Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Problēma “Rīga-Valmiera.” Desmitā epizode

doit

Bieži vien kādu sajūtu tu pieņem un izdzīvo instinktīvi. Bez lielas domāšanas meties iekšā, aizraujies un jūties, ka jūra būtu līdz ceļiem. Gluži kā ar iemīlēšanos. Kādā parastā sestdienā saproti, ka tava ierastā un pieņemamā orbīta nu jau griežas kam citam apkārt.

Tieši tā man bija ar skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera. Es iemīlējos idejā, ka es varu. Ka esmu pietiekami stiprs, gudrs, skaists un ar lielu apņēmību – ja zogu, tad miljonu, ja guļu, tad ar karalieni, ja skrienu, tad no Rīgas uz Valmieru.

Pēc tam nāk reālā dzīve. Jātrenējās ziemā, kad man ir auksti. Jāskrien pa tumsu, kad bail pat no lapu čalošanas. Darbs un bērni prasa laiku, ko mierīgu sirdi nozogu skriešanai. Ja Vecgada skrējiens paceļ, tad Bikstu maratons tevi noliek pie vietas. Superīgs Anglijas piekrastes kalnu skrējiens visam pieliek treknu punktu un pašu svarīgāko treniņu laiku pavadi, trenējoties tablešu rīšanā.

Veselības zīmi, kas nepieciešama skrējieniem Itālijā, no ārsta izvilināju ar viltu, jo teicu, ka neskriešu, bet zīme vajadzīga, lai tiktu pie piesolītām desām. Omei teicu, ka paskriešu tikai mazu gabaliņu, jo organizēju to braucienu un nebraukt nevaru, bet pie sevis visu laiku domāju – šis ir tas brīdis. Dari kaut ko.

Katrs vakars pirms starta ir ballīte. Mareks pārrakstās uz pusmaratonu. Ainārs uzraksta pats sev zīmi. Meitenes pārkāpj gavēni, jo atrodas karā vai ceļā. Un jūs neticēsiet, bet lēmumu pieņēmu nakts vidū nekurienē esošā pārpildītā itāļu naktsklubā.

Skrienot maratonu, laboju visas iepriekš pieļautās kļūdas un pārbaudīju iedomātu stratēģiju. Visu distances laiku jutos labi. Ne vienu brīdi nedomāju, ka ir grūti, ka vairāk nevaru un citas klasiskās maratona domas. Ja nu vienīgi divas epizodes. Pavirši apskatot trasi, domāju, ka maratona un pusmaratona distances pārklājas tikai trīs kilomentrus startā un drusku finišā. Sāku satraukties pēc piecpadsmitā, vai tik visi deviņi velni mani nav piečakarējuši un mani ved uz finišu. Apkārt melno numuru nav un viss liecina, ka dodamies atpakaļ pilsētā. Mani izglāba 4h45min tempa turētāji. Pat kā paldies viņiem divus kilometrus noturējos līdzi un vēl apdzinu. Par to viņas man pateicās drusku pirms trīsdesmitā kilometra dzirdināšanas, kad minūtes stāvēju un domāju, pa kuru ceļu tālāk skriet. Tempa turētājas arī nezināja. Viss beidzās, kā lielākā daļa no pazudušajiem sāka skriet un es, izvērtējot savas iespējas,  pametu tempa turētājus. Ātrums liels, apkārt arvien baisākas rūpnīcas, grupa paliek aizvien mazāka, līdz divas līdzskrējējas pasaka “ciao” un nogriežas. Paliekam trīs un saņemos drosmi paprasīt – “Where we run?” Esam noskrējuši nost no trases (elle ratā, itāli, es to ļoti, ļoti labi redzu), bet tas tur džeks (bez numura) zina, kur ir trase. Un zināja arī. Trase parādījās pēc trim kilometriem pie trīsdesmit pirmā kilometra. Skriets ir ātri un ilgi, noskriets nav ne sūda un vēl dzeršana izlaista. Bet tad nāca zīme. Trase veda gar šosejas malu un iedomājos par Valmieru. Spēku gan tas nedeva, bet zināju, ka Valmiera kritīs.

Ko es varu teikt tiem kas nākamo nedēļu satrauksies? Nesatraucies un – kā man teica viens paziņa – galvenais jau iziet uz startu, trenējies vai netrenējies – būs grūti. Tiekamies Valmierā.