Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Ledvilas stāsts

Bilde 10

YOU’RE BETTER THAN YOU THINK YOU ARE AND YOU CAN DO MORE THAN YOU THINK YOU CAN!

Ken Chlouber

2018.gada rudens. Viss ir slikti. Mani lauztie pirksti dzīst lēni.  Vēl joprojām nevaru tos jēdzīgi kustināt, kaut gan pagājusi jau pieci mēneši. Karstā vasara traucēja dzīšanas procesam. Var jau būt ka nevajadzēja ar lauztajiem pirkstiem skriet Scenic 54km, Piedalīties Kāpas 3 dienās un LČ 24h rogainingā. Iespējams vajadzēja pēc negadījuma uzreiz atgriezties Latvijā un uztaisīt operāciju. Iespējams. Bet ir, kā ir.

Bilde 1

Scenic Trail

Manas ligas sasummējās un nācās izstāties no UTMB,  saslimšana pirms SKM un spriedze darbā noved mani pie secinājuma,  ka šis gads manā nelielajā skriešanas karjerā ir bijis sliktākais.

Rudens vakari ir kā reizi radīti lasīšanai. Ja nepadodas skriešana, tad vismaz palasīšu daiļliteratūru. Bet nez kādēļ mana daiļliteratūra sākas ar vārdu Ultra. Ievadu e-grāmatnīcā saldo vārdu un manu bibliotēku rudens vakariem papildina  Ultra domāšanaUltra izturība, Ultra maratonista rokasgrāmataUltra, Ēd un Skrien un līdzīgas.

Lasot grāmatas dīvānā, es varu dabūt tās pašas meditatīvās sajūtas kā skrienot. Jocīgi, bet man tā ir. Vismaz man lasot parādās sajūta, ka es varu skriet Ultras. Kaut gan neesmu noskrējis ne kilometru, dīvānā pāris mēnešu laikā esmu noskrējis vismaz 15 Ultras un piedalījies dažādās piedzīvojumu sacensībās.

You don’t find Leadville, but Leadville finds you!

Merilee Maupin

Visās grāmatās, kuras lasu un kuras sākas ar Ultra, tiek pieminētas Leadville 100 RUN sacensības. Ledvila ir ASV augstākā pilsēta,  kas atrodas 3094 m v.j.l.  Sacensības notiek no 3094 m līdz apmēram 3900 m augstumam. Jāskrien 100 jūdzes jeb 160 km.  Ledvilas sacensības arī plaši aprakstītas Dzimuši, lai skrietu, kur Taraumara satiekas ar ASV Ultra skrējējiem. Laikam tur kaut kam ir jābūt!

Mani pārņem sajūta, ka mani aicina. Tā kā tādas sirēnas. Es tā arī Baibai saku, ka man liekas, ka mani aicina.

Pēkšņi vienas grāmatas autors Travis Macy (kurš pats ir uzrādījis labu sniegumu Ledvilā), seju grāmatā man sāk stāstīt,  kā noskriet Leadville 100. Tas gan jau laikam ir Googles izsekotājs, nodomāju. Taču neviļus kalendārā atzīmēju pieteikšanās dienu izlozei, protams paturot prātā Travis Macy padomus.

Bet kā ar kvalifikāciju? Man uz nākamo gadu ITRA punkti iztērēti. Lasu nolikumu, noteikumus, neko nesaprotu. It kā kvalifikācija ir, bet tās ir Life time event – Leadville 100 organizatoru, sacensības vasaras garumā.  Tai pat laikā it kā nav. Izskatās, ka kvalifikācija nekāda nav. Labi aizpildīšu pieteikuma formu. Vārds uzvārds, dzimšanas gads, kredītkartes dati. Uzraksti eseju vienā teikumā, kādēļ es vēlos skriet Ledvilu. Uzrakstīju kaut kā tā, ka šis būs mans pirmais 100 jūdžu skrējiens. Neticīgs Send.

Saņemot atteikumu no UTMB loterijas, nemaz nejūtos apbēdināts, jo man kabatā jau ir apstiprinājums no dalības Leadville 100 Run. Šīs noteikti būs manas gada sacensības. Man gada sacensības nozīmē to, ka tas ir īpašs pasākums, ap kuru būvēju savus plānus un atvaļinājumu. ASV iepriekš neesmu bijis. Augstkalnē dzīvojis arī nē. 100 jūdzes nekad neesmu skrējis. Kādai dienai jābūt pirmajai reizei.

Ņemot vērā to, ka labi rezultāti man ir patīkami, bet īpaši sevi pārslogot to dēļ nevēlos, tad nolemju treniņplānu sastādīt pats.

Treniņprocesā sanāk trenēties Rīgā un Viļņā 80m augstajā krusta kalnā. Un pirms Ledvilas nolemju piedalīties  3 kalnu ultramaratonos: Akamas Blossom Ultra trail Kiprā 54 km ar 1440 augstummetriem, Corfu Mountain Trail Ultra 110 km ar 5000 augstummetriem, Gran Trail Courmayeur 105 km ar 6600 augstummetriem.

Sākums bija labs. Kipra – lieliska vieta, kur trenēties pavasarī. Daba Akamas pussalā – ziedoša. Pasākumā piedalāmies ar ģimeni. Sacensību organizatori ļoti jauki. Arī tiešais lidojums no Rīgas ar Ryanair ir neatsverams pluss. Visiem iesaku.

Bilde 2

Skaistā Kipra

Corfu pasākums sabojāja visu, jo jau pirmajā dienā, izejot nedaudz paskriet, paklupu un pārgriezu kāju uz kaut kādas lauskas. Ārsti teica, ka man esot paveicies jo tikai 4 šuves, antibiotiku kurss, stingumkrampju pote un mēnesis atpūtas.

Vai tiešām neveiksmju sērija atgriežas? – prātoju sauļojoties. Vai arī kāds vēlas mani pasargāt? Par laimi manās grāmatās atrodas par rakstam, kur sacensību uzvarētāji raksta, ka šis ir bijis pasākums, kam viņi ir vissliktāk sagatavojušies. Secinājums, ka ideāli apstākļi nebūs nekad (nekad nesaki nekad).

Bilde 3

Kofera ietinamajai plēvei Zero waste

Izmetu miskastē domu par nedošanos uz Ledvilu. Tāda arī pavīdēja, turklāt pat diezgan spēcīgi. Būs taču 2,5 mēneši, lai sagatavotos.

Ko no Corfu es iemācījos? To, ka skriet pa takām šortos ir seksīgi, bet, ja vēlies būt pasargāts, tad zini, ka ne pa velti UTMB obligātajā ekipējumā ir iekļautas garās bikses. Biju dzirdējis, ka Andis Blinds, florbola treneris, ražo bikses ar ceļu polsterējumu. Nolemju izmēģināt arī tās.

Jūnijā atsāku skriet pēc treniņplāna, ko Jānis Girgensons man izveidoja.

Pēc atveseļošanās sanāk četri  garāki skrējieni – Stirnu buks Saldū – Lūša distance, Rīga-Valmiera (pilnīgi neapdomīgi 3 nedēļas pēc treniņu uzsākšanas), Alūksnes Stirnu buks un Vilkaču Maratons. Nezinu, kā Girgis plānoja, bet līdz braucienam uz ASV biju normālā formā.

Bilde 4

Bez vārdiem

Lai adaptētos augstumam, nolemju paklausīt organizatoru rekomendācijām un ierasties 3 nedēļas pirms sacensībām. Bet pilnībā pietiktu ar divām.

Vienu nedēļu pavadu Denverā 1600-2000 m v.j.l., kur cīnos ar karstumu. No rīta pirms saullēkta jau ir 20 grādi, pa dienu 33-35. Skriet eju no rītiem 5:00, izdzenājot trušus un vāveres. Tā dara lielākā daļa saprātīgo skrējēju.

Bilde 5

Dillona ezers

Divas nedēļas baudu kūrortā  Dillonā, 2700 m augstumā, kas atrodas 40 km no Ledvilas, katru dienu ejot pārgājienos 20-30 km par 300 m palielinot augstumu. Dienas rutīna – pārgājiens un vakara skriešanas treniņš. Pārgājienos eju no rītiem, jo uz 12 jau jābūt ielejā vai mežā, jo kalnos ap šo laiku sākas negaisi, kas ir ļoti bīstami zibens, vētras, lūztošu koku dēļ. 12.augustā negaisā no lūztoša koka Dillonā aizgāja bojā kāda tūriste. Kopumā uzkāpu 3 virsotnēs ap 4000 m.

Bilde 6

Ceļā uz Peak Victoria

Pēc 2,5 nedēļām augstkalnē saprotu, ka ķermenis ir pieradis pie augstuma. Jo, ja iepriekš ap 3800 m man sākās kalnu slimība ar aizdusu un spiedīgām galvassāpēm, tad tobrīd nejutu starpību vai esmu 2700 m vai 4000 m augstumā.

Ledvilā nokļūstu ar Tirkīza ezera Čingona palīdzību. Jāsaka, ka šim vīram noteikti var uzticēties, jo viņš bija vienīgais no skrējēju vidus, kas zināja par šo manu afēru no sākuma līdz beigām. Un pēc mana lūguma netika izpausts nevienam ne vārds.

Bilde 7

Sapulce

Ledvilā piedalāmies obligātajā sapulcē – tur valda īpaša aura. Uz katra soļa izjūtam vēsturiskumu, majestātiskumu, kalnraču strādīgumu, gatavību riskēt. Atšķirībā no Eiropas sacensībām šeit uz vienu skrējēju ir kādi pieci atbalstītāji. Draugi vai ģimenes locekļi, visbiežāk sievas, vīri, mammas, tēti, opīši, omītes, bērni, mazbērni.

Uzlādēti ar Kena un Merilee vārdiem dodamies uz mantu nodošanu un Expo. Pa ceļam izdodas noķert Kenu un Merilee un nobildēties, jo liekas, ka tā ir vienīgā iespēja. Bet patiesībā viņi ir tik atsaucīgi un pirms, pēcsacensību laikā sastopami visur.

Bilde 8

Ar Leģendām!

Kad Kenam pajautāju, kā būs ar rezultātiem un sekošanu, tad viņš atbildēja vienkārši: tu vispirms šķērso finiša līniju un tad zināsi savu finiša laiku. Kāda sekošana internetā, ņem līdzi visu draugus un radus, lai atbalsta uz vietas. Tā lūk!

Bilde 9

Ledvilas galvenā iela

17.08. 4:00 no rīta. Pēc Amerikas himnas nodziedāšanas Kens ar bisi dod starta šāvienu. Un tūkstotis vīru un sievu traucas pretī kalniem, kurus maigi pavada zālītes smarža. Kolorado marihuāna atļauta. Un lai 30 stundu laikā atgrieztos mājās Ledvilā, noietu pa sarkano paklāju un kristu Merilee apskāvienos.

Pirmo distances pusi veicu saudzīgi, baudot sacensības.

Skrienam pa grants ceļu , līdz Tirkīza ezeram. Nakts mēness. Lampiņas. Plāpāju ar Robertu, neatceros, no kura štata. Viņš šeit jau otro reizi. Skrējiens apkārt Tirkīza ezeram ir feins. Ne ar ko neatšķiras no Stirnu buka un normāla Latvijas ezera. Tehnisks. Augšā, lejā. Stirnu buks, kurš nebeidzas. Temperatūra ārā ap dažiem grādiem plusā. Bet enerģijas daudz. Ir silti.

Beidzot skrējiens ezeram garām beidzas. Var dzirdēt atbalstītājus.

May Queen. 12 jūdzes jeb 20,28 km.

Daudz neuzkavējos, dodos tālāk. Trase dodas augšup pa mežu. Kāpums lēzens. Skrējēju rindas lēnām sāk retināties. Beberbeķu stāvā meža taka pārtop pa grants ceļu. Lec saule. Ļoti ātri kļūst silti. Serpentīns kļūst lēzens. Laikam esam augšā. Tad gar elektrolīniju cilpojam lejā. Šeit lieti noder no kalna lejā skriešanas treniņi. Paldies Jokeram. Šeit aug pundurpriedītes. Smuki. Ripojot lejā, sastopu fotogrāfu.

Bilde 10

Pozētājs piemeties

Izskrienu uz asfalta ceļa. Skrienu kopā ar puisi no Teksasas. Viņš arī no plakanzemes. Radniecīga dvēsele.

No šosejas redzams milzīgais klajums. Tāda pļava. Var redzēt, ka lauku ceļš pa vidu. Atbalstītāju auto taisa milzīgu putekļu mākoni. Vai tiešām man vajadzēs tos elpot? Par laimi vējš uz otru pusi. Punktā līdzjutēju izvietojums normāls. Var tikt tiem vēl garām.

Bilde 11

Tā pļava

Outward Bond. 23,5 jūdzes jeb 37,2 km

Saņemu savu maisu  un  nomainu nakts drēbes pret sausām. Skrienu tālāk. Tā trušu un vēl nez kādu dzīvnieku sacaurumotā pļava diez ko man nepatīk. Bet skrienu. Labi, ka tā taka nav gara. Atkal iznāk uz asfalta ceļa. Bet skriet baigi negribas, jo cirksnis sāk man atgādināt par sevi. Labi, ka pa asfaltu tikai daži km. Atkal grants ceļš. Mežā iekšā. Jūtu kāpumu. Uz aci nevar pateikt. Bet skriešana notiek pa lēzenu kāpumu. Foršs priežu mežs. Atkal garām atbalstītājiem. Forši, mīksts segums. Kājām draudzīgs.

Half Pipe. 29,3 jūdzes jeb 47,15 km

Nekāds punkts meža vidū uz meža ceļa. Atbalstītājiem nav atļauts šeit iebraukt. Bet šeit kāds bariņš ar jauniešiem tomēr pamanās sagaidīt savējos. Šeit izceļas viens puisis ar lielo sprādzi un kapteiņa cepuri. Es viņam parādu, ka arī gribu tādu sprādzi. Pasaku kādus komplimentus un esmu ieguvis sev atbalstītāju.

Meža ceļš ved pret kalnu. Un lielā daļā šajā posmā redzams Mt. Elbert – klinšu kalnu augstākā virsotne. Nedaudz jau sāk gribēties ēst.  Sāk parādīties tāds kosmētiskais nogurums. Nav īsts, bet viegli pārvarams.

Nu vēl gabaliņš līdz Twin lakes, un tad jau varēs piesēst un paēst.

Twin Lakes. 37,9 jūdzes jeb 60,99 km

Pirms ieejas punktā redzu čali ar sprādzi un viņa kompāniju. Es lūdzu, lai viņš man parāda sprādzi. Un sarokojamies ar Bro. Noskaņojums jautrs.

Mielojos ar buljonzupu, arbūzu ar sāli un ginger ale. Nu atliek tikai tikt pāri Cerību pārejai un tad jau uz mājām. Ar prātu jau saprotu, ka visgrūtākais vēl priekšā.

Izejot no Twin lakes nepavisam negribas skriet, pilnais vēders dara savu. Ātri ejot, nonāku pie vienas ledainas peļķes, nākošās un tad vēl. Un es jau palieku dusmīgs uz tām peļķēm. Priekšā upe. Ak šī nejaukā kalnu upe. Viņa ir ne tikai auksta, bet piedzen arī apavus ar maziem akmentiņiem, kas to vien kāro, kā uzberzt kādu tulznu. Vienīgais labums no upes, ka tā atvēsina, jo kļūst jau karsts.

Uz cerību pāreju

Uz cerību pāreju

Tad jau mežā iekšā un sākas km augsts kāpums. Kamēr kāpju, mani apdzen Roberts. Pēc tam kāds sportists, kuram pa priekšu skrien instruktors un norāda – bedre, akmens, celms. Nu kādus tik nevajadzīgus servisus amerikāņi neizdomā. Mani arī apdzen džeks ar vienu roku. Sajūtos kā nīkulis. Bet visā visumā kāpiens paiet mierīgi, jo tādos pēdējo 2 nedēļu laikā esmu uzkāpis 3 vai 4. Pēkšņi mums pretī lejā skrien jauns džekiņš. Jau aplaudējam kā pirmajam.  Bet viņš atvainojas, ka esot izstājies. Neesot bijis spēka.

Klāt jau arī Lamu punkts.

Hope pass. 43,5 jūdzes jeb 70,1 km

Padzeru ginger ale. Uzpildu ūdeni un dodos tālāk. Vēl nedaudz kalnā, un cerību pāreja būs vienreiz paveikta. Pašā kalna galā – sniegs. Elpoju normāli, bet augstums ir jūtams. Pretī skrien līderis ar peiseri. No 50. jūdzes peiseri ir atļauti. Ripoju lejā no kalna diezgan ātri. Lai dzīvo supervaroņi! Jāmācās uz takas tikai samainīties ar pašiem ātrākajiem. Novēroju fenomenu, par ko Čingons jau minēja – noplīsušie peiseri. Kas distanci sākuši ar skrējējiem, kas jau paveikuši pusi distances. Aukstam ķermenim tā laikam ir pārāk liela slodze. Kādi 4 zem krūmiem vārgi mētājas. Ir karsti. Saule cepina. Šī trases daļa ir akmeņaināka, ar nogruvumiem bagātāka. Pretī aizvien vairāk skrējēju ar peiseriem parādās. Ir interesanti. Tusiņš. Var noķert to sajūtu, ka skrien kopā ar labākajiem. Pretī skrien Gediminas. Kaut ko viņam uzsaucu par braļukas… Pašam kauns sametās, un gandrīz nomaucos no takas. Viss bez starpgadījumiem.

Bilde 14

Apses

Make friends with pain and You will never be alone!

Ken Chlouber

Wiefield. 50,2 jūdzes jeb 80,79 km

Dodos iekšā punktā. Man ir škrobe. Visus apčubina peiseri. Skrējēji sēž kā karaļi, viss tiek pienests, atnests, nomainīts, bet man – nekā. Pēkšņi jūtos noguris, bet paēdu, padzeru un ātrā solī dodos mājās. Laikam ēdiens nāca pa labu, jo sāku skriet un apdzīt skrējējus. Pretī skrien Tirkīza Čingons. Sarokojamies. Gandrīz nokrītu no takas. Novērtēju, ka viņš ir stundas attālumā. Gan jau mani panāks. Sākas kāpiens. Un šeit var sajust īsto Ledvilas  garšu. Ik pa brīdim kādam ir slikti. Cits vemj, cits sēž, cits guļ, citam krampji, cits sēž krūmos. Cerību pāreja ir cerība, ka kādreiz tas viss beigsies.

Novēroju, ka peiserus var iedalīt trīs grupās: draugi, otrās puses, profesionāļi algotie. Algotie apkalpo klientus augstā kvalitātē. Padzirda, nes somas, vemjošajiem padod salvetīti.

Kalnā augšā man iet grūti, bet raiti. Laikam vemjošie mani uzmundrina. Domāju, ka man viss ir forši.

Uzmundrinu kādu pārīti: If You are in hell, keep moving. Šitas mani ir izglābis daudzas reizes.

Karstums – kādi 30 grādi saulē un aizvējā, augstums un pārslodze.

Cerību pārejas galā ir vējš. Var atdzesēties.

Hope Pass 2. 56,9 jūdzes jeb 91,57 km.

Ātri padzeru un ripoju lejā. Šis ir mans vislabākais un ātrākais posms. Apdzenu kādus 40 cilvēkus. Pieļauju, ka to vidū bija arī tādi, kurus kontrolpūķis nosūtīja lejā vai paši pieņēmuši lēmumu beigt sacensības. Lejā es reāli skrienu un kliedzu “on the right” vai “on the left”. Amerikā šis labi strādā. To pamanīju jau Denverā, kad riteņbraucēji apdzen, tad viņi pakliedz, pa kuru pusi brauks garām.

Atkal riebīgā Upe. Iesēžos aizmugurē meitenēm pēc 50 gadu vecuma un ar Ironman tetovējumu uz ikra. Tā ir uzlīme vai tetovējums? – domāju pie sevis. Tā arī netieku gudrs.

Atkal riebīgā Upe. Nekas drīz varēšu atpūsties. Jo Twin lakes punktā esmu nolēmis paēst, nomainīt zeķes un paņemt nakts drēbes un lampu.

Twin Lakes 2.  52,5 jūdzes jeb 100,58 km

“Runner!” nokliedzas kāds, un apreibušais līdzjutēju pūlis paveras. Šeit arī mans bro rāda sprādzi. Šerifs regulē satiksmi un iedod man 5, dodoties punktā. Viņam tāds tērps jancīgs un cepure ar šerifa zvaigzni. Šitāda jezga nekur nav redzēta. Ballīte ne pa jokam.

Apsēžos. Paldies brīvprātīgajiem, kas mani apčubina. Atnes somu. Uzpilda pudeli. Nomainu sausas zeķes, bez akmentiņiem, kas grib izgrauzt ādā caurumu.

Paēdu buljonu, dodos tālāk.

Spēka ir gana. Ātri kustos pret kalnu. Skrienu lejā vai pa līdzeno. Taču brīžiem vēders man sāk teikt, ka šis nav parastais “hei, es tikai gribēju teikt, ka strādāju lieliski”, bet jau nomainīts uz “kādā krāsā ir zaļā būda?”. Domāju par zaļo pieturu nākamajā punktā.

Pa ceļam satumst. Pamanu jocīgas neona lamu īres reklāmas. Solās nest tevi. Labs joks, vai ne?!

Half Pipe 2. 71,1 jūdze jeb 114,42 km

Tas pienāk diezgan ātri. Nav ne tusiņa, ne ballītes. Vientuļš punkts meža vidū. Mani ātri apkalpo un izmet ārā no punkta. Kas bija, kādēļ neaizgāju zaļajā pieturā? Kādēļ nepaēdu? Rupja kļūda! Galva sāk nestrādāt, secinu. Labi, nākamais punkts nav tālu. Turpinu skriet. Teorētiski vēl iekļaujos 25 h, un galva sāk rēķināt. Bet vēderam ir citi plāni.

Vēl spēks ir un tā vajadzība ne tik milzīga. Līdz nākamajam punktam nav nemaz tik tālu. Bet doma ir. Izskrienu ārā no meža klajā laukā un jūtu, kā saltais vējš mani atdzesē. Atdzišana notiek tik strauji, ka nevaru vairs paskriet. Pāreju ātros soļos. Negribu arī pa asfaltu samocīt muskuļus. Ātri eju, un salstu. Muskuļi atdziest. Mani apdzen dalībnieki ar pieredzi saģērbušies dūnu jakās un papildus vēja necaurlaidīgās biksēs. Zināja nelieši.

Outward Bound 2. 76,5 jūdzes jeb 123,11 km

Riebīgais aukstais kalnu vējš. Stulbie truši sataisījuši pļavā caurumus. Viss ir slikti.

Sasalis nonāku līdz punktam, kurā pūš vējš. Tāds aukstums, ka gribas tikt prom, ne uzkavēties, ko arī daru. Sasalstu ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses. Tikai nonācis mežā, kur gaiss šķiet silts, sāku saprast, ka pēdējos divos punktos neko neesmu ēdis, un ļoti vajag tikt vaļā no liekā svara. Duāla situācija – konkrēti gribas ēst un d… Kāpju augšā un lejā pa elektrolīniju un domāju, ka varētu noiet maliņā, bet Colorado skaistā daba to ļaunumu nav pelnījusi. Šajā brīdī atceros Pētera Grīviņa rakstu par kādu no Cēsu eco trail, kur viņa prasmes tikt galā ar lieko svaru bija apbrīnojamas. Vajadzētu uztrenēt šo prasmi.

Un skaistajai duālajai sajūtai pa vidu sāku dzirdēt elektronisko–kosmisko mūziku. Vai tiešām halucinācijas? Jaunieši izklaidējas. Tālumā tumsā manu neona gaismas. Laikam tas ir kalna gals, bet tāds punkts nav minēts. Zālītes smarža pastiprinās. Planējoši jaunieši kosmiskos tērpos ar neoniem. Izrādās nelegālais punkts. Kā gribētu šeit palikt. Labi, ka viņiem ir šokolāde, apēdu pāris saujas un nu atkal lēnām varu skriet no kalna.

Skrienu lejā no kalna, domāju par zaļo būdu. Šādi domājot, nomaucos uz kāda akmens. Blind Save bikses polsterējums pilda funkciju un pasargā mani no vēl vienas brūces uz ceļa.

Lai pilnībā mans ego būtu nolikts pie vietas, mani apdzen puisis ar vienu kāju, otrās kājas vietā viņam protēze. Koncentrējos uz to, lai vismaz pēdējā punktā izdarītu visu – pak…., paēstu, vienā vārdā – padēstu, sasildītos un tad – līdz uzvarai.

May Queen 2. 87,9 jūdzes jeb 141,46 km 

Ne vairs tusiņa, ne cilvēku. Kempings guļ. Auksti. Ieeju punktā. Brīvprātīgie ķeras pie manām pudelēm un grib mani sūtīt distancē. Es saku, ka nedabūsiet manas pudeles. Pat atkaujos no brīvprātīgajiem un dodos pārdomāt dzīvi uz zaļo māju.

Jā, tā ir laime. Tā tiešām ir laime. Un es varbūt esmu varonis, jo Kolorado daba tiešām neko tādu nebija pelnījusi.  Sportiskie mērķi atlikti. Zem 25 neizskriešu un lielo sprādzi esmu pad….sis. Steigties nav kur. Tieši otrādi, ja baigi skriešu, tad varu finišēt ar laiku 25 h un 15 min. Tad būs jātaisnojas, kādēļ nevarēju iekļauties 15 minūtēs. Labāk sasildīšos, paēdīšu un pēdējos 20 km paveikšu ar baudu. Ko tik viltīgais prāts nesāk izdomāt.

Tajā brīdī, kad brīvprātīgā saprot, ka tik viegli netiks pie manām ūdens pudelēm un es vēl taisos uzkavēties, viņa paver telts durvis, kurās ir sildītājs, pārtika un sēž pāris skrējēji. Ne ko jau sev. Visu šito slēpuši! Gan jau aukstajā pļavā arī kas tāds bija. Sēžu, ēdu  un sildos. Jūtu, ka ēdiens arī dod enerģiju. Vienojos ar vienu amerikāni, ka veiksim ceļu kopā līdz galam. Precīzāk – viņš mani izdzen laukā.

Nosaluši pirksti. Brīžiem acis līp ciet. Skrējiens apkārt Tirkīza ezeram, kurš nebeidzas. Vilkači mani ievilkuši ļaunā sapnī, kurā ļoti salst. Ar Ondreju, čehu izcelsmes amerikāni kustam. Es gribu, lai tas beidzas. Nekāda kaifa. Auksti. Paskrienu. Mans skriešanas ātrums tāds, kā Ondrejam iešanas. Un parādās ausma, un ir vēl aukstāks. Tālumā redzama Ledvila. Vēl mirklis un  sarkanais paklājs.

Skaļrunis jau ziņo, ka tuvojas divi finišētāji. Viens vārds līdzīgs manējam.

Bilde 15

Finišs ar Ondreju

Merilee mani apskauj.

Welcome to the Home. Mēs sabučojamies.

Mans pirmais 100,4 jūdžu jeb 161,58 km skrējiens paveikts.

Uzzinu savu finiša laiku. 26:19:22.

Pienāk brīvprātīgais, kas mani aizved uz telti pie sildītāja. Un kādu stundu slidos. Kamēr paliek labi.

Tad dodos ārā sagaidīt pārējos finišētājus, kuri ir gudrāki, jo finišē, kad jau ir gaišs, silts un diezgan daudz sagaidītāju. Zālītes smarža atkal parādās. Tauta ir modusies.

Pēdējās stundās finišētāju visvairāk. Lielākā daļa ar ģimenēm un atbalstītāju kopā ieskrien finišā pa sarkano paklāju. Sagaidītāju pūlis liels.

Sagaidu noslēgumu – Kens izšauj bisi, un sacensības ir beigušās.

Tā tiešām ir privilēģija – piedalīties un finišēt.

Bilde 16

Jau gribu mājās

Nobeigumā.

No Ledvilas negaidiet Eiropas sacensību standartus. Šeit nebūs pēc finiša maltīte, ne Mareks Gaļinovskis, ne Ģirts Freijs, ne Andris Jermuts, ne Santa Sinka, duša  vai mantu glabātuve. Jo Tev ir jābūt viesnīcas numuriņam un draugiem, kas palīdz risināt laicīgos jautājumus. Tai pat laikā esmu priecīgs, ka izdevās satikt Kenu un Merilee, jo iespējams, ka viņi drīz vairs nebūs organizatoru lomās.  Droši vien, ka Kena dēls veiks uzlabojumus organizācijā, bet vai tad tā būs vecā labā Leadville 100? Šis ir viens no iemesliem, kādēļ Tev pieteikties uz šīm sacensībām, lai vēl sajustu īsto sudraba racēju garšu. DIG DEEP.

11 komentāri rakstam Ledvilas stāsts

  • Inga_K Inga_K

    Par spīti visām ķezām, izklausās lieliski. Apsveicu ar finišu!

  • .Linda .Linda

    Nu bet feini!
    Patika “kosmētiskais nogurums”. Tā nu papildinās tā skrējēju vārdnīca :D
    Kārtējais kaitīgais raksts. Lai arī pēdējā laikā sāku domāt, ka pusmaratona distance varētu būt mans maksimums un Ledvila nebūt nav reālākais, ko es kādreiz spētu pieveikt, lasot šo, sāku domāt – a varbūt tomēr… :)

  • piile piile

    Sveicieni! Lielisks piedzīvojums (īstenībā jau – vairāki). Ceru, ka beigu beigās gads nemaz nav vērtējams ar negatīvu atzīmi :)

    p.s. dienas citāts “Mani apdzen dalībnieki ar pieredzi saģērbušies dūnu jakās un papildus vēja necaurlaidīgās biksēs. Zināja nelieši.”

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Ak, cik aizraujošs apraksts! Un tik reāli aprakstītas emocijas, pilnīgi sajūtos kā blakus skrējusi, Paldies!

  • Lauma Lauma

    Riktīgi forši. Man ar reizēm šķiet, ka visas tās ligas liktenis piespēlē pirms tam, lai pašas sacensības būtu vieglas. Smējos daudz un dikti. Ļoti patika – “kādā krāsā ir zaļā būda?”.

  • snepste snepste

    Paldies par apsveikumiem un ka kāds arī izlasīja. Man bija prieks rakstīt, jo pats vēlreiz visu izdzīvoju! Un sirds mierīga, ka atdots parāds Ultralapsai par viņas sacerējumiem.
    piile sezona noslēdzās ar +5 Ultrām. Izcili ražens gads.
    Linda, šis ir tā vērts. Šis pasākums ir kājām draudzīgs un ne tik skarbs, kā TDS vai UTMB. Bet labāk kompānijā. Labprāt gaidīšu rakstu- Vāveres Ledvilā!

  • .Linda .Linda

    Tu šitā mūs nekaitini, paņemsim vēl Tavu smuko sievu komandā un skriesim Ledvilu kopā! :P

  • villijs78 villijs78

    Varens riksis. Skauž :)

  • Signis

    Mjā. Tagad tikai jāgaida Tirkīzilā reportāža.

  • ilZZuks ilZZuks

    Vienā elpas vilcienā! Lielisks, humorīgs apraksts! Apsveicu un lepojos ar tavu gribasspēku!

  • Lasma3 Lasma3

    Iespaidīgi. Paldies par aprakstu!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.