Biedriem

Supervaroņu Backyard ultra (jeb kad plāno noskriet pašu vieglāko ultru dzīvē, bet realitāte noliek uz lāpstiņām) (Dace Blūma)

Ievadam noteikti jāsāk ar Backyard ultras konceptu – katras apaļas stundas pirmajā minūtē ir jāstartē un stundas laikā ir jānoskrien 6.706 km. Vari to darīt 30 minūtēs, vari darīt 45, vari vilkt arī līdz stundas 59. minūtei, bet galvenais būt uz nākamā raunda starta precīzi apaļajā stundā. Jo ātrāk izdarīsi, jo vairāk laika atpūtai starp apļiem. Uzvar tas, kurš paveic visvairāk apļus.

Nav jāatkārto, ka 2020. visiem ir sagriezies kājām gaisā. Arī amatiersporta cienītājiem un praktizētājiem visi sacensību plāni ir sagruvuši. Visam, kam vajadzēja sākties aprīlī, bet maijā jau uzņemt pilnus apgriezienus. Šajā nedēļā mums ar Raivi bija jābūt Itālijā un jāskrien ultra tur. Bet tā kā viss, izņemot virtuālo dzīvi, ir apstājies, tad Supervaroņu organizētā Backyard ultra nāca tieši laikā, un nebija ilgi jādomā par piedalīšanos.

Plāns. Šoreiz tas bija pavisam vienkāršs – noskriet pašu vieglāko ultru dzīvē. Izskrien pāris kilometrus un atgriezies savā viesistabas kontrolpunktā, + kādas 10 minūtes atpūties, + ēd to, ko esi pats sarūpējis, + nav jānes uz muguras līdzi ūdens un pārtikas krājumi, nav jānes līdzi organizatoru noteiktais obligātais ekipējums, + ir sava tualete un laiks arī ātrai dušai. Protams, jauns un svaigs kāju pāris maiņai šajās ekstrās neietilpa, bet tas arī izklausījās pēc vienīgā trūkuma, ar ko būs jācīnās. Nekāds konkrēts plāns par vēlamajiem apļiem īsti man nav, bet minimālajai programmai gribētos noskriet 7 apļus un savākt 47 km, lai būtu ieskriets ultra distances kilometrāžā. Tāds nosacīti vilinošāks mērķis ir pievarēt 12 apļus (noskriet 50 jūdzes = 80 km). Par pārējo – pēc sajūtām un gribēšanas. Galu galā šoreiz pat neviens necīnās ne par vietu uz pjedestāla, ne balvām, ne ITRAs punktiem vai vēl ko citu. Tīrs izklaides pasākums. Izstājies, kad gribi – nav jāvelkas pa mežiem un kalniem vēl 30 kilometrus līdz finišam.

97725542_3057913924267367_8590908312625610752_o

Realitāte. 16.maijs.

6:00 – pieceļos pirms modinātāja, jo ārā nenormāli gāž. Uzreiz ķeru pēc telefona un skatos laika prognozi un nokrišņu radaru. Radars rāda, ka tūlīt lielie lietus mākoņi būs pāri. Dienas laika prognoze rāda, ka līdz pusdienlaikam vajadzētu iztikt bez lietus. Vējš pieņemsies spēkā, bet no pusdienlaika līdz 21:00 vakarā lietus prognoze vien ir 25-30%. Naktī vispār bez nokrišņiem. It kā nekas traks, jo kas gan ir 25% lietus prognoze, pie tam pie stipra vēja, kas mākoņus ātri izdzenās.

Lēnām pieceļamies, izpildām rīta rituālus. Lietus ir beidzies, ārā spīd saule. Ēdam auzu pārslu putru, iedzeram kafiju. Bet kaut kā brokastojot liekas, ka nekas īpaši negaršo un neiet lejā, liekas, ka nedaudz slikta dūša. Nodomāju, ka kaut kāds mistisks mirkļa vājums, dīvains satraukums par tādu sestdienas izklaides pasākumu. Brokastis noslēdzu ar putojošo C vitamīna tableti, kas man parasti garšo un ir tāda kā puslegāla Fanta brokastīs.

Saģērbjamies, 7:45 pieslēdzamies caur Zoom dalībnieku sapulcei, noprecizējam, kā notiks atzīmēšanās katrā apļa startā un finišā.

8:00 / 1.aplis – sākam pirmo apli. Viss forši, saule spīd, karsti nav, vējš ir, bet var pieciest. Kuņģis tāds dīvains joprojām, bet noveļu vainu uz brokastīm, kas vēl nav nosēdušās kārtīgi. Peļķes gan ir palielas, bet apļa beigās slapji vien ir tikai kāju pirksti. Nospriežu, ka īsti zeķes pat mainīt nav jēgas. Noskrienu tā, ka pietiek pat nepilnas 10 minūtes pasēdēt un ievilkt elpu. Velkam atkal kurpes kājās un ejam uz nākamo apli.

9:00/ 2.aplis – Artūrs pievienojas uz vienu kopīgu apli. Pļāpājot notipinām distanci, drusku pasūdzos par kuņģa situāciju. Atkal sanāk minūtes 10 atpūtai, ēst negribas, padzeru tikai ūdeni. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

10:00/ 3.aplis – Skrienu un kuņģis paliek arvien jocīgāks. Bet vēl var iztikt. Atskrienu mājās, noņemu pulsa jostiņu un ceru, ka lieka spiediena noņemšana no vēdera palīdzēs. Atlaižos guļus stāvoklī un pasūdzos Raivim, ka paliek arvien sliktāk. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

97911466_3057914030934023_3126223076040114176_o

11:00/ 4.aplis – sākam skriet. Baigi labi nav, bet paskriet varu. Ap pirmā kilometra atzīmi mūsu maršrutā ir tāds reversais posms Mārupītei pa abiem krastiem, kad parasti Raivis Bee aplī redzu pēdējo reizi. Te parasti samājamies ar uzmundrinošiem žestiem un nākamreiz satiekamies tikai apļa beigās mājās. Tieši šajā brīdī es pēkšņi apstājos, jo nevaru vairs paskriet. Nesaprotu, kas tā par dīvainu sajūtu, tāds kā pēkšņs bezspēks. Tad atceros, ka tā ir pirmsvemšanas stadija, kad ķermenis paralizējas un sāk ieņemt dīvainu pozu. Kaut kas tāds nav justs ilgi, tāpēc pirmajā momentā nesaprotu, kas notiek. Saku Raivim, ka ir slikti, nāk vēmiens, iešu mājās un stāšos ārā. Viņš šokā un mēģina operatīvi mani uzmundrināt bļaudams: “Tu paej, pavem un paskaties vai nepaliek labāk, bet uzreiz nepadodies!”. Tajā mirklī tā liekas pati stulbākā ideja, ko kāds man ir piedāvājis. Bet neko kontrolēt vairs nespēju, lēnām soļojot, izlaužas pirmais vilnis, bet vieta salīdzinoši nomaļa, nevienu cilvēku ārā neredzu un pieklājīgi pie koka pavemju. Organisms it kā momentā atgūstas un esmu gatava doties tālāk. Turpinu iesākto apli, labi nav, bet kuņģa sajūtas nav sliktākas kā pirmajos trīs apļos. Visam pa virsu sāk līt. Ap piekto kilometru atkal klāt ir paralizējošā sajūta, tagad jau ātri saprotu, kas tam sekos. Vienīgā problēma ir iela, kurā atrodos – no vienas vietas apbūvēta, visiem skaisti pļauti mauriņi un neviena krūmiņa, kur aizslēpties. Meklējot piemērotu slēptuvi, mēģinu savaldīt otro vilni, cik vien iespējams ilgi, bet neizdodas. Viss izlaužas tieši ielas viducī. Bet biezas frakcijas tur nav, pārsvarā ūdens, ko lietus tūlīt aizskalos. Nokaunos un ceru, ka neviens apkārtējo māju iedzīvotājs nav bijis pie loga tajā mirklī. Saņemos un lēni tipinu mājās, jo citu variantu nav. Prātoju pie sevis, cik veselīgi ir šis viss… Bet saprotu, ka šai kuņģa situācijai nav pilnīgi nekāda sakara ar fizisko slodzi un skriešanu, kuņģis vienkārši jau no agra rīta bija pilnībā apstājies. Atceros Didža Brauna aprakstu par 24 h pasaules čempionātu un vemšanu. Tur ar’ visi vēmēji izdzīvoja un turpina nodarboties ar sportu joprojām, tā kā nedaudz atslābstu no medicīnas tēmas. Tieku līdz mājām. Slapja, pārsalusi no lietus un lēnā tempa. Ierodos kādā 50. minūtē. Saku Raivim, ka viss, stājos ārā, uz nākamo startu neiešu. Paķeru vemjambļodu, apsēžos dīvānā un sāku nekontrolējami raudāt. Man tik ļoti gribas skriet un turpināt, bet ķermenis ir uzlikts uz pauzes, jūtos bezspēcīga. Tas nav tā, kā tulzna, kur uzliec plāksteri, ir nepatīkami, bet kustēties uz priekšu var. Ir paveikti tikai 4 x 6.7 km, no noguruma ne miņas, liekas tik bezjēdzīgi stāties ārā. Raivis mani visādi mēģina mierināt ar pieņemto lēmumu izstāties, bet redzot, cik ļoti man gribētos turpināt, saka, lai mēģinu iziet uz starta un vienkārši lēnām mēģinu iet nākamo apli. Izvirza nelielu melu teoriju, ka varu ieļauties stundā arī ejot. Ja joprojām būs slikti, tad lai nāku mājās. Zaudēt jau nav vairs ko, tā ka doma nav peļama. Līdz nākamajam startam ir palikušas vien pāris minūtes, steigā paspēju uzvilkt sausu jaku un cimdus. Kurpes kājās, un it kā nākamajam aplim gatavi.

12:00/ 5.aplis – Raivis aizskrien, es nolemju sekot plānam un vienkārši mēģināt ātrāk vai lēnāk, bet iet soļos un skatīties, kas notiek ar kuņģi. Ilgi nav jāgaida, kādus 200-300 m no starta viss pa vecam – sākās nekontrolējamais izvirdums (C vitamīna putojošās tabletes dzeltenajā nokrāsā). Šoreiz tas nav nekas valdāms, pavemju, metru paeju, pavemju, metru paeju… Šoreiz gan ir divas atšķirības – tas notiek pie vienīgā neapbūvētā zemes gabala ar kupliem krūmiņiem, kā arī esmu jau pagriezusies atpakaļ māju virzienā (izstāšanās virzienā). Ja kāds kaimiņš šo redz, es tiešām nesaprotu, ko varētu padomāt par visu šo skatu. Vemjoša alkoholiķe sporta tērpā. Labā ziņa, ārā joprojām līst un neviena skatītāja pārskatāmā perimetrā uz ielas nav. Šajā cēlienā laikam izdodas iztīrīt visu kuņģi sausu, minūtes 3-4 esmu tur tā plosījusies, bet, ejot mājās, saprotu, ka ir tik labi, ka šķiet varētu atkal skriet. Atkal cērtu riņķī un sāku mēģināt skriet. Viss beidzot ir atgriezies sliedēs un es varu skriet, es varu gandrīz lidot! Tā es nolidoju visu apli un priecīga atgriežos mājās. Apļa laiks atkal ir sanācis garš un piesēst mājās nav laika. Raivis tikmēr istabas stūrī uzlicis veļas žāvētāju, kur sakarināt kārtējo slapjo drēbju kārtu. Uzvelku sausas zeķes. Iedzeru vienu malciņu ūdens, bet nekā īpaši necenšos noslogot kuņģi pagaidām. Kurpes kājās un nākamajam aplim gatavi.

97302348_3057914127600680_1984633619305463808_o

13:00/ 6.aplis – viss forši, viss labi. Skrienu it kā nekas nebūtu bijis. Nedaudz jūt, ka kuņģis ir kaut ko netipisku pārdzīvojis, bet tas būtiski netraucē. Es skrienu un priecājos, ka tas viss ir aiz muguras. Līst, bet man ir vienalga, tāds sīkums, salīdzinot ar jau piedzīvoto. Mājās padzeros ūdeni un kolu, bet neko citu pagaidām iekšā dabūt nespēju. Sausas zeķes, sausas drēbes. Jūtam, ka sausās drēbes sāk izbeigties ātrāk, kā slapjās izžūt. Operatīvi sameklējam sildītāju un noliekam blakus veļas žāvētājam. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

14:00/ 7.aplis – jūtu, ka sāk pietrūkt enerģijas, laikam būs aktīvāk jāmēģina piespiesties apēst kaut ko. Apļa garumā paspēju gan uzcepties no īsajiem saules brīžiem, gan atkal izlīt līdz ādai. Bet kopumā viss forši. Mazais plāns par 7 h ir izpildīts, ultra distance sasniegta. Tagad jānosprauž nākamais mērķis – sasniegt 12 h un 80 km. Mājās ieēdu, padzeros, uzvelku sausu kārtu, pat nedaudz sanāk piesēst un atpūsties. Ja drēbes vēl ir ko mainīt un izžāvēt, tad vistrakāk iet ar apaviem. No trīs asfalta botām, šobrīd variēju ar divām slapjām. Trešās taupu vakaram, kad pēc prognozes lietum būtu jābeidzas. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

8., 9., 10., 11. aplis – visi paiet vienādi. Skrien, sasvīsti, salīsti, ienāc mājās, nomet slapjo kārtu, noslaukies, uzvelc sauso. Nekad dzīvē nevienās sacensībās es neesmu pārģērbusies. Šķiet pagājušogad Lapzemē mantu punktā nomainīju zeķes uz svaigām, tas arī bijis maksimums no pārģērbšanās ballītes. Kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi. Vienīgā izmaiņa ir tā, ka 9. aplī nelīst nevienu minūti. Bet kā zināms, dzīvē jābūt visam līdzsvarā, tāpēc 10. aplis ir īpaši slapjš.

19:00/ 12.aplis – uz otro dienas aplīti pievienojas Artūrs, šoreiz noskrienot to kopā ar Raivi. Ir sasniegts lielais mērķis un 12 apļi pieveikti. Varētu jau likt punktu un beigt šo ballīti, bet spēks ir daudz, nogurums nav liels. Visas dienas garumā esmu izvirzījusi visādus muļķīgus mērķus – skriet līdz pēdējam sausajam zeķu pārim, līdz pēdējiem sausajiem legingiem, līdz tumsai, līdz beidz lietus līt utt. Nospraužu jaunu mērķi – mēģināt notipināt vēl trīs apļus, lai ir 100km. Tikai nekur nav pazudusi lietus problēma, jau ir apnicis pēc katra apļa tērēt laiku pārģērbjoties un žāvējoties. Pēdas arī pēc katra apļa izskatās, kā stundām mērcētas vannā. Man riebjas lietus, man riebjas lietus jaka. Bet – kurpes kājās, un nākamajam aplim gatavi.

97455435_3057913907600702_5474417112787189760_o

13., 14. aplis – nekas nemainās, lietus līst un demotivē arvien vairāk. Kājas arī sāk lēnām pagurt, katras jaunās stundas pirmais kilometrs ir tāds iesildīšanās režīms muskuļiem. Arī lietus prognoze ir pagarināta. Vējš ir mitējies un tagad ir iestājies konstants mērcētājlietus. Slapjās kurpes kājās un nākamajam aplim gatavi.

22:00/ 15.aplis – apļa beigās ir sasniegts 101 kilometrs. Saku Raivim, ka metu mieru. Esmu pārsniegusi visus izvirzītos mērķus. Nekāda nopietna iemesla turpināt nav. Savu galveno cīņu es jau uzvarēju 5.aplī. Un galu galā šis ir bijis plānots tikai kā daļējs izklaides skrējiens. Papildus lietum ir iestājusies arī tumsa. Tomēr, pakļaujoties Zoom ballītes dalībnieku atbalstam, es saģērbjos, bet līdz pēdējam brīdim minstinos iet ārā vai neiet. Labi, lai iet! Pēdējā minūtē uzrauju kājās savas vienīgās sausās botes un nesos ārā.

23:00/ 16.aplis – esmu tā minstinājusies ar pēdējo lēmumu, ka apaļa stunda jau iestājas koridorā. Paspēju iziet pa mājas durvīm, saķert GPS signālu un uzreiz sāku skrējienu. Ir tumsa, bet beidzot atkal nelīst! Man kājās ir sausas botas, viss ir kluss un mierīgs. Noskrienu mierīgu pēdējo goda apli, savācot 107 km – distanci līdz savai dzimtajai Valmierai. Pulkstenis ir 23:45, ir laiks noslēgt šo dienu un doties pie miera.

Paldies visām zvaigznēm debesīs, kas ļāvušas man apprecēt pareizo vīrieti, kas palīdz man nepadoties pie grūtībām un spēj atrast pareizos vārdus dramatiskās epizodēs! Paldies Arturs Juno par fizisko formu, ko nepilnos divos gados ir izvilinājis no nesportiska sliņķa! Paldies Lazarusam Leikam par pasākuma ideju! Paldies Supervaroņu treniņi par pasākuma lielisko organizāciju!


Ar autora atļauju pārpublicēts no Daces Blūmas FB ieraksta.

Rimi Riga Marathon 2020 – maratons, kurš notika / nenotika / notiks… (Kristīne Zvingevica – Kalniņa)

Tas, ka piedalīšos Rimi Riga Marathon, top skaidrs 2019. gada decembrī, kad piereģistrējos, veicu apmaksu un saņemu apstiprinājumu, ka esmu reģistrēta 42.195 km distancei. Līdz šim dažādos formātos esmu ņēmusi dalību Rīgas skriešanas svētkos – gan kā brīvprātīgā, gan šad tad arī kas noskriets. Tad nu šoreiz piešķiļas, ka vajag 42 km, ka arī es gribu saprast, kā tas īsti ir – noskriet maratonu.

Izvēlos Ilonas Marheles sastādīto treniņu plānu, nu to, kurš “light” – vieglais. Tas būs zināms izaicinājums, jo līdz šim nekad neesmu varējusi iekļauties kādā konkrētā treniņu grafikā.

Ātri vien pienāk janvāra pēdējā nedēļa, kas arī treniņu plāna pirmā nedēļa. Sākums patiešām ļoti viegls un nekādas grūtības nesagādā, tāpēc kādā ceturtajā nedēļā apsveru iespēju mainīt šo plānu pret otru – advancēto. Izlasu to un tomēr izlemju palikt pie jau iesāktā plāna.

Tā nu rit nedēļa pēc nedēļas, līdz pasauli pārņem zarazas panika un pasākumu kalendārs sabrūk kā kāršu namiņš. Viens pēc otra pasākumi, tiek atcelti/pārcelti uz nenoteiktu laiku/pārcelti uz iespējams zināmu laiku!!! Ļoti ceru – pat tad, kad pārceļ olimpiskās spēles, līdz pēdējam ceru, ka MANS gada pasākums netiks atcelts/pārcelts. Cerības ir veltīgas, un kādā dienā tiek paziņots, ka arī šis pasākums, pagaidām, ir atcelts. Tas, ka esmu zvērīgi nikna uz situāciju, nozīmē nepateikt neko!!! Bet jau tad izlemju, ka es vienalga skriešu.

Attiecīgi treniņi netiek pārtraukti, tie paliek garāki, grūtāki, bet man patīk.

Treniņu laikā satikti dažādi cilvēki, spilgtākais personāžs – tante, kura lec no ceļa nost ik reizi, kad kāds viņai nāk pretī. Reizēm pat ļoti dusmīgi cauri maskai bubina, īpaši tad, ja pa celiņu skrien vairāki skrējēji.

Treniņu laikā izbaudīti visdažādākie laikapstākļi – lietus, sniegs, krusa, vējš, saule, karstums, kā arī secināts, ka šogad februāris bijis draudzīgāks skriešanai nekā aprīlis. Pilnīgi noteikti zinu, ka, ja nebūtu treniņu plāna, diezgan daudzas reizes būtu atradusi attaisnojumu: necilvēcīgi laikapstākļi.

Treniņu laikā satikti dažādi dzīvnieki – vārnas, krauķi, zvirbuļi un cielavas, viens ļoti lepns sīlis, pīļu pāris, skudras, dažādu izmēru un krāsu gliemeži, divas draiskas vāveres, viens pieredzējis ezis, un kaut kas, kas no tāluma izskatās pēc bebra.

Paveikti 75. treniņi, viens izlaists. Pašai prieks par sevi.

Treniņos aizvadītas 76. stundas, saskrieti 538 km, ar velo – 151 km, patērētas 32 780 kalorijas.

Ir aicinājums no pasākuma organizatoriem – 17. maijā skriet katram atsevišķi, bet domās – kopā. Un ienākas arī paziņojums, ka pasākums šogad būs, tas pārcelts uz 10.oktobri, un tas ir patiešām ļoti iepriecinošs fakts.

Kopā ar vīru izplānojam maršrutu. Tam tiek dots nosaukums #NoMildasLīdzMājām.

Sarakstīts ēšanas grafiks, un vēl vis kaut kas, kas liekas nepieciešams. Respektīvi dienas plāns ir gatavs.

Plāns gatavs.

Plāns gatavs.

Manu sākotnējo vēlmi – būt pašpietiekamai un visu ceļu skriet bez barošanas/atbalsta punktiem, vīrs neakceptē. Piekāpjos un piekrītu diviem punktiem.

Sestdien ir pabriesmīgs laiks – lietaini vējains, brīžiem gāž pamatīgi. Vīrs prasa, vai skriešu arī tad, ja rīt būs tādi paši laikapstākļi, atbildu apstiprinoši un klusībā ļoti ceru, ka man izdosies sarunāt ar māti dabu, ka lietus rīt nelīs. Laicīgi eju gulēt, bet īsti neguļas, lietus pamatīgi grabina pa palodzi, un saldākais miegs ienākas tieši tad, kad pienācis laiks celties. Izbaudu rīta procesu, uzvāru kafiju, uzēdu, palasu M.Ercoga “Anapurnu”, atkal uzēdu, atkal padzeros. Mostas pārējie mājinieki: vienam uz darbu, otram jāved mani uz startu. Izeju uz balkona, lai notestētu laiku, tas ir tieši tāds, lai veikli ielīstu zem segas un nekur, nafig, šodien neskrietu, nu labi, lietus nelīst, un tas ir iepriecinoši. Spītība ņem virsroku, sāku ģērbties, sanāk tieši tā, kā skrēju ziemā, kuras šogad nebija.

Rīga ir tukša, vienīgie, kas bremzē satiksmi, ir luksofori, kuri, zarazas panikas pārņemti, ieslēdzas paši, pat ja nav neviena cilvēka, kurš vēlas šķērsot ielu.

97473039_3320249664687001_5373840068320428032_o

Starts kā oriģinālā pasākuma plānā – pie Brīvības pieminekļa 7:30… tikai šoreiz bez starta šāviena, bez numura, bez brīvprātīgajiem, bez kopības sajūtas, bez medaļas. Bet pirms starta dricekli neviens nav atcēlis, tas gan.
Buča vīram, Brīvību gliemežiem un pasākums ir sācies!

Rīga vēl aizmigusi, cilvēku praktiski nav. Vien tante, kura slauka pieminekļa trepes, un pašvaldības policists, kurš laiski gremo brokastis. Vakar salijušais lietus šodien nodrošina svaigu gaisu pilsētā. Jau pašā sākumā ir skaidrs, ka esmu saģērbusies drusku par biezu, jaku varēja arī nevilkt. Skrienas labi, pat pārāk labi. Paspēju pavērot arī Rīgas skatus, nu skaista tā Rīga, skaista.

Brīvību gliemežiem !!!

Brīvību gliemežiem !!!

Pavisam drīz jau esmu uz Valdemāra ielas, nākošais atskaites punkts – “traumas”, tad – RRF, tad – pārbrauktuve Sarkandaugavā, tad jau Mežaparks un pavisam ātri esmu nonākusi pirmajā punktā. Stipri par ātru, ļooooti labi saprotu, ka šis ātrais sākums man “atkodīsies” vēlāk, bet es nespēju sev atteikt, izbaudīt to kaifīgo sajūtu, kad skrienas viegli un labi.

Njā, nu tiešām esmu par ātru, jo norunātajā vietā neviena vēl nav. Ņemu telefonu lai zvanītu, un tieši tajā brīdī piebrauc vīrs ar bufeti. Īsti ēst vēl negribas, bet izmantoju iespēju padzert siltu tēju. Atstāju jaku mašīnā. Nākošais punkts – Garkalnes pietura. Krustabaznīcas iela, tad drusku pa Ropažu ielu, līdz izskrienu uz Brīvības gatves, tālāk tikai taisni. Pilsēta lēnām mostas, ielās parādās mašīnas, ļaudis, daži velo, daži sētnieki, daži tramvaji ar uzpurņos tērptiem braucējiem. Jugla beidzas, bildē tā īsti nevar redzēt, bet “dzīvajā” Berģu kalns izskatās liels un kājām nedraudzīgs.

Rīgas ielas tukšas

Rīgas ielas tukšas

97323207_3320293544682613_489613605885444096_o

Arī mākoņi savelkas ļoti, tomēr ceru, ka nelīs. Pretī skrien vairāki skrējēji, brauc velosipēdisti. Veiksmīgi šķērsotas vairākas atslēgas vietas – no/uz brauktuves. Nu jau arī uzraksts “Rīga” paliek aizmugurē. Kad atskatos, tad liekas, ka pie minētā uzraksta ir kāds košs, kustīgs cilvēks, izskatās kāds skrējējs – pagājušā gada Stirnubuks.lv spilgtajā kreklā.

Turpinu kustību, joprojām skrienas ļoti labi un tas priecē, veiksmīgi esmu tikusi galā ar pirmo želeju, gan vēlāk, nekā pēc plāna. Bet pats fakts, ka tā noturas manā kuņģī, ir apsveicams.

Aiz muguras dzirdu soļus, atskatos un ienākas dienas pārsteigums/prieks Inese Neilande!!! Tik forši. Kādu brīdi skrienam kopā kedu kedā, patarkšķam par saviem šīs dienas plāniem, prieks, ka arī viņai šodien labi skrienas. Tad novēlam veiksmi viena otrai un katra uz savu pusi.

Vēl dažas uz/nobrauktuves, pie kurām nākas uzkavēties diezgan ilgi, jo auto daudzums palielinās ar katru mirkli, un tad sākas garlaicīgākais skrējiena posms. Pretī braucošās kravas mašīnas sagādā papildus vēju, kas tāpat jau nav nekāds mazais, mati pa gaisu ir visu laiku. Pretī braucošie velosipēdisti sveicina. Ieskatos savā uzticamajā cīņu biedrā #suunto Ambit3, nemanot jau saskrieti 25 km. Nemaz neesmu pamanījusi, ka drusku vairāk kā pusmaratons jau noskriets, un ierastais četrpadsmitā kilometra sāpošais gūžā vēl nav iemeties, tas priecē. Liekas, ka tālumā redzu sarkanās ceļu remontu barjeras, kas nozīmē, ka Garkalne tuvojas. Diezgan piņķerīgi ir skriet pa remontējamo ceļu, brīžiem nākas dot ceļu pretī braucošajām mašīnām, lecot nost no ceļa. Bet viena mašīna sagaida, kamēr izskrienu uz platāka ceļa, un tikai tad uzsāk kustību, par to patiešām paldies. Kādu gabalu uz priekšu redzu gaišu mašīnu, tas priecē, jo tikšu pie visādiem našķiem. Liels ir mans pārsteigums, kad pieskrienu tuvāk, un saprotu: mašīna tad gaiša ir, bet tas nav mans barošanas punkts! Iepīkstu, jo vējš krietni plucina, tiklīdz apstājos, uzreiz ir auksti! Zvanu, kas, nafig, par nūjiņām, kur ir mana bufete??? Izrādās – ceļā, jo esmu atskrējusi ātrāk, nekā plānots. Norunājam, ka negaidu, turpinu skriet plānotajā maršrutā. Tā arī daru, jo nupat pūš patiešām ledains vējš. Pārskrienot Garkalnes pārvadam, sajūtu būtiskas neērtības – ceļa seguma maiņa. Līdz šim skrēju pa gludu asfaltu, tagad segumā ir smalki akmentiņi, un šādus jaunumus pēdas uzņem bez sajūsmas, nu jā, jo skrienu ar maz polsterētiem apaviem.

97603375_3320392841339350_3112818642023088128_o

Bufete mani panāk 28. kilometrā. Ir auksti, tāpēc uzreiz apģērbjos, dzeru siltu tēju, uzēdu plāni sagriezto šķiņķi, iedzeru kolu. Ir pamatotas aizdomas, ka nākošais posms būs diezgan lēns, tāpēc zaļo jaku nost nevelku. Vīrs brauc uz PiraniJa pēc četru sieru picas, bet es uzsāku skrējiena noslēdzošo posmu.

Ceļš ir labi zināms, braukts šeit neskaitāmas reizes, ar velo dažas reizes, skriets dažas reizes. Bet tagad viss izskatās citādāk, visu laiku ar sevi spēlēju totalizatoru – kas ir aiz nākošā līkuma, “Namdaru darbnīca”, kāda no “Šanhajām”, paipalu olu tirgotava, “Skuķīši”, “Upes rūķu“ pirts utt. Vējš pūš tieši no sāniem, tāpēc mati visu laiku ir pa gaisu, un visu laiku tieši sejā… nesaprotu, kurš man aizliedza izmantot tādu izgudrojumu, kā matu gumija, nav saprotams… Mašīnas brīžiem uzvedas kā trakas, baisi metas, ka nepārredzamos līkumos tiek veikti apdzīšanas manevri. Ceļa segums kļūst neciešamāks ar katru mirkli, skriet blakus ceļam arī nav variantu, pielijušas smiltis, kurās grimst kājas, ir arī peļķes… Attiecīgi līdz ar 38. kilometra iestāšanos ir iestājies arī vispārējs besis, ienākušās visādas nesajūtiņas, sāpītes un tamlīdzīgi draudziņi. Un kā trekns ķirsis uz kūkas ir vīrs, kurš pusotru kilometru līdz 42.195 brauc man garām ar smaržojošu, siltu picu, atdzesētu brutu, tīrām drēbēm… palēnina gaitu, uzrunā… ir tik neciešami liels kārdinājums iekāpt tajā sasodītajā mašīnā!

42, 195 km

42, 195 km

Kādu brīdi ar sevi kaulējos, nesajūtas ar katru soli ņemas spēkā, bet spītība uzvar – esmu nolēmusi vilkties līdz kārotajam kilometru skaitam pati. Ja tagad padotos un iekāptu mašīnā, tad “pa kāju/kaķim zem astes” būtu sešpadsmit treniņu nedēļas un visi šodien saskrietie km. Vīrs aizbrauc, bet es turpinu cīņu ar sevi. Tie pēdējie metri lasās nu ļoti lēni, liekas, ka skrienu atmuguriski. Līdz beidzot tiek sasniegts kārotais 42,195!!! Principā – līdz iedomātajam skrējiena finiša punktam ir vēl kāds drusku vairāk nekā kilometrs, bet tas šoreiz netiks pieveikts. Viss ir galvā! Un manā galvā šodien nekas vairāk kā maratona distance neievietojas. Ja kāds man liktu šodien noskriet vēl kaut pusmetru, izrēķināšanās ar šādu personu būtu nežēlīga…

Well done!!

Well done!!

Un te jau iestājusies Laime – siltas, sausas, nesasvīdušas drēbes, bruts un pica!

Paldies Girts Kalnins par daudzpusīgu atbalstu trasē, kā arī pirms un pēc.

Paldies virtuāli attālinātajam līdzjutējam Rihards Zvingevics-Dreimanis

Un šitā izskatās Laime !!!

Un šitā izskatās Laime !!!


Ar autora atļauju pārpublicēts no Kristīnes Zvingevicas – Kalniņas FB ieraksta.

Rõuge meža maratons

Starta vieta

Starta vieta

Īsti neatminos kurā brīdī uzzināju par šo skrējienu, bet šķiet, ka tas bija mājupceļā no pērnās Hānjas, jo, kur gan citur Aivars no Hānjas organizatora Ivara būtu uzzinājis, ka viņš plāno rīkot Korneti – Rouge meža maratonu. Lai vai kā, bet agrs sestdienas rīts Rougē iesākās ar braucienu autobusā atpakaļ uz starta vietu Latvijā. Īsa instrukcija igauņu un angļu valodā un 9.00 no rīta kaut kur netālu no Kornetiem uz lielceļa tiek dots starts.

20190713_092343

Pirmie 10km. Pirmie kilometri paskrien raiti, jo lidojamas grantenes ir lidojamas grantenes. Brīdī, kad skrienam lejā pa pļavu uz Ilgāja ezeru, man galvā pazib doma – trase ved uz finišu jeb pēdējie 20km uz leju. Pag, tu taču šodien neesi ar velo, un tas ir tikai sākums. Pēc brītiņa, skrienot gar mājām, ar acīm meklēju uzrakstu –  “miermīlīgs suns” un, protams, neiztrūkstošo auksto akas ūdeni un māla krūzītes. Nekā tāda te nav, bet man tas viss ir tik ierasti šai pusē. Augšā pļava ar atkal neesošo foto punktu. Eh. Pagriežamies pa labi, lai, atkal lejup skrienot, ieskrietu mežā un pēc tam pa izdangātu meža ceļu skrietu augšup, garām ezeram, cauri mājas pagalmam. It kā pazīstams, it kā nē. It kā necils granteņu krustojums, bet es zinu, ka šeit ir tā vieta, kur vienmēr atrodas uzraksts “Jūs iebraucat troļļu un mošķu zemē”, un ka tur lejā ir Ziemeļu tilts. Kā man patīk šis lejupceļš – sākumā plats, bet pēc tam šaura, dubļaina taciņa un tad kā saldais ēdiens – Ziemeļu tilts. Bet aiz tilta caur zālēm sakņaina taciņa gar Peļļu ezeru un tad gar Peļlupīti augšup. Cik te nav ar velo braukts… Taisnība jau vien ir, un atkal gremdējos atmiņās, ka “te Tev neviens pakaļ nenāks”. Garām aizskrien AivarsS un nosmejamies, ka īsti nevar saprast, kas te ir foršāk – braukt ar velo vai skriet. Vēl pēc brītiņa palaižu savu kompāniju sev pa priekšu, lai jau skrien. Varbūt vēlāk saķeršu. Skrienu pa šauru, sakņainu taciņu un turpinu priecāties. Vienā brīdī tā taciņa paliek dikti ieslīpa, ka blakus augošie kociņi ir mani sabiedrotie. Taciņa beidzas, sākas meža ceļš. Skatos pulkstenī un prātoju, ka drīz vajadzētu būt kontrolpunktam. Dažus metrus pie Paganama skata torņa mani apdzen viena dāma. Es saprotu, ka piecas jau man ir priekšā, bet kāpēc es tieku apdzīta?

Ziemeļu tilts

Ziemeļu tilts

Taciņa ar virvēm

Taciņa ar virvēm

10km līdz 20km. Kamēr stāvu kontrolpunktā un mēģinu mieloties ar gurķi un sāli, kas gan man neizdevās, jo pamanījos aizrīties un izspļaut visu laukā, kontrolpunktā ieskrien Antra. Man jau Alūksnes Stirnu bukā šķita, ka viņa ir satrenējusies, jo labi atceros, kā vienā kora pasākumā Antras brālis man teica, ka viņa māsa nupat finišēja vienā kalnu ultrā. Labi, neprāto, skrien vien tālāk. Nogriežos pa kreisi mežā. Uh, šī foršā taciņa ar virvēm vienā pusē. Kā man viņa vienmēr ir patikusi, jo te ir tik forši lidot lejā ar velo, kas, protams, man ne vienmēr izdodas. Bet tāpat man viņa ļoti patīk. Un jau atkal sakņainais posms gar Smilšāju, Sūnekli un Iglāja ezeru. Skrienu un domāju, ka nekur jau nelikšos un gan jau, ka septembra sākumā tāpat kā pērn paņemšu simtiņu Apē. Bet tai pat laikā ir sajūta, ka kaut kas nav tā. Kāpēc man pulkstenis neziņo, ka ir jāēd? Es tiešām nebūtu dzirdējusi, ka viņš nopīkst. Lai arī tās ir nieka 15 minūtes, laboju šo kļūdu ar Daces atdotajām ābolu želejām. Hmm, garšo pēc riktīga paštaisīta ābolu biezeņa. Labi. Der. Bet ir viens jautājums, kas mani neliek mierā, es tiešām skrienu tik lēni, ka mani grib visi apdzīt? Tāds ir jautājums. Šo spriedelēšanu izjauc burvīgās pļavas ar āboliņu laukiem tajos. Es jau tagad redzu kā piesēžu zālītē, sapinu sev vainagu un izbaudu burvīgu, laisku sestdienas dienu saulītē. Ā, bet kuram bija šī ideja, ka ir jāskrien šis maratons? Pļava beidzās, pēc maza brītiņa beidzās arī grantene, un jau atkal ieskrējām mežā. It kā meža ceļš, it kā ļoti izdangāts meža ceļš. Tāds, kur ir iespējams paskriet tikai pa pašu ceļa vidiņu, jo gar malām gandrīz līdz celim dziļas, platas rises ar ūdeni. Bet tas viducītis arī tāds apšaubāms – apaudzis ar zālēm. Gar malām smaržo pļava, meža zemenes, vasara. Vispār tā jau nebija, ka visu laiku varēja tā smuki skriet pa vidiņu. Pilnai laimei bija jālīkumo no vienas puses uz otru, pie viena meklējot labāko, sausāko segumu zem kājām vai arī pārvarot kādu sakņainu šķērsli un dubļainu taciņu. Brīdī, kad izbaudu zaļo pieturu, garām paskrien Antra un Andris. Tad tomēr šie bija tepat mana aiz muguras. Tikmēr prātu nepamet doma, ka te ir jābūt Draudzības tiltiņam, jo ap 15.km kaut kam ir jābūt, par ko Ivars brīdināja. Vispār jau viņš arī video bija safilmējis ar šo tiltiņu dažādās, tā teikt, tapšanas stadijās. Tieku pāri pa tiltu Igaunijas pusē, izskrienu no purva un aiz kāda meža līkuma manu Andra muguru. Aiz nākamā līkuma pamanu arī Antru. Garām esmu. Ceļš jau atkal ir garlaicīga grantente, kuru vēl garlaicīgāku padara saule. Uzēdu ābolu biezeni un sapņoju par purva laipu, bet šī kā tuvāk nenāk, tā nenāk. Vienā no grantenes līkumiem pie mājas stāv bērni un vispirms uzmundrina pirms manis skrienošo dāmu, tad arī mani arī. Pacieties vēl nedaudz un būs kontrolpunkts.

Izdangātā taka

Izdangātā taka

Draudzības tilts

Draudzības tilts pāri čūkslājam. Robežtilts

20km līdz 25km. Viens līkums, tad otrs, un pļavas vidū gozējas kontrolpunkts. Brīdī, kad es tur ieskrienu, man priekšā jau ir citi dalībnieki, bet no purva izskrien Pēteris. Jā, viņš bija jau pašā sākumā ieskrējies. Nez, aizvien ir trešais? Man ir tikai viena vēlme – nomazgāt seju. Kamēr uzkožu banānu, man tiek izstāstīts, ka tagad būs jāskrien pa purva laipām, pie mājas pa kreisi apkārt ezeram un pēc 5km es iznākšu tepat. Labi, der. Kamēr domāju, vai kaut ko vēl gribu, vai negribu, kontrolpunktā ieskrien Antra.

Luhasuu purvs

Luhasuu purvs

Mežs, ēna, patīkams vēsums. Tā arī varētu būt visu atlikušo laiku. Marķējums gan tāds pašvaks, ja tā varētu teikt par marķējumu, kura te vispār nav. Bet, ja tā padomā, tad Ivars pirms starta teica, ka marķējums ir izlikts vismaz ik pēc 200m. Ja ir taisns un nepārprotams ceļš, tad vēl retāk. Jā, te tāds ir. Skrienu pa mežu, hmm, marķējums bija? Nemanīju, bet it kā nekur citur nebija, kur nogriezties, vismaz man tā šķiet, bet, ja godīgi, es tā īsti nemaz nesekoju līdzi ceļam. Pieņemsim, ka skrienu pareizi. Pēc brītiņa parādās laipas. Ak, skaisti. Laipas cauri mazām priedītēm purvā. Purvs man vienmēr ir paticis it īpaši pilnmēness naktī. Soļi atbalsojas pret koka laipu, visapkārt klusums, bet kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt. Tā vietā, lai šī vieta mani uzlādētu un es izbaudītu purvu mani nomāc tikai viena vienīga doma – saule… Drīz parādās māja, un aizskrienu pa kreisi pa purva laipu. Ezers, tik burvīgs purva ezers. Otrā pusē var redzēt priekšā skrienošos dalībniekus. Un te ir tik burvīga atpūtas vietiņa un trepes, lai vieglāk iekāpt ezerā nopeldēties. Jā, nopeldēties būtu ideāli. Vispār jau varētu pa taisno pārpeldēt ezeru un tad turpināt skriet, bet ko tādā gadījumā darīt ar Aivara mašīnas atslēgām manā somā? Tas, ka telefons un austiņas samirktu mani neuztrauc, jo tie divi ir ūdens izturīgi, bet tās sasodītās mašīnas atslēgas. Ar smagu nopūtu turpinu skriet pa saules pielieto purva laipu. Tai pat laikā labi zinu, ka brīdī, kad tikšu laukā no šī purva, kaut kas jādara savā labā un jāuzlabo pašsajūta, jo tā līdz finišam būs grūti tikt. Plāns gatavs – sirsniņmāja, uzpildīt pudeles, atrast ko ēdamu un paēst, izvilkt austiņas un kaut kā pieveikt atlikušos gandrīz 20km.

Luhasuu ezers

Luhasuu ezers

25km līdz 37km. Kontrolpunkts nāk kā svētība. Neviens pa šo laiku mani nav noķēris, un es neesmu nevienu apdzinusi. Es pat paspēju aizmirst, ka aiz manis ir citi dalībnieki. Uzpildu vienu pudeli ar ūdeni, otru ar pliekano enerģijas dzērienu, gurķis, banāns, bulciņas negribu. Prom ejot, izvelku austiņas, ieslēdzu telefonā internetu un palaižu mūziku. Klusums. Ir sasodīts klusums. Nopietni? Man tagad atlikušos kilometrus būs jāskrien klusumā tikai un vienīgi ar savām domām? Nē, tā nedrīkst. Kamēr dusmojos uz igauņu lēno internetu pierobežas zonā man pretī nāk smaidīga trijotne un mani sveicina. Pārbaudu vēlreiz telefonā, ka viss strādā, mūzika palaista un austiņas pievienotas. Bet kāpēc te ir tik švaks kājminams mobilā telefona zonas pārklājums? Un vispār, kāpēc ir saule? Kur ir tie solītie mākoņi visu dienu, m? Viss ir slikti. Es kaut ko minēju, ka grantenes kilometrs seko pēc grantenes kilometra ar tādu ļoti nemanāmu augšā – lejā. Labi, sākumā jau nekas, bet pēc kāda laika man sāk apnikt. Ainava arī nemainās, mainās tikai marķējuma attālums. Nē, nu labi. Ainava arī mainījās no saules pielietām pļavām līdz mežam. Vienā brīdī izskrējām cauri palielam izcirtumam. Protams, tas bija viens no tiem brīžiem, kad austiņās atkal paradījās klusums, un tādi brīži bija vairāki. Un, protams, pilnai laimei priekšā skrienošais pārgāja soļos. Nopietni, čalīt, tev tiešām tagad vajadzēja sākt staigāt, kad es izmisīgi cīnos ar to sasodīto sauli un vienu domu, kurš bija tas, kurš izdomāja, ka ir jāskrien maratons, jo redziet pusīte ir pārgājiens, un to nevar skriet. Labi, apēdīšu mazo želeju. Varbūt paliks labāk. Kad ceļš cauri izcirtumam beidzās, un beidzās arī ceļš pa pļavu gar upīti, mēs atkal ieskrējām mežā. Te bija labi, ja neskaita faktu, ka man tas ātrumposms jau ir apnicis, un nevaru saprast, vai tagad taisīt zaļo pieturu, vai vēl paskriet uz priekšu. Bet, ja tā labi padomā, tad vēlāk nekas nebūs labāk un tagad ir nosacīti mežs. Pēc brītiņa panācu to čali, kas man aizskrēja garām, kādu brīdi viņš man mēģināja turēties astē, bet iepalika, un es atkal paliku viena šajā sasodītajā ātrumposmā. Jau atkal es skrēju pa grantenēm. Tā vienā pagriezienā man tik ļoti apnika skriet, ka to sasodīto augšupceļu gāju, dusmojos un gremdējos atmiņās par skrējiena sākumposmu, taciņām, ezeriem. Bet te tikai grantene un grantene. Tālumā liels krustojums, krustojumā brīvprātīgais regulē satiksmi, ja vien te būtu ko regulēt. Paskrienu garām kaut kādam lielam šķūnim, kokzāģētavai. Aizdomājos, nez, vai tas ir tas pats šķūnis, kur savulaik velo Hānjas laikā cauri braucām. Pēc brītiņa vēl viens brīvprātīgais, bet šis pat nepieceļas no savas sēdvietas. Nevajag arī.

Es ieskrienu sānu ceļā un ar zaļu aroniju ķekaru dabūju pa seju. Burvīgi. Galvā nekādīgi nevaru atcerēties, kurā kilometrā ir solītais kontrolpunkts, bet man kaut kā šķiet, ka tas bija ap 32.km, bet varbūt ap 34.km. Es tik ļoti gaidu kontrolpunktu. Pat ne tādēļ, ka šajos desmit kilometros būšu izdzērusi abas dzēriena pudelītes, tas ir, litru dzeramā, bet gan tādēļ, ka man viņu vienkārši vajag. Bet ko ceļš, tā sasodītā grantene tik turpinās un turpinās, un man nekas cits neatliek, kā turpināt skriet. Un pie tam, tā sasodītā grantene aizvien vairāk iet uz augšu. Vienā no brīžiem, kad skrēju garām mājām, man pretī brauca policijas auto. Šis sabremzējas un piebrauc vairāk ceļa kreisajā pusē. Nopietni, jūs tiešām domājat, ka es mainīšu ceļa puses? Nē, nekā tāda nebūs, esiet vien tik laipni un apbrauciet mani pa otru pusi. Viņi laikam mācēja lasīt manas domas, vai arī saprata, ka šī netaisīs nevienu lieku soli, un tiešām apbrauca mani pa labo pusi. Vismaz kaut kas interesants. Nē, nu vienā krustojumā cēli gulēja suns un vēroja notiekošo. Noskrienu lejā, protams, ka pa granteni, un ko es redzu – sasodītu grantenei augšup. Kā man viņa ir apnikusi, kā es nevaru sagaidīt kontrolpunktu, ļoti ceru, ka viņš drīz būs. Kā es tajā sasodītajā kalnā gāju, jo cik tad var visu laiku skriet. Taisnības labad jāsaka, ka es tikai dažos sasodītos grantenes posmos gāju. Ir noskrieti 35km un nekas nav mainījies. Līdz finišam ir gandrīz astoņi kilometri. Tas ir daudz mazāk nekā pirms nedēļas Stirnu bukā, tāds nieks vien. Protams, Stirnu buks ir Stirnu buks, bet šis maratons ir no pavisam citas sērijas. Ja vien aiz muguras nebūtu sasodīti gari 35km, tad tie atlikušie 8km tik tiešām kā tāds sīkums liktos, bet ne šoreiz. Un vispār kuram bija tā ģeniālā ideja pierunāt pilnas ausis pārējiem, ka jābrauc uz šejieni skriet, m? It īpaši tāpēc, ka es jau sen nezinu, kā ir skriet kaut ko garāku par pusmaratonu. Madeira neskaitās. Grantene, grantene, grantene, grantene… cik vēl ilgi? Jau tagad zinu, ka pēdējie kilometri ir mani piebeiguši un temps ir krietni nokrities, bet tāpat nepieklājīgi vienmērīgi nedaudz virs 6min/km turās. Vienīgais prieciņš, ka kādu laiku tomēr mūzika ir ar mani.

Taciņu redzi?

Taciņu redzi?

66441501_10216898282067096_309393591279550464_n

Pēdējie 6km. Pagrieziens mežā un es ieraudzīju to, par ko sapņoju pēdējos daudz kilometrus. Kontrolpunkts. Uzpildu pudeles. No Holdena solītā pārsteiguma jeb VanaTallin gan atsakos, bet ķilavmaizītes iet uz urrā. Dzīve ir izdevusies, un tas sasodītais ātrumpsosms vairs nemaz neliekas tik briesmīgs un tā saule arī. Brīdī, kad lieku atpakaļ ausīs mūziku, man skaidrā latviešu valodā tiek novēlēts laimīgs ceļš līdz finišam. Patīkami, vēl kādu brīdi nepamet smaids pa visu seju. Smaids no sejas nepazuda arī turpmākos kilometrus, jo es atkal ieskrēju šaurās meža taciņās, kur pa zemi mētājās ne tikai sakrituši koki, bet arī koku sakne,s un visu laiku bija jāskatās uz marķējumu, jo taciņa zigzagā aizvijās cauri kokiem. Štrunts, ka kaut kur bija jākāpj augšā, jo tam sekojošais noskrējiens ar akmeņu sekciju sākumā paķēra uz izbrīnu. Upītes šķērsošana gan pa akmeņiem, gan pa tiltiņiem. Pie viena no tiltiņiem panāku priekšā skrienošo puisi. Šis gan nākamajā kāpumā aizskrien, jo seko noskrējiens. Bet es tai pat laikā biju paspējusi pierast, ka trasē esmu viena, ka biju nedaudz izbrīnīta redzot, ka kādu esmu noķērusi. Jāatzīst, ka puisis nebija nekāds vakarējais un nākamajā noskrējienā mani palaida pa priekšu. Paskrēju garām, parādīju paldies un kārpījos augšā nākamajā kalnā. Jau atkal ideāla, stāva starp kokiem lidojama taciņa lejup. Mana sirds gavilē un pie viena prāts saprot, ka būs atkal jākāpj kaut kur augšā, jo finišs pie Rouge skatu torņa atrodas kalnā. Izskrienam pļavā, saule spīd, atstāju aiz sevis vēl vienu skrējēju un priekšā redzu vēl divus, viena no tām ir dāma. Man mirdz acis, bet diemžēl uz īsu brīdi, jo brīdī, kad esmu viņai aiz muguras, uz pastaigu takas pamanu, ka šai ir īsās distances numurs. Gan viņa, gan priekšā esošais kungs pieklājīgi palaiž mani garām. Tieši tik pat pieklājīgi mani garām uz laipas palaiž arī citi atpūtnieki. Lejā spīd ezers, un es prātoju, cik vēl tālu. Vispār nav jāprāto. Pirms brīža bija norāde, ka līdz finišam 1km. Pēdējie metri augšā un tur pļavas tālākajā galā rēgojas finiša arka.

Finišētājs Nr.26

Dalībnieks, kurš finišēja kā 26 no visiem maratonistiem

Nobeiguma vietā. Ivars pēc finiša prasa, kā patika trase? Tā arī pateicu, ka sākums un beigas ļoti patika, bet tas ātrumposms mani piebeidza. Pēteris steidz teikt, ka trešā dāma finišēja nepilnas 20minūtes pirms manis. Sasodīti auksts ūdens vienā no Rouge ezeriem ir kā reiz, lai noskalotu un aizmirstu visas grantenes un sasodīto sauli. Tieši tāpat kā ķilavmaizes, kuras tiek atvestas no pēdējā kontrolpunkta un noliktas degustēšanai, kamēr mēs gaidām, kad finišēs Aivars, lai varētu braukt mājās. Vai es skriešu nākamgad, nezinu, bet zinu, ka Ivars solīja nākamgad atkal rīkot šo maratonu.

Zilonis Babītē 2019

No Madeiras mājās atbraucu apslimusi kopā ar neko negribu darīt, viss apnicis, panīkumu un vai pazīstat kādu, kas skrien. Lielākā vēlme bija ierauties kaktiņā, nekur nekustēt un vispār: liekat mani mierā. Īsti jau neko nedarīt nesanāca, jo straujā tempā tuvojās Tet Rīgas maratona ballīte, kuras virpulī nedēļas garumā arī es tiku ierauta, protams, ar neiztrūkstoši maz gulētām naktīm, kā jau ballītē. Ballīte noslēdzās ar tempa turēšanu uz 2h. Bija forši, bet panīkums komplektā ar visu pārējo atkal piezagās ar jaunu sparu. Es zinu, ka labākais veids, kā neaizbraukt uz kādām sacensībām, ir izdomāt ko citu. Tā, piemēram, nākamajā nedēļas nogalē pēc Rīgas maratona, lai izvairītos no dažādām sacensībām, es ar draugiem aizbraucu foršā 100+km velobraucienā. Bet Zilonis Babītē tomēr man neliek mieru. Kaut kādos domu tālākajos nostūros tas sēž un īd, ka ir jāskrien. Tā kā tradīcijas ir un paliek tradīcijas, tad neiztrūkstoši arī šogad pēdējā brīdī piesakos uz īso distanci. Pirms starta nostājos pietiekami tuvu starta līnijai, bet tai pat laikā ērti iekārtojos otrajā rindā, lai nestāvētu pirmajā rindā kopā ar trīs čaļiem.

IMG-20190602-WA0000

Starts. Priekšā neiztrūkstoši neliels putekļu mākonis un visapkārt spīdošas lampiņas. Jau pirmajos metros man garām paskrien manas distances dāma. Tas man īpaši nepatīk, bet labi zinu, ka tas ir tikai sākums. Kamēr pirmajos kilometros meklēju labāko segumu zem kājām pa nedaudz izdangāto meža ceļu, man garām paskrien vēl divas dāmas. “Abām mugursomas, tātad garā distance,” es pie sevis nospriežu, panika tiek atcelta. Tikmēr nopīkst pirmais kilometrs 4:28min/km. Pie sevis nosmejos, ka pērn par šādu kilometru sev jautāju: “Vai nav pa ātru nedaudz?” Bet šogad? Nosmejos pie sevis, ka būs, kā būs, un skrienu vien tālāk. Pēc maza brītiņa apdzenu savas distances dāmu un turpinu skriet savā tempā. Bet ko šī? Iesēžas man astē. Nē, nu tas man vēl tikai bija vajadzīgs. Klusībā ceru, ka viņa iepaliks, bet nekā. Tik skrien man pa pēdām. Brīdī, kad aiz līkuma esam tikuši gandrīz garām Božu ūdenskrātuvei, nopīkst otrais kilometrs pa 4:33km/min. Hmm, es vēl aizvien skrienu ātri. Labi, neko darīt. Bet atceries meitenīt, ka tev vēl vismaz 10km ar astīti jānoskrien, ja?

Lēnām tuvojas mežs. Ar šausmām atceros kā pērn te pērāmies pa pludmales smiltīm, bet – re, tavu prieku! iepriekšējās dienās esošais lietus ir darījis savu. Šī meža daļa ir forši skrienama pa šauru izbraukātu taku. Vismaz kājas negrimst kāpu smiltīs un pērnos drausmīgos čiekurus un saknes arī nemanu. Vispār nebija nemaz tik traks tas posms. Jau atkal skrienu pa normālu meža ceļu. Viss jau ir forši, tikai kāpēc tā dāma man vēl aizvien ir aiz muguras? Ir arī pozitīvais moments, jo nevaru palaisties slinkumā, bet vai tiešām viņa nevar iepalikt vai aizskriet priekšā, jo es labi zinu, ka sēdēt astē ir daudz vieglāk? Nu labi, kā ir tā ir. Turpinu skriet un gaidu to pļavu vai sliktākajā gadījumā kalniņus, jo tādas vietas man patīk tumsā un klusībā ceru, ka vismaz tur izdosies aizlaisties. Kādā līkumā mani apdzen čaļi ar sveicieniem. O, gar malām parādās pļava, tik šogad nedzirdu dzērves. Pēc līkuma arī pērnā pirmā izdangātā pļava ar koku zariem, tik pilnai laimei šogad te pietrūkst tā šaurā taciņa un garā zāle līdz viduklim, jo šoreiz te tikai manīju zarus, kas skrienot sitās sejā. Vēl daži līkumi un atkal esmu uz platas skrienamas meža takas. Viss notiek labākajās tradīcijās, mani apdzen čalis un es viņam iesēžos astē, jo kāpēc gan man pašai meklēt labāko trajektoriju, ja to var izdarīt kāds cits? Protams, tas bija līdz brīdim, kamēr šis attālinājās, bet es ieraudzīju kādu, kuru varu noķert. It kā zinu, ka šī stiga iet uz augšu, bet tā aizvien ir forši skrienama.

Noskrieti 6km, tātad gandrīz puse. Ko? Kas tās par mīkstajām smiltīm? Vai tad mežam nevajadzēja būt mitram? Ai, labi. Atrodu cietāko taciņu labajā pusē un skrienu pa to. Šis bija arī pirmais līkums, kad atskatījos, cik tālu ir tuvākie sekotāji. Mazs prieciņš – atrāvusies esmu, tas nomierina, bet tepat jau viņa ir. Es kaut ko minēju par kalniņiem mežā. Kā es tos atceros no pērnā gada, kad tie kā sniegs no debesīm skaidrā vasaras naktī man parādījās trasē. Labi, es šogad zinu, ka jūs te esat un uz pārsteigumu mani vairs nepaņemsiet. Bet, vai es kaut ko minēju, ka tas prieks ir 1.5km garumā… Nē, nu nopietni. Priecē, ka vismaz šogad lielākā daļa no tiem ir skrienami, ja neskaita tos dažus, kas ir pilnībā smilšaini un kuros nav tik viegli tikt augšā. Tā, kad tie beigsies? Laikam ne tik drīz, ja priekšā manu lampiņas, kuras kārpās kaut kur augšā. Apdzenu vienu skrējēju, kurš man pēcāk jautā, cik jau ir noskriets. Es atbildu, ka jau puse, piebilstot, ka tas ir īsajai distancei. Jā, viņam īsā distance interesē. Kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā. Ko uz takas dara koki? O, te cilvēki ar velo braukuši. Kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā. Kaut kur tālumā jau atkal dzirdu rosību, bet apkārt neko nemanu. Jā, tā jau bija pērn. Bet ir sajūta, ka kaut kur pavisam drīz ir jābūt tai maģiskajai vietai, kur dalās trases. Kaut kas stāv kalna galā un spīdina lampu. Vilmārs teic, ka garā pa labi, bet īsā pa kreisi. Un piemetina, ka īsajai 2km tik pa ceļu uz leju. Jā, es ņemu īso. Vispār labāk būtu pateicis, kura dāma es esmu īsajā distancē. Bet ko nu vairs.

Cik labi ir atkal skriet pa cietu segumu un daudz nedomāt par ātrumu! Cik labi ir atkal ieskrieties zem 5min/km. Pag, līdz finišam ir gandrīz 4km. Tas priecē. Bet manu prātu aizvien vairāk nodarbina jautājums – vai es esmu pirmā? Kamēr skrienu pa asfaltu cauri Lapsām, sevi nodarbinu ar šo jautājumu. Ilgi netieku skaidrībā. Zinu, ka pirms manis ir divas dāmas un tas sarkanais, lai gan neesmu īsti pārliecināta, bet tam sarkanajam vajadzētu būt čalim. Manu prātošanu pārtrauc akmeņains segums zem kājām. Nezinu, kas man te pērn likās briesmīgs, es saku, ka normāla lidojama grantene. Visapkārt tukšs un kluss. Ieskrienu pļavā, marķējumu gan īsti neredzu, bet zinu, ka jāskrien pa kreisi. Jā tur tālumā spīd. Var jau būt, ka tur bija bultiņa pa kreisi un uz tās atstarotājs, bet es bultiņu nemanīju. Hmm, te pērn bija tā foršā meža taka ar visādiem koku zariem zem kājām, kur spāņi mani laipni palaida pa priekšu. Bet šogad skaisti lidojama pļava. Nedaudz, protams, žēl, bet neko darīt. Vismaz ātrāk var tikt uz priekšu. Jau atkal plata meža taka. Garām paskrien čalis un nemanāmi attālinās. Bet man ir apnicis skriet, tik ļoti, ka es apceru domu, ka varētu skriet lēnāk. Nu tā, lai var atpūsties. Tai pat brīdī atceros, ka es tak nezinu, cik tālu ir tā dāma un vai kāda cita dāma man aiz muguras netuvojas. Saņemies, skrien, kustini kājiņas. Finišs nav tālu. Jau atkal asfalts, jau atkal visi atstarotāji spīd kā skrejceļš. Nav jau brīnums, jo skrienu garām golfa klubam. Šoreiz vienkāršāk īsto pagriezienu parāda priekšā skrienošais čalis. Neiztrūkstoši grāvis ar apšaubāmas kvalitātes tiltiņu un aiz tā pilnai laimei uzarts, kunkuļains meža ceļš. Nopietni. Tagad man ir jāskrien pa šiem kukuržņiem? Tieši tai laikā, kad man visvairāk gribas finišu? Kaut kur tālumā spīd vēl viena lampiņa. Prātoju, vai varu viņu noķert. Brīdī, kad nospriežu, ka varētu mēģināt viņa tāpat kā otra, strauji attālinās no manis. Nu neko, skriešu vien pati uz finišu. Šo ceļu es zinu, tas iet uz leju. Tur tālumā spīd finišs.

Pēdējā līkumā puiši nočukst, ka es esmu pirmā meitene. Jau atkal piezogas mazs neredzams smīniņš. Vēl pēdējie pārdesmit metri pa tumsu gar stāvlaukumu. Vienīgais, ko dzirdu, ieskrienot finišā pēc 1h4min58sek, ka jā – es esmu pirmā dāma, tas priecē. Taisnība jau vien ir, tā doma, kas pazibēja, braucot tramvajā, bija pareiza – es atbraucu uzvarēt.

20190602_034645

Nobeiguma vietā. Un ziniet, kas visiem Ziloņiem tumsā kopīgs? Četras īsās distances, četras+ reizes stāvēts uz pakāpieniem. Dzeltenais noskrien krekliņš, skriešanas svārki. Sakritība? Nedomāju vis.

Pirmais Zelta maratons

Smadzenes pamazām atgriezušās normālā temperatūras režīmā, tad nu vēsu prātu var nedaudz atskatīties uz to, kas manā pirmajā Zelta maratonā tika izdarīts un kurām astēm vēl netika pārkāpts.

“Tet Rīgas maratons” sanāca diezgan jubilejīgs pasākums – desmitais skrējiens virs 40 km, piektais maratons, piektais skriešanas gads, trešais maratons, kurā skrienu uz nopietnu rezultātu. Pērn neizdevās sasniegt visu, ko vēlējos, tāpēc šogad bija negants nodoms visu paveikt krietni labāk.

Tiesa, aizvadītā gada nogalē un šā gada sākumā izejas pozīcijas kalnu gāšanai bija, maigi sakot, diezgan nožēlojamas. Pēc Tartu maratona un Taisnā maratona rudenī un ziemā biju galīgi palaidies slinkumā, tauki krājās ģeometriskā progresijā un uz gadumiju biju sasniedzis jau 85 kg, kas manam augumam ir kādi 20 kg par daudz. Turklāt decembrī pamanījos pamatīgi nožauties ar riteni, pilnā sparā ietriecoties bruģī ar kreiso ceļgalu. Par laimi, ilgi tas skriešanai netraucēja, kaut arī zem galda nevarēju palīst vēl pāris mēnešus. V02 max bija nokrities līdz 49 (pērn pirms maratona bija 58) – varētu bimbāt un doties pensijā, tomēr nez kā atnāca ikgadējā gadumijas motivācija, uzcepu varenus treniņplānus (gandrīz visu no pērnā gada plāna) un sāku rukāt.
61104209_2115570938490653_1274708802683273216_o
60911093_2115372311843849_3753882411197267968_o

Centīgie treniņi (beidzot sāku nedaudz vingrot un samērā regulāri plankot) tomēr deva savu un uz marta beigām forma bija jau labāka nekā pērn. Jau pašās marta beigās tīri labi noskrēju Carnikavas Stirnu buka Lūša distanci, bet aprīlis bija īsts kaujas mēnesis. Vispirms LSC mačos par 40 sekundēm laboju savu PB 5 kilometros, sasniedzot 19:08, pēc tam ar visu nevajadzīgā līkuma izmešanu nedaudz uzlaboju PB Liepājas pusmaratonā, sasniedzot 1:28:55, dažas dienas vēlāk teju par minūti treniņā stadionā uzlaboju PB 10 kilometros – 40:26 un vēl pēc dažām dienām noskrēju līdz šim ātrāko 1 km – 3:31. Tērvetes Stirnubuks gan sanāca nožēlojams, bet pirmais karstums paliek pirmais karstums, un tad iemēģināju spēkus tempa turēšanā Daugavpils pusmaratonā uz 1:40 tempu (iepriekš kaut kā neticējās, ka pusmaratonu šādā ātrumā var skriet čillojot un pļāpājot).

Pēdējās nedēļas pirms maratona bija skarba darba pilnas, un izdevās noskriet tādus treniņus, kas iepriekš nebija izdevušies, piemēram, piecas reizes 600 m ap 4min/km ar atpūtu 600m maratona tempā (laba tā atpūta) vai 8x1km ātrumā ap 4 min/km. Jutos tīri gatavs gāzt kalnus maratonā, arī tālās laika prognozes rādīja tīri patīkamu laiciņu – zem 20 grādiem.

Atšķirībā no pērnā gada maija, kad viss mēnesis bija diezgan karsts un uz maratonu pat palika diezgan pieņemams laiks, šogad karstumam gatavošanās izpalika un drīzāk bija iespēja apsaldēties. Nākot tuvāk startam, vērojot laika prognozes, pamazām aina vērās aizvien bēdīgāka un pēdējās dienās bija skaidrs, ka gaidāmi nevis rekordi, bet katastrofa.

Iepriekšējā dienā biju nofraktējis asistentu, kurš man trijās vietās trasē pie dzirdināšanas punktiem varētu pasniegt pa pudelītei ar vitargo šķīdumu, līdzi paķēru trīs kofeīna želejas. Starta rītā un iesildoties jutos tīri žiperīgs, varēja just, ka kājas pēc vieglās nedēļas raujas skriet. Tomēr jau bija manāms, ka saulīte kož un starta pūlī bija tīri silti. Pēdējās minūtēs pirms starta nolēmu, ka šādos laika apstākļos par tuvošanos 3 stundu robežai var aizmirst, tāpēc jāmēģina uzlabot PB, palienot zem 3:12, tātad jāskrien tempā ap 4:30.

Tādā tempā arī sāku rikšot un sākums bija tīri viegls, kaut gan, uzgriežoties uz Elizabetes ielas, uzreiz varēja just saulītes maigos sveicienus. Pirmie 10 km aizgāja pat krietni ātrāk nekā plānots, daži km pat uz 4:19-4:22. Saulīte cepināja no augšas, asfalts no apakšas, bet centīgi laistījos pie katras iespējas un vēl varēja izturēt. Tomēr pēc AB dambja uz Mūkusalas ielas temps sāka kristies un garām aizrikšoja VSK Noskrien Senioru komandas biedrs Jānis.

Uz Salu tilta un Krasta ielā vairs viegli negāja, temps jau bija ap 4:35-4:45 min km. Norunātajā vietā asistents bija kaut kur pačibējis vai pats nepamanīju, tāpēc nācās vien strēbt ūdeni. Pie starta/finiša zonas mani noķēra un apdzina 3:15 tempa turētāji, mudināja skriet līdzi, bet nu jau bija skaidrs, ka PB vairs nespīd. Dažbrīd arī pakratīja drebuļi un galvā sāka kaut kas šalkt, tāpēc nolēmu slinkot un rekordus pataupīt cilvēcīgākiem laika apstākļiem. Pēcpusdienā arī bija meitai jārīko dzimšanas dienas ballīte, tāpēc izdomāju, ka labāk pasaudzēt sevi un nejauši nenoraut pasākumu.

60866473_2115447938502953_7758564983763369984_o
Tālāk jau nāca mežonīgi garie Skanstes plašumi, kas, kā likās, nekad nebeigsies. Redzēju dažu labu par mani krietni pārāku skrējēju nolūzušu trases malā, kas omu neuzlaboja. Asfalts cepināja kājas, saule cepināja galvu. Lējos, lējos, mērcējos. Redzēju čali ar ananāsu uz galvas, prātā ienāca dusmas – kāpēc nav sagriezis šķēlītēs, lai var arī citi var pacienāties, ko?

Tā, ceptām vārnām krītot uz galvas, pamazām sasniedzu Ķīpsalu. Asistents bija pazudis bez pēdām, bet, par laimi, atgriežoties no Skanstes, daudzus kilometrus līdzi uz velo brauca Arnis, kurš jau bija noskrējis pusmaratonu. Tā nu dabūju gan vitargo, gan kofeīna želeju, gan daudz labu uzmundrinājumu. Temps turējās vēl ciešams, ap 4:50 – 5:05 min/km. Kaut arī ārā kļuva aizvien karstāks, pašam vairs nez kāpēc tik karsti nelikās, laikam jau bija vienalga un gribējās ātrāk tikt maratonistu finiša zonā pēc aliņa. Ķīpsalā noķēru un apdzinu Jāni, un tad jau vairs līdz finišam nekas vairs nebija atlicis. Pie paša finiša paātrinājos, jo mēģināju apdzīt vēl vienu čali, bet šis i nedomāja padoties un tā nu paliku gribot. Tad sirsnīga sagaidīšana finišā, maratonistu alus un stīvais ceļš mājās.

60947197_2115464505167963_4693678301317693440_o

61294934_2115465108501236_2409764231181238272_n
Tā nu šis sanāca mans karstākais maratons. Rezultāts 3:22:58, otrais ātrākais maratons. Tik daudz lējos ar ūdeni, ka biju slapjāks nekā lietus laikā. Tiesa, ir bijuši skrējieni virs +30 grādiem Stirnu bukos, bet tajos bija pavisam cits ātrums, bieži koku ēna un veiksmīgi iztrūka cepinošais asfalts zem kājām.

Tagad jāgaida kāds vēsāks un daudz maz plakans maratons, gan jau tad PB kritīs, bet tagad dienas kārtībā Rīga-Valmiera 107 km riksis, kas beidzot jānojož ātrāk par 11 stundām, kā arī Vilkaču maratons, kuram pieteicos prāta aptumsumā, jo kalnos pat uzkāpt nevaru, kur nu vēl uzskriet.

6/12 stundu skrējiens “Pārspēj sevi” 2019 bildēs

DSC04001-DONE

Ir tāds teiciens “kas lēni nāk, tas labi nāk”… Šo teicienu pilnīgi noteikti nevar attiecināt uz “6/12 stundu skrējiena 2019″ dalībniekiem. Skrēja daudzi un daudz – skrēja gan komandas, gan vientuļnieki, gan ģimenes, gan klubi, gan profesionāli amatieri, gan amatieriski profesionāļi; piedalījās rekordu turētāji un cilvēki, kas vēlējās iemēģināt kājas iekš kā jauna… Vienvārdsakot, skrējiens bija krāsains un emocijām un iespaidiem bagāts. Dosim vārdu bildēm! Lasīt tālāk.