Mēneša skrējējs. RimantsL

Mums patīk skriet, mums patīk piedalīties sacensībās, mēs no tā gūstam prieku. Mēneša skrējējs ir tas, kurš spēj iedvesmot un šis mēneša skrējējs to noteikti pieprot – viņš ne tikai iedvesmo, viņš rada un vairo mūsu prieku. Pērn viņš mūs uzveda Āžu kalnā. Šogad būs no laimes jāspiedz, jo ir tapis seriāls – pieci taku skrējieni dažādos Latvijas mežos, kuru organizēšanas pilnveidošanai pat notiek pieredzes un ideju gūšanas ceļojumi uz ārvalstu pasākumiem. Pats sevi nesauc vairs par atkarīgu, bet pat jau par slimu. Inficējies un inficē arī citus – gan pārnestā nozīmē, gan arī tiešā. Mēneša skrējējs februārī RimantsL jeb Rimants Liepiņš. 

• RimantsL
• sāka skriet - 11/02/2012
• noskrieti - 23817 km, laiks - 2619:59:24 h
• labākais maratons - 3:16:28 (Zurich Marató de Barcelona - 13/03/2016)
• 2024. gadā noskrieti 87 km
• vidēji šogad 5.1 km/nedēļā
• pēdējais sen ar 4.81 km

Renča skaitlis šogad - 6 (RS 7 vajag 3x vismaz 7km) RS90 - 3 (RS90 4 vajag 1x vismaz 4km)
Nosūtīt vēstuli

Kad sāki skriet? Kāds bija pats sākums?

Esmu noskrējis 4-5 maratonus arī pavisam agrā jaunībā, tostarp vairākus Rīgas maratonus apkārt Ķīšezeram, piedalījies leģendārajos Tautasdziesmas maratonos Biķerniekos, bet par nopietnu skriešanas pieredzi to nevarētu nosaukt, jo sacensībās piedalījos vien pāris reizes gadā, praktiski skriešanā netrenējoties un pēdējos 25-30 kilometrus parasti šausmīgi cīnoties ar sevi. Vēlāk paretam uzskrēju kādās piedzīvojumu, orientēšanās sacensībās, bet regulāri spēlēju vien basketbolu. Padsmit gadi aizvadīti izklaides industrijā, saprotams – bohēma un sports ir savienojami vien pavisam agrā jaunībā.

Pirms gadiem sešiem pārcēlos no metropoles uz laukiem – mazu piejūras ciematiņu, kāds vairs tur basketbols? Draugi Rīgā, pats ieslīgu pufā, cītīgi vēroju Rīgas Dinamo spēlēs, alus man arī ļoti garšo. Turklāt iedraudzējos ar šī brīža nenogurstošo „Engures sportam” MTB komandas vadītāju, bet tolaik topošo mājas vīndari, sākām abi darīt vīnu katrs savā mājā. Vīnam patīkot, ja to regulāri apčubina, pasmeķē, kā top pašam, kā draugam… Lēnām pats sāku pēc pufa izskatīties un aizelsties, kad jāuzkāpj mājas otrajā stāvā.

Tik daudz veselā saprāta tomēr pietika, lai sagatavotu piemājas sporta laukumu saviem trim dēliem, kuri arī bija galvenais iemesls – pārcelties no Rīgas centra – pēc tam drīz vien radās iespēja izbūvēt Ķesterciema stadionu. Bet kādu labo piemēru sporta laukumā vari parādīt ciema čaļiem un dēliem, ja pats esi kusls un aizelsies?

Sāku skriet. Bija grūti. Ļoti grūti. Pirmo 4km aplīti vēl tagad ar šausmām atceros! Centos skriet biežāk, turklāt centos katrā treniņā pārspēt sava iepriekšējā skrējiena uzrādīto laiku. Rezultātā pēc nepilniem 3 mēnešiem iestājās stabils regress, un pats pēc katra skrējiena zaļu seju. Pieleca, ka derētu palasīt, kā skriet sākuši citi iesācēji, turklāt palaimējās pa radio dzirdēt Jēkaba Nākuma viedos vārdus, reklamējot seriālu „Skrien, Latvija!” par tipiskāko iesācēju kļūdu – skriet ātri! Sāku meklēt internetā.

Un tad atradi VSK Noskrien?

Vispirms 2011.gada nogalē atradu mājas lapu „Ulla pret Jāni” – par divu kolēģu kopīgo ceļu uz savu pirmo Ņujorkas maratonu. Nedaudz iepriekš pazinu Ullu, protams, mans ego čukstēja priekšā, ja reiz Ulla to var, tad kāpēc gan ne es? Zibenīgi pieteicos Ņujorkas maratonam 2012.gadā, un jau pirmā izlozē bija man veiksmīga, atlika sākt regulāri skriet. Neilgi pēc tam atradu arī VSK Noskrien portālu, kam esmu milzums daudz pateicības parādā, joprojām uzskatu to par labāko skrējēju forumu pasaulē. Iesākumā gan neko daudz nesapratu, kur ko atrast, kas tie par jocīgiem Renča skaitļiem, tik reģistrēju skrējienus, lasīju, pētīju, klausījos, ko runā citi. Un tad jau visai ātri pienāk brīdis, kad šķiet, ka VSK Noskrien esi Tu pats, un nu jau ceturto sezonu bez tā savu dzīvi vairs iedomāties nevaru!

Ko ieteiktu tiem, kuri tagad pavasarī ir pārdomās par skriešanas uzsākšanu?

Iesākt nebūt nav viegli, bet, trijos mēnešos ātri zaudējot 15 liekos kilogramus, sajūta ir eiforiska. Tas motivē! Un tad jau arī skriet vairs nav grūti, un endorfīni izdalās. Svārstīgos pārliecināt nav grūti, grūti ir pierunāt slinkos. Lai būtu vieglāk, atrodi kompāniju, pieslēdzies kādam no daudzajiem bezmaksas treniņiem, ja dzīvo Rīgā. Ja citur – atrodi vēl kādu svārstīgo. Mana pirmā motivācija bija aplikācija „Sports tracker”, sacentos attālināti ar draugu Rīgā. Kurš nedēļā noskries vairāk km, saņems vienu punktu. Zaudētājs maksās kasti alu, par alu neatceros, spēli, šķiet, nebeidzām, bet savu reizi tā piespieda saņemties un uzvilkt kedas, īpaši, ja redzi, ka draugs Tev jau kilometrus 15 ir priekšā. Tagad mums ir „Cieņas cīņa”.

Pats sevi jau pieskaiti atkarīgajiem?

Nenoliedzami! Man patīk skriet, bet vēl vairāk man patīk tā otrās dienas sajūta pēc garāka vai smagāka skrējiena, kad ir tāds kā sagurums kaulos, bet jūties izcili mundrs un pacilāts.

Ģimene atbalsta visas šitās dullības?

Vai tad viņiem ir izvēle? Kādreiz jau paburkšķ par kārtējo brīvdienu garo, bet nu jau aizvien retāk. Mana Līga arī periodiski paskrien, kad izdomā likvidēt iedomātos 2-3 liekos kilogramus. Cenšos arī visus dēlus iesaistīt – trenēties, saprotams, viņiem nepatīk, jo garlaicīgi, un arī nespiežu, bet sacensībās uzskriet ir forši. Novada skriešanas seriālā piedalās visi, tāpat uz foršākajām sacensībām braucam kopā. Mēģinu arī apvienot kopīgos pasākumus, ja vecākais dēls nedēļu spēlē futbolu turnīrā Slovākijā, tad tētis taču var atrast laiku savai pirmajai kalnu ultrai turpat blakus Tatros, vai ne?

Pēdējā laika foršākais skriešanas notikums?

Pērn, šķiet, vispozitīvākais no sajūtu viedokļa bija Valmieras maratons. Pirmo reizi skrēju, kā Tempa turētājs, pirmo reizi skrēju maratonu sev komfortablā tempā, un tās emocijas, ko Tu gūsti no skrējējiem, kuri distancē Tev seko, uzticas, un paļaujas uz Tevi, ir fenomenālas! Tempa turētāju komanda ir vēl viena izcila VSK Noskrien šķautne – iesaku pamēģināt katram.

Esi Rīga – Valmiera dalībnieku sarakstā. Mērķi?

Pēc pārslimotās gripas, bronhīta un antibiotiku trieciencikla mērķu nav. Tas nav pareizi. Zinu. Vēl pirms pāris nedēļām (treniņskrējienā apkārt Engures ezeram man gāja ļoti smagi, ja nebūtu Artūro pleca, pēdējos 7km noteikti būtu čāpojis!) būtu atbildējis – nepiedalīšos, bet, nedaudz pazīstot sevi, visticamāk, startēšu. Tātad nevis atkarīgs, bet jau pavisam slims! Un, ja nekā citādi, tad distances pirmajā daļā sastādīšu kompāniju savam Stirnubuka kolēģim un draugam GintsK.

Labākos rezultātus maratonā esi sasniedzis Parīzē un Ņujorkā. Vari salīdzināt šos abus notikumus no sportiskā un organizatoriskā viedokļa?

Ļoti līdzīgi pasākumi. Milzīgas ļaužu masas, bet nav haosa. Teicama organizācija. Skaistas pilsētas. Abos skrējienos man trāpījās visnotaļ vēsi un nemīlīgi laika apstākļi. Abi maratontūristu obligāto skrējienu sarakstā. Abus ir vērts izbaudīt, bet noteikti ir neskaitāmi maratonskrējieni, kas ir krietni mīlīgāki, ainaviskāki, baudāmāki, ar ne tik lielu ļaužu drūzmu. Vēl ir forši, ka šādos lielajos maratonskrējienos piedalās krietns bariņš latviešu, kuri parasti kopīgi apēd kādu pastu pirms skrējiena vai sarīko mazu afterparty – lielisks veids, kā iepazīties, satusēt, jo Latvijā jau nemaz tik bieži ar virtuālajiem VSK Noskrien un/vai Endomondo draugiem nesanāk klātienē iepazīties. Man nav mērķa obligāti izskriet visu lielo sešinieku (Tokijas, Bostonas, Londonas, Berlīnes, Čikāgas un Ņujorkas maratoni – red.), bet labprāt uzskrietu gan Londonā, gan Čikāgā, gan Bostonā. Bostonai gan es esmu krietni par lēnu.

Februārī noskrēji Coastal Trail Series (CTS) posmu. Iespaidi? Jaunas idejas Stirnu bukam?

Uz CTS acis metu jau pāris gadus. Patiesībā CTS kalpoja, kā attālināts prototips Stirnu buka seriālam. CTS seriāls arī notiek posmos, katru mēnesi pa vienam – izcili skaistās Anglijas piekrastes vietās. Gribējās to visu redzēt klātienē. Pērn nolēmu, ka braukšu uz posmu, kur šis seriāls pirms 10 gadiem ir dzimis. Pierunāju GintsK dalībai viņa pirmajā ultrā [55km], rūpīgi saplānoju braucienu uz Dienviddevonas posmu, kas notiek februārī, atradu lētas aviobiļetes un, lai nedaudz paķircinātu draugus – izsūtīju e-pastā spamu, vairāk gan, lai palielītos citiem, uz cik skaistu vietu mēs dosimies, un vai kāds vēl negrib braukt mums līdz. Man pašam par lielu pārsteigumu pieteicās vēl 4 kolēģi no biedrības “Engures sportam” un pats Signis.

Trase un skati bija lieliski, marķējums vienkāršs un saprotams, norāžu daudzums – nepārspīlēts, dažas vietas tomēr sagādāja skrējējiem mulsuma brīžus, t.sk. reversās zonas garākajās distancēs. Atzīšos – noskatījos simbolu, ko noteikti iekļausim Stirnu buka seriālā, t.i. „X” jeb dead end – te skriet nevajadzētu. Sacensību centrs, kurā pavadīju daudz stundu, gaidot kolēģus – bēdīgs. Pāris teltis, uzkožamo tirgotava, daži pludmales un reklāmas karogi, kurus sāka novākt jau tad, kad lielākā daļa ultra distances skrējēju vēl atradās trasē. Vakarā gan tika solīta britu ballīte kārtīgā britu klubā, bet, kā noskaidrojām – gadu iepriekš to apmeklēja visai maz dalībnieku, tālab arī mēs savu ballīti organizējām sava miesta viesnīcas krodziņā. Ja neņem vērā pēcsacensību pozitīvas atmosfēras iztrūkumu, uz CTS labprāt dotos vēl kādu reizi, jo dabas skati atsver visu.

Jāpiebilst, ka CTS atmiņā gan vairāk paliks ar ko citu – pāris dienas pirms mačiem saķēru vīrusu, protams, draugi jau nebūs draugi, ja necentīsies pierunāt, brauc, lūdzu, līdz, nemaz jau tik slims neesi, tas +38,5 Tev bija vakar. Protams, par paša spriestspēju un veselo saprātu nekomentēšu. Apsolījis mammai, tētim un Līgai neskriet, dodos līdz draugiem, jo esmu saplānojis maršrutu, zinu detaļas, palīdzēšu nokļūt līdz CTS norises vietai.

Saprotams, trasē dodos, izbaudu skaistos skatus, pirmos padsmit kilometrus pat mēģinu lēnām skriet, bet tad arī spēki galā, esmu laimīgs, kad ieraugu stiklotu, lepnu restorānu kraujas malā. Šeit arī palieku un lūdzu, lai man izsauc taksometru. Bēdīgākais un arī pašsaprotamais – ar vīrusu aplipinu 5 no 6 saviem līdzbraucējiem, vissmagāk ķer Signis. Boss ir pamatīgi izsists no ierindas, „atraujas” ar adatām, par šo – visticamāk, man arī tiek Mēneša skrējēja tituls, kurš tad vēl ir nogāzis Signi no kātiem?

Labā ziņa: antibiotiku kurss ir pabeigts, bronhīts no plaušām izdzīts, esmu atsācis skriet, tik vien kā pulss sit par teju divdesmit sitieniem augstāk pie tā paša tempa, kā janvārī. Vai būs mācība? Neticu. Pie maniem pases datiem un iedzimtās spītības tas laikam nepalīdzēs.

Kā vispār radās ideja par Stirnu buku?

Ideja nāca lēnām un ilgi. Gatavojos kādam no saviem maratoniem un smeļoties treniņmetodikas gudrības, izlasīju, ka sagatavošanās bāzes periodā treniņu plānā reizi nedēļā noteikti būtu iekļaujams skrējiens kalnā, bet kur man piejūrā kalnu atrast! Braucu izlūkos uz Tukuma pusi – pamēģināju Jēkaba gravu, pamēģināju Milzkalna slēpošanas trasi, neuzrunāja. Tad atcerējos par tādu Āžu kalnu, kur sen nebiju bijis. Iepatikās. Tur arī paliku. Tad vairakkārt Endomondo mani uzrunāja visu redzošais un zinošais Matīss, kurš visādos kalnos esot Latvijā skrējis, bet Āžu kalnu nekad neesot apmeklējis, lai aicinot ciemos. Vienreiz, otrreiz uzprasījās, bet tā arī šobaltdien ciemos nav atbraucis. Bet idejas sēkla gaisā tika palaista. Manuprāt, arī pats Āžu kalna mežs patiesībā mani uz to lēnām, bet neatlaidīgi vadīja. Tas taču nav nekāds noslēpums, ka mežs ar cilvēkiem runā.

Pēc Milzkalnes nebiji pārliecināts, vai maču atkārtosi. Šogad jau taku skrējienu seriāls. Nav bail no pārāk straujas augšanas grūtībām?

Pērnā gada Āžu kalna pasākuma izdevumi par dažiem simtiem eiro pārsniedza ienākumus. Lai arī esam optimizējuši daļu lielo izmaksu, kolēģi man pamatoti aizrāda, ka varbūt vajag atteikties no tādas vai citādas izmaksu pozīcijas, it kā liekas greznības, kas krāšņotu pasākumu, bet bez kuras, kā pierāda CTS skrējiens, mierīgi varētu iztikt. No otras puses, man šķiet, ka ilgtermiņā dzīvotspējīgs būs tikai tāds skriešanas pasākums, kuram bez plikās skriešanas būs vēl kāda papildu pievienotā vērtība, vai tā būtu apkārtnes, vides un kultūras izzināšana, bērnu un jauniešu izglītošana, arī izklaidēšana un pieskatīšana, kamēr vecāki 4 stundas skrien Lūša distanci. Beigu galā tā ir brīvdiena, kuru mēs pavadām ne tikai skrienot, bet pavadot kopīgi laiku ar savu ģimeni, radiem un draugiem. Cenšos šo seriālu veidot tādu, kādā man pašam patiktu piedalīties un uz kuru mani puikas paši prasītos līdz.

Sezonas sākumā bija diskusijas, vai tiešām nevaram palikt tikai pie „Āžu kalna Stirnu buka” organizēšanas, vai tiešām vajag seriālu? Mana izpratne ir, ja tērē kādai lietai savu vissvarīgāko resursu – laiku, tad tērē līdz galam! Nevar sapņot kļūt par lielāko aitu gaļas piegādātāju reģionā, ja ganāmpulkā ir četras aitas. Arī vienām sacensībām ir jātapina dizains, mājas lapa, jāuztur komunikācija ar potenciālajiem skrējiena dalībniekiem, atbalstītājiem, jākārto atļaujas utml.

Šobrīd varu teikt tikai to, ka laika resurss tiek tērēts uz nebēdu, ja pārējie mani uzticamie kolēģi darbojas arī citās frontēs, tad pats esmu Stirnu bukā uz pilnu slodzi. Visi ceram, ka, ja ne šosezon, tad nākamgad pavisam noteikti seriālam jāspēj segt vismaz administratīvās izmaksas! Pagaidām uz priekšu dzen entuziasms, skrējēju komūnas pērnā gada sacensību augstais novērtējums un labie vārdi.

Mūsu komanda nav liela, visi vairāk vai mazāk esam skriešanas fani, un, kā izteicās mūsu grāmatvede, kuru nespējām pienācīgi atalgot: Jums, laikam, ļoooooti patīk tas, ko darāt. Un, tā ir taisnība! Bez superlojālas atbalsta komandas šādas sacensības noorganizēt nebūtu iespējams. Paldies, puišiem, kas stāv aiz Stirnu buka redzamā kadra un nesavtīgi palīdz Bukam lekt Latvijas mežos.

Pasākumu producēšana tev nav sveša lieta. Vai pirms Stirnu buka bija jau kāda pieredze ar sporta pasākumiem?

Joprojām producēju Ziemassvētku koncertu sēriju „Tev tuvumā”, bet tā arī praktiski ir palikusi vienīgā saikne ar izklaides industriju. Skrienot apkārt Engures ezeram kopā ar Anitu Liepiņu, pavisam netīšām atausa atmiņā, kā pirms vairāk nekā 20 gadiem Tukuma pusē kopīgi ar Tukuma orientēšanās sporta dzīves organizatoru leģendāro Zipi (Zigfrīds Freimanis – red.) tikām organizējuši skriešanas seriālu „Apkārt Tukuma ezeriem”. Neatceros vairs, vai seriāls piedzīvoja otro sezonu, bet tā būtība bija stundas laikā aprikšot pēc iespējas vairāk apļu katram no ezeriem. Kurš sezonā savāc vairāk apļu, tas ir uzvarējis. Tik vienkārši. Un Anita Liepiņa bija starp seriāla dalībniecēm. Vadot mūzikas ierakstu kompāniju, tikām organizējuši dažus pasākumus, kā Mūziķu Ziemas sporta spēles, Mūziķu Orientēšanās diena, beigu galā Cīņas klubs, bet tam visam ar sportu visnotaļ attāla saikne.

Pats visu plānoto Buku posmu trases jau esi izskrējis?

Visas trases vēl nemaz nav 100% saliktas, dažās prasās uzlabojumi, jāveic papildu izpēte, meklējam smalkās vizūriņas, knapi redzamās taciņas, pēc iespējas cenšamies izvairīties no grants ceļiem, citās – jāveic saskaņojumi ar Dabas aizsardzības pārvaldi, zemju īpašniekiem utt. Abavas senlejā rosījāmies gandrīz divus mēnešus, un arī tur vēl netrūkst darāmā! Bet – jau tagad varu teikt, ka katra trase ir kā odziņa un uz katru no plānotajām pasākuma norises vietām dodos ar prieku/kaifu. Jau tagad trinos, ka neesmu pārāk sen pabijis Kandavas pusē, skriet Abavas senlejā ir tīrā bauda. To pašu varu teikt par Zebrus ezera apkārtni, Talsu pauguraini, Āžu kalna apvidu un Garkalnes mežiem – izcili ainaviskas vietas, es patiešām mīlu šādu Latviju.

Paralēli maču organizēšanai ko esi plānojis šogad noskriet pats?

Šis gads ir īpašs ar to, ka man beidzot nav īpašu plānu, neviena paša lielā, obligātā maratona. Šķiet, pienācis tas brīdis, kad skriet ar baudu un patiku varu arī tad, ja deguna galā nekarājās kāds īpašais, motivējošais burkāns. Ja godīgi, arī nedaudz baidos doties prom ilgāku laika sprīdi, kad notiek seriāls. Ceru šovasar izskriet kādu kalnu treilu, CET (Cēsis ECO Trail) garā distance noteikti ir manos plānos, nāksies skriet Rīgas maratonā, jau biju izlēmis šo gadu izlaist, bet Facebook „ietago draugu” kampaņā kāds mani ietagoja, kā lai neskrien, ja esi ietagots un vēl laimējis dalību? Visticamāk, apmeklēšu arī Siguldas kalnu maratonu un Baskāju skrējienu. Bet par to domāšu, visticamāk, pēc 12.aprīļa (pirmais Stirnu buka posms – red.)

Novēlējums kluba biedriem.

„Never limit where running can take you*!”, šādu novēlējumu savulaik savā biogrāfijā man parakstīja nenotikušajā Ņujorkas maratona Expo satiktais Bart Yasso, populārs amerikāņu skrējēju iedvesmotājs un „Runner’s World” ilggadējs redaktors. Manuprāt, šis ir labs novēlējums! Sāc ar – aizskrien līdz tam žogam, kas atrodas 2km attālumā no Tavas mājas, bet, kur Tu skriesi pēc 3 gadiem, kas un kāpēc Tev skries līdz un kā skriešana būs izmainījusi Tavu dzīvi, Tu pat iedomāties nevari! Kustinām dibenus!!!

*Nekad neierobežo to, kurp skrējiens var tevi aizvest. 

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.