Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu.
Ralfs Kokins, “Kurzemes vilkaču nostāsti”
42km. 2000+ augstuma metri. Trīspadsmit apļi. Septiņas stundas. Āžu kalns. Krēsla. Iespējams grūtākais maratons Latvijā.
Rīt vilkaču aplī apreibināties taisās 93 pretendenti ;)
Drusku mazāk nekā pērn, kad esot startējuši veseli 106 – ja pareizi saskaitīju.
Arī viens VSK Noskrien pārstāvis ir, starp visādiem supervaroņiem un tamlīdzīgiem.
Mazliet skauž… Varbūt nākamajā dzīvē tur atgriezīšos :) Šajā – vairs nesanāks noskriet.