Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Rekordu Berlīne

sportograf-137645958

Maratons tāda interesanta lieta. Katrreiz citāds. Gana īss, lai nebūtu sevi visu dienu jāmoka, bet arī pietiekami gara distance, lai visu ko paspētu piedzīvot un izjust. Lai pārbaudītu sevi, savas robežas, gribasspēku un neatlaidību. To, cik labi esi sagatavojies un cik tevī ir iekšā, jo enerģija – tīri fizioloģiski – agrāk vai vēlāk beigsies. Skriesi par ātru un vari netikt līdz galam; risks, kas var arī neattaisnoties.

sportograf-137136721

Ka skriešu Berlīni, zināju jau sen. Pirms vēl vispār pieteicos loterijai. Šķiet, ka jau 2015. gadā par to sāku domāt un 2016. gada Frankfurtes rezultāts ļāva kvalificēties, kā arī tikt uzreiz A koridorā. Tā arī biju ieplānojis, ka 2017. gadā maratonā necentīšos uzstādīt personisko rekordu, bet 2018. gan. Beigu beigās sacensības pagājušajā gadā sanāca diezgan daudz un pēdējo reizi tā īsti skriešanu izbaudīju vien pērnā gada pavasarī, kad personiskā rekorda līmenī noskrēju Liepājas pusmaratonu un turēju tempu Rīgas maratonā.
Kopš tā laika attiecības ar skriešanu arvien pasliktinājās līdz šim pavasarim, kad tā jau izsauca klaju riebumu, kas izpaudās fiziski. Bija treniņi, kad, sākot skriet, reiba galva, nāca virsū karstuma un aukstuma viļņi – it kā jāskrien intervāli, bet ķermenis vienkārši saka, ka nebūs. Bet sacensības tuvojas, nevar neskriet un tā nu tu dzen pats sevi vēl dziļāk bedrē.
Piltene pagājušā gada beigās bija kārtīgs spēriens pa pakaļu, pēc kuras gan spēju atgūties un ne bez veiksmes tikt uz pjedestāla Magdeburgā, taču īstu paliekošu gandarījumu tas nesniedza – rezultāts viduvējs un arī tālāk nevarētu teikt, ka viss izdevās kā plānots. Malagas maratons slimības dēļ pat tūrisma režīmā bija smags pārbaudījums un no 12h garā sapņa Igaunijas mežos beigās arī metās melns gar acīm. Biju sevi izsmēlis un tā arī jutos.
Februārī jau bija jāsāk gatavoties Hanoveres pusmaratonam, kurā cerēju atkārtot iepriekšējā gada Liepājas veikumu tikai šoreiz sertificētā trasē. It kā treniņu process noritēja veiksmīgi, ātrums bija, bet laikapstākļi gan nesaudzēja – ja nedēļas sākumā sniga slapjš sniegs, tad sacensību dienā jau bija kārtīga vasara. Tā ir ar tiem maratoniem – vari pusgadu gatavoties vienam startam, bet tieši tajā vienā dienā ir vētra un pļukt vien sanāk.
Pēc Hanoveres kaut kā pamazām iekustējos – treniņi kļuva garāki un lēnāki, svarīgākais bija sagatavoties tempa turēšanai, par Stokholmu galīgi nedomāju. Tempu noturējām veiksmīgi, kārtīgs garais treniņš un divas nedēļas līdz Stokholmai, lai atpūstos. Tur, protams, atkal briesmīgs karstums tā, ka apavi lipa pie asfalta, un rezultāts pavisam švaks. Dūša papēžos un nekādas vēlmes pat domāt par skriešanu. Ak jā, pa starpu tam visam vēl Skrien Latvija un Izskrien Rīgu posmi, kur nevienu neskrēju ar pilnu jaudu. Trīs nedēļas nomuļļājos bez nekādas motivācijas un vēlmes vispār kustēties, bet nospraustais desmit nedēļu treniņu cikla sākums tuvojās lieliem soļiem. Lai nebūtu jāsāk pavisam no nulles, dažas nedēļas iepriekš izvilku sevi (un darba kolēģi) uz vingrinājumiem – pēc tam kājas vairākas dienas nebija lietojamas; lieki teikt, ka tajā brīdī nepavisam nebiju labākajā formā. Arī nākamajās divās nedēļās ķermenis ar visām četrām pretojās centieniem atsākt skriet ātrāk. Centos gan domāt pozitīvi, koncentrējos uz katru solīti uz priekšu, jo zināju, ka, ja gribu jaunu personisko rekordu, man būs jātrenējas tik daudz un tik smagi kā vēl nekad, un arvien jākāpj pāri “negribu, nevaru un man nekas nesanāks” domām.

sportograf-137667431

Pienāca septembris, lielais darbs jau izdarīts, pēdējā nedēļā atlika vien uzkrāt spēkus, nesatraumēties, smelties motivāciju, kur tik vien var un par spīti dažiem apkārtējo protestiem izciest olbaltumu diētu. Ceturto reizi jau to veicu un jāsaka, ka ar katru reizi organisms to panes jau vieglāk. Kaut arī bija nespēks un vēders streikoja, bet vismaz vairs nevajadzēja divus piegājienus, lai pieceltos. Ceturtdien lidojām uz Berlīni un gandrīz pa taisno devāmies uz expo, lai izņemtu numuru. Pie reizes arī apsveicinājāmies ar Aigaru Nordu – tieši Rīgas maratona dēļ Berlīnē startēja tik daudz latviešu, jo komandu kausā varēja laimēt dalību. Pēc tam ierastie makaroni Vapiano – izbaudīju, ka atkal beidzot varu ēst visu un daudz. Ak jā, expo arī uzskrēju virsū Maurten stendam un, kaut pirms maratona iesaka neko jaunu neizmēģināt, paņēmu trīs želejas. Kā vēlāk izrādījās, ļoti pareizs lēmums.
Nākamajā dienā izbraucām Šprē upi ar kuģīti un, kaut gan centos līdz minimumam samazināt staigāšanu, nostaigājāmies krietni un katras dienas beigās kājas jau bija diezgan sagurušas. Sestdien sagaidīju ierodamies draudzeni, vēlreiz aizbraucām uz expo, lai uztaisītu obligāto pirmsstarta kopbildi ar maratonistiem un vakarā neliela kāju izkustināšana. Kaut lielais starts jau nākamajā rītā, joprojām nejutu nekādu satraukumu – domas bija pilnīgi atdalījušās no ķermeņa. Nekas neliecināja, ka rīt tiks pārbaudīts pēdējo divu mēnešu ieliktais darbs. Vēl pēdējās norādes līdzjutējām – kaut vienu brīdi plānojām tikties trijos punktos, taču beigās izlēmām, ka labāk būtu tikt finišā uz potenciālo pasaules rekordu. Arī ļoti veiksmīga doma.

sportograf-137158708

Gulēju aizdomīgi labi. Kā nolikos, tā gandrīz uzreiz aizmigu, un no rīta pamodos izgulējies un spirgts. Pierasts, ka pirms maratona neguļās, simts domas jaucas pa galvu, tad to atceries, tad šito un lec ārā no gultas, lai kaut ko neaizmirstu. Nemaz nerunājot par murgiem, ka esi aizmirsis numuru, ka nevari to piespraust, ka nokavēts transports, starts un vispār nekas nesanāk. Šoreiz tas viss izpalika. Uzvilku zeķītes, noteipoju savas sāpīgās maliņas, iedzēru kafiju, apēdu putru, apsmērēju krūšgalus ar zieķi, sataisīju savu dzērienu, un, silti saģērbies, biju gatavs doties uz startu. Pa ceļam jokoju, ka sākt varēja kādu stundu ātrāk, jo rīts bija visai dzestrs, bet saulains. Solīja iesilt.

41831242_438291136693644_4488901171246792704_n

Sabiedriskais transports pilns ar skriet gribošajiem; daži atdalījās ātrāk, citi brauca tālāk, bet pārsvarā visi kāpa ārā centrālajā stacijā – no turienes starta zonu burtiski varēja redzēt. Liels bija mans pārsteigums, ka man neļāva ieiet iekšā ar savu somu – kā nopratu, tad ātrajiem skrējējiem mantu glabātuve bija kaut kur pie stacijas. Iet atpakaļ gan mani neinteresēja un pārģērbos turpat pie ieejas, somu atdodot līdzjutējām. Norunāju tikties pie tālākās ieejas jeb tuvākās startam, atkarībā no kurienes skatās, un gāju iekšā papētīt aizliegto zonu. Nekas daudz gan tur nebija, nomīdīts lauks pretī Reihstāgam un piečurāti krūmiņi. Ielāgoju pēcfiniša tikšanās vietu un sāku iesildīties uz starta pusi; tajā brīdī sajūtas nebija spožas, jutu ciešumu un nelielas sāpes krūšu rajonā, arī vēders bija tāds nemierīgs un kājās nebija asuma, bet pagaidām par to centos nedomāt. Tā kā laiks vēl bija atliku likām, varēju mierīgi pasēdēt un pavērot skrējējus. Dažus arī nelaida iekšā ar somām, neskatoties uz viņu protestiem, ka tie ir elite. Pie sevis pasmējos un pēdējo reizi pārģērbos, saspraudu visas savas miljons želejas jostiņā; bilde, atvadījos un devos starta virzienā.

41864470_328444791261747_4325780465123328000_n

Nekad vēl nebiju bijis tik dziļi Tiergarten parkā; neskaitāmi skrējēji iesildījās, tipināja, paātrinājās, vēzējās, vicinājās un citādi staipījās, savērpjot sausās taciņas putekļu mākoņos, kuriem cauri spīdēja starp koku lapotnēm izlauzušies nesen uzausušās saules stari. Skats bija kolosāls un ceru, ka tas tika iemūžināts. Turpat satiku arī Daini un Karīnu un pārmiju pāris vārdus. Visi bija labā omā un, kad beidzot nolēmu doties uz startu, arī mani beidzot pārņēma starta satraukums. Agrāk bija tā, ka no domas vien spalvas slējās stāvus, mugurai pārskrēja aukstas šaltis un sirds leca ārā pa muti. Šoreiz tikai sajutu vieglu kņudoņu krūškurvī – pietiekami, lai pie sevis nodomātu – tagad gan vairs atpakaļceļa nav.

sportograf-137309324

Atrodot A koridora ieeju biju pārsteigts, ka visi skrējēji joprojām atradās ārpusē – vēl bija jāgaida ratiņkrēslu starts. Nedaudz atkāpos, lai nebūtu jāstāv saulē – bezvējā tā jau diezgan sildīja un negribēju pārkarst. Kad beidzot sāka laist iekšā, nedaudz nobrīnījos, ka to tik maz kontrolē – kāds ar B numuru mierīgi būtu varējis iešmaukt. Kopumā gan jāsaka, ka visa tā padarīšana ar starta ieņemšanu tika sakārtota ļoti veiksmīgi – gandrīz nekādas spiešanās un A koridorā vietas bija diezgan. Stāvēju diezgan tuvu startam, bet arī pietiekami tālu – gribēju sākt nedaudz konservatīvi un nekādā gadījumā nesasteigt startu. Satelīti noķerti, ar eliti iepazīstināts un atskan starta šāviens.

sportograf-137734925

Ja ne pirmo reizi, tad viena no retajām reizēm, kad mani neviens nepagrūda, neviens neuzkāpa uz kājas, nekādas pēkšņas virzienu maiņas. Kā sākām skriet, tā visi aizskrēja vienā ātrumā. Ļoti patīkams un brīvs starts, un pēc pirmajiem metriem jau varēja uzņemt savu tempu. Startā stāvēju vairāk pa kreisi un zināju, ka mamma ar draudzeni būs kaut kur labajā pusē. Laicīgi parādīju, ka skriešu pa labi un skrējēju rindas pašķīrās. Tagad gan iekārtojos uz palikšanu labajā joslā.
Pirmie kilometri taisni garām uzvaras kolonnai, tad pagrieziens pa labi, tiltiņš ar vienu no retajiem jūtamajiem kāpumiem un atkal taisni, taisni līdz gandrīz atpakaļ pie starta. Vairāk dzirdēju Ilzes uzsaucienu, nekā viņu redzēju; pa to laiku jau biju paspējis notiesāt pirmo želeju. Sāku ar vēl nepārbaudītajām Maurten želejām – ja būs kaut kas nelāgs, tad labāk uzreiz jutīšu un attiecīgi rīkošos. Pārsteidza tās konsistence – viegli salda, bet dikti bieza, recekļveidīga un gandrīz košļājama. Patiesībā diezgan forši, minimāla iespēja noleksēties, mierīgi varēja žļambāt. Kopumā man bija paņemtas līdz astoņas želejas, viena uz katriem pieciem kilometriem un pēdējās divas SiS kofeīna. Drīz jau bija klāt Moltkebrücke, kur vajadzēja gaidīt manām līdzjutējām un zem kura vēl pirms pāris dienām braucām ar kuģīti. Turpat tālāk vēl viens tiltiņš ar mazu kāpumu un laiks jau otrajai želejai. Nav tā, ka Berlīne ir pilnīgi plakana, bet tie kāpumi un kritumi ir tādi patīkami, neuzmācīgi. Reizēm ieraugi to kalnu un sodies, jāstrādā ar rokām, lai tikai nezaudētu ritmu, šeit tikai vienā vietā tā bija. Visi tādi lēzeni un ņemami, arī lejā gāja forši.

sportograf-137392350

Viena lieta, kas nebija ideāla – kaut kur (jau) ap ceturto kilometru gps nočakarējās. Salīdzinoši agri jau sāka rēķināt distanci par daudz. Protams, ka nekā ļoti tas skriešanu netraucēja, taču tempa rēķinus gan. Biju uztaisījis sev divus tempa špikerus un vēl uz rokas sarakstījis norādes, taču tie nebija oficiāli špikeri un tos salasīju vien ar pūlēm. Atskaitot pirmo piecīti, visur diezgan precīzi spiedu apļus un sāku rēķināt pēc pēdējā apļa. Ja kopumā vidējo tempu konstanti rādīja ap 3:36min/km (iesākumā nepamanīju atšķirību starp pulksteni un reālajām atzīmēm un pat lieki sevi piebremzēju), tad realitātē tas visu maratonu turējās ap vajadzīgo un plānoto 3:40. Skrējās pārsteidzoši viegli un nevarēja salīdzināt sajūtas pirms nedēļas, kad bija kārtīgi jāstrādā, lai noturētu tempu; tagad, vismaz sākumā, tas likās kā viegls treniņš.

sportograf-137490539

Patiesībā ļoti maz ko atceros no maratona, iesākumā pievienojos vienai grupiņai ap kādu spāniski runājošu sievieti un viņas pavadoni, taču kaut kur ap 12to kilometru jutu, ka viņi skrien par lēnu. Starp šo un nākamo grupiņu bija daži skrējēji un sāku pamazām kāpināt tempu. Turpat arī sajutu vieglas vēja brāzmas un iespēju robežās slēpos aiz citu mugurām, nelielais lejupskrējiens palīdzēja – drīz vien biju iedzinis un pievienojies jau ātrākai grupai. Ievēroju arī, ka ar mani kopā paātrinājās arī viens skrējējs no Kostarikas, ar kuru kādu laiku skrēju kopā. Viņš gan neapstājās pie tās grupas un turpināja kāpināt tempu – taisnēs vēl diezgan ilgi redzēju viņa muguru.

sportograf-137363866

Viena lieta, pie kā nākotnē vajadzētu piestrādāt, ir koncentrēšanās – skrienu grupā, tuvojas ūdens punkts – kamēr izvelku sūklīti, padzeros un apslapējos, tikmēr grupa jau ir gabalā. Ja grib skriet stabilāk, tad jāspēj ir dzert nesamazinot tempu. Kļuva siltāks un nelaidu garām katru iespēju, lai samitrinātu seju, galvu, skaustu un rokas. Arī želeju notiesāju pilnībā, pēdējo no Maurten. Līdz pusmaratonam diezgan vienmuļš posms un 20tajā kilometrā Garmin jau bija samērījis gandrīz 500m pa virsu. Grupiņa, kuru biju palaidis, sāka pajukt un dažus jau sāku iedzīt, tostarp vīru tērptu ASV karoga krāsās. Klāt bija viena no retajām vietām, kur gaidīju un sagaidīju pazīstamas sejas – tiešraide Tipiskajam skrējējam. Protams, patīkami, sveicienam īkšķis uz augšu, bet pēc tam kaut kā atslābu – piektie pieci kilometri reāli vislēnākie visā maratonā. Nezinu, kas par vājumu uznāca, bet uz pulksteni vairs nevarēja paļauties un iekrātās sekundes bija jāskatās pie kilometru atzīmēm. Tas, ka 25tajā kilometrā pārsvars pār plānu jau bija pamatīgi sarucis un tik daudz vēl bija jāskrien, šķiet, lika nedaudz saņemties un censties atgūt iekavēto. Ja var ticēt endomondo jeb precīzāk tam, cik precīzi nospiedu apļa pogu, tad 30km noskrēju par trīs sekundēm lēnāk, kā divus gadus iepriekš Frankfurtē. Toreiz enerģija drīz vien beidzās un pēdējie kilometri bija ārkārtīgi smagi.

sportograf-137446714

Ap 27km apdzinu vācu sieviešu līderi – to gan sapratu tikai vēlāk, jo tā skrējēja galīgi neizskatījās pēc skrējējas, klunkurēja un knapi vilkās – viņas pavadošais “Erste Deutsche Frau” vāģis mani gandrīz nobrauca, laikam kaut ko nepieklājīgu parādīju šoferim, vairs neatceros. Mans īsais vājums varbūt bija saistīts ar to, ka vienu želeju izlaidu – jutu, ka SiS želeja sāk šļankāties pa vēderu, tāpēc nākamo apēdu vien pirms trīsdesmitā kilometra. Drīz pēc tam arī izdzirdēju, ka ir uzstādīts jauns rekords – īsti nevarēju saprast cik, bet zem 2:02 – tad gan man arī skudriņas pārskrēja un bija jāsaņemās. Ja skrien pasaules rekorda pēdās, tad nevar būt nekādi attaisnojumi neuzstādīt savu personīgo.

sportograf-137740518

Šajos pēdējos kilometros arvien vairāk apdzinu citus skrējējus – vēl nekad lielajos maratons tā nebija bijis, ka pārsvarā apdzenu es nevis mani. Viens skrējējs baltā kreklā ar jau sarmu matos gan mani apdzina un, kaut arī centos iesēsties astē, īsti tas neizdevās. Vispār pēdējie kilometri paskrēja nemanot; diezgan bieži gan maratona vidū, gan beigās vienkārši skrēju acis piekalis zilajai līnijai, nemaz neskatoties apkārt. Arī beigās skrējās raiti un galīgi nebija to kilometru, kas velkas un neiet uz priekšu, kurus skaiti, bet tie neskaitās gana ātri. Šis maratons ātri beidzās, hops un cauri bija.

sportograf-137396386

Tā kā īpaši trasi nepārzināju, tad vienīgi beigās nekādi nevarēju sagaidīt Unter den Linden ielu, kad beidzot varēšu ieraudzīt Brandenburgas vārtus. Mazliet pārāk ātri gribēju sākt paātrināties. Pie 40km atzīmes Garmin bija jau salasījis par 700m vairāk, kā vajadzēja, un man priekšā bija vairāki skrējēji, kurus noteikti gribēju apdzīt – tas pats sirmais skrējējs un kāda dāma, kurai pavisam neklājās viegli. Enerģija pietika, gribēšana arī bija gana un pēdējie divi kilometri sanāca pusmaratona ātrumā. Brandenburgas vārti, vēl pēdējie 200m un finišs ar jaunu personisko rekordu. 2:34:29 pēc pulksteņa.
Tālāk jau pavisam lēnām un uzmanīgi pārvietojos plūsmas virzienā, lai saņemtu medaļu un visu pārējo. Padzēros ūdeni, pagaršoju piedāvāto sporta dzērienu un gandrīz izspļāvu – tik baisu vēl nebiju dzēris, labi, ka nepaņēmu trasē. Arī piedāvātās želejas, cik dzirdēju, bija tikpat nebaudāmas. Uzēdu banānu, pončo tā arī neieraudzīju, jo vairāk meklēju, kur nodot čipu. Pa ceļam paņēmu Erdinger bezalkoholisko alu un devos pretī sagaidītājām.

sportograf-137430582

Laiks Spliti Plāns Rezerve min/km km/h
5 km 00:18:17 18:17 00:18:22 00:00:05 03:40 16.41
10 km 00:36:31 18:15 00:36:44 00:00:13 03:39 16.45
15 km 00:54:51 18:20 00:55:06 00:00:15 03:40 16.37
20 km 01:13:09 18:19 01:13:28 00:00:19 03:40 16.39
Puse 01:17:12 04:03 01:17:21 00:00:09 03:42 16.29
25 km 01:31:38 14:27 01:31:50 00:00:12 03:42 16.22
30 km 01:49:55 18:17 01:50:12 00:00:17 03:40 16.41
35 km 02:08:13 18:19 02:08:34 00:00:21 03:40 16.39
40 km 02:26:43 18:30 02:26:56 00:00:13 03:42 16.22
Finišs 02:34:21 07:38 02:35:00 00:00:39 03:29 17.26

41890357_1122729554559734_8646597635974627328_n

Esmu apmierināts, neesmu sajūsmā (mazliet prātoju, par ko būtu), bet apmierināts gan; ar sevi, izdarīto, veikumu. Es noskrēju tieši tā, kā gribēju, kā biju gatavojies. Nebiju domājis, nē, precīzāk, vairs necerēju, ka maratonu vēl var tā izbaudīt, jo tā arī praktiski neaizelsos, skrēju atbrīvoti un nepiespiesti, un tikai pēdējos pāris kilometros pārslēdzu ātrumus. Ja kaut kas pietrūka, tad tieši tās cīņas ar grūtībām, ar laiku, laikapstākļiem, sevi un citiem. Pirms tam prātoju, ja neveiksies, tad varēšu jokot, ka ieskrēju Berlīnes mūrī. Berlīnes mūri ne redzēju, ne jutu, tas palika kaut kur ārpus trases.41808198_1585754978195809_5181565059767205888_n

Šī noteikti ir pasaules labākā maratona trase, kā radīta personiskiem un pasaules rekordiem. Plaša un lēzena, kā arī liela iespējamība uz mēreniem laikapstākļiem. Toties karsējmeitenes Rīgā gan ir smukākas. Mans personīgais viedoklis, bet arī kā pilsēta man Berlīne nekad nav īpaši simpatizējusi, ir daudzi vēl skaistāki maratoni, kur piedalīties un baudīt; Berlīnē ir jāmauc uz rezultātu. Uzskatu, ka, ja grib kaut ko sasniegt, ir jātrenējas kaut kam konkrētam nevis vienkārši jāskrien; tikai tad var uzstādīt vislabāko rezultātu. Šis process to pierādīja. Plānoto tempu tik labi apguvu, ka pat bez pulksteņa palīdzības varēju diezgan precīzi tajā turēties. Ja kādu tas interesē, varētu uztaisīt atsevišķu rakstu par to kā trenējos, atziņām, ko ieguvu gatavojoties, un par citiem sīkumiem, kas veido rezultātu.

img_9212

Nobeigumā jāsaka, ka, skrienot visus iepriekšējos maratonus, es jau zināju, kur skriešu nākamo. Tagad tā nav, es nezinu, ko nesīs nākotne. Šis varētu būt mans pēdējais maratons un par to nemaz tik ļoti nepārdzīvotu. Es gan sevi pazīstu un vairs neesmu tik naivs – gan jau šis nebūs pēdējais. Bet rekords gan tik pat labi varētu arī palikt. Dažiem privāti jau esmu atklājis, ka tagad laiks sadzīt gan fiziski, gan garīgi, jo skriešana jau kādu laiku nesagādā tādu prieku, kā varbūt vajadzētu, tāpēc noslēgšu sezonu Siguldā un uz nenoteiktu laiku atvadīšos no skriešanas. Skriešu tikai tad, kad gribēšu, cik gribēšu, kur gribēšu un bez nekādiem treniņplāniem, nekādiem konkrētiem mērķiem.

Mans otrais maratons jeb kā es pie sub3h netiku

Kad pirms diviem gadiem pieveicu savu pirmo maratonu tīri labā ātrumā 3:24:27 un nejutos pārāk saguris, skaidri zināju, ka nākamais noteikti būs, tikai jautājums bija – cik ātri to pieveikt? Protams, ka būtu vareni izpildīt olimpisko normatīvu 2:45 (visiem jau nav jāsaka, ka tas ir normatīvs sievietēm), tomēr skaidrs, ka līdz tam tikt varētu būt, maigi sakot, pagrūti. Tad nu salasījos dažādus skrējēju rakstus un nospriedu, ka noskriet maratonu zem 3 stundām parastam vidusmēra amatierim skaitītos varen labi. 2017. gadā tā kā sāku tam trenēties, bet trauma pēc ultramaratona Rīga-Valmiera pārvilka treknu svītru visiem plāniem, un gads sanāca tāds – nekāds.

2017. gada rudenī jau sāku trenēties cītīgāk, mēnesī noskrienot ap 200km. Kārtējo reizi saņēmos un decembra sākumā atmetu smēķēšanu, kas gan, protams, atkal noveda pie pamatīga svara pieauguma. Tomēr sāka atgriezties ne tikai apaļā forma, un pirmajā Noskrien ziemu posmā jau varēju paskriet puslīdz pieklājīgi. Janvārī sāku rukāt uz pilniem apgriezieniem, un rezultātus varēja manīt, pieklājīgi noskrienot ultru no Bikstiem līdz Rīgai.

Treniņplānu pildīju kārtīgi, skriešanai ārā netraucēja arī sals un sniegs. Svars arī pamazām tomēr dila, un nākamajos Noskrien ziemu posmos gāja aizvien labāk. Tā nu pamazām trenējos, kamēr aprīļa sākumā pienāca Liepājas pusmaratons, kurā beidzot paskrēju zem maģiskās 1:30 robežas. Tā kā vēl nedaudz rezervju bija un līdz maratonam vairāk nekā mēnesis, sub3h sāka likties reāls.

Šajā laikā trenējos varen centīgi, treniņos laboju veselu kaudzi PB distancēs līdz 10km, Vo2max sasniedza 58, Garmins prognozēja fantastiskus finiša laikus. Nekas īpaši nesāpēja, vienīgais – palaidos svara regulēšanā, un no cerīgajiem 75kg atkal biju pietuvojies 80kg robežai (tā, salīdzināšanai – pie mana 170cm auguma svaram vajadzētu būt ap 65kg, nu, ņemot vērā, ka daudz muskuļu savulaik nevajadzīgi uzkačāts, tad ap 68kg). Sākot pirmsmaratona diētu, svars nedaudz nokritās, bet pēc uzlādes ar saldumiem starta rītā nepielūdzamie svari rādīja 79kg. Ko tur vairs, pašam vien būs tā riepa līdzi jāstiepj. Labi, ka vismaz siltums iestājās krietni ātri un varēja puslīdz aprast ar skriešanu šādos laika apstākļos. Nedēļā pirms maratona nedaudz stresoju, jo sāku apjēgt, uz ko esmu parakstījies, līdz ar to naktīs gulēju ne visai labi, un starta rītā nedaudz sagriezās vēders, par laimi, ne pārāk briesmīgi.

Atšķirībā no pirmā maratona, kurā mani uz katra stūra gaidīja pudeles ar vitargo maisījumu, šoreiz biju bez atbalsta komandas trases malās, kas nozīmēja, ka būs līdzi jāstiepj želejas un jāmēģina skrienot iemānīt iekšā ūdeni mutē no glāzītēm dzeršanas punktos, kas gan ātrumā ap 4:15 min/km bieži vien rezultējas ar aizrīšanos un palikšanu bez vērtīgā šķidruma. Pirms starta uzpildījos ar vitargo šķīdumu, līdzi paķēru 6 želejas, no tām 3 – ar kofeīna piešprici. Droši vien, ka par daudz, bet ļoti biedēja izslavētā “siena”, kurā negribējās atdurties enerģijas trūkuma dēļ. Plāns bija pirmo želeju apēst pēc 10. kilometra, un tad pa vienai ik pēc 5km.

33091102_1622721924442226_2671098852110499840_o

Tāds nu arī 20. maija rītā devos uz startu. Pāris km iesildījos, satiku “Mans pirmais maratons” absolventus Andu, Arni, Aivaru un Māri, uzmundrinājām viens otru un ieņēmām starta pozīcijas. Pieredzes mācīts, pielavījos iespējami tuvu elites koridoram, lai nebūtu jārausta temps, vēlāk dzenoties pakaļ tempa turētājiem.

Pēc starta rikšoju vienā tempā ar Aivaru, kurš skrēja pusmaratonu, sarkanie TT baloni vēl bija kaut kur aizmugurē. Pēc kāda gabaliņa gan Uldis un Reinis mūs apdzina, un mēs iekārtojāmies vajadzīgajā pozīcijā. Pirmie 5km pagāja tīri ok, 5. kilometrs pat tika noskriets visātrāk – 4:10. Pēc tam jau sāka palikt grūtāk, īpaši vietās, kur spīdēja saulīte un nebija vēja. Laiks no rīta likās pat tīri dzestrs, un grādu bija mazāk nekā iepriekšējās dienās, tomēr uzreiz varēja sajust saulītes iedarbību.

Kaut kur drīz burzmā pazaudēju Aivaru, domāju, ka viņš aizskrējis ātrāk, bet izrādījās, ka diemžēl izstājies. Saulīti jau labi sajutu Ķīpsalā, tāpēc sāku ātri lakt ūdeni un laistīties. Atgriežoties uz Vanšu tilta, jau sāka palikt grūtāk un temps nokritās par pāris sekundēm, kā ierasts, pēc 7. km sāku prātuļot par izstāšanos. Tomēr baloni vēl turpat vien bija, un turpināju rikšot. Turpat netālu arī skrēja “Mans pirmais maratons” kolēģis Raimonds, kurš veica pusmaratona distanci, un varēja manīt, ka viegli viņam neiet.

Pamazām siltajos trases posmos jutu, ka temps sarūk, arī vējš, kas labi dzesēja, arī nedaudz pūta atpakaļ. Pie Akmens tilta baloni jau bija pamukuši nedaudz prom. Uz AB dambja saņēmu uzmundrinājumus no Reno un brīdinājumu, ka tālāk būs grūti, kas tā arī bija. Posms pa Mūkusalas ielu līdz Salu tiltam bija īsta cepešpanna, kas arī nokāva manas izredzes vēl turēties līdzi baloniem. Kādu brīdi vēl temps turējās ap 4:20, bet tad jau spēju vien pavilkt uz 4:35. Tuvojoties pusmaratona finišam, vienu km noskrēju uz 4:26, bet tas bija arī viss. Pusmaratons tika pieveikts 1:32 (mans otrs labākais pusmaratons). No plāna atpaliku jau 2 minūtes, un bija skaidrs, ka tās atvinnēt vairs nevarēšu. Nu bija iemesls palaisties slinkumā un ķerties pie plāna B, kas nozīmēja – noskriet PB un neļaut, ka noķer TT 3:15 baloni Konstantīna vadībā.

Cepešpanna

Cepešpanna

Tālāk skrēju jau tempā ap 4:35-4:45 min/km. Būtu sācis šādā ātrumā, tad jau nekas, bet pirmā trases puse bija nogurdinājusi, saulīte cepināja un pretvējš spīdzināja, tāpēc īpaši viegli nebija. Bija jau arī pienākusi nomācošākā trases daļa – Skanstes plašumi, tomēr kaut kā steberēju uz priekšu. 32. kilometrā pirms Vanšu tilta apdzinu Ludriku, kurš sākumā skrēja varen ātri un vēlāk bija nolūzis, bet Ķīpsalā ūdens uzpildes punktā noķēru Valdi, kurš gan tūlīt aizmuka, bet pēc brīža nolūza un tapa apdzīts. Ātrums gan brīžiem jau bija gandrīz 5 min/km.

Plāns "Noķer Andri" izpildīts

Plāns “Noķer Andri” izpildīts

Uz Vanšu tilta man pa priekšu skrēja viens vācietis, kuram viņa līdzjutējs vizinājās pa priekšu uz velo bļaustoties un uzmundrinot. Tas mani kaitināja, arī pabļaustījos vāciski, dabūju otro elpu un 4km pirms finiša sāku skriet nedaudz naskāk. Tomēr maratons paliek maratons, drīz kājas kļuva kā no koka, un pēdējie pāris km nebija viegli. Pašā finišā vēl mēģināju pasprintot, jo viens nesās garām, tomēr čalis pamanījās pašā pēdējā brīdī aizšmaukt pirmais.

Gala rezultāts 3:13:50, 184. vieta kopvērtējumā, 20. vieta vecuma grupā. PB uzlabots par 11min.

Secinājumi? Ar vienu ātru 1:29 pusmaratonu laikam nepietiek sub3h maratonam. Jānoskrien vismaz kāds pārītis ap 1:26 – 1:27. Un jārij mazāk.

No 10 km līdz ultrai un atpakaļ

dsc_5692-21

1. daļa.

11 mēneši pagājuši kopš pēdējā raksta no manas puses, un pamazām ir sakrājies, ko pastāstīt par manām skrienamgaitām. Daudzas detaļas man pašai laika gaitā jau piemirsušās, bet tā varbūt arī ir labāk – laiks ļauj izsijāt nevajadzīgo un atcerēties būtisko. Grasījos arī rakstīt, ka neesmu jau nekāda čempione, lai katru mēnesi lielītos par saviem sasniegumiem, bet, pag, nē, esmu gan čempione! Bet nu visu pēc kārtas.

Pēdējais mans raksts bija lasāms 4. jūnijā, kad pastāstīju par to, ko daru, kad neskrienu. Kopš tā laika esmu gan produktīvi neskrējusi, gan spītīgi skrējusi. Kopumā pagājušajā sezonā noskrēju septiņās sacensībās, no kurām sešas – Latvijā. Man patīk skriet dzimtenē – lēti un ir iemesls apciemot savējos. 2017. gadā pieveikti četri Skrien Latvija posmi, LRM pusmaratons, Līgatnes Stirnu buks un Helsinku pusmaratons.

2017_medaljas

Par sezonas pirmajām sacensībām – Liepājas pusmaratonu un LRM – jau rakstīju.

Trīs nedēļas pēc Rīgas skriešanas svētkiem ar Reini skrējām Helsinku pusmaratonu cerībā uz mierīgu, lēnu (pus)maratontūristu skrējienu. Iepriekšējā dienā diezgan nostaigājāmies un noskrējāmies pa zoodārzu un pilsētu, līdz ar to pusmaratona dienā gāja smagi. Pirmā puse vēl kaut cik pieklājīgā tempā, otrā gan vairs nē. Finišs 1:54:38. Ne vienmēr lēni skriet ir vieglāk. Kājas bija piedzītas, skati trases malā pusi ceļa lika vilties, jo skrējām pa dzīvojamo māju rajoniem un gar dzelzceļu. Kopumā (to saku 11 mēnešus vēlāk) skrējiens nepalika atmiņā kā lielisks skriešanas piedzīvojums.

Jūnijā paredzēju sākt gatavoties Kuldīgas SL posmam ar nodomu skriet pusmaratonu. 7. jūlijā pilnīgi mistisku iemeslu dēļ sāka sāpēt pēda. Neskrēju nekādus sevišķos ātruma treniņus, lielākoties mierīgi skrēju 3 reizes nedēļā 8…15 km. Tieši tajā laikā iekrita arī sesija, uz ko vairāk koncentrējos, un skriešana tika nostumta otrajā plānā. “Nostumta” šajā gadījumā nozīmē – nepievērsu tik lielu uzmanību pēdas sāpēm, lai kaut ko darītu lietas labā (neskrietu), bet gan nākamajā nedēļā turpināju lēnā garā skriet to pašu apjomu. Pēdas sāpes neatkāpās, tāpēc turpmāk līdz jūlija beigām skrēju vienreiz nedēļā lēnām pa meža celiņu vai mulčas taciņu cerībā, ka tas nepasliktinās situāciju, kas arī bija mana kļūda. Atskaitot pašu skriešanas brīdi, pēda nesāpēja, tāpēc nelikās, ka ir tik nopietni, taču katrā skrējienā pārliecinājos par pretējo, tādejādi trauma vilkās līdzi nedēļām. Pie ārsta iet negribēju. Bija skaidrs, ka nekāda personiskā rekorda Kuldīgā nebūs, kur nu. Arī pusmaratona nebūs. Nomainīju distanci uz 10 km un 12. augusta rītā, Reiņa noteipota, noskrēju bez nekādām ambīcijām.

20708494_1633351943384206_4093638846546765549_n

20728071_1633351976717536_8617299903379490600_n

20799262_1633352003384200_8285556996065187641_n

Atšķirībā no Helsinkiem, Kuldīgas skrējiens, neskatoties uz traumas esamību, palika atmiņā kā pozitīvs, patīkams pasākums. Ģimene arī bija atbraukusi atbalstīt, trasē skrējām kopā ar Topiņu. Pirms sava starta stāvēju tilta galā un fotografēju pusmaratonu – redzēt citus pazīstamos skrienam vienmēr ir interesanti un uzmundrinoši. Pēda, pateicoties teipam, nesāpēja.

dsc_5617

dsc_5766-2

Nedēļā pēc Kuldīgas neskrēju vispār, lai beidzot pilnīgi liktu mieru pēdai. 21. augustā, 4 nedēļas pirms Valmieras pusmaratona, kurā sezonas sākumā (pēc Liepājas pusmaratona) cerēju uzstādīt PB, sāku apzināti gatavoties pusmaratona distancei. Ar uzsvaru uz “distance”, jo bija skaidrs, ka tik īsā laikā pēc gandrīz divu mēnešu ilgas traumas nekāds rekords nebūs. Arī konkrētu plānu nesastādījām, jo nebija drošības, ka pēc pārspīlētiem treniņiem neatgriezīsies pēdas vaina. Skrēju pēc sajūtām tempus un intervālus. Pēda it kā bija saārstēta un skrējienu laikā nesāpēja, tikai pēc tam joprojām bija jutīga. Treniņus līdz ar to neforsēju un samierinājos, ka Valmiera būs jāskrien mierīgi.

Septembra sākumā izlūkošanas nolūkos devos svētdienā uz stundas brauciena attālumā esošo Magdeburgu un izskrēju (gandrīz) pusmaratona trasi. Tas bija vienīgais garais skrējiens kopš 2. jūlija – 19,2 km. Jā, tik “gatava” es biju skriet pusmaratonu. (Neatkārtojiet to mājās, neskrējēji! Tas nav stilīgi, un tā nevajag darīt.) Dažos pusgaros tempa skrējienos izdevās sagatavoties 5:05 min/km tempam – tā, lai nebūtu kauns skriet, bet 20 s/km lēnāk, kā sezonas sākumā biju iecerējusi.

dsc_0126

Pirms Valmieras starta – atradu manis “pārstāvētās” valsts karogu

Apspriežot izredzes vēl šogad mēģināt Siguldā atkārtot PB mēģinājumu, nolēmu Valmieru izmantot kā treniņu. Mērķi arī izdevās izpildīt: pirmos 15 km skrēju ar 1:50 TT, un pēdējos 5 km nedaudz kāpināju tempu, kā rezultātā pēdējais splits ātrākais, un finišs 1:49:46 (nu nekur tālu jau no 1:50 neaizbēgu, bet tomēr). Valmiera bija vienīgais posms, kuru jau biju skrējusi iepriekšējā gadā, un interesanti, ka trasi šogad noskrēju (neapzināti) tieši 4 sekundes ātrāk kā 2016. gadā. Pēc Sportlat datiem, pakāpos no 34. uz 28. vietu sieviešu konkurencē vecuma grupā šajā posmā, salīdzinot ar 2016. gadu.

Nedēļu pēc Valmieras posma devāmies uz Līgatni paskriet pa mežiņu: mans pirmais Stirnu buks. Biju sajūsmā – takas šķita daudzkārt interesantākas par plakanu asfaltu. Līdz šim pieredze kalniņu un mežiņu skriešanā bija no Harcas dabas parka izbraucieniem, kur kalniņi ir ievērojami lielāki, bet šīs bija manas pirmās taku sacensības. Paveicās, ka biju piedzimusi pareizajā gadā, jo ar savu rezultātu 2:46:57 ierindojos 3. vietā jauniešu grupā dāmu konkurencē buka distancē. Pilnīgi neplānoti, neapzināti un pēkšņi. Uz apbalvošanu nepalikām, un par savu sasniegumu uzzināju tikai vakarā no citu komentāriem. Ai, ai, palaidu garām savu pirmo pjedestālu…

Pārsimt metru pirms finiša Līgatnē

Pārsimt metru pirms finiša Līgatnē

Topiņa kompānijā divas nedēļas Rīgā turpināju trenēties Siguldai. Klusībā cerēju noskriet vismaz zem 1:45, bet 7. oktobris nebija veiksmīga skrienamā diena, un galu galā Siguldu noskrēju vien 1:49:24. Kājas bija smagas jau no sākta gala, lietus un peļķes arī nepalīdzēja. Skrējiens sagādāja vilšanos. Gan tāpēc, ka gribējās sacensību sezonu noslēgt uz pozitīvākas nots, gan tāpēc, ka apziņa, ka cītīgie treniņi palīdzējuši vien noskriet par 22 sekundēm ātrāk kā Valmieru. Acīmredzami kaut kas visā manā treniņu procesā nav līdz galam pareizi, vai arī vienkārši gadās arī neveiksmīgas sacensības.

2017_sigulda

2. daļa

Raksta pirmajā daļā sacīju, ka mana 2017. gada skriešanas sezona līdz ar Siguldas pusmaratonu oktobrī bija noslēgta. Gluži precīzi gan tas nav sacīts, jo patiesībā īstā jautrība tikai sākās.

Uzreiz pēc Siguldas atgriezos pie bāzes treniņiem un sāku gatavoties līdz šim visneprātīgākajam izaicinājumam savās skriešanas gaitās. Vienmēr esmu teikusi, un joprojām saku, ka negribu skriet maratonu. Nekad nav šķitis aizraujoši skriet 4+ stundas no vietas (un es apšaubu, ka spētu noskriet ātrāk, vismaz pagaidām), taču ultra… ultras, tas jau ir cits stāsts. Ultra manā prātā bija tas mistiskais skrējiena tips, uz kuru parakstās tikai galīgi ķertie un citādi garlaikotie, kam ir daudz brīva laika, jo kuram normālam cilvēkam tad ir laiks un saprāts trenēties skriet 42++ kilometrus?! Tā nu es laikā, kad visi “normālie” skrējēji atpūšas no aizvadītās sacensību sezonas, sāku skriet līdz 70 km nedēļā (četras nedēļas biju 2. divīzijā!), lai 31. decembrī būtu gatava Pēdējās nakts sapnim: 12 stundu ultras sacensībām Igaunijā – jāskrien pa 1 km apļa veida trasi mežā, vācot iespējami vairāk kilometru. Drīkst apstāties, cik tīk, drīkst taisīt pusdienu vai atpūtas pauzes, tiek ieskaitīti visi veiktie apļi šo 12 stundu laikā. Laba iespēja izmēģināt, cik tad īsti ir iekšā, jo gadījumā, ja pēc maratona es vairs nespētu kustēties, līdz “finišam” nebūtu tālu.

Iesācēja secinājumi par gatavošanos šādiem skrējieniem – treniņi prasa ne tik daudz fizisko sagatavotību kā morālo pacietību. Viss treniņu process tagad man asociējas ar garlaicīgiem, šķietami bezgalīgiem skrējieniem vēlos vakaros, tumsā, nereti salā un lietū. Mans mērķis nebija noskriet 12 stundas uz ātrumu, mans mērķis bija spēt kustēties 12 stundas no vietas, tāpēc arī trenējos nevis skriet ātri, bet gan ilgi.

Bieži atgriezos mājās dubļaina

Bieži atgriezos mājās dubļaina

Arī lietus netrūka

Arī lietus netrūka

Visā visumā pamanījos arī novājēt

Visā visumā pamanījos arī novājēt

Mans gatavošanās process noritēja Braunšveigā, tikai neilgi pirms Ziemassvētkiem devos uz Latviju. 30. decembrī sēdāmies Noskrieniešu autobusā, lai dotos uz Tallinu, un 31. decembra rītā braucām uz Laulasmaa aizsargājamo dabas teritoriju, kas atrodas Igaunijas ziemeļrietumos, Somu līča krastā.

Pasta Vapiano iepriekšējā vakarā

Pasta Vapiano iepriekšējā vakarā

Zināms sagurums un pilns vēders pirms pēdējās dienas

Zināms sagurums un pilns vēders pirms pēdējās dienas

Tallinas sirdī tirdziņš smaržo pēc piparkūkām un karstvīna, bet šoreiz tikai ar actiņām…

Tallinas sirdī tirdziņš smaržo pēc piparkūkām un karstvīna, bet šoreiz tikai ar actiņām…

Galu galā 31. decembrī izdevās patiešām skriešus veikt maratonu (līdz ar to mans pirmais neoficiālais maratons 4:27:55) un vēl 30 km pārmaiņus nūjojot, ejot un tipinot. Kopumā 72,2 kilometri 11 ar pusi stundās. Ja nebūtu tikusi pie ļoti sāpīgām tulznām, būtu noskrējusi vēl vismaz 10 km, par ko liecināja arī tas, ka nākamajās dienās pēc skrējiena es nemanīju nekādas muskuļu sāpes. Tas arī pierāda, ka šāda tipa skrējien-soļojumi ir grūtāki galvā, nekā kājās, ja vien esi puslīdz kaut kādā skrējēja formā (ja spēj bez pārlieku piepūles noskriet pusmaratonu). Ar dāmu komandu „Izšautais korķis“ uzvarējām komandu sacensībā un tikām pie jaukām krūzītēm.

Iesākumā vēl tīri raiti tipināju

Iesākumā vēl tīri raiti tipināju

Uzvarētājkomanda ar dāvaniņām

Uzvarētājkomanda ar dāvaniņām

Pasākums kopumā atstāja atmiņā pozitīvas emocijas, gan jau arī pateicoties draudzīgajai “klases ekskursijas” kompānijai – Noskrieniešu dalībniekiem, ar kuriem kopā braucām autobusā. Arī uz vietas atmosfēra bija patīkama: lieliska uzpildīšanās telts trases malā ar visādiem gardumiem, un, ja apnika skriet un palika auksti, bija iespējams pasildīties apkurinātā teltī (to gan nedarīju). Bet vai es brauktu vēlreiz? Laikam gan tomēr nē. Mani interesēja izmēģināt, kā tas ir, bet otrreiz desmitiem reižu apļot vienu un to pašu kilometru īsti negribas. Ar to gan nesaku, ka vairs nekad neskriešu ultras. Joprojām interesē izmēģināt kādu kalnu skrējienu.

1 km trase Laulasmaa aizsargājamajā teritorijā

1 km trase Laulasmaa aizsargājamajā teritorijā

Trase atradās 100 metru no Somu līča krasta

Trase atradās 100 metru no Somu līča krasta

Ierastā tradīcija sacensību rītā – klases ekskursijas pieturvieta pie Keilas ūdenskrituma

Ierastā tradīcija sacensību rītā – klases ekskursijas pieturvieta pie Keilas ūdenskrituma

Bija pienācis jauns gads, jauni mērķi. Garie vēlo vakaru skrējieni uz to brīdi bija apnikuši, un bija skaidrs, ka priekšā stāvošos divus kursa darbus un maģistra darbu nesavienošu ne ar kādiem tagad-es-trenēšos-3-stundās-noskriet-maratonu treniņiem, tāpēc nepieteicos nedz SL, nedz SB posmiem, nedz arī kādiem eksotiskiem maratoniem. Tomēr kaut kas taču ir jādara, lai neierūsētu un neiestigtu pavisam dīvānā. Latvijas simtgade kaut kā jānosvin, un kā labāk vēl to atzīmēt, ja ne ar savu tautu izbaudot kopības sajūtu lielākajos Latvijas skriešanas svētkos – LRM – turot tempu? Par tempa turēšanu sapņoju jau kopš sava pirmā pusmaratona Rīgā. Sacensībās gandrīz vienmēr pati izmantoju TT palīdzību un vienmēr apbrīnoju šo cilvēku uzdevumu – „upurēt“ savu rezultātu citu labā, skriet lēnāk, kā pats būtu spējīgs, lai palīdzētu citiem tikt pie sava mērķa, atbalsītu, uzmundrinātu. Tā nu man šogad būs tas gods pievienoties Noskrieniešu balonu komandai un skriet 21 km uz 2:00.

Svētki gan tikai maija vidū, bet bija janvāra sākums. Sacīju, ka man bija apnikuši garie, lēnie ziemas treniņi, un gribējās izlocīt kājas. Kopš patiešām regulāriem ātruma treniņiem bija pagājis vesels gads, un skrējēji ātri aizmirst, cik grūti iet kādos treniņos. Tā nu, kolīdz Braunšveigā sporta zālē parādījās plakāti, ilgi nedomāju un pieteicos savas universitātes 10 km mačam un sāku gatavoties. Tā teikt, nav jau maratons, cik tur tā darba…

Gatavošanās periods bija 8 nedēļas. Topiņš asistēja treniņu plāna sastādīšanā un deva daudz vērtīgu padomu. Šoreiz nekādas traumas nepiemeklēja, bet 5. un 6. treniņu nedēļā saslimu un neskrēju. Pēdējās divās nedēļās saņēmos, un centos izdarīt, cik bija manos spēkos. Papētot iepriekšējo gadu rezultātus un šī gada dalībnieku sarakstu, uzstādīju sev šādus mērķus:

A: <46:30 min
B: uzlabot oficiālo PB 10 km
C: tikt uz pjedestāla

Treniņos dominēja stadiona īso intervālu treniņi, kādus īsti nopietni nekad nebiju skrējusi. 100, 200, 300, 400 metru intervāli. Jau kopš skolas laikiem šādi sprinti man riebušies, un arī tagad nereti man nācās ļoti, ļoti piespiesties, lai tos ietu skriet. Tik ļoti, ka nereti atliku treniņus par 1, 2 dienām, līdz ar to visā treniņu gaitā bija tāda kavēšanas sajūta. Pēc 5. un 6. nedēļas vispār šķita, ka mani plāni ir kosmiski un nereāli. Pēdējie treniņi tomēr izdevās diezgan veiksmīgi, un atguvu cerības. Nedēļu pirms sacensībām noskrēju 5 km paredzētajā tempā, izdevās 23:10 min, kas bija labs uzlabojums kopš treniņu sākuma.

Divas nedēļas pirms sacensībām pēkšņi ieradās pavasaris, atnesot līdzi ievērojamu siltumu. Palaimējās, ka tas notika tieši tad, nevis trīs dienas pirms sacensībām, kā Reinim tas bija ar Hanoveres pusmaratonu. Bija laiks ja ne pierast, tad vismaz kaut nedaudz patrenēties karstumā, ja +20 grādus var saukt par karstumu. Gaisa temperatūra ir mana vājā vieta: dzīvojot Vācijas augšdaļā, nevar teikt, ka te lielākajā gada daļā būtu īpaši silti. Salīdzinot ar Latviju, kopumā ir siltāks, bet ne pietiekami, lai pieradinātu sirdi. Man vairāk izdodas rūdīties, skrienot ziemā vienā apģērba kārtā, kas liek ātrāk par citiem vāciešiem novilkt jaku un uzvilkt šortus, braucot ar riteni, bet tā gan nav priekšrocība, kad jāskrien sacensībās, jo tad vairs neko daudz vairāk novilkt nevar.

Dienu pirms sacensībām izgāju paskriet pēdējo riksi ar dažiem izrāvieniem, jutos pārliecināti un droši. Paredzētajā sacensību tempā 4:39 min/km spēju skriet brīvi un komfortabli. Labi izgulējos, laikus piecēlos, lai lēnām apēstu brokastu putru, bet vairāk par pusi iekšā nespēju iedabūt. Pirmsstarta satraukums iedarbojās uz kuņģi, un doma par tālāku ēšanu lika sajusties nelabi. Nu ka nē, nē. 10 km jau nav ultra, gan jau pietiks enerģijas.

Mantiņas saliktas, atliek tikai izgulēties

Mantiņas saliktas, atliek tikai izgulēties

Laikus devos uz sacensību vietu, pārģērbos bez burzmas, iesildījos. Sajutu, ka neskrienas gluži tā, kā vajadzētu – ne tā, kā skrējās pirms nedēļas pārbaudes skrējienā, un ne tā, kā iepriekšējā vakarā. Pēc sajūtām skrēju vajadzīgajā tempā, bet pulkstenis rādīja vien 4:55 min/km – par vairāk kā 10 sekundēm lēnāk nekā vajadzētu. Sāku bažīties. Negaidīti pie starta satiku paziņas, tas mazliet uzmundrināja. Aplējos ar ūdeni, jo bija kļuvis jau diezgan karsts, un devos uz startu. Pirmo reizi mūžā stāvēju tik tuvu starta līnijai. Pavēros apkārt, lai noskatītu, kādas vēl dāmas te sastājušās. Redzēju aiz manis stāvam vienu ar 5 km numuru, vienu – 10. Otrā pikti pablenza uz mani, un es beidzu grozīties. Tā arī bija pēdējā reize, kad tajā dienā viņu redzēju.

Visvairāk pirms skrējiena bažījos par pārāk ātru startu. 5 un 10 km skrējieni tika startēti vienlaicīgi, un, kā jau bija paredzams, lērums vīriešu pēc starta signāla aiznesās pilnā ātrumā, mani apdzenot. Tālāk no starta stāvēt gan arī nebūtu prātīgi, jo pjedestāla rezultātam tika skaitīts bruto laiks, un startā jau pazaudēju 3 sekundes. Manas bažas par pārāk ātru startu, iespējams, mani arī iegāza, jo vēlāk skatoties kilometru tempus, redzēju, ka pat pirmo kilometru es noskrēju par 4 sekundēm lēnāk nekā biju ieplānojusi, lai izpildītu plānu A. Tālāk temps tikai kritās. Jau no pirmajiem soļiem nespēju uzķert vajadzīgo ritmu, kas vēl vakar likās tik pierasts un nemaz ne tik neiespējams. 4:46, 4:45, 4:58.

Trase sastāvēja no diviem apļiem un veda pa līkumainiem universitātes pagalmiem un šaurām ieliņām. Kā minēju, startā daudzi mani apdzina, un es pazaudēju jebkādu priekšstatu par to, cik sievietes skrien pirms manis. Pat ja būtu viņas saskatījusi startā mani apdzenam, man nebija iespēju saprast, vai viņas skrien 5 vai 10 km. Numuri uz vēdera.

Ceturtais kilometrs ved gar dzelzceļu pa grantētu ceļu. Bezvējš, karstums, uznāk pirmais grūtums. Neziņa par to, kurā vietā esmu, apgrūtina spēju saņemties. Nākas skriet vienai, tuvākie skrējēji manā tempā ir kādus 50 m pirms manis. 5 km skrējēji saņemas un viens pēc otra apdzen mani ievērojami ātrākā tempā, nevienam astē iesēsties nevaru.

Apskrienu pirmo apli gar finišu, kur laimīgi finišē 5 km skrējēji, man neviens nepievērš uzmanību. Netālu redzu stāvam paziņas, jautāju, kura pēc kārtas sieviete es esmu, saņemu atbildi, ka nezina. Tātad gan jau pirms manis ir vēl lērums, nodomāju. Nav jau arī nekāds brīnums, ja tik lēni skrienu. Uz vidējo tempu cenšos neskatīties, jo ir skaidrs, ka plāns A šodien nebūs izpildīts. Skrienot gar finiša arku, redzu laiku 23:40 – jau kavēju 20 sekundes. Cīņasspars pirmā apļa beigās saskrien papēžos, vienīgais, kas mani šajā brīdī uzmundrina, ir fakts, ka pēdējo reizi oficiālus 10 km sacensībās „uz ātrumu“ es skrēju Rīgā 2016. gadā ar rezultātu 52:25 min. To jau nu es šodien noskriešu.

4:52, 4:57. 5. un 6. kilometrs joprojām daudz par lēnu, īpaši censties arī negribas. Neviena sieviete mani nav apdzinusi kopš starta. Sestajā kilometrā kādus 50 m sev priekšā ievēroju apmēram manā tempā skrienošu meiteni. Viņa nosacīti skrien grupiņā ar vēl 2 vīriešiem, es joprojām skrienu viena. 5 km apdzinēji ir prom, trase paliek krietni tukšāka. Skrējēji ik pēc 20 – 30 metriem.

Trases līkumos stāv brīvprātīgie „pieskatītāji“, kas vēro, lai neviens neizdomā nogriezt kādu no daudzajiem līkumiem. No visiem 22 cilvēkiem visas trases garumā tikai trīs brīvprātīgie skrējējus arī uzmundrina. Pārējie saīguši tup un gaida, kad šis skrējiens beidzot būs galā. 7. kilometra sākumā malā atrodas divi cilvēki – pavecāks kungs un meitene. Atšķirībā no citiem, šie brīvprātīgie tiešām ir sekojuši līdzi skrējienam, un kungs nokliedzas: „Du bist die Zweite!“ (Tu esi otrā.) Momentā pamostos un atskatos – 100 metrus aiz manis skrien trešā meitene kopā ar puisi. Tā, kura 6. kilometrā skrēja pirms manis, nekur nav pazudusi, un uz mazu brīdi apsveru viņu ķert rokā, lai nav jāskrien vienai, bet acīmredzami viņa arī sasparojas un nedaudz kāpina tempu. Visu atlikušo ceļu es ne tik daudz skatos pulkstenī, kā viņai mugurā. Divi skrējēji, ar kuriem viņa turējās kopā pirms brīža, pamazām atraujas, un abas skrienam vienas, tikai trešā meitene aiz manis skrien kopā ar pavadoni. Laimīgā.

Astotais kilometrs atkal gar sliedēm. Atkal daži vīriešu dzimuma skrējēji sasparojas un apdzen. Diviem cenšos iesēsties astē, bet abi skrien pārāk ātri. Viens, kuram burtiski sāku mīt uz papēžiem, sabīstas, domā, ka es taisos apdzīt, un paskrien malā. Saku, lai turpina skriet, un kādus 200 metrus tā noturos, bet viņš ir daudz garāks par mani, ar gariem soļiem, un man neizdodas ilgāk turēties līdzi. Ik pēc brīža atskatos, vērojot trešo meiteni. Līdz 9. kilometram situācija nemainās – priekšējā skrien apmēram 60 metrus pirms manis viena, trešā vieta tādā pašā attālumā – aiz manis.

img-20180422-wa0000

…Un tad sākas sacensības. Es esmu labprātīgi samierinājusies ar otro vietu, kas jau ir labāk nekā cerēju, priecājos, ka tūlīt viss būs galā, kad pēkšņi izdzirdu, ka tā aiz manis strauji tuvojas. 200 metru laikā viņa ar savu tempa turētāju ir mani panākusi. Negrasos pilnībā padoties, un kādus 200 metrus viņu nelaižu garām. Abas kāpinām tempu, viņi mani ielenc no abām pusēm. Neesmu draņķe, priekšā viņai neskrienu, un viņi mani apdzen. Atlikuši 400 metri. Pēdējais posms diezgan līkumots, un pirmā sieviete acīmredzot mūs neredz. Aiz nākamā līkuma redzu, kā trešā vieta ar savu peiseri burtiski dažās sekundēs panāk pirmo skrējēju, un viņas skrien blakus. Izskatās, ka pirmā ir šokā. Visa skrējiena laikā viņa īpaši cītīgi neatskatījās, un, domāju, ka neredzēja, ka aiz manis ir vēl kāda, savukārt es nekādas apdzīšanas ambīcijas nevienā brīdī neizrādīju. Finišs ir futbola laukumā, un ar neērtu līkumu pa vidu. 70 m taisni, tad 340 grādu cilpa, un atkal kādi 70 m līdz finiša arkai. Trase norobežota ar lentu, skatītāju pamaz, un es redzu, kā abas skrējējas pirms manis sacenšas viena otru apdzīt. Notiekošais mani vairāk uzjautrina, kā skumdina. Vismaz kaut kas interesants šajās – citādi diezgan klusajās sacensībās. Visu finišu neredzu, jo man pienācis laiks griezties, un jāskatās zem kājām. Zāle paliek zāle, un būtu nelāgi dažus metrus pirms finiša nolikties garšļaukus. Tā kā aiz manis nevienas nav, es necenšos īpaši sprintot. 46 minūtes tāpat sen jau garām, un pjedestāls ir sasniegts. Finšēju ar oficiālo laiku 48:02. Trešā vieta mani pilnīgi apmierina, un finišā paspiežu roku tai, kas visu ceļu skrēja aiz manis, bet beigās mani un pirmo vietu apdzina. Viņa izskatās par to izbrīnīta. Laikam domāja, ka es būšu dusmīga. Nebiju. Respekts viņai par stratēģiju, ja man būtu bijis tempa turētājs, kas visu ceļu skrien plecu pie pleca, un ja es jau pirmajā aplī nebūtu mentāli padevusies, gan jau darītu tāpat. Varbūt būtu arī uzvarējusi, vai vismaz padarījusi tām pārējām abām viņu uzvaru nedaudz grūtāku. Bet kas to lai zina, kā būtu, ja būtu.

31206141_2127875977445314_8988483565381484544_n

20180422_140919

Ar šo finišu tad nu arī pirmo reizi uzkāpju uz pjedestāla, dabūju kausu un dāvaniņas – iekaramo šūpuļtīklu un dvieli. Mūsu “ģimene” varēs drīz atvērt dvieļu un neglītu skriešanas kreklu veikalu. Prieks par trofejām, jo īpaši tāpēc, ka citi finišētāji nedabūja pat medaļas. Bet nu ko gan citu var gribēt no skrējiena, kurā pirmā sieviete uzvar ar laiku 47:35 un dalības maksa studentiem ir EUR 1,77.

Kopējās atziņas: 10 km uz ātrumu noskriet ir daudz grūtāk nekā 72,2 km lēnām, un arī lēnie skrējēji var kādreiz uzvarēt, tikai jāizvēlas pareizās sacensības.

Tiekamies Rīgā!

Maltuve.

Purvu un taku skrējiens “Maltuve” savu nosaukumu guvis no Maltuves purva, bet organizatori sola, ka dalībnieki tiešām jutīšoties izmalti. Vai nu tā tiešām būs? Parādās bildītes no trases, bet parasti jau tāda veida attēli ir gluži vienkārši vietas, kurām jāskrien garām. Nevar būt, ka šoreiz būs jāšķērso! Vispār jau derētu pārbaudīt.

Savas spējas novērtēju kā vidējas, tāpēc piesakos vidējai distancei – 17km. Pirms sacensībām esmu noķērusi nelielu klepu, bet nejūtos tik slima, lai paliktu mājās. Varbūt tieši izvandīšanās pa purvu nāks par labu! Pirms starta uzzinu, ka grāvji esot lecami, un vispār organizators esot sūkstījies, ka par maz slapjuma. Skaidrs, tad telefonu plēvē netīšu. Ievēroju, ka dalībnieku ir maz. Varbūt varētu pacīnīties par kādu labu vietu? Sākot skriet, klepus ir iesprūdis kaklā, ir pagrūti skriet un elpot, tāpēc saprotu, ka cīnīties nāksies tikai ar sevi, un nopriecājos, ka nepieteicos 29km distancei.

Sākumā trase ved caur mežu. Tad smilšains ceļš, kas nesenā lietus dēļ nav vis irdens, bet normāli skrienams. Tiktāl labi. Atkal mežs, kaut kāds slapjums. Ilūzijas, ka var saglabāt sausas kājas, zaķu cilpas ap kokiem un peļķēm… Un tad parādās kaut kāda slapja stiga. Skaidrs, Maltuve sākas! It kā cenšos skriet, bet drīz vien ir skaidrs, ka mana aktivitāte drīzāk ir nevis skriešana, bet steigšanās. Kājas ir ne tikai slapjas, bet izmērcētas. Ūdens ir auksts. Skaidrs, organizators nav melojis – trase tiešām ved cauri tām vietām, kas ir bildītēs, nevis garām tām! Grāvis. Lecams. Smiltis. Labi, jo var pažāvēt un sasildīt kājas. Un tad seko pats labākais – garumgarā stiga pa purvu. To, ka tā ir stiga, gan var saprast tikai no tā, ka redz vairākus marķējumus uz priekšu taisnā līnijā. Ir purvs. Un ar purvu es domāju tiešām purvu. Bez takām vai kaut kā tamlīdzīga. Tas ir purvs. Sfagni, ūdens, daudz ūdens, kas nezin kāpēc ir ledusauksts, un pērnās dzērvenes. Varbūt uzēst? Nē, negribas, ir grūti. Varbūt vēlāk. Kaut kādā mistiskā veidā cenšos steigties ātrāk, jo nevar jau saprast, cik ilgi tas purvs te vēl būs! Vēlāk uzzinu, ka vajadzēja skriet pa tām vietām, kas vasarā būtu bīstamākās, jo tur apakšā esot vēl sasalis. Skaidrs, kāpēc tas ūdens bija tik stindzinošs! Bet es cenšos skriet tur, kur ir ciņaināks un mazāka iespēja iegrimt. Brīdī, kad, turoties pie mazās priedītes, cenšos izvilkt iestigušo kāju, saprotu, ka cīņa būs ne tikai ar sevi, bet arī ar kontrollaiku. Par laimi, klepus no kakla ir pazudis, un visu uzmanību varu veltīt steigšanās procedūrai. Visu laiku priekšā kādu redzu, tāpēc izpaliek sajūta, ka būšu pēdējā no pēdējiem, un neviens mani finišā negaidīs. Kad priekšā vairs nevienu neredzu, saprotu, ka stiga beidzas, ir pagrieziens. Kas būs tālāk?

Tālāk ir purvs. Vienkārši purvs. Ne vairs tik slapjš, nav jāvandās pa sfagnu un ūdens kokteili līdz ceļiem, toties ir vaivariņi un kaut kādas dzērveņu mētras, kas skrāpē kājas. Skrienu no marķējuma līdz marķējumam, jo tālāk distance nav saskatāma. Ak, es teicu, ka es skrienu? Nē, es steidzos! Vaivariņi, mmm… Gribas te palikt, jo tik sen neesmu bijusi purvā! Visam labajam reiz pienāk beigas, un purvs arī beidzas, toties sākas bērzu birzīte. Pa apakšu ir sīki, smalki žagariņi, kas birst botās. Un grāvis. Šis nav lecams! Pēc tam vēl vairāki nelecami grāvji. Un telefons man nav ietīts plēvē. Balansēju uz slapja “tiltiņa”, kas sastāv no kaut kādiem grāvī iemestiem koka gabaliem, un izdzirdu aiz sevis cilvēku. Es ceru, ka tā nav sieviete, es negribu ne ar vienu cīnīties. Skrienu uz priekšu, tālāk ir normālāk skrienams, kaut kāda stiga vai ceļš, bet marķējums ir pašvaks. Kad neredzu nākamo, apstājos un blisinos apkārt. Cilvēks aiz manis ir vīrietis. Ļoti labi, lai tad viņš skrien, kā grib! Viņš skrien aiz manis. Pats vainīgs. Priekšā ir melno dubļu laukums. Izskatās, ka tur var attapties arī līdz kaklam dubļos, bet pēc pēdām redzu, ka citi ir skrējuši pāri. Labi, tad es arī! Drīz vien distances sadalās. Laikam tas džeks aizskrēja uz 29km trasi, jo vairs distancē es neredzēju ne viņu, ne kādu citu skrējēju.

Pēc dažiem pagriezieniem atkal kaut kāda stiga vai taisns ceļš, kas klāts ar ūdeni. Pa kreisi var iztipināt, tad pa labi var, tad vairs nevar, nu nekas – kājas jau tāpat ir slapjas! Atkal smiltis un tad tā sausā purva ekosistēma, kurai es nezinu nosaukumu, toties labi pazīstu to citas pasaules sajūtu, kas tādā valda. Esmu stāvā sajūsmā. Beidzot esmu iedzīta savā mīļākajā vidē! Kaut kur smadzenēs ataust doma, ka ir sacensības. Nav ne jausmas par kilometriem, bet paskatos, cik pulkstenis. Izdomāju, ka reāls rezultāts būtu 2 stundas. Kontrollaiks – 3 stundas. Gan jau būs kaut kas pa vidu. Kopš starta ir pagājusi gandrīz stunda. Nospriežu, ka viduspunkts būs stundu – pusotru pēc starta. Kaut ko tur vēl kalkulēju, un tad ir kontrolpunkts ar bufeti, kurā saprotu, ka skrienu optimistiskajā plānā uz 2 stundām, jo tā bufete ir viduspunktā. Brīvprātīgie paziņo, ka es esot otrā. Kaut kā neticas, bet nu tomēr godīgi cilvēki, acīs skatās… Ēdu šampinjonus un domāju – varbūt tiešām otrā? Labs ir, skrienu tālāk, pie velna, es gribu to otro vietu! Pēdējo reizi uz pjedestāla es biju 2015. gadā! Vakarā gan atceros, ka 16. gadā arī bija uzvaras, bet tajā brīdī es atceros tikai 15. gadu, kas šķiet kaut kādi Ulmaņlaiki.

Uz priekšu, uz priekšu! Smilšainie ceļi, viss skrienams! Kaut kāds operators novērš uzmanību, un aizskrienu nepareizi – kalnā augšā. Velns, jāskrien bija pa leju! Atgriežos trasē un koncentrējos vairāk, jo to marķējumu tiešām brīžiem nevar redzēt. Pagājusi pusotra stunda. Palikusi pusstunda līdz stunda, atkarībā no tā, pa kurieni būs jāskrien. Kad šķiet, ka nu jau tikai ceļi un stigas, sākas atkal kaut kāds slapjums. O jē, varēs pastaigāt un atpūsties! Ha, kā tad! Ielikuši fotogrāfu. Jāskrien. Labs ir, skrienu. Jo tālāk, jo vairāk rēķinu kaut kādas mistiskas minūtes, kas jānoskrien. Beigas jau jūtamas, skrienu pa stigu un ieraugu to lielo kāpu, kuru pazīstu no orientēšanās sacīkstēm. Velns, būs jāskrien augšā! Skrienu tuvāk, lejā bulta. Vai tiešām trases autors var būt arī žēlīgs? Tiešām jāskrien pa apakšu! Nu jau viss, jau var dzirdēt sacensību centru, bet tomēr ir neticība – ja nu vēl kaut kādas viltīgās cilpas pašās beigās ieliktas? Cilpu nav, skrienu ātrāk. Atpakaļ neskatos, bet, ja nu tur kāds ir, tad drošības dēļ jāuzskrien tā ātrāk. Viss, finišs pēc 1:53:50 un 2. vieta no sievietēm. Grupā 1. vieta. Vīram sīkdistancē 3. vieta grupā, tas arī iepriecina.

Gozējamies saulītē, kāpjam uz pjedestāliem, saņemam balvas. Par pirmo vietu kadiķa svečturis, ko nevaru vien beigt ostīt. Kā man patīk kadiķa smarža! Par kopvērtējumu dabūju normālu virtuves dēli, man patīk. Bet vislabākā ir sajūta, ka es atkal varu pakāpties uz augšu apbalvošanā. Lai arī nelielās sacensībās ar mazu dalībnieku skaitu, bet tomēr. Tā ir ellīgi laba sajūta. Gribu vēl! Gan uzvaras, gan purvus.

Bēgot no sala uz salām caur salu. Arī par skriešanu.

Pirms 4 vai 5 gadiem Rīgā nokļuvu uz stāstu vakaru par “Strādā un ceļo” (Working holiday) vīzu uz Jaunzēlandi, Kanādu un Austrāliju.

Kanāda jau no bērnības ir bijusi mana sapņu valsts, lielākoties pateicoties mammas draudzenei – mūsu kaimiņienei, kura bija pārvākusies tur uz dzīvi un vismaz 2 reizes gadā sūtīja mums dažādas mantas un labumus no okeāna otras puses. Tā tiku pie saviem pirmajiem NIKE apaviem, kuri vairāk gan bija paredzēti ziemai un man bija pāris izmērus par lielu, bet es vairākus gadus tos lepni vilku uz basketbola treniņiem. Tā nu šie apavi, tagad vairs tikai atmiņa par tiem, visus šos gadus man ir kā garantija, ka Kanāda ir fantastiska valsts. Tagad, protams, par Kanādu ir vairāk informācijas, bet tā joprojām iekļaujas manā valstu TOP3, uz kuru gribētu aizbraukt. 

Neilgi pēc tam Jelgavā, Trīsvienības baznīcas tornī nokļuvu uz līdzīgu pasākumu tieši par Jaunzēlandi. Doma, ka varētu aizbraukt uz Jaunzēlandi, bija vēl pirms tā, un sāku lēnām ievākt informāciju. Kāpēc? Īsti pat neatceros, vilinoši bija tas, ka tālāk no Latvijas nav kur. Iepazīšanās ar Eviju pabīdīja aizbraukšanas datumu par 2 gadiem, Evijai bija jāpabeidz augstskola. Taču šie nepilni 2 gadi bija tieši laikā, lai visu saplānotu un realizētu. Vislabākais šajā visā bija tas, ka Evija piekrita doties prom uz nenoteiktu laiku.

Working Holiday vīza  –  Latvijā katru gadu februāra pēdējā nedēļā ir iespēja pieteikties šai vīzai. Latvijai ir 100 kvotas, kas nozīmē, ka katru gadu šo iespēju var izmantot tikai 100 cilvēki. Pirms pāris gadiem kvotas palika pāri, mūsu gadā kvotas beidzās pēc 3 mēnešiem, šogad pēc 5 stundām kvotas bija beigušās. Pietiekšanās (~140 euro), plaušu rentgens (jo Latvija ir augsta riska tuberkulozes zonā), Jaunzēlandes apstiprināts ārsts (~65 euro) un bijām ieguvuši vīzas. Vīza ir derīga gadu, tātad ir dots gads, lai aizbrauktu. No iebraukšanas brīža valstī vari šeit atrasties gadu. Šī gada laikā vari strādāt vai nestrādāt, bet, ja strādā, tad noteikums ir – ne ilgāk par 3 mēnešiem pie viena darba devēja. Uz Kanādu un Austrāliju noteikumi ir citādāki.

Soli pa solim gatavojāmies. Evija pabeidza augstskolu, mēs pabeidzām remontu dzīvoklī, dzīvokli izīrējām, kaķus aizdevām Evijas vecākiem (viņi tur ir ļoti laimīgi), sarīkojām foršu (cerams) atvadu ballīti un aizbraucām uz…Angliju, Svindonu (Swindon). Uz Angliju aizbraucām dzīvot pie manas mammas un viņas partnera Pola. Tā kā vīzas bijām ieguvuši martā (2017), tad nolēmām pusgadu no septembra līdz martam (2018) padzīvot Anglijā, iekrāt naudu un apskatīt nedaudz no Lielbritānijas. Lai pilnībā atbilstu vīzas nosacījumiem, mums katram vajadzēja būt pietiekamiem līdzekļiem ‘izdzīvošanai un aizbraukšanai’ — 4400 NZ dolāriem jeb ~2400 euro. Ļoti reti lidostā tiek pajautāts pierādījums, ka šī summa ir, taču drošāk bija doties, zinot, ka viss kārtībā (mums neko nejautāja).

Evija Anglijā strādāja COSTA Coffee par baristu (kafijas guru). Viņai ļoti patika gan darbs, gan kolēģi, un mājās nāca priecīga. Priecīga vai sadzērusies kafiju, jo starpības šiem diviem stāvokļiem nav. Jāpiemin, ka viņa kafiju nedzer (parasti). Es strādāju uzņēmumā, kurš ražoja vienu detaļu NISSAN mašīnām — vāciņu, zem kura slēpās mašīnas lādētāja kontakts. 6 no 12 maniem kolēģiem Anglijas uzņēmumā bija brazīlieši, 2 bija japāņi, 2  poļi, 1  itālis, 1  no Latvijas. Vēl 4 kolēģi aizgāja dienas vidū vai pēc nostrādātām 2 stundām, nevienam neko nepasakot. Darbs nebija grūts, bet garlaicīgs. Mēs abi pamanījām milzīgas darba kultūras (un samaksas) atšķirības. Tas, par ko mums maksāja, ar Latviju salīdzinot – lielu naudu, brīžiem šķita smieklīgi. Kā kārtīgs latvietis domāju, ka, jo vairāk maksā, jo smagāk (cītīgāk) jāstrādā un, ja slinkosi, tad atlaidīs (šis mums ir gēnos), bet šis nebija tas gadījums. Slinkot un čīkstēt par 1500 € mēnesī, ir pavisam reāli, nesaku, ka tā ir visur, bet šis bija tas gadījums. Bet, ja izrādi interesi par to, ko dari, gribi mācīties un apgūt, tas tiek novērtēts. Diezgan ātri saņēmām piedāvājumus pilna laika līgumiem un arī paaugstinājumiem, bet šī bija tikai pietura pirms Jaunzēlandes. Evija strādāja un brauca uz dejošanas nodarbībām Londonā, apciemoja ģimeni citā Lielbritānijas pilsētā un palīdzēja man apēst mammas katru dienu gatavotās bezglutēna/bez piena kūkas. Mamma par izdomu un par to, ka vispār var uztaisīt 100 dažādas kūkas, nelietojot pienu (un piena produktus), ir pelnījusi pusi karaļvalsts, otru pusi vēl pēc 100 kūkām. Anglijā arī uzsākām bezglutēna/bez piena produktu diētu, kurai ir liela nozīme autoimūno slimību novēršanai (par šo citreiz). Es strādāju un smagi trenējos Valensijas maratonam.

Treniņi Anglijā un Valensijas maratons.

Ar Jelgavas Sporta servisa centra palīdzību biju pieteicis dalību Valensijas maratonam 19. novembrī (2017.). Treniņu apstākļi Anglijā bija…apmierinoši, lielākie mīnusi — maz gājēju celiņi, vēl mazāk — izgaismotu gājēju celiņu un stadions, kurš pieejams tikai 2x nedēļā un par maksu. Reāli pusgadu diendienā skrēju vienu un to pašu maršrutu, gatavojoties maratonam, vidēji 18–19 kilometrus dienā 6–7x nedēļā, dažas nedēļas – 8x nedēļā. Apjomīgākā nedēļa bija 145 kilometri, apjomīgākais mēnesis – 565 km. Svarīgākos ātruma/izturības treniņus aizvadīju stadionā ar vietējiem skrējējiem, kas deva vajadzīgo stimulu. Skriet kompānijā viennozīmīgi ir vieglāk. Pirms maratona jutos lieliski, treniņprocess bija aizritējis bez lielām problēmām. Gatavojoties Valensijai, īsti vēl nebiju sācis strādāt, bet pēc tam apvienot 8–9 h uz kājām darbā un pēc darba treniņu bija grūti. 

Spānijā ierodamies ceturtdienā, pirms lidojuma vēl noskrēju vieglu treniņu un parkā uz takas atrodu 5 £ (kurš teica, ka ar skriešanu nevar nopelnīt?). Piektdien viegls treniņš un daudz ēdiena, pa nakti pamostos no sāpīga krampja ikrā. Sestdien ātri sameklēju vietējo fizioterapeitu un 13:00 jau esmu uz masāžas galda. Pievakarē satieku vēl latviešus, dodamies uz paelja (rīsi ar vistu spāņu tradicionālā gaumē) party. Garšīgs ēdiens, apkārt valda forša atmosfēra, nevaru sagaidīt svētdienu  startu. Nakts pirms starta, eju gulēt jau 21:00, bet aizmiegu… godīgi sakot, bija sajūta, ka neaizmigu, lai gan šķita, ka esmu mierīgs un pat pārāk, kas pirms starta man ir netipiski.

Svētdiena. No hosteļa ar Eviju lēnām aizskrienam līdz startam, kuru gan bija jāpapūlas atrast. Jūtos labi, cenšos daudz nedomāt  gulēju vai negulēju? Esmu koridorā uzreiz aiz elites skrējējiem, bet man priekšā ļoti daudz skrējēju. 

Starts. Par visām tām reizēm, kad pārķēru startu, šoreiz iesāku ļoti, ļoti prātīgi un pirmos 3–4 km (3’55”)  citu iespēju pat nav, jo apkārt ir ļoti daudz cilvēku un tikt garām ir grūti. Pirmā puse ~1:18:00. Jūtos komfortabli, aizdomīgi labi. Tiklīdz šķiet, ka esmu noķēris kompāniju ar savu izvēlēto tempu  3’42” min/km, tā šī kompānija tempu samazina. Tā nu līdz pat 32 km ik pa laikam ķeru rokā nākamo redzamo bariņu. Kādu brīdi turos vienā kompānijā ar Ilonu Marheli un viņai apkārt izveidojušos džeku bariņu. Vienā brīdī kāds pieskrien pie mums no malas un sāk ar Ilonu runāt latviski. Kamēr man šajā tempā lieks vārds prasītu 3 minūšu atelpošanos, viņi aizvada diezgan garu un sakarīgu sarunu, un sāku justies nepieklājīgi noklausoties, jo esmu viņiem tieši pa vidu un viņi, visticamāk, pat nenojauš, ka arī esmu no Latvijas un vispār esmu apjucis, jo Ilonas sarunu biedrs (Jānis V., ar kuru vēlāk iepazinos) saka, ka finišējis 34 minūtēs (ja nemaldos) — es nezināju, ka notika arī 10km skrējiens, tāpēc arī biju apjucis  vai viņš plāno noskriet 2:34? A priekš kam mugursoma? Vai arī viņš noskrēja maratonu 34 minūtēs? Pēc kādiem 2 kopā noskrietajiem kilometriem saņemos pateikt pāris uzmundrinājuma vārdus Ilonai, bet tikmēr temps atkal mazliet nokrītas no manis iecerētā, un cenšos panākt nākamo kompāniju. No 32 km līdz kādam 37 km ir smagi, jūtu, ka mazliet lūztu nost. Pēc pulksteņa ziņotajiem tempiem gan nešķiet tik slikti, bet iecerētais plāns A 2:36 nebūs. Pēdējie 3 km ir ļoti smagi, bet ļoti palīdz apkārt esošie atbalstītāji, visu 42 km garumā gar malām bija pilns ar cilvēkiem. Pēdējais kilometrs  zinu, kur atrodos, zinu, ka nav tālu finišs un parasti šajā posmā kājas pašas lido, bet šoreiz pat pēdējos 300 m līdz finišam sevi jāpierunā kustināt kājas. Otrā puse veikta pa ~1:20 un finišā 2:38:10. Plāns B izpildīts (zem 2:40), un ir liels prieks un gandarījums.

Ja būtu jāmeklē attaisnojumi, kāpēc neizdevās plāns A, tad noteikti jāpārdomā rezerves enerģijas uzņemšana distancē (savas pudeles ar dzērieniem) un vienmērīgi jāskrien visu distanci. Ja ne ļoti prātīgais sākums un ik pa laikam sprinti, lai noķertu kādu kompāniju, ar ko kopā turēties, tad varbūt jau šoreiz būtu izdevies, bet varbūt tieši prātīgais sākums palīdzēja vispār finišēt. Vispār šajā, manā 4. maratonā bija vairāk labā, nekā sliktā, un pēc 2 gadu trenēšanās 2:38 maratons nav nemaz tik slikti. 2016. gada rudenī gribēju noskriet zem 1:20 pusīti — nesanāca, 2017. gada rudenī sanāca noskriet 2 pusītes pēc kārtas zem 1:20. Lūk, kas vēl bija sakāms neilgi pēc maratona.

1_qPQrg0BTr8M1tWeW4GRWKA

Pārskats un pārdomas. Skriešana man vienmēr vairāk bijusi kā ‘atpūta’ no ikdienas un sevis ‘sakārtošana’, daļa no plāna/solījuma sev  –  redzēt pēc iespējas vairāk no šīs pasaules, nevis vieglatlētikas disciplīna, tāpēc laikam man patīk padalīties par piedzīvoto un pārdzīvoto. Spānijā pēc 30 km desmitiem reižu sev atkārtoju  –  tik dziļi ‘rakties’ man vēl nav nācies, lai veiksmīgi finišētu. Es nejutos slikti, jutos pat ļoti komfortabli, bet nospraustais mērķis prasīja pamatīgu piepūli. Pēc skrējiena vakarā devos uz viesnīcu, kur, nonācis vienā istabiņā ar Latvijas elites skrējējiem, Olimpisko spēļu un pasaules čempionātu dalībniekiem, apspriedu distancē pavadītās stundas. Tikai pēc tam nodomāju, ko man ir devis šis hobijs/aizraušanās/nodarbe, kas sagādā prieku  – sauc kā gribi. Bieži saku  – man ir interesanti redzēt, kur skriešana mani aizvedīs, un līdz šim tas ir bijis lieliski un ticu, ka tā arī turpināsies. ‘Mainies pats un mainīsies pasaule Tev apkārt’ ir piepildījies ar uzviju, un esmu priecīgs pazīt, satikt tik daudz motivētu un pozitīvu cilvēku, man ir milzīga cieņa pret šiem sportistiem, jo pats, ejot cauri treniņprocesiem, varu tikai nojaust, cik milzīgu darbu viņi ir ieguldījuši, un tas mani iedvesmo. Tagad, pēc sacensībām atgriežoties pie treniņiem, grūtākais nav fiziski, bet psiholoģiski būt gatavam atkal un atkal gatavoties, lai skrietu ātrāk, jo es joprojām ticu, ka tikai ieskrienos. Un, protams, Evija Plone, kura ir šī visa milzīga sastāvdaļa un aizsācēja, paldies, Tev par atbalstu un motivēšanu. Tagad plāns ir  – piedzīvot kopā ar Tevi pēc iespēja vairāk šajā pasaulē! Paldies!

Visa iedzīve uz muguras

Visa iedzīve uz muguras

Nu tad beidzot — Jaunzēlande.

Biļetes uz Jaunzēlandi jau pirms laba laika iegādājāmies uz 25.02.2018. Biļetes mums izmaksāja ~1150 euro. Vēl bija nepieciešama arī apdrošināšana  katram ~190 euro (pierakstu izmaksas, ja nu kādam noder, bet noteikti aviobiļetes varēja dabūt lētāk). 24.02. sapakojam lielās un mazās mugursomas, apēdam pēdējās mammas kūkas, no Skotijas atlido māsa, lai mūs pavadītu, ciemos atnāk arī Pola ģimene, neliela atvadu ballīte, lidosta, asaras, un esam pirmajā lidojumā no Londonas uz Honkongu (Hong Kong). Lidojums 11 h. Es lidmašīnās pagulēt nevaru, pat ja ļoti cenšos, arī vīns nepalīdz. Turpretim Evija gulēja jau ceļā uz lidostu. 10 h jāpavada Ķīnas lidostā. Biju iedomājies, ka šeit varētu būt sporta zāle ar skriešanas celiņiem, bet tāda ir tikai pāri ielai viesnīcā. Lai izietu ārā, ir nepieciešama vīza, laiku izmantojam, lai pagulētu, arī man izdodas iemigt uz 3 h. Nākamais lidojums, vēl 11 h no Honkongas uz Oklendu (Auckland), uz Ziemeļu salas. 27.02.2018. esam Jaunzēlandē! Muitā parādām pases un vīzas, mums jautā, vai ir telts un vai ir pārgājienu zābaki. Telts mums nav, zābaki ir. Evijai vairs neko neprasa, bet man pēc somas noskanēšanas prasa, cik tīri ir mani zābaki. Lidostas darbinieki ir ļoti laipni un notic, ka ir ļoti tīri, un ir arī  ar zobu bakstāmo kociņu iepriekšējā vakarā bakstīju akmeņus ārā. Biju lasījis, ka Jaunzēlandes muita ir ļoti strikta,  pat aizmirstot banānu somā, tiešām var nākties maksāt 200 $ sodu, bet, ja netiek vests nekas, ko nedrīkst vest, tad viss ir gaužām vienkārši. Bet zābakus tomēr jānotīra kārtīgi.

Izejam no lidostas  vasara! Pulkstenis ir 11:00, ārā ir +20, mazliet smidzina, bet viss ir zaļš, tālumā redzami kalni un ir ļoti silts. Sagaidām busiņu, kurš mūs aizved pēc īres mašīnas  Oklendā pavadīsim 4 dienas. Pirmo reizi braucu ar mašīnu pa pretējo ceļa pusi, lielākā problēma ir tāda, ka ļoti nāk miegs. Anglijā laikam jau pieradām, un braukšana īpašas problēmas nesagādā. Aizbraucam uz pirmo mājvietu, īrējam istabu no Greisas, angļu valodas skolotājas no Ķīnas, kura jau 20 gadus dzīvo Jaunzēlandē. Ļoti pozitīva un lielākoties laiku pavada virtuvē gleznojot. Saka, ka esam tieši tādi, kā viņa iedomājusies — ‘gari un blondi ‘. Kurš ir kurš, es tā arī nesapratu…hah. Es uzreiz dodos ārā uz nelielu krosiņu, virzieni ir divi  augšā vai lejā. Ļoti nāk miegs, bet vajag izkustēties. Tālāk uzreiz dodamies uz pilsētas centru. Oklenda ir lielpilsēta ar visu tam piestāvošo  daudz tūristu, dārgs parkings, augstas ēkas un veikali uz katra stūra, bet kopumā ļoti patīkama atmosfēra, un cilvēki ir smaidīgi. Bet, pabraucot 10 minūtes, esi jau ārā no lielpilsētas, un apkārt viss ir zaļš.

Nedaudz ārpus Oklendas centra

Nedaudz ārpus Oklendas centra

Oklenda

Oklenda

Pa galveno ielu aizejam līdz līcim, tur veras ciet mazie kioski-ēstuves. Par pus cenu nopērkam pēdējos, bet ļoti garšīgos suši un kaut ko līdzīgu spāņu paeljai. Īsti nespējām noticēt tam, kur esam. Otrajā dienā braucam uz melno smilšu pludmali. Ceļi ļoti šauri, grunts ved augšā pa stāviem kalniem un lejā tieši tāpat, esmu iekrampējies stūrē un, lai cik ļoti gribētos skatīties apkārt, skatos tikai uz priekšu, paldies Dievam, ir darbadiena un uz kalnu ceļiem ir maz mašīnu. Pludmale skaista, smiltis tiešām melnas un ļoti magnētiskas, joprojām nevar dabūt ārā no Evijas datora. Trešā diena, un joprojām cīnāmies ar laika maiņu, es mostos 4:00 no rīta, Evija – 3:00. Ceturtā diena, Evija mazliet saaukstējusies (tagad viņa ir vesela, bet saaukstējies esmu es), atpūšamies, jo nākamajā dienā atkal jālido, uz Kvīnstaunu (Queenstown), Dienvidu salu. Starppilsētu lidojumi ir lēti ~50 euro. Kvīnstauna ir tūristu ļoti iecienīta, un tagad arī mēs zinām, kāpēc. Kvīnstauna ir arī slēpošanas kūrortu centrs. Atrast, kur dzīvot ziemas periodā, ir ļoti grūti. Pirms dzīvošanas Kvīnstaunā vēl 2 naktis pavadījām netālajā Arrowtown.

Kvīnstauna

Kvīnstauna

Pirmajā dienā izlēmām aiziet pastaigā pa kalniem. Visur ir norādes un kartes, kas ir ļoti parocīgi un forši. Pastaiga, kas bija plānota 2–3 h, pārvērtās par pastaigu 8 h un 18 km garumā, šeit ir fantastiski skaisti un to ir grūti aprakstīt.

Kvīnstauna

Kvīnstauna

Tagad uz 3 nedēļām esam ievākušies mājā, kurā īrējam istabu (~220 euro nedēļā). Dzīvojam kopā ar meiteni no Kanādas(!) un džeku no Itālijas, tādi paši ceļotāji kā mēs. Vietējais, no kura īrējam istabu, devās ceļojumā uz Āziju. Ļoti laipns un izpalīdzīgs, satika mūs lidostā un pat aizveda līdz Arrowtown pēc tam, kad bija izrādījis mums savu māju. Jaunzēlandē esam tikai nedēļu, bet šķiet, ka jau ilgi un varētu stāstīt un stāstīt (centīšos, ja būs interesanti kādam lasīt). Saule šeit ir spēcīga, un paspējām jau mazliet apdegt, Greisa mūs nosauca par ‘too white’ (pārāk balti). Tagad meklēsim darbu, Evija dejos, es skriešu, un ceļosim. Evija šodien jau aizgāja uz mazo biznesa izaugsmes semināru, ko ieraudzīja bukletā, kad gājām uz banku atvērt kontus. Mājās nosēdēt ir nereāli, vienmēr var atrast, ko darīt, un arī cilvēki apkārt ir aktīvi (līdz ar to smaidīgāki). Visi skrien vai staigā pa kalnu takām. Vecāki ar bērniem braukā ar riteņiem, kas šeit ir diezgan nopietna slodze. Bērni, šķiet, labprātāk pavada laiku laukā. Laukā nemitīgi ir lidmašīnu un helikopteru motoru dūkoņa, ļoti iecienīta tūristu izklaide. Kopumā esam priecīgi, it īpaši par to, ka laika maiņa mūs vairs neietekmē, laukā vēl pagaidām ir vasara, satiekam jaunus cilvēkus un izbaudām nelielo atvaļinājumu un neticamo dabu.

home

home

Kad braucām no Arrowtown uz Kvīnstaunu, pa autobusa logu visu laiku redzēju lielu kalnu, nodomāju, ka būtu forši aizbraukt un uzkāpt tajā. Visvairāk bail, ka nepietiks laika, lai izdarītu visu, ko vēlamies. Es nenolaidu acis. Līdz pat izkāpšanai no autobusa es redzēju šo kalnu. Atnākot uz māju, kur dzīvojam, es to redzu pa virtuves logu šobrīd. Tas ir mūsu pagalmā.

Nenolaid acis no mērķa un pat kalni panāks tev pretī.

Tas ir cits kalns. Tas ir lielāks. Hah.

Tas ir cits kalns. Tas ir lielāks. Hah.

Treniņi un plāni Jaunzēlandē

Garais ceļš un ilgā gatavošanās neko nav mainījusi, un joprojām treniņi man ir 6–7x nedēļā. Grūtākais pirmajā nedēļā bija laika maiņa. Skrienot bija sajūta, ka skrienu pa nakti, kad vajadzētu gulēt. Tas, ka jāskrien visu laiku augšā vai lejā, arī nepalīdzēja. Bet 5. dienā beidzot varēju skriet brīvi un bija patīkami viegli. Skaistie skati apkārt palīdz aizmirst, cik daudz vai ilgi, vai ātri vēl ir jāskrien. Telefonu gan jāatstāj mājās, citādāk gribas stāties, lai fotografētu. Skriet pagaidām sanāk turp un atpakaļ, lai neapmaldītos, bet tas arī ir labi, jo citreiz, skatoties tikai uz priekšu, var palaist daudz ko garām. Skriešana ir viens no labākajiem veidiem, kā apskatīt apkārtni. Skriet sanāk daudz gar upi pa mīkstu segumu, kas ir pozitīvi. Šeit tuvojas ziema, kas nozīmē, ka paliks tumšāks un aukstāks, un tad droši vien nāksies pārvākties uz apgaismoto asfaltu, bet par gājējiem šeit ir padomāts un problēmām nevajadzētu rasties. Sanāk, ka mums būs 2 ziemas pēc kārtas. Stadiona šeit nav, vismaz ne tāds, kā pierasts.

Stadions

Stadions

Šeit uz līdzena zālāja ir uzzīmēts stadions, nezinu vēl precīzi, bet izskatās pēc standarta izmēra stadiona apļiem. 24.03 skriešu šeit pirmās sacensības. Mazliet nobijos no reljefa un pieteicos uz 10km, kas būs labs sākums sezonai. Pagaidām šķiet, ka pilno maratonu šogad skriet neizdosies, ja nu vienīgi atradīšu kādu līdzenu trasi kaut kad pavasarī vai vasarā – nu tā ap Jauno gadu.

Tas, ka apkārt ir kalni, mudina noskriet kaut ko garāku un pa kalniem. Video par skrējienu apkārt Monblānam vispār bija tas, kas mani ievilka skriešanas (apsēstības?) pasaulē. Tagad, trenējoties šeit, es saprotu, kāpēc kalnu skrējieni ir tik populāri. Bet, lai cik vilinoši būtu pārbaudīt savus spēkus kalnos, turpināšu smagi jo smagi trenēties klasiskajiem šosejas skrējieniem – maratons zem 2:20 man ir vilinošāks. Tikai nesaprotu, kāpēc speciāli (nevis netīšām) atstāju Latvijā savus vienīgos trail apavus… bet līdzi man ir 4 pāri Nike šosejas apavi, kuri manā ‘stadionā’ baigo saķeri negarantēs. Bet tagad tie vismaz nav ziemas Nike un ir pareizais izmērs.

Nokļūt un būt šeit. Ir nereāla sajūta. Kanāda un Jaunzēlande – divas valstis, kas kaut kādā veidā man dzīvē ir ‘sekojušas’ un par sevi atgādinājušas. Mistiska mīlestība pret kalniem un sniegu. Kādreiz domāju, ka tas tāpēc, ka esmu dzimis janvārī. Bet, godīgi sakot, es šeit nejūtos  kā atbraucis ciemos.

Evija, kad iedzer kafiju

Evija, kad iedzer kafiju

Paldies par uzmanību. Ļoti gari sanāca. Ja kāds ir ticis līdz šejienei, apsveicu, Tu esi Jaunzēlandē!

Elpošanas šabloni un OreMan sliekšņi

lungs1Pērnsestdien, tik ļoti siltā un saulaini pavasarīgā laikā skrienot pa mežu, aizdomājos par elpošanas šabloniem, kādi raksturīgi skrējējiem. Man tādi ir trīs – lēnajos un mierīgajos skrējienos izmantoju šablonu 4+5 (ieelpa uz četriem soļiem, izelpa uz pieciem), ātrākos skrējienos, piemēram, maratona tempā, vados pēc šablona 3+4, bet pavisam ātrajos tempa un intervālu skrējienos, kā arī īsākās sacensībās nākas likt lietā šablonu 2+3. Šodien, protams, skrēju ar 4+5 un domāju – interesanti, pie kāda tempa man ar šo šablonu vairs nepietiktu skābekļa un nāktos to nomainīt pret 3+4? Protams, šī nav pirmā reize, kad tieši par šo domāju – ik pa laikam ienāk prātā, ka šis noteikti ir lielums, kas kaut ko par skrējēju pasaka.

Skaidrs, ka šeit nevaram runāt par kaut kādu abstraktu tempu, kas maina elpošanas šablonu neatkarīgi no citiem apstākļiem. Elpošanas šablons vistiešākajā mērā ir atkarīgs ne tikai no skriešanas tempa, bet arī no ārējiem apstākļiem – seguma, vides, temperatūras, reljefa un citiem –, kā arī no skrējēja fiziskās sagatavotības konkrētajā brīdī. Tāpēc, ja gribam šai lietai pieiet nedaudz zinātniskāk, būtu jāfiksē visi pārējie faktori (sauksim tos par ārējiem faktoriem), padarot elpošanas frekvenci atkarīgu vienīgi no skrējēja fiziskās sagatavotības un tempa. Tādā gadījumā novērotas izmaiņas tempā (sauksim to par tempa slieksni), pie kura skrējējam prasās mainīt elpošanas šablonu, nozīmētu izmaiņas (kāpumu vai kritumu) skrējēja fiziskajā sagatavotībā. Fiziķiem ļoti patīk eksperimentus izdarīt tā sauktajos ideālajos apstākļos – vakuumā, konkrētā temperatūrā utt. Mērot elpošanas šablonu maiņas sliekšņus, vakuumu laikam nepielietosim, bet sacīsim, ka ideālie apstākļi ir līdzens, ciets segums, nokrišņu trūkums, skrējējam patīkamākā skriešanas temperatūra, īsais skriešanas tērps.

Vēl viena svarīga lieta, kas atstāj acīmredzamu ietekmi uz elpošanas šablonu, ir kadence – jo lielāka kadence, jo lielāku tempu iespējams sasniegt pie noteikta šablona, jo gluži vienkārši elpots tiek biežāk. Tāpēc jāfiksē arī kadence. Ņemsim optimālo variantu – 180 soļi minūtē, kas nozīmē, ka pie šablona 4+5 viens pilns ieelpas/izelpas cikls notiek 3 sekundēs, pie šablona 3+4 tas notiek 2.33 sekundēs, bet pie šablona 2+3 – attiecīgi 1.67 sekundēs. Lieliski – starpības starp pirmo un otro šablonu un starp otro un trešo ir pilnīgi vienādas – divas trešdaļas no sekundes.

Līdzīgi kā sirdsdarbības frekvences pētījumos, kur runājam par aerobo un anaerobo maiņas slieksni, arī šajos elpošanas šablonu pētījumos ir izšķirami divi svarīgi sliekšņi – maiņa no 4+5 uz 3+4, kā arī maiņa no 3+4 uz 2+3. Tā kā Renārs Roze jau pirms septiņiem gadiem nodefinēja Renča skaitli, tādējādi šo īpašvārdu aizņemot, sauksim šos sliekšņus par attiecīgi Pirmo un Otro OreMan elpošanas šablonu maiņas sliekšņiem (jeb īsāk – Pirmais OreMan slieksnis un Otrais OreMan slieksnis). Tagad varam tos nodefinēt precīzāk.

Par Pirmo OreMan elpošanas šablonu maiņas slieksni sauc tempu, pie kura skrējējam, skrienot ideālos apstākļos ar kadenci 180 soļi minūtē un elpojot pēc šablona 4+5, sāk trūkt elpa.

Par Otro OreMan elpošanas šablonu maiņas slieksni sauc tempu, pie kura skrējējam, skrienot ideālos apstākļos ar kadenci 180 soļi minūtē un elpojot pēc šablona 3+4, sāk trūkt elpa.

Jā, zinu – te vēl joprojām paliek vieta subjektīvismam. Ko galu galā nozīmē augstākminētais termins `sāk trūkt elpa`? Pagaidām pieņemsim vienkārši, ka tas nozīmē to, ka normālā gadījumā skrējējs tagad labprāt elpotu biežāk. Teorētiski viņš vēl it kā spēj šajā tempā paskriet, elpojot pēc konkrētā šablona, bet droši vien ne vairs ilgi, jo skābekli sāk prasīties vairāk. Patiesībā tas nozīmē, ka ir iestājies brīdis, kad skābeklis strādājošiem muskuļiem tiek piegādāts lēnāk, nekā tas tiek patērēts, jeb, citiem vārdiem sakot, sākas skābekļa bads.

Kāds labums ir no OreMan sliekšņiem? Zinot savus sliekšņus, skrējējs var samērā viegli jebkurā brīdī pārliecināties par to, kādā formā viņš/-a ir. Atliek atrast ideālus apstākļus (vai tādus, pie kādiem viņš/-a zina savus sliekšņus) un pamēģināt paskriet ilgāku laiku ar dažādiem elpošanas šabloniem. Nav nepieciešams doties uz laboratoriju, kā tas ir gadījumā ar pulsa sliekšņu noteikšanu. Protams, precīzākus OreMan sliekšņus varētu noteikt laboratorijā, mērot skābekļa uzņemšanu un patēriņu, taču pieļauju, ka ikdienas skrējējam tas varētu nebūt pārāk svarīgi.

Kāda šeit ir sliktā ziņa? Tāda, ka OreMan sliekšņi vēl nav pietiekami labi izpētīti zinātniskajā literatūrā, līdz ar ko to fizioloģiskā nozīmība vēl nav tieši pierādīta. No otras puses, varam šo uzskatīt arī par plusu – galu galā šeit ir vieta plašam pētījumu laukam. Nešaubos, ka šis viss kaut kā sasienas kopā arī ar VO2Max jeb maksimālo potenciāli iespējamo skābekļa patēriņu. Varbūt šis korelē arī ar pulsa sliekšņiem? Ļaušu šo jautājumu izpētīt tiem, kas ikdienā skrien ar pulsometriem (tikai neaizmirstiet informēt mani par rezultātiem!).

Tā nu, domājot pats par saviem sliekšņiem, esmu empīriskā ceļā secinājis, ka Pirmais OreMan slieksnis man varētu būt kaut kur ap 4:30 min/km, bet Otrais OreMan slieksnis – ap 4:00 min/km. Tiesa, nekad man nav iznācis šo lietu notestēt ideālos apstākļos, tāpēc pieļauju, ka patiesībā šiem tempiem vajadzētu būt nedaudz ātrākiem.

Un kādi ir jūsu OreMan sliekšņi? Un ar kādiem elpošanas šabloniem jūs visbiežāk strādājat?

P.S. Jā, bet pieļauju, ka eksistē arī tempi, pie kuriem būtu jāpāriet uz šablonu 1+2, kas nozīmētu vienu ieelpas/izelpas ciklu tieši 1 sekundē. Man ar šādiem tempiem vēl nav iznācis saskarties, taču tad būtu jāievieš arī Trešais OreMan slieksnis. Vai jums ir kādreiz nācies skrējiena laikā elpot tik strauji?