Coastal Trail Series ir krosa skriešanas seriāls, kas norisinās Lielbritānijas skaistākajās un klinšainākajās krasta vietās desmit mēnešu garumā, katru mēnesi aizvadot pa vienam posmam. Mēs izlēmām piedalīties piektajā posmā – Anglesey salas skrējienā, kas norisinājās Anglesey un Holyhead salās, Velsas ziemeļu daļā. Divi no mums (laumiic un OreMan) bija pieteikušies pusmaratonam, bet divi (minikin un es, Laura) – 10 kilometru skrējienam.
Holyhead pilsēteles viesnīcas numurā 22. janvāra rītā pamostamies laicīgi, kā OreMan bija norādījis, lai paspētu paēst, sapakoties un doties reģistrēties skrējienam. Ar koferiem un somām noklumpurējam lejā pa šaurajām trepītēm, samaksājam miniatūrajai viesnīcas īpašniecei un kāpjam mašīnā, lai ar navigatora palīdzību ātri vien nonāktu vietā, kur kāds džeks norāda stāvvietas virzienu. Vaicāts, vai pasākums tiešām ir tik bīstams, stāvvietas uzraugs atteic, ka nezinot, jo neesot skrējis. Viņu tas maz uztrauc, jo svarīgāk ir mašīnu novietot maksimāli tuvu mūra sienai. Lai arī mūsu mašīnīte jau tā ir īsa, to palūdz vēl mazliet piebraukt tuvāk.
Dodamies tālāk kājām uz pašu starta vietu, kas atrodas paliela kalna pašā pakājē, turpat pie okeāna, šķiet (vai varbūt tur ir vēl kāda jūra?). Starta vietā mums visiem tiek aprakstītas rokas, izsniegti numuri, saspraudes, kā arī kāda sieviete jautā, vai es ņemšu cepuri, galvas banti vai T-kreklu. Domādama, ka par to papildus jāmaksā, atsakos, taču viņai tas nepatīk, un viņa mani apgaismo, ka tas ir bez maksas. Tad es, protams, izvēlos T-kreklu. OreMan jau ir atradis Gariju, kas ir pasākuma galvenais organizators un ir parādā OreMan naudu, jo pamanījās par dalību pasākumā atskaitīt vairāk nekā nepieciešams. Garijs naudu bez iebildumiem atgriež. Lai kaut nedaudz nomierinātos, vēlamies gūt apstiprinājumu tam, ka pieteikumā minētās briesmas – krītoši akmeņi, slīdošas klintis un kraujas, kā arī dažādi dzīvnieku uzbrukumi – ir tikai formāla informācija, taču Garijs ir ļoti nopietns un stāsta, kā mierīgi varot nokrist pa stāvu klinti, tādēļ būtiski labi apavi. Šajā brīdī viņš norāda uz manā botiņām un noteic – these are not so good („šīs nav īpaši labas”). Tas, protams, liek uztraukties arvien vairāk.
Maratonisti devušies trasē jau agrāk, tikko kā mēs ieradāmies. Pēc stundas dodas trasē pusmaratonisti, to skaitā divi no mūsu mašīnas – laumiic un OreMan. Viņi tiek safočēti un pavadīti. Mums ar minikin jāgaida vēl stunda līdz mūsu startam. Tajā laikā satraucamies, diezgan nosalstam un mazliet iesildāmies. Pirms starta ir vēl instruktāža, kuras laikā atkal tiek stāstīts par briesmām, kas sagaida, kā arī tiek izsmieti nepareizi apavi. Citēju – tie, kas skries ar parastiem sporta apaviem jau var laicīgi savus telefona numurus nodot mediķiem, lai viņi zinātu, kur zvanīt. Lai arī minikin ir nodrošinājusies pamatīgāk – iegādājusies radžu apavus, kāds no konkurentiem arī tos nosauc par pret slīdēšanu nederīgiem. Tas tomēr mūs nespēj sabiedēt un dodamies trasē.
Sākumā trase ved pa ceļu, kas met līkumu un pāriet taciņā lielā kalna virzienā. Tam seko milzu kāpiens ar pavisam nelieliem atelpas brīžiem. Tās ir kalnu takas ar sīkiem akmenīšiem, klintsbluķi, pa kuriem jālec, dubļi un asi augi. Skati, protams, vienreizīgi – lielas klintis un ūdens, stāvākas un mazāk stāvas, bet ne tik šausminoši biedējošas, kā es biju iedomājusies. Kad pēdējie spēki tiek izlikti, lai tiktu augšā kalna, kā sākumā šķita – galā – skatienam paveras nākamais kāpums un mazītiņi priekšā skrienošie, kas virzās pa šo kalnu uz augšu. Kāpiens seko kāpienam un liekas, ka tas nekad nebeigsies. Noskrieto kilometru skaits nemaz nevarētu būt tik liels, kad spēka nav vairāk it nemaz. Atliek vien fotografēt apkārtni un iespējami turpināt kustību vajadzīgajā virzienā.
Dzeršanas punkts ar ūdeni un nesakošļājamiem gumijas lācīšiem nedaudz uzmundrina, jo tiek paskaidrots, ka esam kalna galā, kas manāms arī pēc tā, ka vējš ir lielāks un mēs esam ieskrējušas mākonī. Turpinām skrējienu, līdz ievērojam, ka skrējēju paliek vairāk. Secinām, ka tālāk jāskrien tas pats, kas pusmaratonistiem un maratonistiem. Paveramies atpakaļ, un tur jau viņš ir – lielā, lielā attālumā mazs zaļš punktiņš – OreMan. Minikin uzsauc uzmundrinājumu, un mēs saprotam, ka ir jāsāk pamatīgi skriet, lai OreMan mūs nepanāktu. Zaļais punkts (cepure zaļa) tuvojas, taču tagad ir lēkšana lejup pa akmeņu krāvumiem, kas man patīk daudz labāk. Manas Adidas skriešanas kurpes ir tieši laikā, jo ir platākas un ļauj stabilāk piezemēties. Atceros bērnu dienas, kad jūrmalā lielā ātrumā vajadzēja lēkāt pa akmeņiem. Iegūtā prakse lieti noder. Pie finiša nonākam visi gandrīz vienlaicīgi. Finišā vēl pacīkstos ar kādi maratonistu vai pusmaratonistu, kas nekādi negrib man piekāpties. Pēc finiša gan viņš man saka sorry.
Skrējiens ir noslēdzies pat ātrāk nekā es gaidīju, lai gan noskrieti vairāk nekā gaidīju – 11,5 km. Saņemam atjaunošanās dzērienu un medaļu, sagaidām ceturto līdzbraucēju – laumiic – un dodamies uz mašīnu, kur lielā aukstumā jācenšas pārvilkt sausas drēbes.
Visi sausi dodamies ceļā uz Liverpūli, kur ir sarunātas nākamās naktsmājas.
Plašāk par ceļojumu kopumā: http://gudraskudra.wordpress.com
Rezultāti (kopējie rezultāti pieejami šeit):
10K (pēc organizatoru aplēsēm reāli noskriets ap 11.5K)
91. vieta – Laura, 1:31:28
96. vieta – minikin, 1:32:24
Pusmaratons
41. vieta – OreMan, 2:31:43 (pēc personīgā GPS noskrieti 24.8K)
114. vieta – laumiic, 3:05:58 (pēc personīgā GPS noskrieti 24.97K)
km 
-
baigi labais raksts iedvesmai! malači! :)
BAIGIE MALAČI TIE MŪSU KALNIEŠI !!!
reāls konkurents “Stipro skrējienam” šeit patās
super! :))
Super, pavedinoši.
Jā ieraugot tos kalnus jau pēc pāris km skrējiena saproti, ka būs ne tikai jāskrien, bet arī jākāpj pa dabīgu akmeņainu krauju. Vietām vienā pusē kalns otrā aiza un apakšā ūdens. Vietām tikai akmeņi. uzrāpo augšā vienā no pirmajiem kalniem un secini esi mākonī. Pēc pirmā KP pusgarā distance aizskrēja tālāk. Sekojoši redzējām vienu no bākām. Skrējām pār nedaudz slapjām pļavām. Vietām līdzenums snoedzās visapkārt, ka bija jāpiedomā vai pareizi skrienu apzīmējumi nav redzami. Vietām apkārt mazi asi krūmiņi, dublīši. Vietām jāskatās, kur kāju likt, lai neiekāptu izkārnījumos. Lai gan tas bija maz iespējams. Pēc otrā KP mums pievienojās garās distnaces skrējēji. Neiztrūka dublīši, angļu filmās redzētie koka vārtiņi, atraktīvā līšana pāri sētām (koka trepes, vai akmens pakāpieni), skrējiens cauri aizaugušai takai un pēc tam vairāku kilometru skrējiens pa asfaltētu ielu. Gps rāda 20km un ire cerība drīz finišēt. Cerība vien. Pēdējie kilometri ved pāri kalnam, akmeņainam/klinšaianm kalnam. Līkloči vien. Tikai apziņa, ka otrā pusē ir finišs ļauj kāpt, kāpt un kāpt. Apkārt paveras fantastiski skati. Mākoņi, citi kalni, aitu u n zirgu ganības, akmenī, akmeņi un citi skrējēji. Virstonte 220m augstumā. Tālākais ceļš lejup – lēnām, bet ar palēcieniem. Noskrējiens pa diezgan stāvu nogāzi (pirms starta vēl runājām, ka būtu forši tur skriet) pāris līkumumi un vēl mazas trepītes pirms finiša. Finišs. Smaids pa visu seju. Tas bija tā vērts :)
Nobeiguma vietā – atkal mājās sēžu uz vannas un ar ziepjūdeni mazgāju sakaltušās dubļainās botas, cerot ieraudzīt daudz maz orģinālās krāsas.
Jā, bija smagi un forši! Pēc 22 km noskriešanas taka nogriezās no asfalta un aizvijās augšup stāvā kalnā. Šajā brīdī vīrs, kurš regulēja, lai visi aizskrien tur, kur vajadzīgs, teica, ka vairs jau tikai jūdze atlikusi līdz finišam.. Izrādījās jūdze, tad vēl kilometrs un tad vēl pārsimts metri.. :)
Jā, un kājas jau bija slapjas, pirms vēl pusdistance tika pievārēta, skrienot pa applūdušajām pļavām un dubļiem. Rezultātā tulznas uz abām kājām un pēc finiša iešana līdz patālu novietotajam auto visai lēna.. Taču jau nākamajā dienā tulznas bija zudušas. Pēc finiša likās, ka kalnu krosi man kādam laikam būs gana, virsū negribu tiem vairs skatīties, bet nu jau atkal sāk vilkt.. ;)
Jā, pusmaratonam trasē bija iekļauts arī asfalta ceļš. Desmitniekam tāda extra bija tikai pirmajos pārsimts metros… Tālāk tikai kalni, kalni, kalni… turklāt pārsvarā augšupejošās takas. Normāls, ilgstošs skrējiens lejā bija gandrīz tikai pirms finiša, ar nelielām nogāzītēm trases gaitā.
Bet skaistās ainavas to visu atsver :)
Tagad ir radusies interese apmeklēt vēl kādu no CT posmiem.
Kādi īsti ir ieteicamie apavi šādam pasākumam? Vai tad vietējie skrēja kalnu zābakos?
ineligent, ieteicami bija krosa apavi, gandrīz visi tādos arī skrēja. Es, piemēram, skrēju, tajos pašos, ar kuriem pērn Siguldā – La Sportiva Crosslite. Ļoti piemēroti izrādījās, kā jau bija gaidāms.
Riktīgi kalnieši:) Kādi galu galā rezultāti?
Atļāvos papildināt rakstu, pieliekot beigās rezultātus.
Laumiic un OreMan-sakiet luudzu, kur notiek naakamais tads skrejiens?
kad shitie skreejieni ir saakushies un kuraa menesii beigsies?
pastastat sikaak luuduz.
vienkarshi esmu Liverpuules galaa, uzturos, ta kaa, noteikti gribeetu uzskriet.
Paldies.
Salvis, šeit var redzēt lapas labajā malā pilnu CTS kalendāru – http://www.endurancelife.com/event.asp?series=36
Tātad vēl atlikuši 4 posmi un pēc tam noslēguma posms, kura norises vieta vēl nav paziņota, lai arī tika teikts, ka tā tikšot paziņota janvārī.. Bet nav tā, ka tie visi ir Liverpūles apkārtnē, tie notiek pa visu Lielbritāniju, tā kā skaties, kas no atlikušajiem Tev tur sanāk tuvāk.
Salvi, aizbrauc gan paskriet. Tas ir tā vērts.
iechekoju!
iznjemot to skrejienu kur Jus skrejaat tas bij netaalu no Liverpuules uz Irijas juuras pusi!
Bet pareejie ir pashaa apakshaa, uz Francijas pusi!
hmm…
Tur nekaadu noormatiivu nav?
vienkarshi samaksaa un doDies skriet?
Nu jā, protams – samaksā un skrien, kā jau visur! :)
OreMan, ir arī noslēguma posmam vieta paziņota (jau pirms nedēļas bija)!
http://www.endurancelife.com/event.asp?series=36&location=110
Atklājas, klikšķinot uz “Stage Details” vai “Local Info”.
Jā, patiešām.. Tiaki tajā `Facts` cilnē vēl palicis vecais info, ka vieta vēl nav zināma..
Tā jaunatne gam ir traka :) NEMAZ NEBRĪNĪŠOS, JA JAU ŠOGAD TIKS ŠTURMĒTS MONBLĀNS -:), citādies vairs nezinu vai LAUMIIC vēl ar ko var pārsteigt :)
P.S.
trakajiem pieder pasaule, bet psihajiem divas :)
p.s. guncha – varu tikai atkārtot, ka man kādam laikam pietiks līdz Siguldas skrējienam noteikti :)
Nu, kā šogad, kādam no noskrieniešiem nenesas prāts uz šo sēriju, lai ziemas mēnešos nebūtu tikai pa sniegu vai lenti jāskrien?
http://www.endurancelife.com/event.asp?series=54
Mans prāts pirms dažiem mēnešiem jau nesās, kad atkal pētīju šo lapu. Baigi forši jau bija. Noskrēju tagad Siguldu un atkal uz brīdi nomierinājos, baudot kalniņus. Nu jau atkal sāk gribēties paskrieties pa kalniņiem. Bet nekas tā plānots vēl nav.