Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kā atrast motivāciju grūtos brīžos

Šis nav stāsts par to, kā sevi motivēt skriet. Šis ir stāsts par to, kā neizstāties tad, kad sacensībās temps ir krietni zemāks nekā parasti, kā rast motivāciju tad, kad sacensībās sanāk skriet pilnībā vienam. Konkrētāk, runa ir par Salaspils pilsētas pusmaratonu. Laika apstākļi bija izaicinoši. Nu labi. Ēnā vēl pieņemami: aptuveni +24-25C. Bet ēnas gan uz trases tikpat kā nebija. Šādos apstākļos man pēdējais treniņš bija laikam kaut kad pirms 9 mēnešiem…

Fotoaparāta autors: Druupijs. Fotogrāfa autors: nezināma meitene.

Fotoaparāta autors: Druupijs. Fotogrāfa autors: nezināma meitene.

Visomulīgāk jūtos kaut kur pie +5C. Nu tā, kā tajā bildē augšā. Arī āliņģi ziemā esmu iecienījis (tur vienmēr temperatūra ir plusos). Tomēr karstam laikam man trūkst treniņu. Nav prakses. Protams, jau pāris dienas iepriekš sapratu, ka nekāds īpaši labais rezultāts nebūs. Visvienkāršāk jau būtu neskriet, lai nebojātu savu statistiku, bet tomēr centos kaut kādu labumu izspiest arī no man sarežģītiem laika apstākļiem. Motivācijai izvirzīju vairākus uzdevumus. Daļu no tiem izdomāju skrējiena laikā vai pat tikai pēc finiša.

1. Nopelnīt naudu par pusmaratona noskriešanu. Nu tas taču ir forši, ja samaksā tikai par pusmaratona noskriešanu. Salaspils pusmaratona orgi parūpējās par dāsnu balvu fondu. Apbalvoja desmit ātrākos puišus ar naudas balvām, bet tai pat laikā dalībnieku sastāvs krietni vājāks, nekā, piemēram, Skrien Latvija posmos. Uzdevumu veiksmīgi izpildīju. Pēc šiem mačiem kļuvu par 50EUR bagātāks. Visticamāk, es nemaz nebūtu izgājis uz starta šajā svelmē, ja man par to nepiemaksātu.

2. Spēja noskriet vienādā tempā visu distanci arī karstā laikā. Mani apļu laiki: 20:57, 21:06, 21:16, 20:59, tā ka šo uzdevumu veiksmīgi izpildīju. Starpība starp ātrāko un lēnāko apli: 20s. Jāpiebilst, ka uz trases nekādu km atzīmju nebiju, pats arī nekādus GPS neizmantoju un pulkstenī ieskatījos tikai katra apļa beigās. Var secināt, ka kaut kāda tempa izjūta man ir.

3. Noskriet ātrāk par personīgo antirekordu. Šoreiz biju bīstami tuvu savam sliktākajam rezultātam 1:25h.

4. Pamēģināt turēt tempu uz 4:00min/km. Šī niša vēl nav aizņemta, jo vēl nevienos pusmaratona mačos neesmu manījis šāda veida tempa turētājus. Jāatzīst, ka uzdevumu līdz galam tomēr neizpildīju, jo vajadzēja noskriet 1:24:23, bet es drusku pārcentos, jo man iznāca 1:24:19. Es gan speciāli nebremzēju vai nepaātrināju tempu atšķirībā no profesionālajiem TT. Un, godīgi sakot, es skrējiena laikā nemaz nezināju, kādam precīzi jābūt finiša laikam.

5. Atstrādāt ūdens padzeršanos skrējiena laikā. No pēdējiem 3 pusmaratoniem kopā es laikam tikai 1 reizi esmu padzēries (vai arī tikai uzlēju ūdeni uz galvas, neatceros). Šoreiz šādos laika apstākļos kaut kā strauji izžuvu. Ņemot vērā, ka kopā ir 11 dzeršanas punkti, tad sanāca kārtīgs treniņš. Kopumā esmu tizls dzērājs. Kādas tik man problēmas nebija: reizēm pēc dzeršanas durstīja vēderā labajā un kreisajā sānā, vienu reizi tā kārtīgi aizrijos, šad tad daļu ūdeni ielēju degunā, paņemot ūdeni, ne vienmēr tajās glāzēs vēl tas ūdens palika. Bija iespēja arī patrenēties paņemt uzreiz 2 glāzes. Protams, to visu centos darīt, nepalēninot tempu. Jāsaka, ka dzeršana skrējiena laikā tomēr nav mans lauciņš.

6. Notestēt želeju, kurai beidzies derīguma termiņš. Atvilktnē bija aizķērusies viena ar banānu garšu. Pēc 5km skrēju pilnībā viens. Neviena konkurenta nebija ne tuvumā, tā ka varēju atļauties riskēt. Interesēja arī, kā reaģēs kuņģis karstā laikā. Vai viņš sapratīs, ka tā želeja ir jānorij, nevis jāizvemj? Jautājums bija atvērts. Pārliecinājos, ka tas derīguma termiņš želejām tik tāda formalitāte vien ir. Labi nogāja lejā. Garšoja lieliski. Nebija nekādas atraugas, vēderā nekas netraucēja.

7. Iemācīties saskaitīt, cik konkurentu man ir priekšā. Šoreiz man tas bija būtiski. Jo augstākā vietā es būšu, jo vairāk man par šo skrējienu samaksās. Trase kopumā ļoti pateicīga, jo bija garš reversais posms, kā arī vēl pāris vietas, kur skrējēji skrēja viens otram pretī. Protams, pēc starta, kad 5/10/21km skrējēji bija vienā lielā čupā, man nebija ne jausmas, cik man pa priekšu aizskrēja. Kaut startēju no 2. rindas, tomēr veselu baru sprinteru sanāca pirmajos 2km apdzīt. Šajā skrējienā 4 priekšā esošie katrā aplī bija redzami reversajā posmā. Vēl 2 ātrākos skrējējus varēja redzēt citās trases vietās. Galu galā man tā arī neizdevās visa skrējiena laikā izkalkulēt, kurā tieši vietā es esmu. Galva kaut kā tik labi nestrādā tik karstā laikā…

8. Apgūt trasi. Parasti ir tā, ka, skrienot šosejas skrējienus, esmu tā koncentrējies uz skriešanu, ka neko īpaši daudz nemanu apkārt, pat īsti nesaprotu, pa kurieni skrienu. Šoreiz ļoti labi iegaumēju katru pagriezienu. Trasi zinu no galvas.

9. Dabūt vairāk kā 5h miega pirms agrā starta. Jā, 10:30 man ir agrais starts. Parasti miegs ir pavisam caurs. Kopumā ar uzdevuma 1. daļu tiku veiksmīgi galā-aizmigu kaut kur ap 24:00. Normāls laiks aizmigšanai. Pamodos gan ne tik normālā laikā: 3:00. Un tā arī pa īstam vairs neaizmigu… Mjā, atkal jau nesanāca.

Finišējot šajā ellē

Finišējot šajā ellē

Kopsavilkums. No PB atpaliku 7min, tomēr pirmo reizi tiku pie īstas naudas balvas – 50EUR. Taisnības labad jau jāsaka, ka nekādas lielās jēgas no tik mazas summas nav. Pietiek dzīvošanai tikai pāris dienām. Un ir daudz vieglāki veidi, kā nopelnīt 50EUR. Bet nu vismaz, kad man kāds neskrējējs jautās, kāds man lielākais sasniegums skriešanā, tagad varēšu kā tāds pāvs visiem stāstīt, ka vienos mačos esmu tik fenomenāli noskrējis, ka pat nopelnīju naudas balvā 50EUR. Kā redzams, tad kaut kādu motivāciju ir iespējams atrast arī tad, kad galīgi neskrienas. Veiksmi visiem skriešanā!

Atkarīgais no skriešanas

Texas

Lattelecom Rīgas maratona EXPO, viesojoties “Stirnubuka” stendā, redzēju, kā divi puiši ar nepārprotamu nodarbošanos pieteicās Siguldas posmam. Viņi ir no Kolorādospringsas un dienē Amerikas armijā. Šeit viņi bija dažu nedēļu mācībās un brīvdienas izmantoja savu skriešanas atkarību remdēšanai. Tad es atcerējos par Alex, kurš pēc pirmā “Stirnubuka” posma rakstīja organizatoriem par lielisko maču. Piedāvāju jums interviju par to, kā tad ir būt no skriešanas atkarīgam amerikāņu armijniekam Latvijā.

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. Bembelāts

guna

Reizēm pietiek tikai ar šķietami maznozīmīgu sīkumu, lai lietas notiktu. Tā janvāra trešajā nedēļā cieņas cīņā “minikin pret Bembelāts” komentārs “Te prasās pēc kāda basa kilometriņa, ne?” bija kā dzirkstele baspēdu koptreniņam pa sniegu ar tam sekojošu mērkšanos āliņģī. Kad jāraksturo žūrijas izvēlētā janvāra Mēneša skrējēja, tad kāds saka: “Cilvēks kultūra, cilvēks skrējējs, cilvēks piedzīvojums.” Nevar nepiekrist – vēl pērnā gada nogalē pēc nedēļas askēzes viņa aizbrauc klases ekskursijā un noskrien gandrīz simtu kilometru un visas pārējās dāmas. Mēneša skrējēja janvārī – Bembelāts, kas šķiļ dzirksteles, ko pēc tam dzesēt āliņģos.
Lasīt tālāk.

Problēma “Rīga-Valmiera” 2

karikatura

Man nav apnikusi skriešana. Uz grābekli neesmu uzkāpis (ja nu vienīgi jau labi sen), bet kopš neskrienu, Rīga-Valmiera problēma ir atgriezusies. Un pie tam no vairākām pusēm un attiecīgi sekām.

Tiem kas neko nesaprot – long story short. Rīga-Valmiera ir skrējiensoļojums no Rīgas uz Valmieru 107km garumā. Loterijā vinnēju dalību. Neesmu ultramaratonists un tikai knapi tieku galā ar maratonu, bet kaut kāda prāta aptumšuma brīdī nodomāju “kāpēc gan nē.” Uz starta izgāju, bet pie 93km izstājos. Visas meitenes kuras piedalījās – tika līdz galam un kliņķi sasniedza.

Tātad. 93km ir garākais gabals, ko esmu veicis kājām. Neko baigi man tas nenodarīja. Dažas tulznas, iedragāts ego un jau pēc nedēļas Rēzeknē noskrēju savu ātrāko pusmaratonu pēdējos gados.

Runā, ka tad, kad vairs nevar uzlabot ātrumu maratonā, tad jāpievēršas ultramaratoniem. Vai arī, ja sāksi skriet ultras, tad ar personisko rekordu sasniegšanu ir cauri. Pēc Rīga-Valmiera man radās jauna teorija, ka šī ultramaratonu un personisko rekordu dilemma ir tikai raķetēm. Rēzeknē vajadzēja sevi nedaudz piespiest, jo vienu apli traucēja vecā pēdas trauma, bet pēc tam treniņos skrēju pat minūti uz kilometru ātrāk nekā pirms Valmieras un baudīju. Kā balva 7km distance Sanktpēterburgā ar 4:30 min/km vidējo ātrumu. Unbelievable priekš manis un nenormāli sapriecājies par to, ko Rīga-Valmiera man ir nodarījusi.

Apetīte rodas ēdot un nevis trenējoties, jo pirms Lattelecom maratona treniņos biju noskrējis drusku vairāk kā 200km. Ar garāko distanci Garkalnes Stirnubuka lūša pastaigu. Jā, protams, sešpadsmit nedēļu laikā pirms ir bijuši divi piecu stundu maratoni Bikstos un Brešā, Rīga-Valmiera skrējiensoļojums, bet arī to visu ieskaitot treniņa procesā, ir tālu līdz minimālam nepieciešamam apjomam. It sevišķi, ka divus mēnešus pirms maratona pārsvarā skrēju zem desmit kilometriem un nesos kā aptracis.

Bet tas netraucēja pasapņot. Mans ātrākais maratons bija 2012. gadā Stokholmā ar 4h25min. Pēc tam vai nu izstāšanās vai piecas stundas. Lai arī visiem saku – skrienu priekam, dibena plēšana nav priekš manis, bet līdz ko prieka pēc skrienot iedomājos, kā es finišēju pirmais vai ko tamlīdzīgu, tā patīkamas tirpas noskrien visur kur nu tās var noskriet.

Nedēļu pirms maratona noslimoju un ar visu to tempa turēšanas organizēšanu bez stresa neiztiku. Tā pat no Rīga-Valmiera neko nemācījos un izbazūnēju visiem, ka taisos atkal kalnus gāzt. Tomēr maratona startā nostājos pie 4h15min tempa turētājiem. Jau pirmajos kilometros sapratu, ka nekāda ballīte četrdesmitdivu kilometru garumā te nebūs. Pašam vien viss ar sevi jāizcīna un devos tālāk viens.

No Rīga-Valmiera zinu kā ir, kad ir patiešām grūti. Maratonā ne brīdi nebija domas par izstāšanos, par to ka skriešana nav domāta man, bet turēšanās zem sešām minūtēm uz kilometru darīja savu. Otra puse palika lēnāka, pat brīžiem pārgāju soļos. Mani apdzina vairāk skrējēju nekā apdzinu es un uz priekšu tikai pastūma pretīm skrienošās tempa turētāju grupas vai komandas biedri. Sapratu vairākus kilometrus pirms finiša, ka būs jauns personiskais rekords, bet ķert rokās 4h tempa turētājus nebija spēka. Bet tas četru stundu tuvums ir atstājis manī kādu traumu. Radusies vēlme to izdarīt.

Finišā biju nenormāli lepns, bet kopš tā finiša noskrējis esmu tikai knapi maratonu visus skrējienus kopā skaitot. Dzīve nav rožu dārzs, plaušu tūska un neskaitāmi radinieku ieteikumi mest skriešanu pie malas.

Kad sāku intensīvi “trenēties” Rīga-Valmiera, dabūju tradicionālo stresa lūzumu pēdā. Pie tam no sākuma vienā un pēc tam arī otrā. Pirmais ieteikums ir trīs nedēļas neskriet un viss būs super, bet kurš skrējējs pirms tādiem mačiem tad var neskriet un tā arī netiku no tā pa īstam vaļā. Mana pēcmaratona piespiedu atpūta parādīja, ka ieteikums “trīs nedēļas neskriet” ir paliekams kaķim zem astes. Trīs nedēļas dzīvojoties pa dīvānu pēdu problēmu nejutu, bet tad kādā idle sunday tur pat dīvānā viss ir atpakaļ. Mans režīms bija “lifts-mašīna-otrais stāvs” un atpakaļ.

Pirms mēneša braucu uz Valmieru. Pāri tiltam, kur tika taisīts pirmais selfijs, jo bija jau gana gaišs. Visas tās zīmes – maratons līdz Rīgai, maratons līdz Valmierai. Varēju noteikt kur tieši bija visi ēdināšanas punkti, garlaicīgākie gabali un pat paskatījos uz tās sasodītās pieturas miskasti. Lai arī atkal biju drošs, ka izdarīju pareizu izvēli, jo pat esot tik tuvu Valmierai, tomēr tas kliņķis ir vēl tālu pat braucot ar mašīnu. Tad arī es pirmo reizi sajutu, ka neesmu ticis galā ar Rīga-Valmiera un tas būs jāizdara.

Esot Siguldā, domāju ka vajadzētu te atbraukt ar vilcienu un skriet treniņa pēc mājās vai dodoties pie mammas uz Ogri, domāju kā es tur varētu aizskriet. Lielākoties gan braucot pa Rīga-Valmiera ceļu vai skrienot, apdomāju kļūdas, ko varētu darīt savādāk un kā tomēr nokārtot parādu. Pats zinu, ka viens ir no Rīgas uz Valmieru skriet rakstot blogu un bildējot visādas figņas un pavisam cits ir trenēties to darīt un izdarīt.

Bet viss sākas ar apņemšanos. Vairāk jau sev, bet ja vien nepienāks pasaules gals, es nākošgad iziešu uz startu skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera.

Skrēju, skrienu un ceru, ka skriešu

Katrs droši atceraties to brīdi, kad bija labi? Pa īstam labi! Dzimšanas dienā ieraugot savu pirmo riteni, pirmo braucienu ar ledusgabalu pa Gauju, pirmo skūpstu ar meiteni, kuru mīlat vai vienkārši siltas tējas krūzi, par kuru ir šis stāsts. Tām visam lietām priekšā nāk vārds “pirmo”, izņemot tēju.

Vispār, ja tā īsti paskatās uz dzīvi, tajā gluži kā matemātikā pa lielām ripām svarīgi ir tikai “0, 1, e un bezgalība”. “e” lielam vairumam ir aptuveni vienāda ar “2.7” . Kāds kaut kur Ķīnā izdomāja, ka sanāks tieši divreiz vairāk, ja pieliks klāt arīdzan ko negatīvu. Pirmo reizi par to aizdomājos kalnos. Toreiz mēdzu braukāt pa 200 km dienā 1-2 mēnešus katru vasaru, un baudīt dažādas virtuves, līdzi ņemot gandrīz neko, lai mazāk jāvelk kalnos augšā. Lielākais sasniegums – 85km/h, traucoties lejā pa kalnu un bļaujot “jabadabdū”, līdz vienā jūlija dienā pēc četru dienu lietus iestājās 1°C. Īsajos šortos, slapjā guļammaisā, drebuļos kratoties, nekurienes vidū, sarāvies čokurā ap nedaudz vēl silto sistēmu (silts urīns spēj sniegt patīkamas sajūtas uz vismaz piecām minūtēm), dzirdēju iemiegot, kā pārstāj līt tas sasodītais lietus.

No rīta prieks izrādījās viltots, jo līt nebija pārstājis, vienkārši visapkārt viss bija balts. Jau brienot kājām pa plāno sniega kārtu, “mana jūra līdz ceļiem” beidzās un uzreiz sasniedza kaklu, tomēr visām grūtībām ir beigas, otrpus kalnam 30°C, – pietika 10 minūšu, lai viss būtu labi. Tādi mēs, vīrieši, nīkuļi esam, kad sākam čīkstēt, tad skaļāk par visiem. Tomēr viens palika prātā, kā priecājos par saules stariem un garšīgāko tēju pasaulē. Siltu! – laikam Lipton, varbūt pat ražotu Polijā. Plaukstās tverot krūzi, sapratu – “ir labi”. Tik labi, ka neko citu negribu.

Būs labi otrā diena

Būs labi otrā diena

Otra daļa ir par skriešanu. Kādreiz skrēju daudz, gluži kā gāju uz skolu, tikai vēl sestdienās un svētdienās mājasdarbi. Ilgi vēlējos nokļūt zem 4:00… Kurš padomāja par maratonu ??? Man tie bija 1500m jeb pamatdisciplīna. Vēlāk skrēju pat ļoti aptaukojies, lai spētu spēlēt hokeju, braukt ar riteni un vienkārši baudīt kalnus bez aizdusas. Tomēr skriešana pati par sevi bija mazsvarīga – līdz vienu dienu iekļuvu slimnīcā. Pirmā reize. Nelielas sakritības, sava stulbuma, dažu ārstu pieredzes trūkuma un retas komplikācijas dēļ nonācu pie vīra, kurš zina, ko dara. No sākuma domāju – samurajs – ietērps un maska gan tāda jocīga, bet sapratu savu kļūdu, kad viņš izvilka skalpeli un piedāvāja darījumu – atstiept pedāļus vai ”gan jau skriesi, tiesa, pēc pusgada… gada, …varbūt…, bet labāk nevajag”.

Nekas nešķiet tik vērtīgs, kā tas, ko Jums atņem.

Mazais brālis pierunāja, ka tikko būšu ārā no slimnīcas – skriešu, vienalga, vienkārši skriešu (ko kājas nes… prom no slimīcas). Sarunājām, ka būšu Monblānā un vēl šur tur. Šogad tikai punkti, bet nu jau varu izskriet līdzi soļojošam brālim un kāru aci skatos uz Mārtiņa, Kristapa un Jāņa dibeniem (ja viņi ļoti noguruši un nesteidzīgi bauda dabu), bet zinu, ka pamazām nonākšu, kur vēlējos – skriet, nejūtot nogurumu, un vērot, kā koku zari norāda, kur tālāk ved mans ceļš, un kalnu virsotnes, pēc kurām tējai ir garša.

Nepazaudējiet to – tieši šīs garšas dēļ ir vērts skriet ;)

P.S. Gunai:
Nesen man džeks uz ielas izteica komplimentu par figūru, piedāvāja pārtraukt skriešanas treniņu un pasēdēt ar viņu pie alus. Ja ne tā brāga…, es nekad nepiekristu, tomēr šo vienu reizīti nenoturējos, un pēc trešā švilpiena apstājos un vakara saules iedrošināts lēnā solī devos pie puišiem. Alus vietā saņēmu sejā… ui bļ*** ti že ņi baba, ti že m… kas protams stiprināja manu tēviņa pašapziņu, tomēr no otras puses alus vietā nācās norīt siekalas…

Tapēc, Guna, skrien, meitenēm dažkārt pat alus no tā atlec ;).

Problēma “Rīga-Valmiera.” Desmitā epizode

doit

Bieži vien kādu sajūtu tu pieņem un izdzīvo instinktīvi. Bez lielas domāšanas meties iekšā, aizraujies un jūties, ka jūra būtu līdz ceļiem. Gluži kā ar iemīlēšanos. Kādā parastā sestdienā saproti, ka tava ierastā un pieņemamā orbīta nu jau griežas kam citam apkārt.

Tieši tā man bija ar skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera. Es iemīlējos idejā, ka es varu. Ka esmu pietiekami stiprs, gudrs, skaists un ar lielu apņēmību – ja zogu, tad miljonu, ja guļu, tad ar karalieni, ja skrienu, tad no Rīgas uz Valmieru.

Pēc tam nāk reālā dzīve. Jātrenējās ziemā, kad man ir auksti. Jāskrien pa tumsu, kad bail pat no lapu čalošanas. Darbs un bērni prasa laiku, ko mierīgu sirdi nozogu skriešanai. Ja Vecgada skrējiens paceļ, tad Bikstu maratons tevi noliek pie vietas. Superīgs Anglijas piekrastes kalnu skrējiens visam pieliek treknu punktu un pašu svarīgāko treniņu laiku pavadi, trenējoties tablešu rīšanā.

Veselības zīmi, kas nepieciešama skrējieniem Itālijā, no ārsta izvilināju ar viltu, jo teicu, ka neskriešu, bet zīme vajadzīga, lai tiktu pie piesolītām desām. Omei teicu, ka paskriešu tikai mazu gabaliņu, jo organizēju to braucienu un nebraukt nevaru, bet pie sevis visu laiku domāju – šis ir tas brīdis. Dari kaut ko.

Katrs vakars pirms starta ir ballīte. Mareks pārrakstās uz pusmaratonu. Ainārs uzraksta pats sev zīmi. Meitenes pārkāpj gavēni, jo atrodas karā vai ceļā. Un jūs neticēsiet, bet lēmumu pieņēmu nakts vidū nekurienē esošā pārpildītā itāļu naktsklubā.

Skrienot maratonu, laboju visas iepriekš pieļautās kļūdas un pārbaudīju iedomātu stratēģiju. Visu distances laiku jutos labi. Ne vienu brīdi nedomāju, ka ir grūti, ka vairāk nevaru un citas klasiskās maratona domas. Ja nu vienīgi divas epizodes. Pavirši apskatot trasi, domāju, ka maratona un pusmaratona distances pārklājas tikai trīs kilomentrus startā un drusku finišā. Sāku satraukties pēc piecpadsmitā, vai tik visi deviņi velni mani nav piečakarējuši un mani ved uz finišu. Apkārt melno numuru nav un viss liecina, ka dodamies atpakaļ pilsētā. Mani izglāba 4h45min tempa turētāji. Pat kā paldies viņiem divus kilometrus noturējos līdzi un vēl apdzinu. Par to viņas man pateicās drusku pirms trīsdesmitā kilometra dzirdināšanas, kad minūtes stāvēju un domāju, pa kuru ceļu tālāk skriet. Tempa turētājas arī nezināja. Viss beidzās, kā lielākā daļa no pazudušajiem sāka skriet un es, izvērtējot savas iespējas,  pametu tempa turētājus. Ātrums liels, apkārt arvien baisākas rūpnīcas, grupa paliek aizvien mazāka, līdz divas līdzskrējējas pasaka “ciao” un nogriežas. Paliekam trīs un saņemos drosmi paprasīt – “Where we run?” Esam noskrējuši nost no trases (elle ratā, itāli, es to ļoti, ļoti labi redzu), bet tas tur džeks (bez numura) zina, kur ir trase. Un zināja arī. Trase parādījās pēc trim kilometriem pie trīsdesmit pirmā kilometra. Skriets ir ātri un ilgi, noskriets nav ne sūda un vēl dzeršana izlaista. Bet tad nāca zīme. Trase veda gar šosejas malu un iedomājos par Valmieru. Spēku gan tas nedeva, bet zināju, ka Valmiera kritīs.

Ko es varu teikt tiem kas nākamo nedēļu satrauksies? Nesatraucies un – kā man teica viens paziņa – galvenais jau iziet uz startu, trenējies vai netrenējies – būs grūti. Tiekamies Valmierā.