Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Vai skriešana bez sāpēm ir pastaiga?

Tradicionāli skriešana tiek saistīta ar labu laika pavadīšanu, prieku, aktīvu dzīvesveidu, eiforiju, enerģijas plūdiem utt. Taču, lasot pēdēja laikā noskrien.lv publicētos blogus, uzkrītoši bieži acīs krita traumas, sāpes, grūtības, nevarēšana, mokas, paššaustīšana utt.

hap

Turpinājumā pēdējā pusgada laikā publicēto rakstu sāpīgākie izvilkumi.

Ansiso: “Traumu dēļ izlaidu [Siguldas pusmaratona] iepriekšējos 3 gadus.” “Kaut kā nebūt, pa pusei nosprādzis, centos turēties aiz muguras.” “Ar lielām mokām apdzinu vēl dažus skrējējus.” “Uznāca plīsiens.” “Vēl jutu, kā viena tulzna uzsprāgst.” “Uzsprāgusi vēl viena tulzna.”

Sandalman: “Iedzīvojos vēl nebijušā traumā – cuboid syndrome.” “Tieši mēnesi pirms OneDayHike dabūju kārtīgu traumu: iliotibial band syndrome (ITBS).”

Jekaterina: “Es skrēju arī tad, kad bija traumas.”

Lauma: “Vienā brīdī par sevi liek manīt ceļi.” “Un kur bija, kur ne – sāns iesāpējās. Ne jau tagad. Viss. Sāp.”

Topinjs: “Sajutu asas sāpes kreisajā hamstringā.” “Tik sāpīgs un nekustīgs nebiju bijis ilgi, apakšstilbi bija ārkārtīgi savilkti un sāpīgi, arī hamstringi žēlojās par to, ko esmu tiem nodarījis.”

Kods: “Sāka pastiprināti pieteikt sevi papēža sāpes.” “Manas kājas uz priekšu liekas ar grūtībām, augšstilbi sāk degt.”

Ai-jucis: “Ilzītei sāka sāpēt celis.” “Kājiņas tādas sāpīgākas.”

Ultralapsa: “Ir jāskrien, nu un tad, ka sasodīti sāp.” “9. aplis – pats grūtākais laikam. Sāp.”

Essnee: “Trešajā aplī sāk sāpēt sēžas nervs, kas čakarē visu muguru.” “Sāk tā kā spiest, tā kā sāpēt sāns.” “Ir tik ārprātā grūti.” “Drūmi.” “Neko daudz neatceros.” “Celis un sēžas nervs jau ierunājās.” “Augšstilbi gan ir kā laukakmeņi.” “Laikam atkal izskatos slima.” “Kājas nelokās.” “Nespēju apsēsties.” “Man nākamajā dienā traki sāpēja sāni, es nevarēju normāli pakustēties!” “Neizsakāmi grūti. Nevaru vairs pavilkties. Kājas ķeras un slīd, viss ir sliktāk par sliktu, mokos, nevaru pat paiet.” “Ciskas tā svilina.” “Spiežu sevi vilkties uz priekšu.”

nela

Jā, citāti izrauti no konteksta, jā, te sajauktas rozīnes ar šampanieti, jā, tie ir sacensību apraksti, kur tomēr notiek cīņa, taču vērojamas sāpīgas tendences. Līdz ar to jautājumi:

– vai skriešana=mocības/grūtības?

– vai te vispār ir kāds, kurš skrien bez traumām?

– ja, skrienot jebkur jebkas iesāpas, tātad skrien aplami?

– vai skriešana bez sāpēm ir pastaiga?

66 komentāri rakstam Vai skriešana bez sāpēm ir pastaiga?

  • .Linda .Linda

    Kā pirmais prasītos paša autora viedoklis par šo.

  • .Linda .Linda

    Bet atbildot uz trešo jautājumu, kā man teica viens fizioterapeits – gribi, lai nekas nesāp – neskrien. Bet vai tas ir risinājums?

  • jaudzin jaudzin

    Bet vai sāpes vienmēr ir trauma?
    Manuprāt, trauma vairāk ir kaut kas “lauzta kāja plecā-veidīgs”. :)

  • bro bro

    Man domāt, ka uz katru no šiem 9, kam sāp, ir 99, kas skrien un ne par ko nesūdzas. :)

  • Cukuriņš Cukuriņš

    Cik labi, ka es neesmu neko rakstījis pērnajā sezonā pēc PČ :D

  • Man šķiet, ka sāpes/diskomforts/siena (sauc kaut par podiņu, tik iekšā nečurā…) komplektā ar sevis pārvarēšanu ir neatņemama garo distanču skriešanas sastāvdaļa. Nez, vai, piemēram, Prokopčuka dziedādama maratonu skrien, gan jau arī ir gŗūtums, kas jāpārvar. Un no filosofiskākas puses skatoties, prieks par noskrieto nebūtu tik sātīgs, ja pa vidam nebūtu justs kaut kas no drūmā gala. ;)

  • Ar Čingonu ne reizi vien apbružāta tēma “Ja nebūtu Salacgrīva-Tallina, diez vai Spartu mēs redzētu”. Tā bija reāla divu ņergu iznīcināšanas operācija uz igauņu lēnās šosejas. Stiprie Džo un Voļda varēja Spartu ņemt uz PČ24h pieredzi ;)

  • Mans viedoklis ir tāds:
    Ja tu skrien veselibai pa mazam gabaliņam, lēnām 3x nedēļā kā iesaka veslības nozares gudrie, tad traumu un sāpju risks ir minimāls.

    Cita lieta ir ar tiem, kam sevis izaicināšana, pārvarēšana skrienot tik talu iepatīkas,ka to jau var saukt par savu atkarību..

    Nesen šajā sakarā pamaniju facebook tādu domugraudu:
    ”There is magic in misery. Justa ask any runner”/Dan Karnazes/

    Tomēr tie, kas skrien un nesūdzas arī noteikti ir daudz- viņus vnk nemana internetā, jo viņi skrien :D

  • Lauma Lauma

    Ir smieklīgi izraut vārdus no teksta nesaprotot, neizprotot un nezinot kāpēc tieši tā tur ir rakstīts. Un pēc tam pasniegt – redziet viņi vienmēr skrien arī, ja sāp, ir traumas, grūtības, nevarēšana, mokas utt, ja? Bērnišķīgi stulbi. Tad, kur ir analīze, apraksts, komentāri, informācija kā ir tagad?

    p.s. Jā, es ilgi domāju no kurienes (kura raksta) autors izvilcis šo manu biežo “sāpju/traumu utt” teikumu. Bet, ja jau velk laukā frāzes no tekstiem, tad no visiem tekstiem noteiktā laika periodā (nevis no dažiem), ne?

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Nu bet tak būtu lieliski, ja tie, kas var nobliezt 100+ km gabalus pavisam bez sāpēm, ar tik vien kā nepiespiestu smaidu sejā, arī varētu uzrakstīt kādu glītu skrējiena aprakstu – būtu mums, čīkstuļiem, no kā mācīties un uz ko tiekties :)

  • in

    Uzkrītoši bieži acīs krita…
    Vispār jau stāsta, ka ievēro to, kas pašam aktuāls. Kad meklē zilu mēteli veikalos, tādus redz pretimnācējiem uz ielām. Kad paliek stāvoklī, visur pēkšņi daudz grūtnieču. Utml.

    Daļa no izvilktajiem citātiem gan ar sāpēm nesaistās.

  • Ønske Ønske

    Varētu padomat,ka tiem kas neskrien nekas nesāp.

  • Reiz, ceļot telti negaisa laikā, tika definēts ka piedzīvojumi ir pašam sataisīt problēmas un tad ķepuroties no tām ārā. Sāpes arī iekļaujas kastītē problēma. Un kad ir piedzīvojumi, tad jau ir arī par ko uzrakstīt.

  • IlzeP IlzeP

    Par nopietnām traumām cita lieta, bet man uzdzen mazvērtību un sazinkovēl tādi teksti, kā: “skrienas viegli, apdzenu vienu, otru, trešo… Skat, jau finišs! Pilnīgi negaidīti otrā vieta grupā!” :D

  • Raitis

    -Vai skriešana bez sāpēm ir pastaiga? -Jā.

    Kāpēc? “Pastaigā” (lēnā skrējienā savam priekam un veselībai) cilvēki parasti seko sajūtām un cenšas skriet tā, lai nesāpētu. Brīdī, kad mēģini pārspēt sevi vai kādu citu, Tev ir jātiek līdz sāpēm. Tas ir vienīgais veids kā saprast, kur ir Tava robeža un cik daudz Tu spēj izdarīt. Aptuveni kā ar būvmateriāliem- lai saprastu, cik tie ir stipri, ir jāatrod slodze, pie kuras tie sabrūk. Kolēģu/atkarībnieku stāsti par skriešanu ar traumām palīdz no tām izvairīties (vai tikt pāri, ja tāda jau dabūta).

  • trololo Rolands

    Atgādina aizrobežas propagandas rakstus, kur noklusē daļu patiesības un izceļ sev vajadzīgo. Par laimi vismaz nav darbojušies izdomātie tēli :D

  • Andulis

    vai te vispār ir kāds, kurš skrien bez traumām?” – Par 99% esmu pārliecināts ka nav. Starp tiem, kuri regulāri skrējuši vismaz … sacīsim, 3 mēnešus no vietas ;)

    Ā, ja traumu definē kā “kaut kas “lauzta kāja plecā-veidīgs”” – tad gan ir tādi, kas iztikuši bez. Vajadzētu būt.

  • Lasma3 Lasma3

    Negribu piekrist Andulim. Gribas ticēt, ka 99% skrien bez traumām. Ja vien par traumu neuzskata arī to, ka skrienot savelk sānu, piekūsti vai nākamā dienā pēc garāka/grūtāka skrējiena sāp muskuļi.

  • Māris T

    Pirms kāda laika kaut kur lasīju (vai dzirdēju) – ja mūsu vecumā, no rīta pamostoties, tev nekas nesāp, zini, ka esi miris. Citāts aptuvens.
    Bet vispār – es par to, ka skriešanai jāsagādā patīkamas izjūtas, nevis slimība (nejaukt ar sagurumu/nogurumu, pat pārgurumu).
    Par sacensībām – kā visam dzīvē ir sava cena. Gribi rezultātu, pjedestālu, rēķinies ar grūtu darbu treniņos un/vai grūtībām distancē un pēc tam. Pie tam, ievērota sakarība – jo kārtīgāk gatavojies, jo ātrāk atkopies pēc finiša. Ar to gribu teikt (atkal kaut kur dzirdes domu grauds, šoreiz no laivotājiem) -tas, ka būsi satrenējies, nenozīmē, ka distancē būs viegli. Bieži tieši otrādi – būs grūtāk, bet rezultāts būs patīkamāks.

  • Tulzna vai nobrāzts celis paklūpot arī ir trauma?.. Tad jau nedrīkst izkāpt no dīvāna, lai netraumētos :D

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Es varu kaut no ādas līst laukā, bet pēc apmēram 40 noskrietiem kilometriem muskuļi sāk sāpēt. Tā viņi turpina darīt līdz pat skrējiena beigām un vēl pāris dienas pēc tam. Bet tā jau nav trauma. Kā saka – pārejošas neērtības. Nu labi, dažās traumās ar esmu pa šiem 3 gadiem iedzīvojusies, bet arī tās izrādījās pārejošas un kad ļoti gribējās skriet – pieciešamas. Man jau ārkārtīgi patīk tas izteiciens (neatceros autoru) “Padari sāpes par savu draugu, un tu nekad vairs nebūsi vientuļš”

  • Hiēna essnee

    YOLO! :D :D :D

  • Agy Agy

    Ko var darīt, ka dzīves sākas ārpus komforta zonas!

  • Baigais tracis izcēlies. Traumētajiem sabēri sāli brūcēs :)

  • Viss ir kārtībā :) Tie, kuri gribēs, mācēs tikt galā gan ar skriešanas sāpēm, gan arī traumām līdz beigās pateicoties iegūtajai pieredzei varēs skriet arvien kvalitatīvāk :) Manuprāt, skriešana (īpaši garās distances) ir jāiemācās līdzīgi kā mācāmies braukt ar riteni. Līdz kamēr gludi un bez avārijām sanāks riteni līdzsvarā noturēt, būs jāiegūst ne viens vien nobrāzums un zilums :) Lai visiem pietiek pacietības un gudrības samērot mērķus ar konkrētā brīža iespējām! Noskrien! :)

  • Dainis Mors

    Pirmā meiča smuka!

  • edGars

    Man skolā mācīja, ka ābolus ar bumbieriem nevar skaitīt kopā.
    Tradicionāli saista ar skriešanu nesacensībās.
    Varētu būt, ka neviens blogs nav par nesacensībām.
    Šī varētu būt atbilde uz visiem jautājumiem.

    Skriešana var gan būt, gan nebūt mocības. Ir izdalāmas grūtības, kuras ir normālas (fiziska piepūle taču) un grūtības, kad jau notiek cīņa ar iegūtu traumu.
    Man ir bijušas traumas.
    Jā, sāpes norāda uz aplamību.
    Nē, pastāv skriešana bez sāpēm (tur ārā :D) Va ta pats skrien visu laiku ar sāpēm? Neticu :)
    Neuzskatu, ka sacensībām obligāti būtu jānes traumas. Mēs bieži netrenējamies tā kā nāktos, lai skrietu to, ko skrienam sacensībās.

  • Hiēna essnee

    Edgar, ir arī blogi par nesacensībām, es pati vienu tādu uzrakstīju pirms laika: http://www.noskrien.lv/blogi/skrejieni-priekam/ Bet tur arī ir ar skarbumu! Ko lai dara – tautai vajag asinis. Manos rakstos asinis līst straumēm, varbūt tieši tāpēc publika tik labprāt lasa. Varētu jau uzrakstīt par to, kā es pavisam normāli noskrēju normālu distanci ar normālu pašsajūtu, bet kuru tas interesē?

  • Andulis

    Tas varētu būt izaicinājums blogu autoriem – uzrakstīt “bez asinīm”, lai tauta lasītu :D

  • sandalman sandalman

    Esmu 2. numurs “manejaa” saapju/traumu listee:( Protams, vareeju jau taas vispar nepieminet. Tomer domaju, ja izvelies “push the envelope” treninu strategiju, tad kaut kad kaut kas pliisiis. Taa arii notika, bet es to nenozheeloju, jo deva labaku skolu nekaa 10+ blogi par lidzigu temu tepat portalaa vai citur. Mes visi esam dazhadi – kas vienam nekad nenotiks, tas citam noteikti piemetisies. Jo atrak uztausta vaajaas vietas, jo labaak. Paliek vairaak laika skrieshanas “blisam”:)

  • Hiēna essnee

    Anduli, tad vajadzētu kaut kādu “asiņu” definējumu, jo skatos, ka manu traumatiskāko citātu izlasē ir iekļauti arī “Neko daudz neatceros.” (tas nozīmē vienīgi to, ka gāja normāli) un “Ciskas tā svilina.” (aprakstīta situācija pirtī, kad es iegāju karstumā pēc ziemas prieku baudīšanas -15 grādos). :D

  • .Linda .Linda

    Gluži kā sarunāta atbilde uz manejais jautājumiem, šodien uzskrēja virsū šis raksts http://trailrunnermag.com/training/trail-tips/2066-how-to-make-friends-with-pain

  • Andulis

    .Lindai uzskrējušais raksts ir labs tajā ziņā, ka atdala “pain” no “exertion discomfort”.

    Pēdējo varētu tulkot vienkārši kā “grūti”. Nevis traumas radītas sāpes, bet grūti skriet vajadzīgajā tempā.

    Autora (manejais) savāktajā sāpīgāko izvilkumu kolekcijā ir pārstāvētas abas kategorijas.

  • Dziņa Dziņa

    Man liekas, ka šeit tomēr ir jārunā par to kā tas tiek uztverts, ne jau traumas, bet šie blogu ieraksti. Ja man jāpasaka, kas pirmais ienāk prātā izdzirdot -Noskrien blogu ieraksti-, tad tās ir spilgtas emocijas, psiholoģiskā un emocionālā cīņa ar sevi, kalni, piekusuši muskuļi, finiša prieks, essnee foršie, tiešie izteicieni un kaut kā tā nevis traumas. Un tas ir tīri dabiski, ka, ja viss ir super duper ideāli bijis, tad tik gari ne vienmēr izdodas uzrakstīt. Jā un mana vakardienas “draudzēšanās” ar asfaltu ir pierādījums, ka traumas var gūt arī super lēnajā un brīžiem arī baudāmajā un pēc veselīga pulsa skrietajā skrējienā, jo, ja tu pats tos “piedzīvojumus” neizaicināsi tie atnāks pie Tevis paši.

  • topinjs topinjs

    Mana vecmamma, lai vieglas viņai smiltis, mēdza teikt – ja Tev nekas nesāp, tad Tu esi miris.

  • topinjs topinjs

    +1 Mārim T, pasteidzies pirms manis tomēr. :D

  • js79

    Kaut kāds attention whorīgais raksts. Nē, jā, nē, nē.

  • Čipsinieks manejais

    Manējam nekas nesāp, miris neesmu.

    Atgādinu vēlreiz, ka šie izvilkumi ir no pēdējā pusgada laikā blogu sadaļā publicētajiem rakstiem. Caurskatīti tika kādi 20 raksti kops septembra, no kuriem vairāk kā pusē parādījās traumas/sāpes utt. Bet pārējie bija nesāpīgie raksti, tā ka nav jau tik traki.

    Trauma vairāk ir kaut kas “lauzta kāja plecā-veidīgs”? Ej nu ej, tiešām?
    Un kā ta paliek par tiem 99%, kas te tika divreiz pieminēti?

    Tiekamies nākamajā pastaigā!

  • Es jau sabijos, ka tā kā raksts ir par traumām, tad varbūt autors nolēmis nepiedalīties šīs nedēļas cieņas cīņā.. Taču, spriežot pēc pēdējā komentāra, tomēr viss kārtībā. Tas labi!

  • Andulis

    Manejais, nodefinē traumu Tavējā izpratnē, tad var runāt tālāk :)

    Mums ar Lasma3 ir laikam pretējas domas, attiecībā uz tiem 99%… Protams, arī % atkarīgi no traumas definīcijas.

  • Kur divi skrējēji satiekas, tur ātrāk vai vēlāk sāksies runas par traumām. Un šis bloga ieraksts ne tikai šo 100% apstiprina, bet ir izcils. Dēļ šāda veida ierakstiem sākas noskrien.lv un atkal šis bloga ieraksts parāda, ka šādi ieraksti rada diskusiju, kas tad arī ir šeit vajadzīga. paldies, manejais.

    Mans viedoklis par traumām ir tāds – traumai nav nekāds tiešs sakars ar skriešanu, jebkurā jomā tizlums vai pārmērīgums (pakaļas plēšana) ir risks uz traumu. Daži ir vairāk un daži ir mazāk veiksmīgi.

  • des des

    Ja skrien sacensību režīmā un/vai mēģina noskriet PB, tad, protams, būs grūti.
    Ja skrien 1-3x nedēļā pa 20-30 min lēnā tempā pašsajūtas labad, tad var arī iztikt bez piepūles.
    Viss atkarīgs no mērķa un konteksta :)

  • Inga_K Inga_K

    Ak, nu ko lai piebilst – principā autors jau pats saprot, ka saskaitījis mušas ar kotletēm, bet es šodien sēžu un domāju, ka man pat patīk nelielās muskuļu sāpes, kas atgādina par vakardienas kārtīgo treniņu. Laikam esmu mazohiste :D
    Bet atbildot uz jautājumiem:
    1) Tas atkarīgs no uzstādījuma;
    2) Droši vien, ka ir;
    3) Nē, jo var jau arī vienkārši noraut uz acīm :D;
    4) Nē.

  • Agy Agy

    Vakar florbola treniņā izsmērējos pa grīdu (kas dažam labam ir bieža parādība pat gludajos skrējienos), norāvos ar florbola bumbiņām (pielīdzināms zariem treilos) un saskrējos ar komandas biedrenēm (starta burzma), sparīgi izgrūstījos un izskraidījos. Kājas raibas kā lieldienu olas, augšstilbi smeldz, sasistais celis zils un sāp, bet šodien plānā funkcionālais treniņš. Ko es gribēu pateikt? Ja es apstāšos pie pirmā diskomforta, es neko nesasniegšu! Protams, domājos ar galvu un apzinoties to robežu, kad jāpasaka stingrs “Pietiek”!

  • @Inga_K Man arī patīk izstaipoties sajust muskuļos vakardienas veikumu, vienalga vai skriešanu vai sniega tīrīšanu. Tāda sajūta, ka esi drusciņ vairāk dzīvs, vai?

  • Dr.Eds Dr.Eds

    -nē
    -jā,nē
    -nē
    -nē

    reizēm viens muļķis spēj uzdot vairāk jautājumu nekā 100 gudrie atbildēt

  • in

    1) Kā kuram. Noskrien-iešiem (vispārējā gadījumā) nē.
    2) Jā.
    3) Nē.
    4) Nē. Kā vispār var kas tāds ienākt prātā?!

  • guncha guncha

    Pain is only temporary, victory is forever (PČ Winshotenā redzēts uzraksts uz T krekla).
    Ultra bez sāpēm un sevis pārvarēšanas nav pieveicama, bet te ir jānodala gadījumi, kad trauma ir reāla un skriet šādā gadījumā nevajadzētu, bet vienkārši pamainīt uz laiku fiziskās aktivitātes veidu (vingrošana, riteņbraukšana u.c.).

  • gasha

    Piekrītu guncha viedoklim.
    Trenniņos, ja sāp, nekad neskrienu. Apgriežos un eju mājās.
    Vēl paliek MTB, šosejnieks, un alus pudele (galīgais C variants) ;D
    Sači gan ir jāfinišē. Pa visu naudu un baudu :)
    Bet ja par jautājumiem, tad varbūt ka publicēti tiek pārsvarā “episkie” gadījumi?

  • druupijs

    Varbūt trauma ir bailes skriet tāpēc, ka tas var būt grūti un var kaut kas iesāpēties? :D

  • dot dot

    Neskrieniet! Skrienot viss kaut kas var atgadīties. Var satikt laupītājus vai sen neredzētu draugu. Var paklupt un saplēst smukās skrienambikses vai nokļūt neredzētās vietās. Reizēm to visu var apvienot. Tāpec drošāk ir neskriet. Nevar zināt kur tā skriešana aizvedīs.

  • Andulis

    Dot’am taisnība, labs padoms. Neskrienu jau pusotru mēnesi – un visas viņa minētās bīstamās situācijas ir gājušas secen. Sen tā vajadzēja… ;)

  • Čipsinieks manejais

    Paldies par atbildēm visiem dipinātājiem. Mana vaina jau pašā sākumā, uzdodot nekonkrētus jautājumus. Jo zem vārda “skriešana” takš šai portālā saprot gan mīlīgu patipināšanu divreiz nedēļā pa 2 km, gan vājprātā dullus 200+ km viena rāvienā. Un līdz ar to arī katram sava saprašana par sāpēm, traumām, pastaigām utt.

    Laikam arī taisnība vienā blogā atrastam komentāram: “parastiem mirstīgiem nesaprast, cik daudz prieka mums sagādā sevis mocīšana”.

    Jā, un “tautai vajag asinis” – šito jāatceras!

  • Andris M Andris M

    Raksts drausmīgs! Bet komentāri normāli iespārda! Man patīk! Es te kādu brīdi (aptuveni gadu) paskraidīju nu tā veselībai, pamazām sāka riebties! Kamēr neesmu sevi kārtīgi izdzenājis nejūtos īpaši dzīvs!

  • Andulis

    Precizējums: raksts drausmīgi izcili ģenerē komentārus. Būtu vēl paša autora asinis – būtu perfekti :)

  • trololo Rolands

    Anduli, izklausās, ka mudini uz vardarbību :D

  • Andulis

    Es? Nēe… ne gluži. Tikai sekoju essnee vadlīnijām, viņa pirmā sāka :D

  • dot dot

    Rakstam reāli pietrūkst bildītes ar melniem nagiem un asinstulznām no Toenail Porn lapas. :)

  • Hiēna essnee

    https://www.endomondo.com/resources/gfx/picture/27394244/big.jpg
    Šitās asinis lija septembrī, bet šrami ir joprojām! Arī uz pleca ir 2gab no tās pašas reizes. :D :D :D

  • trololo Rolands

    Traumu bildes studijā!
    Tās vēl var apvienot ar Zetes ierakstu par augstajām ekipējuma izmaksām un jauniem skrējējiem nokārsies rokas :D

  • Hiēna essnee

    Ar sabojāto ekipējumu nav tik traki, jo saplēstās skriešanas drēbes pārtop par labu labajām orientēšanās drēbēm. Tikai tad jau vēl kompass klāt jāpērk… Nu briesmīga dzīve, ko lai saka! :D

  • alvita alvita

    Normāls kompass sākot no 30 EUR :)

  • Andris M Andris M

    Šeit vajadzētu rogaineru tulzniņas uz pēdām :)))
    …nu reizēm ~30% :) no pēdas platības! Un pēc izgulēšanās skatamies – kur nākamais rogainings!
    P.S. Laika gaitā gan iemācas izvairīties no tulznām (gandrīz).

  • alvita alvita

    Cilvēks tāds jocīgs radījums! Pārcilājot atmiņā startus no piedzīvojuma sacīkstēm vai rogainingiem, atceros tieši sūrumu, un ne jau ar šausmām! Kur gāja samērā viegli, to jau neatceras, par to nerunā.

  • druupijs

    Andris M, nevajag nemaz obligāti rogainerus prieksh tulzninju demonstreeshanas… Dazhiem pietiek ar 30km baspeedoshanu prieksh tādām :D

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.