Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Gads Stirnu buka zīmē.

Pērnās buka sezonas noslēgumā manī sāka raisīties pārdomas par nākotnes plāniem – kuras sacensības ņemt, kuras izlaist. Ja ar maratonu viss bija skaidrs – tas būs Edinburgā, manā 50.tajā dzimšanas dienā, tad par citām sacensībām skaidrības nebija. Pie tam vēl uz to brīdi skrienoša nebiju un centos savest kārtībā muguru, lai atkal varētu kedām noraust putekļus. Iedomājos pat, ka varbūt jāatpūšas no Buka un jāpaskrien skrienlatvijas posmos, aplūkojot Latvijas pilsētas. Bet tā īsti pie šīs domas nepieķēros. Tad Divplākšņu gada noslēguma ballē pie manis atnāca Stirnubuka abonements un atviegloti uzelpoju, jo nu sezona bija skaidra. Galu galā, kāpēc man dziedāt svešu dziesmu? Divplākšņu feisbuka profilā pie manas bildes ar laimestu kāds bija iekomentējis, ka es skriešot visus buka posmus. Padomāju, labi, labi, ne nu visus, ne nu kā – septiņi posmi nav nopietni.

Tērvetes meža zaķis. Gandrīz palieku mājās, jo mans foršais mazais bērns nolicies ar pamatīgiem grādiem un angīnu. Īsi pirms izbraukšanas izlemju palikt mājās, bet foršais mazais nočukst, ka vismaz vienam no ģimenes jābrauc. Ar milzu sirdsapziņas pārmetumiem ņēmu somu un devos Tērvetes virzienā, pareizāk sakot, Daigas Kārļa mašīnas virzienā. Mana pirmā Zaķa distance ever. Starts tiek atlikts, šķiet, ka sabraukusi visa Latvija. Saule riktīgi cepina. Tieku pie Stirnu buka žurnāla pirmā numura, kurā rakstiņš par Divplākšņiem. Divplākšņu kopbilde un startējam. Daudz to zaķu un tauta neretojas nemaz. Sevišķi grūti pārvietoties pa tūristu trepītēm, jo, ja gribas kādu apdzīt vai jāpalaiž kāds ātrais, te tas praktiski neiespējami. Sprinta posmu ieraugot, gribējās raut pa taisno. Likās neiespējami tajā augšā tikt. Kad trasē sāku dzirdēt starta/finiša zonas trokšņus, likās nu jau finišs klāt, bet nekā – cilpa aizvijas atkal tālāk, lai atgrieztos finišā pēc krietna kilometra. Medaļa kaklā, putra vēderā un ātri uz mājām pie mazā foršā, lai aicinātu uz tusiņu ātros.

DP žurnālā Tērvete

Zilo kalnu Buks. Lai gan nekāda kilometru bāze šoziem saskrieta nav, jāmēģina Buka distanci, jo vajag garāku treniņu pirms maija beigās plānotā maratona. Laika apstākļi, salīdzinot ar pērnajiem, šogad Ogrē ideāli skriešanai. Līdzi foršais mazais bērns, kura pārstāv savu skolu skolu čempionātā un foršais lielais, kura pieskata foršo mazo, lai es lēnu garu varu blandīties pa takām. Mēģinām sabīdīt Divplākšņu kopbildi, bet tā arī nevaram savākties, jo tautas atkal, ka biezs. Aiziet skolu čempionāts un tūlīt arī garās distances. Man patīk! Reāli patīk! Nav baigo kalnu, skaistas takas. Dzirdināšanas punktā dievīgs speķītis, kurš ar Grauda spēka rozīņbulku iet uz urrā! Skrienu un baudu. Medālis kaklā man, medālis bērnam. Abas laimīgas.

Zilie kalni

Piebalgas zaķis. Braucam ļoti laicīgi, jo nav būts tai pusē un nav ne jausmas, cik tas īsti tālu ir. Ziņo par starta pārcelšanu. Nu nekas, līdzi pleds un tusējam ēnā. Mega lēnas rindas pie tualetēm. Aiziet skolu čempionāts, garās distances, drīz arī zaķi. Atkal tautas, ka biezs, bet taciņas šauras. Skati skaisti, bet visu laiku jābolās zem kājām, jo taku īsti nav – ciņi, celmi, govju ceļi. Grūti, bet neviens jau mani uz šejieni nedzina. Medaļas, putra, laižam mājās, pa ceļam piebraucot nopeldēties Alaukstā, un piestājam uzrāpties skatu tornī.

Piebalga

Kamparkalna zaķis. Karstums šovasar labi ieskrējies un arī Talsu apkārtnē netaisās rimties. No starta redzams sprinta posms – pret slēpotājkalnu, arī starts pret kalnu. Ir grūti piecelties no beņķīša ēnā, kur nu vēl skriet un skriet pret kalnu. Bet viss ir iespējams! Medaļa kaklā man, medaļa mazajam foršajam. Izmantojam kolosālo iespēju iepļauties dīķītī un mazliet atdzesēties.

Kamparkalns

Šlokenbekas zaķis. Palicis atmiņā ar Ilžuka uzmundrinājumu Āžu kalna pēdējos metros un labi noorganizēto dušu, kura sākās tūlīt pēc mana finiša. Nez kāpēc visi steidza meklēt pajumti, es gan kādu brīdi izbaudīju. Ilgi gan nesanāca Šlokenbekā uzkavēties, jo nācās mesties atpakaļ uz Rīgu, lai sagaidītu mazo foršo no oranžās bumbas trenkāšanas treniņnometnes.

Āžu kalns

Gaiziņkalna buks. Joprojām karsti. Starta zonā, ieraugot sprinta etapu, kurš būs jāveic pirms finiša, manas optimisma paliekas pazūd. Šajā posmā vienīgie pozitīvie momenti – speķītis jau pašā sākuma daļā un kopābūšana. Viss pārējais – ļaunais murgs. Kāpu nost no takas un laidu garām Lūšus – visu cieņu, varoņi pienācīgi jāgodina. Tad nāca posms, kur zaļknābji Skolu čempiņi nesa nost no kātiem un pienācīgi virzīties uz priekšu nebija iespējams. Atviegloti uzelpoju, kad šo trase atvirzījās pa labi. Bet prieki bija īsi, jo drīz panesās mežonīgo Zaķu armāda. Trase arī tāda, ka maz bija vietu, kur civilizēti izmainīties, šauras takas, bezceļi, govju takas. Vēl pāris reizes kaut kur iemaucu ar īkšķi, kuru biju stipri sasitusi Baskāju brīvprātīgošanā, iemaucot pa kaut kādu betona plāksni tā, ka ar pūlēm varu kedu uzvilkt. Finiša zona – jūs nopietni, tiešām sprinta posms vēl?! Nu labi, varbūt uzvilkšos, bet varbūt nē. Pēc Trakā uzbrēciena pieklājības pēc 3 soļus imitēju skriešanu. Bet vispār negribu šo posmu atcerēties. Piedodiet, orgi, lai gan jūs jau neesat pie vainas. Neviens jau man neliedza pienācīgi trenēties, lai skrietu ātrāk – pa priekšu lūšiem, skolēniem un zaķu armādai. Bet varbūt vienkārši vajadzēja izkāpt no gultas ar labo kāju.

Gaiziņš

Līgatnes buks. Šo gan gribētos izbaudīt vēl! Vietas, kur četrrāpus kārpies bez maz pa sienu tādos augstumos, kur neredzi ne gala, ne malas, lai tūlīt tipinātu lejā, jo kā tad, līdz lejai netiekot, tu varēsi atkal rāpties nākamajā. Vietas, kur gribējās apstāties, lai labāk paturētu atmiņā gleznainos skatus. Apjausma, ka šādas vietas iespējams baudīt, tikai pateicoties trako orgu dullumam, jo neba nu atbraucot šeit vienkārši ar ģimeni un staigājot pa standarta tūristu takām tu ieklīdīsi tik kolosālos līcīšos. Un netraucēja šoreiz neviens un skrējēji bija tā izretojušies, ka brīžam sajūta, ka esmu mežā viena, arī sprinta posmā. Nu jā – super! Un putra šoreiz sevišķi garšīga. Alus gan garšo kā vienmēr – Zoltners uz vietas, bezalko brauc līdzi uz mājām, kā vienmēr, kad pašai nav pie stūres jāsēžas. Un sezonas skaistākā medaļa pievienojas sešām iepriekšējām šīs sezonas medaļām.

Līgatnes pontontilti

Rezumējums – 4 zaķi, 3 buki, nevienā posmā šogad nebija auksti.

Reitingiem nesekoju, distances izvēlējos, kas uz kuro momentu bija pa spēkam vai vajadzēja komandai.

Smagākais (jo reāli mani izbesīja) Gaiziņkalna buks.

Vieglākais Zilokalnu buks.

Foršākais un ainaviski visskaistākais, lai gan arī smags, Līgatnes buks.

Sapratu, ka nav jēgas skriet neko īsāku par bukiem, jo īsie atmiņā nepaliek.

Baigi forši skriet, ja tev ir Komanda. Bez Divplākšņiem nez vai vispār uz kādiem mačiem izvilktos. Šosezon uz visiem posmiem mums sanāca pilna komanda. Prieks un lepnums par mūsu ātrajiem un arī par pieredzes bagātajiem, gan tiem, kas komandā, gan tiem, kas šogad ārpus komandas.

Šosezon pasāku akciju “Pavelc līdzi lēnāko” – kad pirms finiša pašai grūti, atradu kādu tikpat lēnu bēdu māsu, sāku skriet ātrāk un enerģiski aicināju sev līdzi. Piefiksēju, ka tas dod spēkus un enerģiju arī pašai.

Ienāca prātā, ka būtu foršāk un zaļāk, ja braucot uz Buka posmiem mēs vairāk kooperētos ar citiem braucējiem – piedāvātu vietas savās mašīnās un tā, tādā veidā samazinot mašīnu skaitu, attiecīgi mazinot sastrēgumus un atslogotu pļavas. Ja tas izdotos kaut par 20%, tas jau būtu iespaidīgi! Es pati šogad ar savu braucamrīku braucu uz 2 posmiem – ar pilnu mašīnu uz Vecpiebalgu, ar tukšu sanāca uz Šlokenbeku, jo nebraucu no Rīgas. Divas reizes sēdos uz astes Lāsmai, bet trīs reizes Daigai ar Kārli.

Nu jau zināmas nākamās sezonas posmu norises vietas. Šķiet, ka visi patāli, bet vilinoši. Pagaidām atliek kavēties atmiņās, pārlasot visus septiņus Buka žurnālus. Laiks rādīs. Bērns gan pārliecināts, ka brauks uz visiem. Ja oranžā bumba nepatraucēs.

Stirnu buka Pelēkais kardināls

27629100_10208514654183218_4234818060103007326_o

Viņam kūp galva! Ne tikai no rezultātu skaitīšanas Stirnu buka sacensību dienā, bet arī no ideju pārpilnības. Skrējieni, pasākumi, komandas, asprātīgi joki, tostarp arī šis žurnāls, ko turi rokās.  Ja endorfīni būtu narkotikas, tad viņš būtu mafijas krusttēvs, kurš radījis atkarīgo impēriju. Un viņš jau ir. Pamanāmākais aizkadra Stirnu buka dīdītājs – Signis Vāvere. Lasīt tālāk.

Tikšanās ar “Lūsi”

Tērvetē, skrienot buka distanci sacensībās “Stirnu buks”, bija tik grūti, ka apsvēru domu turpmāk pāriet uz zaķa distanci. Bet, reģistrējoties uz Ogres Zilajiem kalniem, roka paslīd un nospiež lūša distanci. Liela loma tur atkal bija meitai Guntai, kura apgalvoja, ka man vajagot beidzot noskriet ko garāku, un ka lūša distancē mazāka konkurence uz pjedestālu manā vecuma grupā. Vārdiņam “pjedestāls” ir liels spēks, dikti jau gribētos pacīnīties par kādu trešo vietu! Bet par baltu velti to šoreiz nevarēs dabūt, būs jācīnās.

Starta koridorā stāvot, atkal nāk virsū šaubas – ko es te daru? Mana vieta ir uz dīvāna – zeķes adīt! Saku Guntai, ka laikam sāp ceļgals un slikta dūša metas. Gunta nosaka, ka tas ir tikai galvā. Nu labi, ja galvā, tad galvā! Nesāp man nekāds ceļgals un nav nekādas sliktas dūšas. Tās ir tikai atrunas. Mani mierina doma, ka pārgājiens arī ir labs sporta veids. Ieraugu Rimantu un saku, lai uz loteriju mani negaida, ka būšu vēl mežā.

 

IntaAmolina_1

Starts. Skrienas normāli, nākas pat sevi piebremzēt, jo, vadoties pēc tempa, esmu sākumam par ātru. Skrienu burzmā, apkārt čaloņa, un klāt ir vieta, kur buki aiziet pa labi. Tā vien gribētos kopā ar visiem virzīties uz finiša pusi, bet man vēl priekšā lūša cilpa.

Pēc dažiem metriem mani pārņem maģiska sajūta. Tā, tas ir lūsis! Apkārt iestājas klusums. Čalotāji devušies uz finišu. Klusums relatīvs, jo mežs sāk ar tevi runāt. Putniņi vītero, lapiņas plaukst. Ievu krūms apņem tevi ar mīkstu, smaržīgu pēli un aicina uzkavēties. Ak, šīs ievas! Nekādas ievas – skrien! Tālumā, aiz pagrieziena pazūd jauneklis dzeltenā kreklā, un es palieku viena ar savu lūsi.

Biju nolēmusi, ka tad, kad palikšu viena, varēšu mierīgi, baudot mežu, pāriet soļos, bet padomājot sapratu, ka nekas taču nesāp, un nav nekāda iemesla soļot. Skrienu tik tālāk. Atkal ievas. Nē. Nekādas ievas. Skrien!

Lūša cilpā notiek visādas dīvainas lietas. Izturības kontrolpunktā strauji tuvojas vīrietis ar kaut kādu dīvainu aparātu. Izskatās, ka grib man to iedot. Kas man tagad būtu jādara? Es negribu skriet tālāk ar kaut kādu aparātu rokā. Ak nē, paldies Izturībai, tā ir tikai laika kontrole!

Ievas! Nē!

Pēkšņi ieraugu sev priekšā dzeltenā krekla īpašnieku. Ko tas nozīmē? Es viņam tuvojos? Tad taču tas ir cērtams kociņš! Mēģināšu noķert. Nu, ja ne noķert, tad vismaz pakritīšu viņam uz nerviem. Tikmēr kritu viņam uz nerviem, kamēr esam blakus. Ko nu? Man negribas skriet pa priekšu, bet nesākšu tak bremzēt! Lieku garām, bet priekšā kalniņš. Nevaru tak sevi apkaunot un uzreiz pēc apdzīšanas pāriet soļos! Gribi vai negribi, jāskrien! Grūti. Bet man vajadzētu pazust viņam no redzes loka, lai viņam negribētos mani apdzīt. Domājams, ka viņu nokaitināju.

Skatos, priekšā zīme, ka tūlīt dzeršanas punkts. Ļoti labi, bet kas tad nu – priekšā kaut kāda dubļu žampa. Vai tiešām organizatoriem ir tik laba humora izjūta? Bet nē, kalniņā ir redzams arī dzirdināšanas punkts. Fū! 20km aiz muguras, un kontrolpunktā mani sagaida ar Latvijas himnu. Nez, tas man, vai arī tā sagaida visus? Tas tomēr nav man, bet par godu Latvijas hokejistiem. Nu labi. Te mani noķer arī dzeltenais krekls un saka, ka knapi mani panācis. Saku, ka varu paturēt tempu – lai ķer mani! Un prom esmu. Tā nu mēs tur visu laiku skrējām blakus. Kalniņā man garām. No kalniņa es garām. Sākām pļāpāt un aizrunājāmies par Rīga – Valmiera. Izrādās, esam tikušies Rubenē. Nu man jau liekas normāli, ka skrienu līdzīgi ar ultramaratonistu. Mums abiem iet grūti, jo negribu un negribu atpalikt. Tad mums pietuvojās arī visātrākais, sirdī jaunais nūjotājs (pēc jaunajiem likumiem, nevienu jau vārdā nedrīkst saukt). Tā nu abi ar dzelteno kreklu prātojam, ko tie nūjotāji lieto. Pēdējie kilometri tā arī pagāja, trijatā pļāpājot. Uz beigām gan es padevos un paliku viena. Nu ko, līdz galam jātiek! Paldies Vāverei ar visskaistākajiem matiem, ka neļāva man soļot pie paša finiša! Un tiešām, es to paveicu!

 

IntaAmolina_2

Pēc finiša pateicos saviem tempa turētājiem. Drīz jau arī apbalvošana. Ļoti cerēju, ka esmu trešā. Bet nē – trešā vieta citai. Nu, kad nav, tad nav! Bet, kad izsauca mani uz pirmo vietu – neticēju savām ausīm! Šitās emocijas! Neliegšos, tas ir patīkami un forši.

Paldies foršajām Vāverēm un lieliskajiem Riekstiem par vētrainajiem apsveikumiem! Viena no Vāverēm pieprasa stāstu. Lūdzu! Paldies ģimenei! Bet vislielākais paldies Guntai par iedvesmošanu! Apskāviens pirms starta – tas lika saņemties!

Pēc apbalvošanas saku Guntai, ka man šodien baltā svītra, ka loterijā laimēšu pulsometru, kaut man nevajag. Atdošu Guntai. Darīts! Guntai beidzot ir pulsometrs!

Paldies pacietīgajiem lasītājiem, ja jums interesēja, ko sacensībās domā lēnais gals!

Stirnu buks 2017 bildēs

01sb

Marķētas distances izcili ainaviskās vietās. Senu mistēriju bagātie meža ceļi un taciņas, garāmskrienot ļaus izbaudīt arī pa kādam kultūrvēsturiskam objektam, neskaitāmiem pauguriem, senču senajām dabas svētvietām, pamestām slēpošanas trasēm, mežacūku vannām un citiem MammasDabas izaicinājumiem.

Lasīt tālāk.

Ellīgais Ventas ielejas Stirnubuks

Nu nedaudz ir atvilkta elpa un karstums noplacis, jāķeras klāt pie tā, kā gāja Ventas ielejas Stirnubuka 30 km Lūša distancē.

To, ka skriešu Kuldīgā garāko distanci, nospriedu pāris nedēļas pirms starta. Īsti jau negribējās tūlīt pēc jāņošanas skriet, tomēr biju izlēmis, ka pēc maratona pagājis gana daudz laika bez sacensībām, un pirms pirmā ultramaratona, kas iecerēts augusta sākumā, jāveic pāris garie taku skrējieni, kā arī jāpārbauda, kā paciešu karstumu (tieši tik daudz grādu gan plānos neietilpa, kaut arī sinoptiķi solīdu siltumu solīja jau krietni iepriekš un, pretēji gaidītajam, īpaši nekļūdījās). Īsti karstā laikā nemaz nebiju rikšojis pat ne treniņos, jo pagājušajā vasarā traumas dēļ tikpat kā neskrēju, šogad vēl liela karstuma nebija un parasti skrienu pavēlu vakaros.

Pirmsjāņu nedēļa tika aizvadīta smagos intervālu skrējienos un svētdienā jau biju galīgi iztukšojies, tāpēc Stirnubuka nedēļā izskrēju tikai vienu reizi Līgo dienā un īpaši spārnots nejutos. Svētkos nenocietos un pieēdu klāt pāris kilogramu svara, arī no alus neatteicos, īpaši gan arī nepārforsējot. Savu artavu šie grēciņi gan noteikti deva.

Starta dienā no rīta laiks vēl likās ciešams, bet Kuldīgā, izkāpjot no auto, jau varēja manīt gaisā ko nelāgu. Nonākot starta zonā un nedaudz iesildoties, sāka likties, ka tūlīt ceptas vārnas no gaisa kritīs. Visi plāni par skriešanu maratona tempā momentā tika atmesti, sadzēros sālsūdeni, paķēru 0,5l pudeli ar elektrolītu dzērienu un 4 elektrolītu želejas, ilgi spriedelēju, skriet ar kreklu vai labāk bez, un tad jau bija jāsāk rikšot. Bet pulss jau pirms starta bija par 20 lielāks nekā ierasts, kas omu neuzlaboja.

pic1

Starta pūlī kustējos diezgan lēni, pa pilsētas bruģi arī ātrums nebija liels, un burzmā pie Akekšupītes kāpnēm pat dabūju pastāvēt. Ticis augšā uz tilta un tālāk pa asfaltu ieskrējies, 3.kilometru pieveicot ap 5:06 min/km, nākamais kilometrs arī aizgāja tīri raiti kaut arī lēnāk, jo pulss uzlidoja nepatīkami augstu. Pirmajā dzeršanas vietā vēl jutos tīri labi. Drīz jau varēja manīt pa kādam, kas pārgājis soļos, un pēc 5.kilometra pašam uznāca nepārvarama vēlme to darīt. Mānīju sevi, ka soļojot būs vieglāk padzerties, bet atsākt skriet bija traki grūti. Sāka mākties virsū domas, ka bērnus par bāreņiem nevajadzētu atstāt un labāk mest mieru, bet sakaunējos un spirinājos uz priekšu, pārmaiņus ejot un skrienot. Kustēties uz priekšu motivēja arī fakts, ka pa trasi atpakaļ iet negribējās un telefona nebija līdzi, kur kartē taisnāko mājupceļu atrast. Turklāt viena dāma satraukti klaigāja, ka līdz beigām vairāk dzirdināšanas vietu nebūšot, bet bija slinkums skaidrot, ka vajadzētu tomēr būt. Ap 10.kilometru pamanīju vēkšpēdus apkritušu jaunekli, kuru citi gādīgi apvēdināja ar zariem, un dūša galīgi sašļuka.

pic2

pic3

Tomēr otrajā dzeršanas vietā kārtīgi salējos ar ūdeni no iekšpuses un ārpuses, ierāvu dubultkafijas želeju un radās spēki turpināt. Tas gan nebija ilgi un atkal ik pa brīdim pasoļoju, bieži apsverot iespēju saīsināt trasi un nogriezties uz Stirnubuka distanci (kas bija par kādiem 8 km īsāka),  īpaši ik palaikam sadzirdot “ātro” sirēnas vai uzmetot aci purpursarkanajām kolēģu sejām.  Mežā ēnā vēl likās ciešami, bet uz lielajiem grants ceļiem bija īsta cepeškrāsns, saule burtiski spieda pie zemes, un kājās bija betona čībiņas. Nākamajās dzeršanas vietās lējos, cik varēju, un biju milzīgi pateicīgs vietējiem cilvēkiem, arī bērniem, kas pie mājām nesavtīgi piegādāja izslāpušajai ordai dzīvības veldzi. Par ātrumu bija sen jau aizmirsts, urdīja tikai vēlme kaut vai rāpus, bet tikt līdz galam. Sprinta posmā pat nemēģināju skriet, saņēmos, un uz Stirnubuka trasi nenogriezos.

pic4

Lūša distances turpinājumā gaidīja patīkams pārsteigums, Riežupītes ūdenskritums. Tam pāri sausām kājām tikt nevarēja, kurpes nost vilkt negribējās, tāpēc kopā ar citiem iemērcos brīnumjaukajā SPA. Pēc šīs peldes atkal atgriezās dzīvība un nākamos 5 kilometrus jau vairāk skrēju nekā gāju, un kurpēs žļurkstošais ūdens īpaši netraucēja.

pic5

pic6

pic7

Dažus km pirms finiša satiku paziņu, kura nūjoja un nejauši bija nomaldījusies, pieķerot klāt dažus liekus km. Tā nu gabaliņu pļāpājot pagājāmies kopā, līdz sirdsapziņa sāka mocīt un pēdējos km līdz finišam daudzmaz godīgi noskrēju, pilsētā vēl no gādīga vietējā saņemot brīnumjauku spaini auksta ūdens uz galvas un šortiem.

pic8

Finišā ieskrēju slapjš un laimīgs, kaut arī rezultāts graujošs – 3:40:17, tikai 114.vieta (vecuma grupā 58.), un laiks par stundu ilgāks nekā Riekstukalna bukā. Un sasniegts augstākais pulss, kāds jebkad bijis – 198.

Secinājums – nāksies vien treniņus pavadīt iespējami karstākā diennakts laikā, citādi karstajos mačos sanāks vien pastaigas.

Stirnubuka plāns

Es-esmu-stirnubuks_600px
Nākamais Stirnu buks nav aiz kalniem, un, iespējams, iepriekšējais parādīja tev, kur tad tie āži ziemo. Jau pirmajā kalnā uzskriet nevar, distances vidū gribas trases veidotājam pašam likt izskriet to visu un finiša uzskrējiens kalnā vispār ne tikai elpu aizsit, bet arī visu pārējo, ko vien var aizsist. Neko darīt – jātrenējas. Tāpēc piedāvājam nelielus video knifus, kā tad labāk ar to Stirnu buku tikt galā, mūsu Ineses Gulbes (shahs) treniņu plānu nākamajām sacensībām un koptreniņu ieteikumus, kur vislabāk to satrenēt. Lasīt tālāk.