākot pie Šlokenbekas esmu ārkārtīgi priecīga, jo ir skaisti, patiešām skaisti… Visi brīvprātīgie strādā kā skudriņas… Un mēs iekārtojamies saulītē ar meitu un gaidam startus. Meita tāda satraukusies, gribot ātrāk noskriet un tad dzīvoties. Liekas, ka pēc neilga laika jau ir starts meitai… Stāvu trases malā un atbalstu meitu – jeee, meita skrien, malacis mans… Noskrien un saņem savu medaļu, kad atnāk secinām, ka viņa ir noskrējusi buka distanci (hi, ātrāk par visiem).

Pēc neilga laika jau atvadamies, sabučojamies ar meitu un arī es varu doties trasē.. Sākumā esmu nolēmusi paskriet kopā ar draudzeni un brīvprātīgo Janu – varbūt (ceru), ka mazliet iedvesmojot paskriet ātrāk… Skrienam un pļāpājam par dažādām tēmām un liekas, ka km iet paši uz priekšu… Apkārtne skaista…  Tad nu skrienam tā mierīgi līdz trases sadalās, zaķi aizskrien pa labi, bet lūši un buku taisni… Novēlu draudzenei vieglu tālāko skrējienu un pati paskrienu ātrāk, jo redz spēki ir…

Tā arī turpinu, tā mazliet ātrāk, bet cenšos sev stāstīt, ka vajag mierīgi, lai pietiek spēka līdz beigām… Kaut kā ļoti daudz dzeru, gan punktos, gan arī no savas pudelītes…

Baudu takas, kas aiznes uz priekšu nemanot, jo visu laiku jāpēta, kur jāliek kājiņas… Kad nonākam pie Melnezera avotiņiem, saņemam riktīgi auksto ūdeni no avotiņa… Gards bezgala un brīvprātīgas tik jaukas, prieks tur pabūt, bet jāskrien tālāk, jo esmu atdzesēta kārtīgi…

Sprinta etaps… Saņemu sevi rokās un cenšos visu sprinta etapu skriet augšā… Izdevās… Dažus arī apdzīt, bija laba sajūta augšā saņemt ūdeni un skriet jau tālāk…

Skrienu tālāk un baudu… Skat, Dranķozols… Paskatos uz to un saku… Nedod man vadātāju līdz (Sabijos, kad Rimants stāstīja par šo)… Lai neapmaldos… Un skrienu tālāk… Jo spēks vēl pilnas iekšas.

Tad jau tuvojas vieta, kur sadalās trase – Buki pa labi mēs lūši baidam taku tālāk taisni…. Tālāk skrienot redzam, ka kādam Draņķozols tomēr ir iedevis līdz vadātāju un buki aizskrējuši pa lūšu taku un nāk atkal atpakaļ… Novēlu viņiem vēl izturību un skrienu tālāk.

Pats skaistākais skats, kas man aizrāva elpu bija Jēkaba grava, kur tālu, tālu varēja redzēt mežus… Es mīlu Latviju par šiem skatiem… Sirds pilna prieka!!!

11_J--kaba_grava_450

Pēc šī sāku sajust savu sagurumu, bet tomēr priecājos, ka varu vēl paskriet arī… Poļu kalna dzērienu punkts bija ļoti gaidīts… Kartīgi sadzēros un laidos tālāk… Likās, ka dzērienu punkts deva daudz spēka… Tad nu devos pilna entuziasma… Kāds mani var palabot, bet ja nemaldos tad Āžu kalna rāpiens bija kas kolosāls… Pieskrienot klāt, nemaz nespēju saprast ar ko lai sāk… Izskatījās tik stāvs un augsts, ka nezināju, kā tajā vispār var tikt augšā un jau lejā sapratu, ka tur sēž fotogrāfs… Tas nozīmē, ka augšā jāizsktās ļoooooooooti labi… Tad nu rāpos kā mācēju. Es laikam ļoti gribēju fočēties, jo likās, ka ļoti ātri esmu tikusi līdz fotogrāfam… Bizes un smaids, vēl paprasīju, lai nobildē manu muguru, nav nekur bildēs “Ai-jucis” mugura… Un tad atgūstos no rāpiena, jūtu, ka kājiņas jau tādas jūtīgas palikušas… Neko, vēl jau jāturpina.. Šķiet, ka temps paliek lēnāks, biežāk pa kalniem augšā staigāju… Kaut arī maziņš kalniņš. Ārkārtīgi nopriecājos, kad ieraudzīju zīmīti ar 2 km līdz finišam… Pašai pēc pulksteņa likās, ka kādi 3 palikuši… Nopriecājos un sāku skriet, centos tiešām spēcīgi, es taču varu pēdējos 2 km pacensties. Uzmundrinošais zemessargs ar aplausiem un vārdiem, ka palicis 1 km mani iedvesmoja uz vēl ātrāku skrējienu… Cilvēki, kas atpūtās pie ūdens… Man ar tā gribas, Goda aplis ap Šlokenbekas muižu, kur apkārt staigā jau finišējušie lūši… Ahhhh… Laimīgie nodomāju, jo man tiešām sāpīgi muskulīši… Cenšos ap muižu cienīgi skriet… Fotogrāfe… Jāparāda taču bizes… Un tad jau pa vārtiem iekšā un finišs, kur kārtīgi uzskrienu… Smaids, ka esmu galā.. Kāds gandarījums… Sadzeros, jo nežēlīgi gribas dzert… Super vēss ūdentiņš… Putriņa un tad satieku meitiņu, kas mani apsveic ar finišu un savu veidoto medaļu man… Mana lieliskā meita…

11892252_423283091198761_6751386469762553781_n

Sarunāju, lai nofotogrāfē mani ar šo lielisko dāvanu…

Un tad… Un tad Putnu balle sāk dziedāt… Man patīk, dziesmas, kurām zinu vārdus un varu dziedāt līdz… Danči var sākties… Un šādi kustoties mūzikas ritmā – nesāp kājas…

11915798_423282201198850_5140385166737951382_n

Man tiešām patika!!! Viss pasākums bija brīnišķīgs… Paldies, fotogrāfiem, paldies brīvprātīgajiem un paldies liels Rimantam, par šādu baudu!!!!

Esmu lielā sajūsmā!!!

Edgars Ābelītis – Piedzīvojumu meklētājs

Hex

Edgars Ābelītis (edža) ir 26,5 gadus vecs, strādājošs students – strādā saldējuma fabrikā, studē LU HZF japāņus. Viņš ir rīdzinieks, kas atpūtu un izklaidi meklē ārpus Rīgas. Kopš sevi atceras, Edgara sportiskie hobiji ir bijuši dažādi – futbols, volejbols, karatē, kendo, bet skriešana un riteņbraukšana bija, ir un būs pastāvīgās nodarbes.

Ārpus četrām sienām…
Skrienu Magnētā, maratonos, treilos, pamazām arī ultrās. Ar riteni patīk braukt, jo braucot, piemēram, uz darbu, šāda fiziskā aktivitāte man vislabāk palīdz pamosties. Kad agrāk nodarbojos ar geocachingu, tad braucu ar riteni, parasti Rīgas rajona ietvaros (vidēji katrreiz 70-80km). Tāpēc varu teikt, jo vairāk laika pavadu ārpus četrām sienām, jo vairāk iepatīkas un aizrauj šādas aktivitātes. Citiem vārdiem – patiesība ir tur ārā.

Kā Tu nokļuvi līdz skriešanai?
Skriet sāku bērnībā, tā ap 8-9 gadiem. Vasarā nebija daudz interesanta ko darīt, tāpēc mēdzu skriet apkārt skolas stadionam. Tad man vēl nebija pilnīgi nekāda nojausma par endorfīniem, tempiem, pulsiem vai pareizām ēšanām. Es mēdzu skriet tik ilgi, cik jutos patīkami. Dažkārt gadijās arī pa kādam līdzskrējējam – tad vienmēr gribējās noskriet vairāk, kaut pa apli, bet vairāk. Kādā no reizēm dalīju stadionu ar kādu kundzīti un, kad viņa bija jau savu noskrējusi un staipijās, es, protams, turpināju. Redzot, ka 8 gadīgs puisītis pilnīgā mierā un priekā skrien, viņai izraisija sajūsmu. Brīdī, kad kārtējo reizi skrēju viņai garām, viņa smaidot uzsauca “Par maratonistu gribi kļūt?“. Tikai pasmaidiju pretī, jo vēl nekad nebiju uzmundrināts no apkārtējiem. Tas laikam tāpēc, ka arī īpaši savu nodarbi nereklamēju. Tā bija forša sajūta. Pašam arī prieks – todien noskrēju savus pirmos 10 km. Vēlāk, kad pa TV sporta ziņās stāstija par kārtējo maratonu un kenijiešiem, radās sapnis – man patīk skriet, daudz un ilgi. Es gribu kļūt par maratonistu!

Mans pirmais maratons bija 2013. gada Nordea, 17 gadus veca sapņa piepildījums. Stāvot uz starta līnijas, skaitot pirmsstarta sekundes, atceroties sevi un sapni 8 gadu vecumā – šādas sajūtas dēļ ir vērts turpināt skriet un sapņot.

Vai kādā no iepriekš minētajiem hobijiem arī ir kāds lielāks sapnis?
Par citiem sportiem ir tā, ka futbols un volejbols tiek vairāk spēlēts izklaidei vasarā draugu kopāsanākšanai, no manas puses tikai, lai patīkami pavadītu laiku. Lai gan ir draugu lokā arī cilvēki, kas piedalītos, piemēram, Ghetto pasākumos. Toties ar karatē sāku nodarboties bērnībā, kad pārskatījos filmas ar Džekiju Čanu, Brūsu Lī un Čaku Norisu. Cik forši tas izskatās, es arī tā gribu! Toreiz tāda bija mana doma. Kopumā trenējos 7 gadus līdz vidusskolai. Bet vidusskolā pēc stundām atsāku skriešanu, šoreiz stadions tika nomainīts pret Imantas ielām un veloceliņu, lai nebūtu vienmuļi jāskrien pa apli.

Kā Tu varētu salīdzināt savu treniņu procesu līdz pirmajam maratonam un pēc tā?
Treniņi? Tātad pirms maratona skrēju pa ielām un veloceliņu. Nedēļā tie bija 4 skrējieni, visu gadu, neatkarīgi no sezonas īpatnībām. Maršrutus un to garumus mērīju izmantojot telefongrāmatā esošo karti. Mana pirmā trase bija 3 km gara, bet kad sāka apnikt, zīmēju nākamo trasi, par kilometru garāku utt. Tā es biju sazīmējis līdz 12 km. Pēc vidusskolas, googlē meklējot kādus skrējienus, kur piedalīties, atradu tādu Magnētu. Pirms pirmā maratona biju pusgadu regulāri orientējies Magnētā. Ziemā uz Magnētu braucu ar sabiedrisko, bet pārējā laikā ar riteni. Tā arī sāka parādīties izturība un vēlme tos pašus nobrauktos kilometrus pārvērst noskrietajos, maratonu veidā.
Kad pirmais noskriets un “āķis lūpā“, tad sākās baigā plānošana. Un šeit bez noskrien.lv kalendāra nu nekādīgi. Redzot cik daudz un daudzveidīgas iespējas skriet, tā vien gribējās piedalīties visur.

Bet par treniņiem – pēc maratona, 2013. gadā, turpināju ar Magnētu. Magnētus skrēju 2 reizes nedēļā gan vasarā, gan ziemā. Pa reizēm arī pa veloceliņu paskrēju, maršrutā Imanta-Babīte-Imanta vai, ja skrietgribulis uzradās, tad skrēju uz Priedaini un atpakaļ. 2014. gadā papildus iepriekšējiem treniņiem, vairāk sāku improvizēt maršrutu zīmēšanā un jaunu skrienamvietu meklējumos. Galu galā, tikšana līdz Straupei (~70km) skrējienā Rīga-Valmiera deva man domu padarīt savus treniņus garākus arī skrienot, nevien braucot ar riteni.

Secinājumi – ja pirms maratona man pat prātā nenāca, ka es trenējoties skriešu vairāk par 20 km un vēl gribēšu piedalīties kādās sacensībās, tad tagad tas ir tikai normāli piedalīties sacensībās un satikt līdzīgi domājošos, un trenēties vēl garākos un ilgākos skrējienos, jo tas sagādā prieku noskriet vēl vairāk.

Edgars Ābelītis
Kāpēc izlēmi skriet uz Valmieru?

Uz Valmieru skrienu, jo man tur ir lauki. Vienmēr uz turieni biju braucis ar autobusu, bet internetā uzzinot, ka ir cilvēki kas šo maršrutu ir veikuši ar kājām, nolēmu noskaidrot vai arī es to varu izdarīt. Laikam kamēr netikšu līdz kliņķim, mierā nelikšos.

Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Neskaitot Rīga-Valmiera, šogad manos plānos ir Stirnu buka garās distances, Cēsu 80km treils un Siguldas kalnu maratons. Vispār ir vēlme pāriet no asfalta uz takām. Tā var apvienot skriekšanu ar skaistu vietu vērošanu.

Tev patīk skriet ilgi un tālu?
Jā, ilgie un tālie gabali man patīk. Esmu nācis pie secinājuma, ka pēdējo pāris gadu laikā, kopš skriešana ir kļuvusi par daļu no ikdienas, manu interesi arvien vairāk piesaista tieši visādi maratoni, ultras un citi izturības skrējieni. Un, ja vēl pasākums notiek skaistās vietās, piemēram, Cēsīs vai Siguldā, tad prieks skriet.

Tev draugi un radinieki skrien?
Daži draugi skrien, bet mazāk – pabrīnās par maniem kilometriem un plāniem, bet citādi neko īpaši lielu paši neplāno. Dažas reizes esam skrējuši kopā, bet pamatā jau katram savs laiks, kad skriet. Ir cilvēki, kam patīk vairāk pa vakariem, man toties pa dienu, kad esmu izgulējies.

Kā Tu sevi motivē šādos garos skrējienos?
Motivācija? Tā pati tiekšanās pēc vairāk kilometriem. Katrreiz, kad pavadu laiku pie datora zīmējot kartē potenciālos maršrutus, man rodas tāds kā morālais dopings un gribas skriet to trasi. Ar izturības skrējieniem saslimst! Varētu teikt, ka skriešana ir mani aizrāvusi tik tālu, ka pietiek atcerēties bijušos skrējienus, sacensības vai skatoties uz piemiņas lietiņām no tām, sajūtos uzmundrināts.

Vai Tu seko pulsam savos treniņos?
Ar pulsa mērīšanas lietām nodarbojos reti, jo par spīti kilometriem, vados pēc principa, ka kamēr veselība nepretojas, tikmēr varu skriet pēc plāniem. Šajā sakarā, vajadzības gadījumā, varu skriešanu nomainīt pret iešanu. Ar laiku jau cilvēks iepazīst savu ķermeni un tā reakcijas uz, piemēram, gariem skrējieniem. Ja nu tomēr aiz intereses gribu zināt to pulsu, tad labāk ar tausti nekā ar pulsa jostu. Galu galā, josta var rādīt nepareizi.

Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir devusi man jaunus domubiedrus (paldies noskrien.lv), jaunus skrienampiedzīvojumus, ļāvusi uzzināt ko par mani domā mans organisms. Jebkurā gadījumā, nenožēloju savu izvēli kļūdams par gargabalnieku-entuziastu.

Noslēguma vārds…
Kolēģi skrējēji, ir tik daudz varianti kā skriet, kur skriet, cik skriet utt. Novēlu atrast sev tīkamāko, aizraujošāko, piemērotāko no tiem. Un pārfrāzējot – galvenais tak nav uzvarēt, galvenais ir skrējienu beigt tā ka pašam prieks. Noskrien!

Edgars Ābelītis