Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

#esesmustirnubuks – Krimuldas Stirnu buks

Mildas sveiciens Sīmaņa baznīcas kliņķim (Elīna Krēmere)

Rezultāti: http://rezultati.ultrataka.lv/

21. jūnijs, plkst. 21:15

Es esmu piecēlusies no kārtējā vakara iesnaudiena. Mantas ir sakrautas RIMI kastē un jau sadalītas pa maisiem, ēdiena kaste ir savā vietā, soma salikta, sistēma uzpildīta, lukturis uzlādēts un tā tālāk. Vienīgais, kas vēl ir jāsaliek savā vietā pirms tik svarīgām sacensībām, ir savi iekšējie orgāni un smadzeņu puslodes. Uztraukums. Galva nedaudz reibst un vēderā lido tauriņi. Šķiet, ka es vēl sapņoju, lai gan jau esmu mašīnā un braucu uz LU galveno ēku. Neaprakstāmas sajūtas, kurām sekoja neizskaidrojami notikumi…

21. jūnijs, plkst. 23:00

Aploksne saņemta, drošības ekipējuma pārbaude izieta. Nervozi spaidu savu lampiņu iekšā un ārā, atceroties, kā pirms gada stāvēju otrā pusē galdam un besījos, kad kāds nevarēja trīs sekunžu laikā sameklēt visu nepieciešamo. Reģistrācijas procedūra izieta, ar mammu sēžam ārā, tieši pie durvīm. Šajā mirklī es nevēlos īsti ne ar vienu runāt, es izbaudu tos trakos tauriņus un šķietamās asaras acīs. Apraudos. Mamma, pinot manus matus pie LU, dusmojas, ka nevaru nosēdēt mierīgi. Es šim visam vēl joprojām neticu.

Matīss stāsta drošības instruktāžu, no kuras es vairāk par pusi palaižu garām. Nevarēju īsti sakoncentrēties. Neko nedzirdēju, tikai jutu to dīvaino sajūtu. Un kāda tev būtu sajūta, kad esi BEIDZOT sagaidījis mirkli, par kuru sapņo jau trīs gadus ?

21. jūnijs, plkst. 23:45

 960e68_059b98a62a304193a67eada04b0a090a~mv2_d_1200_1600_s_2

Par saviem Rīga – Valmiera plāniem paziņoju facebook un nolieku telefonu somā. Visi apkārt čalo, jautrojas, taisa bildes un rībina bungas. Es tā nevarētu, tajā mirklī biju pārāk emocionāla. Mamma jau ir aizbraukusi mājās pagulēt, cik vien vēl var paspēt. Esmu palikusi viena starp 150 cilvēkiem, kuri visi ir lielāki (un, iespējams, arī pieredzējušāki) par mani.

Kāds tad īsti ir šī skrējiensoļojuma mērķis? Protams, ka palīdzēt skrējiensoļojuma sargeņģelim Undīnei. Sākumā apsolu par finiša laiku neuztraukties, galvenais ir sasniegt otro Latvijas galu. 5 minūtes līdz startam… trīs, divas un nu jau sekundes. Bļāviens, uz ko es esmu parakstījusies?! Tās taču ir drausmas.

22. jūnijs, plkst. 00:00

Starta šāviens (es pat īsti neatceros, vai kāds izšāva kaut ko), un VISI kaut kur aiznesās. Man sākumā bija plāns paskriet, taču noteikti ne tik ātri. Uz kurieni visi tik traki skrien? Viens aiz otra man garām nesās cilvēki, līdz vienā mirklī es pieņēmu svarīgu lēmumu – neskatīties uz citiem. Pārforsēt startu īsti nekad nav bijis manā garā, taču es zinu, cik to viegli ir iespējams izdarīt. Viens luksofors, nākamais, pie visām sarkanajām gaismām apstāties negribas, taču vajag. Tā nu lēnā garā es pat esmu tikusi līdz VEF tiltam. Skatītāji šim skrējiensoļojumam ir daudzi, ar dažiem sanāk papļāpāt pa ceļam. Nebiju noskrējusi vēl 10km, kad jau sāku kaut ko mazpamazām ēst. Īsi pirms starta kārtīgi paēst diemžēl nesanāca, tā nu bija jāpamokās.

22. jūnijs, plkst. 1:43

Gribētos teikt, ka lēnā garā klumpurēju pa Rīgas ielām, beidzot sasniedzot arī Juglu (tā sauktais -1 KP). Īsti necerēju, ka mani tur kāds sagaidīs, bet pieņēmumos biju kļūdījusies – gan mūzika, gan strīpa ar uzmundrinošiem brīvprātīgajiem mani sveicina un gavilē. Forša sajūta. Smaidošos pabrīdinu, ka pirms gada tieši tur arī es stāvēju. Visi nedaudz pieklust, bet tad atskan smiekli, un es, turpinot tipināt, sāku pārdomāt, cik ļoti dzīve tiešām var izmainīties gada laikā. No organizatores un brīvprātīgās es esmu pārtapusi par traku garo gabalu skrējēju, kas nu jau nepilnu 2 stundu laikā ir tikusi uz lielās Tallinas šosejas.

Ārā ir gan tumšas, gan gaišas debesis reizē, fūres nemitīgi brauc pretī. Vai tiešām tiem šoferiem darīt nav ko? Neilgi pēc DEPO es panāku Luīzi, kura labu laiciņu jau man čāpo pa priekšu. Uzsākam tiešām garu sarunu, vairāki dalībnieki skrien mums garām, un es, tā teikt, atdzīvojos. Runājam par visu, ko vien var, es Luīzei palīdzu, kā māku. Pustrijos atceros par sarunāto zvanu ar mammu – tā, lai viņa uz trijiem būtu Garkalnē un mani satiktu KP1. Ar diezgan lielu žēlumu zvanu viņai, modinu augšā un saku, ka ir laiks!

Nepaiet ne pusstunda, es jau ierodos Garkalnē un, skatoties telefonā, noprotu, ka šeit savu ģimeni nesatikšu. Redz, izrādās, ka mamma neesot ticējusi, ka es tik “ātri” tikšu tik tālu, tādēļ ar braukšanu nesteidzās. Man, protams, ir neliels rūgtums sirsniņā (mēs tomēr bijām sarunājušas!), taču atrodu spēku, lai tiktu līdz KP1.

22. jūnijs, plkst. 3:10

Garkalne sasniegta! Apēdu visu, kas vien lien iekšā, ūdens sistēmu pildu pilnu, kā arī piedzīvoju prieka pilnu satikšanos ar fotogrāfi Aiju. Nedaudz pažēlojos, ka nav buljona. Būtu noderējis.

aa2

aa3

aa4

aa5

22. jūnijs, 3:32

No KP1 atvadījos ātri, tagad jau tipinu pa šoseju uz priekšu, prieks un laime iezogas manā galvā un dvēselē, kad garām brauc pazīstamais VOLVO ar bagāžniekā guļošiem brāļiem, kuri seko līdzi man telefonā, un mammu pie stūres. Sola mani gaidīt Sēnītē. Patīkams pārsteigums.

Visapkārt mežs, debesis kļūst gaišākas. Mans temps ir aptuveni raksturojams šādi: cenšos ātri iet, ja ieraugu kādu zīmīgu objektu, tad skrienu. Man kā laba motivācija bija arī priekšā esošie dalībnieki. Apdzenu viņus, paskrienot garām un uzmundrinot. Pati arī esmu izdomājusi sev kārtīgu motivācijas frāzi: “Jāskrien līdz kliņķim un ne soli mazāk”.

Tā nu, uz priekšu tipinot, esmu sasniegusi Vangažus, līdz Sēnītei vēl tikai nedaudz. Atmiņās kavējos par saviem pagājušā gada piedzīvojumiem tajā KP (kad strādāju par brīvprātīgo). Toreiz man tiešām, tiešām patika darboties un apkalpot visus skrējējus, žēl, ka tie ātrākie tur daudz neuzturējās.

22. jūnijs, plkst. 5:05

Tie kilometri pa vientuļo un garo šoseju velkas trakoti lēni, taču es cīnos ar sevi, cīnos ar garlaicību. Solos pati sev vēlāk mūziku uzlikt, kā arī, mani taču Sēnītē gaida!

Ieskrienot KP2, sākas mūsu iepriekšnorunātā plāna izpilde – brālis pilda sistēmu un pārbauda ēdienu somā, mamma apčubina kājas, salīmē plāksterus (tagad tie nebija nepieciešami). Šeit es nomainīju zeķes un kreklu, jo no rīta palika riktīgi vēsi, un es negribēju kārtējās hipotermijas lēkmes.

Tiekam galā 10min laikā, es atkal apēdu, ko vien varu, un dodos tālāk. Nākamais etaps gan ir krietni īss, tas man patīk.

22. jūnijs, plkst. 5:47

Lēnām lejā gar Inčukalna pagriezienu, gar Rāmkalniem (tomēr riktīgi sevi pierunāju paskriet) un tā forši gājās uz priekšu. Ģimenes satikšana krietni palīdzēja, arī mūzika un skaistais saules lēkts. Bija forši. Noskaņojums labs. Vispār esmu aizmirsusi tās pirmsstarta asaras un satraukumu, tagad tikai domāju par kustēšanos un finišu. Uhh, cik tas būs labi!!

Starp KP2 un KP3. Rokās nolauztais koks nedaudz palīdzēja pieturēties

Starp KP2 un KP3. Rokās nolauztais koks nedaudz palīdzēja pieturēties

 22. jūnijs, plkst. 6:35

Nu, nu, cik daudz noskriets? Kur es esmu? Kas te notiek? Ģimene mani forši apčubina, un es saprotu, ka ir laiks. Man ir laiks uzvilkt to slaveno Andra Ronimoisa dāvināto kreklu ar viņa doto svētību un ticību. Ak, cik viegli un forši paliek!

KP3 kā vienmēr valda pozitīva atmosfēra, es jau atkal 10min laikā iztaisos. Nūjas paņemu, jo priekšā gaida baigi trakais 20km gabals. Zinu, ka tas būs smagi, jo man lūzumi vienmēr uznāk īsi pirms pussimta.

960e68_7630b34d5e7647cb848e59617522cd05~mv2

Prieks un laime - mans ātrākais piecdesmitnieks (7h 30min)

Prieks un laime – mans ātrākais piecdesmitnieks (7h 30min)

Negribīgi dodos tālāk distancē. It kā jau riktīgs piekusums, bet atkal mūzika un pozitīvās domas glābj. Ja sākumā tiešām tikai “nūjoju”, t.i. staigāju nedaudz atbalstoties, tad jau pie 50km sāku paskriet ik pa laiciņam. Rīta saulīte jau spīdēja tieši sejā labu laiciņu, kas bija tīri jauki. Tik pat labi šajā mirklī varēju būt mājās un celties no mīkstās gultas.

Virzoties uz priekšu, kā nu mācēdama, iegūstu nākamo sarunu biedreni vārdā Justīne. Runājām mēs tiešām par visu, kas uz sirds, kas patīk un kas nē. Viņa man stāsta daudz par grieķu mitoloģiju un vēsturi, un sazin ko vēl. Es cītīgi klausos. Man patīk paklausīties, kad pati negribu runāt. Tā, ik pa mirklim paskrienot, esam jau diezgan tālu tikušas.

22. jūnijs, plkst. 9:44

Brasla, brasla, braslaaaaa…. JĀ! BEIDZOT! Trakais gabals pieveikts, bez lūzumiem! Esmu par to vairāk nekā pārlaimīga, atļaujos KP4 pavadīt vairāk par 10min. Šeit uzzinu par visiem, kuri izstājušies (vairāki man pazīstamie), kā arī par drauga Edija finišu tieši tajā mirklī… Traks nu gan viņš ir, savukārt, es jau esmu pieveikusi vairāk par pusi.

960e68_e1c7025900804de38f66ed9d068898fc~mv2_d_1600_1200_s_2

22. jūnijs, plkst. 10:00

No KP4 izvelkos izbesīta. Nu negribēju, negribēju es tik maz pasēdēt. Nākamo gabalu biju apņēmusies tiešām skriet. Nu tā, ka sakost zobus un tos nieka 13km pieveikt tik ātri, cik iespējams. Bet es vairs nebiju pierunājama. Panāku arī Justīni, kas no Braslas bija izgājusi nedaudz ātrāk par mani, un ļauju viņai runāt. Cenšos sakopot īpaši daudz spēkus ejot cauri mīļajai Straupei un Plācim, kuros ar orientēšanās klubu “Meridiāns” skrieti neskaitāmi treniņi. Atceros, kā ziemās slidojām gar šoseju, skrienot intervālus, kā rāpāmies pie Plāča esošajā tornī un citus sīkumus.

– neliela atkāpe jeb izraksts no Justīnes bloga –

“Vienā brīdī ceļi krustojas ar jaunu un ļoti pozitīvu dāmu – Elīnu, kura cer kļūt par jaunāko R-V finišētāju un vispār priekš saviem 18 gadiem ir reti prātīgs cilvēks. Nu, ja neskaita… Nākamos divus kontrolpunktus sasniedzam kopā, pārsvarā soļojot, bet vietās, kur kalns ved lejā, skrienot. Skriet ar kādu kopā ir daudzkārt motivējošāk. Un sarunāties! Brīdī, kad Elīnas garīgais, šķiet, atkāpjas pavisam, es nez kāpēc viņai sāku stāstīt visu, ko zinu par Ļeņingradas blokādi – tipa, laikam gribēju celt garu, rādot, ka cilvēks ir spējīgāks uz daudz ko vairāk, un ka mēs ar savu pārtiku un dzērieniem esam drošībā, bet, nu, vai vajag jaunam cilvēkam ultramaratona laikā stāstīt par tapešu līmes ēšanu? Diez vai.”

22. jūnijs, plkst. 12:46

Šie 13km mums aizņēma 3 stundas. Sapratu, ka bloķēju Justīnes labo pašsajūtu, un ļauju viņai pilnā pārliecībā kustēt uz priekšu. Toties es savā galvā esmu iestāstījusi, ka man ir miega bads. Vajagot 10min pagulēt… Aha, tā laikam bija viena no manām vissliktākajām idejām JEBKAD. 40 minūtes paskrēja nemanot un brutāli sakot – es vienkārši tās minūtes pazaudēju. Pēc tik trakas atpūtas ne tikai piecelties bija grūti, bet arī spēki vispār nebija atgriezušies. Gandrīz raudot cēlos, uzzinot, ka man neskaitāmi daudzi pagājuši garām. Domas par izstāšanos manī vispār neparādījās, taču lūziens bija uznācis traks un briesmīgs. Nezināju, ko darīt. Laikam jau tik jākust uz priekšu.

22. jūnijs, plkst. 16:42

17km uz Rubeni? Tie bija ļoti garlaicīgi un lēni. Vistiešākajā un briesmīgākajā nozīmē. Visspilgtāk šajās mocībās atceros tik mirkli, kad Surikati man atsūta uzmundrinošu video – traki sapriecājos un nedaudz paskrienu. Neilgi pirms KP Rubenē uznāca traks reibonis, nosēdos ceļa malā, līdz garām braucošā Anita mani nedaudz apčubināja. “Bērns, ko tu sēdi gandrīz šosejas vidū?”.

Tās mazās lietiņas, kas ik pa laikam motivēja, bija iemesls, kādēļ kustējos uz priekšu. Šeit vairs vispār nebija runa par ātrumu, īpaši jau tādēļ, ka es apsēdos gandrīz katrā pieturvietā uz soliņa uz 3min. Šeit bija runa par izdzīvošanu, nepadošanos un kustēšanu uz priekšu, lai vai kādā tempā. Ļoti smagi bija, ļoti. Īpaši jau vienatnē.

Pusotru kilometru pirms Rubenes satieku brāli, kurš paskrējis pretī. No viņa dzirdu, ka Grīviņu pāris atbraucis mani sagaidīt. Ar šo vienu teikumu pilnībā pietika, lai mani saraudinātu un ieslēgtu pēdējās enerģijas rezerves, lai aizskrietu līdz Rubenei. Protams, nonākot tur, ir ne tikai noņemta atzīmēšanās iekārta, bet arī Surikati ir aizbraukuši prom… Bēdas ir lielas, bet ne tik lielas, lai pārspētu uztraukumu par gaidāmo finišu. Lai gan lūziens turpinās, nedaudz labāka iekšējā sajūta tomēr ir.

960e68_584bbe1b9c774194878fcede7598304f~mv2_d_1600_1200_s_2

22. jūnijs, plkst. 17:56

Viss, atlicis tik vēl spļāviens jūrā (var arī teikt, ka kaķa astei pārkāpt pāri). Ar visiem pēdējiem spēkiem veļos augšā no mīkstā krēsla. Ar ēšanu man ir pašvaki, bet tas neuztrauc. Galvā tikai domas par kliņķi.

Brālis ļoti jauki mani pavada nākamos trīs kilometrus. Kustos tiešām traki, traki lēni, bet nu vismaz ne uz atpakaļu! 10km pirms finiša līnijas pie manis atbrauc Valmieras orientierists Migliņš, kurš bija solījies mani izklaidēt. Tempu uzlabot viņam neizdevās un katru reizi, kad sāku skriet, viņš mani apber ar TĀDIEM komplimentiem, ka es patiešām sajutos spēcīga. Tas tiešām bija traks gājiens, īpaši, ja blakus iet vietējais, kurš zina stāstīt par visiem līkumiem un ceļiem, kas ir apkārt.

Vienā mirklī pamanu tālumā 100km atzīmi. Man paliek ļoti priecīgi ap sirsniņu. Negaidīju, ka tur būs sagaidīšana, taču bija! Un pat tāda diezgan tīri forša.

Īss mirklis saprašanas - katrs nākamais solis, ko speršu, būs daļa no mana visgarākā ultramaratona.

Īss mirklis saprašanas – katrs nākamais solis, ko speršu, būs daļa no mana visgarākā ultramaratona.

Valmieras robežu šķērsojam ap 19:00 vakarā, kad tieši beidzas kontrollaiks. Es par to īpaši nepārdzīvoju, galvenā doma jau bija nofinišēt. Valmieras ieliņas iet lēni, lēni viena pēc otras, Migliņam nu galīgi nesanāk mani piespiest uz skriešanu. Es jau tā, knapi saprotot, kas notiek, cenšos atpazīt dažas vietas. It kā arī sanāca.

 

Finišs! 22. jūnijs, plkst. 19:46

Ir! Neticu, bet ir sasniegta Valmiera! Likās jau, ka pie kliņķa izplūdīšu histēriskās asarās, taču, par laimi, savaldījos. Sajūtas bija neaprakstāmas. Es tiešām biju laimīgāka par laimīgu. Sapnis piepildīts!

aa12

aa13

aa14

aa15

aa16

aa17

aa18

aa19

Trešais reiss uz Valmieru

Dažs labs katru gadu soļo uz Aglonu, dažs labs katru gadu skrien 107 km uz Valmieru. Kāpēc tas tiek darīts, parastajiem mirstīgajiem ir grūti paskaidrot. Trases otrajā daļā lādējam visu uz pasaules un solāmies neskriet vairāk par 5 km, bet nākamajā Vecgada vakarā visiem čakarējam svētkus, gaidot pie datora, kad sāksies reģistrācija nākamajam skrējienam.
Divus iepriekšējos gados arī skrēju uz Valmieru – 2017.gadā, savā pirmajā asfalta ultrā, rezultāts bija 11:48 un beigas tika nostaigātas, bet 2018.gadā problēmas bija jau aiz Berģiem, tomēr trases beigu daļa sanāca labāka un rezultāts bija 11:40. Šoreiz biju apņēmies noskriet krietni labāk, veiksmes gadījumā palienot zem 11 stundām un mēģinot tikt pie 2.sporta klases (tam vajadzēja 100km noskriet zem 10 stundām).
Forma bija tīri laba, pēc Rīgas maratona pārāk daudz neslinkoju, kaut arī neierasti karstais jūnijs veica savas korekcijas treniņprocesā. Gadījās gan ķibele ar kurpēm – divas nedēļas pirms starta Saldus Stirnubukā uz saknes saplēsu savus labākos asfalta skriešanas apavus un steidzami vajadzēja meklēt jaunus. Kājas man pieradušas pie Asics GT 2000 sērijas, citus mēģināt pirms tik nopietna rikša negribējās (bija jau nelāga pieredze ar Adidas, kuras pēc dažiem simtiem nomocītu kilometru nācās atdāvināt). Bet nekur par cilvēcīgām cenām nekā jēdzīga atrast neizdevās, jo problēmu vairoja manas mazās pekas, šie izmēri visur brīvi nemētājas, bet pasūtīšanai un ieskriešanai laika neatlika. Tā nu noriskēju un paņēmu Asics GT 1000, lai vismaz kaut kas būtu līdzīgs. Kā izrādījās, bija tīri ok, kaut arī skriešana likās “cietāka”.
Pēdējā nedēļas nogalē pirms starta turēju tempu pusmaratonā Ventspilī uz 1:40. Skrējās viegli, kas priecēja, arī jaunās kurpes ripoja labi. Tomēr, lai nebūtu garlaicīgi, otrdien, pēdējā plānotajā puslīdz nopietnajā treniņā, pamanījos kaut kur sačakarēt potīti. Tad nu steidzu glābt kas glābjams, gandrīz apsaldēju kāju ar ledus kompresēm, aizjozu pie fizioterapeita noteipoties un pēdējās dienas kustējos tik maz, cik vien iespējams, pat nedomājot par skriešanu. Uz starta brīdi potīte vairs nedīca, bet nevarēja jau zināt, ko tā teiks par skriešanu.
Uz startu devos tīri labā omā, kuru gan pabojāja acu priekšā notikusī auto un motocikla sadursme pie LU ēkas. Krājumā bija dažas kofeīna želejas, 4 pudeles ar vitargo nosūtīšanai uz kontrolpunktiem, somā telefons, maks, poverbanka, lukturis, ūdens pudele, plānā jaka gadījumam, ja sadomāju atslēgties kaut kur krūmos. Kaut kā tā soma pasmaga likās, kaut arī nebija nekā vairāk kā citus gadus – laikam nākamajai reizei būs jāpameklē kāds vieglāks variants ar dzeršanas sistēmu. Laiks gan bija krietni siltāks, nekā gribētos – pusnaktī ap 20 grādiem, kādi 5-6 grādi vairāk nekā pērn. Par laimi, nākamajā dienā solīja krietni vēsāku laiku nekā iepriekšējās dienās, tomēr bija skaidrs, ka tāpat uz šosejas distances beigu daļā būs gana silti, īpaši, ja neizpalīdzēs mākoņi. Stratēģija bija ļoti viltīga – skriet tempā ap 5min/km, kamēr varu, un tad jau kaut kā tikt līdz galam.
Foto: Agnese Vēze

Foto: Agnese Vēze

Startā jau atkal bija laba oma. Atbrauca mani atbalstīt Arnis, arī no citiem saņēmu daudz laba vēlējumu. Tad himna pie Brīvības pieminekļa un ilgais riksis kāpās varēja sākties. Šogad izdevās atturēties pretī kārdinājumam neatpalikt no policijas auto, pirmais kilometrs gan fiksāks – 4:43, bet tālāk tempu turēju ap/nedaudz zem 5min. Pilsētai cauri skrējās tīri viegli, kaut arī bija silti un ātri paliku slapjš. Dažas sekundes zaudētas, stāvot pie luksoforiem, bet nekā traka. Protams, atkal dažs labs iesmēja par manu mazo solīti, bet kāds nu ir, ar tādu jāiztiek. Liepas smaržoja, Jugla sagaidīja ar līdzjutēju atbalstu, bungām un mežonīgu varžu kori ezerā, un tad jau šosejas tumsa. Reta lampiņa priekšā, pa kādai aizmugurē, pa kādam apdzinu, kāds atkal man aiztesās garām. Pirmie 5 km pieveikti 24:33, pirmie 10km – 49:55. Lēnāk, nekā pērn, bet toties nav lūziena pēc Berģiem. Tālāk jau temps par dažām sekundēm kritās, bet gaiss kļuva spirdzinošāks. Pirmais pusmaratons 1:46, tīri ok.
Garkalnes kontrolpunktā ilgi nekavējos, kravas vilcienu kustība šogad bloķēta un nav iemesla čammāties. Uzpildu ūdeni, trīs čipši mutē un rikšoju tālāk. Nu klāt ir šosejas remonta zona, šogad mežonīgi daudz mašīnu, dažviet nākas skriet pa zāli un šķembām. Apriju pirmo želeju. Temps turas ap 5:10-5:20, Skrienas vēl tīri viegli, sasniedzu Sēnītes kontrolpunktu, savācu savu vitargo, uzpildu ūdeni, laižu tālāk. Uzkožu kofeīna želeju. Pirmais maratons noskriets 3:43, 12 min ātrāk nekā pērn. Klāt ir Murjāņu kalni, daļu pasoļoju, jo katrs mazākais paugurs man izsauc pumpas. Līdz ar to temps dažos kilometros jau ir lēnāks par 6 min. Neesmu vienīgais pampaku nīdējs, apdzenu vienu soļotāju. Pēc tam jau atkal tīri fikss riksis.
Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Pirms Raganas mani noķer kāda slaidā solī skrienoša meitene, topošā čempione Diāna. Iepriekš nav sanācis trasēs tikties, nezinu, ko var un nevar, un pie sevis spriedelēju, ka gan jau nolūzīs. Pasūrojos par Murjāņu kalnu, viņa tik iecietīgi pasmaida un saka, ka tie jau neesot nekādi kalni. Tikai vēlāk uzzinu, ka viņa dzīvo Austrijā un skrēja mūsu izlases komandā pasaules čempionātā takās. Kārtojot lukturi uz galvas, atāķējas siksna, bet kabināt klāt nav vēlēšanās. Kādu brīdi nesu to rokā un tad taisos ietūcīt somā, jo ir jau gaišs, bet Diāna gan mani sabar, ka pēc noteikumiem lukturim jābūt līdz plkst.5:00.

Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Tā nu kopā ierikšojam Raganas kontrolpunktā. Ilgi nekavējos, paķeru savu otro vitargo un laižu tālāk. Diāna drīz mani noķer, apdzen un lēnām attālinās. Pēc dažiem km man piespiedu krūmu pauze un Alpu karaliene pazūd tālēs zilajās. Temps ap 5:30-5:50, kā kuru kilometru, bet sajūtas vēl tīri ok, kārtējā kofeīna želeja ribās. Ap 59.km, pie Inciema, kur pavadīju bērnību, atļaujos pirmo reizi nedaudz vairāk pastaigāt, jo paugurā skriet negribas. Tālāk gan līdz Braslas kontrolpunktam skrienu diezgan čakli. Braslā intervijas laikā izdodas sasmīdināt klausītājus, paķeru vitargo un laižu tālāk.
Tālāk temps kā kuru kilometru, citreiz zem 6 min, citreiz virs, jo dažbrīd pret pauguriem nedaudz pāreju soļos. Aiz garlaicības ceļa malā uzspēlēju klavieres. Izskrienu cauri Straupei, atļaujos nedaudz ilgāk pastaigāt pret kalnu, tad Plācis. Liekas, ka soma kļuvusi krietni smagāka, pilnīgi slapja vai nu no sviedriem vai rasas. Īpaši nekas nesāp, ja nu var just, ka slapjie šorti ciskas berž. Labā kāja brīžiem uzvedas aizdomīgi, it kā zūd kontrole pār to un tā pati brīvgaitā saliecas celī. Nedaudz bažījos, ka tā varu paklanīties uz šosejas kāda auto priekšā. Saule sāk sildīt aizvien vairāk, nu jau gribas ūdeni dabūt uz galvas.
Foto: Mareks Gaļinovskis

Foto: Mareks Gaļinovskis

Sasniegta Stalbe, noskrieti 77 km. Kontrolpunktā aplejos ar ūdeni, uzpildos, savācu pēdējo vitargo pudeli, kaut kā nočammājos un dodos trasē. Rēķinu, ka man līdz 2.sporta klasei ir vairāk nekā 20 minūšu rezerve, ja turpinu kustēt ar ātrumu 6min/km. Viss izskatās diezgan rožaini, bet tagad gaida mežonīgi garš un karsts 17 km posms līdz Rubenei. Pēc pauzes kaut kā īsti neskrienas, arī pulkstenis sāk brēkt, ka laiks uzlādēt. Noņemu somu, pietupjos, lai tajā parakņātos un apveļos vēkšpēdus. Atveļos atpakaļ cilvēka cienīgā pozā un meklēju somā powerbanku. Nav tur nekāds dāmu drēbju skapis, bet atrast neizdodas. Sapsihojos, izgāžu visu somas saturu, viss pil un tek. Labi, ka maks un telefons iepakots maisiņā. Atrodu powerbanku, sapekelējos atpakaļ, ierauju uz bēdām vēl vienu kofeīna devu un dodos tālāk. Tomēr 79.kilometrā pavadītas gandrīz 10 min, čammāšanās augļi. Tālāk jau skrienas tīri labi, temps nedaudz virs 6 min/km. Mani noķer Sigita un vēl kāds čalis, vēlāk viņus apdzenu, tad viņi apdzen mani.
Saulīte silda, šoseja cepina, ūdens dzerās pārāk labi un ap 88.kilometru viss izbeidzas. Naivi ceru, ka, tāpat kā pērn, būs neoficiālais ūdens uzpildes papildpunkts, bet nekā. Visi mēģinājumi skriet beidzas pēc dažiem soļiem, slāpes nežēlīgas. Tagad gaida nežēlīgi 6 km līdz Rubenes kontrolpunktam. Pāris km nosoļoju, atkal varu paskriet, bet pēc brīža atkal tuksnesis mutē liek soļot. Vēl kāds pašmauc garām. Pamazām aizkārpos līdz Rubenei, bet mana 2.sporta klase jau sadegusi zilās ugunīs.
Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Rubenē pie gādīgajiem Divplākšniem izdzeru mucu ūdens, apēdu pustonnu arbūzu, uzpildu pudeli un krietni atdzīvojies dodos tālāk. Pēc kāda brīža attopos, ka aizmirsu aplaistīties ar ūdeni, bet atpakaļ liekus metrus neiešu ne ar koku sists un laižu tālāk.

Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Foto: Santa Sinka

Dažu kilometru vēl izdodas puslīdz paskriet, bet bieži pāreju soļos, jo īpaši steigties vairs nav kur. Sasniedzu 100km kontrolpunktu, laiks 10:12. Lieki nosoļoti 3 kilometri mani iegāzuši. Nu neko, padzeros verdošu kvasu un dodos pēdējos 7 km līdz finišam. Saule nežēlīgi cepina, šad tad paskrienu, šad tad paeju. Pilsētā man garām aizšmauc trīs čaļi, bet es īpaši par to neuztraucos. Ir tā kā iespēja palīst zem 11 stundām, bet nu jau viss ir diezgan vienalga un mierīgi tieku līdz kliņķim 11:01:52. PB uzlabots par aptuveni 40 minūtēm, izcīnīta 18.vieta kopvērtējumā, tīri pieņemami. Laimīgas beigas, kefīrs, strūdele.
Nākamgad būs jāskrien atkal. Tagad jāpošas izmēģināt Vilkaču maratonu.
Foto: Gints Kalns

Foto: Gints Kalns

65615113_2170133089701104_4394303855127429120_n

Paldies fotogrāfiem Marekam Gaļinovskim, Santai Sinkai, Gintam Kalnam, Agnesei Vēzei un citiem par neaizmirstamu emociju iemūžināšanu.

Maratons, kurš nenotika

ny_maratons_2012

Ir septembris. Sēžu mašīnā blakus šoferim un dodos Siguldas virzienā. Esmu dažas dienas precējies, man ir dzimšanas diena un jaunā sieva ved mani saņemt dāvanu. Izklausās ļoti romantiski – pastaiga zelta rudens priekšvakarā, Siguldas izslavētie SPA un restorāni. Nē. Mašīnā ir arī bērni un suns. Un jau kopš uzzināju, ka saņemšu dāvanu un ka vajadzēs braukt, sapratu, ka būs sūdi. Man nepatīk augstums, ātrums un bīstamas lietas. Esmu bijis vairākas reizes Disnejlendās un nekad neesmu braucis ar tiem trakiem karuseļiem. Bet man ir traka sieva. Kāzās ielecām dīķi ar visām drēbēm, lai tiktu pie labas bildes, biju pamēģinājis veikbordu, longbordu, un zināju, ka tas ir mūsu laulības nosacījums. Būs jādara lietas, ko nedaru. Tieši stāsts par ielekšanu dīķi ir iemesls kāpēc mācījos uzstāties – mana sieva to stāstīja sava LevelUp kursa beigās un no viņas iedvesmojos. Paldies, mīļā. Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. Cassandra

MS_Cassandra_Titul

Sporta tērpos mēs vairāk vai mazāk visi esam līdzīgi – atšķirīgas tikai gaumes un aksesuāri, bet vienojošā ir skriešana. Tāpēc vienmēr ir interesanti, kas aiz kura sporta tērpa slēpjas dzīvē ārpus skriešanas. Kuru gan vairs pārsteigsi ar noskrieto ultru distancēm un biežumu? Jāsaka klasiķa Matīsa vārdiem – kilometri ir devalvējušies, tāpēc pārsteiguma moments, izvēloties kārtējo mēneša skrējēju, kļūst arvien mazāks. Aktuālā mēneša skrējēja arī ir no ultru cilts – vasaras saulgriežos aizskrējusi uz Valmieru, CET 77km augustā, 111 km apkārt Māras dīķim 12h skrējienā septembrī un šogad tik ļoti skarbais Hānjas simtnieks oktobrī. Šādos skrējienos finišē tikai apņēmīgākie un izturīgākie. Oktobra mēneša skrējēja ir bioloģijas doktore, zinātniece, kuras profesionālā darbība saistīta ar audzēju diagnostikas izpēti – Aija Linē jeb Cassandra.
Lasīt tālāk.

Gads Stirnu buka zīmē.

Pērnās buka sezonas noslēgumā manī sāka raisīties pārdomas par nākotnes plāniem – kuras sacensības ņemt, kuras izlaist. Ja ar maratonu viss bija skaidrs – tas būs Edinburgā, manā 50.tajā dzimšanas dienā, tad par citām sacensībām skaidrības nebija. Pie tam vēl uz to brīdi skrienoša nebiju un centos savest kārtībā muguru, lai atkal varētu kedām noraust putekļus. Iedomājos pat, ka varbūt jāatpūšas no Buka un jāpaskrien skrienlatvijas posmos, aplūkojot Latvijas pilsētas. Bet tā īsti pie šīs domas nepieķēros. Tad Divplākšņu gada noslēguma ballē pie manis atnāca Stirnubuka abonements un atviegloti uzelpoju, jo nu sezona bija skaidra. Galu galā, kāpēc man dziedāt svešu dziesmu? Divplākšņu feisbuka profilā pie manas bildes ar laimestu kāds bija iekomentējis, ka es skriešot visus buka posmus. Padomāju, labi, labi, ne nu visus, ne nu kā – septiņi posmi nav nopietni.

Tērvetes meža zaķis. Gandrīz palieku mājās, jo mans foršais mazais bērns nolicies ar pamatīgiem grādiem un angīnu. Īsi pirms izbraukšanas izlemju palikt mājās, bet foršais mazais nočukst, ka vismaz vienam no ģimenes jābrauc. Ar milzu sirdsapziņas pārmetumiem ņēmu somu un devos Tērvetes virzienā, pareizāk sakot, Daigas Kārļa mašīnas virzienā. Mana pirmā Zaķa distance ever. Starts tiek atlikts, šķiet, ka sabraukusi visa Latvija. Saule riktīgi cepina. Tieku pie Stirnu buka žurnāla pirmā numura, kurā rakstiņš par Divplākšņiem. Divplākšņu kopbilde un startējam. Daudz to zaķu un tauta neretojas nemaz. Sevišķi grūti pārvietoties pa tūristu trepītēm, jo, ja gribas kādu apdzīt vai jāpalaiž kāds ātrais, te tas praktiski neiespējami. Sprinta posmu ieraugot, gribējās raut pa taisno. Likās neiespējami tajā augšā tikt. Kad trasē sāku dzirdēt starta/finiša zonas trokšņus, likās nu jau finišs klāt, bet nekā – cilpa aizvijas atkal tālāk, lai atgrieztos finišā pēc krietna kilometra. Medaļa kaklā, putra vēderā un ātri uz mājām pie mazā foršā, lai aicinātu uz tusiņu ātros.

DP žurnālā Tērvete

Zilo kalnu Buks. Lai gan nekāda kilometru bāze šoziem saskrieta nav, jāmēģina Buka distanci, jo vajag garāku treniņu pirms maija beigās plānotā maratona. Laika apstākļi, salīdzinot ar pērnajiem, šogad Ogrē ideāli skriešanai. Līdzi foršais mazais bērns, kura pārstāv savu skolu skolu čempionātā un foršais lielais, kura pieskata foršo mazo, lai es lēnu garu varu blandīties pa takām. Mēģinām sabīdīt Divplākšņu kopbildi, bet tā arī nevaram savākties, jo tautas atkal, ka biezs. Aiziet skolu čempionāts un tūlīt arī garās distances. Man patīk! Reāli patīk! Nav baigo kalnu, skaistas takas. Dzirdināšanas punktā dievīgs speķītis, kurš ar Grauda spēka rozīņbulku iet uz urrā! Skrienu un baudu. Medālis kaklā man, medālis bērnam. Abas laimīgas.

Zilie kalni

Piebalgas zaķis. Braucam ļoti laicīgi, jo nav būts tai pusē un nav ne jausmas, cik tas īsti tālu ir. Ziņo par starta pārcelšanu. Nu nekas, līdzi pleds un tusējam ēnā. Mega lēnas rindas pie tualetēm. Aiziet skolu čempionāts, garās distances, drīz arī zaķi. Atkal tautas, ka biezs, bet taciņas šauras. Skati skaisti, bet visu laiku jābolās zem kājām, jo taku īsti nav – ciņi, celmi, govju ceļi. Grūti, bet neviens jau mani uz šejieni nedzina. Medaļas, putra, laižam mājās, pa ceļam piebraucot nopeldēties Alaukstā, un piestājam uzrāpties skatu tornī.

Piebalga

Kamparkalna zaķis. Karstums šovasar labi ieskrējies un arī Talsu apkārtnē netaisās rimties. No starta redzams sprinta posms – pret slēpotājkalnu, arī starts pret kalnu. Ir grūti piecelties no beņķīša ēnā, kur nu vēl skriet un skriet pret kalnu. Bet viss ir iespējams! Medaļa kaklā man, medaļa mazajam foršajam. Izmantojam kolosālo iespēju iepļauties dīķītī un mazliet atdzesēties.

Kamparkalns

Šlokenbekas zaķis. Palicis atmiņā ar Ilžuka uzmundrinājumu Āžu kalna pēdējos metros un labi noorganizēto dušu, kura sākās tūlīt pēc mana finiša. Nez kāpēc visi steidza meklēt pajumti, es gan kādu brīdi izbaudīju. Ilgi gan nesanāca Šlokenbekā uzkavēties, jo nācās mesties atpakaļ uz Rīgu, lai sagaidītu mazo foršo no oranžās bumbas trenkāšanas treniņnometnes.

Āžu kalns

Gaiziņkalna buks. Joprojām karsti. Starta zonā, ieraugot sprinta etapu, kurš būs jāveic pirms finiša, manas optimisma paliekas pazūd. Šajā posmā vienīgie pozitīvie momenti – speķītis jau pašā sākuma daļā un kopābūšana. Viss pārējais – ļaunais murgs. Kāpu nost no takas un laidu garām Lūšus – visu cieņu, varoņi pienācīgi jāgodina. Tad nāca posms, kur zaļknābji Skolu čempiņi nesa nost no kātiem un pienācīgi virzīties uz priekšu nebija iespējams. Atviegloti uzelpoju, kad šo trase atvirzījās pa labi. Bet prieki bija īsi, jo drīz panesās mežonīgo Zaķu armāda. Trase arī tāda, ka maz bija vietu, kur civilizēti izmainīties, šauras takas, bezceļi, govju takas. Vēl pāris reizes kaut kur iemaucu ar īkšķi, kuru biju stipri sasitusi Baskāju brīvprātīgošanā, iemaucot pa kaut kādu betona plāksni tā, ka ar pūlēm varu kedu uzvilkt. Finiša zona – jūs nopietni, tiešām sprinta posms vēl?! Nu labi, varbūt uzvilkšos, bet varbūt nē. Pēc Trakā uzbrēciena pieklājības pēc 3 soļus imitēju skriešanu. Bet vispār negribu šo posmu atcerēties. Piedodiet, orgi, lai gan jūs jau neesat pie vainas. Neviens jau man neliedza pienācīgi trenēties, lai skrietu ātrāk – pa priekšu lūšiem, skolēniem un zaķu armādai. Bet varbūt vienkārši vajadzēja izkāpt no gultas ar labo kāju.

Gaiziņš

Līgatnes buks. Šo gan gribētos izbaudīt vēl! Vietas, kur četrrāpus kārpies bez maz pa sienu tādos augstumos, kur neredzi ne gala, ne malas, lai tūlīt tipinātu lejā, jo kā tad, līdz lejai netiekot, tu varēsi atkal rāpties nākamajā. Vietas, kur gribējās apstāties, lai labāk paturētu atmiņā gleznainos skatus. Apjausma, ka šādas vietas iespējams baudīt, tikai pateicoties trako orgu dullumam, jo neba nu atbraucot šeit vienkārši ar ģimeni un staigājot pa standarta tūristu takām tu ieklīdīsi tik kolosālos līcīšos. Un netraucēja šoreiz neviens un skrējēji bija tā izretojušies, ka brīžam sajūta, ka esmu mežā viena, arī sprinta posmā. Nu jā – super! Un putra šoreiz sevišķi garšīga. Alus gan garšo kā vienmēr – Zoltners uz vietas, bezalko brauc līdzi uz mājām, kā vienmēr, kad pašai nav pie stūres jāsēžas. Un sezonas skaistākā medaļa pievienojas sešām iepriekšējām šīs sezonas medaļām.

Līgatnes pontontilti

Rezumējums – 4 zaķi, 3 buki, nevienā posmā šogad nebija auksti.

Reitingiem nesekoju, distances izvēlējos, kas uz kuro momentu bija pa spēkam vai vajadzēja komandai.

Smagākais (jo reāli mani izbesīja) Gaiziņkalna buks.

Vieglākais Zilokalnu buks.

Foršākais un ainaviski visskaistākais, lai gan arī smags, Līgatnes buks.

Sapratu, ka nav jēgas skriet neko īsāku par bukiem, jo īsie atmiņā nepaliek.

Baigi forši skriet, ja tev ir Komanda. Bez Divplākšņiem nez vai vispār uz kādiem mačiem izvilktos. Šosezon uz visiem posmiem mums sanāca pilna komanda. Prieks un lepnums par mūsu ātrajiem un arī par pieredzes bagātajiem, gan tiem, kas komandā, gan tiem, kas šogad ārpus komandas.

Šosezon pasāku akciju “Pavelc līdzi lēnāko” – kad pirms finiša pašai grūti, atradu kādu tikpat lēnu bēdu māsu, sāku skriet ātrāk un enerģiski aicināju sev līdzi. Piefiksēju, ka tas dod spēkus un enerģiju arī pašai.

Ienāca prātā, ka būtu foršāk un zaļāk, ja braucot uz Buka posmiem mēs vairāk kooperētos ar citiem braucējiem – piedāvātu vietas savās mašīnās un tā, tādā veidā samazinot mašīnu skaitu, attiecīgi mazinot sastrēgumus un atslogotu pļavas. Ja tas izdotos kaut par 20%, tas jau būtu iespaidīgi! Es pati šogad ar savu braucamrīku braucu uz 2 posmiem – ar pilnu mašīnu uz Vecpiebalgu, ar tukšu sanāca uz Šlokenbeku, jo nebraucu no Rīgas. Divas reizes sēdos uz astes Lāsmai, bet trīs reizes Daigai ar Kārli.

Nu jau zināmas nākamās sezonas posmu norises vietas. Šķiet, ka visi patāli, bet vilinoši. Pagaidām atliek kavēties atmiņās, pārlasot visus septiņus Buka žurnālus. Laiks rādīs. Bērns gan pārliecināts, ka brauks uz visiem. Ja oranžā bumba nepatraucēs.