Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kā man nācās noskriet ziemu otro reizi

“Noskrien ziemu” seriāla 1.posms man bija tik grūts, ka es nākamajā dienā vāļājos pa gultu un neko citu nedarīju. Es uzrakstīju aprakstu par to, kā man gāja. Starp citu, tas “nekad vairs!” bija tīri nopietni domāts. Dzīvoju mierīgi tālāk, kamēr līdz manai apziņai nonāk šis attēls:

Ko, nopietni? Man atkal nāksies sevi nogurdināt? Es nesaprotu, vai nopūtā nolaist rokas, vai taisni pretēji – gavilēs celt gaisā. Negaidītas dāvanas man ļoti patīk, protams, ka es skriešu! Orgi baigie viltnieki – tak zina jau, ka es atkal nomocīšos un rakstīšu rakstu. Es jau zinu, kas viņiem aiz ādas!

Tiek nokomplektēts Divplākšņu auto, es jūtos labi un esmu gatava startam. Šoreiz esmu gudrāka un saprotu, ka labāk startēt tā vairāk uz priekšgalu, lai lieki neiestrēgtu čūskiņā. Starts! Kāds man skrien garām, kādam es skrienu garām, viss normāli. Snieģelis ir mazāk par iepriekšējo reizi un tāds čaganāks, jo ir ap 0 ārā. Saprotu, ka drīz uzvandīsies augšā dubļi, bet visumā ir labāk, jo takas sanāk platākas.

Tā, kas tas tāds? Strauts! Lecu pāri. Tālāk vēl viens. Lecu pāri. Kur visi tie strauti bija iepriekšējā reizē? Nuja, zem ledus un sniega. “Danger” punktos var saslapināt kājas un iemērkties dubļos. Viens čalis esot pazaudējis botu. Man tā negadās, bet nevarētu teikt, ka tikšana pāri izmīdītam strautam ziemas laikā būtu tas, par ko es katru dienu sapņotu. Bet nekas, pagaidām man patīk. Skrienas pat tīri labi. Es jau sabijos, ka būs ļoti grūti, jo trase šoreiz ved pretējā virzienā, bet izrādās, ka arī šādi ir pietiekami daudz lejupceļu. Tiesa gan, tie, kas toreiz bija lidojamie gabali, tagad ir kārpīšanās pa kalnu augšā. Liekas forši, ka tagad pirmā cilpa ir grūtāka par otro. Tuvu pie beigām, kur sākas tās eglītes, pamanu priekšā vienu dāmu. Hm, izskatās, ka es skrienu ātrāk, bet no aizmugures jau nevar pateikt, cik nogurusi viņa ir. Manī iedegas sacensību gars un es lavos klāt, līdz starpfinišā apdzenu. Jau gaidu atbildes triecienu, bet tas neseko – viņa finišē pēc viena apļa.

Otrais aplis ir vientulībā tīts. Reizēm man likās, ka sacensības sen jau beigušās, sācies kaut kāds forsmažors un es vienīgā esmu atstāta mežā. Labi, ka marķējums ir labs – ja speciāli netizlojas, tad nomaldīties īsti nevar. Vientuļi lecu pāri strautiem, saslapinu dubļos kājas. Pēdējais “danger” strauts ir tāda kārtīga mālaina augsne, kurai pa vidu tek paplata straume. Uzreiz pēc tam ir kalniņš uz augšu, kas viss ir noklāts ar augšā uznestajiem māliem. Ar to posmu tā tīri neko tieku galā, bet tad arī mani spēki sāk būt galā. Spiežu sevi vilkties uz priekšu. Skrien, nu skrien, Gunta! Nevaru. Tagad maza atkāpīte – es sestdienās skatos krievu raidījumu par rešņiem. Viņiem tur ir viena trenere, kas man akūti patīk, es pat gribētu, lai viņa mani kārtīgi iztirina, jo viņa ir tik skarba, ka izspiestu no manis pēdējos taukus. Un tā nu es skrienu un iedomājos to treneri un to, kā viņa kliedz uz mani: “Tы можешь!” – “Не могу…” – “МОЖЕШЬ!!!” Un es skrienu tālāk. Līdz brīdim, kad mans “es nevaru” ir spēcīgāks pat par skarbo krievu treneri. Tad es iedomājos, ka man no tās treneres jātiek vaļā, jo tas jau sāk palikt drusku par slimu. Ja pieaugušam cilvēkam ir iedomu draugs, tad paliek divi ceļi – uz baznīcu vai psihoneiroloģisko klīniku. Negribu ne uz vienu, tāpēc aizskrienu prom no iedomu treneres un palieku divatā ar savu balsi galvā. Hm… Nu labi, drusku trakam jau ir jābūt, jo normāls cilvēks tak neskries 24km pa sniegotām gravām, pie tam vēl sacensību tempā. Čik čirik un es pamazām jau tuvojos otrā apļa beigām. Hm, kas tad tas tur man aiz muguras? Cilvēks! Mēģinu skriet ātrāk un ceru, ka tas ir vīrietis, jo jaka zila. Lēnām, bet konstanti skrējējs man tuvojas. Saprotu, ka nekāda cīnītāja es vairs neesmu, bet tā gluži pa mierīgo arī negribas padoties. Izskrienu cauri starpfinišam, padzeros, pagriežu galvu uz atpakaļu un zilā jakā tērptajai personai ieraugu kājās rozā botas. Nu, viss skaidrs…

Sāku skriet trešo apli, drīz vien skrējēja mani apdzen. Mēģinu novērtēt viņas vecumu, bet ne vella nevar saprast, vai viņa ir manā vecuma grupā, vai citā. Kamēr filosofēju, tikmēr viņa jau ir tālēs zilajās, es viņu nenoķertu pat tad, ja skaidri zinātu, ka ir no manas grupas. Turpinu savu vientulīgo kārpīšanos augšā, augšā un augšā. Trešajā reizē jau esmu iemanījusies veikli tikt pāri māliem – ar vienu kāju šļūc, ar otro uz akmeņa, un tad pa maliņu augšā. Tikai tad pamanu, ka tur pāri bija arī baļķis, bet nu neko, man no baļķiem tāpat bail. Sasprindzinu dibena un pēdu musīšus, lai atsperīgāk sanāk. Vienā brīdī pamanu, ka es lejupceļā eju. Ko tad tas nozīmē? Atkal būs jāsauc iedomu trenere talkā? Nu nē, es pati varu! Iztieku ar balsi galvā: “Nu tak skrien uz priekšu, ko tusnī?” – “Man ir grūti, nu tāpat – kāda starpība?” – “Cik reižu tu esi finišējusi 4.vietā?” – “Neskaitāmas.” – “Patīk tev tā 4.vieta?” – “RIEBJAS!” Un skrienu, cik varu. Drīz vien sāk parādīties dzirdes halucinācijas. Man šķiet, ka man kāds seko, bet es, skatoties pār plecu, nevienu neredzu. Ā, tās ir marķējuma lentas, kas tur čab. Bet nē, tiešām seko! Paskatos uz aizmuguri – nav. Ieslēdzas tas riebīgais sacensību gars, kas nekad neļauj komfortablā tempā pabeigt distanci. Nu tad seko vai neseko? Neseko! Varbūt tie ir meža gariņi, kas cenšas man palīdzēt? Paldies, mīļie! Ceru, ka meža gariņi nav iedomu draugi, un mēģinu aizskriet prom no visām čaboņām un jutoņām. Priecājos par fotogrāfu, kurš šur un tur uzrodas un neļauj slinkot. Tā, redz, kur jau eglītes, tūliņ jau būs finišs. Kaut kā trase atkal ir izstiepusies garāka, ir saradušies jauni kalniņi, bet zinu, ka nu jau tiešām drīz būs viss. Tā, tagad tikai nenojaukties pēdējā noskrējienā, lieliski, viss izdodas! Ietenterēju finišā.

Visus sajūsmina mans “nekad vairs” pie iepriekšējā skrējiena. Kā būs tagad? Neko nezinu, neko nesaprotu. Nesaprotu pat, uz kuru pusi jāiet, lai tiktu pie pīrāgiem, tomēr noorientējos un tieku piesēst un ieēst. Nedaudz atvelku elpu, nomazgājos pirtī, paskatos rezultātu dēlī – opiņā, vecumgrupā 1.vieta! Un otrā atpaliek tikai par 2 minūtēm un cik tur sekundēm. Kas ir 2 minūtes 24km taku skrējienā? Fū, labi vien ir, ka tā centos, un labi ir, ka tie tomēr laikam nebija meža gariņi, kas man tur aiz muguras čabinājās. Zelts man piestāv. Citiem prieks par mani, man prieks par citiem, tad jau diena ir izdevusies!

16 komentāri rakstam Kā man nācās noskriet ziemu otro reizi

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.