Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mazais hiēnēns. 9. daļa.

Iedomājies, ka esi sakravājis koferi piedzīvojumam, par kuru tev ir visai maza nojausma, un sēdi uz tā kofera, gaidīdams izbraukšanas brīdi! Un tev nav ne jausmas, vai jāizbrauc šodien, vai pēc mēneša. Aptuveni kaut kāda tāda ir sajūta grūtniecības 9. mēnesī. Šoreiz pastāstīšu, kā man izdevās vai neizdevās no tā kofera nokāpt, lai padarītu ikdienas darbus un atrastu laiku arī atpūtai un sportam.

Koferis nav metafora, tāds patiešām uzrodas. Mēneša sākumā esmu dzemdību somu nokomplektējusi, uzlikusi virsū mātes pasi, un varu gaidīt dzemdības. Sīkulis var piedzimt 38. nedēļā, sīkulis var piedzimt 42. nedēļā, viņš var piedzimt jebkurā laikā tam pa vidu, un tas jebkurā gadījumā skaitīsies normāli. Esmu pilnīgs nervu kamols, man nepatīk neziņa. Izlasu, ka dzemdību priekšvēstneši varot būt nevēlēšanās doties tālāk prom no mājām, kā arī ligzdas ierīkošanas sindroms. O jā, man ir abi! Vai katru dienu dodos uz veikalu, lai sapirktu visu nepieciešamo gan dzemdību somai, gan arī mazajam hiēnēnam. Tā soma jau ir pārbāzta, bet tur nebūt nav viss no slimnīcas saraksta! Atļaujos pozīciju “vāzes ziediem” aizstāt ar krustvārdu mīklām. Nevajag man nekādus ziedus! Izrevidēju savu lielo skapi, savas lupatas sastūķēdama plauktos tā, ka no aizmugures neko nevar paņemt. Tas tiek darīts, lai varētu smuki sakārtot bērna drēbes. Tas ir kā apburtajā lokā – jo vairāk rosos, jo lielāks stress mani pārņem, un tas liek rosīties vēl vairāk. Prasīties prasās pēc brīvas nedēļas nogales kaut kur pie dabas, bet man ir bail doties tālākā ceļā. Bailes braukt prom arī attur mani no sacensībām – negribu pat stāvēt malā un skatīties, kā skrien citi. Runājot par dzemdību priekšvēstnešiem, izrādās, ka par lielo dienu var liecināt jebkas. Un var arī neliecināt.

Lai nomierinātos, apzināti izvēlos veikalus, kas ir vairāku kilometru attālumā. Lai nopirktu vēl pēdējos niekus, man pāris stundu jāpavada pastaigā, un tā vismaz ir fizkultūra. Staigāšana patīkami nogurdina, un naktī ir iespējams gulēt. Dažreiz. Kad ir nopirkts viss, izdomāju, ka gribu cepumus, un atkal eju uz veikalu, bet tie pārtikas veikali ir pārāk tuvu. Nekas, labāk tā, nekā nekā!

Skriešana ir samazinājusies līdz jūdzei vienā piegājienā. Skrienu ar tempu ap 7:00min/km. It kā jau varētu vairāk un/vai ātrāk, bet man atkal ir bail. Īsti nespēju nodefinēt, no kā man ir bail, bet laikam no tā, ka es varētu aizskriet pārāk tālu vai pārāk piekust, un varētu sākties dzemdības, bet es nebūtu iegājusi dušā. Vēl man ir bail pēdējā mēnesī dabūt strijas uz vēdera, tāpēc drošībai skriešanas laikā lietoju pretīgo grūtnieču jostu, kā arī minimālos apavus, jo man ir bail uzticēties amortizējošām botām. Kāpēc vēl skriet, ja man ir bail? Tāpēc, ka man vajag izvēdināt galvu, un citus paņēmienus es nezinu. Kad es eju garajās pastaigās, man pa galvu maļas visādas dzemdību domas, tāpat kā tad, kad es sēžu, ēdu, lasu grāmatu, risinu krustvārdu mīklas vai mēģinu gulēt. Skrienot gan arī neizdodas pilnībā atslēgties, bet kaut kā domas reizēm aizpeld arī uz citām tēmām. Koncentrējos uz nepaklupšanu apvienojumā ar skatīšanos uz parka augiem, tāpēc gadās pat laikā nenoreaģēt, kad mani sveicina kāds pazīstams skrējējs. Man gluži vienkārši vajag ik pa laikam izskrieties, lai nenonāktu trakomājā! Skrienu savu jūdzi pa vienu maršrutu, bet vienreiz ir pārmaiņa – kilometrs pa Jūrmalas tālo galu. Mežs, purva tuvums un lietus. Es tik sen nebiju skrējusi pa lietu! Tik svaigs gaiss! Tāda brīvības sajūta! Gribas paskriet vairāk, bet atkal mani nobremzē kaut kādas bailītes – ja nu man sākas dzemdības Kauguru mežā? Fui!

Vienā brīdī gaidīšanas stress ir tik sakāpināts, ka kaut kādam lūzumam ir jānotiek. Šoreiz viss mierīgi. Kārtējā pārbaudē daktere parāda mums ar vīru ekrānā mūsu bērniņu, sīki izskaidrodama, ko mēs redzam. Redzam, ka viss ir kārtībā. Ar placentu arī viss ir kārtībā, hiēnēns droši var augt un pieņemties spēkos, un neizskatās, ka taisītos dzimt šodien. Un viss, iestājas miers! Daktere iesaka izbaudīt to, ka man nav nekādu ierobežojumu. Citām grūtniecēm viņa iesakot atturēties no cukura, jo varot redzēt, ka ir par daudz, bet es varot droši stūķēt galvā augļus un ogas. Iepriekšējā mēnesī rakstīju par slimnīcu epopeju. Arī tur pamazām iestājas mieriņš. Es teikšu tā – tikt kaut kādā jēgā ar dakteriem ir grūtāk, nekā 9. mēnesī uzvilkt zeķes, sēžot uz grīdas! Katrs pats par sevi liekas gudrs, bet viņiem ir tieksme apšaubīt kolēģu kompetenci. Nezinot, kam lai tic, atceros, ka mana bērnības draudzene ir ārste, kas izglītību ieguvusi šajā gadsimtā, pazīst mani un manas pataloģijas nu jau 25 gadus, prot paskaidrot, kāpēc nav normāla mana spēja saliekt kājas īkšķi C burtā, un kā reiz ir specializējusies tieši jomā, kas man šobrīd dara bažas. Nolemju uzticēties viņai, un viņa paskaidro, ka pa lielam ar mani un grūtniecību viss ir kārtībā, un speciāla aprūpe nav obligāti nepieciešama. Eh, nebūs man ērtu dzemdību kūrortveida slimnīcā ar saules apspīdētām priedēm aiz loga un īpašu aprūpi… It kā jau varētu uzstāt, bet man jau vairs negribas. Vienreiz dzīvē pamēģināju būt caca un nīkule, bet nesanāca. Ka nav, ta nav! Meklēju situācijā rēcīgo pusi, kā jau parasti. Bāžu vien čemodānā savus traukus un tualetes papīru, jo tuvīnajā slimnīcā tādas ekstras pacientiem nepiedāvā, un priecājos, ka vismaz tā slimnīca ir tik tuvu, ka, ja nu kas, varu ņemt to koferi pie rokas un ar kājām iet uz dzemdību nodaļu, cerot, ka tas priekšmets neuzsprāgs, jo tur iekšā ir trīsreiz vairāk lietu, nekā ņēmu līdzi uz sacensībām Āzijā.

Ja neskaita to, ka pastaigu maršrutos man obligāti jāieplāno kāda tualetes vieta, fiziskā ziņā jūtos labi. Lielais vēders mani nenomoka, un es  nejūtos kā pēdējā nīkule. Pēdējās nedēļās gan atgriežas tāda grūtniecības blakusparādība kā atvilnis – nekontrolēta barības nākšana atpakaļ pa barības vadu, jo tas vārstulis nenoslēdzas. Kad esmu mājās, vēl nekas, bet vienreiz tas gadījās skrienot! Labi, ka 9 mēnešu laikā esmu lieliski apguvusi vēmekļu rīšanas prasmes, jo es galīgi negribētu būt galvenais personāžs ainā, kur grūtniece skrien, ļaužu pilnā ietves malā izvemjas un skrien tālāk. Kādā citā reizē mana grūtnieču josta žāvējās uz striķa, tāpēc skrēju bez tās. Tuvojoties mājām, man vēderā sāka nepatīkami vilkt. Nobijos un pārgāju soļos. Kamēr tiku līdz mājām, jau biju sapratusi savu domāšanas kļūdu. Es neskaitāmas reizes esmu skrējusi bez jebkādas vilkšanas, tāpat man ir vilcis reizēs, kad daru kaut ko citu. Kad nu vienreiz abas lietas notiek reizē, nevajag uzreiz izdomāt kaut kādu cēloņsakarību! Vēdera vilkšana atkārtojas arvien biežāk visdažādākajās situācijās, un pie ārsta noskaidroju, ka tieši tā tam arī esot jābūt pēdējās nedēļās.

Skriet visu laiku vienu un to pašu sīkaplīti apnīk, tāpēc vienreiz izdomāju, ka simts gadus nav būts uz nevienu koptreniņu. Divplākšņiem 222. treniņš, kurā paredzēts izskriet kaķa figūru. Man ļoti patīk kaķīši! Spēka pietiek, lai izskrietu kaķa dibenu un pusotru kāju. Liels ir mans pārsteigums, kad tie izrādās veseli 3km. Bariņā viss ir vieglāk! Pēdējais skrējiens tiek veikts 41. nedēļā – saulīte rudenīgi silda gaisu, tik jauks laiks ārā, ka nevar neskriet! Kilometrs pa rajonu. Beigās ir bruģis un nobīstos – tik sen nav skriets pa grumbuļiem! Bet kopumā viss ir forši. Pārtraucu vispārēju skriešanu ne tāpēc, ka nevarētu vairs paskriet, bet tāpēc, ka kaut kādas iesnas esmu saķērusi, un šajā stāvoklī labāk uzmanīties vairāk.

Ikdienu aizpildu pārsvarā ar gulēšanu. Apzinos, ka drīz vairs to nevarēšu izbaudīt, tāpēc tagad guļu gan pa nakti, gan pa dienu. Tā kā nav jāiet uz darbu, miega ritms pamazām pielāgojas manam dabīgajam – gulēt līdz pusdienlaikam un ļoti ilgi. Ja pūču būšanu vēl sabiedrība spēj apjēgt, tad to, ka dažiem cilvēkiem vajag vismaz 9 stundas, lai izgulētos, mazgulētāji nekad nesapratīs. Tas nav tā, ka vienkārši vajag celties augšā, un viss. Lai vai kas, tās 9 vai vairāk stundas vajag, un tagad es tās guļu ar lielāko prieku. Nez, kad atkal tā varēs!

Gatavojoties lielajai dienai, sāku dzemdības salīdzināt ar ultramaratonu. Abos gadījumos zinu, ka tas būs kaut kas traks un neaizmirstams. Abos gadījumos zinu, ka tas man prasīs nezināmu skaitu stundu, visus fiziskos un morālos spēkos, un kaut ko pat vēl vairāk. Es zinu, ka man liksies, ka es vairs nevaru, bet tomēr kaut kā kustēšos uz priekšu. Un tas būs kaut kas nenormāls! Patīkamākā atšķirība – šoreiz es ar mediķiem būšu uz vienu roku. Nevajadzēs smaidīt, tēlot, ka viss ir skaisti, un mukt prom pēc iespējas ātrāk. Ja ultramaratonā mediķis mani noņems no trases, es palikšu bez finišētāja medaļas. Ja mediķis mani neitralizēs dzemdībās, es vienalga tikšu pie sava bērniņa, un es piekrītu skrienošo grūtnieču grāmatā rakstītajam, ka tā ir labāka balva par jebkuru finišētāja medaļu vai kreklu – pat, ja tam kreklam ir garās piedurknes. Ak jā, un bail taču ir arī pirms ultrām! Laikam esmu riktīga zaķpastala, jo bailes ir dominējošās emocijas 9. mēnesī. Ļoti ceru, ka ultru pieredze kaut kādā mērā palīdzēs man dabūt hiēnēnu ārā no sevis. Lai rastu sevī pārliecību, uzplijos māmiņām, lai pastāsta, kā tas ir. Es neticu tiem skaistajiem, apgarotajiem radību stāstiem ar ēterisku noskaņu, nu neticu un viss! Man vajag kaut ko skarbāku, tāpēc mērķtiecīgi lasu un klausos šausmu stāstus. Trakākais bija par akūtu ķeizargriezienu ar nestrādājošu anestēziju. Jā, šajā gadsimtā! Jo vairāk klausos, jo vairāk saprotu, ka ar šausmām un bailēm mēs katrs saprotam kaut ko citu. Varbūt vajadzēja klausīties apgarotos stāstus? Varbūt tur būtu tas, no kā baidos es? Bet varbūt tiešām nav nemaz tik traki?

——-

Nu jau esmu atpakaļ no slimnīcas, hiēnēns čuč un ļauj man pabeigt rakstu sēriju. Par hiēnēnu īsti vairs negribas viņu saukt, jo viņam ir skaists vārdiņš – Ernests. Pats arī tik skaists, ka pat dakteri savā starpā runāja, ka dikti smuks esot. Un es tā uztraucos, ka tik man nepiedzimst neglīts bērns! Uztraucos arī par strijām uz vēdera, kuru man nav, uztraucos par izstaipīto ādu, kas man ir, un vēl uztraucos par lieko svaru. Grūtniecības laikā pieņēmos par 12 kilogramiem, no kuriem 7 atstāju dzemdību nodaļā. 5 nometami kilogrami – tas ir tīri labs rādītājs. Viens maratons, un kārtībā! Tad vēl tie 3 svētku kilogrami, kurus es plānoju nomest janvārī… Nometīšu! Uztraucos arī par attiecībām ar vīru. Man paveicās – man ir lielisks vīrs.

It kā gribēju pēdējā rakstā dot kādus ieteikumus citām grūtniecēm, bet sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi. Katram savs. Var pirkt rāpuļus par 45 eiro, var pirkt rāpuļus par 45 centiem. Var slēgt līgumus ar vecmātēm un ārstiem, var dot vaļā pa naturālo. Var skriet un var neskriet. Vienu gan es ļoti ceru – ka šī rakstu sērija iedrošinās citas grūtnieces turpināt nodarboties ar lietām, kas viņām sagādā prieku. Jā, var būt bailīgi, bet vajag tikai meklēt informāciju, jautāt, šaubīties un noskaidrot. Var izrādīties, ka biedējošās lietas patiesībā nāk tikai par labu! Skriešana palīdzēja man saglabāt fizisko un garīgo veselību grūtniecības laikā. Grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem, dakteri pat brīnījās par manu labo formu. Bērniņš piedzima pilnībā vesels. Es darīju patīkamas lietas, es satikos ar cilvēkiem, es braucu uz pasākumiem, es izbaudīju grūtniecības laiku! Brīžiem bija ļoti, ļoti grūti, bet es zināju, ka vaļasprieks ir labākās zāles. Ja nu tomēr kāds grib padomu vai ieteikumu, tad droši var man rakstīt, es palīdzēšu, ja vien varēšu!

Viens ieteikums gan būs. Kā sagatavot vīru grūtniecībai – iekļauj viņu savā ultramaratona atbalsta komandā! Tur viņi lieliski iemācās ļaut sievai darīt nenormālas lietas, no acīm nolasa vēlēšanās un prot tās atšķirt no vajadzībām, atrod īstos atbalsta vārdus, prot izraut apelsīnu sulu no nekurienes, nedusmojas par skarbiem vārdiem, vāc pēc finiša un ir redzējuši, kā sieva izskatās galīga spēku izsīkuma stāvoklī, ar melniem lokiem zem acīm, pārgurumā trīcošām rokām, stīvām kājām, sasvīdušiem matiem un streikojošu vēderu. Un viņi zina, ka sieviņai tikai vajag ļaut izgulēties un paēst, lai viņa atkal kļūtu mīļa un skaista.

Ar to nu mazā hiēnēna stāsts par dzīvošanos skrienošas mammas vēderā ir galā. Ceru, ka kādam mani raksti bija noderīgi! Tiekamies maratonā!

Great North Run 2017 – lielākais pusmaratons pasaulē un vieta jebkura skrējēja ‘bucket list’

GNR2015 Course Map

Atkal ir pienācis brīdis, kad pēc skrējiena smaids nepazūd vēl vairākas dienas. Paskatījos rezultātos – šogad biju ātrākais no Latvijas un vispār Baltijas (lai neteiktu, ka vienīgais). Šie abi iemesli ir pietiekoši nopietni, lai uzrakstītu kādu rindu arī citiem interesentiem. Lasīt tālāk.

Mazais hiēnēns. 8. daļa.

Man jautā: “Kāpēc tu skrien?”. Es atbildu: “Man patīk!”. Salkanos grūtniecības padomos taču iesaka darīt to, kas sagādā prieku! Man prieku sagādā skriešana. 8. mēnesī gan sāk iet tā pašvakāk ar kilometrāžu, bet tas nekas! Es priecājos arī par 2km skrējienu. Šajā ierakstā pastāstīšu, kā ir skriet ar gigantisku vēderu un tikt galā ar dīvainiem cilvēkiem vēl pēdējo laiciņu pirms dzemdībām.

Mans grūtniecības 8. mēnesis sakrīt ar gada 8. mēnesi, un tā sākumā ir mana dzimšanas diena. Kārtējie svētki bez šampānieša. Aizdomājos, ka vispār neatceros, kad man būtu bijusi tāda vasara, kad es nevaru pēc sutīgas dienas atvērt ledusskapi un izvilkt no tā vienu aukstu alu, ko iečūkstināt sakarsušajās iekšās. Vēl nekad man nav to tā gribējies, kā tagad, kad nedrīkst! Tieši tāpēc, ka nedrīkst! Bet sportot gan drīkst, tāpēc tiek sadabūts kompass un orientēšanās parpalas, lai varētu pamaldīties pa mežu. Sākumā Magnētā iet tīri braši, bet tad kaut kur noklīstu un vairs neko nesaprotu. Eju pa taciņu un ceru, ka iepriekšējie iebriduši pareizi. Kad visu manu galvu apņem biezs zirnekļa tīkls ar beigtiem kukaiņiem un visādu meža drazu, saprotu, ka pa šo taku pilnīgi noteikti jau sen neviens nav gājis. Protams, vai tad tā būtu es, ja visi punkti būtu skaisti atrodami? Nātres dzeļ cauri biksēm, nākas līst pa pretīgiem brikšņiem, bet man vienalga patīk šitais sports. Nepatīk tikai apslēptās bedres, jo tad sanāk neprognozēts trieciens pa kāju, kas iziet cauri ķermenim. It kā jau nekas traks, bet drusku satraucos, ka tas varētu radīt strijas uz vēdera, jo es nezinu, cik tur ļoti āda nostiepjas tajā brīdī, kad kāja iemūk bedrītē. Nolemju beidzot iegādāties to grūtnieču jostu. Plakanajos asfalta skrējienos pilnīgi noteikti no tās nav nekādas jēgas. Vismaz es nekādu pozitīvu atšķirību nejūtu, tikai karsē vairāk. Uz sacensībām tomēr uzvelku, ja reiz esmu nopirkusi, jo žēl iztērētās naudas. Ikdienā gan nevelku, jo man jau tāpat ir karsti, un es arī nekādu efektu nejūtu. Taku un orientēšanās skrējienos? Iespējams, ka palīdz amortizēt vēderu noskrējienos. Nezinu. Katrā ziņā, nekāda ievērojama uzlabojuma nav. Nedēļām ritot, ievēroju, ka pēc jostas nēsāšanas man drusku sāp muguras lejasdaļa. It kā pareizi to jostu uzlieku, tā ka nezinu, kas par vainu. Ātri vien pierodu, ka josta ir orientēšanās ekipējuma sastāvdaļa, tāpēc jau zinu, ka pēc Magnētiem vajag padomāt par muguras labsajūtu.

Piedalos “Izskrien Rīgu!” seriāla kārtējā posmā Lucavsalā. Ļoti patīk. Pieci skaisti apļi, kur normāli izskrieties, satikties ar citiem skrējējiem un izbaudīt atrašanos pie ūdeņiem. Kaut kā sagriežas vēders, laikam nevajadzēja pirms tam sastūķēt galvā tik daudz saldējuma, bet vēdera problēmas piederas pie lietas! Neskrienu tik ātri, lai tas man radītu nopietnus sarežģījumus. Drīz pēc finiša sāk līt lietus, tāpēc nolemju negaidīt apbalvošanu un doties mājās, lai nekļūtu vēsi. Autobuss ilgi jāgaida… Eju uz nākamo pieturu, kur pievienojas trolejbusa maršruts. Arī tas vakarā nekursē īpaši bieži. Eju tālāk, vēl vienu pieturu, vēl vienu… Vienā brīdī saprotu, ka vairs nav jēgas gaidīt transportu, un aizeju līdz pat mājām. Tā kā arī no rīta biju kārtīgi izstaigājusies, vakarā jutu patīkamu nogurumu, kas ļāva gulēt kā susuram. Beidzot! Pa ilgiem laikiem viena normāla nakts, kurā es izguļos!

Labais miedziņš pēc nogurdinošas dienas dod man jaunu cerību dzīvē. Es spēju normāli gulēt, man tikai pirms tam ir jāpiekūst! Garus skrējienus es vairs nespēju noskriet, bet pēc kaut kādiem 2km atjaunojos tik ātri, ka vakarā no noguruma nav ne vēsts. Lai kaut kā sevi nokausētu, es ieviešu mērķtiecīgas pastaigas. Vairs ne uz veikalu pēc saldējuma, bet uz tālo veikalu pēc saldējuma. Nevis uz humpalām paskatīties smukus rāpulīšus, bet uz visām rajona humpalām un izpētīt kārtīgi, jo veikals pats par sevi ir nogurdinoša padarīšana. Nevis pasaukt kādu ciemos, bet aiziet pašai. Nevis izdīkt, lai vīrs aizved ar mašīnu, bet izdīkt, lai viņš tāpat nāk līdzi. Tas strādā! Miegs tik tiešām ir labāks!

Pagājušajā mēnesī es sāku vingrot, jo man uz nakti bija sākusi sāpēt mugura. Nezinu, vai no vingrinājumiem, vai no prasmīgākas midzeņa iekārtošanas, bet sāpīte atkāpās ātri vien. 8. mēnesī nekas nesāp, un kaut kā vingrošana tiek izlaista vienu dienu, divas dienas, trīs dienas… Nav motivācijas. Man riebjas vingrot, fuj! Vienīgā vingrošana, kas man jebkad ir patikusi, ir nodarbības pie slavenā pieccīņnieka Čerkovska, kuras es varēju apmeklēt darbā, bet tur sanāca pabūt tikai dažas reizes, jo priekšniecība izdomāja, ka tieši manam kantorim ir jādara darbi tajā laikā, kad notiek vingrošana. Vēlāk es saslimu un beigās vēl izrādījās, ka esmu stāvoklī, un tai laikā vemstīšanās man bija aktuālāka par stāvēšanu uz rokām, rāpjoties ar kājām pa sienu. Pieņemu, ka man arī tā vingrošana agri vai vēlu būtu apriebusies. Man iesaka pamēģināt jogu, bet es esmu jau mēģinājusi – riebjas man arī tā. Rezultātā es vienkārši nevingroju. Varbūt dažreiz, ja izdodas saņemties.

Pirmais taku skrējiens šomēnes man ir Cēsu Eco trail. Izvēlos sīkdistanci – 6km. Tas izrādās pilnīgi pietiekami. Sākumā ļauju kājām pašām mani nest lejā pa skaisto sākuma lejupceļu, tad baudu mežu un takas, un priecājos, ka viss sanāk. Kad uzrodas tādi niknāki uzkalniņi, tad pāreju soļos. Man pa priekšu tipina vairākas meitenes. Ja es būtu normālstāvoklī, tad bez domāšanas kostu nost, bet tagad savaldos – es taču sev apsolīju, ka šogad nebūs nekādas sacenšanās! Jābauda! Klasiskais finiša augšupceļš patīkami nogurdina, atsverot trases mazo kilometrāžu. Pēc finiša izbaudu sacensību centra gaisotni, gaidot finišā vīru. Runājos ar cilvēkiem, skatos, kā skrējēji nāk finišā, un baudu dienu. Patīkami pārsteidz ēdināšana – ir tiešām garšīgi! Nekādas putras, dabūju makaronus ar mērci. Kārtējā lieliskā diena, pēc kuras var laiskoties, grauzt našķus un gulēt saldā miedziņā.

Sākoties grūtniecībai, es jau gatavojos, ka cilvēki mācīs mani dzīvot, tāpēc iemācījos daudz ko laist pār galvu un uz daudz ko nereaģēt. Nereaģēšana ir grūtākais, jo esmu paradusi aizstāvēt savu viedokli. Vidusceļu atrodu sarunās ar vīru: “Zini, kādu stulbumu man tas un tas šodien pateica? Klausies!” Un tad abi norēcamies. Daudziem ir viedokļi par skriešanu grūtniecības laikā, krūts barošanu, grūtnieces un jaunās māmiņas uzturu, pareizām dzemdībām, zīdaiņu aprūpi, ratu nepieciešamību, dzīvesvietas izvēli un sazin vēl, kādām tēmām, par kurām bezbērnu cilvēkus liek mierā. Visvairāk, protams, dabūju par skriešanu. Es esmu lasījusi literatūru par grūtniecību un sportu, tāpēc lieliski zinu, ka tas mazajam hiēnēnam nāk tikai par labu, bet man nav vēlēšanās katru reizi kādam paskaidrot, ka viss ir kārtībā. Bieži izvēlos neteikt neko un kaut kā novirzīties no tēmas. Daudzi pamatīgi gvelž man aiz muguras, domādami, ka es neko nemanu, bet par to īpaši nesatraucos – kurš no mums gan neaprunā citus? Kāds pasaka acīs, un arī ar to es sadzīvoju normāli – es izvērtēju, vai ieteikums ir sakarīgs, bet uzticos sev, nevis svešiniekam. Un ir vēl trešā suga – kas pielīp kā dadzis un atkal un atkal atgādina man, cik es nepareizi dzīvojot. Lūk, šādi cilvēki mani spēj pamatīgi nokaitināt! “Neņem galvā!” un “Domā labas domas!” šādos gadījumos nestrādā. Kādas vēl labās domas, ja es gribu kļūt agresīva? Valdos, valdos, laižu pār galvu, līdz beidzot, 8. mēnesī, mans mērs ir pilns. Es joprojām negribu ne ar vienu salekties, bet sevī noturēt arī nevaru. Acīs jau sariešas asaras, bet es negribu bimbāt kaut kādu stulbeņu dēļ! Un tad es ķeros pie pārbaudītas vērtības – skriešanas! Uzvelku drēbes, neiesildos un dodu vaļā! Ātrākais kilometrs pa 5:40! Objektīvi, protams, smieklīgs ātrums, bet tagad es skrienu minūti – pusotru lēnāk. Atskrienu mājās, sviedri līst, ķermenī miers un beigās vēl kārtīgi nosmejos, ka cilvēks, kas krata pirkstu par manu skriešanu, ir izprovocējis mani uz pēdējā laika niknāko treniņu. Es domāju, ka bērniņš ar mani ir uz vienu roku – kuram gan patīk, ja kāds kaitina viņa mammu?

Tāpat, kā ir aktivizējušies visādi pārmetumu izteicēji, ir sarosījušies arī atbalstītāji. Arvien biežāk saņemu uzmundrinājumus un klausos atzinīgos vārdos par to, ka joprojām kustos. Pieņemu laba vēlējumus sev un hiēnēnam. Pat nepazīstami cilvēki nāk klāt un dēvē mūs abus ar maziņo par malačiem. Saņemu komplimentus no sērijas “cepuri nost un kāju virsū” ar reālu cepures noņemšanu. Vienreiz nepazīstams cilvēks man pat palīdzēja uzvilkt zeķes (tas laikam arī mēdz būt grūtākais ikdienas uzdevums). Tas patiešām spārno un iedvesmo izbaudīt katru skrējienu, kas man vēl ir atlicis. Sanāk, ka gan labvēļi, gan nelabvēļi kaut kādā mērā mudina mani skriet. Patīkami!

Saņemu arvien vairāk pamācību. Bieži vien tās pat ir labi domātas, bet kaut kādas stulbas. Tagad pilnā mērā saprotu teicienu par grūtnieci kā par sabiedrības īpašumu. Tik tiešām – cilvēki ne vien vēlas mani pačamdīt, bet arī uzskata mani par pilnīgu ambāli un cenšas visādos veidos izglītot, pie tam apvainojoties, kad es atļaujos nepiekrist. Saņemu gan tiešām sakarīgus ieteikumus (parasti gan es pati pajautāju pazīstamām jaunajām māmiņām padomu, ja man ir kas neskaidrs), gan arī pilnīgu sviestu, kas balstīts pārliecībā, ka līdz ar bērna ieņemšanu sievietes vienīgā loma ir māte. Nevaru vien nobrīnīties, cik ļoti cilvēki, kam bieži ir tikai par vienu gatavu bērnu vairāk, nekā man, uzskata sevi par pārākiem un gudrākiem. It kā jau neesmu nekāda muļķe, maģistra grādu ieguvu pati saviem spēkiem un visās izglītības iestādēs esmu tikusi uzskatīta par gudru, saprātīgu un racionālu cilvēku, tad nu tiecos domāt, ka esmu spējīga arī apgūt zināšanas par zīdaiņu kopšanu un pati pieņemt lēmumus saistībā ar to, kur un kā dzemdēšu, ar ko un kā barošu mazo, kam un kad atstāšu pieskatīt, kā transportēšu un kā palīdzēšu attīstīties. Tāpat pilnīgi droši zinu, ka arī pēc hiēnēna laišanas pasaulē es turpināšu būt sieva, sieviete, fizkultūriete, dabas pētniecības amatiere, grāmatu lasītāja, ballētāja, saimniece un slinkotāja. Jā, es zinu, ka bērna dzimšana maina dzīvi, bet nav iemesla, lai es pati mainītos par 180 grādiem. Pirms 10 gadiem man teica, ka pēc 5 gadiem man vairs roks nepatikšot. Jā, kā tad! Pat nav tik senā pagātnē jārakņājas! Kad vēl tikai plānoju bērniņu, es drošības labad pie pilnas saprašanas uzrakstīju uz papīra ieteikumus un noteikumus sev, lai nesanāk tā, ka grūtniecības hormonu ietekmē pārvēršos par tādu neadekvātu māti, par kādām brīnos un šausminos. Agrāk, kad es šausminājos par to, kā var nevakcinēt bērnu, mēģināt viņu ārstēt ar homeopātiju vai pakļaut reliģiskiem rituāliem, man teica vārdus no sērijas: “Kad pašai būs mazais, tad tu gan redzēsi!” Nu labi, man vēl tikai pusgatavs, bet grūtniecības hormoni nav ietekmējuši manas spriešanas spējas. Tas liek domāt, ka arī uz priekšu es būšu tā pati es, kas pirms hiēnēna, un manu rīcību joprojām neietekmēs telefona zvans, kurā man tiek pavēstīts, ka kāds nosapņojis manas dzemdības, tāpēc labāk man būtu tajā dienā neskriet.

Atpakaļ pie skriešanas! Ja ievas pavasarī ir iemesls vēsam laikam, tad Kuldīgas pusmaratons vasarā ir iemesls +30 grādiem. Es svīstu jau no eksistēšanas vien, tāpēc priecājos, ka šogad jāskrien tikai piecītis. Priecīgā noskaņojumā nostājos pirms nūjotājiem un apņemos nevienu nemēģināt speciāli apdzīt. Beidzot kaut kā sanāk, ka starta vieta ir ideāla – ne man nākas bremzēt lēnuču pulkā, ne arī mani baigās masas visu laiku apdzītu. Ļoti ērta skriešana. Kur vien ir ūdens, tur dzeru un laistu sevi. Ir karsti, bet pašsajūta ir lieliska. Man Kuldīgā vienmēr patīk! Skrienu lēni, lai nepienāktu visādi “es nevaru” brīži, kas gan pēdējo reizi man bija kaut kad pagājušajā gadā, kad es vēl nebiju stāvoklī un skrēju, cik jaudas. Apgriešanās punktā esmu izbrīnīta, ka aiz manis vēl ir tik daudz skrējēju. Beigās ar savu 6:18 tempu esmu aptuveni pa vidu visiem piecīša skrējējiem. Tīri tā neko! Pēc finiša garastāvoklis ir lielisks, pašsajūta tāpat. Nopriecājos, ka ir pietiekami daudz ūdens, lai sevi aplaistītu, un eju ēst putru. Tikai mājās uzzinu, ka varēja dabūt arī makaronus, bet nu nekas – pat mūžīgā putra šoreiz garšo. Pēc skrējiena pelde un kauja ar dunduriem, un diena ir izdevusies!

Ikdienas skrējieni kļūst arvien īsāki un lēnāki. Desmitkilometrīgos es vairs neskrienu, pietiek ar 2-5km, tāpat kā grūtniecības sākumā. Mēneša beigās savu 2,3km garo aplīti ap parka stūri noīsinu vēl vairāk – skrienu tikai gar parka malu, kur sanāk jūdze. Pietiek arī ar to – esmu izskrējusies, izkustējusies un uzņēmusi labās skriešanas emocijas. Izņēmums ir orientēšanās, kur parasti sanāk noskriet drusku vairāk, bet tur jau arī pa vidu es atpūšos, grozot karti. Vienkārši nevelk, piekūstu, tāpēc sarežģīts apvidus pat ir labāks par vieglu, jo sarežģītā vairāk sanāk stāvēt uz vietas un brīnīties. Lielu lomu kilometrāžas samazināšanā spēlē karstums. Es nezinu, kur apkārtējie atrod tās slavenās Latvijas aukstās vasaras, bet es arī gribu uz to klimata zonu, jo karstums beidz mani nost. Katru vasaru man ir pārāk karsti, un šis gads nav nekāds izņēmums. Mainās tikai tas, ka bez vēdera es pa sutu spēju noskriet vairāk un ātrāk. Es sutinos ārā jau tad, kad temperatūra ceļas virs 20 grādiem, bet augustā jau mēdz būt visi 30! Grūtniecības sākumā es tieši baidījos no augusta, jo sapratu, ka tad būs moku kulminācija – liels grūtniecības laiks kombinācijā ar lielu karstumu. Nevaru vien nopriecāties, ka mans dzīvoklis ir ēnas pusē, bet ārā ta arī gribas! Es esmu pieņēmusies svarā par 10kg, man ir resni stilbi, kas sasvīst un berzējas viens gar otru, tāpēc kleita nebūt nav tas jaukākais apģērba gabals. Šorti arī nav, bikses ne tik. Es nesaprotu, kā riktīgi resni cilvēki spēj eksistēt. Viņi pierod, cieš vai samierinās? Kā dzīvo tie resnie veči, kam alusvēders ir trīsreiz lielāks par manu punci? Māsa saka, ka viņi pērkot kurpes bez šņorēm, bet grīdu viņiem mazgājot sievas. Jā, kurpju šņores un tamlīdzīgas zemās padarīšanas. Ar tām ir kā pa kalniem – reizēm viss ir elementāri, bet reizēm es dīcu vīram, lai uzvelk man botas kājās. Sīkulis vēderā grozās, kā grib, un, ja viņš grib iespiesties iekšā, tad man ir grūti pieliekties. Dīvaini, jo man agrāk likās, ka grūtāk būs brīžos, kad viņš ir vairāk uz āru. Atcerējos elpošanas problēmas, kas mani piemeklēja 6. mēnesī. Tagad jau esmu aizmirsusi, kas tas tāds ir, jo maziņais jau sen ir izvēlies uz priekšu un tik ļoti vairs mani nesaspiež. No visām grūtniecības blakusparādībām man ir tikai tizla gaita un liels vēders. Ļoti reti gadās atvilnis vai slābanums, tā ka grūtniecības raksts “tu noteikti sen jau gribi, lai mazulis būtu piedzimis” man ir kaut kāds kosmoss, jo jūtos labi. Man pašai šķiet, ka mans vēders ir gigantisks, bet visi saka, ka maziņš. Pazīstams skrējējs: “Nesen rādīja, viena sprintere vēl 8.mēnesī skrien!” Es: “Es jau arī esmu 8.mēnesī.” Skrējējs: “Ko? Nē… Tas neskaitās…” Ar vīru aizejam uz lekciju jaunajiem vecākiem. Pirmo reizi redzēju tik daudz grūtnieču vienuviet. Lielākajai daļai tādi vēderi, ka, mūsuprāt, tur būtu jābūt iekšā kādam bariņam sīkulīšu, bet nu nevar tā būt, ka lielākajai daļai tur ir vairāki. Un nebija tā, ka viņas visas būtu noēdušās resnas. Tad arī saprotam, ka laikam jau tiešām man ir paveicies ar mazu punci.

Ar visām tām slimnīcu lietām arī sanāk epopeja. Es jau laicīgi biju izstaigājusi simts ārstus un dabūjusi zīmi, ka man nepieciešama tāda dzemdību palīdzība, kādu es vēlos. Izrādās, ka tas neko nenozīmē. Izvēlētajā slimnīcā mani skarbi noliek pie vietas, pasakot, ka es esot jauna, slaida sieviete ar mazu punci, un man nekas nepienākas. Jādzemdē vien pēc viduslaiku metodēm, ja vien man nav lieku pāris tūkstošu euro. Ja es jau no paša sākuma būtu zinājusi, ka būs vien jāmaksā, tad es tā arī darītu, bet tagad mani pārņem dusmas un izmisums, ka ārsta zīme pilnīgi neko nenozīmē! Tas vienkārši nav godīgi! Asarām pilot, braucu uz citu slimnīcu, kur vismaz varu ar ārsti kārtīgi izrunāties un daudzmaz vienoties par to, kā tad nu viss notiks, bet vienalga līdz galam es nespēju noticēt, ka tā arī būs. Man ir šausmīgi bail, man ir bail no tās jaunās slimnīcas, man ir bail no tā, ka mani atkal var atšūt, man ir bail no tā, ka dzemdības var izvērsties par vienu no tiem daudzajiem šausmu stāstiem. Visas tās nākamās dienas es cīnos ar izmisumu, kas ir pilnīgs pretstats tam, kā es iepriekš jutos. Biju pilnīgi mierīga un pārliecināta, ka mana ķeburiņa pirmās dienas būs viens vienīgs prieks un laime visai manai mazajai ģimenītei. Labi vēl, ka neklausīju stulbajiem grūtniecības padomiem un neuzrakstīju savu ideālo dzemdību plānu, jo jau tagad ir skaidrs, ka nekā skaista un ideāla tur nebūs. Vienīgā labā ziņa, ko saņemu ārstniecības iestādēs, ir tā, ka mans hiēnbērns joprojām ir veselīgs. Arī man pašai visi parametri, kurus es spēju kontrolēt, ir ideāli. Lai arī mūsu abu šībrīža veselīgums liek no mediķiem saņemt “nečīksti un dzemdē” attieksmi, tas vienalga mani iepriecina, jo kas gan var būt labāks par ziņu, ka bērniņš ir vesels? Kārtējo reizi ar manu izmisumu tiek galā vīrs. Ja man grūtniecība būtu jāizdzīvo vienai, es sen būtu trakomājā, bet vīrs atrod pareizos vārdus, lai es nomierinātos, spētu pieņemt adekvātus lēmumus un paskatītos uz visu no rēcīgās puses. Tas nekas, ka izlēmām tajā superslimnīcā vairs kāju nespert! Pēc 9 mēnešu čurāšanas retos krūmeļos un aiz caurspīdīga žoga varu samierināties arī ar dzemdību nodaļas tualeti gaiteņa galā. Darbā taču vispār reizēm nākas nakšņot kazarmveidīgā dienesta viesnīcā, kur dušu esmu iesaukusi par cīsiņu izstādi (tur vienkārši abiem dzimumiem viss ir kopā)! Kas tik nav darīts!

Ritot nedēļām, skriešana arvien samazinās arī sacensībās. Ir skaidrs, ka Stirnu buka Milzkalnes posmā jāskrien Vāveres distance. Ir karsts, bet vienalga skrienas viegli. Pat pārāk viegli! Nepaspēju vēl startu aizmirst, kā jau finišs rēgojas! Trase skrienama, līdzena. Sabremzējos tikai vietās, kur priekšā skrienošie sagurst un nolemj pastaigāt. Lai dabūtu kaut kādu nogurumu, nolemju pēdējo gabalu skriet ātrāk, bet nekas nesanāk, jo notirpst kāja. Pēdējoreiz kaut kas tāds laikam bija maijā, bet toreiz pārgāja pats no sevis. Ar tirpstošu kāju neriskēju skriet ātrāk, jo nav ne mazākās vēlmes izsmērēties pa granti. Sviedri plūst nevis no noguruma, bet no karstuma, toties vēlāk uznāk lietus, kas vismaz atbrīvo no augusta karstuma uz vairākām dienām. Patīkami!

Pēdējās sacensības ir “Izskrien Rīgu!” Pļavnieku posms – pēdējais šajā seriālā. Pļavnieki ir Rīgas otrā galā, bet es gribu uz turieni aizbraukt, jo gribu mugursomiņu, ko dod vismaz 5 posmu finišētājiem. Pirmsstarta naktī plosās vējš un gāž lietus. Nu nē, somiņa nav tik svarīga, lai es riskētu dabūt kaut kādu saaukstēšanos, slapjās drēbēs tirinoties pa kaut kādiem ellē ratā Pļavniekiem! Tomēr pēcpusdienā laiks noskaidrojas, un dodos vien uzskriet. Sacensības, kā vienmēr foršas, bet jau no paša sākuma atkal notirpst kāja, tāpat kā Stirnā. Skrienu mega lēni, jo grūti ar tādu kāju, un arī iekšās vairs nav tās jaudas, tāpēc nospriežu, ka ar šo nu laikam mana sacensību sezona arī beidzas. Izbaudu pēdējos kilometrus, apzinoties, ka nākamās gonkas ir neprognozējamā nākotnē. Es šo laiku skaitu vēl pie 8. mēneša, bet daktera kalendārā tagad jau skaitās 9.mēnesis. Tīri tā neko! Pats labākais ir tas, ka Satelīta reitingā es joprojām esmu 2. vietā. Gandrīz vai žēl, ka jāņem dzemdību pauze, bet smejos, ka vismaz sanāk ar vērienu pamest sacensību sfēru.

Tas, ka es sacensībās vairs neskrienu, nenozīmē, ka nevaru tajās piedalīties! Laikā, kad top skaidrs, ka desmitnieki vairs nav domāti man, es piesakos par brīvprātīgo Baltijas Baso pēdu ultramaratonā. Sanāk šiverēt pie barošanas Kolkā un pie medaļu dalīšanas finišā. Kolkā laiks aizskrēja nemanot. Lēju ūdeni, mizoju apelsīnus, pildīju dalībnieku dzērienu pudelītes un centos motivēt skriet, cik var. Skrējēji izrādījās tik ātri, ka varējām sākt novākties vēl pirms laika, un labi, ka tā, jo knapi paspējām ar papēdi uzvilkt smiltīs finiša līniju, kad uzvarētājs jau bija klāt. Viņš ieradās pirms oficiālā finiša darba laika! Laikam jau visiem ātri skrējās, jo visi paspēja kontrollaikā. Stundas atkal paskrēja nemanot. Skrējējs, aplausi, medaļa, apsveikums, skrējējs, medaļa, apsveikums, apskāviens… Pozitīvās emocijas uz visiem 100! Tikai mazlietiņ skauda… Es arī gribu skriet tik daudz! Gandrīz vai sāku nožēlot, ka tomēr nepieteicos 11km skrējienam, bet tad norāju sevi – es taču labi zinu, ka izskatās vieglāk, nekā ir patiesībā! Būs jau arī citi gadi! Un kad tad vēl izbaudīt brīvprātīgo darbu, ja ne tagad? Kad paliku stāvoklī, es biju nodomājusi to vien darīt, kā darboties sacensībās, bet nekas no tā nesanāca, jo es visu laiku vēl varēju paskriet.

Uz mēneša beigām es ar izbrīnu atklāju, ka man vairs nav bail no mazuļiem. Manā kontaktu lokā ir pāris skrienošu māmiņu, kam ir zīdainīši zem gada vecuma, un es viņu bērnu klātbūtnē jūtos pilnīgi normāli! Saku vīram, ka mums arī drīz viens tāds līdzīgs būs, un viņš arī smaida un priecājas, ka tie bērniņi nemaz tā nebrēc vienā laidā. Priecājos par noderīgiem padomiem, kas nāk no šī gadsimta, un bērnu drēbēm. Tas, ka zīdaiņu drēbes iet pa riņķi, ir nenovērtējams atbalsts! Man jau likās, ka man ir 100 rāpulīšu, bet, kad mēģināju sākt krāmēt dzemdību somu, sapratu, ka tomēr ir par maz, lai es justos mierīga. Saņemot savā rīcībā drēbes, no kurām citi mazuļi ir izauguši, beidzot man vismaz iestājās miers par to, ka man noteikti būs, ko uzvilkt savam bērnam, kad viss būs sačurāts un sakakāts, un apvemts. Runājot par savām drēbēm, nekas neatšķiras no iepriekšējā mēneša. Neko jaunu pirkt vairs nav jēgas, tāpēc velku to pašu. Arī sportā situācija nav mainījusies – kas neder, tas neder, kas der, tas der. Zilais 2015. gada CET krekls joprojām ir par lielu – vēderā tā kā derētu, bet plecos plivinās un izskatās vēl tizlāk, nekā tad, kad plivinājās arī vēdera daļā. Šķiet, ka tā arī tas paliks.

Tāds nu bija mans grūtniecības 8. mēnesis – ar skriešanu un darbošanos brīvprātīgajos, ar mierpilnām un izmisuma pilnām dienām, ar atbalstu un nosodījumu no apkārtējo puses, bet ar nemainīgu pārliecību, ka bērniņš ir labs un skriešana arī ir laba. Aktivitātes ziņā maziņais pārspēj abus vecākus, kopā ņemtus – to vien dara kā plosās. Tā nu ir iegājies, ka es pati grūtniecību skaitu nevis tā, kā ir pareizi, bet tā, kā man pašai liekas pareizi – no tā brīža, kad sīkulītis reāli tur iekšā uzradās, tāpēc 9.mēnesis man sanāks tāds īsāks. Domāju, ka kādu reizīti arī uzskriešu, bet vispār nākammēnes uzrakstīšu vairāk tādu kā kopsavilkumu par to, kā man ir gājis, kādas atziņas esmu guvusi, un ko iesaku citām skrējējām, kas grib gan skriet, gan gaidīt bērniņu. Kad tas nākamais ieraksts būs, es vēl pateikt nevaru, jo nobeigumu noteikti rakstīšu tad, kad hiēnēns laimīgi jau čučēs savā midziņā, bet man nav ne jausmas, kad pienāks tāds brīdis, kad varēšu pieķerties pasaulīgām lietām un uzrakstīt, kā tad ir skriet 9.mēnesī.

Mazais hiēnēns. 7.daļa.

Nu jau rit manas grūtniecības trešais trimestris, un es joprojām varu paskriet un gūt no tā prieku. Nenoliegšu, ka tāda vārga cerība man sākumā bija, ka varētu tā būt, bet vispār man pašai ir brīnums, ka mazais hiēnēns ļauj man skriet arī vēl 7.mēnesī. Šis ieraksts sanācis tāds garāks, jo sportiskie notikumi bijuši iespaidīgi un daudz, tāpēc, ja gribi uzzināt visu patiesību par skriešanu ar lielu vēderu, iesaku vispirms sadabūt kādu dzērienu, ko iemalkot uz hiēnēna veselību!

curious-hyena-cub-sniffing-tyres.sized

 

Mans 7.mēnesis iesākās ar orientēšanās festivālu “Kāpa”. 3 dienas mežā, 3 naktis teltī. Pirms kāda laika uzzināju, ka ir tādi mītiski cilvēki, kam gulēšana teltī esot īsts piedzīvojums, bet man tā nav. Telts ir normāla brīvdabas mājvieta, tomēr šoreiz sagatavojos pamatīgāk. Tiek paņemts līdzi labākais spilvens, milzu kvantums ar segām un guļammaisiem, kā arī mantiņa, ko tagad lieku zem vēdera, lai būtu ērtāk gulēt uz sāna. Katrai dienai ir sava apģērba un apavu kārta, arī orientēšanās lupatu komplekti tiek paņemti 3 – katrai sacensībai savs. Tā kā sola lietusgāzes, man šķiet svarīgi nodrošināties ar sausu ekipējumu. Drošībai paņemu līdzi arī savus grūtniecības dokumentus – it kā jau nekam tādam nevajadzētu notikt, bet, ja nu tomēr rodas kaut kādi sarežģījumi Latvijas tālākajā nostūrī, tad lai viss vajadzīgais ir pa rokai. Protams, ka domāt var, cik grib, bet vienalga kaut kas noies ne tā, kā plānots! Pirmā problēma ir ar gulēšanu – vajadzēja vairāk matračveidīga seguma, jo, lai cik tu labi prastu izvēlēties telts vietu, vienalga kaut kādi kunkuļi apakšā ir. Tagad man jau kļūst grūti atrasties vienā pozā ne tikai stāvot vai sēžot, bet arī guļot, un tie kumpuči visu padara vēl ļaunāku. Man 100 reizes pa nakti ir jāapgriežas uz otriem sāniem un piedevām vēl jāiegrozās ērtākā vietiņā. Jūtos kā princese uz zirņa, bet, taisnību sakot, līdzīgi ir arī ērtā gultiņā. Otra problēma – apavi. Biju paņēmusi normālus zābakus, bet tos es izmērcēju jau pirms visas orientēšanās, kad bridu pa slīkšņām pārgājienā dienu iepriekš. Kedas kļuva slapjas jau pirmajā dienā, bet botas taupīju skriešanai (pirmspēdējā dienā tomēr noziedoju 3.dienas sporta apavus ikdienas dubļu bridumam). Sausas palika tikai balles kurpes, jo tās man bija žēl sabrist. Jā, lija tik tiešām visu nedēļas nogali, un mītnes pļava bija pārvērtusies par dubļu jūru normāla rokfestivāla noskaņās. Labi, ka vismaz bija silts! Trešā kļūda – telti nevajadzēja celt pie meža, bet gan pie tualetēm. Parasti doma ir tāda – kad ir nakts, tad var iesprukt mežā, nevis vilkties visu to ceļu līdz atejai, bet kur nu tev 2 nedēļas pēc saulgriežiem būs nakts! Aizmirsu, ka šogad neesam priviliģētā nostūrī, kur uz to meža stūri neviens cits īpaši nepretendē. Pārlieka piesardzība bija ar ikdienas drēbēm – gandrīz visu laiku nodzīvoju kleitā, ko ar apmetņa palīdzību turēju siltu un sausu. Pa biksēm ūdens sūcas uz augšu, bet kleita ir ideāls variants, lai augstāk par potītēm būtu samērā sauss. Atkārtošos – labi, ka bija silts! Cik vien var, izbaudīju uzturēšanos kopējā telšu pilsētā, jo jau nākamgad dzīvosim zonā, kuru es saucu par karantīnu – tā paredzēta ģimenēm ar maziem bērniem. Lai kā man negribētos dzīvot karantīnā, es pilnīgi piekrītu, ka tā vajag – kaucoši bērni ir pēdējais, ko vajag normālā telšu pilsētā.

Tagad par pašu orientēšanos. “Kāpā” vari būt drošs, ka būs grūti! Ļoti grūti un sarežģīti! Es gan, kā jau tagad ierasts, vairs neņemu pašu grūtāko distanci, bet tomēr sanāk maldīties, krist izmisumā, sajaukt ziemeļus ar dienvidiem, taisīt punktu meklēšanas konsīlijus mežā, neko vispār nesaprast, gribēt, lai visa tā orientēšanās uzsprāgst, mest visam ar roku un iet mājās (ja vien saprastu, kurā virzienā vispār tās mājas ir). Reljefs ir nenormālīgs, brikšņi arī. Tagad jau man grūti iet ar to uzvilkšanos kalnā, līdz ar to nākas vienkārši iemācīties labāk orientēties reljefā, nevis visur durt pēc azimuta vai takām. Brīžiem gan iet visai labi. Kaut ko jau tomēr pa vairākiem gadiem pašmācības ceļā esmu apguvusi. Kur var paskriet, tur skrienu, pārējā distances daļā daru to, ko es saucu par steigšanos. Ja pēc trakāka kāpuma gadās aizelsties, tad pastaigāju, lai atelpotos, un steidzos tālāk. Fiziskā ziņā jūtos ļoti labi, un nav jau arī laika kaut kādām fiziskām grūtībām pievērsties, jo uzmanība tiek koncentrēta uz veicamo distanci. Lielisks sporta veids! Arī “parastajos” Magnētos joprojām šad un tad uzskrienu. Vienreiz pat nonācu nākamajā izmisuma līmenī – sāku sarunāties ar leģendu: “Ko tu man te muldi? Es neticu, ka kāds punkts te var būt arī uzkalniņā!” Dažreiz pat atkal izdodas aizmirst par grūtniecību, jo pilnīgi visas domas ir pievērstas kartei un apvidum.

“Kāpā” arī saprotu, ka vīrieši neko nesaprot no to, kā izskatās grūtniece. Joprojām atrodas tādi, kas izbrīnās, kad uzzina, ka gaidu mazo. Nu, kā var neredzēt? Esmu 7.mēnesī, vēders ir tiešām nepārprotams! Tādu kuņģi taču nevar uzēst! Viņi varbūt domā, ka esmu apēdusi arbūza sēkliņu, un man vēderā izaudzis arbūzs? Vīra radinieks, 3 bērnu tēvs, manu stāvokli novērtē uz 3.mēnesi. Kāda tad viņam tā sieva izskatījusies, bērnus gaidot? Mēneša beigās viens vīrs domā, ka es jau esmu piedzemdējusi. Sievietes gan visu redz. Kad pirmajā “Kāpas” dienā pilnīgi slapja un netīra gribu iet brīvdabas dušā, man pirmajā mirklī norāda, ka jāstāv rindā, tad uzmet aci vēderam un saka: “Nē, nē, Jums bez rindas! Nopietni! Respect!” Nu labi, varu jau arī iet bez rindas! Nav tā, ka es nevarētu pagaidīt, bet, ja reiz man tādu privilēģiju dod no brīva prāta, tad atļaujos arī izmantot. Visas šī laika privilēģijas tagad uztveru kā sabiedrības parāda atdošanu par visām tām reizēm, kad man neviens netic, ka kaut kas sāp vai ir grūti, jo “kas tad jaunam, veselam, sportiskam cilvēkam var sāpēt!” Tā interesanti sanāk – kad es iepriekš teicu, ka man kaut kas ir grūti, to īsti neņēma par pilnu, jo es parasti nečīkstu par sīkumiem, un tad nu cilvēki domā, ka man nepienākas čīkstēt vispār par jebko. Tagad pat reizēm ir sarežģīti iestāstīt, ka jā, ir grūti, bet ne jau nu tik ļoti grūti, kā apkārtējie domā. Jā, es kunkstu un stenu, es nevaru normāli uzvilkt zeķes kājās, reizēm es nevaru paelpot vai uzkāpt pa trepēm, reizēm man ir reiboņi un slābanums, un man reizēm vajadzīga palīdzība, lai kaut ko izdarītu, bet man vismaz nekas nesāp, ja neskaita muguru, kad ilgstoši atrodos vienā pozā, un tās reizes, kad bērns ievelk ar kāju pa pakrūti, un tās reizes, kad atsevišķas ķermeņa daļas ir saspringtas un sāp vienkārši pašas no sevis. Jā, laikam jau būtu pareizāk teikt, ka man nekas nesāp tik pārdabiski neizturami, ka to nevarētu panest. Bet, spriežot pēc grūtniecības literatūras, es tiešām vismaz pagaidām tieku cauri sveikā. Tizlākais mēdz būt transportā. Tāpat kā pašā sākumiņā, arī tagad mēdz uznākt ģībienveida nelabums, ko risina tikai izkāpšana ārā un nākamā autobusa gaidīšana. Vispār par kaut kādu laišanu sēdēt var aizmirst. Līdz šim tikai vienreiz mani palaida sēdēt… cita grūtniece.

Mana ārste man atkal piesienas. Man vajagot nēsāt grūtnieču jostu, kompresijas zeķes un vēl smērēt vēnu krēmus, kādi nu man mājās atrodami. Viņai neienāk prātā, ka kādam varētu nebūt mājās vēnu krēmi. Tā jocīgi liekas, ka viņa visu to man liek darīt, lai gan man netūkst kājas (man vispār nekas netūkst), neizspiežas vēnas un es varu panest savu vēderu. Viņa gan pati arī piezīmē, ka man esot miniatūrs puncis. Uztveru to par atbrīvojumu no grūtnieču jostas. Konsultējoties ar jaunajām māmiņām, uzzinu, ka nevienai citai nav likts nēsāt tās kompresijas zeķes, un to uztveru par atbrīvojumu no tām. Tak, ja man vajadzēs, es nopirkšu! Negribu pārekipēties bez vajadzības. Padomājot ilgāk, saprotu arī par to vēnu krēmu. Atceros, ka pašā, pašā sākumā ārste man aizliedza vispār sportot (pamatot gan nespēja), un tagad brīnās, no kā es esmu tik labā formā. Ja viņa šitā noliek visas grūtnieces uz dīvāna, tad nemaz nebrīnos, ka vienā jaukā dienā viņām visām vajag vēnu krēmus. Kas attiecas uz analīzēm, tur gan ārsti klausu uz vārda. Pirmo reizi pa visu grūtniecības laiku asinsaina nav ideāla, tāpēc jāpalieto preparāti un jāpiedomā pie ēdienkartes. Viss jau būtu skaisti, bet dažādi produkti un vielas traucē viens otra uzsūkšanos, tāpēc tie jālieto atsevišķi. Tas ir apgrūtinoši. Man ļoti, ļoti riebjas šāda veida ierobežojumi! Jūtu, ka tas traucē attiecībām ar mazo hiēnēnu. Kāpēc man viņa dēļ ir jācieš? Tā tas nebija paredzēts! Brīžiem gribas, lai ātrāk piedzimst, un miers.

Vai gan tā būtu es, ja es ik pa laikam neiekultos kādos piedzīvojumos? Kad Divplākšņu gada ballē laimēju brīvbiļeti xRace piedzīvojumu sacīkstēs, tad sākumā apmulsu – man taču nav velosipēda! Nepagāja ne minūte, kad skrējēji piedāvājās aizdot savējos. Būs vien jāpiedalās! Pirms sacīkstes organizatorei pajautāju, vai ar tādu vēderu, kā man, var veikt īso distanci. Jā, varot, pat ar vēl lielākiem vēderiem dāmas piedaloties! Labs ir! Rociņās ar vīru ierodamies startā un jūtamies kā pilnīgi ambāļi. Atskan starts, vienkārši skrienam tur, kur visi. Vīrs ielien ūdenī pēc kartes, kur ir arī instrukcijas. Mēģinām saprast, ko no mums vispār grib, bet tādu īstu pārliecību par sacīkstes noteikumiem negūstam līdz pat beigām. Nu labi, it kā kaut kādi punkti jāsalasa, ko arī izdarām. Tālāk veloposms, un tad es jo īpaši saprotu, kāpēc man nav sava divriteņa – man ir bail ar to braukt! Man tiešām reāli bail! Vīrs apgalvo, ka bērniņš sakot: “Mamm, nebaidies!” Un vispār es skrienot ātrāk, nekā braucot ar riteni. Man vienalga, es gribu galā nonākt dzīva! Nākamais sacīkšu posms ir orientēšanās. Esmu zirgā, šitais mums sanāk! Un te nu mēs ar vīru abi reizē noluņojamies un iedomājamies, ka punkts ir dīķim otrā pusē. Kamēr tiekam līdz turienei (nepareizajai vietai), es jau esmu izbesījusies, kājas ir saskrambātas un viss riebjas. Protams, ka kājās ir šorti, jo mēs tak piedalāmies ģimeņu distancē! Kad saprotam, ka punkts ir dīķim otrā pusē, rodas ģeniāla doma uz turieni tikt pāri necaurejamam purvam, jo tā būs ātrāk. Izskatās jau, ka varēs tikt! Purvs ir nevis tas skaistais, sfagnainais tīrelis, bet gan zāļainā pļenčka ar dūksti apakšā un zaļajām dīķu aļģēm slapjāko vietu augšā. Sākumā lecam pa ciņiem un izskatās, ka būs viss forši, bet kļūst arvien slapjāks. Kad kājas ir slapjas, droši brienam līdz celim, jo tālāk jau ir sausāks! Kad tiekam uz sausā, paveras vēl trakāka žampa, bet jātiek vien pāri, jo atpakaļ neviens negrasās brist. Kad tiekam pāri trakajai žampai, paveras vēl labāka… Nu jau brienam pa necaurredzamo ūdeni pāri viduklim, rokas ir klātas ar sīkajām, zaļajām lapiņām, kājas stieg smirdīgā sapropelī. Kādā brīdī viena kāja nez kur iekuļājas, otra paliek zāļainajā grāvmalā, un tad es tādā baleta pozā stāvu un smejos, un nevaru saprast, vai tiešām šī ir ģimeņu distance, un ko mans bērniņš teiktu par tik ģeniāliem vecākiem. Bet ir jautri, un kaut kā jau no tās smirdoņas ārā tiekam! Atkal ir velodistance. Trase vijas pa šauru, bedrainu, kokiem pārkritušu taku gar Gaujas augsto krastu, un man atkal ir bail, tāpēc daudz kur stumju velosipēdu pie rokas. Mēģinot uzstumties kalnā, man gribas visu mest pa gaisu, un es saprotu otru iemeslu, kāpēc man nav riteņa, un tas ir tāds – ar kājām ir vieglāk un ātrāk! No šīs bezizejas mani izpestī vīrs, uznesot augšā arī manu riteni. Braucam tālāk, bet tālāk ir uzdevums, ko, par laimi, var veikt viens dalībnieks. Tā nu mans vīrs iebrien upē, kur no tilta karājas cilpaina virve, pa kuru bez jebkāda drošinājuma jākāpj augšā. Esot bijis vēl nedrošāk, nekā izskatījās no malas, un no malas bija briesmīgi bailīgi skatīties, kā mans mīļotais vīrs izpilda dzīvībai bīstamas darbības. Mierinu sevi ar domu, ka viņš ir daudz atlētiskāks par to otru kungu, kurš tikko uzkāpa augšā un nenomira, un mans dārgumiņš nu jau arī ir augšā un nav nomiris. Pēc veloposma ir laivu posms, kurā es beidzot jūtos savā ādā, jo man patīk laivas un airēšana. Es gan vairāk atpūšos, nekā airēju, un izbaudu to, ka man beidzot nav bail. Tad atkal riteņbraukšana, man jau sen sāp dibens un nākamajā dienā sāpēs arī rokas, bet es vismaz vairs tik ļoti netirinos un braucu normālāk. Pašās beigās atkal kaut kāds skriešanas un orientēšanās sajaukums, kas nepatīk manām jau tā ievainotajām kājām, kas jūtas un izskatās tā, it kā būtu iebāztas maisā ar kaķi, čūsku un gaili, un iemestas purvā. Finišā, kā par brīnumu, neesam pēdējie, un par mums sajūsminās arī tas vārda dienu zinātājs. Mājās izpētām rezultātus un saprotam, ka patiesībā jau nemaz nav bijis obligāti izpildīt visus tos uzdevumus, tomēr mūsu centība ir devusi mums 4.vietu īsajā distancē draugu konkurencē. Nu ko, tagad mēs zinām, kas ir xRace piedzīvojumu sacensības! Tā kā visu laiku darbojos ar rezervīti, lai nekur nepārstieptos, tad nākamās dienas laiskošanās ir drīzāk slinkuma, nevis noguruma vadīta, bet izbaudu roku muskuļu sāpes. Man tik sen nav sāpējuši muskuļi!

Mazliet atkāpjoties no fizkultūras, pastāstīšu par ekipējumu. Piežmiegtie skriešanas krekliņi man, protams, vairs neder, bet tie, kas bija tādi brīvāki un elastīgāki, ir pašā laikā. Visiemīļotākie ir gigantiskie krekli, kas dabūti kaut kādās sacensībās, kur mazie izmēri beigušies. Ar biksēm ir tā, ka viena daļa vairs neder vispār, bet daļa ir uzvelkama uz vēdera apakšdaļas, to vēl papildus atbalstot. Man aizdeva dažas lielāka izmēra skrienambikses, kas man ir brīvas un uzvelkamas līdz pat viduklim, un tās velku tad, kad esmu saēdusies vai kā citādi jūtos saspiesta. Noder arī vīra šorti. Skrienu gan parastajās botās, gan minimālajos apavos, atklāju arī baspēdu sezonu – nekādu dižo atšķirību pašsajūtā nejūtu. Ikdienas drēbēs situācija ir līdzīga – šauros krekliņus uzvilkt gan varu, bet tie izskatās pretīgi, tāpēc tagad velku plivinošos kreklus, kas nu ir pieguloši. Apakšai man ir vairākas grūtnieču bikses, speciāli arī nopirku grūtnieču kleitu, jo izdomāju, ka vēlos būt skaista arī tajos pāris mēnešos, kas man vēl atlikuši ar bērniņu iekšā. Un ūdens, visur vajag līdzi ūdens pudeli, jo mēdz uznākt viegls reibonis ar ģībšanas priekšvēstnešiem, kas vēl kombinējas ar aizdusu. Bet tas notiek tikai, darot ikdienas darbus vai sēžot! Nekad nekas tāds nav noticis fizkultūras laikā! Es nezinu, kāpēc. Ārsti saka, ka tas esot normāli, bet es neprasu, kāpēc sportā tā nav. Tikai priecājos par to. Ja sāk sāpēt mugura, palīdz viens – izkustēšanās. Ja neaizsēžos un ik pa laikam pastaigāju, mugura nesāp vispār. Pa nakti izlīdzos ar papildu spilveniem un priecājos, kad pienāk rīts, jo var izkustēties un atkal justies labi. Pašsajūtas dēļ vispār tagad cenšos vairāk pastaigāties. Nejauši veikalā ieraugu grūtnieču zeķbikses, ko tik ļoti meklēju pavasarī, bet nu jau ir vasara, un es nenopērku. Kurš jūlijā un augustā velk zeķbikses? Uz mēneša beigām gribas sadabūt kaut kādu kreklu ar uzrakstu “Rokas nost!” uz vēdera. Jā, cilvēki sāk aiztikt manu vēderu, pie tam pamanās to izdarīt tik zibenīgi, ka es nepaspēju pateikt, lai neaiztiek mani. Kuram vispār patīk, ka viņam kāds nekontrolēti aiztiek vēderu? Vai tad tiešām es neizskatos pietiekami draudīgi, lai saprastu, ka no manis var arī atrauties? Tiesa gan, es gadiem ilgi neesmu kāvusies. Pēdējā reize, šķiet, bija, kad divi kungi bija nodomājuši atņemt man somiņu. Toreiz šķīda asinis, un tās nebija manējās!

Runājot par ekipējumu, arī bērniņam tāds pamazām sarodas arvien vairāk. Nevaru vien nopriecāties, ka tagad nāk modē slingi. Mani tik ļoti tracina tās ratu mammas, kas kā vaļi iet pa pasauli un dīc, ka nevarot autobusā tikt! Es tāda nebūšu. Iesiešu maziņo slingā un laimīga braukšu vecajā, labajā augstās grīdas tramvajā. Dzin, dzin! Jā, es zinu, ka nevajag sapirkties pārāk daudz visādu lietu pirms laika, taču esmu secinājusi, ka tas man ir veids, kā likt sev gaidīt hiēnēna piedzimšanu. Nopērku vienu jaciņu un dienām ilgi staipu viņu pa dzīvokli, rādīdama vīram, kā mēs viņu uzvilksim mazulītim. Tas ir līdzīgi kā ar skriešanas lietām – nopērc un tad dīdies, nevarēdams sagaidīt treniņu, lai var vilkt mugurā. Ja jaciņa par 1 euro palīdz man pierast pie domas, ka man būs pavisam īsts un reāls bērns, tad varu pirkt kaut kaudzi ar jakām! Bērna mantu pārskatīšana palīdz arī grūtos brīžos, jo ne jau vienmēr man patīk visa tā bērnu lieta. Vistrakākais ir, kad mazais man kniebj. Es saprotu, ka reāli viņš nekniebj, bet sajūta ir tāda, un tā ir ellē, ku sāpīga! Nevaru saprast, kāpēc viņš man dara pāri, un nevaru saprast, kā es varēšu mīlēt kādu, kurš man dara sāpīgi. Tajos brīžos es vēlos, kaut nebūtu vispār uzsākusi visu to padarīšanu. Tad nu nākas runāties ar vīru un spēlēties ar bērna drēbēm, lai sajustos kaut cik normāli. Izrādās, ka kniebšanas sajūta ir no tā, ka sīkais man spaida kādu nervu. Tā kā zinu dažus šausmu stāstus par nospiestiem nerviem, tad priecājos, ka man vēl ir tikai kniebšana.

Nav taisnība tiem cilvēkiem, kuri saka, ka skaistais gaidību laiks paejot ātri. Man šķiet, ka es tusnīju jau veselu mūžību, un tā mūžība nav ietekmējusi manus uzskatus par zīdaiņiem. Grūtnieču fotogrāfijas ar plikiem vēderiem joprojām man šķiet pretīgas, arī pati neeju uz pludmali sauļoties. Vēl atbaidošākas ir tikai bildes ar nošmulētiem bērniem. Vai tiešām kādam liekas piemīlīgi mazi bērni ar noķeckātiem mūļiem un rokām? Es nezinu, kā manu personību ietekmē hormoni, jo grūti jau uz sevi paskatīties no malas. Kad prasu vīram, cik adekvāta es esmu, viņš smejas, ka to nevarot izmērīt – mana neadekvātuma lampiņa jau tāpat nevis mirgojot, bet esot visu laiku sarkana, un ar grūtniecību tam neesot sakara. Joprojām man šķiet nesakarīgi teikumi no sērijas “mēs jau ejam uz podiņa”. Rakstīts, ka mammas intuīcija pasakot priekšā, kā bērns jūtas vēderā. Nezinu, man tādas intuīcijas nav. Kaut ko pa iekšu dzīvojas, un tie raksturojumi, ko mēs ar vīru izdarām par bērna personību, vadoties pēc viņa uzvedības, taču ir tikai mūsu gaidas par to, kādu bērnu mēs vēlētos! Pilnīgi nesaprotams ir ieteikums domāt labas domas. Tas ir kā – man jākontrolē domas? Kas, es kaut kāds meditācijas guru? Tāpat kaut kāds kosmoss man šķiet raksti par gatavošanos skaistām, dabīgām dzemdībām, dzemdību plāna rakstīšana un tamlīdzīgas padarīšanas. Kādas skaistās dzemdības? Es gribu uzsist knipi, un gatavs! Cik vien nedabīgi var, 21.gadsimts taču! Lielo, ilustrēto grūtniečgrāmatu, ko es lasu pa mēnešiem, nolemju izlasīt līdz galam. Ja vēl par aktuālo laiku spēju lasīt normāli, tad par tālāko, dzemdībām un gatavu zīdaini ir tiešām pretīgi. Daudz ko šķiru pāri, jo vienkārši nespēju uztvert kā “skaisto gaidību laiku”. Vienmēr esmu bijusi vienaldzīga pret medijos izskanējušām ziņām par pazudušiem bērniem. Cilvēki man teica, ka tad, kad pašai būs mazais, es domāšot citādi. Nu, nav tā! Man šobrīd liekas, ka man jau ir bērns, jo viņš ir gandrīz gatavs, bet man joprojām ir pilnīgi vienalga par kaut kādiem svešiem bērniem. Arī tad, ja viņi kaut kādā mežā nomirst. Taisnība tiem, kas saka, ka ar savējo ir citādi. Ar vīru spriežam, kāpēc sīkulim man vēderā jāizaug tik lielam – tas tāpēc, lai mēs viņu nevarētu pazaudēt. Tad nu gan man sirds sažņaudzas – pazaudēt manu bērniņu? Nu nē! Ja viņš varētu piedzimt 1.mēnesī, es viņu ieliktu kastītē ar vatīti un nemitīgi uzraudzītu!

Mēneša beigās fizkultūras arsenālu papildina vingrošana. Es neesmu sākusi iet ne uz kādu speciālo grūtnieču vingrošanu, taču es atradu piemērotus vingrinājumus mugurai. It kā liekas, ka palīdz, jo uz mēneša beigām muguras sāpes kaut kur pazūd pavisam. Ar to muguru ir tā, ka dažreiz sāp nakts pirmajā pusē. Tas nav atkarīgs no matrača, jo sāpes var parādīties gan mājās, gan ciemos, gan teltī, gan viesnīcā. Gan uz ideālā, pasūtītā, dārgā matrača, gan uz paša lētākā, kas tika iegādāts laikā, kad nebija naudas, bet vajadzēja guļvietu. Tādās reizēs palīdz no spilveniem un segām sataisīts midzenis. Žēl, ka tādā nevar iemidzeņoties uz visu nakti, jo tāpat gribas grozīties un iet uz tualeti. Jā, nakts tualetes apmeklējumi arī ir iemesls, kāpēc nepildu savu apņemšanos vairāk pievērsties amatierlīmeņa dabas pētīšanai, kam iepriekš pietrūka laika. Varētu jau drusku padzīvot vīra vecāku mājās Jūrmalā, kas ir uz nacionālā parka robežas, vai lauku mājās, kas atrodas iekšā dabas parkā, taču Jūrmalas kūrortā ateja ir stāvu zemāk par guļamistabu, bet laukos vispār ir āra butka. Paldies! Ja man piecreiz naktī vajag iet atliet, tad vismīļākais miteklis man ir Rīgas dzīvoklītis, kur līdz labierīcībām var tikt, neatverot acis, nemaz nerunājot par kaut kāda halāta vai čību vilkšanu! Savvaļas orhidejas pagaidīs! Man patīk Rīga! Un vēl man patīk peldēties, kas ir labs iemesls, lai uz to Jūrmalu tomēr aizbrauktu!

Kas zīmējas uz ikdienas skriešanu, es katru reizi saprotu, kā tā var būt arī pēdējā reize. Esmu stingri apņēmusies pārtraukt skriešanu, tiklīdz ieguvums būs mazāks par grūtībām. Vienreiz tā gandrīz arī notiek. Spiedīgā un karstā laikā noskrēju 4km koptreniņā, tad atdalījos un skrēju mājās, un man bija tik grūti, ka gluži vienkārši vairs nevarēju normāli un bez grūtībām paskriet. Apsēdos uz soliņa, domāju par dzīvi un izdomāju, ka mocīties jau nu neiešu! Šitā domājot, jau biju atpūtusies un atlikušos pāris kilometrus līdz mājām noskrēju pilnīgi normāli. Hm, varbūt tiešām tikai gaiss ir pārāk spiedīgs? To nolēmu pārbaudīt pēc pāris dienām VSK Noskrien dzimšanas dienas stafetē. Ieliku kabatā e-talonu, pabrīdināju pārējos, ka, iespējams, es atdalīšos, un noskrēju ar tādu vieglumu, ka vienā momentā man pat lika piebremzēt. Šķiet, ka skriešana turpināsies!

No asfalta sacensībām šajā mēnesī man ir divas – “Izskrien Rīgu!” Māras dīķa posms un Jelgavas pusmaratona piečuks. Ap Māras dīķi ir bauda skriet. Beidzot šajā seriālā ir skaists aplis, kurā var netraucēti skriet pa ārējo malu un laist garām apdzinējus! Skrienas jauki, patīkama gaisotne, ūdens pa vidu… Ar ātrumiem nu ir tā, ka ātrāk par kādām 6 minūtēm kilometru vairs noskriet neizdodas (ar retiem izņēmumiem). Nevarētu gan teikt, ka es īpaši censtos, bet, ja censtos, tas tāpat būtu pārāk grūti. Interesantā kārtā sacensībās es tomēr turos gandrīz uz 6 minūtēm, bet ikdienas skrējienos tuvākas ir 7 minūtes. Ja neskaita tādu skriešanas žanru kā skrējiens uz sabiedrisko transportu – tur joprojām spēju attīstīt fantastiskus ātrumus! Bet par sacensībām – laikam atmosfēra dara savu. Otrā trimestra spēku pieplūdums nu ir garām, atliek vairs tikai priecāties, ka joprojām spēju normāli kustēties. Tīri normāla kustība sanāk arī Jelgavā. Man ļoti patīk skriet pa nakti! Un ir uzjautrinoši skriet lēnajā galā. Pašai temps ir drusku pāri 6 minūtēm, bet, tā kā startēju pienācīgi vairāk no beigu gala, tad nācās apdzīt lēnākus. Ak, šīs gudrības par to, kurā brīdī kādu želeju ēst 5 kilometru sacīkstēs! Raudoši, izsīkuši cilvēki pie 3km atzīmes, žuļiki, kas cenšas nogriezt kādu cilpu, un vīri, kuru čempiona apziņa ir lielāka par viņu alusvēderu… Tiešām lieliskas sacīkstes!

Pēdējais 7.mēneša lielākais skrējiens ir Stirnu buka Zaķa distance Pokaiņu mežā. Tā kā bija karsts laiks, jau laicīgi nostājos starta koridora beigu posmā un baudīju distanci nesteidzoties. Sākumā gan gribējās uzskriet mazliet ātrāk, bet šaurajās taciņās apdzīšana nebija tas vieglākais uzdevums, tāpēc daudz pastaigājos un skrēju tikai tiešām skrienamus posmus. Mežs tik skaists! Kājas pašas nes uz priekšu! Beigās gan kaut kā sagriezās kuņģis, laikam biju ko nelāgu apēdusi, tāpēc piebremzēju pavisam. Tiešām ļoti izbaudīju skrējienu! Diemžēl ir sācies tas, no kā es baidījos jau sen – sabiedrības nosodījums. Kaut kā pēkšņi, pilnīgi atšķirīgi no iepriekšējām sacensībām. Kad pazīstamie prasa, vai ir normāli skriet manā stāvoklī, nez kāpēc sāku taisnoties. Kad paskaidroju, ka tas mazajam un man pašai nāk tikai par labu, draugi sāk smaidīt, un saprotu, ka viņi tikai labvēlīgi uztraucas, tāpēc neņemu ļaunā. Pavisam citādi ir ar puspazīstamiem un pavisam nepazīstamiem. “Tu esi nenormāla!” “Ja tu būtu mana meita, es tev sadotu pa seju!” “Tev ir jādomā par bērna veselību!” Johaidī, vai tiešām izskatās, ka es nedomāju par bērna veselību? Vai izskatos pēc tādas, kas priecātos par slimu bērnu? Pazīstu pāris tādu māšu, kas grūtniecības laikā pieņēmušās svarā par 30 un vairāk kilogramiem, jo naktī lavījušās uz ledusskapi pēc kūkām un kūpinātām vistām, pēc tam visu attaisnojot ar sabeigtu vielmaiņu. Cik zinu, viņām nepazīstami cilvēki nav nākuši klāt un aizrādījuši, ka jādomā par bērna veselību. Kaut kas tāds tiek uztverts normāli. Nav pārsteigums, ka viņu bērni tagad ir paaugušies un resni. Beigās vēl sanāks tā, ka mans veselīgais hiēnēns ar saviem nodokļiem maksās par “normālo” māšu bērnu ārstēšanos. Brīžiem ir pagrūti distancēties no nosodošiem skatieniem un komentāriem, bet to visu līdzsvaro tādi momenti kā, piemēram, pazīstamas skrējējas paceltais īkšķis, ieraugot mani ar piespraustu sacensību numuru. Nuja – viņa jau pati no pieredzes zina, cik forši ir turpināt skriet arī tad, kad iekšā gatavojas sīkulītis!

Noslēgumā laiks atbildēt uz populārākajiem jautājumiem:
Vai tu esi traka? Nesen izgāju medicīnisko pārbaudi. Psihiatrs mani atzina par pilnīgi normālu.
Kas tev būs? Bērniņš!
Kā jūties? Ļoti labi! Salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, man daudz mazāk ir jākunkst, man skrienot mazāk savelk kājas, un man nav jāiet uz darbu!
Cik ilgi tu vēl skriesi? Nu, mīļie cilvēki? Kā es lai to zinu? Varu pateikt tikai to, ka būs arī ieraksts par skriešanu 8.mēnesī.

Jelgavas pusmaratons 2017

20121448_1953475054867065_969235435068932368_o

Pirms mēneša jeb dienu pēc Jāņiem LSC šosejas skrējienu 3. posmā Mežaparkā uzlaboju savu nedaudz vairāk par gadu veco personīgo rekordu 10 km distancē. Taču prieks par to toreiz nebija nekāds, jo uzlabojums bija tik nožēlojami mazs – tikai 4 sekundes –, un arī to izdevās sasniegt tikai tādēļ, ka Garmins samērīja par veseliem 100 metriem īsāku distanci. Nebija mana skriešanas diena, bet mierināju sevi ar domu, ka esmu pilnībā iekšā treniņu procesā, neesmu ne atpūties, ne speciāli gatavojies šīm sacensībām. Bija skaidrs, ka 10 km varu noskriet krietni ātrāk.

Jūlija mēnesim griežoties uz otru ausi, padzirdēju, ka Jelgavas nakts pusmaratona ietvaros būs iespēja noskriet apaļu 10 km distanci. Es arī tāpat būtu skrējis šo vidējo distanci, jo šosezon seriālā `Skrien Latvija` startēju vidējo distanču kopvērtējumā, taču tas, ka šeit varētu būt iespējams labos laika apstākļos (vakara vēsumā) izskriet tieši 10 kilometrus, rosināja manī pārdomas, ka varbūt jāvelta laiks atpūtai un jāmēģina pieiet šīm sacensībām nopietnāk. Tas tad arī būtu labs pēdējais tests pirms tikai divas nedēļas vēlāk gaidāmajām 5000 metru sacīkstēm stadionā.

Tā arī darīju – krasi samazināju nedēļas kilometrāžu, ļāvu sev atpūsties, iepriekšējā dienā neskrēju vispār. Pienāca sestdiena, un pāris kolēģi brauca uz jūru sauļoties, aicinot mani līdzi. Domāju, vai būtu prātīgi sacensību dienā no rīta pārkarsēties saulē, bet tā kā sauļošanās bija plānota tikai pāris stundu garumā, tad devos uz pludmali. Kas zina, varbūt pat šī papildus laiskošanās pludmalē un pāris peldes bija tas īstais, kas vajadzīgs pašā pēdējā atpūtas fāzē pirms skrējiena.

Starta šaurība

Starta šaurība

Jelgavā starta koridors šoreiz izrādījās ļoti saspiests, jo visas trīs distances startēja vienlaicīgi, turklāt šajā posmā esot uzstādīts jauns dalībnieku skaita rekords visā seriāla vēsturē! Tomēr dabūju ielīst salīdzinoši tuvu starta līnijai – aptuveni 7 sekunžu attālumā no tās – un jau pēc pirmās skriešanas minūtes varēju skriet brīvi. Pirmais kilometrs noskrējās pa 3:46, un tajā brīdi iedomājos, ka iesākts ir labi, būtu labi, ja šādu tempu varētu arī noturēt līdz finišam. Kā vēlāk izrādīsies, pirmais kilometrs man būs sanācis lēnākais no visiem..

Skrējās ļoti viegli, nespiedu sevi skriet ātrāk vai turēt kādu konkrētu tempu, skrēju brīvi, pat neskatoties Garminā (ieskatoties tikai brīžos, kad tas iepīkstējās, lai ziņotu par to, cik ātri noskriets kārtējais kilometrs). Pagāja otrais kilometrs – 3:37 – un trešais – 3:38 –, šie kilometru laiki mani ļoti pārsteidza (pozitīvā ziņā, protams). Man nebija ne jausmas, kur ir jāskrien, jo trasi iepriekš nebiju aplūkojis, tāpēc nebija visu laiku jādomā nekas uz priekšu, varēju vienkārši brīvi skriet. Dažas no ielām bija zināmas no iepriekšējiem gadiem, bet principā trase šogad ir izmainīta. Pirmā apļa beigās atkal skrienam cauri Jelgavas pilij, lai arī Edgars Rūtiņš man pirms starta teica, ka tur šoreiz vairs jāskrien nebūšot. Hmm.. Ceturtais kilometrs noskriets pa 3:40, un tad jau pa zināmo ceļu vairs tikai jānokļūst atpakaļ līdz pasta salai, lai uzsāktu otro apli. Piektais kilometrs izrādīsies visātrākais – 3:33.

Jelgavas pils naktī

Jelgavas pils naktī

Uzsākot otro apli, secinu, ka Garmins pie oficiālās piecu kilometru atzīmes paguvis samērīt jau liekus 150 metrus. Nu nekas, pat ar liekiem 300 metriem finišā šādā tempā tikšu pie jauna personīgā rekorda. Paskrienam garām 5 km atzīmei, un tavu brīnumu – trase tālāk aizlokās pa labi, vedot mūs pāri Lielupes tiltam, nevis starta zonas virzienā! Tātad otrs aplis tomēr būs citāds. Pirms vēl uzskriešanas uz tilta skatos, ka notiek kaut kāds haoss – daži cilvēki no tiem, kam būtu tagad vēl tikai jāgriežas, lai skrietu cauri pilij, pa norobežojošo lenšu apakšu pievienojas man un arī skrien pāri tiltam. Kāds kaut ko jautā, kāds kaut ko skaidro, nevar saprast, kas notiek, bet tie, kas man šeit pievienojas, ir krietni lēnāki par mani. Manī iezogas doma – varbūt es kaut kur esmu aizskrējis nepareizi un nejauši pievienojies pusmaratonistiem viņu lielajā aplī.. Vai bija kāda sazarošanās vieta dažādu distanču skrējējiem? Šādā tumsā varēju to mierīgi arī nepamanīt. Un vispār – kāpēc šeit ar lentām ir norobežoti veseli trīs skriešanas koridori??

Secinot, ka tiešām taču loģiski būtu, ja desmitniekiem būtu jāskrien vienkārši divi piecinieku apļi, nolemju, ka varbūt man tomēr jāgriežas atpakaļ un jāskrien uz starta zonu. Nedaudz piebremzēju, pagaidu pāris aiz manis skrienošos un pajautāju, vai šī ir desmitnieku trase, pa kuru skrienam. Viens no viņiem tikai noplāta rokas – laikam ārzemnieks –, bet otrs pēc mana atkārtota jautājuma atbild, ka viņam šķiet, ka viss pareizi (lai ko tas arī nenozīmētu). Labi, tad atpakaļ negriezīšos, skrienu vien tālāk, atkal paātrinoties un aizbēgot no saviem sarunu biedriem. Sestais kilometrs ar visu šo palēninājumu un runas plūdiem tempu kopumā nekādi nav ietekmējis – 3:39.

Sirds tomēr nav mierīga, gribas atrast kādu, kas arī skriet desmit kilometrus. Noķeru nākamos divus biedrus, no kuriem viens izrādās slavenais Normunds Laucis. Uzjautāju, vai kāds no viņiem neskrien 10 km. Skaidrs, ka Normunds tas nebūs, bet arī otrs atsaka, ka skrienot 21 km. Jautāju, vai viņš nezin, vai šeit jāskrien arī 10 km skrējējiem, viņš saka, ka domā, ka jā. Ak, cik nepārliecinoši atkal.. Nu nekas, skrienu tālāk kādu laiku kopā ar Normundu un pie sevis vien brīnos, kā viņš spēj šādu tempu turēt pusītē. Tad viņš ierunājas, ka pēc diennaktnieka viņš šodien nevarot paskriet.. Nosaku, ka īpatnēji nu gan viņam izpaužas nevarēšana – viņš ir [teju] divreiz vecāks par mani, skrien divreiz garāku distanci, bet mēs skrienam vienā tempā. Tā nu pienāk septītā kilometra beigas – 3:42 –, un es aizskrienu tālāk viens ķert rokā nākamos skrējējus. Trase beidzot tā kā iegriežas atpakaļ uz finiša pusi, rodas cerība, ka varbūt tomēr neatrodos nekādā pusmaratonistu milzu cilpā, taču īstas pārliecības nav. Varat saukt mani par paranojisku, bet man tā jau ir gadījies iepriekš – šīs gada pirmajā Stirnu bukā Ogres Zilajos kalnos, skrienot savu zaķa distanci, nejauši aizskrēju vienā papildus 4 km garā buku distances cilpā..

Astotais kilometrs noskriets pa 3:38, un es vēl joprojām skrienu salīdzinoši mierīgi. Visas sacīkstes laikā tā arī faktiski nevienu brīdi nebija tāda sajūta, ka es skrietu ar maksimālu piepūli un vajadzības gadījumā nevarētu vēl mazliet paātrināties. Devītā kilometra sākumā piedzīvoju savu zvaigžņu brīdi, trasē apdzenot Anitu Kažemāku. Viņa, protams, skrien pusmaratonu, bet nu tas tā.. Redzu, ka tuvojamies Lielupes tiltam, bet vēl joprojām nesaprotu, kā tad īsti spēsim nokļūt finišā.. Droši vien pēc tilta būs jāgriežas pa labi un otrreiz jāskrien cauri pilij, bet tad iznāktu saplūst kopā ar lēnajiem, kas vēl tikai skrien pirmo apli, turklāt izskatās, ka tas līkums ir pārāk garš – līdz finišam vairs nav atlikuši tik daudz kilometri. Varbūt mums jāgriežas lejā zem tilta pirms šī sazarojuma? Bet nē, tur taču bija stāvas trepes un nekādas iespējas normāli noskriet. Varbūt pretī plūsmai, kas pabeidza pirmo apli un ieskrēja otrajā? Tas būtu pavisam traki – sanāktu trajektoriju šķērsošanās! Devītais kilometrs – 3:37.

Nē, nelaidīšu jūs garām!

Nē, nelaidīšu jūs garām!

Pārdesmit metru man priekšā skrien vēl kāds. Ceru, ka viņš arī skrien 10 kilometrus un parādīs man, kur tad īsti jāskrien, jo baidos, ka tumsā tiešām nekādas zīmes es pats varētu arī nepamanīt. Jau skrienam pāri tiltam, jau ir skaidrs, ka teju, teju būs noskrieti jau 10 km, ir steidzami jātiek uz finišu! Un lūk, beidzot redzu zīmi, kas norāda, ka 10 km skrējējiem jāgriežas nost pa kreisi – patiešām pretī plūsmai, kas aiziet otrajā aplī. Un nekāda trajektoriju šķērsošana taču šeit patiešām nesanāk – otrajā aplī skrējēji dodas pa līkuma iekšmalu, bet mēs tiem pretī pa ārējo malu. Biju laikam galvā saputrojis visu kopā ar pērnā gada trajektorijām. Un tikai tagad – pārsimts metru pirms finiša –, kad man beidzot ir skaidrs, ka atrodos pareizā trasē un ir saprotams, kā nokļūt līdz finišam, varu paātrināties finiša spurtam. Garmins rāda, ka jau noskriets desmitais kilometrs (3:36), bet es vēl lavierēju caur lēnākajiem piecu kilometru distances dalībniekiem, lai sasniegtu finišu pēc 37 minūtēm un 22 sekundēm kopš starta šāviena jeb 37 minūtēm un 15 sekundēm kopš starta līnijas šķērsošanas (pēc Garmina datiem, jo oficiālo čipa laiku organizatori nav uzskatījuši par pietiekami interesantu publicēšanai..). Lai vai kā, tas neapšaubāmi man ir jauns rekords šajā distancē, turklāt vecais labots vairāk kā par minūti. Un tomēr – nepamet sajūta, ka šis nav maksimums, uz ko es esmu spējīgs..

Secinājums ir viens – pirms starta izpētīt maršrutu! Tiekamies trasē!

Avots – https://oreman.wordpress.com/2017/07/24/jelgavas-pusmaratons-2017/

Stokholmas eco trail

19243201_10213093947201155_8206735242814637615_o

Stokholma mūs sagaida ar neraksturīgi kastu vasaras dienu, bet tas nemazina mūsu prieku, ka varēs izskrieties pa takām. Pirms starta, protams, jāiesildās – paguļot uz soliņa. Tā pat no organizatoriem drīz uzzinām, ka esam otrā visvairāk pārstāvētā valsts šajā skrējienā. Neiztrūkstoši pēdējās instrukcijas pirms starta par marķējumu un esam gatavi doties trasē.

Starts.

Kā tāds savā vaļā palaists putnu bars, aizklīstam pāri pļavai tālāk trasē. Andris (tas, kurš fotogrāfs) jau priekšā un smaida, fotoaparātu rokās turēdams. Diži tālu nekur neesmu tikusi, kad aizmugurē dzirdu Stirnu Buka bandu, tas ir, Gintu un Rimantu, runājam par to, ka, lai nebūtu “kā iepriekš”*, jāturas Laumai aizmugurē. Es gan pie sevis nosmejos, ka gan jau būs “kā iepriekš”, un laipni atļauju sekot manām botām. Kā tad. Otrais kalniņš un banda lēnām pazūd no mana redzes loka. Lai jau. Dzirdu tālumā šos nosmejam, ka neies jau skriet ar 7min/km.

19222749_10213093999522463_8807825828636044839_o

Kā man patīk skandināvu daba – meži, akmeņi un takas. Skrienu un izbaudu taciņu gar jūru. Kamēr pirmos piecus kilometrus jūsmoju par dabu, man garām aizskrien arī trešais no Stirnu buka bandas – Aldis. Es jau neko, bet viena mana plāna daļa pajūk. Jau samierinos, ka esmu pēdējā, un turpinu skriet. Kad izlienu no meža uz asfaltētā celiņa pie vienas no ostas piestātnēm, saule smīnēdama turpina darīt savu nekrietno darbu. Cauri mazam dzīvojamo māju rajonam tik uz priekšu. Zied ceriņi. Saprotu, ka saule un augšupceļš šodien nav mans sabiedrotais, un turpinu soļot augšup pa asfaltēto ceļu, līdz manu monotono soļošanu iztraucē brīvprātīgais, kas mani uzmundrina ar tekstu “Tu esi stipra!”. Lai jau tā būtu. Atkal vienā pusē mežs, otrā ūdens. Tā vairāki kilometri. Cauri tuneļiem tiek šķērsotas pilsētas maģistrāles.

20170617_102655

Trase caur karaliskiem vārtiem mūs ieved Ulriksdal pils pagalmā, kur caur glīti apcirptām liepiņām tālumā spīd krāšņa ēka. Skaisti. Cik ātri ieskrējām, tik ātri izskrējām laukā no pagalma. Uz gājēju tilta sev priekšā pamanu Aldi. Skrienot garām, šis saka, ka gaidīja mani ātrāk apdzenot, bet es jau nesteidzos. Hmm. Prātoju, cik tālu priekšā ir pārējie no bandas. Dikti daudz laika nav prātot, jo šajā posmā ir jāuzmanās no mašīnām un cilvēkiem, kas ieradušies atpūsties Överjärva dārza kafejnīcā, tas ir, paravēt kādu dobi, pastaigāties ponija mugurā vai tik tiešam laiski padzert kafiju. Mežs, kā es dievinu mežu, jo šeit ir ēna un nav tik karsts. Kamēr slapstos pa krūmiem, tikmēr Aldis atkal garām. Nav jau slikti, vismaz pašai nav marķējums jāmeklē. Protams, aizskatījos gan uz zirgiem, gan uz priekšā skrienošo Aldi, līdz attopamies, ka marķējums pazudis. Nav liela skāde, bet daži lieki metri gan. Skrienu pa akmeņainajām taciņām un jau ar acīm meklēju krūmus, kur trešo reizi ielīst. Vispār jau nepietiek ar to, ka neesmu īsti nakti gulējusi, jo bija ne tikai karsti, bet man gulta šūpojās, kad gribēju gulēt bez spilvena, un tam kā bonuss piedevām visu laiku uz tualeti vajadzēja skriet. Tad arī tagad jau pāris kilometrus nepamet sajūta, ka visu laiku vajag krūmus, bet ārā nekas netek. Skriešana arī nekāda, kad visu laiku spiež vēderu un domas raisās tik ap krūmiem, nevis par skatu zem kājām uz takas. Aldis ir neizpratnē, ka apdzenu viņu jau kuro reizi. Nekas, ja vajadzēs, noķeršu un apdzīšu vēl kādu reizīti. Lēnām man apkārt vai priekšā veidojas skrēju grupiņa, ar kuru tā arī plus mīnus visu laiku blakus turamies. Apdzenu vienu, otru. Ar acīm jau redzu nākamo. Tas, ka man kāds sēž astē, neuztrauc. Trase ir gara, lai jau atpūšas. Mežs, aizaugusi šaura, sakņaini – akmeņaina taciņa, mētras gar malām. Pie sevis nosmejos, ka pagrieziens tā nomarķēts, ka skriedams garām neaizskriesi. Atkal jau tā pati dārza kafejnīca, tilts, tik šoreiz nevis atpakaļ uz pili, bet pa labi augšā kalnā.

20170617_104933

It kā noskrieti jau 17km, bet dzeršanas punktu neesmu manījusi. Man atmiņā bija palicis, ka jābūt ap 16. kilometru, bet nebija. Bet tā gribas padzerties ūdeni vai vismaz seju nomazgāt. Raušos augšā tajā kalnā un skatos uz priekšā ejošā zilajām zeķēm, un domāju, kad es viņam tikšu garām. Taisnības labad jāsaka, ka mēs vēl kādus nākamos padsmit kilometrus mainīsimies vietām, līdz viņš iepaliks. Nē, tikai ne sauli. Tikai ne asfaltu gar lielceļu. Kur palika ēna? Te ir tik sasodīti karsti. Un jā, es gribu finišēt, tik manu plānu iztraucē fakts, ka metro biļete ir finišā. Varbūt izpeldēties? Normāli cilvēki tā arī dara sestdienā. Tā, ir jau 20km, bet, kur ir tas sasodītais dzeršanas punkts? Nevarētu teikt, ka man sistēmā dzēriens beidzies, bet man viņu vajag psiholoģiski – mierinājumam. Tā teikt – ķeksītim. Acīmredzamais neticamais, jeb ielas galā ir. Kola, čipsi, gurķi, ūdens un uzreiz dzīve kļūst košāka. Ar citiem skrējējiem nosmejamies par laikapstākļiem, par finišu un visi lēnām pazūdam tālāk trasē. Te arī jāteic, ka tieku pie kompānijas, kas finišā vēlāk pateiksies par tempa turēšanu trasē.

20170617_123304

Nē, nē, nē. Es tur negribu rāpties augšā. Kaut kāds kalns. Un tā saule, kas savu nekrietno darbu dara aizvien vairāk un vairāk. Tā kāpju augšā, precīzāk sakot – velkos augšā pa taku un pie sevis brīnos, kāpēc viņi tik dīvaini to zāli pļauj. Nevis gar takas malu, bet tā tālāk, nostāk no takas. Dīvaini, dīvaini. Bet, ja tā padomā, tad diezgan loģiski, ka viņi tos latvāņus gar takas malu nepļauj… Ātrā solī mani apdzen kāds garās distances skrējējs. Mežs, takas, mežs. Es dzirdu mūziku? Tik tiešām, Haga parkā Copper tent mēģina kaut kāda grupa, skan jau labi. Laikam vakarā būs koncerts. Ieskrienot parka biezokņos, acīm paveras maza miniatūra spēļu māja ar visu lapeni. Iespaidīgi. Labajā pusē krūmos aizaugusi pamesta akmens būve. Kas tad tas? Pretī skrien prāvs dalībnieku pulciņš. Nomaldījies. Šeit? Te tak viss ir tik labi nomarķēts. Izmantoju izdevību un takā ieskrienu kā pirmā. Jūs zinājāt, ka Stokholmai visapkārt ir ūdens? Es arī. Bet nebiju domājusi, ka tas tik daudz un, ka tik daudz ūdenim mēs garām skriesim. Sen jau esmu pārgājusi uz taktiku, ka augšā eju (ātrāk vai lēnāk), bet visur citur skrienu. Un kā reiz tagad 3km pa grants taku apkārt ūdenim un ir jāskrien. Kā es gribētu būt atpūtnieku vietā un laiski vāļāties zālītē, vai arī tagad sēdēt laivā un irties pa ūdeni, nevis tik nožēlojami vilkties kaut kur pa Stokholmas pievārti. Ai, labi, var jau arī atrast labo un skaisto, piemēram, es apdzenu nevis mani apdzen.

20170618_134044

26km jau noskrieti, bet priekšā manu pazīstamu ēku – Universitātes metro staciju. Tālāk ceļš tāpat kā no rīta – gar universitātes ēku, tad pāri pļavai un starta zona jau ar roku aizsniedzamā attālumā. Brīdī, kad vēlos atkal pāriet soļos, Andris ķer fotoaparātu, protams, kādi soļi. Smaids pa visu seju, viegls – gaisīgs solis un skrienu augšup. Matīss ar turpat vien ir un visu šo pamanās filmēt. Kontrolpunktā vienīgā vēlme ir pēc ūdens, nomazgāt seju, uzēst kādu čipsi un aizvāciet to sauli kāds. Šajās nedaudzajās atelpas minūtēs uzzinu, ka Andrejs 16km distancē ir finišējis kā pirmais, Rimants ar Gintu man ir apmēram 20 minūtes priekšā, bet viņi iet. Sigita apmēram tikpat daudz aiz manis, bet viņa skrien garo 80km distanci. Matīss jautā, vai varēšu to bandu noķert. Īsti nezinu. 20 minūtes nav daudz, bet nav arī maz, bet es aizvien vēl skrienu.

19222698_10213094034203330_4336416724847398939_o

Atkal pāri pļavai, atkal pa meža taciņām. Skrienu un prātoju, kā distance gāja no rīta. Cenšos aizdzīt domas, ka organizatori nav pārsējuši lentes uz finišu. Lai vai kā, trases malā pastaigājas pīles ar visiem mazuļiem. Tālāk, kad būs jāskrien pa saules apspīdēto grants ceļu, aiz nožogojuma ganīsies zirgi un pirms tam pļavā ganījās aitas. Mežs, ēna, takas ne uz ilgu laiku, jo jau ap 30. kilometru jāvelkas augšā kalnā, kura galā izveidota tramplīnlēkšanas sekcija. Toties no augšas paveras skaists skats uz pilsētu. Atkal meža takas un ēna līdz brīdim, kad izskrienam uz ielas, kur satiksmi regulē brīvprātīgā latviešu meitene. Meža prieki bija īsi, jo ar skaļām ovācijām tiekam pavadīti pāri gājēju pārejai, un pie katra pagrieziena starp dzīvojamām mājām mūs pavada brīvprātīgie. Tik tiešām, tagad daži kilometri ved cauri māju pagalmiem. Pag, bet šī ir tā pati pļava, kurai vakar Latvijas kontūras skrējiena laikā skrējām cauri. Tātad netālu ir ostas piestātne, un es jau kaut nedaudz sāku orientēties, kur atrodos. Tas nozīmē, ka pa taisno līdz centram ir daži kilometri, bet pulkstenis uzstājīgi rāda, ka man tie ir vēl vismaz 13 sasodīti gari kilometri. Gājēju pāreja un dzeršanas punkts klāt. Novērtēju, ka sistēmu man vairs nevajag uzpildīt, bet no ūdens un banāniem gan neatsakos. Labi, labi. Čipsi arī bija garšīgi. No dzeršanas punkta aizskrienu kā pirmā, es domāju, kā pirmā no tiem, kas jau bija man priekšā, kad ierados. Pēc brītiņa savam kompanjonam – zviedram nākas paskaidrot, ka es taisos apciemot krūmus, un ka viņš aiz manis skrien pareizi. Mežs. Atkal takās parādās akmeņi. Aizvien dievinu šīs takas. Brīžiem takas pāriet glītos pastaigu celiņos, un soliņi ceļa malā vilināt vilina piesēst. Bet es jau atkal gribu finišēt. Tā vienā brīdī pastaigu taka pāriet asfalta celiņā, un, kad esmu tik labi ieskrējusies uz leju, secinu, ka skrienu zem 6min/km, tad pilnai laimei pēdējā brīdī pamanu, ka trase strauji pagriežas pa labi mežā. Mežā tas vēl ir maigi teikts – drīzāk kaut kādā meža biezoknī – džungļos, kur neviens savu kāju nav spēris, tas ir, tu cilvēks lien zemu saliecies zem kaut kādiem kritušiem kokiem slīpumā uz augšu. Nepietiek ar to, ka saule dara savu nekrietno darbu, tu trasē esi pavadījis vairāk nekā četras stundas, tagad tev vēl ir kaut kur gandrīz četrāpus jālien. Tālāk jau nebija labāk – “taku” var atrast tikai pēc marķējuma, jo līdu cauri kaut kādiem aizaugušiem krūmiem un priecājos, ka viena neuzmanīga kustība un zari ar skaļu blīkšķi atsitās pret tavu seju. Vispār jau man patika šis posms. Tālākais arī, kad  kārtējo reizi skrējām pa sakņaini – akmeņaino taku augšup. Jā, šī par brīnumu bija pat skrienama, lai gan es uz augšu sen jau vairs neskrienu. Tiltiņš, mežs, pļavas, ūdens, mežs, gājēju pāreja, kurai tik vien kā marķējums rāda kā pareizi jāšķērso iela, tas ir – nevar pa taisno diegt pāri, bet ir jāaizskrien līdz gājēju pārejai un tad jāskrien pāri. Mežs. Drīz vien atkal noķeru skrējēju kompāniju, kura mani uzmundrina, un dzirdu, kā zviedrs pārējiem stāsta, ka es esot no Latvijas. Brīdī, kad taciņa pagriežas pa 180° nosmejos, ka te jau varēja nogriezt līkumu, ja vien pirmīt būtu redzējusi marķējumu. Tāds neliels zigzags vien bija.

20170617_143134

Izskrienu no meža un pēkšņi attopos starp labiekārtotam puķu dobēm. Izrādās – jāskrien cauri Rosendals dārzam. Šo skaistumu īsti nespēju novērtēt, jo prātā tikai viena doma – cik vēl līdz finišam. Aizvien vairāk trasē parādās atpūtnieki – ģimenes, draugu kompānijas, cilvēki uz velo vai cilvēki, kuri tāpat laiski atlaidušies zālītē. Skauž, jā, man skauž. Vismaz beidzot ir kur acis piesiet. Atkal vienā pusē ir ūdens, jahtas. Segums zem kājām nemainīgs – grants ceļš. Lai arī palikuši tikai daži kilometri, pulkstenis viņus skaita tik lēni. Noķeru un apdzenu vienu skrējēju, vismaz mazs prieciņš. Bet kāpēc vajadzēja šo līkumu, ja tur pa augšu varēja izskriet taisnāk? Skrienu un pie sevis priecājos, ka tādā ļaužu pilnā vietā kā šī, viss marķējums ir savās vietās ar nenovērtējamu precizitāti. Rododendri jau no tālienes priecē acis. Tik nelaime, ka man vairs nav spēka izvilkt no somas priekšējās kabatas telefonu un viņus nobildēt, jo vairs nevienu lieku soli negribu spert. Tilts, hmm. Beidzot aptveru, ka arī šī vieta ir pazīstama, jo saprotu, ka esmu izskrējusi no tautās zināmās muzeju salas.

20170618_134345

Brīdī, kad man viss ir vienalga un galvā rēķinu cik palicis līdz finišam, priekšā pamanu Rimantu. Nopietni?! Tā, tā, bet kur ir Gints? Lai nu ko, bet viņu jau vairs negaidīju un ar diezgan lielu pārliecību biju pieņēmusi, ka šie abi jau ir finišā un atpūtina kājas. Jāatzīst, ka man Rimanta pamanīšana bija kā bullim sarkana lupata, un tai pat laikā manīju sevī pamostamies mazu velniņu. Atkāpei gan jāsaka, ka Rimants pēc finiša atzīsies, ka neilgi pirms es viņu apdzinu, viņam jau bija vienalga, vai es viņu apdzīšu vai nē. Bet, kā izrādās, mana pēkšņā parādīšanās viņu atkal sagrāva, tāpat kā nomaldīšanās no trases. Tāpat jāsaka, ka, lai arī Gints finišā teica, ka nekas jau nebūtu, ja arī es viņu būtu noķērusi, varēja redzēt, ka apkārt staigāja tik lepns, tik lepns, jo šoreiz nebija tā “kā parasti” (pēc maniem aprēķiniem, man pietrūka divi līdz trīs kilometri un arī Gintu būtu noķērusi). Izskatās, ka Rimants mani neredz, jo kurš gan galvu ceļ uz augšu, skrienot apakšā zem tilta. Bet pie nākamā pagrieziena, kad jāizskrien uz veloceliņa, viņš mani pamana. Uz jautājumu, kā man iet, spēju tikai vārgi pacelt roku un parādīt, ka apmēram labi. Runāt – tas jau ir par daudz no manis prasīts. Ja jau iepriekš saule savu nekrietno darbu darīja meistarīgi, tad tagad viņa to dara ar dubultu sparu un pie tam vēl atklāti smīnot. Rimants no mugurpuses saka, ka turēsies man astē līdz finišam, bet es tai brīdī skatos, ka pulkstenis rāda, ka mēs skrienam 5:30min/km. Kā tad, kā tad – Tu man skriesi līdzi, pie sevis nosmīnu. Tai pat laikā, cenšoties samazināt savu skriešanas ātrumu, jo šis ātrums plus saule nebūt nav tā labākā kombinācija. Apdzenu dažus skrējējus uz veloceliņa un, jo tuvāk nāk ēkas, jo vairāk ar acīm meklēju zaļo zonu jeb parku. Es tik ļoti gribu finišēt. Nezinu, ko domāja tie brīvprātīgie, kas regulēja satiksmi un centās mani uzmundrināt, bet atdodiet man finišu. Aizvien jūtu, ka man kāds seko. Atskatīties nav spēka, tad jau laikam Rimants turas man astē. Šeit gan kļūdījos, jo šis finišēja nedaudz pēc manis. Nopietni, vēl pa bruģi uz augšu? Nē. Labi, to dāmu gan es varu apdzīt augšupceļā. Pulkstenis teic, ka drīz jābūt finišam. Kaut kāda mūzika skan un arka arī ir, tik neizskatās pēc mūsējās. Lai vai kā, tur pat blakus parkā ir arī mūsu finišs. Nez no kurienes izlaužas enerģija un finišā ieskrienu tādā tempā it kā šodien nebūtu skrējusi vispār. Finišs – 5h 23min 8sek.

19242931_10213094021043001_242526102246858266_o


* Purvu – mežu maratons Igaunijā, kad Gintu noķēru un apdzinu pusdistancē.