Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Maratons, kurš nenotika

ny_maratons_2012

Ir septembris. Sēžu mašīnā blakus šoferim un dodos Siguldas virzienā. Esmu dažas dienas precējies, man ir dzimšanas diena un jaunā sieva ved mani saņemt dāvanu. Izklausās ļoti romantiski – pastaiga zelta rudens priekšvakarā, Siguldas izslavētie SPA un restorāni. Nē. Mašīnā ir arī bērni un suns. Un jau kopš uzzināju, ka saņemšu dāvanu un ka vajadzēs braukt, sapratu, ka būs sūdi. Man nepatīk augstums, ātrums un bīstamas lietas. Esmu bijis vairākas reizes Disnejlendās un nekad neesmu braucis ar tiem trakiem karuseļiem. Bet man ir traka sieva. Kāzās ielecām dīķi ar visām drēbēm, lai tiktu pie labas bildes, biju pamēģinājis veikbordu, longbordu, un zināju, ka tas ir mūsu laulības nosacījums. Būs jādara lietas, ko nedaru. Tieši stāsts par ielekšanu dīķi ir iemesls kāpēc mācījos uzstāties – mana sieva to stāstīja sava LevelUp kursa beigās un no viņas iedvesmojos. Paldies, mīļā. Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. Cassandra

MS_Cassandra_Titul

Sporta tērpos mēs vairāk vai mazāk visi esam līdzīgi – atšķirīgas tikai gaumes un aksesuāri, bet vienojošā ir skriešana. Tāpēc vienmēr ir interesanti, kas aiz kura sporta tērpa slēpjas dzīvē ārpus skriešanas. Kuru gan vairs pārsteigsi ar noskrieto ultru distancēm un biežumu? Jāsaka klasiķa Matīsa vārdiem – kilometri ir devalvējušies, tāpēc pārsteiguma moments, izvēloties kārtējo mēneša skrējēju, kļūst arvien mazāks. Aktuālā mēneša skrējēja arī ir no ultru cilts – vasaras saulgriežos aizskrējusi uz Valmieru, CET 77km augustā, 111 km apkārt Māras dīķim 12h skrējienā septembrī un šogad tik ļoti skarbais Hānjas simtnieks oktobrī. Šādos skrējienos finišē tikai apņēmīgākie un izturīgākie. Oktobra mēneša skrējēja ir bioloģijas doktore, zinātniece, kuras profesionālā darbība saistīta ar audzēju diagnostikas izpēti – Aija Linē jeb Cassandra.
Lasīt tālāk.

Gads Stirnu buka zīmē.

Pērnās buka sezonas noslēgumā manī sāka raisīties pārdomas par nākotnes plāniem – kuras sacensības ņemt, kuras izlaist. Ja ar maratonu viss bija skaidrs – tas būs Edinburgā, manā 50.tajā dzimšanas dienā, tad par citām sacensībām skaidrības nebija. Pie tam vēl uz to brīdi skrienoša nebiju un centos savest kārtībā muguru, lai atkal varētu kedām noraust putekļus. Iedomājos pat, ka varbūt jāatpūšas no Buka un jāpaskrien skrienlatvijas posmos, aplūkojot Latvijas pilsētas. Bet tā īsti pie šīs domas nepieķēros. Tad Divplākšņu gada noslēguma ballē pie manis atnāca Stirnubuka abonements un atviegloti uzelpoju, jo nu sezona bija skaidra. Galu galā, kāpēc man dziedāt svešu dziesmu? Divplākšņu feisbuka profilā pie manas bildes ar laimestu kāds bija iekomentējis, ka es skriešot visus buka posmus. Padomāju, labi, labi, ne nu visus, ne nu kā – septiņi posmi nav nopietni.

Tērvetes meža zaķis. Gandrīz palieku mājās, jo mans foršais mazais bērns nolicies ar pamatīgiem grādiem un angīnu. Īsi pirms izbraukšanas izlemju palikt mājās, bet foršais mazais nočukst, ka vismaz vienam no ģimenes jābrauc. Ar milzu sirdsapziņas pārmetumiem ņēmu somu un devos Tērvetes virzienā, pareizāk sakot, Daigas Kārļa mašīnas virzienā. Mana pirmā Zaķa distance ever. Starts tiek atlikts, šķiet, ka sabraukusi visa Latvija. Saule riktīgi cepina. Tieku pie Stirnu buka žurnāla pirmā numura, kurā rakstiņš par Divplākšņiem. Divplākšņu kopbilde un startējam. Daudz to zaķu un tauta neretojas nemaz. Sevišķi grūti pārvietoties pa tūristu trepītēm, jo, ja gribas kādu apdzīt vai jāpalaiž kāds ātrais, te tas praktiski neiespējami. Sprinta posmu ieraugot, gribējās raut pa taisno. Likās neiespējami tajā augšā tikt. Kad trasē sāku dzirdēt starta/finiša zonas trokšņus, likās nu jau finišs klāt, bet nekā – cilpa aizvijas atkal tālāk, lai atgrieztos finišā pēc krietna kilometra. Medaļa kaklā, putra vēderā un ātri uz mājām pie mazā foršā, lai aicinātu uz tusiņu ātros.

DP žurnālā Tērvete

Zilo kalnu Buks. Lai gan nekāda kilometru bāze šoziem saskrieta nav, jāmēģina Buka distanci, jo vajag garāku treniņu pirms maija beigās plānotā maratona. Laika apstākļi, salīdzinot ar pērnajiem, šogad Ogrē ideāli skriešanai. Līdzi foršais mazais bērns, kura pārstāv savu skolu skolu čempionātā un foršais lielais, kura pieskata foršo mazo, lai es lēnu garu varu blandīties pa takām. Mēģinām sabīdīt Divplākšņu kopbildi, bet tā arī nevaram savākties, jo tautas atkal, ka biezs. Aiziet skolu čempionāts un tūlīt arī garās distances. Man patīk! Reāli patīk! Nav baigo kalnu, skaistas takas. Dzirdināšanas punktā dievīgs speķītis, kurš ar Grauda spēka rozīņbulku iet uz urrā! Skrienu un baudu. Medālis kaklā man, medālis bērnam. Abas laimīgas.

Zilie kalni

Piebalgas zaķis. Braucam ļoti laicīgi, jo nav būts tai pusē un nav ne jausmas, cik tas īsti tālu ir. Ziņo par starta pārcelšanu. Nu nekas, līdzi pleds un tusējam ēnā. Mega lēnas rindas pie tualetēm. Aiziet skolu čempionāts, garās distances, drīz arī zaķi. Atkal tautas, ka biezs, bet taciņas šauras. Skati skaisti, bet visu laiku jābolās zem kājām, jo taku īsti nav – ciņi, celmi, govju ceļi. Grūti, bet neviens jau mani uz šejieni nedzina. Medaļas, putra, laižam mājās, pa ceļam piebraucot nopeldēties Alaukstā, un piestājam uzrāpties skatu tornī.

Piebalga

Kamparkalna zaķis. Karstums šovasar labi ieskrējies un arī Talsu apkārtnē netaisās rimties. No starta redzams sprinta posms – pret slēpotājkalnu, arī starts pret kalnu. Ir grūti piecelties no beņķīša ēnā, kur nu vēl skriet un skriet pret kalnu. Bet viss ir iespējams! Medaļa kaklā man, medaļa mazajam foršajam. Izmantojam kolosālo iespēju iepļauties dīķītī un mazliet atdzesēties.

Kamparkalns

Šlokenbekas zaķis. Palicis atmiņā ar Ilžuka uzmundrinājumu Āžu kalna pēdējos metros un labi noorganizēto dušu, kura sākās tūlīt pēc mana finiša. Nez kāpēc visi steidza meklēt pajumti, es gan kādu brīdi izbaudīju. Ilgi gan nesanāca Šlokenbekā uzkavēties, jo nācās mesties atpakaļ uz Rīgu, lai sagaidītu mazo foršo no oranžās bumbas trenkāšanas treniņnometnes.

Āžu kalns

Gaiziņkalna buks. Joprojām karsti. Starta zonā, ieraugot sprinta etapu, kurš būs jāveic pirms finiša, manas optimisma paliekas pazūd. Šajā posmā vienīgie pozitīvie momenti – speķītis jau pašā sākuma daļā un kopābūšana. Viss pārējais – ļaunais murgs. Kāpu nost no takas un laidu garām Lūšus – visu cieņu, varoņi pienācīgi jāgodina. Tad nāca posms, kur zaļknābji Skolu čempiņi nesa nost no kātiem un pienācīgi virzīties uz priekšu nebija iespējams. Atviegloti uzelpoju, kad šo trase atvirzījās pa labi. Bet prieki bija īsi, jo drīz panesās mežonīgo Zaķu armāda. Trase arī tāda, ka maz bija vietu, kur civilizēti izmainīties, šauras takas, bezceļi, govju takas. Vēl pāris reizes kaut kur iemaucu ar īkšķi, kuru biju stipri sasitusi Baskāju brīvprātīgošanā, iemaucot pa kaut kādu betona plāksni tā, ka ar pūlēm varu kedu uzvilkt. Finiša zona – jūs nopietni, tiešām sprinta posms vēl?! Nu labi, varbūt uzvilkšos, bet varbūt nē. Pēc Trakā uzbrēciena pieklājības pēc 3 soļus imitēju skriešanu. Bet vispār negribu šo posmu atcerēties. Piedodiet, orgi, lai gan jūs jau neesat pie vainas. Neviens jau man neliedza pienācīgi trenēties, lai skrietu ātrāk – pa priekšu lūšiem, skolēniem un zaķu armādai. Bet varbūt vienkārši vajadzēja izkāpt no gultas ar labo kāju.

Gaiziņš

Līgatnes buks. Šo gan gribētos izbaudīt vēl! Vietas, kur četrrāpus kārpies bez maz pa sienu tādos augstumos, kur neredzi ne gala, ne malas, lai tūlīt tipinātu lejā, jo kā tad, līdz lejai netiekot, tu varēsi atkal rāpties nākamajā. Vietas, kur gribējās apstāties, lai labāk paturētu atmiņā gleznainos skatus. Apjausma, ka šādas vietas iespējams baudīt, tikai pateicoties trako orgu dullumam, jo neba nu atbraucot šeit vienkārši ar ģimeni un staigājot pa standarta tūristu takām tu ieklīdīsi tik kolosālos līcīšos. Un netraucēja šoreiz neviens un skrējēji bija tā izretojušies, ka brīžam sajūta, ka esmu mežā viena, arī sprinta posmā. Nu jā – super! Un putra šoreiz sevišķi garšīga. Alus gan garšo kā vienmēr – Zoltners uz vietas, bezalko brauc līdzi uz mājām, kā vienmēr, kad pašai nav pie stūres jāsēžas. Un sezonas skaistākā medaļa pievienojas sešām iepriekšējām šīs sezonas medaļām.

Līgatnes pontontilti

Rezumējums – 4 zaķi, 3 buki, nevienā posmā šogad nebija auksti.

Reitingiem nesekoju, distances izvēlējos, kas uz kuro momentu bija pa spēkam vai vajadzēja komandai.

Smagākais (jo reāli mani izbesīja) Gaiziņkalna buks.

Vieglākais Zilokalnu buks.

Foršākais un ainaviski visskaistākais, lai gan arī smags, Līgatnes buks.

Sapratu, ka nav jēgas skriet neko īsāku par bukiem, jo īsie atmiņā nepaliek.

Baigi forši skriet, ja tev ir Komanda. Bez Divplākšņiem nez vai vispār uz kādiem mačiem izvilktos. Šosezon uz visiem posmiem mums sanāca pilna komanda. Prieks un lepnums par mūsu ātrajiem un arī par pieredzes bagātajiem, gan tiem, kas komandā, gan tiem, kas šogad ārpus komandas.

Šosezon pasāku akciju “Pavelc līdzi lēnāko” – kad pirms finiša pašai grūti, atradu kādu tikpat lēnu bēdu māsu, sāku skriet ātrāk un enerģiski aicināju sev līdzi. Piefiksēju, ka tas dod spēkus un enerģiju arī pašai.

Ienāca prātā, ka būtu foršāk un zaļāk, ja braucot uz Buka posmiem mēs vairāk kooperētos ar citiem braucējiem – piedāvātu vietas savās mašīnās un tā, tādā veidā samazinot mašīnu skaitu, attiecīgi mazinot sastrēgumus un atslogotu pļavas. Ja tas izdotos kaut par 20%, tas jau būtu iespaidīgi! Es pati šogad ar savu braucamrīku braucu uz 2 posmiem – ar pilnu mašīnu uz Vecpiebalgu, ar tukšu sanāca uz Šlokenbeku, jo nebraucu no Rīgas. Divas reizes sēdos uz astes Lāsmai, bet trīs reizes Daigai ar Kārli.

Nu jau zināmas nākamās sezonas posmu norises vietas. Šķiet, ka visi patāli, bet vilinoši. Pagaidām atliek kavēties atmiņās, pārlasot visus septiņus Buka žurnālus. Laiks rādīs. Bērns gan pārliecināts, ka brauks uz visiem. Ja oranžā bumba nepatraucēs.

Hānja 100, trešo reizi

_MG_7473

Par to, ka šogad atkal varētu doties uz Hānju, tā īsti nemaz nedomāju. Man šis rudens vairāk bija kā sevis savešana kārtībā un pārliecības atgūšana, ka īslaicīgās veselības likstas bija tikai nejauša sakritība, kas kaut kad pāries un, ka atkal varēšu atgriezties vecajās sliedēs jebšu man nekas netraucēs skriet vai braukt ar velo sacensībās. Tāpēc uz jautājumu, ko es domāju par Hānju, atbildēju, ka pajautā man to vēlreiz, kad būs pēdējais brīdis pateikt, vai braucu. Pēc Līgatnes Stirnu buka savu pārliecību par to, ka viss ir labi un ka man pēc sacensībām vai to laikā atkal nepaliek slikti, atguvu. Tā sāku kalt plānus oktobra mēnesim. Galu galā, man tak bija Hānjas pārnestā dalība uz šo gadu, bet tas man neliedza pētīt sacensību kalendāru un kalt jaunus plānus. Igauņu purvu maratonu jau pērn biju izstrīpojusi no šī gada plāniem. Jā, tur ir smuki un man tur patīk, bet pagaidām ar diviem gadiem pēc kārtas man pietiek. Tad manu uzmanību piesaistīja Kuršu treils, kuram radās ģeniāla doma – es varētu skriet 44km un attiecīgi tad nedoties uz Hānju. Kur notika novirze no mana plāna, es nezinu, bet zinu tikai to, ka pieteicos Kuršos uz 22km un aizrakstīju Ivaram, vai pērnajā gadā e-pastā apsolītā, pārnestā dalība uz šo gadu ir spēkā. Atbilde ilgi nebija jāgaida, protams, ka ir spēkā. Tagad atlika tikai tāds sīkums kā aizbraukt un noskriet.

Vēl esot mājās, cītīgi katru dienu pētīju laika prognozi un tā kā tā nedaudz, bet mainījās uz to ne pārāk labo pusi, tad tas lielu sajūsmu neraisīja. Būs lietus, būs vēsi, būs pa tādu draņķa laiku jāskrien. Brīdī, kad krāmēju mantas, es vēl nezināju, pa cik ļoti draņķīgu laiku būs jāskrien, bet līdzi sakrāmēju vienu skrienamo komplektu – asics meža botas ar plāno zoli; ziemas skriešanas zeķes; slēpošanas virsbikses ar vindstoperi, kuras jau Hānju iepriekš ir iepazinušas; plāno skriešanas kreklu; jauno lietus jaku, kurai jau tur esot tika veiktas dažas koriģējošas ķirurģiskas manipulācijas, lai man tā jaka būtu ērtāka; plānos skriešanas cimdus un bufu. Blakus salieku praktiski otru tādu pašu komplektu. Ja nu pēkšņi būs sauss, tad trešajā kaudzē nolieku silto garroku kreklu, TGC265 finišētāja vesti un pa virsu uzmetu vēl vienu garroku kreklu un vēl vienu bufu. Tai pat laikā uz sevi esmu dikti dusmīga par to, ka ņemu līdzi tik daudz liekas drēbes, labi zinot, ka man pat pusi no tā visa nevajadzēs. Jā, man nepatīk ņemt līdzi liekas mantas, kuras zinu, ka nelietotas tiks atvestas atpakaļ.

Ir piektdienas vakars. Jau atkal pētām laika prognozes un spriežam, ko kurš ir atradis. Aivars teic, ka pa dienu bija atradis tīri optimistiskas laika prognozes, kuras sola maz nokrišņus. Es uz šo iebilstu, ka tā nu gan nebūs, ka nu jau kaut kādu draņķību no gaisa sola jau no paša rīta, tad sniegu, tad padaudz lietu un tad kaut kad vēlā vakarā tas viss pāries. Tātad slapjš būs visu laiku. Nav jau tā, ka es nebūtu skrējusi pa lietu, bet no rīta būs tikai 0°C un pa dienu iesils līdz +5°C. Ilgi skatos uz savu drēbju kaudzi un mēģinu saprast labāko variantu rītdienai. Neko labāku tā arī neizdomāju, kā pirmo komplektu vilkt uz startu, tad līdzi paņemt pārvelkamo otro komplektu un otrā maisā joka pēc iemetu silto kreklu ar vesti, ja nu pārstās līt, tad varbūt gribēšu pēdējiem diviem apļiem uzvilkt šīs drēbes, lai nav jāskrien lietus jakā. Trešo plāno kreklu atstāju istabiņā. Tāpat ir skaidrs, ka pirmais aplis tiks pavadīts lampas gaismā, jo maz ticams, ka man šogad gribēsies kādam sēdēt astē, lai ko redzētu zem kājām, it īpaši, ja debesis ir nomākušās.

Starts. Nedaudz līņā. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem starta signāls netiek dots no pūļa, jo Ivars jau pērn ir savācis savus 100 maratonus un šogad vairs neskrien visu pēc kārtas. Septiņos no rīta ir pamatīga tumsa – ziemas laiks vēl nav pienācis. Lampiņu gaisma. Lapas zem kājām. Skrien tikai visiem pakaļ. Pirmo reizi samulstu vietā, kur maratonisti atdalās no ultrām, jo nez kāpēc saminstinājos, ka esmu dzirdējusi otrādi un esmu aizskrējusi nepareizi. Drīz, apdzenot kādu no skrējējiem, manu, ka viss kārtībā – viņam ir baltais numurs. Dzeltenie numuri bija maratonistiem, bet sarkanie – ultra dāmām. Aplis kā jau aplis. Kaut kādi līkumi, kaut kādi kalniņi, kaut kādas takas. Aiz pļavas spīd ezers. Tad pretīgais kalns, it kā lēzens un skrienams tāpat kā visi, bet kaut kas man tajā nepatika, varbūt slīpums uz vienu pusi, varbūt izskalojumi. Lielajā kalnā aiz pagrieziena pirmo un vienīgo reizi uzskrienu līdz pusei. Nebūs. Foršs noskrējiens. Lēnām aust jauna diena. Pēc pirmā apļa atdodu lampu Sandrai un pie sevis nosmejos, ka tagad varētu arī finišēt.

Otrais līdz piektais aplis. Uzausa jauna diena. Trasē aizvien vairāk nevar saprast, kurš ir kuras distances skrējējs. Arī mani no mugurpuses nevar atšifrēt, jo numura jostiņa jau sen kā ir uzrāpusies līdz viduklim un paslēpusies zem jakas, bet pati pirmā apļa vidū uzliku kapuci, tādējādi mulsinot pārējos. Pirmā apļa smidzekli nomainīja lietus. Vēl pēc maza brītiņa otrā apļa beigās sāk snigt. Galvā nekas cits kā “uzsniga sniedziņš balts” vai “apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim” neieskanējies. Tā teikt galva kā tukša muca skan un acis piekaltas taciņai vai kādam no priekšā esošajiem skrējējiem. Nekādu domu, nekas. Kādā brīdī paskrienu garām Lāsmai un uz viņas jautājumu, vai man aizvien ir karsti, atbildu apstiprinoši, jā, man ir karsti. Bet nu jāpieciešas. Trešā apļa beigās noķeru Aivaru un pie sevis nosmejos, ka viņš iepriekšējā vakarā teica, ka es jau šo noķeršu savā otrajā aplī un varēšu iedot lampu, lai noliek maisā. Jau tad zināju, ka tā tas nebūs. Starta/finiša zonas kontrolpunktā esmu iecienījusi siltu tēju, kādu banānu un gurķi. Man ir labi, es pagaidām neko vairāk negribu. Vienīgi tas ēšanas laiks pulkstenī varētu pīkstēt kādā no dzeršanas punktiem, nevis kādas minūtes piecas vai vairāk aiz tā. Nu tā, lai var mierīgi apēst kārtējo želeju, izmest papīrīti, padzerties un doties tālāk. Bet, kas tev to dos. Snieg, lielām baltām pārslām slapjš sniegs. Skaisti. Zeme palika balta. Otrā dzeršanas punktā siltais sporta dzēriens iet uz urā. Aiz šīs telts ir burvīga taka gar ezeru. Tik burvīga, ka tur vējš pār ezeru vienubrīd tā ieskrējās, ka sniegu horizontāli pūta. Nē nu šī vieta man patika arī tādēļ, ka es zināju, ka trase iet uz otru pusi un paliek vieglāka, ka ir jāuzkārpās augšup tai pretīgajā kāpumā, jāuziet tajā kalnā un tad jau tik sīkums aizskriet līdz stadionam. Kurā brīdī no ēkas iekšas izstiepu savu želeju maisiņu ārā un uzliku uz kopējā galda, neatminos, bet tā bija viena no labākajām idejām, ko noskatīju darām citus. Nav jau tā, ka jostā nebūtu sabāzusi gandrīz visu vajadzīgo trasē līdzi, bet, ja var tik ērti papildināt krājumus – ideāli. Bet, ja cimdus izvelk no jostas un atstāj somā, jo slinkums lieki staipīt līdzi, tad nākamajā aplī sāk salt plaukstas.

Vai zināt, ar kādu sajūsmu ieraudzīju ķilavmaizītes? Apkārtējie igauņi jau nesaprata par ko man tāda sajūsma. Atšķirībā no iepriekšējās reizes Hānjā ķilavmaizītes ne tikai uz mani skatījās un teica – apēd mani, bet šoreiz es tās arī ēdu. Vienā brīdī Ivars nosmējās par mani, jo man numuru nevar redzēt un dāmas galda otrā pusē tak nezin, kā ar mani runāt, uz ko atmetu ar roku un atbildēju, ka putra ir putra un dubļi nav dubļi. Un galu galā, ne jau pirmo reizi igauņu sacensībās piedalos. Šo to jau esmu iemācījusies. Un, ja pavisam čābīgi, tad, parādot ar pirkstu, viss top skaidrs.

_MG_8177

Sestais un septītais aplis. Pieveikti nedaudz vairāk kā 30 kilometri ar astīti. Beidzot uzvilku cimdus. Vai es ko minēju, ka aizvien snieg tā kā pa Ziemassvētkiem? Un, ka aiz asfaltētā posma mulčas posms lēnām, bet neatlaidīgi pārvēršas dubļu zampā. Ka vairākās vietās trasē ir ne tikai sniega sega, bet arī milzu peļķes; ka daži trases posmi ir jāveic zigazagā no vienas puses uz otru; ka dažas vietas uz takas nu jau ir jāskrien pa sūnām un tā smukā taciņa caur mētrājiem ir palikusi dikti dubļaina; ka kājas aizvien vairāk un vairāk ar katru apli paliek slapjākas; ka pļava pārvēršas par mazu mini purviņu; ka tas pretīgais kalns paliek aizvien slīpāks un dubļaināks; ka tam lielajam kalnam noskrējiens paliek aizvien dubļaināks. Taisnības labad es vēl priecājos, ka manas botas dubļos turas ļoti labi un ka tas man nav šķērslis tur noskriet lejā. Vai es kaut ko minēju, ka nu jau kājas pēc iekāpšanas slapjumā vairs neapžūst tik ātri kā sākumā un, ka ir sajūta, ka visu laiku būtu slapjas, aukstas? Vai es minēju, ka kārtējo reizi iekāpjot mulčā šoreiz apļa beigās pirms stadionā gribas kliegt – kāpēc atkal? Vai es minēju, ka šajā aplī domāju, ka varbūt ir jāapstājas un jāuzēd tā bukstiņputra, jo 100km uz želejām, tēju un banāniem es neizvilkšu. Man vajag normālu ēdienu. Un kaut kur tam visam pa vidu man sāka sāpēt ikri, kaut kur vilka augšstilbu aizmugurē kā reiz brīdī, kad jāskrien uz augšu, un pilnai laimei vēderprese izdomāja saspringt tā, it kā es pirms tam būtu vairākas stundas no vietas vingrojusi, un plecu daļa arī kaut ko īdēja. Nu labi, priecājos, ka no rīta abas potītes nosēju ar elastīgo saiti, lai netaisa man te visādus brīnumus. Un tās atšķirībā no “rāmjauzvedas godīgi. Laime pilnīga. Bet tikmēr aizvien snieg skaists, slapjš sniegs.

Astotais aplis. Stāvu, ēdu putru. Kārtējo reizi noskatos, kā es ar Mārtiņu samaināmies vietām. Te viņš man pa priekšu, te es viņam pa priekšu. Tā jau ir, viņš pirms kalniņiem sabremzējas un uziet augšup ar nūjām, es tajos tomēr vēl uzskrienu. Vismaz kaut ko es varu izdarīt. Skrienu un kārtējo reizi pieķeru sevi pie domas, ka neko nedomāju, nedungoju, pat mūziku neklausos. Tas, protams, bija līdz brīdim, kad vienā brīdī sāku prātot, kāpēc man ir tik štruntīgi. Nu labi, sāls tabletes vienu brīdi izlaidu, bet tikai tāpēc, ka piemirsu par tām, bet tā sajūta, ka gandrīz viss ir slikti,  mani nepamet. Aizejot aplī, paēdu, padzēros. Viss it kā ir kārtībā. Tai pat laikā galvā iezogas doma, ka varbūt tajā Kuršu treilā tomēr nevajadzēja skriet tik ātri, bet vajadzēja tos 22km pievarēt lēnām un ar baudu. Tad varbūt tagad būtu vairāk spēka un enerģijas. Bet ko nu vairs. Skrienu, bet tā sajūta, ka trūkst enerģija un vajag atpūsties, mani mulsina. Konfektes pat pirmīt saēdos. Nez, pēc šī apļa vēlreiz ēst putru, bet vai palīdzēs? Nezinu kā, bet līdz dzeršanas punktam, kur dāma zināja, ka šai jāielej sporta dzēriens, biju sapratusi, kas par vainu. Man salst. Ne tā, ka drebu vienā drebēšanā, bet man nemanāmi ir piezadzies aukstums, ar kuru organisms vairs netiek galā. Un tagad organisms visu enerģiju tērē, lai sasildītos, nevis skrietu. Nav jau brīnums, ka pēc vairāk piecām stundām lietū un sniegā viss ir izmircis. Jā, no cimdiem es izgriezu ūdeni.

Devītais aplis. Ieskrienu finiša zonā un mēģinu uz tiem ekrāniem kaut ko saprast. Ar kādu trešo reizi jau sapratu, kur jāmeklē savs vārds, tas ir, labā ekrāna augšējā rindiņā. Vienīgais, kas man kaut ko no tā visa izsaka, ir apļu skaits, kuru man pasaka priekšā viens no laika ņēmējiem. Labi, lai ir piebeigti astoņi apļi. Tagad jāsakrāmē pilns šķīvis ar pārtiku, jāpaņem savs želeju maisiņš, mantu maiss un jātiek iekšā siltumā. Pēc cik ilga laika es atkal izlīdīšu ārā, man nav ne jausmas. Vienu zinu – tad, kad būšu atjēgusies. Iekštelpās, protams, notiek ballīte. Ieraugu Aiju un nesaprašanā jautāju, ko šī te dara. Uz ko viņa atbild, ka vajadzēja atjēgties, esot grūti. Kamēr Aija meklē savu mūziku, es lēnām pārģērbjos un secinu, ka man visas mugurā esošās drēbes ir slapjas. Nu labi, to jau sapratu, pirms šī apļa ieejot tualetē. Pārvelku kreklu un skaļi nosmejos, ka pirms nedēļas tā arī skrēju – sporta augšā un pusgarās biksēs, bet tagad otro reizi dzīvē pārvelku drēbes sacensību laikā (tās trakās Kanārijas neskaitās, tas pasākums bija no citas operas).

Tai pat laikā Hannes man jautā, cik skrienu – nu kā ultru, bet kāpēc man ir savādāks numurus? Uz ko atbildu, ka meitenēm ir sarkanie numuri. Protams, Hannes grib zināt, kura no meitenēm es esmu – ceturtā, piektā, sestā. Ja godīgi, man nav ne jausmas, es zinu tikai to, ka “šestj ringi do finiša”. Un pie sevis nosmejos, ka nekādi nevaru atcerēties, kā krieviski ir apļi, bet zinu, ka igauniski apļi ir ringi. Iekšā ir tik labi. Var pasēdēt, paēst, padzerties un ne par ko nedomāt. Vienā brīdī atceros, ka man somā ir Inas aizlienētais masāžas rullis. Uh, kā kājām tas patika. Kājas pēcāk man pateicību parādā nepalika, tas ir, vairs trasē neīdēja. Vienai igauņu dāmai gados ar tas rullis raisīja interesi, bet pirms tam man nācās paskaidrot, ka neko nesaprotu, ko viņa saka. Parādīju uz sava numura karogu, uz ko viņa nedaudz nokļūdījās, teikdama, ka tas ir Lietuvas karogs. Nē, tas ir Läti. Un, tad jau saruna pārgāja man nedaudz saprotamākā valodā. Jā, viņai arī patika tas rullis.

Velku mugurā Monblānā izbrāķēto lillā lietus jaku, jo, redziet, tā ir pašrocīgi līmēta ar makgaivereni un tas pēc Monblāna standartiem nedod garantiju, ka viņa izturēs lietu. Par šo pie sevis kārtējo reizi noķiķinu. Uzvelku pieskaņoto lillā bufu un koši oranžos cimdus un esmu gatava pieveikt atlikušos apļus. Vismaz man tā šķiet. Ak, jēziņ, cik ārā ir bezdievīgi auksts. Zobs pie zoba neturas, rokas trīc, pati trīcu. Kaut kāda ziema pēkšņi iestājusies. Ātri, ātri vienu siltu tēju un jādodas aplī. Protams, ja tas būtu tik vienkārši.

_MG_7980

Pa asfaltu skrienot, kājas īsti neklausa, mulča ir tik slapja un samirkusi, ka caur pēdām iziet ledains aukstums. Debešķīgi skaisti. Šis aplis būs uz izdzīvošanu, varbūt pat pēdējais, ja nespēšu sasilt. Salst, salst, salst. Man un salst, smieklīgi. Lai nu kuram, bet smieklīgi tāpat. Kaut kā kustos uz priekšu un saprotu, ka no šī brīža arī pēdas atlikušo laiku 24/7 būs slapjas. Izvairoties no liekiem slapjumiem, ar kādu slapju egles zaru dabūju pa kājām. Paldies, vēja māt. Tagad pie miesas pielīp arī slapjās bikses. Nu jā, tās es nepārvilku, jo nekādi negribēju vilkt nost slapjās botas. Otras sausās zeķes jau bija, bet negribēju kustināt neko apavos. Par to, ka varbūt vajadzēja skriet ziemas botās ar gtx, es aizdomāšos tikai nākamās dienas vakarā mājās. Tā, līkumojot pa tā jau tukšo trasi un kādu apdzenot, pēc kādām divdesmit minūtēm siltums atgriezās, bet… no kurienes izlīda tā tulzna, m? Klau, cienītā tulzna, es tev piedāvāju divus variantus – lien atpakaļ, no kurienes izlīdi un netraucē man skriet, jo tad mēs mājās vakarā saudzīgi ar adatu ar tevi parunāsim, vai arī pārplīsti un netraucē. Ilgi nevarēju saprast, ko tā tur darīja, bet izvēlējās pati pārplīst jeb precīzāk – pāris kilometrus plīsa. Pie dzeršanas punkta neviļus pamanu, ka botām virspuse sānos ieplīsusi. Skaisti, to vēl mājās vajadzēs lāpīt. Pļava aiz dzeršanas punkta ir kaut kāda pretīga, žļukstoša zampa. Tas pretīgais kalns ir palicis vēl pretīgāks, jo ne šis ne tas tajā uzskriet. Varbūt uziet? Vismaz tajā kalnā var atpūsties un uzēst želeju. Vispār pēdējos apļos es tieši tur ēdu, jo nedaudz pamainīju ēšanas režīmu. Līst, līst, līst.

Desmitais līdz divpadsmitais aplis. Kas notika šajos apļos, vairs neatceros. Atceros tikai to, ka lietus vienā brīdī pieņēmās spēkā. No trases pazuda sniegs. Dubļi. Dalībnieki trasē aizvien vairāk izretojās un palika mazāk. Pirmā dāma mani apdzina par apli. Galva aizvien skanēja kā tukša muca, domas galvā neraisījās tā, kā tām normāli būtu jāraisās šādās ultrās kā, piemēram, “kāda kāposta pēc man to vajag”, “cik vēl ilgi”, “varbūt finišēt?”, utt. Nē nu labi. Domu galvā vispār nebija, tikai piekaltais skatiens zemei, marķējuma, dubļiem. Tāpat mūzika aizvien nebija ieslēgta. Kaut kas neriktīgi. Tagad pēc katra noskrietā apļa skatījos ekrānā. Laikam jau tāpēc, lai salīdzinātu, ka manā prātā esošais apļu skaits sakrīt ar reāli noskrieto apļu skaitu. Te Ivars skaidrā latviešu valodā man sauca apļus (jā, viņš pavisam nedaudz māk komunicēt latviski, bet nedaudz).

Kādā brīdī ēšanas zonā parādās Aivars un jautri pajautā, kā man iet un uzreiz piebilst: “Labi, labi es pazūdu.” Uz ko es nokomentēju, ka man teica, lai es nelamāju nevienu. Un es pie tā arī pieturos. Tas, protams, neattiecas uz kalniem, dubļiem, laikapstākļiem, bet to neviens mežā nedzird, ko es tur noburkšķu ik pa laikam.

Aizskrienu kārtējā aplī, bet nepamet sajūta, ka kaut kas atkal nav tā, kā vajadzētu būt. Sāls tabletes apēdu, jiftīgo kofeīna želeju nedaudz ieēdu, bulciņu apēdu, banānus arī, tēju sadzēros. Bet, tad kāpēc man atkal kaut kas nav labi. Pag, ko tas vēders protestē. Ar tevi sarunājam tā, ka ir jāiztur līdz apļa beigām, labi. Atkal gribas atpūsties. Pat tas smukais posms gar ezeru nedod mieru.

Trīspadsmitais aplis. Lieki piebilst, ka pēc trasē pavadītām desmit stundām pārvilku kreklu otro reizi. Pie sevis gan nosmīnu, ka šis siltais garroku krekls bija paņemts līdzi ar domu – ja pārstās līt un varēs to uzvilkt ar vesti. Bet tagad priecājos, ka tas “ja nu” atradās otrā somā. Lai nebūtu garlaicīgi, es to kreklu nemaz nevaru pati uzvilkt. Sivēns sarullējies un kaut kur iestrēdzis uz manis. Labi, ka bez manis telpā ir kāda igauņu dāma, kura palīdz man to kreklu atrullēt. Ai, ja vajadzēs, tad pēc nākamā apļa manis pēc varu uzvilkt arī to vesti. Galvenais, lai ir silti un nesalst. Apskatu, vai jaunā lietus jaka nav izžuvusi, jo tādā gadījumā varētu uzvilkt to. Nē, nav. Nu nekas, turpināšu skriet ar lillā jaku. Ūdeni jau tā cauri nelaiž. Dāmas pie galda teic, ka man vēl divi apļi un viss. Nē, nē. Trīs apļi un viss. Es tomēr labāk zinu. Vispār jau ir forši, ka viņas, kā vienmēr, uz beigām paliek runātīgākas un jau pašas visu ko piedāvā. Tāpat seko līdzi tam, cik tev apļi vēl palikuši. Uzlieku galvas lampu un pazūdu mežā.

Lai arī aizvien līst kā pa Jāņiem, trase žūst un nu jau vietām var izskriet sausām kājām. Tagad labākā trajektorija ir taisnākā. Nē, peļķēm cauri es neskrēju, bet vairs tik cītīgi arī nemeklēju labāko vietu, kur nebūtu lielākie dubļi. Vienā brīdī gan samulsu, jo pēkšņi attapos, ka kādu laiku esmu tikai skrējusi un nemaz uzmanību marķējumam neesmu pievērsusi, bet tas tāds izbīlis tikai uz īsu brīdi, jo, ja paskatās kārtīgāk zem kājām ir pilnīgi un noteikti noprotams, ka es atrodos uz trases. Pus trasē ieslēdzu lampu, jo pār Hānju ir nolaidusies tumsa. Tas noskrējiens no tā lielā kalna ir maigi sakot ir palicis tāds interesants. Nepietiek, ka tur tagad ir nenormāli milzonīga dubļu jūra, kura nu jau pat man sagādā nelielas grūtības, lai pa viņu cilvēcīgi ne četrāpus uz dibena tiktu lejā. Tad tā arī ir vienīgā vieta trasē, kur ir migla. Bet kā tu cilvēks te vari normāli paskriet, cik nu normāli var paskriet pēc vairāk kā pieveiktiem 80 kilometriem? Toties ir tik smuki aiz sevis redzēt lampiņas.

Četrpadsmitais aplis. Tā mulča mani vairs neuztrauc. Viņa ir pretīgi slapja un nu jau man ir vienalga. Nedaudz ar savu bļaustīšanos iztramdu divus skrējējus, kuri jau kuro apli pēc kārtas cītīgi iet. Viņiem gan ir raksturs šādā laikā staigāt pa trasi. Es viņu vietā sen būtu izstājusies. Šis ir pirmais aplis, kad es beidzot aizdomājos, ka man ir jāiztur vēl šie divi pēdējie apļi un es būšu uzvarējusi. Jā, uzvarējusi. Manis pēc es varu būt kaut vai ceturtā vai piektā no dāmām vai sazin kura vēl, bet es tāpat būšu uzvarējusi. Vispār man nav ne jausmas, kura es esmu. Es būšu uzvarējusi un bijusi stiprāka par tiem sasodītajiem, draņķīgajiem laikapstākļiem kuri, lai arī kā centās, mani nepiebeidza. Jāatzīst, ka daudz netrūka un es būtu padevusies pēc kāda desmitā apļa. Toties tagad es būšu noskrējusi visus apļus, lai arī daudz lēnāk, nekā abas iepriekšējās reizes, bet tas mani vairs neuztrauc. Skrienu un atceros, kā manā pirmajā Hānjā 2014. gadā bija pilnmēness un pēdējos finiša apļos sāka snigt. Smaidu.

_MG_8473

Piecpadsmitais aplis. Laimonis man paziņo, ka es esmu trešā. Aija man priekšā ir kādas 10 minūtes un jautā, pa kuru brīdi es viņu palaidu priekšā, jo biju noķērusi un apdzinusi. Tas notika droši vien tai laikā, kad pārģērbos otro reizi. Igauniete aiz manis ir kādas desmit minūtes. Desmit minūtes nav daudz, bet nav arī maz. Dzirdu, ka Ivars kaut ko krieviski Laimonim ar Aivaru saka. Īsti nesadzirdu un pārjautāju, ko viņš teica. Ivars esot teicis, ka var redzēt, ka man pēdējais aplis. Uz ko sejā iezogas viltīgs smīniņš un nogrozu tikai galvu.

Pēdējais aplis, pēdējais. Kāpēc pēdējais aplis ir tik mokoši grūts un garš? Kāpēc ir sajūta, ka pēkšņi vairs nevar paskriet un, ka es velkos tik lēni, ka mani kāds apdzīs par apli. Kāpēc pēkšņi uznāca mežonīgs sagurums? Kāpēc kājas vairs negrib tik raiti uzskriet kalniņos, kā visus iepriekšējos apļos? Kāpēc? Mežā praktiski neviena nav. Nav pat tas čalis ar nūjām, kas kādu laiku turējās netālu no manis. Nav arī tie divi čaļi, kas iet. Neviena nav. Ir tikai lietus, kas pārgājis smidzeklī un es. Nē nu tiešām, visi tie kalni ir palikuši stāvāki. Es vispār skrienu pa pareizo trasi? Šis slēpošanas kalns pēdējo reizi, pēdējo. Šī smukā mētrāju taka pēdējo reizi. Tas noskrējiens arī pēdējo reizi. Tie līkumi, tās peļķes… Dzeršanas punktā lepni paņemu savu glāzīti, kura jau dažu pēdējo apļu laikā ir mainījusi savu atrašanās vietu, padzeros silto sporta dzērienu un tieši tik pat lepni to izmetu miskastē. Es te vairs šodien neatgriezīšos. Mūzika tā arī palika neieslēgta, jo galva kā tukša muca skan.

Mulča pirms stadiona ir apžuvusi. Stadionā dubļi nav vairs tik daudz kā iepriekš. Lietus jau ar kādas pāris minūtes mitējies. Novelku kapuci, izslēdzu lampu. Pēdējais! Es te vairs šodien neatgriezīšos. Ir – 13h5min54sek.

43662696_10215019763945317_481000852132200448_o

Nobeiguma vietā. Vai es te atgriezīšos nākamgad? Visticamāk, ka nē. Mans stāsts par skriešanas Hānju ir izsapņots ar trīs simtiņa finišiem un vienu maratona+ finišu. Ja nu vienīgi es atkal kādreiz nesagribēšu abas Hānjas vienā gadā…

Pēcvārds. Kamēr es pāris stundas pēc finiša, jau esot mājā, cenšos atrast ērtāko pozu, kā pagulēt vai pasēdēt gultā, jo sāp visas maliņas, spilvens par cietu un sega par šauru, tikmēr mani draugi Rīgā mani piesaka nākamajam skrējienam. Manā skriešanas komandā ir spēks.

Rekordu Berlīne

sportograf-137645958

Maratons tāda interesanta lieta. Katrreiz citāds. Gana īss, lai nebūtu sevi visu dienu jāmoka, bet arī pietiekami gara distance, lai visu ko paspētu piedzīvot un izjust. Lai pārbaudītu sevi, savas robežas, gribasspēku un neatlaidību. To, cik labi esi sagatavojies un cik tevī ir iekšā, jo enerģija – tīri fizioloģiski – agrāk vai vēlāk beigsies. Skriesi par ātru un vari netikt līdz galam; risks, kas var arī neattaisnoties.

sportograf-137136721

Ka skriešu Berlīni, zināju jau sen. Pirms vēl vispār pieteicos loterijai. Šķiet, ka jau 2015. gadā par to sāku domāt un 2016. gada Frankfurtes rezultāts ļāva kvalificēties, kā arī tikt uzreiz A koridorā. Tā arī biju ieplānojis, ka 2017. gadā maratonā necentīšos uzstādīt personisko rekordu, bet 2018. gan. Beigu beigās sacensības pagājušajā gadā sanāca diezgan daudz un pēdējo reizi tā īsti skriešanu izbaudīju vien pērnā gada pavasarī, kad personiskā rekorda līmenī noskrēju Liepājas pusmaratonu un turēju tempu Rīgas maratonā.
Kopš tā laika attiecības ar skriešanu arvien pasliktinājās līdz šim pavasarim, kad tā jau izsauca klaju riebumu, kas izpaudās fiziski. Bija treniņi, kad, sākot skriet, reiba galva, nāca virsū karstuma un aukstuma viļņi – it kā jāskrien intervāli, bet ķermenis vienkārši saka, ka nebūs. Bet sacensības tuvojas, nevar neskriet un tā nu tu dzen pats sevi vēl dziļāk bedrē.
Piltene pagājušā gada beigās bija kārtīgs spēriens pa pakaļu, pēc kuras gan spēju atgūties un ne bez veiksmes tikt uz pjedestāla Magdeburgā, taču īstu paliekošu gandarījumu tas nesniedza – rezultāts viduvējs un arī tālāk nevarētu teikt, ka viss izdevās kā plānots. Malagas maratons slimības dēļ pat tūrisma režīmā bija smags pārbaudījums un no 12h garā sapņa Igaunijas mežos beigās arī metās melns gar acīm. Biju sevi izsmēlis un tā arī jutos.
Februārī jau bija jāsāk gatavoties Hanoveres pusmaratonam, kurā cerēju atkārtot iepriekšējā gada Liepājas veikumu tikai šoreiz sertificētā trasē. It kā treniņu process noritēja veiksmīgi, ātrums bija, bet laikapstākļi gan nesaudzēja – ja nedēļas sākumā sniga slapjš sniegs, tad sacensību dienā jau bija kārtīga vasara. Tā ir ar tiem maratoniem – vari pusgadu gatavoties vienam startam, bet tieši tajā vienā dienā ir vētra un pļukt vien sanāk.
Pēc Hanoveres kaut kā pamazām iekustējos – treniņi kļuva garāki un lēnāki, svarīgākais bija sagatavoties tempa turēšanai, par Stokholmu galīgi nedomāju. Tempu noturējām veiksmīgi, kārtīgs garais treniņš un divas nedēļas līdz Stokholmai, lai atpūstos. Tur, protams, atkal briesmīgs karstums tā, ka apavi lipa pie asfalta, un rezultāts pavisam švaks. Dūša papēžos un nekādas vēlmes pat domāt par skriešanu. Ak jā, pa starpu tam visam vēl Skrien Latvija un Izskrien Rīgu posmi, kur nevienu neskrēju ar pilnu jaudu. Trīs nedēļas nomuļļājos bez nekādas motivācijas un vēlmes vispār kustēties, bet nospraustais desmit nedēļu treniņu cikla sākums tuvojās lieliem soļiem. Lai nebūtu jāsāk pavisam no nulles, dažas nedēļas iepriekš izvilku sevi (un darba kolēģi) uz vingrinājumiem – pēc tam kājas vairākas dienas nebija lietojamas; lieki teikt, ka tajā brīdī nepavisam nebiju labākajā formā. Arī nākamajās divās nedēļās ķermenis ar visām četrām pretojās centieniem atsākt skriet ātrāk. Centos gan domāt pozitīvi, koncentrējos uz katru solīti uz priekšu, jo zināju, ka, ja gribu jaunu personisko rekordu, man būs jātrenējas tik daudz un tik smagi kā vēl nekad, un arvien jākāpj pāri “negribu, nevaru un man nekas nesanāks” domām.

sportograf-137667431

Pienāca septembris, lielais darbs jau izdarīts, pēdējā nedēļā atlika vien uzkrāt spēkus, nesatraumēties, smelties motivāciju, kur tik vien var un par spīti dažiem apkārtējo protestiem izciest olbaltumu diētu. Ceturto reizi jau to veicu un jāsaka, ka ar katru reizi organisms to panes jau vieglāk. Kaut arī bija nespēks un vēders streikoja, bet vismaz vairs nevajadzēja divus piegājienus, lai pieceltos. Ceturtdien lidojām uz Berlīni un gandrīz pa taisno devāmies uz expo, lai izņemtu numuru. Pie reizes arī apsveicinājāmies ar Aigaru Nordu – tieši Rīgas maratona dēļ Berlīnē startēja tik daudz latviešu, jo komandu kausā varēja laimēt dalību. Pēc tam ierastie makaroni Vapiano – izbaudīju, ka atkal beidzot varu ēst visu un daudz. Ak jā, expo arī uzskrēju virsū Maurten stendam un, kaut pirms maratona iesaka neko jaunu neizmēģināt, paņēmu trīs želejas. Kā vēlāk izrādījās, ļoti pareizs lēmums.
Nākamajā dienā izbraucām Šprē upi ar kuģīti un, kaut gan centos līdz minimumam samazināt staigāšanu, nostaigājāmies krietni un katras dienas beigās kājas jau bija diezgan sagurušas. Sestdien sagaidīju ierodamies draudzeni, vēlreiz aizbraucām uz expo, lai uztaisītu obligāto pirmsstarta kopbildi ar maratonistiem un vakarā neliela kāju izkustināšana. Kaut lielais starts jau nākamajā rītā, joprojām nejutu nekādu satraukumu – domas bija pilnīgi atdalījušās no ķermeņa. Nekas neliecināja, ka rīt tiks pārbaudīts pēdējo divu mēnešu ieliktais darbs. Vēl pēdējās norādes līdzjutējām – kaut vienu brīdi plānojām tikties trijos punktos, taču beigās izlēmām, ka labāk būtu tikt finišā uz potenciālo pasaules rekordu. Arī ļoti veiksmīga doma.

sportograf-137158708

Gulēju aizdomīgi labi. Kā nolikos, tā gandrīz uzreiz aizmigu, un no rīta pamodos izgulējies un spirgts. Pierasts, ka pirms maratona neguļās, simts domas jaucas pa galvu, tad to atceries, tad šito un lec ārā no gultas, lai kaut ko neaizmirstu. Nemaz nerunājot par murgiem, ka esi aizmirsis numuru, ka nevari to piespraust, ka nokavēts transports, starts un vispār nekas nesanāk. Šoreiz tas viss izpalika. Uzvilku zeķītes, noteipoju savas sāpīgās maliņas, iedzēru kafiju, apēdu putru, apsmērēju krūšgalus ar zieķi, sataisīju savu dzērienu, un, silti saģērbies, biju gatavs doties uz startu. Pa ceļam jokoju, ka sākt varēja kādu stundu ātrāk, jo rīts bija visai dzestrs, bet saulains. Solīja iesilt.

41831242_438291136693644_4488901171246792704_n

Sabiedriskais transports pilns ar skriet gribošajiem; daži atdalījās ātrāk, citi brauca tālāk, bet pārsvarā visi kāpa ārā centrālajā stacijā – no turienes starta zonu burtiski varēja redzēt. Liels bija mans pārsteigums, ka man neļāva ieiet iekšā ar savu somu – kā nopratu, tad ātrajiem skrējējiem mantu glabātuve bija kaut kur pie stacijas. Iet atpakaļ gan mani neinteresēja un pārģērbos turpat pie ieejas, somu atdodot līdzjutējām. Norunāju tikties pie tālākās ieejas jeb tuvākās startam, atkarībā no kurienes skatās, un gāju iekšā papētīt aizliegto zonu. Nekas daudz gan tur nebija, nomīdīts lauks pretī Reihstāgam un piečurāti krūmiņi. Ielāgoju pēcfiniša tikšanās vietu un sāku iesildīties uz starta pusi; tajā brīdī sajūtas nebija spožas, jutu ciešumu un nelielas sāpes krūšu rajonā, arī vēders bija tāds nemierīgs un kājās nebija asuma, bet pagaidām par to centos nedomāt. Tā kā laiks vēl bija atliku likām, varēju mierīgi pasēdēt un pavērot skrējējus. Dažus arī nelaida iekšā ar somām, neskatoties uz viņu protestiem, ka tie ir elite. Pie sevis pasmējos un pēdējo reizi pārģērbos, saspraudu visas savas miljons želejas jostiņā; bilde, atvadījos un devos starta virzienā.

41864470_328444791261747_4325780465123328000_n

Nekad vēl nebiju bijis tik dziļi Tiergarten parkā; neskaitāmi skrējēji iesildījās, tipināja, paātrinājās, vēzējās, vicinājās un citādi staipījās, savērpjot sausās taciņas putekļu mākoņos, kuriem cauri spīdēja starp koku lapotnēm izlauzušies nesen uzausušās saules stari. Skats bija kolosāls un ceru, ka tas tika iemūžināts. Turpat satiku arī Daini un Karīnu un pārmiju pāris vārdus. Visi bija labā omā un, kad beidzot nolēmu doties uz startu, arī mani beidzot pārņēma starta satraukums. Agrāk bija tā, ka no domas vien spalvas slējās stāvus, mugurai pārskrēja aukstas šaltis un sirds leca ārā pa muti. Šoreiz tikai sajutu vieglu kņudoņu krūškurvī – pietiekami, lai pie sevis nodomātu – tagad gan vairs atpakaļceļa nav.

sportograf-137309324

Atrodot A koridora ieeju biju pārsteigts, ka visi skrējēji joprojām atradās ārpusē – vēl bija jāgaida ratiņkrēslu starts. Nedaudz atkāpos, lai nebūtu jāstāv saulē – bezvējā tā jau diezgan sildīja un negribēju pārkarst. Kad beidzot sāka laist iekšā, nedaudz nobrīnījos, ka to tik maz kontrolē – kāds ar B numuru mierīgi būtu varējis iešmaukt. Kopumā gan jāsaka, ka visa tā padarīšana ar starta ieņemšanu tika sakārtota ļoti veiksmīgi – gandrīz nekādas spiešanās un A koridorā vietas bija diezgan. Stāvēju diezgan tuvu startam, bet arī pietiekami tālu – gribēju sākt nedaudz konservatīvi un nekādā gadījumā nesasteigt startu. Satelīti noķerti, ar eliti iepazīstināts un atskan starta šāviens.

sportograf-137734925

Ja ne pirmo reizi, tad viena no retajām reizēm, kad mani neviens nepagrūda, neviens neuzkāpa uz kājas, nekādas pēkšņas virzienu maiņas. Kā sākām skriet, tā visi aizskrēja vienā ātrumā. Ļoti patīkams un brīvs starts, un pēc pirmajiem metriem jau varēja uzņemt savu tempu. Startā stāvēju vairāk pa kreisi un zināju, ka mamma ar draudzeni būs kaut kur labajā pusē. Laicīgi parādīju, ka skriešu pa labi un skrējēju rindas pašķīrās. Tagad gan iekārtojos uz palikšanu labajā joslā.
Pirmie kilometri taisni garām uzvaras kolonnai, tad pagrieziens pa labi, tiltiņš ar vienu no retajiem jūtamajiem kāpumiem un atkal taisni, taisni līdz gandrīz atpakaļ pie starta. Vairāk dzirdēju Ilzes uzsaucienu, nekā viņu redzēju; pa to laiku jau biju paspējis notiesāt pirmo želeju. Sāku ar vēl nepārbaudītajām Maurten želejām – ja būs kaut kas nelāgs, tad labāk uzreiz jutīšu un attiecīgi rīkošos. Pārsteidza tās konsistence – viegli salda, bet dikti bieza, recekļveidīga un gandrīz košļājama. Patiesībā diezgan forši, minimāla iespēja noleksēties, mierīgi varēja žļambāt. Kopumā man bija paņemtas līdz astoņas želejas, viena uz katriem pieciem kilometriem un pēdējās divas SiS kofeīna. Drīz jau bija klāt Moltkebrücke, kur vajadzēja gaidīt manām līdzjutējām un zem kura vēl pirms pāris dienām braucām ar kuģīti. Turpat tālāk vēl viens tiltiņš ar mazu kāpumu un laiks jau otrajai želejai. Nav tā, ka Berlīne ir pilnīgi plakana, bet tie kāpumi un kritumi ir tādi patīkami, neuzmācīgi. Reizēm ieraugi to kalnu un sodies, jāstrādā ar rokām, lai tikai nezaudētu ritmu, šeit tikai vienā vietā tā bija. Visi tādi lēzeni un ņemami, arī lejā gāja forši.

sportograf-137392350

Viena lieta, kas nebija ideāla – kaut kur (jau) ap ceturto kilometru gps nočakarējās. Salīdzinoši agri jau sāka rēķināt distanci par daudz. Protams, ka nekā ļoti tas skriešanu netraucēja, taču tempa rēķinus gan. Biju uztaisījis sev divus tempa špikerus un vēl uz rokas sarakstījis norādes, taču tie nebija oficiāli špikeri un tos salasīju vien ar pūlēm. Atskaitot pirmo piecīti, visur diezgan precīzi spiedu apļus un sāku rēķināt pēc pēdējā apļa. Ja kopumā vidējo tempu konstanti rādīja ap 3:36min/km (iesākumā nepamanīju atšķirību starp pulksteni un reālajām atzīmēm un pat lieki sevi piebremzēju), tad realitātē tas visu maratonu turējās ap vajadzīgo un plānoto 3:40. Skrējās pārsteidzoši viegli un nevarēja salīdzināt sajūtas pirms nedēļas, kad bija kārtīgi jāstrādā, lai noturētu tempu; tagad, vismaz sākumā, tas likās kā viegls treniņš.

sportograf-137490539

Patiesībā ļoti maz ko atceros no maratona, iesākumā pievienojos vienai grupiņai ap kādu spāniski runājošu sievieti un viņas pavadoni, taču kaut kur ap 12to kilometru jutu, ka viņi skrien par lēnu. Starp šo un nākamo grupiņu bija daži skrējēji un sāku pamazām kāpināt tempu. Turpat arī sajutu vieglas vēja brāzmas un iespēju robežās slēpos aiz citu mugurām, nelielais lejupskrējiens palīdzēja – drīz vien biju iedzinis un pievienojies jau ātrākai grupai. Ievēroju arī, ka ar mani kopā paātrinājās arī viens skrējējs no Kostarikas, ar kuru kādu laiku skrēju kopā. Viņš gan neapstājās pie tās grupas un turpināja kāpināt tempu – taisnēs vēl diezgan ilgi redzēju viņa muguru.

sportograf-137363866

Viena lieta, pie kā nākotnē vajadzētu piestrādāt, ir koncentrēšanās – skrienu grupā, tuvojas ūdens punkts – kamēr izvelku sūklīti, padzeros un apslapējos, tikmēr grupa jau ir gabalā. Ja grib skriet stabilāk, tad jāspēj ir dzert nesamazinot tempu. Kļuva siltāks un nelaidu garām katru iespēju, lai samitrinātu seju, galvu, skaustu un rokas. Arī želeju notiesāju pilnībā, pēdējo no Maurten. Līdz pusmaratonam diezgan vienmuļš posms un 20tajā kilometrā Garmin jau bija samērījis gandrīz 500m pa virsu. Grupiņa, kuru biju palaidis, sāka pajukt un dažus jau sāku iedzīt, tostarp vīru tērptu ASV karoga krāsās. Klāt bija viena no retajām vietām, kur gaidīju un sagaidīju pazīstamas sejas – tiešraide Tipiskajam skrējējam. Protams, patīkami, sveicienam īkšķis uz augšu, bet pēc tam kaut kā atslābu – piektie pieci kilometri reāli vislēnākie visā maratonā. Nezinu, kas par vājumu uznāca, bet uz pulksteni vairs nevarēja paļauties un iekrātās sekundes bija jāskatās pie kilometru atzīmēm. Tas, ka 25tajā kilometrā pārsvars pār plānu jau bija pamatīgi sarucis un tik daudz vēl bija jāskrien, šķiet, lika nedaudz saņemties un censties atgūt iekavēto. Ja var ticēt endomondo jeb precīzāk tam, cik precīzi nospiedu apļa pogu, tad 30km noskrēju par trīs sekundēm lēnāk, kā divus gadus iepriekš Frankfurtē. Toreiz enerģija drīz vien beidzās un pēdējie kilometri bija ārkārtīgi smagi.

sportograf-137446714

Ap 27km apdzinu vācu sieviešu līderi – to gan sapratu tikai vēlāk, jo tā skrējēja galīgi neizskatījās pēc skrējējas, klunkurēja un knapi vilkās – viņas pavadošais “Erste Deutsche Frau” vāģis mani gandrīz nobrauca, laikam kaut ko nepieklājīgu parādīju šoferim, vairs neatceros. Mans īsais vājums varbūt bija saistīts ar to, ka vienu želeju izlaidu – jutu, ka SiS želeja sāk šļankāties pa vēderu, tāpēc nākamo apēdu vien pirms trīsdesmitā kilometra. Drīz pēc tam arī izdzirdēju, ka ir uzstādīts jauns rekords – īsti nevarēju saprast cik, bet zem 2:02 – tad gan man arī skudriņas pārskrēja un bija jāsaņemās. Ja skrien pasaules rekorda pēdās, tad nevar būt nekādi attaisnojumi neuzstādīt savu personīgo.

sportograf-137740518

Šajos pēdējos kilometros arvien vairāk apdzinu citus skrējējus – vēl nekad lielajos maratons tā nebija bijis, ka pārsvarā apdzenu es nevis mani. Viens skrējējs baltā kreklā ar jau sarmu matos gan mani apdzina un, kaut arī centos iesēsties astē, īsti tas neizdevās. Vispār pēdējie kilometri paskrēja nemanot; diezgan bieži gan maratona vidū, gan beigās vienkārši skrēju acis piekalis zilajai līnijai, nemaz neskatoties apkārt. Arī beigās skrējās raiti un galīgi nebija to kilometru, kas velkas un neiet uz priekšu, kurus skaiti, bet tie neskaitās gana ātri. Šis maratons ātri beidzās, hops un cauri bija.

sportograf-137396386

Tā kā īpaši trasi nepārzināju, tad vienīgi beigās nekādi nevarēju sagaidīt Unter den Linden ielu, kad beidzot varēšu ieraudzīt Brandenburgas vārtus. Mazliet pārāk ātri gribēju sākt paātrināties. Pie 40km atzīmes Garmin bija jau salasījis par 700m vairāk, kā vajadzēja, un man priekšā bija vairāki skrējēji, kurus noteikti gribēju apdzīt – tas pats sirmais skrējējs un kāda dāma, kurai pavisam neklājās viegli. Enerģija pietika, gribēšana arī bija gana un pēdējie divi kilometri sanāca pusmaratona ātrumā. Brandenburgas vārti, vēl pēdējie 200m un finišs ar jaunu personisko rekordu. 2:34:29 pēc pulksteņa.
Tālāk jau pavisam lēnām un uzmanīgi pārvietojos plūsmas virzienā, lai saņemtu medaļu un visu pārējo. Padzēros ūdeni, pagaršoju piedāvāto sporta dzērienu un gandrīz izspļāvu – tik baisu vēl nebiju dzēris, labi, ka nepaņēmu trasē. Arī piedāvātās želejas, cik dzirdēju, bija tikpat nebaudāmas. Uzēdu banānu, pončo tā arī neieraudzīju, jo vairāk meklēju, kur nodot čipu. Pa ceļam paņēmu Erdinger bezalkoholisko alu un devos pretī sagaidītājām.

sportograf-137430582

Laiks Spliti Plāns Rezerve min/km km/h
5 km 00:18:17 18:17 00:18:22 00:00:05 03:40 16.41
10 km 00:36:31 18:15 00:36:44 00:00:13 03:39 16.45
15 km 00:54:51 18:20 00:55:06 00:00:15 03:40 16.37
20 km 01:13:09 18:19 01:13:28 00:00:19 03:40 16.39
Puse 01:17:12 04:03 01:17:21 00:00:09 03:42 16.29
25 km 01:31:38 14:27 01:31:50 00:00:12 03:42 16.22
30 km 01:49:55 18:17 01:50:12 00:00:17 03:40 16.41
35 km 02:08:13 18:19 02:08:34 00:00:21 03:40 16.39
40 km 02:26:43 18:30 02:26:56 00:00:13 03:42 16.22
Finišs 02:34:21 07:38 02:35:00 00:00:39 03:29 17.26

41890357_1122729554559734_8646597635974627328_n

Esmu apmierināts, neesmu sajūsmā (mazliet prātoju, par ko būtu), bet apmierināts gan; ar sevi, izdarīto, veikumu. Es noskrēju tieši tā, kā gribēju, kā biju gatavojies. Nebiju domājis, nē, precīzāk, vairs necerēju, ka maratonu vēl var tā izbaudīt, jo tā arī praktiski neaizelsos, skrēju atbrīvoti un nepiespiesti, un tikai pēdējos pāris kilometros pārslēdzu ātrumus. Ja kaut kas pietrūka, tad tieši tās cīņas ar grūtībām, ar laiku, laikapstākļiem, sevi un citiem. Pirms tam prātoju, ja neveiksies, tad varēšu jokot, ka ieskrēju Berlīnes mūrī. Berlīnes mūri ne redzēju, ne jutu, tas palika kaut kur ārpus trases.41808198_1585754978195809_5181565059767205888_n

Šī noteikti ir pasaules labākā maratona trase, kā radīta personiskiem un pasaules rekordiem. Plaša un lēzena, kā arī liela iespējamība uz mēreniem laikapstākļiem. Toties karsējmeitenes Rīgā gan ir smukākas. Mans personīgais viedoklis, bet arī kā pilsēta man Berlīne nekad nav īpaši simpatizējusi, ir daudzi vēl skaistāki maratoni, kur piedalīties un baudīt; Berlīnē ir jāmauc uz rezultātu. Uzskatu, ka, ja grib kaut ko sasniegt, ir jātrenējas kaut kam konkrētam nevis vienkārši jāskrien; tikai tad var uzstādīt vislabāko rezultātu. Šis process to pierādīja. Plānoto tempu tik labi apguvu, ka pat bez pulksteņa palīdzības varēju diezgan precīzi tajā turēties. Ja kādu tas interesē, varētu uztaisīt atsevišķu rakstu par to kā trenējos, atziņām, ko ieguvu gatavojoties, un par citiem sīkumiem, kas veido rezultātu.

img_9212

Nobeigumā jāsaka, ka, skrienot visus iepriekšējos maratonus, es jau zināju, kur skriešu nākamo. Tagad tā nav, es nezinu, ko nesīs nākotne. Šis varētu būt mans pēdējais maratons un par to nemaz tik ļoti nepārdzīvotu. Es gan sevi pazīstu un vairs neesmu tik naivs – gan jau šis nebūs pēdējais. Bet rekords gan tik pat labi varētu arī palikt. Dažiem privāti jau esmu atklājis, ka tagad laiks sadzīt gan fiziski, gan garīgi, jo skriešana jau kādu laiku nesagādā tādu prieku, kā varbūt vajadzētu, tāpēc noslēgšu sezonu Siguldā un uz nenoteiktu laiku atvadīšos no skriešanas. Skriešu tikai tad, kad gribēšu, cik gribēšu, kur gribēšu un bez nekādiem treniņplāniem, nekādiem konkrētiem mērķiem.

Mans otrais maratons jeb kā es pie sub3h netiku

Kad pirms diviem gadiem pieveicu savu pirmo maratonu tīri labā ātrumā 3:24:27 un nejutos pārāk saguris, skaidri zināju, ka nākamais noteikti būs, tikai jautājums bija – cik ātri to pieveikt? Protams, ka būtu vareni izpildīt olimpisko normatīvu 2:45 (visiem jau nav jāsaka, ka tas ir normatīvs sievietēm), tomēr skaidrs, ka līdz tam tikt varētu būt, maigi sakot, pagrūti. Tad nu salasījos dažādus skrējēju rakstus un nospriedu, ka noskriet maratonu zem 3 stundām parastam vidusmēra amatierim skaitītos varen labi. 2017. gadā tā kā sāku tam trenēties, bet trauma pēc ultramaratona Rīga-Valmiera pārvilka treknu svītru visiem plāniem, un gads sanāca tāds – nekāds.

2017. gada rudenī jau sāku trenēties cītīgāk, mēnesī noskrienot ap 200km. Kārtējo reizi saņēmos un decembra sākumā atmetu smēķēšanu, kas gan, protams, atkal noveda pie pamatīga svara pieauguma. Tomēr sāka atgriezties ne tikai apaļā forma, un pirmajā Noskrien ziemu posmā jau varēju paskriet puslīdz pieklājīgi. Janvārī sāku rukāt uz pilniem apgriezieniem, un rezultātus varēja manīt, pieklājīgi noskrienot ultru no Bikstiem līdz Rīgai.

Treniņplānu pildīju kārtīgi, skriešanai ārā netraucēja arī sals un sniegs. Svars arī pamazām tomēr dila, un nākamajos Noskrien ziemu posmos gāja aizvien labāk. Tā nu pamazām trenējos, kamēr aprīļa sākumā pienāca Liepājas pusmaratons, kurā beidzot paskrēju zem maģiskās 1:30 robežas. Tā kā vēl nedaudz rezervju bija un līdz maratonam vairāk nekā mēnesis, sub3h sāka likties reāls.

Šajā laikā trenējos varen centīgi, treniņos laboju veselu kaudzi PB distancēs līdz 10km, Vo2max sasniedza 58, Garmins prognozēja fantastiskus finiša laikus. Nekas īpaši nesāpēja, vienīgais – palaidos svara regulēšanā, un no cerīgajiem 75kg atkal biju pietuvojies 80kg robežai (tā, salīdzināšanai – pie mana 170cm auguma svaram vajadzētu būt ap 65kg, nu, ņemot vērā, ka daudz muskuļu savulaik nevajadzīgi uzkačāts, tad ap 68kg). Sākot pirmsmaratona diētu, svars nedaudz nokritās, bet pēc uzlādes ar saldumiem starta rītā nepielūdzamie svari rādīja 79kg. Ko tur vairs, pašam vien būs tā riepa līdzi jāstiepj. Labi, ka vismaz siltums iestājās krietni ātri un varēja puslīdz aprast ar skriešanu šādos laika apstākļos. Nedēļā pirms maratona nedaudz stresoju, jo sāku apjēgt, uz ko esmu parakstījies, līdz ar to naktīs gulēju ne visai labi, un starta rītā nedaudz sagriezās vēders, par laimi, ne pārāk briesmīgi.

Atšķirībā no pirmā maratona, kurā mani uz katra stūra gaidīja pudeles ar vitargo maisījumu, šoreiz biju bez atbalsta komandas trases malās, kas nozīmēja, ka būs līdzi jāstiepj želejas un jāmēģina skrienot iemānīt iekšā ūdeni mutē no glāzītēm dzeršanas punktos, kas gan ātrumā ap 4:15 min/km bieži vien rezultējas ar aizrīšanos un palikšanu bez vērtīgā šķidruma. Pirms starta uzpildījos ar vitargo šķīdumu, līdzi paķēru 6 želejas, no tām 3 – ar kofeīna piešprici. Droši vien, ka par daudz, bet ļoti biedēja izslavētā “siena”, kurā negribējās atdurties enerģijas trūkuma dēļ. Plāns bija pirmo želeju apēst pēc 10. kilometra, un tad pa vienai ik pēc 5km.

33091102_1622721924442226_2671098852110499840_o

Tāds nu arī 20. maija rītā devos uz startu. Pāris km iesildījos, satiku “Mans pirmais maratons” absolventus Andu, Arni, Aivaru un Māri, uzmundrinājām viens otru un ieņēmām starta pozīcijas. Pieredzes mācīts, pielavījos iespējami tuvu elites koridoram, lai nebūtu jārausta temps, vēlāk dzenoties pakaļ tempa turētājiem.

Pēc starta rikšoju vienā tempā ar Aivaru, kurš skrēja pusmaratonu, sarkanie TT baloni vēl bija kaut kur aizmugurē. Pēc kāda gabaliņa gan Uldis un Reinis mūs apdzina, un mēs iekārtojāmies vajadzīgajā pozīcijā. Pirmie 5km pagāja tīri ok, 5. kilometrs pat tika noskriets visātrāk – 4:10. Pēc tam jau sāka palikt grūtāk, īpaši vietās, kur spīdēja saulīte un nebija vēja. Laiks no rīta likās pat tīri dzestrs, un grādu bija mazāk nekā iepriekšējās dienās, tomēr uzreiz varēja sajust saulītes iedarbību.

Kaut kur drīz burzmā pazaudēju Aivaru, domāju, ka viņš aizskrējis ātrāk, bet izrādījās, ka diemžēl izstājies. Saulīti jau labi sajutu Ķīpsalā, tāpēc sāku ātri lakt ūdeni un laistīties. Atgriežoties uz Vanšu tilta, jau sāka palikt grūtāk un temps nokritās par pāris sekundēm, kā ierasts, pēc 7. km sāku prātuļot par izstāšanos. Tomēr baloni vēl turpat vien bija, un turpināju rikšot. Turpat netālu arī skrēja “Mans pirmais maratons” kolēģis Raimonds, kurš veica pusmaratona distanci, un varēja manīt, ka viegli viņam neiet.

Pamazām siltajos trases posmos jutu, ka temps sarūk, arī vējš, kas labi dzesēja, arī nedaudz pūta atpakaļ. Pie Akmens tilta baloni jau bija pamukuši nedaudz prom. Uz AB dambja saņēmu uzmundrinājumus no Reno un brīdinājumu, ka tālāk būs grūti, kas tā arī bija. Posms pa Mūkusalas ielu līdz Salu tiltam bija īsta cepešpanna, kas arī nokāva manas izredzes vēl turēties līdzi baloniem. Kādu brīdi vēl temps turējās ap 4:20, bet tad jau spēju vien pavilkt uz 4:35. Tuvojoties pusmaratona finišam, vienu km noskrēju uz 4:26, bet tas bija arī viss. Pusmaratons tika pieveikts 1:32 (mans otrs labākais pusmaratons). No plāna atpaliku jau 2 minūtes, un bija skaidrs, ka tās atvinnēt vairs nevarēšu. Nu bija iemesls palaisties slinkumā un ķerties pie plāna B, kas nozīmēja – noskriet PB un neļaut, ka noķer TT 3:15 baloni Konstantīna vadībā.

Cepešpanna

Cepešpanna

Tālāk skrēju jau tempā ap 4:35-4:45 min/km. Būtu sācis šādā ātrumā, tad jau nekas, bet pirmā trases puse bija nogurdinājusi, saulīte cepināja un pretvējš spīdzināja, tāpēc īpaši viegli nebija. Bija jau arī pienākusi nomācošākā trases daļa – Skanstes plašumi, tomēr kaut kā steberēju uz priekšu. 32. kilometrā pirms Vanšu tilta apdzinu Ludriku, kurš sākumā skrēja varen ātri un vēlāk bija nolūzis, bet Ķīpsalā ūdens uzpildes punktā noķēru Valdi, kurš gan tūlīt aizmuka, bet pēc brīža nolūza un tapa apdzīts. Ātrums gan brīžiem jau bija gandrīz 5 min/km.

Plāns "Noķer Andri" izpildīts

Plāns “Noķer Andri” izpildīts

Uz Vanšu tilta man pa priekšu skrēja viens vācietis, kuram viņa līdzjutējs vizinājās pa priekšu uz velo bļaustoties un uzmundrinot. Tas mani kaitināja, arī pabļaustījos vāciski, dabūju otro elpu un 4km pirms finiša sāku skriet nedaudz naskāk. Tomēr maratons paliek maratons, drīz kājas kļuva kā no koka, un pēdējie pāris km nebija viegli. Pašā finišā vēl mēģināju pasprintot, jo viens nesās garām, tomēr čalis pamanījās pašā pēdējā brīdī aizšmaukt pirmais.

Gala rezultāts 3:13:50, 184. vieta kopvērtējumā, 20. vieta vecuma grupā. PB uzlabots par 11min.

Secinājumi? Ar vienu ātru 1:29 pusmaratonu laikam nepietiek sub3h maratonam. Jānoskrien vismaz kāds pārītis ap 1:26 – 1:27. Un jārij mazāk.