Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Rīga – Aizkraukle 2018. Vai skaidrība, kāpēc dodies pretī nākamajam mērķim, spēj motivēt tevi?



Skriešana… iespējams, varētu būt kārtējais stāsts par skriešanu, bet tas taču būtu pārāk paredzami. Šī būs vēstule sev kā atskaites punkts, kā atgādinājums, kurš atsauks atmiņā atziņu par mērķa definēšanu, skaidrību un motivāciju. Motivācija brīžiem mēdz pazust, un atrunas kļūst par ikdienas sabiedroto, lai kaut ko nedarītu vai mierinātu sevi, kāpēc neizdevās viena vai otra mērķa sasniegšana.

Kāpēc īstenībā mēs kaut ko varam paveikt vai nevaram? Kas ir tas, kas mūs motivē, un, ja nav motivācijas, vai var būt tā, ka atrunas ir sabiedrotais kaut kā nedarīšanā?

Šis būs stāsts par to, kā man ir veicies kopš 2017. gada Kanāriju salu skrējiena. Atminos finiša sajūtas, asaras, prieku, gandarījumu – es tikko biju paveicis ko tādu, kas bija prātam neaptverams. Paveicot kaut ko īpašu, reti kad atskatāmies, kāpēc mums tas izdevās. Mēs to pieņemam kā faktu. Atskatoties atpakaļ, saprotu, ka diezgan vērtīgi pārdomāt un būtu bijis noderīgi atsaukt atmiņā tās lietas, kas izdevās un ko biju darījis pareizi, lai šo pieredzi izmantotu arī nākamajā skrējienā.


IMG_1893

Aizmirsu piebilst, ka papildus gandarījumam – protams, stīvās kājas nedēļas garumā. Ar stīvām kājām es domāju kājas, kuras pašas no rīta nekustas, lai aizietu, piemēram, uz virtuvi. Tās pat nekustas tik daudz, lai dotu cerību, ka šodien sanāks arī pašam izkāpt no gultas. 

Lai mazliet paskaidrotu, tad nu nedaudz precizēšu: tā ir tā sajūta, kad pamosties no rīta un burtiski tev pāri ir “pārbraucis tanks”, un, kā maza neērtība – vēl jūties, it kā būtu paaugstināta temperatūra. 

Lai tiktu ārā no gultas, ir jāveic vairākas manipulācijas. Pirmais, ko tu dari: pagriezies gultā par 90 grādiem tā, lai tavs “rumpītis” būtu vērsts izkāpšanas virzienā. Nākamais solis ir ar veiklu kustību apvelties uz vēdera. Tad pamazām izslidini kājas no gultas tik tālu, lai tās sasniegtu paklāju (grīdu); šī jau ir puse no uzvaras. Lielākais izaicinājums ir atspiest kāju pirkstu galus pret zemi un ar roku palīdzību atgrūst sevi no gultas. Pirmais, kas pieceļas no gultas, ir dibens, un tad pamazām, ar rokām palīdzot, pacel pārējo “rumpi” stāvus pozīcijā. Tas nu būtu tā īsumā, aprakstot stīvās kājas.

Lai arī stīvo kāju definīcija ir skaidra, tas nav viss, kas nāk “bonusā”. Papildus nāk smieklīgā gaita, kura liek secināt, ka vai nu tu mēģini kādu no baleta pozīcijām, vai, iespējams, pašlaik starp dibena vaigiem turi maku un līdz ar ko esi pamatīgi iesprindzis to tur noturēt. Interesanti, kāpēc nevarēji maku ielikt kabatā?

Kad šīs draudzīgās sajūtas pazūd un esi beidzis smīdināt apkārtesošos cilvēkus, droši vien ir pagājušas vismaz 3-7 dienas; beidzot var sākt plānot, kas būs tas, ko darīsi nākamo, respektīvi, kas būs nākamais pārbaudījums. Neatminos sarunas, vai/kad tika pieņemts lēmums, bet pieteicos Trans Gran Canaria 2018. Neieslīgšu sīkumos par šo pasākumu, bet ir lietas, ko ir vērts pieminēt, kas nogāja greizi, jo šajā skrējienā pēc 11:30h skrējiena/soļošanas, veicot 65km, es pieņēmu lēmumu pirmo reizi savā “skriešanas karjerā” izstāties oficiālu sacensību laikā. Pēc dabas esmu spītīgs un nepadodos nekad, mēģinu x reizes, līdz tomēr man izdodas.  Nepiedodu sev, ja neesmu ticis ar uzdevumu galā, taču pēdējos pāris gadus, kopš esmu iepazinis savu treneri Andri Ronimoisu un viņa skatu uz šīm lietām, esmu daudz ko mācījies un esmu iemācījies, ka ne tikai dzīvē, bet arī sportā ir jābūt atklātam pret sevi un jāatzīst sev tie brīži, kad tomēr ir jāizstājas, jo ieguvums no finišēšanas ir, iespējams, kļuvis proporcionāli neizdevīgs pret to, ko izjūti tajā brīdī.

Kāpēc pieminu tieši šīs sacensības? Jo esmu guvis labas atziņas, mācības tieši pēc šīm sacensībām. Ilgi par to, kā man tur veicās, nedomāju, vismaz detalizēti, kas nogāja greizi un ko es tomēr nebiju pareizi darījis. Pirmais, ko varu sev atzīmēt: lietas, kuras mēs atkārtojam, mēs mēdzam uztvert vieglprātīgi, jo savā ziņā jau jūtamies kā speciālisti, iespējams, ja pirmo reizi mums kaut kas nav izdevies, tad otrajā reizē mums būs dzinulis – motivācija šo lietu novest līdz galam un izdarīt pēc labākās sirdsapziņās. Manā gadījumā pirmajā reizē daudz kas izdevās, bija lietas, kas neizdevās, taču biju guvis pārliecību, ka es saprotu, ap ko te lietas grozās, bet patiesībā vēl ir, kur rakt.

Gatavojoties sacensībām, bieži atrunājos ar laika trūkumu, līdz ar to izpildīju mazākus apjomus treniņos, lai arī tos, kurus pildīju, tiešām izpildīju ar lielāko atdevi un piegāju ļoti atbildīgi. Otrā lieta, kura nogāja greizi, bija pirmsstarta motivācija: ja nejūti tauriņus vēderā un nezini, kapēc tu stājies uz starta, labāk uz starta neiziet. Protams, bija arī citas lietas, kas neizdevās: nestrādāja vēders, bet droši vien, ja būtu skaidrs, kāpēc eju uz startu, viss varēja būt citādāk. Droši vien liekas, kāpēc es visu šo klāstu, bet šis ir par to: lai kaut kas izdotos, ko ļoti vēlamies, mums ir jāsāk ar motivāciju un skaidrību, ko mēs tieši gribam panākt, ja ne uzrakstītu uz papīra lapeles, tad kaut vai galvā, jo iznākumu tas, iespējams, ietekmēs.

Protams, izstāties no sacensībām ir smags lēmums, kurš tiek pieņemts, izejot no tās situācijas, kurā esi. Un tas nav viegls lēmums. Taču gribētos teikt, ka smagāk, manuprāt, ir nākamās pāris dienas, kad tas lēmums tiešām “izkristalizējas”, un tu tiešām jūti, kā tas maina tavas sajūtas. Pēc tam paiet mēneši, un tu nespēj pieņemt un sameklēt cēļoņus, kāpēc šāds lēmums vispār bija jāpieņem, un ikdienā, kad saņem kārtējo treniņa plānu, aizbildinies, ka nav laika vai esi darbos līdz ausīm. Vienīgais, kas ir pazudis, ir motivācija un skaidrs mērķis, ko gribas sasniegt. 

  de62699b-cd13-4224-8883-a32e0d60e4f6 5a0509fb-399c-48f4-8715-cbb339c5305d


Tas notika arī ar mani. Pēc Kanāriju salu skrējiena izstāšanās es, protams, turpināju trenēties, bet tā bija citādāka trenēšanās. Es galvenokārt to darīju, jo tā bija ierasts un tas ir tas, ko daru katru dienu. Bieži pašam likās, ka daru pietiekami, taču patiesībā nebiju motivēts, vismaz ne tobrīd.

Es teiktu, ka mani piemeklēja četru mēnešu “paģiras”, kurās es trenējos, bet īsti nesapratu kāpēc; protams, pieauga dzīvsvars, un, es teiktu, biju atgriezies punktā, kurā es nebiju bijis vismaz pāris gadus. Ja nekas cits man pašam par to, ka motivācija ir zudusi un mērķis nav skaidrs, neliecināja, tad spogulis teica ko citu; spogulis kliedza, lai saņemos, jo citādāk es, iespējams, drīz sākšu tajā neietilpt.

Tad nu jūnija beigās tika pieņemts lēmums, ka jāsāk kustēties. Kustēties nevis pēdējo četru mēnešu ierastajā rutīnā, bet gan ar motivāciju un jau ar mērķi, ko gribas sasniegt. Mērķis, kurš tika izvirzīts, bija gatavošanās Siguldas kalnu maratonam (SKM), taču, ja nebūs pārliecības vai sajūtas, ka esmu gatavs, tad kā alternatīva būs skrējiens Rīga – Aizkraukle, kuru organizē labs draugs Agris Noviks.

Jūlijs, augusts un septembris pagāja nemanot. Pamazām jutu, ka forma uzlabojas, taču 6. oktobris (SKM) pienāca ļoti ātri, un sapratu, ka nebūtu prātīgi startēt šajā ultrā, jo vēl neesmu gatavs. Pārrunāju šo ar savu treneri, un pieņēmu lēmumu, ka skriešu kopā ar Agri uz Aizkraukli. Nezinu, kā tas nākas, bet, ieejot aplikācijā Waze, esmu apskatījis, cik tad tālu ir līdz Aizkrauklei. Galvā izveidojas priekšstats, ka tie būs +/- 80 km. Šo nepārbaudu ar Agri vai Andri, bet mēģinu sevi motivēt uz pilnas distances veikšanu. Saku trenerim, ka nedaudz biedē skriet uz Aizkraukli, jo līdz starta brīdim būšu saskrējis 800km nepilnos četros mēnešos.  Runājam un vienojamies, ka vismaz daļu noskriet būtu labi.

Pienāk sacensību nedēļa, esmu ar kolēģiem darbā padalījies, ka skriešu 80km uz Aizkraukli,  esmu sevi motivējis veikt šo distanci un skaidri redzu, kā ieskrienu finišā. Dienām ritot, saprotu, ka nevaru izturēties vieglprātīgi, vajag izplānot, kas un kā notiks. Ielūkojos Facebook, ko Agris ir sagatavojis grupā Noskrien Rīga – Aizkraukle V2, un lasu, kā viss notiks un kādi kontrolpunkti būs paredzēti. Man ieplešas acis, kad pamanu šo ierakstu – Finišs : Aizkraukle – laikā no 15:30 – 16:00 (100km) (!!!). Nē, tas nav saistīts ar finiša laiku vai to, cik ilgā laikā jāveic distance, bet 100km… ko??? Pirmais, ko daru, iemetu atkal Waze galamērķi, skatos: nu nav tur tie 100km…kļūda, vai? Rakstu Agrim. Par laimi (vai nē), viņš man apstiprinoši saka: jā, šogad skrējiens būs pa otru krastu un gala mērķis tiešām būšot 100km attālumā no Brīvības pieminekļa Rīgā.

Jūtos, ka esmu saņēmis labu kreiso āķi, esmu apstulbis. Paiet pāris dienas, līdz sakārtoju domas un saprotu, ka neesmu šeit nācis, lai staigātu melnās zeķēs. Gribas to asumiņu, gribas piedzīvojumu, un manī ir atmodies piedzīvojuma gars. Esmu saņēmis izaicinājumu, kurš liekas neprātīgs, priekšā ir pāris dienas, taču saprotu, lai šis izdotos, man ir jāizplāno, kā es to sasniegšu, jāsadala mērķis pa mazākiem mērķiem, un tas vairs neizskatās tik biedējoši.  

Iespējams, šis pavērsiens bija labākais, kas notika ar mani, jo tas man lika pārdomāt, kā es to darīšu, un noskaņoties, lai tiešām viss izdotos. Tas bija tas, kas pietrūka Kanāriju salu skrējienā šā gada februārī. Esmu atskārtis, lai arī cik neprātīgi tas liktos, bet ir sajūta, ka man ne tikai izdosies, bet es to paveikšu ar prieku. Redzu, kā mēs ar Agri skrienam finišā, turot rokās valsts karogu.

26.oktobris. Kārtējā piektdiena darbā – esmu gandrīz nostrādājis visu dienu un nevaru sagaidīt, kad tā beigsies. Iekšā ir satraukums, bailes un piedzīvojuma gars, 100km, yeah. Fokusējoties uz skrējienu, esmu palaidis fokusu uz darba lietām, pāris sīkumi, kuri parastā dienā mani neietekmētu, jo redzētu to ar skaidrāku skatu, mani pamatīgi izsit no manām nosvērtajām domām par skrējienu. Turpmākā nakts tiek pavadīta murgojot un guļot maz.

27.oktobris. Diena paiet laiski, un saprotu: tā kā pa nakti ir maz gulēts, tad šī diena tiks pavadīta guļot, atgūstot motivāciju un iedvesmojot sevi skrējienam. Tā arī notiek. Mēģinu nedomāt par skrējiena detaļām, vairāk domāju par to, kā man ir gājis iepriekš un kas ir bijis tas, kas man palīdzējis, un skaidri iztēlojos finišu. Galvā arvien biežāk redzu bildi, kur mēs ar Agri, sveiki un veseli, pieskrienam pie zīmes Aizkraukle, smejamies, gavilējam, mūs sagaida cilvēki, kurus, iespējams, mēs iedvesmosim kaut kam līdzīgam viņu dzīvēs.

Pienāk vakars. Saprotu, ka šonakt arī miega būs maz, jo vēderā ir “tauriņi”, kas nozīmē, ka esmu gatavs skrējienam. Lēnā garā sakrāmēju drēbes, kuras vilkšu no rīta un kuras būs nepieciešamas kontrolpunktos. Lai arī jāceļas agri (3:15), lai paspētu apēst putru, izdzert kafiju un tad dotos uz startu, miegs kaut kur ir pazudis. Aizmiegu 00:00.

28.oktrobra rīts. Esmu pamodies 3:15. Tā kā šonakt jāpārgriež laiks, vajadzētu būt, ka esmu nogulējis četras stundas (trīs stundu vietā). Bet pēc sajūtām jūtu: kaut kas nav īsti tā, kā jābūt. Jūtos saguris, galva kā spainis, un saprotu: šāds es nevaru skriet, vismaz ne 100km. Modinu sieviņu un jautāju, kā viņai liekas – vai laiks jau ir mainījies, taču saprotu, ka cilvēks ir miegā un droši vien nespēs man sniegt pārliecinošu atbildi. Izraujos no gultas un dodos uz virtuvi, uzlieku vārīties “čaiņiku”, tas notiek diezgan ātri. Apleju auzu pārslas ar ūdeni un piesēžu. Mēģinu saprast, vai laiks jau ticis pagriezts vienu stundu atpakaļ. Māte Google man nesniedz atbildi, un mājās nav mehānisko pulksteņu, kuri man sniegtu tik svarīgo atbildi. Tad nu vienīgā mana cerība ir paskatīties, cikos lēks saule. Skatos aplikācijā un saprotu, ka laiks vēl nav pagriezts, taču, vai varu iet pagulēt vēl 40 minūtes, neesmu 100% drošs. Tā nu paiet laiks, diskutējot ar sevi, kā es varēju tā neiedomāties, ka saskaršos ar šādu jautājumu 3:15 svētdienas naktī, kad normāli cilvēki vēl guļ…

3:58.. 3:59.. 3:00. Pirmais vārds, kas nāk prātā ir ****. Ielienu gultā pie sieviņas. Uz jautājumu, kas notika, atbildu, ka tomēr vēl ir man laiks, un iemiegu uz 40 minūtēm. Pēc 40 minūtēm pamostoties, jūtos ideāli, protams, varētu vēl gulēt, taču nu ir sajūta, ka galva ir atpūtusies un esmu gatavs celties. Paēdu putru, kura jau ir atdzisusi, izdzeru kafiju un gaidu maģisko brīdi, kad vēders sāks burkšķēt un varēšu veikt pirmsstarta rituālu. Ir plkst. 4:25… un vēl neesmu apmeklējis tualeti. Rodas iekšējs nemiers. Vai tiešām atkal notiks kā Kanāriju salās – kuņģis būs izlēmis vēl pagulēt? Fakts, ka esmu ar Agri vienojies, ka 4:35 mēs piebrauksim viņam pakaļ, lai dotos uz Brīvības pieminekli, sāk man radīt stresu. Pēkšņi saprotu, ka kuņģis pamostas.:) Aizsūtu sms Agrim, ka nedaudz kavēsim. Viss ir labi, kuņģis ir ar mani vienā komandā šonakt!

4:45 savācam Agri. Abi izkāpjam no mašīnas pie Brīvības pieminekļa, un mēs, diskutējot par to, kāda uzdzīve manāma pie Vecrīgas Mc Donalda, un mēs divi “normālie” skriesim uz Aizkraukli, pasmejamies. Satiekam Sintiju, kuru redzu pirmo reizi. Vēl neapzinos, ka viņa būs tā, kura mums palīdzēs visus atlikušos (103,5km, jā, tieši tā, atkal cita distance(!!?), bet par to pamazām) kilometrus līdz Aizkrauklei. Kurus viņa pavadīs uz velosipēda, braucot mums blakus un sargājot mūs no mašīnām. Sintijas velosipēdam priekšpusē ir groziņš, kurā gan es, gan Agris varam salikt savas mantas, kuras būs nepieciešamas skrējiena laikā. Tā kā no paša rīta neviens cits mums nebrauks līdzi, tad nu līdz Daugmales kontrolpunktam liela daļa mantu tiek ieliektas groziņā. Daugmales kontrolpunktā mums pievienosies mūsu atbalsta komanda, kura pavadīs mūs pa kontrolpunktiem līdz skrējiena galam.

4:55 Agris aicina iesildīties, izkustēties. Minūtes paiet diegan ātri, es nevaru sagaidīt, kad tik sāksies..

5:00 jautrā solī sākam skrējienu pa Raiņa bulvāri, virzienā no Brīvības pieminekļa uz Stockmann pusi, pa ietvi, protams. Pieskrienot pie Satekles ielas, trijatā saskatījāmies, nedaudz iemirdzējās acis, jo tas, ko taisījāmies darīt, nedaudz atsauca atmiņā Rīga – Valmiera skrējienu, kur pirmos kilometrus cauri pilsētai ātrākie skrējēji parasti veic aiz pavadošā transporta, skrienot pa braucamo daļu. Tad nu pieņēmām lēmumu – Satekles ielu šķērsojām, pie zaļās gaismas pa braucamo daļu gar Stockmann uzskrienot uz Gogoļa ielas, un tālāk virzījāmies Salu tilta virzienā. Temps mierīgs, ap 6:30 min/km, tā esam vienojušies ar Agri, ka no sākuma negribas pārķert startu, jo tas var atmaksāties beigu daļā. Ielās praktiski neviena nav, ja neskaita pašvaldības policiju, pāris taksometrus un iereibušus jauniešus, kuriem ir bijusi traka nakts. 

Mēs droši vien izsaucam jautājumus cilvēkos, kuri pamana trīs “indivīdus” ar atstarošajām vestēm rīta agrumā kaut kur skrienam…

Ik pēc 45 minūtēm tiek apēsta želeja, un pēc sajūtām malkots ūdens (šoreiz esmu izvēlējies atgāzētu Darida), kurš iepildīts Salomon mīkstajās pudelītēs un kuras skriešanas somas sānos ik pa laikam atgādina par sevi, dancojot pret ribām.

Esam ļoti priecīgi, jo virzienā no Salu tilta uz Ķekavu mums mugurā pūš patīkams pavējš, un liekas, ka tā taču būs visu ceļu, un runājam, cik tomēr mums ir paveicies. To, ka šī veiksme būs pārejoša, mēs pamanīsim, šķērsojot Ķekavas apli.

Pirmo reizi piestājam Ķekavā pēc divu stundu skrējiena (noskrietiem 19km) Cirkle K DUS stacijā, kur izmantojam iespēju apmeklēt labierīcības. Ilgi nekavējamies un dodamies tālāk.

Pieskrienot pie A5 apļa, saskatāmies ar Agri un iesmejam. Vienojamies: davaj būsim no “laukiem” un skriesim pa taisno pāri aplim, kur apļa vidū ir zāle. Sākumā tā šķiet smieklīga ideja, bet, kad esam sķērsojuši apli un nedaudz paskrējuši Bauskas virzienā, mūs panāk Sintija un vaicā, kāpēc mēs nenogriezāmies aplī pa kreisi uz Jaunjelgavu. Saskatāmies, pasmejamies un saprotam, ka noteikti mums šeit nevajadzēja skriet, nedaudz aizrunājāmies un bijām zaudējuši fokusu. Paskrienam atpakaļ un turpinām skriet Jaunjelgavas virzienā.  Šeit arī saprotam to, ka prieks par pavēju ir beidzies, jo sajūtam stipru vēju no kreisās puses, kas nāk no Daugavas. Mēģinu sevi motivēt skriet vēl ar esošo “baiku” līdz Daugmales kontrolpunktam, taču saprotu, ka vējš pūš cauri sasvīdušajai “baikai” un man sāk palikt nekomfortabli vēsi. Skrienot aiz Agra muguras, novelku ūdens/želeju somu, novelku atstarojošo vesti un visbeidzot arī slapjo “baiku”, kuru Sintija paņem un ieliek riteņa groziņā, jo rokas ir pilnas ar mantām. Esmu pat pamanījies mugursomu ielikt starp zobiem, lai izvilktu no somas lietus jaku. Kad visa šī pārģērbšanās ir veikta, jūtos ļoti labi un saprotu, ka varu skriet tālāk. 

Daugmales Cirkle K DUS stacija (30km).  Šeit mūs sagaida sieviņa (Liene). Viņai atdodam mantas, un drēbes, kuras nav īsti nepieciešamas, bet noderēs vēlāk. Izmantojam atkal labierīcības, jo turpmāk distancē varēs tikai pa “mazajam”, nu vismaz komfortabli. Pēc šo labierīcību apmeklēšanas man top skaidrs, ka, neskaitot želejas un ūdeni, manā organismā vairs nav nekā, kas varētu izsaukt kādu nepatīkamu reakciju no kuņģa. Pārvelku slapjo kreklu, nomainu apavus, jo pamazām rodas sajūta, ka šie apavi, kuriem jau ir noskrējiens ap 2000km, ir pamazām saplakuši un ir sajūta, ka skrienu ar basām kājām pa asfaltu. 

Tālāk sekos garākais pārskrējiens visā distancē – 23km, taču sajūtas ir labas un, liekas, ka sākumā izvēlētais mierīgais pulsa skrējiens ir atmaksājies, un kājas nav neko diži piedzītas un diezgan raiti skrienas. Temps joprojām 6:10-6:30 min/km. Vēl joprojām runājam, smejamies, spēlējam burtu spēli, kur uz izdomāta burta turpinām trijatā saukt lietvārdus, līdz apsīkstās idejas un mainām burtu. Kad esam pieveikuši pusi no distances, sākas pirmās krīzītes: nedaudz velk muguru, mazliet sāp ceļi. Nezinu, kā tas nākas, bet ar Agri nolemjam, ka vairs nav prāts uz spēlīšu spēlēšanu, jo sāpes pieņemas spēkā un organisms sāk protestēt. Galu galā maratons jau aiz muguras – organisms grib, lai metam mieru. Tad nu mēs katrs nedaudz noslēdzamies savā pasaulē, meklējam motivāciju, lai spētu uzvarēt iekšējos un negribu. Kādu brīdi vēlāk saprotu, ka manam ceļabiedram arī neiet viegli, vairs neskrienam blakus, esmu priekšā.  Saprotu, ka man jāuzņemas vadība, lai palīdzētu ceļabiedram nomākt domas no pirmajiem “tarakāniem”. Turpinām, līdz paliek vien pāris kilometru līdz Ķeguma HES kontrolpunktam. Sajūtu, ka nelabie spēki sāk pārņemt mani, un nu jau Agris skrien pa priekšu, ir radusies motivācija.

Rutki. Tālumā redzam Lienes mašīnu. Redzam arī to, ka tai ir pievienojusies kāda jauna mašīna, un vairāki cilvēki mūs gaida pie Ķeguma HES stāvlaukuma. Iekšā pamostas jauni spēki, un saprotams, ka (pieveikti jau 53 km) negribas izskatīties slikti atbalstītāju acīs, jo iekšēji tiešām viss “nedaudz sāp”. 

Pārvelku atkal jaunu kreklu, pārvelku apavus. Tā kā trešo asfalta skriešanas apavu man nav, tad velku Salomon gludos, bet Trail domātos apavus, kuri vēlāk diezgan atņems spēkus, skrienot uz nākamo punktu, bet to es vēl nenojaušu. Pasaku Lienei, ka apavu mainīšana man diezgan palīdz, lai atšņorē iepriekšējiem apavu pāriem šņores, lai tie “atpūšas” pagaidām, bet tiks likti lietā nākamajos punktos, jo apavi, ar kuriem veikti vismaz 2000km, ir gandrīz bez amortizācijas.  Sajūtas tiešām perfektas, kad sagurušajām pēdām iedod jaunu sajūtu, kad atkal zole nedaudz absorbē asfalta triecienus. 

Atbalstītāji ir Lienes darba kolēģe ar draugu, kas netālu dzīvojot un esot braukuši garām, un nolēmuši paskatīties, kā mums abiem “normālajiem” iet. Tā kā laiks nav pārāk patīkams, nedaudz smidzina un ir vējš, ilgi neuzkavējamies. Saprotu, ka šis posms varētu būt pats smagākais emocionālā ziņā man. Uzlieku mūziku un austiņas, jo gribas, lai nākamie 16km paiet nemanot…un tad jau varēs sākt skaitīt atpakaļ, jo būs palikuši vien 30km.

Uzsāku nākamo posmu ar lielu apņēmību. Iespējams, ar nedaudz labāku tempu kā vajadzētu: skrienu 5:50-6:00 min/km. Temps palīdz uzsilt. Šie 16km man bija paši grūtākie. 

Pamazām jūtu, ka šoreiz austiņas un mūzika nepalīdz, iespējams, pat nedaudz traucē. Ir uznākusi sajūta, ka viss traucē, ļoti sāp mugura, ceļi. Sajūta, ka rumpis mēģina mani nolikt pie vietas, taču es spītīgi turpinu.  

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.38

Agris skrien pa priekšu. Redzu, ka Agrim ir atnākusi “otrā elpa”, un viņš izskatās tik labi, it kā nemaz nebūtu skrējis. Tas mani motivē, jo pašlaik jūtos ļoti slikti. Turpinot “steberēt” uz priekšu, sāku just, ka kreisās kājas celim sānā sāk ļoti spiest. Brīžiem sajūta, ka celis varētu uzsprāgt, un es nesaprotu, vai tas ir kārtējais veids, kā prāts mēģina mani nolikt pie vietas, vai arī ir kāda problēma. Protams, viss kaut kas cits arī turpina sāpēt, bet nu tas jau ir tāds ultras “must have” komplekts. Fona sāpes, kuras tu spēj uzvarēt un atlikt malā, taču tevi fiziski neietekmē. Celis turpretī mani ļoti biedē. Agris piedāvā man 200m paiet un tad 2-3km paskriet. Šis piedāvājums liekas diezgan patīkams. Bieži domāju, kā būtu, ja iedzertu Ibumetin, bet baidos, ja nu tomēr tas ir kaut kas nopietns…? Tad nu labāk paciešu un pavēroju, kas notiek. Tuvojoties Pumpuriem, mums garām panesas SAAB ar Beļģijas valsts numura zīmēm. Pa priekšējo blakussēdētāja logu izkārts Latvijas valsts karogs. Izrādās, tas ir Agra tēta brālis, kurš turpmāk mūs uzraudzīs, fotografēs un uzmundrinās. Iedzeram pa koliņai, pasmejam un turpinām skriet uz Pumpuriem. 

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.39

Pumpuri, 69km. Diezgan patīkams skaitlis. Šoreiz es nedomāju skaitlisko salikumu, bet tas, ka vēl tikai 30km atlikuši. Pārģērbjos, nomainu kreklu, apmainu apavus, nu jau tos pašus pirmos, ar kuriem esmu skrējis sākumā. Tik patīkami iekāpt asfalta apavos. Izdzeru Ibumetin, jo jūtu, ka celis mani neliks mierā, un ar šādām sāpēm būs diezgan izaicinoši tikt līdz galam. Galvā ir plāns fokusējies uz nākamajiem 15km, piecīti pēc piecīša, pamazām. Nākamie 15km paiet dziļā transā, esmu kaut kur citā pasaulē, nezinu, kur, bet neesmu klātesošs šim pasākumam. Arvien, tuvojoties Jaunjelgavai, jūtu, ka manī pamostās jau “trešā elpa”, ceļa sāpes ir rimušās. Ja pārējās sāpes ir fonā, tad celis ir nedaudz vairāk kā fona sāpe, bet vairs nav tik kritiski. Tās ir labās ziņas. Sliktā ziņa ir tā, ka labajā celī sāk parādīties tā pati sajūta, kas iepriekš bija kreisajā. Saprotu, ka Jaunjelgavā pirmais vitamīns, kas būs nepieciešams, ir Ibumetin. Taču svaigas drēbes un mūsu atbalsta personāls diezgan mani dzen uz priekšu, un gribu pēc iespējas ātrāk nokļūt kontrolpunktā. Esmu atguvis priekšā skrējēja statusu, jūtams, ka manam ceļabiedram ir sākusies mazā krīzīte, taču esmu gatavs viņu atbalstīt, tāpat kā viņš atbalstīja mani, un mūsu mērķis ir viens – jātiek līdz galam ar smaidu.
WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.41

Jaunjelgava 84km. Skrienot cauri pilsētai, esmu uzlādējies no cilvēkiem, kuri uzpīpina, kuri atbalsta, kā arī vienkārši jūtu, ka vientuļā šoseja beigusies. Kontrolpunktā mūs gaida daudz cilvēku. Agra atbalsts – tēta brālis – ir sarūpējis mums buljona dzērienu. Izdzeru gardu muti, iedzeru Ibumetin. Pārģērbju sausas drēbes, pārvelku apavus un nolemju, ka atlikušos kilometrus es skriešu, jo gribu pielikt šim visam punktu, un vairs nav, ko taupīties.


WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.17-2

Skrienam diezgan raiti, esmu priekšpusē, jo pārskrējiens no Jaunjelgavas uz Sēreni ir pašaurs, lai skrietu divatā blakus un vēl mūs pavadītu velo. Manī ir tāda enerģija, ka saprotu, ka nekas mani vairs nespēj apturēt. Neilgi pirms 90km tomēr Agris liek manīt, ka arī viņam ir sākusies tā pati ceļa krīzīte, kas bija man, un sāpes esot neizturamas. Tad nu mēs izmantojot taktiku 200m iešana + 2-3km skriešana.

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.18-4

Sērene 91km. Pārģērbjamies, pasmejamies, mūsos ir atgriezusies spēja uzspēlēt burtiņu spēli un pasmiet par visu, kas notiek apkārt, un par sajūtām, kuras mūs piemeklēs rīt. Skrienam tālāk, ap 95 vai 96km Agris dod ziņu, ka celis vairs  nesāp un varam skriet.

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.20-3

Tad nu skrienam ap 6:00min/km un ātrāk, jo abiem ir vēlme finišēt pēc iespējas ātrāk, kamēr nav iestājusies kārtējā krīzīte. Tā nu izbaudām skatus, runājamies, un es pacietīgi gaidu finišu, jo jau 99km. Taču, runājot ar Agri, cik gan tālu jāskrien, sāku saprast, ka finišs vēl nemaz nav tik tuvu.

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.21-2

Tikai tagad saprotu, ka nemaz tie 100km nebūšot, bet gan tur pa kreisi, tad līdz veikalam, tad tur, vēl tur utt.. Šis viss sāk izklausīties pēc finiša attālināšanās no mums. Es jau sāku nedaudz jokot ar sarkasmu, lai gan ceru, ka finišs ir te. Tā nu mēs pavelkam viens otru uz zoba, pasmejamies. Beidzot esam “uz finiša taisnes”. Agris saka: “Redzi to oranžo gaismu? Mums tik tālu jāaizskrien un viss.” Pirmā sajūta, urrā, esam galā, sāku skatīties tālumā laternas un redzu, ka tur ir n-tās laternas ar oranžām gaismām un jau sāku neticēt. “Mums jāskrien līdz ceļa galam??” Uz ko Agris atbild: “Nē , paskaiti 11 laternas, un tur būs Aizkraukles zīme.” Manī rodas jauns spars, pielieku soli, jūtu, ka Agris pieliek soli. Redzu, ka tālumā stāv cilvēku bariņš. Ar katru soli jūtu, ka mēs pašlaik koķetējam viens ar otra ātrumu, jūtu, ka temps ir vismaz 4:30 min/km, kas liekas diezgan smieklīgi pēc 103.5km veiktas distances.

Paķeram Latvijas karogu; iekšā patiess prieks, atvieglojums, gandarījums un uzvara pār sevi. Mēs to izdarījām! 

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.47.21-3

“When something is important enough, you do it even if the odds are not in your favour.”


Atskatoties uz šo skrējienu, varu teikt, ka izdevās diezgan daudz. Tika iegūtas jaunas atziņas, jauna pieredze un noteikti skaidrība, kā pievērsties nākamajam izaicinājumam, lai palielinātu izdošanās faktoru. 

Bija laba kompānija – gan skrienošā, gan līdzi braucošā, kura uzmundrināja un palīdzēja. 

Bija pietiekama skaidrība par to, kāpēc ir vēlme veikt šo skrējienu. Plāns, kā virzīties uzvaras virzienā, sadalot lielo mērķi mazākos – paveicamos mērķos. 

Varu teikt, ka sacenšanās pašam ar sevi nekad nebija bijusi tik patīkama, jo gandarījums par paveikto ir liels.  Saliekot punktus uz i, varu droši teikt, ka šī bija līdz šim kvalitatīvākā (nejaukt ar ātrākā) ultra manā “karjerā”. No trasē pavadītajām 12h un 26 minūtēm un veicot 103.5km, vismaz 11h tika skriets, pauzēm un pastaigām veltot vien +/- 90minūtes. 

Man šis ir jauns sasniegums. Atjaunošanās notika ātri, protams, nedaudz stīvums bija, bet ne tāds, kā tika aprakstīts stāsta pirmajā daļā.  Pēc divu dienu pilnīgas atpūtas varēju pamazām atsākt treniņus. 

Liels paldies atbalstītājiem – gan tiem, kas juta līdzi, gan tiem, kas mūs apčubināja trasē, un, protams, trenerim Andrim Ronimoisam, kurš palīdzēja sagatavoties šim izaicinājumam. Protams, liels paldies arī Agrim Novikam par pasākuma organizēšanu, iesaku arī jums piedalīties šajā skrējienā nākamgad!

WhatsApp Image 2018-11-04 at 09.46.43 3

Interesanti, ko jaunu mēs iemācīsimies nākamajā ultrā?

Kāpēc skrien Tu un kas Tevi motivē?

Kā atrast motivāciju grūtos brīžos

Šis nav stāsts par to, kā sevi motivēt skriet. Šis ir stāsts par to, kā neizstāties tad, kad sacensībās temps ir krietni zemāks nekā parasti, kā rast motivāciju tad, kad sacensībās sanāk skriet pilnībā vienam. Konkrētāk, runa ir par Salaspils pilsētas pusmaratonu. Laika apstākļi bija izaicinoši. Nu labi. Ēnā vēl pieņemami: aptuveni +24-25C. Bet ēnas gan uz trases tikpat kā nebija. Šādos apstākļos man pēdējais treniņš bija laikam kaut kad pirms 9 mēnešiem…

Fotoaparāta autors: Druupijs. Fotogrāfa autors: nezināma meitene.

Fotoaparāta autors: Druupijs. Fotogrāfa autors: nezināma meitene.

Visomulīgāk jūtos kaut kur pie +5C. Nu tā, kā tajā bildē augšā. Arī āliņģi ziemā esmu iecienījis (tur vienmēr temperatūra ir plusos). Tomēr karstam laikam man trūkst treniņu. Nav prakses. Protams, jau pāris dienas iepriekš sapratu, ka nekāds īpaši labais rezultāts nebūs. Visvienkāršāk jau būtu neskriet, lai nebojātu savu statistiku, bet tomēr centos kaut kādu labumu izspiest arī no man sarežģītiem laika apstākļiem. Motivācijai izvirzīju vairākus uzdevumus. Daļu no tiem izdomāju skrējiena laikā vai pat tikai pēc finiša.

1. Nopelnīt naudu par pusmaratona noskriešanu. Nu tas taču ir forši, ja samaksā tikai par pusmaratona noskriešanu. Salaspils pusmaratona orgi parūpējās par dāsnu balvu fondu. Apbalvoja desmit ātrākos puišus ar naudas balvām, bet tai pat laikā dalībnieku sastāvs krietni vājāks, nekā, piemēram, Skrien Latvija posmos. Uzdevumu veiksmīgi izpildīju. Pēc šiem mačiem kļuvu par 50EUR bagātāks. Visticamāk, es nemaz nebūtu izgājis uz starta šajā svelmē, ja man par to nepiemaksātu.

2. Spēja noskriet vienādā tempā visu distanci arī karstā laikā. Mani apļu laiki: 20:57, 21:06, 21:16, 20:59, tā ka šo uzdevumu veiksmīgi izpildīju. Starpība starp ātrāko un lēnāko apli: 20s. Jāpiebilst, ka uz trases nekādu km atzīmju nebiju, pats arī nekādus GPS neizmantoju un pulkstenī ieskatījos tikai katra apļa beigās. Var secināt, ka kaut kāda tempa izjūta man ir.

3. Noskriet ātrāk par personīgo antirekordu. Šoreiz biju bīstami tuvu savam sliktākajam rezultātam 1:25h.

4. Pamēģināt turēt tempu uz 4:00min/km. Šī niša vēl nav aizņemta, jo vēl nevienos pusmaratona mačos neesmu manījis šāda veida tempa turētājus. Jāatzīst, ka uzdevumu līdz galam tomēr neizpildīju, jo vajadzēja noskriet 1:24:23, bet es drusku pārcentos, jo man iznāca 1:24:19. Es gan speciāli nebremzēju vai nepaātrināju tempu atšķirībā no profesionālajiem TT. Un, godīgi sakot, es skrējiena laikā nemaz nezināju, kādam precīzi jābūt finiša laikam.

5. Atstrādāt ūdens padzeršanos skrējiena laikā. No pēdējiem 3 pusmaratoniem kopā es laikam tikai 1 reizi esmu padzēries (vai arī tikai uzlēju ūdeni uz galvas, neatceros). Šoreiz šādos laika apstākļos kaut kā strauji izžuvu. Ņemot vērā, ka kopā ir 11 dzeršanas punkti, tad sanāca kārtīgs treniņš. Kopumā esmu tizls dzērājs. Kādas tik man problēmas nebija: reizēm pēc dzeršanas durstīja vēderā labajā un kreisajā sānā, vienu reizi tā kārtīgi aizrijos, šad tad daļu ūdeni ielēju degunā, paņemot ūdeni, ne vienmēr tajās glāzēs vēl tas ūdens palika. Bija iespēja arī patrenēties paņemt uzreiz 2 glāzes. Protams, to visu centos darīt, nepalēninot tempu. Jāsaka, ka dzeršana skrējiena laikā tomēr nav mans lauciņš.

6. Notestēt želeju, kurai beidzies derīguma termiņš. Atvilktnē bija aizķērusies viena ar banānu garšu. Pēc 5km skrēju pilnībā viens. Neviena konkurenta nebija ne tuvumā, tā ka varēju atļauties riskēt. Interesēja arī, kā reaģēs kuņģis karstā laikā. Vai viņš sapratīs, ka tā želeja ir jānorij, nevis jāizvemj? Jautājums bija atvērts. Pārliecinājos, ka tas derīguma termiņš želejām tik tāda formalitāte vien ir. Labi nogāja lejā. Garšoja lieliski. Nebija nekādas atraugas, vēderā nekas netraucēja.

7. Iemācīties saskaitīt, cik konkurentu man ir priekšā. Šoreiz man tas bija būtiski. Jo augstākā vietā es būšu, jo vairāk man par šo skrējienu samaksās. Trase kopumā ļoti pateicīga, jo bija garš reversais posms, kā arī vēl pāris vietas, kur skrējēji skrēja viens otram pretī. Protams, pēc starta, kad 5/10/21km skrējēji bija vienā lielā čupā, man nebija ne jausmas, cik man pa priekšu aizskrēja. Kaut startēju no 2. rindas, tomēr veselu baru sprinteru sanāca pirmajos 2km apdzīt. Šajā skrējienā 4 priekšā esošie katrā aplī bija redzami reversajā posmā. Vēl 2 ātrākos skrējējus varēja redzēt citās trases vietās. Galu galā man tā arī neizdevās visa skrējiena laikā izkalkulēt, kurā tieši vietā es esmu. Galva kaut kā tik labi nestrādā tik karstā laikā…

8. Apgūt trasi. Parasti ir tā, ka, skrienot šosejas skrējienus, esmu tā koncentrējies uz skriešanu, ka neko īpaši daudz nemanu apkārt, pat īsti nesaprotu, pa kurieni skrienu. Šoreiz ļoti labi iegaumēju katru pagriezienu. Trasi zinu no galvas.

9. Dabūt vairāk kā 5h miega pirms agrā starta. Jā, 10:30 man ir agrais starts. Parasti miegs ir pavisam caurs. Kopumā ar uzdevuma 1. daļu tiku veiksmīgi galā-aizmigu kaut kur ap 24:00. Normāls laiks aizmigšanai. Pamodos gan ne tik normālā laikā: 3:00. Un tā arī pa īstam vairs neaizmigu… Mjā, atkal jau nesanāca.

Finišējot šajā ellē

Finišējot šajā ellē

Kopsavilkums. No PB atpaliku 7min, tomēr pirmo reizi tiku pie īstas naudas balvas – 50EUR. Taisnības labad jau jāsaka, ka nekādas lielās jēgas no tik mazas summas nav. Pietiek dzīvošanai tikai pāris dienām. Un ir daudz vieglāki veidi, kā nopelnīt 50EUR. Bet nu vismaz, kad man kāds neskrējējs jautās, kāds man lielākais sasniegums skriešanā, tagad varēšu kā tāds pāvs visiem stāstīt, ka vienos mačos esmu tik fenomenāli noskrējis, ka pat nopelnīju naudas balvā 50EUR. Kā redzams, tad kaut kādu motivāciju ir iespējams atrast arī tad, kad galīgi neskrienas. Veiksmi visiem skriešanā!

Atkarīgais no skriešanas

Texas

Lattelecom Rīgas maratona EXPO, viesojoties “Stirnubuka” stendā, redzēju, kā divi puiši ar nepārprotamu nodarbošanos pieteicās Siguldas posmam. Viņi ir no Kolorādospringsas un dienē Amerikas armijā. Šeit viņi bija dažu nedēļu mācībās un brīvdienas izmantoja savu skriešanas atkarību remdēšanai. Tad es atcerējos par Alex, kurš pēc pirmā “Stirnubuka” posma rakstīja organizatoriem par lielisko maču. Piedāvāju jums interviju par to, kā tad ir būt no skriešanas atkarīgam amerikāņu armijniekam Latvijā.

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. Bembelāts

guna

Reizēm pietiek tikai ar šķietami maznozīmīgu sīkumu, lai lietas notiktu. Tā janvāra trešajā nedēļā cieņas cīņā “minikin pret Bembelāts” komentārs “Te prasās pēc kāda basa kilometriņa, ne?” bija kā dzirkstele baspēdu koptreniņam pa sniegu ar tam sekojošu mērkšanos āliņģī. Kad jāraksturo žūrijas izvēlētā janvāra Mēneša skrējēja, tad kāds saka: “Cilvēks kultūra, cilvēks skrējējs, cilvēks piedzīvojums.” Nevar nepiekrist – vēl pērnā gada nogalē pēc nedēļas askēzes viņa aizbrauc klases ekskursijā un noskrien gandrīz simtu kilometru un visas pārējās dāmas. Mēneša skrējēja janvārī – Bembelāts, kas šķiļ dzirksteles, ko pēc tam dzesēt āliņģos.
Lasīt tālāk.

Problēma “Rīga-Valmiera” 2

karikatura

Man nav apnikusi skriešana. Uz grābekli neesmu uzkāpis (ja nu vienīgi jau labi sen), bet kopš neskrienu, Rīga-Valmiera problēma ir atgriezusies. Un pie tam no vairākām pusēm un attiecīgi sekām.

Tiem kas neko nesaprot – long story short. Rīga-Valmiera ir skrējiensoļojums no Rīgas uz Valmieru 107km garumā. Loterijā vinnēju dalību. Neesmu ultramaratonists un tikai knapi tieku galā ar maratonu, bet kaut kāda prāta aptumšuma brīdī nodomāju “kāpēc gan nē.” Uz starta izgāju, bet pie 93km izstājos. Visas meitenes kuras piedalījās – tika līdz galam un kliņķi sasniedza.

Tātad. 93km ir garākais gabals, ko esmu veicis kājām. Neko baigi man tas nenodarīja. Dažas tulznas, iedragāts ego un jau pēc nedēļas Rēzeknē noskrēju savu ātrāko pusmaratonu pēdējos gados.

Runā, ka tad, kad vairs nevar uzlabot ātrumu maratonā, tad jāpievēršas ultramaratoniem. Vai arī, ja sāksi skriet ultras, tad ar personisko rekordu sasniegšanu ir cauri. Pēc Rīga-Valmiera man radās jauna teorija, ka šī ultramaratonu un personisko rekordu dilemma ir tikai raķetēm. Rēzeknē vajadzēja sevi nedaudz piespiest, jo vienu apli traucēja vecā pēdas trauma, bet pēc tam treniņos skrēju pat minūti uz kilometru ātrāk nekā pirms Valmieras un baudīju. Kā balva 7km distance Sanktpēterburgā ar 4:30 min/km vidējo ātrumu. Unbelievable priekš manis un nenormāli sapriecājies par to, ko Rīga-Valmiera man ir nodarījusi.

Apetīte rodas ēdot un nevis trenējoties, jo pirms Lattelecom maratona treniņos biju noskrējis drusku vairāk kā 200km. Ar garāko distanci Garkalnes Stirnubuka lūša pastaigu. Jā, protams, sešpadsmit nedēļu laikā pirms ir bijuši divi piecu stundu maratoni Bikstos un Brešā, Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, bet arī to visu ieskaitot treniņa procesā, ir tālu līdz minimālam nepieciešamam apjomam. It sevišķi, ka divus mēnešus pirms maratona pārsvarā skrēju zem desmit kilometriem un nesos kā aptracis.

Bet tas netraucēja pasapņot. Mans ātrākais maratons bija 2012. gadā Stokholmā ar 4h25min. Pēc tam vai nu izstāšanās vai piecas stundas. Lai arī visiem saku – skrienu priekam, dibena plēšana nav priekš manis, bet līdz ko prieka pēc skrienot iedomājos, kā es finišēju pirmais vai ko tamlīdzīgu, tā patīkamas tirpas noskrien visur kur nu tās var noskriet.

Nedēļu pirms maratona noslimoju un ar visu to tempa turēšanas organizēšanu bez stresa neiztiku. Tā pat no Rīga-Valmiera neko nemācījos un izbazūnēju visiem, ka taisos atkal kalnus gāzt. Tomēr maratona startā nostājos pie 4h15min tempa turētājiem. Jau pirmajos kilometros sapratu, ka nekāda ballīte četrdesmitdivu kilometru garumā te nebūs. Pašam vien viss ar sevi jāizcīna un devos tālāk viens.

No Rīga-Valmiera zinu kā ir, kad ir patiešām grūti. Maratonā ne brīdi nebija domas par izstāšanos, par to ka skriešana nav domāta man, bet turēšanās zem sešām minūtēm uz kilometru darīja savu. Otra puse palika lēnāka, pat brīžiem pārgāju soļos. Mani apdzina vairāk skrējēju nekā apdzinu es un uz priekšu tikai pastūma pretīm skrienošās tempa turētāju grupas vai komandas biedri. Sapratu vairākus kilometrus pirms finiša, ka būs jauns personiskais rekords, bet ķert rokās 4h tempa turētājus nebija spēka. Bet tas četru stundu tuvums ir atstājis manī kādu traumu. Radusies vēlme to izdarīt.

Finišā biju nenormāli lepns, bet kopš tā finiša noskrējis esmu tikai knapi maratonu visus skrējienus kopā skaitot. Dzīve nav rožu dārzs, plaušu tūska un neskaitāmi radinieku ieteikumi mest skriešanu pie malas.

Kad sāku intensīvi “trenēties” Rīga-Valmiera, dabūju tradicionālo stresa lūzumu pēdā. Pie tam no sākuma vienā un pēc tam arī otrā. Pirmais ieteikums ir trīs nedēļas neskriet un viss būs super, bet kurš skrējējs pirms tādiem mačiem tad var neskriet un tā arī netiku no tā pa īstam vaļā. Mana pēcmaratona piespiedu atpūta parādīja, ka ieteikums “trīs nedēļas neskriet” ir paliekams kaķim zem astes. Trīs nedēļas dzīvojoties pa dīvānu pēdu problēmu nejutu, bet tad kādā idle sunday tur pat dīvānā viss ir atpakaļ. Mans režīms bija “lifts-mašīna-otrais stāvs” un atpakaļ.

Pirms mēneša braucu uz Valmieru. Pāri tiltam, kur tika taisīts pirmais selfijs, jo bija jau gana gaišs. Visas tās zīmes – maratons līdz Rīgai, maratons līdz Valmierai. Varēju noteikt kur tieši bija visi ēdināšanas punkti, garlaicīgākie gabali un pat paskatījos uz tās sasodītās pieturas miskasti. Lai arī atkal biju drošs, ka izdarīju pareizu izvēli, jo pat esot tik tuvu Valmierai, tomēr tas kliņķis ir vēl tālu pat braucot ar mašīnu. Tad arī es pirmo reizi sajutu, ka neesmu ticis galā ar Rīga-Valmiera un tas būs jāizdara.

Esot Siguldā, domāju ka vajadzētu te atbraukt ar vilcienu un skriet treniņa pēc mājās vai dodoties pie mammas uz Ogri, domāju kā es tur varētu aizskriet. Lielākoties gan braucot pa Rīga-Valmiera ceļu vai skrienot, apdomāju kļūdas, ko varētu darīt savādāk un kā tomēr nokārtot parādu. Pats zinu, ka viens ir no Rīgas uz Valmieru skriet rakstot blogu un bildējot visādas figņas un pavisam cits ir trenēties to darīt un izdarīt.

Bet viss sākas ar apņemšanos. Vairāk jau sev, bet ja vien nepienāks pasaules gals, es nākošgad iziešu uz startu skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera.

Skrēju, skrienu un ceru, ka skriešu

Katrs droši atceraties to brīdi, kad bija labi? Pa īstam labi! Dzimšanas dienā ieraugot savu pirmo riteni, pirmo braucienu ar ledusgabalu pa Gauju, pirmo skūpstu ar meiteni, kuru mīlat vai vienkārši siltas tējas krūzi, par kuru ir šis stāsts. Tām visam lietām priekšā nāk vārds “pirmo”, izņemot tēju.

Vispār, ja tā īsti paskatās uz dzīvi, tajā gluži kā matemātikā pa lielām ripām svarīgi ir tikai “0, 1, e un bezgalība”. “e” lielam vairumam ir aptuveni vienāda ar “2.7” . Kāds kaut kur Ķīnā izdomāja, ka sanāks tieši divreiz vairāk, ja pieliks klāt arīdzan ko negatīvu. Pirmo reizi par to aizdomājos kalnos. Toreiz mēdzu braukāt pa 200 km dienā 1-2 mēnešus katru vasaru, un baudīt dažādas virtuves, līdzi ņemot gandrīz neko, lai mazāk jāvelk kalnos augšā. Lielākais sasniegums – 85km/h, traucoties lejā pa kalnu un bļaujot “jabadabdū”, līdz vienā jūlija dienā pēc četru dienu lietus iestājās 1°C. Īsajos šortos, slapjā guļammaisā, drebuļos kratoties, nekurienes vidū, sarāvies čokurā ap nedaudz vēl silto sistēmu (silts urīns spēj sniegt patīkamas sajūtas uz vismaz piecām minūtēm), dzirdēju iemiegot, kā pārstāj līt tas sasodītais lietus.

No rīta prieks izrādījās viltots, jo līt nebija pārstājis, vienkārši visapkārt viss bija balts. Jau brienot kājām pa plāno sniega kārtu, “mana jūra līdz ceļiem” beidzās un uzreiz sasniedza kaklu, tomēr visām grūtībām ir beigas, otrpus kalnam 30°C, – pietika 10 minūšu, lai viss būtu labi. Tādi mēs, vīrieši, nīkuļi esam, kad sākam čīkstēt, tad skaļāk par visiem. Tomēr viens palika prātā, kā priecājos par saules stariem un garšīgāko tēju pasaulē. Siltu! – laikam Lipton, varbūt pat ražotu Polijā. Plaukstās tverot krūzi, sapratu – “ir labi”. Tik labi, ka neko citu negribu.

Būs labi otrā diena

Būs labi otrā diena

Otra daļa ir par skriešanu. Kādreiz skrēju daudz, gluži kā gāju uz skolu, tikai vēl sestdienās un svētdienās mājasdarbi. Ilgi vēlējos nokļūt zem 4:00… Kurš padomāja par maratonu ??? Man tie bija 1500m jeb pamatdisciplīna. Vēlāk skrēju pat ļoti aptaukojies, lai spētu spēlēt hokeju, braukt ar riteni un vienkārši baudīt kalnus bez aizdusas. Tomēr skriešana pati par sevi bija mazsvarīga – līdz vienu dienu iekļuvu slimnīcā. Pirmā reize. Nelielas sakritības, sava stulbuma, dažu ārstu pieredzes trūkuma un retas komplikācijas dēļ nonācu pie vīra, kurš zina, ko dara. No sākuma domāju – samurajs – ietērps un maska gan tāda jocīga, bet sapratu savu kļūdu, kad viņš izvilka skalpeli un piedāvāja darījumu – atstiept pedāļus vai ”gan jau skriesi, tiesa, pēc pusgada… gada, …varbūt…, bet labāk nevajag”.

Nekas nešķiet tik vērtīgs, kā tas, ko Jums atņem.

Mazais brālis pierunāja, ka tikko būšu ārā no slimnīcas – skriešu, vienalga, vienkārši skriešu (ko kājas nes… prom no slimīcas). Sarunājām, ka būšu Monblānā un vēl šur tur. Šogad tikai punkti, bet nu jau varu izskriet līdzi soļojošam brālim un kāru aci skatos uz Mārtiņa, Kristapa un Jāņa dibeniem (ja viņi ļoti noguruši un nesteidzīgi bauda dabu), bet zinu, ka pamazām nonākšu, kur vēlējos – skriet, nejūtot nogurumu, un vērot, kā koku zari norāda, kur tālāk ved mans ceļš, un kalnu virsotnes, pēc kurām tējai ir garša.

Nepazaudējiet to – tieši šīs garšas dēļ ir vērts skriet ;)

P.S. Gunai:
Nesen man džeks uz ielas izteica komplimentu par figūru, piedāvāja pārtraukt skriešanas treniņu un pasēdēt ar viņu pie alus. Ja ne tā brāga…, es nekad nepiekristu, tomēr šo vienu reizīti nenoturējos, un pēc trešā švilpiena apstājos un vakara saules iedrošināts lēnā solī devos pie puišiem. Alus vietā saņēmu sejā… ui bļ*** ti že ņi baba, ti že m… kas protams stiprināja manu tēviņa pašapziņu, tomēr no otras puses alus vietā nācās norīt siekalas…

Tapēc, Guna, skrien, meitenēm dažkārt pat alus no tā atlec ;).