Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien Facebook profils

Taliharja Vanakuri 2020

2019. gada rudenī itin nejauši ieraudzīju, ka Facebook daži mani turienes draugi bija atzīmējuši kā interesējošu pasākumu Taliharja Vanakuri. Pats jau nebūtu meklējis, pat prātā nebūtu ienācis meklēt kādu ultru pašā gada sākumā. Bet, ja jau kāds cits interesējas, varbūt arī man tas var būt interesanti? Tā nu vārds pa vārdam, doma pēc domas un novembra beigās aizsūtīju pieteikumu. Nākošajā dienā atnāca apstiprinājums, tā teikt, maksā un brauc tik šurp. Oktobrī uzsāktais atslodzes periods beidzās un atkal rikšoju tos pašus rīta kilometrus, ko vasarā.

Taliharja Vanakuri – divas nedēļas mācījos šo skaņu salikumu – solīja kārtīgu ziemas pasākumu, pie tam tas tika organizēts Munameģa apkārtnē, kur janvāra vidū jābūt īstai ziemai. Līdz ar to arī obligātā ekipējuma saraksts tāds pagarāks. Lielāko izbrīnu tajā radīja paklājiņš un guļammaiss, nu labi, guļammaisu varēja aizstāt ar biezu jaku. Loģiskas šīs lietas, protams, ir, jo traumas gadījumā ziemā meža vidū nav nekādi joki. Plāni ģērbtam, vientuļam un daudz enerģijas zaudējušam skrējējam, kurš vairs nevar intensīvi kustēties, arī pārdesmit minūtes var slikti beigties. Tādēļ arī tas paklājiņš un biezā jaka. Jā, un pārtika vismaz 2000 kcal apjomā. Vēl vismaz 1,5 litri ūdens. Grozies kā gribi, bet savi 5 kg soma sanāks.

Jautrākais bija ar paklājiņu. Esošais vingrošanas paklājiņš līdzi nešanai bija par lielu, tāpēc nogāju uz veikalu Ceļotājs, kur ieraudzīju tādu pašauru un paplānu paklājiņu, kas no visiem likās itin pieņemams līdznešanai. Pienākusī meitene jautāja, kādam mērķim man paklājiņš paredzēts? Saku: „Nest līdzi!“ „Bet kur Jūs to lietosiet, varbūt tam mērķim vajadzētu citu?” „Es to nesīšu līdzi.“ „Bet kā Jūs to lietosiet?“ „Nē, es to nelietošu, uz tā negulēšu, tas man ir tikai tam, lai nestu līdzi skrējienā, kur to prasa nolikums!“ Jocīgi jau tas izklausījās, bet pie paklājiņa tiku. Tikai nedēļu pirms skrējiena izlasīju organizatoriem uzdotos jautājumus, tajā skaitā par to, vai var izmantot piepūšamo paklājiņu? Jā var! Svarīgi, lai ārkārtas gadījumā būtu kaut kas starp skrējēju un zemi. Piepūšamais paklājiņš varbūt nebūs vieglāks par sarullēto, bet kompaktāks gan, skrienot mazāk traucēs! Gāju meklēt: tajā pašā Ceļotājā ir tādi kompakti paklājiņi, kas ir 3x mazāki par manu sarullēto. Nu dikti jau labi, ideāli ievietotos somā vai pie tās! Ideāls risinājums. Tas pārstāja būt ideāls, kad apskatījos cenu. Tikai nedaudz virs 100 Euro. Ar to pietika, lai mans sarullētais paklājiņš par 5,90 (no tā vēl -25% Noskrien ziemu dalībniekiem) kļūtu pat ļoti labs, vismaz formālai līdznešanai un iespējamai īslaicīgai izolēšanai no zemes.

Otra lielā lieta – guļammaiss, ko var aizstāt ar jaku. Nodomātā jaka ir silta, bet ne ļoti, nav arī dikti bieza. Ja tā nederēs, nolēmu ņemt līdzi arī vesti, par abām būs labi.

Viss pārējais obligātā ekipējuma saraksts ir garš, bet tas loģiski ir tā dēļ, ka starts ir 12:00 dienā un tikai pirmās četras stundas varēs rēķināties ar dabīgo gaismu, pārējā laikā liks lietā lukturi ar rezerves baterijām, atstarotājus, aizmugures sarkanās lampiņas ar rezerves baterijām, telefonus ar power bank, navigācijas ierīces un visus citus vajadzīgos krāmus.

Pie visa obligātā ekipējuma no brīva prāta pieliku klāt šo to gadījumam, ja vējainā un lietainā laikā distances beigās trūks enerģijas un paliks auksti: cepuri, biezākus cimdus un ūdensnecaurlaidīgu jaku. Pirmo reizi savā ultru dalības un visā skriešanas vēsturē sakārtoju somu ceturtdienas vakarā.

Un tā sestdienas rītā mēs pieci latvieši bijām Taliharja Vanakuri finiša punktā Karulas nacionālā parka centrā. Vēl divi būs startā Kornetos.

Reģistrēšanās organizācija vienkāršāka par vienkāršu, uz šņorītes sameklē savus numurus, sakabinātus ar karabīni, paņem abas kartes un pie meitenēm saņem GPS trekeri. Šeit radās tāda kā problēma, jo man paredzētā trekera nebija un meitenes man kaut ko ļoti sparīgi metās skaidrot skaidrā igauņu valodā. Uz manu atvainošanos un piedāvājumu komunicēt vācu, krievu vai angļu valodā viņas reaģēja, noķerot puisi, kurš ļoti samocītā krievu valodā mēģināja pateikt, ka trekeris būs starpfinišā Mõniste brīvdabas muzejā. Vēlāk izrādījās, ka nebija arī tur, bet tad jau tās pašas meitenes bez problēmām komunicēja angliski un zināja, ka trekeris būšot startā.

Finiša punktā sakāpām autobusos, kas mūs noveda uz Mõniste brīvdabas muzeju, kur bija organizēta ekskursija pa to. Trūcīgo igauņu valodas zināšanu dēļ šo pasākumu tā kā noignorējām, lai nu muzeja tante mums to piedod. Bija diezgan auksti, jo bijām jau vismaz pa daļai saģērbušies skriešanas apģērbos. Paskatījāmies vien, kur ir informācijas punkts, kurā būs 48 km starpfinišs. Šeit mēs vēl nonāksim. Kamēr igauņi klausījās tantes stāstā, pie mūsu grupiņas pienāca Silvers – skrējiena organizators un īsi pastāstīja par to, kas mūs sagaida: aptuveni 60% ir ceļi, grantinieki, meža ceļi, lauku celiņi, pārējais būs stigas, takas. Distances otrajā daļā ir marķējums velosipēdistu maršrutam, kurš iekārtots kaut kad rudenī, bet pirmajā daļā navigācija ir pašu ziņā, šim nolūkam ir kartes un navigācijas ierīces. Jā, kartes mums ir. Tās paņemot, es skatījos uz krāsaino līniju jūkli kā govs uz jauniem laidara vārtiem. Pirmajā brīdī tur vispār nekas nav saprotams, bet tas kaut kā īpaši nesatrauc, ja pienāks brīdis, kad ar to jātiek galā, tiks ar. Piemiņas medaļa nebūs viena, bet gan četras, kas jāpaņem skrējiena laikā, vismaz viena no medaļas paņemšanas vietām būs skatu torņa augšā.

Autobusā vēl kaut ko apēdām, jo starts tikai pēc stundas pusotras. Patiesi brīnījos, ko man tuvumā sēdošie igauņu velosipēdu braucēji ēd: pamatīgas gaļas maizes un kaut ko līdzīgu hamburgera it kā gaļas plāksnītēm, starp kurām ievietotas vārītas olas … Mans priekšstats par ēšanu pirms slodzes un pēc tās kaut kā nesakrita ar šo igauņu puišu pirmsstarta ēdienkarti. Šī konkrētā kompānija gan arī izskatījās vairāk pēc domubiedru grupiņas, kas dodas foršā izbraukumā, ne pēc sportistiem, kas cīnīsies par vietām.

Visbeidzot nonācām Kornetos. Vecajos labajos Kornetos, ko pazīstam no Stirnu buka līdz šim dubļainākā posma. Nebija ne vainas toreiz arī pa dubļiem paskrieties. Šķiet, ka tā būs arī šoreiz. Un tā, starta vieta ir, GPS trekeris ir, pagastmājas telpu siltumā varam ģērbties un citādi posties startam. Izskatās, ka ekipējuma pārbaudes nav, līdz ar to veste, ko plānoju kā iespējamo papildinājumu līdzi nesamajai jakai nonāk nevis skriešanas somā, bet tajā, kas brauks uz finišu. Līdz ar to skrienamā soma paliek tāda patukša/nepilna. Un tā,uz finišu sūtāmās somas ir atdotas un paši esam gatavi startam.

Skriešanas taktika man parastā: esmu atbraucis uz izklaidi, varbūt tādu mazliet savdabīgu, bet izklaidi. Kā jutīšos, tā skriešu, turēšos kopā ar tiem, kas skrien man pieņemamā tempā. Par navigāciju vispār nedomāju, sākumā skriešu pēc principa, kur visi, tur es ar. Gan jau tie priekšējie zinās, uz kuru pusi skriet. Pirmās četras stundas skriesim dienas gaismā, skrējēju virtene varbūt vēl nebūs tik ļoti izretināta, lai nebūtu neviens saskatāms. Pēc tam varbūt kroseņu pēdas dubļos norādīs pareizo virzienu. Lūk, esmu ieguvis četras stundas, kurās nav nekāda stresa par navigāciju. Kartes ir kaut kur somā, telefons arī.

Starts. Ļaudis nesas pa taku pilskalna virzienā, daļa velosipēdistu pa priekšu, daļa pa vidu skrējējiem. Jau izmirkušajā un mīkstajā pļavas takā velosipēdisti nešķiet nekādi ātrie esam, bet pēc pārsimt metriem krūmainajā nogāzē taka pāriet trepēs. Ak nabaga velobraucēji (velostiepēji)! Pirmajos distances kilometros distance vijās pa takām Kornetu – Peļļu gravās un citos krūmājos ezeru krastos. Šeit ir lieti atgādināt, ka pirms pāris mēnešiem Latviju un Igauniju piemeklēja vētra. Kopumā vētra kā vētra, taču, ja lielākajā daļā Latvijas un Igaunijas tā bija vien tāda parasta vētra, tad Munameģa apkārtnē tā bija sasniegusi šeit ilgi nepieredzētu spēku. Šeit tad mēs arī esam. Par nogāzto koku trūkumu žēloties nevar.  Jau tāpat takas un celiņi ir izmirkuši mīksti un dubļaini, + vēl koki. Pēc takām pārejot uz mazajiem lauku/pļavu celiņiem, velosipēdisti (lasi velostiepēji un velovingrotāji) savas ātruma priekšrocības pār skrējējiem spēja parādīt, tiesa gan, tikai vietām un tikai ripinoties no kāda kalniņa.

Pirmos kilometrus tāda mīcīšanās vien sanāca, takas šauras un brikšņainas, brīžiem jāraujas uz priekšu, lai nepaliktu aiz potenciāli lēnāka dalībnieka, kas pēc tam šaurākā vietā kavēs kustību. Vārdu sakot, parastie pirmie kilometri. Pamazām solis paliek vienmērīgāks un sev par pārsteigumu panāku Valdi un Kasparu. Mēģināšu turēties kopā. Tā pienāk devītais kilometrs, kur mums jātiek pie pirmās medaļas. Kāpjam skatu tornī. Darbība diezgan jautra, jo pa šaurajām, slidenajām koka trepēm kustība notiek vienlaicīgi abos virzienos. Vienlaicīgi vēl jāpieskata virs somas piesietais sarullētais paklājiņš, lai tas kaut kur neķertos un arī netraucētu pretim kāpjošajiem. Augšā paņemam medaļas, mirklis foto un kāpjam lejup.

Joprojām esmu netālu aiz Valda un Kaspara. Ja soma līdz šim kratījās, bet ar savu klātbūtni īpaši netraucēja, tad paklājiņš, kāpjot tornī, ir kaut kur aizķēries un tagad vēlas pārvietoties uz labo pusi. Ik pa brīdim ar elkoni bīdu to atpakaļ, bet uz ilgu laiku tas nepalīdz. Šis atkal lien sānis. Es viņam ar elkoni, bet šis lien atpakaļ. Brīžiem jau šķiet, ka stāv vietā, bet viņš atkal sāk līst uz labo pusi. Es viņam ar elkoni. Iet kilometrs pēc kilometra un paklājiņš sāk besīt. Ar prātu saprotu, ka tas muļķa paklājiņš nevar nokrist, to tur stingra gumija, bet tomēr tas lien uz labo pusi. Besī! Kamēr man tas ir tik ļoti apnicis, ka noņemu somu, uz pāris sekundēm piestāju, piekārtoju paklājiņu un tas vairs netraucē. Tas bija tik ātri un vienkārši. Sen tā varēju! Cik kilometrus es tā šķielēju pār plecu un airējos, bīdot paklājiņu? Besī!

Pienācis brīdis kaut ko apēst. Rikšojam pa grantinieku, nav slidenu dubļu, nav nekā klupinoša un uzmanības koncentrācija šobrīd nav vajadzīga, var novērsties no ceļa un ēst. Ēšana ultrā man joprojām ir lielais nezināmais, vien saprotu to, ka ultrā ir jāēd, pie tam, jāēd kaut kas vismaz līdzīgs cilvēku barībai. Eksperimenta objekts ir Snickers (75g, 362kcal). Ciets gan tas ir, nu jā, temperatūra ir ap nulli vai drusciņ zem, laikam jau tā jābūt. Bet nokost var, sakošļāt arī. Vienīgi ilgi ilgi dzīvojas pa muti, grūti norīt. Ar pirmo pusīti tiku galā, garšai arī ne vainas. Ar otro pusīti iet grūtāk, sāk kost kaklā. Beidzot viss ir lejā, ir noskalots. Ēst, skrienot, lai arī pa gludu ceļu, nav nekāda izklaide. Šis darbiņš padarīts, redzēs, kā ar ēšanu veiksies tālāk.

Divdesmit pirmajā kilometrā pirms ūdens punkta trase veido dīvainu puskilometra garuma cilpu: turp pa celiņu un atpakaļ pāri arumiem uz lauka vidū esošajām senajām ēkām. Kas tas par soda apli pirms ūdens punkta?!? Vēlāk mājās apskatījos Google Maps – trase ir nolikta precīzi pa divu lauku robežu, tikai rudenī abi lauki ir saarti vienā veselā bez kādas robežas. Kājas pielijušajos arumos pārvēršas par smagiem dubļu klučiem. Jau tā neskrējās diez ko viegli un te vēl šādi dubļi. Smagas kājas, smagi pašam. Aiz arumiem ūdens punkts, kur atkal ieraugu Valdi un Kasparu. Ūdeni man vēl nevajag, iemetu mutē pāris konfekšu bumbiņas un velku viņiem pakaļ. Mēģinājumi zālē noraust dubļus no botām neko daudz nedod, jārikšo vien tālāk. Arī Raitis tepat vien ir. Seko kilometri pa grants ceļu. Valdis un Kaspars lēni un nenovēršami attālinās, Raitis ir tepat vien aiz muguras. Kaut kā grūti skrienas. Gari, gari grantinieka kilometri un skrējēju rinda kļūst arvien retāka. Pie dzirnavām redzu, ka tālu priekšā igauņu meitene dzeltenajā jaciņā turpina skriet taisni, kamēr citi nogriezās pa kreisi. Viņa arī atgriezās, Valdis bija pasaucis atpakaļ. Smagi skrienas šie kilometri pa grants ceļu – liels, plats, stingrs un šķietami bezgalīgs ir šis no jauna būvētais meža ceļš. Soma palikusi smaga un kratās. Šķiet, ja veste būtu somā, tā būtu pilnāka un saturīgāka. Pa bezgalīgo ceļu skrējēju rinda ir pavisam izretojusies, nu jau savi simts metri šķir vienu no otra. Tomēr vēl var pamanīt vietu, kur priekšā skrienošais maina virzienu. Nav tālu tas brīdis, kad nāksies pašam domāt par navigāciju. Bet tagad vēl nē, vēlāk. No lielā, platā, cietā ceļa nogriežamies uz mīksta mazlietota pļavas celiņa/stigas. Kreisajā pusē robežstabs liecina par to, ka skrienam gar robežu. Grūti skriet pa tādu mīkstu celiņu un dubļiem, bet vismaz citādāk kā pa cieto, plato ceļu. Grūti gan. Vēl noskrieta tikai ceturtā daļa, bet jau ir grūti. Ko es te daru?

Pēc kāda kilometra nogriežamies pa kreisi. Turpinājumā nebeidzami gara, taisna stiga, slapja, dubļaina stiga. Kreisajā pusē grāvis un robežstabi. Pamatne mīksta, ir peļķes, dubļi, ciņi, grāvīši, bedrītes. Manām smadzenēm nav īsti skaidrs, ar ko es te īsti nodarbojos. Ir grūti, skriet ir grūti, vēl grūtāk ir saprast, kāpēc es pirms pāris dienām pieteicos uz Rīga-Valmiera. Šis fakts ir pilnīgi nesaprotams, jo šobrīd man nav zināms neviens arguments, kāpēc man būtu jāskrien kāda ultra. Tomēr izskatās, ka velostūmējiem ir vēl grūtāk. Kamēr es varu pārlekt cinītim un bedrītei, viņu stumjamrīki kopē katru reljefa izcilni, bedrīti un peļķīti. Katru, nevienu neizlaižot. Ir grūti. Soma kratās un traucē, varbūt lences jāsavelk īsākas. Jā, pievelkot lences, soma pavelkas uz augšu un stingrāk turas plecos. Ir labāk, to jūt, dīvaina sajūta, kad soma pēkšņi vairs nav nepatīkams traucēklis. Besī, ka neesmu izdarījis to agrāk. Dīvainā kārtā apdzenu ne tikai riteņstūmējus, bet arī dažus skrējējus. Garā stiga tomēr nav pavisam bezgalīga, tai ir gals!!! Būdiņā tieku pie otras medaļas. Priekšā ir pāris igauņi, kam uznākusi kaut kāda dīvaina psihoze, rāpjas pāri stāvam, dziļam, mālainā zemē svaigi izraktam grāvim un uzbrūk robežstabam. Un šķiet priecīgi par to. Nu labi, ja jau jāiet, jāiet, pārrāpjos pār grāvi uzmanīgi apskatu stabu no visām pusēm, bet sist nesitu, tomēr mūsējais. Rāpjos atpakaļ pār grāvi. Tikmēr Raitis arī klāt. Prasa, kurp tālāk?

Igauņi ir projām un nav neviena, kam sekot. Izvelku telefonu un sākas navigācija. Daru to pirmo reizi, bet kas tad tur ko nemācēt. Sāku rikšot pa taciņu. Jā navigācija rāda kustību, kustos vajadzīgajā virzienā. Sākumā taciņa, tad celiņš, tad cits celiņš. Rikšoju mierīgā pensionāra riksī. Priekšā neviena nav, aizmugurē arī nē. Nevienam nedzenos pakaļ, ne no viena nebēgu. Nav vairs tik grūti kā slapjajā stigā, bet vienalga nesaprotu, kāpēc vajadzēja pieteikties uz Rīga-Valmiera. Šeit es esmu noskrējis vienu trešdaļu un jau ir tik grūti, bet divas trešdaļas vēl priekšā. Es nesaprotu, ko es meklēju šeit, bet kam man vēl tā šoseja? Atceros pienākumu pret kuņģi un izvelku sviestmaizi (Rankas rudzu maize ar sieru, siers apmēram tikpat biezs kā maizes šķēle). Ēst rikšojot, nav tas pats, kas ēst pie galda. Grūti norīt tādu rupju barību. Skriet ir grūti, ēst ir grūti, viss ir slikti. Rikšoju pensionāra solītī un pamazām tinas kilometrs pēc kilometra. Tādā vienmērīgā riksī, sevi ļoti nemokot, tomēr var paskriet. Kādā brīdī uz platāka ceļa nomoku vēl vienu Snickers. Ap pusē pieciem, četrdesmit pirmajā kilometrā, jāskrien gabaliņš pa asfaltētu ceļu. Pienācis brīdis ieslēgt lukturi. Noņemu somu, ieslēdzu aizmugures sarkano gaismiņu, ieslēdzu pieres lukturi, un turpinu rikšot pa asfaltu. Rikšoju savā pensionāru riksītī un domāju, kāpēc tas ceļš negriežas pa labi, vajadzētu taču pagriezties. Esmu kādus 150 … 200 metrus aizrikšojis par tālu, uzreiz aiz tilta vajadzēja nogriezties. Mana pirmā navigācijas kļūda. Kamēr rikšoju atpakaļ, trīs vai četri skrējēji nogriežas pareizi, vēl pāris tuvojas. Tobrīd vēl nesapratu, bet kaut kas manās smadzenēs ir pārslēdzies. Aktuālā doma ir tikai viena: kas tad tas tagad būs? Ja jau šie džeki ir lēnāki un aiz manis, tad tā tam arī jāpaliek! Tā tam būs būt! Velku viņiem garām. Pensionāru riksis bija ļāvis ieiet savā ritmā un pamazām mūku prom. Celiņš pāriet slapjā un dubļainā pļavas celiņā. Panāku soļojošu igauni, kurš kaut ko saka. Droši vien kaut ko par dubļiem vai mīksto ceļu. Es viņam piekritu.

Gabaliņu tālāk, uz kārtējā grants ceļa, savus 150 m priekšā skrienošajam nokrīt sarkanais lukturītis. Lai paceltu, nākas noliekties līdz zemei. Oi, oi, oi, tas nemaz nav viegli! Būs jāmēģina noķert, lai atdotu lukturīti. Bet tad mani panāk pirms brīža apdzītais igaunis. Tu esi ātrāks, šim teicu, dodot lukturi. Viņš saprot, kaut ko atbild un aizrikšo, gan jau atdod atdod arī. Mums katram sava valoda, bet komunikācijas problēmu nekādu.

Un tad jau arī skrējiena viduspunkts Mõniste Brīvdabas muzejā ir klāt. 48 kilometri ir palikuši aiz muguras. Papildinu ūdeni, padzeros kolu, siltumā paēdu zupu ar savu siera maizi, vēlreiz kolu. Izejot ārā, satieku Raiti. Viņš ēd zupu turpat aukstumā. Sāku skriet, t.i., rikšot pensionāru riksītī. Pēc siltās telpas ārā ir nežēlīgi auksti. Vējš velk cauri. Rokas plānajos cimdos savilktas čokurā, bet pirksti vienalga nežēlīgi salst. Pārsimt metrus priekšā pavīd sarkans lukturītis, pēc gabaliņa mani apdzen vecais paziņa, atkal kaut ko saka un es atkal piekrītu. Pēc kāda kilometra viņš panāk priekšējo un abi sāk pļāpāt. Bet es tik rikšoju savā pensionāru riksītī. Kamēr šie pļāpā, pārgājuši soļos, manīgi lavos garām. Pensionāra riksītī. Lavos garām un pielieku soli. Pamazām attālinos. Paiet pāris kilometri, līdz atjaunojas asinsrite un paliek silti. Beidzot arī pirkstu gali sasilst un cimdos vairs nav jāsavelk čokurā. Rikšošana kļūst komfortabla. Igauņi palikuši aiz muguras, lukturus vairs neredz. Tagad tik jāskrien, lai tiktu projām. Nebūtu smuki, ja es tā vienkārši ļautu viņiem sevi panākt. Šeit ir stingrs meža ceļš, vienkārši ideāls skriešanai. Grēks ir pa tādu neskriet. Mierīgais pensionāru riksis mani ir sasildījis un pacietīgi tin kilometru pēc kilometra. Vienīgais iemesls pāriešanai soļos ir tikai ceļu krustojumi, lai telefonā pārbaudītu, vai esmu pareizajā ceļā. Galvā ir pārslēdzies cits režīms. Depresīvās domas par ultras bezjēdzību un nevajadzību cilvēka organismam ir izslēgtas. To vienkārši nav. Izmestas. Cilvēku barības uzņemšana skrējiena viduspunktā, kolas un tējas sadzeršanās un tām sekojošā sasildīšanās ir izmainījušas skatu uz pasauli. Smadzenes automātiski, kā mācību grāmatā, definē mazos mērķīšus: re, noskrieti sešdesmit kilometri, noskrienot vien nieka piecus, atliks tikai 35, tātad nav pat trešdaļa. Tie pieci tāds štrunts vien ir, pēc tam jau vairs tikai trešdaļa …Viss notiek galvā, notiek tur kāds klikšķis, domas tiek pārslēgtas citā virzienā un pirms brīža tik nogurušais ķermenis atkal ir gatavs skriet. Tuvojos trešajam kontrolpunktam, kurš ir labajā pusē no ceļa. Pēc tam ir jāatgriežas uz ceļa un jāturpina tālāk. Jā, labajā pusē ir kalniņš, tajā augšup ved celiņš. Kāpju augšā, tur ir pļaviņa ar būdiņu, bet kontrolpunkta nav. Telefonā stiepju bildi lielāku un saprotu, ka esmu nogriezies pārsimt metrus par agru. Kratos lejā. Pēc pārsimt metriem ceļa malā deg ugunskurs, tur sēdošais pāris sveicina. Tere! Un gabaliņu tālāk deg pāris lampiņas vietā, kur pa labi augšup ved kāpnes uz kontrolpunktu. Sparīgi kāpju augšup, līdz tās beidzas pļaviņā pie skatu torņa. Pie torņa kāpņu margas bultiņa rāda tā kā augšup. Nopietni???!!! Pārsteigums!!! Labi, ka nebiju izlasījis, kas rakstīts uz kartes. Tiku pie uzmundrinoša pārsteiguma. Kāpju augšā tornī un skaitu kāpņu pagriezienus. Pie vienpadsmit sajuka. Ticis pie medaļas, kratos lejup. Norikšoju atpakaļ līdz ceļam un ieraugu abus igauņu skrējējus, kas tuvojas ugunskuram. Pamāju un tinos projām. Kāpjot nepareizajā kalniņā, esmu pielaidis viņus diezgan tuvu. Bet nekas, kamēr viņi uzkāps tornī, es pielikšu soli un būšu gabalā. Patiesībā kāpelēšana tornī ir nākusi par labu kājām, slodzes veida maiņa pēc ilgstošas skriešanas pa plakaniem ceļiem ir itin patīkama. Pielieku soli un domāju par to, ka pēc nieka 10 … 15 km būs dzeršanas punkts, bet pēc tam jau vairs tikai ceturtdaļa distances. 10 … 15 km bija, lai arī ne gluži nieka, arī ne gluži viegli, jo zupas un kolas radītais spēku pieplūdums pamazām iet mazumā. Septiņdesmitajā kilometrā būtu jānogriežas no meža ceļa pa kreisi, bet neredzu, kur nogriezties. Rikšoju tālāk, bet nu jau sāku attālināties no pagrieziena, griežos atpakaļ, meklēju, kur nogriezties. Nav, kur nogriezties. Nekā te nav, tikai mežs. Stingrajā meža ceļā pēdas no priekšā skrienošajiem nav palikušas. Vai tiešām tā būs tā taka? Rikšoju turp un atpakaļ, līdz ar ceturto reizi trāpu takā, kas tomēr izrādījās tā īstā. GPS punktiņš atkal ir tuvu trases līnijai.

Drīz būs noskrietas ¾ no distances, tātad drīz būs dzeršanas punkts. Vismaz tā var domāt tie, kas nelasa nolikumu un nelasa leģendu uz kartes. Ūdens rezerves tuvojas beigām, bet dzeršanas punkta kā nav, tā nav. Man gan somā ir 0,5l kolas pudelīte, bet to vismaz pagaidām pietaupu beigu posmam. Kādā grantinieka kāpumā, pārgājis soļos, navigatorā ieraugu, ka līdz dzeršanas punktam vēl būs kādi kilometri pieci. Kamēr vēl soļoju, iestiprinos, nomokot Snickers, un no pudelītēm izžmiedzu pēdējo ūdeni. Nekāda soļošana daudz nevar sanākt, jo meža galos šalc vējš. Mežā ir silti, bet klajākās vietās vējš velk cauri. Izvēles nav, ir jārikšo, lai saglabātu iekšēju siltumu.

Beidzot arī dzeršanas punkts. Ceļa malā iedegtas lampiņas, kas norāda uz dzeršanas punktu. Pārsimt metrus no ceļa, ezera krastā ir izslāpušos glābjošais dzeršanas punkts. Uzreiz sveicinu latviski, lai ļaudis uzreiz saprot, ka nav jēgas ar mani runāt igauniski. Tas nostrādā, pārjautā, vai esmu no Latvijas, un tālākā komunikācija ir bez problēmām. Nespēju apvaldīt sajūsmas izsaucienu par divām pudelēm, kas greznojas uz galda: Tas taču Jägermeister!  Jā, Jēgerītis, kā dzīvs. Patiesībā divi, viens vēl nesākts. Uz mazas glāzītes blakām. Labie ļaudis, atzinīgi novērtē manu sajūsmu un piedāvā labumus vienu pēc otra, te ir ko uzēst. Pudelītēs uzpildu siltu tēju. Super! Turpmākajos kilometros dzeršu nevis aukstu ūdeni, bet siltu tēju! Sadzeros kolu ar ūdeni, siltu tēju, saēdos banānus un rupjmaizi. Parastais ķieģelītis, bet iet uz urrā. Kārīgi skatos uz Jēgerīti, bet tomēr nenoriskēju pamēģināt. Tomēr 80 km aiz muguras un vēl 20 ir palikuši. Neesmu gatavs riskēt iekrist uz nepierastām skriešanas sajūtām. Vēl sadzeros kolu ar ūdeni un tēju, pasakos ļaudīm un griežos iet. Tajā brīdī klāt arī abi igauņi. Kā nākuši, viņi apsēžas uz sola pie ugunskura. „Pareizi, džeki!”, nodomāju, „tagad pasēdiet, bet es tikmēr tinos projām, lai no Jums attālinātos!”

Varbūt minūtes 5 biju dzeršanas punktā, bet atkal ir kļuvis auksti. Nav nekas briesmīgs, bet pirkstu gali salst arī cimdos. Konkurentu, lai arī pie ugunskura sēdošu, tuvums motivē un nepaiet ne kilometrs, kad sparīgas skriešanas rezultātā atgriežas iepriekšējais komforts. Atkal var skriet. Es gan neesmu vienīgais, kurš te skrien. Metrus desmit no manis pār ceļu laiski pārcilpo balts zaķis. Nevis parastais pelēki rudais, bet īstā baltā ziemas kažokā. Jā, jā, īsts balts zaķis, nevis halucinācijas. Vēlāk uzzināju, ka tādi balti pie mums ir retums. Apstājas ceļa malā un skatās, kas tas par ērmu te nakts vidū pa ceļu rikšo.

85. kilometrs. Palikuši tikai 15 km, nu labi, 16, tāds nieks vien ir! Ja vien nesāk sāpēt kāja. Apakšstilbs, priekšpusē, lejasdaļa. Vieta, kur nav kam sāpēt! Jau kādu laiciņu jutu, ka sāpes sāk parādīties, bet ne tādas, lai pievērstu tām uzmanību. Bet nu sāk svilināt nepārprotami un pārliecinoši. Ja tā turpināsies, palikušie kilometri nebūs nekāda izklaide. Pat iet soļos ir sāpīgi. Nu ir ziepes! Ko darīt? Patiesībā meža vidū jau variantu nav, ir jāiet. Bet tad nāca apgaismība. Gatavojoties Taliharja Vanakuri, kam pienācās būt skrējienam pa sniegu, iegādājos Trail gaiters, kas potītes pasargā no sniega un samirkšanas. Krosenes ar GTX membrānu un Trail gaiters vajadzēja saglabāt sausas zeķes un siltas kājas. Zinot, ka distances pirmajā daļā būs jāskrien pa pļavām, dubļiem un citāda veida slapjām vietām, apliku Trail gaiters. Tās savu funkciju pildīja, visā skrējiena laikā kājas bija sausas un siltas. Be, laikam jau arī spieda uz cīpslām, kas kustas apakšstilba priekšpusē. Nu re! Mēģinu noņemt Trail gaiters no sāpošās kājas. Mēģinu atkal skriet. Nepaiet ne kilometrs, sāpes pamazām izgaist, it kā nemaz nebūtu bijušas. Noņemu Trail gaiters arī no otras kājas un nobāžu somā. Kājas paliek tik vieglas un atkal var skriet. Sen tā vajadzēja! Besī!

90. kilometrs. Kontrolpunkts, kurā jāpaņem ceturtā medaļa. Pļavas malā deg ugunskurs, bet neviena nav. Pēc navigācijas kontrolpunkts ir pļavas otrā malā. Jā! Tur arī būdiņā atrodu medaļas, bet nav nevienas dzīvas dvēseles. Nu labi, medaļa ir, turpinu ceļu. Tālāk taisns meža ceļš divu kilometru garumā. Tālumā it kā iemirdzas sarkana gaismiņa. Vai tiešām es būtu pietuvojies kādam skrējējam? Sarkanā gaismiņa ir ļoti tālu, tomēr tā ir īsta. Tad tā pārvēršas par baltu gaismiņu, tad atkal paliek sarkana. Tātad tomēr skrējējs, kurš pat paskatījās atpakaļ. Gribētos pielikt soli un mēģināt ķert, bet nekas vairāk par to pašu ierasto riksi nesanāk. It kā jau gribētos, bet attālums pārāk liels, lai šī iegriba kļūtu par reālu motivāciju. Taisnā gabala beigās pats atskatos, nē, aiz manis neviena nav.

Palikuši mazāk kā desmit kilometri. Smadzenes ģenerē mazo mērķīti, noskriesi nieka piecus kilometrus un tad jau paliks mazāk par pieciem. Tas taču vispār nekas vairs nav! Tāds viegls rīta paskrējiens. Bet nesanāk kā rīta paskrējiens, arī viegls paskrējiens nesanāk. Kaut kā smagi tinas šie palikušie kilometri. Siltā tēja iet uz beigām un lietā lieku beigām taupīto kolu. Nekāda dižā skriešana jau vairs nesanāk, tāds lēns riksis vien ir. Tomēr šajos lēnajos kilometros man parādās jauna, ultrā vēl nebijusi sajūta, man tā patīk. Man patīk Taliharja Vanakuri. Nevis pusstundu, vai, vēlākais, stundu pēc finiša, bet jau paša skrējiena laikā. Varbūt pie vainas apstākļi, kas šķiet tikpat kā ideāli, ar stipru vēju koku galos un komfortu meža aizvējā. Varbūt ceļi ir pārāk labi skrienami? Vienkārši man patīk Taliharja Vanakuri.

Pēdējie trīs kilometri un trīs navigācijas kļūdas. Pāri ezera galam jau var redzēt finiša gaismas.

Pirmā kļūda tāds nieks vien ir, nogriežos takas sazarošanās vietā pa nepareizo un noskrienu lejā pie ezera drusciņ ne tur. Kāpju atpakaļ un pazaudēju tikai kādu minūti.

Otrā kļūda ir atraktīvāka, atkal takas sadalīšanās šaurā leņķī un es izvēlos nevis ceļu pa kreisi, bet laipas gar ezera dūksnaino krastu. Tādas pašas kā iepriekšējās, pa kurām tikko skrēju. Pāri ezeram pavīd finiša gaismiņas un laipas šķiet tās pareizās esam. Tikai šīs ir tādas aizdomīgi tīras. Iepriekšējās bija dubļainām kājām noskraidītas. Pēc metriem trīssimt saprotu, ka izvēle nav gluži pareiza, paskrienu atpakaļ un mēģinu pa taisno iziet uz pareizo ceļu. Tepat taču tas ir, nebūs tālāk par simts metriem. Dūksnainā ezera krastā, kur aug ievas un citi ložņājoši krūmi, tas nav gudrs lēmums. Izmīcījies pa krūmiem un sapratis, ka pa taisno nesanāk, atgriežos uz lapām un rikšoju atpakaļ. Pazaudējis minūtes piecas, esmu uz pareizā ceļa. Tas izved uz lielceļa. Nu vairs tikai pusotrs kilometrs. Redzama finiša vieta. Tagad tikai sparīgi jāskrien, jo klajumā vējš ņem cauri līdz kaulam.

Un trešā kļūda bija visatraktīvākā. Vienkārši katastrofa. Skrienu pa lielceļu, redzu finiša gaismas, no stāvvietas lēni aizbrauc mašīnas. Lūk arī ceļazīme ar norādi uz Karulas nacionālā parka ēkām. Nogriežos pa ceļu un skrienu pa ceļu augšup pauguriņā, kas tobrīd aizsedz skatu uz ugunīm. Pārskrienu pāri pauguriņam, skrienu lejup … Tūlīt pretim brauks mašīnas …, bet tās nebrauc pretim, tās brauc pa blakus esošo ceļu, no kura mani šķir simts metri slapja, uzarta lauka. Izrādās, es tikmēr pa paralēlo ceļu skrienu uz kādu viensētu. Iztēlojos sevi ar sabristām, dubļainām kājām uz finiša paklāja un sapratu, ka slapjie arumi man nav vajadzīgi. Aiz muguras tāpat neviena skrējēja nav, minūtēm nav nozīmes, skrienu atpakaļ pāri pauguriņam uz lielceļu, pēc divdesmit metriem nogriežos pareizajā ceļā un cik tad tur vairs līdz finišam!

Finišā Silvers sagaida katru dalībnieku un pasniedz piekto medaļas daļu. Paldies viņam! Man patīk Taliharja Vanakuri! Skriešu vēl!

Viens komentārs rakstam Taliharja Vanakuri 2020

  • chunka chunka

    Bija labs pasākums un daudz spilgtu atmiņu. Protams nedēļu pirms starta saņemt ziņu, ka iespējams būs jāskrien un 2dienas pirms starta piekrist, nezinu vai bija prātīgi, bet tā kā izturēju līdz galam laikam biju tam gatavs.
    Man tā dubļainā stiga ar robežstabu galā ļoti patika, ar Kasparu kopā izvilkām cauri dubļiem meiteņu pusītes līderi un pēc tam viņa “nomira”, vairs neskrēja ar mums, mēs tur drusku iegājām azartā un gribējās pēc iespējas ātrāk tikt cauri.
    Man pēdējie 40 km nebija vienam jāskrien, noķēru meiteņu līderi un kopā ar viņu turpināju līdz finišam.
    Pasākums tiešām labs, iesaku citiem šopiedzīvojumu.
    Paldies Jāni par kompāniju un atpakaļ stūrēšanu ;)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.