Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Jebkurš sporta veids ir veselīgs līdz pirmajai sporta klasei


Par viņu ir tik daudz dzirdēts, ka mēs nolēmām sekot parunai “labāk vienreiz redzēt”. Saruna ar sporta ārstu, fizioterapeitu Ati Grundmani.

Sāpes ir organisma brīdinājuma reakcija. Ja sāp, tad kaut kas jau ir darīts nepareizi vai nokavēts?

Protams.

Kā tad panākt, lai sāpes vispār neiestājas?

Viena lieta, ko mēs ikdienā palaižam garām, kura mums ir nepareizi iemācīta, ir tieši saistīta ar sāpēm, ar mūsu balsta kustības aparātu. Ja runājam, piemēram, par muskuļiem, tad mums sāp veselie muskuļi, kuri ir palikuši no visa komplekta un ir spiesti strādāt citu muskuļu vietā. Grūti ir tam, kas strādā. Ja brigādē ir 10 strādnieki, tad tiem 5, kas nav darbā un sēž mājās, jau nekāda vaina nav. Reāli grūti ir tiem 5, kuri ir atnākuši uz darbu. Ja mēs ikdienā jūtam kādu stīvumu, savilktu sprandu, sāpīgu muguru, kādu muskulatūru, kura ierobežo iestiepšanu – tie visi ir veselie muskuļi, kuri vienkārši strādā ar pārslodzi. Ja mums muskuļi raujas krampjos, tie arī ir veselie muskuļi. Tie nav slimie, kuri izdara visu lielo darbu. Tieši parasto muskuļu nepareizo darbu cilvēki izjūt visvairāk. Gan atrodoties tādā piespiedu stāvoklī kā ilga sēdēšana, gan pēc naktsmiera. Kamēr mēs kustamies – vienalga skrienam, peldam, kaut vai pa ielu ejam – mums aktīvie muskuļi pamainās, pastrādā viens, pastrādā otrs, viens, otrs, viens, otrs. Un mēs netiekam kaut kur šķībi greizi savilkti. Tikko muskuļu komplekts strādā nepareizi, ir problēmas. Kaut vai naktsmiers. Tās ir savas 6 – 8 stundas. Vienā ķermeņa pusē strādā brigāde 10 veči, otrā – tikai tie 5, kuri ir atnākuši uz darbu. Protams, tie 5 ir pārstrādājušies un visas nakts garumā mūsu mugura, kāds muskulis vai locītava tiek vilkta šķībi greizi.

Ideālajā variantā visām mūsu locītavām būtu jāatrodas kā krūzītei uz apakštasītes – perfekti vidiņā, pat ja nesam, garšīgais dzēriens ārā nelīst. Ja mēs krūzīti uz apakštasītes noliekam šķībi, mēs to pat pilnu pieliet nevaram kur nu vēl nest, lai neizšļakstās. Tas ir tas, ko ikdienā izpilda mūsu muskuļi ar nepareizu darbu.

Vai jums ir kādi ieteikumi, lai panāktu vai saglabātu šādu perfektu līdzsvaru?

Mēs to šķībumu, asimetriju noķeram vēl esot māmiņām vēderos. Visi bērniņi guļ vai nu uz labajiem sāniem vai kreisajiem. Un tādi mēs iznākam šajā pasaulē, kurš vairāk pa labi, kurš – pa kreisi. Šī ir mana pārliecība, kura balstās uz nu jau vairāk nekā 10 gadu pieredzi ārstēšanā. Cilvēkam, kurš atnāk pie manis, un kuram ir tendence uz vienu pusi šķiebties, atnākot vēlreiz pēc gadiem pieciem, šī tendence nemainās.

Jāstrādā ar māmiņām? Ko māmiņas varētu darīt?

Ļoti grūti, jo problēma ir plašāka. Katram no mums ir 4 galvenie iemesli, kas izraisa muskuļu nepareizu strādāšanu. Pirmais ir tīri mehānisks. Visiem mūsu iekšējiem orgāniem katram ir jābūt iespējai par kādiem 3-4 centimetriem šūpoties 7-9 reizes minūtē. Šī informācija nāk no osteopātijas, jo klasiskajā medicīnā tā vispār netiek apskatīta. Ja šis iekšējo orgānu kustību ritms apstājās, parādās problēmas. Katrai saitei neatkarīgi no tā, vai tā notur vietā kādu iekšējo orgānu, vai locītavu, ir savi draudzīgie muskulīši. Līdz ko šīs saites kļūst nekustīgas, grūti dzīvot kļūst tam, ko tās notur. Mēs, protams, varam suni piesiet un viņš kaķim pakaļ neaizskries. Vienkārši orgāni nevar pilnvērtīgi darboties, ja ir nekustīgi piesieti. Tas arī ir sākotnējais iemesls, kāpēc cilvēkiem parādās problēmas ar iekšējiem orgāniem. Ja atceramies, bērnībā kad skrējām, mums visiem dūra pakrūtē. Bet pārējie tikmēr skrien prom, apstāties taču nevar. Bērns noliecās, patusnī, patusnī, ar roku paspaida vienā pusē, otrā pusē un tad var skriet līdz pat vakaram. Kas tad notiek? Kad mēs sākam skriet, asinsrite uzlabojās, orgāni (labajā paribē tā ir akna, kreisajā liesa) ar asinīm tiek piepildīti tik tālu, ka aknas apvalks piepūšas un tur ir visi receptori, kuri kliedz: “Ir grūti”. Drusku ar roku pamasējot vai pamasējot ar diafragmu, dziļāk elpojot, sastrēgums tiek noņemts un var mierīgi skriet tālāk. Mums jau visi refleksi, kuri ir saistīti ar izdzīvošanu, darbojas, bērns automātiski dara pareizi.

Tātad pirmais iemesls muskuļu nepareizai darbībai ir mehāniskais. Bērni māmiņās guļ vai nu uz labajiem sāniem vai kreisajiem, 1. vai 2. pozīcija tiek izturēta pat neskatoties uz grozīšanos. Māmiņas to īpaši ietekmēt nevar. Mēs jau varam izdomāt, piemēram, gulēt uz muguras, bet mūsu borta datoriņš mūs vienalga miegā noliks tā, lai muskuļi nepārpūlētos, lai ķermenim enerģētiski būtu visērtāk. Mazi bērni, kuri ir līdzsvarā, vispār guļ zvaigznītē ar atmestām rociņām. Viņiem problēmas nav nekādas, viņiem viss ir superīgi. Ja zīdainītis kaut ko sāk piesegt, ir jau kaut kādi kreņķi, kāds disbalanss veidojās ar iekšējiem orgāniem, puncis sāp. Un tā mums tas visiem tālāk aiziet. Un dzīvē bez skolas un augstskolas klāt vēl nāk visas supersēdošās profesijas – datoriķi, grāmatveži utt. Cilvēciņš atnāk uz darbu, apsēžas sakņupis un visu dienu tur kaut ko grabina. Vēl te var pieminēt visas traumas, kritienus. Pirmajā brīdī drusku apdulluši esam, bet liekas, ka nekas traks nav, tikai dibens sasists. Pēc dienām divām trijām tikai sākam just, ka sāpes izplatās pa muguru – tās ir sekas tam, ka kritiena rezultātā kāds no iekšējiem orgāniem ir pazaudējis spējas kustēties.

Otrais iemesls, kas ietekmē iekšējo orgānu kustības bremzēšanos un muskuļu nepareizu darbību, ir saistīts ar mūsu emocionālajām lietām. Katra emocija mūs ietekmē. Dusmas, sadzīviskas problēmas, kādam nepasakām taisnību – to jūt aknas, žultspūslis, no rīta pamostamies, labais pleciņš sāp – jāpadomā, uz ko mēs esam apvainojušies un jāmēģina piedot un atlaist. Bailes un čurāšana. Mazs kucēns nobīstas un uzreiz ir peļķe. Peļķe gan var būt saistīta arī ar seksuālām lietām un prieku. Atnāk sunim saimnieks mājās, arī uzreiz pēc lupatas var skriet.

Trešais iemesls ir mūsu uzturs – ēšana, dzeršana, viss, ko mēs liekam iekšā sistēmā. Šajā jautājumā mēs ikdienā ļoti daudz grēkojam. Plus pie šīs daļas vēl nāk klāt visi zarnu parazīti ar saviem dzīvības produktiem, kas vēl vairāk nobremzē iekšējo orgānu kustēšanos.

Un ceturtais aspekts ir visi tie starojumi, kurus mēs ikdienā negribot savācam. Datori, mobilie telefoni, TV dekoderi, kas mums ļoti spēcīgi izjauc visu iekšējo orgānu pareizu strādāšanu.

Šie tātad ir četri pamat momenti.

Bija jautājums par māmiņām. Par cik bērniņš mums sākās jau no ieņemšanas brīža (es pat nerunāju par to, cik tas bērniņš mums ir vēlams, nevēlams un ar to saistīto emocionālo spriedzi, ja viņš ir mucis no trijiem abortiem – nu neies pa dzīvi viegli tādam cilvēkam), pie mehāniskā aspekta nāk klāt emocionālais un, protams, visas grūtniecības laikā iespējamās avitaminozes, mikroelementu deficīts, kas arī ietekmē vēl pat nepiedzimušā cilvēciņa ideālu iekšējo orgānu kustību. Ir konkrēti muskulīši, kuri reaģē uz kāda vitamīna vai mikroelementa deficītu.

Jūsu viedoklis par pārtikas piedevu un uztura bagātinātāju nepieciešamību sportistiem.

Bieži vien cilvēki, it kā labu gribēdami, paši sataisa problēmas. Viņš ir dzirdējis, ka visi ēd kaut kādas aminoskābes, viņš arī tagad sāks rīt pulverīšus. Viss ir ļoti labi, tās 5-6 aktīvās vajadzīgās vielas organisms uzņems, bet būs viena banānu garša vai banānu smarža, kuru organisms neņems pretī. Man praksē ir gadījumi, kad māmiņa saka – mans jaunais basketbolists trenējās, viss bija ļoti labi, tad fiziskās sagatavotības treneris ieteica kaut kādus pulverīšus. Pēc nedēļas parādījās ceļu sāpes, vēl pēc nedēļas sāka sāpēt gūžas un pēc tam arī mugura. Lēnām kāda ķīmiskā viela organismu kauj nost. Šīs lietas ir ļoti individuālas, tāpat kā mūsu organismi. Augstu sasniegumu sportistiem tieši tāpēc papildus vitamīnus un minerālvielas piemeklē individuāli, izmantojot to pašu Folla diagnostiku. Šajā jomā, lai sakārtotu ķermeni atbilstoši bioloģiskajam vecumam, ņemot vērā visu orgānu nodilumu un nolietojumu, Latvijā droši vien lielākā speciāliste ir daktere Maruta Noveičuka.

Bet ar šo nesaderību parasti lielākas problēmas ir komandu sporta veidu pārstāvjiem – tuvojas kādas nopietnākas sacensības, parādās sponsori, nauda – un ir iespējas visiem iedot, pat padsmitiem, dažādu nosaukumu vitamīnus un uztura bagātinātājus. Doks tik atnāk brokastīs, pusdienās un vakariņās. Un visi tik ņam, ņam, ņam. Un parādās problēmas kā tam jaunajam basketbolistam, par kuru jau minēju. Kad visus tos produktus notestējam uz saderību konkrētam cilvēkam, izrādās, ka trīs ir noteikti jāēd, šo kaudzīti var ēst, var neēst, un vislielāko kaudzi var droši mest ārā. Ar nepiemērotu pārtiku mēs organismam uzliekam papildus stresu jau esošajai fiziskajai slodzei.

Līdzīgi varētu būt, ja cilvēks gatavojās skriet maratonu. Treniņu metodikas internetā un grāmatās ir bez sava gala. Ja no katras ņem kaut ko interesantu un pievieno kolēģu ieteikumus, var sanākt nebaudāms kokteilis.

Tātad katram jāeksperimentē pašam ar sevi, meklējot labāko risinājumu?

To jau mēs dzīvē darām katru dienu un nepārtraukti. „Metodom naučnovo vtika”. Iebakstām – au, iebakstām – au! Bakstām, kamēr uzķeram sev vajadzīgo. Tādas visiem derīgas gatavas rekomendācijas, piemēram, kā sakārtot muskuļu darbības balansu, nav. Ir kādi pieturas punkti. Ja runājam par emocionālo aspektu, tad skaidrs, ka mēs ar gadiem kļūstam mierīgāki, neesam vairs tādi kā 20 gados, kad mums kāds iebakstīja ar pirkstu un mēs jau bijām gatavi mesties cīņā. Kad pēc 40 gadiem mums kāds iebaksta, mēs jau sākam domāt, vai vērts vispār skatīties, kas mums ir iebakstījis.

Jebkuru svešu pieredzi ir interesanti paklausīties, bet ne vairāk?

Bet ne vairāk. Katrs mēs savā laikā to pirkstu pie karstajām krāsns durtiņām pieliksim.

Vai var teikt, ka skrējējiem tomēr ir līdzīgas kaites vai sūdzības, jo daži skrējēji saka, ka Grundmanis visiem iesaka vienus un tos pašus vingrinājumus?

Ne tikai skrējējiem, visiem cilvēkiem ir vienādas kaites. Pamat vingrinājumi visiem tiešām ir vienādi, balstīti uz to, ko esmu atklājis – uz kuru pusi mēs guļam vēl mammas puncī. Vai nu mums ir jāpieceļ augšā labā puse iegurnim, vai kreisā puse. Tajā ir visa atšķirība. Pārējie vingrojumi ir domāti, lai atbrīvotu diafragmu, iekustinātu saites, kas notur savās vietās aknas, kuņģi, iekustinātu saišu aparātu iegurnim. Tās ir divas pamatlietas, pamatu pamats. Ir virkne vingrinājumu: pastaiga sēdus, papēžu spiešana kopā. Tas derēs katram cilvēkam. Tālāk gan jau jāskatās individuāli. Mums ķermenis dalās daudzās daļās, ir liels daudzums diafragmu, kas sadala dobumus. Tādi ir iegurnim apakšpusē, tad ir viens starp iegurni un vēdera dobumu, tad vēdera dobums, tad plaušas. Ja šīs diafragmas ir savilktas, tās ietekmē papildus muskuļu nospriegojumu.

Kamēr ar iegurni neesam tikuši kārtībā, nav vērts iet tālāk?

Principā viens no pamatuzdevumiem būtu dabūt kustīgu iegurni. Un iekustināt diafragmu, lai dabūtu iekšējo orgānu kustīgumu. Tad, piemēram, plecu savilkums pazudīs pats no sevis. Tie ir veselie kakla muskuļi, kuri sāp, jo disbalansu izsauc orgānu nekustīgums. Pleciem gan var nākt klāt arī dažādi emocionālie aspekti. Arī ēšana. Piemēram, 2. asinsgrupas cilvēks, kuram būtu jāēd vairāk putras nevis gaļa, vēl papildus gaļai izdomā, ka viņam ļoti vajag čili piparus ēst. 2. asinsgrupa ir zemnieki, kuri gaļu neēd. Nu, lūk, cilvēks ir saklausījies, ka vīriešu cilvēkam ir labi ēst kaijenas piparus, tas uzlabo potenci, bet viņam tas ir pilnīgi neatbilstošs, kairina kuņģi. Un viņš šādi labi domādams no dienas dienā ēd, šņabi nedzer, vēl uzliek fizisko slodzīti. Un sāk just – no sākuma smagumiņš parādās, lēnā garā sāk sāpēt kreisais plecs, ievelkot elpu, iedur sirdī – skaidrs, laikam būs infarkts. Nospriegotie muskuļi ir jau tik tālu savilkuši ribas, ka jau sāk durties. It kā labu gribēdami, mēs vienu pozīciju no savas ēdienkartes neapskatāmies, cik mums tas būtu piemēroti.

Vai pastāv diagnostika, kā šo atbilstību vai neatbilstību noteikt?

Ir tā pati Folla diagnostika. Ar to precīzi var pateikt, tā ir objektīva, uz mērījumiem balstīta. Folla diagnostikā tiek mērītas organisma elektrības pretestības bioloģiski aktīvajos punktos. Ja tas meridiāns strādā pareizi, bioloģiski aktīvie punkti ir sabalansēti, tad pretestībai jābūt kaut kur robežās starp 40 un 60. Ja ir par maz, tātad kaut kas nedarbojas, trūkst; ja ir par daudz, tad ir superkompensācija, tas meridiāns mēģina pavilkt kādu citu, kas pilnībā nestrādā. Attiecīgi var piemeklēt kādu medikamentu vai pārtikas piedevu, kas to problēmu atrisina.

Vai līdzīgi ir arī ar mugurkaulu, jo visi meridiāni iet arī caur to?

Ja mēs runājam par meridiāniem un visu organisma enerģētikas sabalansēšanu, tad ir gadu tūkstošiem atstrādātas tehnikas no Tālajiem austrumiem, visas Tai či un U šu vingrošanas, visas tās vingrošanas, kur kustības ir uztaisītas tieši tā, lai atjaunotu normālu enerģijas cirkulāciju pa meridiāniem. Labāk aizbraukt pie ķīniešiem, viņi pateiks, kā pareizi darīt. Tā ir sena tradīcija, skola.

Dzirdēts sarkastisks joks, ka Ķīnas medicīna esot iedarbīga pie trim priekšnosacījumiem: ja tu esi ķīnietis, tu esi Ķīnā, un dakteris ir ķīnietis.

Par to, ka ķīniešu dakteris, tas ir viennozīmīgi. Cik esmu dzirdējis, tad Rīgā ir viens ļoti, ļoti interesants vīrs. Viņš izmanto tikai seno pulsa diagnostiku, mēra pulsu dažādās vietās uz kakla, rokām un kājām – no šīs informācijas viņš nosaka diagnozi. Ārstēšana tur ir atbilstoša arī manai izpratnei un ilgst gadus 3, 4, 5. Ārstēšana ir tikai dabiskiem produktiem: tējām, attiecīgo produktu novārījumiem, tādiem kā buljoniem. Un klāt tam visam nāk enerģētiskā vingrošana.

Vai adatu terapija arī būtu šajā virzienā?

Uzskatu, ka pareizi izmantotai adatu terapijai ir jāatrisina akūtā problēma 3, nu maksimāli 5 reizēs, ne tā kā reizēm 15 -20 procedūras un izmaiņu nav. Šajā ziņā tad tā sāk līdzinās mūsu mīļajai rietumu medicīnai. Mūsu dakterus jau vispār iemāca ārstēt vai nu kādu konkrētu simptomu, vai diagnozi. Reāli ārstēt cilvēku kā kopumu mēs neesam apmācīti. Ja mums sāp celis, mēs visi krītam virsū celim, mēs neskatāmies iemeslu, kāpēc viņš sāp. Nu, ja tie ceļa muskuļi nenostrādā pareizi, ja tā ceļa krūzīte stāv šķībi uz apakštasītes, nu ir tai jāsāp. Un, ja tās locītavas stāv šķībi greizi, viņas ļoti viegli arī traumējās. Sāpes ir kā brīdinājums, ka sistēma jau ir uzkārusies. Un uzkārusies diezgan pamatīgi.

Kāda tad būtu tā smalkākā brīdinājuma forma no organisma puses, pirms jau ir par vēlu?

Ir smalkāks brīdinājums. Mēs mierīgi dzīvojam un pēkšņi galvā iešaujas doma – eu, sen mugura nav sāpējusi. Tas ir smalkāks brīdinājums. Process jau ir iesācies, mums atnāk signāls, pēc šāda signāla 2-3 dienu laikā mēs jau samanām sāpes mugurā. Un tad mums liekās, re, kā mēs tajā brīdī izmuldējāmies, paši piesaucām. Uz smalkajiem brīdinājumiem mēs neesam iemācījušies reaģēt. Mēs sakām – baigi forši skrienas, celis arī sen nav sāpējis. Viss – process ir sācies, gaidi – būs.

Kā jūs vērtējat skriešanu pa dažādiem segumiem?

Olimpiādes ir vinnējuši mori skrienot ar plikām kājām pa asfaltu. Mūsu laikos ir otra galējība un problēma – atrast to apavu, kas neuztaisa pārlieku lielu amortizāciju. Ja ir pārāk mīksts segums, mums parādās papildus vibrācija locītavu skrimšļos. Bet es gribētu teikt, ka šis moments ir stipri maznozīmīgs. Uz vispārējā muskuļu disbalansa fona, kas mums veidojās. Tas, ko es tagad jums stāstu par muskuļu disbalansu un nepareizu darbību, mums taču vispār mācīts netiek. Pat mediķiem. Studentiem šīs lietas nemāca. Kaut kas minimāli parādās lekcijās, ko lasa dakteris Uģis Beķeris. Varbūt vēl kādi fizioterapeiti par šo tēmu runā. Bet, ja cilvēks mācās ar domu, ka viņš strādās kā operējošie mediķis un viņam kabatā būs tikai nazis, vai arī runās par „tenisista elkoni” vai „lēcēja celi” un centīsies to ārstēt ar sildīšanām un injekcijām. Kaut gan tā problēma, sabalansējot muskuļu darbību, ir viegli atrisināma. Ja problēma ir tikko parādījusies, nav ielaista ilgāk par mēnesi, tā ir atrisināma stundas laikā. Ja problēma ir ielaista, tad pēc muskuļu sakārtošanas ir vajadzīgas 2-3 dienas, lai organisms aprod. Iemeslu noņem uzreiz, locītavu noliek pareizi, pārējo dažu dienu laikā organisms sakārto pats, jo ir atjaunota organismam saprotama pareiza kārtība.

Piemēram, runājot ar operējošiem ortopēdiem, kas veic artroskopiju celī, viņi saka – visi mēs zinām, ka ir jāēd glikozamīns, hondroatīns, lai atjaunotos skrimšļu struktūras, bet reāli jau nekas neatjaunojās. Un nav jau tā, ka ne no kā tas skrimslis ir uzaudzis 5-6 reizes lielāks, tam vienkārši ir cits iemesls. Tikai nesen, lasot par diētām, es uzzināju, ka glikozamīns ir viela, kas organismam palīdz tikt galā ar neatbilstoši asins grupai apēstiem pārtikas produktiem. Cilvēkam celis turpina raudāt un viņš gadu rūpīgi lieto glikozamīnu. Un kļūst labāk, jo viņš netīšām ir sakārtojis manis minēto 3. aspektu – visu, kas saistīts ar ēšanu. Un locītavām kļūst labāk.

Jūs uzskatiet, ka pārtika jālieto atbilstoši asins grupai?

Jā, jo tāpat kā mums ir atšķirīgas asins grupas, mums arī ēdamais ir salikt trijos lielos maisos. Vienā, produkti, kas padara mūs veselus, otrā – paēdušus, bet trešajā – ir kā inde. Bet pietiekami daudz informācijas par asinsgrupu diētām var atrast arī tīmeklī. Atliek tik uzklikšķināt vārdus: asinsgrupu diēta, Blood Type Diet, Диета по группе крови. Es pie tā pieturos saprāta robežās. Tad, kad ir jābrauc uz laukiem pie lauku cilvēkiem, tu viņiem nepateiksi, ka tagad vairāk neēdīsi kotleti ar treknu mērci, ar šķovētiem kāpostiem. Lielais vairums cilvēku smagi grēko. Vasarā braucam viens pie otra ciemos un tik cepam gaļu un dzeram aliņu. Tā pa nedēļu nav problēmu 4-5 kilogramus dabūt klāt svaram tikai ar to, ka ēstas nepareizas lietas. Tad vēl latviešiem tradicionālā izēšanās Ziemassvētkos. Bet cilvēkam ir 2. asinsgrupa – zemnieciņš – viņš labākajā gadījumā var atļauties reizi nedēļā kādu vistu vai tītaru ieēst, nu pa retam kādas zivtiņas. Bet viņam jāēd cūkgaļa un šašliki visu vasaru. Visi jautājumi, kas saistās ar uzturu gan ir ļoti strīdīgi un teoriju ir bez sava gala. Vieni teiks, ja es ēdienu ieraugu un man acis saka, ka es varu ēst, tad es varu arī. Es uzskatu, ka, ja organisms prasa cūkas gaļu, tad ir jāēd sālīts speķis.

Vai cilvēks pēc savām iegribām spēj izvērtēt, kurš produkts viņam ir vajadzīgs, kurš nav?

Mums visiem ir kopējs draugs Mērfijs, kurš mums māca visādas muļķības. Viņš mums liek pastāvīgi kašņāties pa trešo pārtikas grozu, mēs bez visādiem našķiem un sīkumiem nevaram. Kukurūza, čipši utt. Un, kad cilvēks no tā atsakās, viņš pēkšņi konstatē – eu, baigi foršā sajūta. Par šo tēmu var ilgi runāt, kaut vai par to pašu dalīto uzturu. Tagad ir moderni, ka mazu bērnu 2 gados ieliek augstajā ēšanas krēslā, noliek ņammu priekšā, lai pats tiek galā. Un vienu dienu viņš ēd gaļu, otru dienu salātus, trešajā dienā viņš apēd kartupeli. Viņš nedara tā kā mēs. Es pats atceros, kā es savus bērnus baroju, es biju iemanījies vienā karotē paņemt kartupeli, gaļas gabaliņu, drusku mērci un, ja vēl bija salāti, tad vēl tos arī pa virsu uzķibināt. Un tā bērni tika baroti, tā mēs visi tikām baroti. Tas bija vispārpieņemtais standarts, kā mēs visi ēdām. Bet mazais dabiski dara pareizi. Apskatieties dzīvniekus. Vienu dienu viņš ēd šito, otru dienu šito, pēkšņi viņam kaut kas uznāk – mans suns aiziet pie krūma un ēd ērkšķogas. Viņš zina, ko viņam vajag. Mēs arī zinām, bet mēs tie lielie savos mazajos šo dabisko zināšanu nožņaudzam, sabojājam viņus. Dalītā uztura pamatā būtu kaut vai ievērot to, ko nevajag ēst kopā. Piemēram, mēs varam aiziet uz ķīniešu vai indiešu restorānu un pieēst pilnu, apaļu vēderu, bet miegs mums nenāk. Un mēs varam apēst Lidiņā divas reizes mazāk un kļūstam miegaini, sākam žāvāties, gribās tā kā pagulēt. To pašu suši mēs varam ieēst pilnu vēderu un palikt moži.

Ļoti daudz mūsu pašu enerģijas aiziet uz nevajadzīgu pārtikas produktu pārstrādi.

Tāpēc arī aiziet, ka mēs, pirmkārt, kaloriju ziņā apēdam šausmīgi daudz nevajadzīgas lietas. Manā uztverē viens normāls 40 gadnieks, kurš sēž birojā un liels nostaigāts gabals jau skaitās aiziet līdz mašīnai, viņam dienā apēst 1000 – 1200 kilokaloriju jau būtu griesti. Tik daudz mēs apēdam, skatoties kā citi ēd. Un pilnīgi pietiktu. Mēs jau paši sevi vairs nekontrolējam, tikai krāmējam uz šķīvja. Un tad tikai jūtam, siksna sāk spiest, pogu vairs nevar dabūt ciet, ciska gar biksēm sāk strīķēties.

Otra svarīga lieta pie ēšanas būtu skābju un sārmu līdzsvari, bet to jau jums daktere Noveičuka labāk izstāstīs. Latviešiem taču arī ir savs suši. Lūdzu. Siļķe, biezpiens, kartupelis, sīpols. Visas četras garšas, viss tieši tā kā jābūt. Šo ēdienu ēdot, mēs jūtamies kā pēc ķīniešu restorāna, mēs gulēt neejam. Tas jums nav karbonāde, šķovēts kāposts, vēl kaut kas piedevās. Un beigās ome atnes lielo debess mannā bļodu ar pienu. Šo kad apēd, tad nevienu nevar atrast, kurš var aiziet traukus nomazgāt. Visi turpat pa gultām sabirst.

Kā lai atrod līdzsvaru starp super amortizējošām kedām un minimālajiem apaviem?

Es domāju, ka tehnoloģijas ir ļoti attīstījušās, ka visās atzītās sporta firmās kā Nike, Adidas, Asics veselas laboratorijas strādā, lai uztaisītu apavu ar minimālu vibrāciju. Nu ir tajos apavos ielikts iekšā, lai samazinātu traumatismu. Otra lieta ir tīri individuāla – ko mums ir jau uztaisījuši muskuļi ar savu nepareizo strādāšanu, cik mums ir deformētas pēdas velves, gan garenvelve, gan šķērsvelve. Cik tās ir nosēdušās. Pēdu mēs varam ielikt apavā, kurā ir ielikta pareizā klišeja – ortopēdiskā zole. Šāds apavs jau uzreiz pamainīs uz labo pusi, kā pareizi vajadzētu būt. Šajā ziņā noteikti ļoti vērtīgi ir veikt funkcionālo podometriju, kur tiek mērīta pēdas darbība gaitā. Pēda mums ir funkcionāls orgāns. Un tad var uztaisīt individuālās zolītes, nevis vienkārši pēdas atlējumu, bet tā, lai sabalansētu tieši konkrētai pēdai, lai uz konkrēto vietu ir pareizs spiediens. Vācijā tā ir pat valsts apmaksāta programma un tiek izmantota cukura diabēta slimniekiem, lai mazinātu paaugstināto spiedienu uz pēdu, jo viņiem ir problēmas ar nedzīstošām čūlām uz pēdām.

Minimālo apavu piekritēju arguments ir saistīts ar uzstādījumu, ka ir jāskrien pēc iespējas dabiskāk.

Mūsu paaudze vēl ir braukuši ratos ar parastajiem riteņiem, bet foršāk ir braukt, ja ir gumijas riteņi. Un autiņam mums vēl prasās amortizators pa vidu. Ir cilvēku kategorija, kuri uzskata, ka salā mīnus 30 grādos ir jāiet ar plikām ausīm, jo tad organismam ir ar ko cīnīties.

Bet kā to vērtējat no sava sporta ārsta skata punkta?

Pozitīvs ir tas moments, ka ir saskarsme ar informācijas avotu Zemi. Tas ir tīri enerģētiski, kas mums ir vajadzīgs. Es piekrītu, skrienam ar plikām kājām pa zemi, pa zāli, pa smiltīm, gribam sevi rūdīt – skrienam pa rugājiem, bet kāpēc būtu jāizmanto asfalts, citi smagie segumi, kuri absolūti nav dabīgi. Ir forši, ja mēs ar pēdiņu savācam visu kosmisko informāciju, uzkāpjam virsū čiekuram, viss ir dabiski, mums saglabājas dabiskā vibrācija. Tas viss mums jau ir iekšā, taču ne jau asfalts. Mēs jau varam mājās it kā radināties un staigāt ar plikām kājām pa lamināta grīdu. Mēs pierodam, pierodam, bet pēkšņi sāk plaisāt papēži. Ja mēs staigājam ar koka tupeli, arī kādā brīdī tas papēdis sāks plaisāt, jo tupele papēdi izžāvē un nespēj viņš tik ideāli atjaunoties. Ja gribat skriet ar plikām kājām, dariet to dabiskā vidē, maratonam uz asfalta meklējiet atbilstošus apavus.

Vai jūs varat precīzi pateikt, cik tālu tomēr sportošana ir veselīga?

Varu. Ļoti konkrēti. Jebkurš sporta veids ir veselīgs līdz 1. sporta klasei. Tālāk sākas profesionālais sports, no sevis sāk dzīt ārā rezultātu. Tas vairāk nav prieka pēc un tur rezultāta sasniegšanai līdzekļus nešķiro.

Ko Jūs sarunas noslēgumā ieteiktu mūsu kluba skrējējiem?

Pirmais, labu garastāvokli. Otrais, nav sliktu laika apstākļu. Trešais, laikam un vietai atbilstoši apavi un apģērbs. Un visbeidzot, vienmēr atcerietiespar ūdeni un dzeršanu. Mana pieredze rāda, ka ja parādās kāda sāpe, mēs neaizskriesim tik tālu, lai tā sāpe pārietu pati no sevis. Tad atceraties, ka ir ārsts, kuri šādos gadījumos ir gatavi palīdzēt.

24 komentāri rakstam Jebkurš sporta veids ir veselīgs līdz pirmajai sporta klasei

  • Izlasot šo, jautājumi radās vairāk nekā atbildes. Iespējams, tāds arī bija daktera mērķis

  • Aigars

    Labs!

  • viedi vārdi

    Ja gribat skriet ar plikām kājām, dariet to dabiskā vidē, maratonam uz asfalta meklējiet atbilstošus apavus..

  • Tā jau taisnība, ka, plikām kājām skrienot pa meža takām, būs ciešāka saikne ar dabu, droši vien labāka enerģijas apmaiņa nekā caur asfaltu, tādā ziņā tiešām pa asfaltu skriet basām nav īsti jēgas. Tikai nevajag no asfalta izvairīties tikai tā cietības dēļ – Āfrikas izkaltušā savanna tādā ziņā ir daudz cietāka.. Dakteris jau gan arī neko tādu nesaka, ka cietība būtu slikta lieta, es tik tā – atgādinu ;)

  • Ainars Ainars

    Daļa autorības intervijai ar doku Ati Grundmani noteikti pienākas arī sm72. Pēdējā laikā mēs te tā tandēmā ar intervējamajiem darbojamies.
    Daudzas ar ēšanu saistītās lietas, kuras man pašam bija iešāvušās prātā nezin no kurienes, un kuras praktizēju, saruna apstiprināja. Kopējais informatīvais lauks pastāv, jāmāk tik tam pieslēgties:)

  • edGars

    Ja tomēr slinkums mani neuzveiks, tad es aiziešu līdz kādam ārstam, kas mani iztaisnos. Pagaidām slinkums vinn.

  • te Tu edGar kļūdies…. jāiet neviss pie “kāda ārsta” , bet pie ļoti konkrēta. Vajadzīgs ir dakteris, kurš par tiem meridiāniem ir ko dzirdējis…

  • Par ēšanu- bij man jaunībā tā laime saslimt ar hepatītu- nu trīs deinas uz gultas ķīpenes kojās, tad ar totāli tukšu kuņģi un nelabu dūšu tiku, līdz studentu poliklīnikai, pēc tam kautko iekost uz Tornīti gāju… tie kas 90ajos studēja , zin kā Tornītī ēdināšana norisinājās-“desa, desa, uz priekšu…” )) , bet ne par to stāsts. Nu lūk- paņēmis paplāti, lēni peldu gar ēdiena leti, priekšā salātiņi, kotlete, vārīta desa, šnicele(nesapratu, kāda atškirība no kotletes), kartupeļi, griķi…. it kā ar prātu sapratu ka vajag ko kreptīgu, bet tikko kā paskatījos uz kotleti, vai desu, tā man ganrīz tur pat uz vietas izrāva kuņģi uz otru pusi, glābiņš bija pašā razdačas galā mannas putra ar sviestu!!! kopš bērnudārza nakad nevareju to sev dabūt iekšā , bet te – man kā kāds pa dalvu būtu iesitis, ar acīm to bļodu jau biju apēdis, ar tādu baudu nekad nebju ēdis mannā putru ar sviestu!!! fantastika. Un galvenais, ko es nu tā brīžas sapratu- ieklausies sevī, organisms pats pateiks ko viņš grib un ko viņš negrib!

  • edGars

    es laikam kaut ko gaidu…
    (vai nu nelaimi vai tel. nr. :) )

  • m.jordan m.jordan

    Maratonam uz asfalta-piemērotus apavus vot tā

  • Ainars Ainars

    edGar,
    atrast nav grūti. Dr. Atis Grundmanis mob. 29441021; atis.grundmanis@gmail.com

  • Rainers Rainers

    tātad,kāds ir laiks pusītē,pēc kura jau ir kaitīgi?

  • Arle Arle

    1. sporta klase pusmaratonā 1:12:00 un būs līdz 2013. gadam ieskaitot laikam

  • un maratonā gan jau mazāk, kā iespēšu savā dzīvē

  • Rainers Rainers

    tad no mums tikai daži bendē sevi…

  • sm72 sm72

    Nu dikti daži…:D

  • Hermanis27 Hermanis27

    Laba intervija, man patika. Ir ko padomāt un atcerēties. Saskan ar manu motto – skriešana nav vis priekš rezultāta kurš izteikts stundās un sekundēs, bet gan priekš rezultāta kurš izteikts sajūtās.

  • Folls

    Ja kāds grib veikt Folla diagnostiku un pārbaudīt veselības stāvokli, tad iesaku sazināties ar mani bliezeejs@inbox.lv

  • Inga

    Raksts, kurš liek padomāt, aizdomāties.. interesants.:)

  • Stereotips Jānis Saulīte

    “…līdz pirmajai sporta…”

  • Es nesapratu šito: “Es uzskatu, ka, ja organisms prasa cūkas gaļu, tad ir jāēd sālīts speķis.”
    Man visu laiku ir licies, ka sālīts speķis mierīgi varētu būt top10 neveselīgāko gaļas izstrādājumu sarakstā!
    Daudz kam var piekrist, bet viena lieta ir pārbaudīta n’tās reizes uz savas ādas – jādzer, jādzer un jādzer pietiekami daudz, ja tā nesanāk, tad problēmas momentā uzpeld!

  • Andulis

    Pilnīgi VISU, ko “organisms prasa”, varbūt tomēr nevajag viņam VIENMĒR dot… ;)

  • dot dot

    Runājot par dzeršanu – cik daudz jūs dienas laikā izdzerat?
    Man sanāk divas pudeles stipri sāļa un negāzēta minerālūdens, no rīta lielā tējas krūze ar pienu un medu, treniņa laikā puslitrs sporta dzēriena, pēc treniņa puslitrs paniņu – kopā apmēram četri litri šķidruma.

  • Es nevaru normāli funkcionēt, ja neesmu izdzēris pa dienu ~3 litrus krāna ūdens, droši vien vēl litrs ar tēju jāpieskaita. Treniņos dzeramo ņemu līdzi tikai, ja plānoju skriet kaut ko ilgāku par stundu, un tad sāku dzert jau ar pirmo kilometru, vasarā vienmēr ņemu ūdeni līdzi.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.