Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Transgrancanaria maratons (Jāņa Kūma izpildījumā)

Šajā ziemā biju nolēmis trenēties citādāk, tāpēc arī mērķi ir (tika) izvirzīti atšķirīgi. Kā viens no pirmajiem vasaras starpsezonas mērķiem bija atrādīšanās taku skriešanas sacensībās ārpus Latvijas. Pēc aptuveni 3 mēnešu gatavošanās izvēle par labu krita Transgrancanaria pasākumam (125km distance ir arī UTWT posms), kurā nolēmu startēt maratona distancē. Šai izvēlei bija daudzi plusi (laikapstākļi uz salas, lielais daudzums latviešu, kas startē kādā no distancēm, sacensību rangs, Andreja Jesko iespētais iepriekšējā gadā, utml.) un pavisam maz mīnusu (maratona distance ved pārsvarā lejā no kalna).

Dzīvošanai un transportam uz salas izvēlējos kooperēties ar #supervaroņiem, tāpēc par to man vispār nebija jāiespringst, jo es uz sacensībām ierados praktiski pēdējais no latviešiem (tikai 1,5 dienu pirms gaidāmā starta).

Trešdienas vakarā, pēc ielidošanas, izskrējām Latvijas kontūru Maspalomas ielās, ceturtdiena tika veltīta sacensību EXPO apmeklējumam un nelielai trases izpētei starta rajonā (Roque Nublo un Pico de las Nieves).

Ar numuriem un gatavi startēt!

Ar numuriem un gatavi startēt!

Pēc trases izpētes nācās secināt, ka organizatori ir saīsinājuši distanci par ~2km un noņēmuši 300 augstuma metrus. Līdz ar to maratona distance paliek par ~40km ar ļoti ātri startu, jo praktiski uzreiz jāskrien uz leju līdz pirmajam kontrolpunktam Tuntē. Pēc šīs dienas aktivitātēm un iepriekšējās dienas garā pārlidojuma īsti nejutos gatavs startēt piektdienas rītā. Māte daba laikam to saprata, un maratona distances starts vētras dēļ, kas valdīja Kanāriju salās, tika pārcelts uz sestdienas rītu. Man tas ļoti labi derēja, jo ieguvu extra dienu nelielai atelpai, bet līdz ar visu šo uzreiz nojuka viss atbalsta plāns 125km un 64km skrējējiem, kā arī transportēšanās uz starta vietām. Ātri un efektīvi noreaģēja #supervaroņu grupas līderis Andris, kurš visu pārplānoja, un galu galā visi bija apmierināti.

Sestdienas rītā bija jāceļas diezgan agri, jo starts 8:00 no rīta, līdz starta vietai 1,5h brauciens kalnā, izbraukšana no dzīvošanas vietas, lai savāktu pārējos censoņus 5:30, līdz ar to modinātājs zvana 4:45. Labi, ka 125km skrējēji jau ir trasē un 64km startē 9:00, bet ar tālāku braucienu uz startu. Līdz ar to visi, kuriem jāskrien, ir nomodā un neviens nav lieki jātraucē.

Diezgan veiksmīgi visus savācam (Signis, Lelde, Kristaps un Zane), auto stūri nododu Sigņa rokās un dodamies (rāpjamies) kalnos ar mūsu mazo īres opelīti. Gāja smagi (opelītim), bet veiksmīgi, kā plānots, nonākam starta vietā (Garanon kempingā), temperatūra nedaudz virs nulles un migla – sākums būs interesants. Vēl nedaudz papļāpājam un esam gatavi iesildīties, un pēc tam jau arī startēt. Sajūtas kopumā ir diezgan labas, skrējiena plāns arī ir tapis jau iepriekš, līdz ar to ir tikai jāskrien.

Opelīša komanda gatava startam.

Opelīša komanda gatava startam.

Ņemot vērā ITRA rangu, esmu izlikts ar 25. numuru starp vīriem, tāpēc startēt varu no elites koridora. Apkārt vairāki pazīstami džeki, kuriem ITRA rangs un ātrums takās ir krietni lielāks nekā man, tāpēc galvenais startā nepārķert tempu un pieturēties pie plāna. Izvirzītais mērķis pirms starta ir 3h20min, un finišēt augstākā vietā nekā esmu izlikts.

Starts pacilājošs, jo tiek atskaņota Transgrancanaria himna ar visu dzejoļa nolasījumu, kas iedod pēdējo sitienu, lai varētu skriet. Starts gan drusku aizkavējas, jo organizatori nolēmuši sagaidīt 125km pirmos divus līderus kontrolpunktā, bet tās ir tikai 2min un 8:02 tiek dots starts.

Mēģinu virzīties tuvāk elites koridora priekšgalam.

Mēģinu virzīties tuvāk elites koridora priekšgalam.

Sākums distancei ātrs un bez ievērojamiem kāpumiem, izvēlos savu upuri ar kuru turēties kopā (Danilson Silva Pereira), ņemot vērā viņa pēdējo gadu šīs distances rezultātus (~3h20min), tāpēc skrienu komfortablā tempā un pēc pirmā nelielā kāpumu esmu ~10. vietā kopā ar visiem līderiem. Sākoties pirmajam garajam noskrējienam uz pirmo kontrolpunktu (Tunte), nedaudz zaudēju priekšā esošajiem, bet stabili atraujos no tiem, kas līdz šim skrēja aiz manis. Viss iet kā pēc plāna, turos līderu grupas pašā aizmugurē, pieļaujot iespēju, ka kāds no priekšā skrienošajiem aizskries, bet tas mani nesatrauc. Laiks un kilometri skrien diezgan ātri, un pirmie 8km noskrieti zem 35′, zinot, ka līdz kontrolpunktam atlikuši vairs tikai nepilni 2,5km oriģināli plānoto 4,5km vietā dēļ izmainīta starta, ir skaidrs, ka plānotajam laika grafikam būšu ievērojami priekšā.

Pirms pirmā noskrējiena.

Pirms pirmā noskrējiena.

Pirmā noskrējiena laikā

Pirmā noskrējiena laikā

Turpinu skriet diezgan mierīgi, bet varbūt nedaudz par agresīvu priekš distances sākuma, jo sāk likties, ka priekšā esošie nedaudz bremzē, tāpēc nolemju veikt apdzīšanas manevru pa takas iekšmalu… gar acīm melns, smilšu garša mutē, nenormāli sāp labās kājas īkšķis, kreisais ceļgals un labā roka. Esmu noskrējienā (ātrums 3:40min/km) aizķēris akmeni un iznīcinājis savu plānoto skrējienu, praktiski aiz sāpēm raudiens nāk, bet pārsteidza tas, ka neviens no TOP džekiem man nepaprasīja vai man viss ir kārtībā (laikam tāpēc, ka maratons vēl skaitās ātrā distance, salīdzinot ar ultru). Kamēr es tur mēģinu saprast, kas ar mani notika, tikmēr visi jau sen gabalā un garām sāk skriet tie, no kuriem biju atrāvies. Vienīgais, kas apprasās vai viss ir OK, ir japānis (finišā 7. vieta), kuram atbildu, ka līdz kontrolpunktam tikšu. Paiet ļoti gara 1,5′, kad domāju ko darīt, nomazgāju nedaudz seju un sabrāztās rokas ar ūdeni. Bļāviens, nu ne jau es atlidoju uz Kanāriju salām noiet no trases pēc 8,5km. Nolemju, ka mēģināšu tikt līdz finišam. Mēģinu sākt skriet, bet katrs solis ļoti sāpīgs, tiklīdz tiek uzlikta slodze uz labās kājas īkšķa vai apavs pieskaras nagam. Mēģinu kustēties uz priekšu, lēnām sāku saprast kā skriet, lai tas būtu mazāk sāpīgi, bet tas automātiski nozīmē papildus slodzi uz kreisās kājas ikru. Garām laikam paskrēja 2 vai 3 džeki, bet dzirdu, ka strauji tuvojas vēl kāds bariņš, acīmredzot esmu krietni lēnāks kā pārējie, jo tā arī visā atlikušajā distancē nenoskrēju vairāk nevienu kilometru ātrāk par 4:35min/km!

Tuvojoties kontrolpunktam Tuntē, vēl pamanos aizskriet pa nepareizo ielu, zaudējot vēl kādas 40″ un noskrienot liekus 200m. Kontrolpunktu esmu sasniedzis 16. vietā, 13,5′ ātrāk nekā biju plānojis, līdz ar to galvā kalkulēju, ka finiša rezultāts varēja būt uz 3h05min, bet skaidrs, ka nebūs ne tuvu, jo kustos daudz lēnāk nekā trase un mans sadauzītais ķermenis ļauj.

Nākamais kontrolpunkts Ayagaures pēc 12,5km, kura laikā ir jāveic viens 400m kāpums, pēc kura atkal seko noskrējiens. Kontrolpunktā man neko nevajag, noskaloju vēlreiz rokas, seju un ceļgalu ar ūdeni un turpinu distanci kopā ar kādiem 3-4 džekiem, kuri kustas nedaudz ātrāk taisnajos posmos, bet, sākoties lielajam kāpumam, es visu laiku skrienu, kamēr citi pāriet soļos, vismaz viens rezultāts ziemas treniņiem Grīziņkalnā, Biķerniekos un Siguldā – varu mierīgi skriet kalnā. Kāpumā pat nedaudz tuvojos priekšā esošajiem, bet tāpat katrs solis nāk ar milzu piepūli un sāpēm, tāpēc nolemju izkratīt akmeņus no apaviem, kuri tur jau danco kādus 10km (iespējams no kritiena). Tiekot augšā kalnā ir nedaudz līdzenāks posms, kur visi mani sabiedrotie aizskrien un, sākoties noskrējienam, garām palido maratona distances sieviešu līdere (itāliete), cenšos viņai turēt līdzi, bet diemžēl nevaru tā skriet, jo īkšķis to neļauj. Piebremzēju, lai atgūtu savu ritmu, bet, kurš tev dos atpūsties, klāt ir arī otrā sieviete (francūziete), kuru pavada vēl 2 džeki – viens pa priekšu, tīrot ceļu no 30km skrējējiem, otrs no aizmugures, pieskatot, lai negadās kāds lieks kritiens. Šim trio gan man izdodas iesēsties astē un šādā pavadījumā praktiski noskrienam visu noskrējienu līdz Ayagaures. Paskatos pulkstenī – hm, joprojām esmu priekšā plānotajam kontrollaikam (-4min), bet, izrēķinot starplaiku no Tuntes, skaidrs, ka šo etapu esmu veicis 10′ lēnāk, kā oriģinālajā plānā, līdz ar to ir skaidrs, ka 3h20min nebūs, vismaz ne šādi klibojot uz priekšu.

Noskrējiens uz Ayagaures.

Noskrējiens uz Ayagaures.

Priekšā priekšpēdējais kontrolopunkts Parque Sur pirms paša finiša, kura laikā jāveic 14km un jāpaceļ 250m augstuma metri. Labi, ka pēc kontrolpunkta atkal iet uz augšu, jo to visu varu uzskriet, un priekšā esošie konkurenti īpaši neaizbēg no manis. Šajā kāpumā no aizmugures uzbļauj Kristaps, kurš solās, ka mani noķers, ja turpināšu slinkot. Motivācija īsam brīdim ir rokā, un cenšos kustēties raitāk, tas izdodas tikai pāris kilometrus, līdz sākas pēdējais noskrējiens, pēc kura seko izdaudzinātā upes gultne ar oļu akmeņiem.

Pēdējais noskrējiens uz oļu upes gultni.

Pēdējais noskrējiens uz oļu upes gultni.

Jāatzīst, ka šim pavērsienam es nebiju gatavs un vienkārši klunkurēju uz priekšu. Daudz problēmas radīja lēnāk skrienošie 30km un 17km distances skrējēji, jo tie skrēja pa labāko trajektoriju, kur tomēr upes gultnē ir ieskrieta taka, bet lai tos visus apdzītu regulāri jānokāpj no takas un jāskrien pa daudz vairāk kustīgo oļu segumu. Visa šī rezultātā ļoti piedzenu kreiso ikru (to tā arī biju plānojis, jo centos atslogot labo kāju). Upes gultnē beidzot mani panāk arī Kristaps, nedaudz uzčatojam, bet viņš skrien nedaudz ātrāk, līdz ar to turpmākos 4-5km redzu Kristapu sev priekšā. Izejot no upes gultnes un sākoties ceļam, atgūstu kaut nedaudz ātrumu un 2km noskrienu ātrāk par 10′. Diemžēl tas arī bija viss. Sasniedzu Parque Sur kontrolpunktu 13′ lēnāk nekā oriģinālajā plānā un 9′ lēnāk, lai izskrietu 3h20min. Šodien nebūs!

Upes gultne beigās pārvēršas pa ceļu.

Upes gultne beigās pārvēršas pa ceļu.

Tā kā līdz finišam atlikuši vairs tikai nedaudz vairāk kā 3km, tad skaidrs, ka līdz finišam tikšu, bet tas man prasīja vēl veselas 20′ (oriģinālajā plānā arī biju ielicis 20′), bet skaidrs, ka šeit ir jāskrien un jāskrien ļoti ātri, ja var paskriet, jo pārsvarā ir asfalta/bruģa segums ar pāris reižu iekāpšanu/izkāpšanu sausās upes gultnē, kuras pamatā ir akmens plāksnes.

Cenšos izdzīvot līdz finišam.

Cenšos izdzīvot līdz finišam.

Tā kā esmu zaudējis savu cīņu jau krietni iepriekš, tad īpašas motivācijas skriet nav un šos pēdējos kilometrus vienkārši pieveicu. Ieskrienot finišā īsta gandarījuma un sajūsmas arī nav, jo finiša laiks ir 3h30min, finiša vieta 26. (absolūti) un 24. starp vīriem (viena vieta augstāk kā mans izliktais numurs). Ķermenis sāp, bet vismaz aukstie apelsīni, coca-cola un aliņš atgriež dzīvību. Saņemamies un ar Kristapu aizejam uz dušu, lai pēcāk saņemtu masāžu (ja to paijāšanu var saukt pa masāžu), un gaidām pārējos censoņus finišā. Šeit visam norauju kārtīgu finiša sajūtu, jo skatos, kā finišē daudz un dažādi skrējēji, kuru mērķis ir sasniegt finišu nevis konkrēts rezultāts. Komentētājs uzmundrina gandrīz visus finišētājus un dod pieci, tas tik tiešām ir forši! Plusā mūzika un fani, kas gaida savējos finišā, tas ir tas, ko es gribēju piedzīvot savā finišā, bet pats nolēmu sava finiša ballīti noignorēt.

Visa šī pasākuma pēcgarša tomēr ir iezagusies, tāpat ir skaidrs, ka uz šīs salas vēl atgriezīšos, lai izrēķinātos vismaz ar maratona distanci. Skrējiena laikā iemācījos vēl pāris lietas, līdz ar to esmu uzaudzējis (kaut nedaudz) trail skrējienu pieredzi, piemēram, šāda tipa skrējienā, kur lielākoties jāskrien no kalna uz leju, nedrīkst teipot potītes, jo teips noskrējienos “piekūst” zeķei un apavā staigā kopā, līdz ar to veidojas tulznas uz papēžiem vai, piemēram, to, ka jāpievērš īpaša uzmanība somas pareizai sakrāmēšanai, lai tā būtu vienmērīgi izlīdzsvarota.

Skaidrs ir arī tas, ka varu labāk un ātrāk, atliek turpināt gatavoties un strādāt treniņos, jo sezona vēl pat īsti nav sākusies un vieta izaugsmei ir pietiekoši liela! Tiekamies takās, jo StirnuBuks sezona arī vairs nav aiz kalniem!

Kanāriju salas ir foršas!

Kanāriju salas ir foršas!

Transgrancanaria maratona distances ekipējums un sagatavošanās:
  • apavi – Inov-8 Roclite 290 (OSveikals);
  • apģērbs – Inov-8 Race elite (Osveikals);
  • dzeršanas sistēma – Inov-8 Race ultra ar 1.0l rezervuāru un 0.5l mīksto pudeli(OSveikals);
  • sporta uzturs – Isostar želejas Endurance B.C.A.A. un Energy Booster Antioxidant (ik pēc 25′ – miksējot apēdu 6, nevis 8, kā biju plānojis), 1.0l rezervuārā Isostar long energy dzēriens, 4 želejas marmelādes (Isostar Latvija);
  • pulkstenis un GPS – Suunto Spartan Ultra (Suunto Lavija) – samērīts 40,27km, D+ 583m, D- 2236m, 3h29min52sek;
  • atjaunošanās – CEP kompresija (Tavamsportam);
  • fizioterapija pirms starta – Raivja Aršauska veselības centrs;
  • Grīziņkalna trepes un Siguldas serpentīns sagatavošanās procesā – Supervaroņu treniņi.

Pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

3 komentāri rakstam Transgrancanaria maratons (Jāņa Kūma izpildījumā)

  • trololo trololo

    Žēl par ne pārāk veiksmīgo iesākumu, bet lai izdodas augt :)

  • edGars

    Paldies par stāstu. Asinis ir – stāsts izdevies. Žēl par kritienu. Cerams ar veselību tagad viss daudz maz ok.
    Galvenā mācība varētu būt – ne vienmēr jāapdzen, ja esi drusku ātrāks. Es sev tādos gadījumos saku, to, ko tagad sataupu mazliet atpūšoties, to varēšu izdot ārā, kad apdzīšu. Bet kalnos laikam savādāk nekā Latvijas takās.

  • Paldies, skriet vēl pagrūti, bet esmu ceļā uz drīzu atsākšanu.
    Noteikti viena no pamācībām ir tāda, ka nav ko lieki tērēt spēkus uz apdzīšanu, it īpaši sākumā, ja zini, ka beigas būs daudz skrienamākas un tad var izpausties, cik vien tīk. Reāli, lai labi skrietu kalnos ir svarīgi pārzināt trasi, tas noteikti no rezultāta noņems kādu minūti un dos pārliecību.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.